NTEU_TestSet.lv

Marrākešas līguma labuma guvēji ir personas, kas ir neredzīgas, personas, kam ir redzes traucējumi, kurus nevar mazināt tā, lai panāktu tādu redzes funkciju, kas ir būtiski līdzvērtīga tādu personu redzes funkcijai, kurām nav šādu traucējumu, vai personas, kam ir uztveres traucējumi vai lasītnespēja, tostarp disleksija vai jebkādi citi mācīšanās traucējumi, un kas tāpēc nespēj lasīt iespieddarbus būtiski tādā pašā mērā kā personas bez šādas invaliditātes, vai personas, kas fizisku traucējumu dēļ nespēj noturēt grāmatu, rīkoties ar to, nofokusēt skatienu vai kustināt acis tādā mērā, kāds parasti būtu nepieciešams lasīšanai, ciktāl šādu traucējumu vai invaliditātes dēļ minētās personas nespēj lasīt iespieddarbus būtiski tādā pašā mērā kā personas bez šādiem traucējumiem vai invaliditātes.
Personas, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, joprojām saskaras ar daudziem šķēršļiem piekļuvē grāmatām un citiem iespiedmateriāliem, kas tiek aizsargāti ar autortiesībām un blakustiesībām.
Starptautiskā līmenī ir atzīta nepieciešamība palielināt minētajām personām izgatavotu darbu un blakustiesību objektu pieejamā formātā daudzumu un būtiski uzlabot to apriti un izplatību.
Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas atzinumu 3/15 [4] Marrākešas līgumā autortiesību un blakustiesību paredzētie izņēmumi vai to ierobežojumi, kas ļauj izgatavot un izplatīt noteiktu darbu un blakustiesību objektu kopijas pieejamā formātā, jāīsteno ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/29/EK [5] saskaņotās jomas ietvaros.
Tas pats attiecas uz minētajā līgumā paredzētajiem eksporta un importa režīmiem, ciktāl to galamērķis ir atļaut puses teritorijā publiskot vai izplatīt citas puses teritorijā publicētas kopijas pieejamā formātā bez tiesību subjektu piekrišanas.
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2017/1564 [6] mērķis ir saskaņotā veidā īstenot pienākumus, kas Savienībai jāizpilda saskaņā ar Marrākešas līgumu, lai uzlabotu kopiju pieejamā formātā pieejamību labuma guvējiem visās Savienības dalībvalstīs un šādu kopiju apriti iekšējā tirgū, un tajā ir noteikta prasība dalībvalstīm ieviest obligātu izņēmumu no noteiktām tiesībām, kas ir saskaņotas Savienības tiesību aktos.
Šīs regulas mērķi ir īstenot Marrākešas līgumā noteiktos pienākumus attiecībā uz kopiju pieejamā formātā eksporta un importa režīmu starp Savienību un trešām valstīm, kas ir Marrākešas līguma puses, nekomerciālos nolūkos labuma guvēju interesēs un vienotā veidā paredzēt šāda eksporta un importa nosacījumus jomā, kas saskaņota ar Direktīvām 2001/29/EK un (ES) 2017/1564, lai nodrošinātu, ka minētie pasākumi tiek konsekventi īstenoti visā iekšējā tirgū un neapdraud minētajās direktīvās paredzēto ekskluzīvo tiesību un izņēmumu saskaņošanu.
Ar šo regulu būtu jānodrošina, lai grāmatu, tostarp e-grāmatu, žurnālu, laikrakstu, periodisko izdevumu un citu veidu rakstu darbu, notāciju, tostarp nošu, un citu iespiedmateriālu kopijas pieejamā formātā, tostarp digitālā vai analogā audioformā, kas izgatavoti jebkurā dalībvalstī saskaņā ar valsts noteikumiem, kuri pieņemti saskaņā ar Direktīvu (ES) 2017/1564, varētu izplatīt, publiskot vai darīt pieejamus labuma guvējam vai pilnvarotai struktūrai, kā minēts Marrākešas līgumā, trešās valstīs, kas ir Marrākešas līguma puses.
Pieejams formāts ietver, piemēram, iespiedtekstus Braila rakstā, lielburtu iespiedumu, pielāgotas e-grāmatas, klausāmgrāmatas un radiopārraides.
Ņemot vērā “Marrākešas līguma nekomerciālo mērķi” [7], kopiju pieejamā formātā izplatīšana, publiskošana vai pieejamības sabiedrībai nodrošināšana personām, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, vai pilnvarotām struktūrām trešā valstī būtu jāveic tikai pilnvarotām struktūrām, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, ievērojot bezpeļņas principu.
Ar šo regulu būtu arī jānodrošina iespēja Savienībā dzīvojošiem labuma guvējiem un pilnvarotām struktūrām, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, nekomerciālos nolūkos personu, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, interesēs importēt trešās valstīs kopijas pieejamā formātā, kas izgatavotas, īstenojot Marrākešas līgumu, un tām piekļūt.
Vajadzētu būt iespējamam minētās kopijas pieejamā formātā laist apritē iekšējā tirgū ar tādiem pašiem nosacījumiem kā kopijas pieejamā formātā, kas izgatavotas Savienībā saskaņā ar Direktīvu (ES) 2017/1564.
Lai uzlabotu kopiju pieejamā formātā pieejamību un novērstu darbu vai blakustiesību objektu neatļautu izplatīšanu, pilnvarotām struktūrām, kas ir iesaistītas kopiju pieejamā formātā izplatīšanā, publiskošanā vai pieejamības sabiedrībai nodrošināšanā, būtu jāievēro noteikti pienākumi.
Būtu jāveicina dalībvalstu iniciatīvas, kuru uzdevums ir sekmēt Marrākešas līguma mērķu sasniegšanu un kopiju pieejamā formātā apmaiņu ar trešām valstīm, kas ir minētā līguma puses, un palīdzēt pilnvarotām struktūrām apmainīties ar informāciju un darīt to pieejamu.
Šādas iniciatīvas varētu iekļaut kopiju pieejamā formātā izgatavošanas un izplatīšanas pamatnostādņu vai paraugprakses izstrādi, apspriežoties ar pilnvaroto struktūru pārstāvjiem, labuma guvējiem un tiesību subjektiem.
Ir būtiski, ka, veicot personas datu jebkādu apstrādi saskaņā ar šo regulu, tiek ievērotas pamattiesības, tostarp tiesības attiecībā uz privāto un ģimenes dzīvi un tiesības uz personas datu aizsardzību saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 7. un 8. pantu, un ir obligāti, lai jebkāda šāda apstrāde būtu arī saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām 95/46/EK [8] un 2002/58/EK [9], kas reglamentē datu apstrādi, kuru pilnvarotās struktūras var veikt saistībā ar šo regulu un dalībvalstu kompetento iestāžu uzraudzībā, jo īpaši dalībvalstu izraudzītu neatkarīgu publisku iestāžu uzraudzībā.
Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (“UNCRPD”), kurā Savienība ir līgumslēdzēja puse, garantē personām ar invaliditāti tiesības piekļūt informācijai un izglītībai un tiesības piedalīties kultūras, ekonomiskajā un sabiedriskajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem.
UNCRPD konvencijas pusēm nosaka prasību saskaņā ar starptautiskajām tiesībām veikt visus atbilstīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiesību akti, kas aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, neveido nepamatotu vai diskriminējošu šķērsli personu ar invaliditāti piekļuvei kultūras materiāliem.
Saskaņā ar Hartu ir aizliegta visu veidu diskriminācija, tostarp uz invaliditātes pamata, un Savienībā tiek atzītas un ievērotas personu ar invaliditāti tiesības izmantot pasākumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu viņu neatkarību, sociālo un profesionālo integrāciju un dalību sabiedrības dzīvē.
Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, vienveidīgi īstenot pienākumus saskaņā ar Marrākešas līgumu attiecībā uz konkrētu darbu un blakustiesību objektu kopiju pieejamā formātā eksportu un importu starp Savienību un trešām valstīm, kas ir Marrākešas līguma puses, nekomerciālos nolūkos labuma guvēju interesēs un paredzēt šāda eksporta un importa nosacījumus, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tās rīcības mēroga un ietekmes dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu.
Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.
Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/1139 ir izveidots daudzgadu plāns mencas, reņģes un brētliņas krājumiem Baltijas jūrā (“plāns”).
Plāna mērķis ir veicināt kopējās zivsaimniecības politikas mērķu sasniegšanu un jo īpaši nodrošināt to, ka dzīvo jūras bioloģisko resursu izmantošana atjauno un uztur zvejoto sugu populācijas virs līmeņa, kas spēj nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu (MSY).
Regulas (ES) 2016/1139 1. pantā ir izklāstīti attiecīgie Baltijas jūras zivju krājumi, to vidū Botnijas jūras reņģes krājums un Botnijas līča reņģes krājums.
Lai sargātu minēto krājumu pilnu reproduktīvo spēju, minētās regulas I un II pielikumā ir noteikti konkrēti saglabāšanas references rādītāji, tostarp zvejas izraisītas zivju mirstības diapazoni un nārsta bara biomasas references rādītāji.
Botnijas jūras reņģes krājuma un Botnijas līča reņģes krājuma zinātniskā izvērtēšana, ko 2017. gadā veica Starptautiskā Jūras pētniecības padome (ICES), apliecināja, ka abi minētie krājumi ir līdzīgi.
Tāpēc ICES apvienoja abus krājumus vienā, mainīja krājuma ģeogrāfiskās izplatības apgabala robežas un no jauna aplēsa MSY zvejas izraisītas zivju mirstības diapazonus, kā arī attiecīgos saglabāšanas references rādītājus.
Tā rezultātā krājumu definīcija un skaitliskās vērtības atšķiras no Regulas (ES) 2016/1139 1. pantā un I un II pielikumā noteiktajām.
Regulas (ES) 2016/1139 5. panta 6. punktā noteikts, ka tad, ja, pamatojoties uz zinātnisko ieteikumu, Komisija uzskata, ka minētās regulas II pielikumā noteiktie saglabāšanas references rādītāji plāna mērķus vairs neatspoguļo pareizi, minētos rādītājus var steidzamā kārtā iesniegt pārskatīšanai Eiropas Parlamentam un Padomei.
Lai nodrošinātu to, ka attiecīgo krājumu zvejas iespējas tiek noteiktas saskaņā ar atjauninātiem saglabāšanas references rādītājiem, ir lietderīgi steidzami grozīt Regulas (ES) 2016/1139 1. panta 1. punkta e) un f) apakšpunktu un I un II pielikumu.
Tāpēc Regula (ES) 2016/1139 būtu attiecīgi jāgroza,
IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.
Regulas (ES) Nr. 211/2011 III pielikumu groza šādi:
paziņojuma par personas datu aizsardzību tekstu, kas norādīts paziņojuma par atbalstu veidlapas paraugā A daļas beigās, tiek aizstāts ar šādu:
“Paziņojums par personas datu aizsardzību. Saskaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu jūsu personas dati šajā veidlapā tiks izmantoti tikai iniciatīvas atbalstam un darīti pieejami kompetentajām valsts iestādēm verifikācijas un sertifikācijas vajadzībām.
Jums ir tiesības pieprasīt šīs iniciatīvas organizatoriem piekļuvi saviem personas datiem, šo datu labošanu, dzēšanu vai apstrādes ierobežošanu.
Organizatori jūsu datus glabās ne ilgāk kā 18 mēnešus pēc ierosinātās pilsoņu iniciatīvas reģistrācijas datuma vai vienu mēnesi pēc minētās iniciatīvas iesniegšanas Komisijai atkarībā no tā, kurš datums ir agrāk.
Tos var saglabāt ilgāk par šiem minētajiem laikposmiem administratīvu vai juridisku procedūru gadījumā uz laiku, kas nepārsniedz vienu nedēļu pēc minēto procedūru pabeigšanas datuma.
Neskarot jebkādus citus administratīvos vai tiesiskās aizsardzības līdzekļus, jums ir tiesības iesniegt sūdzību datu aizsardzības iestādē, jo īpaši tajā dalībvalstī, kurā ir jūsu pastāvīgā dzīvesvieta, darbavieta vai iespējamā pārkāpuma izdarīšanas vieta, ja uzskatāt, ka jūsu personas dati ir apstrādāti nelikumīgi.
Pilsoņu iniciatīvas organizatori ir datu pārziņi Vispārīgās datu aizsardzības regulas nozīmē, un ar viņiem var sazināties, izmantojot šajā veidlapā sniegto informāciju.
Datu aizsardzības speciālista (ja tāds ir) kontaktinformācija ir pieejama šajā veidlapā norādītajā šīs iniciatīvas tīmekļa vietnē Eiropas Komisijas reģistrā.
Tās valsts iestādes kontaktinformāciju, kura saņems un apstrādās jūsu personas datus, un valsts datu aizsardzības iestāžu kontaktinformāciju var skatīt: http://ec.europa.eu/citizens-initiative/public/data-protection.”;
Padomes Regulā (EK) Nr. 1683/95 [2] ir noteikta vienota vīzu forma.
Ņemot vērā nopietnus viltošanas un krāpšanas gadījumus, pašreizējais vīzu uzlīmes kopīgais veidols, kas ir apgrozībā jau divdesmit gadus, ir uzskatāms par apdraudētu.
Tāpēc, lai padarītu vīzas uzlīmi drošāku un nepieļautu tās viltošanu, būtu jāizstrādā jauns kopīgs veidols ar modernākiem drošības elementiem.
Pēc Īrijas vai Apvienotās Karalistes pieprasījuma Komisijai būtu jāpanāk atbilstīga vienošanās ar pieprasītāju dalībvalsti par tehniskās informācijas apmaiņu ar minēto dalībvalsti attiecībā uz minētās dalībvalsts izsniegtajām valsts vīzām.
Šajā regulā ir ņemtas vērā pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.
Šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK [3]; tādēļ Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Apvienotajai Karalistei šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.
Šī regula ir akts, kas pilnveido Šengenas acquis vai ir kā citādi saistīts ar to, kā noteikts attiecīgi 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 1. punktā, 2005. gada Pievienošanās akta 4. panta 1. punktā un 2011. gada Pievienošanās akta 4. panta 1. punktā.
Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā [5], – šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK [6] 1. panta B punktā.
Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā [7] – šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B punktā, to lasot saistībā ar 3. pantu Padomes Lēmumā 2008/146/EK [8].
Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā [9] – šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2011/350/ES 3. pantu [10].
avārijas ugunsdzēšanas sūkņa darbināšana ar divām šļūtenēm, kas pievienotas galvenajai dzēšanas šļūtenei,
testi, kuros pārbauda avārijas tālvadību, kas paredzēta, lai apturētu degvielas padevi katliem, galvenajiem un papildu dzinējiem, kā arī ventilatoriem,
testi, kuros pārbauda tālvadības un vietējas vadības ierīces ugunsdrošības aizbīdņu noslēgšanai,
ugunsgrēka detektoru un trauksmes signalizācijas sistēmu testi,
ugunsdrošo durvju aizvēršanas testi,
tilpņu sūkņu darbība,
starpsienu ūdensdrošo durvju aizvēršana, gan izmantojot tālvadības, gan arī vietējas vadības ierīces,
demonstrācija, kas pierāda, ka galvenie apkalpes locekļi pārzina bojājumu kontroles plānu,
vismaz vienas dežūrlaivas un vienas glābšanas laivas nolaišana ūdenī, to dzinēju un stūres iekārtas iedarbināšana un testēšana un to izcelšana no ūdens, novietojot glabāšanas pozīcijā uz kuģa,
visa glābšanas laivu un dežūrlaivu inventāra pārbaude,
Ro-Ro pasažieru kuģa vai ātrgaitas pasažieru kuģa stūres iekārtas un papildu stūres iekārtas testi.
Inspekcijās īpašu uzmanību pievērš apkalpes locekļu zināšanām par drošības un ārkārtas procedūrām, apkopi, darba metodēm, pasažieru drošību, komandtiltiņa procedūrām un darbībām, kas saistās ar kravu un transportlīdzekļiem, kā arī tam, cik efektīvi minētie elementi tiek īstenoti.
Pārbauda arī jūrnieku spējas saprast un vajadzības gadījumā dot rīkojumus un norādījumus, kā arī ziņot kopējā darba valodā, kas norādīta kuģa žurnālā.
Pārbauda arī dokumentārus pierādījumus, ka apkalpes locekļi sekmīgi veikuši īpašas mācības, jo īpaši attiecībā uz:
noguldījumu garantijas sistēmas, ar ko aizstāj segto noguldītāju tiesības un saistības maksātnespējas gadījumā.
Dalībvalstis nodrošina, ka attiecībā uz 1. panta 1. punkta pirmās daļas a) līdz d) apakšpunktā minētajām vienībām parastiem nenodrošinātiem prasījumiem dalībvalstu tiesību aktos, kas reglamentē parastās maksātnespējas procedūras, ir augstāka prioritāte nekā nenodrošinātiem prasījumiem, kas izriet no parāda instrumentiem, kuri atbilst šādiem nosacījumiem:
parāda instrumentu sākotnējais līguma termiņš ir vismaz viens gads;
parāda instrumenti neietver iegultus atvasinātos instrumentus un paši nav atvasinātie instrumenti;
attiecīgajos līguma dokumentos un attiecīgajā gadījumā arī prospektā saistībā ar emisiju ir skaidri norādīta zemākā prioritāte saskaņā ar šo punktu.
Dalībvalstis nodrošina, ka nenodrošinātiem prasījumiem, kas izriet no tādiem parāda instrumentiem, kuri atbilst šā panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, dalībvalstu tiesību aktos, kas reglamentē parastās maksātnespējas procedūras, ir augstāka prioritāte nekā prasījumiem, kas izriet no 48. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajiem instrumentiem.
Neskarot 5. un 7. punktu, dalībvalstis nodrošina, ka to valsts tiesību aktus, kas reglamentē parastās maksātnespējas procedūras, 2016. gada 31. decembrī pieņemtajā redakcijā piemēro tādu nenodrošināto prasījumu prioritātei parastajā maksātnespējas procedūrā, kuri izriet no parāda instrumentiem, ko emitējušas šīs direktīvas 1. panta 1. punkta pirmās daļas a) līdz d) apakšpunktā minētās vienības pirms dienas, kad stājas spēkā pasākumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar ko transponē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/2399.
Ja pēc 2016. gada 31. decembra un pirms 2017. gada 28. decembra dalībvalsts ir pieņēmusi valsts tiesību aktus, kas reglamentē tādu nenodrošinātu prasījumu prioritāti parastajā maksātnespējas procedūrā, kuri izriet no parāda instrumentiem, kas emitēti pēc šādu valsts tiesību aktu piemērošanas dienas, šā panta 4. punktu nepiemēro prasījumiem, kas izriet no parāda instrumentiem, kuri emitēti pēc minēto valsts tiesību aktu piemērošanas dienas, ar noteikumu, ka ir izpildīti visi šādi nosacījumi:
saskaņā ar minētajiem valsts tiesību aktiem nenodrošinātiem prasījumiem, kas izriet no parāda instrumentiem, kuri atbilst šīs daļas a) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, parastajā maksātnespējas procedūrā ir augstāka prioritāte nekā prasījumiem, kas izriet no 48. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajiem instrumentiem.
Dienā, kad stājas spēkā pasākumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar ko transponē Direktīvu (ES) 2017/2399, nenodrošinātajiem prasījumiem, kas izriet no pirmās daļas b) apakšpunktā minētajiem parāda instrumentiem, ir tāda pati prioritāte kā tiem, kas minēti šā panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunktā un 3. punktā.
Šā panta 2. punkta b) apakšpunkta un 5. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta ii) punkta nolūkos parāda instrumentus ar mainīgu procentu likmi, kas atvasināta no plaši izmantotas atsauces likmes un parāda instrumentus, kas nav denominēti emitenta vietējā valūtā, ar noteikumu, ka pamatsumma, atmaksa un procentu likme ir denominēta vienā un tajā pašā valūtā, neuzskata par parāda instrumentiem, kas ietver iegultus atvasinātus instrumentus, tikai minēto iezīmju dēļ.
Dalībvalstis, kas pirms 2016. gada 31. decembra pieņēma parasto maksātnespējas procedūru reglamentējošus valsts tiesību aktus, saskaņā ar kuriem parasti nenodrošināti prasījumi, kas izriet no parāda instrumentiem, kurus emitējušas 1. panta 1. punkta pirmās daļas a) līdz d) apakšpunktā minētās vienības, tiek sadalīti divās vai vairākās dažādās prioritātēs vai saskaņā ar kuriem tiek mainīta no šādiem parāda instrumentiem izrietošu parastu nenodrošinātu prasījumu prioritāte attiecībā pret visiem citiem tās pašas prioritātes parastajiem nenodrošinātajiem prasījumiem, var paredzēt, ka parāda instrumentiem ar viszemāko prioritāti starp minētajiem parastajiem nenodrošinātajiem prasījumiem ir tāda pati prioritāte kā prasījumiem, kuri atbilst nosacījumiem, kas minēti šā panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunktā un 3. punktā.
Arvien vairāk globalizētā ražošana nosaka vajadzību pēc saskanīga regulējuma, kas atvieglina dažādu jomu statistikas interpretāciju un integrāciju.”;
mērķa otro daļu groza šādi:
otro ievilkumu aizstāj ar šādu:
sagatavojot rādītājus par ienākumu, patēriņa un labklājības sadalījumu mājsaimniecībās, saskaņojot nacionālo kontu apkopojumu ar mājsaimniecību apsekojuma vai administratīvajiem datiem,”;
stiprinot saiknes ar nacionālajiem kontiem sociālās aizsardzības, veselības un izglītības jomās,
attīstot dzīves kvalitātes mērīšanas sistēmu, tādējādi nacionālajos kontos pastiprinot mājsaimniecību perspektīvu,
attīstot ar “IKP un ne tikai” saistītus rādītājus, ar kuriem no nacionālo kontu perspektīvas mēra vides ilgtspējību un ārējo ietekmi,”;
aiz piektā ievilkuma iekļauj šādus ievilkumus:
detalizētāk izstrādājot aktuālus sociālos rādītājus, tostarp uzlabotas īstermiņa prognozēšanas un ātro novērtējumu metodes,
atbalsts makroekonomikas datu apmaiņas veikšanai starptautiskā mērogā, lai samazinātu slogu statistikas sagatavotājiem un uzlabotu salīdzināmu un konsekventu datu pieejamību lietotājiem,
izstrādājot un pilnveidojot apkopotos rādītājus par ieņēmumiem un labklājības nevienlīdzības aspektiem,
mērot un analizējot dzimumu nevienlīdzību, tostarp atalgojuma atšķirības,”;
mērķa otrās daļas pēdējo ievilkumu aizstāj ar šādu:
nodrošinot saskaņotas mājokļu cenu statistikas pieejamību un paplašināšanu visās dalībvalstīs.”;
Pašreizējā uzturēšanās atļauju vienotā forma, kas ir tikusi izmantota divdesmit gadus, ir uzskatāma par apdraudētu, ņemot vērā nopietnus viltošanas un krāpšanas gadījumus.
Tāpēc būtu jāizstrādā jauns kopīgs uzturēšanās atļauju trešo valstu valstspiederīgajiem veidols ar modernākiem drošības elementiem, lai padarītu šādas atļaujas drošākas un novērstu viltojumus.
Trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir derīga uzturēšanās atļauja, ko atbilstoši vienotajai formai izdevusi kāda no dalībvalstīm, kas pilnā mērā piemēro Šengenas acquis, ir tiesības līdz 90 dienām brīvi pārvietoties Šengenas zonā ar noteikumu, ka viņi atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/399 [3] (Šengenas Robežu kodekss) minētajiem ieceļošanas nosacījumiem.
Savienības tiesību akti par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos nosaka režīmus, ar kuriem piešķir papildu mobilitātes tiesības ar īpašiem ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem tajās dalībvalstīs, kurām minētais acquis ir saistošs.
Saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem izdotajām uzturēšanās atļaujām izmanto vienoto formu, kā izklāstīts Regulā (EK) Nr. 1030/2002.
Tādēļ, lai kompetentās iestādes varētu identificēt tos trešo valstu valstspiederīgos, kuri var izmantot minētās īpašās mobilitātes tiesības, ir svarīgi, lai uz minētajām uzturēšanās atļaujām saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem ir skaidri attēloti attiecīgie ieraksti, piemēram, “pētnieks”, “students” vai “ICT”.
Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.
Tā kā šī regula pilnveido Šengenas acquis, Dānija saskaņā ar minētā protokola 4. pantu sešos mēnešos pēc tam, kad Padome ir pieņēmusi šo regulu, izlemj, vai tā šo regulu ieviesīs savos tiesību aktos.
Saskaņā ar 1. un 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, un neskarot minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šīs regulas pieņemšanā un šī regula tām nav saistoša un nav jāpiemēro.
Lai dalībvalstis varētu izlietot esošos uzturēšanās atļauju krājumus, būtu jāparedz pārejas laiks, kurā dalībvalstis joprojām var izmantot vecās uzturēšanās atļaujas.
Padomes vārdā –
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. jūnija nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2018. gada 26. jūnija lēmums.
Asociācijas nolīgums starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Ukrainu, no otras puses (OV L 161, 29.5.2014., 3. lpp.).
Padomes Lēmums 2002/639/EK (2002. gada 12. jūlijs), ar kuru paredz papildu makrofinansiālo palīdzību Ukrainai (OV L 209, 6.8.2002., 22. lpp.).
Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 646/2010/ES (2010. gada 7. jūlijs), ar ko piešķir makrofinansiālo palīdzību Ukrainai (OV L 179, 14.7.2010., 1. lpp.).
Padomes Lēmums 2014/215/ES (2014. gada 14. aprīlis), ar kuru paredz makrofinansiālo palīdzību Ukrainai (OV L 111, 15.4.2014., 85. lpp.).
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).
Padomes Lēmums 2010/427/ES (2010. gada 26. jūlijs), ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta organizatorisko struktūru un darbību (OV L 201, 3.8.2010., 30. lpp.).
Padomes Regula (EK, Euratom) Nr. 480/2009 (2009. gada 25. maijs), ar ko izveido Garantiju fondu ārējai darbībai (OV L 145, 10.6.2009., 10. lpp.).
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.).
Komisijas Deleģētā regula (ES) Nr. 1268/2012 (2012. gada 29. oktobris) par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, piemērošanas noteikumiem (OV L 362, 31.12.2012., 1. lpp.).
Padomes Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 (1995. gada 18. decembris) par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 23.12.1995., 1. lpp.).
Padomes Regula (Euratom, EK) Nr. 2185/96 (1996. gada 11. novembris) par pārbaudēm un apskatēm uz vietas, ko Komisija veic, lai aizsargātu Eiropas Kopienu finanšu intereses pret krāpšanu un citām nelikumībām (OV L 292, 15.11.1996., 2. lpp.).
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (2013. gada 11. septembris) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (OV L 248, 18.9.2013., 1. lpp.).
EIROPAS PARLAMENTA, PADOMES UN KOMISIJAS KOPĪGAIS PAZIŅOJUMS
Parlaments, Padome un Komisija atgādina, ka makrofinansiālās palīdzības piešķiršanas priekšnoteikums ir tas, ka saņēmējvalstī tiek respektēti efektīvi demokrātiskie mehānismi, tostarp daudzpartiju parlamentārā sistēma, un tiesiskums, kā arī tiek garantēta cilvēktiesību ievērošana.
Komisija un Eiropas Ārējās darbības dienests uzrauga šā priekšnoteikuma ievērošanu visā Savienības makrofinansiālās palīdzības sniegšanas laikā.
Pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 258/2014 [3], Starptautisko Finanšu pārskatu standartu fonds (“SFPS fonds”), kas ir Starptautisko Grāmatvedības standartu komitejas fonda tiesību pārņēmējs, un Sabiedrības interešu uzraudzības padome (PIOB) līdz 2020. gada 31. decembrim saņem Savienības līdzfinansējumu darbības piešķīrumu veidā.
Eiropas Finanšu pārskatu padomdevēju grupa (EFRAG), pamatojoties uz Regulu (ES) Nr. 258/2014, līdz 2016. gada 31. decembrim saņēma Savienības līdzfinansējumu darbības piešķīrumu veidā.
Komisija 2013. gada 12. novembrī publicēja par iekšējo tirgu un pakalpojumiem atbildīgā komisāra īpašā padomdevēja Philippe Maystadt ziņojumu (“īpašā padomdevēja ziņojums”), kurā viņš izklāstīja iespējamās EFRAG pārvaldības reformas, kuras vērstas uz to, lai nostiprinātu Savienības ieguldījumu starptautisko grāmatvedības standartu izstrādē.
Komisija cieši uzraudzīja EFRAG pārvaldības reformas īstenošanu un pienācīgi informēja Eiropas Parlamentu un Padomi par šajā ziņā sasniegto.
Pamatojoties uz minēto, ir lietderīgi turpināt finansēt EFRAG laikposmā no 2017. līdz 2020. gadam, lai sasniegtu Savienības programmas ilgtermiņa mērķus atbalstīt konkrētas darbības finanšu pārskatu un revīzijas jomā.
EFRAG valdei, kurā ir līdzsvaroti pārstāvētas gan sabiedriskās, gan privātās intereses, būtu jānodrošina, lai tās valdes locekļi apņemtos rīkoties Eiropas sabiedrības interesēs.
Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde, Eiropas Banku iestāde, Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestāde un Eiropas Centrālā banka tiek aicinātas, ciktāl iespējams, aktīvi piedalīties EFRAG valdes darbā.
Komisijai katru gadu būtu jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par EFRAG svarīgākajiem sasniegumiem un darbībām iepriekšējā gadā.
Minētajā ziņojumā būtu arī jāaplūko norises attiecībā uz paplašinātā sabiedriskā labuma kritēriju un jāsniedz izvērsts pārskats par norisēm starptautisko finanšu pārskatu standartu (SFPS) jomā.
Grāmatvedības standartiem nebūtu nedz jāapdraud finanšu stabilitāte Savienībā, nedz jākavē Savienības ekonomiskā attīstība.
Kas attiecas uz SFPS, PIOB un EFRAG attīstību, Komisijas gada ziņojumā būtu jāatsaucas arī uz Eiropas Parlamenta ieteikumu ņemšanu vērā un īstenošanu.
Turklāt SFPS fonds, PIOB un EFRAG tiek mudināti regulāri un vismaz reizi gadā piedalīties Eiropas Parlamenta rīkotajās uzklausīšanās, lai sniegtu pilnīgu pārskatu par starptautisko finanšu pārskatu un revīzijas standartu izstrādi.
Komisijai būtu regulārāk jāsniedz Eiropas Parlamentam un Padomei informācija par SFPS fonda, PIOB un EFRAG kopīgajiem centieniem, ņemot vērā to, ka minētās trīs struktūras līdzfinansē Savienība un ka tās tiecas sasniegt vienus un tos pašus mērķus.
Komisijai būtu arī jāapsver iespējamas izmaiņas attiecībā uz EFRAG darbību un privāttiesisko juridisko statusu ilgtermiņā.
Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, palielināt Savienības programmas budžetu laikposmam no 2017. līdz 2020. gadam, lai atbalstītu EFRAG darbības, kas palīdz sasniegt Savienības politikas mērķus saistībā ar finanšu pārskatiem, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tās mēroga un iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu.
Lai nodrošinātu EFRAG finansējuma nepārtrauktību, šai regulai būtu jāstājas spēkā dienā, kad to publicē, un tā būtu jāpiemēro no 2017. gada 1. janvāra,
Sankcijas ir paredzētas, lai kalpotu par stingru atturošu rīku attiecībā uz iespējamajiem noziedzīgu nodarījumu izdarītājiem, un darbosies visā Savienībā.
Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka faktu, ka noziedzīgs nodarījums tiek izdarīts noziedzīgā organizācijā, kā tā definēta Padomes Pamatlēmumā 2008/841/TI [10], uzskata par atbildību pastiprinošu apstākli saskaņā ar šo valstu tiesību sistēmās ietvertiem piemērojamiem noteikumiem.
Tām būtu jānodrošina, lai tiesnešiem, piespriežot sodu noziedzīgu nodarījumu izdarītājiem, būtu iespējams ņemt vērā minēto atbildību pastiprinošo apstākli, kaut arī tiesnešiem nav pienākuma atbildību pastiprinošo apstākli ņemt vērā savā spriedumā.
Dalībvalstīm nav pienākuma paredzēt atbildību pastiprinošos apstākļus, ja valsts tiesību akti paredz, ka noziedzīgi nodarījumi Pamatlēmuma 2008/841/TI nozīmē ir krimināli sodāmi kā atsevišķs nodarījums, un tas var būt par iemeslu bargākām sankcijām.
Ņemot vērā pārkāpuma izdarītāju un to ieņēmumu mobilitāti, kas iegūti no nelikumīgām, Savienības finanšu interesēm kaitējošām darbībām, kā arī ar šo mobilitāti saistīto sarežģīto pārrobežu izmeklēšanu, katrai dalībvalstij, lai tā varētu vērsties pret šīm darbībām, būtu jānosaka sava jurisdikcija.
Tādējādi katrai dalībvalstij būtu jānodrošina, ka tās jurisdikcija attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas ir izdarīti, izmantojot informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, kurām ir piekļūts no tās teritorijas.
Ņemot vērā to, ka attiecībā uz pārrobežu noziedzīgajiem nodarījumiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, ir iespējamas vairākas jurisdikcijas, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka, piemērojot valsts tiesību aktus, ar kuriem transponē šo direktīvu, pilnībā ir ievērots ne bis in idem princips.
Dalībvalstīm būtu jāparedz noteikumi attiecībā uz noilguma termiņiem, kas nepieciešami, lai tās varētu vērsties pret nelikumīgām, Savienības finanšu interesēm kaitējošām darbībām.
Tādu noziedzīgu nodarījumu gadījumos, par kuriem piemērojamais maksimālais sods ir brīvības atņemšana vismaz uz četriem gadiem, noilguma termiņam vajadzētu būt vismaz pieciem gadiem no noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīža.
Tam nebūtu jāskar tās dalībvalstis, kuras nenosaka noilguma termiņus izmeklēšanai, kriminālvajāšanai un soda izpildei.
Neskarot noteikumus par pārrobežu sadarbību un savstarpēju juridisku palīdzību krimināllietās un citus noteikumus saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 [11], nepieciešams paredzēt atbilstīgu noteikumu sadarbībai, lai nodrošinātu efektīvu rīcību, kas vērsta pret šajā direktīvā definētiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuri skar Savienības finanšu intereses, tostarp informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm un Komisiju, kā arī tehniskai un operatīvai palīdzībai, ko Komisija sniedz valstu kompetentajām iestādēm un kas tām var būt nepieciešama, lai veicinātu to veiktās izmeklēšanas koordinēšanu.
Šādai palīdzībai nebūtu jāietver Komisijas piedalīšanās atsevišķu krimināllietu izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas procedūrās, ko veic valsts iestādes.
Revīzijas palātai un revidentiem, kas ir atbildīgi par Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru budžetu revīzijas veikšanu, būtu jāziņo Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) un citām kompetentām iestādēm par visiem faktiem, kurus saskaņā ar šo direktīvu varētu kvalificēt kā noziedzīgus nodarījumus, un dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai valsts revīzijas iestādes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 59. panta nozīmē darītu to pašu saskaņā ar Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013 8. pantu.
Komisijai būtu jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par pasākumiem, ko dalībvalstis veikušas, lai izpildītu šīs direktīvas prasības.
Vajadzības gadījumā ziņojumam var pievienot priekšlikumus, kuros ņemta vērā iespējamā notikumu attīstība, jo īpaši Savienības budžeta finansēšanā.
Konvencija būtu jāaizstāj ar šo direktīvu attiecībā uz dalībvalstīm, kam tā ir saistoša.
Lai piemērotu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/849 [12] 3. panta 4. punkta d) apakšpunktu, atsauce uz nopietnu krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, kā definēts konvencijas 1. panta 1. punktā un 2. panta 1. punktā, būtu jāuzskata par krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, kā definēts šīs direktīvas 3. pantā un 7. panta 3. punktā vai – attiecībā uz nodarījumiem, kas vērsti pret kopējo PVN sistēmu, – kā definēts 2. panta 2. punktā.
Lai dalībvalstis varētu pienācīgi īstenot šo direktīvu, ir jāveic personas datu apstrāde kompetentajās valsts iestādēs un šādu datu apmaiņa starp dalībvalstīm, no vienas puses, un starp kompetentajām Savienības struktūrām, no otras puses.
Personas datu apstrāde valsts līmenī starp kompetentajām valsts iestādēm būtu jāreglamentē ar Savienības acquis.
Personas datu apmaiņa starp dalībvalstīm būtu jāveic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/680 [13].
Ciktāl personas datu apstrādi veic Savienības iestādes, struktūras, biroji un aģentūras, būtu jāpiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 [14] vai atbilstīgā gadījumā – citi Savienības tiesību akti, kas regulē to, kā minētās iestādes, struktūras, biroji un aģentūras apstrādā personas datus, kā arī ietverot piemērojamos noteikumus par tiesas izmeklēšanas konfidencialitāti.
Tajā nebūtu jāietver nekādi uzskaites vai ziņošanas pienākumi privātiem subjektiem, tostarp lauksaimniekiem un mežsaimniekiem.
ZIZIMM sektoram, tostarp lauksaimniecības zemei, ir tieša un ievērojama ietekme uz bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem.
Šā iemesla dēļ ir svarīgi panākt, lai rīcībpolitikas, kas ietekmē šo sektoru, saskanētu ar Savienības bioloģiskās daudzveidības stratēģijas mērķiem.
Būtu jārīkojas, lai šajā sektorā īstenotu un atbalstītu pasākumus, kas saistīti gan ar klimata pārmaiņu mazināšanu, gan ar spēju tām pielāgoties.
Būtu jānodrošina kopējās lauksaimniecības politikas un šīs regulas savstarpēja saskaņotība.
Visiem sektoriem ir jādod pienācīgs ieguldījums siltumnīcefekta gāzu emisiju mazināšanā.
Mitrāji ir efektīvas oglekļa uzkrāšanas ekosistēmas.
Tāpēc, aizsargājot un atjaunojot mitrājus, varētu samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas ZIZIMM sektorā.
Šajā kontekstā būtu jāņem vērā ar mitrājiem saistītais Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (“IPCC”) precizējums IPCC 2006. gada vadlīnijās par valstu siltumnīcefekta gāzu pārskatiem.
Lai nodrošinātu ZIZIMM sektora ieguldījumu Savienības mērķrādītāja, proti, vismaz par 40 % samazināt emisijas, un Parīzes nolīguma ilgtermiņa mērķa sasniegšanā, ir vajadzīga robusta uzskaites sistēma.
Lai emisijas un piesaisti pareizi uzskaitītu saskaņā ar 2006. gada IPCC Vadlīnijām par valstu siltumnīcefekta gāzu pārskatiem (“IPCC vadlīnijas”), būtu jāizmanto vērtības, kas attiecībā uz zemes izmantošanas kategorijām un zemes izmantošanas kategoriju maiņu ik gadu tiek ziņotas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013, tādējādi racionalizējot UNFCCC un Kioto protokola satvarā izmantotās pieejas.
Kā teikts IPCC vadlīnijās, zeme, kas pārveidota par citas zemes izmantošanas kategorijas zemi, pēc noklusējuma 20 gadus būtu jāuzskata par tādu, kas ir pārejā uz attiecīgo kategoriju.
Dalībvalstīm no minētās noklusējuma vērtības būtu jāspēj atkāpties vienīgi attiecībā uz apmežotu zemi un vienīgi ierobežotos gadījumos, kas pamatoti IPCC vadlīnijās.
Šajā regulā paredzētajās ziņošanas prasībās attiecīgā gadījumā būtu jāatspoguļo izmaiņas IPCC vadlīnijās, ko pieņēmusi UNFCCC Pušu konference vai Pušu konference, kas vienlaikus ir Parīzes nolīguma Pušu sanāksme.
Starptautiski apstiprinātajās IPCC vadlīnijās ir noteikts, ka emisijas no biomasas sadedzināšanas var uzskaitīt kā nulles emisijas enerģētikas nozarē, ja vien šādas emisijas tiek uzskaitītas ZIZIMM sektorā.
Ievērojot Komisijas Regulas (ES) Nr. 601/2012 38. pantu un Regulā (ES) Nr. 525/2013 paredzētos noteikumus, Savienībā emisijas no biomasas sadedzināšanas pašlaik tiek uzskaitītas kā nulles emisijas, tādēļ atbilstība IPCC vadlīnijām tiktu panākta tikai tad, ja šādas emisijas tiktu pareizi atspoguļotas šajā regulā.
Tas, kādas emisijas un piesaiste rodas meža zemē, ir atkarīgs no vairākiem dabas apstākļiem, dinamiskām, ar vecumu saistītām mežu iezīmēm, kā arī no iepriekšējiem un pašreizējiem apsaimniekošanas paņēmieniem, kas dalībvalstīs ļoti atšķiras.
Izmantojot bāzes gadu, nebūtu iespējams atspoguļot ne minētos faktorus, ne no tiem izrietošo ciklisko ietekmi uz emisijām un piesaisti vai to ikgadējās svārstības.
Tā vietā attiecīgajos uzskaites noteikumos būtu jāparedz iespēja izmantot references līmeņus, lai izslēgtu dabas apstākļu un konkrētu valstu īpatnību ietekmi.
Meža references līmeņos būtu jāņem vērā mežu nevienmērīgā vecuma struktūra, un ar tiem nebūtu nepamatoti jāierobežo meža apsaimniekošanas intensitāte nākotnē, tā lai varētu uzturēt vai stiprināt ilgtermiņa oglekļa piesaistītājus.
Ņemot vērā Horvātijas īpašo vēsturisko situāciju, tās meža references līmenī varētu ņemt vērā arī tās teritorijas okupāciju un apstākļus kara laikā un pēc tā, kuriem bijusi ietekme uz meža apsaimniekošanu references periodā.
Attiecīgajos uzskaites noteikumos ņem vērā ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas principus, kas pieņemti Ministru konferencēs par mežu aizsardzību Eiropā (“Forest Europe”).
Komisija ar īstenošanas aktiem nozīmē Eiropas Savienības references laboratoriju Ņūkāslas slimībai.
Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 25. pantā.
Eiropas Savienības references laboratorijas Ņūkāslas slimībai funkcijas un uzdevumi ir:
konsultējoties ar Komisiju, koordinēt dalībvalstīs lietotās Ņūkāslas slimības diagnostikas metodes, proti:
klasificēt, uzglabāt un piegādāt Ņūkāslas slimības vīrusa celmus seroloģiskajām pārbaudēm un imūnserumu pagatavošanai;
piegādāt standartserumus un citus references reaģentus valstu references laboratorijām, lai standartizētu dalībvalstīs izmantotos testus un reaģentus;
veidot un glabāt Ņūkāslas slimības vīrusa celmu un izolātu fondu;
organizēt periodiskas diagnostikas metožu salīdzinošās pārbaudes Savienības līmenī;
vākt un apkopot datus un informāciju par Savienībā izmantotajām diagnostikas metodēm un veikto testu rezultātiem;
klasificēt Ņūkāslas slimības vīrusa izolātus ar vismodernākajām pieejamajām metodēm, lai veicinātu labāku izpratni par Ņūkāslas slimības epidemioloģiju;
sekot līdzi Ņūkāslas slimības uzraudzības, epidemioloģijas un profilakses sasniegumiem visā pasaulē;
uzkrāt speciālās zināšanas Ņūkāslas slimības vīrusa un citu radniecīgu vīrusu diagnostikā, lai būtu iespējama ātra diferenciāldiagnoze;
gūt pilnīgas zināšanas par Ņūkāslas slimības izskaušanai un kontrolei izmantoto veterinārimunoloģijas produktu ražošanu un pielietojumu;
aktīvi palīdzēt diagnosticēt Ņūkāslas slimības uzliesmojumus dalībvalstīs, saņemot vīrusa izolātus diagnozes apstiprināšanai, klasifikācijai un epidemioloģiskiem pētījumiem;
sekmēt laboratoriskās diagnostikas ekspertu apmācību un pārkvalifikāciju, lai šīs metodes saskaņotu visā Savienībā.”;
direktīvas 19. pantu groza šādi:
panta 5. punktu aizstāj ar šādu:
Ciktāl tas vajadzīgs pienācīgai šājā pantā paredzēto pasākumu izpildei, dalībvalstis Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgajā komitejā iesniedz Komisijai informāciju par situāciju attiecībā uz minēto slimību un par piemērotajiem kontroles pasākumiem.”;
pievieno šādu punktu:
Komisija ar īstenošanas aktiem var izdot noteikumus par šā panta 5. punktā noteikto informāciju, kura dalībvalstīm jāiesniedz Komisijai.
direktīvas 21. pantu aizstāj ar šādu:
Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1295/2013 izveidoja programmu “Radošā Eiropa” (2014.–2020. gads), lai atbalstītu Eiropas kultūras un radošās nozares.
Eiropas Savienības Jauniešu orķestris (ESJO) ir īpašs ar to, ka tas ir Eiropas orķestris, kurš paplašina kultūras robežas un kura sastāvā ir jauni mūziķi, kas izraudzīti saskaņā ar prasīgiem kvalitātes kritērijiem, izmantojot stingru ikgadēju noklausīšanās procedūru visās dalībvalstīs.
Tas ir vienīgais orķestris Savienībā, kurš piesaista mūziķus no visām dalībvalstīm.
Kopš tā izveides ESJO ir devis pienesumu starpkultūru dialogam, kā arī savstarpējas cieņas un sapratnes veicināšanai.
ESJO ir darbojies kā Savienības kultūras vēstnieks, popularizējot Eiropas kultūru bagātību un daudzveidību un jaunradošus talantus.
Tas ir arī veicinājis zināšanas par Eiropas mūzikas mantojumu, Eiropas darbu apriti un jauno Eiropas talantu mobilitāti aiz valsts un Eiropas robežām.
ESJO regulāri apmāca jaunos mūziķus, īstenojot rezidentūras programmu, un piedāvā iespējas uzstāties, tādējādi stiprinot jauno mūziķu starptautisko karjeru un pilnveidojot viņu prasmes atzītu diriģentu vadībā.
ESJO pastāvīgi būtu jādažādo ieņēmumi, aktīvi meklējot finansiālu atbalstu no avotiem, kas nav Savienības finansējums, lai nodrošinātu ilgtspēju un samazinātu atkarību no Savienības finansējuma.
Līdz ar to ESJO būtu jānodrošina tās vadības izmaksefektivitāte.
ESJO būtu jākļūst pamanāmākam, tostarp gan tradicionālajos, gan digitālajos plašsaziņas līdzekļos, un biežāk jāuzstājas Eiropas pasākumos un lielākā skaitā dalībvalstu.
ESJO sadarbībā ar tā valstu partnerības organizācijām būtu jāpopularizē ikgadējie noklausīšanās pasākumi, lai mūziķu pārstāvība no visām dalībvalstīm orķestrī būtu līdzsvarotāka.
ESJO darbībai būtu jāatbilst programmas “Radošā Eiropa” mērķiem, jo īpaši mērķim veicināt klausītāju izglītošanu, kā arī apakšprogrammas “Kultūra” prioritātēm.
Līdz ar to ESJO aktīvi būtu jāiesaistās klausītāju izglītošanā, īpašu uzmanību pievēršot jauniešiem.
ESJO tika izveidots, atsaucoties uz aicinājumu, kas tika pausts Eiropas Parlamenta 1976. gada 8. marta rezolūcijā, un tādējādi tas ir īpašs salīdzinājumā ar citiem orķestriem Eiropā.
ESJO devumu ir atzinušas gan dalībvalstis, gan Savienības iestādes, tostarp Komisijas un Eiropas Parlamenta secīgie priekšsēdētāji.
Ņemot vērā tā īpašo statusu, stratēģiskos mērķus un darbības, kas pārsniedz vienas vai vairāku dalībvalstu atsevišķās intereses un ieguvumus un kam uzskatāmi piemīt Eiropas pievienotā vērtība, ESJO ir uzskatāms par pamatdokumentā noteiktu struktūru Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 190. panta 1. punkta d) apakšpunkta nozīmē, kas ļauj tam piešķirt dotācijas, neizsakot uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus.
Izņēmuma kārtā finansējums ESJO būtu jāpiešķir laikposmam līdz programmas “Radošā Eiropa” beigām, proti, 2020. gada 31. decembrim.
Tāpēc ESJO izņēmuma kārtā būtu jāiekļauj pasākumos, kuri saņem atbalstu gan no apakšprogrammas “Kultūra”, gan no programmas “Radošā Eiropa” starpnozaru sadaļas.
Lai nodrošinātu vienmērīgu ESJO darbību, tam atbalsts būtu jāsaņem pēc iespējas drīz, jo īpaši to 2018. gada izmaksu segšanai, kas radušās pirms šīs regulas stāšanās spēkā.
Tādēļ šī regula būtu jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku no 2018. gada 1. janvāra.
Atkritumu apsaimniekošana Savienībā būtu jāuzlabo ar mērķi aizsargāt, saglabāt un uzlabot vides kvalitāti, aizsargāt cilvēku veselību, nodrošināt dabas resursu apdomīgu, efektīvu un racionālu izmantošanu, kā arī sekmēt aprites ekonomikas principu ieviešanu.
Lai samazinātu regulatīvo slogu mazajiem uzņēmumiem un struktūrām, attiecībā uz tiem būtu jāievieš vienkāršotas atļauju izsniegšanas un reģistrācijas prasības.
Īstenošanas ziņojumi, ko dalībvalstis sagatavo reizi trijos gados, nav izrādījušies efektīvs instruments, lai verificētu atbilstību vai nodrošinātu pareizu īstenošanu, un tie rada nevajadzīgu administratīvo slogu.
Tāpēc ir lietderīgi atcelt noteikumus, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu sagatavot šādus ziņojumus.
Tā vietā atbilstības uzraudzība būtu jābalsta tikai uz tiem datiem, kurus dalībvalstis katru gadu paziņo Komisijai.
Dalībvalstu paziņotie dati ir būtiski, lai Komisija varētu novērtēt to, kā dalībvalstis pilda Savienības tiesību aktus atkritumu jomā.
Būtu jāuzlabo datu kvalitāte, ticamība un salīdzināmība, ieviešot vienotu kontaktpunktu visiem ar atkritumiem saistītajiem datiem, svītrojot novecojušās ziņošanas prasības, salīdzinoši novērtējot valstu ziņošanas metodes un ieviešot datu kvalitātes pārbaudes ziņojumu.
Ticama atkritumu apsaimniekošanas datu paziņošana ir ārkārtīgi svarīga sekmīgai īstenošanai un datu salīdzināmības nodrošināšanai starp dalībvalstīm.
Tāpēc dalībvalstīm, kad tās ziņo par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2000/53/EK, 2006/66/EK un 2012/19/ES noteikto mērķrādītāju sasniegšanu, būtu jāizmanto jaunākie noteikumi, ko izstrādājusi Komisija, un metodika, ko izstrādājušas attiecīgās valstu kompetentās iestādes, kuras atbild par minēto direktīvu īstenošanu.
Atkritumu apsaimniekošanas hierarhija, kas izklāstīta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/98/EK, prioritārā kārtā attiecas uz Savienības tiesību aktiem par atkritumu rašanās novēršanu un to apsaimniekošanu.
Īstenojot šīs direktīvas mērķus, dalībvalstīm būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai ņemtu vērā atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas prioritāšu secību un nodrošinātu šo prioritāšu praktisko īstenošanu.
Saistībā ar Savienības apņemšanos pāriet uz aprites ekonomiku būtu jāpārskata Direktīvas 2000/53/EK, 2006/66/EK un 2012/19/ES un vajadzības gadījumā jāgroza, ņemot vērā to īstenošanu un apsverot, inter alia, iespēju nospraust mērķvērtības attiecībā uz specifiskiem materiāliem attiecīgajās atkritumu plūsmās.
Direktīvas 2000/53/EK pārskatīšanā uzmanība būtu jāpievērš arī nolietotu un neuzskaitītu transportlīdzekļu problēmai, tostarp tādu lietotu transportlīdzekļu sūtījumiem, par kuriem ir aizdomas, ka tie ir nolietoti transportlīdzekļi, un tam, kā tiem piemērotas Korespondentu pamatnostādnes Nr. 9 par nolietotu transportlīdzekļu sūtījumiem.
Direktīvas 2006/66/EK pārskatīšanā būtu jāņem vērā arī tādu jaunu bateriju veidu tehnoloģiskā attīstība, kurās netiek izmantotas bīstamas vielas.
Lai grozītu un papildinātu Direktīvu 2000/53/EK un grozītu Direktīvu 2012/19/ES, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz Direktīvas 2000/53/EK 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu, 5. panta 5. punktu, 6. panta 6. punktu un 8. panta 2. punktu, kas grozīti ar šo direktīvu, un Direktīvas 2012/19/ES 19. pantu, kas grozīts ar šo direktīvu.
Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.
Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.
Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus Direktīvas 2000/53/EK īstenošanai attiecībā uz tās 7. panta 2. punktu un 9. panta 1.d punktu, kas grozīti ar šo direktīvu, un Direktīvas 2012/19/ES īstenošanai attiecībā uz tās 16. panta 9. punktu, kas grozīts ar šo direktīvu, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai.
Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011.
Ņemot vērē to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, uzlabot atkritumu apsaimniekošanu Savienībā un tādējādi palīdzēt aizsargāt, saglabāt un uzlabot vides kvalitāti un apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga un ietekmes dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu.
Tādēļ Direktīvas 2000/53/EK, 2006/66/EK un 2012/19/ES būtu attiecīgi jāgroza.
Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos.
Atbilstošie dati būtu jāizgūst no attiecīgajām Komisijas datubāzēm.
Metodiku, pēc kuras aprēķina izmantojuma daļu attiecībā uz katru atsevišķo tarifa kvotu, ir noteikušas un apstiprinājušas Savienība un Apvienotā Karaliste saskaņā ar 1994. gada VVTT XXVIII panta prasībām, un tāpēc minētā metodika būtu pilnībā jāsaglabā, lai nodrošinātu tās konsekventu piemērošanu.
Gadījumos, kad reprezentatīvā periodā kādā konkrētā tarifa kvotā tirdzniecība nav novērota, Apvienotās Karalistes izmantojuma daļas noteikšanai būtu jāizmanto divas alternatīvas pieejas.
Gadījumos, kad pastāv cita tarifa kvota ar identisku produkta definīciju, minētās identiskās tarifa kvotas izmantojuma daļa būtu jāpiemēro tarifa kvotai, proti, kad reprezentatīvā periodā tirdzniecība nav novērota.
Savukārt gadījumos, kad tarifa kvotas ar identisku produkta definīciju nav, izmantojuma daļas aprēķināšanai būtu jāizmanto formula, kas piemērojama Savienības importam attiecīgajās tarifa pozīcijās ārpus tarifa kvotas.
Pēc lauksaimniecības produktu tarifa kvotu sadalīšanas saskaņā ar šo regulu tarifa kvotu pārvaldībai vajadzīgais juridiskais pamats ir Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 184. līdz 188. pants.
Tāpēc attiecīgie tarifa kvotu daudzumi ir izklāstīti šīs regulas pielikuma A daļā.
Minētā pārvaldība tāpēc būtu jāveic, pienācīgi ņemot vērā LESD noteiktos kopējās lauksaimniecības politikas mērķus un lauksaimniecisko darbību daudzfunkcionalitāti.
Lielākās daļas zivsaimniecības produktu, rūpniecības produktu un dažu pārstrādātu lauksaimniecības produktu tarifa kvotu pārvaldība tiek veikta saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 32/2000.
Attiecīgie tarifa kvotu daudzumi ir izklāstīti minētās regulas I pielikumā, un tādējādi minētais pielikums būtu jāaizstāj ar šīs regulas pielikuma B daļā noteiktajiem daudzumiem.
Četras tarifa kvotas zivsaimniecības jomā tiek pārvaldītas nevis saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 32/2000, bet gan saskaņā ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 847/2006, ar kuru īsteno Padomes Lēmumu 2006/324/EK.
Komisijai būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras pielāgot Regulas (EK) Nr. 847/2006 noteikumus attiecībā uz minētajām četrām zivsaimniecības tarifa kvotām saskaņā ar šajā regulā noteikto sadalījumu.
Lai ņemtu vērā to, ka sarunas ar iesaistītajiem PTO locekļiem ir notikušas vienlaicīgi ar parasto likumdošanas procedūru šīs regulas pieņemšanai, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, lai grozītu šīs regulas pielikuma A un C daļu attiecībā uz tajā iekļauto sadalīto tarifa kvotu daudzumiem nolūkā ņemt vērā visus noslēgtos nolīgumus vai būtisko informāciju, ko Komisija varētu saņemt minēto sarunu gaitā un kas norādītu, ka iepriekš nezināmu konkrētu faktoru dēļ Savienības un Apvienotās Karalistes tarifa kvotu sadalījumā ir vajadzīgi grozījumi, vienlaikus nodrošinot saskaņotību ar vienoto metodiku, kura apstiprināta kopā ar Apvienoto Karalisti.
Minētās pilnvaras pieņemt aktus būtu jādeleģē Komisijai arī gadījumos, ja šāda būtiska informācija kļūst pieejama no citiem konkrētā tarifa kvotā ieinteresētiem avotiem.
Papildus Regula (EK) Nr. 32/2000 būtu jāgroza, lai deleģētu Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu nolūkā grozīt minētās regulas I pielikumu.
Saskaņā ar proporcionalitātes principu un ņemot vērā Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības, ir vajadzīgs un ir lietderīgi paredzēt noteikumus, lai sadalītu Savienības PTO sarakstā iekļautās tarifa kvotas.
Šī regula paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai sasniegtu izvirzītos mērķus saskaņā ar LES 5. panta 4. punktu.
Saskaņā ar Padomes Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 4. panta 3. punktu aktu piemērošanas pārtraukšana, kas tiek fiksēta no noteikta datuma, iestājas tās dienas pēdējās stundas izbeigšanas brīdī, kura iekrīt šajā datumā.
Tāpēc šī regula būtu jāpiemēro no nākamās dienas pēc dienas, no kuras Regula (EK) Nr. 32/2000 vairs nav piemērojama Apvienotajai Karalistei, ņemot vērā to, ka no minētās dienas gan Savienībai, gan Apvienotajai Karalistei būtu jāzina par savām saistībām PTO.
Tomēr šīs regulas noteikumi, kuros paredzēta pilnvaru deleģēšana un īstenošanas pilnvaru piešķiršana, būtu jāpiemēro no šīs regulas spēkā stāšanās dienas.
Ņemot vērā, no vienas puses, parastās likumdošanas procedūras prasības un nepieciešamību pēc tam pieņemt īstenošanas aktus šīs regulas piemērošanas vajadzībām un, no otras puses, nepieciešamību nodrošināt, lai brīdī, kad uz Apvienoto Karalisti pārstāj attiekties Savienības koncesiju un saistību saraksts, kas varētu notikt jau 2019. gada 30. martā, tarifa kvotas būtu sadalītas un gatavas piemērošanai, ir svarīgi, lai šī regula stātos spēkā pēc iespējas drīzāk,
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 91/2003 ir vairākkārt būtiski grozīta.
Tā kā ir jāizdara turpmāki grozījumi, skaidrības labad minētā direktīva būtu jāpārstrādā.
Dzelzceļš ir svarīga Savienības transporta tīkla daļa.
Statistika par kravu un pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu ir nepieciešama, lai Komisija varētu uzraudzīt un attīstīt kopējo transporta politiku, kā arī transporta elementus politikai, kas attiecas uz reģioniem un uz Eiropas komunikāciju tīkliem.
Statistika par dzelzceļa drošību ir arī vajadzīga, lai Komisija varētu sagatavot un uzraudzīt Savienības pasākumus transporta drošības jomā.
Eiropas Savienības Dzelzceļu aģentūra vāc datus par negadījumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/49/EK I pielikumu attiecībā uz kopīgiem drošības rādītājiem un kopīgām metodēm negadījumos radušos zaudējumu aprēķināšanai.
Savienības līmeņa statistika par dzelzceļa transportu ir arī vajadzīga, lai izpildītu pārraudzības uzdevumus, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/34/ES 15. pantā.
Savienības līmeņa statistika par visiem pārvadājumu veidiem būtu jāvāc saskaņā ar vienotiem jēdzieniem un standartiem, lai sasniegtu pilnīgāko pielietojamo salīdzināmību starp pārvadājuma veidiem.
Ir svarīgi izvairīties no darba dublēšanās un optimāli izmantot esošo informāciju, kuru iespējams lietot statistikas vajadzībām.
Šajā sakarā un lai Savienības pilsoņiem un citām ieinteresētām personām sniegtu viegli pieejamu un lietderīgu informāciju par dzelzceļa pārvadājumu drošību un dzelzceļa sistēmas, tostarp dzelzceļa infrastruktūras, savstarpēju izmantojamību, starp Komisijas dienestiem un attiecīgajām vienībām, tostarp starptautiskā līmenī, būtu jānoslēdz atbilstīgi sadarbības nolīgumi par statistikas pasākumiem.
Sagatavojot Eiropas statistiku, būtu jānodrošina līdzsvars starp lietotāju vajadzībām un slogu respondentiem.
Ziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei par pieredzi, ko tā guvusi, piemērojot Regulu (EK) Nr. 91/2003, Komisija minēja to, ka ilgtermiņa norišu dēļ var nākties atteikties no datiem vai vienkāršot datus, ko jau vāc saskaņā ar minēto regulu, un ka mērķis ir samazināt datu nosūtīšanas periodu gada datiem par dzelzceļa pasažieriem.
Komisijai būtu jāturpina regulāri sniegt ziņojumus par šīs regulas īstenošanu.
To publisko un privāto dzelzceļa uzņēmumu kopesamība, kuri veic darbību komerciālā dzelzceļa tirgū, nosaka vajadzību pēc skaidri noteiktiem statistikas datiem, kuru sniegšana jāveic visiem dzelzceļa uzņēmumiem, bet izplatīšana – Savienības statistikas iestādei (Eurostat).
Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, izveidot kopējus statistikas standartus, kas ļautu sagatavot saskaņotus datus un kas būtu jāīsteno katrā dalībvalstī par oficiālās statistikas izveidi atbildīgu organizāciju un iestāžu vadībā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā mēroga vai iedarbības dēļ minētos mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu.
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 223/2009 paredz pamatprincipu kopumu attiecībā uz noteikumiem, kas izklāstīti šajā regulā.
Lai atspoguļotu jaunas norises dalībvalstīs, vienlaikus visā Savienībā nodrošinot saskaņotu dzelzceļa pārvadājumu datu vākšanu, un lai saglabātu dalībvalstu nosūtīto datu augstu kvalitāti, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz šīs regulas grozīšanu, lai pielāgotu tehniskās definīcijas un paredzētu papildu tehniskās definīcijas.
Komisijai būtu jānodrošina, ka ar minētajiem deleģētajiem aktiem netiek radīts ievērojams papildu slogs dalībvalstīm vai respondentiem.
Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, Komisijai būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras attiecībā uz tās informācijas specifikāciju, kas sniedzama ziņojumiem par rezultātu kvalitāti un salīdzināmību, kā arī kārtību, kādā Komisija (Eurostat) izplata minētos rezultātus.
Ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Statistikas sistēmas komiteju,
1. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto vielu saraksts
P-metiltioamfetamīns vai 4-metiltioamfetamīns, kā minēts Padomes Lēmumā 1999/615/TI [1].
Parametoksimetilamfetamīns vai N-metil-1-(4-metoksifenil)-2-aminopropāns, kā minēts Padomes Lēmumā 2002/188/TI [2].
2,5-dimetoksi-4-jodfenetilamīns, 2,5-dimetoksi-4-etiltiofenetilamīns, 2,5-dimetoksi-4-(n)-propiltiofenetilamīns un 2,4,5-trimetoksiamfetamīns, kā minēts Padomes Lēmumā 2003/847/TI [3].
enzilpiperazīns vai 1-benzil-1,4-diazacikloheksāns, vai N-benzilpiperazīns, vai benzilpiperazīns, kā minēts Padomes Lēmumā 2008/206/TI [4].
etilmetkatinons, kā minēts Padomes Lēmumā 2010/759/ES [5].
etil-5-(4-metilfenil)-4,5-dihidrooksazol-2-amīns (4,4′-DMAR) un 1-cikloheksil-4-(1,2-difeniletil)piperazīns (MT-45), kā minēts Padomes Īstenošanas lēmumā (ES) 2015/1873 [6].
etilamfetamīns, kā minēts Padomes Īstenošanas lēmumā (ES) 2015/1874 [7].
od-2,5-dimetoksi-N-(2-metoksibenzil) fenetilamīns (25I-NBOMe), 3,4-dihlor-N-[[1-(dimetilamino)cikloheksil]metil]benzamīds (AH-7921), 3,4-metilēndioksipirovalerons (MDPV) un 2-(3-metoksifenil)2-(etilamino)cikloheksanons (metoksetamīns), kā minēts Padomes Īstenošanas lēmumā (ES) 2015/1875 [8].
5-(2-aminopropil)indols, kā minēts Padomes Īstenošanas lēmumā (ES) 2015/1876 [9].
enil-2-(pirolidīn-1-il)-pentān-1-ons (α-pirolidīnvalerofenons jeb α-PVP), kā minēts Padomes Īstenošanas lēmumā (ES) 2016/1070 [10].
Metil-2-[[1-(cikloheksilmetil)-1H-indol-3-karbonil]amino]-3,3-dimetilbutanoāts (MDMB-CHMICA), kā minēts Padomes Īstenošanas lēmumā (ES) 2017/369 [11].
N-(1-fenetilpiperidīn-4-il)-N-fenilakrilamīds (akriloilfentanils), kā minēts Padomes Īstenošanas lēmumā (ES) 2017/1774 [12].
Padomes Lēmums 1999/615/TI (1999. gada 13. septembris), ar ko paredz, ka 4-MTA ir jauna sintētiskā narkotika, attiecībā uz kuru jāpiemēro kontrolpasākumi un kriminālsodi (OV L 244, 16.9.1999., 1. lpp.).
Padomes Lēmums 2002/188/TI (2002. gada 28. februāris) par kontroles pasākumiem un kriminālsodiem sakarā ar jauno sintētisko narkotiku PMMA (OV L 63, 6.3.2002., 14. lpp.).
Padomes Lēmums 2003/847/TI (2003. gada 27. novembris) par kontrolpasākumiem un kriminālsodiem attiecībā uz jaunajām sintētiskajām narkotikām 2C-I, 2C-T-2, 2C-T-7 un TMA-2 (OV L 321, 6.12.2003., 64. lpp.).
Padomes Lēmums 2008/206/TI (2008. gada 3. marts) par 1-benzilpiperazīna (BZP) pasludināšanu par jaunu psihoaktīvu vielu, uz kuru attiecas kontroles pasākumi un krimināltiesību normas (OV L 63, 7.3.2008., 45. lpp.).
Padomes Lēmums 2010/759/ES (2010. gada 2. decembris) par kontroles pasākumu piemērošanu 4-metilmetkatinonam (mefedronam) (OV L 322, 8.12.2010., 44. lpp.).
Padomes Īstenošanas lēmums (ES) 2015/1873 (2015. gada 8. oktobris) par kontroles pasākumu attiecināšanu uz vielām 4-metil-5-(4-metilfenil)-4,5-dihidrooksazol-2-amīns (4,4′-DMAR) un 1-cikloheksil-4-(1,2-difeniletil)piperazīns (MT-45) (OV L 275, 20.10.2015., 32. lpp.).
Padomes Īstenošanas lēmums (ES) 2015/1874 (2015. gada 8. oktobris) par kontroles pasākumu piemērošanu uz 4-metilamfetamīnu (OV L 275, 20.10.2015., 35. lpp.).
Padomes Īstenošanas lēmums (ES) 2015/1875 (2015. gada 8. oktobris) par kontroles pasākumu attiecināšanu uz šādām vielām: 4-jod-2,5-dimetoksi-N-(2-metoksibenzil)fenetilamīns (25I-NBOMe), 3,4-dihlor-N-[[1-(dimetilamino)cikloheksil]metil]benzamīds (AH-7921), 3,4-metilēndioksipirovalerons (MDPV) un 2-(3-metoksifenil)-2-(etilamino)cikloheksanons (metoksetamīns) (OV L 275, 20.10.2015., 38. lpp.).
Padomes Īstenošanas lēmums (ES) 2016/1070 (2016. gada 27. jūnijs) par kontroles pasākumu piemērošanu vielai 1-fenil-2-(pirolidīn-1-il)-pentān-1-ons (α-pirolidīnvalerofenons jeb α-PVP) (OV L 178, 2.7.2016., 18. lpp.).
Padomes Īstenošanas lēmums (ES) 2017/369 (2017. gada 27. februāris) par kontroles pasākumiem metil-2-[[1-(cikloheksilmetil)-1H-indol-3-karbonil]amino]-3,3-dimetilbutanoātam (MDMB-CHMICA) (OV L 56, 3.3.2017., 210. lpp.).
Padomes Īstenošanas lēmums (ES) 2017/1774 (2017. gada 25. septembris) par kontroles pasākumu piemērošanu N-(1-fenetilpiperidīn-4-il)-N-fenilakrilamīdam (akriloilfentanilam) (OV L 251, 29.9.2017., 21. lpp.).
Padomes Direktīvas 86/278/EEK un 87/217/EEK balstās uz Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 100. pantu un 235. pantu, tagad Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 115. pantu un 352. pantu.
Grozījumi minētajās direktīvās šajā lēmumā ir saistīti ar Savienības vides politiku un tiešā veidā izriet no Padomes Direktīvas 91/692/EEK atcelšanas, pamatojoties uz LESD 192. panta 1. punktu.
Tāpēc ir lietderīgi veikt minētos grozījumus, pamatojoties uz LESD 192. panta 1. punktu.
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 94/63/EK balstās uz Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 100.a pantu, tagad LESD 114. pantu.
Direktīva 91/692/EEK tika pieņemta, lai racionalizētu un uzlabotu nozares noteikumus par informācijas nosūtīšanu un ziņojumu publicēšanu saistībā ar dažām direktīvām par vides aizsardzību.
Lai sasniegtu minēto mērķi, ar Direktīvu 91/692/EEK grozīja vairākas direktīvas, ieviešot vienotas ziņošanas prasības.
Ar Direktīvu 91/692/EEK ieviesto ziņošanas prasību izpilde ir kļuvusi apgrūtinoša un nelietderīga.
Turklāt daudzi no Savienības tiesību aktiem, kas grozīti ar Direktīvu 91/692/EEK, ir aizstāti un vairs neietver tās ziņošanas prasības, kuras ieviestas ar minēto direktīvu.
Piemēram, ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/60/EK tika atcelti septiņi Savienības tiesību akti ūdens resursu politikas jomā un netika pārņemta ziņošanas sistēma, kas ieviesta ar Direktīvu 91/692/EEK.
Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/75/ES nav atsauces uz Direktīvu 91/692/EEK, un tajā ir paredzēta atsevišķa ziņošanas sistēma.
Direktīvā 91/692/EEK nav paredzēta elektronisko līdzekļu izmantošana.
Līdz ar Eiropas Vides aģentūras rīka Reportnet veiksmīgo izstrādi un nozares iniciatīvām ziņošanas racionalizācijas jomā – tādām kā ūdens informācijas sistēma Eiropai, – arvien biežāk tiek apšaubīta vajadzība pēc horizontāla tiesību akta par ziņojumu sniegšanu un šāda tiesību akta lietderīgums.
Visbeidzot, līdz ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/2/EK pieņemšanu un saistīto kopīgās vides informācijas sistēmas izstrādi tika ieviesta modernāka un iedarbīgāka horizontāla pieeja ar Savienības vides politiku saistītajā informācijas pārvaldībā un ziņojumu sniegšanā.
Tāpēc Direktīva 91/692/EEK būtu jāatceļ.
Lielākā daļa ar Direktīvu 91/692/EEK grozīto direktīvu vairs nav spēkā.
Tomēr Direktīvas 86/278/EEK un 87/217/EEK joprojām ir spēkā.
Direktīvā 86/278/EEK ir ietverta prasība dalībvalstīm sniegt ziņojumu par minētās direktīvas īstenošanu, pamatojoties uz anketu vai plānu, ko izstrādā Komisija saskaņā ar Direktīvā 91/692/EEK paredzēto procedūru.
Lai izvairītos no juridiska vakuuma Direktīvas 91/692/EEK atcelšanas rezultātā, atsauce uz Direktīvu 91/692/EEK ir jāaizstāj ar atsauci uz Direktīvā 86/278/EEK minēto procedūru.
Saskaņā ar Direktīvu 87/217/EEK dalībvalstīm vairs nav jāsniedz ziņojumi, jo ir pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1907/2006, kas nosaka jēlazbesta un azbestu saturošu produktu ražošanas un izmantošanas pakāpenisku izbeigšanu Savienībā.
Tāpēc ir lietderīgi svītrot attiecīgās ziņošanas prasības, kas izklāstītas minētajā direktīvā.
Pēc Direktīvas 91/692/EEK stāšanās spēkā atsauce uz minēto direktīvu tika iekļauta šādās regulās un direktīvās: Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 94/62/EK, Direktīva 94/63/EK, Padomes Direktīva 1999/31/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/53/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/87/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/98/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/31/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1257/2013.
ES rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku Komisija ierosināja grozīt Direktīvas 94/62/EK, 1999/31/EK, 2000/53/EK un 2008/98/EK, lai aizstātu atsauci uz Direktīvu 91/692/EEK.
Lai nodrošinātu dažu Direktīvas 86/278/EEK pielikumu noteikumu aktualitāti, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt tādus aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, kuri attiecas uz minēto noteikumu pielāgošanu zinātnes un tehnikas attīstībai.
Direktīvas 2009/31/EK pielikumu pielāgošanas rezultātā nevajadzētu pazemināt drošības līmeni vai vājināt monitoringa principus, kas noteikti ar minētajos pielikumos ietvertajiem kritērijiem.
Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9. pantu Savienībai, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, jāņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta līmeņa nodarbinātības veicināšanu, atbilstīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu, sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar augsta līmeņa izglītību, mācības un cilvēku veselības aizsardzību.
Turklāt, un kā izklāstīts LESD 11. pantā, Savienības politikā un darbībās jāintegrē vides aizsardzības prasības, jo īpaši, lai veicinātu ilgstpējīgu attīstību.
LESD 120. un 121. pantā ir noteikts, ka dalībvalstīm, jāīsteno ekonomikas politika, lai dotu ieguldījumu Savienības mērķu sasniegšanā un saistībā ar vispārējām pamatnostādnēm, ko formulē Padome.
Tāpēc dalībvalstu ekonomikas politikas koordinācija ir vispārsvarīgs jautājums.
Vairākas dalībvalstis bija un joprojām ir pakļautas korekciju procesiem, kuru mērķis ir novērst pagātnē izveidojušos makroekonomikas nelīdzsvarotību, un daudzas dalībvalstis saskaras ar zemas potenciālās izaugsmes problēmu.
Savienība ir noteikusi strukturālo reformu īstenošanu par vienu no savas politikas prioritātēm, lai ekonomikas atveseļošanos ievirzītu uz ilgtspējas ceļa, atraisītu izaugsmes potenciālu ar nolūku stiprināt pielāgošanās spējas un atbalstītu konverģences procesu.
Reformas pēc savas būtības ir sarežģīti procesi, kuriem ir nepieciešamas ļoti specifiskas zināšanas un prasmes visos ķēdes posmos, kā arī ilgtermiņa redzējums.
Strukturālu reformu īstenošana dažādās valsts politikas jomās ir grūts uzdevums, jo bieži paiet zināms laiks, līdz to ietekme kļūst jūtama.
Tāpēc savlaicīga un efektīva reformu izstrāde un īstenošana izšķiroša ir gan krīzes skartai, gan strukturāli vājai ekonomikai.
Minētajā kontekstā atbalsts, ko Savienība sniedza tehniskās palīdzības veidā, dažus pēdējos gadus ir bijis svarīgs Grieķijas un Kipras ekonomikas korekciju procesa atbalstīšanā.
Lai strukturālās reformas tiktu sekmīgi īstenotas, būtiska nozīme ir vietējai līdzdalībai.
Dalībvalstīm var būt noderīgs atbalsts problēmu risināšanā attiecībā uz izaugsmi veicinošu strukturālo reformu izstrādi un īstenošanu saskaņā ar Savienības ekonomiskajiem un sociālajiem mērķiem.
Minēto problēmu iemesls varētu būt dažādi faktori, tādi kā ierobežota administratīvā un institucionālā spēja, kā arī Savienības tiesību aktu neatbilstīga piemērošana un īstenošana.
Savienībai ir ievērojama pieredze specifiska atbalsta sniegšanā dalībvalstu valsts pārvaldes struktūrām un citām iestādēm attiecībā uz spēju veidošanu un līdzīgām darbībām konkrētos sektoros (piemēram, nodokļi, muita un atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem), kā arī saistībā ar kohēzijas politikas īstenošanu.
Pieredze, ko Savienība guvusi, palīdzot valsts iestādēm reformu veikšanā, būtu jāizmanto, lai stiprinātu Savienības spēju sniegt dalībvalstīm atbalstu.
Proti, ir vajadzīga visaptveroša un integrēta rīcība, lai sniegtu atbalstu tām dalībvalstīm, kuras veic izaugsmi veicinošas reformas un minētajā saistībā pieprasa palīdzību no Savienības.
Eiropas Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā (19/2015) “Lai uzlabotu tehniskās palīdzības sniegšanu Grieķijai, lielāka uzmanība jāpievērš rezultātiem” ir ietverti noderīgi ieteikumi attiecībā uz Komisijas tehniskās palīdzības sniegšanu dalībvalstīm.
Minētie ieteikumi būtu jāņem vērā, īstenojot atbalstu saskaņā ar šo regulu.
Ņemot vērā minēto, ir jāizveido Strukturālo reformu atbalsta programma (“programma”), kuras mērķis ir stiprināt dalībvalstu spēju sagatavot un īstenot izaugsmi veicinošas administratīvas un strukturālas reformas, tostarp sniedzot palīdzību Savienības fondu efektīvā un lietderīgā izmantošanā.
Programma ir paredzēta, lai veicinātu kopēju mērķu sasniegšanu, proti, atbalstīt ekonomikas atveseļošanos, kohēziju un darbvietu radīšanu, uzlabot Eiropas konkurētspēju un produktivitāti un sekmēt ieguldījumus reālajā ekonomikā.
Tas ļautu arī labāk risināt ekonomiskos un sociālos uzdevumus, t. i., panākt augstu sociālās labklājības līmeni, kā arī augstas kvalitātes veselības un izglītības pakalpojumus un apkarot nabadzību un sociālo atstumtību.
Komisijai pēc dalībvalsts pieprasījuma atbalsts saskaņā ar programmu būtu jāsniedz jomās, kas saistītas ar kohēziju, konkurētspēju, produktivitāti, inovāciju, gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, darbvietām un ieguldījumiem, tādās kā, piemēram, budžets un nodokļi, publiskā pārvalde, institucionālas un administratīvas reformas, tieslietu sistēmas, cīņa pret krāpšanu, korupciju un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, darījumdarbības vide, privātā sektora attīstība, konkurence, publiskais iepirkums, publiskā sektora līdzdalība uzņēmumos, privatizācijas procedūras, finansējuma pieejamība, finanšu nozares politika, tirdzniecība, ilgtspējīga attīstība, izglītība un apmācība, darba tirgus politika, sabiedrības veselība, patvēruma un migrācijas politika, lauksaimniecība, lauku attīstība un zivsaimniecība.
Dalībvalstīm būtu jāparedz iespēja Komisijai saskaņā ar programmu pieprasīt atbalstu reformu īstenošanai ekonomikas pārvaldības procesu kontekstā, jo īpaši Eiropas pusgada kontekstā izstrādātajiem konkrētai valstij adresētajiem ieteikumiem, darbībām saistībā ar Savienības tiesību aktu īstenošanu, kā arī saistībā ar ekonomikas korekciju programmu īstenošanu.
Dalībvalstīm būtu arī jāparedz iespēja pieprasīt atbalstu saistībā ar reformām, ko tās veic pēc savas iniciatīvas, lai panāktu kohēziju, ieguldījumus, ilgtspējīgu izaugsmi, darbvietu radīšanu un konkurētspēju.
Komisija varētu sniegt norādījumus par atbalsta pieprasījuma galvenajiem elementiem.
Pēc dialoga ar pieprasījumu iesniegušo dalībvalsti, tostarp Eiropas pusgada kontekstā, Komisijai pieprasījums būtu jāizvērtē, ņemot vērā pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un pareizas finanšu pārvaldības principus, un sniedzamais atbalsts jānosaka, balstoties uz konstatēto problēmu neatliekamību, apmēru un intensitāti, atbalsta nepieciešamību paredzētajās politikas jomās, sociālekonomisko rādītāju analīzi un dalībvalsts vispārējo administratīvo spēju.
Pamatojoties uz šo analīzi un ņemot vērā tagadējās darbības un pasākumus, ko finansē Savienības fondi vai Savienības programmas, Komisijai būtu jāvienojas ar attiecīgo dalībvalsti par sniedzamā atbalsta pasākumu prioritārajām jomām, mērķiem, orientējošu grafiku, apmēru, kā arī aplēsto kopējo finansējumu šādam atbalstam, kas jānosaka sadarbības un atbalsta plānā.
Lai inter alia nodrošinātu pārredzamību, Komisijai saskaņā ar šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem būtu jāiesniedz sadarbības un atbalsta plāni Eiropas Parlamentam un Padomei.
Iekšēji pārvaldītu kvalificētu riska kapitāla fondu un kvalificētu riska kapitāla fondu ārējo pārvaldnieku sākotnējais kapitāls ir vismaz EUR 50000.”;
Pašu kapitāls vienmēr ir vismaz viena astotā daļa no tā paša pārvaldnieka fiksētajiem pieskaitāmajiem izdevumiem iepriekšējā gadā.
Izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde var pielāgot minēto prasību, ja pārvaldnieka darījumdarbībā notikušas būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.
Ja kvalificēta riska kapitāla fonda pārvaldnieks darījumdarbību ir pārtraucis gada laikā, pašu kapitāla prasības apjoms ir viena astotā daļa no fiksētajiem pieskaitāmajiem izdevumiem, kas ir noteikti darījumdarbības plānā, ja vien izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde neprasa minēto plānu pielāgot.
Ja tādu kvalificētu riska kapitāla fondu vērtība, kurus pārvalda pārvaldnieks, pārsniedz EUR 250000000, pārvaldnieks nodrošina pašu kapitāla papildu summu.
Minētā papildu summa ir 0,02 % no summas, par kādu kvalificētu riska kapitāla fondu kopējā vērtība pārsniedz EUR 250000000.
Izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde var atļaut kvalificētam riska kapitāla fondu pārvaldniekam nenodrošināt līdz 50 % no 4. punktā minētās papildu pašu kapitāla summas, ja minētais pārvaldnieks ir saņēmis galvojumu par tādu pašu summu no kredītiestādes vai apdrošināšanas sabiedrības, kuras juridiskā adrese ir dalībvalstī vai trešā valstī, kur uz to attiecas prudenciālas uzraudzības noteikumi, kurus izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde uzskata par līdzvērtīgiem noteikumiem, kas noteikti Savienības tiesību aktos.
Pašu kapitālu iegulda likvīdos aktīvos vai aktīvos, kuri īsā termiņā ir viegli pārvēršami skaidrā naudā, un tas neietver spekulatīvas pozīcijas.”;
regulas 12. pantam pievieno šādu punktu:
Izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde visu saskaņā ar šo pantu savākto informāciju savlaicīgi dara pieejamu katra attiecīgā kvalificētā riska kapitāla fonda kompetentajai iestādei un katras attiecīgās uzņemošās dalībvalsts kompetentajai iestādei, un EVTI, izmantojot 22. pantā minēto procedūru.”;
regulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:
minētajam pārvaldniekam pieejamā pašu kapitāla summa, ar ko nodrošina atbilstīgus cilvēkresursus un tehniskos resursus, kas vajadzīgi tā kvalificēto riska kapitāla fondu pienācīgai pārvaldībai;”;
panta 1. punkta e) apakšpunktu svītro;
Izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tam, kad 1. punktā minētais pārvaldnieks ir sniedzis visu minētajā punktā minēto informāciju, to informē par to, vai tas ir reģistrēts kā kvalificēta riska kapitāla fonda pārvaldnieks.
Reģistrācija saskaņā ar šo pantu ir uzskatāma par reģistrāciju Direktīvas 2011/61/ES 3. panta 3. punkta nolūkiem attiecībā uz kvalificētu riska kapitāla fondu pārvaldību.
Šajā pantā minētais kvalificētu riska kapitāla fondu pārvaldnieks paziņo piederības dalībvalsts kompetentajai iestādei par jebkādām būtiskām izmaiņām pārvaldnieka sākotnējās reģistrācijas nosacījumos saskaņā ar šo pantu, pirms šādas izmaiņas tiek īstenotas.
Ja izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde nolemj noteikt ierobežojumus vai noraidīt pirmajā daļā minētās izmaiņas, tā informē kvalificēta riska kapitāla fonda pārvaldnieku vienā mēnesī pēc tam, kad saņemts paziņojums par minētajām izmaiņām.
Kompetentā iestāde var pagarināt minēto termiņu ilgākais par vienu mēnesi, ja tā uzskata, ka tas nepieciešams ar konkrēto gadījumu saistītu īpašu apstākļu dēļ, pēc tam, kad par to ir paziņojusi kvalificēta riska kapitāla fonda pārvaldniekam.
Izmaiņas var īstenot, ja attiecīgā kompetentā iestāde attiecīgajā izvērtēšanas termiņā neiebilst pret tām.
Lai nodrošinātu vienotu šā panta piemērošanu, EVTI var izstrādāt regulatīvo tehnisko standartu projektu, lai turpmāk precizētu informāciju, kas sniedzama kompetentajām iestādēm reģistrācijas pieteikumā, kā minēts 1. punktā, un turpmāk precizēt nosacījumus, kā izklāstīts 2. punktā.
Komisijai tiek deleģētas pilnvaras papildināt šo regulu, pieņemot šā punkta pirmajā daļā minētos regulatīvos tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz 14. pantu.
Lai nodrošinātu vienotu šā panta piemērošanu, EVTI var izstrādāt īstenošanas tehnisko standartu projektu attiecībā uz standarta veidlapām, veidnēm un procedūrām informācijas sniegšanai kompetentajām iestādēm, piesakoties 1. punktā minētajai reģistrācijai, un 2. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.
Komisija ir pilnvarota pieņemt šā punkta pirmajā daļā minētos īstenošanas tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 15. pantu.
EVTI organizē un veic salīdzinošu izvērtēšanu saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 30. pantu, lai stiprinātu to reģistrācijas procesu konsekvenci, ko kompetentās iestādes veic, ievērojot šo regulu.”;
iekļauj šādus pantus:
Savienība dod ieguldījumu, lai nodrošinātu patērētāju tiesību augstu aizsardzības līmeni un lai patērētājiem piešķirtu galveno lomu iekšējā tirgū, atbalstot un papildinot dalībvalstu politiku, cenšoties nodrošināt, ka iedzīvotāji var pilnībā izmantot iekšējā tirgus sniegtās priekšrocības un, ka to darot, viņu juridiskās un ekonomiskās intereses tiek pienācīgi ņemtas vērā un aizsargātas.
Labi funkcionējoša un uzticama finanšu pakalpojumu nozare ir būtisks iekšējā tirgus un tā pārrobežu iespēju elements.
Tam ir vajadzīga stabila regulējuma un uzraudzības sistēma, kas vienlaikus nodrošina finanšu stabilitāti un atbalsta ilgtspējīgu ekonomiku.
Tajā pat laikā labi funkcionējošai un uzticamai finanšu pakalpojumu nozarei būtu jāsniedz augsts aizsardzības līmenis patērētājiem un citiem finanšu pakalpojumu galalietotājiem, tostarp privātiem ieguldītājiem, noguldītājiem, apdrošināšanas polises turētājiem, pensiju fondu dalībniekiem un saņēmējiem, individuāliem akcionāriem, aizņēmējiem un MVU.
Kopš 2007. gada finanšu un ekonomikas krīze satricinājusi finanšu pakalpojumu galalietotāju, jo īpaši patērētāju, uzticēšanos.
Tāpēc, lai atjaunotu viņu uzticēšanos finanšu nozares stabilitātei un dotu ieguldījumu tās paraugpraksē, ir svarīgi palielināt patērētāju un citu finanšu pakalpojumu galalietotāju, tostarp privāto ieguldītāju, noguldītāju, apdrošināšanas polises turētāju, pensiju fondu dalībnieku un saņēmēju, individuālo akcionāru, aizņēmēju un MVU, kā arī to intereses pārstāvošu ieinteresēto personu aktīvu dalību un iesaistīšanos Savienības un citas attiecīgas daudzpusējas politikas veidošanā finanšu nozarē.
Lai sasniegtu minētos mērķus, atbilstoši vairāku Eiropas Parlamenta partiju kopējai iniciatīvai Komisija 2011. gada beigās sāka izmēģinājuma projektu nolūkā piešķirt dotācijas, lai atbalstītu tāda finanšu ekspertīzes centra izveidi, kas sniegtu labumu patērētājiem, citiem galalietotājiem un viņu intereses pārstāvošām ieinteresētām personām, lai pastiprinātu viņu spēju piedalīties Savienības politikas veidošanā finanšu pakalpojumu jomā un lai veicinātu elastīgas banku sistēmas attīstību.
Galvenie politikas mērķi bija nodrošināt, lai Savienības politikas veidotāji, ierosinot jaunus Savienības tiesību aktus, varētu iegūt viedokļus, kas atšķiras no tiem, kurus pauž finanšu nozares profesionāļi, nodrošināt, ka patērētāju un citu finanšu pakalpojumu galalietotāju intereses būtu atspoguļotas jaunos Savienības tiesību aktos, nodrošināt, ka plašāka sabiedrība būtu labāk informēta par konkrētiem jautājumiem finanšu jomas regulējumā, tādējādi veicinot izpratni finanšu jomā, un nodrošināt, ka tiktu pastiprināta patērētāju un citu finanšu pakalpojumu galalietotāju aktīva iesaistīšanās Savienības politikas veidošanā finanšu pakalpojumu jomā, kā rezultātā tiktu izstrādāti līdzsvaroti Savienības tiesību akti.
Tā rezultātā Komisija laikposmā no 2012. gada līdz 2015. gadam un izmantojot atklātu uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, piešķīra darbības dotācijas divām bezpeļņas organizācijām: Finance Watch un Better Finance.
Minētās dotācijas tika piešķirtas 2012. un 2013. gadā saskaņā ar divus gadus ilgu izmēģinājuma projektu un kopš 2014. gada – sagatavošanas darbības veidā.
Turklāt 2016. gadā tika nolemts darbības dotāciju vietā piešķirt rīcības dotācijas, jo rīcības dotācijas nodrošina labāku kontroli pār Savienības budžeta izdevumiem.
Tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 [3] sagatavošanas darbības var izmantot tikai ne ilgāk kā trīs secīgus gadus, ir vajadzīgs leģislatīvs akts, lai nodrošinātu juridisko pamatu šādu darbību finansēšanai no 2017. gada.
Organizācija Finance Watch tika izveidota ar Savienības dotācijām 2011. gadā saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem kā starptautiska bezpeļņas apvienība.
Tās uzdevums ir aizstāvēt pilsoniskās sabiedrības intereses finanšu nozarē.
Pateicoties Savienības dotācijām, Finance Watch izdevās īsā laikā izveidot kvalificētu ekspertu komandu, kas spēja veikt pētījumus, politikas analīzi un komunikācijas darbības finanšu pakalpojumu jomā.
Better Finance ir esošu Eiropas ieguldītāju un akcionāru apvienību sekmīgas reorganizācijas un zīmolvārdu maiņas – procesu, kas aizsākti 2009. gadā – rezultāts.
Pateicoties Savienības dotācijām, organizācija izveidoja finanšu zinātības centru, kas galvenokārt koncentrējas uz patērētāju, individuālo ieguldītāju, individuālo akcionāru, noguldītāju un citu finanšu pakalpojumu galalietotāju interesēm atbilstīgi tās dalībniekiem un tās resursiem.
Izmēģinājuma projekta un tam sekojošās sagatavošanas darbības novērtējumā, kas tika veikts 2015. gadā, ir secināts, ka politikas mērķi visumā ir sasniegti.
Finance Watch un Better Finance ir strādājušas cita citu papildinošās politikas jomās un vērsušās pie dažādām auditorijām.
Kopā tās kopš 2012. gada ar savām darbībām ir aptvērušas Savienības finanšu politikas programmas lielāko daļu un, ciktāl tas bija iespējams ar tām pieejamajiem resursiem, Finance Watch un Better Finance ir centušās paplašināt savu darbību, lai nodrošinātu plašu ģeogrāfisko pārklājumu Savienībā.
Abas organizācijas ir sniegušas pievienoto vērtību gan to valstu dalībnieku darbību kopumam, gan Savienības patērētājiem.
Valstu organizācijām, kas nodarbojas ar plašu spektru ar patērētājiem saistītu jautājumu, bieži vien trūkst tehnisko zināšanu politikas jomās, kas ir saistītas tieši ar finanšu pakalpojumiem un ar tiem saistītiem Savienības politikas veidošanas procesiem.
Turklāt līdz šim nav identificētas līdzīgas organizācijas Savienības līmenī.
Lai arī izmēģinājuma projekta novērtējums parādīja, ka neviens cits pieteikuma iesniedzējs nav atsaucies uz kārtējiem ikgadējiem uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus, kas izteikti pēc 2012. gada, šajā regulā paredzētajai programmai pēc 2017.–2020. gada laikposma beigām vajadzētu būt atvērtai citiem potenciāliem atbalsta saņēmējiem, ja tie atbilst tās prasībām.
Neraugoties uz regulāriem centieniem, Finance Watch un Better Finance nav izdevies piesaistīt stabilu un nozīmīgu finansējumu no citiem līdzekļu devējiem, kas būtu neatkarīgi no finanšu nozares, un tāpēc tās joprojām ir ļoti atkarīgas no Savienības finansējuma, lai būtu finansiāli ilgtspējīgas.
Tāpēc pašlaik ir nepieciešams Savienības līdzfinansējums, lai nodrošinātu, ka tās saņem resursus, kas vajadzīgi, lai turpmākajos gados sasniegtu vēlamos politikas mērķus un lai nodrošinātu finansiālu stabilitāti minētajām organizācijām, kā arī to ekspertiem un administratīvajiem darbiniekiem, kuri līdz šim spējuši īsā laikposmā uzsākt savas attiecīgās darbības.
Tāpēc ir jāizveido Savienības programma laikposmam no 2017. gada līdz 2020. gadam, lai atbalstītu Finance Watch un Better Finance darbības (“programma”), kas papildinās līdzīgu politiku, ko dalībvalstis īsteno valsts līmenī.
Finanšu stabilitātei ir ļoti svarīga abām organizācijām gan zinātības saglabāšanai, gan projektu plānošanai.
Tomēr organizācijām, kuras saņem atbalstu saskaņā ar programmu, būtu jācenšas palielināt īpatsvaru finansējumam no citiem avotiem.
Turpinot finansēt Finance Watch un Better Finance laikposmā no 2017. gada līdz 2020. gadam līdzīgā veidā, kā tas tika darīts veicot sagatavošanas darbību, tiktu nodrošināts, ka tiek saglabāta līdz šim novērtētā minēto organizāciju darbības pozitīvā ietekme.
Šīs regulas mērķis ir ļaut atkārtoti atvēlēt Padomes Lēmumu (ES) 2015/1523 un (ES) 2015/1601 īstenošanas atbalstam atvēlētās atlikušās summas, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 516/2014, vai minētās summas piešķirt citām valsts programmās ietvertām darbībām saskaņā ar Savienības prioritātēm un dalībvalstu vajadzībām konkrētās patvēruma un migrācijas jomās.
Tai ir arī jānodrošina, ka šāda atkārtota atvēlēšana vai piešķiršana notiek pārredzami.
Komisija atvēlēja finansējumu dalībvalstu valsts programmām Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda ietvaros, lai atbalstītu Lēmumu (ES) 2015/1523 un (ES) 2015/1601 īstenošanu.
Lēmumu (ES) 2015/1601 grozīja ar Padomes Lēmumu (ES) 2016/1754.
Minētos lēmumus tagad vairs nepiemēro.
Daļa no finansējuma, kas 2016. gadā un dažos gadījumos 2017. gadā piešķirts ar Lēmumiem (ES) 2015/1523 un (ES) 2015/1601, joprojām ir pieejama dalībvalstu valsts programmās.
Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izmantot atlikušās summas, lai turpinātu īstenot pārcelšanu, atkārtoti atvēlot summas tai pašai darbībai, kas ietverta valsts programmās.
Dalībvalstīm būtu vismaz 20 % no šīm summām atkārtoti jāatvēl vai jāpārvieto darbībām, kas ietvertas valstu programmās starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju vai starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārsūtīšanai, pārmitināšanai vai cita veida ad hoc humanitārajai uzņemšanai, kā arī sagatavošanas pasākumiem starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pārsūtīšanai pēc viņu ierašanās Savienībā, tostarp pa jūras ceļu, vai starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārsūtīšanai.
Šādiem pasākumiem vajadzētu ietvert tikai tos pasākumus, kas minēti Regulas (ES) Nr. 516/2014 5. panta 1. punkta otrās daļas a), b), e) un f) punktā.
Ja tas ir pienācīgi pamatots dalībvalstu valsts programmu pārskatīšanas ietvaros, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējamam līdz 80 % no minētajām summām izmantot tam, lai pievērstos citām problēmām patvēruma un migrācijas jomā, saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 516/2014.
Dalībvalstu vajadzības šajās jomās vēl aizvien ir būtiskas.
Atkārtotai atlikušo summu atvēlēšanai tai pašai darbībai vai to pārvietošanai uz citām valsts programmā ietvertām darbībām vajadzētu būt iespējamai tikai vienreiz un ar Komisijas apstiprinājumu.
Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka finanšu līdzekļu piešķiršana notiek tā, ka tiek pilnībā ievēroti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES, Euratom) 2018/1046 noteiktie principi, jo īpaši efektivitātes un pārredzamības principi.
To personu mērķgrupa, kurām ir tiesības uz pārsūtīšanu, kā arī to dalībvalstu skaits, no kurām notiek pārsūtīšanas, būtu jāpaplašina, lai sniegtu dalībvalstīm lielāku elastīgumu pārsūtīšanas darbību veikšanā, ņemot vērā nepavadītu nepilngadīgo vai citu neaizsargātu pieteikuma iesniedzēju specifiskās vajadzības un īpašo situāciju, kādā atrodas starptautiskās aizsardzības saņēmēju ģimenes locekļi.
Šī paplašināšana būtu jāatspoguļo konkrētajos noteikumos attiecībā uz vienreizējiem maksājumiem saistībā ar starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārmitināšanu un pārsūtīšanu no vienas dalībvalsts uz citu.
Dalībvalstīm un Komisijai būtu jādod pietiekami daudz laika valsts programmu pārskatīšanai, lai ņemtu vērā attiecīgās izmaiņas, kas paredzētas šajā regulā.
Tāpēc Lēmumu (ES) 2015/1523 un (ES) 2015/1601 īstenošanas atbalstam atvēlētajām atlikušajām summām būtu jāpiemēro atkāpe no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 514/2014 50. panta 1. punkta, par sešiem mēnešiem pagarinot saistību atcelšanas termiņu nolūkā pabeigt valsts programmu pārskatīšanas procedūru, kā noteikts Regulas (ES) Nr. 514/2014 14. pantā.
Dalībvalstīm arī būtu jādod pietiekami daudz laika, lai izmantotu tai pašai darbībai atkārtoti atvēlētās vai uz citām darbībām pārvietotās summas, pirms tiek atceltas saistības par minētajām summām.
Tādēļ gadījumos, kad Komisijā ir apstiprināta šāda summu atkārtota atvēlēšana vai pārvietošana saskaņā ar valsts programmu, attiecīgās summas būtu jāuzskata par atvēlētām tajā gadā, kurā ir veikta valsts programmas pārskatīšana, ar ko apstiprina attiecīgo atkārtoto atvēlēšanu vai pārvietošanu.
Komisijai būtu ik gadu jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par resursu piemērošanu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju un starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārsūtīšanai, jo īpaši attiecībā uz summu pārvietojumiem citām darbībām, kas ietvertas valsts programmā, kā noteikts šajā regulā.
Šī regula neskar finansējumu, kas pieejams saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 516/2014 17. pantu.
Šīs regulas mērķi tiek īstenoti, neskarot sarunas, kas notiek par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 604/2013 reformu.
Saskaņā ar 3. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, Īrija ar 2018. gada 7. decembra vēstuli ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.
Ņemot vērā nepieciešamību novērst saistību atcelšanu par atlikušajām summām, kas atvēlētas Lēmumu (ES) 2015/1523 un (ES) 2015/1601 īstenošanas atbalstam, šai regulai būtu jāstājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Ja Regula (ES) Nr. 516/2014 netiks grozīta pirms 2018. gada beigām, attiecīgais finansējums vairs nebūs pieejams, lai dalībvalstis to izmantotu saskaņā ar valsts programmām, kuras atbalsta ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu.
Ņemot vērā Regulas (ES) Nr. 516/2014 grozīšanas steidzamību, tika uzskatīts, ka ir piemēroti paredzēt izņēmumu astoņu nedēļu laikposmam, kas minēts 4. pantā Protokolā Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā, kurš pievienots LES, LESD un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumam.
Kad Centrs, Komisija vai dalībvalstu vairākums uzskata, ka saskaņā ar 5.a pantu vienā vai vairākās dalībvalstīs apkopotā informācija par jaunu psihoaktīvo vielu rada pamatu bažām, ka šī jaunā psihoaktīvā viela varētu radīt veselības vai sociālos riskus Savienības līmenī, Centrs sagatavo sākotnējo ziņojumu par jauno psihoaktīvo vielu.
Šā punkta nolūkā dalībvalstis informē Komisiju un pārējās dalībvalstis par savu vēlmi, lai tiek sagatavots sākotnējais ziņojums.
Ja ir panākts dalībvalstu balsu vairākums, Komisija attiecīgi dod rīkojumu Centram un par to informē dalībvalstis.
Sākotnējā ziņojumā ietver šādas pirmās norādes:
tādu incidentu veids, skaits un apmērs, kuros parādās veselības un sociālās problēmas, kurās varētu būt iesaistīta jaunā psihoaktīvā viela, un jaunās psihoaktīvās vielas lietošanas paradumi;
apraksts par jaunās psihoaktīvās vielas ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām un par tās izgatavošanai vai ieguvei izmantotajām metodēm un prekursoriem;
jaunās psihoaktīvās vielas farmakoloģiskais un toksikoloģiskais apraksts;
noziedzīgu grupu iesaistīšanās jaunās psihoaktīvās vielas izgatavošanā vai izplatīšanā.
Sākotnējā ziņojumā ietver arī:
informāciju par jaunās psihoaktīvās vielas pielietojumu medicīnā un veterinārijā, tostarp izmantojot to kā cilvēkiem paredzēto zāļu vai veterināro zāļu aktīvo vielu;
informāciju par jaunās psihoaktīvās vielas komerciālo un rūpniecisko pielietojumu, par šāda pielietojuma apmēru, kā arī tās izmantošanu zinātniskās izpētes un tehnoloģiju izstrādes nolūkos;
informāciju par to, vai uz jauno psihoaktīvo vielu attiecas jebkādi ierobežojoši pasākumi dalībvalstīs;
informāciju par to, vai jaunā psihoaktīvā viela tiek vērtēta vai jau ir tikusi izvērtēta saskaņā ar sistēmu, kas izveidota ar 1961. gada Vienoto konvenciju par narkotiskajām vielām, kura grozīta ar 1972. gada protokolu, un saskaņā ar 1971. gada Konvenciju par psihotropajām vielām (“Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēma”);
citu attiecīgu informāciju, ja tā ir pieejama.
Sākotnējā ziņojumā Centrs izmanto informāciju, kas ir tā rīcībā.
Ja Centrs uzskata par nepieciešamu, tas pieprasa 5. pantā minētajiem valstu specializētajiem centriem sniegt papildu informāciju par jaunām psihoaktīvām vielām.
Valstu specializētie centri sniedz minēto informāciju divu nedēļu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.
Centrs bez liekas kavēšanās pieprasa Eiropas Zāļu aģentūrai sniegt informāciju par to, vai jaunā psihoaktīvā viela Savienības vai valsts līmenī ir aktīva viela:
tādu cilvēkiem paredzētu zāļu vai veterināro zāļu sastāvā, kuras ir saņēmušas tirdzniecības atļauju saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/83/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/82/EK vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 726/2004;
tādu cilvēkiem paredzētu zāļu vai veterināro zāļu sastāvā, par kurām iesniegts pieteikums tirdzniecības atļaujas saņemšanai;
tādu cilvēkiem paredzētu zāļu vai veterināro zāļu sastāvā, kuru tirdzniecības atļauju kompetentā iestāde ir apturējusi;
nereģistrētu cilvēkiem paredzētu zāļu sastāvā atbilstoši Direktīvas 2001/83/EK 5. pantam vai tādu veterināro zāļu sastāvā, ko ekstemporāli izgatavojusi persona, kurai tas atļauts saskaņā ar valsts tiesībām, atbilstīgi Direktīvas 2001/82/EK 10. panta 1. punkta c) apakšpunktam;
pētāmā preparātā, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/20/EK 2. panta d) punktā.
Ja informācija attiecas uz dalībvalstu izsniegtām tirdzniecības atļaujām, attiecīgās dalībvalstis sniedz Eiropas Zāļu aģentūrai šādu informāciju pēc tās lūguma.
Centrs bez liekas kavēšanās pieprasa Eiropolam sniegt informāciju par noziedzīgu grupu iesaistīšanos jaunās psihoaktīvās vielas izgatavošanā, izplatīšanā un izplatīšanas metodēs, un nelikumīgā tirdzniecībā un jebkādā jaunās psihoaktīvās vielas izmantojumā.
Centrs bez liekas kavēšanās pieprasa Eiropas Ķimikāliju aģentūrai, Eiropas Slimību profilakses un kontroles centram un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei sniegt to rīcībā esošo informāciju un datus par jauno psihoaktīvo vielu.
Sadarbību starp Centru un šā panta 5., 6. un 7. punktā minētajām struktūrām un aģentūrām sīkāk reglamentē darba vienošanās.
Šādas darba vienošanās noslēdz saskaņā ar 20. panta otro daļu.
Centrs ievēro tam paziņotos informācijas izmantošanas nosacījumus, tostarp nosacījumus par piekļuvi dokumentiem, informācijas un datu drošību un konfidenciālu datu, tostarp sensitīvu datu un konfidenciālas komerciālās informācijas, aizsardzību.
Centrs sākotnējo ziņojumu iesniedz Komisijai un dalībvalstīm piecu nedēļu laikā pēc 5., 6. un 7. punktā minēto informācijas pieprasījumu iesniegšanas.
Ja Centrs vāc informāciju par vairākām jaunām psihoaktīvām vielām, kuras Centrs uzskata par vielām ar līdzīgu ķīmisko struktūru, tas sešu nedēļu laikā pēc 5., 6. un 7. punktā minēto informācijas pieprasījumu iesniegšanas iesniedz Komisijai un dalībvalstīm atsevišķus sākotnējos ziņojumus vai apvienotus sākotnējos ziņojumus attiecībā uz vairākām jaunām psihoaktīvām vielām ar noteikumu, ka katras jaunās psihoaktīvās vielas īpašības ir skaidri identificētas.
Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra (EU-OSHA) tika izveidota ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2062/94, lai tā palīdzētu no darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības viedokļa uzlabot darba vidi – veiktu darbību, kuras mērķis ir vairot un izplatīt zināšanas šajā jomā.
Kopš EU-OSHA izveidošanas 1994. gadā tai ir bijusi svarīga nozīme, atbalstot darba drošības un veselības aizsardzības uzlabojumus visā Savienībā.
Vienlaikus darba aizsardzībā un tehnoloģiju attīstībā bijusi vērojama dinamika.
Tāpēc, lai atspoguļotu minēto attīstību, būtu jāpielāgo terminoloģija, kas izmantota, lai aprakstītu EU-OSHA mērķus un uzdevumus.
Regula (EK) Nr. 2062/94 ir vairākkārt grozīta.
EU-OSHA reglamentējošie noteikumi, ciktāl iespējams un ņemot vērā tās trīspusējo dabu, būtu jānosaka saskaņā ar principiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta, Padomes un Eiropas Komisijas 2012. gada 19. jūlija kopīgajā paziņojumā par decentralizētajām aģentūrām.
Tā kā jautājumiem, kas saistīti ar darba tirgu, darba vidi, profesionālo izglītību un apmācību un prasmēm, pievēršas trīs trīspusējās aģentūras, proti, EU-OSHA, Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds (Eurofound) un Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (Cedefop), nepieciešama cieša to savstarpējā koordinācija.
Tāpēc EU-OSHA būtu jāpapildina Eurofound un Cedefop darbs jomās, kurās tām ir līdzīgas intereses, vienlaikus atbalstot tādus instrumentus, kas darbojas labi, piemēram, saprašanās memorandus.
EU-OSHA būtu jāizmanto dažādi veidi, kā palielināt efektivitāti un sinerģiju un savās darbībās jāizvairās no dublēšanās ar Eurofound un Cedefop un Komisijas darbībām.
Turklāt, kur vajadzīgs, EU-OSHA būtu jācenšas efektīvi sadarboties ar Savienības iestāžu un ārēju specializētu struktūru iekšējiem pētnieciskajiem resursiem.
Komisijai EU-OSHA novērtēšanas laikā būtu jāapspriežas ar galvenajām ieinteresētajām personām, tostarp valdes locekļiem un Eiropas Parlamenta deputātiem.
EU-OSHA, Eurofound un Cedefop trīspusējība ir visaptverošas pieejas augstvērtīga izpausme, kas balstīta uz sociālo dialogu starp sociālajiem partneriem un Savienības un valstu iestādēm, un tas ir ļoti svarīgi, lai rastu kopīgus un ilgtspējīgus sociālos un ekonomiskos risinājumus.
Runājot par darba drošību un veselības aizsardzību šajā regulā, tiek saprasts, ka tā attiecas gan uz fizisko, gan garīgo veselību.
Lai racionalizētu lēmumu pieņemšanas procesu EU-OSHA un dotu ieguldījumu efektivitātes un lietderīguma uzlabošanā, būtu jāievieš divu līmeņu pārvaldības struktūra.
Šajā nolūkā dalībvalstīm, valsts darba devēju un darba ņēmēju organizācijām un Komisijai vajadzētu būt pārstāvētām valdē, kurai ir vajadzīgās pilnvaras, tostarp pilnvaras pieņemt budžetu un apstiprināt plānošanas dokumentu.
Plānošanas dokumentā, kas ietver EU-OSHA daudzgadu darba programmu un gada darba programmu, valdei būtu jānosaka EU-OSHA darbību stratēģiskās prioritātes.
Turklāt valdes pieņemtajos noteikumos par interešu konfliktu novēršanu un pārvaldību būtu jāiekļauj pasākumi potenciālo risku atklāšanai agrīnā posmā.
Lai EU-OSHA pienācīgi darbotos, dalībvalstīm, Eiropas darba devēju un darba ņēmēju organizācijām un Komisijai būtu jānodrošina, ka valdē ieceļamajām personām ir piemērotas zināšanas darba drošības un veselības aizsardzības jomā, lai pieņemtu stratēģiskus lēmumus un pārraudzītu EU-OSHA darbības.
Būtu jāizveido izpildkomiteja, kuras uzdevums būtu pienācīgi sagatavot valdes sanāksmes un sniegt atbalstu tās lēmumu pieņemšanas un pārraudzības procesiem.
Palīdzot valdei, izpildkomitejai, ja tas nepieciešams steidzamības dēļ, vajadzētu būt iespējamam valdes vārdā pieņemt atsevišķus pagaidu lēmumus.
Valdei būtu jāpieņem izpildkomitejas reglaments.
Izpilddirektoram vajadzētu būt atbildīgam par EU-OSHA vispārējo vadību saskaņā ar valdes noteikto stratēģisko virzību, tostarp par ikdienas darba vadību, kā arī finanšu un cilvēkresursu vadību.
Izpilddirektoram būtu jāīsteno viņam uzticētās pilnvaras.
Vajadzētu būt iespējamam minētās pilnvaras apturēt ārkārtas apstākļos, piemēram, ja ir interešu konflikts vai nopietns Eiropas Savienības Civildienesta noteikumos (“Civildienesta noteikumi”) noteikto pienākumu neievērošanas gadījums.
Vienlīdzības princips ir viens no Savienības tiesību pamatprincipiem.
Tas paredz, ka sieviešu un vīriešu līdztiesība ir jānodrošina visās jomās, tostarp nodarbinātības, darba un atalgojuma jomā.
Visām pusēm būtu jātiecas panākt, lai valdē un izpildkomitejā būtu līdzsvarota sieviešu un vīriešu pārstāvība.
Minēto mērķi valdei būtu jācenšas panākt arī attiecībā uz tās priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietniekiem kopumā, kā arī to būtu jācenšas panākt grupām, kas valdē pārstāv valdības un darba devēju un darba ņēmēju organizācijas, attiecībā uz aizvietotāju iecelšanu valdes sanāksmju apmeklēšanai.
EU-OSHA uztur koordinācijas biroju Briselē.
Arī turpmāk būtu jānodrošina iespēja minētajam birojam darboties.
Savienībā un dalībvalstīs jau ir organizācijas, kas sniedz tāda paša veida informāciju un pakalpojumus, kādus nodrošina EU-OSHA.
Neraugoties uz virtuālo valūtu radīto augsto riska līmeni, kā norādīts Komisijas 2017. gada 26. jūnija ziņojumā par novērtējumu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un teroristu finansēšanas riskiem, kuri skar iekšējo tirgu un attiecas uz pārrobežu darbībām, muitas iestāžu kompetencē nav virtuālo valūtu uzraudzības.
Apgrozāmi uzrādītāja instrumenti ļauj faktiskajam valdītājam pieprasīt finanšu summas samaksu bez reģistrācijas vai vārda norādīšanas.
Tos var vienkāršā veidā izmantot, lai pārvietotu lielas vērtības summas, un tie ir diezgan līdzīgi valūtai likviditātes, anonimitātes un ļaunprātīgas izmantošanas riska ziņā.
Precēm, ko izmanto kā vērtības uzkrāšanas līdzekļus ar augstu likviditāti, ir liela vērtība attiecībā pret to apjomu, tām ir viegli pieejams starptautisks tirgus, kas ļauj tās pārvērst valūtā ar neievērojamām darījuma izmaksām.
Šādas preces parasti uzrāda standartizētā kārtībā, kas ļauj ātri pārbaudīt to vērtību.
Priekšapmaksas kartes ir nenominālas kartes, kurās uzkrāta monetāra vērtība vai līdzekļi vai kuras nodrošina piekļuvi monetārai vērtībai vai līdzekļiem un kuras var izmantot maksājumu veikšanai, preču vai pakalpojumu iegādei vai valūtas izpirkšanai.
Tās nav saistītas ar bankas kontu.
Priekšapmaksas kartes ietver anonīmas priekšapmaksas kartes, kas minētas Direktīvā (ES) 2015/849.
Tās plaši izmanto virknei likumīgu mērķu, un dažiem no šādiem instrumentiem ir arī konkrēts pamatojums no sociālo interešu viedokļa.
Šādas priekšapmaksas kartes ir viegli pārvedamas, un tās var izmantot, lai pāri ārējām robežām pārvietotu ievērojamas vērtības.
Tādēļ skaidras naudas definīcijā jāietver priekšapmaksas kartes, jo īpaši, ja tās var iegādāties bez klienta uzticamības pārbaudes procedūras piemērošanas.
Tas, ņemot vērā pieejamo tehnoloģiju, dos iespēju attiecināt kontroli arī uz konkrētiem priekšapmaksas karšu veidiem, ja tas pamatots ar pierādījumiem, ar noteikumu, ka šādas kontroles tvērums tiks paplašināts, pienācīgi ievērojot samērīgumu un praktisko īstenojamību.
Lai novērstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un teroristu finansēšanu, fiziskām personām, kuras iebrauc Savienībā vai izbrauc no tās, būtu jānosaka pienākums deklarēt skaidru naudu.
Lai nepamatoti neierobežotu brīvu apriti un neradītu iedzīvotājiem un iestādēm pārāk lielu administratīvo formalitāšu slogu, uz minēto pienākumu būtu jāattiecina robežvērtība 10000 EUR.
Tas būtu jāpiemēro pārvadātājiem, kuri ved šādas summas pie sevis, bagāžā vai transportlīdzeklī, kurā tie šķērso ārējās robežas.
Tiem būtu jāuzliek prasība darīt skaidru naudu pieejamu kompetentām iestādēm kontrolei un vajadzības gadījumā to uzrādīt attiecīgajām iestādēm.
Definīcija “pārvadātājs” būtu jāsaprot tā, ka tā izslēdz pārvadātājus, kuri veic preču vai cilvēku profesionālu pārvadāšanu.
Attiecībā uz nepavadītas skaidras naudas pārvietojumiem, piemēram, skaidru naudu, ko Savienībā ieved vai izved no tās pasta sūtījumos, kurjerpastā, nepavadītā bagāžā vai konteinerkravās, kompetentajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām sistemātiski vai katrā atsevišķā gadījumā, ievērojot valsts procedūras, prasīt nosūtītājam vai saņēmējam vai to pārstāvim atklāt informāciju deklarācijā.
Šādai informācijas atklāšanai būtu jāaptver vairāki tādi elementi, kuri nav iekļauti parastā dokumentācijā, ko iesniedz muitā, piemēram, kravas nosūtīšanas dokumentos un muitas deklarācijās.
Šādi elementi ir naudas līdzekļu izcelsmes vieta, galamērķis, ekonomiskais iegūšanas veids un paredzētais skaidras naudas izmantošanas veids.
Uz informācijas atklāšanas pienākumu attiecībā uz nepavadītu skaidru naudu būtu jāattiecina robežvērtība, kas ir tāda pati, kādu piemēro pārvadātāju vestai skaidrai naudai.
Lai sasniegtu šīs regulas mērķus, būtu jāreģistrē virkne standartizētu datu elementu par skaidras naudas pārvietošanu, piemēram, deklarētāja, īpašnieka vai saņēmēja personas dati, ekonomiskais iegūšanas veids un paredzētais skaidras naudas izmantošanas veids.
Jo īpaši deklarētājam, īpašniekam vai saņēmējam ir jāsniedz tieši tādi personas dati, kas norādīti to identifikācijas dokumentos, nolūkā līdz minimumam samazināt iespējamo kļūdu risku attiecībā uz šo personu identitāti, kā arī kavēšanos iespējamas vēlāk nepieciešamas pārbaudes dēļ.
Attiecībā uz pavadītas skaidras naudas deklarēšanas pienākumu un pienākumu atklāt informāciju par nepavadītu skaidru naudu kompetentajām iestādēm būtu jāpiešķir pilnvaras veikt visu nepieciešamo personu, to bagāžas un transportlīdzekļu, ko izmanto ārējās robežas šķērsošanai, kontroli un jebkādu nepavadītu sūtījumu vai tvertņu, kuras šķērso robežu un kurās var būt skaidra nauda, kā arī transportlīdzekļu, kas tos pārvadā, kontroli.
Ja minētie pienākumi netiek pildīti, kompetentajām iestādēm būtu jāsagatavo ex officio deklarācija, lai attiecīgo informāciju pēc tam nosūtītu citām iestādēm.
Lai nodrošinātu, ka kompetentās iestādes kontroli piemēro vienveidīgi, kontroles pasākumu pamatā galvenokārt vajadzētu būt riska analīzei, kuras mērķis ir identificēt un novērtēt riskus un izstrādāt nepieciešamos pretpasākumus.
Kopējās riska pārvaldības sistēmas izveidei nebūtu jāliedz kompetentajām iestādēm veikt izlases veida pārbaudes vai neplānotas pārbaudes, kad tās to uzskata par vajadzīgu.
Kompetentajām iestādēm, konstatējot skaidras naudas summas, kas ir mazākas par robežvērtību, bet, ja ir norādes, ka šī skaidrā nauda varētu būt saistīta ar noziedzīgu darbību, uz kuru attiecas šī regula, būtu jāspēj attiecībā uz pavadītu skaidru naudu reģistrēt informāciju par skaidras naudas pārvadātāju, īpašnieku un, ja tāda informācija ir pieejama, – par paredzēto saņēmēju, tostarp tā pilnu vārdu, uzvārdu vai nosaukumu, kontaktinformāciju, informāciju par skaidras naudas raksturu un summu vai vērtību, tās ekonomisko iegūšanas veidu un paredzēto izmantošanas veidu.
Attiecībā uz nepavadītu skaidru naudu kompetentajām iestādēm būtu jāspēj reģistrēt informāciju par skaidras naudas deklarētāju, īpašnieku, nosūtītāju un saņēmēju vai paredzēto saņēmēju, tostarp tā pilnu vārdu, uzvārdu vai nosaukumu, kontaktinformāciju, informāciju par skaidras naudas raksturu un summu vai vērtību, tās ekonomisko iegūšanas veidu un paredzēto izmantošanas veidu.
Minētā informācija būtu jānosūta attiecīgās dalībvalsts finanšu ziņu vākšanas vienībai, un šai dalībvalstij būtu jānodrošina, ka konkrētā finanšu ziņu vākšanas vienība visu attiecīgo informāciju nekavējoties vai pēc pieprasījuma pārsūta pārējo dalībvalstu finanšu ziņu vākšanas vienībām.
Minētās vienības ir paredzētas kā galvenie elementi cīņā pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un teroristu finansēšanu, un tās saņem un apstrādā informāciju no dažādiem avotiem, piemēram, finanšu iestādēm, un analizē šo informāciju, lai konstatētu, vai ir pamats turpmākai izmeklēšanai, kas varbūt nav uzreiz redzams tām kompetentajām iestādēm, kuras saņem deklarācijas un veic kontroli saskaņā ar šo regulu.
Lai nodrošinātu efektīvu informācijas plūsmu, visām finanšu ziņu vākšanas vienībām vajadzētu būt savienotām ar muitas informācijas sistēmu (“MIS”), kas izveidota ar Padomes Regulu (EK) Nr. 515/97, un datiem, ko sagatavojušas vai ar ko apmainās kompetentās iestādes un finanšu ziņu vākšanas vienības, vajadzētu būt saderīgiem un salīdzināmiem.
Atzīstot, ka sekmīgu turpmāko šīs regulas pasākumu veikšanas nolūkā ir svarīgi nodrošināt, lai attiecīgās iestādes, tostarp finanšu ziņu vākšanas vienības saskaņā ar tiesisko regulējumu, kas attiecas uz minētajām vienībām, veiktu efektīvu informācijas apmaiņu, un ka ir jāstiprina Savienības teritorijā esošo finanšu ziņu vākšanas vienību sadarbība, Komisijai līdz 2019. gada 1. jūnijam būtu jāizvērtē iespēja izveidot kopēju mehānismu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un teroristu finansēšanas apkarošanai.
Šajā kontekstā ir ļoti svarīgi konstatēt par noteiktajām robežvērtībām mazākas skaidras naudas summas situācijās, kad ir norādes par noziedzīgu darbību.
Tādēļ vajadzētu būt iespējai apmainīties ar informāciju par summām, kas mazākas par robežvērtību, ar kompetentajām iestādēm citās dalībvalstīs, ja ir norādes par noziedzīgu darbību.
Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana un ar to saistītā terorisma finansēšana un organizētā noziedzība joprojām ir būtiskas problēmas Savienības mērogā, kas kaitē finanšu sektora integritātei, stabilitātei un reputācijai un apdraud Savienības iekšējo tirgu un iekšējo drošību.
Lai risinātu minētās problēmas un vienlaicīgi papildinātu un pastiprinātu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/849 piemērošanu, šīs direktīvas mērķis ir apkarot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, izmantojot krimināltiesības, tādējādi sekmējot efektīvāku un ātrāku pārrobežu sadarbību starp kompetentajām iestādēm.
Pasākumiem, kurus pieņem tikai valsts vai pat Savienības mērogā, neņemot vērā starptautisko koordināciju un sadarbību, būtu ļoti ierobežota ietekme.
Tādējādi pasākumiem, kurus nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas jomā pieņem Savienība, vajadzētu būt saderīgiem ar citām darbībām un vismaz tikpat stingriem kā citām darbībām, ko veic starptautiskos forumos.
Savienības rīcībā būtu jo īpaši jāturpina ņemt vērā Finanšu darījumu darba grupas (FATF) ieteikumus un instrumentus, ko izstrādājušas citas starptautiskās organizācijas un struktūras, kas cīnās pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un teroristu finansēšanu.
Konkrētie Savienības akti vajadzības gadījumā būtu papildus jāsaskaņo ar Starptautiskajiem standartiem cīņai pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas finansēšanu, ko 2012. gada februārī pieņēmusi FATF (“pārskatītie FATF ieteikumi”).
Tā kā Savienība ir Eiropas Padomes Konvencijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju parakstītāja, tai minētās konvencijas prasības būtu jātransponē savā tiesību sistēmā.
Padomes Pamatlēmumā 2001/500/TI ir noteiktas prasības attiecībā uz kriminālatbildības noteikšanu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.
Tomēr minētais pamatlēmums nav pietiekami plašs, un pašreizējais regulējums kriminālatbildības noteikšanai par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju nav pietiekami saskanīgs, lai efektīvi apkarotu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju visā Savienībā, un rada izpildes robus un šķēršļus sadarbībai starp kompetentajām iestādēm dažādās dalībvalstīs.
Visās dalībvalstīs vajadzētu būt pietiekami vienādai to noziedzīgo darbību definīcijai, kas ir predikatīvi nodarījumi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai.
Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka visi nodarījumi, kas ir sodāmi ar brīvības atņemšanu, kā izklāstīts šajā direktīvā, tiek uzskatīti par predikatīviem nodarījumiem nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai.
Turklāt, ciktāl tas jau nav panākts ar minēto soda ilgumu piemērošanu, dalībvalstīm būtu jāiekļauj virkne nodarījumu katrā no nodarījumu kategorijām, kas uzskaitītas šajā direktīvā.
Minētajā gadījumā dalībvalstīm būtu jāvar izlemt, kā norobežot nodarījumus katrā attiecīgajā kategorijā.
Ja tādā nodarījumu kategorijā kā, piemēram, terorisms vai noziegumi pret vidi, ietilpst nodarījumi, kas izklāstīti Savienības tiesību aktos, šajā direktīvā būtu jāizdara atsauce uz minētajiem tiesību aktiem.
Tomēr dalībvalstīm jebkurš nodarījums, kas izklāstīts minētajos tiesību aktos, būtu jāuzskata par predikatīvu nodarījumu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai.
Jebkāda veida sodāma iesaistīšanās predikatīva nodarījuma izdarīšanā, par ko noteikta kriminālatbildība saskaņā ar valsts tiesību aktiem, arī būtu jāuzskata par noziedzīgu darbību šīs direktīvas nolūkos.
Gadījumos, kad Savienības tiesību akti dod iespēju dalībvalstīm noteikt citas sankcijas, kas nav kriminālsodi, ar šo direktīvu nebūtu jāizvirza dalībvalstīm prasība šīs direktīvas nolūkos minētos nodarījumus šādos gadījumos klasificēt kā predikatīvus nodarījumus.
Virtuālu valūtu izmantošana rada jaunus riskus un problēmas saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu.
Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka minētie riski tiek atbilstoši novērsti.
Ņemot vērā ietekmi, ko sabiedriskajā telpā un attiecībā uz publisko iestāžu integritāti rada nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas nodarījumi, kurus izdara valsts amatpersonas, dalībvalstīm vajadzētu spēt apsvērt iespēju savā tiesiskajā regulējumā valsts amatpersonām paredzēt smagākus sodus saskaņā ar savām tiesību tradīcijām.
Saskaņā ar pārskatītajiem FATF ieteikumiem jēdziena “noziedzīga darbība” definīcijā būtu jāiekļauj nodokļu noziegumi saistībā ar tiešajiem un netiešajiem nodokļiem.
Ņemot vērā to, ka dažādi nodokļu noziegumi katrā dalībvalstī var būt tāda noziedzīga darbība, par kuru piemērojamas šajā direktīvā minētās sankcijas, nodokļu noziegumu definīcijas dalībvalstu tiesību aktos var atšķirties.
Šīs direktīvas mērķis tomēr nav saskaņot nodokļu noziegumu definīcijas dalībvalstu tiesību aktos.
Kriminālprocesos attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu dalībvalstīm būtu jāsniedz vienai otrai vislielākā iespējamā palīdzība un jānodrošina, lai informācijas apmaiņa notiktu efektīvi un savlaicīgi saskaņā ar valstu tiesību aktiem un spēkā esošo Savienības tiesisko regulējumu.
Atšķirībām dalībvalstu tiesību aktos paredzētajās definīcijās attiecībā uz predikatīviem nodarījumiem nebūtu jākavē starptautiskā sadarbība kriminālprocesos par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.
Sadarbība ar trešām valstīm būtu jāpadara intensīvāka, jo īpaši mudinot un atbalstot efektīvu pasākumu un mehānismu izstrādi, lai apkarotu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, un nodrošinot labāku starptautisko sadarbību šajā jomā.
Šo direktīvu nepiemēro nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai saistībā ar īpašumu, kas iegūts noziedzīgos nodarījumos, kuri skar Savienības finanšu intereses, jo uz to attiecas konkrēti noteikumi, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2017/1371.
Tas neskar dalībvalstu iespējas šo direktīvu un Direktīvu (ES) 2017/1371 transponēt, izmantojot vienotu visaptverošu regulējumu valsts līmenī.
Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 325. panta 2. punktu dalībvalstīm, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, ir jāveic tādi paši pasākumi, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kura apdraud viņu pašu finanšu intereses.
Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbību konkrēti veidi ir sodāmi arī tad, ja tās veicis tādas noziedzīgas darbības izdarītājs, kuras rezultātā īpašums radies (pašu līdzekļu legalizācija).
Šādos gadījumos, kad nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbība ir ne tikai īpašuma valdījums vai izmantošana, bet arī tā nodošana, pārvēršana, slēpšana vai maskēšana un rada kaitējumu papildus tam, kas jau ir radies noziedzīgas darbības rezultātā, piemēram, noziedzīgā darbībā iegūtu īpašumu laižot apgrozībā un tādā veidā slēpjot tā nelikumīgo izcelsmi, šādai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbībai vajadzētu būt sodāmai.
Lai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošana ar krimināltiesību pasākumiem būtu efektīva, notiesāšanai vajadzētu būt iespējamai, neprasot precīzi noteikt, kuras noziedzīgas darbības rezultātā ir radies īpašums, vai neprasot, lai būtu iepriekšējs vai vienlaicīgs notiesājošs spriedums par minēto noziedzīgo darbību, vienlaicīgi ņemot vērā visus būtiskos apstākļus un pierādījumus.
Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējamam saskaņā ar savām tiesību sistēmām to nodrošināt, izmantojot citus līdzekļus, bet ne likumdošanu.
Kriminālvajāšanu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju nevajadzētu arī kavēt tam, ka noziedzīgā darbība ir veikta citā dalībvalstī vai trešā valstī, ja ir ievēroti šajā direktīvā izklāstītie nosacījumi.
Šīs direktīvas mērķis ir noteikt kriminālatbildību par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja tā veikta ar nodomu un ir bijis zināms, ka īpašums ir iegūts noziedzīgā darbībā.
Minētajā sakarībā šajā direktīvā nebūtu jānošķir situācijas, kad īpašums ir iegūts tieši noziedzīgā darbībā, un situācijas, kad tas iegūts netieši noziedzīgā darbībā, saskaņā ar “noziedzīgi iegūtu līdzekļu” plašo definīciju Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/42/ES.
Ikvienā gadījumā, kad tiek apsvērts, vai īpašums ir iegūts noziedzīgā darbībā un vai attiecīgā persona to zināja, būtu jāņem vērā konkrētie lietas apstākļi, piemēram, tas, ka attiecīgā īpašuma vērtība nav samērīga ar apsūdzētās personas likumīgajiem ienākumiem un ka noziedzīgas darbības un īpašuma iegāde ir notikusi tajā pašā laikposmā.
Nodomu vai personas informētību var izsecināt no objektīviem, faktiskiem apstākļiem.
Lai aizsargātu, saglabātu un uzlabotu vides kvalitāti, aizsargātu cilvēku veselību, nodrošinātu dabas resursu apdomīgu, efektīvu un racionālu izmantošanu, veicinātu aprites ekonomikas principus, palielinātu energoefektivitāti un samazinātu Savienības atkarību no importētiem resursiem, būtu jāuzlabo atkritumu apsaimniekošana Savienībā.
Padomes Direktīvas 1999/31/EK mērķrādītāji, kas nosaka ierobežojumus attiecībā uz atkritumu apglabāšanu poligonos, būtu jāpadara stingrāki, lai tie labāk atspoguļotu Savienības apņemšanos virzīties uz aprites ekonomiku un sekmīgi turpināt Komisijas 2008. gada 4. novembra paziņojuma “Izejvielu iniciatīva – apmierināt pamatvajadzības izaugsmei un nodarbinātībai Eiropā” īstenošanu, pakāpeniski līdz minimumam samazinot tādu atkritumu apglabāšanu, kas paredzēti nebīstamo atkritumu poligoniem.
Komisijai un dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šādu samazinājumu var panākt ar integrētu politiku, kas garantē atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas stabilu piemērošanu, sekmē pāreju uz darbībām, ar kurām var novērst atkritumu rašanos, tostarp sagatavošanu atkārtotai izmantošanai un pārstrādi, un nepieļauj, ka atkritumu apglabāšanu poligonos nomaina atkritumu sadedzināšana.
Lai nodrošinātu lielāku konsekvenci Savienības tiesību aktos atkritumu jomā, definīcijas, kas izklāstītas Direktīvā 1999/31/EK, attiecīgā gadījumā būtu jāsaskaņo ar definīcijām Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/98/EK.
Jēdziena “savrupa apdzīvota vieta” spēkā esošā definīcija ir jāpielāgo attiecībā uz tālākajiem reģioniem, lai ņemtu vērā šādu savrupu apdzīvotu vietu specifiku, kuru problemātika vides aspektā salīdzinājumā ar citiem reģioniem būtiski atšķiras.
Direktīvas 1999/31/EK darbības joma būtu jāpielāgo Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/21/EK darbības jomai, un tai būtu jāturpina aptvert to ieguves rūpniecības nozaru atkritumu likvidēšanu, uz kurām Direktīva 2006/21/EK neattiecas.
Vēl vairāk ierobežot atkritumu apglabāšanu poligonos, sākot ar atkritumu dalītas savākšanas, piemēram, plastmasas, metālu, stikla, papīra un bioloģisko atkritumu plūsmām, neapšaubāmi būtu izdevīgi no vides, ekonomikas un sabiedrības viedokļa.
Šādi ierobežojot poligonos apglabājamo atkritumu daudzumu, būtu jāņem vērā, ciktāl no tehnikas, vides vai ekonomikas viedokļa ir lietderīgi pārstrādāt vai kā citādi reģenerēt atkritumus, kas paliek pāri pēc atkritumu dalītas vākšanas.
Liela daļa sadzīves atkritumu ir bioloģiski noārdāmi sadzīves atkritumi.
Neapstrādātu bioloģiski noārdāmu atkritumu apglabāšanai poligonos ir stipri nelabvēlīga ietekme uz vidi, kas izpaužas kā siltumnīcefekta gāzu emisijas un virszemes ūdeņu, gruntsūdeņu, augsnes un gaisa piesārņojums.
Lai gan Direktīvā 1999/31/EK jau ir paredzēti mērķrādītāji attiecībā uz bioloģiski noārdāmu atkritumu novirzīšanu no poligoniem, ir lietderīgi ieviest jaunus ierobežojumus bioloģiski noārdāmu atkritumu apglabāšanai poligonos, aizliedzot apglabāt tos bioloģiski noārdāmos atkritumus, kas saskaņā ar Direktīvu 2008/98/EK dalītā veidā ir savākti pārstrādei.
Lai panāktu, ka pareizi tiek piemērota atkritumu apsaimniekošanas hierarhija, būtu jāveic attiecīgi pasākumi, ar kuriem nodrošina, ka no 2030. gada ir spēkā ierobežojumi visu to atkritumu apglabāšanai poligonos, kas ir derīgi pārstrādei vai citādai materiālu vai enerģijas reģenerācijai.
Minētie ierobežojumi nebūtu jāpiemēro tad, ja var uzskatāmi apliecināt, ka atkritumi nav derīgi nedz pārstrādei, nedz citādai reģenerācijai un ka to apglabāšana poligonos būtu kopumā videi nekaitīgākais rezultāts atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas hierarhijai, kas noteikta Direktīvā 2008/98/EK.
Daudzas dalībvalstis vēl nav pilnībā izveidojušas nepieciešamo atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūru.
Nosakot poligonos apglabājamo atkritumu daudzuma samazināšanas mērķrādītājus, atkritumu apsaimniekošanu daudzās dalībvalstīs nāksies būtiski mainīt un varēs panākt lielāku progresu attiecībā uz dalītas savākšanas, šķirošanas un pārstrādes iekārtām un vairāk investīciju šādās iekārtās un nepieļaut, ka materiāli, kurus var pārstrādāt, neizmantoti paliek atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas zemākajā līmenī.
Atkritumu apglabāšana poligonos ir pakāpeniski jāsamazina, lai nepieļautu negatīvu ietekmi uz cilvēku veselību un vidi un lai nodrošinātu, ka ekonomiski vērtīgi atkritumu materiāli tiek pakāpeniski un faktiski reģenerēti pareizas atkritumu apsaimniekošanas procesā un atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas hierarhijai, kā tā ir noteikta Direktīvā 2008/98/EK.
Ar minēto samazināšanu būtu jāpanāk, ka neveidojas pārāk liela atkritumu atlikuma apstrādes jauda, piemēram, enerģijas reģenerācijas vai neapstrādātu sadzīves atkritumu zemākas pakāpes mehāniski bioloģiskas apstrādes ceļā, jo tādējādi varētu mazināties iespēja sasniegt Savienības ilgtermiņa mērķrādītājus sadzīves atkritumu sagatavošanai atkārtotai izmantošanai un pārstrādei, kas noteikti Direktīvā 2008/98/EK.
Tāpat, un lai nepieļautu negatīvu ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, dalībvalstīm būtu jāveic visi vajadzīgie pasākumi, kas nodrošina atkritumu apglabāšanu poligonos tikai pēc attiecīgas apstrādes, – būtu jāpanāk, ka šā pienākuma izpildes rezultātā neveidojas pārāk liela sadzīves atkritumu atlikuma apstrādes jauda.
Turklāt, lai nodrošinātu konsekvenci starp Direktīvas 2008/98/EK mērķrādītājiem un poligonos apglabājamo atkritumu daudzuma samazināšanas mērķrādītāju, kas noteikts Direktīvā 1999/31/EK, kura grozīta ar šo direktīvu, un lai nodrošinātu minēto mērķrādītāju sasniegšanai vajadzīgās infrastruktūras un ieguldījumu saskaņotu plānošanu, būtu jāļauj dalībvalstīm, kuras – saskaņā ar ESAO un Eurostat kopīgi rīkotās aptaujas rezultātā paziņotajiem datiem – 2013. gadā poligonos apglabājušas vairāk nekā 60 % no saviem sadzīves atkritumiem, pieņemt lēmumu pagarināt laikposmu, kas tām ir vajadzīgs, lai sasniegtu atkritumu apglabāšanai poligonos 2035. gadam noteikto mērķrādītāju.
Lai nodrošinātu, ka dati ir ticami, ir svarīgi precīzāk izklāstīt noteikumus, kas dalībvalstīm būtu jāievēro, ziņojot par poligonos apglabāto sadzīves atkritumu daudzumu.
Dati būtu jāziņo, par pamatu ņemot sadzīves atkritumu daudzumu, kas poligonos ir apglabāts pēc attiecīgas apstrādes, kura veicama, lai šādus atkritumus sagatavotu apglabāšanai poligonā – piemēram, pēc bioloģiski noārdāmu sadzīves atkritumu stabilizācijas –, un atkritumu daudzumu, kas ievadīts likvidēšanai sadedzināšanas procesos.
Lai aprēķinātu mērķrādītāju atkritumu apglabāšanai poligonos, būtu jāņem vērā arī to sadzīves atkritumu daudzums, kas pēc attiecīgas apstrādes, kura veicama pirms atkritumu pārstrādes un reģenerācijas – piemēram, pēc šķirošanas un mehāniskas apstrādes –, galarezultātā ir apglabāts poligonos.
Direktīvā 1999/31/EK noteiktais pienākums pirms apglabāšanas poligonos nodrošināt atkritumu apstrādi dalībvalstīm būtu jāpilda, izvēloties vispiemērotāko apstrādes veidu, kas cita starpā var būt arī bioloģiski noārdāmo atkritumu frakcijas stabilizācija, tā tiecoties panākt, ka šādu atkritumu apglabāšanas nelabvēlīgā ietekme uz vidi un cilvēku veselību ir pēc iespējas mazāka.
Vērtējot to, cik piemērots ir apstrādes veids, dalībvalstīm būtu jāņem vērā, kādi pasākumi jau ir veikti, lai šādu nelabvēlīgu ietekmi mazinātu, un jo īpaši tas, vai ir nošķirti bioloģiskie atkritumi un vai ir nodrošināta papīra un kartona dalīta savākšana.
Lai panāktu, ka šī direktīva tiek labāk, laicīgāk un vienotāk īstenota, un lai prognozētu jebkādas īstenošanas nepilnības, būtu jāizveido agrīnās brīdināšanas ziņojumu sistēma, kas ļautu konstatēt trūkumus un rīkoties, pirms ir pienācis mērķrādītāju sasniegšanas termiņš.
Lai palīdzētu sasniegt Direktīvā 1999/31/EK noteiktos mērķus un sekmētu pāreju uz aprites ekonomiku, Komisijai būtu jāveicina koordinācija un informācijas un paraugprakses apmaiņa starp dalībvalstīm un starp dažādām ekonomikas nozarēm.
Ticama atkritumu apsaimniekošanas datu paziņošana ir ārkārtīgi svarīga sekmīgai īstenošanai, atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūras pareizai plānošanai un datu salīdzināmības nodrošināšanai starp dalībvalstīm.
Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus Direktīvas 1999/31/EK īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz tās 5.a panta 4. punktu, 15. panta 5. punktu un 15.b un 15.c pantu, kas grozīti ar šo direktīvu.
Tāpēc Direktīva 1999/31/EK būtu attiecīgi jāgroza.
Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota,
IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.
Dzīvsudrabs ir ļoti toksiska viela, kas rada globālu un būtisku apdraudējumu cilvēka veselībai, tostarp metildzīvsudraba veidā zivīs un jūras veltēs, ekosistēmās un dzīvā dabā.
Dzīvsudraba piesārņojuma pārrobežu rakstura dēļ 40–80 % Savienības teritorijā esošā dzīvsudraba izcelsme ir ārpus Savienības.
Tāpēc ir jārīkojas gan pašvaldību un reģionālā, gan valstu un starptautiskā līmenī.
Lielākā daļa dzīvsudraba emisiju un ar tām saistītais eksponētības risks ceļas no antropogēnām darbībām, piemēram, dzīvsudraba primārās ieguves un apstrādes, dzīvsudraba izmantošanas produktos un rūpnieciskajos procesos, nerūpnieciskā un mazapjoma zelta ieguvē un apstrādē, akmeņogļu dedzināšanā un dzīvsudraba atkritumu apsaimniekošanā.
Septītajā vides rīcības programmā, kas pieņemta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1386/2013/ES [3], ir noteikts ilgtermiņa mērķis nodrošināt netoksisku vidi un tādējādi paredzēts, ka ir jārīkojas, lai līdz 2020. gadam samazinātu ievērojamo negatīvo ietekmi, ko ķīmiskās vielas atstāj uz cilvēka veselību un vidi.
Komisijas 2005. gada 28. janvāra paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei “Kopienas stratēģija attiecībā uz dzīvsudrabu”, kas pārskatīta 2010. gada 7. decembrī (“stratēģija”), paredz visā pasaulē samazināt un, kad vien iespējams, pavisam izskaust antropogēnas dzīvsudraba emisijas gaisā, ūdenī un zemē.
Pēdējos 10 gados kopš pieņemta stratēģija un visdažādākie pasākumi, kas saistīti ar dzīvsudraba emisijām, piegādi, pieprasījumu un izmantošanu, kā arī dzīvsudraba pārpalikuma un krājumu apsaimniekošanu, Savienībā ir gūtas ievērojamas sekmes dzīvsudraba apsaimniekošanas jomā.
Stratēģijā ieteikts, ka par prioritāti būtu jāizvirza starptautiska un juridiski saistoša instrumenta par dzīvsudrabu apspriešana un pieņemšana, jo tikai ar Savienības pasākumiem vien nav iespējams garantēt Savienības iedzīvotāju efektīvu aizsardzību pret dzīvsudraba negatīvo ietekmi uz veselību.
Savienība un 26 tās dalībvalstis ir parakstījušas 2013. gada Minamatas konvenciju par dzīvsudrabu (“konvencija”).
Divas dalībvalstis, kas konvenciju nav parakstījušas – Igaunija un Portugāle, ir paudušas apņemšanos to ratificēt.
Līdz ar to Savienība un visas tās dalībvalstis ir apņēmušās konvenciju noslēgt, transponēt un īstenot.
Ja Savienība bez kavēšanās apstiprinās konvenciju un dalībvalstis to ratificēs, tas mudinās valstis, kas ir pasaulē lielākās dzīvsudraba lietotājas un emitētājas un arī ir parakstījušas konvenciju, to ratificēt un īstenot.
Šai regulai būtu jāpapildina Savienības acquis un jānosaka tādas prasības, kas ir nepieciešamas, lai nodrošinātu Savienības acquis pilnīgu pieskaņošanu konvencijai, kuru Savienība un tās dalībvalstis varētu attiecīgi apstiprināt vai ratificēt un īstenot.
Vērienīgāka Savienības rīcība, kas pārsniegtu konvencijas prasības, būtu piemērs pārējiem, kā tas bija Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1102/2008 [4] gadījumā, attiecībā uz bezdzīvsudraba produktiem un ražošanas procesiem.
Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 193. pantu šī regula neliedz dalībvalstīm iespēju saglabāt vai ieviest stingrākus aizsardzības pasākumus ar noteikumu, ka šādi pasākumi atbilst Līgumiem un Komisijai par tiem ir paziņots.
Dzīvsudraba eksporta aizliegums, kas noteikts Regulā (EK) Nr. 1102/2008, būtu jāpapildina ar dzīvsudraba importa ierobežojumiem atkarībā no avota, paredzētā lietojuma un dzīvsudraba izcelsmes vietas.
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1013/2006 [5] būtu jāturpina piemērot attiecībā uz dzīvsudraba atkritumu importu, jo īpaši attiecībā uz šajā regulā minēto kompetento iestāžu pilnvarām.
Šīs regulas noteikumu par dzīvsudraba un dzīvsudraba maisījumu importu mērķis ir nodrošināt, ka Savienība un dalībvalstis pilda konvencijā noteiktos pienākumus attiecībā uz dzīvsudraba tirdzniecību.
Būtu jāaizliedz vairāku tādu dzīvsudrabu saturošu produktu eksports, imports un ražošana, kuri sastāda ievērojamu daļu no dzīvsudraba un dzīvsudraba savienojumu izmantojuma Savienībā un visā pasaulē.
Šī regula būtu jāpiemēro, neskarot spēkā esošos Savienības aquis noteikumus, ar ko noteiktas stingrākas prasības dzīvsudrabu saturošiem produktiem, tostarp attiecībā uz maksimālo dzīvsudraba saturu.
Būtu pakāpeniski jāizbeidz dzīvsudraba un dzīvsudraba savienojumu izmantošana ražošanas procesos un, lai to panāktu, būtu jānodrošina stimuli pētniecībai par dzīvsudrabam alternatīvām vielām, kuru īpašības būtu nekaitīgas vai jebkurā gadījumā mazāk bīstamas videi un cilvēku veselībai.
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1907/2006 [6] no 2017. gada 10. oktobra aizliedz ražot, laist tirgū un izmantot piecus fenildzīvsudraba savienojumus, kuri, kā zināms, tiek izmantoti poliuretāna ražošanā, jo īpaši kā katalizatori.
Citu dzīvsudrabu saturošu katalizatoru izmantošana poliuretāna ražošanā arī būtu jāaizliedz no 2018. gada 1. janvāra.
Alkoholātu ražošana, izmantojot dzīvsudrabu par elektrodu, būtu pakāpeniski jāizbeidz, un šādi ražošanas procesi pēc iespējas ātrāk būtu jāaizstāj ar īstenojamiem bezdzīvsudraba ražošanas procesiem.
Tā kā attiecīgu bezdzīvsudraba ražošanas procesu nav, būtu jānosaka darbības nosacījumi nātrija vai kālija metilāta vai etilāta ražošanai, kurā izmanto dzīvsudrabu.
Būtu jāveic pasākumi ar mērķi samazināt dzīvsudraba izmantošanu, lai cik vien ātri iespējams un jebkurā gadījumā pirms 2028. gada 1. janvāra pakāpeniski izbeigtu tā izmantošanu šādā ražošanā.
Jaunu dzīvsudrabu saturošu produktu ražošana un laišana tirgū un tādu jaunu ražošanas procesu izmantošana, kuros izmanto dzīvsudrabu vai dzīvsudraba savienojumus, palielinātu dzīvsudraba un dzīvsudraba savienojumu izmantošanu un dzīvsudraba emisijas Savienībā.
Tāpēc šādas jaunas darbības būtu jāaizliedz, ja vien novērtēšana neparāda to, ka jauns dzīvsudrabu saturošs produkts vai jauns ražošanas process dotu ievērojamu labumu videi vai veselībai un būtiski neapdraudētu vidi vai cilvēka veselību, un ka nav pieejamas praksē tehniski realizējamas bezdzīvsudraba alternatīvas, kas dotu šādus ieguvumus.
Dzīvsudraba un dzīvsudraba savienojumu izmantošana nerūpnieciskā un mazapjoma zelta ieguvē un apstrādē veido lielu daļu no dzīvsudraba izmantošanas un emisijām visā pasaulē, kam ir negatīva ietekme gan uz vietējām kopienām, gan globālā līmenī.
Tāpēc šāda dzīvsudraba un dzīvsudraba savienojumu izmantošana ar šo regulu būtu jāaizliedz un jāreglamentē starptautiskā līmenī.
Neskarot šādas izmantošanas aizliegumu un papildus efektīvu, samērīgu un atturošu sankciju piemērošanai par šīs regulas pārkāpumiem dalībvalstīs, ir atbilstīgi arī izstrādāt valsts plānu gadījumā, ja atbilstība minētajam aizliegumam netiek nodrošināta vairāk nekā dažos atsevišķos gadījumos, lai tādējādi risinātu problēmu, ko izraisa tā nerūpnieciskā un mazapjoma zelta ieguve un apstrāde, kurā zeltu no rūdas atdala, izmantojot amalgamēšanu ar dzīvsudrabu.
Dzīvsudraba izmantošana zobārstniecības amalgamā ir vislielākā dzīvsudraba izmantošana Savienībā un tā ir būtisks piesārņojuma avots.
Tāpēc zobārstniecības amalgamas izmantošana būtu pakāpeniski jāsamazina saskaņā ar konvenciju un valstu plāniem, jo īpaši pamatojoties uz konvencijas A pielikuma II daļā minētajiem pasākumiem.
Komisijai būtu jānovērtē īstenošanas iespējas zobārstniecības amalgamas izmantošanas pakāpeniskai izbeigšanai ilgtermiņā un jāziņo par tām, vēlams līdz 2030. gadam, ņemot vērā valstu plānus, ko pieprasa šī regula, un pilnībā ievērojot dalībvalstu kompetenci attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumu un medicīniskās aprūpes organizēšanu un sniegšanu.
Turklāt būtu jāveic īpaši preventīvi veselības aizsardzības pasākumi attiecībā uz mazaizsargātiem sabiedrības locekļiem, piemēram, bērniem un grūtniecēm vai sievietēm, kas baro ar krūti.
Lai zobārstus un pacientus pasargātu no eksponētības dzīvsudrabam un lai nodrošinātu, ka radušies dzīvsudraba atkritumi tiek savākti un apglabāti atbilstīgi pareizai atkritumu apsaimniekošanai un ka tie nekādā gadījumā nenonāk vidē, būtu jāļauj izmantot tikai iepriekš sagatavotās devās kapsulētā zobārstniecības amalgama un zobārstniecības iestādēs, kurās izmanto zobārstniecības amalgamu vai izņem amalgamas plombas, vai rauj zobus, kuros ir šādas plombas, būtu jānosaka obligāta amalgamas separatoru izmantošana.
Šajā ziņā būtu jāaizliedz zobārstiem izmantot dzīvsudrabu brīvā veidā.
Tādas amalgamas kapsulas kā tās, kas aprakstītas Eiropas standartos EN ISO 13897:2004 un EN ISO 24234:2015, tiek uzskatītas par piemērotām izmantošanai zobārstiem.
Turklāt attiecībā uz amalgamas separatoriem būtu jānosaka minimālais aiztures efektivitātes līmenis.
Amalgamas separatoru atbilstība būtu jānosaka, pamatojoties uz attiecīgiem standartiem, piemēram, Eiropas standartu EN ISO 11143:2008.
Ņemot vērā zobārstniecības nozares ekonomikas dalībnieku, kurus ietekmē minēto prasību ieviešana, lielumu, ir lietderīgi paredzēt pietiekamu laiku, lai pielāgotos jaunajām prasībām.
Zobārstniecības studentu un zobārstu apmācība par alternatīvu bezdzīvsudraba līdzekļu izmantošanu, jo īpaši mazaizsargātiem sabiedrības locekļiem, piemēram, bērniem un grūtniecēm vai sievietēm, kas baro ar krūti, kā arī pētniecība un inovācija mutes veselības jomā, lai uzlabotu zināšanas par pieejamajiem materiāliem un zobu atjaunošanas paņēmieniem un izstrādātu jaunus materiālus, var palīdzēt samazināt dzīvsudraba izmantošanu.
Ar Padomes Direktīvu 91/477/EEK [3] tika izveidots iekšējā tirgus papildu pasākums.
Tas līdzsvaroja saistības nodrošināt noteiktu šaujamieroču un to būtisku daļu pārvietošanas brīvību Savienībā, no vienas puses, un nepieciešamību kontrolēt šo brīvību ar drošības garantijām, kas ir piemērotas minētajiem izstrādājumiem, no otras puses.
Dažiem Direktīvas 91/477/EEK aspektiem ir vajadzīgi turpmāki samērīgi uzlabojumi, lai risinātu problēmu, ko rada šaujamieroču ļaunprātīga izmantošana krimināliem nolūkiem, kā arī ņemot vērā nesenos teroraktus.
Šajā saistībā Komisija 2015. gada 28. aprīļa paziņojumā par Eiropas Drošības programmu aicināja pārskatīt minēto direktīvu un izveidot kopēju pieeju attiecībā uz šaujamieroču dezaktivēšanu, lai novērstu to reaktivēšanu un to, ka tos lieto noziedznieki.
Ja šaujamieroči ir iegādāti likumīgi un tiek glabāti saskaņā ar Direktīvu 91/477/EEK, būtu jāpiemēro valsts noteikumi par ieroču nēsāšanu, medībām vai šaušanu mērķī.
Piemērojot Direktīvu 91/477/EEK, tirdzniecības starpnieka definīcija būtu jāattiecina uz ikvienu fizisku vai juridisku personu, tostarp uz apvienībām, un būtu jāuzskata, ka termins “piegāde” ietver iznomāšanu un izpirkumnomu.
Tā kā tirdzniecības starpnieki sniedz līdzīgus pakalpojumus kā tirgotāji, arī tie būtu jāiekļauj Direktīvas 91/477/EEK darbības jomā attiecībā uz tiem tirgotāju pienākumiem, kas ir saistīti ar tirdzniecības starpnieku darbībām tādā apmērā, kādā tie spēj pildīt minētos pienākumus, un ciktāl tos saistībā ar vienu un to pašu pakārtoto darījumu nepilda tirgotājs.
Tirgotāja darbības ietver ne tikai šaujamieroču izgatavošanu, bet arī šaujamieroču, būtisku daļu un munīcijas modifikāciju vai pārveidošanu, piemēram, gatava šaujamieroča stobra saīsināšanu, kā rezultātā mainās to kategorija vai apakškategorija.
Pilnībā privātas, nekomerciālas darbības, piemēram, manuāla munīcijas ielādēšana un pārlādēšana privātai lietošanai, izmantojot munīcijas sastāvdaļas, vai attiecīgās personas īpašumā esošu šaujamieroču vai būtisku daļu modificēšana, piemēram, laides vai tēmēkļa izmaiņas vai tehniska apkope saistībā ar būtisku daļu nolietojumu, nebūtu jāuzskata par darbībām, ko drīkstētu veikt tikai tirgotājs.
Lai palielinātu visu šaujamieroču un būtisku daļu izsekojamību un atvieglotu to brīvu apriti, visi šaujamieroči vai to būtiskas daļas būtu jāmarķē ar skaidru, neizdzēšamu un unikālu marķējumu un jāreģistrē dalībvalstu datu reģistros.
Datu reģistros glabātajos ierakstos būtu jāietver visa informācija, kas ļauj šaujamieroci saistīt ar tā īpašnieku, un būtu jāiekļauj ražotāja nosaukums vai zīmols, ražošanas valsts vai vieta, šaujamieroča tips, marka, modelis, kalibrs un sērijas numurs vai jebkāds cits unikāls marķējums, kas attiecas uz šaujamieroča rāmi vai pastobru.
Būtiskas daļas, kuras nav rāmis vai pastobrs, datu reģistros būtu jāiekļauj ierakstā, kas attiecas uz šaujamieroci, kuram šīs daļas tiks piestiprinātas.
Lai nepieļautu, ka marķējumu var viegli izdzēst, un lai precizētu, uz kurām būtiskajām daļām marķējums būtu liekams, būtu jāievieš kopēji Savienības noteikumi par marķēšanu.
Minētie noteikumi būtu jāpiemēro vienīgi tādiem šaujamieročiem vai būtiskām daļām, kas izgatavotas vai importētas Savienībā 2018. gada 14. septembrī vai vēlāk, kad tās tiek laistas tirgū, savukārt uz šaujamieročiem un daļām, kas izgatavotas vai importētas Savienībā pirms minētā datuma, arī turpmāk būtu jāattiecina tās Direktīvā 91/477/EEK minētās marķēšanas un reģistrēšanas prasības, kuras tiek piemērotas līdz minētajam datumam.
Ņemot vērā šaujamieroču un būtisku daļu bīstamību un ilgderīgumu un lai nodrošinātu, ka kompetentās iestādes spēj izsekot šaujamieročus un būtiskas daļas administratīvu procesu un kriminālprocesu mērķiem, un ņemot vērā valstu procesuālos noteikumus, ir nepieciešams, lai datu reģistru ieraksti tiktu saglabāti 30 gadus pēc attiecīgo šaujamieroču vai būtisku daļu iznīcināšanas.
Piekļuve minētajiem ierakstiem un visiem saistītajiem personas datiem būtu jāierobežo, atļaujot to tikai kompetentajām iestādēm atļauju piešķiršanas vai anulēšanas nolūkā vai muitas procedūru nolūkā, tostarp iespējamai administratīvo sodu piemērošanai, un tikai laikposmā līdz 10 gadiem pēc attiecīgā šaujamieroča vai būtisku daļu iznīcināšanas un, ja tas nepieciešams krimināltiesību piemērošanai, laikposmā līdz 30 gadiem pēc iznīcināšanas.
Labai datu reģistru darbībai ir būtiski nodrošināt efektīvu informācijas apmaiņu starp tirgotājiem un tirdzniecības starpniekiem, no vienas puses, un kompetentajām iestādēm, no otras puses.
Tādēļ tirgotājiem un tirdzniecības starpniekiem bez nevajadzīgas kavēšanās būtu jāsniedz informācija attiecīgajām valsts kompetentajām iestādēm.
Lai to atvieglotu, valsts kompetentajām iestādēm būtu jāievieš tirgotājiem un tirdzniecības starpniekiem pieejami elektroniskā savienojuma līdzekļi, kas var ietvert informācijas sniegšanu pa e-pastu vai tieši, ievadot datubāzē vai citā reģistrā.
Attiecībā uz dalībvalstu pienākumu ieviest uzraudzības sistēmu, lai nodrošinātu, ka nosacījumi par šaujamieroču atļauju tiek izpildīti visā tās darbības laikā, dalībvalstīm būtu jāizlemj, vai novērtēšana ietver iepriekšēju medicīnisku vai psiholoģisku pārbaudi.
Neskarot valsts tiesību aktus par profesionālo atbildību, attiecīgās medicīniskās vai psiholoģiskās informācijas novērtēšana nebūtu jāuztver kā tāda, kas uzliek atbildību ārstam vai citām personām, kas sniegušas šādu informāciju, ja šaujamieroči, kas glabāti saskaņā ar Direktīvu 91/477/EEK, tiek ļaunprātīgi izmantoti.
Ja šaujamieroči un munīcija netiek tieši uzraudzīti, tie būtu jāglabā drošā veidā.
Ja tos neglabā seifā, šaujamieroči būtu jāglabā atsevišķi no munīcijas.
Ja šaujamieroči un munīcija ir jānodod pārvadātājam transportēšanai, pārvadātājam vajadzētu būt atbildīgam par pienācīgu uzraudzību un glabāšanu.
Pienācīgas glabāšanas un drošas transportēšanas kritēriji būtu jānosaka valsts tiesību aktos, ņemot vērā attiecīgo šaujamieroču un munīcijas daudzumu un kategoriju.
Direktīvai 91/477/EEK nebūtu jāskar dalībvalstu noteikumi, ar ko atļauj likumīgus darījumus ar šaujamieročiem, būtiskām daļām un munīciju, izmantojot pasūtīšanu pa pastu, internetu vai distances līgumus, kā tie definēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/83/ES [4], piemēram, izmantojot tiešsaistes izsoļu katalogus vai sludinājumus, tālruni vai e-pastu.
Tomēr ir būtiski, lai šādos darījumos iesaistīto pušu identitāti un to likumīgu spēju veikt šādus darījumus būtu iespējams pārbaudīt un tā tiktu pārbaudīta.
Tāpēc attiecībā uz pircējiem ir piemēroti nodrošināt, ka viņu identitāti un attiecīgā gadījumā to, vai viņiem ir atļauja iegādāties šaujamieroci, būtiskas daļas vai munīciju pirms piegādes vai vēlākais tās laikā pārbauda licencēts vai pilnvarots tirgotājs vai tirdzniecības starpnieks, vai valsts iestāde, vai šādas iestādes pārstāvis.
Attiecībā uz visbīstamākajiem šaujamieročiem Direktīvā 91/477/EEK būtu jāievieš stingrāki noteikumi, lai nodrošinātu, ka minētos šaujamieročus ar atsevišķiem ierobežotiem un pienācīgi pamatotiem izņēmumiem nebūtu atļauts iegādāties, glabāt vai tirgot.
Ja minētie noteikumi netiek ievēroti, dalībvalstīm būtu jāveic visi atbilstīgie pasākumi, kas varētu ietvert minēto šaujamieroču konfiskāciju.
Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atļaut iegādāties un glabāt šaujamieročus, būtiskas daļas un munīciju, kas klasificēti A kategorijā, ja tas vajadzīgs izglītības, kultūras, tostarp kino un teātra, pētniecības vai vēsturiskiem nolūkiem.
Personas, kurām piešķir atļaujas, var būt inter alia ieroču pārziņi, testēšanas centri, ražotāji, sertificēti eksperti, tiesu medicīnas eksperti un atsevišķos gadījumos personas, kas iesaistītas kino vai televīzijas ierakstu veidošanā.
Būtu arī jāļauj dalībvalstīm piešķirt atļaujas privātpersonām iegādāties un glabāt šaujamieročus, būtiskas daļas un munīciju, kas klasificēti A kategorijā, valsts aizsardzībai, piemēram, saistībā ar brīvprātīgu militāru apmācību, kas paredzēta valsts tiesību aktos.
Dalībvalstīm būtu jāspēj izvēlēties piešķirt atļaujas atzītiem muzejiem un kolekcionāriem iegādāties un glabāt šaujamieročus, būtiskas daļas un munīciju, kas klasificēti A kategorijā, ja tas nepieciešams vēstures, kultūras, zinātnes, tehnikas, izglītības vai mantojuma nolūkiem, ar noteikumu, ka pirms šādas atļaujas piešķiršanas šādi muzeji un kolekcionāri pierāda, ka tie ir veikuši nepieciešamos pasākumus, lai novērstu jebkādu risku sabiedriskajai drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, tostarp nodrošinot pienācīgu glabāšanu.
Ikvienai šādai atļaujas piešķiršanai būtu jāņem vērā un jāatspoguļo konkrētā situācija, tostarp kolekcijas raksturs un mērķi, un dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir iesviesta sistēma kolekcionāru un kolekciju uzraudzībai.
Nebūtu jāliedz tirgotājiem un tirdzniecības starpniekiem rīkoties ar šaujamieročiem, būtiskām daļām un munīciju, kas klasificēti A kategorijā, ja šādu šaujamieroču, būtisku daļu vai munīcijas iegāde un glabāšana ir atļauta izņēmuma gadījumos, kad rīkošanās ar tiem ir vajadzīga dezaktivēšanas vai pārveidošanas nolūkā, vai arī, ja tas citādi atļauts atbilstīgi Direktīvai 91/477/EEK, kā tā grozīta ar šo direktīvu.
Nebūtu arī jāliedz tirgotājiem un tirdzniecības starpniekiem rīkoties ar šādiem šaujamieročiem, būtiskām daļām un munīciju gadījumos, uz kuriem neattiecas Direktīva 91/477/EEK, kā tā grozīta ar šo direktīvu, piemēram, ja šaujamieroči, būtiskas daļas un munīcija tiek eksportēti ārpus Savienības vai arī ieročus paredz iegādāties bruņotie spēki, policija vai valsts iestādes.
Tirgotājiem un tirdzniecības starpniekiem būtu jāspēj atteikties veikt jebkādus aizdomīgus darījumus, kas saistīti ar vienā veselumā apvienotas munīcijas vai munīcijas lādiņu sastāvdaļu iegādi.
Darījumu var uzskatīt par aizdomīgu, ja, piemēram, tas ir saistīts ar daudzumu, kas nav raksturīgs paredzētajai privātajai lietošanai, vai ja pircējs nepārzina munīcijas lietošanu, vai ja pircējs uzstāj uz norēķināšanos skaidrā naudā, vienlaikus nevēlēdamies uzrādīt savu identitāti apliecinošu dokumentu.
Tirgotājiem un tirdzniecības starpniekiem arī būtu jāspēj ziņot par šādiem aizdomīgiem darījumiem kompetentajām iestādēm.
Pastāv liels risks, ka akustiskie ieroči un citu tipu tukšo patronu ieroči tiek pārveidoti par reāliem šaujamieročiem.
Tādēļ ir svarīgi risināt problēmu par šādu pārveidoto šaujamieroču izmantošanu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, jo īpaši iekļaujot tos Direktīvas 91/477/EEK darbības jomā.
Turklāt, lai novērstu risku, ka trauksmes un signālieročus izgatavo tā, lai tos varētu pārveidot šaušanai vai lodes vai lādiņa izsviešanai no stobra kanāla šaujampulvera iedarbības rezultātā, Komisijai būtu jāpieņem tehniskās specifikācijas, lai nodrošinātu, ka tos nav iespējams šādi pārveidot.
Ņemot vērā augsto risku, ka neatbilstīgi dezaktivēti šaujamieroči var tikt reaktivēti, un lai uzlabotu drošību visā Savienībā, šādi šaujamieroči būtu jāiekļauj Direktīvas 91/477/EEK darbības jomā.
Būtu jāparedz tāda dezaktivētu šaujamieroču definīcija, kas atspoguļo vispārīgos šaujamieroču dezaktivēšanas principus, kuri noteikti Protokolā par šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas nelegālas izgatavošanas un aprites apkarošanu, kas pievienots Padomes Lēmumam 2014/164/ES [5], ar ko minēto Protokolu transponē Savienības tiesiskajā regulējumā.
Solidaritāte starp Savienības pilsoņiem un dalībvalstīm ir viena no vispārējām vērtībām, uz kurām balstās Savienība.
Šī kopīgā vērtība nosaka Savienības rīcību un nodrošina tai nepieciešamo vienotību, risinot pašreizējās un turpmākās sabiedrības problēmas, kuru novēršanā Eiropas jaunieši vēlas sniegt ieguldījumu, praksē apliecinot savu solidaritāti.
Solidaritāte veicina arī jauniešu interesi par Eiropas kopīgo projektu.
Solidaritātes princips ir ietverts Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas preambulā.
2016. gada 14. septembra runā par stāvokli Savienībā tika uzsvērta vajadzība ieguldīt jauniešos un tika paziņots par Eiropas Solidaritātes korpusa izveidošanu, lai visā Savienībā jauniešiem radītu iespējas sniegt nozīmīgu ieguldījumu sabiedrībai, paust solidaritāti un pilnveidot prasmes, kompetences un zināšanas, tādējādi iegūstot nenovērtējamu cilvēcisko pieredzi, kam arī ir izšķiroša nozīme, lai veidotos aktīva un uzņēmīga Savienības pilsoniskā nostāja.
Komisija savā 2016. gada 7. decembra paziņojumā “Eiropas Solidaritātes korpuss” uzsvēra vajadzību stiprināt pamatus darbam solidaritātes jomā visā Eiropā, nodrošināt jauniešiem vairāk un labākas iespējas iesaistīties kvalitatīvās solidaritātes aktivitātēs, aptverot virkni dažādu jomu, un atbalstīt valsts, reģionālo un vietējo dalībnieku centienus pārvarēt dažādas problēmas un krīzes.
Minētais paziņojums iezīmēja Eiropas Solidaritātes korpusa pirmā posma sākumu, kura gaitā ir mobilizētas astoņas dažādas Savienības programmas, lai jauniešiem visā Savienībā piedāvātu brīvprātīgā darba, stažēšanās un nodarbinātības iespējas.
Minētajās aktivitātēs, neraugoties uz to, vai tās ir īstenotas pirms vai pēc šīs regulas stāšanās spēkā, arī turpmāk būtu jāpiemēro noteikumi un nosacījumi, kas ir paredzēti attiecīgajās Savienības programmās, ar kuru līdzekļiem tās ir finansētas Eiropas Solidaritātes korpusa pirmajā posmā.
Šīs regulas kontekstā solidaritāte var tikt uzskatīta par katras personas atbildību attiecībā uz visiem veltīt savas pūles kopējo interešu labā, kas izpaužas ar konkrētām darbībām, neparedzot saņemt pretī pakalpojumu.
Jauniešiem būtu jānodrošina viegli pieejamas iespējas iesaistīties kvalitatīvās solidaritātes aktivitātēs, kurām ir spēcīga Eiropas dimensija, kā līdzeklis, lai palīdzētu stiprināt kohēziju, solidaritāti, sociālo iekļaušanu un demokrātiju vietējo kopienu interesēs valstīs, kuras piedalās, vienlaikus uzlabojot viņu kompetences personīgās attīstības nolūkā, tādējādi stiprinot viņu pašapziņu, autonomiju un motivāciju mācīties, sekmējot viņu izglītības, sociālo, mākslas, valodisko, kultūras, pilsonisko un profesionālo izaugsmi, kā arī veicinot viņu aktīvu pilsonisko līdzdalību, nodarbināmību un iekļaušanos darba tirgū.
Minētās solidaritātes aktivitātes atbalstītu arī dalībnieku mobilitāti.
Ar šo regulu tiek izveidota programma Savienības darbībai, kuras nosaukums ir Eiropas Solidaritātes korpuss un kura būtu pamats tam, lai panāktu pozitīvas izmaiņas sabiedrībā, sniedzot atbalstu tādām personu kopienām un struktūrām, kuras apņēmušās palielināt solidaritāti visā Eiropā.
Līdz ar to tiek nodrošināts Savienības darbības finanšu instruments, kas izveidots, lai to piemērotu no šīs regulas spēkā stāšanās dienas, un arī tiek veidots pamats Eiropas Solidaritātes korpusam kā kopienai un kā iedvesmas avotam stiprākam solidaritātes garam Eiropā, lielākā mērā ietekmējot Eiropas Solidaritātes korpusa ietvaros veiktās aktivitātes.
Jauniešiem piedāvātajām solidaritātes aktivitātēm vajadzētu būt kvalitatīvām, proti, tām būtu jāpalīdz sasniegt Eiropas Solidaritātes korpusa mērķus un jāpalīdz risināt sabiedrības problēmas, vienlaikus pievēršoties vietējo kopienu vajadzībām.
Solidaritātes aktivitātēm būtu jānodrošina jauniešiem iespēja iegūt noderīgas kompetences personiskās, sociālās, pilsoniskās un profesionālās attīstības nolūkā, tām būtu jāietver spēcīga mācīšanās dimensija, jābūt pieejamām visiem jauniešiem, īstenotām drošos un veselībai nekaitīgos apstākļos un pienācīgi validētām.
Solidaritātes aktivitātēm nevajadzētu negatīvi ietekmēt esošās darbvietas vai stažēšanās iespējas un vajadzētu palīdzēt pastiprināt uzņēmumu sociālās atbildības saistības, tās neaizstājot.
Ikvienai struktūrai, kas vēlas piedalīties Eiropas Solidaritātes korpusā, neatkarīgi no tā, vai tā tiek finansēta no Eiropas Solidaritātes korpusa budžeta, citas Savienības programmas vai finansējuma avota līdzekļiem, konkrēto prasību izpildes gadījumā būtu jāsaņem kvalitātes zīme.
Prasībai saņemt kvalitātes zīmi nebūtu jāattiecas uz fiziskām personām, kas dalībnieku neformālas grupas vārdā vēlas iegūt finansiālu atbalstu savam solidaritātes projektam.
Kvalitātes zīmei, kas piešķirta dalīborganizācijām, būtu jāapliecina minēto organizāciju spēja nodrošināt to piedāvāto solidaritātes aktivitāšu kvalitāti.
Eiropas Solidaritātes korpusa īstenošanas struktūrām būtu pieejamā un pārredzamā veidā jāveic process, kura rezultātā tiek piešķirta kvalitātes zīme.
Piešķirtā kvalitātes zīme būtu periodiski atkārtoti jāizvērtē, un vajadzētu būt iespējai atsaukt kvalitātes zīmi, ja atkārtotās izvērtēšanas ietvaros tiek konstatēts, ka piešķiršanas nosacījumi vairs netiek pildīti.
Eiropas Solidaritātes korpuss visā Savienībā nodrošinātu vienotu galveno kontaktpunktu piekļuvei solidaritātes aktivitātēm.
Būtu jānodrošina Eiropas Solidaritātes korpusa saskaņotība un papildināmība ar citiem atbilstīgiem Savienības politikas virzieniem, programmām un instrumentiem.
Eiropas Solidaritātes korpusa pamatā vajadzētu būt spēkā esošo un iepriekšējo programmu, jo īpaši Erasmus+ un “Jaunatne darbībā” programmu, priekšrocībām un sinerģijai.
Tam arī būtu jāpapildina darbs, ko dalībvalstis veic, lai saskaņā ar tādām shēmām kā Garantija jauniešiem, kas izveidota atbilstīgi Padomes 2013. gada 22. aprīļa Ieteikumam par garantijas jauniešiem izveidi, atbalstītu jauniešus un atvieglotu viņu pāreju no skolas uz darba dzīvi, sniedzot viņiem papildu iespējas piedalīties solidaritātes aktivitātēs, proti, piedāvājot viņiem stažēšanās vai darba iespējas viņu attiecīgajā dalībvalstī vai ārvalstīs.
Būtu jānodrošina arī papildināmība ar pastāvošajiem Savienības līmeņa tīkliem, kas ir saistīti ar Eiropas Solidaritātes korpusa ietvaros veiktajām aktivitātēm, piemēram, Eiropas mēroga valstu nodarbinātības dienestu tīklu, EURES un Eurodesk tīklu.
Turklāt būtu jāveicina papildināmība un lojāla sadarbība starp spēkā esošajām shēmām un Eiropas Solidaritātes korpusu, jo īpaši ar jauniešiem paredzētām solidaritātes, brīvprātīgā darba, pilsoniskās iesaistes un mobilitātes shēmām, kas darbojas valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, kā arī ar prioritātēm, kas saistītas ar solidaritāti un jauniešiem iesaistītajās valstīs, atkarībā no vajadzības, lai savstarpēji uzlabotu un paplašinātu šādu shēmu ietekmi un kvalitāti un tās balstītu uz labu praksi.
Eiropas Solidaritātes korpusam nevajadzētu aizstāt līdzīgas valsts solidaritātes, brīvprātīgā darba, pilsoniskās iesaistes un mobilitātes shēmas.
Būtu jānodrošina visiem jauniešiem vienlīdzīga piekļuve valsts solidaritātes aktivitātēm.
Būtu jāveicina partnerības ar Eiropas tīkliem, kuri ir specializējušies dažu steidzamu sociālu problēmu risināšanā.
Nolūkā pēc iespējas palielināt Eiropas Solidaritātes korpusa ietekmi citām Savienības programmām vajadzētu spēt sekmēt Eiropas Solidaritātes korpusa mērķu īstenošanu, atbalstot tā rīcības jomā ietilpstošās aktivitātes.
Šis ieguldījums būtu jāfinansē saskaņā ar attiecīgo programmu atbilstošajiem tiesību aktiem, lai nodrošinātu plašāku jauniešu un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību un lielāku esošo brīvprātīgā darba shēmu pārstāvību dalībvalstīs.
Pēc tam, kad dalīborganizācijas būs ieguvušas derīgu Eiropas Solidaritātes korpusa kvalitātes zīmi, tām būtu jāsniedz piekļuve Eiropas Solidaritātes korpusa portālam un jāgūst labums no atbilstoši nodrošinātās solidaritātes aktivitātes veidam sniegtiem kvalitātes nodrošināšanas un atbalsta pasākumiem.
Eiropas Solidaritātes korpusam būtu jāsniedz jauniešiem jaunas iespējas veikt brīvprātīgo darbu, stažēties vai strādāt, kā arī pēc savas iniciatīvas izstrādāt un attīstīt solidaritātes projektus ar skaidru Eiropas pievienoto vērtību.
Minētajām iespējām būtu jāpalīdz reaģēt uz neatrisinātām sociālām vajadzībām un jādod ieguldījums kopienu stiprināšanā un jauniešu personīgās, ar izglītības ieguvi saistītās, sociālās, pilsoniskās un profesionālās attīstības veicināšanā.
Eiropas Solidaritātes korpusam arī būtu jāatbalsta tā dalībniekiem un dalīborganizācijām paredzētas tīklošanās aktivitātes, kā arī pasākumi atbalstīto aktivitāšu kvalitātes nodrošināšanai un tajās gūto mācību rezultātu uzlabotai atzīšanai.
Tam būtu jādod ieguldījums arī to organizāciju atbalstīšanā un stiprināšanā, kuras veic solidaritātes darbības.
Brīvprātīgais darbs sniedz bagātīgu pieredzi formālās un ikdienējās mācīšanās kontekstā, un šī pieredze veicina jauniešu personīgo, sociālizglītojošo un profesionālo attīstību, nodarbināmību un aktīvu pilsonisko līdzdalību.
Ar brīvprātīgo darbu nevajadzētu aizstāt stažēšanos vai darbu, un to vajadzētu balstīt uz rakstisku vienošanos par brīvprātīgo darbu.
Komisija un dalībvalstis sadarbojas attiecībā uz brīvprātīgā darba politiku jaunatnes jomā, izmantojot atvērto koordinācijas metodi.
Stažēšanās un darbs būtu skaidri jānošķir no brīvprātīgā darba gan no finansiālā, gan organizatoriskā viedokļa.
Stažēšanos nedrīkstētu uzskatīt par darbvietu aizstājēju.
Apmaksātu stažēšanos un darbu tomēr var uzskatīt par pamudinājuma faktoru nelabvēlīgā situācijā esošiem jauniešiem un jauniešiem ar ierobežotām iespējām piedalīties ar solidaritāti saistītās aktivitātēs, kurās līdzdarboties viņi pretējā gadījumā nevarētu.
Stažēšanās var atvieglot jauniešu pāreju no izglītības uz nodarbinātību un veicināt viņu nodarbināmības iespējas, kas ir galvenais nosacījums, lai nodrošinātu viņu ilgtspējīgu integrāciju darba tirgū.
Stažēšanās un darbs Eiropas Solidaritātes korpusa ietvaros vienmēr būtu jāapmaksā dalīborganizācijai, kura uzņem vai nodarbina dalībnieku.
Stažēšanās pamatā attiecīgā gadījumā būtu jābūt rakstiskam stažēšanās līgumam saskaņā ar piemērojamo tiesisko regulējumu valstī, kurā notiek stažēšanās, kā arī būtu jāievēro principi, kas izklāstīti Padomes 2014. gada 10. marta ieteikumā par stažēšanās kvalitātes sistēmu.
Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds (Eurofound) tika izveidots ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 1365/75, lai ar darbību, kuras nolūks būtu vairot un izplatīt zināšanas, kas varētu palīdzēt plānot un iedibināt labākus dzīves un darba apstākļus, veicinātu šā procesa īstenošanu.
Šajā darbā Eurofound būtu jāņem vērā arī minētās politikas vidēja un ilga termiņa perspektīvas.
Kopš Eurofound izveidošanas 1975. gadā tam ir bijusi svarīga nozīme kā dzīves un darba apstākļu uzlabošanas atbalstītājam visā Savienībā.
Vienlaikus sabiedrības attīstības un fundamentālu darba tirgus pārmaiņu ietekmē ir mainījušies dzīves un darba apstākļu jēdzieni un nozīmīgums.
Eurofound sniedz Savienības iestādēm un struktūrām, dalībvalstīm un sociālajiem partneriem specializētu informāciju, kas sniedz pievienoto vērtību Eurofound kompetences jomā.
Eurofound būtu jāturpina veikt apsekojumus, lai saglabātu salīdzinošās analīzes nepārtrauktību attiecībā uz dzīves un darba apstākļu tendencēm un darba tirgu dinamiku Savienībā.
Ir arī svarīgi, lai Eurofound cieši sadarbotos ar saistītām struktūrām starptautiskā, Savienības un valstu līmenī.
Eurofound uztur koordinācijas biroju Briselē.
Ar Eurofound saistītie finansiālie noteikumi un plānošanas un ziņošanas noteikumi būtu jāatjaunina.
Komisijas Deleģētā regula (ES) Nr. 1271/2013 paredz, ka Eurofound ir jāveic ex ante un ex post novērtējumi par tām programmām un darbībām, kas saistītas ar ievērojamiem izdevumiem.
Minētie novērtējumi Eurofound būtu jāņem vērā daudzgadu un gada plānošanā.
Lai nodrošinātu Eurofound pilnīgu autonomiju un neatkarību, kā arī ļautu pienācīgi īstenot saskaņā ar šo regulu tam noteiktos mērķus un uzdevumus, tam būtu jāpiešķir atbilstošs un autonoms budžets, kura ieņēmumus galvenokārt veidotu iemaksa no Savienības vispārējā budžeta.
Attiecībā uz Savienības iemaksu un visām citām subsīdijām, ko piešķir no Savienības vispārējā budžeta, Eurofound būtu jāpiemēro Savienības budžeta procedūra.
Eurofound pārskatu revīzija būtu jāveic Revīzijas palātai.
Eurofound darbībai vajadzīgie tulkošanas pakalpojumi būtu jāsniedz Eiropas Savienības iestāžu Tulkošanas centram (“Tulkošanas centrs”).
Eurofound būtu jāsadarbojas ar Tulkošanas centru, lai noteiktu rādītājus attiecībā uz kvalitāti, savlaicīgumu un konfidencialitāti, skaidri noteiktu Eurofound vajadzības un prioritātes un izveidotu pārredzamas un objektīvas tulkošanas procesa procedūras.
Noteikumiem par Eurofound darbiniekiem būtu jāatbilst Civildienesta noteikumiem un Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībai (Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība), kas noteikti ar Padomes Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68.
Eurofound būtu jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu drošu rīkošanos ar konfidenciālu informāciju un tās drošu apstrādi.
Vajadzības gadījumā Eurofound būtu jāpieņem drošības noteikumi, kas ir līdzvērtīgi Komisijas Lēmumos (ES, Euratom) 2015/443 un (ES, Euratom) 2015/444 izklāstītajiem noteikumiem.
Lai līdz brīdim, kad tiks īstenota šī regula, Eurofound joprojām varētu darboties, jāparedz pārejas noteikumi par budžetu un pārejas noteikumi par valdi, izpilddirektoru un darbiniekiem,
Ar obligāto izņēmumu, kas noteikts šajā direktīvā, būtu jāierobežo reproducēšanas tiesības, lai ļautu veikt jebkuru darbību, kas ir nepieciešama darba vai blakustiesību objekta izmainīšanai, pārveidošanai vai pielāgošanai nolūkā izgatavot kopijas pieejamā formātā, kas labuma guvējiem nodrošina iespēju piekļūt minētajam darbam vai blakustiesību objektam.
Tas ietver tādu līdzekļu nodrošināšanu, kas nepieciešami informācijas pārlūkošanai kopijā pieejamā formātā.
Tas ietver arī izmaiņas, kas varētu būt nepieciešamas gadījumos, kad darba vai blakustiesību objekta formāts jau ir pieejams daļai labuma guvēju, savukārt atšķirīgu traucējumu vai invaliditātes dēļ vai šādu traucējumu vai invaliditātes citādas pakāpes dēļ var nebūt pieejams citiem labuma guvējiem.
Šajā direktīvā minētajiem atļautajiem izmantošanas veidiem būtu jāietver kopiju pieejamā formātā sagatavošana, ko veic vai nu labuma guvēji, vai arī pilnvarotas struktūras, kuras nodrošina minēto labuma guvēju vajadzības, – neatkarīgi no tā, vai minētās pilnvarotās struktūras ir publiskas vai privātas organizācijas, īpaši bibliotēkas, izglītības iestādes un citas bezpeļņas organizācijas, un vai to primārā darbība vai viena no primārajām darbībām, institucionālajiem pienākumiem vai kāds no uzdevumiem, kas saistīti ar sabiedrības interesēm, ir nodrošināt personu ar drukas lasītnespēju vajadzības.
Šajā direktīvā noteiktajiem izmantošanas veidiem būtu jāietver arī tikai un vienīgi labuma guvēju lietošanai paredzētu kopiju pieejamā formātā sagatavošana, ko veic fiziska persona labuma guvēja vārdā vai ko veic labuma guvējs, kuram palīdz fiziska persona.
Kopijas pieejamā formātā būtu jāizgatavo tikai no tādiem darbiem vai blakustiesību objektiem, kuriem labuma guvējiem vai pilnvarotām struktūrām ir likumīga piekļuve.
Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka jebkādiem līgumu noteikumiem, kuru mērķis ir jebkādā veidā nepieļaut vai ierobežot šā izņēmuma piemērošanu, nav juridiska spēka.
Ar šajā direktīvā paredzēto izņēmumu būtu jāļauj pilnvarotām struktūrām izgatavot un izplatīt Savienībā tiešsaistē un bezsaistē šajā direktīvā paredzēto darbu vai blakustiesību objektu kopijas pieejamā formātā.
Ar šo direktīvu nebūtu jāuzliek pienākums pilnvarotām struktūrām izgatavot un izplatīt šādas kopijas.
Vajadzētu būt iespējamam vienā dalībvalstī izgatavotas kopijas pieejamā formātā darīt pieejamas visās dalībvalstīs, lai palielinātu to pieejamību visā iekšējā tirgū.
Tādējādi tiktu mazināts pieprasījums darbību dublēšanai viena un tā paša darba vai blakustiesību objekta kopiju pieejamā formātā izgatavošanā visā Savienībā, un tas savukārt radītu ietaupījumus un palielinātu efektivitāti.
Tāpēc ar šo direktīvu būtu jānodrošina, ka kopijas pieejamā formātā, ko izgatavojušas pilnvarotas struktūras jebkurā dalībvalstī, labuma guvēji un pilnvarotas struktūras var laist apritē un tiem piekļūt visā Savienībā.
Lai sekmētu šādu pārrobežu apmaiņu un lai pilnvarotām struktūrām būtu vieglāk citai citu identificēt un sadarboties, būtu jāmudina brīvprātīgi dalīties informācijā par tādu pilnvaroto struktūru nosaukumiem un kontaktinformāciju, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā, tostarp par tīmekļa vietnes adresēm, ja tādas ir.
Tāpēc dalībvalstīm būtu jāsniedz Komisijai no pilnvarotām struktūrām saņemtā informācija.
Tam nevajadzētu nozīmēt, ka dalībvalstīm ir pienākums pārbaudīt šādas informācijas pilnīgumu un precizitāti vai atbilstību valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponē šo direktīvu.
Komisijai šāda informācija būtu jādara pieejama tiešsaistē Savienības līmeņa centrālā informācijas piekļuves punktā.
Tas arī palīdzētu pilnvarotām struktūrām, kā arī labuma guvējiem un tiesību subjektiem vieglāk sazināties ar pilnvarotām struktūrām, lai saņemtu papildu informāciju, kā noteikts šajā direktīvā un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2017/1563 [10].
Iepriekšminētajam centrālajam informācijas piekļuves punktam būtu jāpapildina informācijas piekļuves punkts, kuru saskaņā ar Marrākešas līgumu izveidos Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Starptautiskais birojs un kura mērķis ir atvieglot pilnvarotu struktūru identificēšanu un to sadarbību starptautiskā līmenī.
Atļaujas saņemšanas vai atzīšanas prasības, ko dalībvalstis var piemērot pilnvarotām struktūrām, piemēram, prasības attiecībā uz vispārīga rakstura pakalpojumu sniegšanu labuma guvējiem, nedrīkstētu liegt struktūrām, uz kurām attiecas šajā direktīvā ietvertā pilnvarotās struktūras definīcija, izmantot saskaņā ar šo direktīvu atļautus izmantošanas veidus.
Ņemot vērā ar šo direktīvu noteiktā izņēmuma īpašās iezīmes, tā īpašo darbības jomu un tā labuma guvēju vajadzību pēc juridiskās noteiktības, dalībvalstīm nevajadzētu būt atļautam noteikt tādas papildu prasības izņēmuma piemērošanai, kuras nav paredzētas šajā direktīvā, piemēram, iepriekšēju pārliecināšanos par darbu pieejamā formātā komerciālu pieejamību.
Būtu jāļauj dalībvalstīm vienīgi paredzēt taisnīgas atlīdzības shēmas, kas attiecas tikai uz atļautiem darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas veidiem, ko īsteno pilnvarotas struktūras.
Lai izvairītos no sloga radīšanas labuma guvējiem, neradītu šķēršļus kopiju pieejamā formātā pārrobežu izplatīšanai un izvairītos no pārmērīgu prasību noteikšanas pilnvarotām struktūrām, ir svarīgi, lai dalībvalstu iespēja paredzēt šādas taisnīgas atlīdzības shēmas būtu ierobežota.
Tāpēc taisnīgas atlīdzības shēmas nedrīkstētu prasīt maksājumus no labuma guvējiem.
Tām būtu jāattiecas tikai uz izmantošanas veidiem, kurus īsteno pilnvarotas struktūras, kas veic uzņēmējdarbību tās dalībvalsts teritorijā, kura paredzējusi šādu shēmu, un tām nebūtu jāprasa maksājumi no pilnvarotām struktūrām, kas veic uzņēmējdarbību citās dalībvalstīs vai trešās valstīs, kuras ir Marrākešas līguma puses.
Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šādas taisnīgas atlīdzības shēmas nepadara pārrobežu apmaiņu ar kopijām pieejamā formātā apgrūtinošāku nekā situācijās, kad šāda pārrobežu elementa nav, tostarp saistībā ar taisnīgas atlīdzības veidu un iespējamo apmēru.
Nosakot taisnīgas atlīdzības apmēru, būtu pienācīgi jāņem vērā pilnvarotu struktūru darbības bezpeļņas raksturs, šīs direktīvas mērķu nozīme sabiedrībai, izņēmuma labuma guvēju intereses, iespējamais kaitējums tiesību subjektiem un nepieciešamība nodrošināt kopiju pieejamā formātā pārrobežu izplatību.
Būtu arī jāņem vērā īpaši apstākļi, kas raksturīgi katram atsevišķam gadījumam, kad izgatavota konkrēta kopija pieejamā formātā.
Ja kaitējums tiesību subjektam ir minimāls, nevajadzētu būt pienākumam maksāt taisnīgu atlīdzību.
UNCRPD, kurā Savienība ir līgumslēdzēja puse, garantē personām ar invaliditāti tiesības piekļūt informācijai un izglītībai un tiesības piedalīties kultūras, ekonomiskajā un sabiedriskajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem.
Pieņemot šo direktīvu, Savienības mērķis ir nodrošināt, lai labuma guvējiem visā iekšējā tirgū būtu pieejamas grāmatas un citi iespiedmateriāli pieejamā formātā.
Tādējādi šī direktīva ir svarīgs pirmais solis nolūkā uzlabot piekļuvi darbiem personām ar invaliditāti.
Komisijai būtu jānovērtē tādu darbu un blakustiesību objektu pieejamība pieejamā formātā, uz kuriem neattiecas šī direktīva, kā arī darbu un blakustiesību objektu pieejamība pieejamā formātā personām ar citu veidu invaliditāti.
Ir svarīgi, lai Komisija rūpīgi pārskatītu situāciju minētajā saistībā.
Vajadzības gadījumā, pamatojoties uz Komisijas iesniegtu ziņojumu, varētu apsvērt izmaiņas šīs direktīvas darbības jomā.
Dalībvalstīm būtu jāļauj turpināt paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus personu ar invaliditāti interesēs gadījumos, uz kuriem neattiecas šī direktīva, jo īpaši attiecībā uz darbiem un blakustiesību objektiem un invaliditāti, uz ko šī direktīva neattiecas, ievērojot Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 3. punkta b) apakšpunktu.
Šī direktīva neliedz dalībvalstīm paredzēt izņēmumus un ierobežojumus attiecībā uz tiesībām, kas nav saskaņotas ar Savienības autortiesību regulējumu.
Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti jo īpaši Hartā un UNCRPD.
Šī direktīva būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.
Ar Marrākešas līgumu tiek noteikti daži pienākumi attiecībā uz apmaiņu ar kopijām pieejamā formātā starp Savienību un trešām valstīm, kas ir minētā līguma puses.
Pasākumi, ko Savienība veic, lai izpildītu minētos pienākumus, ir izklāstīti Regulā (ES) 2017/1563, kas būtu jālasa saistībā ar šo direktīvu.
Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, uzlabot Savienībā piekļuvi ar autortiesībām aizsargātiem darbiem un blakustiesību objektiem personām, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai ar drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā mēroga un iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu.
punkta e) un f) apakšpunktu svītro;
panta 4. punktu groza šādi:
punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu aizstāj ar šādu:
tie pilnībā atbilst prasībām, kas noteiktas Kodeksā par drošību uz kuģiem ar dinamisko cēlējspēku (DSC kodeksā), SJO Rezolūcijā A.373(10) tās jaunākajā redakcijā;”;
punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu:
ātrgaitas pasažieru kuģu un to aprīkojuma konstrukcija un tehniskā apkope atbilst atzītas organizācijas noteikumiem par ātrgaitas kuģu klasifikāciju vai līdzvērtīgiem noteikumiem, ko administrācija izmanto saskaņā ar Direktīvas 2009/15/EK 11. panta 2. punktu.”;
Jaunu un esošu kuģu būtiski remontdarbi, pārveidojumi un modifikācijas un ar tiem saistītā aprīkojuma uzstādīšana atbilst 2. punkta a) apakšpunktā izklāstītajām prasībām jauniem kuģiem; kuģa pārveidojumus, kas paredzēti vienīgi, lai sasniegtu augstāku ilgizturības standartu, neuzskata par būtiskiem pārveidojumiem.
Kuģu, kuri pirms 2017. gada 20. decembra būvēti no līdzvērtīga materiāla, atbilstību šīs direktīvas prasībām nodrošina līdz 2025. gada 22. decembrim.
Atkāpjoties no šīs direktīvas, dalībvalsts, kurai 2017. gada 20. decembrī ir vairāk nekā 60 pasažieru kuģu, kas būvēti no alumīnija sakausējuma un kas kuģo ar tās karogu, var atbrīvot no šīs direktīvas noteikumiem šādus pasažieru kuģus uz šādiem laikposmiem:
B, C un D klases pasažieru kuģus, kas būvēti no alumīnija sakausējuma pēc 2017. gada 20. decembra –uz 10 gadu laikposmu pēc minētā datuma; un
ar noteikumu, ka minētos kuģus ekspluatē tikai starp minētās dalībvalsts ostām.
Jebkura dalībvalsts, kas vēlas šo atkāpi izmantot, paziņo Komisijai par savu nodomu izmantot šo atkāpi līdz 2019. gada 21. decembrim, kā arī informē Komisiju par saturu.
Tās Komisijai dara zināmas arī jebkādas turpmākās izmaiņas.
Komisija informē pārējās dalībvalstis saskaņā ar 9. panta 4. punktu.”;
C klases ro-ro pasažieru kuģi, kuriem bija ielikti ķīļi vai kuri bija līdzīgā būvniecības posmā 2004. gada 1. oktobrī vai pēc tam, un visi A un B klases ro-ro pasažieru kuģi atbilst Direktīvas 2003/25/EK 6., 8. un 9. pantam.”;
panta 2. punktu svītro;
panta 3. punkta otro daļu svītro;
Ievērojot 4. punktā paredzēto procedūru, dalībvalsts var pieņemt pasākumus, kas pieļauj ekvivalentus dažām konkrētām šīs direktīvas prasībām, ar noteikumu, ka šādi ekvivalenti ir vismaz tikpat iedarbīgi kā minētās prasības.”;
Dalībvalsts, kas izmanto 1., 2. vai 3. punktā noteiktās tiesības, rīkojas saskaņā ar šā punkta otro līdz septīto daļu.
Dalībvalsts paziņo Komisijai par pasākumiem, ko tā plāno pieņemt, un iekļauj šādā paziņojumā pietiekami daudz datu, lai apliecinātu atbilstoša drošības līmeņa uzturēšanu.
Ja sešu mēnešu laikā no paziņojuma sniegšanas dienas Komisija pieņem īstenošanas aktus, kuros izklāsta savu lēmumu par to, ka ierosinātie pasākumi nav pamatoti, minētajai dalībvalstij prasa grozīt vai nepieņemt ierosinātos pasākumus.
Pieņemtos pasākumus precizē attiecīgajos valsts tiesību aktos un paziņo Komisijai un citām dalībvalstīm.
Jebkurus šādus pasākumus piemēro visiem tās pašas klases pasažieru kuģiem, ja tie darbojas tādos pašos noteiktos apstākļos, nediskriminējot atkarībā no to karoga, valstspiederības vai operatora darījumdarbības vietas.
Pasākumus, kas minēti 3. punktā, piemēro tikai tik ilgi, kamēr kuģis darbojas noteiktajos apstākļos.
Dalībvalstis paziņo Komisijai otrajā un ceturtajā daļā minētos pasākumus, izmantojot datubāzi, ko Komisija izveido un uztur šādā nolūkā un kura ir pieejama dalībvalstīm un Komisijai.
Komisija pieņemtos pasākumus dara pieejamus publiski pieejamā tīmekļa vietnē.”;
panta 5. punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu:
Komisija pieņem īstenošanas aktus, kuros iekļauj savu lēmumu par to, vai dalībvalsts lēmums apturēt šāda kuģa darbību vai paredzēt papildu drošības pasākumus ir pamatots ar nopietnu dzīvības vai īpašuma drošības, vai vides apdraudējumu, un, ja apturēšana vai papildu pasākumu noteikšana nav pamatota, Komisija iekļauj savu lēmumu, ar ko attiecīgajai dalībvalstij prasa atsaukt darbības apturēšanu vai pasākumus.
konkrētās atsauces uz starptautiskajām konvencijām un SJO rezolūcijām, kas minētas 2. panta g), m), q) un zb) apakšpunktā, 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā, 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā.”;
panta 2. punktā:
ņemot vērā gūto pieredzi, pielāgotu tehniskās specifikācijas, kas ietvertas grozījumos, kuri starptautiskajās konvencijās veikti attiecībā uz B, C un D klases kuģiem un ātrgaitas pasažieru kuģiem;”;
vienkāršotu un precizētu tehniskos elementus, ņemot vērā to īstenošanas pieredzi;
atjauninātu atsauces uz citiem Savienības instrumentiem, kas piemērojami vietējo reisu pasažieru kuģiem.”;
panta 3. un 4. punktu aizstāj ar šādiem:
Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 10.a pantu pieņemt deleģētos aktus, lai pieņemtu šā panta 1. un 2. punktā minētos grozījumus šajā direktīvā.
Izņēmuma apstākļos, ja tas ir pienācīgi pamatots ar attiecīgu Komisijas veiktu analīzi un lai izvairītos no nopietniem un nepieņemamiem draudiem kuģošanas drošībai, veselībai, sadzīves vai darba apstākļiem uz kuģiem vai jūras videi vai lai izvairītos no nesaderības ar Savienības jūrlietu tiesību aktiem, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 10.a pantu pieņemt deleģētos aktus, ar ko groza šo direktīvu, lai šīs direktīvas nolūkā nepiemērotu kādu grozījumu starptautiskajos instrumentos, kas minēti 2. pantā.
Minētos deleģētos aktus pieņem vismaz trīs mēnešus pirms starptautiski noteiktā laikposma beigām attiecīgā grozījuma pieņemšanai klusējot vai pirms minētā grozījuma paredzētā spēkā stāšanās datuma.
Laikposmā pirms šāda deleģētā akta stāšanās spēkā dalībvalstis atturas no jebkādām iniciatīvām, kuru nolūks ir iestrādāt grozījumu valsts tiesību aktos vai piemērot attiecīgo starptautiskā tiesību instrumenta grozījumu.”;
Kopš Europass CV ieviešanas 2004. gadā tiešsaistē ir izveidoti vairāk nekā 100 miljoni Europass CV.
Divas kvalifikāciju pielikumu veidnes, proti, Europass diploma pielikums un Europass kvalifikāciju apliecinoša dokumenta pielikums, sniedz informāciju par kvalifikācijas saturu un mācību rezultātiem, kā arī par izglītības sistēmu kvalifikācijas izdošanas valstī.
Europass valodu pase tiek izmantota, lai raksturotu valodu prasmes.
Europass mobilitātes veidne apraksta prasmes, kas mobilitātes pieredzē mācību vai darba nolūkā iegūtas ārvalstīs.
Padomes 2017. gada 22. maija Ieteikumā ir dota kopēja atsauces sistēma, lai palīdzētu indivīdiem un organizācijām salīdzināt dažādas kvalifikāciju sistēmas un minēto sistēmu kvalifikāciju līmeņus.
Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumā dalībvalstis tika aicinātas līdz 2018. gadam – atbilstīgi valstu apstākļiem un īpatnībām un kā tās uzskata par piemērotu – ieviest pasākumus neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanai, kas indivīdiem dod iespēju panākt, ka tiek validētas viņu zināšanas, prasmes un kompetences, kas iegūtas ar neformālo un ikdienējo mācīšanos, un iegūt pilnu vai attiecīgā gadījumā daļēju kvalifikāciju.
Padomes 2004. gada 28. maija rezolūcijā par politikas nostādņu, sistēmu un prakses uzlabošanu mūžilga karjeras attīstības atbalsta jomā izklāstīti galvenie mūžilga karjeras attīstības atbalsta politikas mērķi attiecībā uz visiem Savienības pilsoņiem.
Padomes 2008. gada 21. novembra rezolūcijā uzsvērts, cik svarīgs mūžizglītībai ir karjeras attīstības atbalsts.
Portāls “Mācību iespējas un kvalifikācijas Eiropā” nodrošina piekļuvi informācijai par mācību iespējām un kvalifikācijām, ko piedāvā dažādas izglītības sistēmas Eiropā, un par valstu kvalifikācijas sistēmu salīdzināšanu, izmantojot EKI.
ES prasmju panorāma sniedz informāciju par prasmēm dažādās profesijās un konkrētās nozarēs, tostarp par pieprasījumu un piedāvājumu valstu līmenī.
Brīvo darbvietu un citu darba tirgus tendenču analīze ir vispāratzīts veids, kā pilnveidot prasmju apzināšanu, lai izprastu tādas problēmas kā prasmju trūkums un kvalifikāciju neatbilstības.
Komisija ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām ir izstrādājusi un pastāvīgi atjauno daudzvalodīgu Eiropas prasmju, kompetenču, kvalifikāciju un profesiju klasifikāciju (“ESCO”), kuras mērķis ir veicināt prasmju un kvalifikāciju pārredzamību attiecībā uz izglītību un mācībām, kā arī ar darbu saistītiem mērķiem.
Pēc atbilstošas testēšanas un pienācīgi ņemot vērā dalībvalstu nostāju, Komisija varētu ESCO izmantot Europass sistēmā; ESCO izmantošana dalībvalstīm pēc tam, kad tās to būs testējušas un novērtējušas, ir brīvprātīga.
Eiropas Nodarbinātības dienestu tīkls (“EURES”), kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/589, ir sadarbības tīkls informācijas apmaiņai un mijiedarbības sekmēšanai starp darba meklētājiem un darba devējiem.
Tas sniedz bezmaksas palīdzību darba meklētājiem, kuri vēlas pārcelties uz citu valsti, un palīdz darba devējiem, kuri vēlas pieņemt darbā darbiniekus no citām valstīm.
Sinerģija un sadarbība starp Europass un EURES portāliem varētu pastiprināt abu šo pakalpojumu ietekmi.
Darba tirgus procesi, piemēram, brīvu darbvietu publicēšana, darba pieteikumi, prasmju novērtēšana un pieņemšana darbā, arvien vairāk tiek pārvaldīti tiešsaistē ar rīkiem, kuros izmanto sociālos medijus, lielos datus un citas tehnoloģijas.
Kandidātu atlasē izmanto rīkus un procesus, kas meklē informāciju par prasmēm un kvalifikācijām, kuras iegūtas formālā, neformālā un ikdienējā vidē.
Formālā, neformālā un ikdienējā mācīšanās pašlaik notiek arī jaunos veidos un vidēs, un to piedāvā dažādi pakalpojumu sniedzēji, jo īpaši izmantojot digitālās tehnoloģijas un platformas, tālmācību, e-mācības, savstarpējās mācības, masveida atvērtos tiešsaistes kursus un atvērtos izglītības resursus.
Turklāt prasmju, pieredzes un mācību sasniegumus atzīst dažādos veidos, piemēram, ar digitālajiem atvērtajiem žetoniem.
Digitālās tehnoloģijas tiek izmantotas arī prasmēm, kas iegūtas neformālās mācīšanās vidē, piemēram, jaunatnes darbā un brīvprātīgajā darbā.
Šajā lēmumā prasmes tiek saprastas plašā nozīmē, aptverot to, ko persona zina, saprot un spēj izdarīt.
Prasmes attiecas uz dažādu veidu mācīšanās rezultātiem, tostarp zināšanām un kompetencēm, kā arī spējām pielietot zināšanas un izmantot zinātību, lai paveiktu uzdevumus un atrisinātu problēmas.
Atzīstot profesionālo prasmju nozīmi, vienlaikus tiek atzīts, ka arvien lielāka nozīme ir caurviju jeb vispārīgajām prasmēm, piemēram, kritiskajai domāšanai, komandas darbam, problēmu risināšanai un radošumam, digitālajām vai valodu prasmēm, kuras ir svarīgs priekšnosacījums personīgajai un profesionālajai izaugsmei un kuras tādēļ var izmantot dažādās jomās.
Indivīdiem varētu noderēt rīki un norādījumi par to, kā novērtēt un raksturot minētās un citas prasmes.
Indivīdi informāciju par iegūtajām prasmēm un kvalifikācijām parasti ir norādījuši CV un apliecinošos dokumentos, piemēram, apliecībās vai diplomos.
Tagad ir pieejami jauni rīki, kas var atvieglot prasmju un kvalifikāciju uzrādīšanu, izmantojot dažādus tiešsaistes un digitālos formātus.
Minētie jaunie rīki var dot arī iespēju indivīdiem pašiem novērtēt savas prasmes, kas iegūtas dažādos apstākļos.
Europass sistēmai vajadzētu atbilst pašreizējām un nākotnes vajadzībām.
Lietotājiem ir nepieciešami rīki, ar ko dokumentēt savas prasmes un kvalifikācijas.
Turklāt prasmju novērtēšanas un prasmju pašnovērtēšanas rīki, kā arī piekļuve attiecīgajai informācijai, tostarp informācijai par validēšanas iespējām un karjeras attīstības atbalstu, var noderēt, pieņemot lēmumus par darba vai mācību iespējām.
Savienības rīki attiecībā uz prasmēm un kvalifikācijām būtu jāpielāgo mainīgajai praksei un tehnoloģiju attīstībai, lai nodrošinātu to aktualitāti un noderīgumu lietotājiem.
Tas būtu jāpanāk, cita starpā radot inovatīvas funkcijas, piemēram, interaktīvus rīkus, dokumentu rediģēšanu un dizainu, cenšoties nodrošināt aptverošākus, efektīvākus un lietderīgākus rīkus un vienkāršošanu, kā arī lielāku tehnisko savietojamību un sinerģiju starp saistītiem rīkiem, cita starpā arī trešo personu izstrādātiem, un ņemot vērā cilvēku ar invaliditāti īpašās vajadzības.
Turklāt varētu izmantot autentifikācijas pasākumus, lai palīdzētu verificēt digitālos dokumentus par prasmēm un kvalifikācijām.
Tāpēc ar Lēmumu Nr. 2241/2004/EK izveidotā Europass sistēma būtu jāaizstāj ar jaunu sistēmu, lai risinātu mainīgās vajadzības.
Jaunajai Europass sistēmai būtu jāatbilst visu atsevišķo galalietotāju, piemēram, izglītojamo, darba meklētāju, tostarp bezdarbnieku un darba ņēmēju, kā arī citu atbilstīgo ieinteresēto personu, piemēram, darba devēju (jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu), tirdzniecības palātu, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, brīvprātīgo, karjeras atbalsta speciālistu, valsts nodarbinātības dienestu, sociālo partneru, izglītotāju, jaunatnes organizāciju, jaunatnes darba nodrošinātāju, atbildīgo valsts iestāžu un politikas veidotāju, vajadzībām un gaidām.
Tajā būtu jāņem vērā arī to trešo valstu valstspiederīgo vajadzības, kas ierodas vai uzturas Savienībā, lai atbalstītu viņu integrāciju.
Europass sistēma būtu jāpilnveido, lai tajā varētu aprakstīt dažādu veidu mācības un prasmes un jo īpaši tādas, kas iegūtas ar neformālo un ikdienējo mācīšanos.
Europass sistēma būtu jāizstrādā, izmantojot uz lietotājiem orientētu pieeju, pamatojoties uz atsauksmēm, un ar prasību apkopošanu, tostarp izmantojot apsekojumus un testēšanu, īpašu uzmanību pievēršot pašreizējām un turpmākajām Europass mērķa grupu vajadzībām.
Europass funkcijām būtu jo īpaši jāatspoguļo dalībvalstu un Savienības apņemšanās nodrošināt, ka personām ar invaliditāti ir vienlīdzīga piekļuve darba tirgum, kā arī informācijas un sakaru tehnoloģijām un sistēmām.
Europass rīkiem vajadzētu būt uztveramiem, darbināmiem, saprotamiem un robustiem, tādējādi padarot tos piekļūstamākus lietotājiem, jo īpaši personām ar invaliditāti.
Atjauninājumi un izmaiņas Europass sistēmā būtu jāveic, sadarbojoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, piemēram, nodarbinātības dienestiem, karjeras atbalsta speciālistiem, izglītotājiem un sociālajiem partneriem, tādiem kā arodbiedrībām un darba devēju asociācijām, un pilnībā ievērojot pašreizējo politisko sadarbību, piemēram, Eiropas augstākās izglītības telpā uzsākto Boloņas procesu.
Lai veiksmīgi izstrādātu un īstenotu Europass sistēmu, ļoti svarīga ir konstruktīva sadarbība starp Komisiju, dalībvalstīm un ieinteresētajām personām.
Uz to personas datu apstrādi, kas tiek uzglabāti un apstrādāti saskaņā ar šo lēmumu, būtu jāattiecina atbilstīgie Savienības tiesību akti par personas datu aizsardzību un valstu īstenošanas pasākumi.
Lietotājiem vajadzētu būt iespējai ierobežot piekļuvi saviem personas datiem.
Dalībai šajā sistēmā vajadzētu būt atvērtai Eiropas Ekonomikas zonas valstīm, kas nav Savienības dalībvalstis, valstīm, kas pievienojas, Savienības kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm, ņemot vērā to ilgstošo interesi un sadarbību ar Savienību šajā jomā.
Dalībai vajadzētu būt saskaņā ar attiecīgiem noteikumiem tiesību instrumentos, kas reglamentē attiecības starp Savienību un minētajām valstīm.
Informācijai par prasmēm un kvalifikācijām, ko sniedz Europass sistēmā, būtu jānāk no plašāka valstu un izglītības sistēmu loka, nevis tikai no iesaistītajām valstīm un būtu jāatspoguļo migrācijas plūsmas no un uz citām pasaules daļām.
Komisijai būtu jānodrošina šā lēmuma saskaņota īstenošana un uzraudzība, ko veiktu Europass konsultantu grupa, kurā būtu dalībvalstu un attiecīgo ieinteresēto personu pārstāvji.
Konsultantu grupai, vajadzības gadījumā sadarbojoties ar citām grupām, jo īpaši vajadzētu izstrādāt stratēģisku pieeju Europass īstenošanai un turpmākajai attīstībai un sniegt konsultācijas par tīmekļa rīku izstrādi, tostarp veicot testus, un par Europass tiešsaistes platformā sniegto informāciju.
Šā lēmuma īstenošanai līdzfinansējums ir paredzēts cita starpā no Savienības programmas Erasmus+, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1288/2013.
Komiteja, kas izveidota ar minēto regulu, piedalās stratēģiskā diskusijā par Europass īstenošanas norisi un par turpmāko attīstības gaitu.
Ņemot vērā to, ka šā lēmuma mērķi, proti, izveidot visaptverošu un sadarbspējīgu rīku un informācijas sistēmu, jo īpaši starptautiskās nodarbinātības un mācību mobilitātes nolūkiem, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības ietekmes dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu.
Principā visiem dalībvalstu pienākumiem, kā arī administratīvajiem un finanšu slogiem vajadzētu būt līdzsvarotiem no izmaksu un ieguvumu viedokļa.
Darbībām, kas veiktas saistībā ar šo lēmumu, vajadzētu balstīties uz Savienības aģentūru, jo īpaši Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra, zināšanām to kompetences jomās.
Tādēļ Lēmums Nr. 2241/2004/EK būtu jāatceļ, neskarot iepriekš izdoto Europass dokumentu spēkā esamību vai statusu.
Visas izveidotās Europass dokumentu veidnes jaunajā sistēmā būtu jāpatur līdz brīdim, kad saskaņā ar šo lēmumu tiek veiktas nepieciešamās izmaiņas vai atjauninājumi.
Lai nodrošinātu raitu pāreju uz Europass tiešsaistes platformu, ar Lēmumu Nr. 2241/2004/EK izveidotajai internetā bāzētajai Europass informācijas sistēmai būtu jāturpina darboties līdz laikam, kad ir izveidota un sāk darboties Europass tiešsaistes platforma,
IR PIEŅĒMUŠI ŠO LĒMUMU.