9QOgHk5nVhk_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
9QOgHk5nVhk_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
9QOgHk5nVhk_0003.wav|Pirmā grāmata, astotā nodaļa.
9QOgHk5nVhk_0005.wav|Divas nedēļas pagāja, un noliktā svētdiena pienāca, kad Matīsam bija jāiet ciemā pie Ciebas, tomēr viņš negāja, pat nedomāja to darīt.
9QOgHk5nVhk_0006.wav|Gan sirds, jūtas un visi prāti viņam trauktin traucās pie iemīlētās skuķes.
9QOgHk5nVhk_0007.wav|Veselas divi nedēļas mācītāja muižā, diena kas diena, to redzēdams un satikdamies, viņš bija ļoti ar to saradis, un viņam bija tik patīkami, zinot to sev arvien kaut kur tuvumā.
9QOgHk5nVhk_0008.wav|Kad rītiem, nākdams no bēniņiem zemē, ieraudzīja mācītāja muižas priekšnamā vadzī viņas villaini, viņam katreiz sirds ietrīcējās tik savādi, tik neparasti tīkami, tik priecīgi.
9QOgHk5nVhk_0009.wav|Vai pa dienu dārzā vai pagalmā, kad ieraudzīja citu meiteņu pulkā pazibam viņas sarkani rūtaino galvas lakatu, vai atkal mācības istabā, kad redzēja viņu meiteņu rindā sēžam ar gludeni sasukātiem matiem un sarkanu zīda matpīni bizē, cik viņš tad bija juties laimīgs!
9QOgHk5nVhk_0010.wav|Tad viņam likām tīri neizprotami, ka viņš līdz šim bez tādas meitenes bija varējis iztikt.
9QOgHk5nVhk_0011.wav|Kur viņš tad bija varējis likt savas acis, kad viņam nebija ieskatīta un noskatīta skaistā Cieba, uz kuru nu vienmēr tā tika lūkoties un mielot acis un dvēseli pie viņas daiļā auguma, pie viņas skaistās sejas?
9QOgHk5nVhk_0012.wav|Un par ko īsti viņš tad gan bija varējis domāt, pēc kā ilgoties, kad viņam šī meitene nebija vēl pārņēmusi visas jūtas, visus prātus?
9QOgHk5nVhk_0013.wav|Vai, tad viņš gan bijis vēl pavisam muļķis puišelis.
9QOgHk5nVhk_0014.wav|To nu viņš nu sevī gaiši atzīst.
9QOgHk5nVhk_0015.wav|Kas gan ir zēna dzīve bez skaistas, mīlas skuķes?
9QOgHk5nVhk_0016.wav|Ai, tukša, bērnišķīga, muļķīga, bez kāda īsta mērķa, bez kāda dziļāka satura.
9QOgHk5nVhk_0017.wav|Jā, nu viņa dzīvei ir mērķis: dabūt ar laiku Ciebu par savu un tad dzīvot jauku, laimīgu dzīvi un darīt un pūlēties sasniegt visu to, ko denkts, krietns cilvēks var dzīvē goda ceļā sasniegt.
9QOgHk5nVhk_0018.wav|Bet nu viņš jau trīs nedēļas nav ar savu noskatīto meiteni vairs ticies.
9QOgHk5nVhk_0019.wav|Vienu svētdienu tikai pie baznīcas to redzējis, tas ir viss, sagājies un runājis nav ne reizi.
9QOgHk5nVhk_0020.wav|Ļoti, tik ļoti viņam patiktos tagad atkal redzēt Ciebu, saieties ar to, runāties, priecīgi jokoties, laimīgi smieties.
9QOgHk5nVhk_0021.wav|Solījusies turp aiziet arī ceplenieku Anniņa.
9QOgHk5nVhk_0022.wav|Abas sirdsdraudzenes būs tad kopā, un tad nu varētu visi trīs reiz izrunāties un izpriecāties brīvi un vaļsirdīgi, nebaidoties mācītāja vai viņa cienīgās.
9QOgHk5nVhk_0023.wav|Jā, tas patiesi būtu tik jauki.
9QOgHk5nVhk_0024.wav|Bet iet pie viņas mājās, kur visi citi mājinieki viņu redzēs, runās par viņu, cits citam vaicās un vēros, kālab viņš turp aizgājis.
9QOgHk5nVhk_0025.wav|Ciebas māte varbūt jokodamās uzrunās viņu par savu znotiņu, kā jau viņa to parasti darot ar jauniem puišiem, nē nē, to viņš nevarētu, tas viņam būtu pārāk liels kauns!
9QOgHk5nVhk_0026.wav|Viņš nezinātu, ko tur teikt, kā izturēties, kur likt savas acis.
9QOgHk5nVhk_0027.wav|Lai arī Cieba cik mīļa un patīkama, bet viņas dēļ pats palikt citiem par izsmieklu un aprunu nē, to nē Nekadais!
9QOgHk5nVhk_0028.wav|Lai arī sirdij diez kā patiktu, bet sirdij ikreiz nedrīkst padoties, jāklausa arī prātam...
9QOgHk5nVhk_0029.wav|Tā viņš sevī spriež, un zēna vīrišķības un lepnuma jūtas ņem virsroku pār visu citu: viņš nolemj neiet pie Ciebas un paliek pie sava lēmuma.
9QOgHk5nVhk_0030.wav|Lai viņu nemocītu veltīgas ilgas, kurām šodien nav vēlēts piepildīties, viņš paņem savu stabuli un aiziet aiz birzes upmalē, kur uzstabulēs un gaidīs atnākam lauksarga dēlu ar kokli, lai tad abi kopā saspēlētu kādas dziesmas, ko vasaras vakaros puiši un meitas, iedami mājup no darba, mēdz dziedāt.
9QOgHk5nVhk_0031.wav|Gaidītais biedrs arī atnāk, un tā viņam šī svētdienas pavakare paiet it nemanot ātri.
9QOgHk5nVhk_0032.wav|Nākošā nedēļā kādu dienu, kad Matīss patlaban abi ar tēvu dārzā strādā, māte to sauc, lai ienākot iekšā.
9QOgHk5nVhk_0033.wav|Iegājis istabā, Matīss, sev par pārsteigumu un neaprakstāmu prieku, ierauga Ciebu.
9QOgHk5nVhk_0034.wav|Pārmetusies villaini pār pleciem un ar grozu rokā, viņa stāv nosarkusi visā sejā un, priecīgi smaidīdama, lūkojas tam pretī.
9QOgHk5nVhk_0035.wav|Teicas nākusi pirkt kāpostu stādus saviem saimniekiem, kam šogad lecekli nepavisam neesot padevušies.
9QOgHk5nVhk_0036.wav|Māte nu raida abus dārzā pie tēva, kas parādīs, kur stādi plūcami.
9QOgHk5nVhk_0037.wav|Divatā vien pie kāda liela lecekla viņi plūc, skaita un liek grozā stādus, bet tēvs tālāk strādā savu darbu.
9QOgHk5nVhk_0038.wav|Divatā vien būdami, viņi sarunājas tagad droši un netraucēti.
9QOgHk5nVhk_0039.wav|Pirmais vaicājums Ciebai, kāpēc viņš svētdien neatnācis.
9QOgHk5nVhk_0040.wav|Redzot mīļo meiteni sev visā tuvumā, redzot viņas daiļo augumiņu sev priekšā kustamies un lokņājamies un brīdi pa brīdim ieskatīdamies viņas tumši dziļajās, mīlīgajās acīs, Mntīss nevar vairs saprast, kāpēc viņš īsti nav aizgājis.
9QOgHk5nVhk_0041.wav|Tagad viņam pašam kauns par savu mazdūšību.
9QOgHk5nVhk_0042.wav|Ko gan viņam, puiša cilvēkam, vajadzējis tā kaunēties un baidīties?
9QOgHk5nVhk_0044.wav|Kamdēļ viņam to vajadzēja darīt?
9QOgHk5nVhk_0045.wav|Iedomājoties, cik jauki viņš ar šo daiļo skuķi būtu dažas Ntundas varējis Lāčubitēs padzīvot, viņš savu vīrišķības lepnumu un prāta gudrību ieskata tagad par iedomātu muļķību un aizlaistu to projām ar visiem vējiem.
9QOgHk5nVhk_0046.wav|Tomēr, kautrēdamies loikt Ciebai taisnību, viņš tai melš, ka svētdien tālab nav varējis aiziet, ka pie viņiem bijuši atbraukuši radi no dzimtenes novada.
9QOgHk5nVhk_0047.wav|Bet, kad viņš ieminas ko par ceļa nezināšanu, Cieba solās citreiz abas ar Anniņu iznākt tam līdz dižceļam pretī.
9QOgHk5nVhk_0048.wav|Nu viņi triec un tērzē, jokojas un smejas par dažādām lietām, kas vien iešaujas prātā, un beidzot Matīsam vajag nosolīties, ka nākošā svētdienā viņš patiesi noies, jo radi taču ik svētdienas nebrauks viesos.
9QOgHk5nVhk_0049.wav|Kad grozs pilns stādiem un Cieba, Matīsa tēvam par tiem samaksājusi, dzirsies iet projām, māte sauc, lai abi ar Matīsu ienākot atkal iekšā.
9QOgHk5nVhk_0050.wav|Izrādās, ka māte pa to starpu paspējusi izcept siltu plāceni, ar ko pacienāt Matīsa viešņu.
9QOgHk5nVhk_0051.wav|Tas tagad garo uz galda, un tam līdzās noliktas arī divi krūziņas salda piena.
9QOgHk5nVhk_0052.wav|Māte saka Matīsam, lai sēžoties pie galda palaunagā un arī Ciebu lai vedot līdzi pie galda.
9QOgHk5nVhk_0053.wav|Cieba gan gribētu aizbildināties, ka mājās jau paēdusi labu launagu, vēl nemaz arī neesot palaunaga laiks un esot jāsteidzas mājās, ka nedabū rājiena, bet nekāda atrunāšanās nelīdz, māte saka: viņa nevarot savu vedekliņu nepacienātu laist projām, jo tas nebūtu koši.
9QOgHk5nVhk_0054.wav|Matīss nu piesēdina Ciebu pie galdiņa.
9QOgHk5nVhk_0055.wav|Sarkstošiem vaigiem un viens otram priecīgi skatīdamies acīs, viņi ēd un dzer.
9QOgHk5nVhk_0056.wav|Paši apzinās, ka tas ir liels notikums viņu mūžā: pirmo reizi viņi kopā pie viena galda.
9QOgHk5nVhk_0057.wav|Cieba čukst, šo pirmo kopējo palaunagu viņa nekad neaizmirsīšot.
9QOgHk5nVhk_0058.wav|Māte saka, lai viņi radinoties tā kopā sēdēt pie viena galda un priecīgi un saticīgi baudīt Dieva dāvanu, jo dienās laikam iznākšot pāris.
9QOgHk5nVhk_0059.wav|Abi viņi tik priecīgi un laimīgi kā vēl nekad.
9QOgHk5nVhk_0060.wav|Kad māte iziet namā, viņiem labu labā izdevība arī bučoties vai citādi pagaloties.
9QOgHk5nVhk_0061.wav|Tēvs izsauc Matīsu uz brīdi dārzā.
9QOgHk5nVhk_0062.wav|Kad viņš ienāk atkal iekšā, Cieba jau piecēlusies un taisās iet projām.
9QOgHk5nVhk_0063.wav|Viņš to pavada līdz parka vārtiem.
9QOgHk5nVhk_0064.wav|Ejot viņa tam pārmet, ka tas melsis viņai niekus, no mātes viņa nupat dabūjusi zināt, ka pagājušo svētdien nekādi radi neesot vis viesos atbraukuši.
9QOgHk5nVhk_0065.wav|Matīss pagalam samulsis, nokaunējies un nelaimīgs, tā pieķerts blēņās.
9QOgHk5nVhk_0067.wav|viņš aizbildinādamies izsaucas ar nepatikšanu, cenzdamies vienu nepatiesību slēpt ar otru.
9QOgHk5nVhk_0068.wav|Cieba uz tam nesaka nekā, tikai cieti viņam piekodinādama nākošā reizē nu turēt vārdu.
9QOgHk5nVhk_0069.wav|Bet, kad nākošā svētdiena atnāk, Matīsam atkal nav dūšas.
9QOgHk5nVhk_0070.wav|Viņam nāk prātā, ka Cieba, bez šaubām, būs stāstījusi savai mātei par viņas uzņemšanu te muižā un ka viņa māte to dēvējusi pat par savu vedeklinu: tad nu viņš var būt drošs, ka Ciebas māte viņu atkal savukārt dēvēs par savu znotiņu, varbūt tagad jau ļaudīs to tā daudzina.
9QOgHk5nVhk_0071.wav|Meitenēm, protams, tas nav nekas, kad dēlu mātes tās padaudzina par savām vedeklinām: tās pašas par to priecājas un smejas vai arī vēl citu priekšā palielās vai atkal par tādu daudzināšanu nosarkst un nokaunas, un tas tām labi piestāv, jo viņas tad izskatās vēl jo skaistākas.
9QOgHk5nVhk_0072.wav|Bet ar puiša cilvēku tas ir citādi un sevišķi ar viņu, kas nule iesvētīts, kas tikai pirmo vasaru ir puiša kārtā un kam vēl neaug ne ūsas, ne bārda, tam tāda daudzināšana nemaz nepielaižas, un tas to var sajust tik par apkaunošanu, par sevis izjokošanu.
9QOgHk5nVhk_0073.wav|Es tomēr tik nevērtu sevi neturu, ka ļautu par sevi jokot un smieties kā par bērnu, tā viņš sevī spriež.
9QOgHk5nVhk_0074.wav|Lai kā būdams, bet viņš noņemas arī šodien neiet pie Ciebas, un, baidīdamies, ka Cieba ar Anniņu, nākdamas viņam pretī līdz dižceļam, varētu varbūt atnākt līdz pat muižai un tad vedināt viņu sev līdzi.
9QOgHk5nVhk_0075.wav|Viņš, tikko pusdienu paēdis, iet tūliņ staigāt, dodamies cauri parkam uz mežu pavisam uz otru pusi no Lāčubitēm, ja Cieba ar Anniņu varbūt arī atnāktu muižā, lai tās šodien nemaz viņu nesatiktu.
rzinJQD81JI_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
rzinJQD81JI_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
rzinJQD81JI_0003.wav|Pirmā grāmata.
rzinJQD81JI_0004.wav|sestā nodaļa.
rzinJQD81JI_0006.wav|Pārgājusi mājās, Cieba dabūja zināt bēdīgas lietas.
rzinJQD81JI_0007.wav|Māte pastāstīja, ka nupat tiesasvīrs bijis viņu sētā.
rzinJQD81JI_0008.wav|Kādā darīšanā tas atnācis, par to patlaban sarunājās visi mājnieki dzīvi un uztraukti, tā ka visa dižā istaba skanēt skanēja.
rzinJQD81JI_0009.wav|Brīdi klausījusies, Cieba noprata, ka viņu sētā esot par daudz cilvēku un ka dažiem jāiet pie tiem saimniekiem, kam darba ļaužu par maz.
rzinJQD81JI_0010.wav|Tā tiesnesis noteicis, un, ja pa Jurģiem, kas nupat priekšā, liekie cilvēki paši neaizvākšoties, tad tiesa tos nodošot vietā un darbā tur, kur to atradīšot par vajadzīgu.
rzinJQD81JI_0011.wav|Visi gluži labi saprot, kamdēļ tiesasvīrs nācis ar šādu zinu un pavēli: viņam pašam trūkst gājēju!
rzinJQD81JI_0012.wav|Kas gan nezina, ka Klinka, kas tagad ir mazais tiesnesis, ir pagalam nodzisis saimnieks un savu saimi tur slikti?
rzinJQD81JI_0013.wav|Maize tāda kā drabenes, putra šķidra kā dīķis.
rzinJQD81JI_0014.wav|Un algo viņš savu saimi ar sliktu drēbi: kāšos griežamas linu nomistas, rupjās pakulas.
rzinJQD81JI_0015.wav|Un citas šādas tādas suknas un sumpatas kaut kā sagričī dzijās, noauž no tām spaļainu rumpaču un tad ar šādu mugurā nevelkamu drēbi noalgo saimi.
rzinJQD81JI_0016.wav|Saprotams, pie tāda saimnieka gājēji labprāt negrib iet un tālab tie jāapgādājas gadu no gada spaidu ceļā.
rzinJQD81JI_0017.wav|Šoreiz nu tas acis metis uz Lāčubišu sētu.
rzinJQD81JI_0018.wav|Taisnība gan Lāčubitēm tagad ir pavairāk cilvēku.
rzinJQD81JI_0019.wav|To ieskata Lāčubišu ļaudis paši, bet par to Lāčubitēm ir plaši tīrumi, kas allaž labi apstrādāti, un visus darbus ir muižā, ir mājā tie veic gandrīz pašu spēkiem vien nav taču šai lielajā sētā vairāk svešu cilvēku kā tikai precētais kalps ar savu sievu, viena kalpone un divi jauni puikas.
rzinJQD81JI_0020.wav|Citi visi pašu ģimenes piederīgi vien.
rzinJQD81JI_0021.wav|Bez tam tur uzturas kā piedzīvotāja pašas māsa, atraitne Andarte, un tai ir klāt četras neprecētas meitenes un viens dēls.
rzinJQD81JI_0022.wav|Tiesasvīrs nu uzstājis, ka trim cilvēkiem jāiet no Lāčubitēm projām.
rzinJQD81JI_0023.wav|Vienai Andartes meitai, tādēļ ka ar Ciebas iesvētīšanu tai nu būšot divas lielas meitas.
rzinJQD81JI_0024.wav|Un vienam precētam pārim arī jāaiziet, jo vairāk par divi sieviniekiem nedrīkstot būt vienā sētā.
rzinJQD81JI_0025.wav|Bet Lāčubitēs esot trīs: pats saimnieks, precētais kalps un saimnieka brālis, kas laulājies gan neesot, bet ļaudis runājot, ka viņš precēšot atraitni Andarti, kuru jau laikam turoties par savu draugaļu, un tad būšot te trīs precējušies pāri.
rzinJQD81JI_0026.wav|Par tiesasvīra tādu izrunāšanos Andarte varen saskaitusies un rājas gan šņukstēdama, gan šķendēdamās, jo vairāk vēl tādēļ, ka tiesasvīra vārdiem neesot patiesības ne tik daudz kā melns aiz naga.
rzinJQD81JI_0027.wav|Kad un kur gan viņa varētu satikties ar Ansu un turēt ar to kādu draudzību, kad tas nedēļu pēc nedēļas iet muižā darbos un vairāk nav mājās kā tik svētnaktīm un svētdienām?
rzinJQD81JI_0028.wav|Un visa sēta skaidri redz un zina, ka viņa tad ar to nekā nepinas.
rzinJQD81JI_0029.wav|Tā viņa rājas un sirdās, ļoti nožēlodama, ka, tiesasvīram tā aplam runājoties.
rzinJQD81JI_0030.wav|Nebijis klāt neviena sveša cilvēka, kas varētu noderēt pie tiesas par taprinieku.
rzinJQD81JI_0031.wav|Tad viņa gan tam parādītu, pašu to apsūdzēdama.
rzinJQD81JI_0032.wav|Bet, kā par nelaimi, pašu radu cilvēki vien bijuši istabā kalps ar savu sievu un divi mazākie puiši šodien strādā mežā, un kalpone šonedēļ ir muižā darbumeita.
rzinJQD81JI_0033.wav|Jā, labi gan neesot tādā sētā, kur radi vien ir savā starpā.
rzinJQD81JI_0034.wav|Arī Cieba un viņas vecākā māsa saskaitušās par tādu savas mātes apvainošanu un nezina, ko teikt, ko būt.
rzinJQD81JI_0035.wav|Ir mazās māšeles klusi, bet vērīgi klausās visā tai rāšanās tracī, pūlēdamās saprast un uzminēt visu to, kas tām vēl tumšs un nezināms.
rzinJQD81JI_0036.wav|Saimnieks ņemas Andarti nomierināt, teikdams:
rzinJQD81JI_0037.wav|Mīļā svaine, tiesneša valoda tev tik aplam nav ņemama pie sirds.
rzinJQD81JI_0038.wav|Savu teicienu, ka nevienā sētā nedrīkstot būt vairāk par divi sieviniekiem, viņš iztulkoja pavisam nepareizi: saimnieks tur nav līdzi skaitāms, sievinieki skaitāmi tikai gājēju ļaužu starpā.
rzinJQD81JI_0039.wav|Ar šādu aplamu skaitīšanu viņš gribējis tikai tevi iebaidīt, it kā mūsu sētā precēto ļaužu skaits būtu jau pilns un ka tālab tavs Jānis, kam rudenī priekšā zaldātu gadi, nedrīkst vairs šinīs mājās precēties, un, ja Jānis citur nevar sev vietu atrast, kur var ar sievu dzīvot, tad rudenī viņš ir ķeramā šķirā.
rzinJQD81JI_0040.wav|Tad to noķers un nodos krievos.
rzinJQD81JI_0041.wav|Bet tā ir aplama un pārgudra izdoma.
rzinJQD81JI_0042.wav|Pēc patiesības vēl viens precēts pāris var mūsu sētā dzīvot, un, ja šīs lietas dēļ sanāksim pie tiesas, es nešaubos, ka tur nekas neiznāks.
rzinJQD81JI_0043.wav|Visa šī baidīšana notiek tik tamdēļ, lai tu vienu savu meitu laistu par kalponi.
rzinJQD81JI_0044.wav|Kā dzirdams, vienas kalpones Klinkam vēl trūkstot un nekur nevarot ar labu dabūt.
rzinJQD81JI_0045.wav|Tālab nu jālieto tāda blēdība un spaidi.
rzinJQD81JI_0046.wav|Un lai es kādu no savām meitenēm laistu vergot pie panīkušā Klinkas!...
rzinJQD81JI_0047.wav|dusmīga izsaucās atkal Andarte.
rzinJQD81JI_0049.wav|Vēl man neviens bērns nav apnicis.
rzinJQD81JI_0050.wav|Un vai tiesa maz vairs drīkst tā atņemt mātei bērnu un dot tur, kur vecāki negrib?
rzinJQD81JI_0051.wav|Es, nabaga atraitne, viena pati esmu savus bērnus izvilkusi uz cērpa, izaudzinājusi cilvēku kārtā, un nu nāks tiesa un darīs ar tiem, kā gribēs!
rzinJQD81JI_0052.wav|Tagad nav vairs vergu laiki, mēs neesam vairs nekādi dzimtļaudis, bet svabadnieki jau no brīvlaišanas ga laikiem.
rzinJQD81JI_0053.wav|Tā nu gan ir, mīļā svaine, kā tu saki, runā saimnieks, pīpi krakšķinādams un domīgi grozīdams galvu.
rzinJQD81JI_0054.wav|Svabadi jau nu esam sen, nedrīkstam tik bez atļaujas iet no vienas guberņas otrā vai pāriet uz dzīvi pilsētā; savā novadā līgsti un dzīvo, pie kura saimnieka gribi.
rzinJQD81JI_0055.wav|Bet kungi un tiesas, redzi, bieži vēl turas pie agrākiem likumiem un ierašām un pa vecam spriež, cik pieaugušu bērnu drīkst turēt klāt, cik ne.
rzinJQD81JI_0056.wav|Kas nav ar pagasttiesas spriedumu mierā, lai iet sūdzēt tālāk pie ķeizariskām tiesām.
rzinJQD81JI_0057.wav|Bet vai tu, Andart, būdama bez vīra galvas un kungu padoma, būsi tas cilvēks, kas tiesasvīrus izsūdzēs un dabūs savu taisnību?
rzinJQD81JI_0058.wav|Labāk raugi iztikt ar tiesasvīru pa godam.
rzinJQD81JI_0059.wav|Ja viņu sakaitināsi, viņš varbūt patiesi liek ierakstīt grāmatās, ka mūsu sētā ir jau trīs sievinieki, tad tavam Jānām neļaus te precēties, un, ja viņš nevar dabūt pārinieku vietu un līdz rudenim neapprecas, tad nav no zaldātiem glābjams.
rzinJQD81JI_0060.wav|Tālab nerūpējies tā par meitenēm: vienu gadu izcietīs arī Klinkās, lai tur būtu kāda maize būdama un lai arī neko nepelnītu.
rzinJQD81JI_0061.wav|Bet, ja dēlu nodos karā, diezin kad to sagaidīsi atpakaļ.
rzinJQD81JI_0062.wav|Tālab labāk gādājies, rūpējies, lai dēls drīz apprecas.
rzinJQD81JI_0063.wav|Mūs sētā jau savs kakts vēl pietiks, lai tik ved drīz sievu mājā, ka neuznāk rudens un nav par vēlu.
rzinJQD81JI_0064.wav|Cieba, pasaukusi māti malup, pačukst tai, ka viņa negribētu iet pie Klinkām par kalponi nevis tamdēļ, ka tik aplam bitos grūtā darba un vājās pārtikas, bet gan tamdēļ, ka Klinkas atrodas tālu projām no šejienes.
rzinJQD81JI_0065.wav|Un, jo klusāk čukstēdama viņa pastāsta mātei, ka dārznieka dēls, ar ko jau agrāk bijusi pazīstama, viņā ieskatījies un ar viņu sadraudzējies.
rzinJQD81JI_0066.wav|Bet, ja viņa aizietu tālāk no šejienes projām un nedabūtu vairs ar to saieties, tas varētu ieskatīties citu kādu un viņu varbūt aizmirst.
rzinJQD81JI_0067.wav|Māte, noglaudīdama meitenei galvu, nomierina to, lai nebēdājot neko: viņa arī turpmāk paturēšot to pie sevis, un, ja patiesi vienai būs jāiet projām, tad iešot vecākā māsa Anna, ko te nekas sevišķi nesaista.
rzinJQD81JI_0068.wav|Saimnieks, lai gan Andarti iedrošinājis, ka viņu sētā sievinieku nav par daudz.
rzinJQD81JI_0069.wav|Nav pat vēl pilns viss likumīgais skaits, tomēr it kā gribēdams īsti labi pārliecināties par lietas patieso stāvokli.
rzinJQD81JI_0070.wav|Vēlreiz pārskaita savas saimes sastāvu, pusbalsī runādams, mans brālis Anss ir pirmais jeb dižais puisis, kam katru nedēļ ejams muižā darbos.
rzinJQD81JI_0071.wav|Bez tā nevar iztikt, precētais kalps jeb otrais, ko mēdz dēvēt arī par draugu, strādā ir mājās, ir iet muižas klaušās.
rzinJQD81JI_0072.wav|Bez tā arī nevar iztikt.
rzinJQD81JI_0073.wav|Vai Dieviņ, kur nu bez precēta kalpa jeb drauga iztikt!
rzinJQD81JI_0074.wav|saimnieku pārtraukdama, izsaucas saimniece.
rzinJQD81JI_0075.wav|Drauga bērni jau katrā sētā ir labu labie ganos dzinēji.
rzinJQD81JI_0076.wav|Tā ir veca tiesa, tā tas parasts no laika gala.
rzinJQD81JI_0077.wav|Ja nebūtu drauga bērnu, tad ganos būtu jādzen saimnieku pašu bērniem.
rzinJQD81JI_0078.wav|Bet saimnieks skaita tālāk:
rzinJQD81JI_0079.wav|Trešais un ceturtais, abi jauni puiši, strādā mājās, un karstajā darba laikā, kad nostrādājami muižas rieži, tiem jāiet klaušās bez tiem tāpat nevar iztikt.
rzinJQD81JI_0080.wav|Citās sētās ir arī vēl piektais, un tam arī darba netrūkst.
rzinJQD81JI_0081.wav|Bet mēs iztiekam bez piektā, nē, nē, nav mūsu sētā par daudz ļaužu.
rzinJQD81JI_0082.wav|Ja būs mazāk, nespēsim ne paši savus laukus pienācīgi apstrādāt, ne muižas klaušas noklausīt.
rzinJQD81JI_0083.wav|Labi jau būtu, ja varētu iztikt ar mazāk ļaudīm, saka atkal saimniece.
rzinJQD81JI_0084.wav|Nebūtu man tāda galvas grozīšana, tāda galošanās un skriešana, tik lielai saimei gādājot dienu no dienas ēdienu gan tepat pašu sētā, gan bāžot kules un dodot darbiniekam un darbiniecei pārtiku līdzi muižā, kā arī visu saimi apģērbjot un aplāpot.
rzinJQD81JI_0086.wav|Visi neapgalējamie muižu lauki gandrīz saimniekiem vien apstrādājami un nokopjami.
loo9PUaZ78Q_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
loo9PUaZ78Q_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
loo9PUaZ78Q_0003.wav|Pirmā grāmata, trešā nodaļa.
loo9PUaZ78Q_0004.wav|Kad ozoliem pumpuri sprāgst.
loo9PUaZ78Q_0005.wav|Pirmdien, divi nedēļas priekš Pūpolu svētdienas, Bruģu draudzes mācītāja muižā saveda iesvētāmos bērnus.
loo9PUaZ78Q_0006.wav|Tie jau iepriekš bija pārklaušināti baznīcā pēc dievkalpojuma un atzīti par pielaižamiem pie iesvētīšanas, jo bija pratuši kaut arī ar grūtībām dziesmu grāmatā lasīt un kaut kā atskaitījuši no galvas tēvsmūs, baušļus un visus trīs ticības locekļus.
loo9PUaZ78Q_0007.wav|Še nu tie sapulcējās uz divu nedēļu ilgu mācību paša mācītāja vadībā, kas tiem izskaidros baušļus un lasīs priekšā.
loo9PUaZ78Q_0008.wav|Un stāstīs svētus stāstus no Vecās un Jaunās derības, pie kam viņam par palīgu bērnu mācīšanā un uzraudzīšanā būs vecais ērģelnieks, ko pa šo laiku dēvē arī par skolotāju.
loo9PUaZ78Q_0009.wav|Bet vaļas laikā iesvētāmos ņems savā rīcībā mācītāja muižas vagaris, kas zēnus liks pie malkas ciršanas un kraušanas kaudzēs un citiem sētas darbiem.
loo9PUaZ78Q_0010.wav|Jo ar šo pavasari jaunais mācītājs pats uzņem savas muižas apsaimniekošanu.
loo9PUaZ78Q_0011.wav|Un vagari apgādājies jau priekš Jurģiem, lai tās divi nedēļas, kamēr iesvētāmie būs muižā, pareizi izlietotu tos pie dažādiem darbiem, kādus zēni parasti spēj veikt.
loo9PUaZ78Q_0012.wav|Mācītājs patlaban apspriežas ar ērģelnieku par savesto mācībnieku novietošanu.
loo9PUaZ78Q_0013.wav|Zēnus, kā ik gadus, tā arī tagad, saraida tanī pašā ēkā, kur agrāk atradušies kalpu dzīvokļi, bet kas no tā laika, kamēr kalpiem uzceltas jaunas istabas, kaut kā pārtaisīta, izlabota un tur ierīkota skola iesvētāmiem bērniem.
loo9PUaZ78Q_0014.wav|Zēni, rītos uzcēlušies, sanes savus cisu maisus bēniņos, izslauka istabu, saceļ galdus vajadzīgā kārtībā, un skolas istaba gatava.
loo9PUaZ78Q_0015.wav|Meitas, ja kādas pavasaros ir, mācītājs aizvien uzņēmis pats savā ērbēģī, ierādīdams kādu no svabadākām istabām, jo meiteņu īstais iesvētāmais laiks ir rudenī.
loo9PUaZ78Q_0016.wav|Pavasaros reizē ar puisēniem iesvētī tik tās, kam iepriekšējā rudenī uzgājusi kāda neveselība vai kas nav pratušas pātarus atskaitīt.
loo9PUaZ78Q_0017.wav|Vai kas citu kādu ierobu dēļ palikušas neiesvētītas un ar kuru iesvētīšanu līdz citam rudenim vecāki negrib gaidīt.
loo9PUaZ78Q_0018.wav|Gluži tāpat, kā no puiku pulka daži stumulgi pavasaros paliek pāri, kam tad jāiet pie iesvētības rudenī reizē ar meitenēm, ja negrib gaidīt nākoš pavasari.
loo9PUaZ78Q_0019.wav|Bet, tā kā vecais mācītājs miris jau vairāk nekā priekš vesela gada un bērni nav iesvētīti ne pagājušu pavasari, ne rudeni, tad iesvētāmo šoreiz saradies tik daudz, ka trūkst tiem visiem telpu.
loo9PUaZ78Q_0020.wav|Skolas ēka piebāzta tā, ka vairāk nevar, bet ir tad kādiem pāris desmit zēniem pietrūkst guļas vietas, bez tam šogad iesvētāmas piecpadsmit meitenes, jo šādu vai tādu iemeslu dēļ viņu vecāki negrib vairs gaidīt ar savu meitu iesvētīšanu.
loo9PUaZ78Q_0021.wav|Kur tos visus satilpināt vaicā mācītājs, rokas izplezdams un lūkodamies vecajam skolotājam acīs, it kā no tā gaidīdams padomu.
loo9PUaZ78Q_0022.wav|Vai tie puiši un meitas, kam vietu trūkst, nevar iet gulēt ārā ievaicājas kāds tēvs, kas arī savu skuķi atvedis, pienācis pie mācītāja un skolotāja nezin, kur nu nolikt meitenei cisu maisu līdz ar maizes kuli un putras trauku.
loo9PUaZ78Q_0023.wav|Nosalt šai laikā, nakti vien ārā pārguļot, neviens ncnmals, turpina gādīgais meitas tēvs.
loo9PUaZ78Q_0024.wav|Mūsu kaimiņos Ķitaišos, kur tagad ceļ jaunu riju, visi liecinieki ārā vien guļ, un neviens nesūdzas par aukstumu.
loo9PUaZ78Q_0025.wav|Dažā labā sētā arī meitas jau pārkravājas uz vasaras guļu ārā.
loo9PUaZ78Q_0026.wav|Lai meitenes, mācītāja kungs, iet uz kūtsaugšu, puikas atkal uz klētsaugšu vai siena šķūnī, tad būs visiem vietas diezgan.
loo9PUaZ78Q_0027.wav|Vajag tik piekodināt puišeļiem, lai nepīpā, tad nekas ļauns nenotiks.
loo9PUaZ78Q_0028.wav|Nē, nē, mīļo Audar.
loo9PUaZ78Q_0029.wav|Tava aizkrāsnes gudrība te neder, galvu purinādams un gudri pasmīnēdams, it kā runātāju vilkdams caur zobiem, atteica ērģelnieks.
loo9PUaZ78Q_0030.wav|Tas nevar notikt taisni tai laikā, kad ozoliem sprāgst pumpuri.
loo9PUaZ78Q_0031.wav|Un gādīgais meitas tēvs, dabūjis tādu atbildi, aiziet atpakaļ pie mva zirga pagalmā nogaidīt, ko mācītājs ar ērģelnieku nolems.
loo9PUaZ78Q_0032.wav|Kā tad, mīļo skolotāj, saka mācītājs, galvu svarīgi palocīdams par zīmi, ka viņš ir pilnīgi vienisprātis ar viņa nupat izteiktām domām.
loo9PUaZ78Q_0033.wav|Tagad taisni sprāgst ozoliem pumpuri, un pa to laiku katru gadu mēdz būt stipri auksts: tad var drīz saaukstēties.
loo9PUaZ78Q_0034.wav|Jūs mani, cienīgs mācītāja kungs, neesat pareizi Mapratuši, paklusā balsī runādams un gauži padevīgi smaidīdams, bilst ērģelnieks.
loo9PUaZ78Q_0035.wav|Es jau runāju nevis par tiem pumpuriem, kas patiesos ozolos sprāgst: es domāju tos puišus un meitas, kas te šodien sabrauc.
loo9PUaZ78Q_0036.wav|Šinīs gados raisās viņu jaunības pumpuri: notiek pirmā saskatīšanās, grib viens otram patikt, vieni ar otriem satikties.
loo9PUaZ78Q_0037.wav|Ak, mācītāja kungs, tas ir ļoti vērā liekams laiks, kur ir man, ir jums abas acis jātur vaļā: ja gulēs ārā, puišeļi ies pie meitenēm.
loo9PUaZ78Q_0038.wav|Redziet, tā ir tā pumpuru sprāgšana, ko es domāju.
loo9PUaZ78Q_0039.wav|Un meitenes zēnus pieņemtu?
loo9PUaZ78Q_0040.wav|Kā lai nepieņem, mācītāja kungs, kad meitenes nekā labāka nezin šādās lietās.
loo9PUaZ78Q_0041.wav|Tādu ieražu dzirdējušas no savām mātēm, tādu redz un dzird no savām vecākām māsām un citām radenēm un pazīstamām.
loo9PUaZ78Q_0042.wav|Meitās iešanu neviens neieskata ne par ko ļaunu, un to jau visā agrienā sāk piekopt ir puikas, ir skuķes.
loo9PUaZ78Q_0043.wav|Ļauns nekas tur arī gandrīz nekad nenotiek, bet, lai kā būdams, mums, mācītāja kungs, jārūpējas par to, ka tādas lietas pie jauniešiem nedabū savu sākumu taisni pie mums pa iesvētīšanas laiku.
loo9PUaZ78Q_0045.wav|Ārā gulēt nevar laist nei vienus, nei otrus, un abēji stingri uzraugāmi.
loo9PUaZ78Q_0046.wav|Es arī pie sestā baušļa izskaidrošu un aizrādīšu, cik šāda paraža ir nepieklājīga un neatļaujama, dedzīgi un cieši nosaka mācītājs un, brīdi sevī padomājis, turpina.
loo9PUaZ78Q_0048.wav|Meitenēm atdošu savu rakstāmistabu.
loo9PUaZ78Q_0049.wav|Pats savus darbus strādāšu šīs pāris nedēļas ēdamistabā.
loo9PUaZ78Q_0050.wav|Likšu tur iznest arī rakstāmgaldu tad tukšajā rakstāmistabā būs vietas diezgan, kur uz grīdas rindā vien nolikt piepadsmit cisu maisus.
loo9PUaZ78Q_0051.wav|Rītos meitenes savus maisus var tepat priekšnamā sakraut stirpā, lai istaba ir svabada, kur pašām pa dienu uzturēties.
loo9PUaZ78Q_0052.wav|Viesi man pa šo laiku nekādi nebūs, un tālab maisi var priekšnamā mierīgi stāvēt.
loo9PUaZ78Q_0053.wav|Bet tie zēni, kam nav vairs vietas skolas ērbēģī, lai guļ tepat bēniņos, virs mana dzīvokļa.
loo9PUaZ78Q_0054.wav|Tur ir viena krāsns, to var iekurēt, tad auksti nebūs, un tā būs puiši no meitām pilnīgi šķirti.
loo9PUaZ78Q_0055.wav|Skolotājs atzīst mācītāja lēmumu ļoti pareizu un nu rīko ir zēnus, ir meitenes viņiem ierādāmās vietās.
loo9PUaZ78Q_0056.wav|Dārznieka dēls, kas ir arī šā pavasara iesvētāmo pulkā, nesdams savu cisu maisu bēniņos, ar prieku ierauga starp meitenēm arī skaisto Ciebu, tātad veselas divas nedēļas viņi būs nu kopā, redzēsies dienu no dienas.
loo9PUaZ78Q_0057.wav|Kāda necerēta laime, kas viss pa šādu laiku var notikt...
loo9PUaZ78Q_0058.wav|viņš sevī domā.
loo9PUaZ78Q_0059.wav|Ierīkojis savu guļas vietu, viņš ar baigā priekā strauji pukstošu sirdi dodas pa kāptuvi atpakaļ zemē.
loo9PUaZ78Q_0060.wav|Tiklīdz mācībnieki novietojuši ierādītās vietās savas lietas un sapulcējušies skolas ērbēģī, ierodas tur mācītājs, notur īsu dievkalpojumu, un tad sākas pirmā mācības stunda.
loo9PUaZ78Q_0061.wav|Tā šodien nav gara, tamdēļ ka vēlu iesākusies, un pusdienas laiks drīz klāt.
loo9PUaZ78Q_0062.wav|Paturējuši pusdienu, visi tūliņ dodas darbā.
loo9PUaZ78Q_0063.wav|Zēni, kam katram savs cirvis līdzi, pie malkas un žagariem; kam cirvja nav, tie atkal, apgādājušies ar lāpstām, iet dārzā, kur gan zeme uzrokama un lecekļi taisāmi.
loo9PUaZ78Q_0064.wav|Gar žogiem veco, nopuvušo stabu stumulgi izrokami un to vietā ieliekami jauni stabi.
loo9PUaZ78Q_0065.wav|Kam citi puikas ar cirvjiem jau izrantī caurumus, bet citi atkal mizo kārtis, darina riķus un stājas gan pie jaunu žogu taisīšanas, gan veco izlāpīšanas.
loo9PUaZ78Q_0066.wav|Meitenes jau zina no savu vecāko māsu vai radeņu un pazīstamu stāstījumiem, kādi ir viņu darbi iesvētāmās nedēļās mācītāja muižā.
loo9PUaZ78Q_0067.wav|Plūkt spalvas, plucināt vilnu, lāpīt saimes kreklus vai arī atkal atšķirt pagrabā mazākos rāceņus no lielajiem sēklas tiesai.
loo9PUaZ78Q_0068.wav|Strādāt pa kukni un iekšu, palīdzot kalponēm mazgāt traukus, iztīrīt un uzkopt istabas.
loo9PUaZ78Q_0069.wav|Vispār meitenes šanīs nedēļās lai pavasari vai rudeni mēdz nodarbināt pie tādiem darbiem, kādi arī viņu māju dzīvē sastopami, lai viņas tā mācītos še ko derīgu un ieprastos savu dzīvi turpmāk šā vai tā uzlabot.
loo9PUaZ78Q_0070.wav|Bruģu mācītāja cienīgai, nule tik uzņemot savu saimniecību, gan vēl nav pašai nedz kādi vilnas krājumi plucināmi, nedz spalvas plūcamas.
loo9PUaZ78Q_0071.wav|Tomēr, lauku vāciešu ģimenē jau no meitenes dienām augusi un iepratusies saimniecības lietās, viņa jau iepriekš likusi šādu mantu atvest no saviem vecākiem, kas leišos ir muižas īpašnieki un kur dažādu darbu nekad netrūkst.
loo9PUaZ78Q_0072.wav|Tā rīkodamās, jaunā kundze šķiet veicam divējādus uzdevumus vienā reizē: tiks pastrādāts krietns darbagabals bez jebkādas atlīdzības, un meitenēm, cieši esot darbā, neatliks laika domāt uz jārēšanos un galošanos ar puišeļiem.
loo9PUaZ78Q_0073.wav|Mācītājs, dabūjis zināt, ka zēnu starpā ir dārznieka dēls, kas jau labi iepraties tēva amatā, liek Matīsu pasaukt un sarunājas ar to par vecā, nolaistā koku dārza uzlabošanu un atjaunošanu, kā arī par sakņu dārza labāku iekārtošanu.
loo9PUaZ78Q_0074.wav|Atradis jaunekļa paskaidrojumus lietderīgus, mācītājs nodod viņa rīcībā lielāku skaitu zēnu, kam nu jāstrādā pēc viņa aizrādījumiem.
loo9PUaZ78Q_0075.wav|Modrais, denktais jauneklis ar savu darba prašu un veiklību tā iepatīkas mācītājam, ka viņš to, pievakarē liekot darbus pie malas, aicina pie sevis vakariņās .
loo9PUaZ78Q_0077.wav|Pie tam mācītājs zīmē uz papīra lapas dažas dārza daļas un dobes, un Matīss uz otras lapas dara to pašu.
loo9PUaZ78Q_0078.wav|Iesauc arī vagari, rāda tam uzzīmētos plānus, izprasa viņa domas, un viņš tāpat pilnā mērā pievienojas dārznieka dēla izteiktām domām un priekšlikumiem.
loo9PUaZ78Q_0080.wav|Kad dārza iedalīšana un dobju ierīkošana uz papīra jau sazīmēta, pa daļai arī pašā dārzā jau izdarīta, mācītājs dod dārznieka dēlam vakariem lasīt avīzi vai kādu grāmatiņu.
loo9PUaZ78Q_0081.wav|Tā kā bēniņos nav nekādas īstas redzes žilbst tur vienā kaktā tikai maza tauku svecīte un tur nekāda lasīšana tātad nav iespējama, bet ēdamistabā deg uz galda divi gaišas sveces, tad Matīss katru vakaru paliek te un lasa tik ilgi, kamēr mācītājs iet gulēt.
loo9PUaZ78Q_0082.wav|Iedams cauri rakstāmistabai, Matīss dažu vakaru atrod meitenes jau nogulušas, dažu reizi atkal redz tās ģērbjamies zemē un liekamies gulēt.
loo9PUaZ78Q_0083.wav|Kādas savādas, priecīgi laimīgas jūtas pārņem viņa sirdi un prātus, redzot še noģērbjamies vai nolikušos un jau guļam daiļo Ciebu!
loo9PUaZ78Q_0084.wav|No bērna dienām viņš jau pazinis muižu skaistos puķu dārzus, staigājis gar dažādām puķu dobēm, apbrīnojis tur ziedošās rozes un citas jaukas puķes.
loo9PUaZ78Q_0085.wav|Bet neviens puķu dārzs ar visām savām rožu dobēm nav viņam tā paticis kā te šīs piecpadsmit dobes mācītāja rakstāmistabā uz grīdas, kurā zied katrā viena uzplaukstoša roze.
loo9PUaZ78Q_0086.wav|Bet to starpā viena skaistāka par visām, visām citām!...
loo9PUaZ78Q_0087.wav|Tā viņš savā sajūsmā domā jaukas dzejiskas domas, cisu maisu iedomādamies par puķu dobēm.
loo9PUaZ78Q_0088.wav|Uzgājis augšā, noģērbies un nomētis drēbes, viņš nokrīt savā guļā.
loo9PUaZ78Q_0089.wav|Viņš jūtas tik savādi kā vēl nekad.
loo9PUaZ78Q_0090.wav|Miegs viņam sāk sumināt acis, tomēr nevis kā kāda smaga, tumša vara, kas nomāc visus prātus un locekļus, atņemot tiem katru gribu un spēju, bet kā kāda viegla, rožaini sārta rīta blāzma.
loo9PUaZ78Q_0091.wav|Drīz viņš atrodas miega varā un sapņo jaukus, rožaini mirdzošus, gaišus sapņus.
loo9PUaZ78Q_0092.wav|Kādudien, kad launags paturēts un māclbnieki jau stājušies katrs pie sava darba, mācītāja kundze, iegājusi rakstāmistabā, kur meitenes plūc spalvas, saka, ka nu sēšot puķes un stādīšot rozes.
loo9PUaZ78Q_0093.wav|Tās meitenes, kuru mājās esot puķu dārziņi vai arī kur tāpat kopjot puķes, varot nākt skatīties un mācīties, kā puķes sējamas un rozes stādāmas.
loo9PUaZ78Q_0094.wav|Dārznieka dēls, kas abi ar mācītāju jau strādā pa puķu dobēm, priecīgs un laimīgs ierauga, ka to piecu meiteņu pulkā, kas mācītāja cienīgai iznāk līdzi dārzā, ir arī Cieba.
loo9PUaZ78Q_0095.wav|Matīss prot tām dot tūliņ katrai savu darbu: citas no pūdētavas nes mēslus vai melnu zemi klāt, citas uz viņa aizrādījumu nolīdzina ar grābekli dobes.
loo9PUaZ78Q_0096.wav|Cieba padod viņam pieduramos kociņus un lūkus, ar ko piesiet iedēstītos rožu stādiņus.
loo9PUaZ78Q_0097.wav|Tā nu viņi ir tuvu kopā, un strādājot dažreiz viņu rokas sastopas un pieduras viena otrai.
loo9PUaZ78Q_0098.wav|Viņam tagad tik labi, ka tā varētu strādāt diez cik ilgi, un tīri žēlumu viņš sajūt, ka brīvlaiks tik ātri beidzies, jāmet darbs pie malas un jāiet iekšā atkal uz mācību.
zEtPVGct-Bw_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
zEtPVGct-Bw_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
zEtPVGct-Bw_0003.wav|Pirmā grāmata, septītā nodaļa.
zEtPVGct-Bw_0004.wav|Drošiniece.
zEtPVGct-Bw_0005.wav|Otrā rītā iesvētāmie jau laikus sabrauca un sanāca ar saviem vecākiem vai citiem piederīgiem mācītāja muižā.
zEtPVGct-Bw_0006.wav|Vispirms mācītājs noturēja skolas telpās īsu aizlūgšanu, un tad visi devās uz netālo baznīcu.
zEtPVGct-Bw_0007.wav|Pie baznīcas sastājās iesvētāmie garā rindā, meitenes priekšgalā, aiz viņām zēni, un tad mācītāja vadībā jaunieši gāja pa diviem vien blakus baznīcā, kur patlaban sāka dūkt vecā skolotāja spēlētās ērģeles.
zEtPVGct-Bw_0008.wav|Draudzes locekli pa daļai jau sagājuši baznīcā, pa daļai kavējās vēl ārā, gribēdami noskatīties ir bērnu iegājienu, ir jaunā mācītāja rīkošanos un bērnu ievadīšanu baznīcā, jo pirmo reizi redz viņu tagad šādā amata darbā.
zEtPVGct-Bw_0009.wav|Dārznieka Matīss, nostādamies pie altāra, ierauga stāvam tieši sev blakus Ciebu.
zEtPVGct-Bw_0010.wav|Par tādu sagadīšanos viņš ne mazumu pārsteigts un visai priecīgs.
zEtPVGct-Bw_0011.wav|Bet, pārdomājot par to tuvāk, viņš saprot, ka tāds necerēts notikums viegli izskaidrojams: Cieba bijusi viena no pēdējām meiteņu rindā, viņš atkal pirmais zēnu starpā, un tātad it dabīgi viņi atrodas tagad pie altāra kopā.
zEtPVGct-Bw_0012.wav|Stāvot daiļajai, tīkamajai skuķei blakus, viņam šaujas savādas domas prātā.
zEtPVGct-Bw_0013.wav|Tā mēs kādā dienā reiz stāvēsim še arī kā laulājams pāris.
zEtPVGct-Bw_0014.wav|Un tas būs tad pavisam laimīgs notikums, daudz laimīgāks nekā mūsu šāsdienas blakus stāvēšana.
zEtPVGct-Bw_0015.wav|Tā viņš pats sevī runā, vērodams, ka arī Ciebai galvu un prātu tagad pilda laikam tādas pašas domas.
zEtPVGct-Bw_0016.wav|Jo ko gan citu viņa tagad lai domātu, ja ne par viņu kopējo nākotni, par viņu savienošanos dienās še altāra priekšā uz mūžu...
zEtPVGct-Bw_0017.wav|Kad mācītājs vēlāk pie mielasta sniedz Matīsam vīnu zeltītā sudraba biķerī.
zEtPVGct-Bw_0018.wav|No kura nupat dzērusi viņam līdzās stāvošā Cieba.
zEtPVGct-Bw_0019.wav|Viņš vēl šķiet jūtam viņas lūpu mitro saldumu uz biķera malas.
zEtPVGct-Bw_0020.wav|It kā tā ar šo svēto trauku būtu viņam devusi savu pirmo jaunavas skūpstu.
zEtPVGct-Bw_0021.wav|Tātad viņi ar biķera starpniecību še pie altāra visas draudzes priekšā tikpat kā saskūpstījušies.
zEtPVGct-Bw_0022.wav|Viņam pat liekas, ka zināmā mērā viņi jau salaulāti.
zEtPVGct-Bw_0023.wav|Pēc tam, abiem cieši blakus spraužoties pa biezo burzmu no altāra projām, kur tiem nu nekas vairs nav darāms, Matīss jūt sev vienu roku satveram un iespiežam saujā kādu papīra gabaliņu.
zEtPVGct-Bw_0024.wav|Iespiedēja ir Cieba, Nelikda mi es nekā manot, viņš papīru noslēpj sev kabatā.
zEtPVGct-Bw_0025.wav|Dievkalpošanai beidzoties un baznīcēniem izejot no baznīcas.
zEtPVGct-Bw_0026.wav|Daudzi iesvētītie jaunekļi un jaunavas ar saviem piederīgiem izklīst pa kapsētu, kas turpat atrodas apkārt baznīcai, apmeklēdami šinī gada dienā savus aizgājušos īsteniekus.
zEtPVGct-Bw_0027.wav|It kā gribēdami tiem pavēstīt, ka viņi nu izauguši un šodien iegājuši draudzes pieaugušo locekļu starpā un dižu cilvēku kārtā.
zEtPVGct-Bw_0028.wav|Sērdieņi un sērdienes apmeklē savas kapsētā dusošās mātes, grūtdieņi savus mirušos tēvus, apaļie bāreņi savus abus aizgājušos vecākus, citi atkal brāļus, māsas, vēl citi citus savus radu nelaiķus.
zEtPVGct-Bw_0029.wav|Daža pārtikušu vecāku meita noliek uz tuvinieku kapa pa pārim cimdu, lai ubagi, cimdus savākdami, skaita pātarus un lūdz Dievu par aizgājušā dvēseli.
zEtPVGct-Bw_0030.wav|Mazāk pārtikušās tādā pat nolūkā noliek kādas mazākas dāvanas: uzkar uz krusta pa pārim pītu prievīšu, ko lieto kāju pasējiem, vai atkal apsien ap krustu lielu, garu austu prievīti, kas noder jostas vietā.
zEtPVGct-Bw_0031.wav|Zēni noliek uz savu piederīgo kapiem pa gabaliņam sīkam naudas, jo tiem citu dāvanu nav.
zEtPVGct-Bw_0032.wav|Visiem šiem dāvanu licējiem uz pēdām seko pakal ubagi un ubadzes lēkdami, klibodami un rāpodami, cits par citu glūnēdami un vērodami, pie kura kapa nolikta labāka dāvana, lai tad klupdami krizdami mestos tur vispirms klāt un raudzītu to pirmie sagrābt, tā ka tā nekļūtu citiem nagos.
zEtPVGct-Bw_0033.wav|Daloties, raujoties un ķildojoties ap nolikto dāvanu, mirušo ar visu viņa dvēseli pagalam aizmirst.
zEtPVGct-Bw_0034.wav|Vienīgais labums no visa trača tiek tik pašai brangās dāvanas devējai: ubagi viņu pēcāk daudzinās pa sētu sētām, kādas labas, mīkstas dūraines vai pirkstaines bijusi nolikusi uz kapa tā un tā saimnieku meita.
zEtPVGct-Bw_0035.wav|Matīsam, kā jau pārnovadniekam, kas tik pērn pavasarī atnācis ar saviem vecākiem uz dzīvi Bruģu novadā, nav šejienes kapsētā nekas apmeklējams, jo neviens viņa piederīgais nav te apbedīts.
zEtPVGct-Bw_0036.wav|Tomēr projām ar saviem vecākiem viņš tūlīt vēl nebrauc, jo neizskatītos īsti koši, kad tā steigtin steigtos mājās, it kā pusdienas iegribējušās.
zEtPVGct-Bw_0037.wav|Tamdēļ viņi līdzi citiem arī pakavējas brītiņu kapsētā, gan nevienu kapu sevišķi neapmeklēdami, bet tikai tā notālēm vispār noskatīdamies, laikam gribēdami iepazīties ar šejieniešu paražām.
zEtPVGct-Bw_0038.wav|Kad jau gana atskatījušies šādā viņiem neparastā ierašā un tēvs aicina Matīsu un māti iet un braukt, pie viņiem pienāk kāda glīta, patīkama skuķe, sveicinās ar Matīsu un to bildina:
zEtPVGct-Bw_0039.wav|Nu, Matīs, tā ka tu atnāc kādu svētdien mūsmājās un ierādi mums rožu dēstīšanu.
zEtPVGct-Bw_0040.wav|Bet neesi ilgi gaidāms: mūsmājās jau rītu pat sāks ierīkot puķu dārziņu, un drīz mēs gribēsim puķes sēt un rozes dēstīt.
zEtPVGct-Bw_0041.wav|Jā, tēvs, māte, jūsu Matīss mācītāja muižā bija visu laiku tikpat kā dižais dārznieks, vadīja dārzā visus darbus un daudz mums ko ierādīja un iemācīja, bet daudz ko arī vēl nezinām, kādēļ vēl jāmācās un jāredz.
zEtPVGct-Bw_0042.wav|Tamdēļ lai viņš atnāk gan mūsmājās un palīdz mums ierīkot puķu dārziņu, to teikusi, skuķe, viegli nosarkdama, atvadās un aiziet.
zEtPVGct-Bw_0043.wav|Kas tā bija tāda drošiniece, košiniece paklusā balsī vaicā tēvs, noskatīdamies aizgājējai pakaļ.
zEtPVGct-Bw_0044.wav|Es vēlāk pateikšu, tikko dzirdami atteic Matīss, jo gar abām pusēm viņiem iet garām citi baznīcēni, dodamies arī pie saviem ratiem.
zEtPVGct-Bw_0045.wav|Bet, kad viņi kādu pusstundu jau braukuši, liela daļa braucēju izdalījušies pa dažādiem ceļiem un viņi pa savu ceļu vieni paši soļos stumjas pret kalnu, Matīss ieminas:
zEtPVGct-Bw_0046.wav|Tā meitene, kas tur pirmīt pie mums pienāca un runājās, bija no Lāčubitēm.
zEtPVGct-Bw_0048.wav|Es Andarti pazīstu: pērnvasar, kad mūs muižas mežsargam kristīja bērnu, tad viņa bija dižā kūma.
zEtPVGct-Bw_0049.wav|Ari rudenī kādu svētdien sagājos ar viņu mežsargos.
zEtPVGct-Bw_0050.wav|Ir brīnum gruntīga sieva, labi runīga un visādi veikla.
zEtPVGct-Bw_0051.wav|Ak, kā viņa kristībās gantējās: puišus dēvēja par saviem znotiņiem, meitas par vedeklām.
zEtPVGct-Bw_0052.wav|Meitene ir tīri viņas vaigu, laikam būs arī tādu pašu dabu.
zEtPVGct-Bw_0053.wav|Lai māte kāda, bet meitene man patīk: izskatījās tāda, kā labam, godīgam un gaišam bērnam vajag izskatīties, nosaka tēvs labvēlīgi.
zEtPVGct-Bw_0054.wav|Košs bērns jau ir, tas tiesa, pievienodamās runā māte.
zEtPVGct-Bw_0055.wav|Tas ir labi, Matīs, ka tu esi acis metis uz košu, daiļu un labu meiteni.
zEtPVGct-Bw_0056.wav|Nekad es nevarētu ieraudzīt par savu tādu vedeklu, kas man nav tik mīļa kā pašas bērns.
zEtPVGct-Bw_0057.wav|To tu ievēro, dēliņ: tev jānoskatās godīgu vecāku bērns un tikai tāda, kas man patīk un ar ko es varu būt pilnā mierā.
zEtPVGct-Bw_0058.wav|Man pašai Dievs nav devis nevienu meiteni, cik bērnu bijuši puišeļi vien.
zEtPVGct-Bw_0059.wav|Citi nomira, jūs divi ar Lapiņu atlikušies.
zEtPVGct-Bw_0060.wav|Tavai sievai jābūt tikpat kā manai īstai meitai: bēdīgas dienas būtu man un tēvam vecumā, ja vedekla nebūtu mums tikpat kā pašu bērns.
zEtPVGct-Bw_0061.wav|Vēl jau, māt, agri runāt par tādām lietām, man nu tikai sešpadsmitārpus gadu, dudina Matīss samulsis un kautrīgs, pirmo reizi dzirdēdams tādu valodu no savas mātes mutes.
zEtPVGct-Bw_0062.wav|Tagad jau vēl agri gan, runā atkal māte.
zEtPVGct-Bw_0063.wav|Tomēr pēc trīs četri gadi tev jāprecas.
zEtPVGct-Bw_0064.wav|Kā citādi tiksi no karavīra jūga svabads?
zEtPVGct-Bw_0065.wav|Lai Dievs tad pēc līdz mazajam, tam vēl daudz gadu priekšā; bet tev jāpaliek mums par maizes devēju un jāprecas.
zEtPVGct-Bw_0066.wav|Tālab mēs ar tēvu nebūsim pretī, ka tu jau sācis draudzēties ar Lāčubišu Andartes meiteni.
zEtPVGct-Bw_0067.wav|Tikai labi jānoskatās, jānovēro, kāda daba, kāds tikums, un jāapklausās, ko ļaudis runā par māti un meitenēm.
zEtPVGct-Bw_0068.wav|Košs augums un mīlīgs vaigs gan katram patīk, bet no ārējā izskata vien neko vēl nevar spriest par cilvēka dabu.
zEtPVGct-Bw_0069.wav|Mēs še esam ienācēji, šejienes ļaudis maz vēl pazīstam, nezinām, kāda cēluma Andarte, kādi viņas radi, kādas viņas gaitas bijušas agrāk.
zEtPVGct-Bw_0070.wav|Tālab nedrīksti, dēls, pārsteigties.
zEtPVGct-Bw_0071.wav|Darbu pratēja Andarte gan liekas būt: visas drēbes tik austās, kā adītās viņai tik smalkas un mīkstas, kā pilsētā pirktas.
zEtPVGct-Bw_0072.wav|Arī pirmīt pie baznīcas, kamēr meitene ar tevi runājās, es pievirzījos tuvāk un tīši saķēru saujā viņas villaines stūri: tā tik mīksta un mīlīga, ka ausī varētu iebāzt.
zEtPVGct-Bw_0073.wav|Andarte, dzird, ņemot arī turīgām saimniecēm vērpt smalkus vērpjamos un aust un adīt dažādus greznumus.
zEtPVGct-Bw_0074.wav|Bērnus ķerdama, arī labi nopelnās: saimnieces, kā arī bandinieces un kalpu sievas, kas tur aitas, dodot par katru reizi pa mārciņai vilnas.
zEtPVGct-Bw_0076.wav|Tālab arī meitas kalpot nekur nelaižot: visas strādājot mājās rokdarbus un tā vien pelnoties.
zEtPVGct-Bw_0077.wav|Tā man mežsardzene stāstīja.
zEtPVGct-Bw_0078.wav|Turpmāk apklausīšos tuvāk.
zEtPVGct-Bw_0079.wav|Līdz šim par Andarti un viņas meitām gan nekā slikta neesmu dzirdējusi.
zEtPVGct-Bw_0080.wav|Kad mātei un vēl atraitneivairāk meitu, tad tām pašām jāizmanās, kā iziet vīrup.
zEtPVGct-Bw_0081.wav|Tā ir it dabiska lieta.
zEtPVGct-Bw_0082.wav|Tālab arī šī šodien bija ņēmusi tādu drošu prātu: nāk pati mūs Matīsam klāt un sveicinās un runājas kā diža meita ar kādu radu puisi vai citu labu pazīstamu, labvēlīgi pasmīnēdams, piebilst tēvs.
zEtPVGct-Bw_0083.wav|Tiesa, tiesa: izmanīga, acīga meitene, baidīdamās palikt tukšā, sāk jau laikus rūpēties, gādāties, nosaka māte.
zEtPVGct-Bw_0084.wav|Patlaban panāk viņus kādi citi pazīstami braucēji, kas, braukdami garām, dažus vārdus ar viņiem izmaina, un Matīss jūtas laimīgs, ka sarunas par Ciebu, viņas māti un precēšanos nu izbeidzas.
zEtPVGct-Bw_0085.wav|Kad pārbraukuši mājās, noskaitījuši pātarus un paturējuši pusdienu, Matīss iziet ar mazo brāli pastaigāties pa muižas parku.
zEtPVGct-Bw_0086.wav|Kamēr puisēns skraida apkārt, Matīss, nosēdies pavasara pēcpusdienas jaukajā saulītē uz sola pie vecā, vēl kailā ozola, izņem sev no kabatas papīra šķautnīti un apskata to.
zEtPVGct-Bw_0087.wav|Tā ir neliela lapiņa, aprakstīta sīkiem, visai ķeburainiem burtiem.
zEtPVGct-Bw_0088.wav|Tas ir Ciebas raksts, to viņš saprot un par to nebrīnās, jo zina, ka viņa maz gājusi skolā.
zEtPVGct-Bw_0089.wav|Arī pats viņš rakstu lietās un darbos ir vājš pratējs.
zEtPVGct-Bw_0090.wav|Tomēr, ilgāku laiku papīrā skatoties, viņam izdodas salasīt Ciebas ķeburainos rakstus un saprast to saturu.
zEtPVGct-Bw_0091.wav|Tur bija teikts mīļais Matīs, pēc divi nedēli to svētdien atnāc pie mums.
zEtPVGct-Bw_0092.wav|Anniņa tad arī būs pie manis.
zEtPVGct-Bw_0093.wav|Varēsim visi kopā labi parunāties, tu tak vēl nekad mūs mājās neesi bijis.
zEtPVGct-Bw_0094.wav|Izrādīšu Tev mūsu malas, apskatīsies mūsu puķu dārziņu, redzēsi arī mūsu kūtsaugšu, kur mēs ar māsu šovasar gulēsim, jo nu, kad esmu iesvētīta, māte laidīs arī mani iet ārā gulēt.
zEtPVGct-Bw_0095.wav|Māte zina visu bet nebaidies nemaz, viņa nerājas un Tev nekā nepārmetīs, tādēļ ka Tu esi godīgs zēns.
zEtPVGct-Bw_0097.wav|Tātad aizcitu svētdien viņam būs jāiet Ciebu apciemot.
zEtPVGct-Bw_0098.wav|Iebāzis papīrīti atkal kabatā un pasaucis mazo brālīti, viņš, dungodams kādu priecīgu dziesmiņu un laimīgi smaidīdams, iet pa strauta nokalni lejup palūkot, vai izliktā murdā nav iegājusi kāda līdaka.
qiUeOhMETFo_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
qiUeOhMETFo_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
qiUeOhMETFo_0003.wav|Pirmā grāmata, piektā nodaļa.
qiUeOhMETFo_0004.wav|Divi ceļa biedri sarunājas.
qiUeOhMETFo_0005.wav|Tev Lāčubišu skuķe liekas varen patīkama, saka Matīsam kāds slaiks, garš puika sarkaniem, sprogainiem matiem un lāsumainiem vaigiem, panācis to ceļā un soļodams tam blakus.
qiUeOhMETFo_0006.wav|No kam tu zini, ka Lāčubišu skuķe man patīk atvaicā Matīss, lepni uzmezdams lūpas un it kā ar nepatikšanu paskatīdamies ceļa biedram acīs, bet iekšķīgi priecīgs un laimīgs.
qiUeOhMETFo_0007.wav|Jo sirdī viņam stāv mīļās, daiļās meitenes tēls kā saule debesīs, visas viņa domas un jūtas gaismodams un sildīdams.
qiUeOhMETFo_0008.wav|Patīkami viņam dzirdēt šo meiteni pieminam, kaut arī no sveša puika, kuru viņš vairāk nepazīst kā visus citus tos simt un trīsdesmit, ar kuriem divi nedēļas bijis kopējā mācībā.
qiUeOhMETFo_0010.wav|Kalnā, aizspiedies aiz vecā ozola, pats savām acīm redzēju tevi lejā uz tilta ar viņu bučojamies un, pa birzi iedams gabalu nopakaļ, noglūnēju tevi, laukmalē atvadoties atkal to darām.
qiUeOhMETFo_0011.wav|Spīgacis izsaucas Matīss saskaizdamies.
qiUeOhMETFo_0012.wav|Visu tev vajag noglūnēt, kā vilkam ložņājot pa krūmiem.
qiUeOhMETFo_0013.wav|Kālab gan lai ne šos laikus, kā saka, lauks ar acīm, krūms arausīm.
qiUeOhMETFo_0014.wav|Būtu brīnums, ja cilvēkam nebūtu acis.
qiUeOhMETFo_0015.wav|Labi, ka vēl nenoklausījos, ko tu ar viņu runāji.
qiUeOhMETFo_0017.wav|Labas lietas tad jau gan laikam būsit runājuši.
qiUeOhMETFo_0018.wav|Nav arī nekāds brīnums.
qiUeOhMETFo_0019.wav|Kas jau kopā gulējuši, tiem ir pašiem sava valoda, sava darīšana.
qiUeOhMETFo_0020.wav|Es nesaprotu, ko tu muldi.
qiUeOhMETFo_0021.wav|Ļoti labi tu saproti.
qiUeOhMETFo_0023.wav|Tu domā, es nekā nezinu.
qiUeOhMETFo_0024.wav|Bet es vismaz pāra naktis skaidri manīju, ka tu, kad citi bija aizmiguši, piecēlies un klusu, klusu līdi lejā.
qiUeOhMETFo_0025.wav|Tik nezināju, pie kuras tu ej.
qiUeOhMETFo_0026.wav|Tālab, ejot nu šodien mājās, nācu tev gabalu nopakaļ, domādams, vai ko nenoblendīšu, kura ir tā lencamā vai aplenktā, un tiešām: uz tilta, redzu, divas stāv, it kā ko gaidīdamas.
qiUeOhMETFo_0027.wav|Laikam iepriekš jau bijis tā norunāts.
qiUeOhMETFo_0028.wav|Un, līdz dārznieka dēls klāt, tā Lāčubišu dailene tam pretī, un nu bučojas tā, ka velns lai parautu!
qiUeOhMETFo_0030.wav|Pats taču redzēji, ka viņas bija divas un es ar abām bučojos.
qiUeOhMETFo_0031.wav|Tāda viena, tāda otra.
qiUeOhMETFo_0032.wav|Ne man ar Lāčubišu skuķi kas vairāk, ne ar otru kas mazāk.
qiUeOhMETFo_0034.wav|Es jau dārzā, rokot dobes, dažreiz vēroju ir no tavām, ir Ciebas acīm, ka viņai vajag būt tavai draudzenei, jo redzēju jūs vienu otru ar acīm slepeni meklējam.
qiUeOhMETFo_0035.wav|Šodien nu par to pārliecinājos un zinu.
qiUeOhMETFo_0036.wav|Visu, nekā tu nezini, varbūt taisni tā otrā ir mana draudzene.
qiUeOhMETFo_0038.wav|Tad viņas nu abas lakstojas ar tevi un priecājas gar tevi.
qiUeOhMETFo_0039.wav|Tu arī esi tāds līdzens un gludens puika, kāda otra nebija visos iesvētāmos: tev vienīgajam zābaki kājās, nelāpītas drēbes mugurā, un pats tu tāds drošs un veikls un visos darbos priekšnieks, kā jau muižas cilvēks.
qiUeOhMETFo_0040.wav|Tādi meitenēm patīk, un tālab Cieba ar cepļu Anniņu abas tevi tā ieredz.
qiUeOhMETFo_0041.wav|Tu gan vari dziedāt tāpat kā dažs tāds meitu iemīlēts zēns:
qiUeOhMETFo_0042.wav|Es meitām labs puišelis, es papriekšu uažotājs, es papriekšu vaiotājs, es pa priekšu dziedātājs, es pa priekšu dziedātājs, es vidū gulētājs.
qiUeOhMETFo_0043.wav|Cieba, protams, viena nebūtu varējusi tevi naktīm pieņemt: kāda draudzene bija vajadzīga, lai vidū tevi guldinātu, ka lai citas nepamanītu.
qiUeOhMETFo_0044.wav|To jau meitas un skuķes tā prot.
qiUeOhMETFo_0045.wav|Tālab, redzi, Cieba ir tādā dižā draudzībā ar Anniņu.
qiUeOhMETFo_0046.wav|Bet nemaz nesirdies un neuzbūdi: lieta ir laba, tu neesi greizi lūkojies Cieba ir ne vien daiļa, skaista un patīkama, bet arī visādi veikla un darbā denkta meitene.
qiUeOhMETFo_0047.wav|Nav arī svaidīgu dabu kā daža, pazīstu viņu labi.
qiUeOhMETFo_0048.wav|Bet kas tu pats tāds esi?
qiUeOhMETFo_0049.wav|Tu par mani nekā nezini?
qiUeOhMETFo_0050.wav|Nē, es esmu pagasta amatvīra dēls.
qiUeOhMETFo_0051.wav|Tavs tēvs ir tiesnesis?
qiUeOhMETFo_0053.wav|Jūsu pagastā skroderis arī ir amatvīrs?
qiUeOhMETFo_0054.wav|Tā ir, mans tēvs pie Bruģu pagasta tiesas salīgst par skroderi visam pagastam: katrs saimnieks dod mums pa pūram vai pušpūram vienas un otras labības, pa pūram rāceņu un dažas mārciņas gaļas.
qiUeOhMETFo_0055.wav|Par to mums tad jāapšuj gandrīz viss novads.
qiUeOhMETFo_0056.wav|Citu nekādu maksu nedabūnam.
qiUeOhMETFo_0057.wav|Kuri saimnieki labību dod pūriem, tiem šujam paši ar savu maizi, kuri pušpūriem, tie mūs mitina pie sava galda.
qiUeOhMETFo_0058.wav|Mēs divi ar tēvu ejam apkārt pa sētām šūdami, māte ar māsām šuj atkal mūsmājās saimniecēm un meitām mēteļus un kamzoļus.
qiUeOhMETFo_0059.wav|Mūsu novadā nebūs laikam nevienas sētas, tur es nebūtu bijis šūt, jo jau no desmitā gada eju tēvam līdzi darbā.
qiUeOhMETFo_0060.wav|Tālab arī pazīstu visu novadu.
qiUeOhMETFo_0061.wav|Arī Lāčubitēs esmu pa divi lāgi šuvis un tavu Ciebu pazinu jau, kad viņa vēl bija pusauģe un skraidīja īsā bruncītī un plikām bemberēm.
qiUeOhMETFo_0062.wav|Pērn rudeni arī tur šuvām vairāk nekā divi nedēļas.
qiUeOhMETFo_0063.wav|Visiem vienā istabā tilpstot, esmu redzējis Ciebu gulstamies, ceļamies, mazgājamies, ģērbjamies, esmu novērojis viņas darba tikumu, viņas auguma jaukumu un visu viņas dabu.
qiUeOhMETFo_0064.wav|Tādu dzīvi dzīvodams, tu gan vari sev labu līgavu nolūkot.
qiUeOhMETFo_0065.wav|Diezin vai tikai pats neesi Ciebu noskatījies sev tīšā maldināšanas nolūkā runā Matīss.
qiUeOhMETFo_0066.wav|Nē, neesmu vēl nevienas sev nolūkojis.
qiUeOhMETFo_0067.wav|Mēs, Matīs, gan esam abi divi vieni bendri: viņreiz, kad mācītājs pierakstīja iesvētāmo vecumu, dzirdēju, ka tev esot sešpadsmitārpus.
qiUeOhMETFo_0068.wav|Man ir taisni tikpat daudz.
qiUeOhMETFo_0069.wav|Bet man ar lūkošanos un precēšanos nebūs jāsteidzas kā tev un citiem, kas esat ķeramā šķirā: es esmu vienīgs dēls saviem vecākiem, man karā nebūs jāiet.
qiUeOhMETFo_0070.wav|Tev, zinu, ir otrs brālis, un tāpēc tev jāprecas jaunam, lai nebūtu jānoiet zaldātos.
qiUeOhMETFo_0071.wav|Tā ir, ja līdz ķeramiem gadiem neapprecēšos, būs jāiet zaldātos, lai mazais brālis paliek tēvam, mātei par maizes devēju.
qiUeOhMETFo_0072.wav|Ceļabiedrs brīdi uz tam neatsaka nekā, un abi, kā sevī ko pārdomādami, klusi soļo pa nobriedušo ceļmali viens otram blakus.
qiUeOhMETFo_0073.wav|Bet tad sprogainais rudmatis atkal saka:
qiUeOhMETFo_0074.wav|Gudrāk tu darītu, ja aplenkto Ciebu laistu vēja vaļā un sviestos klāt tai otrai.
qiUeOhMETFo_0075.wav|Ceplenieka Anniņa ir vienīgs bērns saviem vecākiem, un, viņu apprecēdams, tu paliec tiem par maizes devēju.
qiUeOhMETFo_0076.wav|Tad tavs mazais brālis būtu ar laiku maizes devējs atkal saviem vecākiem, un tā jūs tad abi tiktu vaļā no zaldātiem.
qiUeOhMETFo_0077.wav|Bet, ja tu appreci Ciebu vai arī kādu citu, kas nav vienmeita, tad gluži drošs tomēr neesi, jo, ja vairākiem ķeramiem palaimējas izbēgt.
qiUeOhMETFo_0078.wav|Un ņemamo skaitu neizdodas dabūt pilnu, tad grābj ciet arī precētus vīrus un sūta projām, vismaz līdz tam laikam, kamēr izbēgušos izdodas saķert, bet, ja tos nenoķer, tad beigts tu esi uz visiem laikiem.
qiUeOhMETFo_0079.wav|Arī ja bēgļus pēc ilgāka laika laimētos noķert, tad tu jau esi diezin kur, un maz ticams, ka no otra pasaules gala tu pārnāktu vairs atpakaļ.
qiUeOhMETFo_0080.wav|Es tās lietas zinu: dzirdēju tiesnesi manam tēvam tā stāstām.
qiUeOhMETFo_0081.wav|Turpretim, ja appreci vienmeitu, tad, kā jau teicu, ne vien pats esi drošs, bet arī brāli esi glābis.
qiUeOhMETFo_0082.wav|Matīss šādos vārdos ierauga skrodera dēla dziršanos pēc Ciebas: tālab viņš tik pūlas tam ierunāt, lai sviežas klāt Anniņai.
qiUeOhMETFo_0083.wav|Taisnība, Anniņa gan ir arī koša meitene, bet ne tuvu tik daiļa, pievilcīga un patīkama kā Cieba.
qiUeOhMETFo_0084.wav|Nē, nē, to viņš nevar, nekad viņš no Ciebas neatsacīsies!
qiUeOhMETFo_0085.wav|Šādas savas domas un jūtas viņš arī izsaka skrodera dēlam.
qiUeOhMETFo_0086.wav|Es tik saku to, ka vēl ir laiks sviesties ceplenieka Anniņai klāt.
qiUeOhMETFo_0087.wav|Citu, aizcitu gadu tai būs jau precinieku apkārt kā riķi ap dārzu, kas labināsies tai klāt un lūgdami lūgs ceplenieku, lai ņem viņus sev par znotu.
qiUeOhMETFo_0088.wav|Es saku, tā meitene varēs pameklēties no labākiem labāko.
qiUeOhMETFo_0089.wav|To tu varētu sev taisni par laimi uzskatīt, ka ar viņu esi daudzmaz iedraudzējies, jau bučojies un esi varbūt arī pie viņas gulējis.
qiUeOhMETFo_0090.wav|Es tavā vietā no viņas vairs neatlaistos neparko, bet sistos klāt, kur un kā tik varēdams.
qiUeOhMETFo_0091.wav|To jau es daru un darīšu arī turpmāk, bet tikai Ciebai, nevis Anniņai, atsaka Matīss, gudri pasmīnēdams.
qiUeOhMETFo_0092.wav|Cieba man tā patīk kā nei Anniņa, nei cita kāda.
qiUeOhMETFo_0093.wav|Uz viņu vien tad arī stāv visas manas domas!
qiUeOhMETFo_0094.wav|Nedomāju arī, ka taisni vienmeita man būtu jāprec, kas lai mani izvadātu no zaldātu dienesta, jo neticu, ka tieši tad, kad man būs ķeramie gadi, pietrūks puišu un vajadzēs ķert arī precētus vīrus.
qiUeOhMETFo_0095.wav|Manā dzimtenē par puišu pietrūkumu nekad nekas nebija dzirdēts.
qiUeOhMETFo_0096.wav|Tavā varbūt gan ne.
qiUeOhMETFo_0097.wav|Bet mūsu novadā tas bieži gadās.
qiUeOhMETFo_0098.wav|Jo mūsu novads ir viens no dižākiem, te jādod prāvs skaits puišu, bet mēs atrodamies pie pašiem leišiem, viegli te pārbēgt pār robežu, un, kam tur izdodas noslēpties, tas tad pazūd kā čigāns krūmos, un reti kad tādus bēgļus vairs dabū rokā.
qiUeOhMETFo_0099.wav|Tālab pie mums gandrīz katru gadu puišu trūkums, un viņu vietā tad ķer un nodod zaldātos arī dažus precētus vīrus.
qiUeOhMETFo_0100.wav|Varbūt līdz tam laikam aizeju uz dzīvi kur citur.
qiUeOhMETFo_0101.wav|Nedomāju, ka visur trūks puišu.
qiUeOhMETFo_0102.wav|Bet, lai kā būdams, no savas noskatītās līgavas neatsacīšos.
qiUeOhMETFo_0103.wav|Kā lai atsakos no tās, ko esmu noskatījis, kad man vēl nemaz nav puiša gadi, kas man mīļāka par visu pasaulē, un kā lai sāku skatīties un domāt uz citu kādu?
qiUeOhMETFo_0105.wav|Viņa ir daiļa meitene, prot labi ģērbties, godam nesties.
qiUeOhMETFo_0106.wav|Tādā reizē kā šo pavasari, kur tāds paizums puišeļu kopā un meiteņu tikai piecpadsmit, viņas visas ir kā uzstīgotas, un ikviena traucas būt skaista un tīkama.
qiUeOhMETFo_0107.wav|Bet nevienai citai nav tik labas drēbes, neprot arī neviena tā nesties kā vecmātes meitene.
qiUeOhMETFo_0108.wav|Viņas māte, kā jau vaļas cilvēks, ir glītāka, košāka par citām sētu sievām, prot arī ir ģērbā, ir valodā un citādi labāk nesties, un meitene, redzams, visu labi noskatījusies un iepratusies no mātes.
qiUeOhMETFo_0109.wav|Tālab viņa tev tā patīk.
qiUeOhMETFo_0110.wav|Nav tev arī bijis ar viņu vēl nekas nepatīkams, un, kamēr viss tā labi iet, tamēr abiem patīkami.
qiUeOhMETFo_0111.wav|Bet, ja gadītos kāda laba šļura, kāda ķeza vai klizma, diezin kā tad būtu?
qiUeOhMETFo_0112.wav|Ja varbūt mācītājs vai viņa cienīgā būtu jauno pārīti kādu nakti pārsteiguši, diezin vai tad nebūtu visa mīlestība uzreiz izirusi un vai nebūtu paši viens otru atlādējuši pie deviņiem jodiem uz visu mūžu.
qiUeOhMETFo_0113.wav|Tu, zēn, runā kā īsts prātvēders, saka Matīss, viegli pasmiedamies, bet sevī viņš jūt, ka ceļabiedram pa daļai gan ir kāda taisnība.
qiUeOhMETFo_0115.wav|Bet biedrs turpina.
qiUeOhMETFo_0116.wav|Un, ja Ciebai vēlāk dzīvē uzbruktu kāda nelaime, tā kristu negodā, zaudētu savu skaistumu, varbūt bakas uzietu vai cita kāda ļauna liksta.
qiUeOhMETFo_0117.wav|Diezin vai tad visa tava mīlestība neizzustu kā sniegs pavasari, un tu pats tad vēlēt vēlētos, kaut tādas Ciebas labāk nemaz nebūtu pasaulē vai lai tā labāk diezin kurp būtu aizskrējusi.
qiUeOhMETFo_0118.wav|Es tev saku: šī meitene tev tik tālab tā patīk, kamēr viss pie viņas ir jauks un kamēr jūsu starpā viss rit gludeni.
qiUeOhMETFo_0119.wav|Ja ar laiku būs kas citādi, arī tu domāsi citādi un tā nebūt vairs nerunāsi kā tagad.
qiUeOhMETFo_0120.wav|Nu nē, nosaka Matīss rāmi, prātīgi un svarīgi.
qiUeOhMETFo_0121.wav|Nekad ar mani tā nebūs.
qiUeOhMETFo_0122.wav|Tu tikai tālab runā tā, ka skaistās meitenes mīlīgo dabu nepazīsti tuvāk.
qiUeOhMETFo_0123.wav|Kā saka, tu runā tik no galvas, bet es zinu, ko runāju un domāju.
qiUeOhMETFo_0124.wav|Tu ko tur daudz tielēties.
qiUeOhMETFo_0125.wav|Tas viss tagad velti.
qiUeOhMETFo_0126.wav|Kad dzīvosim, redzēsim, nobeidz sarunu sarkanais sproģis un, sniedzis Matīsam roku, nogriežas pa malu ceļu uz savu sētu, bet Matīss, noskatīdamies tam pakaļ, sevī dudina: Kas tādam zeņķim par prātīgu valodu!
qiUeOhMETFo_0127.wav|Runā gudrāk nekā dažs vecs vīrs.
qiUeOhMETFo_0128.wav|Laikam tāpēc, ka, sētu sētās šūdams, visādas gudrinieku valodas dzirdējis un zina, kas un kā kuru reizi jārunā.
qiUeOhMETFo_0129.wav|Esmu pārliecināts, ka tikpat gudri viņš prastu arī runāt un dot visādus padomus, ja kāds puisis gribētu nemt atratni sievu vai vecs atraitnis kad gribētu ņemt jaunu skuķi.
qiUeOhMETFo_0130.wav|Vīri katrā sētā dienām ir laukā pie darba, bet sievas ir caurām dienām mājās.
qiUeOhMETFo_0131.wav|Skroderiem ar tām vien ir tā lielākā runāšana.
qiUeOhMETFo_0132.wav|Tā tie iedzīvojas visu vecu un jaunu bābu gudrībās, cik to katrā sētā Dievs devis, un, kā redzams, šis skroderēns jau tādā mērā saklausījies bābu gudrības, ka var katrā laikā un vietā, un nevietā tās bārstīt.
qiUeOhMETFo_0133.wav|Bet, domāju, šodien viņa gudrības sēklas graudi būs krituši ceļmalā un uz akmiņiem.
11B_i0YQw30_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
11B_i0YQw30_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
11B_i0YQw30_0003.wav|Pirmā grāmata, otrā nodaļa.
11B_i0YQw30_0004.wav|Lopu muižnieks.
11B_i0YQw30_0005.wav|Pagāja vasara un rudens, un ziema tuvojās beigām, bet Matīss ar skaisto skuķi nesagājās.
11B_i0YQw30_0006.wav|Pie baznīcas gan dažreiz redzējās, tomēr tikai notālēm vai nejauši paejot viens otram garām.
11B_i0YQw30_0007.wav|Iet meitenei klāt, ar to sasveicināties un parunāties, to viņš kaunējās, tāpēc ka citi jaunie, pat pieaugušie puiši un meitas arī to savā starpā nedarīja.
11B_i0YQw30_0008.wav|Atklātā vietā sveicinājās un runājās tikai vīrieši ar vīriešiem, sievietes ar sievietēm.
11B_i0YQw30_0009.wav|Citiem redzot, vienas un otras kārtas jaunie satikās un sarunājās savā starpā vienīgi tādā reizē, ja bija sevišķa vajadzība, kāds neatliekams uzdevums.
11B_i0YQw30_0010.wav|Ja nu pieaugušie puiši atklāti nesatikās ar savām pazīstamām, tad, protams, arī dārznieka dēlam nenāca ne prātā iet pie baznīcas Ciebai klāt, ar to sveicināties vai to uzrunāt.
11B_i0YQw30_0011.wav|Pietika, kad dabūja tik redzēties.
11B_i0YQw30_0012.wav|Arī tas bija abiem liels un priecīgs notikums, bet ziemas beigās, kad Lopu muižā šķirināja zirņus, viņiem atkal pagadījās sanākt reiz tuvāk kopā.
11B_i0YQw30_0013.wav|Lopu muižas arendators, kā jau vientulis vecpuisis, kas viesos maz kur gāja un vēl retāk viesus pieņēma pie sevis, apdzīvoja kunga ērbēģī tikai pāris istabu.
11B_i0YQw30_0014.wav|Citas stāvēja pustukšas vai pat pilnīgi tukšas un dažas palaikam izlietāja šādām vai tādām saimniecības vajadzībām.
11B_i0YQw30_0015.wav|Tā arī tagad, lielajā zālē, kur cits nekas neatrodas kā kāds vecs dīvāns, pāris krēslu ar vienu otru klibu kāju vai atlūzušu muguru un gar sienām dažas izbalējušas, izdēnējušas bildes.
11B_i0YQw30_0016.wav|Ir izbērti trīs maisi zirņu, un no sētām saziņotas sievas, meitas un meitenes, kā arī puikas, zirņus pa grīdu ritinādami, šķir un poš tārpotos un citādi neveselos ārā no veselajiem, kas derīgi sēklai.
11B_i0YQw30_0017.wav|Lopu muižas arendators ir liels savādnieks, pavisam citāds nekā pats Bruģu muižas dzimtkungs.
11B_i0YQw30_0018.wav|To zina visi.
11B_i0YQw30_0019.wav|Cik veco senatoru viss novads bīstas un cienī, tikpat atkal necienī un nebīstas Lopu muižas kungu; daži to tur vienkārši par nelgu un, kur vien kā gadās, šā vai tā par to izjokojas.
11B_i0YQw30_0021.wav|Ļaudis jau no laika gala bija iemanījušies, sevišķi, ja tiem bija kāda vajadzība pie kunga, runāt ar to tāpat, kā kungs runāja: viņi arī katru vārdu iesāka, brītiņu iepriekš tetinādami un balsi drebinādami.
11B_i0YQw30_0022.wav|Pie šādas runāšanas kungs tā bija pieradis, ka citādu runas veidu ieskatīja par sevis jokošanu un ņēma to tālab ļaunā.
11B_i0YQw30_0023.wav|Gan viņš varbūt nedomāja, ka visi viņa muižas un novada ļaudis, kam ar viņu bija darīšana, būtu jau no dabas valodas raustītāji, bet viņš dzīvoja tanī ciešā pārliecībā, ka tie aiz lielas cienības un bijibas pret viņu tīši rausta valodu, un tas viņam patika.
11B_i0YQw30_0024.wav|Tālab, kad kāds runājās ar viņu veikli un skaidri, nemaz nestostīdamies, viņš to ieskatīja vai nu par necienības zīmi, vai it vienkārši par tīšu, pārgalvīgu kaitināšanu.
11B_i0YQw30_0025.wav|Vecākie ļaudis, labi zinādami sava kunga vēlēšanos, tad arī stingri to ievēroja, bet jaunie nereti piemirsa šo savādo paražu ievērot un sāka ar kungu dažreiz runāt bez nekādas iepriekšējas tetināšanas, par ko tad guva no tā sīvu pļauku un vēl jo sīvāku uzkliedzienu.
11B_i0YQw30_0026.wav|Šādu savādību dēļ ļaudis to dažādi izsmēja, saukdami to par Lopu muižnieku, par veco Lopnieku vai pat par veco Lopu, gluži tāpat, kā viņi savu Bruģu muižas dzimtkungu paši savā starpā mēdza dēvēt par veco Bruģi.
11B_i0YQw30_0027.wav|Tā kā Lopu muiža piederēja pie lielās Bruģu muižas, tad novada klaušas bija tā nodalītas, ka tiem saimniekiem, kas atradās tuvāk Lopu muižai, savus klaušu darbus nācās strādāt šai muižā, bet citi atkal strādāja tos pašā Bruģu muižā vai citās pie šīs muižas piederīgās malu muiželēs.
11B_i0YQw30_0028.wav|Tā arī tagad.
11B_i0YQw30_0029.wav|Uz zirņu šķirināšanu Lopu muižā sanākuši tik to sētu ļaudis, kurām savas klaušas jāklausa šinī muižā.
11B_i0YQw30_0030.wav|Dārznieka dēlam uzdots zirņu lasītājus pārraudzīt, ka visi pareizi strādā un neber zirņus kabatās.
11B_i0YQw30_0031.wav|Jau no paša rīta, nākdams laist sanākušos lasītājus un lasītājas ērbēģī, viņš uz krēslainām lievenēm gan nebija varējis redzēt, cik to ir un kādi tie ir, bet Ciebu viņš jau bija pamanījis citu pulkā.
11B_i0YQw30_0032.wav|No viņas villaines viņš to bija pazinis; un, kad atslēģoja slēģus un zālē iespīdēja pa visiem trim logiem spoža rīta gaisma, viņš ieraudzīja skaisto meiteni sev visā tuvumā tādu pat mīļu un patīkamu, kādu to bija redzējis pērn, sagaidot mācītāju.
11B_i0YQw30_0033.wav|Prieks viņam liels, ka pēc tik ilga laika dabū to redzēt atkal sev tik tuvu.
11B_i0YQw30_0034.wav|Arī viņa, skaista un smaidoša, liekas priecīgā, laimīgā uztraukumā sarkstam vien.
11B_i0YQw30_0035.wav|Nokņubušas uz grīdu vai nometušās ceļos, sievas, skuķes un puikas ritina, lasa un šķir zirņus.
11B_i0YQw30_0036.wav|No lielās zāles redzamas trejas durvis uz citām istabām.
11B_i0YQw30_0037.wav|Kāda braša meita, kas strādā blakām Ciebai, rādīdama uz vienām durvīm, saka.
11B_i0YQw30_0038.wav|Cieba, zini ko, iešļāc tanīs durvīs kādu labu sauju zirņu.
11B_i0YQw30_0041.wav|Cieba arī pagrābj saujeli zirņu un sviež tos pret durvīm.
11B_i0YQw30_0042.wav|Tas nebija nekas saka atkal tā pati meita.
11B_i0YQw30_0043.wav|Piegrāb pilnu sauju un triec tad no tiesas.
11B_i0YQw30_0044.wav|Nē, nē, es vairāk nesviežu.
11B_i0YQw30_0045.wav|Kālab ne, kad mēs gribam, tev vajag taisīt jokus, tu esi mūsu starpā pirmo reizi tā atkal meita.
11B_i0YQw30_0046.wav|Vai nu, Prone, liksi meiteni mierā saka kāda vecāka sieva brašajai meitai.
11B_i0YQw30_0047.wav|Viņa laikam pirmo reizi muižas darbā nekādus jokus nezina un nedrīkst taisīt.
11B_i0YQw30_0048.wav|Ja gribi, svied pati.
11B_i0YQw30_0049.wav|Un brašā Prone, piegrābusi pilnu sauju zirņu un atvērusi roku atpakaļ, triec tos visā sparā pret durvīm, tā ka noskan vien, un zirņi tālu rit pa grīdu projām, bet pati meita, žigli sakņubusi, ritina, lasa un šķir zirņus mudīgi, mudīgi, ne acis uz augšu nepaceldama.
11B_i0YQw30_0050.wav|Drīz atdarās durvis, kur bija zirņi sviesti, un tanīs parādās kāds vecīgs, paresns kungs ar tuklu, apaļu ģīmi, ģērbies garos rītasvārkos un ar basām kājām mīkstās tupelēs.
11B_i0YQw30_0051.wav|Uz sliekšņa nostājies un savas platās, zilās acis dedzīgi un it kā dusmīgi bolīdams, tas ātri sāk stostīties.
11B_i0YQw30_0053.wav|Dārznieka dēls, kas līdz ar citiem lasa zimus, tagad uzceļas, pieiet baronam klāt un, noskūpstīdams tam rītasvārku piedurkni, padevis labdienu, atbild:
11B_i0YQw30_0054.wav|Viena sieviete.
11B_i0YQw30_0058.wav|Kāda sieva, paklusā balsī ātri runādama, zēnu pamāca:
11B_i0YQw30_0060.wav|Un dārznieka dēls nu atbild, kā nākas:
11B_i0YQw30_0063.wav|Tad tetina atkal tālāk:
11B_i0YQw30_0065.wav|Brašā, zaļoksnīgā meita pieceļas un, savas pilnās, sārtinsārtās lūpas gobīdama un savu skaisto ģīmi savādi šķobīdama, tā ka nevar zināt, vai tās šķiebjas un viebjas uz smiekliem vai raudām, iet pa durvīm ārā.
11B_i0YQw30_0069.wav|Un dārznieka dēls tetina tam pretī:
11B_i0YQw30_0074.wav|Nezin kā beigtos pirmās sviedējas meklēšana un vai barons ja ne no dārznieka dēla, tad no citiem nedabūtu laikam zināt, ka Lāčubišu Cieba tā vainīgā, kad atveras āra durvis un Prone nāk atpakaļ, spiezdama sev klāt un it kā svārka ielocī slēpdama rīkšu sauju.
11B_i0YQw30_0076.wav|Taisni kā gailis savā vistu valodā runādams un vistu pievākdams un labinādams, vecais lops tetinādams ieveda Proni pie sevis nosaka kāda sieva.
11B_i0YQw30_0077.wav|Vai, bet nu viņa dikti dabūs rīkstes, viņš bija tik dusmīgs.
11B_i0YQw30_0078.wav|Brīnums, ka vēl nedzird nabadzīti kliedzam un brēcam kā žēlodama runā kāda nobijusies skuķe.
11B_i0YQw30_0079.wav|Ej, tu, mazā čavara, ko tu te čavaro niekus, brīnīdamās, kālab Prone nekliedz un nebļauj.
11B_i0YQw30_0080.wav|Tad gan būtu brīnums, ja viņa kliegtu, tad būtu brīnums.
11B_i0YQw30_0083.wav|Būsi lielāka, būsi gudrāka nosaka tā pati sieva, bet kāda cita izrunājas skaidrāk:
11B_i0YQw30_0084.wav|Mūsu lopmuižnieks ir uz skaistām, brašām sievietēm tikpat kā vecs āzis uz blīgznas celma mīkstu mizu.
11B_i0YQw30_0085.wav|Ieraugot daiļu sievieti, viņam jau siekalas vien tek.
11B_i0YQw30_0086.wav|Un Prone nav ne bailīgā, nei godīgā.
11B_i0YQw30_0087.wav|Pati viņa gan labi zināja, ko dara, šļākdama zirņu sauju pret durvīm bilst kāda cita.
11B_i0YQw30_0088.wav|Tālab jau es saku, būtu brīnums, ja viņa kliegtu.
11B_i0YQw30_0090.wav|Tad vēl iepriekš musina jaunu, nezinātāju meiteni, lai tā iesāk šo to blēdību, lai citi neizprastu.
11B_i0YQw30_0091.wav|Jā, Cieba, citu reizi tu neklausi vis, kad tevi kāda kur musina.
11B_i0YQw30_0092.wav|Ja dārznieka Matīss nebūtu tevi žēlojis, melsdams, ka nav pirmo sviedēju redzējis, pats saņemdams par to pliķi.
11B_i0YQw30_0093.wav|Tad tu gan dabūtu tagad sāļas rīkstes ar tevi, tādu slaiku pindzeli, vecais nedarītu vis tā kā ar druknām un brašām meitām.
11B_i0YQw30_0094.wav|Liek gan uz grīdas nogulties un varbūt kādreiz arī uzsit, bet tad sāk glaudīt un paijāt, žēlot un mīļot.
11B_i0YQw30_0095.wav|Ka tādam vecam kungam tā tīk galoties ar meitām, tas gan nav mazs brīnums, bet par veco Bruģu kungu tādas lietas nekad nav dzirdētas.
11B_i0YQw30_0097.wav|Tas jau ir precējies, tam ir sava nenīgā un lieli bērni, bet mūsējs dzīvo ar visādām meitām un nievām kā gailis ar vistām nosaka kāda vecāka sieva.
11B_i0YQw30_0098.wav|Tomēr, tomēr, kuras nav skaistas un viņam nepatīk, tās nežēlo un nemīlē vis, bet sukā, ko vien var, tiklīdz kāda kur ko nodara, it kā pašas būtu vainīgas, ka nav skaistas un viņam patīkamas kā guģodamās un sūrodamās saka kāda meita.
11B_i0YQw30_0099.wav|Bet, kā tagad īsti ir ar pēršanu, kā nav, to nemaz nevar izprast izsaucas atkal vecākā sieva.
11B_i0YQw30_0100.wav|Kad es biju vēl jauna Mkuķe un ļaudis atlaida uz brīvi, tad dzirdēja runājam, ka nu kungi vairs nepēršot cilvēkus, bet re, es esmu nu jau labi mūža otrā pusē, un per vēl gandrīz tāpat kā agrāk.
11B_i0YQw30_0101.wav|Tikai pārdot gan nevienu cilvēku vairs nepārdod, arī mainīt nemaina, bet citādi viss vēl tīri kā pa vecam.
11B_i0YQw30_0102.wav|Kur nu bez pēršanas, kur tas ir dzirdēts?
11B_i0YQw30_0103.wav|Kā tad pasaulē dzīvos, kā iztiks, kad kungi ļaudis nepērs un nebrīdēs?
11B_i0YQw30_0104.wav|Tad jau ļaudis norautu cits citam kaklu, kad tos nevaldītu, kā pamācīdama un norādama saka atkal kāda cita vecīga sieviete.
11B_i0YQw30_0105.wav|Prone paliek it ilgi iekšā, ieminas kāds puika.
11B_i0YQw30_0106.wav|Ja viņa pa visu šo laiku dabū pērienu, tad būs tā nostrādāta, ka nevarēs kādu laiku ne sēdēt, ne gulēt.
11B_i0YQw30_0107.wav|Ko tu, knauķi, vari savākt Proni vai viņas pērienu, smejas atkal kāda sieva.
11B_i0YQw30_0108.wav|Nav tev tur arī nekāda daļa.
11B_i0YQw30_0109.wav|Man ir gan daļa: kas viņas vietā še strādā, kamēr viņa tur iekšā saņem tik ilgu pērienu vai galojas ar kungu, vai velns zin ko dara turas puika.
11B_i0YQw30_0110.wav|Visiem kopā mums šis darbs šodien jāpastrādā, bet viņa nestrādā.
11B_i0YQw30_0111.wav|Lai Pukstaišu saimnieks sūta citu cilvēku pie darba, kas viņas vietu izpilda, kad viņa kalpone nav strādniece.
11B_i0YQw30_0113.wav|Kuš, kuš, Janeli, nepukojies vis tik bļauri uz Proni.
11B_i0YQw30_0114.wav|Varbūt viņa dienās tev pašam būs kādreiz vajadzīga, zēnu pamāca kāda sieva.
11B_i0YQw30_0115.wav|Viņa laikam grib izlūgt kungam vietu pie istabām, kad tik ilgi paliek iekšā.
11B_i0YQw30_0116.wav|Tagadējā istabene, dzird, precēšoties, Prone tai ir no rada puses.
11B_i0YQw30_0117.wav|Viņai tātad pirmā roka uz šo vietu.
11B_i0YQw30_0118.wav|Un, kad kļūs istabenes godā, tad viņai būs liels teiciens pie kunga un varēs ne vien tev, puisēn, bet arī mums visiem darīt gan laba, gan ļaunu; kā pati iegribēsies.
11B_i0YQw30_0119.wav|Pēc brīža Prone iznāk atpakaļ, galvas drāneli dziļi aizvilkusies aiz acīm, un, ne uz vienu pusi neskatīdamās, notupjas savā agrākā vietā un ritina un šķir zirņus.
11B_i0YQw30_0120.wav|Ak tavu ilgu pēršanu, tīri kā pirtī kad peras.
11B_i0YQw30_0121.wav|Pa tādu laiku jau mūsu vecaistēvs būtu izkūpinājis veselu pīpi tabakas, ar acīm redzamu kaitināšanas nolūku uzsāk valodu tas pats puika, kas jau nupat bija uz Proni nopukojies.
11B_i0YQw30_0122.wav|Bet tad arī zin, ka noper laikam no viena gala līdz otram, piebiedrodamies pirmajam puikam, ņirgādamies saka kāds otrs.
11B_i0YQw30_0123.wav|Pērt ir pērta, bet sāpēt nav nemaz sāpējis: no asarām neredz ne zīmes, tā atkal pirmais puika.
11B_i0YQw30_0124.wav|Prone uz visu to nesaka nekā, bet no ātri kustīgām rokām un drebošiem pirkstiem redzams, ka viņai sirds ir pilna un dusmas lielas.
11B_i0YQw30_0125.wav|Vai tu, Janeli, vari redzēt lakatam cauri, ir viņa raudājusi vai ne?
11B_i0YQw30_0126.wav|Varbūt Pronei vēl tagad rit asaras kā pupas, vīzdegunīgi saka kāda meita, zēniem piebiedrodamās un it kā izaicinādama tos uz tālāku izrunāšanos uzsāktā virzienā.
11B_i0YQw30_0127.wav|Tie tūliņ gan neko nesaka, bet it kā viņu vietā sāk kāda cita meita sprēgāt:
11B_i0YQw30_0128.wav|Asaras gan laikam nebirst vis nei kā pupas, nei kā zirņi: tad jau dzirdētu arī šņukstam.
11B_i0YQw30_0129.wav|Un kamdēļ šai birs asaras, kad pēriena vietā dabūjusi labi izgaloties ar pašu cienīgo?
11B_i0YQw30_0130.wav|Varbūt arī pāris zezeru dabūja vēl kabatā.
11B_i0YQw30_0131.wav|Nu Prone nevar vairs ilgāk izturēt.
11B_i0YQw30_0132.wav|Galvu pacēlusi uz augšu, viņa saka ne skaļā, bet toties jo dziļi dusmīgā balsī:
11B_i0YQw30_0134.wav|Sevišķi jūs, meitas un sievas, kā jums nav kauna tā ar mani darīties?
11B_i0YQw30_0136.wav|Ko jūs gribat no manis?
11B_i0YQw30_0137.wav|Kas jums gar mani daļas?
11B_i0YQw30_0138.wav|Vai es jums kādai esmu ko paņēmusi?
11B_i0YQw30_0139.wav|Ka jūs dienās tik nedabūnat pašas to nožēlot!
11B_i0YQw30_0140.wav|Ak tā, tu mūs biedināsi ar nožēlošanu rājas tagad kāda sieva, dikti uztraukdamās.
11B_i0YQw30_0141.wav|Tu domā mūs apgrauzt cienīgajam, kad būsi pie istabām, bet tu vēl šajā amatā neesi.
11B_i0YQw30_0142.wav|Un visas mūs nei tu varēsi cienīgajam apmelot, nei arī viņš visām mums varēs ko padarīt.
11B_i0YQw30_0143.wav|Tik pielūko, ka tev pašai neiziet šļūku sauc atkal kāda meita.
11B_i0YQw30_0144.wav|Vēl tu neesi muižas dingsmā, bet par sētu meitām tiesu spriež sētu puiši.
11B_i0YQw30_0145.wav|Tu zini, ka tās netiek sveikā cauri, kas pašas lien kungu palodzēs.
11B_i0YQw30_0146.wav|Un tu šodien pati aicināji un kārdināji cienīgo uz galošanos, šļākdama zirņu sauju viņa durvīs.
11B_i0YQw30_0147.wav|Neaizmirsti, kas tu esi, māsiņa tāda!
11B_i0YQw30_0148.wav|Kā tu drīksti mani lamāt par māsiņu?
11B_i0YQw30_0149.wav|sauc tagad Prone, pagalam dusmīga.
11B_i0YQw30_0150.wav|Vai man lindrakam muguras pusē uzšūts kāds sarkans ielāps, jeb vai man uz pieres rakstīta kāda ližma, ka esmu māsiņa?
11B_i0YQw30_0151.wav|Ka tik puiši vasarā, kad gulēsi ārā, uzgājuši uz Pukstaišu kūtsaugšas, kādu nakti neuzraksta ar ērkšķu krūma zariem tev tādu ližmu uz šķelnām, ka ilgi vēl būs lasāma sprēgā atkal kāda meita, bet dusmīgais puika, kas jau pirmīt rājās, sauc tagad.
11B_i0YQw30_0152.wav|Saki, Prone, kas tavā vietā lasīja zirņus, kamēr tu tur iekšā veselu pusstundu velns zin ko darīji?
11B_i0YQw30_0153.wav|tu domā, mēs ImI strādājam par tevi?
11B_i0YQw30_0154.wav|Nē, krustmāti To tev vajag pēcāk iiim rādāt, kamēr mēs, citi, ēdīsim pusdienu.
11B_i0YQw30_0155.wav|Sacēlusies nu tāda kņada, ka paveras durvis, un tanīs atkal parādās tuklais vecis, savā drebošā balsī tetinādams:
11B_i0YQw30_0158.wav|Matīss, piecēlies stāvus, arī sauc un klusina:
11B_i0YQw30_0160.wav|Bet kņada jau apklususi, parādoties baronam durvīs, un visi strādā klusu un mudīgi.
11B_i0YQw30_0161.wav|Paiet visa diena.
11B_i0YQw30_0162.wav|Matīsam ar Ciebu divatā nesatiekoties iin nedabūnot neko parunāties.
11B_i0YQw30_0164.wav|Prieka un laimības jau tā abiem diezgan, ka viens ot ram ir tuvumā, var viens otru redzēt un šad un tad, citiem lnikam nemaz nemanot, satiekas viņu skati.
11B_i0YQw30_0166.wav|Iiestādamās viņa paklusi vaicā:
11B_i0YQw30_0167.wav|Vai sāpēja dikti, kad iesita pliķi?
11B_i0YQw30_0168.wav|Es biju tā vainīgā.
11B_i0YQw30_0170.wav|Vai tāds vecs čāčis var ko iesist.
11B_i0YQw30_0171.wav|Ar to arī viņu saruna beidzas, jo patlaban nāk citi, un viņi iet katrs uz savu pusi.
__1luC8XYSQ_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
__1luC8XYSQ_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
__1luC8XYSQ_0003.wav|PIRMĀ GRĀMATA.
__1luC8XYSQ_0004.wav|Dārznieka dēls iet pušķot mācītāja karieti, bet appušķo skaistu meiteni.
__1luC8XYSQ_0005.wav|Lēti nevarēja sagaidīt jauno mācītāju atbraucam, baznīcas vīri, pagasta tiesneši un vecais ērģelnieks ar visiem dziedātājiem gaidīja uz robežas jau no pat pusdienas.
__1luC8XYSQ_0006.wav|Pienāca palaunaga laiks, pagāja arī tas, bet vēl arvien nevarēja sagaidīt.
__1luC8XYSQ_0007.wav|Godavārti jau sen bija uzcelti, appušķoti, apskatīti un apbrīnoti no visām pusēm.
__1luC8XYSQ_0008.wav|Tikai tas, kam par godu tie bija celti, vēl nerādījās.
__1luC8XYSQ_0009.wav|Jaunais mācītājs Bruģu muižas draudzē bija ievēlēts jau pavasari, tomēr tikai tagad, nedēļu priekš Jāņiem, varēja še ierasties, tamdēļ ka ātrāk tam nebija iespējams atbrīvoties no līdzšinējās vietas kādā nelielā draudzītē patālu leišos.
__1luC8XYSQ_0010.wav|Dabūjis Bruģu draudzē lielāku un labāku vietu, viņš tad pa Vasarsvētkiem bija turpat leišos apsievojies un nu līdz ar savu kundzi bija ceļā uz jauno vietu.
__1luC8XYSQ_0011.wav|Tamdēļ Bruģu draudzes pārstāvjiem tāda rīkošanās un gaidīšana.
__1luC8XYSQ_0012.wav|Bruģu muižas dzimtkungs, kas ir arī draudzes patrons, tikai reti kad pārrodas savā muižā, jo, būdams senators, visvairāk uzturas amata darīšanās Pēterburgā.
__1luC8XYSQ_0013.wav|Muižas saimniecību pārzina un vada muižkungs ārzemnieks.
__1luC8XYSQ_0014.wav|Arī tagad dzimtkunga nav mājās.
__1luC8XYSQ_0015.wav|Kā pavasarī ievēlējis jauno mācītāju, tā aizbraucis projām šoreiz, kā dzird, uz ārzemēm un nav vēl atgriezies atpakaļ.
__1luC8XYSQ_0016.wav|Par jaunā mācītāja saņemšanu rūpēties viņš jau priekšlaikus uzdevis nevis muižkungam, kas, kā jau ārzemnieks, maz pārzina šejienes draudzes un baznīcas lietas, maz pazīst arī novada ļaudis, bet šo uzdevumu uzticējis savas otras muižas nomniekam baronam Drizenam.
__1luC8XYSQ_0017.wav|Tas ir šinī apvidū nosirmojis vecpuisis, un tam aizvien nākas izpildīt dzimtkunga pienākumus draudzē un pagastā, kad dzimtkunga paša nav mājās.
__1luC8XYSQ_0018.wav|Tā arī tagad viņš licis atsūtīt dižās muižas kučieri ar puskarieti un divi brašiem zirgiem pie robežas, pārvest no turienes jauno draudzes ganu mācītāja muižā.
__1luC8XYSQ_0019.wav|Jo mācītājam pašam nav vēl nedz zirgu, nedz ratu un aizjūga, tamdēļ ka mācītāja muiža, kamēr agrākais mācītājs miris, izdota uz renti, un jaunais mācītājs tikai ar nākošu pavasari rīkos savu saimniecību.
__1luC8XYSQ_0020.wav|Leišos viņam muiža nav bijusi lietošanā.
__1luC8XYSQ_0021.wav|Uztura tiesu dabūjis tur tikai naudā vai gatavos graudos.
__1luC8XYSQ_0022.wav|Kas pašam bija jāsavāc, braukājot ar muižas aizdotu zirgu pa sādžām un sētām, kur dzīvo luterticīgi vācieši vai latvieši.
__1luC8XYSQ_0023.wav|Un no tiem izlūdzot sev atalgojuma tiesai pa pūriņam, puspūram vai arī tikai pa sieciņam šādas vai tādas labības.
__1luC8XYSQ_0024.wav|Bet naudu saņēma tik, cik nelielajos luterāņu lūgšanas namos baznīcēni sameta apkārtnestā upurmakā sīku vara gabaliņu, kuru starpā tik reti kad redzēja kādu baltas naudas ripiņu paspīdam.
__1luC8XYSQ_0025.wav|Pa kvartām vai ģuldim tas ir trīsdesmit kapeiku ienāca tikai tad, kad bija kāds pāris laulājams, bet mazajā, pa tāliem leišu miestiem un sādžām izklīdušajā draudzītē laulājamo nebija daudz.
__1luC8XYSQ_0026.wav|No mirušo pavadīšanas neienāca gandrīz nekas, jo tāluma dēļ mācītājs draudzes locekļiem tikai retās reizēs vai gluži nejaušos gadījumos bija piesniedzams, kamdēļ gandrīz pašiem vien nācās savus aizgājējus pavadīt.
__1luC8XYSQ_0027.wav|Bet jaunais mācītājs, būdams savā pirmajā vietā.
__1luC8XYSQ_0028.wav|Iztika bez kurnēšanas arī ar vājiem ienākumiem, jo viņš, cēlies no vecas mācītāju ģimenes, kas Kurzemei pa vairāk paaudzēm bija devusi veselu rindu krietnu garīdznieku.
__1luC8XYSQ_0029.wav|Pazina ļoti labi un cienīja augsti to bausli, kāds bija nodibinājies šinī ģimenē: ka katram sava dzīve jāiesāk no mazuma.
__1luC8XYSQ_0030.wav|Jāradinās iztikt ar plānu riecienu, jāmācās cienīt sātu un gausu, lai ar pieticību, čaklumu un taupību tiktu dzīvē uz priekšu.
__1luC8XYSQ_0031.wav|Jo, kas iesāk ar pilnību un vaļību, tas nekurp netiek un drīz izput.
__1luC8XYSQ_0032.wav|Viņš arī pazina un centās cienīt un pildīt no tēva un tēvtēva dzirdēto dzīves likumu: ka garīdzniekkiem vispār nav jādzenas pēc kupliem ienākumiem un lepnas dzīves, bet ka viņu īstais uzdevums ir pēc iespējas draudzi jo labi apkopt, lai būtu nevis derēts, bet patiess gans savam ganāmpulkam.
__1luC8XYSQ_0033.wav|Turēdamies pie šāda ieskata, viņš priecīgā pacietībā bija panesis visas tās neērtības, kādas ar mācītāja amatu neatvairāmi vienotas mazā, izklīdušā draudzītē citas ticības iedzīvotāju starpā.
__1luC8XYSQ_0034.wav|Un, kā viņš savā atvadīšanās sprediķī tuvākā miesta lūgšanas namā pagājušā svētdienā bija sacījis, Dievs nebija visai ilgi licis viņam gaidīt, bet aicinājis viņu uz plašāku darba lauku lielajā Bruģu draudzē.
__1luC8XYSQ_0035.wav|Patiesībā caur tēva un citu iespējīgo radu rūpību un gādību to bija darījis Bruģu muižas dzimtkungs vecais senators.
__1luC8XYSQ_0036.wav|Barons Drizens atsūtījis arī savas muižas dārznieka dēlu ar veselu grozu skaistu rožu.
__1luC8XYSQ_0037.wav|No tām jāsasien buķete, ko vecākais baznīcasvīrs lai pasniedz mācītāja cienīgai, bet ar atlikušajām rozēm jāappušķo kariete, kurā mācītājs ar savu cienīgo sēdīsies iekšā.
__1luC8XYSQ_0038.wav|Dārznieka dēls jau sasējis buķeti dižu un kuplu un nolicis to ēnā, lai nesavīstu.
__1luC8XYSQ_0039.wav|Atlikušās rozes viņš pēc barona ieteikuma vij garā vītnē, lai tad to apvītu ir ap karietes sēdekli, ir riteņiem, ir arī gar zirgu aizjūgu.
__1luC8XYSQ_0040.wav|Bet baznīcasvīri un arī kučieris saka, ka tas būtu veltīgs darbs, tamdēļ ka pagājušās nakts un šī rīta stiprais lietus ceļu atliedējis mīkstu un dubļainu, tā ka ne vien riteņi nošķaidīti dubļiem, bet arī kariete ārpusē visa notriekta dubļu pickām.
__1luC8XYSQ_0041.wav|Ja tas noticis, braucot šurp lēnos rikšos, tad, laižot atpakaļ straujā gaitā, kariete un viss aizjūgs notašķīšoties vēl vairāk, tā ka no visām rozēm nebūšot nekas redzams.
__1luC8XYSQ_0042.wav|Atlikušās rozes lai labāk dodot dziedātājām.
__1luC8XYSQ_0043.wav|Dzirdēdams tādu valodu no vecāku vīru puses, jauneklis tad arī karietes riteņus un ārpusi nepušķo, dažas rozes tik iedur šur tur, iekšpusē, dažas piesprauž arī zirgiem pie iemauktiem vai atkal iepin tiem krēpēs tas ir viss.
__1luC8XYSQ_0044.wav|Kādām dziedātājām dot rozes, dārznieka puika nezina.
__1luC8XYSQ_0045.wav|Visas tās viņam svešas.
__1luC8XYSQ_0046.wav|Viņš ar tēvu un māti tikai šo pavasari atnākuši no tālāka kaimiņu novada Lopu muižā un tamdēļ še tikai retus cilvēkus pazīst.
__1luC8XYSQ_0047.wav|Dziedāt pie ērģelnieka arī nav gājis, un tamdēļ ir dziedātāji, ir dziedātājas tam gandrīz visi tikpat kā pilnīgi sveši.
__1luC8XYSQ_0048.wav|Bet viena skuķe dziedātāju starpā viņam patīk.
__1luC8XYSQ_0049.wav|Tā ir nelielu augumiņu, bālu sejiņu, gudrām tumšām acīm un melniem, līdzeni nosukātiem matiem.
__1luC8XYSQ_0050.wav|Apģērbs vienkāršs, bet glīts.
__1luC8XYSQ_0051.wav|Kājās dzeltenas pastaliņas un baltas diegu zeķītes, kas pie tumšā brunča varen labi pielaižas.
__1luC8XYSQ_0052.wav|Krekls ar kuplām piedurknēm zibošā baltumā.
__1luC8XYSQ_0053.wav|Tumšajā ņieburiņā iesprausta uz krūtīm spoži noberzta sakta un uz rokas uzmesta pelēka villaine tumšrudām malām.
__1luC8XYSQ_0054.wav|Grozīgā, nedrošā laikā drošības sargs pret varbūtēju lietu tādu viņš to redz citu skuķu un meitu pulkā, un viņam tā šķietas kā no debesīm nolaidies eņģelis cilvēku vidū.
__1luC8XYSQ_0055.wav|Jau pirmīt, tikko šeit atbraucis un skaisto skuķi ieraudzījis, viņš tai vairākkārt uzmeta acis un būtu labprāt vēlējies, kaut tā skatītos arī uz viņu.
__1luC8XYSQ_0056.wav|Bet ne reizi neredzēja skatāmies to šurp, kur viņš atradās.
__1luC8XYSQ_0057.wav|Brīnums, ka viņa, taisni tā skaistākā par visām, manis nemaz neievēro, lai gan es, kā jau muižas cilvēks, esmu labāk ģērbies par sētu cilvēkiem.
__1luC8XYSQ_0058.wav|Vai gan tai uz vīriešiem prāts vēl nemaz nenesas, jeb viņa mani ieskata par nepieaugušu puiku, kam sievietes vēl nepiegriež nekādas vērības?
__1luC8XYSQ_0059.wav|Vai varbūt viņai prātā ir kāds cits, jau pieaudzis puisis?
__1luC8XYSQ_0060.wav|Varbūt pat jau kāds noskatīts, norunāts, kad uz puišeļiem nemaz neskatās?
__1luC8XYSQ_0061.wav|Tā viņš ar bēdīgu prātu un rūgtumu sirdī bija pats sev vaicājis.
__1luC8XYSQ_0062.wav|Kaut viņš varētu izdarīt ko savādu, neredzētu, nedzirdētu, lai tad viņa to ievērotu un par viņu domātu!
__1luC8XYSQ_0063.wav|Kaut viņš tagad ar šo skaisto meiteni atrastos divatā kur tālu biezā mežā un tai bruktu virsū dusmīgs lācis vai liels vilks, vai divi trīs lūši, vai niknas čūskas.
__1luC8XYSQ_0064.wav|Lai viņš tad varētu to aizstāvēt, izrādīt savu drošsirdību un tā uz viņu tad skatītos, viņu apbrīnotu un iemīlētu.
__1luC8XYSQ_0065.wav|Bet neatradās viņi ne tuvu, ne tālu mežā, tikai tepat klajā laukā un citu cilvēku vidū, un nebruka te viņai nekas virsū.
__1luC8XYSQ_0066.wav|Viņa kopā ar citām meitām un skuķēm staigāja un skraidīja pa pļavu un gar druvmali, meklējot puķes, ko darināt vainadziņu.
__1luC8XYSQ_0067.wav|Viņa runājās ar savām biedrenēm, jokojās un smējās.
__1luC8XYSQ_0068.wav|Bet viņš stāvēja savrup saskumis un nelaimīgs, ka tā viņam nepiegriež it nekādas vērības.
__1luC8XYSQ_0069.wav|Tomēr vēlāk, kad viņš pušķoja godavārtus un, uz redeles pakāpies, turēja sev rokās veselu klēpi zaļu vītņu, viņš, aiz tām it kā aizslēpdamies, nejauši pablenza uz to pusi, kur bija skaistā, lepnā meitene, un redzēja to lūkojamies šurp.
__1luC8XYSQ_0070.wav|Par to viņam sirdi pārņēma savāds, baigs prieks.
__1luC8XYSQ_0071.wav|Šis prieks kļuva vēl lielāks un drošāks, kad viņš arī vēlāk vēl šad tad pamanīja skaisto meiteni slepus lūkojamies uz viņu.
__1luC8XYSQ_0072.wav|Dažu reizi abēju skati pat sastapās.
__1luC8XYSQ_0073.wav|Bet tad viņa žigli katrreiz deva savam skatam citu virzienu un ilgāku laiku neskatījās vairs uz šo pusi.
__1luC8XYSQ_0075.wav|Un es, kā liekas, tai patīku varbūt tāpat kā viņa man, tikai viņa ir gudra, prātīga un manīga.
__1luC8XYSQ_0076.wav|Nē, pie lētdabēm tā nepieder, un tas ir labi: tik tāda man patīk kā viņa ir ar savu daiļumu un skaistumu, ir ar savu dziļo, gudro dabu.
__1luC8XYSQ_0077.wav|Tā viņš sevī priecīgs vēroja.
__1luC8XYSQ_0078.wav|Kad baznīcasvīri noteica, ka kariete nav pušķojama un atlikušās rozes labāk atdodamas dziedātājām, viņš, tās pārskatīdams, redzēja gandrīz visām vainagus galvā.
__1luC8XYSQ_0079.wav|Kurām vainagu nebija, tās pa netālo druvmali un grāvmalē bija saplūkušas lauka puķes un pina sev vainadziņus.
__1luC8XYSQ_0080.wav|Kā par laimi, arī skaistajai skuķei vēl nebija vainaga.
__1luC8XYSQ_0081.wav|Nosēdusies citām līdzās, tā patlaban darināja sev vainadziņu.
__1luC8XYSQ_0082.wav|Bet klēpī tai bija pavisam nabadzīgas puķītes: kāda saujiņa mušainīšu, dažas tītarenes un pāris sarkanā dāboliņa ziedošās galviņas, jo pļava tiklab šaimal, kā arī viņmal robežas strauta bija jau nopļauta.
__1luC8XYSQ_0083.wav|Un tālab nekādas labas puķes nebija vairs nekur dabūjamas.
__1luC8XYSQ_0084.wav|Ērģelnieks patlaban aicināja atkal uz sadziedāšanos, un vainagu pinējas, darbu nepabeigušas, steidzās pulkā pie citiem.
__1luC8XYSQ_0085.wav|Vecajam vīram šīsdienas dziedāšana laikam dara dižas rūpes.
__1luC8XYSQ_0086.wav|Nav arī brīnums, jo pirmo reizi savā mūžā viņš ar bezgala pūlēm saviem dziedātājiem iemācījis pāris dziesmu četrbalsīgi, un tas nav viegls darbs.
__1luC8XYSQ_0087.wav|Notis pazīst un pēc tām dziedāt prot tikai viņš viens pa.
__1luC8XYSQ_0088.wav|Citi visi dzied tāpat no Galvas vien.
__1luC8XYSQ_0089.wav|Gan dziedātāji un dziedātājas ir viņa paša bijušie skolēni.
__1luC8XYSQ_0090.wav|Bet nošu pazīšanu vai dziedāšanu pēc tām viņš nav gandrīz nevienam paguvis ierādīt, tamdēļ ka skolas laiks bijis visiem ļoti īss.
__1luC8XYSQ_0091.wav|Tik dažas nedēļas priekš Pūpolu svētdienas, kad, gatavojoties uz iesvētīšanu, bija jāiemācās katķismes galvasgabali un ābecē vai dziesmu grāmatā lasīt.
__1luC8XYSQ_0092.wav|Tikai ietajam skolēnam, kam bija sevišķs prieks un patika uz mācīšanos, ierādīja daudzmaz arī rakstīšanu.
__1luC8XYSQ_0093.wav|Protams, ka tādā skolā vecais ērģelnieks tad arī visā savā ilgajā amata laikā nav patapis vēl saviem mācībniekiem ierādīt notis un iemācīt dziedāšanu pēc tām.
__1luC8XYSQ_0094.wav|Garīgu dziesmu meldijas mācās un dzied tāpat no dziesmu grāmatas, bez nekādām notīm viņš velk pa priekšu, mācāmie pakaļ.
__1luC8XYSQ_0095.wav|Tautas dziesmas viņa vadībā nedzied nemaz tās jau bērni izdziedas vasaru pēc pašu ziņas un patikas pa mežiem un krūmiem, ganīdami savas raibuliņas.
__1luC8XYSQ_0096.wav|Bet nu, rīkojoties uz jaunā mācītāja sagaidīšanu, vecais pedagogs vareni saņēmies un, kā jau teikts, iemācījis saviem dziedātājiem pāris dziesmu uz četrām balsīm bez jebkādām notīm.
__1luC8XYSQ_0097.wav|Viņa koris dzied vienmēr droši un dūšīgi.
__1luC8XYSQ_0098.wav|Viņš, stāvēdams dziedātājiem priekšā un ar kārkla stibiņu rādīdams takti, vērīgi klausās dziedātāju balsīs, drīz pagriezdams vienu, drīz otru ausi pret dziedātājiem.
__1luC8XYSQ_0099.wav|Kad pirmā dziesma nodziedāta, viņš uzelpo vieglāk: pēc viņa prašas patiesi liekas, ka labāk dziedāt pasaulē nekas vairs nevar, it varbūt, ja putni.
__1luC8XYSQ_0100.wav|To pašu liecina arī baznīcvīri, tiesas priekšsēdētājs un visi citi, kas ieradušies uz mācītāja sagaidīšanu un, dzirdot dziedam garīgu dziesmu, klausījušies visi, cepures noņēmušies.
__1luC8XYSQ_0101.wav|Nu dzied otru dziesmu.
__1luC8XYSQ_0102.wav|Dārznieka dēls dziedāšanai nepiegriež nekādas vērības.
__1luC8XYSQ_0103.wav|Viņam viena balva, vai dzied pirmo vai otru dziesmu, vai tās skan diži labi vai uz vietas izjūk.
__1luC8XYSQ_0104.wav|Kamēr dziedātāji dzied visā spēkā un skolotājs ar stibiņu rāda tiem takti gan saliekdamies, gan izstiepdamies, tamēr skaistajā skuķē ieskatījies jauneklis domā un gudro, kā viņš vislabāk varētu tai atdot atlikušās rozes.
__1luC8XYSQ_0105.wav|Viņai vien viņš tās visas gribētu dot, citai nevienai.
__1luC8XYSQ_0106.wav|Bet kā to lai izdara?
__1luC8XYSQ_0107.wav|Ko lai viņš tai teic, rozes dodams?
__1luC8XYSQ_0108.wav|Un ko domās un ko sacīs citi, kad redzēs to viņai vien atdodam visas rozes?
__1luC8XYSQ_0109.wav|Bet te ir tik daudz cilvēku un nevis kaut kādi ļautiņi nē, baznīcvīri, tiesneši un vecais ērģelnieks!
__1luC8XYSQ_0110.wav|Tātad taisni tie, kas novadā nāk tūliņ pēc kunga un baznīckunga.
__1luC8XYSQ_0111.wav|Apklust arī otra dziesma.
__1luC8XYSQ_0112.wav|Sirmais vadonis, salicies rokas uz muguras un kārkla stibiņu grozīdams starp pirkstiem, smaida it apmierināts: tagad viņš ir tiķens, ka dziedāšanai arī mācītāja priekšā vajag iet teicami.
__1luC8XYSQ_0113.wav|Dārznieka dēlam nekāds padoms nerodas.
__1luC8XYSQ_0114.wav|Gudro, cik gribi, domā, kā māki, nekas nenāk prātā, ko īsti varētu meitenei teikt, pasniedzot tai puķes, bet laiks iet.
__1luC8XYSQ_0115.wav|Mācītājs var kuru katru brīdi atbraukt, tad būs par vēlu.
__1luC8XYSQ_0116.wav|Nevarēdams nekā sevišķa sadomāt, viņš beidzot saņem dūšu, iet skuķei klāt, kura, atkal citām līdzā nosēdusies uz kādas siekstas gala, grib stāties pie vainaga vīšanas.
__1luC8XYSQ_0117.wav|Piegājis klāt, viņš paņem tai no klēpja viņas nabadzīgās puķītes un aizsviež tās projām, teikdams:
__1luC8XYSQ_0118.wav|Kas tās par puķēm?
__1luC8XYSQ_0119.wav|Te jau tev neiznāks nekāds vainags...
__1luC8XYSQ_0120.wav|Uz vienas rokas viņam savītā rožu virkne.
__1luC8XYSQ_0121.wav|To viņš tai viegli aploka divi reizes ap galvu, piebilzdams:
__1luC8XYSQ_0122.wav|Še tev būs vainags...
__1luC8XYSQ_0125.wav|Arī meitenei viņš redzēja viņas bālo seju vispār pārlīstam kā ar sārtu blāzmu.
__1luC8XYSQ_0126.wav|Vai un ko tā teica, to viņš neatminas dzirdējis, laikam neteica nekā, jo vajag taču arī viņai būt ļoti samulsušai.
__1luC8XYSQ_0127.wav|Bet par to biedrenes un draudzenes teic jo vairāk.
__1luC8XYSQ_0129.wav|Divi reiz visapkārt galvai, un tad vēl gali nokarājas katrā pusē uz krūtīm!...
__1luC8XYSQ_0130.wav|brīnās viena.
__1luC8XYSQ_0133.wav|Vai, kāda Lāčubišu Cieba nu ir grezna!
__1luC8XYSQ_0136.wav|Cieba, mīļā zelta Ciebele, dod mums ar Antrini arī katrai pa rozītei!
__1luC8XYSQ_0137.wav|Mēs esam tavas draudzenes...
__1luC8XYSQ_0138.wav|mīļi un sirsnīgi diedelē kāda cita.
__1luC8XYSQ_0139.wav|Dārznieka dēls neklausās skuķu un meitu izsaucienos un sarunās.
__1luC8XYSQ_0140.wav|Viņš iet pavisam uz otru pusi, baidīdamies, ka dažas sievietes vai arī kāds vīrietis varētu sākt par viņu zoboties.
__1luC8XYSQ_0141.wav|Varbūt tas arī notiktu, bet šai brīdī dzird saucienu, ka nu braucot.
__1luC8XYSQ_0142.wav|Visi uzšaujas kājās un dodas uz dižceļu skatīties.
__1luC8XYSQ_0143.wav|Jā, dažas verstis tālumā redz no kalna laižamies lejup prāvu pajūgu, kāds visu laiku, kamēr te gaidījuši un skatījušies, nebija redzēts.
__1luC8XYSQ_0144.wav|Laikam trīs vai četri zirgi razolei priekšā...
__1luC8XYSQ_0145.wav|vēro kučieris, skatīdamies turp.
__1luC8XYSQ_0146.wav|Tā ir leišu razole, ar kādām brauc turienes kungi.
__1luC8XYSQ_0147.wav|Un braucējs nevar būt neviens cits kā jaunais mācītājs turienes kungi viņu solījušies ar saviem zirgiem un ratiem atvest līdz Kursas robežai.
__1luC8XYSQ_0148.wav|To teicis, kučieris saplikšķina pātagu, satramda zirgus un tad, drusku pabraukājis, notur tos snelli un stalti tādā vietā, kur, pēc viņa ieskata, mācītājam un viņa cienīgai vislabākā iesēšanās karietē.
__1luC8XYSQ_0149.wav|Skolotājs žigli nostāda dziedātājus pienācīgā kārtībā, padungo priekšā tiem balsis, satverdams kārkla stibiņu jo stingri rokā.
__1luC8XYSQ_0150.wav|Un paziņodams, tiklīdz leišu kučieris būšot zirgus apturējis un mācītājs ar savu cienīgo izsēdušies no razoles, ka tad viņš celšot zizli uz augšu un visi reizā lai tad sākot dziedāt.
__1luC8XYSQ_0151.wav|Baznīcasvīri, tiesneši, kā arī dziedātāji un citi drošības dēļ jau laikus noņemas cepures, lai svinīgā brīdī kādam aiz pārskatīšanās tā nepaliktu galvā.
__1luC8XYSQ_0152.wav|Braucēji patiesi bija gaidītie.
__1luC8XYSQ_0153.wav|Četri leišu kumeliņi, visi blakus vien tecēdami, dūšīgi atrāva prāvo razoli pie paša robežas strauta.
__1luC8XYSQ_0154.wav|Kad gaidītie bija izsēduši un uznākuši uz strauta tilta, atskanēja kora garīgā apsveicināšanas dziesma, gan ņemta no dziesmu grāmatas un tālab jau sen pazīstama, bet, uz balsīm dziedāta, visiem patika.
__1luC8XYSQ_0155.wav|Nopietni svinīgās skaņas klusajā vasaras vakarā saule patlaban kā bija nolaidusies uz mežu galiem tālu plūda visā apkārtnē.
__1luC8XYSQ_0156.wav|Apsveicināšana gan ar dziesmām, gan ar runām , no vienas puses, kā arī pateikšanās, no otras puses, noritēja bez starpgadījumiem.
__1luC8XYSQ_0157.wav|Mācītāja kundzēni sumināja vecākais baznīcasvīrs ar dižu rožu pušķaini, dēvēdams to par jaukas mīlestības un saderības zīmi.
__1luC8XYSQ_0158.wav|Bet tiesas priekšsēdētājs pasniedza mācītājam kukuli rupjas rudzu maizes un viņa saimniece mācītāja cienīgai prāvu sieru, novēlot jaunajam pārim jaunajā vietā līdz ar darbu un pūliņu arī maizi un iztikšanu.
__1luC8XYSQ_0159.wav|Tie dziedātāji un citi sagaidītāji, kas pagājušu ziemu nebija tosvētdien bijuši Bruģu baznīcā, kad jaunais mācītājs tur teica savu pirmo sprediķi, un nebija to nekad vēl redzējuši, tagad priecājās, ka tas esot jauns, laipns un mīlīgs cilvēks, īsti tāds, kādam mācītājam piederoties būt.
__1luC8XYSQ_0160.wav|Pateicies par sagaidīšanu un brītiņu ar sagaidītājiem parunājies, mācītājs sēdās ar savu kundzi pretī atsūtītā ekipāžā, dārznieka dēls, aizspiedis ekipāžas durvis, uzlēca kučierim blakus uz bukas, un divi varenie rikšotāji laida pilnā gaitā uz Bruģu mācītāja muižu.
__1luC8XYSQ_0161.wav|Turp devās arī dziedātāji un visi citi sveicinātāji, tamdēļ ka Lopu muižas arendators bija savai saimniecei licis tur sarīkot mielastu uz šo vakaru ir mācītājam, ir visiem viņa suminātājiem.
__1luC8XYSQ_0162.wav|Lai jaunais draudzes gans jau atbraukšanas dienā varētu daudzmaz iepazīties ar tiem ļaudīm, kuru vidū tam nu būs jādzīvo un jādarbojas.
__1luC8XYSQ_0163.wav|Daži sagaidītāji bija atjājuši jāšus, citi atbraukuši braukšus, bet lielumlielā daļa to starpā gandrīz visi dziedātāji un dziedātājas bija kājnieki.
__1luC8XYSQ_0164.wav|Tiem nu bija labi ko saņemties, lai laikā nokļūtu uz mielastu mācītāja muižā, kas atradās no robežas gandrīz veselu jūdzi.
__1luC8XYSQ_0165.wav|Kājām gājējus ceļā pārsteidza lietus, tā ka tie mācītāja muižā nonāca krietni nolijuši.
__1luC8XYSQ_0166.wav|Bet sevišķi stipri sāka lietus gāzt, mielastam beidzoties, lija šņākdams.
__1luC8XYSQ_0167.wav|Viss gaiss bija vienādi tumšs, tā ka uz apstāju nebija drīzi ko domāt.
__1luC8XYSQ_0168.wav|Mielasta dalībnieki, sevišķi kājām gājēji, būdami piekusuši no tālās iešanas, kā arī saguruši no stiprā, apiņotā alus, ko mielastā iebaudījuši, negāja tumšajā naktī un stiprajā lietū nekurp projām.
__1luC8XYSQ_0169.wav|Bet uzmeklēja turpat mācītāja muižā guļasvietas, vai nu sabēgdami siena šķūnī, vai salīzdami uz kūtsaugšas, nojumjos un ēku pažobelēs, likās tur uz ausi un tūliņ miga tik nost, lai dabūtu vēl pāra stundas līdz gaismai pagulēt.
__1luC8XYSQ_0170.wav|Kad dārznieka dēls pamodās klēts pažobelē, kur nakti bija kā no kājām nokritis, tā tūliņ iemidzis, saule bija patecējusi jau labu gabaliņu un spīdēja taisni pretim klētsgalam, patīkami sildīdama.
__1luC8XYSQ_0171.wav|Gaiss likās gandrīz viscauri noskaidrojies.
__1luC8XYSQ_0172.wav|Tikai šur tur caur ābeļu zariem redzēja zilajā gaisā nelielu baltu mākoņu lēkšas, kas, viegla, sauspūta vēja nestas un šūpotas, kaut kur it kā steidzās tālās, nezināmās gaitās.
__1luC8XYSQ_0173.wav|Tātad nakti lijušais lietus laikam nācis ar pērkonu, ka tagad jau atkal tik jauks laiks, dārznieka dēls sevī vēroja.
__1luC8XYSQ_0174.wav|Rūcienus gan nei vakar vakarā, nei nakti nedzirdēja, arī zibini nebija redzēti paspīdam.
__1luC8XYSQ_0175.wav|Laikam pērkons bijis kur tālumā un atnesis uz šejieni tikai straujo lietus gāzi.
__1luC8XYSQ_0176.wav|Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja netālu no sevis guļam divi meitenes.
__1luC8XYSQ_0177.wav|Arī tās, tāpat kā viņš, bija naktstumsā nokritušas platajā klēts pažobelē, kur bija izgāzts siena vezums, bet nebija sabāzts augšā.
__1luC8XYSQ_0178.wav|Piecēlies stāvus, viņš redzēja, ka viena gulētāja bija tā pati skaistā meitene, kas viņam vakar tā uzreiz bija iepatikusies.
__1luC8XYSQ_0179.wav|Arī tagad tā bija skaista un patīkama.
__1luC8XYSQ_0180.wav|Apvītā rožu virkne tai vēl bija ap galvu.
__1luC8XYSQ_0181.wav|Rozes gan pa daļai bija jau savītušas, bet ir tā viņai labi piestāvēja.
__1luC8XYSQ_0182.wav|Viņa gulēja, abas rokas it kā sildīdama aizbāzusi aiz ņieburiņa.
__1luC8XYSQ_0183.wav|Acīmredzot tai bija nakti bijis auksti, jo bija krietni salijusi, baltās, kuplās krekla piedurknes vēl tagad likās mitras, bet pelēkā villaine, kas bija nomesta turpat blakus, bija slapja kā zlūģis ūdens no tās bija sūcies pa grīdu lejup.
__1luC8XYSQ_0184.wav|Pastalas un slapjās zeķes, sasietas ar prievītēm pārā, arī bija turpat noliktas.
__1luC8XYSQ_0185.wav|Basās kājas siena klēpī patvertas.
__1luC8XYSQ_0186.wav|Laikam arī tagad tai bija auksti, jo saule tur vēl neiespīdēja, kur meitenes gulēja, kuplā ābele aizēnoja viņu guļasvietu.
__1luC8XYSQ_0187.wav|Matīsam auksti nebija nemaz, tamdēļ ka, vakar vakarā drīzi pārbraukdams, bija palicis pavisam sausā.
__1luC8XYSQ_0188.wav|Tagad viņš novilkās savu muciņu un, klusu, klusu uz pirkstu galiem iedams, viegli to pārsedza skaistajai skuķei, tā ka tā nekā nemanīja un neuzmodās.
__1luC8XYSQ_0189.wav|Tāpat klusu viņš paņēma un izžāva saulē un vējā viņas zeķes.
__1luC8XYSQ_0190.wav|Palūkojies gar kiēts stūri garām, viņš redzēja tur sānu pažobelē guļam veselu rindu meitu, pa starpām arī dažus zēnus.
__1luC8XYSQ_0191.wav|Puiši bija laikam uzkāpuši uz klētsaugšu.
__1luC8XYSQ_0192.wav|Visi bija vēl aizmiguši.
__1luC8XYSQ_0193.wav|Uz pirkstu galiem iedams, viņš atnāca atpakaļ, nolikās savā vietā un, sametinājis rokas uz krūtīm, gulēja un gaidīja, kad modīsies skaistā meitene.
__1luC8XYSQ_0194.wav|Viņš varēja mierīgi gaidīt, saule spīdēja taisni virsū, un viņam bija tik labi.
__1luC8XYSQ_0195.wav|Laikam ne mazāk par veselu stundu viņš tā gulēja, nedz vairs iemigdams, nedz arī ko sevišķu domādams.
__1luC8XYSQ_0196.wav|Bija tik neparasti tīkami, zinot skaisto meiteni sev tik tuvu.
__1luC8XYSQ_0197.wav|Brīdi pa brīdim viņš, drusku pacēlis galvu, uzmeta tai acis.
__1luC8XYSQ_0198.wav|Tā gulēja tāpat kā pirmīt.
__1luC8XYSQ_0199.wav|Tikai reiz lēni iekunkstējās, sakustējās, palika vienu roku sev zem vaiga un tad gulēja tālāk.
__1luC8XYSQ_0200.wav|Bet tad pēc brīža tā pamodās.
__1luC8XYSQ_0201.wav|Žigli viņš uzlika rokas sev uz acīm un, galvu pagriezis sānis, pa pirkstu starpu blenda, ko tā darīs.
__1luC8XYSQ_0202.wav|Pirms brīnījās par savādo, nepazīstamo apsegu, to pacilādama ar vienu un otru roku, apskatīdama un berzēdama acis, it kā gribēdama izslaucīt no tām miegu, lai labāk redzētu, kas tas īsti ir par drēbes gabalu.
__1luC8XYSQ_0203.wav|Bet, palūkodamās sānis un ieraudzīdama dažus soļus no sevis guļam viņu, tā tūliņ piecēlās, žigli atbraucīja ar plaukstu matus no sejas, sakārtoja arī rožu viju ap un virs matiem, tad noliecās un paņēma pastalas, acīmredzot gribēdama aut kājas, bet zeķes nebija nekur ieraugāmas.
__1luC8XYSQ_0204.wav|Samulsusi un nezināšanā skuķe lūkojās apkārt.
__1luC8XYSQ_0205.wav|Tagad viņš pieceldamies klusu teica:
__1luC8XYSQ_0206.wav|Tavas zeķes ir, rau, kabes galā.
__1luC8XYSQ_0207.wav|Es pirmīt izkāru saulē un vējā, lai žūst.
__1luC8XYSQ_0208.wav|Meitene tā apjuka, ka nezināja nekā, ko teikt, tikai klusā balsī kā brīnīdamās izsaucās ai, vai!
__1luC8XYSQ_0209.wav|Apāvusi kājas un paņēmusi svešo kamzoli, viņa to tam sniedza, teikdama:
__1luC8XYSQ_0210.wav|Tas tad laikam tavs.
__1luC8XYSQ_0211.wav|Jā, to es pirmīt tev uzsedzu, redzēdams, ka tev ir auksti.
__1luC8XYSQ_0212.wav|Saule tad vēl tur nespīdēja.
__1luC8XYSQ_0213.wav|Es nekā nemanīju...
__1luC8XYSQ_0214.wav|viņa čukstēja sarkdama un it kā kaunēdamās.
__1luC8XYSQ_0215.wav|Vai, kā esmu aizgulējusies.
__1luC8XYSQ_0216.wav|Citi visi laikam jau sen projām.
__1luC8XYSQ_0217.wav|Tik mēs trīs te vēl atlikušies.
__1luC8XYSQ_0219.wav|Un noliekusies viņa paņēma savu slapjo villaini.
__1luC8XYSQ_0220.wav|Nē, nē, citi vēl guļ tepat klēts otrā pažobelē.
__1luC8XYSQ_0221.wav|No augšas arī nevienu neredz vēl nākam zemē.
__1luC8XYSQ_0222.wav|Bet iesim tik tūliņ klusu projām, lai mūs neviens neredz.
__1luC8XYSQ_0223.wav|Tev jāiet uz Lāčubitēm, man uz Lopu muižu.
__1luC8XYSQ_0224.wav|Līdz mācītāja muižas ganīklai mums tātad ejams kopā.
__1luC8XYSQ_0225.wav|Un, nopurinājis no sava pagarā kamzoļa jeb muciņas siena šapus, viņš uzrāva to mugurā un tad žigli un klusu devās pāri muižas pagalmam pa lopu gatuvi projām, un skuķe steidzās tam līdzi.
__1luC8XYSQ_0226.wav|Izkļūstot jau ārpus muižas un sev tuvumā neviena cilvēka nekur neredzot, viņš, paskatīdamies skuķei acīs, laipnīgs un smaidīgs teica:
__1luC8XYSQ_0227.wav|Tevi sauc Ciebu.
__1luC8XYSQ_0228.wav|Es vakar dzirdēju.
__1luC8XYSQ_0229.wav|Un kas tu esi, saimnieku pašu meita?
__1luC8XYSQ_0230.wav|Nē, saimnieces māsas, atraitnes, meitene.
__1luC8XYSQ_0231.wav|Un tu esi mūs muižas dārznieka dēls to mēs jau vakar visas zinājām, tālab tev arī bija tik daudz rožu.
__1luC8XYSQ_0232.wav|Kā tevi sauc, to es gan vēl nezinu, jo visi tevi par dārznieka dēlu vien dēvēja.
__1luC8XYSQ_0233.wav|Mans vārds ir Matīss, bet māte un citi mājās mani sauc par Mači.
__1luC8XYSQ_0234.wav|Jauks vārds, kā tevi māte sauc, laikam tāpēc, ka tu esi tāds godīgs un labs, bet tagad mums jāšķiras, rau.
__1luC8XYSQ_0235.wav|Te iet mans ceļš, kad nu kādreiz saiesimies, tad jau pazīsimies.
__1luC8XYSQ_0237.wav|Varbūt kādu svētdienu pie baznīcas...
__1luC8XYSQ_0238.wav|tā atteica, atskatīdamās vēl atpakaļ, klusi sevī pasmiedamās un viegli nosarkdama.
OyGXO5K4Keo_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
OyGXO5K4Keo_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
OyGXO5K4Keo_0003.wav|Pirmā grāmata, devīta nodaļa.
OyGXO5K4Keo_0004.wav|Pati māte atver meitas vārtus.
OyGXO5K4Keo_0005.wav|Sen gaidītie Jāņi, vasaras diženākie svētki lauku dzīvē, bija pienākuši: šodien zāļu vakars, rītu pati Jāņu diena.
OyGXO5K4Keo_0006.wav|Bruģu muižā, kā arī visās pie tās piederīgās malu muižās darbi bija beigti jau tūliņ pēc azaida laika un ļaudis atlaisti mās, lai varētu pienācīgi sataisīties uz Jāņu svinēšanu, kuru sākums bija nolikts jau šodien ap pusdienas laiku.
OyGXO5K4Keo_0007.wav|Lieta tā, ka visa novada pamielošana, ko muiža parasti deva katru rudeni pēc lauku darbu pabeigšanas un ko sauca par pagastu.
OyGXO5K4Keo_0008.wav|Šogad bija nolikta to dienu priekš Jāņiem, tamdēļ ka dzimtkungs, kas, vairāk dzīvodams galvaspilsētā nekā muižā, nebija jau vairāk gadu varējis piedalīties pagastā, bet nu tas priekš dažām dienām bija pārbraucis muižā pie savas ģimenes.
OyGXO5K4Keo_0009.wav|Un dižās un mazo muižu vagari un pārvaldnieks bija vienojušies lūgt dzimtkungu, lai vēlētu sarīkot pagastu jau tagad.
OyGXO5K4Keo_0010.wav|Būdami tanī pārliecībā, ka tad pamielošana iznāks kuplāka, svētki būs priecīgāki un kārtība tomēr labāka, zinot pašu dzimtkungu esam mājās.
OyGXO5K4Keo_0011.wav|Pagastu rīkoja tikpat dižajā muižā, kā arī malu muižās, kuras atradās no dižās muižas patālāk, un tanī piedalījās ne vien muižu saime un pie muižām piederīgie kalpu ļaudis, bet arī saimnieki ar savām saimēm.
OyGXO5K4Keo_0012.wav|Tādēļ ka visi tie gāja muižu darbos, un pagasta dienā visiem tiem muižas durvis bija plaši atvērtas.
OyGXO5K4Keo_0013.wav|Novada ļaudis gāja tanī muižā, kura katrai sētai bija tuvāk, jo visas muižas piederēja vienam kungam un tātad bija viena alga, kurā muižā ēda un dzēra vienas vai otras sētas saime.
OyGXO5K4Keo_0014.wav|Gatavojoties uz pagastu, jau dienu iepriekš ikvienā muižā bija nokauti daži lopi, brūža milzīgajos katlos gaļa savārīta.
OyGXO5K4Keo_0015.wav|Un ar visu zupu sasmelta slauktuvēs vai podos, ko saimnieces jau laikus bija atnesušas, lai katras sētas saimei būtu sava nodalīta pavalga tiesa.
OyGXO5K4Keo_0016.wav|Tā ka svētku dienā, kad ļaudīm galvas iesilušas, pavalga dēļ neizceltos ļaužu starpā dumpis.
OyGXO5K4Keo_0017.wav|Šodien pusdienā nu katras sētas saime sēdās pie sava gaļas trauka, saimniece ar karoti zvejoja gaļas gabalus no slauktuves vai poda ārā un ar pirkstiem ķēra un deva ikvienam savu pienācīgu tiesu, bet maizi ņēma un ēda, cik gribēja.
OyGXO5K4Keo_0018.wav|Alus vātis un degvīna mucas arī bija no dižās muižas pagrabiem veltas ārā un vajadzīgā mērā izvadātas pa visām malu muižām.
OyGXO5K4Keo_0019.wav|Dārznieka Matīss, darbus licis pie malas, apģērbies svētku drēbēs un pusdienu paturējis pie garā muižas saimes galda, kas bija uzstatīts pagalmā kungu nama priekšā, tagad pastaigājās tālāk pa sētu un pagalmu līdz pat parkam.
OyGXO5K4Keo_0020.wav|Vietvietām redzēja ļaudis apmetušos pulciņos zaļā mauriņā vai ēku pažobelēs uz sliekšņiem un ēdam un dzeram.
OyGXO5K4Keo_0021.wav|Iedams garām tai vietai, kur mielastu turēja Pirtsgaru saime, viņš dzirdēja saimnieci rūgti žēlojamies, ka viņu slauktuvē ielieta brinum šķidra zupa un gaļas visai maz, tik plēves gabalus vien un plikus kaulus varot sazvejot.
OyGXO5K4Keo_0022.wav|Kā muižas sudikiem un kreimlaižiem neesot kauna tā izturēties pret sētu ļaudīm?
OyGXO5K4Keo_0023.wav|Vainīgā būšot gan laikam Prone: ietaisījusies muižā pie istabām un dabūdama visu vaļu savās rokās, tā gribot nu atriebties tiem, kas tai agrāk aizdevuši dusmas, un tālab nu viņu slauktuvē sagāzusi šķidrumus vien.
OyGXO5K4Keo_0024.wav|Matīss dzirdēja saimnieci urdām saimnieku, lai par tādu negantību ejot sūdzēties kungam; bet saimnieks atrūca, ka tas nebūtu darīts gudri, tamdēļ ka pagasta dienā, ja nākot pie kunga ar kādām sūdzībām, drīz varot pats dabūt pērienu, kā jau tas ik gadus pie daža pieredzēts.
OyGXO5K4Keo_0025.wav|Tādā reizē gudrākais esot kungam labāk nemaz nelīst acīs.
OyGXO5K4Keo_0026.wav|Saimniece teica, to tā par nieku gan nevajadzētu laist Pronei garām, un, ja viņa būtu vīrietis, tad viņa tā aplam nebaidītos vis, bet ietu vismaz muižas kuknē labi izrāties ar meitām.
OyGXO5K4Keo_0027.wav|Mazais puisis, it kā saimnieci mierinādams un priecinādams, solījās salasīt un sabāzt lielos plikos kaulus sev kabatās un tad vakara sakrēslā laist tos Pronei mugurā vai triekt pa sprandu, tiklīdz tā parādīsies kur ļaudīs.
OyGXO5K4Keo_0028.wav|Daži bramanīgi puiši, kam nebija pieticis ar muižas mielastā dabūtiem šņabjiem un alu, aizgāja vēl krogā, kā paši sacīja, uzbūvēt labu būdu, lai būtu līksmāks prāts un droša dūša.
OyGXO5K4Keo_0029.wav|Ja pret vakaru iznāk varbūt saķeršanās ar kādiem citu sētu puišiem vai nu to pašu meitu dēļ, vai atkal lieloties ar naudu vai skaistām pīpes galviņām.
OyGXO5K4Keo_0030.wav|Kāds pulciņš aizrāva arī Matīsu sev līdzi.
OyGXO5K4Keo_0031.wav|Negribēdams mācīties dzeršanu, Matīss šņabja glāzi nelika ne pie mutes.
OyGXO5K4Keo_0032.wav|Alus tomēr dažu krūziņu bija jau mielastā dzēris, un, kad nu tagad vēl krogā pāra reizes bija ar kannu skūpstījies, kuru draugi laida apkārt, tad viņš drīz sāka sajust sev vēlīgu prātu un it kā savādu līksmību galvā.
OyGXO5K4Keo_0033.wav|Krogā un pie dzērājiem viņam nepatika, kamdēļ drīz manījās no viņu vidus projām.
OyGXO5K4Keo_0034.wav|Viņam prātā stāvēja Cfieba.
OyGXO5K4Keo_0035.wav|Jau pirmīt staigādams gar mielasta turētājiem, viņš bija skatījies, vai to kur neieraudzīs.
OyGXO5K4Keo_0036.wav|Tagad viņš atkal gāja un staigāja no viena puses uz otru, bet nekur nevarēja to ieraudzīt.
OyGXO5K4Keo_0037.wav|Citiem prasīt, kura ir Lāčubišu saime, viņam netika: viņš baidījās, ka varētu kāds iedomāties vai uzminēt, ka viņš Lāčubišu saimi meklē tik Ciebas dēļ.
OyGXO5K4Keo_0038.wav|Izstaigājies un izskatījies šurpu turpu un meklēto skuķi nekur neieraudzījis, viņš noprata, ka vai nu Lāčubišu ļaudis nemaz nav pagastā nākuši, vai, ja tie arī Lopu muižā ieradušies, tad Cieba laikam palikusi mājā.
OyGXO5K4Keo_0039.wav|Viņam radās dzīva vēlēšanās to šodien satikt, vismaz dabūt redzēt.
OyGXO5K4Keo_0040.wav|Tik sen jau nebija ar to ticies.
OyGXO5K4Keo_0041.wav|Cik tīkami būtu turēt viņas rokas tagad savā!
OyGXO5K4Keo_0042.wav|Raudzīties viņas mīlīgajās acīs, redzēt viņu sev priekšā priecīgi smaidām un kautrīgi sarkstam!
OyGXO5K4Keo_0043.wav|Un dzirdēt viņu runājam un smejamies.
OyGXO5K4Keo_0045.wav|To viņš pats nevar sev pateikt.
OyGXO5K4Keo_0046.wav|Viņš spēja tikai sevī to domāties...
OyGXO5K4Keo_0047.wav|Kālab viņš jau agrāk nav nekad aizgājis pie mīļās, daiļās meitenes?
OyGXO5K4Keo_0048.wav|Ai, tā muļķīgā kautrēšanās, nevīnšķīgās bailes!
OyGXO5K4Keo_0049.wav|Tagad viņam no visa tā nav vairs ne jausmas.
OyGXO5K4Keo_0050.wav|Iašam tagad nāk par sevi smiekli.
OyGXO5K4Keo_0051.wav|Ko tur baidīties, ko kautrēties.
OyGXO5K4Keo_0052.wav|Bet, kas nav darīts, to var vēl padarīt.
OyGXO5K4Keo_0054.wav|Laimei cepure viņam ir galvā nav vairs ne jāiet iekšā tai pakaļ.
OyGXO5K4Keo_0056.wav|Cauri parkam, tad gar parka malu līdz rudzulauka stūrim, pa grāvi lejup un mežā iekšā.
OyGXO5K4Keo_0057.wav|Tas nav plats, bet aiz meža ir iinlfis lankas, un, kad tām būs pāri un birzei cauri, varēs jau Lāačubites redzēt.
OyGXO5K4Keo_0058.wav|Bijis viņš tur nekad nav, bet ceļu uz turieni viņš viegli atradīs, jo Cieba viņam teikusi, ka aiz meža tikai viens ceļš nogriežas pa labi un tas ejot uz Lāčubitēm, nekādas citas sētas tiem tuvākā apkaimē neesot.
OyGXO5K4Keo_0060.wav|Izkļuvis no meža, viņš soļo labu stundu pa plašajām lankām un tad pa maz izbrauktu birzes un lauku ceļu iet uz Lāčubitēm.
OyGXO5K4Keo_0061.wav|Galva, kas, pa birzi ātri steidzoties, sakarsusi, še klajumā sajūt patīkamu vējiņu pretim pūšam.
OyGXO5K4Keo_0062.wav|Ir jau laba pievakare, saule nav vairs augstu, un arī lauku un pļavu vēsmas nes sevī jau vakara vēsumu.
OyGXO5K4Keo_0063.wav|Sakarsums un līdz ar to reibums Matīsam sāk pāriet.
OyGXO5K4Keo_0064.wav|Viņš jūt un domā mierīgāk un it neviļus sāk sev vaicāt: vai tas tomēr ir prātīgi, ka viņš iet pie Ciebas, it kā dižs puisis pie meitas?
OyGXO5K4Keo_0065.wav|Ko viņš tur īsti teiks, ko darīs?
OyGXO5K4Keo_0066.wav|Iznāks tik kauns un nepatikšana, vairāk nekas.
OyGXO5K4Keo_0067.wav|Vai tikai nebija pareizāk, kā viņš līdz šim bija domājis un darījis?
OyGXO5K4Keo_0068.wav|Kamdēļ viņam vajadzēja mainīt šīs prātīgās domas un doties ceļā uz Lāčubitēm?
OyGXO5K4Keo_0069.wav|Gan jau gadīsies sava reize, kad patīkamo meiteni varēs tāpat kur satikt un ar to izrunāties...
OyGXO5K4Keo_0070.wav|Tā viņš tagad atkal domā, bet tomēr iet un iet tālāk, kājas kā pret paša gribu solo pa zaļu mauru apaugušo, vietām gropaino celiņu uz priekšu, allaž uz priekšu.
OyGXO5K4Keo_0071.wav|Gatuve nav jau vairs tālu, bet nu viņš savas kājas savaldīs, gatuvē iekšā nudien neies tūliņ griezīsies apkārt un dosies atpakaļ uz meža pusi.
OyGXO5K4Keo_0072.wav|Tas būs tas gudrākais.
OyGXO5K4Keo_0073.wav|Bet te viņš ierauga sētienā kādu sievieti kaut ko žaujam uz žoga un lūkodamies šurp.
OyGXO5K4Keo_0074.wav|Tātad tā viņu jau redz.
OyGXO5K4Keo_0075.wav|Nē, nu viņš nevar vairs griezties atpakaļ tas būtu pagalam smieklīgi.
OyGXO5K4Keo_0076.wav|Jāiet sētā iekšā lai tiek kas tikdams!
OyGXO5K4Keo_0077.wav|Saņēmies viņš ātrākiem soļiem un ar jaunu sparu soļo pa taciņu līdzās gatuvei uz priekšu un drīz vien jau atrodas pie vārtiem.
OyGXO5K4Keo_0078.wav|Sirds gan vareni pukst, tomēr viņš pūlas izlikties tik mierīgs, cik vien iespējams, un diezgan drošā un vīrišķīgi padobjā balsī dod sievietei labdienu.
OyGXO5K4Keo_0079.wav|Taba ja, mātei pašai jāatver meitas vārti.
OyGXO5K4Keo_0080.wav|Tā jau paruna māca, labdienu saņēmusi, runā sieviete, atceldama mazos vārtiņus taka galā blakus lielajiem un laipna un smaidīga lūkodamās Matīsam acīs.
OyGXO5K4Keo_0081.wav|Tā liekas būt jau pāri pusmūža gadiem.
OyGXO5K4Keo_0082.wav|Tīri samulsis par tādu necerēti laipnu saņemšanu un nezinādams, ko īsti teikt, Matīss paklusā balsī vaicā:
OyGXO5K4Keo_0083.wav|Vai Cieba mājās?
OyGXO5K4Keo_0084.wav|Kur lai šī citur būtu, ja ne mājās, atsaka sieviete, atkal tāda pat laipnīga un smaidīga.
OyGXO5K4Keo_0085.wav|Viņa jau tā tevi gaidīja gandrīz katru svētdien, beidzot nu tu atnāc.
OyGXO5K4Keo_0086.wav|Tur jau būtu žēluma gals, ja viņa nu nebūtu mājās...
OyGXO5K4Keo_0087.wav|Tu mani pazīsti vaicā Matīss.
OyGXO5K4Keo_0088.wav|Kā nu sētu ļaudis nepazīs muižas cilvēkus!
OyGXO5K4Keo_0089.wav|Tos jau mēs tāpat ievērojam, zinām, pazīstam un izšķiram citu no cita kā zvaigznes debesīs.
OyGXO5K4Keo_0090.wav|Man jau Cieba pie baznīcas pāra reizes tevi notālēm rādījusi.
OyGXO5K4Keo_0092.wav|Taba ja, taba ja, Uzminēji gan, kā arī neuzminēt, Visi saka, ka mēs abas esot vienu plauku, un viegli varot pēc vienas sejas zīmināt arī otru.
OyGXO5K4Keo_0093.wav|Bet nu nāc, iesim iekšā.
OyGXO5K4Keo_0094.wav|Mēs divas vien tik esam mājās, citi visi muižā pagastā.
OyGXO5K4Keo_0095.wav|Aizbrāzās jau priekš pusdienas visi, it visi, arī ganu meitene.
OyGXO5K4Keo_0096.wav|Lopus sadzinām kūtī, pasviedām sēku priekšā.
OyGXO5K4Keo_0097.wav|Visi grib pagastā baiļoties, priecāties, kad muiža tik jaukā laikā dod pagastu, tad mājās palicēju nav, dažā sētā nepaliek gandrīz nevienas dzīvas dvēseles.
OyGXO5K4Keo_0098.wav|Man bija jāpaliek bērnu vākt.
OyGXO5K4Keo_0099.wav|Cieba jau arī būtu projām, ja nebūtu iedomājusies, ka tu varbūt vari šodien atnākt.
OyGXO5K4Keo_0100.wav|Es, iznākusi sētā izžaut bērna lupatus, ieraugu gatuvē nācēju.
OyGXO5K4Keo_0101.wav|Pirms nepazīstu, skatos, skatos, zīminu, zīminu, nevaru pazīt.
OyGXO5K4Keo_0102.wav|Pēc ieskatos tas jau esi tu.
OyGXO5K4Keo_0103.wav|Gribu skriet saukt Ciebu, bet nedaru to.
OyGXO5K4Keo_0104.wav|Domāju, lai ienāk sētā, uziet negaidot šij virsū, būs viņai lielāks prieks.
OyGXO5K4Keo_0105.wav|Iesim nu iekšā, iesim.
OyGXO5K4Keo_0106.wav|Ciebu viņi atrada istabā sēžam un auklējam kuslu bērnu.
OyGXO5K4Keo_0107.wav|Kam tas brīnās Matīss.
OyGXO5K4Keo_0108.wav|Mans, ko brīnies, kam bērns, tas auklē, tā ir veca paruna, vai nezini laimīgi sarkdama, smejas Cieba, taba ja, tas manas vecākās meitas pirmais, kā paskaidrodama runā māte.
OyGXO5K4Keo_0109.wav|Pērn precējās, un šogad puišelis mājās kā likts.
OyGXO5K4Keo_0110.wav|Nu jau piecu mēnešu.
OyGXO5K4Keo_0111.wav|Pati ar vīru, steidzoties pagastā, atnesa bērnu man.
OyGXO5K4Keo_0112.wav|Rītu no rīta, iedami mājās, pienāks atkal un savāks.
OyGXO5K4Keo_0113.wav|Matīss maz ko dzird no visa stāstītā.
OyGXO5K4Keo_0114.wav|Viņš viss nogrimis Ciebas aplūkošanā: nekad tā nav viņam šķitusi tik maigi nkaista, tik sievišķīgi patīkama un pievilcīga kā tagad, redzot to ar bērnu klēpī, kas tai glaužas pie krūtīm.
OyGXO5K4Keo_0115.wav|Tagad viņš par ļaunu atzīst un tik skaidri kā nekad iepriekš , ka Cieba viņam būs mīļa un patīkama arī kā precēta sieva un bērnu māte, varbūt vēl vairāk, nekā viņa ir tagad, jaunas skuķes gados.
OyGXO5K4Keo_0116.wav|Ai, cik jauka un laimīga būs dzīve, kad tāda mīļa sieviņa dzīvos dienas un naktis pie viņa un kops un audzinās tādus košus bērniņus, kādu nupat auklē un aijā.
OyGXO5K4Keo_0117.wav|Viņam rodas it kā ilgas un vēlēšanās, kaut tā jau tagad būtu viņa sieva un tūliņ ietu ar visu bērniņu viņam līdzi mājās.
OyGXO5K4Keo_0118.wav|Māte viņu iztraucē no jaukā skata un saldajām domām, atkal runādama.
OyGXO5K4Keo_0119.wav|Cieba, neļauj bērnam grābstīties gar krūtīm: iedomāsies vēl zīst, un tad būs diža brēka, līdz bez mātes atkal apklusinās.
OyGXO5K4Keo_0120.wav|Tagad viņam nekā nevajag, es jau pazīdināju ar knupīti.
OyGXO5K4Keo_0121.wav|Liec tik šūpulī.
OyGXO5K4Keo_0122.wav|Turināms arī nav, es jau paturināju.
OyGXO5K4Keo_0123.wav|Paaijā šūpuli, iemidzini, lai guļ, un pati tad varēsi iet ar Matīsu pa dārzu, parādīsi savu uzplaukstošo rozīti.
OyGXO5K4Keo_0124.wav|Lielākais pumpurītis vēl šodien redzēju patlaban grib raisīties vaļā.
OyGXO5K4Keo_0125.wav|Es iešu padot lopiem vakara reižu.
OyGXO5K4Keo_0127.wav|Tik mīļu un patīkamu nebiju viņu redzējis nekad kā tagad, pagriezdamies uz mātes pusi, jūsmo Matīss.
OyGXO5K4Keo_0128.wav|Taba ja, tas jau meitenes pirmais un pēdējais darbs vākt bērnu.
OyGXO5K4Keo_0129.wav|Katrai tas jau laikus jāprot.
OyGXO5K4Keo_0130.wav|Kad apprecas, dabū bērnu un neprot ar to apieties, ko ar tādu sievu lai iesāk?
OyGXO5K4Keo_0131.wav|Kauns pašai, izsmiekls citiem, vairāk nekas, nosaka māte, iziedama ārā.
OyGXO5K4Keo_0132.wav|Cieba, ielikusi bērnu šūpulī un uzminusi kāju uz šūpuļa paminas, to kustina, tā bērnu lēni šūpodama un paklusi sīkdama tam kaut ko priekšā, lai tas sāktu iemigt.
OyGXO5K4Keo_0133.wav|Bērns arī, miegā laizdamies, urdz tai pusbalsī kādu vienmulīgu skaņu līdzi.
OyGXO5K4Keo_0134.wav|Kāda rupja balss, paklusu nosaka Matīss, vairīdamies bērnu modināt no viņa pusmiega.
OyGXO5K4Keo_0135.wav|Kā tad, kā jau puišelim.
OyGXO5K4Keo_0136.wav|Urdz un kurc kā varžu tēvainis dobrā balsī līdzi, smejas Cieba un sīc atkal savu kluso sīcienu, jo, tiklīdz viņa nedzied, arī bērns pārtrauc savu mierīgo miega skaņu un kļūst nemierīgs.
OyGXO5K4Keo_0137.wav|Ciebai nu rokas brīvas, tās paņem Matīss sev saujās, nu ir tā, kā viņš tik bieži sevī domājis un vēlēties vēlējies: viņš tur viņas rokas savās un lūkojas viņas burvīgi tumšajās, viņas domīgi dziļajās acis.
OyGXO5K4Keo_0138.wav|Viņa, palūkodamās tam pretī, smaida arī priecīga un laimīga un klusi, klusi sīc midzināšanas dziesmiņu, jo bērns patlaban iemieg, viņa vilktā zemi dobrā skaņa dzirdama tik vairs ar pārtraukumiem un beidzot apklust pavisam.
OyGXO5K4Keo_0140.wav|Bērnu iemidzini, tik šūpuļa paminu ar kāju pamīdīdama un pasīkdama kādu klusu dziemiņu, bet abas rokas atdodama man, čukst Matīss.
OyGXO5K4Keo_0141.wav|Kam gan vaļas bērnu šūpot ar rokām?
OyGXO5K4Keo_0142.wav|Kustinot šūpuli ar kāju, var ar rokām visu ko darīt: kasīt rāceņus, adīt, lāpīt kādu lāpekli, šūt šuvekli.
OyGXO5K4Keo_0143.wav|Vērpt gan pagrūti, kad ar vienu kāju jāmin ratiņa pamina, ar otru jākustina šūpulis, pusbalsī nosaka Cieba, sev noraisīdama un pārsegdama šūpulim pāri savu skoteli, lai bērnam nenīktos mušas virsū, kas vakara mijkrēslī vēl žimbā pa istabu.
OyGXO5K4Keo_0144.wav|Kad viņi, aplūkojuši dārzā plaukstošo rozes pumpuru un citas puķes, iznāca atpakaļ sētienā, māte iesauca tos ldētī, kur uz apklātas lādes bija nolikts ēdiens, un aicināja Matīsu vakariņās.
OyGXO5K4Keo_0145.wav|Baltmaize uz Jāņiem šogad viņu mājās gan neesot cepta tā māte aizbildinājās , tādēļ ka visi priecājušies uz gaidāmo ciemošanos pagastā, bet Matīss lai ņemot sieru un klāt strebjot kupušu pienu.
OyGXO5K4Keo_0146.wav|Tas esot īstais Jāņu mielasts.
OyGXO5K4Keo_0147.wav|Tad viņa piegāja pie skapja, tur pakravājās un, Matīsam beidzot ēst, pasniedza tam skaistas balti raibas pirkstaines ar brīnum mākslīgi izrakstītiem kātiņiem un kutainām ridzēm.
OyGXO5K4Keo_0148.wav|Pie tam visā sejā smaidīdama un gauži laipnā balsī runādama.
OyGXO5K4Keo_0149.wav|Man jau jādod Matīsam pirmās cimdu veltes.
OyGXO5K4Keo_0150.wav|Vai šī ko saprot, kas piederas, viņa, pa jokam pārmezdama, piebilda, paskatīdamās uz Ciebu.
OyGXO5K4Keo_0151.wav|Taba ja, tikai to tāda skuķe zina, ka gulēt puiša cilvēkam klāt, bet, ka par pirmo gulējumu jādod cimdu pāris, kas ir vecumveca paraža, to šādas svaitekles vēl nesajēdz.
OyGXO5K4Keo_0152.wav|Cimdi gan viņas pašas adīti un taisni tam tikram, bet man jau jānāk palīgā tos iedot: pati vai nu patiesi nesaprot, vai kauns to darīt.
OyGXO5K4Keo_0153.wav|Tie, redzi, ir baltas vilnas ar tumšsarkaniem apaļiem plankumiņiem.
OyGXO5K4Keo_0154.wav|Tādus rakstus sauc pupugalus.
OyGXO5K4Keo_0155.wav|Bet kātiņi izadīti ar līkumainajiem ķirmeņu jab zalkšu rakstiem.
OyGXO5K4Keo_0156.wav|Tad nu, Matīs, ņem šos cimdus un, maukdams rokā un nēsādams, piedomā pie to adītājas.
OyGXO5K4Keo_0157.wav|Es jau neesmu pretī, ka jūs divi, iedami iesvētāmo mācībā, esat tā sazinājušies un sadraudzējušies.
OyGXO5K4Keo_0158.wav|Es saku: vai tad tas ir labāk, kad jauni ļaudis meklē iepazīšanos pieguļā, krogū, talkā vai tirgū, kur dauzās piedzēruši cilvēki, skan negodīgas valodas un notiek dažādi negoda darbi?
OyGXO5K4Keo_0159.wav|Tad jau mācītāja muiža daudz labāka vieta.
OyGXO5K4Keo_0160.wav|Es pati iesvētāmā mācībā saskatījos un sadraudzējos ar savu Jāni toreiz puikas un meitenes vēl kopā vien svētīja , un precējušies labi sadzīvojām līdz pat viņa nāves dienai.
OyGXO5K4Keo_0161.wav|Kad puišeļi un meitenes ik dienas redz mācītāju, klausās viņa mācības un galvas pilnas Dieva vārda, tad sirdīs taču pavisam citādas domas, citāda mīlestība, nekā kad dzird krogu trallas, pieguļnieku dziesmu vai talkas un tirgus valodas.
OyGXO5K4Keo_0162.wav|Man patīk, ka arī jūs divu ilntudzība sākusies mācītāja muižā: tur sava svētība nāks Ildzi.
OyGXO5K4Keo_0163.wav|Tā izrunājusies, māte izņēma no skapja baltu palagu un jaunu sedzeni ar galdaiņiem rakstiem un uzkāpa ar tiem pa nnloli uz kūtsaugšu.
OyGXO5K4Keo_0164.wav|Matīss novēroja, ka Lāčubišu vaļiniece, ru nādamās uz visām pusēm, ne reizes nebija viņu dēvējusi par savu znotiņu, kaut gan viņam bija labi zināms, ka viņa tā vispār mēdzot uzrunāt jaunus puišus.
OyGXO5K4Keo_0165.wav|No tam Matīss vēroja, ka uz viņu tā skatās nopietni.
OyGXO5K4Keo_0166.wav|Tālab arī viņš sevī noņēmās būt nopietns: gudrs un godīgs ir vārdos un valodā, ir saturīgs un atturīgs visā iznesībā.
OyGXO5K4Keo_0167.wav|Māte, uzkāpusi uz kūtsaugšu, izvāca no guļas visus vecos patalus, sabāzdama tos pažobelē, tad uzčubināja siena cisas, pārklāja tās ar platu, garu baltu palagu, uzsedza tam virsū segu un galvgalī nolika divi spilveni, virs katra pārmezdama krustu.
OyGXO5K4Keo_0168.wav|To padarījusi, viņa, lēni sevī nopūzdamās un it kā atviegloti uzelpodama, kāpa pa redeli atkal no kūtsaugšas zemē, laikam būdama tanīs domās, ka darījusi visu, ko laba māte spēj par savu labu, godīgu bērnu darīt.
OyGXO5K4Keo_0169.wav|Dievs lai nu redz un dara visu tālāk!
OyGXO5K4Keo_0170.wav|No sevis viņa vairāk neko nespējas...
OyGXO5K4Keo_0171.wav|Nonākusi lejā, viņa laipna un mīlīga bilda:
OyGXO5K4Keo_0172.wav|Cieba, guļa ir uztaisīta, varat iet nu augšā.
OyGXO5K4Keo_0174.wav|Taba ja, redzi, Matīs, kā manai vecākai meitai Annai izgāja: viņu gad visu vasaru sanāca pie viņas Mežamaču Jānis, bet rudeni ņem un apprec manu otru meitu Lateli.
OyGXO5K4Keo_0176.wav|Nu tad iesim, klusu iesmiedamās un satverdama Matīsu pie rokas, teica Cieba.
OyGXO5K4Keo_0177.wav|Pievedusi to pie redeles, viņa satumsā kāpa pirmā augšā.
OyGXO5K4Keo_0178.wav|Tas viss izklausījās tik mīļi un vienkārši un likās Matīsam tik parasti, kā jau tas dzīvē vispār bija zināms un dzirdēts, un viņš, nekā sevišķi nedomādams, kāpa skuķei pakaļ.
vJG48-st6bE_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
vJG48-st6bE_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
vJG48-st6bE_0003.wav|Pirmā grāmata, četrpadsmitā nodaļa.
vJG48-st6bE_0004.wav|Garu apciemojums.
vJG48-st6bE_0005.wav|Labdien, mācītāja kungs sacīja Bruģu barons, uzkāpis pa nodilušu nomaļu kāptuvēm uz vecām, mazām lievenītēm un piedauzījis pie durvīm, ko mācītājs pats atvēra un, lielā mērā pārsteigts, lūkojās dzimtkungam sejā, saņemdams doto sveicienu, zemu klanīdamies.
vJG48-st6bE_0006.wav|Lūdzu, lūdzu, jūsu augstā ekselence attapās mācītājs, pats atkāpdamies atpakaļ un aicinādams negaidīto viesi iekšā.
vJG48-st6bE_0007.wav|Bet ar ko varēšu pakalpot cienīgajam senatora kungam?
vJG48-st6bE_0008.wav|Nebrīnieties, mīļo mācītāj, ka tā negaidot ierados pie jums, teica Bruģu kungs, iegājis priekšnamā un novilkdams mēteli, ko tūliņ saņēma mācītājs un ar lielu uzmanību piekabināja knaģī.
vJG48-st6bE_0009.wav|Jūs, redzu, skatāties un brīnāties, kur es še viens pats tā izcēlos.
vJG48-st6bE_0010.wav|Kučieri ar zirgiem nupat aizsūtīju citur steidzīgās gaitās un atnācu no Lopu muižas kājām.
vJG48-st6bE_0011.wav|Bet vai netraucēju, mācītāja kungs?
vJG48-st6bE_0012.wav|Zinu, sestdiena mācītājiem liela nevaļas diena.
vJG48-st6bE_0013.wav|Nē, nē, jūsu augstā ekselence.
vJG48-st6bE_0014.wav|Nebūt mani netraucējat, dziļā padevībā steidzīgi paskaidroja mācītājs, nosēdinādams savu viesi vislabākajā krēslā, kāds istabā atradās.
vJG48-st6bE_0015.wav|Visus šīsdienas darbus esmu jau veicis, un patlaban man svētvakars.
vJG48-st6bE_0016.wav|Arī rītdienas sprediķis jau gatavs?
vJG48-st6bE_0017.wav|Gatavs, es, jūsu augstā ekselence, savus sprediķus nemēdzu uzrakstīt, bet, izvēlējies attiecīgo tekstu, labi to pārdomāju un runāju tad brīvi.
vJG48-st6bE_0018.wav|Nevācu valodu labi protat?
vJG48-st6bE_0019.wav|Un, domāju gan, jūsu augstā ekselence.
vJG48-st6bE_0020.wav|Jau ceturtā paaudzē mūsu ģimene devusi veselu rindu mācītāju, sevišķi Kurzemes lauku draudzēm.
vJG48-st6bE_0021.wav|Gandrīz visi mēs uz zemēm auguši un protam latviešu valodu jau no bērnu dienām.
vJG48-st6bE_0022.wav|Nu, labi, labi, mācītāja kungs, ka esat patlaban svabadi, bet, lūdzu, sēdiet arī paši, gribēju ar jums parunāties.
vJG48-st6bE_0023.wav|Nāku, rau, pie jums nevis kā Bruģu dzimtkungs vai senators, bet kā vienkāršs jūsu draudzes loceklis, kā nabaga grēku sūdzētājs, kas lūdzas padoma un grēku piedošanu.
vJG48-st6bE_0024.wav|Kā to lai saprotu, jūsu augstā ekselence klusā balsī vaicāja mācītājs, nosēzdamies krēslā, viegli atspiezdamies ar elkoņiem uz galda, saļodzīdams abēju roku pirkstus vienus otros kā uz dievlūgšanu un raudzīdamies baronam acīs.
vJG48-st6bE_0025.wav|Dodiet man Dieva padomu, mācītāj.
vJG48-st6bE_0026.wav|Esmu simtiem un tūkstošiem cilvēkiem gan augstiem, gan zemiem spriedis tiesu un taisnību un, domāju, arvien esmu spriedis pareizi.
vJG48-st6bE_0027.wav|Bet nu man jāspriež tiesa pašam par sevi, un te nu man pietrūkst padoma nemāku pats savai dvēselei spriest tiesu.
vJG48-st6bE_0028.wav|Kāda jums pašiem sev tiesa spriežama?
vJG48-st6bE_0029.wav|Kā tas saprotams, augstā ekselence brīnījās mācītājs.
vJG48-st6bE_0030.wav|Esmu nodarījis, mīļo mācītāj, citiem cilvēkiem pārestību.
vJG48-st6bE_0031.wav|Netaisnību neteikšu, domāju, ka tāda tā nekad, arī šinī gadījumā nav notikusi, jo netaisnību es neieredzu un nepielaižu.
vJG48-st6bE_0032.wav|Bet es esmu bijis nežēlīgs un ar to darījis citiem pārestību.
vJG48-st6bE_0033.wav|Sakait, mācītāj, kas man darāms, lai par tādu grēku Dievs mani vai manu namu nepiemeklētu ar kādu sodību?
vJG48-st6bE_0034.wav|Es jūtu, ka Dieva dusmības pērkoni krājas pār manu ģimeni.
vJG48-st6bE_0035.wav|Kā tos novērst?
vJG48-st6bE_0036.wav|Vai var vēl labot to pārestību, ko jūs ar savu bargo taisnību, senatora kungs, nodarījuši?
vJG48-st6bE_0037.wav|Var gan, nu, tad tas jādara.
vJG48-st6bE_0038.wav|Tad Dieva dusmas remdēsies un jūsu augstai ģimenei nekāda sodība nebūs gaidāma.
vJG48-st6bE_0039.wav|To jau svēti raksti māca, ka mums savu tuvāku būs mīlēt kā sevi pašu, un vispirmā kārtā varam to darīt, izlabodami pret viņu vērsto pārestību.
vJG48-st6bE_0040.wav|Tā arī es domāju, mīļo mācītāj, un biju jau sevī nolēmis to darīt.
vJG48-st6bE_0041.wav|Domāju arī, ko cilvēks savā prātā reiz nolēmis, tas tam jāpilda.
vJG48-st6bE_0044.wav|Nu labi, ar jums izrunājoties, mācītāj, man sirds atgūst savu agrāko mieru.
vJG48-st6bE_0045.wav|Bet man vēl kas prātā, kur gribēju lūgt jūsu padomu un palīgu.
vJG48-st6bE_0046.wav|Kā jau zināsit, esmu nolēmis savus saimniekus, ar šo pavasari sākot, atlaist no klaušas un ļaut tiem pāriet uz renti.
vJG48-st6bE_0047.wav|Ziniet, es, kas esmu dažus semestrus sēdējis Kantam pie kājām, klausījies viņa mācības, nevaru citādi kā uzskatīt arī zemniekus par mūsu līdzcilvēkiem.
vJG48-st6bE_0048.wav|Un, kad jau reiz dzimtbūšana pie mums atcelta, tad atceļamas arī klaušas, jo tās ir patiesībā dzimtbūšanas un verdzības laiku atliekas.
vJG48-st6bE_0049.wav|Mēs abi ar Rūjienes Felkerzamu esam norunājuši turēties pie liberālā virziena un agrāk vai vēlāk pārvērst savus saimniekus no klaušiniekiem par rentniekiem.
vJG48-st6bE_0050.wav|Mēs gribam būt šīs lielās agrārās reformas ievadītāji viens Kurzemē, otrs Vidzemē.
vJG48-st6bE_0051.wav|Bet redziet, kādas ķezas: paši zemnieki savā nesaprašanā stājas mūsu reformai pretī.
vJG48-st6bE_0052.wav|Tā tas ir vismaz manā novadā.
vJG48-st6bE_0053.wav|Viena daļa saimnieku negrib ne dzirdēt par jauno kārtību un labāk ar mieru atstāt savas sētas un izputēt no dzīves nekā pieņemt manus liberālos priekšlikumus.
vJG48-st6bE_0054.wav|Tādā kārtā var notikt, ka prāvāks skaits māju ar ievērojamu zemes platību paliek tukšas un zeme stāv dīkā.
vJG48-st6bE_0055.wav|Mans pārvaldnieks Tolls savā nesapratīgā rīcībā lietu vēl pasliktinājis: dabūjis zināt, ka daži saimnieki rentes jautājumā izteikušies pret muižu nepieklājīgi, viņš licis pagasta tiesai piespriest tiem par musināšanu uz nepaklausību katram pa divdesmit pieci cirtieni un nupat šovakar gribējis likt šo sodu izpildīt.
vJG48-st6bE_0056.wav|Ar šādu rīcību būtu stāvoklis starp muižu un saimniekiem vēl vairāk sabojāts.
vJG48-st6bE_0057.wav|Par laimi, es dabūju to ceļā uz šejieni vēl pēdējā brīdī zināt un tālab visā steigā aizsūtīju kučieri atpakaļ muižā ar pavēli, ka tam nebūs tā notikt.
vJG48-st6bE_0058.wav|Es nu gribēju, mācītāja kungs, vērst arī jūsu vērību uz manu agrāro reformu un lūgt, vai jūs nevarētu manus saimniekus piemācīt, lai tie ievēro paši savu labumu un nepretojas maniem labi domātiem ievedumiem.
vJG48-st6bE_0059.wav|Domāju, jums kā mācītājiem un ļaužu garīgo vajadzību apkopējam iznāk bieži jo bieži ar tiem satikties un jums tad arī vajag būt ievērojams iespaids uz viņu domām un darbiem.
vJG48-st6bE_0060.wav|Tas taisnība, jūsu augstā ekselence.
vJG48-st6bE_0061.wav|Ar ļaudīm tiekos bieži, un manam vārdam pie viņiem nav slikta skaņa.
vJG48-st6bE_0062.wav|Esmu jau ar daudziem šinī lietā runājis, un tie manus vārdus ievērojuši, manu padomu paklausījuši.
vJG48-st6bE_0063.wav|Neuzticīgie, nepaklausīgie, kam pašiem savas iedomas, ir pa lielākai daļai šādi tādi malenieši, attālāk dzīvojošie, ar kuriem man reti kad iznāk satikšanās, vai arī tie ir citi kādi mazvērtīgāki, tumšāki indivīdi.
vJG48-st6bE_0064.wav|Bet, ja jūsu augstā ekselence vēlas, es turpmāk pamācīšu jūsu saimniekus par rentes lietu arī savos sprediķos, taisni no kanceles.
vJG48-st6bE_0065.wav|Tas ir tieši mans pienākums pamācīt ļaudis par viņu garīgām un arī laicīgām vajadzībām, rītu pat es to darīšu.
vJG48-st6bE_0066.wav|Bet, mīļo mācītāj, rītdienas sprediķis jums taču jau gatavs!
vJG48-st6bE_0067.wav|Par to nekas, rīt Pūpolsvētdiena.
vJG48-st6bE_0068.wav|Tur jauks teksts evaņģēlijumā, gan es vajadzīgā vietā pratīšu pienācīgi iepīt mūsu darba ļaužu dzīvi un saimnieku pāriešanu no klaušas uz renti.
vJG48-st6bE_0069.wav|Mācītāja kungs, tad es rītu arī būšu jūsu klausītājs!
vJG48-st6bE_0070.wav|Ļoti priecāšos redzēt jūsu augsto ekselenci savu klausītāju starpā.
vJG48-st6bE_0071.wav|Ir uz ļaudīm tas darīs labu iespaidu, kad tie baznīcā redzēs savā vidū arī savu cienīgo dzimtkungu.
vJG48-st6bE_0072.wav|Bet nu, kad jūsu augstā ekselence bijuši tik laipni mani apmeklēt un tā žēlīgi sarunāties, man būtu arī kāds lūgums vai sūdzība nezinu, kā to labāk nosaukt, pie jūsu augstās ekselences.
vJG48-st6bE_0073.wav|Lūdzu, mācītāja kungs, sakait, kas jums uz sirds.
vJG48-st6bE_0074.wav|Man būtu kas sakāms par pārvaldnieka kungu.
vJG48-st6bE_0075.wav|Lūgtu, lūgtu.
vJG48-st6bE_0076.wav|Nezinu, vai jūsu augstai ekselencei jau zināms, ka viņš muižā ierīkojis meitu namu, jā, kā man daži baznīcas vīri sūdzējuši, pilnīgu prieka māju, atklātu bordeli.
vJG48-st6bE_0077.wav|Esot trīs vai divas jaunas sievietes nezinu, no pilsētas vai kur no citurienes atvestas, un pārvaldnieks pasacījis muižas puišiem, ka tie varot pie tām iet.
vJG48-st6bE_0078.wav|Pat taksi noteicis, cik par vizīti jāmaksā.
vJG48-st6bE_0079.wav|Viņas ievietotas mazajā namiņā, kas līdzās dārzam uzcelts agrākā pagraba vietā un kur agrāk dzīvoja dārza sargs.
vJG48-st6bE_0080.wav|Jūsu augstā ekselence viegli varēs iedomāties, kādu nemorālisku iespaidu tāda nebūšana atstās uz draudzes tikumību.
vJG48-st6bE_0081.wav|Tā lieta, mācītāja kungs, man jau zināma, pārvaldnieks pats, kad pēdējo reizi biju še pārbraucis, man stāstīja par savu nodomu un lūdza manu atļauju ierīkot dižajā muižā šādu nelielu iestādi.
vJG48-st6bE_0083.wav|Jā, mīļo mācītāj, tā ir visai sarežģīta lieta.
vJG48-st6bE_0084.wav|Ārsti, likumu devēji un tautas labklājības gādnieki visās zemēs nav vēl skaidrībā ar sāpīgo jautājumu, kā vislabāk aizsargāt tautas tikumību un veselību: ar prostitūcijas palīdzību vai bez tās.
vJG48-st6bE_0085.wav|Es savos ieskatos arī vēl neesmu izšķīries nedz par, nedz pret šo lietu, un, kad pārvaldnieks man aizrādīja, ka ārlaulībā dzimušo skaits ar katru gadu draudzē pieaug, tad pagaidām devu tam prasīto atļauju.
vJG48-st6bE_0086.wav|Pārvaldnieks jūsu augstai ekselencei uzdrīkstējies stāstīt tīru nepatiesību: dzimstības ārlaulībā mūsu draudzē ne tikai nepieaug, bet gan mazinās.
vJG48-st6bE_0087.wav|Bez tam ārlaulības bērnu skaits, kā tas no baznīcas grāmatām redzams, mūsu draudzē nekad nav bijis lielāks par kaimiņu draudzēm.
vJG48-st6bE_0088.wav|Vispār šejienes ļaudīs ar tikumību nestāv līdz šim slikti.
vJG48-st6bE_0089.wav|Bet, kad nu še ierīko taisni atklātu namu, tad gan šaubos, vai uz priekšu tikumība pie mums noturēsies līdzšinējā līmenī.
vJG48-st6bE_0090.wav|Lūdzu, ievērojiet tik, jūsu augstā ekselence, kur tas mūsu dzimtenē būtu dzirdēts, ka uz laukiem tiek ierīkota tāda atklāta iestāde?
vJG48-st6bE_0091.wav|Domāju, tas būs gan laikam pirmais tāds gadījums.
vJG48-st6bE_0092.wav|Un kam tā vajadzīga?
vJG48-st6bE_0093.wav|Muižas, kā arī sētu puiši, kā baznīcas vīri man stāstījuši, savu acu tur nerādot: redzams, godīgie lauku cilvēki jūt kaunu un no tāda zaņķa novēršas ar patiesu riebumu.
vJG48-st6bE_0096.wav|Tikai nejaukas valodas, kas jaunos ļaudīs var modināt neveselīgas domas un novest tos pie apgrēcības, tas ar šādas iestādes atklāšanu būs še panākts, vairāk nekas.
vJG48-st6bE_0097.wav|Saruna mācītāja un dzimtkunga starpā par šo jautājumu beidzās ar to, ka pēdējais solījās pārrunājamo lietu pamatīgi pārdomāt, izklausīt arī vēl dažu mācītu vīru domas šai lietā un tad taisīt savu lēmumu.
vJG48-st6bE_0098.wav|Kā jūs, mācītāj, še, lauku vientulībā, pavadāt savu brīvo laiku?
vJG48-st6bE_0099.wav|Redzu, uz galda ir vaļā atvāzta grāmata, vai drīkstu paskatīties, ko jūs lasāt, kas jūs interesē vaicāja senators, pieceldamies un iedams rakstāmgaldam tuvāk.
vJG48-st6bE_0101.wav|Es saku: laimīgi tie cilvēki, kas Homēru pazīst un saprot, tie dzīvo gaišu un laimīgu dzīvi.
vJG48-st6bE_0102.wav|Arī es jau kopš skolas gadiem staigāju zem Homēra mūžam dzidrajām debesīm, un man dzīve vienmēr bijusi mīļa un neapsīkstoša.
vJG48-st6bE_0103.wav|Un kas tad jums te vēl ir?
vJG48-st6bE_0106.wav|Kādi cilvēku pazinēji, kādi dziļi psihologi un kādi abi smalki novērotāji un daždažādāko cilvēku dabas nepārspējami attēlotāji!
vJG48-st6bE_0107.wav|Un te, kants.
vJG48-st6bE_0109.wav|Nu, mācītāj, kad jūs tādi gari apciemo, kaut arī tikai viens vai otrs pa reizei nedēļā, tad jūs nekad nevarat justies vientulis: tādu sabiedrību es stādu augstāk par visām citām.
vJG48-st6bE_0110.wav|Bet, jūsu augstā ekselence, man pie šīs augstās sabiedrības nāk vēl viens gariņš klāt, gan citādi it kā mazs un niecīgs, bet tomēr nes sevī veselu paradīzi man, kā savam vīram.
vJG48-st6bE_0111.wav|Jūsu pati, vēlētos to redzēt.
vJG48-st6bE_0112.wav|Neesmu redzējis kopš tās reizes, kad bijāt ieradušies uz pirmo priekšā stādīšanos.
vJG48-st6bE_0113.wav|Mācītājs, pavēris durvis uz iekšējām telpām, sauca:
vJG48-st6bE_0114.wav|Lizelote, kur tu esi, ienāc, tūliņ.
vJG48-st6bE_0115.wav|Pēc brīža iesteidzās, acīmredzot nākdama no pavarda, pazema, patukla jauna kundzīte sārtiem, apaļiem vaigiem, gaišmate un zilām, priecīgām acīm.
vJG48-st6bE_0116.wav|Are, Lizelote, viņa augstā ekselence senatora kungs, sacīja mācītājs sievai, bet senators smaidīdams gāja ienācējai pretī, sniegdams roku un uzvaicādams:
vJG48-st6bE_0117.wav|Nu, kā jums klājas, mācītāja kundze?
vJG48-st6bE_0118.wav|Ko jūs darāt?
vJG48-st6bE_0119.wav|Jaunā kundze, viegli palocīdamās, atbildēja, vispār seju notvīkdama:
vJG48-st6bE_0120.wav|Klājies man, jūsu augstā ekselence, arvien labi.
vJG48-st6bE_0121.wav|Patlaban nomazgāju bērnus un tagad taisu vakariņas.
vJG48-st6bE_0122.wav|īsta vācu sieva smaidīdams un priecīgi glaimodams, izsaucās senators.
vJG48-st6bE_0124.wav|Tad vācu tauta būs allaž vesela garā un miesā un tai klāsies labi.
vJG48-st6bE_0126.wav|Es tik daru tā, kā to redzēju savu māti un vecākās māsas darām un dzīvojam.
vJG48-st6bE_0128.wav|Kur laba māte, tur labas meitas.
vJG48-st6bE_0129.wav|Cik jums bērnu, skaistā kundze?
vJG48-st6bE_0131.wav|Vairāk jau nevar būt: nav vēl četri gadi, kamēr esam precējušies, kundze pasmiedamās atteica.
vJG48-st6bE_0132.wav|Bet, ja ceturtais būs dēls, tad es izlūgtos sev krusttēva godu, runāja senators atvadīdamies, būdams lielā mērā apmierināts un labvēlīgs.
vJG48-st6bE_0133.wav|Viņš aizgāja Lopu muižā, lai dabūtu pajūgu, kas to aizved mājās, bet atrada tur veco Drizenu viņa vientulīgajā dzīvē tik nokalējušos sabiedrības, ka tas savu viesi neparko vairs nelaida projām, bet tūliņ aicināja pie kāršu galda spēlēt ar viņu preferansi.
vJG48-st6bE_0134.wav|Un vecais senators, kas ar savu labo darbu, ko šodien bija izdalījis, izglābdams saimniekus no pēriena, jutās tik pietiekoši izlīdzinājies ar Dievu, ka bažas un bailes mīļās meitiņas dēļ to vairs sevišķi nemocīja.
vJG48-st6bE_0135.wav|Viņš sēdās kaimiņam pretim pie galda, sita cauru nakti ar to trumpas un dzēra groku, tā ka Prone nespēja vien atkal un atkal uzvārīt tiem karstu tēju un ieliet no jauna glāzēs rumu.
jrnQk7tUWMI_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
jrnQk7tUWMI_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
jrnQk7tUWMI_0003.wav|Pirmā grāmata, desmitā nodaļa.
jrnQk7tUWMI_0004.wav|Matīss dabū zināt veca ieraduma pienākumu, kas tam pildāms.
jrnQk7tUWMI_0005.wav|Uzkāpuši kūtsaugšā, viņi uzvilka tur arī redeli, nolika to pažobelē.
jrnQk7tUWMI_0006.wav|Un Cieba uzejai pāri pārstūma guleniski kādas vecas durvis, kuras turpat tumsā bija sagrābstījusi.
jrnQk7tUWMI_0007.wav|Paskaidrodama Matīsam, ka tas tā vajadzīgs, lai puiši, ja tie pa nakti še atkultos un meklētu meitas, nevar tikt augšā un, neredzēdami nekur uzeju, nemaz nevarētu iedomāties, ka meitas guļ uz kūtsaugšas, bet ietu un meklētu tās kur citur.
jrnQk7tUWMI_0008.wav|Zābakus un cepuri dod tik man šurp, arī muciņu noveicies: es nolikšu visu ar zinu, ka rītu celdamies varēsi tūliņ atrast, teica Cieba.
jrnQk7tUWMI_0009.wav|Bet pagaidi, es vēl labi nopurināšu apsegu, lai sisenīši vai citi kādi kukainīši un smidzīši, kas no jaunā siena tur salīduši virsū, nepaliktu guļā.
jrnQk7tUWMI_0010.wav|Un, segu pāris reižu labi nopurinājusi, viņa aicināja Matīsu: Nu tik sviedies gultā iekšā, pārsegšu tad tev apsegu pāri.
jrnQk7tUWMI_0011.wav|Es noģērbšos un kājas arī noaušos, jo vadīt tevi ritu neiešu, lai, ja satiecies kādus vēlus līgotājus, tie nedabū zināt, kur tu esi bijis un pie kā nakti pavadījis.
jrnQk7tUWMI_0013.wav|Tās ir lielas malkas šķilas, noliktas visapkārt uz palaga malām, lai tas siena lēvenī nevilktos mudžeklā un lai šapi nenāktu guļā.
jrnQk7tUWMI_0014.wav|Tā sienā taisa guļas, un tad ir laba, nu tāda pat laba gulēšana kā istabā gultā vai vietā.
jrnQk7tUWMI_0015.wav|Vai tad tu vēl nekad neesi pie meitām uz kūtsaugšas gulējis runāja Cieba, ģērbdamās zemē.
jrnQk7tUWMI_0016.wav|Nē, bet ko es meloju, jā, jā jā, esmu gan vienreiz gulējis.
jrnQk7tUWMI_0017.wav|Kad tas bija un pie kādas?
jrnQk7tUWMI_0019.wav|Ak tētīt, tad ir gan bijis labs meitās gājējs, viņa smējās.
jrnQk7tUWMI_0020.wav|Nu ja, toreiz mēs dzīvojām kādās saimnieku mājās.
jrnQk7tUWMI_0021.wav|Vienu svētdienas vakaru puiši iet kaimiņos pie meitām un pa smieklam paņem mani arī līdzi, teikdami, lai mācoties iet meitās.
jrnQk7tUWMI_0022.wav|Nogājām arī, un viena meita, kam puiša pietrūka, izguldināja mani pie sevis.
jrnQk7tUWMI_0023.wav|Otrā rītā visi agri piecēlušies, puiši pārgājuši savās mājās, meitas pie darba, bet mani nav pamodinājuši.
jrnQk7tUWMI_0024.wav|Es atmostos tik ap brokasta laiku, skatos, brīnos, redzu: esmu uz svešas kūtsaugšas, guļā apsegts ar tādiem rakstiem, kādu mūs sētā nekad neesmu redzējis, un turpat pažobelē pavisam sveša dakša.
jrnQk7tUWMI_0025.wav|Es no bailēm sāku pūst trumeti.
jrnQk7tUWMI_0026.wav|Drīz arī atsteidzās meita, tāda skaista un mīlīga.
jrnQk7tUWMI_0027.wav|Pazīstu: tā ir ciemiņu saimnieku pašu Ance.
jrnQk7tUWMI_0028.wav|Kur tad mans klātgulētājs, viens pats palicis, ak tu nabaga Mačiņš viņa saka, mani mierinādama un labinādama.
jrnQk7tUWMI_0029.wav|Noveda mani zemē, nomazgāja man muti, izsukāja galvu, pacienāja ar ēdienu un tad pārveda mājās.
jrnQk7tUWMI_0030.wav|Ak tu mans nabaga Mačiņš, mans zelta trusītis, kā tev toreiz gājis noguldamās un mīlīgi pieglauzdamās Matīsam klāt, čukst Cieba.
jrnQk7tUWMI_0031.wav|Ja es tur toreiz būtu bijusi, kā es tevi būtu mīļi pievākusi un sirsnīgi apķērusi!
jrnQk7tUWMI_0032.wav|Rau, tā.
jrnQk7tUWMI_0033.wav|Un tu, esi jau gulējusi ar puišiem?
jrnQk7tUWMI_0034.wav|Taisnību sakot, nē, man tāpat gājis ar puišiem kā tev ar meitām: kamēr biju vēl tekatnes gados, dižās meitas dažreiz smiekla dēļ uzveda sev līdzi uz kūtsaugšas, lai labi izjokotu kādu puisi, pieraidīdamas to pie manis.
jrnQk7tUWMI_0035.wav|Vēlāk, kad jau biju liela, māte nelaida vairs citām līdzi.
jrnQk7tUWMI_0036.wav|Zini, mūs māte ir ļoti stingra, un, kad merģeles nav nedz vairs bērna kārtā, nedz vēl diži cilvēki, tad viņa tura tās denkti.
jrnQk7tUWMI_0037.wav|Tā tas bijis agrāk ar manām vecākām māsām, tā vēlāk ar mani un tā tagad ar mazākajām māšelēm.
jrnQk7tUWMI_0038.wav|Tikai ar iesvētīšanu skuķe tiek dižu meitu kārtā un var iet tām visur līdzi.
jrnQk7tUWMI_0039.wav|Tu esi pirmais un vienīgais, ar ko esmu gulējusi, un taisni ejot iesvētāmo mācībā pašā mācītāja muižā un viņa istabā!
jrnQk7tUWMI_0041.wav|Tad mēs abi esam sagadījušies tādi iesācēji un goda dvēseles, kas neko vēl neesam piedzīvojuši, neko nezinām.
jrnQk7tUWMI_0042.wav|Lai arī neko nezinām, tikpat jau Dieva ziņa būs arī pār mums, noteica Cieba nopietnā balsī un it kā dievbijīgi nopūzdamās.
jrnQk7tUWMI_0043.wav|Viņa gan nebija par sevi tiķena, vai šinī brīdī un šādā sarunā bija vietā izsacīt savu paļāvību uz Dievu.
jrnQk7tUWMI_0044.wav|Bet šā vai citādi, viņa gribēja Dievu pieminēt, lai Matīss neiedomātos viņu kaut kādu pavieglu merģeli, bet uzskatītu viņu par prātīgu, gudru, godīgu un dievbijīgu cilvēku.
jrnQk7tUWMI_0045.wav|Šādu gudrību viņa bija novērojusi no savas mātes: arī tā sarunā, sevišķi ar svešiem cilvēkiem, aizvien mēdza, dziļi nopūzdamās, izsacīt savu paļāvību uz Dieva zināšanu un gādāšanu.
jrnQk7tUWMI_0046.wav|Ne māte, ne tēvs, ne brālis man nav vairs tik mīļi, tik dārgi kā tu, saka Matīss.
jrnQk7tUWMI_0047.wav|Sevišķi no tā laika, kad mācītāja muižā redzēju tevi ik dienas un arī naktīm dabūju šad tad pieglausties tev pie krūtīm, lai gan tas notika ar lielu nedrošību.
jrnQk7tUWMI_0048.wav|Ak vai, kādas tur bija bailes čukst Cieba nodrebēdama un kā bailēs spiezdamās Matīsam klāt.
jrnQk7tUWMI_0049.wav|Man vēl tagad ietrīcas sirds, iedomājoties vien, kā tas tur toreiz gāja.
jrnQk7tUWMI_0050.wav|Gan arī gaidu tevi katru nakti ienākam, bet, tiklīdz esi ienācis, tad bail vien ir, vai tik nepaveras durvis.
jrnQk7tUWMI_0052.wav|Tu vēl neesi paguvis aiziet, kad iečīkstas durvis un sveces gaisma iespīd istabā.
jrnQk7tUWMI_0053.wav|Man uzreiz kājas un rokas kā pamirušas: gulu kā sastingusi un bailēs nespēju vairs ne apsegu uzraut sev uz galvas.
jrnQk7tUWMI_0055.wav|Bet laimei Dievs devis ceplenieka Anniņai mierīgāku prātu un ātrāku attapienu.
jrnQk7tUWMI_0056.wav|Iekām cienīgā paspējusi istabā ieskatīties, viņa jau pārrāvusi tev apsegu pāri, un viss ir klusi un mierīgi, ai kā no miroņiem es uzmodos, kad gaisma atkal pazuda un durvis aizvērās.
jrnQk7tUWMI_0057.wav|Ai, šo glābienu mēs Anniņai nekad, nekad nedrīkstam aizmirst.
jrnQk7tUWMI_0058.wav|Padomā tu arī, ko viņai par to kādreiz laba atdarīt.
jrnQk7tUWMI_0060.wav|Varam gulēt droši un runāties, kā gribam.
jrnQk7tUWMI_0061.wav|Nekas te nenāks, ne no kā mums nav te jābaidās.
jrnQk7tUWMI_0062.wav|Māte pati visu zina, pati mums guļu uztaisījusi un droši vien arī Dievu par mums abiem būs pielūgusi.
jrnQk7tUWMI_0063.wav|Cieba nepaguva savas prieka jūtas izteikt, kad apakšā kaut kas nograbēja: tur vēra vaļā kādas durvis, dzirdēja arī sievietes balsi iekāsējamies.
jrnQk7tUWMI_0064.wav|Tā ir mūsu darbiniece Trīne.
jrnQk7tUWMI_0065.wav|Viņai pelūdē ir guļa, čukst Cieba.
jrnQk7tUWMI_0066.wav|Jau tik ātri pārnākusi no pagasta un Jāņu nakts svinēšanas, laikam tamdēļ, ka viņas tautietis aizvakar aizbrauca ar muižas spirtu Jelgavā un būs mājās tikai nākošnedēļ.
jrnQk7tUWMI_0067.wav|Nav tad bez viņa gribējusi ilgi jūkstēties.
jrnQk7tUWMI_0068.wav|Rītvakar viņai jau jāņem maizes kule un putras duidubenis uz kamiešiem un jāiet ar visu nēsi muižā, kur pirmdienas rītā agri jāstājas pie barojamo vēršu kopšanas un citiem laidara darbiem.
jrnQk7tUWMI_0069.wav|Nabadzītei pašai jāaiznesas sava nedēļas pārtika līdza.
jrnQk7tUWMI_0070.wav|Kas viņas tautietis tāds ir?
jrnQk7tUWMI_0071.wav|Ciņu darbinieks Andrs.
jrnQk7tUWMI_0072.wav|Pēc trīs nedēļi viņi precēsies.
jrnQk7tUWMI_0073.wav|Līdz Jurģiem gan vēl abi ies muižā darbos, bet tad viņš Sātiņu muiželē dabūs staļļa puiša vietu un abi aizies tur.
jrnQk7tUWMI_0074.wav|Drīz sētā atkal dzirdēja solus, šoreiz ātrus un sparīgus.
jrnQk7tUWMI_0075.wav|Tur liekas nākam kāds vīrietis, čukstēja Cieba.
jrnQk7tUWMI_0076.wav|Laikam kāds meitās nācējs, bet lai, te augšā netaps.
jrnQk7tUWMI_0078.wav|Redeli nekur neredz pieslietu.
jrnQk7tUWMI_0079.wav|Tad laikam tepat apakšā kādā pūnītī, kādā peludē būs guļa.
jrnQk7tUWMI_0081.wav|Kas tu tāds esi dzirdēja tagad ierunājamies it kā dusmīgā balsī darbinieci.
jrnQk7tUWMI_0082.wav|Mīļā meitiņ, atver durvis, neesmu ne slepkavs, ne burvis...
jrnQk7tUWMI_0083.wav|pa daļai kā lūgdama, pa daļai kā jokodamās runāja vīrieša balss.
jrnQk7tUWMI_0084.wav|Klau, nu teic pazīstamos iekšā lūgšanās vārdus, čukst Cieba Matīsam pie auss.
jrnQk7tUWMI_0085.wav|Tā puiši lūdzas, kad grib tikt iekšā pie citu māju meitām, ar kurām nav labi pazīstami.
jrnQk7tUWMI_0086.wav|Nezinu, kas šis par tādu puisi.
jrnQk7tUWMI_0087.wav|Pēc balss pavisam svešs.
jrnQk7tUWMI_0088.wav|Bet apakšā dzirdēja turpināmies pusbalsī dudinātu sarunu:
jrnQk7tUWMI_0089.wav|Nu atver durvis, atver, tagad Jāņu nakts.
jrnQk7tUWMI_0090.wav|Jāņu nakts vīstu nakts, ātri novīst vainadziņš.
jrnQk7tUWMI_0091.wav|Nekas tev nenovītīs.
jrnQk7tUWMI_0092.wav|Bet es tevis nemaz nepazīstu, nezinu, kāds vējš tevi šurp trencis.
jrnQk7tUWMI_0093.wav|Pa pēdām vien tevi esmu lencis.
jrnQk7tUWMI_0094.wav|To jau domāju, bet ko tev še vajag?
jrnQk7tUWMI_0095.wav|To, kas man nevaid.
jrnQk7tUWMI_0096.wav|Un kas tad tev nevaid?
jrnQk7tUWMI_0097.wav|Tas, kas tev vaid.
jrnQk7tUWMI_0098.wav|Kas man vaid vai nevaid kāda tev tur daļa?
jrnQk7tUWMI_0100.wav|Nesaprotu, ko tu tur muldi.
jrnQk7tUWMI_0102.wav|Brīdi saruna pārtraucās, jo meita vairs neko neteica, bet tad puisis turpināja atkal lūgties un labināties:
jrnQk7tUWMI_0105.wav|Kur lai es viens palieku tumšā naktī?
jrnQk7tUWMI_0106.wav|Tagad meita vaicāja klusā balsī:
jrnQk7tUWMI_0107.wav|Muti arī turēt proti?
jrnQk7tUWMI_0109.wav|Nekad un nekam nelielīsies, ka gulēji pie cita līgavas, lai būtu nedzēris vai dzēris?
jrnQk7tUWMI_0111.wav|Gulēsi rāms un lēns?
jrnQk7tUWMI_0113.wav|Ūja, vējš dzirdēja meitu priecīgi iesmejamies un tad mīlīgi atkal vaicājam:
jrnQk7tUWMI_0114.wav|Saki patiesību: gulēsi godīgi, koši?
jrnQk7tUWMI_0116.wav|Rītu laikā projām vāksies?
jrnQk7tUWMI_0117.wav|Daīšu, kā nāksies.
jrnQk7tUWMI_0118.wav|Nu, ko lai dara ar tādu balamuti, runā tā, kā rakstīt rakstīdams, jātaisa būs durvis vaļam...
jrnQk7tUWMI_0120.wav|Citādi miera nebūs līdz rītam.
jrnQk7tUWMI_0122.wav|Noklabēja šāvekls, iečīkstējās durvis, atkal dzirdēja šāveklu noklabam, durvis aizšaujot.
jrnQk7tUWMI_0123.wav|Meita vēlīgi iesmējās, puisis kaut ko pusbalsī dudināja, bet, ko, to augšā nevarēja sadzirdēt.
jrnQk7tUWMI_0124.wav|Ak tu, kāda, tā pavisam izgājusi no valstības: ar Andru saderēta, drīz jau būs kāzas, un vēl laiž citu pie sevis iekšā!
jrnQk7tUWMI_0125.wav|Kas to būtu domājis no mūsu Trīnes?
jrnQk7tUWMI_0126.wav|Ir gan laba mātīte, kad Andrs dabūtu to zināt, tad viņa gan izrautu labu drāzienu!
jrnQk7tUWMI_0127.wav|Un to tāda maita arī pelnījusi, čukstēdama sirdījās Cieba.
jrnQk7tUWMI_0128.wav|Līdzko meita ar puisi bija nomierinājušies un visur iestājies klusums, dzirdēja lejā atkal runājam.
jrnQk7tUWMI_0129.wav|Likās, bija divi vīrieši, kas nāca no gatuves sētā iekšā.
jrnQk7tUWMI_0130.wav|Drīz tie bija pie kūts klāt, un viens teica:
jrnQk7tUWMI_0131.wav|Kūtsaugšā meitas nevar būt: redele nekur nav pieslieta, un uzeja pažobelē, liekas, nemaz nav vaļā.
jrnQk7tUWMI_0132.wav|Bet tepat, blakus kūtij, ir neliels palanķis, laikam kāds pūnītis vai pelude.
jrnQk7tUWMI_0133.wav|Durvis ciet, atvērt nevar, teica otrs.
jrnQk7tUWMI_0134.wav|Pareizi iesaucās atkal pirmais.
jrnQk7tUWMI_0135.wav|Andrs man teica, poludē pa vasaru esot siens un tur Trīne guļot.
jrnQk7tUWMI_0136.wav|Paga, paga, tūliņ dzirdēsim, kas tur ir, es piebuldurēšu.
jrnQk7tUWMI_0137.wav|Un runātājs saklabināja peludes durvis.
jrnQk7tUWMI_0138.wav|Palikuši klusu, abi nezināmie atnācēji dažus mirkļus klausījās.
jrnQk7tUWMI_0139.wav|Peludē neviens nekā neatbildēja.
jrnQk7tUWMI_0140.wav|Paga, es sitīšu stiprāk, sacīja tagad viens svešinieks, un tūliņ bija dzirdami tādi sitieni pa peludes durvīm, ka visa pelude klabēja un grabēja.
jrnQk7tUWMI_0141.wav|Kad arī uz tam peludē nekas neatsaucās, otrs svešinieks teica gandrīz pilnā balsī un, kā likās, tīri saskaities:
jrnQk7tUWMI_0143.wav|Klaudzini, cik gribi, neatbild ne vārda, bet viņa te ir iekšā: citādi nebūtu durvis no iekšpuses aizšautas.
jrnQk7tUWMI_0144.wav|Ja nelaiž mūs iekšā, neliekas pat ne dzirdis, tad tā ir zīme, ka pie viņas patlaban ir kāds, kam tur nenākas būt.
jrnQk7tUWMI_0146.wav|Kā tad, kā tad iesaucās otrs.
jrnQk7tUWMI_0147.wav|Tad ir velns auzās, bet, Trīne, to es tev saku, kad Andrs pārbraucis dabūs zināt, ka velns izbradājis viņa auzu lauku, tad viņš tevi jozīs bez žēlastības un denktu jozienu tu esi pelnījusi.
jrnQk7tUWMI_0148.wav|Mēs esam viņa brālēni; izbraukdams viņš mums uzdeva pielūkot, kā tu vedīsies viņam aiz muguras Jāņu nakti.
jrnQk7tUWMI_0149.wav|Pagastā tevi ar vakara krēslu nekur vairs neredzēdami, nācām šurp uzzināt, vai esi mājās un guli godīgi, mierīgi.
jrnQk7tUWMI_0151.wav|Jau tik tālu, ka nedrīkst vairs ne durvis taisīt vaļam.
jrnQk7tUWMI_0153.wav|Tūliņ iesim atpakaļ, pasauksim no kroga puišu vecāko vai citu kādu no puišu tiesas, izcelsim peludei durvis, un tad tas nelūgtais viess dabūs tādu naktslaunagu, ka to atcerēsies, kamēr vien acis būs vaļā.
jrnQk7tUWMI_0154.wav|Tad arī redzēsim, kas tas par tādu sveša auzulauka bradātāju ir!
jrnQk7tUWMI_0155.wav|Tūliņ arī abus dzirdēja sparīgiem soļiem aizsteidzamies pa gatuvi projām.
jrnQk7tUWMI_0156.wav|Nu drīz vien dzirdēja veramies peludes durvis vaļā, un meita, iznākusi ārpusē un atvadīdamās no sava slepenā naktsviesa, runāja steidzīgi rūpīgā balsī:
jrnQk7tUWMI_0158.wav|Zini, ja viņi tev tiks klāt, tad notēsīs tā, ka nevarēsi vairs mājās pārvilkties.
jrnQk7tUWMI_0160.wav|Kas to zināja, ka Andrs licis saviem radiniekiem tā mani lenkt, kamēr pats nav mājās?
jrnQk7tUWMI_0161.wav|Nu jārauga izmelsties, ka biju dziļā miegā un nekā nedzirdēju, ka viņi te dauzījās.
jrnQk7tUWMI_0162.wav|Bet kas tu, pūka bērns, tāds esi?
jrnQk7tUWMI_0163.wav|No kādām mājām?
jrnQk7tUWMI_0166.wav|Atnācu uz Jāņiem šai apvidū pie radiem.
jrnQk7tUWMI_0168.wav|Un tūliņ tādā šļurā ieskrēji.
jrnQk7tUWMI_0169.wav|Redzi, tā iet, kad nagi niez pēc svešas mantas.
jrnQk7tUWMI_0170.wav|Bet, lai tu kas un no kurienes būdams, bēdz nu projām!
jrnQk7tUWMI_0171.wav|Turi muti, glāb savu ādu un sargā manu godu!
jrnQk7tUWMI_0172.wav|Tagad Cieba čukstēja Matīsam:
jrnQk7tUWMI_0173.wav|Nu tev arī, mīļais zelta puisīt, jāsteidzas projām.
jrnQk7tUWMI_0175.wav|Tu taču pavasari neesi paziņojis puišu vecākajam, ka šovasar gribi nākt pie manis, un tātad slepeni, bez puišu vecākā ziņas esi sācis iet meitās.
jrnQk7tUWMI_0176.wav|Kad kādu pieķer tādā slepenā iešanā, tad tādam arī sods gaidāms.
jrnQk7tUWMI_0177.wav|Šejienes novadā vēl pastāv tāda veca ieraša?
jrnQk7tUWMI_0180.wav|Dod šurp manus zābakus, muciņu un cepuri, un tūliņ došos projām.
jrnQk7tUWMI_0181.wav|Pagaidi, pagaidi.
jrnQk7tUWMI_0182.wav|Tas viss jādara tik klusu, ka Trine nekā nemana, kas te notiek.
jrnQk7tUWMI_0183.wav|Nolaidīsim redeli un tad kāpsim abi reizē, lai viņa domā, ka es viena pati kāpju.
jrnQk7tUWMI_0184.wav|Pēc patiesības man nevajadzētu nekur bēgt, jo puišu vecākais soda tikai tos, kas kur kā vainīgi.
jrnQk7tUWMI_0185.wav|Atradis mani vienu uz kūtsaugšas guļam, viņš man nekā nedarītu.
jrnQk7tUWMI_0186.wav|Bet, lai arī Trine nezinātu, ka pie manis kāds bijis, tad es iešu tev līdza un ar tevi reizē zemē.
jrnQk7tUWMI_0187.wav|Pagaidi, es arī žigli uzraušos, un ar iesim.
jrnQk7tUWMI_0188.wav|Viņi nolaida redeli un, nekā nerunādami un viens pie otra turēdamies, kāpa vienos kāpienos zemē.
jrnQk7tUWMI_0189.wav|Kas tur kāpj no kūtsaugšas vaicāja tagad meita peludē.
jrnQk7tUWMI_0190.wav|Es, atteica Cieba.
jrnQk7tUWMI_0191.wav|Tu tur gulēji?
jrnQk7tUWMI_0192.wav|Kā tad, biju apgulusies, bet, kad nu gaidāms puišu vecākais nākam turēt tiesu, tad labāk vākšos istabā pie mātes, lai man arī neuzbrūk kāds brāziens.
jrnQk7tUWMI_0193.wav|Tu dzirdēji, kāda man te notika nediena ar to nelaimīgo naktsklaidoni?
jrnQk7tUWMI_0194.wav|Dzirdēju, dzirdēju.
jrnQk7tUWMI_0195.wav|Ai, mīļā Ciebiņ, esi nu tik laba un nevienam nekā nesaki!
jrnQk7tUWMI_0196.wav|runāja meita, sirsnīgi lūgdamās.
jrnQk7tUWMI_0197.wav|Es zinu, tu esi vienmēr bijusi godīga meitene, esi tāda arī tagad!
jrnQk7tUWMI_0198.wav|Mācies muti valdīt.
jrnQk7tUWMI_0199.wav|Nevari zināt, kur tev pašai dzīvē varbūt kādreiz paslīd kāja.
jrnQk7tUWMI_0200.wav|Jā, jā, esi mēma kā zivtiņa ūdenī, tad es tev vēlēšu visu labu, un lai Dievs palīdz man pašai!
jrnQk7tUWMI_0201.wav|Cieba, klusi pavadījusi Matīsu līdz gatuves vārtiem, teica tam:
jrnQk7tUWMI_0202.wav|Nākošo pavasari zini, kas tev darāms: tev jāpieteicas puišu vecākajam, ka gribi nākt pie manis!
jrnQk7tUWMI_0203.wav|Tas nu tavs pienākums: tad varēsi nākt droši, kad tik gribēsi.
jrnQk7tUWMI_0204.wav|Atvadījies Matīss steidzās aumaļām vien projām, lai ceļā nesatiktos puišu tiesu, kura varētu to sākt tincināt kā meitās gājēju: kurp bijis un kurp iet.
jrnQk7tUWMI_0205.wav|Ātri un dūšīgi ejot, viņam visas jūtas, viss prāts bija tikai pie Ciebas.
jrnQk7tUWMI_0206.wav|Tagad, kur viņš brīdi bija atkal bijis ar to tik tuvu, tuvu kopā, kur tik visai sirsnīgi bija viens pie otra pieglaudušies, tā viņam šķita tik mīļa kā vēl nekad.
jrnQk7tUWMI_0207.wav|Viņš nespēja vairs ne iedomāties, ka kādreiz varētu kāda cita viņam patikt.
jrnQk7tUWMI_0208.wav|Un, ja liktenis būtu lēmis, ka viņam šādu vai tādu iemeslu dēļ neizdotos dabūt Ciebu par savu, tad viņš labāk paliktu neprecējies nekā lūkotu kādu citu.
jrnQk7tUWMI_0209.wav|Šādas domas viņam tagad radās pirmo reizi.
eiC_9MaOg1M_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
eiC_9MaOg1M_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
eiC_9MaOg1M_0003.wav|Pirmā grāmata, vienpadsmitā nodaļa.
eiC_9MaOg1M_0004.wav|Pūka bērni.
eiC_9MaOg1M_0005.wav|Uz Mārtiņiem Bruģu kungs atkal bija pārbraucis no galvaspilsētas muižā.
eiC_9MaOg1M_0006.wav|Šoreiz viņa pārbrauciens bija savienots ar sevišķu, lielu notikumu.
eiC_9MaOg1M_0007.wav|Viņš uzdeva pārvaldniekiem un šis atkal muižu vagariem izziņot visiem saimniekiem, ka, ar nākošiem Jurģiem sākot, tiem muižā nebūs vairs nekādi klaušu darbi jāstrādā, bet to vietā jāmaksā dzimtkungam rentes nauda.
eiC_9MaOg1M_0008.wav|Kura būs aprēķināta katram saimniekam pēc viņa māju zemes lieluma un labuma.
eiC_9MaOg1M_0009.wav|Šī ziņa kā pērkona spēriens uztrauca un izbiedēja visu pagasta saimnieku kārtu.
eiC_9MaOg1M_0010.wav|Līdz šim tie bija pildījuši dažādas klaušas, gan apsēdami, nopļaudami un novākdami muižu plašos tīrumus, gan arī labību izkuldami un sūtīdami cauru gadu no katras sētas muižā darbinieku un darbinieci pie alus brūža un degvīna dedzināšanas darbiem, kā arī pie vēršu barošanas un citu lopu kopšanas.
eiC_9MaOg1M_0011.wav|Šāds klaušu jūgs nebija viegls.
eiC_9MaOg1M_0012.wav|Tomēr katram bija sava sēta, sava pajumte un savs biezāks vai plānāks maizes rieciens, kā nu kuru gadu pavisam noauga.
eiC_9MaOg1M_0013.wav|Un iztika bija visai vāja, tomēr badā neviens nemira.
eiC_9MaOg1M_0014.wav|Pa dažam pūriņam aizvien varēja dabūt no muižas vai nu uz atbēršanu rudenī, vai uz atstrādāšanu, vai par kāda lopiņa nodošanu muižā.
eiC_9MaOg1M_0015.wav|Bet ko nu iesāks, kad saimnieki būs no muižas pilnīgi šķirti?
eiC_9MaOg1M_0016.wav|Muižā nebūs nekas vairs jāstrādā, bet no muižas arī ne vien nedabūs nekādu palīdzību, bet taisni otrādi būs vēl jāmaksā muižā nauda, un kur to lai ņem?
eiC_9MaOg1M_0017.wav|Pūķis, kas prot naudu vilkt, šos laikus, rasi, tik vēl kādam retam gudriniekam esot.
eiC_9MaOg1M_0018.wav|Senāk dzirdēts, ka Pūķi varējuši dabūt pilsētā pirkt, bet tagad vairs nevarot dabūt.
eiC_9MaOg1M_0019.wav|Ko nu lai iesāk, kur un kā sētu cilvēki lai nem naudu?
eiC_9MaOg1M_0020.wav|Tādas žēlabas un vaimanas atskanēja katrā sētā, un saimnieku kārta visā plašajā Bruģu novadā šķitās tuvu postam un izputēšanai.
eiC_9MaOg1M_0021.wav|Lai gan no muižas puses izskaidroja, ka rentes maksa nebūs liela, mazākajiem saimniekiem ap trīsdesmit līdz četrdesmit rubļu gadā.
eiC_9MaOg1M_0022.wav|Nebūšot arī visa uzreiz jāmaksā, bet pa divi dali, puse pavasari, pa Jurģiem, otra puse rudenī, pa Mārtiņiem.
eiC_9MaOg1M_0023.wav|Tomēr kur to ņemt?
eiC_9MaOg1M_0024.wav|Trīsdesmit, piecdesmit vai pat sešdesmit un septiņdesmit rubļu ir liela nauda.
eiC_9MaOg1M_0025.wav|Un, ja kādu gad vienam vai otram neaug labība, mirsti tad badu!
eiC_9MaOg1M_0027.wav|Bet kur tādā tukšā gadā vēl ņemt naudu, ar ko maksāt renti?
eiC_9MaOg1M_0028.wav|Diezin, kālab mūsu kungi mūs vairs neieredz, asarās elsādama, šņukstēja Lāčubitene, redzēdama vīru sēžam pie galda ar rokā atspiestu galvu un bez padoma lūkojamies zemjup.
eiC_9MaOg1M_0029.wav|Arvien viņai šādā vai tādā grūtā dzīves brīdī bija radies kāds padoms, kad vīrs bija nezināšanā, ko un kā darīt.
eiC_9MaOg1M_0030.wav|Nu bija atkal šāda grūta reize, kur viņš nezināja, ko sākt, ko būt.
eiC_9MaOg1M_0031.wav|Bet viņai nu neradās vairs nekāda padoma, ar ko varētu steigties vīram palīgā.
eiC_9MaOg1M_0032.wav|Viņai neiešāvās prātā pat neviens noderīgs vārdiņš, ar ko varētu iepriecināt savu noskumušo vīru vai tam kaut kā daudzmaz ierunāt dūšu.
eiC_9MaOg1M_0033.wav|Ak vai, ak vei, kāda mūsu dzimtkungam kļuvusi cieta sirds viņa elsādama atkal vaimanāja.
eiC_9MaOg1M_0034.wav|Tā kratās no mums nost kā no spitālīgiem.
eiC_9MaOg1M_0035.wav|Negrib vairs, ka ejam muižās strādāt.
eiC_9MaOg1M_0036.wav|Dienas, naktis gadu no gada esam turp gājuši un tikuši strādājuši, un nu uzreiz mūsu darbs vairs neder, tā vairs nevajag!
eiC_9MaOg1M_0037.wav|Kālab taisni mūsu kungs sava novada saimniekus uzskata par tādiem pūka bērniem un stumj tos no sevis nost?
eiC_9MaOg1M_0038.wav|Nevienā citā novadā nav par tādu kunga nežēlību dzirdēts.
eiC_9MaOg1M_0039.wav|Ko tad mēs vien tā esam nogrēkojuši pret Dievu vai pret muižu, kad mums vien tāda sodība uzsūtīta?
eiC_9MaOg1M_0040.wav|Šinī sētā ir mana dzimtuve, mana augtuve, te ar vecāku ziņu ieņēmu arī iegātni, kas lai ņem grožas rokā un vada saimniecību.
eiC_9MaOg1M_0041.wav|Visu mantu biju domājusi: te mēs nodzīvosim savu mūžiņu.
eiC_9MaOg1M_0042.wav|Bet re, kungiem mūsu darbs vairs neder, prasa naudu, kur to lai grābj?
eiC_9MaOg1M_0043.wav|Vai no zemes lai rok ārā, dabūsim atstāt savu dzimtu sētu!
eiC_9MaOg1M_0044.wav|Ienāks diezin kādas pasaules cilvēki žīdi vai citi kādi, kam skan nauda kabatā.
eiC_9MaOg1M_0045.wav|Bet mēs dabūsim aiziet svešumā ar tarbu plecos un ķuzi rokā, ak Dieviņ tētiņ!
eiC_9MaOg1M_0046.wav|Izraudājusies un brīdi klusējusi, it kā sevī ko pārdomādama, viņa mierīgākā balsī un gandrīz pasmaidīdama griezās pie savas māsas ar šādu uzrunu:
eiC_9MaOg1M_0047.wav|Vai zini, Andarte, kas man šaujas prātā?
eiC_9MaOg1M_0048.wav|Tu esi labi pazīstama ar mežsardzenes māsu Proni, kas mūs muižā ietaisījusies pie istabām un, kā visi runā, ir tagad vecā Lopu muižnieka draugaļa.
eiC_9MaOg1M_0049.wav|Tā spējot daudz ko izdarīt.
eiC_9MaOg1M_0050.wav|Vai tu nevarētu pie viņas aiziet un labi padiedelēt viņas priekšā, lai viņa izlūdzas kungam Lāčubitēm žēlastību un lai mūs patur tāpat uz klausi kā līdz šim?
eiC_9MaOg1M_0051.wav|Lai viņa iemelš vecim, ka mēs esam viņai no radu puses un ka mums nav naudas, ko renti maksāt.
eiC_9MaOg1M_0052.wav|Tas jau viņai, kā dzird stāstām, visur paklausot, visa vara esot viņas rokās.
eiC_9MaOg1M_0053.wav|Varbūt arī šai lietā neatradīs viņas lūgumu.
eiC_9MaOg1M_0054.wav|Vai, patiesi būtu dižani mēs varētu dzīvot savā sētā tāpat, kā mūsu tēvu tēvi dzīvojuši, mierīgi pildot muižas klausi.
eiC_9MaOg1M_0055.wav|Un Pronei saki, ka mēs to tai nekad neaizmirsīsim un mūžam būsim pateicīgi.
eiC_9MaOg1M_0056.wav|Neiedomājies, mās, niekus, atsaka Andarte sausā, aukstā balsī.
eiC_9MaOg1M_0057.wav|Kāda man ar Proni pazīšanās?
eiC_9MaOg1M_0058.wav|Aizpēm vasar, kad mežsardzenei saķēru puišeli, bijām gan tur abas kristībās.
eiC_9MaOg1M_0059.wav|Bet vairāk neesmu ar viņu zinusies un tinusies, pat neesam pēc tās reizes ne godam sarunājušās.
eiC_9MaOg1M_0060.wav|Un es, godīga vīra atraitne, lai ietu locīties tādas muižu mačkas priekšā, diedelēt un labināties tai klāt?
eiC_9MaOg1M_0061.wav|Nē, sava kauna dēļ es to nedarītu.
eiC_9MaOg1M_0063.wav|Bez tam es arī neticu, ka Lopu muižnieka apakšpēlei būtu kāda iespēja saimnieku māju lietā, kur īstais noteicējs taču ir dzimtkungs pats vai atkal muižkungs.
eiC_9MaOg1M_0065.wav|Un tu, Grieta, neiedomājies māņus, saka saimnieks, paceldams galvu un paskatīdamies uz saimnieci.
eiC_9MaOg1M_0066.wav|Prone ar visu veco Lopu muižas kungu nespēj nekā grozīt, kad dzimtkungs pats jau ko nolēmis.
eiC_9MaOg1M_0067.wav|Tādas bažas un rūpju pilnas sarunas kā Lāčubitēs notiek šinīs dienās visās plašā Bruģu novada sētās.
eiC_9MaOg1M_0068.wav|Beidzot saimnieki, sapulcējušies pagasta namā, vienojas lūgt dzimtkungu, lai tas vēl vienu gadu atstātu visu pa vecam, tā ka saimnieki gada laikā lai varētu visu pārdomāt par lielajām pārgrozībām, kādas viņu dzīvē turpmāk gaidāmas.
eiC_9MaOg1M_0069.wav|Dzimtkungs arī galu galā ir tā ar mieru, solīdamies pa nākošiem Mārtiņiem atkal pārbraukt un tad vēlreiz izklausīt saimnieku domas, gan jau tagad iepriekš noteikdams, ka ar citu pavasari būs jāsākas jaunai kārtībai.
eiC_9MaOg1M_0070.wav|Bet, kuri saimnieki negribēs tai padoties, tiem būs savas sētas jāatstāj, lai tad citi zemturi stātos tur iekšā.
eiC_9MaOg1M_0071.wav|Rudens atnāca drīzi ar visām bažām un bēdām par jauno kārtību.
eiC_9MaOg1M_0072.wav|Dzimtkungs pats gan uz šo laiku nepārbrauca, bet pārvaldnieks jeb muižkungs bija uzdevis paziņot saimniekiem, ka ar nākošiem Jurģiem klaušas tiek atceltas un to vietā ievesta rente; līdz Meteņa dienai katram saimniekam jāierodas dižajā muižā un jāuzdod muižkungam, vai pieņem jauno kārtību vai ne.
eiC_9MaOg1M_0073.wav|Tā kā par pielūgšanos, lai vēl kādu gadu paturētu klaušu kārtību, nevarēja būt vairs runa jau tamdēļ vien, ka dzimtkungs nebija pārbraucis un tātad nemaz nebija pieietams, tad saimnieki atkal atradās bailēs un nezināšanā, ko nu darīt.
eiC_9MaOg1M_0074.wav|Retais bija tas saimnieks, kas jau priekšlaikus un noteikti paziņoja, ka pieņem jauno kārtību.
eiC_9MaOg1M_0075.wav|Lielumlielā daļa baiļojās, gaidīja, gudroja un cits citam vaicāja, ko nu darīt.
eiC_9MaOg1M_0076.wav|Ševišķi liels bija arī uztraukums atkal Lāčubitēs.
eiC_9MaOg1M_0077.wav|Saimniece brēca un bēdājās, ka naudas nav un neesot nekādas ziņas, kur to ņemt, kur ķert.
eiC_9MaOg1M_0078.wav|Bet, ja viņi savā sētā grib palikt, tad viņiem jau pa Jurģiem jāmaksā muižai trīsdesmit rubļu un pa nākošiem Mārtiņiem tāda pat summa, un tā tas ies gadu no gada tālāk!
eiC_9MaOg1M_0079.wav|Kur to visu lai pieņem?
eiC_9MaOg1M_0080.wav|Ja būtu jāmaksā tikai vienu gad, varētu naudu kur uztapināt un ar laiku atkal atdotu; bet kur lai katru gadu uzdzen tādas summas?
eiC_9MaOg1M_0081.wav|Nē, to viņi nevar.
eiC_9MaOg1M_0082.wav|Ja tādu maksāšanu gribētu uzņemties, tad jau vajadzētu uzzināt kādu vietu, kur nauda aprakta, bet tādu vietu viņi nekur nezinot.
eiC_9MaOg1M_0083.wav|Tā izrunājusies, viņa piegāja saimniekam klāt, uzlika tam roku uz kamiesi un, kā viņu un pati sevi mierinādama, runāja:
eiC_9MaOg1M_0084.wav|Mīļais Ans, nemaz tik aplam tomēr nebēdājies.
eiC_9MaOg1M_0085.wav|Bērnu mums nav, mans tēvs, māte miruši, tev tikai tēvs vēl dzīvs un apgādājams.
eiC_9MaOg1M_0086.wav|Ko mums tik daudz zūdīties, galoties?
eiC_9MaOg1M_0087.wav|Gan savu dienišķu maizīti nopelnīsimies, un arī tēvam viņa tiesiņa iznāks, ilgi viņš tā kā tā vairs neķeips.
eiC_9MaOg1M_0088.wav|Ja pašu pusē nekur nevarēsim dabūt darbu un pajumti, pāriesim slēpu pār robežu leišos: vai nu tepat vienā vai otrā miestā, vai pie kāda saimnieka uz īnumu.
eiC_9MaOg1M_0089.wav|Leišos gandrīz katrā sētā ir savs īnumnieks, un visi šā vai tā iztiek.
eiC_9MaOg1M_0090.wav|Iztiksim arī mēs, un mūžu nenodzīvojušiem nenāksies līst apakš zemes: sagaidīsim savu miru, un tad būs visām bēdām gals.
eiC_9MaOg1M_0091.wav|Jaunie vairs neesam, diezin cik ilgi šinī pasaulē tā kā tā nebūs vairs jāvārgst.
eiC_9MaOg1M_0092.wav|Saimnieces vārdus dzird arī zirgu Maušis, kas iebraucis sētā, piesējis zirgu pie žoga, it paklusu ienācis istabā un klausās, ko saimniece runā tik svinīgi mierīgā balsī un ar tik apskaidrotu seju, it kā atrastos vai nu pie vaļēja kapa malas, vai baznīcā altāra priekšā.
eiC_9MaOg1M_0093.wav|Tikai kad saimniece apklust, Maušis skarbi skaļā balsī dikti saka savu:
eiC_9MaOg1M_0095.wav|Maušis bija visā apkārtnē pazīstams klibs pajauns žīds ar sīki sprogainu, spīdīgi melnu paīsu bārdu un tādiem pat matiem.
eiC_9MaOg1M_0096.wav|Viņš bija mācījies kurpnieks, bet ar šo amatu vien negribēdams maizi ēst, jo sēdēt uz vietas ilgāku laiku un sist zolēs nagliņas, tas šim nemierīgajam, delverīgajam, straujas dabas un spēcīgi zaļoksnīgā auguma žīdam drīz apnika.
eiC_9MaOg1M_0097.wav|Tiklīdz vienu otru pāri zābaku vai kurpju pataisījis vai salāpījis, viņš jūdza zirģeli ilksīs un veda savu preci projām.
eiC_9MaOg1M_0098.wav|Braukādams apkārt, viņš sparīgi piekopa arī zirgu mainīšanu, un tas bija viņam otrs peļņas avots.
eiC_9MaOg1M_0099.wav|Reta bija tā sēta visā plašajā Bruģu novadā, kurā viņš nebūtu mainījis kādu zirgu, pārdevis kādu pāri apavu, un rets tas krogs, kur nebūtu ar citiem miteniekiem sadzēris magaričas.
eiC_9MaOg1M_0100.wav|Reta bija arī tā meita vai jauna sieva, kam viņš nebūtu uzlicis savu roku uz krūtīm vai citādi gar to pakārstījies.
eiC_9MaOg1M_0101.wav|Maušis, rau, bija liels sieviešu skaistuma cienītājs un, kā pats sacīja, visāde jaukume mīlētājs.
eiC_9MaOg1M_0102.wav|Vai viņš arī žīdenes tā aplam mīlēja un nedeva tām miera, to nedzirdēja runājam, jo neviens nebija to redzējis; bet, ka viņš ir it kā uzmedots uz šādu ļaužu meitām, tas ir, uz latvietēm, to zināja katrā sētā.
eiC_9MaOg1M_0103.wav|Nedrīkstēja sievietes arī neko daudz ņemt Maušim ļaunā viņa nepieklājīgo knakstīšanos un nagu palaišanu.
eiC_9MaOg1M_0104.wav|Lieta tā, ka Maušim bija vēl kāds trešais amats, kas tam deva dižu vaļu pār daudz cilvēku likteņiem.
eiC_9MaOg1M_0105.wav|Proti, viņš bija par maksu uzņēmies valdības iestādēm rudeņiem ķert zaldātos dodamos puišus.
eiC_9MaOg1M_0106.wav|Pieņēmis sev par palīgiem un algādžiem divi trīs stiprus vīrus.
eiC_9MaOg1M_0107.wav|Viņš nakts laikā it negaidot ātri ieauļoja ar pāris pajūgiem tanī sētā, kur dzīvoja kāds zaldātos dodams puisis, grāba to ciet un veda prom, ja puisim neizdevās laikā kur paslēpties vai slepus aizbēgt mežā vai kādā attālākā sētā, kur nebija paredzama viņa meklēšana.
eiC_9MaOg1M_0108.wav|Pašus latviešus par ķērējiem labprāt neņēma, tamdēļ ka tiem īsti neuzticējās, un kungiem bija aizdomas, ka tie ļaušot dažam labam aizbēgt.
eiC_9MaOg1M_0109.wav|Tiesneši, kam pēc patiesības būtu piekritusi rekrūšu ķeršana, bija arī gandrīz visi veci vīri, nevarīgi sirmgalvji, kas viņu saprašanas un daudzo piedzīvojumu dēļ bija celti tiesnešu amatā.
eiC_9MaOg1M_0110.wav|Bet tumšās rudens naktīs kulties apkārt pa sētām un tur ķert un gūstīt jaunus, veiklus zēnus tas viņiem nebūtu pa spēkam, to saprata ikviens.
eiC_9MaOg1M_0111.wav|Te nu zirgu Maušis šķita kungiem īstais vīrs šim darbam.
eiC_9MaOg1M_0112.wav|Ka žīds zemnieku nežēlos, par to neviens nešaubījās.
eiC_9MaOg1M_0113.wav|Bez tam Maušis, braukādams savās zirgu mitenieka gaitās un izvadādams kurpes un zābakus, pazina ļoti labi ne vien katras sētas saimi, bet zināja arī visus ciemu ceļus un takas, tā ka bēgļiem grūti nācās viņa nagiem izsprukt.
eiC_9MaOg1M_0114.wav|Zinot šādu viņa varu, meitas un sievas tad arī daudz nedrīkstēja pīkstēt pret žīda nepieklājīgo izturēšanos.
eiC_9MaOg1M_0115.wav|Kad daža godīga meita dusmīgi atgrūda viņa roku nost vai diktāki iekliedzās, viņš tai klusā, bet noteikti stingrā balsī uzsauca:
eiC_9MaOg1M_0117.wav|Un meitai bija jāpaliek klusu un jābūt mierīgai.
eiC_9MaOg1M_0118.wav|Tā zirgu Maušis piekopa korupciju pie mums visnekaunīgākā veidā jau toreiz, kad pats šis vārds te vēl ne reizi nebija dzirdēts.
eiC_9MaOg1M_0119.wav|Ja kādai jaunai, skaistai sievai piedzima bērns ar melniem, sprogainiem matiem vai kādai meitai bija paslīdējusi kāja un ja viņas jaunajai atvasītei bija melni sprogu matiņi, tad ļaužu mēles klusumā melsa un minstināja, ka tur laikam esot saredzamas Mauša nedarbu pēdas.
eiC_9MaOg1M_0120.wav|Atklāti par tādām lietām tomēr neko daudz nemēdza runāt, gluži labi apzinoties, ka katrs taču ir cilvēks un katram jārūpējas par savu piederīgu glābšanu.
eiC_9MaOg1M_0121.wav|Bez tam ko lai drīkst daudz palaist muti par citiem, kad varbūt citu, aizcitu gad tāda liksta var kurai katrai sētai pašai uzbrukt?
eiC_9MaOg1M_0122.wav|Bet viegli neklājās arī Maušim šādās viņa dažādo darbu gaitās.
eiC_9MaOg1M_0123.wav|Tā reiz viņam bija gadījusies nelaime, lecot ratos, kuros veda saķertus puišus, iegrūst kāju ritenī, kur tā tad skriemelī bija izlauzta no mītnes un sagriezta pavisam šķība, tā ka pēda stāvēja nevis priekšup, bet sānup ar pirkstiem uz iekšu, pretim otrai pēdai.
eiC_9MaOg1M_0124.wav|Tā arī kāja neizlabota saauga, un Maušis palika mūžam kropls.
eiC_9MaOg1M_0125.wav|Citu reizi atkal ķeramie puiši, turēdamies pretim un kaudamies, bija tam iedragājuši pieri, kur ierobs vēl tagad bija redzams.
eiC_9MaOg1M_0126.wav|Vēl kādu citu reizi viņam deguns bija nosists uz vienu pusi un atpakaļ agrākā taisnumā tas nebija vairs atstipis.
eiC_9MaOg1M_0127.wav|Arī viena auss bija pa daļai atplēsta, un gribas apakšējā puse nokarājās vaļīgi lejup.
eiC_9MaOg1M_0128.wav|Tomēr, neraugoties uz visām šādām likstām, nekādas likteņa varas nesalaužamais Maušis allaž dūšīgi un sparīgi turpināja savus uzsāktos darbus un nelabās ierašas, nelikdamies nekā zinām un jūtam, ka viņš ar mazāk vai vairāk bargiem likteņa sitieniem būtu kā sāpīgi skrambāts.
eiC_9MaOg1M_0129.wav|Ar visu savu klibo kāju viņš bija neparasti kustīgs un veikls un tik dūšīgi lēca un krita klāt ķeramiem puišiem, ka istabā vai sētā tikai retais spēja viņam izbēgt: ko viņa stiprās rokas sagrāba, tas bija kā dzelzīs ieslēgts un vaļā vairs netapa.
eiC_9MaOg1M_0130.wav|Tāpat, neskatoties uz savu pa daļai atplēsto ausi, iedragāto pieri, šķībo degunu, nedz arī uz savu ar biezu, sīki sprogainu piķa bārdu apaugušo ģīmi.
eiC_9MaOg1M_0131.wav|No kura cits nekas vairāk nebija redzams kā tikai apaļi vaigu gali, līks deguns vidū starp tiem un biezas lūpas zem tā.
eiC_9MaOg1M_0132.wav|Neraugoties uz visu to, Maušis aizvien bija veikls un priecīgs lakstotājs ap skaisto dzimumu, tā ka pats brašu brašais puisis nebūtu varējis izdarīt to labāk un ar lielākiem panākumiem.
eiC_9MaOg1M_0133.wav|Vārdu sakot, Maušis ņēma dzīvi tādu, kāda tā bija, un baudīja visus tos jaukumus, kādus tā viņam spēja sniegt.
eiC_9MaOg1M_0135.wav|Ko tad pasaulē dzird tagad jauna vaicāja Lāčubitene, atņemdama žīda doto sveicienu.
eiC_9MaOg1M_0136.wav|Kodzirdjaune, kotaddzird, mulkibe dzird, ieskarbi lepnā balsī atteica Maušis, sperdams soli uz priekšu, iedams galdam tuvāk un savas pātagas kāta resno galu dažas reizes sparīgi piesizdams uz istabas māla kula.
eiC_9MaOg1M_0139.wav|Ko lai citu dara, Mauši, kad kungi mūsu darbu vairs negrib un prasa naudu?
eiC_9MaOg1M_0140.wav|Kur mēs, sētu cilvēki, naudu lai ņemam?
eiC_9MaOg1M_0141.wav|Līdz šim kungi mūs turēja par saviem ļaudīm, gādāja par mums kā tēvi par bērniem: deva zemi un sētu, lika iet muižā darbos, un viss bija labi.
eiC_9MaOg1M_0142.wav|Bet nu ieskata mūs nezin par kādiem pūka bērniem, negrib vairs mūsu darbu, prasa naudu.
eiC_9MaOg1M_0144.wav|Še sēdi, lai vainīgā kāja nesāp, teica saimniece, pastumdama žīdam pretī no egles tievgaļa izcirstu krāģi, kuram četri vai pieci resnākie zari bija apakšējā pusē nocirsti vienādu garumu un atstāti kāju vietā.
eiC_9MaOg1M_0145.wav|Jā, še sēdi, viņa atkārtoja savu aicinājumu, iepriekš krāģi noslaucīdama ar sava lindraka stērbeli.
eiC_9MaOg1M_0149.wav|Darbeneks, darbenece tev muizē nebūs vairs raidame, nekādes kules nebūs vairs bāzames, ne maize, ne pavalges nebūs vairs projām nesames.
eiC_9MaOg1M_0154.wav|Nu, Mauši, braukādams apkārt pa pasauli, tu jau gan zini visu labāk nekā mēs: dingdami, ķinkdami katri savā sētā, ko mēs, zemnieki, lai zinām?
eiC_9MaOg1M_0155.wav|Kur mums kāda gudrība lai rodas runā Lāčubitene, smagi nopūzdamās.
eiC_9MaOg1M_0156.wav|Es jau saku: žīdi un kungi ir tie gudrie, tie visu zina, kas un kā kuru reiz jādara, un tāpēc tie valda pasauli.
eiC_9MaOg1M_0158.wav|Nē, nē, Mauši.
eiC_9MaOg1M_0159.wav|Mēs nu gan par saimniekiem vairs nepaliksim un kungu naudas dēļ neiesim traki palikt.
eiC_9MaOg1M_0160.wav|Kad jau kungi mūs par kādiem pūka bērniem ieskata un stumj no sevis nost nu, tad arī iesim.
eiC_9MaOg1M_0161.wav|Lai nāk citi mūsu vietā.
eiC_9MaOg1M_0162.wav|Viens divi cilvēciņi būdami, kam tikai vecs tēvs jāapgādā, gan mēs savu maizīti šā vai tā nopelnīsimies.
eiC_9MaOg1M_0163.wav|Jā, jā, kungiem mēs tagad esam pūka bērni, tikai pūka bērni.
eiC_9MaOg1M_0164.wav|Vairāk nekas, lai tad arī par tādiem paliekam turpmāk!
eiC_9MaOg1M_0165.wav|Na, es to gan nevēlētos, ka mūsu tēvtēvu sētā, kur visi esam dzimuši, auguši, kur mūsu vecāki mūžu nodzīvojuši, nosirmojuši un nomiruši, ienāktu kādi sveši ļaudis, paceltā balsī jaucās valodā Andarte.
eiC_9MaOg1M_0166.wav|Ja tu, Griet, un tavs vīrs patiesi negribat vairs būt par saimniekiem, tad es esmu gatava uzņemt Lāčubites.
eiC_9MaOg1M_0167.wav|Vīra man gan nav, bet vai nu paturēšu dēlu klāt, vai ņemšu precēto meitu ar znotu par uzkuriem.
eiC_9MaOg1M_0168.wav|Arī tu ar savu vīru varēsit te palikt.
eiC_9MaOg1M_0169.wav|Domāju, darba un maizes pietiks arī turpmāk visiem.
eiC_9MaOg1M_0170.wav|Ock, Andart, es tev sake, tu runē nevis kā bāba, bet kā īstes vīres, saka Maušis, piecēlies, piegājis Andartei klāt un tai viegli uzsizdams ar plaukstu pa augstajām krūtīm.
eiC_9MaOg1M_0171.wav|Taba ja, ko citu lai dara laipni pasmaidīdama un viegli atstumdama žīda roku sev no krūtīm, sāka atkal Andarte.
eiC_9MaOg1M_0172.wav|Dzimtu sētu taču nevar tā tīri ne par ko atstāt un atdot citiem.
eiC_9MaOg1M_0173.wav|Jā, mās, tev tas viegli sakāms, vieglāk arī izdarāms nekā man ar Ansu.
eiC_9MaOg1M_0174.wav|Tev vairāk bērnu, znots vis.
eiC_9MaOg1M_0175.wav|Tu zini, kam tu pūlies.
eiC_9MaOg1M_0176.wav|Bet mums nav neviena pēcnācēja, kam mēs lai plēšamies un galojamies?
eiC_9MaOg1M_0177.wav|Tu arī, strādādama ar meitenēm dažādus rokdarbus, esi iekrājusi savu saujiņu naudas, arī turpmāk ātrāk nekā dažs cits tiksi pie sava viena otra rubuļa.
eiC_9MaOg1M_0178.wav|Mums nei kāds krājums ir, nei arī varam cerēt pie tāda tikt.
eiC_9MaOg1M_0179.wav|Ņem tu sētu uz savu, dēla vai znota vārdu, un mēs tad paliksim uz dzīvi pie tevis.
eiC_9MaOg1M_0180.wav|Vai ne, Ans?
eiC_9MaOg1M_0181.wav|Saimnieks uz tam par domu vienādības zīmi klusi paloka galvu.
eiC_9MaOg1M_0182.wav|Andarte solījās jau rītu pat aiziet muižā pie vagara un pasacīt, ka viņa ņem Lāčubišu sētu uz savu vārdu.
eiC_9MaOg1M_0183.wav|Maušis bija priecīgs par dotā padoma pieņemšanu un prasīja, lai viņam nu novēlot launaga tiesai gabalu maizes ar labu picku sviesta virsū, kā arī viņa zirgam lai pasviežot klēpi siena priekšā.
eiC_9MaOg1M_0184.wav|To viņam arī labprāt novēlēja.
eiC_9MaOg1M_0185.wav|Par zirgu mitošanu viņš šai sētā neminēja ne vārda, labi zinādams, ka Lāčubite zirgus nekad nemaina, bet Andartei viņš visā klusumā pačukstēja pie auss, ka, tiklīdz Lāčubites būšot pārgājušas viņas valdīšanā, tad viņš atvedīšot tādu zirgu kā bildi un tad viņi divi varēšot mainīt.
r7aHMqoMzfQ_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
r7aHMqoMzfQ_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
r7aHMqoMzfQ_0003.wav|Pirmā grāmata, ceturtā nodaļa.
r7aHMqoMzfQ_0004.wav|Bites lidojums.
r7aHMqoMzfQ_0005.wav|Kā todien iesākušas, tā arī nākošās dienās tās piecas meitenes nāk dārzā, palīdzēdamas veikt tur dažādus tīrīšanas un uzkopšanas darbus.
r7aHMqoMzfQ_0006.wav|Kādudien Matīss pārdēsta apīņus no līdzšinējās vietas jaunajās dobēs žogmalē.
r7aHMqoMzfQ_0007.wav|Meitenes nes no klēts nojuma maikstes šurp, piedurdamas pie katra stāda vienu, kur vītēm tecēt uz augšu.
r7aHMqoMzfQ_0008.wav|Reiz citas meitenes aiziet atpakaļ pēc maikstēm, kad Cieba patlaban pienāk ar viņas nestajām.
r7aHMqoMzfQ_0009.wav|Kamēr viņa tās sadur, viņi paliek laiciņu divatā.
r7aHMqoMzfQ_0010.wav|Šo brīdi Matīss izlieto, skuķi uzrunādams:
r7aHMqoMzfQ_0011.wav|Nu mēs atkal satiekamies, jau trešo reizi savā kumeļu mūžā.
r7aHMqoMzfQ_0012.wav|Jā, un redzamies nu dienu no dienas.
r7aHMqoMzfQ_0013.wav|To es patiesi nekad nebiju cerējusi, viņa, maiksti durdama, tāpat pusbalsī, kā viņš uzrunājis, atbild tam, uz viņu paskatīdamās, pasmiedamās un viegli nosarkdama.
r7aHMqoMzfQ_0014.wav|Es zinu arī, kur tu guli: tu esi trešā no sienas.
r7aHMqoMzfQ_0015.wav|Kā tu nezināsi, katru vakaru iedams mūsu istabai cauri.
r7aHMqoMzfQ_0016.wav|Pagaidi tik, gan es kādu vakaru, kad visas būs nomigušas, ieiešu pie tevis.
r7aHMqoMzfQ_0017.wav|Viegli tevi atrast.
r7aHMqoMzfQ_0018.wav|Kad jūti sev pie kājām čamdāmies un pavelkam apsegus, tad zini, kas tas ir.
r7aHMqoMzfQ_0019.wav|Skuķe, uzačus sarāvusi uz augšu, paskatās uz viņu platām acīm, bet nedabū nekā atteikt, jo kāda cita nāk jau ar savām maikstēm.
r7aHMqoMzfQ_0020.wav|Matīss pats nezina, nesaprot, kā viņam iešāvies prātā tā ko teikt.
r7aHMqoMzfQ_0021.wav|Līdz šim viņš pat to nekad nebija domājis.
r7aHMqoMzfQ_0022.wav|Varbūt tikai tamdēļ to tā izteicis, ka cits nekas nebija ienācis prātā, par ko ar tīkamo meiteni divatā sarunāties.
r7aHMqoMzfQ_0023.wav|Varbūt arī tāpēc, ka kādreiz dzirdējis kādu dižu puisi meitai tā sakām, un tā viņš nu arī gribējis runāt diža puiša valodu.
r7aHMqoMzfQ_0024.wav|Bet, lai nu kā būdams, izteikts nu bija.
r7aHMqoMzfQ_0025.wav|Tās pašas dienas vakarā, kad citi puikas bija jau dzirdami dziļā miegā šņācam.
r7aHMqoMzfQ_0026.wav|Matīss, kas pusnoģērbies bija gulējis nomodā, gaidīdams, līdz visi iemieg, klusītiņām piecēlās, tikpat klusu attaisīja durvis un tad lēni un uzmanīgi kāpa pa kāptuvi lejup, ar abām rokām turēdamies pie margām, lai kāpieni būtu viegli un kāptuve neiečīkstētos.
r7aHMqoMzfQ_0027.wav|Nokļuvis lejā, viņš, pilnīgā tumsā lēni stulbinādamies uz priekšu, sagrābstīja durvis, atrada tās tāpat, kā jau pirmīt izgudrēm bija atstājis: tikai pievērtas, klabatu nemaz neaizkabinot.
r7aHMqoMzfQ_0028.wav|Viegli un lēni viņš tās atvēra, klusu iegāja iekšā un atkal tāpat pievēra.
r7aHMqoMzfQ_0029.wav|Tad, brītiņu klausījies un dzirdēdams visgarām mierīgi šņācam, viņš pārliecinājās, ka nomodā nevar būt neviena, un pirmais miegs arvien mēdz būt ciets, tā ka par uzmošanos nav tik drīz ko bažīties.
r7aHMqoMzfQ_0030.wav|Nometies ceļos un ar rokām taustīdamies uz priekšu, viņš klusu, lēni un viegli, kā kaķis tīkodams uz putniņu, līda gulētājām tuvāk, turēdamies uz sienas pusi, jo no turienes bija jāskaita maisu gali.
r7aHMqoMzfQ_0031.wav|Logā, turpat blakus, bālojās pelēka gaisma.
r7aHMqoMzfQ_0032.wav|Ja viņš ietu stāvus, tad viņa tēls būtu pret logu viedējams; bet, lienot četrrāpus pa grīdu, viņš nav redzams, ja arī kāda gulētāja varbūt nebūtu vēl aizmigusi.
r7aHMqoMzfQ_0033.wav|Drīz viņš ir pie cisu maisiem.
r7aHMqoMzfQ_0034.wav|Tepat ir siena, un viņš, ar roku taustīdams, sevī skaita: pirmais, otrais un trešais.
r7aHMqoMzfQ_0035.wav|Nu viņš ir pie mērķa: te guļ daiļā Cieba.
r7aHMqoMzfQ_0036.wav|Izstiepdams roku, viņš viegli pieduras pie viņas kājām.
r7aHMqoMzfQ_0037.wav|Viņi vēl nekā nemana.
r7aHMqoMzfQ_0038.wav|Četrrāpus kņubdams un uz vietas dingdams, viņš vēroja, pa kuru pusi līst daiļajai klāt.
r7aHMqoMzfQ_0039.wav|Vienā pusē, kas tuvāk sienai, gulēja kāda neliela meitene, apmēram tādu pat viežu kā Cieba un laikam arī tādā pašā vecumā, bet otrā pusē gulēja kāda prāva meita, laikam jau labi gados.
r7aHMqoMzfQ_0040.wav|To visu viņš, iedams vakariem meiteņu istabai cauri, bija labi ievērojis.
r7aHMqoMzfQ_0041.wav|Viņš tālab līda uz priekšu tai pusē, kur gulēja mazākā skuķe.
r7aHMqoMzfQ_0042.wav|Pie tam viņš netīšām pastipri piedūrās Ciebai pie sāniem, viņa iekunkstējās un pusmiegā kaut ko teica, bet viņš, žigli pieliecies tai tuvāk pie galvas, čukst:
r7aHMqoMzfQ_0044.wav|Esi klusu, es esmu.
r7aHMqoMzfQ_0045.wav|Viņa arī paliek klusu, tad, it kā atminēdamās, kur ir un kas notiek, pieceļas sēdus un, pieliekusies viņam tuvāk, savukārt čukst:
r7aHMqoMzfQ_0046.wav|Pagaidi.
r7aHMqoMzfQ_0047.wav|Es uzvilkšu apakšsvārciņu un jaciņu, esmu pavisam noģērbusies.
r7aHMqoMzfQ_0048.wav|Un, paņēmusi no sava pagalvja minētos drēbju gabaliņus un tos klusi, klusi uzģērbusi, pieliecas klātāk un, aplikusi tam roku ap kaklu, čukst guli nu.
r7aHMqoMzfQ_0049.wav|Viņš nolikās starp Ciebu un otru skuķi, bet šī bija tik tuvu, ka viņš nedrīkstēja labi nogulties, baidīdamies to uzmodināt.
r7aHMqoMzfQ_0050.wav|Tāpēc spiedās tik Ciebai klāt, lai gan pats manīja, ka tuvāk nekur vairāk nevar, jo pa daļai jau turējās tai uz krūtīm.
r7aHMqoMzfQ_0051.wav|Lai to nespiestu, viņš ar vienu elkoni atrāvās uz pliku grīdu starp abiem cisumaisiem.
r7aHMqoMzfQ_0052.wav|Tā viņam bija tik neērti gulēt, ka nemaz nevarēja domāt par skaisto Ciebu, kura viņam nu atradās tik tuvu kā vēl nekad, jo elkoni uz cietās grīdas spieda tā, ka tas sāka sāpēt, un drīz visa roka bija kā pamirusi.
r7aHMqoMzfQ_0053.wav|Nevarēja arī nekā iedomāties, ko Ciebai teikt.
r7aHMqoMzfQ_0054.wav|Agrāk viņš arvien bija domājis, ko tai daudz jauka un laba varētu teikt, ja tiktos ar to kur divatā, bet nu nekā laba vairs nevar atcerēties, nekādas domas vairs nenāk prātā.
r7aHMqoMzfQ_0055.wav|Tomēr viņš saprot, ka tā nevar ar meiteni gulēt kā divas siekstas, kas nosviestas viena pie otras.
r7aHMqoMzfQ_0056.wav|Cieba ir tik daiļa, tik skaista meitene, kādas citas viņš nav vēl redzējis, un katru reizi, kad viņš to kur ieraudzījis, viņu pārņēmis tāds neizsakāms prieks.
r7aHMqoMzfQ_0057.wav|Tagad viņš gan viņas daiļumu un skaistumu nevar redzēt, bet tomēr viņš zina, ka tā ir viņa.
r7aHMqoMzfQ_0058.wav|Tālab nu gan vajadzētu tai ko labu sacīt.
r7aHMqoMzfQ_0059.wav|Beidzot viņš, nevarēdams nekā labāka sadomāt, pieliecies tai pie auss, vaicā:
r7aHMqoMzfQ_0060.wav|Vai tu esi savai mātei viena pati meitene?
r7aHMqoMzfQ_0062.wav|Viena jau izprecēta, četras esam vēl klāt.
r7aHMqoMzfQ_0063.wav|Es pēc skaita trešā, divas par mani mazākas.
r7aHMqoMzfQ_0064.wav|Vai brālis arī kāds?
r7aHMqoMzfQ_0065.wav|Brālis viens, tu esot savam tēvam, mātei vienīgs.
r7aHMqoMzfQ_0066.wav|Tā esmu dzirdējusi ļaudis runājam.
r7aHMqoMzfQ_0067.wav|Nē, nav tiesa, ir vēl viens mazs brālītis.
r7aHMqoMzfQ_0068.wav|Ar to viņa čukstēšana beidzās.
r7aHMqoMzfQ_0069.wav|Vairāk nei vienam, nei otram nav ko teikt.
r7aHMqoMzfQ_0070.wav|Viņš tāpēc, brīdi vēl mocījies ar savu notirpušo roku, čukst tai ausī:
r7aHMqoMzfQ_0071.wav|Nu man būs jāiet.
r7aHMqoMzfQ_0072.wav|Nūja, viņa atčukst, un viņš, tāpat četrrāpus, kā ielīdis, aizlien atkal projām.
r7aHMqoMzfQ_0073.wav|Klusi viņam izdodas pa visu melno tumsu nemanītam nostiepties savā guļā.
r7aHMqoMzfQ_0074.wav|Bezgala laimīgs viņš tagad jūtas, ka viss tik labi nogājis un ka nu var gulēt atkal droši un mierīgi, nevienu elkoni nekur nespiež, un arī vairs nemoca nekādas bažas un bailes.
r7aHMqoMzfQ_0075.wav|Otrā dienā uzcēlies, Matīss nevarēja sagaidīt, kad atkal dabūs redzēt Ciebu: viņš bija ziņkārīgs, vai tā tagad izskatās vēl tāda pati skaista kā agrāk, jo naktī viņš nekā nebija jutis no visa viņas skaistuma un tā viņam bija šķitusi līdzīga citām meitenēm.
r7aHMqoMzfQ_0076.wav|Kad sapulcējās uz rīta lūgšanu, pēc kam tūliņ sākās mācības, viņš redzēja to tikpat daiļu, skaistu un tīkamu kā arvien un nevarēja iedomāties, ka viņam maz varējušas rasties šaubas par viņas skaistumu.
r7aHMqoMzfQ_0077.wav|Viņam liekas pašam tīri neticami, ka viņš naktī pie tās gulējis.
r7aHMqoMzfQ_0078.wav|Pie tam, noskatoties uz Ciebu, kā viņa tur sēdēja citu meiteņu pulkā.
r7aHMqoMzfQ_0079.wav|Klausīdamās mācītāja izskaidrojumos, viņu pārņēma savādas, līdz šim vēl nepazīstas iekšķīga lepnuma un pieauguša cilvēka apziņas jūtas.
r7aHMqoMzfQ_0080.wav|Bija nu viņam taču kāda meitene un taisni pati skaistākā, kas bija viņa draudzene, viņa nākošā izredzētā, pie kuras viņš nakti bija kādu brīdi pavadījis.
r7aHMqoMzfQ_0081.wav|Tas ir tāds noslēpums, ko zina tikai viņš pats un viņa.
r7aHMqoMzfQ_0083.wav|Kādas tīksmīgas prieka jūsmas bango viņam krūtīs, iedomājoties, ka ir kāda otra dvēsele pasaulē, kam ar viņu ir kāds kopīgs noslēpums, ko nedrīkst nekam izpaust!
r7aHMqoMzfQ_0084.wav|tādi vārdi kā uzticība un neuzticība viņam vēl sveši: viņam savā mūžā nav vēl bijusi tāda darīšana, kur būtu nācies uz šiem vārdiem atsaukties vai citādi kā tos minēt.
r7aHMqoMzfQ_0085.wav|Bet viņš ir lepns un priecīgs, ka skaistā meitene viņam ir paklausīga: tā viņu pieņem bez nekādas pretrunas un tagad izturas tā, it kā tā nekā nezinātu no kaut jebkāda sakara ar viņu.
r7aHMqoMzfQ_0086.wav|Dažreiz viņš dzirdējis vienu vai otru dižu puisi lielāmies, ka tam esot sava paklausīga līgaviņa, ko viņš varot tīt sev vai ap pirkstu.
r7aHMqoMzfQ_0088.wav|Šādas domas viņā nostiprinās vēl vairāk, strādājot šodien vaļas laikā pa dārzu: Cieba līdz ar citām meitenēm nāk un iet, sastopas dažreiz ar viņu tīri blakus, bet paiet garām, ne acis viņam neuzmezdama, it kā viņš tai būtu pilnīgi svešs un pagalam vienaldzīgs.
r7aHMqoMzfQ_0089.wav|Vai atkal viņa strādā turpat viņam priekšā, līdzinādama un smalcinādama ar grābekli dobēs zemi, bet pie tam acis nemaz nepaceldama uz augšu un uz viņu nepaskatīdamās.
r7aHMqoMzfQ_0090.wav|Tikai reiz, stāvēdams tālāk un ierādīdams zēniem dobju taisīšanu, viņš, palūkodamies iesānis atpakaļ, redz uz mirkli arī Ciebu skatāmies šurp, un viņu skati nejauši sastopas.
r7aHMqoMzfQ_0092.wav|Tā nav vis kaut kāda viegla zīlīte vai pļāpīga žagata.
r7aHMqoMzfQ_0093.wav|Uz to es droši varu palaisties, viņš vērīgi sevī spriež.
r7aHMqoMzfQ_0094.wav|Vēlu vakarā, nākdams no mācītāja istabas, kur atkal lasījuši grāmatas un pārrunājuši rītdienas darbus, Matīss redz meitenes jau sagulušas.
r7aHMqoMzfQ_0095.wav|Viņš pamet acis uz Ciebas guļu, bet villaini, kas tai apsegā, redz pārvilktu gandrīz pār visu seju, tā ka nedabū ieskatīties tai acīs.
r7aHMqoMzfQ_0096.wav|Uzgājis bēniņos, noģērbies un labu laiku gulējis nomodā, vērodams, ka nu vajag būt visiem nomigušiem tiklab augšā, kā apakšā , viņš klusi pieceļas un atkal tāpat kā pagājušā naktī taustīdamies un stulbinādamies dodas pa kāptuvi lejā un no turienes meiteņu istabā.
r7aHMqoMzfQ_0097.wav|Nevienas dvēseles nemanīts un netraucēts, viņš nokļūst atkal pie savas izredzētās, kā viņš to sevī dēvē, un, tiklīdz tai pielien klāt, tā uzmostas.
r7aHMqoMzfQ_0099.wav|Es tas esmu, viņš tai atkal čukst.
r7aHMqoMzfQ_0100.wav|Bet viņa, pieliekusies tam pie auss, čukst nopietni, kā liekas, pat dusmīgi:
r7aHMqoMzfQ_0103.wav|Kur tas ir dzirdēts?
r7aHMqoMzfQ_0104.wav|Nudien, viņš nebija vēl dzirdējis, kā iet meitās: ik naktis, pāmaktis vai tikai svētnaktīm.
r7aHMqoMzfQ_0105.wav|Redzams, meitene, lai gan mazāka, jaunāka nekā viņš, šādās lietās tomēr par viņu jau gudrāka.
r7aHMqoMzfQ_0106.wav|Viņš paliek nezināšanā četrrāpus kņūbam uz viņas cisu maisa malas: iet atpakaļ vai ko darīt?
r7aHMqoMzfQ_0107.wav|Nu pagaidi, viņa atkal čukst.
r7aHMqoMzfQ_0108.wav|Es drusku uzģērbšos.
r7aHMqoMzfQ_0109.wav|Tad, apvilkusies apakšdrēbes, pavelk viņu pie rokas, un viņš nogulstas tai blakus.
r7aHMqoMzfQ_0110.wav|Nu viņam labāk nekā pagājušu nakti, jo cisu maisi ir ciešāk kopā, un viņam nevajag vairs turēties ar elkoni uz kailas grīdas, bet starp abām meitenēm ir tik daudz svabadas vietas, ka viņš, slaiki izstiepies, var gulēt, tikai nedrīkst kustēties, lai neuzmodinātu otru meiteni.
r7aHMqoMzfQ_0111.wav|Brīdi viņš atkal guļ klusu, nezinādams nekā, ko teikt, ko būt.
r7aHMqoMzfQ_0112.wav|Bet tad viņam laimīgi iešaujas prātā, par ko nu var runāt: pieliecies ar muti Ciebai pie auss, viņš čukst:
r7aHMqoMzfQ_0113.wav|Tu uz mani esi dusmīga?
r7aHMqoMzfQ_0114.wav|Un Cieba, aplikusi viņam roku ap galvu un pieliekusi viņa ausi sev pie mutes, čukst klusi un mīlīgi:
r7aHMqoMzfQ_0115.wav|Kas nu par dusmošanos.
r7aHMqoMzfQ_0116.wav|Tikai ik naktis nevajag nākt tā jau neviens nedara.
r7aHMqoMzfQ_0118.wav|Bet varbūt tu mani nemaz negribi un tālab tev netīk, ka es nāku.
r7aHMqoMzfQ_0119.wav|Kā tu nāc uz tādām domām?
r7aHMqoMzfQ_0120.wav|Varbūt tu domā, ka es esmu kāds ļauns zēns, kāds nelabs cilvēks.
r7aHMqoMzfQ_0121.wav|Ka tu esi godīgs zēns un labs cilvēks, to es zinu jau no pagājušās vasaras tepat mācītāja muižā, kur tu mani tā mīļi bija apsedzis ar savu kamzoli; zinu to arī no šī pavasara mūs muižā, kad mani izglābi no pēriena, pats dabūdams pliķi.
r7aHMqoMzfQ_0122.wav|To es tev, tu labais, nekad, nekad neaizmirsīšu...
r7aHMqoMzfQ_0123.wav|Un, ar vienu roku apķērusies tam ap kaklu, piespiež savu muti viņam pie vaiga, it kā gribēdama skūpstīt, tomēr laikam kaunēdamās to nedara.
r7aHMqoMzfQ_0124.wav|Arī viņš neskūpsta meiteni, tikai brītiņu tur savu vaigu pieglaustu pie viņas vaiga.
r7aHMqoMzfQ_0125.wav|Kā man pie tevis patīk viņš tai klusu, klusu čukst ausī.
r7aHMqoMzfQ_0126.wav|Es nesaprotu, kālab mācītājs meitās iešanu ieskata par kādu lielu grēku un ļaunumu, kā viņš to mums stāstīja, izskaidrodams sesto bausli, un tik stingri piekodināja to nedarīt.
r7aHMqoMzfQ_0127.wav|Kur te lai būtu kāds grēks, kāds ļaunums?
r7aHMqoMzfQ_0128.wav|Kad cilvēki paši ir labi un godīgi, tad tur, protams, nav nekāds ļaunums, čukst atkal viņa tam pie auss.
r7aHMqoMzfQ_0129.wav|Grēks un ļaunums bez cilvēkiem nav nemaz domājams.
r7aHMqoMzfQ_0130.wav|Ja viņi paši būtu tādi labi un godīgi, kāds tu esi, tad jau nekāds grēks no meitās iešanas neceltos.
r7aHMqoMzfQ_0131.wav|Bet neba visi ir tādi, un tālab mācītājam ir jārājas.
r7aHMqoMzfQ_0132.wav|Es zinu, ka es neesmu eņģelis, bet arī tikai cilvēks.
r7aHMqoMzfQ_0133.wav|Tomēr to gan varu teikt, ka pie tevis man ir tik patīkami, ka es vairāk nekā nevēlos, kamdēļ arī nevaru saprast, nevaru iedomāties, kā lai te varētu nākt kas ļauns prātā.
r7aHMqoMzfQ_0134.wav|Visa mana vēlēšanās ir, kaut es tik arvien varētu būt pie tevis.
r7aHMqoMzfQ_0135.wav|Vairāk es nekā, nekā negribu.
r7aHMqoMzfQ_0136.wav|Nu es arī saprotu, kālab diži puiši tā labprāt mīl iet pie meitām.
r7aHMqoMzfQ_0137.wav|Tālab ka pie sievietes ir tik neizsakāmi patīkami.
r7aHMqoMzfQ_0138.wav|Tad viņš atkal, kā nācis, klusu aiziet projām.
r7aHMqoMzfQ_0139.wav|Diezgan nu jau pačukstējušies, un, paliekot ilgāk kopā, nebūtu laikam vienam otram vairāk ko teikt.
r7aHMqoMzfQ_0140.wav|Tā nu viņi satiekas kārtīgi ik pāmaktis, paši gan sevī priecādamies, gan viens otram izteikdami savu prieku, cik tāda satikšanās ir jauka.
r7aHMqoMzfQ_0141.wav|Sevišķi viņš ir priecīgs un pašapzinīgi lepns uz tādu slepenu satiksmi ar daiļu, skaistu meitu.
r7aHMqoMzfQ_0142.wav|Viņš labi zina, ka neviens cits puika pie meitenēm te neiet un tātad viņš ir vienīgais, kas sācis iet jau tās gaitas, ko iet tikai diži puiši, kas jau vienu otru gadu, kamēr iesvētīti.
r7aHMqoMzfQ_0143.wav|Viņš tātad jūtas jau it kā pieaugušu puišu kārtā.
r7aHMqoMzfQ_0144.wav|Kā lai arī ne, viņam jau pašam sava līgaviņa!
r7aHMqoMzfQ_0145.wav|Ja puikam kādreiz nejauši gadās tāda reize, kur var kādu skuķi apmeklēt vienu vai otru nakti, tad tas nav vēl nekas sevišķs: aiziet no rīta katrs uz savu pusi, un ar to tas notikums beigts.
r7aHMqoMzfQ_0146.wav|Bet, kā viņš tagad satiekas ar Ciebu, tas ir pavisam citādi: tā dara tikai puisis ar savu izredzēto.
r7aHMqoMzfQ_0147.wav|Redzēdams Ciebu izturamies ļoti gudri un prātīgi un dienām nekad nepiegriežam viņam nekādu vērību, viņš, pilns dziļa laimīga miera un lepnas iekšķīgas pašapziņas, sevī priecājas: Neviens nezina, pat ne jaustin nenojauš, ka te taisās jauns pāris.
r7aHMqoMzfQ_0148.wav|Tikai mēs divi paši vien to zinām.
r7aHMqoMzfQ_0149.wav|Bet kādu rītu, nogājis lejā priekšnamā mazgāties, kad viņš kādai skuķei saka, vai tā nevarētu padot viņam vannelē ūdeni, tā grīna un īgna atbild:
r7aHMqoMzfQ_0151.wav|Matīss izbrīnās un satrūkstas.
r7aHMqoMzfQ_0152.wav|Tātad zina gan arī citas par viņa draudzību ar Ciebu.
r7aHMqoMzfQ_0153.wav|Uzmetis skuķei ciešāku skatu, viņš tik visai vairs nebrīnās par viņas vārdiem: tā ir taču tā pati lielā skuķe, kuras guļasvieta ir blakus Ciebai.
r7aHMqoMzfQ_0154.wav|Tātad viņa tomēr noklausījusies, novērojusi, lai gan viņš nekad nav gulējis viņas pusē, bet vienmēr starp Ciebu un mazāko skuķi.
r7aHMqoMzfQ_0155.wav|Dienu, strādājot dārzā, viņš reiz atrodas divatā ar Ciebu vien, un šo mirkli viņš izlieto, klusi tai bilzdams:
r7aHMqoMzfQ_0157.wav|Tā lielā meita, kas tev guļ blakus, jauš, ka es pie tevis eju.
r7aHMqoMzfQ_0159.wav|Cieba iztrūkusies brīnās.
r7aHMqoMzfQ_0160.wav|Kā tu zini, viņa ko teikusi?
r7aHMqoMzfQ_0161.wav|Viņš nepatop nekā vairāk pateikt, jo pienāk citi zēni un meitenes, un viņu sarunai ir beigas.
r7aHMqoMzfQ_0162.wav|Vakarā viņš pie Ciebas vairs neiet, palikdams mierīgi savā guļā, lai gan šodien būtu ejams vakars.
r7aHMqoMzfQ_0163.wav|Nedara viņš to arī citu un aizcitu vakaru, saprazdams, ka, ja citas meitenes ko izpļukst un viņa slepenā satikšanās ar Ciebu nāk gaismā, ka tad viņus tūliņ pārraidīs mājās un šogad vairs nepieņems iesvētīšanā.
r7aHMqoMzfQ_0164.wav|Tad būs negods pa visu draudzi.
r7aHMqoMzfQ_0165.wav|Par sevi viņš vēl tā nebēdātu: viņš ir puika, un viņam no visa šī notikuma daudz nekas nepielips, ļaudis kādu laiku parunās un tad atkal apklusīs.
r7aHMqoMzfQ_0166.wav|Bet kur tversies Cieba no tāda kauna?
r7aHMqoMzfQ_0167.wav|To citas meitenes un sievas, lai gan pašas nebūt nav labākas, aprunās un skandinās pa ļaužu valodām gadiem, kā jau tas allaž notiek, kad par kādu skuķi nācis kāds negods klajā.
r7aHMqoMzfQ_0168.wav|Viss meitenes mūžs var ar to kļūt samaitāts.
r7aHMqoMzfQ_0169.wav|Tālab viņš nu pie tās vairs neiet.
r7aHMqoMzfQ_0170.wav|Viņš apmierināts ar to, ka dabū to dienām redzēt citu meiteņu pulkā, kur viņa acis notālēm var glaudīties gar daiļās Ciebas augumiņu.
r7aHMqoMzfQ_0171.wav|Divatā satikties viņiem vairs negadās, un tīši šādu reizi viņš arī nemeklē, lai nerastos citām meitenēm kādas aizdomas.
r7aHMqoMzfQ_0172.wav|Viņa rūpes tikai tās, kaut dižā Madliene nebūtu pļāpīga.
r7aHMqoMzfQ_0173.wav|Bet piektdien pusdienā, kad meitenes, dārzā strādādamas, sarunājas, kuras rītvakar ies mājās un atbrauks tad svētrit reizā ar savējiem.
r7aHMqoMzfQ_0174.wav|Kuras atkal paliks te un kurām svētrit piederīgie še atvedīs iesvētāmās goda drēbes.
r7aHMqoMzfQ_0175.wav|Viņš dzird Ciebu sakām pilnā balsī, it kā lai viņš arī varētu dzirdēt.
r7aHMqoMzfQ_0177.wav|Vakarā, iedams cauri priekšnamam, kur meitenes patlaban ņem savus cisu maisus, nesdamas tos istabā un taisīdamas guļas, viņš dzird Ciebu atkal sakām:
r7aHMqoMzfQ_0178.wav|Pēdējo vakaru šis kvaņķis te vēl jāstiepj.
r7aHMqoMzfQ_0179.wav|Nākošu nakti gulēšu mājās.
r7aHMqoMzfQ_0180.wav|Pie tam viņa uzmet acis Matīsam, un no šī acu uzmetiena un viņas vārdiem Matīss šķiet uzminējis viņas domas: viņa grib vēl ar to satikties.
r7aHMqoMzfQ_0181.wav|Tamdēļ, tiklīdz visi nogulušies, viņš, nogaidījis vēl kādu pusstundu, kad jau var domāt visu ēku dziļā miegā, atkal klusu un manīgi kā dimantu zaglis pasakā nokāpj no bēniņiem, bez mazākā trokšņa atver durvis un, četrrāpus līzdams, meklē atkal trešo maisu no loga.
r7aHMqoMzfQ_0182.wav|Tiklīdz, uz priekšu taustīdamies, viegli piedūries gulētājas kājām, viņš tūliņ dzird to pieceļamies sēdus: tātad bijusi nomodā un viņu gaidījusi.
r7aHMqoMzfQ_0183.wav|Viņu rokas satiekas.
r7aHMqoMzfQ_0184.wav|Paliekusies šurpmāk un aplikusi Matīsam roku ap kaklu, viņa čukst tam pie auss:
r7aHMqoMzfQ_0185.wav|Labi, ka ienāci, es gribēju ar tevi parunāt.
r7aHMqoMzfQ_0186.wav|Saki ko tev dižā Madliene teikusi?
r7aHMqoMzfQ_0187.wav|Ko viņa zina?
r7aHMqoMzfQ_0188.wav|Vai viņa ir aizmigusi?
r7aHMqoMzfQ_0189.wav|Tu esi tiķena, ka viņa nekā nemana viņš čukst pavisam klusu.
r7aHMqoMzfQ_0190.wav|Jā, jā, es visu laiku budāju un uzmanīgi viņu ievēroju.
r7aHMqoMzfQ_0191.wav|Tagad viņa iemigusi.
r7aHMqoMzfQ_0192.wav|Bet nu pastāsti ko viņa tev teica, ko viņa zina.
r7aHMqoMzfQ_0193.wav|Matīss tai pasaka visu, ko no Madlienes dzirdējis, un tad piebilst:
r7aHMqoMzfQ_0194.wav|Bet nu žigli apģērbies, lai es arī varu nogulties: ka kāda pamodusies nepamana mani te kņūbam.
r7aHMqoMzfQ_0195.wav|Nē, es nedrīkstu daudz kustēties: ar apģērbšanos un panckāšanos viņu var ātri uzmodināt.
r7aHMqoMzfQ_0196.wav|Tā jau laikam arī citām naktīm bijusi tā vaina, kad viņa ko manījusi.
r7aHMqoMzfQ_0197.wav|Vai tu, mani gaidīdama, nevarēji laikus uzģērbties vai atkal apguldamās paturēt savu apakšsvārciņu un jaciņu mugurā?
r7aHMqoMzfQ_0199.wav|Tad jau ne vien dižā Madliene, bet arī citas meitenes diez ko par mani domātu, ja redzētu mani apgulstamies pavisam nenoģērbušos.
r7aHMqoMzfQ_0200.wav|Bet nekas, gulēsim tāpat, esi tikai mierīgs.
r7aHMqoMzfQ_0201.wav|Matīss klusu, klusu nogulstas un pieglaužas tai klāt.
r7aHMqoMzfQ_0202.wav|Viņam pavisam savādi ap sirdi, pārliekot roku pāri krekliņā vien ģērbtajam daiļajam Ciebas augumiņam un spiežot to sev klāt jo klāt.
r7aHMqoMzfQ_0203.wav|Tāda meitenes uzticēšanās un nodošanās viņam ir kas pavisam jauns un aizkustina viņu līdz dziļākiem dvēseles dziļumiem.
r7aHMqoMzfQ_0204.wav|Nepazītā priekā, nejaustā laimībā viņš jūt sev sirdi trīcam.
r7aHMqoMzfQ_0205.wav|Viņam šķiet, ka tur sev rokās kādu sevišķu dārgumu, kādu augstu svētumu.
r7aHMqoMzfQ_0206.wav|Viņš nevar noturēties, nemēģinājis meitenei izteikt, ko tagad jūt viņa sirds, kas tagad notiek viņa dvēselē.
r7aHMqoMzfQ_0207.wav|Piespiedis savas lūpas tai pie auss, viņš čukst klusā, drebošā balsī.
r7aHMqoMzfQ_0208.wav|Man tā vien liekas, ka tu esi mana sieva, un es nevaru saprast, nevaru iedomāties, kur un kā var rasties pasaulē tādi cilvēki.
r7aHMqoMzfQ_0209.wav|Kas pret savām izredzētām līgavām spēj izturēties negodīgi, ļauni.
r7aHMqoMzfQ_0210.wav|Man liekas, ka arī tādiem, kas ir agrāk bijuši ļauni un nekrietni, satiekoties ar tik mīļu, sirsnīgu meiteni, vajadzētu kļūt labiem un godīgiem.
r7aHMqoMzfQ_0211.wav|Es zinu, ka tu esi labs un godīgs cilvēks, un tāpēc es pret tevi izturos tāda, kāda esmu.
r7aHMqoMzfQ_0212.wav|Vēl viņš gribētu tai teikt ko jauku un labu, bet nevar nekā jaukāka un labāka izdomāt par to, ko jau teicis.
r7aHMqoMzfQ_0213.wav|Bez tam, lai arī te diez cik patīkami pie daiļās zeltenītes, viņam šaujas prātā arī citādas domas: ja mācītāja cienīgā tagad ienāk ar sveci rokās palūkoties, vai meitenes mierīgi guļ, kā dzird viņu dažreiz jau darījušu, ko tad?
r7aHMqoMzfQ_0214.wav|Ar kādām acīm viņš tad lai stātos mācītājam priekšā?
r7aHMqoMzfQ_0215.wav|Lai gan viņš nekā ļauna nav nedz darījis, nedz domājis un lai gan sētu cilvēki iešanu meitās nekad nav uzskatījuši par kaut ko aizliedzamu, tomēr še, mācītāja muižā, ir citādi, še mācītājs pats to aizliedzis un izskaidrojis par grēku pret sesto bausli.
r7aHMqoMzfQ_0216.wav|Un ko tad lai saka Cieba?
r7aHMqoMzfQ_0217.wav|To uzskatītu par lielāko vaininieci, tamdēļ ka viņa to pieņēmusi.
r7aHMqoMzfQ_0218.wav|Viņš tamdēļ, brītiņu pagulējis, bilst Ciebai, nu viņš iešot projām.
r7aHMqoMzfQ_0219.wav|Viņa neattur, jo ir jau nu parunājušies, tikai Žukst:
r7aHMqoMzfQ_0220.wav|Paguli drusku nu arī pie Anniņas: viņa ir mana draudzene un visu zina.
r7aHMqoMzfQ_0221.wav|Tālab es tik droši arī varu tevi šinī pusē guldināt.
r7aHMqoMzfQ_0222.wav|Ja viņa būtu tāda kā dižā Madliene, tad tu te ne domāt nevarētu nākt.
r7aHMqoMzfQ_0223.wav|Tev tālab viņa arī jāievēro.
r7aHMqoMzfQ_0224.wav|Matīss tad arī apgriežas uz otru pusi un apliek roku Anniņai apkārt.
r7aHMqoMzfQ_0225.wav|Tā rodas arī nomodā un čukst viņam, ka abas ar Cietu esot budājušas, viņu gaidīdamas.
r7aHMqoMzfQ_0226.wav|Viņa arī bijusi tā, kas, meitenēm nogulstot, tīšu dikti kāsēdama, piegājusi pie durvīm un attaisījusi klabatu, lai viņš, nākdams iekšā, atrastu durvis jau vaļā un nevajadzētu cilāt klaloatu.
r7aHMqoMzfQ_0227.wav|Tāda meiteņu gudrība un izmanftja viņam gan patīk, tomēr patīkamāk viņš justos, kad būtu jau bēniņos savā guļā.
r7aHMqoMzfQ_0228.wav|Tālab, klusu nobučojis Anniņu, viņš jau grib līst projām, kad čīkš...
r7aHMqoMzfQ_0229.wav|lēni un gausi iečīkstas durvis, un istabā iespīd gaismas strāva: mācītāja cienīgā ar sveci rokā nāk iekšā.
r7aHMqoMzfQ_0230.wav|Šinī mirklī Anniņa, kuras guļā Matīss guļ zem apsega, žigli pārrauj tam apsegu pār galvu un tad, miegaini iekunkstēdamās un saberzēdama ar roku acis, tā liekuļodama traucēšanu miegā, šņāc mierīgi vienādi tālāk, tāpat kā visas citas gulētājas.
r7aHMqoMzfQ_0231.wav|Mācītāja cienīgā, pārlaidusi skatu pār istabu un redzēdama visas mierīgi guļam, iet atpakaļ, pie kam durvis atkal gari nočīkstas.
r7aHMqoMzfQ_0232.wav|Brīdi Matīss guļ zem apsegiem kā sastindzis, un Anniņa šņāc kā cietā miegā iemigusi.
r7aHMqoMzfQ_0233.wav|Bet tad viņš izbāza galvu no apsegu apakšas, un Anniņa nu, apturējusi savu liekulīgo šņākšanu un pieliekusies tam pie auss, čukst:
r7aHMqoMzfQ_0235.wav|Nu viņa vairs nenāks...
r7aHMqoMzfQ_0236.wav|Bet Matīss to neklausās.
r7aHMqoMzfQ_0237.wav|Piegriezies pie Ciebas un brītiņu ar to klusu, bet sirsnīgi skūpstījies, steidzas, četrrāpu līzdams, projām un pa durvīm ārā!
r7aHMqoMzfQ_0238.wav|Otrā dienā Matīsam noslēpumaini aukaini pukst sirds, redzot skaisto Ciebu un atceroties visu, kas naktī noticis: kā tā viņam tik mīli sirsnīgi spiedusies klāt, un viņš šo mīļo, daiļo augumiņu bija krekliņā vien turējis sev rokās.
r7aHMqoMzfQ_0239.wav|Nu viņš vairs nešaubās, ka Cieba dienās kļūs viņa sieva.
r7aHMqoMzfQ_0240.wav|Līdz šim viņam aizvien bija tādas domas bijušas, ka viņš nekad neprecēšoties.
r7aHMqoMzfQ_0241.wav|Patikušas viņam gan jau no pusaudža gadiem bija dažas meitas un meitenes, bet iedomāties no tām kādu par savu sievu viņš nebija varējis.
r7aHMqoMzfQ_0242.wav|Te viņam bija pašam savi piedzīvojumi, savi vērojumi.
r7aHMqoMzfQ_0243.wav|Agrāk viņa vecāki kādā muižā bija mituši kalpu kazarmā, kur vienā pašā istabā bija sabāzti pa astoņi pāri precētu ļaužu ar visiem bērniem.
r7aHMqoMzfQ_0244.wav|Te norisinājās dažādi skati, vecie un vājie mira, citi nāca pasaulē no jauna klāt.
r7aHMqoMzfQ_0245.wav|Ko viņš še redzēja un dzirdēja, tas viņam uz visiem laikiem iespiedās atmiņā.
r7aHMqoMzfQ_0246.wav|Nē, nē, viņš mēdza sevī spriest, precēties neprecēšos nekad: lai arī mana sieva būtu diez cik daiļa un tīkama, tiklīdz tā nonāktu tinībās un nedēļās, tā man vairs nepatiktu, apniktu, kļūtu riebīga un man vajadzētu no tās bēgt.
r7aHMqoMzfQ_0247.wav|Tagad nu viņš atzina, ka šādi viņa ieskati bijuši bērnišķīgi aplami: viņa tuvā satiksme ar Ciebu, sevišķi pagājušā naktī, bija viņa bērnišķīgos aizspriedumus izgaisinājusi kā ziedoņa vētra miglas gaisu.
r7aHMqoMzfQ_0248.wav|Kopš viņš savas izredzētās daiļajam augumiņam bijis tik tuvu, tuvu, turējis to sev rokās, spiedis sev pie sirds, viņš nevar vairs iedomāties, kur un kādos apstākļos tā viņam varētu kļūt nepatīkama, apnīkstoša, riebīga.
r7aHMqoMzfQ_0249.wav|Ne, šī meitene ir tāda, kas viņam patiks vienmēr, arī pēc visādiem notikumiem un vēl pēc daudziem gadiem.
r7aHMqoMzfQ_0250.wav|Šo viņš var iedomāties arī ar bērnu klēpī mīļu un patīkamu, pat arī tad, kad tai būtu jau vairāk bērnu, jā, šo viņš var precēt, precēs.
r7aHMqoMzfQ_0251.wav|Šī ir uzvarējusi un valdzinājusi visas viņa jūtas, viņa prātus.
r7aHMqoMzfQ_0252.wav|Pievakarē, ejot mājup, viņš uplejā panāk Ciebu ar Anniņu.
r7aHMqoMzfQ_0253.wav|Abas, nostājušās uz tilta, met upē maizes drupenas, skatīdamās un priecādamās, kā zivtiņas tās cita par citu aizgūtnēm uzķer.
r7aHMqoMzfQ_0254.wav|Viņš saprot, ka meitenes viņu tīšu gaidījušas.
r7aHMqoMzfQ_0255.wav|Iet nu visi trīs kopā, jo pa birzi visiem viens ceļš.
r7aHMqoMzfQ_0256.wav|Meitenes smiedamās un jokodamās ņemas vilkt caur zobiem dižo Madlieni, ka tā greizsirdībā naktīm viņas uzmanījusi un spiegojusi.
r7aHMqoMzfQ_0257.wav|Matīss, cenzdamies izlikties drošs un vīrišķīgi dižs, it kā pieaudzis puisis, jautri pasmiedamies, braši nosaka:
r7aHMqoMzfQ_0259.wav|Pagājušu nakti pat; es izbučoju abas savas sievas, viņa guļ kā īstā miegamačene, neko nemanīdama.
r7aHMqoMzfQ_0260.wav|Meitenes, paskatīdamās viena uz otru, smejas jautras un priecīgas, dzirdēdamas dēvējam sevi par sievām.
r7aHMqoMzfQ_0261.wav|Abas mēs nevaram būt tavas sievas: vienam nav brīv divas precēt.
r7aHMqoMzfQ_0262.wav|Tu jau neesi torks, joko Anniņa, smiekla dēļ turka vārdu šoreiz izrunādama kursiski, bet Cieba, pieiedama Matīsam tuvāk, teic paklusā balsī, kā pauzdama ko noslēpumaini nopietnu:
r7aHMqoMzfQ_0263.wav|Matīs, zini ko: tu iegādā Anniņai kādu brašu puiku.
r7aHMqoMzfQ_0264.wav|Viņa ir laba meitene un man mīļa, mīļa draudzene.
r7aHMqoMzfQ_0265.wav|Pats redzēji, kā viņa pagājušu nakti tevi gudri un manīgi paslēpa no mācītāja cienīgās acīm.
r7aHMqoMzfQ_0266.wav|Bet viņai nav, nabadzītei, vēl neviens labs draugs zināms.
r7aHMqoMzfQ_0267.wav|Nu, kurš tad viņai patīk, kādu es zinu gādāt?
r7aHMqoMzfQ_0268.wav|Nē, Cieba, neteic nekā, turi muti kā aizliegdama, kā lūgdama sauc Anniņa, nosarkdama vispār seju, bet Cieba teic:
r7aHMqoMzfQ_0269.wav|Čāpu Andrejs, zini, tas garais puika ar dzelteniem matiem, kas viņudien nokrita no malkas grēdas.
r7aHMqoMzfQ_0270.wav|Tas viņai patīkot vairāk par visiem citiem.
r7aHMqoMzfQ_0271.wav|Iedraudzējies ar to, pievāc viņu vairāk pie sevis un tad ierunā viņam Anniņu.
r7aHMqoMzfQ_0272.wav|Tomēr tikai tad, ja viņš domā Anniņu dienās precēt, bet, ja viņam prātā tik jāņošanās un jārēšanās, tad tur nekas neiznāks.
r7aHMqoMzfQ_0273.wav|To tu viņam pasaki jau tagad un raugi izzināt arī viņa domas.
r7aHMqoMzfQ_0274.wav|Kamēr tu to izdarīsi, mēs būsim abas tavas ļaudavas.
r7aHMqoMzfQ_0275.wav|Meitenes smējas, smejas arī Matīss par tādu joku.
r7aHMqoMzfQ_0276.wav|Tā runādamies, viņi iznākuši birzei cauri, kur nu jāšķiras.
r7aHMqoMzfQ_0277.wav|Teicis meitenēm ardievas un abas nobučojis, Matīss iet pa lielāko ceļu uz Lopu muižu, bet viņas arī katra pa savu ceļu uz savām mājām.
r7aHMqoMzfQ_0278.wav|Vēl atskatīdamās atpakaļ, viņas viena pēc otras uzsauc Matīsam:
r7aHMqoMzfQ_0280.wav|Cieba, soļodama nu viena pati pa brūkstalienu un meža ceļu, pārdomā sevī visu, ko pa šīm divi nedēļām piedzīvojusi, kamēr nav bijusi mājā.
r7aHMqoMzfQ_0282.wav|fean pati vēl jauniņa, arī viņas izredzētais ir vēl jauns puika, bet līgava viņa ir.
r7aHMqoMzfQ_0283.wav|Šī apziņa viņu dara priecīgu, laimīgu un zināmā mērā lepnu.
r7aHMqoMzfQ_0284.wav|Ne ikkatrai gadās tāda laime: tikai skaistākām un brašākām skuķēm laimējas iesvētāmās nedēļās saskatīties un noskatīties savu nākošo un ar to sadraudzēties.
r7aHMqoMzfQ_0285.wav|To viņa zina no savas mātes un dažām precētām radu sievām, kas lepodamās mēdz dažreiz stāstīt, ka viņas nolūkotas jau skuķu gados un taisni mācītāja muižā.
r7aHMqoMzfQ_0286.wav|Nu viņa arī piederēs pie tādām laimīgajām!
r7aHMqoMzfQ_0287.wav|Viņa savu puisēnu arī jau guldinājusi pie sevis.
r7aHMqoMzfQ_0288.wav|Ar sesto bausli gan tas varbūt īsti nesaskan un mācītāja vārdiem ir darīts pretī.
r7aHMqoMzfQ_0289.wav|Bet kas par to, ja ļauns nekas tur nav noticis?
r7aHMqoMzfQ_0290.wav|Un tā jau dara katra, kurai gadās ar savu sadraudzēties tik tuvu.
r7aHMqoMzfQ_0291.wav|Visas arī pašas par to dzied gaiši un skaidri:
r7aHMqoMzfQ_0292.wav|Ne tādēļ purva zāle, ka bitīte pāri skrēja;
r7aHMqoMzfQ_0293.wav|Ne tādēļ negodā, ka pie puiša nakti guļ.
r7aHMqoMzfQ_0294.wav|Jā, tiešām laba līdzība, viņa sevī spriež.
r7aHMqoMzfQ_0295.wav|Kas gan ir godīga puiša gulēšana pie meitas?
r7aHMqoMzfQ_0296.wav|Tas pats, kas bites pārlidojums pār ziedošu pļavu: no šāda lidojuma nenolīkst neviens zālītes stiebriņš, nenovīst neviena ziedu lapiņa.
r7aHMqoMzfQ_0297.wav|Katra zālīte aug, kā augusi, katrs ziediņš zied, kā ziedējis.
r7aHMqoMzfQ_0298.wav|Nevainojiet velti ne bitīti, ne zālīti, ne godīgu puisēnu, ne zeltenīti.
r7aHMqoMzfQ_0299.wav|Bitītes ar puķītēm tāpat sader kopā kā puiši ar meitiņām: visiem tiem savs uzdevums, savs mērķis.
r7aHMqoMzfQ_0300.wav|Tādas domas domādama, jaunā līgava droša, priecīga un laimīga dodas pie mātes un māsām.
KkN_dAwulDI_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
KkN_dAwulDI_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
KkN_dAwulDI_0003.wav|Pirmā grāmata, trīspadsmitā nodaļa.
KkN_dAwulDI_0004.wav|Dieva sunīši.
KkN_dAwulDI_0005.wav|Otrā rītā, tūliņ pēc azaida, bija jāsūta cilvēki nodedzināt Lāčubites.
KkN_dAwulDI_0006.wav|Ilgāk nevarēja gaidīt, jo, kamēr līdz turienei aizkļūs pa malu un mežu ceļiem, kas pavasaros arvien slapji un dubļaini, paies pāra stundas.
KkN_dAwulDI_0007.wav|Triju četru ēku nodedzināšana arī prasīs savu laiku.
KkN_dAwulDI_0008.wav|Dedzinātājiem taču jāstāv klāt, kamēr ēkas nodeg līdz pamatiem, ka Lāčubites lai nesāk saukt ļaudis palīgā, kas tur aiz ziņkārības būs sagājuši skatīties, un kādu ēku neapdzēš pusdegā.
KkN_dAwulDI_0009.wav|Dzimkungs dedzināšanu grib uzdot pārvaldniekam.
KkN_dAwulDI_0010.wav|Dzirdēdams tādu sievastēva nodomu, barons Elsiņš piedāvājas pārvaldnieka vietā vadīt dedzināšanas darbus.
KkN_dAwulDI_0011.wav|Neesot viņš tādu skatu nekad redzējis un tāpēc nu gribot būt tur klāt.
KkN_dAwulDI_0012.wav|Nebūs nekāds priecīgs skats redzēt ļaudis nelaimīgus, samisušus un dzirdot sievas vaimanājam, nosaka sievastēvs.
KkN_dAwulDI_0013.wav|Bet, ja gribi, jāj tu.
KkN_dAwulDI_0014.wav|Tik paņemies vairāk vīru līdzi, ka Lāčubišu saime, redzēdama tevi tādu jaunu un labsirdīgu, nesāk varbūt kavēt dedzinātājus viņu darbā.
KkN_dAwulDI_0015.wav|Nē, man būs plecos bise, un neviens neiedomāsies maniem rīkojumiem šā vai tā pretoties.
KkN_dAwulDI_0016.wav|Vīru man vairāk nebūs vajadzīgs kā tik viens vienīgs uguns pielaišanai.
KkN_dAwulDI_0017.wav|Pēc šādas sarunas baronu Elsiņu drīz redz soļos aizjājam pa muižas vārtiem.
KkN_dAwulDI_0018.wav|Viņam līdzi ir tikai muižas jātnieks, kas jāj gabaliņu iepakaļ.
KkN_dAwulDI_0019.wav|Padusē tam ir garena cibiņa ar posu, plukšņiem un pāris lielām oglēm iekšā, kabatā krams ar šķiltavām un pie sāniem redz piejoztu prāvu buntiņu platu, sausu skalu.
KkN_dAwulDI_0020.wav|Tas viss tam gadījumam, ja Lāčubitēs visi ugunskuri būtu nodzēsti, lai tad nevajadzētu iet prasīt šiem nelaimīgajiem vēl šķiļamos daiktus viņu pašu ēku dedzināšanai.
KkN_dAwulDI_0021.wav|Noskatījies dedzinātājus aizjājam, dzimtkungs jaukā dienā iet brīdi pastaigājies pa āru, jo istabās viņam tagad varen nepatīkami: gaiss šķietas biezs un smags, tā ka viņa vecajām plaušām pagrūti nākas tur elpot.
KkN_dAwulDI_0022.wav|Iet viņš pa muižas pagalmu, apskatīdamies ēku stiprumu un vērodams, kur gan būs izdarāmi atkal kādi lielāki labojumi un cik tie apmēram varētu izmaksāt.
KkN_dAwulDI_0023.wav|Vēl pārvaldnieks gan nav pie viņa griezies ne ar kādiem priekšlikumiem un prasījumiem, bet droši vien to drīz darīs, un nāksies tad atkal atvēlēt kādas lielākas vai mazākas summas.
KkN_dAwulDI_0024.wav|Ak, šī milzīgā muiža ar visām daudzajām malu muiželēm un plašo novadu neienes nekā, tikai jāliek klāt un atkal klāt.
KkN_dAwulDI_0025.wav|Redzēs, kā nu veiksies, kad saimniekus nostādīs uz renti un kad tie klaušu vietā maksās muižai naudu.
KkN_dAwulDI_0026.wav|Tā, ievērodams saimniecības lietas un raizēdamies par naudas vajadzībām, viņš pūlas novirzīt savas domas uz citu pusi no tā skata, kāds tagad norisinās tur aiz meža, tur tai nabadzīgajā zemnieku sētā.
KkN_dAwulDI_0027.wav|Viņa jūtas ir saviļņotas, viņa sirds nemierīga, lai gan viņš cenšas būt mierīgs, izlikties vienaldzīgs.
KkN_dAwulDI_0028.wav|Citu priekšā jau gan tāds var izlikties, bet pašam sevi apmānīt grūti.
KkN_dAwulDI_0029.wav|Paiedams gar modemieka ērbēģi, viņš, pamezdams acis logā, redz aiz tā zirgu Mauši.
KkN_dAwulDI_0030.wav|Uzsējies baušļus uz pieres, uzbracējis krekla piedurknes uz augšu, notinis dilbas pāri elkoņiem ar pātaru siksnām un uzsedzies dižanu pātardeķi, Maušis skaita pātarus tā, ka viss modemieka ērbēģis rīb.
KkN_dAwulDI_0031.wav|Maušis, kuldamies zirgu mītnieka gaitās, tātad nav paspējis vakar laikā pārrasties savā iedzīvē leišu miestelī un šabu vakaru tam nācies uzņemt tepat muižā, kur nu viņš tad arī diži un denkti svin šabas domā sevī dzimtkungs.
KkN_dAwulDI_0032.wav|Ieraudzījis veco kungu, Maušis aiz loga to sveicina, tik zemu paklanīdamies, ka plašais pātardeķis noviļņojas vien un baušļu ragi gandrīz nokrīt no pieres, bet tūliņ arī uz mirkli pārtrauktā pātaru straume rībēdama rit un plūst atkal tālāk.
KkN_dAwulDI_0033.wav|Jā, šodien ir žīdiem, rit atkal mums būs svētdiena domā dzimtkungs.
KkN_dAwulDI_0034.wav|Bet kāda svētdiena lai ir tur, tiem izpostītajiem ļautiņiem?
KkN_dAwulDI_0035.wav|Savādi viņam ir ap sirdi, visai savādi.
KkN_dAwulDI_0036.wav|Dažādu tiesu viņš kā senators savā mūžā ir spriedis, dažādus sodus uzlicis, bet nekad viņam nav nācies tos uzlikt kādiem cilvēkiem savā tuvākā apkārtnē vai pašam redzēt sodu izpildām.
KkN_dAwulDI_0037.wav|Šoreiz nu pavisam citādi: viņš viens pats bargo sodu uzlicis administratīvā kārtā šiem nabaga zemnieciņiem, pats viņš arī norīkojis soda izpildīšanu un pats nu redzēs to izpildām gan ne visā tuvumā un skaidrībā, bet notālēm: dūmi taču būs arī še saredzami.
KkN_dAwulDI_0038.wav|Jā, šāda reize ir pavisam savādāka, bet ko tur var darīt?
KkN_dAwulDI_0039.wav|Staigādams ārpus muižas pagalma pa lielceļu, viņš met acis uz to pusi, kur atrodas Lāčubišu sēta, vai nebūs jau dūmi redzami, bet nē, nav vēl nekas redzams.
KkN_dAwulDI_0040.wav|Tātad dedzinātāji nav tur vēl aizjājuši.
KkN_dAwulDI_0041.wav|Nu, gabals ir jājams, aulekšus nebūs skrējuši.
KkN_dAwulDI_0042.wav|Laika arī vēl diezgan.
KkN_dAwulDI_0043.wav|Grūti arī še, no līdzenas vietas, saredzēt, vai tālumā kur kas deg vai ne.
KkN_dAwulDI_0044.wav|Varbūt vējš dzen dūmus sānis, tā ka tie neiet stāvus gaisā, un tad še velti var kūkot un gaidīt dūmus rādāmies.
KkN_dAwulDI_0045.wav|Izstaigājies pa āru, viņš iet atkal iekšā, uzkāpj pils trešā stāvā un lūkojas tur pa logu ārā.
KkN_dAwulDI_0046.wav|Nav arī tur vēl nekas redzams.
KkN_dAwulDI_0047.wav|Bet, kad viņš pēc brīža atkal palūkojas logā, redz patlaban tālumā, mežiem pāri, ceļamies dūmu stabu augstu gaisā.
KkN_dAwulDI_0048.wav|Pie gaišzilās debess, gar kuru peld tikai dažas baltas mākoniņas, tumši pelēks dūmu gubenis, locīdamies un dalīdamies vairāk strāvās un līkumos, viļņo augšup.
KkN_dAwulDI_0049.wav|Tumšie dūmu mutuļi pēc brīža top gaišāki, pelēkāki: acīmredzot pēc salmu jumta aumaļīgās nosvilšanas sāk nu kurēties mierīgākā gaitā pati ēka, deg spāres, dziedri un koka sienas, tur dūmi tad arī ir rēnāki, gaišāki.
KkN_dAwulDI_0050.wav|Bet drīz šiem dūmiem blakus par jaunu ceļas melnu dūmu mutuļi gaisā nu viņi aizsvilinājuši otru ēku, arī tai jumts deg sprakšķēdams, un dūmi kuplās lēkšās ceļas augšup.
KkN_dAwulDI_0051.wav|Lai gan tas notiek krietni tālu, tur aiz lielajiem mežiem, plašajām pļavām un citiem klajumiem, tomēr dūmi tik brangi saredzami, ka no tiem var vērot gandrīz visu dedzināšanas un degšanas gaitu.
KkN_dAwulDI_0052.wav|Bet nav viņam tur vairs ko skatīties, vērot vai domāt.
KkN_dAwulDI_0053.wav|Viņa pavēle ir izpildīta, kā nācās, un ar to viņam pietiek, viņš var iet atkal mierīgi savās gaitās.
KkN_dAwulDI_0054.wav|Viņš nokāpj otrā stāvā savā darbistabā un grib tur ko darīt, bet darbs nevedas, miers no viņa bēg.
KkN_dAwulDI_0055.wav|Protams, nevis to niecīgo, veco skabūžu dēļ, ko znots tagad nodedzina tur tiem nabaga zemnieciņiem, tas ir nieks, tādus var uzcelt citus, bet rūpes un nemiers viņu moca mīļās meitiņas dēļ.
KkN_dAwulDI_0056.wav|No sievas pastāstījuma viņš zina, ka vēl nekas nav noticis, nav nekas grozījies Līnas stāvoklī, vēl arvien viņa atrodas tikai iepriekšējās raizēs, kas brīžiem uznāk, tad atkal pāriet; radības varot gaidīt vai nu šodien uz vakaru, vai nākošo nakti.
KkN_dAwulDI_0057.wav|Tāda ilga vilkšanās Līnas tinībās vecajam kungam modina rūpes un bažas mīļās meitiņas dēļ.
KkN_dAwulDI_0058.wav|Ja nu rodas kādi sarežģījumi, ja mātes vai bērna dzīvība nāk briesmās, vai viņš tad nesajutīs to kā Dieva pirkstu kā sodību viņam par to cieto, bargo izturēšanos pret nabaga zemnieku asarām?
KkN_dAwulDI_0059.wav|Sevišķi viņam bēdas, bažas un bailes dara tagad tas, ka viņa cietās izturēšanās dēļ nav iespējams saprātīgo Andarti aicināt šurp.
KkN_dAwulDI_0060.wav|Skrējējs, ko viņš jau vakar, citiem nekā nebilzdams, bija pats aizsūtījis ar vēstulīti uz Auci pie turienes ārsta, lai tas drošības dēļ steidzīgi brauktu šurp, šorīt pārskrējis atpakaļ, paziņodams, ka ārstu neatradis mājās, jo tas aizbraucis Jelgavā.
KkN_dAwulDI_0061.wav|Tātad arī šis viņa gudrais nodoms nav izdevies.
KkN_dAwulDI_0062.wav|Tīri jādomā, ka Dievs viņu patiesi grib piemeklēt viņa cietsirdības dēļ.
KkN_dAwulDI_0063.wav|Līnas liktenis nu ir uzticēts vārda pilnā ziņā vienkāršām, nemākulīgām sieviņām.
KkN_dAwulDI_0064.wav|Vai tam tā vajadzētu būt?
KkN_dAwulDI_0065.wav|Un viss viņa ietiepības dēļ vien.
KkN_dAwulDI_0066.wav|Ak, ja tagad notiek katastrofa no kam Dievs lai žēlīgi pasargā tad tas viņam visu mūžu būs jāuzskata kā taisni pelnīts Dieva sods...
KkN_dAwulDI_0067.wav|Pēc pusdienas pārjāj Arnolds.
KkN_dAwulDI_0068.wav|Vai, visas ēkas nodega labi vaicā tam sievastēvs.
KkN_dAwulDI_0070.wav|Kuru vismazāko ēciņu atstājāt pašiem un sīkajiem lopiem patvaram: kādu šķūneli vai pirti?
KkN_dAwulDI_0071.wav|Nezinu, kas tā tāda bija, bet mazāka tā bija par visām citām, atteic znots, ieiedams savā istabā.
KkN_dAwulDI_0072.wav|Sievastēvs saprot, ka znotam netīk ne runāt par šo lietu, viņš tad arī tam vairāk neko netaujās.
KkN_dAwulDI_0073.wav|Kas padarīts, tas pačlarits, jaunās pasaules cilvēkiem, kā redzams, ir visai mīksta sirds, un Arnolds arī pieder pie tādiem.
KkN_dAwulDI_0074.wav|Bet lai arī humāni cilvēki dzīvē ir vajadzīgi.
KkN_dAwulDI_0075.wav|Pie tādēm pieder jau arī viņš pats, kas jaunās dienās sēdējis Kantam pie kājām un klausījies viņa mācību par skaidro prātu.
KkN_dAwulDI_0076.wav|Protams, viņam ir savs noteikts stingrs raksturs, sava cieta griba, no kā visa viņš nekad neatkāpsies.
KkN_dAwulDI_0077.wav|Un zem šī rakstura, zem šīs gribas nākas tagad ciest vienas zemnieku sētas iedzīvotājiem, nu, bet ko tur var darīt un gan viņš par to atkal citādi būs labs un žēlīgs ir pret šo pašu saimnieku, ir pret pārējiem zemniekiem.
KkN_dAwulDI_0078.wav|Tā viņš pats sevi mierina, bet nevar tomēr īstu mieru nekur gūt, un bažas un rūpes mīļās meitiņas un viņas pēcnācēja dēļ nemitas.
KkN_dAwulDI_0079.wav|Nē, mājās viņam nav miera.
KkN_dAwulDI_0080.wav|Pēc palaunaga viņš liek jūgt zirgus pusratos un, pateicis savējiem, ka gribot pabraukāties, sēžas iekšā un liek kučierim braukt uz Lopu muižas pusi.
KkN_dAwulDI_0081.wav|Tomēr, kad sasnieguši Lopu muižu, pasaka kučierim negriezties vis tur iekšā, bet braukt tai garām uz mācītāja muižu.
KkN_dAwulDI_0082.wav|Pavasaros ceļi slikti, steigties nav jāsteidzas, dzimtkungs tālab saka kučierim, lai brauc soļos.
KkN_dAwulDI_0083.wav|Netālu no lielceļa ir baznīca.
KkN_dAwulDI_0084.wav|Patlaban tās tornī sāk zvanīt.
KkN_dAwulDI_0085.wav|Ko tur zvana, vai kāds miris ievaicājas kungs kučierim.
KkN_dAwulDI_0086.wav|Jā, Dieva sunīši rej, bet, ko tie rej, to nevar zināt.
KkN_dAwulDI_0087.wav|Jāpaklausās, atsaka kučieris un, pieturējis zirgus un noņēmis cepuri, klausās.
KkN_dAwulDI_0088.wav|Kālab tu baznīcas pulksteņus sauc par Dieva sunīšiem vaicā dzimtkungs, arī pacēlis cepuri un klausīdamies.
KkN_dAwulDI_0089.wav|Tā ļaudis tos dēvē.
KkN_dAwulDI_0091.wav|Laikam tālab, ka baznīca ir Dieva sēta, un viņi ir šīs sētas sunīši, kas riedami paziņo ļaudīm un kungiem, ko katrreiz lai dara.
KkN_dAwulDI_0092.wav|Svētrītiem viņi rej:
KkN_dAwulDI_0093.wav|Baznīcā ej, baznīcā ej!
KkN_dAwulDI_0094.wav|Pēc dievkalpošanas atkal rej:
KkN_dAwulDI_0096.wav|Tas tālab, lai ļaudis neietu krogū, bet tūliņ jaustu ikviens savas mājas.
KkN_dAwulDI_0098.wav|Kā tad, cienīgs lielskungs, katrreiz savādi.
KkN_dAwulDI_0099.wav|Un ko viņi tagad ziņo?
KkN_dAwulDI_0100.wav|Es jau klausos.
KkN_dAwulDI_0101.wav|Mirēja apzvanlšana tā nav, tad, ja labs cilvēks aizgājis, tie skan:
KkN_dAwulDI_0102.wav|Nāc kapos, nāc kapos!
KkN_dAwulDI_0103.wav|Ja ļauns cilvēks nomiris, tad:
KkN_dAwulDI_0104.wav|Dievs tevi neņems, Velns tevi paraus!
KkN_dAwulDI_0105.wav|Bet tagad šīs skaņas nav dzirdamas, un parastā sestdienas skaņa, kad iezvana svētvakaru, arī tā nav.
KkN_dAwulDI_0106.wav|Daudz draudzēs, Kurzemē, cik zinu, svētvakaru nemēdz iezvanīt.
KkN_dAwulDI_0107.wav|Bet pie mums mēdz, mūsu draudzē tas tā parasts jau no laika gala.
KkN_dAwulDI_0108.wav|Un kā viņi svētvakariem skan?
KkN_dAwulDI_0109.wav|Tad tie tādam kungam vai vagarim, kas ļaudīm nedod svētvakaru, kalpinādami tos vēl pēc saules, sludina šādu likteni pēc nāves.
KkN_dAwulDI_0110.wav|Dievs tevi neņems, velns tevi neraus.
KkN_dAwulDI_0111.wav|Debesīs kāpsi Neuzkāpdams, ellē kritīsi Nenokrizdams.
KkN_dAwulDI_0112.wav|Pusgaisu, pusgaisu Vien lidināsi!
KkN_dAwulDI_0113.wav|Un tagad viņi tā neskan?
KkN_dAwulDI_0114.wav|Nē, nē, tagad pavisam citādi.
KkN_dAwulDI_0115.wav|Vai jūs, cienīgs lielskungs, nevarat saklausīt, ko viņi rej?
KkN_dAwulDI_0116.wav|Nē, nekā, dzirdu tik, ka iet: bim, bam, bim, bam, vairāk neko.
KkN_dAwulDI_0117.wav|Tas tālab, ka jūs reti dabūjat viņus dzirdēt.
KkN_dAwulDI_0118.wav|Bet mēs, zemnieku cilvēki, kas no mazu dienu tos dzirdam un esam viņu riešanu mācījušies tulkot un saprast no saviem tēviem un mātēm, ļoti labi izšķiram, kā viņi kuru reizi skan, kad tik brītiņu labi ieklausāmies.
KkN_dAwulDI_0119.wav|Nu es esmu ieklausījies un skaidri saprotu arī, kā viņi šovakar skan.
KkN_dAwulDI_0121.wav|Tā vien iet:
KkN_dAwulDI_0122.wav|Stāvu nesit, gulu negāz!
KkN_dAwulDI_0124.wav|Vai jūs, cienīgs lielskungs, nu arī vēl nevarat sadzirdēt?
KkN_dAwulDI_0125.wav|Nē, nekā, tik bim bam vien iet.
KkN_dAwulDI_0126.wav|Un ko tie vārdi nozīmē, ko tu dzirdi, kam viņi to saka?
KkN_dAwulDI_0127.wav|Cienīgs lielskungs, tas ir tas rējiens, ko viņi svētvakariem uz kungiem rej.
KkN_dAwulDI_0129.wav|Lai svētvakariem, kad muižā grib pērt ļaudis, tiem stāvus nesit un guļus lai arī tos negāž, bet, kad nevar sist ne stāvus, ne guļus, tad jau pērt nevar nemaz.
KkN_dAwulDI_0130.wav|Tā, redziet, cienīts lielskungs, Dievs liek saviem sunīšiem riet kungiem ausīs, lai tie dzird Dieva pavēli un cilvēkus neliek sist.
KkN_dAwulDI_0132.wav|Jauki izdomāts.
KkN_dAwulDI_0133.wav|Tiešām jauki...
KkN_dAwulDI_0134.wav|Jā, cienīts lielskungs, pa gadu simteņiem dabūdama ik svētvakara briesmīgus pērienus, tauta to tā izdomājusi.
KkN_dAwulDI_0135.wav|Kad kungi bargi, nežēlīgi, kā tas sevišķi dzirdams par dažiem citiem novadiem, tad baznīca un Dievs ļaudīm še zemes virsu ir vienīgais atbalsts, vienīgā cerība.
KkN_dAwulDI_0136.wav|Nebūtu baznīcas un Dieva, tad jau dažam nepatiktos nemaz dzīvot.
KkN_dAwulDI_0137.wav|Bet tā katrs nes savu nastu ar pacietību un tanī jaukajā cerībā, ka tur, viņā saulē, ir mums,, zemes vergiem, būs labāk un vieglāk.
KkN_dAwulDI_0138.wav|Pats nāvē iet nedomā neviens, lai arī še būtu, cik grūti būdams.
KkN_dAwulDI_0139.wav|Baznīca ir tā vieta, kur ļaudis sarunājas ar Dievu, izsūdzēdami tam savas bēdas, un baznīca ir arī tā vieta, kur Dievs liek saviem sunīšiem ļaudis mierināt un priecināt un riet kungiem ausīs, lai tie nav nežēlīgi un neliek sist cilvēkus, sevišķi svētvakaros.
KkN_dAwulDI_0140.wav|Kālab sevišķi svētvakaros?
KkN_dAwulDI_0141.wav|Tālab, ka sestdienām dabū pēriena visi tie, kas nedēļā to pelnījuši, bet nav vēl to dabūjuši.
KkN_dAwulDI_0142.wav|Sestdienas vakarā, pērienu saņēmuši, visi tad dodas mājās, noperas vēl pirtī un tad rītu iet baznīcā.
KkN_dAwulDI_0143.wav|Ak, tad jau pēriens pēriena galā, omulīgi pasmejas dzimtkungs.
KkN_dAwulDI_0144.wav|Tā ir, cienīgs lielskungs.
KkN_dAwulDI_0145.wav|Šovakar tāds pat vakars, un tālab Dieva sunīši kaukdami rej:
KkN_dAwulDI_0148.wav|Bet tagad taču svētvakariem nekādus cilvēkus manās muižās vairs neper izsaucas dzimtkungs.
KkN_dAwulDI_0149.wav|Es jau sen esmu devis pavēli pēršanu atstāt.
KkN_dAwulDI_0150.wav|It ja gadītos kādi nevaldāmi resgaļi, ar kuriem citādi nekā nevar iztikt, tad tik tiem uzskaitīt pa pieci, ne vairāk.
KkN_dAwulDI_0151.wav|Tā gan ir, cienīgs lielskungs, kā jūs sakāt.
KkN_dAwulDI_0152.wav|Bet šovakar pērs nevis muižas darbiniekus vai kaut kādus resgaļus, bet divdesmit vai vairāk saimniekus.
KkN_dAwulDI_0153.wav|Ko tu saki, kas tos pērs brīnās dzimtkungs.
KkN_dAwulDI_0154.wav|Pagasta tiesa, cienīgs lielskungs.
KkN_dAwulDI_0156.wav|Tālab, ka tie muižu aprunājuši: teikuši, ka muiža, atlaizdama saimniekus no klaušas un prasīdama naudu, gribot tiem dīrāt divi ādas nost.
KkN_dAwulDI_0157.wav|Muižkungs, dabūjis to zināt, gribēja likt tos denkti nosukāt, bet, dabūjis zināt, ka muiža nedrīkst vairāk pēriena dot kā tik pa piecpadsmit sitienu, paaicinājis pie sevis tiesas priekšsēdētāju un licis piespriest katram pa divdesmit pieci cirtieni.
KkN_dAwulDI_0158.wav|Tiesa tad arī to tā nosprieda, un šovakar vainīgie saziņoti muižā, kur tie kopā ar pāris citiem peramiem dabūs nolikto sodu.
KkN_dAwulDI_0159.wav|Zirgu Maušis jau vakar vakarā atvedis jaunu platu pletni, ko muižkungs bija tam uzdevis pataisīt no visbiezākās vērša ādas, sašūtas trim kārtām.
KkN_dAwulDI_0160.wav|Vecā pletne bija sadilusi, izžuvusi, izturkšķējusi un palikusi pavisam viegla.
KkN_dAwulDI_0161.wav|Bet jaunā ir bieza un smaga.
KkN_dAwulDI_0162.wav|To nu šovakar laidīs pirmo reizi darbā...
KkN_dAwulDI_0163.wav|Kuš, diezgan, apturi zirgus uztraucies un it kā saskaizdamies, strauji uzsauca kungs kučierim, žigli izkāpa no puskarietes un teica:
KkN_dAwulDI_0164.wav|Jā, nu es arī saprotu Dieva sunīšu riešanu.
KkN_dAwulDI_0165.wav|Tā vien skan:
KkN_dAwulDI_0169.wav|Brauc tūliņ mājās un pasaki muižkungam, ka lai nevienu cilvēku neper es to pavēlu.
KkN_dAwulDI_0171.wav|Bet, cienīgs lielskungs, man tur muižā neticēs: domās mani iedzērušos vai kādus niekus sagudrojušu, un peramie dabūs savu tiesu kā likts.
KkN_dAwulDI_0172.wav|Ticēs, saki, ka es tevi sūtīju.
KkN_dAwulDI_0173.wav|Bet nē, pagaidi es tev iedošu zīmīti...
KkN_dAwulDI_0174.wav|Un, izņēmis sev no kabatas mazu, mazu papīrīti, ātri uzrakstīja tur dažus vārdus un tad iedeva to kučierim, piebilzdams:
KkN_dAwulDI_0175.wav|Un zirgus nežēlo, ka nav par vēlu, tik pēc tam tos labi atpūtini.
KkN_dAwulDI_0176.wav|Nebūs par vēlu, cienīgs lielskungs.
KkN_dAwulDI_0177.wav|Pēršana šoreiz uzticēta Maušim, tādēļ ka tam stipra roka un ciets sitiens, bet Maušis drīkst stāties darbā tikai tad, kad šabas nosvinētas, tas ir, kad rieteklis jau uzlēcis.
KkN_dAwulDI_0178.wav|Es muižā būšu laikā: visu ceļu lēni esam braukuši, nu ļaušu, lai zirgi dod kājām pilnu vaļu.
KkN_dAwulDI_0179.wav|Bet kur jūs paliksit?
KkN_dAwulDI_0180.wav|Es tik ātri nemīlu braukt, man arī vēl darīšana pie mācītāja.
KkN_dAwulDI_0181.wav|Pasaki kalnā, ka pārbraukšu vēlāk vai nu ar Lopu muižas, vai mācītāja zirgiem.
KkN_dAwulDI_0182.wav|Kučieris aizlaida straujā gaitā, tā ka dubļi mīkstajā ceļā šķīda uz visām pusēm.
KkN_dAwulDI_0183.wav|Dieva sunīši, it kā izpildījuši savu šīsdienas uzdevumu, apklusa, un vecais Bruģu kungs pa apžuvušo ceļmali nesteigdamies soļoja uz mācītāja muižas pusi, sajuzdams sevī patīkamu mieru un sirds vieglumu, kādu šodien visu dienu nebija jutis.
KkN_dAwulDI_0184.wav|Tagad, kur viņš bija izdarījis tādu labu darbu, viņam šķita, it kā viņš stāvētu debesīm un Dievam atkal tuvāk.
KkN_dAwulDI_0185.wav|Arī rūpes un bažas mīļotās meitiņas dēļ bija kļuvušas mazākas, vieglākas.
SLuKrsGlong_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
SLuKrsGlong_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
SLuKrsGlong_0003.wav|Pirmā grāmata, divpadsmitā nodaļa.
SLuKrsGlong_0004.wav|Dzimtkunga bauslis.
SLuKrsGlong_0005.wav|Īsi priekš Lieldienām Bruģu dzimtkungs bija pārradies muižā pie savas ģimenes, kas te bija dzīvojusi visu ziemu.
SLuKrsGlong_0006.wav|Lai gan Lieldienas šogad bija paagri trīs nedēļas priekš Jurģiem , tomēr laiks bija jauks un silts.
SLuKrsGlong_0007.wav|Dzimtkungs, vēlēdamies savus plašos, tīri neapgalējamos īpašumus aplūkot daudzmaz tuvāk, šinīs jaukajās dienās daudz jādīja apkārt gar laukiem un pļavām, gan arī pa mežiem, kur muižas un novada ļaudis strādāja, sacirsto un mežmalēs izvesto malku sakraudami rindās vai arī cirtumos vākdami žagarus un čūkšļus kopā un mežu tīrīdami.
SLuKrsGlong_0008.wav|Dažudien dzimtkungu viņa izjājienos pavadīja muižkungs vai mežkungs, vai atkal viņa znots, kas ar savu cienīgo uzturējās tagad Bruģu muižā.
SLuKrsGlong_0009.wav|Dažu reizi jāja arī viens pats.
SLuKrsGlong_0010.wav|Sulaiņi, istabenes un cita muižas saime, kas dzīvoja kalnā vai kam tur kāda darīšana, daudzināja dzimtkungu šoreiz esam neparasti īdrā prātā.
SLuKrsGlong_0011.wav|Laikam tāpēc, ka laba daļa saimnieku nebija vēl pieņēmuši jauno kārtību un nebija arī zināms, ko tie īsti darīs: vai galu galā pieņems rentes noteikumus jeb atteiksies to darīt, tā ka nāksies tos izlikt no viņu sētām.
SLuKrsGlong_0012.wav|Muiža bija arī neziņā, ko iesākt ar atstātām sētām, jauni saimnieki tikai uz divi trīs sētām bija pieteikušies.
SLuKrsGlong_0013.wav|Pārējām, ja viņu saimnieki tās vai nu ar labu atstātu, vai arī nāktos tos ar varu izlikt, būtu jāpaliek uz nākošu gadu un varbūt arī uz vairāk gadiem tukšām.
SLuKrsGlong_0014.wav|Šādu nepatikšanu dēļ tiešām atrazdamies īgnā garastāvoklī, Bruģu dzimtkungs, kas jau tā bija trauslas, cietas dabas cilvēks.
SLuKrsGlong_0015.wav|Tagad sevišķi bija strups un straujš ir vārdos, ir darbos.
SLuKrsGlong_0016.wav|Īsi pirms sava pārbrauciena muižā viņš bija galvaspilsētā kādā sapulcē noklausījies gudra profesora priekšlasījumu par biežiem ugunsgrēkiem Iekškrievijā.
SLuKrsGlong_0017.wav|Kur ik vasaras ar uguni aizbēgot ne vien veselas sādžas un ciemi, bet izdegot arī meži un milzīgās platības, no kam ir valstij, ir privātiem īpašniekiem rodoties tīri neapzināmi zaudējumi.
SLuKrsGlong_0018.wav|Profesors bija apgalvojis, ka viss šis bezgalīgais posts ceļoties pa lielumlielai daļai aiz zemnieku nolaidības, tamdēļ ka tie rīkojoties trakiski nebēdīgi, kurdami sausā laikā mežos uguni.
SLuKrsGlong_0019.wav|Kā radikālu līdzekli pret šādu nebūšanu profesors bija ieteicis aizliegt zemniekiem vasaru kurt mežā uguni vai arī pavisam tiem noliegt iet mežā iekšā un ka šāds aizliegums būtu pildāms ar visu to stingrību un bardzību, kāda vien muižniekiem dota rokās pār zemniekiem.
SLuKrsGlong_0020.wav|Kādudien, vienam pašam apskatot savus mežus un redzot tur ļaudis strādājam tīrīšanas un izkopšanas darbus, lielākos žagarus kraujot stirpās.
SLuKrsGlong_0021.wav|Bet čužus, čūkšļus un gružus dedzinot kopā, Bruģu kungs nejauši iecerējās profesora priekšlasījumu par mežu degšanas briesmām Krievijā.
SLuKrsGlong_0022.wav|Un uzreiz viņam šāvās prātā, ka arī viņam jāsper stingri soļi savu mežu aizsargāšanā.
SLuKrsGlong_0023.wav|Viņš tamdēļ uz vietas pavēlēja mežu vāķējiem, kuri atradās viņam vistuvāk, tūliņ dzēst uguni nost un paziņot visiem citiem darīt to pašu, pie tam biedinādams, ka, ar parītdienu sākot, tiklīdz kur kādu māju strādnieki būs iekūruši mežā uguni, tad viņš bez žēlastības likšot tās mājas nodedzināt.
SLuKrsGlong_0024.wav|Šādu pavēli viņš, jādams no meža mājup un saticis muižkungu, uzdeva tam ar vagariem un muižas jātniekiem tūliņ paziņot visiem saimniekiem, kā arī pagasta tiesai.
SLuKrsGlong_0025.wav|Pārjājis muižā, uzsaucis pie sevis mežkungu un pasacījis tam, kādu pavēli izlaidis, viņš dabūja no tā zināt, ka tagad par ugunsgrēka izcelšanos mežā gan neesot ko bīties, tamdēļ ka meži vēl pilni slapjuma un mitruma, vietām sastopamas pat vēl neizkusušas sniega kupenas, bet purvos un pločos pludo ūdens.
SLuKrsGlong_0026.wav|Vispār ugunsgrēks nekad nevarot izcelties, kad cilvēki ir klāt un paši to kur un redz, arī vasaru ne.
SLuKrsGlong_0027.wav|Tas varot gadīties tikai tad, kad ganeļi vai šādi tādi neprašas sausā, izžuvušā mežā iekur uguni un paši tad, to nenodzēsuši, aiziet projām.
SLuKrsGlong_0028.wav|Tā teica mežkungs, īsts pratējs un zinātājs mežu lietās.
SLuKrsGlong_0029.wav|Ka bargā pavēle šimbrīžam bijusi gluži lieka, to ieskatīja tagad arī pats dzimtkungs.
SLuKrsGlong_0030.wav|Bet nu bija mežkunga viss gudrais paskaidrojums par vēlu: kad vecais dzimtkungs reiz kādu pavēli bija devis, viņš nekad to neatsauca, un tā bija visiem un ikvienam pildāma tā, kā viņš to bija noteicis.
SLuKrsGlong_0031.wav|Viņš nekad un nekur neaizmirsa, ka viņš ir senators, un, kā senāts rīkojās pār visu valsti, tā viņš mēdza rīkoties pa savu novadu un savām muižām.
SLuKrsGlong_0032.wav|Senāts, ja kādu likumu reiz izsludināja, tad tas bija jāpilda, lai tas būtu diez cik nepareizs vai greizs.
SLuKrsGlong_0033.wav|Tāpat arī viņš, ja pavēle ir dota, to nevar vairs atsaukt, jebšu tā izrādītos par gluži nevajadzīgu.
SLuKrsGlong_0034.wav|Pavēle par uguns kuršanas aizliegumu mežos viņam nedara it nekādas rūpes.
SLuKrsGlong_0035.wav|Jo kam gan kāda vajadzība kurt mežā uguni?
SLuKrsGlong_0036.wav|Nē, tas nav vajadzīgs ne vasaru, ne arī tagad.
SLuKrsGlong_0037.wav|Tātad viena alga, kad aizliegums dots, vietā un lietā tas būs arvien.
SLuKrsGlong_0038.wav|Bet Lāčubišu saimnieka tēvs, puskurls vecis, kas vai nu par dzimtkunga pavēli nav nekā dzirdējis.
SLuKrsGlong_0039.wav|Vai arī, ja dzirdējis, nav to sapratis, kādudien aizgājis mežā un cirtumos tanī vietā, kur Lāčubišu ļaudis cirtuši malku un vākuši žagarus.
SLuKrsGlong_0040.wav|Uzkūris paprāvu uguni, dedzinādams kopā atlikušos sīkos zarus un sagrābtās skaidas, čužus un skujas.
SLuKrsGlong_0041.wav|No šāda kurināmā sacēlušies tādi kupli un lieli dūmi, kas sniedzas pāri egļu galotnēm.
SLuKrsGlong_0042.wav|Nelaimei taisni ap šo laiku gadījies dzimtkungam izjāt pabaudīt jaukā laikā spirgtu gaisu: diezgan ilgi viņš Pēterburgā dvašojis miglaino, dūmaino un citādi neveselīgo lielpilsētas gaisu.
SLuKrsGlong_0043.wav|Varbūt viņš arī izjājis tanīnolūkā, lai paraudzītos, vai ļaudis viņa pavēli pareizi ievēro: vai neredz mežā kur kūpam dūmus.
SLuKrsGlong_0044.wav|Nē, neredz vis, jebšu viņš nojājis jau dažas verstis tālu.
SLuKrsGlong_0045.wav|Un tā arī ir pareizi un citādi nemaz nevar būt.
SLuKrsGlong_0046.wav|Kas gan uzdrīkstētos darīt pretī viņa pavēlei?
SLuKrsGlong_0047.wav|Un vecais kungs, sevī apmierināts un labpatikā smaidīdams, jāj savā skaistajā dzērvjspalvu zirgā soļos tālāk.
SLuKrsGlong_0048.wav|Laiks pret pusdienu kļūst citādāks, nekā tas bija no rīta: pirms bija jūtamas tikai atsevišķas pūsmas, tagad tās seko cita citai gandrīz bez pārtraukuma, brīžiem pāriedamas jau it stiprā brāzmā.
SLuKrsGlong_0049.wav|Viena tāda brāzma iesit jātniekam it kā dūmu smaku nāsīs.
SLuKrsGlong_0050.wav|Viņš paceļ degunu uz augšu un osta gaisu.
SLuKrsGlong_0051.wav|Bet nē nekā nevar saost no dūmiem.
SLuKrsGlong_0052.wav|Atkal vēja brāziens.
SLuKrsGlong_0053.wav|Tas nenāk vairs no austrumiem, bet vairāk no ziemeļu puses.
SLuKrsGlong_0054.wav|Redzams vējš, kļūdams stiprāks, iegriezies pa daļai ziemelī.
SLuKrsGlong_0055.wav|Atkal jauna brāzma un atkal dūmu smaka.
SLuKrsGlong_0056.wav|Tagad jājējs pagriež zirgu sānis un lūkojas uz ziemeļa pusi.
SLuKrsGlong_0057.wav|Kas, ko viņš redz?
SLuKrsGlong_0058.wav|Virs meža viļņo pelēka strāva, brīžam kļūdama gaišāka, brīžam tumšāka; bet vietām plānāka dūmu dūka, sprauzdamās cauri kokiem un krūmiem, jau plūst no meža ārā un lokās pāri melnajiem arumiem.
SLuKrsGlong_0059.wav|Vecais kungs griež zirgu apkārt, meklē un drīz atrod lauka celiņu, pa kuru soļos jāj mežup, būdams bez gala ziņkārīgs, kas gan tas tāds varētu būt, kas tagad mežā uzkūris tādu lielisku uguni.
SLuKrsGlong_0060.wav|Drīz viņš, mežu sasniedzis un pa brukstalienu un celmieniem gabalu nojājis, ierauga cirtumā ugunskuru, kura tuvumā kāds vecītis ar īsu pīpiņu zobos un grābekli rokās piegrābsta un vāķ kopā skuju atliekas un citas čužas un meža gružus.
SLuKrsGlong_0061.wav|Mezdams visas šīs sagrābas ugunī, kur tad no katra uzmetiena tūliņ uzkūpst prāvāki un biezāki dūmu mutuļi.
SLuKrsGlong_0062.wav|Vecītis dzimtkungu tik ierauga tad, kad tas atrodas jau visā tuvumā, taisni viņam pretim.
SLuKrsGlong_0063.wav|Tūliņ vecītis, norāvis sev veco ziemas luģeni no galvas un izņēmis pīpiņu no zobiem, droši, gandrīz priecīgi dodas lielkungam klāt, apzinādamies visu darām pareizi, un tātad nav viņam augstā jātnieka ko bīties.
SLuKrsGlong_0064.wav|Pīpītei vāks vis ir virsū.
SLuKrsGlong_0065.wav|To viņš zina ļoti labi, ka gar muižas ēkām un vasaru arī mežos ir stingri aizliegts pīpot, ja pīpei nav vāks virsū.
SLuKrsGlong_0066.wav|Bet viņam, paldies Dievam, tāds ir.
SLuKrsGlong_0067.wav|Viņš gan pīpiņu tagad iespiedis saujā, bet, ja lielskungs prasītu, lai parāda, vai ir vāks, viņš droši varētu savu pīpiņu parādīt.
SLuKrsGlong_0068.wav|Bez tam lielskungs tagad pats savām acīm dabū redzēt, kādu derīgu darbu viņš te dara, tik denkti tīrīdams mežu jau tādā agrā pavasari.
SLuKrsGlong_0069.wav|Piesteidzies klāt un pakacējies pēc lielkunga svārku stūra, viņš to bijīgi noskūpsta.
SLuKrsGlong_0070.wav|Kaut ko tam lielskungs teic.
SLuKrsGlong_0071.wav|Ko to viņš nedzird.
SLuKrsGlong_0072.wav|Bet sapratīgā kārtā viņš tūliņ sevī iedomājas, ka lielskungs grib zināt, vai viņa pīpītei ir vāks.
SLuKrsGlong_0073.wav|Tamdēļ mudīgi paver sauju un rāda tam pīpīti.
SLuKrsGlong_0074.wav|Bet nē, no kunga skata un galvas papurinājuma viņš noprot, ka pīpiņa tam nupat nerūp.
SLuKrsGlong_0075.wav|Un kungs atkal ko saka.
SLuKrsGlong_0076.wav|Tagad vecītis, ātri pielicis pie katras auss plaukstu, pacēlies uz pirkstu galiem un pieliecies kungam jo tuvāk, uzmanīgi klausās ar abām ausīm.
SLuKrsGlong_0077.wav|Lai labāk varētu sadzirdēt lielkunga vārdus, viņš pat muti tur vaļā.
SLuKrsGlong_0078.wav|Un sadzird šoreiz arī: lielskungs prasa, no kādas sētas viņš ir.
SLuKrsGlong_0079.wav|No Lāčubitēm, viņš atsaka droši, sevī priecādamies, ka kungs apjautājas par viņu tuvāk un tātad sevišķi viņu ievēro protams, tās labās meža kopšanas dēļ.
SLuKrsGlong_0080.wav|Bija viņš gaidījis arī, ka lielskungs prasīs, kā viņu sauc, un viņam jau mēles galā bija priecīgi pateicīgā atbilde par tik žēlīgu ievērošanu, ka viņam vārds ir Brencis.
SLuKrsGlong_0081.wav|Bet nē, vārdu neprasīja, tik grieza zirgu apkārt un jāja tūliņ projām, tā ka vecītis nedabūja vairs kungam pieliekties klāt un atvadoties noskūpstīt svārku piedurkni.
SLuKrsGlong_0082.wav|Kā tas, pēc viņa domām, būtu nācies un par ko nu viņam pašam tīri žēl un kauns.
SLuKrsGlong_0083.wav|Sak, lielskungs var tevi vēl noturēt par nesapratīgu cilvēku vai pat par rupju stāvragi.
SLuKrsGlong_0084.wav|Pārjājis muižā, Bruģu kungs pasauca pārvaldnieku un lika tam ar vagari paziņot Lāčubišu saimniekam, ka viņa mājas taps nodedzinātas.
SLuKrsGlong_0085.wav|Un, ja vēlas ko glābt no savām mantām, tad lai dara to laikā, jo rītu pa dienu ēkām laidīs uguni klāt.
SLuKrsGlong_0086.wav|Kad pēc pusdienas, saņēmuši tādu bēdu vēsti, atsteidzās muižā Lāčubite abi ar sievu, viņi tūliņ devās pie muižkunga, bet tas atbildēja, ka nekā nevarot tiem līdzēt, tamdēļ ka pavēli par māju dedzināšanu devis pats lielskungs.
SLuKrsGlong_0087.wav|Tagad nelaimīgie gribēja tapt pie tā, bet sulainis nelaida tos priekšā, noteikdams, ka tā viņam pavēlēts.
SLuKrsGlong_0088.wav|Nu viņi gāja kuknē, gaidīja, līdz tur iznāca cienīgā, un tad, krizdami tai priekšā ceļos, sūdzēja savas bēdas un lūdza tiem palīdzēt.
SLuKrsGlong_0089.wav|Un tā, pavecīga kundzene ar laipnu izskatu un mīlīgu valodu.
SLuKrsGlong_0090.wav|Žēlīgi uzklausīja viņu bēdu likteni un bija tūliņ gatava tiem palīdzēt.
SLuKrsGlong_0091.wav|Iet iekšā pie sava vīra, izstāstīt tam, ka uguns iekuršanu izdarījis savā nezināšanā vecais kurlais tēvs.
SLuKrsGlong_0092.wav|Un lūgt nelaimīgajiem piedošanu un nedzirdētā, bargā soda atlaišanu.
SLuKrsGlong_0093.wav|Viņa arī tūliņ priecīga devās savās istabās iekšā, laikam būdama tiķena, ka viņai izdosies vīru pierunāt būt žēlīgam un tad varēs pasludināt šiem tik visai noskumušiem ļautiņiem, ka tie var mierīgi iet mājās.
SLuKrsGlong_0094.wav|Tomēr pēc neilga brīža viņa iznāca atpakaļ nevis vairs priecīga kā pirmīt, bet dziļi nopietna, viņa ziņoja bēdīgo vēsti, ka viņai neesot izdevies cienīgo lielkungu pierunāt par viņiem apžēloties, tomēr cerības viņa neesot vēl atmetusi.
SLuKrsGlong_0095.wav|Viņa runāšot ar savu znotu, lai tas aizmet savu vārdu šinī lietā.
SLuKrsGlong_0096.wav|Uz to viņas vīrs allaž turot labu prātu un daudz vietās ievērojot viņa padomu.
SLuKrsGlong_0097.wav|Viņa domājot, ka arī šinī reizē cienīgs lielskungs paklausīšot znotam varbūt drīzāk nekā viņai.
SLuKrsGlong_0098.wav|Un, likusi pasaukt znotu, kas patlaban nāca no zirgu staļļiem, kur bija apskatījies sievastēva jaunos karietes zirgus, viņa, pamādama ar galvu uz Lāčubiti un viņa sievu, kas turpat stāvēja netālu no pavarda, žigli tam pastāstīja, kādas bēdas uzbrukušas šiem nelaimīgajiem, un lūdza to nākt viņai palīgā viņu likteņa vieglināšanā.
SLuKrsGlong_0099.wav|Bruģu kungu jaunākais znots nebija bagāts, piederīgs pie inteliģentas ģimenes, pats būdams apdāvināts un labi izglītots.
SLuKrsGlong_0100.wav|Muižas viņam nebija, kamdēļ kalpoja kā augstāks ierēdnis guberņas administrācijā.
SLuKrsGlong_0101.wav|Ar savu gaišo saprašanu un teicamiem panākumiem dienestā viņš pie vecā senatora stāvēja sevišķā ieredzē: tas viņu cienīja vairāk par visiem citiem saviem radiniekiem.
SLuKrsGlong_0102.wav|Tagad, kad viņa kundzei bija drīzumā gaidāmas pirmās tinības, viņi abi bija atbraukuši pie sievas vecākiem Bruģu muižā un uzturējās te jau kopš vairāk dienām.
SLuKrsGlong_0103.wav|Tiklīdz barons Elsiņš tā znotu sauca bija dabūjis zināt, kas par darīšanu, viņš steidzīgiem soļiem devās iekšā pie sievastēva, bet Lāčubitene kuknē raudādama sūdzēja cienīgai savas bēdas: ka viņas māsa Andarte gadu no gada taupīgi dzīvojusi un kapeiku pie kapeikas krājusi.
SLuKrsGlong_0104.wav|Tā viņai bijis iekrājies trīsdesmit rubļu.
SLuKrsGlong_0105.wav|Viņreiz, uzņemdama Lāčubites, tā jau samaksājusi muižai ar šo savu krājumu pirmā pusgada renti, un, ja nu Lāčubites nodedzina, tad viss viņas mūža krājums būs izkūpējis līdz ar Lāčubišu ēkām.
SLuKrsGlong_0106.wav|Lāčubitēm jātiek nodedzinātām.
SLuKrsGlong_0107.wav|Tur nelīdz nekāda pierunāšana vai pārrunāšana, lēnā, bet pavisam stingrā balsī noteica sievastēvs, kad znots ar laipniem vārdiem un gudriem prāta slēdzieniem to ilgāku laiku bija pūlējies pierunāt atsacīties no bargā sprieduma izpildīšanas.
SLuKrsGlong_0108.wav|Vecā senatora noteiciens bija tik nepārprotams, tik stingrs, ka tur nekāda tālāka runāšana nebija vairs iespējama.
SLuKrsGlong_0109.wav|Nekad nebūs to pavēlēt, ko negrib vai nevar izpildīt.
SLuKrsGlong_0110.wav|Bet, ja kas ir pavēlēts, tad, mīļo znot, jaizpilda, lai tas nāktos diez cik grūti.
SLuKrsGlong_0111.wav|Sacīja lēnākā, nedaudz mīkstākā balsī senators, it kā gribēdams darīt savu cieto gribu, savu nelokāmo prātu znotam labāk saprotamu.
SLuKrsGlong_0112.wav|Tā esmu pieradis kopš tām dienām, kad kā jauns oficieris dienēju gvardijā, tā esmu turējies visu mūžu un šādu kārtību atrodu par vienīgi pareizu.
SLuKrsGlong_0113.wav|Ja tādu kārtību neievēro, ja dotās pavēles neizpilda, no tām atkāpjas vai kā izlokās, tad dzīvei nav vairs nekādas īstas turas, tad tā jūk un irst.
SLuKrsGlong_0114.wav|Lai gan es ļoti labi varu iedomāties šo zemnieku bēdīgo likteni un lai gan es, mīļo Arnold, aizvien esmu cienījis un cienu tavas domas.
SLuKrsGlong_0115.wav|Tomēr šoreiz man jābūt cietam, nelokāmam, nežēlīgam.
SLuKrsGlong_0116.wav|Vai sauc manu izturēšanos citādi, kā zini, savu pavēli es nevaru grozīt.
SLuKrsGlong_0117.wav|Dzimtkunga pavēlei jābūt zemniekiem tikpat kā Dieva bauslim.
SLuKrsGlong_0118.wav|Kad tas ir dots, tad tas jāpilda!
SLuKrsGlong_0119.wav|Citādi nevar būt.
SLuKrsGlong_0120.wav|Es savos studenta gados esmu Kēnigsbergā sēdējis Kantam pie kājām.
SLuKrsGlong_0121.wav|Esmu klausījies viņa tīrā prāta mācības, skaidras kā kristāls, gaišas kā diena un cietas kā tērauds.
SLuKrsGlong_0122.wav|Esmu arī visu savu mūžu centies pēc tām darīt tiklab savā privātā dzīvē, kā arī valsts darbos.
SLuKrsGlong_0123.wav|Un es, mīļo Elsiņ, ieteiktu arī tev piegriezt Kanta, šī lielākā jaunlaiku domātāja, filozofijai pienācīgu vērību.
SLuKrsGlong_0124.wav|Un rīkoties pēc tās tiklab tagad, tavās jaunās dienās, kā arī vecumā, kad būsi senators vai slepenpadomnieks.
SLuKrsGlong_0125.wav|Es nešaubos, ka tu dienās šinīs gaitās un godos kļūsi, staigāsi manās pēdās un darbosies manā garā.
SLuKrsGlong_0126.wav|Jo kam tad gan Kants uzstādījis savu kategorisko imperatīvu, ja mēs, izglītotie un sadzīves augstumos stāvošie tīra prāta cilvēki, dzīvosim un rīkosimies katrs pēc savas iegribas?
SLuKrsGlong_0127.wav|Visur jā valda ciešiem un cietiem, mūžam negrozāmiem dabas un prāta likumiem.
SLuKrsGlong_0128.wav|Barons Elsiņš saprata, ka te nav vairs ko runāt, ja negrib veco vīru tīšām kaitināt.
SLuKrsGlong_0129.wav|Viņš zināja, ka sievastēvs ir lepns uz tam, ka dažus semestrus klausījies Kantu, bijis ar to personīgi draugā, Veimārā apmeklējis arī sirmo Gēti un pusstundas ar to sarunājies.
SLuKrsGlong_0130.wav|Cik viņš iedziļinājies Kanta filozofijā un kā to sapratis, to znots nezināja, bet to viņš zināja no daudzkārtējiem piedzīvojumiem, ka vecis bieži mīl dažreiz nevietā atsaukties uz lielo prātnieku un viņa mācībām.
SLuKrsGlong_0131.wav|Un ka tad, kad viņš teicās dibināmies uz šīm mācībām un kādus savus darbus vai domas saistām ar tām.
SLuKrsGlong_0132.wav|Viņš neievēroja vairs nekādas pretrunas vai ierunas, un katra tālāka runāšana tad bija veltīga.
SLuKrsGlong_0133.wav|Znots gribēja jau iet no istabas ārā, kad atvērās durvis un ienāca sievasmāte, vezdama sev līdzi Lāčubiti.
SLuKrsGlong_0134.wav|Herbert, es tev gribēju teikt tikai vienu vārdu, viņa sacīja tagad latviski.
SLuKrsGlong_0135.wav|Lāčubites nedzirdīgais tēvs, dabūdams zināt, ka viņš ir tas vainīgais.
SLuKrsGlong_0136.wav|Esot tagad tik nelaimīgs, ka paņēmis lāpstu un aizgājis kapsētā izrakt sev kapu, lai tad gultos tur iekšā.
SLuKrsGlong_0137.wav|Un dēls un citi piederīgie lai pēc savas tautas senlaiku paražas apraktu viņu dzīvu.
SLuKrsGlong_0138.wav|Nupat atskrēja jāšus kāda skuķe no Lāčubitēm ar šādu vēsti saimniekam pakaļ.
SLuKrsGlong_0139.wav|Lai nāk un redz, ko ar nelaimīgo tēvu darīt.
SLuKrsGlong_0140.wav|Es domāju, šinīs humanitātes laikos tu taču neļausi savā novadā notikt tādam briesmīgam notikumam.
SLuKrsGlong_0141.wav|Kā tas saskanētu ar Kanta mācībām?
SLuKrsGlong_0142.wav|Lāčubite, piegājis dzimtkungam patuvāk, gribēja mesties ceļos, bet dzimtkungs stingri tam pamāja ar galvu un rādīja ar roku to nedarīt un arī nenākt tuvāk.
SLuKrsGlong_0143.wav|Tā Lāčubite palika stāvot turpat uz vietas.
SLuKrsGlong_0144.wav|Nē, Lāčubite, es neesmu Dievs, manā priekšā ceļos nav jāmetas, runāja dzimtkungs tagad lēnā, stingrā balsī.
SLuKrsGlong_0145.wav|Bet manas pavēles, ko es zemniekiem dodu, tās tiem jāpilda tāpat kā Dieva doti baušļi.
SLuKrsGlong_0146.wav|Tavas mājas rītu taps nodedzinātas, tur es tev neko nevaru līdzēt: savu bausli es esmu devis, tas ir pārkāpts, sodībai jānāk.
SLuKrsGlong_0147.wav|Tur nekas nav grozāms, nekas nav atceļams.
SLuKrsGlong_0148.wav|Saki vai tu esi dzirdējis, ka Dievs kādreiz būtu kādu no saviem dotiem desmit baušļiem atcēlis vai tur ko grozījis, kad tu iedomājies nākt un mani lūgt, lai es atceltu savu bausli?
SLuKrsGlong_0149.wav|Lāčubite, tā noprasīts, padīžāja brītiņu uz vietas, pakasīdams sev pakausi ir ar vienu, ir otru roku.
SLuKrsGlong_0150.wav|Viņa rūpju izgrambotais un tagadēju lielo bēdu dēļ nomāktais, tumšais vaigs uzreiz it kā noskaidrojās, un acīs iemirdzējās savāds spožums: šķita, it kā viņš ko atcerētos.
SLuKrsGlong_0151.wav|Cienīgs, žēlīgs lielskungs, Dievs savus baušļus ir gan atcēlis, nedrošā balsī teica Lāčubite.
SLuKrsGlong_0152.wav|Tā, kur tu tā ko dzirdēji?...
SLuKrsGlong_0153.wav|Atceros, mācītājs tā reiz teica: Jēzus esot bauslības lāstus salauzis un tos praviešus atmetis.
SLuKrsGlong_0154.wav|Nu, nieki, mācītājs to nav teicis!
SLuKrsGlong_0155.wav|Viņš taču nebūs bijis piedzēris, tā runādams.
SLuKrsGlong_0156.wav|Nē, nav neviens bauslis atcelts visi tie tāpat pildāmi kā mans bauslis.
SLuKrsGlong_0158.wav|Kas tad notiktu, ja baušļi nebūtu vairs jāpilda: ja svēta diena nebūtu jāsvēta, ja bērni neturētu vecākus cieņā, godā, ja drīkstētu zagt, nokaut un darīt citus grēku darbus, tad jau Dieva jaukā pasaule pārvērstos par elli...
SLuKrsGlong_0159.wav|Dzimtkungs pameta ačgārni ar roku, un Lāčubite tāds ne dzīvs, ne miris kliboja no istabas ārā.
SLuKrsGlong_0160.wav|Klibs viņš gan nekad nebija bijis, bet tagad viņš visā augumā tā bija sašļucis, viņa soļi tik ļengani, ka viņš izskatījās pēc kliba vai citādi gaudena, gluži nevarīga cilvēka.
SLuKrsGlong_0161.wav|Tagad vecā kundze nostājās savam vīram tuvu priekšā.
SLuKrsGlong_0162.wav|Saki, Herbert, vai tu arī pats labi apdomā, ko tu īsti dari viņa runāja vāciski nopietna, saskumusi, nelaimīga.
SLuKrsGlong_0163.wav|Tu bez jebkādas patiesas vajadzības dari Lāčubites nelaimīgus, mani nelaimīgu un arī pats sevi.
SLuKrsGlong_0164.wav|Es zinu ļoti labi, ka tev ir taisns prāts un laba sirds un ka tu pats ciet varbūt vairāk par visiem citiem zem tā sloga, ko nevajadzīgā kārtā pats sev uzliecies.
SLuKrsGlong_0165.wav|Kāpēc tāda ietiepība?
SLuKrsGlong_0166.wav|Kāpēc tāda mākslīgi radīta ciešana?
SLuKrsGlong_0167.wav|Saki vienu vārdu, un viss šis smagais slogs nokritis: Lāčubites būs laimīgi, es varēšu būt mierīga, un par visām lietām tu pats būsi mierīgs un laimīgs.
SLuKrsGlong_0169.wav|Tā man tagad būtu jāizsaucas, sacīja senators, skatīdamies savai kundzei acīs, labprātīgi pasmaidīdams, bet tomēr citādi palikdams dziļi nopietns.
SLuKrsGlong_0170.wav|Kad kādā svarīgā lietā jaucas iekšā mīļa, jauka un laba sieviete, tad tā šķiet, it kā pats sātans locītu viņas mēli, vadītu viņas runas virzienu.
SLuKrsGlong_0171.wav|Bet, mīļā Emmi, šoreiz tavi gudrie vārdi manās ausīs skan velti.
SLuKrsGlong_0172.wav|Mums jācieš, mēs esam līdz ar šiem nabaga zemniekiem nelaimīgi.
SLuKrsGlong_0173.wav|Kas par to, vai tad tu nezini, ka dzīve ir ne tikai prieks un laime, bet bieži arī vienota ar ļoti lielām ciešanām?
SLuKrsGlong_0174.wav|Kālab mēs vien lai būtu izslēgti no vispārēja likteņa un nemaz un nekad nevarētu ciest?
SLuKrsGlong_0175.wav|Arī mums jācieš savā reizē, jāpacieš un jāpārcieš.
SLuKrsGlong_0176.wav|Mēs nedrīkstam būt gļēvi, nedrīkstam liekties, locīties un saļimt katra nieka priekšā kā mīkstčauļi, kā dubļos iekrituši mīkstnēji, kam nav mugurkaula.
SLuKrsGlong_0177.wav|Mēs taču esam cilvēki, vienīgie Dieva radījumi, kas ejam stāvus, kam gaišs prāts un pašiem sava cieta griba.
SLuKrsGlong_0178.wav|Bet, Herbert, šoreiz nav vis nekāda nieka reize, klausies, kas man tev jāsaka: tu zini, Līna, tava mīļākā meitiņa, atbraukusi Arnoldam līdzi, lai te, vecāku mājās, kur nekas netrūkst, sagaidītu savas pirmās tinības.
SLuKrsGlong_0179.wav|Tās uznākušas ātrāk, nekā domājām: nupat viņa sākusi just pirmās sāpes krusts sāpot.
SLuKrsGlong_0180.wav|Nākošo nakti vai rītu būs radības klāt.
SLuKrsGlong_0181.wav|No pilsētas mācītu vecmāti nevar tik īsā laikā vairs piesniegt.
SLuKrsGlong_0182.wav|Bet vai es Andarti varu aicināt pie mūsu bērna, vai es tai varu vairs uzticēties, kad tu tā izturies pret Lāčubitēm?
SLuKrsGlong_0183.wav|Tava nelokāmā prāta, tavas dzelzs gribas dēļ būs vēl jācieš mūsu mazajai luteklītei, mūsu mīļajai Līnai, ak Dievs!
SLuKrsGlong_0184.wav|Vecais kungs palika domīgs un brīdi klusēja, sevī ko pārdomādams, pats ar sevi cīnīdamies.
SLuKrsGlong_0185.wav|Acīmredzot viņā pamodās mīkstāka sajūta, sirsnīgās tēvajūtas, jo saviem bērniem viņš allaž bija bijis labs tēvs, bet jo sevišķi pret savu jaunāko meitiņu.
SLuKrsGlong_0186.wav|Pēc brīža viņš, paceldams domīgo galvu uz augšu un ar plaukstu pārvilkdams pār savu augsto pieri, it kā gribēdams palīdzēt ar roku nomierināt savas uztrauktās domas, kuras tam pašam likās it kā jūkam, teica paklusā, bet mierīgā balsī.
SLuKrsGlong_0187.wav|Kā iztiek zemnieku un muižu ļaužu sievas, pašas palīdzēdamas viena otrai, kad Andarte nav piesniedzama, tā iztiksi arī tu ar mūsu meitiņu.
SLuKrsGlong_0188.wav|Pasauc varbūt arī moderi un dārznieci, tās piedzīvojušas sievas, katrai pašai ir daudz bērnu.
SLuKrsGlong_0189.wav|Tās arī kaut ko zinās.
SLuKrsGlong_0190.wav|Herbert, Herbert, ko tu runā?
SLuKrsGlong_0191.wav|Vai mūsu Līna ir kāda zemnieku meita, ka tu pie viņas gaidi tādu veselību kā pie kalpu sievām un bijušām darbiniecēm?...
SLuKrsGlong_0192.wav|Nūja, ja tu domā, ka ar moderes un dārznieces palīdzību vien nepietiek, es likšu aizsūtīt zirgus miestā pie feldšera, lai tas brauc šurp.
SLuKrsGlong_0193.wav|Ja tik nebūs kur izbraucis, palīdzība tur katrā laikā dabūjama.
SLuKrsGlong_0194.wav|Ej, ej, leišu miestelī jauns žīdu feldšeris, nezin no kurienes uzklīdis, diez ko tas prot, ko ne, varbūt vēl nekad un nekur nav dzemdību palīdzību sniedzis, un to es laidīšu pie mūsu Līnas!
SLuKrsGlong_0196.wav|Neliec mūsu meitiņas un viņas bērna veselību un varbūt pat abu dzīvības uz spēli!
SLuKrsGlong_0197.wav|Es iešu ārā un teikšu Lāčubitēm, ka viņiem viss ir piedots, ka ēkas netaps dedzinātas, un sūtīšu pēc Andartes.
SLuKrsGlong_0198.wav|Emmi, esi prātīga, es tevi lūdzu, nemoci mani vairs.
SLuKrsGlong_0199.wav|Tu pati redzi, ka es ciešu varbūt vairāk par visiem.
SLuKrsGlong_0200.wav|Bet savu pavēli es atpakaļ neņemšu es nemēdzu ar vārdiem mētāties, bet, ko es esmu reiz teicis, tam jānotiek.
SLuKrsGlong_0201.wav|Un nu liec mani mierā, es citādi nevaru.
SLuKrsGlong_0202.wav|Dievs lai visu redz un vada, un stāv klāt un palīdz mūsu bērnam!
SLuKrsGlong_0203.wav|Arnolda nebija vairs istabā.
SLuKrsGlong_0204.wav|Dzirdēdams par Līnas stāvokli, viņš bija tūliņ steidzies to mierināt un drošināt.
SLuKrsGlong_0205.wav|Vecā kundze tālāk vairs nerunāja, redzēdama, ka tas nekā nelīdzētu.
SLuKrsGlong_0206.wav|Viņa gāja no istabas ārā, sevī dudinādama:
SLuKrsGlong_0208.wav|Kā viņš moca citus un pats pie tam nomocās vēl vairāk.
SLuKrsGlong_0209.wav|Ja tā viņš saprot Kanta mācības vai ja Kants patiesi tādas mācības ir rakstījis un sludinājis, tad labāk būtu, ja tāds Kants nemaz nebūtu bijis pasaulē!
SLuKrsGlong_0210.wav|Izgājusi pavardā, viņa bēdīga paziņoja Lāčubišu saimniekiem, ka cienīgs lielskungs neļaujas pielūgties un ka rītu dedzinās viņu mājas.
L0X_lbPvIuE_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
L0X_lbPvIuE_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
L0X_lbPvIuE_0003.wav|Pirmā grāmata, deviņpadsmitā nodaļa.
L0X_lbPvIuE_0004.wav|Latviešu ģēnijs.
L0X_lbPvIuE_0005.wav|Bruģu muižā bija atbraucis Ķerkliņu dzimtkungs barons Kleists apciemot savu ievērojamo kaimiņu, par kuru bija dabūjis zināt, ka tas pēc ilgāka laika atkal pārradies mājās pie savas ģimenes.
L0X_lbPvIuE_0006.wav|Viesis un mājastēvs, savstarpīgi pārvaicājušies par veselību un labklājību, bija pārgājuši uz sarunu par saimniecības lietām.
L0X_lbPvIuE_0007.wav|Bruģu kungs bija pastāstījis savam kaimiņam, ka viņš ar šo pavasari pārceļ savus saimniekus no klaušu stāvokļa uz rentes kārtību.
L0X_lbPvIuE_0008.wav|Pieminēdams arī, kādi piedzīvojumi viņam pie tam bijuši, jo no pirmā gala liela dala saimnieku negribējuši ne dzirdēt no māju rentēšanas.
L0X_lbPvIuE_0009.wav|Un labāk bijuši gatavi atstāt savas tēvtēvu sētas nekā uzņemties maksāt renti.
L0X_lbPvIuE_0010.wav|Un vesels gads bijis vajadzīgs, līdz tie paspējuši apdomāties un pārliecināties ne tikai par rentes kārtības ļaunām, bet arī par viņas labām pusēm, tā ka tagad gandrīz visi paliekot savās sētās.
L0X_lbPvIuE_0011.wav|Tikai daži nedaudzi palikuši pie savām iedomām un atstājuši mājas, kuras tad uzņēmuši viņu sapratīgākie pieaugušie bērni vai kādi radinieki.
L0X_lbPvIuE_0012.wav|Tā kā arī šiem atstājējiem nenākšoties klīst diedelnieku kārtā apkārt pa pasauli, jo tie gandrīz visi paliekot tanīs pašās mājās par gājējiem, strādādami un dzīvodami turpat tālāk.
L0X_lbPvIuE_0013.wav|Ķerkliņu barons maz ko varēja šinī lietā runāt līdzi savam lielajam kaimiņam.
L0X_lbPvIuE_0014.wav|Kā jau mazākas muižas īpašnieks, viņš no tāda ievērojama jaunieveduma, par kādu bija uzskatāms pārgājiens no klaušas uz renti.
L0X_lbPvIuE_0015.wav|Turējās pavisam sānis, gudri apdomīgā kārtā nogaidīdams, kā lielajiem zemes īpašniekiem veiksies šinī lietā, kur kā pats pirmais sevišķi tika daudzināts Rūjienas Felkerzams, kam nu bija piebiedrojies Bruģu kungs.
L0X_lbPvIuE_0016.wav|Redzēdams savu viesi maz gādājamies par lielajām reformas lietām, bruģinieks pārnesa sarunu uz tieši praktisko saimniecības pusi, ievaicādamies Kleistam, vai tam nebūtu zināms kāds labs būvmeistars.
L0X_lbPvIuE_0017.wav|Savās muižās viņš neviena tāda nezinot: kādi tur esot, ar tiem pārvaldnieks neesot mierā.
L0X_lbPvIuE_0018.wav|Bet krietns šāda aroda cilvēks viņam ļoti būtu vajadzīgs protams, nevis kāds smalks meistars, bet vienkāršu būvju vadītājs.
L0X_lbPvIuE_0019.wav|Mazās muižiņās vienā vai otrā gandrīz katru gadu esot ceļama kāda jauna ēka, dižajā muižā, kur vesela grūžņa dažādu ēku, ik vasaras kas pārgrozāms vai labojams.
L0X_lbPvIuE_0020.wav|Arī pagastā ceļamas dažas ēkas, ar laiku būšot jāierīko viena vai otra skola, kas bez labas ēkas nav iespējams.
L0X_lbPvIuE_0021.wav|Saimnieki tapat katru gadu būvējoties.
L0X_lbPvIuE_0022.wav|Muižai koki visur jādod pa brīvu.
L0X_lbPvIuE_0023.wav|Viņš tad vēloties, ka muižā būtu meistars, kas daudzmaz pārredz arī, kā saimnieki izlieto muižas dotos kokus.
L0X_lbPvIuE_0024.wav|Sevišķi, vai lielākās būves, kuras ceļ pilnīgi no jauna, ir arī kam derīgas, jo visas saimnieku mājas līdz ar ēkām pieder taču muižai.
L0X_lbPvIuE_0025.wav|Un tāpēc tai esot jārūpējas, ka ēkas tiek labi uzceltas, tā ka var divu treju cilvēku mūžus turēt un nav jau pēc dažiem gadu desmitiem atkal jaunas vajadzības.
L0X_lbPvIuE_0026.wav|Rau, visām tādām tīri praktiskām vajadzībām viņš vēloties noderīgu cilvēku.
L0X_lbPvIuE_0027.wav|Bet viņa muižās tāda neesot.
L0X_lbPvIuE_0028.wav|Ja neizdošoties kaimiņos kur saklaušināt ko piemērotu, neatlikšot nekas cits kā izrakstīt kādu būvmeitara zelli no Vācijas, kādas domas esot arī pārvaldniekam.
L0X_lbPvIuE_0029.wav|Es nezinu, kāpēc mums katrā gadījumā tūliņ domas uz ārzemniekiem, kad mūsu pašu zemnieki ir ātri un viegli iemācāmi, brītiņu padomājis, ierunājās ķerklinieks.
L0X_lbPvIuE_0030.wav|Es agrāk arī visu svētību gaidīju tikai no ārzemēm, bet, kopš dabūju redzēt, ko mūsu zemnieki spēj būves un mākslas darbos, es savus agrākos ieskatus esmu pamatīgi mainījis un tagad turos tikai pie pašu zemes strādniekiem un meistariem.
L0X_lbPvIuE_0031.wav|Bruginieks ievaicājās, kur un kādu mākslu kaimiņš gan varējis ievērot pie mūsu zemniekiem būves darbos, uz kam ķerklinieks stāstīja tālāk:
L0X_lbPvIuE_0032.wav|Jūs, kaimiņ, dzīvodami vairāk galvaspilsētā nekā Kurzemē, neesat laikam redzējuši Kazdangas jauno pili?
L0X_lbPvIuE_0034.wav|Žēl, ļoti žēl.
L0X_lbPvIuE_0035.wav|Es jums ieteiktu kādreiz apmeklēt baronu Mantefeli, ko jūs arī pazīstat, un apskatīt viņa pili.
L0X_lbPvIuE_0036.wav|Šī lieliskā ēka celta stingri klasiskā stilā un līdzās Elejas pilij pieder pie šī stila visskaistākajām celtnēm Kurzemē.
L0X_lbPvIuE_0037.wav|Un vai zināt, kas bijuši viņas cēlēji?
L0X_lbPvIuE_0038.wav|Viens vienīgs ārzemnieks pats arhitekts, bet citi visi strādnieki, meistari un mākslinieki paši Kazdangas zemnieki.
L0X_lbPvIuE_0039.wav|Ko jūs, mīļo ciemiņ, runājat?
L0X_lbPvIuE_0040.wav|Nevar būt, kā tas bijis iespējams?
L0X_lbPvIuE_0041.wav|Jūs, dzīvodami tur galvaspilsētā un vāji pazīdami savus zemniekus un viņu spējas, katrā lietā un vietā domājat tikai par ārzemniekiem, bet nezināt, kādi apdāvināti cilvēki ir pašu ļaudis, cik ātri tie iemācāmi un ko tie spēj.
L0X_lbPvIuE_0042.wav|Apdomājiet tik, kazdangas pils būve pabeigta ap tūkstoš astoņsimto gadu, tātad tanī laikā, kad mūsu zemē pastāvēja vēl dzimtbūšana, kad mūsu zemnieki vēl bija savu dzimtkungu īpašums jeb, patiesību runājot, vergu ļaudis.
L0X_lbPvIuE_0043.wav|Bet re, ko ārzemju arhitekts izdarīja ar šiem nemācītiem zemniekiem, jo toreiz, priekš vairāk nekā trīsdesmit gadiem, skolu mūsu zemniekiem pavisam vēl nebija.
L0X_lbPvIuE_0044.wav|Jā, klausaities, lūdzu, ko šie zemnieki spējuši.
L0X_lbPvIuE_0045.wav|Ārzemju arhitekta vadībā tie īsā laikā izmācījušies par remesiem, galdniekiem, kalējiem, glāzniekiem, krāsotājiem un pat par gleznotājiem.
L0X_lbPvIuE_0046.wav|Tā ka tie ar vislabāko prašu un visspožākiem panākumiem varēja veikt ne vien rupjos mūrnieku un koka darbus, bet arī smalkos un vissmalkākos koka, dzelzs un stikla darbus, tāpat ļoti labā gaumē turētos izrotāšanas darbus ēkas ārpusē un iekšpusē.
L0X_lbPvIuE_0047.wav|Aplūkojiet tik smalkās freskas gar ēkas sienām un griestiem, sevišķi lielajā, apaļajā svinību zālē, kas iet cauri diviem stāviem.
L0X_lbPvIuE_0048.wav|Jādomā, tie ir itāliešu meistaru darbi, bet patiesībā viss, it viss tikai toreizējo nebrīvo zemnieku latviešu darbs vien.
L0X_lbPvIuE_0049.wav|Vai tas var būt?
L0X_lbPvIuE_0050.wav|Ja jums mani vārdi izliktos kā pārspīlējums, tad, lūdzu, palasaities, ko par Kazdangas pili un viņas būvi raksta mūsu pašu pazīstamais rakstnieks un dzejnieks Ulrihs fon Slivenbahs savā tūkstoš astoņsimt piektajā gadā izdotā grāmatā par Kurzemes ievērojamām vietām.
L0X_lbPvIuE_0051.wav|Man brīnums un prieks dzirdēt tādas lietas par latviešu zemniekiem.
L0X_lbPvIuE_0052.wav|Jā, jāsaka, latvieši liekas būt lieliski apdāvināta tauta, ja viens pats cilvēks gluži neskolotus zemniekus samērā tik īsā laikā tā var samācīt dažādu meistaru darbos.
L0X_lbPvIuE_0053.wav|Lūdzu, apdomājiet, kas no šādas tautas var iznākt, kad tā ar laiku dabūs vajadzīgo izglītību, kad kādi no viņas locekļiem sāks kārtīgi apmeklēt skolas, aizsniegs ar laiku varbūt augstskolu un augstākās ārzemju mākslas iestādes.
L0X_lbPvIuE_0054.wav|Katrā ziņā Kazdangas monumentālās pils būve ir latviešu zemniekam spožs piemineklis, kas gadu simteņiem liecinās, ko šis zemnieks arī smagās un tumšās nebrīvības laikā varējis laba arhitekta vadībā uzcelt.
L0X_lbPvIuE_0055.wav|Jā, šī pils ir latviešu ģēnija liels un redzams apliecinājums.
L0X_lbPvIuE_0056.wav|Un kā sauc to arhitektu, kas pratis atrast latviešos tādas spējas un pirmais mācējis modināt viņas ģēniju?
L0X_lbPvIuE_0057.wav|Tas ir brīvās Šveices dēls Johans Georgs Berlics.
L0X_lbPvIuE_0058.wav|Lai gan skaitījās par Berlīnes profesoru, tomēr viņā mājo brīvo šveiciešu iedzimtā īpašība skatīties uz cilvēkiem bez aizspriedumiem, neatzīstot ne kungus, ne vergus, bet tikai cilvēkus, brīvus cilvēkus.
L0X_lbPvIuE_0059.wav|Ar šādu skatu viņš droši vien lūkojies arī uz latviešu zemniekiem, nevis izrakstīdams sev meistarus un palīgus no ārzemēm.
L0X_lbPvIuE_0060.wav|Bet, būdams sava aroda un viņa dažādo nozaru pamatīgs pratējs, ņēmies un izmeklējies Kazdangas zemnieku starpā gaišus, sapratīgus jaunekļus un izmācījis tos sev par palīgiem.
L0X_lbPvIuE_0061.wav|Viņš pat izteicies, ka ar vācu cilvēkiem diezin vai būtu varējis visu tik labi izdarīt.
L0X_lbPvIuE_0062.wav|Kur šis arhitekts tagad ir?
L0X_lbPvIuE_0063.wav|Nezinu, vai miris vai ārzemēs vēl kur darbojas.
L0X_lbPvIuE_0064.wav|Pēc Kazdangas viņš Kurzemē vēl cēlis Blīdenes, Mežotnes, Elejas un laikam arī Durbes pili pie Tukuma.
L0X_lbPvIuE_0065.wav|Bet te viņš vairs nav varējis latviešu zemniekus vien ņemt un mācīt sev par palīgiem, tamdēļ ka šo muižu īpašnieki likuši meistarus un amatniekus aicināt pa lielākai daļai no ārzemēm un nav vis Berlicam atļāvuši tādu vaļu kā brīvprātīgais Mantēfelis.
L0X_lbPvIuE_0066.wav|Sevišķi Elejas Medems, pēdējā Kurzemes hercoga Pētera svainis, gandrīz it visus amatniekus no ārzemēm vien lika aicināt, pats to skaidri zinu.
L0X_lbPvIuE_0067.wav|Viņa pils taču arī skaista.
L0X_lbPvIuE_0068.wav|Jā gan, celta pēc Pēterburgas arhitekta Kvarengi plāniem, kurus Berlics vēl pārveidojis pēc saviem ieskatiem.
L0X_lbPvIuE_0069.wav|Ir patiesi skaista arī Elejas pils, bet mūsu zemei tādu godu nedara kā Kazdangas pils, kas ir vienīgi mūsu pašu cilvēku roku darbs un pie tam ģeniāls darbs.
L0X_lbPvIuE_0070.wav|Priecājos, priecājos dzirdēt par mūsu zemniekiem tikai visu labu.
L0X_lbPvIuE_0071.wav|Tas, mīļo kaimiņ, vēl nav viss.
L0X_lbPvIuE_0072.wav|Nevis būvdarbos vien tie devuši redzamu apliecinājumu par savām spējām, viņiem esot arī brīnišķīgas dziesmas.
L0X_lbPvIuE_0073.wav|Mācītājs man stāstīja, ka gaišās uztveres, dabiskās patiesības, vienkāršās izteiksmes un dailes ideālu ziņā tās līdzinoties Homēram, bet atjautā un asprātībā to vēl tālu pārspējot.
L0X_lbPvIuE_0074.wav|Tagad Kabiles mācītājs Fricis Bitners ar citu mācītāju palīdzību uzrakstot un krājot šīs dziesmas un izdošot veselu lielu grāmatu.
L0X_lbPvIuE_0075.wav|Es jums saku, kaimiņ, te ziemeļos ir tautiņa, kas gara dāvanu ziņā, sevišķi attiecībā uz mākslu un dziesmu daili, liekas stipri līdzināmies visapdāvinātākai no dienvidus tautām sengrieķiem.
L0X_lbPvIuE_0076.wav|Brīnos vien, ko dzirdu.
L0X_lbPvIuE_0077.wav|Bet mēs līdz šim dzīvojam ar šo tautu gadu simteņiem kopā, to kalpinām, daždien pat pārāk grūti kalpinām, darām tai pārestību un nejaudāt nejaudājam, kas tanī slēpjas, un ko tā spēj.
L0X_lbPvIuE_0078.wav|Domāju, mums vajadzēs sākt vairāk rūpēties par skolu celšanu šiem zemniekiem, vismaz viņu apdāvinātākiem bērniem.
L0X_lbPvIuE_0079.wav|Par to jau arī es un daži citi muižu īpašnieki un mācītāji esam domājuši un aprunājušies.
L0X_lbPvIuE_0080.wav|Esam arī pavaicājuši zemniekus, ko tie domā par skolu vajadzību.
L0X_lbPvIuE_0081.wav|Jā, būtu gan laiks sākt par to rūpēties.
L0X_lbPvIuE_0082.wav|Viegli un ātri neies, līdz zemniekos izdosies modināt domas par skolas vajadzību un līdz tie būs ar mieru laist bērnus skolā.
L0X_lbPvIuE_0083.wav|Vai ta viņi būtu pret skolu tādi pat aizdomīgi un atturīgi, kā tas bija no pirmā gala arī pret māju nemšanu uz renti?
L0X_lbPvIuE_0085.wav|Domāju, ka tajos novados, kur mācītāji jau sākuši sludināt ļaudīm skolas vajadzību vai kur kādam zemnieku bērnam netīšu gadījies pie mācītāja, skrīvera vai cita kāda iemācīties rakstīt un rakstu pazīt.
L0X_lbPvIuE_0086.wav|Tā ka tas tad var ieņemt dzīvē kādu labāku vieteli un maizi pelnīt vieglāk par citiem.
L0X_lbPvIuE_0087.wav|Domāju, ka tajos novados ļaudīm nebūs varbūt pārāk lieli aizspriedumi pret skolu.
L0X_lbPvIuE_0088.wav|Bet, kur šādu apstākļu nebūs, tur no pirmā gala gan grūti nāksies zemniekiem iestāstīt, ka bērnu skološana ir šā vai tā derīga lieta.
L0X_lbPvIuE_0089.wav|Daži mācītāji, kā Cīravas Volters, agrākais Kursīšu Pauflers un citi, kā dzirdu, jau pūloties kaut ko darīt skolu labā.
L0X_lbPvIuE_0090.wav|Pamēģiniet, kaimiņ, pavaicāt varbūt vienu otru savus saimniekus šai lietā, tad vislabāk nopratīsit, vai muižai būtu laiks jau spert kādus nopietnākus soļus jūsu novadā skolas lietās jeb jāatstāj viss vēl tādā stāvoklī kā līdz šim.
L0X_lbPvIuE_0091.wav|Kur mācītājs ar ērģelnieku iemāca bērniem pātarus, tos iesvētī, un tad ar to pietiek.
L0X_lbPvIuE_0093.wav|Bet nu aizrunājāmies tik tālu, ka palika nenoskaidrots mans jautājums, kur man ņemt vienkāršu, labu būvmeistaru minētām praktiskām vajadzībām.
L0X_lbPvIuE_0094.wav|Jau šinī pavasarī man tas jāgādā, tamdēļ ka pie dižās muižas ceļams jauns krogs, bet līdzšinējais būvmeistars pagājušo ziemu nomiris.
L0X_lbPvIuE_0095.wav|Tad man būtu kāds padoms pie rokas, sacīja ķerklinieks, brītiņu padomājis.
L0X_lbPvIuE_0096.wav|Man šo pavasari ne muižā, ne novadā nav nekāda jauna ēka ceļama.
L0X_lbPvIuE_0097.wav|Mans remess tātad ir no sava īstā darba tikpat kā brīvs un strādā tagad šo to pa muižas saimniecību.
L0X_lbPvIuE_0098.wav|Els tālab varu šo cilvēku dot uz vairāk nedēļām vai mēnešiem jūsu muižas rīcībā.
L0X_lbPvIuE_0099.wav|Lai pārvaldnieks no muižas vai novada ļaudīm izmeklē kādu gaišu, sapratīgu jaunekli un piedod to remesam par rokaspuisi, gan tas drīz vien noskatīsies, kas un kā darāms, un pēc vienas otras būves jums būs jau pašiem savs remess, tā ka mans varēs nākt atpakaļ savā agrākajā vietā.
L0X_lbPvIuE_0100.wav|Jo, kā jau teicu, mūsu zemnieku starpā dažam labam ir varen viegla galva un ātrs apķēriens visādos darbos un mācībās.
L0X_lbPvIuE_0101.wav|To esmu pats novērojis.
L0X_lbPvIuE_0102.wav|Lieciet tik pameklēt savos ļaudīs, gan atradīsies kāds spējīgs jauneklis.
L0X_lbPvIuE_0103.wav|Bruģinieks ar pateicību pieņēma ķerklinieka piedāvājumu.
L0X_lbPvIuE_0104.wav|Bet, zinādams, cik pārvaldnieks kā ārzemnieks maz pazīst šejienes ļaudis, viņš tam neuzdeva noderīga jaunekļa meklēšanu.
L0X_lbPvIuE_0105.wav|Arī nedomāja griezties pie Lopu muižas rentnieka šai lietā pēc tuvāka aizrādījuma, ieskatīdams to vairāk par vecu, ģeķīgu savādnieku nekā sev par padoma devēju.
L0X_lbPvIuE_0106.wav|Viņš tamdēļ jau otrā dienā aizbrauca atkal pie mācītāja, ieskatīdams to par cilvēku, kas savu draudzi pazīst un tātad gan laikam zinās dot kādu noderīgu aizrādījumu.
L0X_lbPvIuE_0107.wav|Un mācītājs, izklausījies dzimtkunga vajadzību un brīdi šurpu turpu domājis, beidzot sacīja, ka tāds sapratīgs, apdāvināts jauneklis viņam patiesi zināms un to viņš domājoties droši varam ieteikt.
L0X_lbPvIuE_0108.wav|Šis jauneklis dzīvojot tepat tuvumā, un kuru katru brīdi to varot piesniegt: tas esot Lopu muižas dārznieka Lāča dēls.
L0X_lbPvIuE_0109.wav|Ja viņa augstā ekselence vēloties, viņš likšot to tūliņ atsaukt.
L0X_lbPvIuE_0110.wav|Matīss drīz atnāca, patika dzimtkungam un priecīgi pārsteigts dabūja zināt, ka viņam jāiet dižajā muižā mācīties par būvmeistaru: jau rītu pat vai parīt meistars būšot klāt, un viņam vajadzēšot stāties pie tā darbā un mācībā.
L0X_lbPvIuE_0111.wav|Pateicies dzimtkungam, ir mācītājam par tādu laipnību un žēlastību, Matīss sparīgiem soļiem devās mājup, lai sataisītos uz pāriešanu jaunajā vietā.
PmYqb00Bdo4_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
PmYqb00Bdo4_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
PmYqb00Bdo4_0003.wav|Pirmā grāmata, piecpadsmitā nodaļa.
PmYqb00Bdo4_0004.wav|Debesu autora romāns.
PmYqb00Bdo4_0005.wav|Bruģu kungs ar baronu Drizenu beidza kāršu spēli tik otrā rītā, kad izdzirda netālās baznīcas zvanus zvanām.
PmYqb00Bdo4_0006.wav|Piecēlies no kāršu galda, piegājis pie loga, palūkojies tanī un ieraudzīdams uz lielceļa dzīvu svētdienas ainu ar kropliem, tizliem un citādiem nespējniekiem priekšgalā, bruģinieks meta kārtis pie malas, teikdams:
PmYqb00Bdo4_0008.wav|Dieva palīdzības meklētāji jau kustas uz baznīcas pusi, un Dieva sunīši tornī rej pilnu riešanu, lai ļaudis iet baznīcā...
PmYqb00Bdo4_0009.wav|Un viņš paskaidroja baronam Drizenam, ka nupat vakar dabūjis no sava vecā kučiera zināt, ka šejienes zemnieki saucot baznīcu zvanus tik savādi zīmīgā, jaukā vārdā par Dieva sunīšiem.
PmYqb00Bdo4_0010.wav|Lopmuižnieks neatteica uz tam nekā, tik, kaut ko sevī dudinādams, rausa no galda zemē un bēra sev kabatā paprāvu naudas čupiņu, ko šonakt bija noguvis savam lielajam, turīgajam kaimiņam un maizestēvam.
PmYqb00Bdo4_0011.wav|Priecādamies, ka nu varēs iegādāties sev ir kādu kasti vīna, varēs pīpot atkal labus cigārus un varēs arī nopirkt Pronei jaunu smalkas vadmalas zilu špenceri ar spoguļa pogām.
PmYqb00Bdo4_0012.wav|Kādu viņdien redzējusi Bruģu lielmātei un pēc kāda tā nu pastāvīgi ģegoja.
PmYqb00Bdo4_0013.wav|Nomazgājis muti plakanā koka vanniņā, kurā Prone ienesa ūdeni.
PmYqb00Bdo4_0014.wav|Labāka mazgāšanās trauka lopmuižniekam nebija.
PmYqb00Bdo4_0015.wav|Un noslaucījies garā dvielī ar izrakstītiem galiem, kuru pasniegdama Prone piebilda, ka tas esot viņas pašas rokdarbs.
PmYqb00Bdo4_0016.wav|Bruģu kungs, paturējis brokasti, aizgāja kājām uz baznīcu, kas bija tik pilna, ka tikko varēja izspraukties baznīcēnu drūzmai cauri un iekļūt kungu krēslos, jo šodien, kā jau Pūpolu svētdienā, iesvētīja bērnus, un ļaužu pieplūdums tamdēļ bija jo liels.
PmYqb00Bdo4_0017.wav|Noklausījies sprediķi un dzirdējis, cik mācītājs sapratīgi un sirsnīgi pamāca saimniekus nepretoties dzimtkunga labajiem nodomiem.
PmYqb00Bdo4_0018.wav|Bruģu kungs labprāt būtu gājis ārā, kur lopmuižnieku pajūgu jau zināja gaidām, un braucis mājā, lai dzirdētu, kas tur pa šo starpu noticis.
PmYqb00Bdo4_0019.wav|Bet, redzot iesvētāmos jaunekļus un citus dievgaldniekus ar tik lielām pūlēm spiežamies un laužamies ļaužu baram cauri.
PmYqb00Bdo4_0020.wav|Lai tiktu pie altāra klāt un atpakaļ, dodot vietu atkal citiem.
PmYqb00Bdo4_0021.wav|Vecais dzimtkungs, negribēdams ar savu spiešanos darīt baznīcēniem neērtību un spaidus vēl lielākus, palika mierīgi savu laužu vidū līdz pat dievkalpojuma beigām, jo sēdēšana kungu krēslos bija ērta.
PmYqb00Bdo4_0022.wav|Izgājis no baznīcas, viņš sēdās lopmuižnieka vienkāršajos pusratos, kuriem priekšā bija divi labākie darba zirgi un staļļapuisis kučiera vietā, jo baronam Drizenam nebija sava īpaša kučiera.
PmYqb00Bdo4_0023.wav|Bruģu kungs lika braukt palēnā gaitā, gribēdams labi noskatīties baznīcēnos.
PmYqb00Bdo4_0024.wav|Tagad bija izdevīga reize aplūkot zemniekus pašus, viņu apģērbus, ratus, zirgus un aizjūgus, lai varētu vērot, vai tie savā turībā gājuši uz priekšu vai stāvējuši uz vietas, tā ka viņam pašam lai būtu īstā sajēga par saviem saimniekiem un lai zinātu, kādas tiem turpmāk uzlikt rentes maksas.
PmYqb00Bdo4_0025.wav|Pagaidām rentes lielums gan jau noteikts un paziņots, bet citugad var to pēc vajadzības grozīt.
PmYqb00Bdo4_0026.wav|Arī šogad dažas meitenes iesvētītas reizā ar puišeļiem.
PmYqb00Bdo4_0027.wav|Tās pēc vecumvecas paražas savā goda dienā jāšus jājušas baznīcā.
PmYqb00Bdo4_0028.wav|Puišeļi tikai retais ir jāšus, citi visi vai nu brauc braukšus, vai iet kājām, jo uz viņiem neviens negriež nekādu sevišķu vērību, bet meitenes pēc iepriekšējas norunas visas ir jātnieces, lai ļaudis, cienīdami šo senlaiku paražu, kad sievas un meitas godos jāšus vien jājušas, viņas vairāk ievērotu un apbrīnotu.
PmYqb00Bdo4_0029.wav|Aiz to viņas pēc iespējas visas arī pavienādi ģērbušās, jo tā ir vispār atzīta patiesība, ka daža skuķe tiek nolūkota jau iesvētāmās mācības laikā, bet it īpaši pašā iesvētīšanas svētdienā.
PmYqb00Bdo4_0030.wav|Katra māte tad arī parasti cenšas savu meiteni šinī dienā cik vien varēdama uzģērbt jo grezni.
PmYqb00Bdo4_0031.wav|Jauns, glīts pašu darināts uzvalks, kājās dažām kurpes, dažām jaunas, godadienai taisītas pastaliņas un galvās visām melnas cepureles tādas tās redz pa ceļu visas barā jājam.
PmYqb00Bdo4_0032.wav|Dzimtkungs liek braukt soļos, gribēdams jo labi nolūkoties arī šinī savādajā skatā, kur redz sev gabaliņu priekšā jājam kādas desmit vai vairāk skuķes.
PmYqb00Bdo4_0033.wav|Pa sausajām ceļmalām iedami mājup, soļo baznīcēni gan pa vienam, gan divatā vai vairatā un savā starpā pusbalsī sarunādamies, jo, kur kungs tuvumā, tur zemnieciņš jūtas bailīgs un turas klusu.
PmYqb00Bdo4_0034.wav|Tiklīdz dzimtkungs kādus gājējus panāk, tie, cepures noņēmušies, dod tam labdienu, uz kam dzimtkungs atbild, galvu palocīdams.
PmYqb00Bdo4_0035.wav|Nupat atkal kāds pastalnieks garos pelēkos svārkos viņu sveicina.
PmYqb00Bdo4_0036.wav|Nejauši pamezdams uz to acis, viņš redz, tas ir Lāčubite.
PmYqb00Bdo4_0037.wav|Dzimtkungs, kam zirgi arī soļos iet ātrāk uz priekšu, nekā kājnieki spēj soļot, pabraucis jau gabaliņu garām, kad viņam kas iešaujas prātā.
PmYqb00Bdo4_0038.wav|Pagriezies atpakaļ, viņš uzsauc:
PmYqb00Bdo4_0040.wav|Tas, norāvis pa otrreiz sev cepuri no galvas, pusrikšis steidzas ratiem klāt, skatīdamies un vērodams jau iepriekš, kā vislabāk tikt dzimtkungam pie mēteļa piedurknes, bet dzimtkungs, ar roku pamādams, to attur cfažus soļus no sevis nost, tikai pasaka:
PmYqb00Bdo4_0042.wav|Un tad brauc tālāk.
PmYqb00Bdo4_0043.wav|Drīz viņš panāk jātnieces, jo meitenes arī jāj tikai soļos vien, laikam nezinādamas, vai lielkunga tuvumā drīkst jāt rikšos vai ne.
PmYqb00Bdo4_0044.wav|Brauc nu kungs jātniecēm blakus, tās, cenzdamās dot dzimtkunga puskarietei vaļīgu ceļu, it nobijušās sarauj savus zirdziņus sānis un jāj tikai pa cfivām vien blakus gar pašu ceļmali.
PmYqb00Bdo4_0045.wav|Zemnieku zirdziņiem nav ātri un šķirīgi soļi, kā lielajiem un labi mitušiem muižas kleperiem.
PmYqb00Bdo4_0046.wav|Puskariete, arī soļos braucot, būtu jātniecēm drīz garām, bet dzimtkungs saka staļļapuisim, lai brauc pavisam lēni.
PmYqb00Bdo4_0047.wav|Tas zirgus pievalda, un tā nu viņi atrodas ilgāku laiku meitenēm gluži blakām.
PmYqb00Bdo4_0048.wav|Dzimtkungam patīk lūkoties šādās savādās jātniecēs.
PmYqb00Bdo4_0049.wav|Nekad viņam iesvētāmā dienā nebija vēl gadījies būt savas draudzes baznīcā un redzēt meitenes šādā goda dienas jājienā.
PmYqb00Bdo4_0050.wav|Nevar viņš šai skatā atskatīties vien.
PmYqb00Bdo4_0051.wav|Kas to būtu domājis, ka mana novada ļaudīs pastāv tāda veca un jauka ieraša?
PmYqb00Bdo4_0052.wav|viņš priecīgs sevī brīnās.
PmYqb00Bdo4_0053.wav|Šīs jātnieces ir pavisam citādas nekā tur tās izbalējušās un izdēdējušās amazones, ko galvaspilsētā daždien var dabūt redzēt šūpojamies sedlos ar kājām zirgam vienā pusē.
PmYqb00Bdo4_0054.wav|Šejienes jātnieces sēd katra savā zirgā droši un dabiskā paražā.
PmYqb00Bdo4_0055.wav|Mazās melnās platmalītes piestāv tām daudz labāk nekā galvaspilsētas amazonēm viņu augstās gardibenes.
PmYqb00Bdo4_0057.wav|Apaļie vaigi sarkst vien, un, kurai bruncīša stērbeles uzrāvušās augstāk par ceļiem, kāda balti sārta miesa redzama!
PmYqb00Bdo4_0058.wav|Gan roka atkal un atkal rauj stērbeles atpakaļ uz leju, bet, zirgam pastāvīgi kustoties un nebēdnīgi aumaļīgajam agrā pavasara vējam joņiem strauji iepūšoties, ceļgali vairāk vai mazāk atkal jau redzami.
PmYqb00Bdo4_0059.wav|Kāds tīkami vilinošs skats šādā jaukā pavasara dienā!
PmYqb00Bdo4_0060.wav|izsaucas sevī vecais skaistuma un daiļuma cienītājs un visa jauka baudītājs, ja ne citādi, tad ar acu jutekļiem.
PmYqb00Bdo4_0061.wav|Nudien, ja man nebūtu jau pieauguši bērni un pašam tik mīļa un laba sieva, es vienu no šādām spirgti maigām lauku puķītēm ņemtu sev par draudzenīti.
PmYqb00Bdo4_0062.wav|Ai, kas tas būtu par patīkamu laika kavēkli, tādu dabas bērnu nosēdināt sev uz ceļiem, apskatīt, apbrīnot viņas skaistumu, viņas daiļumus, un viņa sarkst un tvīkst vien, aizspiezdama sev acis ar abām plaukstām.
PmYqb00Bdo4_0063.wav|Bet tad man tāda skuķīte slepeni jāaizved sev līdz galvaspilsētā un jātur tur kādā klusā kaktiņā.
PmYqb00Bdo4_0064.wav|Še, muižā, es tak nevaru turēt sev mīļāko: ko teiks mani piederīgie?
PmYqb00Bdo4_0065.wav|arī ļaudīm nedrīkst dot ļaunu paraugu ar tādu dzīvi.
PmYqb00Bdo4_0066.wav|Bez tam tas kaitētu mana paša godam, cienībai un labai slavai.
PmYqb00Bdo4_0067.wav|Esmu jau dzirdējis, ka Drizens ar šādu izlaidīgu dzīvi zaudējis ļaužu acīs katru cieņu, un tie viņu saukā par lopu muižnieku un pat par veco lopu.
PmYqb00Bdo4_0068.wav|Nē, nē, es tā nevaru, nedrīkstu un negribu darīt!
PmYqb00Bdo4_0069.wav|Meitenes, redzēdamas, ka vecais kungs uz viņām vien skatās, brīžiem pat pasmaidīdamas, saprot, ka tās viņam patīk, un tūliņ viņās pamostas sieviete: viņas kļūst drošākas, sačukstas savā starpā, pasmejas, arī uz dzimtkungu paskatās viena otra pasmaidīdama.
PmYqb00Bdo4_0070.wav|Nu viņas tam vēl vairāk patīk.
PmYqb00Bdo4_0071.wav|Nevar viņš diezgan nopriecāties, cik tādām zemnieku skuķēm ir sārtas lūpas un kā dažai acis dzirkstin dzirkst.
PmYqb00Bdo4_0072.wav|Vecim sirds krūtīs tīri smejas.
PmYqb00Bdo4_0073.wav|Bet te meitenes it kā uz norunu visas uzreiz sacērt saviem zirdziņiem vai nu ar rokā turēto vici, vai ar pavadas galu un aizlaiž aulekšos projām, ka dubļi vien nošķīst, un vecis paliek pārsteigts, skatoties tām pakaļ.
PmYqb00Bdo4_0074.wav|Divas meitenes drīz nogriežas pa tuvāko sānceļu un tad rikšos laiž pa to uz meža pusi.
PmYqb00Bdo4_0075.wav|Tās bija jājušas visam baram kā pašas pakaļējās un atradušās barona puskarietei ilgāku laiku gluži blakus, tā ka viņš bija labi ieskatījies, ka viena no tām ir sevišķi pievilcīgi skaista.
PmYqb00Bdo4_0076.wav|No kādas sētas ir tās divi meitenes, kas tur, rau, aizjāj pa malu ceļu barons ievaicājas staļlapuisim.
PmYqb00Bdo4_0077.wav|Tās, cienīgs lielskungs, ir no Lāčubitēm.
PmYqb00Bdo4_0078.wav|Lāčubites pieder pie mūsu muižas, pastāvīgi nāk tur strādāt, pazīstu visus šās sētas ļaudis.
PmYqb00Bdo4_0079.wav|Abas tās jājējas ir vaļinieces Andartes merģeles, mazāko šodien iesvētīja, lielākā māsa jāj viņai goda dienā un goda greznībā tāpat bendram līdzi.
PmYqb00Bdo4_0080.wav|Tā lielākā ir tā skaistākā.
PmYqb00Bdo4_0081.wav|Taisnība, taisnība, cienīgs lielskungs, to visi tā saka.
PmYqb00Bdo4_0082.wav|Skaisto Ciebu vien viņu arī dēvē, priecīgi nosaka staļļapuisis, juzdamies it laimīgs, ka var pateikt kungam ko patīkamu.
PmYqb00Bdo4_0083.wav|Arī tagad, pēc meiteņu aizjāšanas, kungs nevēlas braukt ātrāk kā tikai soļos.
PmYqb00Bdo4_0084.wav|Jaukā, saulainā laikā viņam patīkami atgāzties puskarietes mīkstajā atzveltnē, ļaut remdeni maigajiem dienvidus vējiem pirmajiem tādiem šinī pavasarī strauji plūst sev pretī.
PmYqb00Bdo4_0085.wav|Brāzties un glāstīties gar vienu un otru vaigu un nolūkoties, kā tie purina un vicina lielo bērzu kailos zarus un zariņus tepat ceļmalā un kā tie tur tālāk mežā loka un šūpo lielās, garās egles ar visiem viņu kuplajiem zariem.
PmYqb00Bdo4_0086.wav|Domas viņam tomēr kavējas nevis pie kokiem, bet pie cilvēkiem.
PmYqb00Bdo4_0087.wav|Cik taču tādi zemnieku cilvēki apbrīnojami un var teikt apskaužami!
PmYqb00Bdo4_0088.wav|Viņš sevī vēro.
PmYqb00Bdo4_0089.wav|Lāčubitēm nodedzina vakar mājas; šodien viņš pats iet mierīgi baznīcā, bet skuķes, viņa tuvas radinieces, priecīgas un smaidīgas jāj citām līdzi, it kā nekas nebūtu noticis.
PmYqb00Bdo4_0090.wav|Žēl gan, ka šādiem labiem ļautiņiem esmu nodarījis tādas bēdas un izbīles.
PmYqb00Bdo4_0091.wav|Labāk būtu bijis, kad nebūtu licis to darīt.
PmYqb00Bdo4_0092.wav|Tomēr tas ir noticis un atpakaļ to atdarīt vairs nevar.
PmYqb00Bdo4_0093.wav|Bet netaisnību es nevienam nedaru.
PmYqb00Bdo4_0094.wav|Arī šiem nelaimīgajiem, kam manas cietās, nelokāmās gribas un viņu pašu neuzmanības un nolaidības dēļ to kurlo veci taču vajadzēja ciešāk uzraudzīt notikusi tāda pārestība, es gribu līdzēt.
PmYqb00Bdo4_0095.wav|Viņa staigājošās, nemierīgās domas drīz novēršas no Lāčubišu nelaimes un pāriet atkal uz to skaisto meiteni, kuru līdz ar viņas mazāko māsu patlaban redz jājam mežā iekšā.
PmYqb00Bdo4_0096.wav|Jā, ir arī zemniekiem viņu dzīvē līdzās bēdām un grūtībām savs jaukums, savs prieks, pēc kā ilgoties, ko censties iegūt un kas var noderēt par lielu sacentības priekšmetu viņu pašu starpā.
PmYqb00Bdo4_0097.wav|Re, šī skaistā meitene pat.
PmYqb00Bdo4_0098.wav|Tai taču vajag būt daudz gribētāju, un cik priecīgs un laimīgs būtu tas, kas to iegūs par savu!
PmYqb00Bdo4_0099.wav|Tā vecais sieviešu skaistuma pazinējs un cienītājs sevī prāto un beidzot pat izsaucas:
PmYqb00Bdo4_0100.wav|Es apskaužu to puisi, kas šo skaisto meiteni dabūs!
PmYqb00Bdo4_0101.wav|Man žēl, ka es neesmu jauns zemnieku puisis, nevaru iet ar viņu vienās gaitās, ar viņu satikties, viņu bildināt.
PmYqb00Bdo4_0103.wav|Skaista Andartes Cieba ir gan, bijīgi pasmiedamies, nosaka staļļapuisis.
PmYqb00Bdo4_0104.wav|Diezin, vai viņai jau ir kāds izredzēts?
PmYqb00Bdo4_0105.wav|Nemāku vis teikt, cienīgs lielskungs, kas pie viņas iet, bet šāds vai tāds viņai jau vajag būt.
PmYqb00Bdo4_0106.wav|Neaizņemta tāda skaista skuķe nebūs palikusi.
PmYqb00Bdo4_0107.wav|Pēc iesvētīšanas gandrīz katrai gadās draugs, savs uzrunātājs.
PmYqb00Bdo4_0109.wav|Es tik nezinu, neesmu ieklausījies, kādi pie viņas pagājušās vasarās gājuši.
PmYqb00Bdo4_0110.wav|Iesvētīt viņa jau priekš divi vai trīs gadi.
PmYqb00Bdo4_0111.wav|Cik veca viņa var būt?
PmYqb00Bdo4_0112.wav|Laikam septiņpadsmit vai astoņpadsmit, vairāk nebūs.
PmYqb00Bdo4_0113.wav|Tālāk kungs neko nevaicā, saruna par Ciebu izbeidzas, un viņi klusēdami turpina ceļu.
PmYqb00Bdo4_0114.wav|Iebraucot muižā, dzimtkungu jau pie lievenēm sagaida pārvaldnieks, sniegdams ziņojumu par notikumu ar vakar sodāmiem saimniekiem.
PmYqb00Bdo4_0115.wav|Dzimtkungs ar patikšanu dabū dzirdēt, ka viss noticis taisni tā, kā viņš pavēlējis.
PmYqb00Bdo4_0116.wav|Nu viņam sevišķi labs prāts.
PmYqb00Bdo4_0117.wav|Vecajam sulainim, kas izsteidzies uz lievenēm, noskūpstījis savam kungam roku un, attaisījis durvis, gaida, lai laistu to iekšā, viņš jau no sejas nolasa, ka mājās pa šo laiku nav noticis nekas ļauns.
PmYqb00Bdo4_0118.wav|Jā, to jau viņš arī bija sevī paredzējis: vakar vakarā, pagājušu nakti un visu šīrīta gabalu sirds viņam allaž bijusi mierīga, neuztraukta.
PmYqb00Bdo4_0119.wav|Bet no piedzīvojumiem viņš zina, ka tādās reizēs, kad gatavojusies uzbrukt kāda nelaime vai lielāka nepatikšana, sirds viņam priekš tam allaž bijusi ļoti uztraukta.
PmYqb00Bdo4_0120.wav|Priekšnamā novilcis savam kungam mēteli, sulainis otrreiz noskūpsta tam roku, priecīgā balsī un bijīgā padevībā piebilzdams:
PmYqb00Bdo4_0121.wav|Cienīgs lielskungs, es uzdrīkstos novēlēt jums laimes uz jaunu mantinieku: Elsiņa lielmātei pārnācis dēls.
PmYqb00Bdo4_0122.wav|Paldies, paldies, mīļais Jāni, par tādu prieka vēsti, laimīgs saka dzimtkungs, iedodams sulainim rubuli un pateicīgā labsirdībā uzmezdams tam acis.
PmYqb00Bdo4_0123.wav|Līdz dzimtkungs iegājis savā darba istabā, līdz tur, sulaiņa vests, ienāk arī Lāčubite.
PmYqb00Bdo4_0124.wav|Piegājis dzimtkungam klāt un parastā kārtā padevis godu, viņš redz uz rakstāmgalda prāvu sauju naudas, kuru dzimtkungs skaita un izdala četrās daļās.
PmYqb00Bdo4_0126.wav|Šī daļa par istabu, tā par laidaru, tā par riju un tā atkal...
PmYqb00Bdo4_0127.wav|Tad, pagriezies pret Lāčubiti un stumdams vienu naudas čupiņu uz galda malu tuvāk Lāčubitem, saka:
PmYqb00Bdo4_0128.wav|Mīļais, še tev būs palīdzība...
PmYqb00Bdo4_0129.wav|Lāčubite jau izstiepj roku un sniedzas pēc naudas, kad dzimtkungs ievaicājas:
PmYqb00Bdo4_0130.wav|Cik ēku tev īsti nodedzināja: trīs vai četras?
PmYqb00Bdo4_0131.wav|Lāčubite atrauj izstiepto roku atpakaļ, ar kuru pirmo naudas čupiņu bija gandrīz jau paņēmis, un izbrīnījies un samulsis skatās dzimtkungam acīs.
PmYqb00Bdo4_0132.wav|Nu jā, nu cik ēku te nodedzināja?
PmYqb00Bdo4_0133.wav|Nevienas, cienīgs lielskungs.
PmYqb00Bdo4_0134.wav|Kas, ko tu runā, tu taču neesi piedzēris, liecies būt tīrā galvā.
PmYqb00Bdo4_0136.wav|Es prasu cik ēkas tev vakar nodedzināja?
PmYqb00Bdo4_0137.wav|Es esmu tīrā galvā, cienīgs lielskungs, krogu šodien ne kāju neesmu iecēlis un jūsu jautājumu saprotu.
PmYqb00Bdo4_0138.wav|Ēkas man, kad šorīt gāju baznīcā, neviena nebija nodedzināta.
PmYqb00Bdo4_0140.wav|Vecais, citādi arvien tik mierīgais dzimtkungs tagad kā sadzelts strauji uzšaujas kājās un, platām acīm skatīdamies uz nobijušos Lāčubiti, dzedri skaļā balsī saka:
PmYqb00Bdo4_0142.wav|Tev vakar nenodedzināja ēkas?
PmYqb00Bdo4_0143.wav|Vai mans znots barons Elsiņš tur nebija?
PmYqb00Bdo4_0144.wav|Nē, cienīgs lielskungs, neviens svešs cilvēks vakar nav bijis manā sētā.
PmYqb00Bdo4_0145.wav|Bet kas tad tur tā traki dega un kūpēja?...
PmYqb00Bdo4_0146.wav|Ak, tas nabaga cilvēks lielās bēdās laikam zaudējis prātu un pats vairs nejēdz, ko runā, tas skaidri redzams, pagriezdamies pret sulaini, kas vēl arvien stāv pie durvīm, kungs nosaka jau nedaudz lēnākā balsī.
PmYqb00Bdo4_0147.wav|Tad, piebildis, lai iesaucot baronu Elsiņu, atkal nosēžas.
PmYqb00Bdo4_0148.wav|Klau, ko Lāčubite saka: viņam ēkas neesot vakar nodedzinātas, ar znotu apsveicinājies, teic latviski dzimtkungs, lai arī Lāčubite dzirdētu.
PmYqb00Bdo4_0149.wav|Tas taisnība, jā, taisnība viņa ēkas es nenodedzināju.
PmYqb00Bdo4_0150.wav|Kas, ko tas nozīmē vislielākā mērā izbrīnīdamies, sauc tagad sava novada vecais patvaldnieks, uztrausies kājās un nesaprašanā lūkodamies znotam acīs.
PmYqb00Bdo4_0151.wav|Iekām šis attopas ko atbildēt, paveras durvis un istabā iesteidzas pati cienīgā.
PmYqb00Bdo4_0152.wav|Herbert, mīļais Herbert, nu neņem ļaunā un nestāj Arnoldam neko virsū.
PmYqb00Bdo4_0153.wav|Viņš pavisam nevainīgs, es esmu tā vainīgā: es negribēju, ka tie ļaudis tur ar tādu bargu sodu tiktu pārbiedēti un darīti nelaimīgi, jo tad varētu Dieva sodība nākt pār mūsu pašu namu, bet Līna bija jau tik vāja.
PmYqb00Bdo4_0154.wav|Tālab es ņēmos un ierunāju Arnoldam, lai viņš piedāvājas tev par soda izpildītāju, bet lai tevi piekrāpj un sodu neizpilda, ka lai Dievs būtu arī mums žēlīgs.
PmYqb00Bdo4_0155.wav|Es zināju, ka vēlāk, kad tev dusmas būs rimušās un tu dabūsi zināt patiesību, tu man to piedosi un viss būs atkal labi, bet vai, tu jau tik drīz dabūjis to zināt.
PmYqb00Bdo4_0156.wav|Tomēr esi nu labs, neuzbudinies vairāk, paliec mierīgs un neņem man ļaunā, ko es esmu uz savu galvu likusi izdarīt.
PmYqb00Bdo4_0157.wav|Tu zini, mīļo Herbert, uzbudināšanās nenāk ne tavai, ne manai veselībai par labu.
PmYqb00Bdo4_0158.wav|Bet kas tad tur vakar tik lieliski kūpēja visiem mežiem pāri, kad Lāčubites nav dedzinātas lēnām atgūdamies no savas izbrīnīšanās un uzbudināšanās, vaicā vecais kungs.
PmYqb00Bdo4_0159.wav|Znots nu paskaidro, ka viņi ar jātnieku aizdedzinājuši mežā vecas žagaru grūžņas un krāvuši tur virsū jaunas skujas, tā sataisīdami jo milzīgus dūmus.
PmYqb00Bdo4_0160.wav|Nu, redzi nu, mīļais, dārgais, cik viss ir gudri, labi un nevainīgi izdarīts, runā atkal kundze, labinādamās vīram klāt.
PmYqb00Bdo4_0161.wav|Nedusmojies uz mani un Arnoldu, nedomā arī vairs sodīt nelaimīgos zemniekus, bet esi tiem žēlīgs, tāpat kā Dievs debesīs ir bijis žēlīgs mums un mūsu bērnam, ne vien mūs nav sodījis, bet vēl jaunus priekus mums devis, mūsu laimi vairojis.
PmYqb00Bdo4_0162.wav|Un, to teikusi, vecā kundze izsteidzas otrā istabā, no kurienes nāk tūliņ atpakaļ, vezdama sev līdzi kādu sievu baltā skotelē un ar uzlocītām piedurknēm.
PmYqb00Bdo4_0163.wav|Tā tur rokās sudraba paplāti, kur uz zīda spilventiņa redzams mazs bērninš.
PmYqb00Bdo4_0164.wav|Na, redzi, te ir tavs sen gaidītais mantinieks, vecā kundze priecīga runā, lūkodamās uz vīru ar asarās mirdzošām acīm.
PmYqb00Bdo4_0165.wav|Visiem mūsu pēcnācējiem tikai meitenes vien dzimušas.
PmYqb00Bdo4_0166.wav|Līnas pirmdzimtais ir dēls, un tātad mums ir savs īstens mantinieks; tava slavenā cilts dzīvos tālāk, kaut arī tikai sieviešu līnijā.
PmYqb00Bdo4_0167.wav|Ar sirsnīgu skatu klusā priekā nolūkojies uz zīda spilventiņa guļošā bērna sejiņā, vecais kungs, pametis acis ciešāk arī uz viņa turētāju, ne mazumu izbrīnīdamies, iesaucas:
PmYqb00Bdo4_0169.wav|Taba ja, nosaka Andarte, dzimtkungam priekšā palocīdamās, bet cienīgā turpina:
PmYqb00Bdo4_0170.wav|Es taču neiešu tavu dusmu dēl likt sava bērna veselību un varbūt pat dzīvību uz spēli.
PmYqb00Bdo4_0171.wav|Vakar vakarā aizsūtīju braucēju Andartei pakaļ, un šorīt viņa ar gudru maņu un veiklām rokām laimīgi saķēra jauno kundziņu.
PmYqb00Bdo4_0172.wav|Nebūtu bijusi viņa, diezin kā būtu izgājis.
PmYqb00Bdo4_0173.wav|Mēs, sievietes, jau esam tās, kam nākas ar laipnu prātu, gudru ziņu un mīlīgu sirdi novērst tos asumus, ko vīri ātrās dusmās un ar savu bargo dabu dažreiz rada dzīves ceļā.
PmYqb00Bdo4_0174.wav|Bet nu nāc, iesim taču pie Līnas, novēli tu arī viņai laimes.
PmYqb00Bdo4_0175.wav|Viņa vēl tik vāja.
PmYqb00Bdo4_0177.wav|Tu esi tā augstā dzīves priesteriene, kas allaž prot mieru un saticību nodibināt, pērkona negaisus novērst, spīdināt jauko prieka un laimes saulīti un visas lietas griezt par labu.
PmYqb00Bdo4_0178.wav|Jā, nu ir miers un prieks atkal mājā nosaka vecais kungs, savu mūža biedreni apkampdams, noskūpstīdams un glaudīdams viņas līdzeni nosukātos iesirmos matus.
PmYqb00Bdo4_0179.wav|Viņš grib jau iet sievai līdzi apsveicināt meitu, kad ienāk sulainis, ziņodams, ka vagaris ar divi saimniekiem vēloties ar cienīgu lielkungu runāt.
PmYqb00Bdo4_0180.wav|Tos viņš tūliņ liek laist iekšā, un tie teicas nākam, kā to saimnieku sūtīti, kas līdz šim bija pretojušies ņemt savas sētas uz renti.
PmYqb00Bdo4_0181.wav|Vakar atlaistais sods tiem divdesmit vainīgajiem, kā arī mācītāja šīsdienas pamācība visus tos tā pārliecinājusi par dzimtkunga labvēlību, ka tie nupat, nākdami no baznīcas, vienprātīgi sarunājuši paklausīt lielkungam un nu ir ar mieru pāriet uz rentes kārtību.
PmYqb00Bdo4_0182.wav|Apmierināti un uzslavēti tie taisās iet atpakaļ ārā, kad dzimtkungs tos vēl aptur un par viņu gudro apdomu iedod katram rubuli, bet Lāčubitem par izciestām bailēm un bēdām trīs rubuļi.
PmYqb00Bdo4_0183.wav|Kad vagaris ar saimniekiem aizgājis, barons Elsiņš sajūsmināts iesaucas:
PmYqb00Bdo4_0184.wav|Na, nu ir miers, prieks un laime uz visas līnijas!
PmYqb00Bdo4_0185.wav|Ja par to, ko mēs tagad te piedzīvojam, būtu kāds rakstnieks uzrakstījis romānu un lasītu man to priekšā, es tam uzsauktu: Autor, beidz šinī vietā un ar šīsdienas notikumiem!
PmYqb00Bdo4_0187.wav|Mīļais Arnold, gudri pasmīnēdams, teica Bruģu kungs.
PmYqb00Bdo4_0188.wav|Patīkami ir lasīt labu romānu, kur apdāvināts autors, kā saka, rakstnieks no Dieva žēlastības, kas pamatīgi pazīst savu tautu, viņas gaitas, ieražas un tikumus.
PmYqb00Bdo4_0189.wav|Ar olimpisku mieru un suverēnu varu vada un loka savu varoņu likteņus, novezdams tos līdz labvēlīgam gala mērķim un tā modinādams savos lasītājos dzīves prieku, darba mīlestību un gaišu cerību.
PmYqb00Bdo4_0190.wav|Tomēr vislabākais, visbrīnišķīgākais romāns ir tas, ko raksta pats debesu autors, tas lielais, mūžīgais gars, kuru mēs neredzam, nepazīstam, bet kuru visi jūtam un kurš vada un veido mūsu visu likteņus.
PmYqb00Bdo4_0191.wav|Mācies, mīļo Arnold, lasīt un saprast šī autora romānu visu plašo dzīvi, tad tu redzēsi, cik dažādi un brīnišķīgi tur risinās, sarežģījas vai arī atkal satrūkst visvisādi cilvēces mūžu pavedieni.
PmYqb00Bdo4_0192.wav|Šis autors, domāju, zinās mūsu dzīves pavedienus šķetināt arī tālāk par šīsdienas laimīgā atrisinājuma posmu, kādā virzienā viņš pats to gribēs un kā tas pēc viņa prāta var nākt vai nu mums pašiem, vai citiem par labu.
GbwC2Zq4rFg_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
GbwC2Zq4rFg_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
GbwC2Zq4rFg_0003.wav|Pirmā grāmata, divdesmitā nodaļa.
GbwC2Zq4rFg_0004.wav|No vilka uz lāci.
GbwC2Zq4rFg_0005.wav|Kādu rītu Upeniekos dižs dumpis.
GbwC2Zq4rFg_0006.wav|Rājas Andarte uz Ciebu, rājas istabā, rājas kūtī un klētī.
GbwC2Zq4rFg_0007.wav|Kurp vien Cieba iedama savā rīta cēliena gaitā, māte tai pakaļ un turpina rāšanos, tā ka skan visa sēta, un Cieba nekur nerod dvīgas.
GbwC2Zq4rFg_0008.wav|Māte dusmīga, ka meita nav ievērojusi viņas stingro aizliegumu, bet atkal ielaidusies ar Matīsu.
GbwC2Zq4rFg_0009.wav|Pirmdienas rītu Matīss mazā gaismiņā redzēts pa laukiem un pļavām no Lāčubišu gatuves gala pārtiešu vien drāžam prom uz Lopu muižas pusi.
GbwC2Zq4rFg_0010.wav|Redzētāja bijusi kāda muižas kalpa sieva, kas nakti nākusi mājās no rokasglābējas un, mocīdamās ar sāpēm, sēdējusi gatuves galā apakš kuplā vītola un auklējusi slimo roku.
GbwC2Zq4rFg_0011.wav|Matīss viņu nemaz nepamanījis, bet viņa to redzējusi un skaidri pazinuši.
GbwC2Zq4rFg_0012.wav|Un šorīt tā visu pastāstījusi Ciebas mātei.
GbwC2Zq4rFg_0013.wav|Andartei nu dusmas un bēdas, ka Cieba bijusi atkal kopā ar Matīsu un jau pirmo nakti, kad meitas izgājušas gulēt ārā.
GbwC2Zq4rFg_0014.wav|Dabū rājienu arī vecākā meita, ka tā nav nākusi iekšā un pateikusi, kāds viesis atnācis, tad viņa gan ar godu būtu to izvadījusi pa cūku vārtiem, bet vecākai meitai viegli aizbildināties.
GbwC2Zq4rFg_0015.wav|Kā jau svētdienas dienā, kad pievakarē krogā ir balle, tur vareni sadejojusies un pārnākusi mājās pagalam nogurusi, kā kritusi, tā tūlīt bijusi kā nost un nemaz neievērojusi, vai Cieba guļ vienatā vai divatā.
GbwC2Zq4rFg_0016.wav|Mazā māsa atkal, kas šo pavasar iesvētīta un kam arī nu būtu tiesība iet vasarām gulēt ārā, nav šo tiesību vēl sākusi izlietot, tamdēļ ka tai nav vēl neviens zināms, kas gribētu pie viņas nākt un puišu vecākajam būtu par to ziņojis.
GbwC2Zq4rFg_0017.wav|Viņa tātad laimei vai nelaimei arī kļūmīgo nakti bijusi istabā, un māte tai nekādu neteikšanu nevar pārmest.
GbwC2Zq4rFg_0018.wav|Viss bargā rājiena negaiss tātad grūst un gulstas uz Ciebu vienu pašu.
GbwC2Zq4rFg_0019.wav|Beidzot māte nosaka, ka, ja viņa vēlreiz dabūs zināt Matīsu še atnākušu, tad viņa Ciebu nemaz vairs nelaidīšot ārā gulēt arī tad ne, kad maize būs cepta un krāsns kurināta, un tad tā cauru vasaru varēšot istabā vien dingt un sust, kaudamās ar mušām un blusām.
GbwC2Zq4rFg_0020.wav|Kad arī, māt, tu neļausi nākt viņam te un nelaidīsi mani ārā gulēt, mēs tomēr satiksimies, saka Cieba, gribēdama rādīt mātei savu nelokāmo prātu un ciešu apņemšanos palikt Matīsam uzticīga.
GbwC2Zq4rFg_0021.wav|Gribētu zināt, kur tad tu ar viņu satiksies, lauka vidū?
GbwC2Zq4rFg_0022.wav|Vai pati skriesi projām pie viņa māte brīnīdamās prāšņā.
GbwC2Zq4rFg_0023.wav|Viena bēda, kur, vai šā vai tā bet mēs satiksimies.
GbwC2Zq4rFg_0024.wav|Na, ja tu būsi man neklausīga meita un manus vārdus laidīsi pār galvu, tad tu dabūsi jūst mātes varu!
GbwC2Zq4rFg_0025.wav|Bērziem arī šogad tikpat smalki un lunkani zari kā citiem pavasariem, un nav domājams, ka teteri līdz ar jaunajiem pumpuriem noēdīs arī pašus zariņus, atliksies vēl ir tava tiesa!
GbwC2Zq4rFg_0026.wav|Un tu dabūsi baudīt tādus tetera kāpostus, ka otrreiz vairs negribēsi.
GbwC2Zq4rFg_0027.wav|Nē, māt, ar šitiem tetera kāpostiem un citām tādām zālēm nav precību domas meitām aizdzenamas.
GbwC2Zq4rFg_0028.wav|Ja tu tā aplam būsi mūsu precībām pretī un mēs citādi nekā nevarēsim sasniegt mūsu gribu, mēs aizbēgsim kur projām un tur precēsimies.
GbwC2Zq4rFg_0030.wav|Neaizmirsti, ka mēs dzīvojam pašā leišmalē.
GbwC2Zq4rFg_0031.wav|Viens lēciens, un mēs esam otrpus robežas.
GbwC2Zq4rFg_0032.wav|Tā jau daži darījuši no laika gala un dara vēl tagad.
GbwC2Zq4rFg_0033.wav|Kas še nevar šādas vai tādas pārestības dēļ tverties, paglābjas leišos un dzīvo tur.
GbwC2Zq4rFg_0034.wav|Māte uz tam nesaka tūliņ nekā, tik, iedama un staigādama klusu, kunkuro kādu vienmulīgu skaņu, kas izklausās tik vienādi vilkta un tomēr tik neatlaidīga un nepadevīga kā niknas mušas sīkšana.
GbwC2Zq4rFg_0035.wav|Cieba no tādas izturēšanās noprot, ka māte sevī prāto ko sevišķu.
GbwC2Zq4rFg_0036.wav|Pēc kāda laika, kad māte, tā klusu sīkdama un nekā nerunādama, pa istabu un namu gājusi un staigājusi šur tur roku pielikdama.
GbwC2Zq4rFg_0037.wav|It kā gribēdama ko darīt, bet tomēr nekādu darbu nevarēdama vai negribēdama sākt.
GbwC2Zq4rFg_0038.wav|Tā beidzot ņemas dūšīgi mazgāties, sukāties, pīties, auties un ģērbties svētdienas drēbēs un beidzot liek Ciebai darīt to pašu.
GbwC2Zq4rFg_0039.wav|Kas tad nu būs par iešanu ienesusies slauktuvītē ūdeni un arī mazgādamās, vaicā Cieba.
GbwC2Zq4rFg_0040.wav|Sacīt nekā nesaka, kurp ies, kālab ies un ko darīs, tikai pati praušas un ģērbjas un liek man arī prausties.
GbwC2Zq4rFg_0041.wav|Vai nu vedīs pie mācītāja, lai tas mani kā neklausīgu meitu ņem priekšā un nostrostē labi ar Dieva vārdiem, jeb kas nu ir prātā cits?
GbwC2Zq4rFg_0042.wav|Jeb vai vedīs mani pie Matīsa vecākiem un teiks tiem, lai dēlu tur denktāk un nelaiž nākt pie manis?
GbwC2Zq4rFg_0043.wav|Tas nu gan nebūtu vajadzīgs.
GbwC2Zq4rFg_0044.wav|Kālab zvanīt to citur, kas pašu starpā notiek?
GbwC2Zq4rFg_0045.wav|Gan jau iztiksim, māt, pašas savā sētā.
GbwC2Zq4rFg_0046.wav|Ar laiku viss būs labi.
GbwC2Zq4rFg_0047.wav|Tikai to gan es saku: no Matīsa es neatsacīšos un šķirties mēs nešķirsimies.
GbwC2Zq4rFg_0048.wav|Nā, vēl tu neesi viņam piekabināta, vēl neesi un tā kā tev vajadzētu runāt par šķiršanos vai nešķiršanos.
GbwC2Zq4rFg_0049.wav|Kā es gribēšu, tā būs, un es zināšu, kā tevi valdīt: ja tev ir galva kā zirgam, tad man būs tādi iemaukti, kādi tev vajadzīgi.
GbwC2Zq4rFg_0050.wav|Es tev uzmaukšu tādas sprungas galvā, ka viegli varēšu tevi valdīt.
GbwC2Zq4rFg_0051.wav|Neiedomājies, ka tev vien nebūs valdības pasaulē!
GbwC2Zq4rFg_0052.wav|Cieba vairāk netiesājas ar māti, tik ģērbjas un taisās, lai gan nezina, kurp ies, kas būs.
GbwC2Zq4rFg_0053.wav|Kad abas saģērbušās, māte nosaka vecākai meitai, ko lai dod saimei pusdienā, un tad iet pa durvīm ārā, uzsaukdama Ciebai, lai nāk līdzi.
GbwC2Zq4rFg_0054.wav|Māsas nezināšanā noskatās aizgājējām pakaļ, prātodamas un minēdamas, kas gan mātei iešāvies prātā un kurp domāts noslēpumainais gājiens.
GbwC2Zq4rFg_0055.wav|Pirms abas gājējas soļo klusēdamas, bet, kad izkļūst no mežu un malu ceļiem uz dižceļa, kas iet uz Bruģu muižas pusi, Cieba ievaicājas:
GbwC2Zq4rFg_0056.wav|Kurp tad mēs, māt, īsti ejam, muižā?
GbwC2Zq4rFg_0057.wav|Kad māte, uz vaicājumu nekā neatteikdama, tik paloka galvu, meita izbrīnījusies apstājas uz vietas, iesaukdamās Ko tur, pie paša dzimtkunga vedīsi mani, nē, tad es tālāk vairs neeju, man bail.
GbwC2Zq4rFg_0059.wav|Kas tad tai gar mani daļas, ko tur lai daru?
GbwC2Zq4rFg_0060.wav|Gribu ielūgt cienīgai lielmātei, lai vēlē muižas saimniecei ņemt tevi mācībā ir kuknes darbos, ir pie istabām.
GbwC2Zq4rFg_0061.wav|Ar laiku kļūsi par īstu istabeni un varēsi kalpot pie kungiem.
GbwC2Zq4rFg_0062.wav|Dižā muižā dzīvodama, būsi tālu prom no Lopu muižas.
GbwC2Zq4rFg_0063.wav|Matīsu tad vairs neredzēs svētvakariem un svētdienu vai pirmdienu rītiem lieliem, steidzīgiem soļiem mērījam mūsu un kaimiņu laukus un pļavas kā dižo mērnieku.
GbwC2Zq4rFg_0064.wav|Lai viņš nu, ja grib un spēj, meklē un mērī sev taisnāko ceļu no Lopu muižas uz Bruģu muižu.
GbwC2Zq4rFg_0065.wav|Un to es tev, meiten, jau tagad varu pasacīt, ka viņš, ja arī kādreiz tur aizmaldītos, klāt tev vairs netaps: tu dzīvosi, strādāsi un gulēsi tikai kalnā, kā jau visas kalna meitas.
GbwC2Zq4rFg_0066.wav|To es cienīgai arī ielūgšu.
GbwC2Zq4rFg_0067.wav|Tavam Matīsam būs nu jāpietiek, ja dabūs kādreiz paredzēt tavu deguna galu, tas būs viss.
GbwC2Zq4rFg_0068.wav|Diezin, kā Matīss ar savu viņreizējo muļķīgi nepieklājīgo izturēšanos Krasta krogū, ko izdarījis, būdams skurbā, varējis tev, māt, aizdot tādas dusmas, ka nu nezini vairs, kā tam to atdarīt.
GbwC2Zq4rFg_0069.wav|Agrāk tu taču pati turēji lielas lietas no viņa, pati dāvināji tam, kā manam pirmajam apmeklētājam, skaistu cimdu pāri ar zīmīgiem rakstiem.
GbwC2Zq4rFg_0070.wav|Vai ar to vienu vienīgu reizinu viņš tā varējis tavās acīs sevi apriebināt?
GbwC2Zq4rFg_0071.wav|Taba ja, brīnum viena vienīga reiziņa attrauc māte, skaudri paskatīdamās Ciebai acīs un dusmīgi iešņākdamās.
GbwC2Zq4rFg_0072.wav|Gandrīz katru dienu, kad sastopos kur kādu cilvēku, dabūnu dzirdēt, ka dārznieka dēls iesēdinājis tevi dubļu pančkā.
GbwC2Zq4rFg_0073.wav|Visi tā vien ņirgājas, tu esot vienā cenā ar prieku nama māsiņām tikai vērdiņa vērta!
GbwC2Zq4rFg_0074.wav|Dzirdot tādas kauna valodas, es kā dzeloni jūtu sev sirdī.
GbwC2Zq4rFg_0075.wav|Ja tu to nesaproti un neņem to Matīsam ļaunā, tad tā ir zīme, ka tev vēl ir bērna prāts un ka viņš ar savu muižas laužu gudrību un izmanību tev acis aizmiglojis.
GbwC2Zq4rFg_0076.wav|Bet man, paldies Dievam, prāta vēl ir.
GbwC2Zq4rFg_0077.wav|Es zinu, kas ir gods, kas kauns.
GbwC2Zq4rFg_0078.wav|Tur, māt, man tikai viens padoms: neklausīties tenkātāju un ņirgātāju valodās, tad nebūs nekā ko skaisties.
GbwC2Zq4rFg_0079.wav|Es tādās vaļas ļaužu valodās neklausos, un tāpēc man tās nedara ne dusmas, ne sāpes.
GbwC2Zq4rFg_0080.wav|Tālab, ka tu nekur neej ļaudīs iesaucas māte dusmīga, gandrīz sākdama raudāt.
GbwC2Zq4rFg_0081.wav|Bet man, kam pa sētu sētām darīšana ar sievām, nākas gribot negribot klausīties šinīs valodās, un es tām nevaru izbēgt.
GbwC2Zq4rFg_0082.wav|Nu arī Ciebai pietrūkst ko teikt, un viņas klusēdamas turpina ceļu.
GbwC2Zq4rFg_0083.wav|Kad dzimtkundzes istabā ieveda Andarti ar Ciebu, viņa saņēma tās ļoti žēlīgi, pat ar īstu labvēlīgu.
GbwC2Zq4rFg_0084.wav|Nemaz nenogaidīdama, kādā vajadzībā tās nākušas, viņa priecīga tām stāstīja, ka viņas meita esot nu ne vien pilnīgi vesela, bet arī visā savā prātā un garā jūtoties labi: esot pret visiem laipna, priecīga un vispār, varot teikt, laimīga.
GbwC2Zq4rFg_0085.wav|Ciebas krekls esot pārlieku labi līdzējis.
GbwC2Zq4rFg_0086.wav|Grūti gan nabadzītei nācies ciest, veselu nedēļu guļot un mocoties šai rupjajā, asajā kreklā, kādu līdz šim ne pa acu galiem nebija redzējusi.
GbwC2Zq4rFg_0087.wav|Raudādama un šņukstēdama, rādamās un lādēdamās cietusi savas mokas.
GbwC2Zq4rFg_0088.wav|Pati teikusi, ka tikt no šī briesmīgā krekla vaļā gaidot kā uz savu pestīšanu.
GbwC2Zq4rFg_0089.wav|Kad noliktās septiņas dienas pagājušas un nezināmās kaites vājniece tikusi no laimes krekla vaļā, tad uzreiz jutusies tik priecīga kā vēl nekad, ne par ko vairs nesūdzoties, ar visu esot mierā vārdu sakot, esot vesela un laimīga.
GbwC2Zq4rFg_0090.wav|Cieba vēlreiz dabūja dāvanas par laimes krekla aizdošanu.
GbwC2Zq4rFg_0091.wav|Iedeva viņai arī rubli, ko lai nonesot aklajam reģim par viņa gudro padomu.
GbwC2Zq4rFg_0092.wav|Andarte nu izstāstīja, kādās gaitās tagad nākušas.
GbwC2Zq4rFg_0093.wav|Dzimtkundze ar prieku bija gatava ņemt Ciebu muižas dienestā, ļaut tai dzīvot kalnā un mācīties visu, kas labai kungu kalponei vajadzīgs.
GbwC2Zq4rFg_0094.wav|Manā dzimtenē Stalbes muižā Vidzemē, no kurienes es esmu izprecēta.
GbwC2Zq4rFg_0095.wav|Viņa stāstīja mātei un meitai, jau kopš manas mātes laikiem pastāv tāds ieradums pieņemt dažus sētu puikas un meitenes jau pusaudžu gados muižā.
GbwC2Zq4rFg_0096.wav|Likt tur tiem šo to strādāt pa kukni un istabām un tā lēnām iepratināt tos muižas saimes gaitās.
GbwC2Zq4rFg_0097.wav|Kas spēj visos darbos labi ieprasties, tie vēlāk, izauguši lieli, dabū vietas vai nu tanī pašā muižā, vai citur: puiši par pavāriem, sulaiņiem, meitenes par pavārenēm, istabenēm, saimniecēm.
GbwC2Zq4rFg_0098.wav|Es te līdz šim nebiju tādus audzēkņus pieņēmusi, tamdēļ ka pastāvīgi te nedzīvoju.
GbwC2Zq4rFg_0099.wav|Bet, kad nu Cieba grib nākt, tad viņu labprāt pieņemu.
GbwC2Zq4rFg_0100.wav|Viņa jau izaugusi liela, varēs ātrāk visu ieskatīties, ieprasties nekā šādas tādas pusaugu skuķes.
GbwC2Zq4rFg_0101.wav|Iznāks ar laiku varbūt man laba istabene.
GbwC2Zq4rFg_0102.wav|Tu, meitiņ, esi bijusi man laba, es atkal būšu tev žēlīga.
GbwC2Zq4rFg_0103.wav|Slikti te tev neklāsies.
GbwC2Zq4rFg_0104.wav|Tik esi godīga un krietna, un es nešaubos, ka tu tāda būsi, tu tak tik labi izskaties.
GbwC2Zq4rFg_0105.wav|Pateikušās dzimtkundzei par tādu lielu žēlastību, Andarte ar Ciebu izgāja kuknē, kur saimniecei bija uzdots tās pacienāt.
GbwC2Zq4rFg_0106.wav|Tad Andarte atvadījās, teikdamās steigties mājup, jo šovakar vai rītu dzīries braukt tai pakaļ kāds patāls saimnieks, kura sievai jau tuvas gaidības.
GbwC2Zq4rFg_0107.wav|Cieba gāja māti gabaliņu pavadīt, izgājušas no kuknes, viņas patlaban kāpa pa kāptuvēm zemē, kad ieraudzīja sparīgiem soļiem nākam šurp divi vīriešus, no kuriem viens bija Matīss.
GbwC2Zq4rFg_0108.wav|Ciebai tikko neizspruka priecīgs iekliedziens pār lūpām.
GbwC2Zq4rFg_0109.wav|Bet viņa attapās laikā savaldīties.
GbwC2Zq4rFg_0110.wav|Priecīgs smaids viņas skaistajā sejā tas bija viss, kas rādīja viņas tīkamo uztraukšanos.
GbwC2Zq4rFg_0111.wav|Turpretim māte bija tā pārsteigta, ka pati neredzēja vairs, kur sper soli: kāja samežģījās, un viņa klupšus nokrita pār pēdējo kāpsli.
GbwC2Zq4rFg_0112.wav|Ātri viņas pagriezās sānis, un tā viņām neiznāca satikties tieši krūtīs ar pretimnācējiem, kas abi iegāja kuknē.
GbwC2Zq4rFg_0113.wav|Kas tie bija tādi sveši vīrieši, kas nupat iegāja kuknē?
GbwC2Zq4rFg_0114.wav|uztraukta un ziņkārīga vaicāja Andarte namiķim, kas patlaban bēra no spaiņa pelnus gružu kastē.
GbwC2Zq4rFg_0115.wav|Agrāk tādus te nekad nebiju redzējusi, izgudrēm melsa Andarte, likdamās tos nevienu nepazīstam, lai gan Matīsu ļoti labi bija redzējusi un uzreiz pazinusi.
GbwC2Zq4rFg_0116.wav|Ak tie, atteica namiķis, plati un garlaicīgi žāvādamies, it kā laiku kavēdams.
GbwC2Zq4rFg_0117.wav|Tie ir jaunie remesi.
GbwC2Zq4rFg_0118.wav|Tas vecākais ir pats meistars un tas jaunais viņa palīgs.
GbwC2Zq4rFg_0119.wav|Tagad viņi abi gāja palaunagā.
GbwC2Zq4rFg_0120.wav|Vai tad viņi abi divi vienādvien dzīvos tepat dižajā muižā norūpējusies, klusā balsī dibenēja Andarte tālāk.
GbwC2Zq4rFg_0122.wav|Te jau viņiem būs pastāvīga dzīves vieta.
GbwC2Zq4rFg_0123.wav|Viņas gāja tālāk, un, kad bija jau pie muižas vārtiem, Andarte, atskatījusies atpakaļ un redzēdama, ka neviena cilvēka nav tuvumā, paklusā, bet dusmīgā balsī pumpināja:
GbwC2Zq4rFg_0125.wav|Vai pats nedievs man ceļu sajaucis?
GbwC2Zq4rFg_0126.wav|Tā biju domājusi tevi aizvest jo tālu no šī zakuta, bet viņš jau ir te.
GbwC2Zq4rFg_0127.wav|Māt, tā nerunā, dusmojies uz Matīsu kā gribēdama, patīk viņš tev vai nepatīk, bet gānīt par zakutu viņu negāni.
GbwC2Zq4rFg_0128.wav|Kas tad viņš ir, ja ne zakuts, kad nācis pie tevis slepeni, bez manas ziņas?
GbwC2Zq4rFg_0129.wav|Es viņu vairs negribu, viņš var iet žīdiem šabās degunus slaucīt!
GbwC2Zq4rFg_0130.wav|Un nu viņš tev te atkal dīdīsies priekšā, bet es tev saku, meiten, tu nedillinies un neķizinies viņam pretī!
GbwC2Zq4rFg_0132.wav|Taba ja, tā jau iet: no vilka bēg, uz lāci krīt!
GbwC2Zq4rFg_0133.wav|Na, māt, Matīss nu gan nav ne vilks, ne lācis, no tā nebaidies.
GbwC2Zq4rFg_0134.wav|Ja tik kur nerodas cits kāds vilks vai lācis, no kā patiesi jābaidās, noteica Cieba, slepeni pavērsdama skatu iesāņš, kur no dārza puses nāca dzimtkungs, ko māte neredzēja, skatīdamās pavisam uz otru pusi.
dfcjuC002LQ_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
dfcjuC002LQ_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
dfcjuC002LQ_0003.wav|Pirmā grāmata, septiņpadsmitā nodaļa.
dfcjuC002LQ_0004.wav|Neredzīgais reģis.
dfcjuC002LQ_0005.wav|Otrā rītā pēc azaida Cieba gāja uz Zvejiem.
dfcjuC002LQ_0006.wav|Vecais Zvejs, saimnieka tēvs, bija neredzīgs vecis, acu gaismu zaudējis jaunās dienās, gulēdams baku sērgā, kad daudz cilvēku apmira.
dfcjuC002LQ_0007.wav|Viņš, sērgu izgulējis, citādi gan atkal pilnīgi atspirga, bet acu gaisma bija beigta uz visiem laikiem.
dfcjuC002LQ_0008.wav|Savā aklumā tad bija iepraties darīt šādus tādus mājas darbus, ko varēja veikt arī bez acu gaismas, tikai ar rokām vien aptaustīdams: greba karotes, lieca mieturus, drāza stīpas, kā arī drāztīja un graizīja ar nazi dažādus daiktinus un nieka lietiņas bērnu paijām.
dfcjuC002LQ_0009.wav|Cītīgi strādādams un būdams pacietīgas unpieticīgas dabas cilvēks, viņš ar laiku aizmirsa savu aklumu un jutās apmierināts un priecīgs, dzīvodams savā tumšajā pasaulē tomēr gaišu iekšķīgu dzīvi.
dfcjuC002LQ_0010.wav|Nekad viņš nesūdzējās par savu acu gaismas trūkumu.
dfcjuC002LQ_0011.wav|Turpretim gan citus aprāja, dzirdēdams tos gaužamies par šādu vai tādu nelādzību, daudzinādams tiem dzīvi jauku un patīkamu.
dfcjuC002LQ_0012.wav|Viegli esot panest visus dzīves grūtumus un rūgtumus, ja cilvēkam pašam ir griba uz visu labu, mierīga daba un priecīgs prāts.
dfcjuC002LQ_0013.wav|Bez tam viņš nezin kur no kādiem večiem un gudrām vecenēm bija noklausījies un samācījies visādus pūšanas vārdus un citas vecas gudrības un tā kļuvis par vispār pazīstamu glābēju dažādās piegažās un kaitēs.
dfcjuC002LQ_0014.wav|Daudzināja viņu arī par gudru zintenieku un reģi dažādu noslēpumu atklāšanā un nākotnes sludināšanā.
dfcjuC002LQ_0015.wav|Bet ne vien miesas kaitēs, kad vajadzīgs zāļu devējs un glābējs, arī citās dzīves vajadzībās ļaudis nāca pie aklā zintenieka padomos: kad kādā lietā neviens cits, tad viņš arvien zināja vēl padomu un palīdzību.
dfcjuC002LQ_0016.wav|Palīdzības meklētāji tad arī no plašas apkārtnes mēdza vajadzības gadījumā apmeklēt slaveno glābēju un padoma devēju.
dfcjuC002LQ_0017.wav|Vadāja viņu arī pie neveseliem mājās klāt.
dfcjuC002LQ_0018.wav|Ja nebija parocīgi braukt braukšus pakaļ, tad aizsūtīja tik cilvēku.
dfcjuC002LQ_0019.wav|Tas ņēma veci saitē, gāja pats pa priekšu, un vedamais, turēdams saites vienu galu sev rokā vai piesējies to pie jostas, soļoja vedējam pakaļ, jo uz kājām vecais Zvejs bija allaž stiprs un arī citādi vesels, tā ka spēja nostaigāt tālus gabalus.
dfcjuC002LQ_0020.wav|Tā arī Cieba, iedama šorīt tam pakaļ, bija paņēmusies saitei pagaru zirga pavadu.
dfcjuC002LQ_0021.wav|Pa mežu viņa gāja nesteigdamās, tīši kavēdamās un Matīsu gaidīdama, jo domāja, ka tas varbūt jau šodien būs nācis tai pretī; bet nekur to nevarēja ieraudzīt, ne no meža iznākam, kur viņa to domāja paslēpušos, ne arī nākam pa ceļu, lai gan neskaitāmas reizes skatījās ir uz priekšu, ir atpakaļ.
dfcjuC002LQ_0022.wav|Diezgan ilgi kavējusies un gaidījusi un nekā nesagaidījusi, viņa gājienu atkal turpināja.
dfcjuC002LQ_0023.wav|Zveji atradās no Lāčubitēm, pa malu ceļiem ejot, savas pustrešas jūdzes, cik no galvas varēja vērot, jo ceļš nebija mērīts.
dfcjuC002LQ_0024.wav|Tātad bija diezgan ko iet, lai daudzmaz laikā tiktu atkal atpakaļ.
dfcjuC002LQ_0025.wav|Ejot viņai domas pastāvīgi pie Matīsa, kālab viņš gan nebija atnācis satikties?
dfcjuC002LQ_0026.wav|Vecā Rarlīne nebūtu tam nodevusi viņas rakstu?
dfcjuC002LQ_0027.wav|Nevar būt: jau vakar viņam vajag būt to saņēmušam.
dfcjuC002LQ_0028.wav|Drīzāk domājams, ka viņam nav varbūt vaļas un tālab nav varējis laikā atsteigties.
dfcjuC002LQ_0029.wav|Jeb viņš palicis savukārt dusmīgs?
dfcjuC002LQ_0030.wav|Viņš būtu dismīgs, varbūt lauķe pateikusi, ka māte nejauki rājusies, solīdamās izrīdīt viņu ar suņiem, un viņš tad to ņēmis ļaunā?
dfcjuC002LQ_0031.wav|Ak, kamdēļ vajadzēja tik daudz runāties, vecenei dzirdot!
dfcjuC002LQ_0032.wav|Varbūt viņa arī no sevis pielikusi vēl ko klāt, visu to, ko še dzirdēja, labi izpušķodama, kā jau tādas ciema slotas un mēslu bābas to prot.
dfcjuC002LQ_0033.wav|Pati viņa taču lielījās teikt Matīsam māti tā rājamies, ka visi žogu posmi trīcot.
dfcjuC002LQ_0034.wav|Bet, lai kā, uz manis Matīss nevarēja būt dusmīgs, jo es taču nekā neesmu tur vainīga.
dfcjuC002LQ_0035.wav|Tikai viņš pats un māte tie divi tie vainīgie: viens ar savu muļķīgo izturēšos tur krogū, otra atkal ar savu nejauko rāšanos.
dfcjuC002LQ_0036.wav|Se, jaukajā, vientulīgajā mežā, kur nav nevienas dzīvas dvēseles un cita nekā nedzird kā tikai putniņu priecīgās precību dziesmas, būtu tagad, siltā saulainā dienā, tik patīkama satikšanās, parunāšanās, pamīlēšanās.
dfcjuC002LQ_0038.wav|Ak, viņš pats to nožēlos, dabūdams vēlāk zināt, ka es te bijusi, viena pati staigājusi, viņu gaidījusi.
dfcjuC002LQ_0039.wav|Tā viņa sevī gaužas.
dfcjuC002LQ_0040.wav|Saskumusi un domīga savā nezināšanā par Matīsa izturēšanos, viņa turpina gājienu.
dfcjuC002LQ_0041.wav|Nonākusi Zvejos, viņa veco reģi gan atrod mājās, bet šodien tas negrib doties ceļā jūtoties drusku nelabi.
dfcjuC002LQ_0042.wav|Tā Ciebai gribot negribot jāpaliek pa nakti Zvejos.
dfcjuC002LQ_0043.wav|Nākošā dienā, nākot atpakaļ un vedot veci sev līdzi, viņa jau pa gabalu ierauga Matīsu mežmalē stāvam un gaidām.
dfcjuC002LQ_0044.wav|Sirds viņai priecīgāk uzgavilē nekā tur tas putniņš mežābeles zarā ceļmalē viņai priekšā.
dfcjuC002LQ_0045.wav|Redzams, vai nu viņa pati nav pareizi uzrakstījusi par savu iešanu uz Zvejiem.
dfcjuC002LQ_0046.wav|Vai Matīss viņas rakstu pārpratis un nav nācis vis vakar viņu gaidīt bet tikai šodien.
dfcjuC002LQ_0047.wav|Un tā nu viņi laimīgi tiksies, tātad viss labi, viņš nav dusmīgs.
dfcjuC002LQ_0048.wav|Nebij tas arī ticams, ka Matīss varētu būt uz viņu kādreiz dusmīgs.
dfcjuC002LQ_0049.wav|Arī viņa uz savu puisēnu nav dusmīga.
dfcjuC002LQ_0050.wav|Nieki vien tas ir, ko viņš tur krogū izdarījis.
dfcjuC002LQ_0051.wav|Lai māte, ja grib, dusmojas, cik patīk.
dfcjuC002LQ_0052.wav|Viņa ar prieku piedod tam visu, ja tik viņš ir mīļš un labs, kāds allaž bijis.
dfcjuC002LQ_0053.wav|Ai, cik labi, cik jauki, būs atkal viss pa vecam, un to tik viņa grib, cita nekā, bet nu atkal ķeza: viņai tagad jāved šis aklais reģis te saitē!
dfcjuC002LQ_0054.wav|Kā nu lai satiekas ar Matīsu, kā lai runājas, bučojas?
dfcjuC002LQ_0055.wav|Un tāpat bez nekā tas viņu vaļā nelaidīs.
dfcjuC002LQ_0056.wav|To viņa zina skaidri labi.
dfcjuC002LQ_0057.wav|Viņa pazīst savu Mačiņu, muitas tiesa būs jādod un viņa labprāt gribētu būt mīļa un laba savam zelta puisītim.
dfcjuC002LQ_0058.wav|Kā nu likties, kaut šis vecais labāk nemaz nebūtu bijis mājās, nāktu viņa viena pati tagad atpakaļ.
dfcjuC002LQ_0059.wav|Cik tad būtu jauki, bet nu nekā, un diezin kad un kur atkal varēs satikties.
dfcjuC002LQ_0060.wav|Kaut kāds padomiņš viņai iešaujas prātā.
dfcjuC002LQ_0061.wav|Teikdama, pagaidi, krusttēv, man aprisa kāja.
dfcjuC002LQ_0062.wav|Viņa noliecas, noraisa žigli sev no vienas un otras kājas prievīti un iesien tos abus pavados galā.
dfcjuC002LQ_0063.wav|Nu taču vadele ir labi garāka, un viņa soļo vecim pa priekšu savi trīs četri soļi nostāk nekā līdz šim.
dfcjuC002LQ_0064.wav|Varbūt Matīss varēs tā nu iet viņai blakus un vecis neko nemanīs.
dfcjuC002LQ_0065.wav|Taču būts kas, nu kaut kas būs.
dfcjuC002LQ_0066.wav|Dabūs viens otram palūkoties acīs, pačukstēt kādu vārdiņu, pasacīt, kas un kā.
dfcjuC002LQ_0067.wav|Nākot tuvāk mežam, viņa, likdama sev pirkstu pie mutes, dod Matīsam zīmi, lai nerunā, lai būtu kluss, bet ar otru roku māj, lai nāktu klāt.
dfcjuC002LQ_0068.wav|Matīss dotās zīmes saprot, nāk šurp, klusu un viegli pārlec pār grāvi un tad soļo Ciebai blakus, turēdams viņas roku savā.
dfcjuC002LQ_0069.wav|Kājas viņi ceļ reizā, it kā rakstā, lai Zvejs nemanītu, ka viņi ir divi gājēji.
dfcjuC002LQ_0070.wav|Bet atkal ķeza: patālu viņiem iepakaļ iedams, vecis iekrīt grāvī un uzcēlies rājas.
dfcjuC002LQ_0071.wav|Tu, meitēn, varētu gan ņemt mani sev tuvāk, bet nevis aizgājusi ar garu grožu diezin kurp otrā pasaules galā, tā ka es, iedams viens pats, krītu grāvī iekšā.
dfcjuC002LQ_0072.wav|Tev jāiet man tikai divi soļi pa priekšu.
dfcjuC002LQ_0073.wav|Nāc tūliņ šurp un ved mani, kā vajaga!
dfcjuC002LQ_0074.wav|Tā Ciebai nelīdz visa garā saite, savas prievītes viņa mierīgi var rist atkal nost no vadeles un siet sev ap lieliem vai bāzt kabatā.
dfcjuC002LQ_0075.wav|Arī tā pati pavada vēl jāsaņem īsāk.
dfcjuC002LQ_0076.wav|Bet Matīsam jāiet vienam pašam gabaliņu pa priekšu.
dfcjuC002LQ_0077.wav|Tas nu abiem iemīlniekiem ir garlaicīgi, nepatīkami, pat nepanesami.
dfcjuC002LQ_0078.wav|Reizu no reizas Matīss atgriežas atpakaļ, ļauj Ciebai pienākt klāt, klusu to noskūpsta un tad žigli un viegli šmauc atkal tālāk.
dfcjuC002LQ_0079.wav|Kas te vēl iet mums līdzi?
dfcjuC002LQ_0080.wav|Es dzirdu trešā gājēja soļus, gluži negaidot ierunājas vecis.
dfcjuC002LQ_0081.wav|Te pagāja viens garām un iet tagad projām, melš Cieba, ar roku mādama Matīsam, lai iet tālāk nost.
dfcjuC002LQ_0083.wav|Kāds preces žīds, attopas Cieba melst tālāk.
dfcjuC002LQ_0084.wav|Pazīstams?
dfcjuC002LQ_0085.wav|Nē, svešs.
dfcjuC002LQ_0086.wav|Liela preckule bija?
dfcjuC002LQ_0087.wav|Diezgan liela.
dfcjuC002LQ_0088.wav|Brīnums, kas par nesaprātīgu cilvēku!
dfcjuC002LQ_0089.wav|Apkārt staigātāji žīdi cienī katram pretim nācējam, pat mazam ganelim ceļmalā, dot dievpalīgu, bet šis paiet mums diviem cilvēkiem garām un nebilst ne vārda!
dfcjuC002LQ_0090.wav|Tavu brīnumu, kāds nesapraša, kāds stāvraģis!
dfcjuC002LQ_0091.wav|Vai mēms tas bijis?
dfcjuC002LQ_0092.wav|Pēc brīža aklais par jaunu ievaicājas.
dfcjuC002LQ_0093.wav|Kas te atkal iet?
dfcjuC002LQ_0094.wav|Es dziržu atkal soļus.
dfcjuC002LQ_0095.wav|Lai gan acis man nerāda, bet ausis man varen dzirdīgas.
dfcjuC002LQ_0096.wav|Cieba, nezinādama, ko teikt, skatās, kamiešus raustīdama, uz Matīsu, bet nu tas attopas.
dfcjuC002LQ_0097.wav|Dzirdējis pirmīt Ciebu stāstām par žīdu, kas gājis garām, arī viņam tagad iešaujas žīds prātā.
dfcjuC002LQ_0098.wav|Un, tā kā viņš pats labi māk par žīdu izlikties un žīdisku izrunu runāt.
dfcjuC002LQ_0099.wav|Tad viņš tagad, pieņemdams visās muižās un sētās labi pazīstamā zirgu Mauša balsi, saka.
dfcjuC002LQ_0103.wav|Eju tai līdzi Lāčubitēs glābt neveselo saimnieci, bet kas tu tāds esi, zirgu Maušis?
dfcjuC002LQ_0105.wav|Un kurp tu iedams?
dfcjuC002LQ_0108.wav|Sarunādamies iet nu visi trīs, un brīdi pa brīdim Matīss ar Ciebu klusu saskūpstās, kā arī uzlikdami katrs sev roku uz sirds un rāda un liecina, ka viņi būs viens otram uzticīgi savā mīlestībā arī turpmāk.
dfcjuC002LQ_0109.wav|Bet reiz neredzīgais izdzirst skūpstīšanos.
dfcjuC002LQ_0110.wav|Mauši, liec meiteni mierā viņš uzsauc pastingrā balsī.
dfcjuC002LQ_0111.wav|Tev, kam pašam mājās sava sieva un rindiņa bērnu, tak neklājas aiztikt jaunu meiteni un vēl tādu, kas nav tavas tautas, ne kārtas, ne ticības, tas ir grēks, Mauši.
dfcjuC002LQ_0113.wav|Es tik noskaudījos un nosnauce padiktake degune, tas ir viss.
dfcjuC002LQ_0116.wav|Ciebai tīri žēl, redzot vecu, neredzīgu cilvēku tā mānām, bet prieks viņai arī liels par Matīsa tādu izdomas attapību un tik veiklu izlikšanos, tā ka viņa tikko var valdīties, skaļi neiesmējusies.
dfcjuC002LQ_0117.wav|Pēc brīža Matīss skūpsta to atkal, un šoreiz tīši vai netīši viņa skūpsts noskan tik dikti, ka Cieba sabijusies pusbalsī iekliedzas.
dfcjuC002LQ_0119.wav|Vai liksi meiteni mierā, vai es tev vilkšu ar savu ābeles milnu tā pa strienām, ka tev arī otra kāja paliks gaudena!
dfcjuC002LQ_0120.wav|Sauc vecis, izcēlis savu ķuzi uz augšu, bargā balsī.
dfcjuC002LQ_0121.wav|Meiten, nāc šurp man klāt, ka neesi priekšā, un tad es viņam kraušu tā, ka tas uz vietas sastips!
dfcjuC002LQ_0122.wav|Un kālab tu, meitenes krupe, nekliedz no tiesas, kad viņš tev ko dara?
dfcjuC002LQ_0124.wav|Ja ne cilvēki, lai jel Dievs dzird, kāds tas žīda pagāns ir bezkaunīgs un uzmācīgs.
dfcjuC002LQ_0125.wav|Nu jau viņš aizvāķas projām pa ganu ceļu, nosaka Cieba, dodama Matīsam ar roku zīmi, lai nu iet, un viņš, mezdams tai ar roku vēl bučiņas, steidzas atpakaļ uz muižas pusi veikt nokavētos darbus.
dfcjuC002LQ_0126.wav|Ar vieglu sirdi Cieba iet mājup: viņa zina nu, ka starp viņu un Matīsu viss paliek pa vecam.
dfcjuC002LQ_0127.wav|Viņa sevī droša, ka arī turpmāk būs tāpat un ne mātes dusmas, ne arī citi kādi negaidīti nelabvēlīgi starpgadījumi nespēs būt par šķēršļi viņu mīlestībai, un agrāk vai vēlāk viņi kļūs laimīgs laulāts pāris.
dfcjuC002LQ_0128.wav|Lāčubitēs Andarte pastāstīja vecajam Zvejām par savas māsas neveselības gaitu: priekš divi nedēļi atnākusi no dižās muižas ziņa, ka otrā dienā dedzinās viņu mājas nost.
dfcjuC002LQ_0129.wav|Aizsteigusies saimniekam līdzi muižā lūgties dzimtkungu, lai to nedara, bet, kad dzimtkungs nebija pielūdzams, tad viņa tā nobijusies par gaidāmām dedzināšanas briesmām, ka pārnākusi mājās, likusies vietā un tā to gulumos guļot vēl šodien.
dfcjuC002LQ_0130.wav|Karstumi esot lieli, un bieži mudojot gan miegā, gan nomodā.
dfcjuC002LQ_0131.wav|Gan esot glābuši kā zinādami: likuši kaimiņu pūtējām apvārdot zāles gan pēc nobīlēm, gan citādi, nu bet nekā nelīdzot.
dfcjuC002LQ_0132.wav|Un tad sadomājuši tad sūtīt viņam pakaļ: sak, vecais Zvejs taču vīrieša cilvēks, stiprāks par sievām un veceņu bābām, viņam vajagbūt tad arī laikam stiprākiem vārdiem nekā visām glābējām.
dfcjuC002LQ_0133.wav|Vecis, paturējis vājnieces roku brīdi saujā, pielika to sev pie auss, teikdaiems klausāmies pulksteņu sišanu, tad, uzlicis tai roku uz arī uz pieres un to paglaudījis, griezās no vājnieces nost.
dfcjuC002LQ_0134.wav|Pulksteņi esot dzirdami ļoti ātri sitam, un galva esot tāda, kā kad stipri sakurinātā pirtī nupat būtu nokāpusi no lāvas.
dfcjuC002LQ_0135.wav|Viņš tad arī taisīšot zāles, apvārdodams tās ar visstiprākiem nobīļu vārdiem.
dfcjuC002LQ_0136.wav|Pieprasījis pudeli pilnu ar tīru aukstu ūdeni un vājnieces vārdu.
dfcjuC002LQ_0137.wav|Viņš, licis sevi ievest istabas tumšākajā kaktā.
dfcjuC002LQ_0138.wav|Un atgriezis muguru pret logu, svarīgi noslēpumaini pūta pudelē, čukstoši kaut ko dudinādams.
dfcjuC002LQ_0139.wav|Lai gan visi, kas atradās istabā, stāvēja labi panost no pūtēja.
dfcjuC002LQ_0140.wav|Tomēr, turoties pavisam klusu, daži vārdi bija sadzirdami.
dfcjuC002LQ_0152.wav|Ilgi un vēl dažādi vecis pūta un vārdoja, nobeigdams visu glābšanu ar šādu pusbalsī runātu dziesmu grāmatas pantiņu.
dfcjuC002LQ_0153.wav|Velns grib bēdas darīt, nāve visai parīt, Es tiem saku: trac!
dfcjuC002LQ_0154.wav|Lai tie kopā pinas.
dfcjuC002LQ_0155.wav|Man bez Jēzus ziņas nevar krist ne mats.
dfcjuC002LQ_0158.wav|Tad, pārmetis pār pudeli trejdeviņus krustus, viņš to atdeva Andartei, teikdams.
dfcjuC002LQ_0159.wav|Trīsreiz dienā jādod vājniecei no pudeles nodzerties.
dfcjuC002LQ_0160.wav|Manis taisītās zāles droši var dot, droši var dzert, viss tīrais Dieva vārds vien ir.
dfcjuC002LQ_0161.wav|Es citādi neglābju kā tik ar Dieva vārdu.
dfcjuC002LQ_0162.wav|Ar velna gudrību neielaižos: tas tālab, ja kungi sauc priekšā buršanas dēļ, tad es skaidri un droši varu pateikt, ka ar velnu nepinos un tik ar Dieva vārdu vien visus glābju.
dfcjuC002LQ_0163.wav|Saimnieks, kas pa to starpu arī bija ienācis iekšā, vēlējās zināt, kas ar saimnieci gaidāms: celsies vai būs mirēja.
dfcjuC002LQ_0164.wav|Uz tam vecis atteica, reģis viņš gan esot un dažu reizi varot pasludināt nākošus notikumus, bet, par nelaimi, viņš pats esot neredzīgs un tādas lietas, ko vajag skatīt taisni ar acu gaismu, viņš tālab nevarot zināt.
dfcjuC002LQ_0165.wav|Reģi, viņš teica, gribēdami izzināt kāda vājnieka celšanos vai miršanu, skatās sataisīto zāļu pudelē, turēdami to pret vakara rietošās saules stariem: pudelē viņi tad redz vājnieku, kam zāles taisītas, un nāvi.
dfcjuC002LQ_0166.wav|Ja nāve redzama no vājnieka panost, tad nemirs; bet, ja nāve tik tuvu, ka viņas izkapts gals sniedzas tam jau pie kamieša, tad gaidāma miršana.
dfcjuC002LQ_0167.wav|Briņķu muižas kalpu kazarmēs ir kāda veca sieva, saukta Kumpā Indriķa māte.
dfcjuC002LQ_0168.wav|Tā esot laba reģe un, tā skatīdamās, mākot pateikt katra miršanu vai izkeipšanu.
dfcjuC002LQ_0169.wav|To es skaidri zinu: par šo reģi man stāstījuši vairāki gudri cilvēki.
dfcjuC002LQ_0170.wav|Tātad, ja gribi par savas saimnieces likteni zināt, izlenc kādu jauku dienu, nobrauc pie gudrās reģes, un vakarā, saulei rietot, viņa pateiks, vai saimniece būs dzīvotāja vai mirēja.
dfcjuC002LQ_0171.wav|Bet miršanu var arī citādi nozināt: dažreiz mēdz būt tā, ka tanī sētā, kur guļ kāds vājnieks.
dfcjuC002LQ_0172.wav|Kaimiņi vai ceļagājēji redz iebraucam svešu, lepnu braucēju, kungu kārtas cilvēku, melnā karietē ar lieliem melniem zirgiem priekšā.
dfcjuC002LQ_0173.wav|Arī pats kungs karietē un kučieris priekšā ir melnās drēbēs un augstās melnās cepurēs.
dfcjuC002LQ_0174.wav|Bet, kad iet sētā pakaļ skatīties, kas braucējs tāds ir, tad uzreiz pazudis, kā zemē ielīdis ar visu karieti un zirgiem, arī mājnieki paši to nekad nav redzējuši.
dfcjuC002LQ_0175.wav|Bet, kurā sētā melno braucēju redz iebraucam, tur nākošu nakti vai otru dienu vājnieks mirst.
dfcjuC002LQ_0176.wav|Tātad apklausieties, vai jūsu kaimiņi vai garāmgājēji, vai gani nav ko redzējuši.
dfcjuC002LQ_0177.wav|Ja melnais braucējs redzēts, tad ziniet, kas gaidāms.
dfcjuC002LQ_0178.wav|Andarte, nogaidījusi tādu brīdi, kad visi bija izgājuši ārā, reģim klusu vaicāja, vai tas nevarētu pateikt, kas būs ar kādu viņas meiteni: vai tas, kas ar to tagad turas, apprecēs to vai ne?
dfcjuC002LQ_0179.wav|To es tāpat, no nekā nevaru nozināt, atteica vecis čukstēdams.
dfcjuC002LQ_0180.wav|Man vajag zināt ko tuvāk.
dfcjuC002LQ_0181.wav|Saki kā tavu skuķi sauc?
dfcjuC002LQ_0183.wav|Cik tai gadu?
dfcjuC002LQ_0184.wav|Būs drīz astoņpadsmit.
dfcjuC002LQ_0185.wav|Kādi mati?
dfcjuC002LQ_0187.wav|Kā to puisi sauc?
dfcjuC002LQ_0189.wav|Cik tam gadu?
dfcjuC002LQ_0190.wav|Labi nezinu, laikam zaldātu gadi vairs nav tālu.
dfcjuC002LQ_0191.wav|Kādi mati?
dfcjuC002LQ_0192.wav|Dzelteni.
dfcjuC002LQ_0193.wav|Brīdi padomājis, vecis, dudinādams kādus nesaprotamus vārdus un izstiepis abu roku pirkstus, ātri pēc rindas vien lika tos vienu pret otru un tad teica.
dfcjuC002LQ_0194.wav|Nē, tie neapprecēsies: tik diviem pirkstiem saderēja gali kopā, citi nesanāca sadarā viens otram secen vien noskrēja.
dfcjuC002LQ_0195.wav|Aklo reģi un gudro glābēju labi izcienāja, izguldināja arī pa nakti, otrā rītā iedeva zieda tiesai vēl kulīti miltu un žāvētas gaļas svērti, un tad pēc azaida Cieba ņēma to atkal saitē un veda mājās.
EbKDoBlWkMg_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
EbKDoBlWkMg_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
EbKDoBlWkMg_0003.wav|Pirmā grāmata, sešpadsmitā nodaļa.
EbKDoBlWkMg_0004.wav|Meitu ūtrupe.
EbKDoBlWkMg_0005.wav|Agrāk nekā citiem pavasariem Lopu muižas apkārtnes puiši šogad sapulcējušies Krasta krogā uz meitu nosollšanu.
EbKDoBlWkMg_0006.wav|Kopš dažiem gadiem, kamēr muižas kalēja jaunais palīgs izvēlēts par šā apgabala puišu vecāko, viņš ievedis jaunu kārtību meitās iešanā, kādu dzirdējis pastāvam arī dažos citos novados.
EbKDoBlWkMg_0007.wav|Pēc šīs kārtības nepietiek vairs ar to vien, ka pavasarī puiši aiziet pie sava izvēlētā vecākā un pasaka tam, pie kādas meitas kurš šovasar nodomājis iet, lai tad cits neviens pie tās neietu, tā ka puišu starpā lai neizceltos meitu dēļ naids un dumpis.
EbKDoBlWkMg_0008.wav|Tāda bija agrākā paraža.
EbKDoBlWkMg_0009.wav|Bet, kamēr ievesta jaunā kārtība, apkārtnes puiši, kas nodomājuši nākamā vasarā iet katrs pie savas izredzētās.
EbKDoBlWkMg_0010.wav|Sapulcējas pavasarī kādu svētdienas pēcpusdienu ar savu izvēlēto vecāko tuvākajā krogā.
EbKDoBlWkMg_0011.wav|Kur tad vecākais visas apzināmās meitas pēc rindas vien liek uz izsolīšanu.
EbKDoBlWkMg_0012.wav|Izsauc meitas vārdu, un, kurš puisis vēlas pie tās iet, tam jāsola lielāka vai mazāka nauda.
EbKDoBlWkMg_0013.wav|Apakš markas jeb trim kapeikām gan neviena izsole nesākas, jo pārāk niecīgu sīku naudu meita varētu ņemt ļaunā, uzskatīdama to par izsmiešanu.
EbKDoBlWkMg_0014.wav|Šādu solītāju viņa arī neuzskatītu par savu tautieti un to nemaz nepieņemtu.
EbKDoBlWkMg_0015.wav|Jo vairāk par kādu meitu sola, jo lielāks tai gods.
EbKDoBlWkMg_0016.wav|Par dažu, kas ir skaista vai pārtikušas mātes meita un ko vairāki kāro iegūt par savu līgavu, sasola dažreiz it prāvu saujeli naudas.
EbKDoBlWkMg_0017.wav|Tiesību iet pie meitas iegūst tas, kas sasolījis visvairāk un kam vecākais to piesit.
EbKDoBlWkMg_0018.wav|Par ieņemto naudu visi tad beigās sadzer magaričas uz draudzīgu un brālīgu turēšanos kopā savā starpā, nosolīdamies nekad neiet pie cita līgavas, lai neceltos jukas, dumpis un trači.
EbKDoBlWkMg_0019.wav|Tāpat visi apņemas dotā solījuma pārkāpējus uzrādīt vecākajam, lai tad vainīgie dabūtu sodu.
EbKDoBlWkMg_0020.wav|Ja visu ienākušo naudu vienā reizē nenodzer, tad vecākais pagaidām patur to pie sevis un nākošā vai aiznākošā svētdienā saaicina puišus atkal uz iedzeršanu.
EbKDoBlWkMg_0021.wav|Šodien nu Krasta krogā ir šā pavasara izsole, un tas ir stāvgrūdām pilns, jo diena jauka, sanākuši tur ne vien puiši gandrīz pilnā sastāvā.
EbKDoBlWkMg_0022.wav|Bet arī šādi tādi ziņkārīgie, sevišķi arī vecenes un valinieces, lai dabūtu zināt, kādi puiši nosolīs viņām pazīstamās kaimiņu vai apradu meitas, lai tad jau laikus varētu nemt ir šos puišus, ir viņu izredzētās savā aprunāšanā vai daudzināšanā.
EbKDoBlWkMg_0023.wav|Viņas pasas zina labāk par citiem, ka no viņām atkarāsies ļoti daudz: dažus pārus viņas ar savām valodām palīdzēs saprecināt, dažus atkal salaidīs naidā un precības izjauks, pašas pie tam vairāk vai mazāk nopelnīdamas.
EbKDoBlWkMg_0024.wav|Arī dažas pārlieku ziņkārīgas meitas, kam vēl nav savs izredzētais zināms, ieradušās krogā, gribēdamas dabūt jau tūliņ uz vietas zināt, vai un kādi puiši viņas nosolīs.
EbKDoBlWkMg_0025.wav|Krasta krogs jau kopš dažiem gadiem nācis diemžēl nelabā slavā.
EbKDoBlWkMg_0026.wav|Nevis to pašu meitu ūtrupju dēļ, Dievs lai pasarg, kālab to, tādas notur daža laba novada lielākā krogā.
EbKDoBlWkMg_0027.wav|Nē, savu ļauno slavu Krasta krogs ieguvis pavisam savādu apstākļu dēļ.
EbKDoBlWkMg_0028.wav|Šī kroga nomnieks, lai gan cēlies no sētu ļaudīm, skolu nekādu nav apmeklējis un rakstīt vairāk nemāk kā ar krītu uz sienas uzzīmēt dzērāju vārdus, kuri tam paliek parādā, tomēr nezin kur un kā iepraties vāciski runāt.
EbKDoBlWkMg_0029.wav|Kā tāds viņš mācējis pieiet tuvāk muižai un kungam un dabūt uz renti kādu no Bruģu muižas mazajām muiželēm, kas atrodas viņa krogam tuvā apkaimē.
EbKDoBlWkMg_0030.wav|Pie kroga paša arī pieder paprāvs zemes gabals.
EbKDoBlWkMg_0031.wav|Jau gadiem to valdīdams, krodzinieks tā iepraties zemkopībā un lopkopībā, ka arī rentes muiželē viņš saimnieko ar labiem panākumiem.
EbKDoBlWkMg_0032.wav|Ķeza tik tā, ka tur pārāk maza dzīvojamā ēka: spēj tur satilpt tikai vagaris ar savu sievu, kas izpilda arī moderes pienākumus, un pāris vecāko kalpu.
EbKDoBlWkMg_0033.wav|Puišiem un meitām pašā muiželē sava kaktiņa nav.
EbKDoBlWkMg_0034.wav|Vasaru vēl nekas pārguļ uz kūtsaugšas vai kaut kur kādā peludē.
EbKDoBlWkMg_0035.wav|Bet kur lai dingst citos gada laikos?
EbKDoBlWkMg_0036.wav|Krodzinieks tāpēc lietu nokārtojis tā, ka muižas neprecētiem gājējiemvakariem jānāk uz naktsguļu krogā, kur asprātīgā kārtā ar maziem izdevumiem ierīkojis diezgan ērtu guļas vietu kopā ar kroga puišiem un meitām.
EbKDoBlWkMg_0037.wav|Lai gan Krasta krogs atrodas pašā Ventmalē un tikai šī nelielā upe šķir Bruģu muižas novadu no otrpuses novada, tomēr starpība starp šiem abiem vistuvākiem kaimiņu novadiem ir liela ļaužu izskata, rakstura un apģērba, bet sevišķi valodas ziņā.
EbKDoBlWkMg_0038.wav|Kamēr aizupnieki runā skaisto, vārdiem bagāto un teikumos savdabīgo kuršu valodu.
EbKDoBlWkMg_0039.wav|Tamēr Bruģu novada valodā sadzirdama tīrā, visiem pazīstamā, bet ne sevišķi bagātā Zemgales līdzenuma iedzīvotāju valoda.
EbKDoBlWkMg_0041.wav|Abējiem kaimiņu novadu iedzīvotājiem sava vairāk vai mazāk ievērojama vēsturiska pagātne.
EbKDoBlWkMg_0042.wav|Bruģinieki var atsaukties uz tam, ka viņi ir pēcnācēji slavenajiem zemgaļiem, kas veselu gadu simteni Viestura, Nameiša un citu savu dižvadoņu vadībā aizstāvējuši savu dzimteni pret nemitīgiem svešinieku uzbrukumiem.
EbKDoBlWkMg_0043.wav|Aizupes kuršu pagātne atkal izceļas ar to, ka viņi, lai gan dažreiz sakauti un spiesti zem sveša jūga, tomēr noturējušies savās vietās un nav dabūjuši atstāt savu dzimteni kā senās Zemgales iedzīvotāji, no kuriem liela daļa bija spiesta aizbēgt leišos, Nīcā, Bārtas novadā un pa mazākiem puduriem šur tur citur.
EbKDoBlWkMg_0044.wav|Bez tam kurši laikiem uzbrukuši pat lielajām ziemeļu tautām viņpus jūras, turēdami bailēs plašus jūrmalas apgabalus.
EbKDoBlWkMg_0045.wav|Savu slaveno, dziļa traģisma pilno pagātni ir zemgaļi, ir kurši sen jau aizmirsuši.
EbKDoBlWkMg_0046.wav|Bet savas sevišķās īpašības, paražas un valodas savādības gluži neapzinīgā kārtā diezgan stingri uzglabājuši vēl abēji, kā tas redzams pie Bruģu novada iedzīvotājiem un viņu tuvīniem kaimiņiem otrpus Ventas.
EbKDoBlWkMg_0047.wav|Lai arī savā dzīvē, paražās un valodā norobežojušies vieni no otriem, tomēr rodas dažs dzīves paņēmiens, daža praktiska gudrība, ar ko tie savā starpā apmainījušies.
EbKDoBlWkMg_0048.wav|Tā bruģinieki aizguvušies no kuršu pēcnācējiem, šķiet, gulēšanas ierīces ar visiem viņu nosaukumiem.
EbKDoBlWkMg_0049.wav|Kursā par gultu sauc tikai tādu guļasvietu, kurā guļ viens cilvēks.
EbKDoBlWkMg_0050.wav|Turpretim tādu guļu, kur precēts pāris vai arī kur vecākiem guļ klāt bērni, nesauc vis par gultu, bet par vietu.
EbKDoBlWkMg_0051.wav|Vieta var būt plata un gara nenoteiktos apmēros, skatoties pēc tam, cik ģimenē ir gulētāju, tā ka vecāki ar nepieaugušiem bērniem, lai visi varētu satilpt vienā guļā, mazākos bērnus ņem sev blakus, lielākos nogulda kājgalī vai, ja arī tur visi neietilpst, tad dažus pabāž pavietē.
EbKDoBlWkMg_0052.wav|Šādas vietas Krasta krodzinieks bija ierīkojis saviem neprecētiem gājējiem divas gabalas vienu puišiem, otru meitām.
EbKDoBlWkMg_0053.wav|Protams, tās bija neparasti plašas, tamdēļ ka nācās tanīs sagult pa pieci seši puišiem un tikpat daudz meitām.
EbKDoBlWkMg_0054.wav|Tā kā lieku istabu nebija arī krogā, tad abas vietas bija ierīkotas vienā istabā, kur saime pie gara galda ēdiena laikā ieturēja savu maltīti un kur ceļavīri, barodami krogā zirgus, arī mēdza uzturēties.
EbKDoBlWkMg_0055.wav|Bez tam svētdienu vakaros, kad apkārtnes jaunie sapulcējās krogā uz balli, šai pašā istabā notika arī dejošana.
EbKDoBlWkMg_0056.wav|Lai nu šādām dažādām vajadzībām atlicinātu pēc iespējas jo vairāk telpu, tad krodzinieks izgudrēm bija cēlis vietu ar diviem stāviem: vienu parastā gultas augstumā no zemes meitām, otra jau labi pie griestiem bija nolemta puišiem.
EbKDoBlWkMg_0057.wav|Šī divstāvu vieta nebija vis, kā saka, uz smiltīm taisīta, bet celta uz stipriem pamatiem: četri gari un resni stabi, nostatīti savā stūrī katrs, sniedzās līdz pat griestiem, kur viņu augšgali ar varenām dzelzs naglām bija piedzīti pie dziedriem.
EbKDoBlWkMg_0058.wav|Resni un stipri kā labi kabju gali bija arī tie koki, kuru gali bija ielauzti stabos iekšā un uz kuriem tad noliktas guļamās plankas, ka vieta lai neielūztu un augšas stāvs lai neuzgāztos apakšējam virsū vai apakšējā stāva gulētājas lai neatrastos kādreiz uz grīdas.
EbKDoBlWkMg_0059.wav|Tādas briesmas gan arī nekad nenotika, tamdēļ ka Krasta krodzinieks, būdams visās lietās pamatīgs, rūpīgs un tālredzīgs cilvēks, divstāvu vietas celšanu patiesi bija licis izdarīt krietni.
EbKDoBlWkMg_0060.wav|Tikai, par nelaimi, ar šo divstāvu vietu bija citas ķezas, ko gudrais, tālredzīgais kroga veikala uzņēmējs nebūt nebija paredzējis.
EbKDoBlWkMg_0061.wav|Lieta tā, ka no tām četrām vai piecām meitām cik nu kuru gadu krodzinieks bija tās pieņēmis, kad tās gadu apkārt bija gulējušas šinī divstāvu vietā, nākošu pavasari vienai vai divām mudīgi bija jātaisa kāzas, ja negribēja kristības svinēt jau iepriekš.
EbKDoBlWkMg_0062.wav|Tas nu, protams, nebūtu nekas peļams, taisni otrādi: daža meita priecātos, tikusi tik ātri pie vīra un bērna.
EbKDoBlWkMg_0063.wav|Bet nelaime tā, ka visas tās nedabūja precēties ne priekš, ne pēc kristībām, par ko tad vēlāk bija dzirdama liela pukošanās uz Krasta krodzinieka divstāvu vietu.
EbKDoBlWkMg_0064.wav|Tā kā šāda bēdīga parādība atkārtojās gadu no gada, tad arī mācītājs šai slavenai vietai sāka piegriezt nopietnu vārību, pieminēdams to gan baznīcā savos sprediķos.
EbKDoBlWkMg_0065.wav|Gan sarunā ar baznīcas vīriem, rādamies uz Krasta krodzinieku, nosaukdams viņa divstāvu vietu par netiklības zaņķi, no kura kaitīgi tvaiki kā mēris izplūstot pa visu apkārtni, samaitādami jaunu ļaužu godu.
EbKDoBlWkMg_0066.wav|Reiz viņam bija izdevies kādās saimnieka bērēs satikties ar Krasta krodzinieku personīgi.
EbKDoBlWkMg_0067.wav|Un tur viņš to tad denkti bija ņēmis priekšā, aprādīdams tam, ka tas ar savas saimes divstāvu vietu ne vien daudz jaunavas, godīgu vecāku meitas, padara negodīgas un nelaimīgas.
EbKDoBlWkMg_0068.wav|Bet lielā mērā kaitējot arī visas plašās Bruģu draudzes godam un labai slavai.
EbKDoBlWkMg_0069.wav|Mācītājs jau būtu varējis ziņot konsistorijai un visai atklātībai, ka ārlaulības bērnu skaits viņa draudzē kļuvis atkal mazāks.
EbKDoBlWkMg_0070.wav|Bet nu it uz pašu pavasari atkal divām Krasta krodzinieka kalponēm gadījušās kristības, un ar to ārlaulības bērnu skaits Bruģu draudzē pieaudzis par veseliem diviem.
EbKDoBlWkMg_0071.wav|Ja krodzinieks nerūpēšoties labāk par savu gājēju tikumību un nenīcināšot to nelaimīgo divstāvu vietu ārā, tad viņš turpmāk diezin vai varēšot krodzinieku vairs pieņemt pie dievgalda.
EbKDoBlWkMg_0072.wav|Krodzinieks tad ļoti bija atvainojies mācītāja priekšā, aizbildinādamies, ka viņš pagaidām nekā citādi nezinot līdzēties.
EbKDoBlWkMg_0073.wav|Muiželē nepavisam nav telpu, celt tur pie ērbēģa kādu palaņķi klāt, kur ievietot gājējus, to viņš nevar, tamdēļ ka tas maksātu diezgan dārgi, bet muižele maz ienes.
EbKDoBlWkMg_0074.wav|Un krogā istabu nav daudz, tās pašas tik mazas, ka divās istabās ierīkot katrā savu vietu nav iespējams, kaut arī kā gribētu.
EbKDoBlWkMg_0075.wav|Ja dzimtkungs atlaistu kādu gadu viņam renti par muiželi vai krogu, tad viņš raudzītu uzcelt sevišķu palaņķi jeb piebūvi pie muižas ērbēģa gājēju novietošanai.
EbKDoBlWkMg_0076.wav|Bet, kamēr tas nav noticis, viņš diemžēl nevarot tur neko darīt.
EbKDoBlWkMg_0077.wav|Tā divstāvu vieta Krasta kroga dižajā istabā stāv pa vecam un pilda joprojām savu parasto pienākumu.
EbKDoBlWkMg_0078.wav|Šodien tai arī vēl cits uzdevums: puišu vecākais uzkāpis augšējā stāvā ar veseri rokā un sāks patlaban ūtrupi, pastipri piedauzīdams ar veseri pa vietas vienu stāvu un stiprā balsī uzsaukdams:
EbKDoBlWkMg_0079.wav|Klusu palieciet, ka visi var dzirdēt, ko es saku!
EbKDoBlWkMg_0080.wav|Ūtrupe iesākusies.
EbKDoBlWkMg_0081.wav|Pirmā nāk izsolīšanā Ķeista Made, kam tā ir izredzētā un kas pie tās grib iet, lai sola!
EbKDoBlWkMg_0082.wav|Viens zeseris, kaut kur atskan barā.
EbKDoBlWkMg_0083.wav|Viens zeseris.
EbKDoBlWkMg_0085.wav|Vēl viens zeseris.
EbKDoBlWkMg_0086.wav|Divi zeseri, kas sola vēl?
EbKDoBlWkMg_0087.wav|Vēl zeseris.
EbKDoBlWkMg_0088.wav|Trīs zeseri, kas sola vēl?
EbKDoBlWkMg_0089.wav|Vairāk neviens nesola, ķeista Made Gobziņa Mārtiņam.
EbKDoBlWkMg_0090.wav|Pie tās citam nevienam nav tiesība iet Mārtiņ, dod trīs zeseri šurp nosauca puišu vecākais, trīsreiz ar veseri denkti piedauzīdams pa divstāvu vietas stabu.
EbKDoBlWkMg_0091.wav|Tādā kārtā izsolīja meitu pēc meitas.
EbKDoBlWkMg_0092.wav|Sasolītā cena par katru meitu grozījās starp trīs markām deviņām kapeikām un ģuldim trīsdesmit kapeikām.
EbKDoBlWkMg_0093.wav|Tikai ar retu sadzina līdz divi kvarti, tamdēļ ka nodzeršanas nolūkiem vairāk neviens puisis negribēja dot.
EbKDoBlWkMg_0094.wav|Vienīgi par kāda pārtikuša saimnieka meitu, kura patika diviem saimnieku dēliem, sadzina līdz četri kvarti vai rublim, pēc kam tad viens atkāpās, un vecākais otram to piesita.
EbKDoBlWkMg_0095.wav|Izsaucot Lāčubišu Ciebas vārdu, ļaužu burzā iestājās vispārējs klusums, lielāks, nekā saucot citu meitu vārdus.
EbKDoBlWkMg_0096.wav|Dažu dzirdēja čukstam, ka te nu būšot daudz solītāju Cieba taču bija skaistākā skuķe visā apkārtnē.
EbKDoBlWkMg_0097.wav|Viņas sakars ar Matīsu nebija pa šiem pāris gadiem palicis citiem noslēpums, kamdēļ daži arī čukstēja, ka Matīsam vajadzēšot laikam labi daudz naudas, ja gribēšot Ciebu arī šovasar paturēt par savu.
EbKDoBlWkMg_0098.wav|Na, cik sola pirmais par Lāčubišu Ciebu, atkārtoja puišu vecākais savu saucienu.
EbKDoBlWkMg_0099.wav|Vērdiņš pirmoreiz atsaucās Matīsa balss pie šeņķa istabas durvīm.
EbKDoBlWkMg_0100.wav|Viņš bija dzēris ar biedriem kannu alus un, nebūdams nekāds īsts dzērājs, ātri bija dabūjis skurbu, tā ka tagad nebija vairs skaidrā galvā.
EbKDoBlWkMg_0101.wav|Šādā stāvoklī gribēdams citiem izrādīt, ka viņam Cieba nemaz tik traki nerūp, viņš tad arī solīja tik maz, kā ne par vienu citu meitu nebija šodien solīts.
EbKDoBlWkMg_0102.wav|Par viņa solījumu tūliņ atskanēja no visām pusēm skaļa un skaudīgi priecīga zobošanās.
EbKDoBlWkMg_0104.wav|Matīss iesāk it zemu, labi zinādams jau no pagājušu gadu piedzīvojumiem, ka solītāju būs daudz un nāksies viņam krietni samaksāt.
EbKDoBlWkMg_0105.wav|Cits atkal ņirgādamies musina:
EbKDoBlWkMg_0106.wav|Nē, nevajag nevienam vairāk solīt, lai viņam piesit Ciebu par vērdiņu vai pusotrām kapeikām: tad būs taisni tāda pat takse, kādu muižkungs Bruģu dižā muižā nolicis par māsiņām.
EbKDoBlWkMg_0108.wav|Tad varēs teikt: vienāda prece, vienāda maksa!
EbKDoBlWkMg_0110.wav|Musinātājam līdzi tagad zviedz un auro viss bars, laimīgi priecīgs par šādu negaidītu patīkamu joku, bet puišu vecākais sauc no divstāvu vietas augšienes:
EbKDoBlWkMg_0111.wav|Nu labi, Matīs, tev kā krustdēlam es piesitu Ciebu uz pirmo solījumu.
EbKDoBlWkMg_0112.wav|Vai visi tā ar mieru?
EbKDoBlWkMg_0113.wav|Ar mieru, ar mieru, lai valkā vesels sauc smējēji no visām pusēm, cits vēl nokliedz:
EbKDoBlWkMg_0114.wav|Ko lēti pērk, to dārgi samaksā.
EbKDoBlWkMg_0115.wav|Un vecākā veseris trīsreiz noklaudz pie divstāvu vietas staba.
EbKDoBlWkMg_0116.wav|Pirmdienas rītā, tikko Lāčubitēs piecēlušies un ieturējuši brokastis, vīrieši iziet pie darba, bet sievietes sasāk iekšā savus darbus, kad tur ienāk kāda kumpa vecene sarkani iesirmiem matiem un greizām acīm, bet brīnum mīlīgi saviebtu ģīmi.
EbKDoBlWkMg_0117.wav|No kurienes tad tu, Karlīn, tā steidzīgi nākusi, izskaties tāda sasarkusi un tīri aizkususi vaicā Andarte, kad saņēmusi atnācējas labrītu un likusi meitenei padot tai krāģi apsēsties.
EbKDoBlWkMg_0118.wav|Es jau, vēl nupat paskatīdamās pa mazo lodziņu, redzu nākam pa celiņu no birzes puses kādu sievu pudu pudumis.
EbKDoBlWkMg_0119.wav|Skatos, bekas, ka būtu lauka māte, ka ne.
EbKDoBlWkMg_0120.wav|No kurienes tāda nākdama?
EbKDoBlWkMg_0121.wav|Nāku, mīlīt, no sirsniņām.
EbKDoBlWkMg_0122.wav|Vakar vakarā aizgāju tur, pārgulēju nakti un šorīt kā cēlos, tā devos šurp.
EbKDoBlWkMg_0123.wav|Ziniet, mana meita tur kalpone.
EbKDoBlWkMg_0124.wav|Būtu atnākusi jau ātrāk, bet ceļā satiku Ķermeni vedam veco Zveju, braukšus atpakaļ mājās.
EbKDoBlWkMg_0126.wav|Biju jau domājusi sūtīt viņam pakal.
EbKDoBlWkMg_0127.wav|Nu jādara tas rītu pat, ka atkal kur neaizved.
EbKDoBlWkMg_0128.wav|Cieba, dzirdi: tev rīt jāiet uz Zvejiem atvest veco reģi.
EbKDoBlWkMg_0129.wav|Kas tad jums liģens vaicā atnācēja.
EbKDoBlWkMg_0130.wav|Mana māsa, guļ jau otru nedēļu karstumu ligā.
EbKDoBlWkMg_0131.wav|Pa miegiem murgo, bet nomodā nekā nesaka, tik skatās kā nemaņā un brīžam kā neprātīga izbailēs iekliedzas.
EbKDoBlWkMg_0132.wav|Vai, vai, nabaga saimniece, kāda tai neveselība uzgājusi.
EbKDoBlWkMg_0133.wav|Tad jau sūtiet gan vecajam Zvejām pakaļ.
EbKDoBlWkMg_0134.wav|Tas ir gudrs reģis un labs glābējs: dažu labu reizi paglābj kaiti, ko cits neviens nevar.
EbKDoBlWkMg_0135.wav|Brokasti jau esat ēduši savās mājās?
EbKDoBlWkMg_0136.wav|Kā tad, kā tad, paēdām, bet tu, Karlīnīt, arī dabūsi.
EbKDoBlWkMg_0137.wav|Meitenes, izejiet viena pavardā, jāpasilda šīrīta rāceņu putra un jāpacep silķīte.
EbKDoBlWkMg_0138.wav|Dosim ciemasievai brokasti, bet nu, laukīte, pastāsti, kurp tad tā steigusies, ko dzird pasaulē, vai tādas jaunas vēstis?
EbKDoBlWkMg_0139.wav|Vai mīļā, vai nu bez vēstīm atgūstas atnācēja, elpu atņemdama, atkāsēdamās un īsto valodu sākdama.
EbKDoBlWkMg_0140.wav|Vēstis jau ir gan, tikai nekādas labās.
EbKDoBlWkMg_0141.wav|Biju vakar Krasta krogū.
EbKDoBlWkMg_0142.wav|Puišu vecākais, sasaucis visus puišus, ālējās atkal ar meitu ūtrupēšanu, vai no jūs sētas neviena nebija, nekā nezināt?
EbKDoBlWkMg_0143.wav|Nē, neaizgāja neviens.
EbKDoBlWkMg_0144.wav|Visi pie māju vien bijām, atsaka Andarte.
EbKDoBlWkMg_0146.wav|Nezinām, nezinām, pastāsti, Karlīn, kā tur gāja, kas mani nosolīja, priecīgi sarkdama un laimīgi smiedamās, saka Cieba, būdama droša, ka dabūs patīkamo atbildi: Matīss tevi nosolīja.
EbKDoBlWkMg_0147.wav|Bet sieva smagi nopūšas, noliec galvu uz vienu pusi, rāda visai bēdīgu ģīmi un tad saka žēlīgi nelaimīgā balsī:
EbKDoBlWkMg_0148.wav|Kā tad, nosolīja jau gan tevi, zelta meitiņ, bet ar kādu negodu un izsmieklu!
EbKDoBlWkMg_0149.wav|Kauns tīri teikt.
EbKDoBlWkMg_0150.wav|Ciebai jautro, priecīgi laimīgo smaidu strūkla uzreiz izzūd no skaistās sejas, tā apklājas ar tumšu skumju ēnu, kā jautri zilo debesi kad aizsedz miglas mākoņi vai lietus padebeši.
EbKDoBlWkMg_0151.wav|Smiekli viņai vairs nenāk, un viņa, smagi nospiesta, gaida, ko sieva vēstīs tālāk un ko īsti Matīss varētu būt nodarījis.
EbKDoBlWkMg_0152.wav|Bet māte saka Karlīnei, lai stāstot jel skaidrāk, kas tur krogā gadījies.
EbKDoBlWkMg_0153.wav|Un sieva, izpušķodama un ar uzviju uzvīdama, stāsta, ka dārznieka Matīss solījis par Ciebu tik vērdiņu, kas esot taisni tikpat, cik dižā muižā maksājot par prieku meitām.
EbKDoBlWkMg_0154.wav|Un kā tad visi zobojušies un smējušies, kā zirgi zviegdami, bet citi teikuši: ko lēti pērk, to dārgi aizmaksā.
EbKDoBlWkMg_0155.wav|Citi atkal: kāda prece, tāda cena.
EbKDoBlWkMg_0156.wav|Ak tad tāds ir Matīss, tā viņš iztur manu bērnu saka tagad Andarte, apturēdama ratena riteni, dziļi atņemdama elpu un laizdama pārmetuma pilnu skatu vispirms vispār istabu un tad vērsdama to taisni pret Ciebu.
EbKDoBlWkMg_0157.wav|Vairāk nekā divi gadi viņš nācis un bijis pie manas meitenes, te gulies, te cēlies.
EbKDoBlWkMg_0158.wav|Nu viņš domājas te jau tik tālu valdnieks, ka varēs mana bērna godu mīt pa krogus dubļiem, manu meiteni vilkt pa ļaužu parunām: kāda prece, tāda cena; kas lēti pirkts, tas dārgi samaksāts un vēl citādi!
EbKDoBlWkMg_0159.wav|Pagaidi tik, kundziņ, nu es tev gan rādīšu: ne paost tu manu meiteni vairs nedabūsi!
EbKDoBlWkMg_0160.wav|Vari iet meklēt sev citu, kur pats zinies.
EbKDoBlWkMg_0163.wav|Kad Lopu muiželes dārznieka dēls, tad tālab tu vēl neesi kunga dēls.
EbKDoBlWkMg_0164.wav|Un manu bērnu arī nav suns no cērpa izspēris.
EbKDoBlWkMg_0165.wav|Es esmu godīga vīra atraitne, bērnus pat cienīgām lielmātēm esmu labi saķērusi un jau no Jurģiem būšu Lāčubitēs saimniece.
EbKDoBlWkMg_0166.wav|Kas gan Matīss tāds ir?
EbKDoBlWkMg_0167.wav|Muižas sudika, dārznieka dēlēns, vairāk nekas, un dzērājs.
EbKDoBlWkMg_0168.wav|Salicies ar citiem tādiem banddzēriem, vazājas pa krogiem, savas bandas nodzerdami un godīgas mātes meitenei celdami negodu.
EbKDoBlWkMg_0169.wav|Nē, māt, saki, ko gribi, bet Matīss nav nekāds banddzēris, saka Cieba, mēģinādama savu izredzēto aizstāvēt.
EbKDoBlWkMg_0170.wav|Ja viņš kādreiz iedzeras, tad tas notiek ļoti reti un gluži nejauši, dik viņš bandu nopelna, tās viņš taupa un krāj, to es skaidri zinu.
EbKDoBlWkMg_0172.wav|Tas būtu velti, es tik tev piesaku: tu ar viņu vairs neielaidīsies, un lai viņš savas acis te turpmāk nerāda!
EbKDoBlWkMg_0173.wav|Cieba gan vēl mēģināja māti nomierināt, pierunāt, lai tik aplam uz Matīsu nedusmojas, kamēr viņas pašas nav ar to sagājušās un runājušas, bet māte viņai neklausa un strauji to apsauc.
EbKDoBlWkMg_0174.wav|Labu brīdi māte paliek idusa, kā sevī ko domādama un gudrodama, ko īsti darīt ar Matīsu.
EbKDoBlWkMg_0175.wav|Vecākā māsa pa to starpu izvedusi Karlīni kuknē un dod tai brokasti.
EbKDoBlWkMg_0176.wav|Beidzot māte saka, būšot jāuzdod lauķei, lai aiziet muižā un pasaka Matīsam, ka te viņš savas acis lai vairs nerādot.
EbKDoBlWkMg_0177.wav|Bet tādam mātes nodomam Cieba ar kājām, ar rokām ir pretī: dabūšot visi muižas ļaudis zināt, un tad izcelšoties tādas ļeras un trači, ka pēc nevarēšot ne gala savākt.
EbKDoBlWkMg_0178.wav|Karlīne pati jau esot lielā ziņu vāķēja un nēsātāja; ja nu viņai tīši vēl uzticēšot tādu vēstneses darbu, tad viņa izzvanīšot citām tādām pasaku paunām diezin ko, un tad būšot negods ne vien Matīsam, bet visai Lāčubišu sētai.
EbKDoBlWkMg_0179.wav|Māte galu galā arī ieskata, ka Karlīnei nekādus nodomus nevar uzticēt, bet nu viņa uzstāj Ciebai, lai raksta Matīsam grāmatu, ka še viņš savas acis nedrīkst vairs rādīt citādi to izrīdīs ar suņiem.
EbKDoBlWkMg_0181.wav|Ir vai nav, tas viena balva, bet raksti, raksti, es tā gribu.
EbKDoBlWkMg_0182.wav|Bet kas grāmatu nonesīs?
EbKDoBlWkMg_0183.wav|Nu, tur taču Karlīne, domāju, būs laba: pati viņa lasīt nemāk, vari droši rakstīt, ko gribi, un viņa grāmatu nodos Matīsam: lauka būda nav no muižas tālu.
EbKDoBlWkMg_0184.wav|Cieba sameklē kādu zīmuļa galu, sameklē arī kāda iedzeltena, veca papīra strēmeli un nu, nosēdusies pie galda un zīmuļa galu slapinādama ar mēles galu, domīga un bēdīga velk, zīmē un lēni raksta vārdus uz papīra šķautnes.
EbKDoBlWkMg_0185.wav|Pēc labas pusstundas grāmata gatava, arī Karlīne azaidu paturējusi, dabūjusi arī kulīti ar miltiem padusē un gatavojas uz iešanu.
EbKDoBlWkMg_0186.wav|Cieba, salocījusi papīra šķautni mazā trijstūrītī, iespiež to vecenei saujā, pieteikdama, lai nevienam nerādot un Matīsam atdodot tā, ka neviens neredz, bet teikt lai nekā neteicot.
EbKDoBlWkMg_0188.wav|Teic viņam, ka es esmu pagalam dusmīga uz viņu un denkti rājos.
EbKDoBlWkMg_0189.wav|Nu, uz tam, ko teikt, es nemaz neesmu mācāma, es teikšu Matīsam: Ciebas māte rājas tā, ka visi žogu posmi trin atsaka vecene, vākdamās pa durvīm ārā.
EbKDoBlWkMg_0190.wav|Vēl tās pašas dienas pievakarē vecā lauķe, aizgājusi Lopu muižā, uzmeklēja dārznieka dēlu un, pasaukusi to malup, nodeva tam Ciebas rakstīto papīra drumslu, svarīgi noslēpumainā balsī teikdama:
EbKDoBlWkMg_0191.wav|Es atnesu tev no Ciebas grāmatu.
EbKDoBlWkMg_0192.wav|Biju Lāčubitēs, nupat nesen tik pārnācu.
EbKDoBlWkMg_0193.wav|Bet tu tur vairs neej, tur savu acu nerādi: Ciebas māte dikti dusmīga uz tevi...
EbKDoBlWkMg_0194.wav|Viņa nedabūja savu teicienu pabeigt, jo Matīss, viņā neklausīdamies, iegāja dārzā, atlocīja iedoto papīra gabaliņu un lasīja šādu Ciebas uzrakstītu paziņojumu.
EbKDoBlWkMg_0195.wav|Mans mīļais, māte ir uz Tevi drusciņ dusmīga, es nemaz.
EbKDoBlWkMg_0196.wav|Bet nenāc tagad pie manis, kamēr es Tev sūtīšu ziņu.
EbKDoBlWkMg_0197.wav|Varbūt saiesimies kādreiz pie Anniņas vai citur kur.
EbKDoBlWkMg_0198.wav|Daru Tev vēl zināmu, ka es rītu vai parit pēc brokasts iešu uz Zvejiem viņu neredzīgajam tēvam pakaļ, lai nāk saglābt manu neveselo mātes māsu.
EbKDoBlWkMg_0199.wav|Ja Tu kādu stundu priekš pusdienas varētu dižajā audzēknī viņpus muižas sagaidīt mani ejam turp, tad mēs varētum satikties vieni divi un labi parunāties.
EbKDoBlWkMg_0200.wav|Es gaidīšu.
EbKDoBlWkMg_0201.wav|Paraksta nav nekāda: acīmredzot Cieba nav par to nekā zinājusi.
EbKDoBlWkMg_0202.wav|Un kam arī paraksts vajadzīgs, kad atnesēja pati pateic, kas sūtītāja tāda ir.
19efsvRuHNw_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
19efsvRuHNw_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
19efsvRuHNw_0003.wav|Otrā grāmata, pirmā nodaļa.
19efsvRuHNw_0004.wav|Kara puiši.
19efsvRuHNw_0005.wav|Bruģu muižā atveda no novada otra gala divus zemnieku puisēnus, kam tēvs ar māti nupat bija miruši karstuma guļā.
19efsvRuHNw_0006.wav|Abi puisēni bija apaļi bāri, citu radu viņiem nebija kā tikai paši savā starpā brāļi.
19efsvRuHNw_0007.wav|Būdami bez jebkādiem piederīgiem, tie nu bija palikuši vieni paši kā divi klaja lauka vidū augoši kociņi.
19efsvRuHNw_0008.wav|Saimnieks, kura sētā viņu vecāki bija dzīvojuši, nezinādams, ko ar bērniem iesākt, bija tiesas dienā novedis tos pie pagasta tiesas, kas savas sēdes noturēja dižajā muižā.
19efsvRuHNw_0009.wav|Tiesas priekšsēdētājs, arī nezinādams, kur neapgādātos bāriņus likt, aizgāja ar tiem kungu virtuvē aprunāties šai lietā ar muižas saimnieci.
19efsvRuHNw_0010.wav|Šī bija tā persona, kuras rokās atradās gandrīz neaprobežota vara un noteikšana par visām sīkākām muižas un novada lietām.
19efsvRuHNw_0011.wav|Viņa tiesas priekšsēdētājam bija jau dažu reizi pratusi izlīdzēt ar derīgiem padomiem gan grūtākos gadījumos tiesas spriešanā, kad muižas pārvaldnieks patlaban nebija runājams vai kad tas tīši negribēja jaukties tādās novada lietās, kuras pats labi nepārzināja vai kuras tam likās attiecībā uz muižu pārāk nesvarīgas.
19efsvRuHNw_0012.wav|Arī šoreiz viņai padoma netrūka.
19efsvRuHNw_0013.wav|Kad tiesas priekšsēdētājs bija iegājis virtuvē un nammeita to ievedusi saimnieces istabā, kur tas, uzbučojis tai uz rokas, izstāstīja savas bēdas ar diviem bāreņiem, beidzot tīri žēlīgā balsī lūgdams padomu un palīdzību, viņa tūliņ cēlās augšā np sava mīkstā atmugures krēsla un izgāja virtuvē.
19efsvRuHNw_0014.wav|Apskatījusi zēnus, viņa lika tiesas priekšsēdētājam turpat uzgaidīt, teikdama:
19efsvRuHNw_0015.wav|Mīļo, Degut, āre, apsēžieties.
19efsvRuHNw_0016.wav|Es iešu parunāt ar lielmāti.
19efsvRuHNw_0017.wav|Drīz viņa iznāca atpakaļ un noteica tiesnesim, ka zēni paliek muižā.
19efsvRuHNw_0018.wav|Tūliņ arī lika jaunākai nammeitai aizvest tos naktssarga dzīvoklī un nodot viņa sievai kopšanā un guldīšanā.
19efsvRuHNw_0019.wav|Naktssargu pārim bērni esot jau lieli, aizgājuši vietās, istabā telpas esot diezgan un naktssardzenei laika arī pietikšot bērnus apkopt, bet ēst bērni ēdīšot tepat muižas virtuvē.
19efsvRuHNw_0020.wav|Tagad naktssardzenei lai vispapriekš tos nomazgājot un tad vedot atpakaļ, ka bērniem var dot paēst.
19efsvRuHNw_0021.wav|Tā drīz un viegli ticis no visas klizmas vaļā, tiesnesis priecīgā pateicībā atkal uzbučo saimniecei uz rokas, tīri sajūsmināts iesaukdamies:
19efsvRuHNw_0022.wav|Nu paldies, gaspaža, par jūsu labu prātu!
19efsvRuHNw_0023.wav|Es jau zinu, jūs esat tā īstā apzinātāja un apteicēja ne vien pa Bruģu dižo muižu, bet arī pa visu novadu, kas kuram kurā reizē jādara un kā jādara.
19efsvRuHNw_0024.wav|Bet man, tiesas priekšsēdētājam, jūs esat tikpat kā ceļa rādītāja, kas ar aizdedzinātu skalu rokā iet man pa priekšu un rāda, kur solis sperams.
19efsvRuHNw_0025.wav|Citādi gan jau dažu labu reizi es būtu savā nezināšanā tumsā klupis.
19efsvRuHNw_0026.wav|Dzirdiet, dzirdiet, saimniec, kā jūs uzteic pats pagasta dižais tiesnesis, jaucās valodā vecākā namene.
19efsvRuHNw_0027.wav|Vai par tādu uzteikumu nedosim viņam arī palaunagu?
19efsvRuHNw_0028.wav|Un saimniece atbild meitai, lai uzliekot uz galda palaunaga tiesu, tāpat lai ielejot šņabi un pielaižot kannu alus.
19efsvRuHNw_0029.wav|Kad pret vakaru naktssardzene atveda zēnus virtuvē, gandrīz visa kalna saime sapulcējās tos aplūkot.
19efsvRuHNw_0030.wav|Abi izskatās nobrēkušies, teica sulainis.
19efsvRuHNw_0031.wav|Mazākajam acis arī spīd asarās, tomēr raugās jautri un dzīvi, bet lielākajam pavisam bēdīga lauke un asaras rit vēl vienmēr.
19efsvRuHNw_0033.wav|Jā, tava sieva mums ar asu salmu kušķi briesmīgi berza kājas.
19efsvRuHNw_0034.wav|Vēl tagad tā sāp, ka nevar ne izturēt, vekšēdams teica lielākais.
19efsvRuHNw_0035.wav|Ko ta darīs, ka neberzīs atsaucās naktssardzene.
19efsvRuHNw_0036.wav|Kājas abiem tādas, ka ūdeni nebūtu nekur redzējušas un nekad redzējušas, un zemju kārta virsū tāda, ka rāceņus tur varētu sēt.
19efsvRuHNw_0037.wav|Vēl jau būs jāberž, līdz kļūs tādas kā citu cilvēku kājas, un ēst mēs arī dikti gribam, ierunājās mazākais.
19efsvRuHNw_0038.wav|Bet tūliņ jau nāca nammeita ar prāvām sviestmaizēm rokās, no kurām katram pasniedza vienu.
19efsvRuHNw_0039.wav|Visi nolūkojās ar savādu, it kā neizprotamu ziņkārību, redzēdami bērnus tik dūšīgi ēdam.
19efsvRuHNw_0040.wav|Aba kož tā, ka zobi vien balto un acis mirdz.
19efsvRuHNw_0041.wav|Liekas, tie ēd ne tikai ar muti, bet arī ar acīm, noteica jaunākais sulainis, ievaicādamies:
19efsvRuHNw_0042.wav|Na, zēni, vai ir labs?
19efsvRuHNw_0043.wav|Jā, tas patīk mutei.
19efsvRuHNw_0044.wav|Tādu maizi ar baltu smēri virsū nekad neesam ēduši, atteica mazākais priecīgs, maizes riku jau ciešāk saņemdams rokā, it kā baidīdamies, ka tā neizkrīt vai to kāds neatņem.
19efsvRuHNw_0045.wav|Cik tad šiem ir gadu vaicāja pavārs.
19efsvRuHNw_0046.wav|Lielākajam esot seši, mazajam četri atteica saimniece.
19efsvRuHNw_0047.wav|Jā, jā, vienam seši, otram četri.
19efsvRuHNw_0048.wav|To viņi paši arī zina pateikt, sacīja naktssardzene.
19efsvRuHNw_0049.wav|Abi tādi sprunguli vien jau ir.
19efsvRuHNw_0050.wav|Ja varētu abus saļodzīt kopā un no diviem izmīcīt vienu, tad jau būtu gana viežu: tādu desmit gadus vecu puģi ņemtu kurš katrs saimnieks ganam; bet, re, divus tādus sprunguļu gabalus katru par sevi negrib neviens, kur liks tādus?
19efsvRuHNw_0051.wav|Mūs karā nokaus, ierunājās tagad atkal mazākais, bailīgi paskatīdamies uz savu maizes riku, no kuras tikai mazs garozas kumoss vēl bija rokā.
19efsvRuHNw_0052.wav|Mums nav ne tēva, ne mātes, mūs nodos krievos un nokaus karā to teica visas sievas.
19efsvRuHNw_0053.wav|Nu, karapuisi, nebēdājies, vēl tevi nekur nedos un nekaus.
19efsvRuHNw_0054.wav|Se jauns apriks maizes, un ēd labāk to, teica namene, pasniegdama abiem pa otru reizi maizi.
19efsvRuHNw_0055.wav|Jā pa rauga, kas tad ar tādu puisi īsti ir: vai tam stipra daba jeb ir mīkstčaulis, sacīja piķieris, paņemdams mazāko zēnu pie ausīm un paceldams uz augšu.
19efsvRuHNw_0056.wav|Tas paskatījās uz cēlēju ar mirdzošām acīm, priecīgs pasmaidīja, bet neteica nekā.
19efsvRuHNw_0057.wav|Nav vis mīkstčaulis, būs dienās īstens karapuisis: pie ausīm ceļams, nemaz nebļauj, noteica piķieris, nolaidis zēnu atpakaļ zemē.
19efsvRuHNw_0058.wav|Es šai ziņā ļoti labi māku pateikt ir pie suņiem, ir pie puišeļiem, kāda kuram būs iedaba: kas ir mīkstčaulis, gļēvulis, tūliņ dod savu meldiju dzirdēt, bet, kam cieta daba, ne pīkstēt neiepīkstas, kad saņem pie ausīm un paceļ gaisā.
19efsvRuHNw_0059.wav|Nu,karapuiši, kā tad jūs sauc ievaicājās kāds no pulka.
19efsvRuHNw_0060.wav|Mani Kaži, mazo Maži, atteica lielākais, nabaga nātnerīši izsaucās pirmā istabene, arī iznākusi virtuvē un skatīdamās zēnos.
19efsvRuHNw_0061.wav|Abiem rupjas nātna bikšiņas un tādi paši kamzolīši, un mazais biksītes tur rokā, Mažīt, vai biksiņas krīt zemē?
19efsvRuHNw_0062.wav|Jā, sprunguliņš izkritis un pazudis.
19efsvRuHNw_0063.wav|Paga, es tev pataisīšu jaunu sprunguliņu un saduršu biksiņas atkal kopā, lai nevajag rokā vien turēt, sacīja jaunākā nammeita, paņēmusi skalganu, ar nazi to drāzdama un taisīdama puļķīti.
19efsvRuHNw_0064.wav|Nāks laiks, dabūs arī nātnerīši sev citu apģērbu.
19efsvRuHNw_0065.wav|Vēl jau man diezgan atlicies no pagājušās ziemas vadmalas un pusvadmalas audumiem.
19efsvRuHNw_0066.wav|Jāliek tik pašūt, noteica saimniece.
19efsvRuHNw_0067.wav|Tos laikus muižu saimes Kurzemē un Vidzemē bez parastiem saimniecības darbiem pagatavoja arī pašas sev visu apģērbu ir nēsājamo, ir goda dienās ģērbjamo.
19efsvRuHNw_0068.wav|Tas viss notika vai nu pašas dzimtkundzes, vai muižas saimnieces, vai arī viņu abu vadībā un uzraudzībā.
19efsvRuHNw_0069.wav|Muiža deva šim nolūkam vajadzīgo vilnu, linus un pakulas, jo ļaudīm pašiem tādas mantas nebija.
19efsvRuHNw_0070.wav|Garajos ziemas vakaros sapulcējās lielajā ļaužu istabā ir kalna meitas, ir lopenes un putnenes, kā arī ritas kalpones un sievas, kur tad dažu skalu gaismā, kas dega lākturos katrā kaktā pa vienam, visas vērpa tā, ka ratiņi rūca un tirkšķēja vien.
19efsvRuHNw_0071.wav|Saimniece, sēdēdama ar adīkli vai šuvekli rokā savā īpašā krēslā, uzlūkoja, ka vērpējas nesnauž.
19efsvRuHNw_0072.wav|Brīžiem arī piecēlās un palūkoja vienai otrai sūcienu, vai tas pienācīgi smalks un vai nav skrundzains vai kunkuļains.
19efsvRuHNw_0073.wav|Lai nenāktu miegs, viena vai otra vērpēja dažreiz uzņēma kādu meldiju, un tad visas gan līgoja, gan dainoja tādas skaistas senlaiku dziesmas, ka pēcāk ne norimt vairs nevarēja.
19efsvRuHNw_0074.wav|Citreiz atkal kāda laba stāstītāja stāstīja it brīnišķīgas pasakas vai cita citai uzdeva grūti uzminamas vai atkal viegli pārprotamas divdomīgas mīklas, kur tad visām bija gardu gardie smiekli.
19efsvRuHNw_0075.wav|Vakaroja tā līdz vienpadsmitiem, tad tikai gāja gulēt, bet otrā rītā, tiklīdz sienas pulkstenis saimnieces istabā nositis četri.
19efsvRuHNw_0076.wav|Viņa cēlās augšā, ģērbās un gāja meitu istabā un cēla tās, rādamās un kauninādama, ka diezgan ilgi esot uz sola jau strīķējušās vai augumus gar siltu krāsni garumā mērījušas un ka nu laiks sākt atkal ratiņus tecināt.
19efsvRuHNw_0077.wav|Lopenes, putnenes un citas laidara un sētas darbu darītājas rītiem nenāca vērpt, tamdēļ ka tām bija jāveic savi darbi, bet kalna meitas arī rītiem dabūja savas pāris stundas labi izvērpties.
19efsvRuHNw_0078.wav|Kad dziju bija jau diezgan savērpts, kāda no vecākām meitām, kas bija labi iepratusies aušanas mākslā, vai arī kāda muižas kalpu sieva, kas bija pazīstama par labu audēju.
19efsvRuHNw_0079.wav|Ņēma un ar citu palīdzību uzstādīja dižajā ļaužu istabā stakles, izplēta arī četrspārnainās mestuves, sameta metus jeb šķēriņus, tad iegrieza tos riestavā un nu uzrīkoja audeklu, pēc kam ņēmās aust.
19efsvRuHNw_0080.wav|Caurām dienām tad klaudzēja mustava gandrīz līdz pat pavasarim, saaužot ļaudīm gan nātna audeklus palagiem, krekliem un vasaras biksēm, gan vadmalas un pusvadmalas baķus ziemas un goda ģērbiem.
19efsvRuHNw_0081.wav|Šūšanu arī izdarīja saime pati vien.
19efsvRuHNw_0082.wav|Cienīgā vai arī saimniece noņēma tik ļaudīm mēru, izmērīja arī drēbes gabalu, izzīmēja tur ar krītu vajadzīgās daļas, tad drēbi sagrieza un deva meitām šūt, kas muižas šuvējas vadībā šo darbu arī padarīja vairāk vai mazāk labi.
19efsvRuHNw_0083.wav|Pat cepures vīriešiem šuva turpat muižā no pašu austas drēbes, un tikai rets sevišķs brašulis bija tik iedomīgs, ka nejutās pilnīgi apmierināts ar šādu cepuri un gāja miestā pie žīda un pirkās tur pats par savu naudu citu cepuri goda vajadzībām.
19efsvRuHNw_0084.wav|Šādos apstākļos tad arī muižnieku meitām tos laikus bija jāprot šūšanas un citi mājturības darbi, lai varētu vadīt savā vēlākā dzīvē plašu saimniecību bez lieliem naudas līdzekļiem.
19efsvRuHNw_0085.wav|Kura to neprata, tai bija maz cerību kļūt par nākošā muižas īpašnieka sievu.
19efsvRuHNw_0086.wav|Muižas mantinieka vecāki, taisoties dēlam precēties, ievāca ar saimes palīdzību tuvākas ziņas par uzdomāto jaunavu: vai tā iet arī saimniecībā un prot visu, kas mājturībā vajadzīgs.
19efsvRuHNw_0087.wav|Tikai pēc šādu ziņu ievākšanas un kad tās skanēja viscaur labvēlīgi, vecāki atļāva dēlam precēt noskatīto līgavu un vest to mājās.
19efsvRuHNw_0088.wav|Bruģu muižas saimniece savus vārdus par drēbju apgādāšanu bāriņiem nebija aizmirsusi: kad aiznākošo svētrīt tie no naktssarga dzīvokļa ienāca muižas virtuvē azaidā, namene pirmā iesaucās:
19efsvRuHNw_0091.wav|Abiem diviem pusvadmalas biksiņas un muciņas mugurā.
19efsvRuHNw_0092.wav|Visi nu aplūkoja puisēnus viņu jaunajos uzvalkos un par tiem priecājās.
19efsvRuHNw_0093.wav|Tiešām nemaz vairs nevar teikt, ka tie būtu mūsu nātneri: tie jau īstie jaunkungi izsaucās pavārs.
19efsvRuHNw_0094.wav|Nudien, tie izskatās pavisam citādi nekā līdzšinējie nātrenīši.
19efsvRuHNw_0095.wav|Es saku, būs dienās braši karapuiši, noteica jaunākais sulainis.
19efsvRuHNw_0096.wav|Bet mūs karā nokaus.
19efsvRuHNw_0097.wav|Mums nav ne tēva, ne mātes iesaucās mazākais puisēns.
19efsvRuHNw_0098.wav|Nu, Maži, nebēdājies vis.
19efsvRuHNw_0099.wav|Varbūt jūs neviens nenokaus.
19efsvRuHNw_0100.wav|Visus karā gājējus jau nenokauj, runāja namiķis.
19efsvRuHNw_0101.wav|Bet saki labāk kā jums diviem klājas?
19efsvRuHNw_0102.wav|Vai tev diži labi tur patīk pie naktssarga un naktssardzenes?
19efsvRuHNw_0103.wav|Nē, mums tur iet dikti slikti.
19efsvRuHNw_0105.wav|Tā vecā mūs dikti berž ar to aso salmu kušķi.
19efsvRuHNw_0106.wav|Vakar vakarā atkal, aizvedusi mūs pirtī, abiem tā berza muguras un visur citur, ka dikti sāpēja, un mēs abi ilgi vēkšējām, tā atkal mazākais puisēns.
19efsvRuHNw_0108.wav|Un te, mazo Mažiņ, bija dikti jāvēkš.
19efsvRuHNw_0109.wav|Kā man tevis žēl, sacīja vecākā namene, noglaudīdama mazajam galvu un paijādama tam vaigus.
19efsvRuHNw_0110.wav|Saimniece, kas sarunu bija dzirdējusi, noteica, ka nākošo svētvakar lai jaunākā namene ved tos pirtī un mazgā, kā nākas...
19efsvRuHNw_0111.wav|Kungi vakar bija izbraukuši patālākos kaimiņos uz kāda ievērojama pāra zelta kāzām, no kurienes šodien atpakaļ nebija vēl gaidāmi.
19efsvRuHNw_0112.wav|Kungu galdam tātad pusdiena šodien nebija taisāma.
19efsvRuHNw_0113.wav|Saime svētdienām ēda aukstu pusdienu silta ēdiena reizes svētdienām bija tikai azaidā un vakariņās , un kalna ļaudīm šodien tālab bija vaļas svētdiena.
19efsvRuHNw_0114.wav|Daži, brokasti paturējuši, izlietoja šo brīvo svētdienu, aiziedami vispirms baznīcā, teikdamies pēc tam apciemot radus, tā ka mājās bija gaidāmi tikai pret vakaru.
19efsvRuHNw_0115.wav|Saimniece šādā vaļas dienā, iegājusi savā istabā un nosēdusies pie galda, lasīja no lielas grāmatas pati sev priekšā šīs svētdienas sprediķi.
19efsvRuHNw_0116.wav|Kas gribēja, varēja iet viņas istabā arī klausīties.
19efsvRuHNw_0117.wav|Namiķis un dažas meitas, kas baznīcā nebija gājušas, to arī darīja.
19efsvRuHNw_0118.wav|Bet dažas palika turpat virtuvē, jo visu plašo virtuvi bez kādas uzraudzības atstāt arī nevarēja.
19efsvRuHNw_0119.wav|Palicējas bija tris: jaunākā namene, jaunākā istabene un Cieba.
19efsvRuHNw_0120.wav|Būdamas visas trīs jaunas skuķes, viņas jutās laimīgas reiz palikušas vienas pašas, jo savā starpā tās arvien varēja sarunāties labāk, viņu valodas strautiņš tecēja brīvāk un dzīvāk nekā kopā ar vecākām meitām.
19efsvRuHNw_0121.wav|Izgājušas ārā, viņas nosēdās turpat virtuves priekšā uz sola zem kuplās ziedošās liepas, kuras zaros bez mitēšanās sanēja bišu darba dziesma.
19efsvRuHNw_0122.wav|Kā čaklās bitītes, vākdamas no liepu ziediem vasku un medu, mums virs galvas dūc vienu dūkšanu.
19efsvRuHNw_0123.wav|Bez dziesmām viņas nestrādā nekad: ik laižas darbā, ik dzied savu darba dziesmu, arī svētdienā, saka istabene, salikdama rokas klēpī un klausīdamās bišu sīkšanā.
19efsvRuHNw_0124.wav|Gluži tāpat kā čaklas meitas: lai iet kur iedamas, lai dara, kādu darbu darīdamas, visur ar dziesmām, piebilst Cieba.
19efsvRuHNw_0125.wav|Nu nesāciet runāties tik daudz par bitēm un meitām.
19efsvRuHNw_0126.wav|Tā nav nekāda jauna valoda, iesaucās namene.
19efsvRuHNw_0127.wav|Labāk skataities, kā mūsu karapuiši mācās savu kara amatu: abi staigā vienādos soļos ar vabas mangali uz kamieša: tās viņu plintes.
19efsvRuHNw_0128.wav|Tad ātri sitas apkārt un iet atpakaļ uz otru pusi.
19efsvRuHNw_0129.wav|Vecais staļļa puisis, kas agrāk bijis zaldāts, viņiem iestāstījis un ierādījis, kā zaldātus munsturē, un nu viņi abi divi arī tā dara un mācās savu kara amatu.
19efsvRuHNw_0131.wav|Bet Kažus vēl soļo un nu apstājas un grūž pats sev dūriti padegunē un sit sev pliķus pa vienu un otru vaigu: staļļa puisis viņiem ieteicis, ka krievs tā darot, kad nevar iemācīties, un tā nu viņš sevi moka.
19efsvRuHNw_0133.wav|Un no kaušanas vien tik runā.
19efsvRuHNw_0134.wav|Tiem gan savu mūžu nebūs nekāda prieka, kad jau bērna dienās par nāvi vien jādomā un jārunā.
19efsvRuHNw_0135.wav|Vai, kā man to bērnu žēl tā atkal istabene.
19efsvRuHNw_0136.wav|Tu, Lušķe, domā, ka tev vien viņu žēl, mums ne?
19efsvRuHNw_0137.wav|Ak, visām mums šo nabaga bāriņu žēl.
19efsvRuHNw_0138.wav|Kamdēļ ļaudis savā neapdomībā tiem vēl iestāstījuši par karā iešanu un kaušanu izsaucās Cieba.
19efsvRuHNw_0139.wav|Jūs abas gan viņus nožēlojat, bet ar žēlošanu vien nepietiek: labāk jādomā, vai nevarētu kā līdzēt, tā ka lai dienās tiem nebūtu jāiet zaldātos, šķizdamās par citām gudrāka, saka namene.
19efsvRuHNw_0140.wav|Kā tu, Annele, to domā?
19efsvRuHNw_0141.wav|Kā lai mēs viņiem palīdzam?
19efsvRuHNw_0142.wav|Vaicā Cieba.
19efsvRuHNw_0143.wav|To es pati tagad nezinu, bet, ja mani kāds precētu un man pašai nebūtu bērnu, tad es ar savu vīru vienu no šiem puisēniem pieņemtu bērna vietā par maizes devēju, un tad no briesmīgā zaldātu dienesta tas būtu glābts.
19efsvRuHNw_0144.wav|Jā, tā gan izsaucās Lušķe.
19efsvRuHNw_0145.wav|Tas būtu labs padoms, es darītu tāpat, un tad būtu abi mūsu karapuiši droši izglābti, bet ko lai mēs darām tad, kad mums pašām būs bērni?
19efsvRuHNw_0146.wav|Ak, kaut zinātu kādas zāles, ka lai nav!
19efsvRuHNw_0147.wav|Tad es ietu pie pirmā, kas mani bildinātu, lai tas šāds vai tāds, un tad tūliņ mazo Maži ņemtu sev par dēlu.
19efsvRuHNw_0148.wav|Cieba, tava māte ir bērnu ķērēja.
19efsvRuHNw_0152.wav|Tik tā vien runā, ka bērni pārskrejot no strauta vai atkal ka saķērusi kādu bērniņu strautā un tur un tur nonesusi.
19efsvRuHNw_0153.wav|Ilgi arī es to tā ticēju, kaut gan nevarēju saprast, kā ziemas laikā, kad strauti aizsaluši un bērni jāķer pa āliņģi, tādas sīkas dzīvībiņas tur nenosalst.
19efsvRuHNw_0154.wav|Tikai vēlāk, dzenot ganos, kaimiņu ganu meita pastāstīja man, kas tas par strautu.
19efsvRuHNw_0155.wav|Kungi un vācieši atkal saviem bērniem stāsta, ka mazos bērniņus atnesot gandrs, tā istabu Lušķe.
19efsvRuHNw_0156.wav|Muļķīgs tik viens, kā otrs teikājums, diezin kādēļ bērnus tā vajag krāpt vaicā namene.
19efsvRuHNw_0157.wav|Ne, Annele, tas ir labi, ka tā dara, gudrā balsī saka Cieba.
19efsvRuHNw_0158.wav|Kālab bērniem to lai stāsta, kas tiem nav vajadzīgs un ko tie nesaprot un nevar saprast?
19efsvRuHNw_0159.wav|Bērnu rašanās ir saistīta ar cilvēku mīlestību, un ko bērni lai zina no mīlestības?
19efsvRuHNw_0160.wav|Un kālab steigties ar tādu pastāstīšanu?
19efsvRuHNw_0161.wav|Ar laiku visi tā kā tā dabū zināt.
19efsvRuHNw_0162.wav|Neviens šādas nezināšanas dēļ neprecējies vēl nav palicis, nedz kritis kādā likstā to zinām pašas pie sevis.
19efsvRuHNw_0163.wav|Kāds labums mums būtu, ja būtu agrāk zinājušas?
19efsvRuHNw_0164.wav|Un tā ir liela laime, ka mātes neko nestāsta bērniem par tādām lietām: ja mana māte man būtu tā ko stāstījusi meitenes gados, es no kauna diezin kur būtu aizbēgusi un savu māti nekad vairs nebūtu varējusi ne mīlēt, ne cienīt man būtu bijis pret viņu tikai riebums, nicināšana.
19efsvRuHNw_0165.wav|Biju jau diezgan prāva skuķe, kad dabūju visu zināt, un ir tad man kādu laiku bija savāds īgnums pret māti.
19efsvRuHNw_0166.wav|Kur nu vēl, ja to būtu dabūjusi zināt pusaugu meitenes gados!
19efsvRuHNw_0167.wav|Tā ir, tā ir, Cieba, kā tu saki.
19efsvRuHNw_0168.wav|To mēs visas pašas esam savā laikā piedzīvojušas pie sevis, bet lai nu tas paliek, saka Lušķe.
19efsvRuHNw_0169.wav|Mēs taču sākām runāt, ņemt šos bāriņus sev bērnu vietā, ja mūs apprecētu un mums pašām nebūtu bērnu.
19efsvRuHNw_0170.wav|Saki vai tad tu, Ciebiņ, patiesi nekā neesi dzirdējusi, kālab dažām sievietēm nav bērnu?
19efsvRuHNw_0171.wav|Ja to zinātu, tad droši varētu precēties un ņemt šos puisēnus par saviem.
19efsvRuHNw_0172.wav|Es saku, kuras divas no mums apprecētu pirmās, tām tas jādara, un abi puisēni tad ir glābti.
19efsvRuHNw_0173.wav|Nē, mīļās, par to gan es nekā nezinu, kā lai nemaz nebūtu bērnu, saka Cieba, rūpīgi apskatīdamās apkārt un balsi pazeminādama.
19efsvRuHNw_0174.wav|Bet, kad viens bērns jau ir un vairāk nevēlas, tad es gan zinu, kā jādara: vajag bērnu ilgi zīdīt.
19efsvRuHNw_0175.wav|Kamēr viens zīd, nav citus ko gaidīt.
19efsvRuHNw_0176.wav|Ak tad tā ir tā gudrība izsaucas Annele.
19efsvRuHNw_0177.wav|Tad tālab daža māte trīs četri gadi vecu bērnu vēl nešķir no krūts.
19efsvRuHNw_0178.wav|Jā, tāda tā ticība gudrām sievām esot.
19efsvRuHNw_0179.wav|To esmu dzirdējusi no savas mātes, saka atkal Cieba.
19efsvRuHNw_0180.wav|Vai tiešām tas ko līdz, to es skaidri nemāku teikt, bet liekas gan, ka tā ir: divi zīdāmi bērni, viens lielāks, otrs mazāks, vienai mātei nekad nav redzēti.
19efsvRuHNw_0181.wav|Kamēr viens zīd, otrs vis nesteidzas pakaļ.
19efsvRuHNw_0182.wav|Es tālab līdz šim nevarēju saprast, kas ar mūsu puiša sievu ir, kas nav, domīgi runā Lušķe.
19efsvRuHNw_0183.wav|Rau, Grigušos, kur es augu un kur mana māte dzīvo, ir puiša sieva, kas jau desmitā gadā vēl savu dēlēnu nešķir nost.
19efsvRuHNw_0184.wav|Puišelis jau tik liels, ka pašam kauns, citiem redzot, zīst māti: tiklīdz iegribas pupa, saķer mātei pie rokas vai lindraka un velk tik aizkrāsni.
19efsvRuHNw_0185.wav|Ak Dieviņ, tētiņ brīnās nu savukārt Cieba.
19efsvRuHNw_0186.wav|Tas jau tad laikam izaugs par tādu pat stiprinieku kā varenais Niedrīte pasakā, par kuru stāsta, ka māte to zīdījusi divdesmit vienu gadu, bet tas tad arī bijis tāds spēkonis, ka mežā lielus kokus ar rokām rāvis no zemes ārā un kalnus grāvis ar krūtīm.
19efsvRuHNw_0187.wav|Nē, Ciebele, no šī lielā zīdaiņa, ko mūsu puiša sieva audzē, neiznāks nekāds spēkavīrs: puiša sievas dēlēns nav nei kāds prāvais augumā, nei arī kāds zaļoksnis izskatā, ir tik tāds iztīsis mellstens pudželis, kā jau pārāk lutināts.
19efsvRuHNw_0188.wav|Bet ko māte pati saka par tādu pārāk ilgu zīdīšanu?
19efsvRuHNw_0189.wav|Ko šī saka, nekā nesaka, labprāt negrib ne runāt.
19efsvRuHNw_0190.wav|Tik dažreiz, kad kāds svešs ienāk sētā un, dzirdēdams par ilgo zīdīšanu, brīnās un rājas, viņa pasmiedamās atsaka, ko lai darot, kad tik visai mīlot savu bērnu.
19efsvRuHNw_0191.wav|Viņas dzimtenes pusē esot tā parasts bērnus ilgi zīdīt.
19efsvRuHNw_0192.wav|Viņa, rau, nav mūs ļaužu, bet kurseniece, ieprecēta no raņķeniekiem.
19efsvRuHNw_0193.wav|Kurzemnieces vispār ilgi zīda bērnus, tā jau zināma tiesa.
19efsvRuHNw_0196.wav|Tādu ilgu zīdītāju vajadzētu uzrādīt tiesai.
19efsvRuHNw_0198.wav|Nei tiesa un viņas priekšsēdētājs ko zina, nei var.
19efsvRuHNw_0199.wav|Bet vajag tik uzdot muižas saimniecei tā gan zinās, ko ar tādu sievu darīt, nosaka Cieba.
19efsvRuHNw_0200.wav|Bet, mīļās, tā gudrība, par ko jūs te divas runājat, mums nekā nelīdz: ar to mēs taču šos nabaga karapuišus nekā nevaram izretavot no zaldātiem izsaucas Lušķe, kas ilgāku brīdi domīgi klusējusi.
19efsvRuHNw_0201.wav|Bet es to gan saku: mums vajag visām trim denkti apņemties, ka, ja dienās apprecēsimies un ja kādai no mums bērnu nebūtu, tad tā nems vienu no šiem karapuišiem sev par dēlu un maizes devēju.
19efsvRuHNw_0202.wav|Cita padoma es nezinu.
19efsvRuHNw_0203.wav|Jums visām trijām būs bērni, kad jau tagad tāda mātes mīlestība pārņēmusi jūsu sirdis uz šiem puišeļiem!
19efsvRuHNw_0204.wav|tā kāda vīrišķa balss atskan skuķēm virs galvas.
19efsvRuHNw_0205.wav|Paskatīdamās augšup, viņas redz logā vīzdegunīgi lūkojamies lejup veco pavāru: pie pusatvērta loga viņš noklausījies mātes mīlestībā nogrimošo un par mazo karapuišu likteni nobēdājušos skuķu gudrajā sarunā.
19efsvRuHNw_0206.wav|Iekliegdamās un pagubu skriedamas, tās nu metas projām, traukdamās slēpties aiz kuplajiem ceriņu un akāciju krūmiem.
19efsvRuHNw_0207.wav|Aizspurdza projām kā no žagariem izbiedētas zvirbuļu mātītes, nolūkodamies tām pakaļ, nosmējās pavārs.
aWMtEuvHWMM_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
aWMtEuvHWMM_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
aWMtEuvHWMM_0003.wav|Pirmā grāmata, astoņpadsmitā nodaļa.
aWMtEuvHWMM_0004.wav|Laimes krekls.
aWMtEuvHWMM_0005.wav|Pāris dienu pēc neredzīgā reģa aiziešanas Lāčubitenes stāvoklis kļuva labāks, un nedēļu vēlāk viņa bija jau tik tālu atlabojusies, ka varēja celties no gultas augšā: karstumi bija mitējušies, ēstgriba vairojusies, un viņa jau varēja strādāt parastos darbus pa iekšu.
aWMtEuvHWMM_0006.wav|Māsas negaidītā izveseļošanās iedeva Andartei sevišķi dižas domas par veco Zveju.
aWMtEuvHWMM_0007.wav|Izveseļošanos viņa uzskatīja nevis par vienkārši laimīgu gadījumu, bet vienīgi par aklā reģa ar stipriem vārdiem sapūsto zāļu panākumu.
aWMtEuvHWMM_0008.wav|Pilnā mērā tagad ticēdama arī gudrā veča pareģošanas spējām, viņa Ciebas un Matīsa cerēto savienošanos uzskatīja nu par galīgi izjukušu.
aWMtEuvHWMM_0009.wav|Noteica tad arī cieši meitenei ar Matīsu vairs nesaieties, bet mest acis uz citu pusi, vai nerodas kur cits kāds krietns cilvēks, kas viņā varētu ieskatīties.
aWMtEuvHWMM_0010.wav|Pie tam pareizi sevī spriezdama, ka nav taču nekāda prāta bez nolūka un vajadzības draudzēties un turēties ar cilvēku, par kuru skaidri zināms, ka galu galā ar to nekas neiznāks.
aWMtEuvHWMM_0011.wav|Nu viņa pati bija tīri priecīga par Matīsa nekrietno izturēšanos viņu svētdien Krasta krogā; nebūtu viņš tur tā izgānījies, viņai tagad grūti nāktos parādīt tam durvis un aizliegt nākt pie Ciebas, bet nu lieta viegla: labs taisnības iemesls ir rokā cieši un stingri atraidīt šo precinieku.
aWMtEuvHWMM_0012.wav|Meitai viņa par gudrā veča pareģojumu nekā neteica, un tā arvien vēl bija pārliecināta, ka mātes dusmas uz Matīsu ar laiku pāries, viss būs atkal labi un nākošā pavasari viņa ar to apprecēsies, lai Matīss jau laikus būtu nodrošinājies pret rekrūšu ķērējiem.
aWMtEuvHWMM_0013.wav|Viņa tālab arī centās uzturēt sakarus ar Matīsu, satikdamās ar savu izredzēto, kur vien tas bez mātes ziņas bija iespējams.
aWMtEuvHWMM_0014.wav|Tā māte ar meitu rīkojās katra par sevi, cenzdamās sasniegt savus nolūkus tik viena, kā otra uz savu roku.
aWMtEuvHWMM_0015.wav|Abas pie tam ticēja, ka tā notiks, kā katra pati vēlas, un abas jutās sevī apmierinātas.
aWMtEuvHWMM_0016.wav|Tik mātei muižā ar nedēļnieces veseļošanu neveicās īsti tā, kā vajag.
aWMtEuvHWMM_0017.wav|Elsiņa lielmātei, kā viņa un muižas saime godāja dzimtkunga jaunāko meitu, pašas radības gan bija izdevušās labi, bērns bija spirgts un arī māte pati no pirmā gala bija jutusies pilnā veselībā, gluži tāpat kā priekš tinībām.
aWMtEuvHWMM_0018.wav|Bet nu, jau dažas nedēļas vēlāk, tā teicās nejūtamies vairs labi.
aWMtEuvHWMM_0019.wav|Kas īsti kaitēja, to pati nezināja skaidri pateikt.
aWMtEuvHWMM_0020.wav|Bet allaž viņa ar visu bija nemierā, saīgusi, dusmīga, nelaimīga un žēlojās, ka viņai neesot dzīvē laimes.
aWMtEuvHWMM_0021.wav|Ne māte, ne kopēja un apkalpotājas nevarēja neko izdarīt pa prātam.
aWMtEuvHWMM_0022.wav|Pāra reizes atveda arī ārstu.
aWMtEuvHWMM_0023.wav|Tas deva padomu, parakstīja zāles, bet viss neko nelīdzēja.
aWMtEuvHWMM_0024.wav|Kad Andarte pēc dažu dienu neatnākšanas atkal ieradās Bruģu muižā, vecā kundze rādījās viņu nogaidījusies un visai nobēdājusies meitas stāvokļa dēļ.
aWMtEuvHWMM_0025.wav|Raudādama viņa sūdzēja tai savas bēdas.
aWMtEuvHWMM_0026.wav|Andarte, kam galva vēl arvien bija pilna dižu domu par veco Zveju, kas tik brīnišķīgi ātri pēc tādas vārīgas sasirgšanas bija izcēlis viņas māsu.
aWMtEuvHWMM_0027.wav|Ieminējās arī dzimtkundzei par neredzīgā reģa glābšanas spējām.
aWMtEuvHWMM_0028.wav|Labi zinādama no pašas piedzīvojumiem un citu stāstījumiem, ka arī kungu kārtas cilvēki sevišķi sievietes.
aWMtEuvHWMM_0029.wav|Kad šādā vai tādā kaitē ārstu zāles nelīdz, bieži vien griežas pēc padoma un palīdzības pie sētu sieviņām un vecenēm, kas pazīstamas par daudzinātām pūtējām un lielām zinātājām zāļu taisīšanas mākslā.
aWMtEuvHWMM_0030.wav|Tā arī Bruģu dzimtkundze tagad ar īstu ziņkārību noklausījās Andartes pastāstījumā par neredzīgo glābēju un viņa stipriem un gudriem zāļošanas vārdiem.
aWMtEuvHWMM_0031.wav|Beidzot viņa ieminējās, ka būtu jāsūta tam pakaļ.
aWMtEuvHWMM_0032.wav|Tikai slepeni tas esot jādara, ka viņas vīram un znotam lai nebūtu no tam ne jausmas, jo labi viņa zinot, ka cienīgs dzimtkungs pūtējus neieredzot jau no laika gala.
aWMtEuvHWMM_0033.wav|Un katru reizi, kad viņai nācies meklēt kādu palīdzību pie sētu ļaudīm, viņai tas bijis jādara vislielākā slepenībā.
aWMtEuvHWMM_0034.wav|Arī znots, traukdamies visur ņemties par savu priekšzīmi sievastēvu, tāpat esot pret padoma meklēšanu pie sētu ļaudīm un viņu gudrajiem, nosaukdams visu tādu darīšanu par māņticību.
aWMtEuvHWMM_0035.wav|Tālab arī pagājušu rudeni, kad Līnei bijusi roze vaigā, tai vajadzējis vislielākā slepenībā uzmeklēt kādu gudru veceni, kas vaigu sapūš un apvārdo.
aWMtEuvHWMM_0036.wav|Ja tu, mīļo Andart, varētu atvest neredzīgo glābēju, būtu ļoti labi, un es ir tev, ir viņam to atlīdzinātu.
aWMtEuvHWMM_0037.wav|Nē, nē, žēlīgā lielmātiņ to pārtraukdama, iesaucās Andarte.
aWMtEuvHWMM_0038.wav|Par padoma došanu un zāļu maisīšanu glābējiem nekas nav maksājams: ja to dara, tad nekā nelīdz.
aWMtEuvHWMM_0040.wav|To es jau, mīļā, zinu un maksāt nekā nemaksāšu ne tev, ne glābējam, bet zieda tiesu jums iedošu abiem labu.
aWMtEuvHWMM_0041.wav|Tik vēlreiz atgādinu, ka neredzīgais gudrais vecis tev jāatved tā, ka lielskungs viņu nedabū redzēt un ka vispār neviens lai nezina, ko viņš te nāk.
aWMtEuvHWMM_0042.wav|Bet, ja lielkungam gadās to ieraudzīt, tad pasaki, ka viņš iet ubagis.
aWMtEuvHWMM_0043.wav|Lābi, lielmātiņ, es pati viņam pakaļ neiešu un šurp viņu nevedīšu.
aWMtEuvHWMM_0044.wav|Man nav vaļas: es no Jurģiem esmu Lāčubitēs saimniece, man tak viss jāredz, kas pašas sētā notiek.
aWMtEuvHWMM_0045.wav|Sēšanas laiks patlaban sācies, sēkla jāved tīrumā, visur jābūt pašai klāt.
aWMtEuvHWMM_0046.wav|Bet es paraidīšu savu meiteni.
aWMtEuvHWMM_0047.wav|Būs arī labāk, kad es tur nemaz nebūšu klāt, jo mani visi pazīst, bet meiteni neviens te nepazīst: tā, ja satiekas lielkungu, var droši melst, ka viņa ir vecā ubaga vadakle.
aWMtEuvHWMM_0048.wav|Andarte tā runāja izgudrēm.
aWMtEuvHWMM_0049.wav|Nevis mājās viņai pašai bija kādi aplam nepieciešami darbi svainis visus darbus pārzināja pa vecam arī tagad vēl.
aWMtEuvHWMM_0050.wav|Bet viņa bijās, ka dzimtkungs var dabūt varbūt zināt, kas vecis tāds ir un kamdēļ to tur vadā, un tad to viņa labi zināja bija sagaidāms nedzirdēti grauzds pērkons, kura tuvumā viņa nevēlētos būt.
aWMtEuvHWMM_0051.wav|Viņa tālab gribēja jau laikus pavākties sānis un jo tālāk, jo labāk.
aWMtEuvHWMM_0052.wav|Visu to bailīgi bīstamo gājienu un gudrā reģa vešanu uzticēdama Ciebai, lai tā zinās, kā tiek ar nelaimi galā, ja tāda uzbrūk, jo tā taču nav ne saimniece, ne arī citādi tai kāds īpašums, ko varētu nodedzināt vai atņemt.
aWMtEuvHWMM_0053.wav|Bet, ja izdodas viss labi, tad jau no bagātās zieda tiesas dabūs līdz ar meiteni arī viņa.
aWMtEuvHWMM_0054.wav|Tā lietu gudri nokārtojusi, Andarte it apmierināta devās mājup, un otrā rītā jau agri Cieba bija ceļā uz Zvejiem.
aWMtEuvHWMM_0055.wav|Regi viņa laimei atrada mājās, izstāstīja tam, kamdēļ māte to sūtījusi un uz kurieni ietams.
aWMtEuvHWMM_0056.wav|Vecis arī bija vēlīgs gājējs, labi apzinoties, ka muižai un vēl pašai cienīgai jāklausa, kā arī saprazdams, ka te cels labu ziedu.
aWMtEuvHWMM_0057.wav|Cieba palika Zvejos atkal pa nakti, un otrā rītā tie abi jau agri devās ceļā uz dižo muižu.
aWMtEuvHWMM_0058.wav|Ap pusdienu viņa ieraudzīja labu gabalu sev priekšā prāvu puduri lielu un mazu ēku, visas baltas un sarkaniem jumtiem.
aWMtEuvHWMM_0059.wav|Tā bija dižā Bruģu muiža.
aWMtEuvHWMM_0060.wav|Šai muižā iekšā viņa nebija nekad bijusi, tik pāra reizes notālēm braukusi tai garām.
aWMtEuvHWMM_0061.wav|Tuvojoties tagad šij dižanai muižai, viņu pārņēma it kā savāda drūme.
aWMtEuvHWMM_0062.wav|Lielās ēkas liekas izaugam arvien lielākas, bet viņa pati jūtas mazāka, niecīgāka, nekā bijusi līdz šim.
aWMtEuvHWMM_0063.wav|Vecim viņa jau Zvejos bija pateikusi, ka, ja kāds prasa, ko viņš te nācis, tad lai atbild, ka ejot ubagis.
aWMtEuvHWMM_0064.wav|Katram gadījumam vecis paņēmies līdzi arī īstu ubaga tarbu, kas garās saitēs karājās pāri plecam kreisajā pusē gar sāniem.
aWMtEuvHWMM_0065.wav|Tarba izskatās gluži šļoka, jo nav tur vairāk nekas iekšā kā viens vienīgs maizes rieciens, ko vecis mājās tur iemetis, teikdams darām to vienīgi pieklājības un goda dēļ.
aWMtEuvHWMM_0066.wav|Nākot muižai tuvāk, lielceļš beidzās un sākās bruģis.
aWMtEuvHWMM_0067.wav|Arī pašā muižā visi ceļi un sētieni bija bruģēti, tā ka vecā Zveja resnā nūja ar dzelzs gredzenu apakšgalā, ko tas, ik soli sperdams, mēdza spēcīgi piesist, klaudzēja vien uz bruģa akmeņiem.
aWMtEuvHWMM_0068.wav|Ēkas visas bija lielas, skaistas un labi apkoptas.
aWMtEuvHWMM_0069.wav|Cieba jau sen bija dzirdējusi māti un citus vecākus cilvēkus, bet it sevišķi zirgu Mauši stāstām, ka vecais dzimtkungs esot ļoti bagāts.
aWMtEuvHWMM_0070.wav|Kopā ar savu brāli, kas Pēterburgā esot baņķieris, viņi nopirkuši šo muižu, lai gan muižā dzīvojot un arī tikai laikiem senators ar savu ģimeni vien.
aWMtEuvHWMM_0071.wav|Par abu brāļu kopēju naudu viņš licis gandrīz visas ēkas uzcelt muižā jaunas un ar labu izskatu, bet lielāko vērību piegriezdams tam, ka visām ēkām sienas lai būtu rūpīgi nobalsinātas un jumti skaisti sarkani.
aWMtEuvHWMM_0072.wav|Ļaudis no tam vēroja, ka šiem brāļiem vajagot būt ne vien bagātiem bet arī lieliem jaukuma un daiļuma cienītājiem.
aWMtEuvHWMM_0073.wav|Bija Cieba arī dzirdējusi ļaudis runājam, ka nezinātājs varot Bruģu dižajā muižā tikpat labi apmaldīties kā Jelgavā.
aWMtEuvHWMM_0074.wav|Jelgavā viņa nebija bijusi, nezināja, nevarēja iedomāties, kāda tā ir, kā tā izskatās.
aWMtEuvHWMM_0075.wav|Bet, kāda ir Bruģu muiža, viņa nu redzēja savā tuvumā.
aWMtEuvHWMM_0076.wav|Nebija nevienu citu tādu muižu redzējusi.
aWMtEuvHWMM_0077.wav|Nebija arī domājusi, ka muiža var būt tik liela un skaista kā šī, kas līdzenā klajumā, plašu lauku vidū, jau notālēm izskatās tik diža un jauka.
aWMtEuvHWMM_0078.wav|Un nu Cieba atrodas šinī dižajā, jaukajā muižā.
aWMtEuvHWMM_0079.wav|Stāv viņa ar aklo veci saitītē, grozās, skatās un vēro, kurp iet.
aWMtEuvHWMM_0080.wav|Nav neviena cilvēka tuvumā, kam paprasīt, kur atrodas tā sauktais kalns.
aWMtEuvHWMM_0081.wav|Māte viņai teikusi, ka vislielāko un greznāko ēku, ko muižā var redzēt, saucot par kalnu un tanī dzīvojot kungi.
aWMtEuvHWMM_0082.wav|Tur tik lai ejot klāt, noskatoties pati vai paprasot kādam cilvēkam, kur ir kukne, ejot tanī iekšā un pasakot, ka viņi ziņoti pie cienīgās lielmātes, tad tā tūliņ iznākšot.
aWMtEuvHWMM_0083.wav|Noskatījusies starp visām ēkām to lielāko un skaistāko, ka tam vajag būt daudzinātajam kalnam, viņa tad arī saņem dūšu un iet tam it sparīgiem soļiem klāt, un vecis soļo saitē žigli pakaļ.
aWMtEuvHWMM_0084.wav|Durvis šinī ēkā redzamas trejas.
aWMtEuvHWMM_0085.wav|Kuras no tām ved kuknē, viņa nevar nozināt, tamdēļ iet klāt pirmajām.
aWMtEuvHWMM_0086.wav|Tās, tāpat kā pārējās divi, ir ciet, gan tikai, kā viņai liekas, pievērtas.
aWMtEuvHWMM_0087.wav|Mēģinās tās atvērt, bet nē neiet.
aWMtEuvHWMM_0088.wav|Stāv viņa ar aklo veci pie durvīm, stāv, skatās un domā, ko darīt.
aWMtEuvHWMM_0089.wav|Kaut jel kur rādījies kāds cilvēks, kam varētu paprasīt, vai te ir kalns un vai šīs ir kuknes durvis.
aWMtEuvHWMM_0090.wav|Tā stāvot un skatoties, dzirdama aiz šīm pašām durvīm zirga iezviegšanās.
aWMtEuvHWMM_0092.wav|Vai šinī muižā zirgi mīt arī pilī, kopā ar kungiem izbrīnījusies pusbalsī iesaucas Cieba.
aWMtEuvHWMM_0094.wav|Jeb mēs esam piegājuši pie zirgu staļļa durvīm un domājam te kungu mājokli iesaucas savukārt aklais.
aWMtEuvHWMM_0095.wav|Nē, nevar būt, paskat, kāda pils un kādi otrā stāvā lieli, skaisti pusapaļi logi.
aWMtEuvHWMM_0097.wav|Nu, es jau neesmu meitiņ, nekādus redzējis, neredzu arī šos.
aWMtEuvHWMM_0098.wav|Bet dzirdējis gan esmu daudz ko, tomēr to gan nekad neesmu dzirdējis, ka zirgi kur mistu pilī kopā ar kungiem.
aWMtEuvHWMM_0099.wav|Es arī nebiju dzirdējusi.
aWMtEuvHWMM_0100.wav|Bet ko tu vari zināt?
aWMtEuvHWMM_0101.wav|Varbūt ļoti lepni zirgi, un tad tā vajag...
aWMtEuvHWMM_0102.wav|Te viņi izdzird sev virs galvas iesmejamies.
aWMtEuvHWMM_0103.wav|Ir vīrieša smiekli, un Cieba, pacēlusi acis uz augšu, redz otrā stāvā pa vienu pusapaļo logu kādu pajaunu bārdainu vīrieti lūkojamies lejup uz viņiem un tik gardi ņirgājamies, ka zobi zem melnajām ūsām vien balto.
aWMtEuvHWMM_0104.wav|Neesat jūs, mīļie, vienīgie, kam te tā izgājis.
aWMtEuvHWMM_0105.wav|Arī labāki cilvēki pārjums te maldījušies.
aWMtEuvHWMM_0106.wav|Viņu gad iebraukdami kādu dien muižā, divi sveši jaunkungi, gribēdami pārgulēt te nakti, arī apstājās vispirms pie zirgu staļļiem, pirmā acumirklī domādami tos par kalnu, kur kungi dzīvo.
aWMtEuvHWMM_0108.wav|Paga, paga, es jums parādīšu, kur kalns...
aWMtEuvHWMM_0109.wav|To teicis, smējējs ierauj galvu pa logu atpakaļ, pēc brītiņa atveras durvis, un viņš iznāk pa tām ārā.
aWMtEuvHWMM_0110.wav|Parādījis tiem, kur jāiet kalnā, viņš, dikti žāvādamies, tā ka tālu visapkārt dzirdams, grib iet stallī atpakaļ, bet Cieba tam vēl ieprasās:
aWMtEuvHWMM_0111.wav|tin kur ir kungu kukne?
aWMtEuvHWMM_0112.wav|Āre, tur, kad apiesit kalnam gar šo galu garām, tad pirmās durvis viņos sānos.
aWMtEuvHWMM_0113.wav|Būs jau tur arī kāds cilvēks, kas parādīs, kur jāiet iekšā.
aWMtEuvHWMM_0114.wav|Visi tagad pusdienā.
aWMtEuvHWMM_0115.wav|Bet kas tu, labais krustdēl, tāds esi ievaicājas neredzīgais, no balss vērodams, ka runātājam vajag būt jaunam cilvēkam, un tamdēļ arī godinādams to par krustdēlu.
aWMtEuvHWMM_0116.wav|Es, es esmu staļļa puiša palīgs un mācos par kučieri, tas atteic.
aWMtEuvHWMM_0117.wav|Paejot pāris desmit soļu rādītā virzienā uz priekšu, Cieba ieraudzīja aiz lieliem, kupliem kastaniju un dažiem citiem kokiem klajumā milzīgu ēku ar diviem pantiem.
aWMtEuvHWMM_0118.wav|Viens pants, kas gāja uz dārza pusi, bija divu stāvu, bet otrs, celts tam galā asā četrstūrī, bija trim stāviem.
aWMtEuvHWMM_0119.wav|Pa abiem pantiem kopā bija redzami seši skursteni.
aWMtEuvHWMM_0120.wav|Nu var kalnu redzēt, ir tepat mums priekšā, paklusā balsī teica Cieba.
aWMtEuvHWMM_0121.wav|Neredzīgais tūliņ norāva sev cepuri no galvas, zinādams jau no vecum vecās parunas, ka kalnam jādod gods arī tad, kad tur neredz neviena kunga, ne cita kāda cilvēka.
aWMtEuvHWMM_0122.wav|Noņemto cepuri viņš turēja sev vienā rokā, bet otrā rokā pa vecam savu resno nūju, to nu nevis vairs dikti piesizdams pie zemes, bet tikai viegli pielikdams.
aWMtEuvHWMM_0123.wav|Arī soļoja viņi abi divi tagad viegli un klusi, it kā sargādamies ko traucēt vai baidīdamies, ka zeme neiegrimst tanī vietā, kur viņi ceļ kāju uz priekšu.
aWMtEuvHWMM_0124.wav|Ejot ēkas divstāvu laidai gar galu garām, Cieba redzēja kādu vecu kungu nākam no dārza uz šo pusi.
aWMtEuvHWMM_0125.wav|Tas viņai likās būt pats dzimtkungs.
aWMtEuvHWMM_0126.wav|Viņa saprata, ka tas viņus redz.
aWMtEuvHWMM_0127.wav|Labprāt viņa izdarītu tam kādu pazemību un padotu godu, bet nesaprot, kā to lai dara: viņas līdzgājējam cepure jau noņemta, abi viņi iet bailīgi, tīri nobijušies, viegli un klusi.
aWMtEuvHWMM_0128.wav|Ko nu lai vēl dara?
aWMtEuvHWMM_0129.wav|Viņa gatava raut sev drāneli no galvas nost, bet nekad viņa nav ne redzējusi, ne dzirdējusi, ka sievietes, dodamas kungu cilvēkam godu, raisītu sev galvas lakatu zemē.
aWMtEuvHWMM_0130.wav|Viņa zina, ka tas jādara tik tad, kad lopi iegājuši jaunajā audzēknī un mežsargs uznācis, tad ganei bēgot jārauj sev lakats no galvas vai villainīte no pleciem, lai mežsargs nevarētu noķīlāt.
aWMtEuvHWMM_0131.wav|Tas pats arī darāms, kad govis ieskrējušas muižas āboliņa laukā, un bailēs, ka neuznāk lauķis, tad, ātri triecot govis projām, nedrīkst turēt nedz drāneli galvā, nedz villainīti uz kamiešiem, bet jārauj abi žigli nost, lai nekļūtu lauķim rokā par ķīlu zīmi.
aWMtEuvHWMM_0132.wav|Tātad, nezinādama, kā dot kungam notālēm godu, viņa atrod par gudrāko nelikties to vienkārši redzam un ies tik žigliem soļiem kuknē iekšā, pievilkdama neredzīgā vadeli jo stingri, lai tas soļotu ātrāk.
aWMtEuvHWMM_0133.wav|Viņa jau uzlikusi kāju uz kāptuves pirmo pakāpi, kad dzird aiz sevis saucam:
aWMtEuvHWMM_0136.wav|Viņi uzreiz apstājas, skaidri saprazdami, ka sauciens var zīmēties tikai uz viņiem un saucējs cits nevar būt kā tas vecais kungs dārza malā, jo cits neviens cilvēks nekur nebija redzams.
aWMtEuvHWMM_0137.wav|Cieba noceļ kāju no kāptuves atpakaļ, bailīgi paskatās drusku sānis un redz veco kungu nākam šurp.
aWMtEuvHWMM_0138.wav|Pamezdama vēl skatu turp, viņa pārliecinās, ka tas ir dzimtkungs jā, taisni tas pats, kas Pūpolu svētdienā brauca meitenēm blakus un uz tām skatījās, sevišķi arī uz viņu.
aWMtEuvHWMM_0139.wav|No tās reizes viņa to labi iezinusies.
aWMtEuvHWMM_0140.wav|Bail viņai tagad ļoti, sastopot šinī slepenā gājienā vispirms pašu dzimtkungu.
aWMtEuvHWMM_0141.wav|Bet, lai kā būdams, nu viņa taču varēs padot tam godu: kad tas būs tuvāk, viņa gan zinās, ko darīt.
aWMtEuvHWMM_0142.wav|Patlaban viņš arī ir vairs tikai dažus soļus, un viņa nu pietek tam klāt un paliekusies noskūpsta svārku piedurkni; tad, pagriezusies atpakaļ, žigli paņem neredzīgo pie rokas un ved to kungam tuvāk, teikdama:
aWMtEuvHWMM_0143.wav|Āre, te ir cienīgs, žēlīgs lielskungs; nāc dod godu.
aWMtEuvHWMM_0144.wav|Pieved to pie kunga un, ar vienu roku liekdama tam galvu uz leju, ar otru pieliek tam kunga svārku sterbeli pie mutes, ko vecis noskūpsta.
aWMtEuvHWMM_0145.wav|Kungs smīnēdams un ar lielu patiku lūkojas uz daiļo, skaisto skuķi, kas, nobijusies un visā sejā piesarkusi, tur lokās un rīkojas viņam priekšā tik tuvu, tuvu.
aWMtEuvHWMM_0146.wav|Kas tu, skaistais, mīļais bērns, tāda esi viņš lielā labprātībā ievaicājas, ar plaukstu viegli uzplikšķinādams pa Ciebas pietvīkušajiem vaigiem.
aWMtEuvHWMM_0147.wav|Es šo neredzīgo vadāju apkārt.
aWMtEuvHWMM_0148.wav|Jā, cienīgs, žēlīgs lielskungs, es eju ubagis, un viņa mani vadā.
aWMtEuvHWMM_0149.wav|Tā pēc iepriekšējas norunas melš abi divi.
aWMtEuvHWMM_0150.wav|Kas tu viņam esi, Meita kungs atkal vaicā, paņemdams skuķes labo roku savā un spaidīdams, gnauzīdams viņas pirkstiņus.
aWMtEuvHWMM_0151.wav|Nē, meita es viņam neesmu.
aWMtEuvHWMM_0152.wav|Kas tad, radiniece?
aWMtEuvHWMM_0153.wav|Jā, cienīgs lielskungs.
aWMtEuvHWMM_0154.wav|Nu, ejiet, ejiet, ubagojiet, tarba vēl pavisam tukša.
aWMtEuvHWMM_0155.wav|Paga, es arī ko iedošu.
aWMtEuvHWMM_0156.wav|Un, izvilcis sev no kabatas, viņš neredzīgajam ieliek saujā naudas gabaliņu, otru pasniegdams skukei.
aWMtEuvHWMM_0157.wav|Tagad neredzīgais sagrābsta pats kunga piedurkni un to noskūpsta.
aWMtEuvHWMM_0158.wav|Kad arī Cieba to grib darīt, kungs, pametis acis uz logiem un neredzēdams tur neviena skatāmies, aizraujas aiz resnās kļavas, pavelk tur arī skuķi un, paliecies tai tuvāk, ātri un klusi noskūpsta to.
aWMtEuvHWMM_0159.wav|Cieba nezina, nesaprot, vai tas ir gods vai negods, laime vai nelaime.
aWMtEuvHWMM_0160.wav|Nav viņai arī laika par to domāt, bet drošāka dūša viņai radusies pavisam citāda, nekā bija Līdz šim.
aWMtEuvHWMM_0161.wav|Viņa nevarētu pati sev pateikt, kamdēļ īsti tā.
aWMtEuvHWMM_0162.wav|Bet to gan jūt, ka tagad viņa ir kā gluži cits cilvēks.
aWMtEuvHWMM_0163.wav|Turēdama vadeles vienu galu sev rokā, viņa droši iet kuknē iekšā, vezdama veci sev līdzi.
aWMtEuvHWMM_0164.wav|Tur jau rodas par viņiem zinot: līdz viņi ieiet, līdz divi meitas, kā savā starpā skriedamās, metas ārā pa kādām durvīm, pēc brītiņa tīri aizelsušās atgriezdamās atpakaļ, un drīz viņām seko jau padzīvojusi, bet vēl skaista kundze.
aWMtEuvHWMM_0165.wav|Cieba saprot, ka tā ir pati cienīgā, žigli dodas tai klāt un noskūpsta piedurkni.
aWMtEuvHWMM_0166.wav|Veci tūliņ ieved kaut kur tālāk iekšā, bet kāda paresna sieviete tāda koša, laipna un patīkama, un, kā liekas, par visām drošākā laikam muižas saimniece nosēdina Ciebu pie galda un dod tai pusdienu.
aWMtEuvHWMM_0167.wav|Lai gan viņa izsalkusi un ēdiens gards, tomēr ar ēšanu nemaz nevedas.
aWMtEuvHWMM_0168.wav|Vairāk viņai tīk skatīties un brīnīties nekā ēst, un ir arī te ko redzēt un apbrīnot.
aWMtEuvHWMM_0169.wav|Cik te viss gaišs, tīrs un jauks!
aWMtEuvHWMM_0170.wav|Meitas un sulaiņi, kas skraida šurpu turpu, nāk un iet, visi ģērbušies tā kā dižajos svētkos, lai gan tagad darbdiena.
aWMtEuvHWMM_0171.wav|Un visi tādi priecīgi, vēlīgi, meitas tik smejas vien.
aWMtEuvHWMM_0172.wav|Kā jau cilvēki, kam laba maize un viegls darbs, vēro sevī Cieba.
aWMtEuvHWMM_0173.wav|Uz lielās, garās plītēs cep, verd, čurkst un garo.
aWMtEuvHWMM_0175.wav|Nekad viņa tādus nebija redzējusi.
aWMtEuvHWMM_0176.wav|Citi vara, citi misiņa, un visi spīd, mirdz un laistās.
aWMtEuvHWMM_0177.wav|Un kā tie cepamie un vārāmie smaržo!
aWMtEuvHWMM_0178.wav|Hā, viņa nezina, kas tur verd un cep, nevar iedomāties, no kam tie taisīti, gatavoti.
aWMtEuvHWMM_0179.wav|Viņai nav ne ziņas, ne minas, kā tos sauc, bet brīnišķīgi gardiem gan tiem vajag būt.
aWMtEuvHWMM_0180.wav|Kāds kungs ar garu, baltu, baltu skoteli priekšā un mazu cepurīti bez ļipas galvā tādu pat kā žīdu piķamici, tikai ne melnu, bet arī gluži baltu, staigā ap plīti, vārāmos un cepamos apskatīdams un sāli noraudzīdams.
aWMtEuvHWMM_0181.wav|Tas ir pavārs, to viņa saprot no mātes stāstījuma.
aWMtEuvHWMM_0182.wav|Pāri plītei un arī citur gar sienām redzami gan plauktos salikti, gan tāpat knaģos sakabināti daždažādi spoži mirdzoši vara, misiņa un citādi katli, trumuļi, pannas un citi trauki.
aWMtEuvHWMM_0184.wav|Kaut viņa ar savu Matīsu varētu iekļūt tādā vietā, tad tik būtu dzīve!
aWMtEuvHWMM_0185.wav|Bet nē, tādu vietu jau viņi nedabūs, un nav viņiem arī tāda vajadzīga: kad viņi būs precējušies un varēs pastāvīgi dzīvot kopā, tad viņi būs apmierināti un laimīgi arī kaut kurā vietā.
aWMtEuvHWMM_0186.wav|Viens otram tie sniegs paradīzi zemes virsū, un muižas kuknes vai citu tādu neredzētu jaukumu viņiem nebūs vajadzīgs.
aWMtEuvHWMM_0187.wav|Kad viņa paēdusi un kuknē patlaban nav nevienas meitas, tik pavārs vien rīkojas ap plīti, viņa, saņēmusi dūšu, pieiet tam tuvāk un saka:
aWMtEuvHWMM_0188.wav|Lūdzu, pavāra lielskungs, vai nevar dabūt nodzerties?
aWMtEuvHWMM_0189.wav|Un tas, ar patiku paskatīdamies uz skaisto skuķi, atbild žēlīgi labprātīgā balsī un labvēlīgi pasmaidīdams:
aWMtEuvHWMM_0190.wav|Āre, te ir stoverītī ūdens.
aWMtEuvHWMM_0191.wav|Ķipītis ar osu turpat blakus.
aWMtEuvHWMM_0192.wav|Paņemies un padzeries.
aWMtEuvHWMM_0193.wav|Vecis pa to starpu ievests istabā un nosēdināts līdzās vājnieces gultai.
aWMtEuvHWMM_0194.wav|Vecā kundze citā istabā jau iepriekš viņam izstāstījusi, kas jaunajai kait.
aWMtEuvHWMM_0195.wav|Vecis tagad paņēmis vājnieces roku savā, pielicis to sev pie auss un sakās klausāmies pulksteņus.
aWMtEuvHWMM_0196.wav|Vai pulsa sitienus var arī dzirdēt brīnās vecā kundzene.
aWMtEuvHWMM_0197.wav|Es varu dzirdēt.
aWMtEuvHWMM_0198.wav|Acu gaismas man gan nav, bet ausis toties jo gaišas.
aWMtEuvHWMM_0199.wav|Brīdi klausījies, viņš nosaka pulksteņus sitam pareizi.
aWMtEuvHWMM_0201.wav|Lūgtu, kā vājniecei vārds?
aWMtEuvHWMM_0202.wav|Lavīze Karlīne, atbild vecā kundzene.
aWMtEuvHWMM_0204.wav|Divdesmit četri.
aWMtEuvHWMM_0205.wav|Kādi mati?
aWMtEuvHWMM_0206.wav|Gaiši dzelteni.
aWMtEuvHWMM_0207.wav|Kādas actiņas?
aWMtEuvHWMM_0209.wav|Kad pēdējo reizi bijusi pie dievgalda?
aWMtEuvHWMM_0210.wav|Pa adventi, atbild tagad pati vājniece.
aWMtEuvHWMM_0211.wav|Nu, tad nākošu reizi, kad ir rinda atkal iet pie dievgalda, nevajaga iet: tā reize jālaiž garām, citādi manas zāles nelīdzēs.
aWMtEuvHWMM_0212.wav|Es gan glābju tikai ar tīriem dievvārdiem vien, nevis ar kādiem velna pesteļiem.
aWMtEuvHWMM_0213.wav|Tomēr to vienu reizi dievgalds jālaiž garām.
aWMtEuvHWMM_0214.wav|Tur nekā nevar darīt tā to apņēmušies visi lielie glābēji, un pie šīs gudrības turos arī es.
aWMtEuvHWMM_0215.wav|Tad, paprasījis pudeli ar tīru ūdeni, neredzīgais, pagriezies sānis un ilgi tanī pūtis un vārdojis, atdeva to vecajai kundzenei, pieteikdams, kā zāles jālieto.
aWMtEuvHWMM_0216.wav|Beidzot, piecēlies no krēsla jau uz ārā iešanu, viņš, it kā ko vēl atcerēdamies, teica:
aWMtEuvHWMM_0217.wav|Tādās ligās, kad liģinieks pats nemāk pateikt, kas īsti tam kait, un tomēr nav vesels un jūtas nelaimīgs, tas labākais ir laimes krekls.
aWMtEuvHWMM_0218.wav|Kas tas par tādu kreklu brīnījās māte ar meitu reizā.
aWMtEuvHWMM_0219.wav|Tas ir laimīga cilvēka krekls, kas neveselajam velkams mugurā, tad visa liga kā ar roku atņemta!
aWMtEuvHWMM_0220.wav|Bet kur tādu kreklu lai dabū?
aWMtEuvHWMM_0221.wav|Un cik ilgi tas jānēsā?
aWMtEuvHWMM_0222.wav|Tā māte ar meitu ziņkārīgas prašņāja viena par otru.
aWMtEuvHWMM_0223.wav|Jāsameklē tāds cilvēks, kas pats sevi teic laimīgu, un jādabū tā krekls, ko tas patlaban valkā, tas tad jāvelk mugurā un jānēsā tik ilgi, kā jau parasts kreklu nēsāt: vienu vai divi nedēļas, vislabāk noguļot šo laiku gultā.
aWMtEuvHWMM_0224.wav|Aiz durvīm jau gaidīja istabene, kas neredzīgo lai novestu lejā.
aWMtEuvHWMM_0225.wav|Tai pašai uzdeva ievest Ciebu iekšā.
aWMtEuvHWMM_0226.wav|Kamēr vecis kuknes kaktā turēja labu pusdienu, abas kundzenes istabā sarunājās ar Ciebu, likdamas tai pasacīt viņas mātei, vai tā, daudz satikdamās ar ļaudīm, nevarētu saklaušināt kur kādu laimīgu un tad atnest tā savalkātu kreklu.
aWMtEuvHWMM_0227.wav|Par to tad ir māte, ir krekla devējs dabūtu labu balvu.
aWMtEuvHWMM_0228.wav|Un, jo drīzāk māte varētu to izdarīt, jo lielāku maksu tā dabūtu.
aWMtEuvHWMM_0229.wav|Ko, jūs, cienīgās lielmātes, meklējat laimīgu cilvēku?
aWMtEuvHWMM_0230.wav|izsaucās Cieba.
aWMtEuvHWMM_0231.wav|Tāds jums nemaz nav tālu jāmeklē un vēl mana māte jāņem palīgā: es pati esmu laimīga.
aWMtEuvHWMM_0233.wav|Kas tad tev par laimi vislielākā mērā pārsteigtas, brīnījās māte ar meitu.
aWMtEuvHWMM_0234.wav|Tālab, ka mans Matīss, neskatoties uz visu mātes dusmošanos, mani mīlē tāpat kā agrāk un pēc gada mēs precēsimies, kā jau agrāk bijām norunājuši.
aWMtEuvHWMM_0235.wav|Ka man visur laime nāk līdzi, redzams arī no tam, ka es neredzīgo glābēju šodien te tik laimīgi atvedu.
aWMtEuvHWMM_0236.wav|Pats cienīts lielskungs mūs satika pie kuknes durvīm, es teicu, ka neredzīgo vedu ubagis, un viņš vēl nemaz nerājās, nedz ko vairāk prasīja, bet pat vēl iedeva katram mums gabaliņu naudas.
aWMtEuvHWMM_0237.wav|Kundzenes saprata, ka laimīgāku cilvēku par šo skuķi grūti viņām nāktos atrast.
aWMtEuvHWMM_0238.wav|Tālab sarunāja ņemt viņas kreklu.
aWMtEuvHWMM_0239.wav|Cieba nu noģērbās, novilka savu kreklu un atdeva to kundzenei, par ko no tās saņēma viņas novilkto kreklu smalku, labu un baltu, ko priecīga un tīri lepna vilka sev mugurā, jokodamās.
aWMtEuvHWMM_0240.wav|Na, redziet, vai man atkal nav laime: savas rupjās pakulu rupačas vietā es dabūnu garu, baltu, smalku kreklu, kādu vēl nekad nebiju ne redzējusi.
aWMtEuvHWMM_0241.wav|Saņēmusi no kundzenēm atlīdzību par krekla mainīšanu gan naudā, gan arī dažu drēbju gabalos, Cieba smaidīga un laimīga gāja lejā, ņēma veci saitītē un veda projām.
aWMtEuvHWMM_0242.wav|Bet grūti nācās jaunajai kundzenei līst rupjajā zemnieces pakulu kreklā iekšā ar viņa jo rupjo, spaļaino pieroti, jo kā nelaimei Ciebai bija šonedēļ vēl pavisam neienēsāts un tamdēļ ass, badeklīgs krekls mugurā.
aWMtEuvHWMM_0243.wav|Tomēr neko nevarēja darīt, tāds nu reiz bija ieteiktais laimes krekls, un, ja gribēja kļūt vesela un laimīga, tad bija jālien iekšā un jātveras tanī vismaz vienu nedēļu.
aWMtEuvHWMM_0244.wav|Vedēja pa priekšu, vedamais divi soļi iepakaļ tā šis savādais pāris turpināja ceļu uz mājām.
aWMtEuvHWMM_0245.wav|Abi vislielākā mērā apmierināti par saņemtām balvām.
aWMtEuvHWMM_0246.wav|Sevišķi Cieba.
aWMtEuvHWMM_0247.wav|Ko neredzīgais domā, viņa, protams, nezina, bet viņa savās domās kavējas tagad tikai pie Matīsa.
aWMtEuvHWMM_0248.wav|Kā nu viņa ar dabūtiem skaistajiem lakatiem un kundzenes špencerīti varēs lieliski izgreznoties un tad viņam rādīties!
aWMtEuvHWMM_0250.wav|Kad Matīss, viņu kur divatā saticis, gribēs, kā viņš jau paradis, paknakstīties tai gar krūtīm, attaisīs viņas špencerīti drusciņ vaļā un ieraudzīs to smalko, balto kreklu, ai, kā viņš izbrīnīsies!
aWMtEuvHWMM_0251.wav|Un ko viņš tad gan teiks?...
aWMtEuvHWMM_0253.wav|Bet, ja krekla devēja uzvelkas viņas kreklu, tad tā nožēlojama, pusbalsī, kā sevī dudinādams, ierunājas Zvejs, iztraucēdams Ciebu no viņas maigajiem domu sapņiem.
aWMtEuvHWMM_0254.wav|Ko tu teici viņa ievaicājas.
aWMtEuvHWMM_0255.wav|Es, rau, liku tai nelaimīgajai liģenei sameklēt kādu laimīgu cilvēku, dabūt no tā kreklu un vilkt to mugurā: ja to izdara, tad viņa kļūst vesela un laimīga bet krekla devēja nelaimīga.
aWMtEuvHWMM_0257.wav|Tālab, ka tad liģenes visu nelaimi dabū krekla devēja.
aWMtEuvHWMM_0258.wav|Cieba ne pušplēsta vārda nebilst, ka viņa samainījusies ar krekliem un ka nelaimīgās vājnieces krekls viņai jau mugurā.
aWMtEuvHWMM_0259.wav|No neredzīgā vārdiem viņa tā nobijusies, ka netīk vairs ne domāt par šo maiņu, kas viņai nu šķietas kā pati dzīvā nelaime.
aWMtEuvHWMM_0260.wav|Klusēdama un pagalam nospiesta, viņa turpina ceļu.
aWMtEuvHWMM_0261.wav|Vai tiešām ar savu rupjo zemnieces kreklu viņa būtu izlaidusi no rokām savu laimi, iemainīdama ar muižnieces kreklu arī viņas nesaprotamo nelaimi?
aWMtEuvHWMM_0262.wav|Viņa sevī noņemas, tiklīdz pāries mājās, vilkt šo garo, smalko, balto kreklu nost un sviest pie nelaimes projām un nekad neģērbt vairs savam augumam virsū.
aWMtEuvHWMM_0263.wav|Varbūt tā viņa varēs vēl izbēgt to melno, nejauko nelaimi, kas saistīta ar šo kreklu.
aWMtEuvHWMM_0264.wav|Labākas drošības pēc viņa viscaur nomazgāsies tekošā strauta ūdenī un nēsās tad tikai savus rupjos sētu meitas kreklus, kādus allaž līdz šim valkājusi, kad vienmēr bija tik priecīga un laimīga.
846nF2diW1M_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
846nF2diW1M_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
846nF2diW1M_0003.wav|Otrā grāmata, ceturtā nodaļa.
846nF2diW1M_0004.wav|Divi, divi, kas tie divi.
846nF2diW1M_0005.wav|Bruģu muižā bija divi cilvēki, kas stāvēja sevišķā izcilus ievērībā ne vien pie muižas ļaudīm, bet arī visā plašākā apkārtnē.
846nF2diW1M_0006.wav|Darba puisis Salms un piķieris Pēteris.
846nF2diW1M_0007.wav|Salms bija pirmējam kristāms vārds, bet kopš dažiem gadiem, kad zemnieku cilvēkiem deva uzvārdus, šis puisis arī savā uzvārdā bija dabūjis to pašu vārdu Salms.
846nF2diW1M_0008.wav|Lieta tā, ka pagasta rakstvedis, kam gandrīz vienam pašam nācās izdomāt uzvārdus visiem novada iedzīvotājiem.
846nF2diW1M_0009.wav|Baidīdamies, ka uzvārdu nepietrūkst, bija centies dažādi līdzēties šai grūtajā darbā.
846nF2diW1M_0010.wav|Un tā viņš šim vientulim bārim, kas toreiz bijis vēl pusauga gados, bija pierakstījis to pašu kristāmo vārdu arī par uzvārdu.
846nF2diW1M_0011.wav|Un no tā laika viņu sauca par Salmu Salmu.
846nF2diW1M_0012.wav|Ikdieniškās vajadzībās būtu jau pieticis ar vienu pašu Salmu, bet smielda dēļ ļaudīm tā iepatikās šie divi vienādie vārdi, ka tie pastāvīgi sauca abus tos reizē, un tā nu visur, kur ar vai par šo puisi runāja, bija dzirdams savādais dubultvārds Salms Salms.
846nF2diW1M_0013.wav|Ne ar kādiem sevišķiem darbiem Salms Salms no citiem darba ļaudīm neatšķīrās.
846nF2diW1M_0014.wav|Arī spēka ziņā, kam darba ļaužu starpā aizvien mēdz būt liela nozīme, viņš sevišķi neizcēlās dažs cits darbinieks bija daudz stiprāks par Salmu Salmu.
846nF2diW1M_0015.wav|Bet, ar ko šis puisis atšķīrās no visiem citiem muižas un novada puišiem, tā bija viņa lepni cēlā nešanās.
846nF2diW1M_0016.wav|Stalts gājiens, taisna nostāšanās, galva allaž augsti izcelta un cepure uz vienas auss tāda bija viņa gaita.
846nF2diW1M_0017.wav|Un, kāda bija viņa galvas turēšana un cepures nēsāšana, to vajadzēja katram pašam redzēt un apbrīnot.
846nF2diW1M_0018.wav|Mati bija melni, iesprogaini un pa daļai saskrullēti vai arī paši no sevis saskrullējušies vairāk uz labo pusi.
846nF2diW1M_0019.wav|Bet cepuri viņš nēsāja galvas kreisajā pusē, tā ka viss matu brīnišķīgi sprogainais kuplums bija brīvi redzams.
846nF2diW1M_0020.wav|Un katra meita, kā garzobji mēdza teikt, varēja šo citur nekur neredzēto jaukumu apbrīnot bez maksas.
846nF2diW1M_0021.wav|Un tad cepurīte kuplo matu kreisajā pusei!
846nF2diW1M_0023.wav|Un ko par to lai saka?
846nF2diW1M_0024.wav|Kur ņems to spalvu, kas lai pienācīgi apraksta šo neaprakstāmo cepurīti, kad Bruģu muižas meitas cita par citu liecināja, ka šīs cepurītes piestāvīgumu brašā puiša kuplo matu virsotnes kreisajā pusē nevarot izteikt un apdziedāt ne ar eņģeļu mēlēm!
846nF2diW1M_0025.wav|Tomēr daudzmaz kādas ziņas par šo cepurīti jādod.
846nF2diW1M_0026.wav|Tā bija maza, neapsegdama ne pašu galvas virsu, ne arī visu vienu pusi, bet tikai nelielu, nelielu vietiņu.
846nF2diW1M_0027.wav|Acīmredzot brašais nesējs to valkāja nevis kā kādu apģērba piederumu, bet vienīgi kā īpašu greznības rotu: tai vajadzēja rādīt visiem, ka viņam ir uz galvas kaut kas tāds kā citam nevienam.
846nF2diW1M_0028.wav|Šī neizteicamā cepurīte bija laikam jau labi veca, jo nekādas jaunuma zīmes vai arī tikai pazīmes nebija pie tās vairs redzamas.
846nF2diW1M_0029.wav|Kāda veida un krāsas tā reiz bijusi, arī nebija vairs nozināms.
846nF2diW1M_0030.wav|Tagad tā izskatījās kā sapļekusi un pēc tam sakaltusi peka, kādas tās rudeņos redz priediena malā saulgoznī nīkstam, kur nedz govis, nedz aitas nav pāri gājušas.
846nF2diW1M_0031.wav|Bet kā šī vecā peka stāvēja un piestāvēja Salmam Salmam viņa kupli sprogaino matu virsotnes kreisajā pusē par to meitas priecājās un brīnījās, bet puiši sirdījās un šķendējās.
846nF2diW1M_0032.wav|Gan dažs lepnīgs zēns bija mēģinājis nēsāt matus un turēt cepuri tā kā Salms Salms, bet nekas no tā nebija iznācis tik smieklā un apsmieklā vien visi tādi mēģinātāji bija krituši.
846nF2diW1M_0033.wav|Kur un kā viņš šādu cepurīti bija guvis, to neviens nezināja, bet pats par to citiem neko nesacīja.
846nF2diW1M_0034.wav|Daži gan zināja teikt, ka viņš, braucot reiz pilsētā, atradis to uz ceļa, kur tā bijusi nokritusi kādam piedzērušam studentam vai iemigušam skolēnam, tomēr, vai patiesi tādā kārtā lepnais puisis bija ticis pie savas cepures, to neviens nevarēja apgalvot.
846nF2diW1M_0035.wav|Un kā Salms Salms prata savā staltajā iznesībā un ar mazo cepurīti uz vienas auss rīkoties un rādīties!
846nF2diW1M_0036.wav|Kraujot vezumus norā vai uz druvas, neviens cits necilāja dakšu tik veikli kā viņš, neviens cits, locīdamies un dakšas celdams, nebija savā gaitā tik stalts un neturēja galvu tik snelli kā Salms Salms.
846nF2diW1M_0037.wav|Dažam labam, ceļot milzīgu cēlienu uz vezumu un pašam saliecoties, nokrita cepure, Salmam Salmam nekad, kaut gan viņam tā mazāka par visiem citiem un atrodas tik vienā galvas stūri.
846nF2diW1M_0038.wav|Dakšas gan viņš neņem nekad tik pilnas kā daži citi darba vīri, īstie stiprinieki, bet kas par to?
846nF2diW1M_0039.wav|Meitas un sievas skatās nevis uz to, cik liels viņa cēliens, bet tikai uz to, cik viņš stalti kustas, cik lepni, cēli lokās un cik brīnišķīgi mazā cepurīte stāv tam uz galvas stūrītī kā pielipusi, kā pieaugusi.
846nF2diW1M_0040.wav|Vai atkal, kad rudeņos kuļot jādzen kūliens no siltrijas piedarbā, kā tad Salms Salms ir vīrs savā vietā!
846nF2diW1M_0042.wav|Kulšana sākas jau labi pret vakaru, kad dienas darbi uz lauka ir galā.
846nF2diW1M_0043.wav|No ārdiem nogāzto seru siltrijā dzen ar zirga palīdzību ārā: veselai grūžņai kūlīšu apņem apkārt garu ķēdi, kuru divi vīri, katrs ar prāvu mangali rokās, tur aiz kūlīšiem aizspraustu un kurā iejūgts stiprs zirgs.
846nF2diW1M_0044.wav|Tā šādā kārtā var ar vienu paņēmienu kā uz šļūkām gandrīz pusvezuma uzreiz dzīt ārā.
846nF2diW1M_0045.wav|Zirga vadītājs un dzinējs šinī darbā gandrīz katru reizi bija Salms Salms.
846nF2diW1M_0046.wav|Un tad vajadzēja redzēt, kā viņš ar pavadu vienā, ar viriti otrā rokā vicinājās ap zirgu.
846nF2diW1M_0047.wav|Gan visā savā slaidā augumā izstiepdamies pavisam taisns, gan saliekdamies, kā kurā acumirklī viņam šķita vajadzīgs, skatoties pēc tā, uz kuru pusi zirgs, visā spēkā vilkdams, cirtās un rāvās, dažreiz saklupdams un gandrīz pakrizdams.
846nF2diW1M_0048.wav|Salms Salms vai nu ar spēcīgu saucienu, vai ar vicītes pavidnāšanu, vai arī palēkdamies uz otru pusi, bija zirgam palīdzīgs ar tādu prašu un veiksmi, kā cits neviens to tā nebūtu varējis izdarīt.
846nF2diW1M_0049.wav|Vismaz pats viņš sevi uzskatīja šādā darbā tikpat kā par īstenu mākslinieku.
846nF2diW1M_0050.wav|Pie tam viņš ne vien teicami veic šo savu darbu, bet viņš var te arī lieliski iziepoties ar savu staltumu un cēlumu.
846nF2diW1M_0052.wav|Kāda tīri pārdabiska aizgrābtība redzama viņa sejā!
846nF2diW1M_0053.wav|Ieķēris rudza vai kvieša stiebru mutē un to viegli košļādams, it kā rotādamies, kā to braši darba vīri palaikam cienī darbā darīt, viņš viss ar miesu un dvēseli nodevies šim savam izcilus darbam, labi apzinādamies, ka nav ne otra tāda darba, ne otra tāda darītāja visā muižas piedarbā.
846nF2diW1M_0054.wav|Kad zirgs, durvīs iesprūdušo milzu nastu izrāvis, dodas pa piedarbu tālāk.
846nF2diW1M_0055.wav|Uz vajadzīgo vietu metienā, Salms Salms, skriedams tam līdzi, šad tad pieķer ar roku sev pie cepures nevis tāpēc, ka tā kristu zemē un būtu jāpietur, nē.
846nF2diW1M_0056.wav|Viņš tur galvu tik vienādi un viegli, ka par cepures krišanu nevar būt ne runa: roku pie cepures pieķer tikai tāpēc, lai visi jo vairāk ievērotu un apbrīnotu viņa brīnišķīgo cepurīti un tās vēl jo brīnišķo nešanu.
846nF2diW1M_0057.wav|Jo, lai gan lepnais puisis savā darbā izliekas neredzam neviena cilvēka, tomēr zina viņš ļoti labi, ka darbinieku meitas, kas atnesušas tēviem vai brāļiem vakariņas.
846nF2diW1M_0058.wav|Ēdiena traukus nolikušas un pašas nostājušās piedarbā nomalu, stāv, skatās un apbrino ir pašu Salmu Salmu ar viņa apbrīnojamo cepurīti.
846nF2diW1M_0059.wav|Ir viņa cēli lepno un nopietni svarīgo gaitu, rīkojoties un vicinoties ap zirgu.
846nF2diW1M_0060.wav|Salms Salms ļoti labi saprot, ka stalts zirgs ar staltu vīru teicami sader kopā, tamdēļ tas arī kūliena dzīšanai no siltrijas allaž izraugās brašāko zirgu: vai nu dižo dzelteno ķēvi, vai apaļo bēro, vai atkal ripaino zilo.
846nF2diW1M_0061.wav|Jebšu ēstnesējas jau desmitām reižu redzējušas Salmu Salmu šādā darbā, kur viņa iznesība parādās tik spilgti un diženi.
846nF2diW1M_0062.wav|Tomēr katru vakaru tās savu brīdi apbrīno to visu par jaunu, pie tam viena otra iekliegdamās vajadzīgās reizēs.
846nF2diW1M_0063.wav|Kad zirgs klupdams un krizdams gandrīz samītu vai pašu Salmu Salmu, ja tas veikli un izmanīgi neatlēktu sāņus.
846nF2diW1M_0064.wav|Meitas to dara tamdēļ, lai savukārt vērstu uz sevi brašā, lepnā puiša uzmanību.
846nF2diW1M_0065.wav|Vēl tas nevienu nav nolūkojis, un tātad nebūt nevar zināt, kura būs tā laimīgā, kam šis sieviešu pusdievs reiz griezīs ratus klāt.
846nF2diW1M_0066.wav|Tamdēļ ikviena cenšas tam iepatikt, vai nu jo skaļāk iekliegdamās, vai arī ilgāk par citām paliekot tur stāvam un viņu apbrīnojam.
846nF2diW1M_0067.wav|Tiklīdz kūliens izvilkts no siltrijas, metiens sataisīts un citi vīri sēžas vai nu turpat piedarba kaktā ap kurošos rūķi turēt vakariņas.
846nF2diW1M_0068.wav|Vai atkal jaukā laikā nosēžas piedarba ārpusē uz malkas pagalēm un tur rietošas saules staros ietur savas vakariņas, tamēr Salms Salms, ātri iejūdzis četri zirgi katru savā dakainī.
846nF2diW1M_0069.wav|Sāk metienu dakāt, lai līdz pusnaktij varētu riju nokult un tikt pie miera.
846nF2diW1M_0070.wav|Atkal te meitām apbrīnošana lielu lielā, redzot, kā šis viņu varonis prot četrus zirgus ar četrējiem grožiem veikli rīkot un vadīt.
846nF2diW1M_0071.wav|Tā ka visi četri dakaiņi rit un klaudz vajadzīgā kārtībā un vienādā ātrumā un neviens zirgs ne sapinas sānsaitēs, ne citādi notiek zirgu gaitā kāds traucējums.
846nF2diW1M_0072.wav|Šad tad Salms Salms uzplīkšķina arī savu diženo pātagu tik skaļi, kā neviens kučieris to labāk neizdarītu.
846nF2diW1M_0073.wav|Arī šinī savā darbā viņš jūtas pārāks par visiem kučieriem, apzinādamies, ka tie neviens neprastu tā vadīt četrus zirgus ar četriem dakaiņiem kā viņš, kuļot rudzus vai pūrus, to prot pa augstu un lielu metienu, pats stāvēdams piedarba vidū un zirgus laizdams sev apkārt.
846nF2diW1M_0074.wav|Ir arī te ko zināt un prast!
846nF2diW1M_0075.wav|No pirmā gala zirgiem jāliek iet lēnos soļos, bet, jo vairāk metiens apmīdīts, apdakāts, jo soļiem jākļūst ātrākiem, līdz tad tālākā gaitā sāk tos tecināt teciņus.
846nF2diW1M_0076.wav|Ir ko redzēt arī, kad Salms Salms iet tīrumā arklam pakaļ.
846nF2diW1M_0077.wav|Visi citi arāji šā tā apāvuši sev kājas, pietīdami bikses līdz puslielam ar pastalu auklām vai kādiem sevišķiem tinamiem, tā ka tie izskatās kā īsti dižgani vai šādi tādi dubļu bridēji.
846nF2diW1M_0078.wav|Salms Salms savus bikšu lielus tikai pašā apakšā piesējis ar auklām, un viņa kājas izskatās pavisam citādas nekā citiem arājiem: bikšu lieli tam kustas un viļņo brīvi, un kājām netrūkst vajadzīgā pilnīguma.
846nF2diW1M_0079.wav|Meitas tad arī arājus klusumā nolamā par tillkājiem, stilbeniekiem, vēršu dzinējiem vai citādi, lielīdamas Salma Salma kājas par tādām, kādas brašam puisim piestāvot vislabāk.
846nF2diW1M_0080.wav|Daža laba, redzot vīrus un puišus nākam no aramā lauka un ar prieku noskatīdamās uz Salmu Salmu ar viņa patīkami autām kājām, uzdziedāja:
846nF2diW1M_0081.wav|Tālis man tika miežu lauks dzeltenām vārpiņām, tāds man tika arājiņis zemainām kājiņām.
846nF2diW1M_0082.wav|Jā, viņam bija kājas tikai zemainas, bet citiem kā dubļu bridējiem.
846nF2diW1M_0083.wav|Meitām Salms Salms ar savām līdzeni un glīti saautām kājām tā patika, ka viņas sevī iedomājās, ja latviešiem būtu pašiem savas kārtas kungi un tie dzīvotu mūsu muižās, kur tagad mīt vācu muižnieki.
846nF2diW1M_0084.wav|Tad šie latviešu kungi nestaigātu vis zābakos un vācu drēbēs, bet nēsātu tādu apģērbu un apavus, kādus tos valkā Salms Salms, iedams arklam pakaļ.
846nF2diW1M_0085.wav|Tā Salms Salms, nezin kur redzējis un kam noskatījies vai arī tikai pats sevī izjutis un no sevis izdomādams, bija uzminējis un atrisinājis savas tautas sieviešu acīs un sirdīs ideāla vīrieša skaistuma problēmu.
846nF2diW1M_0086.wav|Līdz šim Bruģu muižas un novada puišiem bija kā vīriešu skaistuma un cēlas iznesības ideāli noderējuši divi sveštautieši: tie bija žīdu cepurnieks un vācu kurpnieks tuvējā leišu miestā.
846nF2diW1M_0087.wav|Pirmējais bijajauns cilvēks kalsnu, pagaru augumu un melniem matiem.
846nF2diW1M_0088.wav|Tas runāja ātri, nekad nesmaidīdams un virslūpu, uz kuras plauka smalkas, melnas Ūsiņas, palepni uzmezdams; smējās reti, bet, tiklīdz to darīja, tūliņ kļuva redzami viņa skaistie, varen baltie zobi.
846nF2diW1M_0089.wav|Vācu kurpnieks bija vidēju, padruknu augumu, arī tumšiem matiem un tādām pat ūsām, kas bija labi pakuplas un ko viņš nēsāja neskrullētas uz augšu, ļaudams tām nokarāties savā vaļā uz leju.
846nF2diW1M_0090.wav|Savādākais pie kurpnieka bija tas, ka tam bija zveiras acis.
846nF2diW1M_0091.wav|Nezin, vai tas viņam tā bija dots no dabas vai viņš kā īpašu skaistuma paņēmienu bija ieņēmies pats no sevis skatīties greizi jeb zveiri.
846nF2diW1M_0092.wav|Sevišķi, ar kādu runājoties, viņš nemaz citādi nevarēja, kā tikai lūkojoties uz to pa pieres apakšu un iešķībi.
846nF2diW1M_0093.wav|Brašākie Bruģu puiši, iedami miestā vai nu pirkt cepures, vai likties šūdināt zābakus, bija abus šos meistarus varbūt tīri pret pašu gribu ieskatījuši par vīrišķa skaistuma ideāliem.
846nF2diW1M_0094.wav|Un ņēmušies tos brašā iznesībā sev par paraugu, jo neviens cits neprata cepuri tik labi uzlikt galvā un tik skaisti nest kā šis cepurnieks, bet no kurpnieka, kam arvien bija jauni zābaki kājās, visi atkal noskatījās lepnu gājienu.
846nF2diW1M_0096.wav|Kur tad greizi zveirā skatīšanās?
846nF2diW1M_0097.wav|Skatoties uz viņa jauniem zābakiem un lepno gājienu, Bruģu puišiem šķita nešķirami savienots arī zveirs skats.
846nF2diW1M_0098.wav|Un tā ar laiku gandrīz visi turīgāko saimnieku dēli un citi Bruģu bramaņi, visvairāk, kad bija tikuši pie jauniem zābakiem, skatījās tikai vairs pa pieres apakšu un greizi iesāņus.
846nF2diW1M_0099.wav|Šī savādā ieņemšanās būtu droši vien izplatījusies pa visu plašo novadu, ja nebūtu uzcēlies Salms Salms kā jauns vīrišķa skaistuma paraugs no pašu tautas vidus.
846nF2diW1M_0100.wav|Tagad nu dažs jauneklis tad arī ņēmās viņu sev par paraugu ir apģērba, ir nešanās ziņā, tomēr netika tam ne tuvumā: vēl arvien Salms Salms pacēlās šai ziņā veselu galvu augstāk pār visiem Bruģu puišiem, gluži tāpat kā Zauls savā laikā bija stāvējis pār savas tautas brāļiem.
846nF2diW1M_0101.wav|Piķieris Pēteris nebija taisni tik ievērojams kā Salms Salms.
846nF2diW1M_0102.wav|Tas bija vēl it jauns zēns garu, slaidu augumu, gaišiem matiem un brīnum skaistu, sārtu seju, bet tas arī bija viss.
846nF2diW1M_0103.wav|Citas nekādas izcilus īpašības tam nepiemita, ja par tādu neskaita viņa nešanos uz greznību.
846nF2diW1M_0104.wav|Šī vājība Pēteri gan bija attīstījusies stiprā mērā.
846nF2diW1M_0105.wav|Viņa greznība izpaudās visvairāk trīs atsevišķos virzienos.
846nF2diW1M_0106.wav|Pats svarigākais no tiem bija viņa zābaki.
846nF2diW1M_0107.wav|Tie bija gariem stulmiem labi pāri ceļiem un allaž nospodrināti tā, ka labāk nevar iedomāties.
846nF2diW1M_0108.wav|Ne uz ko citu viņš arī pats tik daudz neskatījās kā uz saviem zābakiem.
846nF2diW1M_0109.wav|Ir citi tā neskatījās uz viņa zābakiem kā viņš pats.
846nF2diW1M_0110.wav|Iedams svētdienās baznīcā vai nākdams mājup, viņš tā skatījās uz savām kājām, ka pretimnācējiem bija jāuzmanās, lai nesaskrietos ar to kopā, jo pats maz redzēja un ievēroja, kas viņam nāca pretī, būdams gandrīz pastāvīgi nodarbināts tikai ar sevi.
846nF2diW1M_0111.wav|Baznīcā tas prata nostāties tā, ka pa dievkalpošanas laiku varēja redzēt vismaz savu spožo zābaku purnus, otrs greznums bija viņa jaunais uzvalks, ko pats dēvēja par amata mundieriņu.
846nF2diW1M_0112.wav|Tas bija gaiši pelēks ar zaļiem apmetinājumiem gar malām: žīdu skroderis to tādu bija pašuvis ar sevišķu norunu un pret īpašu piemaksu, lai piķieris medībās izskatītos vairāk vai mazāk līdzīgs mežkungam un citiem ievērojamākiem mediniekiem.
846nF2diW1M_0113.wav|Trešais gviņa reznības punkts bija bise.
846nF2diW1M_0114.wav|Bet tās viņam pašam nebija: ar to viņš drīkstēja palepoties tikai medību dienās, kad, uzkāries to pār vienu kamiesi un tauri pār otru, jāja ar kvekšu baru visiem citiem pa priekšu, lai gan, vadīdams un rīkodams suņus, pie šaušanas nekad netika.
846nF2diW1M_0115.wav|Kad pārjāja mājās no medībām, bise bija jānoliek atpakaļ agrākajā vietā mežkunga darba istabā vadzī pie sienas.
846nF2diW1M_0116.wav|Tad visu laiku līdz pat nākošām medībām varēja par bisi tik domāt un sapņot.
846nF2diW1M_0117.wav|Ņemt rokās un gar to priecāties tas viņam nebija vēlēts.
846nF2diW1M_0118.wav|Košā auguma un patīkamās sejas dēļ meitas bija piķieri iesaukušas par skaisto Pēteri.
WWacsExtJmQ_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
WWacsExtJmQ_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
WWacsExtJmQ_0003.wav|Pirmā grāmata, divdesmipirmā nodaļa.
WWacsExtJmQ_0004.wav|Sudraba birzē.
WWacsExtJmQ_0005.wav|Matīsam jaunā dzīve Bruģu muižā likās sākamies jauka un patīkama.
WWacsExtJmQ_0006.wav|Darbs bija tāds, kādu taisni bija vēlējies, un pie tam te nu viņš varēja mācīties tādu darbu, no kura līdz šim nebija nekā pratis.
WWacsExtJmQ_0007.wav|Bet strādāt un mācīties vienā reizā tas viņam šķita kā divkārša peļņa.
WWacsExtJmQ_0008.wav|Viņa meistars bija vienkāršs vīrs, lasīt un rakstīt nemācētājs, bet krietns sava darba pratējs.
WWacsExtJmQ_0009.wav|Viņš nerīkojās nedz ar zīmuli, nedz papīru, ko dažus jaunos amatniekus redzēja jau nēsājam kabatās, vajadzīgos brīžos velkam no turienes ārā un neveikli tos cilājam.
WWacsExtJmQ_0010.wav|Vecais meistars savas zīmes un piezīmes ēku celšanas darbos izdarīja vienkārši ar apdedzināta pagaļgala ogli vai arī, kur divi koka gabali bija salaižami vienā sadarā, abos ierantīdams vienādu skaitu rantu, un viss viņa darbā allaž saderēja un nekur nekas nemisējās.
WWacsExtJmQ_0011.wav|Darba plāni un ceļamās ēkas meti viņam uz papīra nekad nebija rādīti, un, ja būtu rādīti, viņš jau tos nebūtu sapratis.
WWacsExtJmQ_0012.wav|Bet par to darāmais darbs lai liels, lai mazs viņam katrreiz sīki jo sīki bija galvā jau laikus izdomāts un iztēlots no pamatiem līdz čukuram ar visiem iedalījumiem, kaktiem un stūriem.
WWacsExtJmQ_0013.wav|Lai Matīss savu amatu iemācītos pamatīgi un zinātu, kā katrs darba paņēmiens pareizi veicams, tad viņam vajadzēja sākt visu no paša gala.
WWacsExtJmQ_0014.wav|Pirmais darbs bija siju tešana.
WWacsExtJmQ_0015.wav|Vispirms nācās ņemt vienkāršu cirvi rokās un ar to garai, slaidai priedei notēst visas četras puses līdzenas un vienādas.
WWacsExtJmQ_0016.wav|Skatoties, kā citi tēsēji to dara, rantīdami tādās pat priedēs dziļas rantas līdz tai melnajai svēdrai, ko meistars bija novilcis visgarām koku no viena gala līdz otram ar smalkas auklas palīdzību.
WWacsExtJmQ_0017.wav|Kas iepriekš bija nomelnīta, sabraukot to gar apdegušu malkas pagali.
WWacsExtJmQ_0018.wav|Rantu starpā palikušās koka daļas tad šķēla un skaldīja kā lielas, biezas skaidas nost.
WWacsExtJmQ_0019.wav|Kad sijas šādā kārtā bija aptēstas ar vienkāršu cirvi, Matīss ar pāris labākajiem strādniekiem ņēma katrs platcirvi rokās un ar šo ieroci viegli vēl notestīja un nolīdzināja sijas tik līdzenas, ka tās izskatījās gandrīz kā noēvelētas.
WWacsExtJmQ_0020.wav|Visas sijas apzāģēt nebija laika, tāpēc tās līdzināja ar platcirvi.
WWacsExtJmQ_0021.wav|Dažiem nedaudziem vīriem, kas rīkojās ar garajiem zāģiem, pietika darba, zāģējot netestās sijas dēlēs, kas vajadzīgas griestu likšanai un durvju taisīšanai.
WWacsExtJmQ_0022.wav|Tikai pēc tam, kad Matīss bija labi ievērojis un pats ievingrinājies koku rupjo apstrādāšanas veidu, meistars to ņēma tieši pie sevis un ierādīja tam koku materiāla izmērīšanu, sadalīšanu, izveidošanu un pielāgošanu katrai vajadzībai.
WWacsExtJmQ_0023.wav|Līdzās patikai un priekam uz darbu un mācīšanos Matīsu valdzināt valdzināja dzīve dižās muižas plašajā saimē un strādāšana pie ceļamās ēkas, kur darbā atradās pastāvīgi liels bars cilvēku.
WWacsExtJmQ_0024.wav|Dzīvodams agrāk ar saviem vecākiem zemnieku sētā un pēdējos gados nelielajā Lopu muiželē, viņš šādu dzīvi nebija pazinis.
WWacsExtJmQ_0025.wav|Kādu tik dižajā muižā nebija darbu un amatu un cik tur nebija cilvēku gan vīriešu, gan sieviešu to izpildīšanai!
WWacsExtJmQ_0026.wav|Pa divi sulaiņi, pa divi kučieri un tikpat daudz poriteļu, tad staļļa puisis ar saviem palīgiem, divi suņu puiši jeb piķieri.
WWacsExtJmQ_0027.wav|Viens skrējējs, rēdenieks, klētnieks, vagaris ar divi šķilteriem un trim jātniekiem ziņu un pavēļu iznēsāšanai pa mazajām muiželēm un pagastu.
WWacsExtJmQ_0028.wav|Jo visa plašā novada pārvaldīšana atradās vēl arvien muižā.
WWacsExtJmQ_0029.wav|Arī pati pagasta tiesa patiesībā nebija nekas vairāk kā paklausīga muižas iestāde.
WWacsExtJmQ_0030.wav|Visi minētie ļaudis bija muižas saimē tikai redzamākie amata vīri, un kur tad vēl visi citi, kā: darbu puiši un darbu meitas, tad kalna meitas, lopu meitas, dārznieks ar saviem palīgiem, puišiem un mācekļiem, muižas lauķis jeb lauksargs, kas abi ar sievu gāja muižas gaitās.
WWacsExtJmQ_0031.wav|Bez tam muižā atradās un darbojās degvīna dedzinātava, alus darītava, aptieka, divi krogi Lielais un Mazais un žīda pārdotava.
WWacsExtJmQ_0032.wav|Visās šinīs iestādēs darbojās katrā lielāks vai mazāks skaits cilvēku.
WWacsExtJmQ_0033.wav|Matīss redzēja, ka viņam paies ilgāks laiks, līdz varēs apzināt un ievērot šinī muižā, kas kurš cilvēks ir un ar ko tas darbojas.
WWacsExtJmQ_0034.wav|Pie muižas plašās saimes šinī pavasari nāca nu klāt vēl prāvais bars būvstrādnieku.
WWacsExtJmQ_0035.wav|Te darbojās ir dižās un mazo muižu darbinieki un liecinieki, kurus vagari varēja atlicināt no lauku darbiem, ir novada ļaudis jeb īstie liecībnieki.
WWacsExtJmQ_0036.wav|Klaušas, ievedot saimniekiem nomas kārtību, ar šo pavasari sākot, gan nu bija atceltas, tā ka saimniekiem nekādi klaušu darbi ne dižajā, ne mazajā muižā nebija vairs strādājami.
WWacsExtJmQ_0037.wav|Bet liecības arī tagad bija palikušas vēl pilnā spēkā.
WWacsExtJmQ_0038.wav|Zem liecībām saprata tādu kārtību, ka, ceļot muižās vai saimnieku mājās kādu jaunu ēku, katram saimniekam bija jāsūta vīrs ar cirvi vai lāpstu rokā vairāk dienu palīgā pie jauno ēku celšanas.
WWacsExtJmQ_0039.wav|Turpretim muiža, lai gan tā saņēma lieciniekus no visa novada, pati tomēr nesūtīja nekādus strādniekus, kad saimnieku sētās bija ceļamas kādas ēkas.
WWacsExtJmQ_0040.wav|Viņa tikai deva savu amatnieku, kas lai ievada darbus, nosaka ēkas lielumu, samēri un sadala kokus un, šad tad ierazdamies pie būves, uzlūko, ka ēku uzceļ pareizi.
WWacsExtJmQ_0041.wav|Lai gan katram saimniekam savs liecībnieks pie vienas būves bija jāsūta apmēram tik vienu nedēļu, tomēr, tā kā Bruģu novads bija visai plašs, tad muižā pie kroga celšanas bija darbā katru dienu savi pārdesmit liecībnieki no pagasta vien, un kur nu vēl paši dižās muižas un mazo muižu vīri.
WWacsExtJmQ_0042.wav|Saimnieki šoreiz bija sevišķi priecīgi liecībnieku sūtītāji, jo, lai gan jauno ēku cēla muiža, tomēr, pēc ļaužu ieskata, tā taču vairāk kalpos pagastam un ceļavīru vajadzībām nekā pašai muižai.
WWacsExtJmQ_0043.wav|Kur gan sētu cilvēks lai dabū iedzert savu kraukšķi sīvā vai kannu alus, ja nebūs tuvumā kroga?
WWacsExtJmQ_0044.wav|Tāpat visas apkārtnes jaunai paaudzei nav taču nevienas labākas satikšanās vietas par krogiem, kur svētdienu pēcpusdienās kārtīgi tiek turētas balles.
WWacsExtJmQ_0045.wav|Jau iepriekš bija zināms, ka jaunajā krogā būs diža un plaša istaba ar līdzenu ķieģeļu plānu, nevis ar nelīdzeni piestampātu, izmīdītu, izspārdītu māla kuļu.
WWacsExtJmQ_0047.wav|Tālab arī saimnieki labprāt sūta savus puišus liecībās pie kroga darbiem, un puiši šoreiz ir jo priecīgi gājēji, apzinādamies ceļam ēku paši savām sabiedriskām vajadzībām.
WWacsExtJmQ_0048.wav|Cik puišu un meitu pa nākošiem gadu desmitiem jaunā kroga pajumtē nesatiksies, nenodibinās te tuvākus sakarus un nesapārosies!
WWacsExtJmQ_0049.wav|Visa plašā novada jaunie tad arī uz ceļamo ēku skatās ar cieņu un mīlestību, un dažs puisis un daža meita liek uz to visas savas jaukākās nākotnes cerības.
WWacsExtJmQ_0050.wav|Darba te ir tagad visam lielajam ļaužu baram.
WWacsExtJmQ_0051.wav|Citi ārda veco ēku nost, tīra gružus projām un rok pamatus jaunās celšanai, citi atkal teš sijas un dziedrus, izlikdami tos klajā vietā žūšanai, vēl citi jau pērngad cirstos un tēstos un tātad jau izžuvušos kokus pēc meistara aizrādījuma un nomērījuma ranta vai zāģē sīkākās daļās.
WWacsExtJmQ_0052.wav|Matīss nevar nobrīnīties vien, cik tādā ļaužu barā visādu cilvēku gan izskata, gan valodas ziņā, gan arī pēc dabas un izturēšanās.
WWacsExtJmQ_0053.wav|Joki skanēt skan, asprātība dzirkstīt dzirksta uz visām pusēm.
WWacsExtJmQ_0054.wav|Kādu te visādu jokotāju un zobotāju!
WWacsExtJmQ_0055.wav|Čala, smiekli un jūkste gandrīz nekad neaprimst.
WWacsExtJmQ_0056.wav|Daži atkal diži gudrinieki, maz runātāji, bet, kad vārdu saka, tad tas ir kā ar cirvi iecirsts ozolā vai, kā citi saka, tikpat kā ar veseri dots pa pieri.
WWacsExtJmQ_0057.wav|Bet par visiem vairāk Matīsa uzmanību saista kāds savāds vecis, ko citi sauc par veco Bieranu.
WWacsExtJmQ_0058.wav|Matīss nezina un arī citi, cikiem prasījis, nav tam zinājuši pateikt , vai tas viņa kristīts vārds vai uzvārds, vai vienkārši iesauka.
WWacsExtJmQ_0059.wav|No citiem viņš dzirdējis, ka šis vecis jau pāri sestajam desmitam, esot viņam pieauguši precējušies dēli un meitas ar lieliem bērniem, bet viņš pēc paraduma vēl arvien pildot pie saimniekiem precēta piedzīvotāja jeb bandenieka vietu, uzturēdams ne vien sevi, bet arī savu veceni.
WWacsExtJmQ_0060.wav|Agrāk bijis kādā mazajā muižā par kalpu, bet, kad pieauguši abi dēli, tad vecākajam dēlam iegādājis tai pašā muiželē kalpa vietu, bet jaunāko dēlu, kas būtu ķeramos gados, laidis pats savā vietā, lai tas varētu precēties un tā būtu glābts no zaldātiem, jo jaunu kalpa vietu nevarējis nekur tam sadabūt.
WWacsExtJmQ_0061.wav|Tā novietojis abus dēlus muižā drošās vietās par zemes kalpiem, pats tad palicis par piedzīvotāju pie kāda radu saimnieka, pildīdams tur precēta puiša vietu.
WWacsExtJmQ_0062.wav|Lai gan še maizes rieciens bijis daudz plānāks nekā muižā zemes kalpa vietā, tomēr Bierans panesa šo neizdevīgo maiņu bez kurnēšanas, apzinādamies to darījis, izglābdams dēlu no zaldātiem.
WWacsExtJmQ_0063.wav|Kā lielāko šā veča savādību ļaudis apbrīnodami minēja viņa dižano spēku un vareno veselību.
WWacsExtJmQ_0064.wav|Grūtos darbos, kur kas sevišķi smags ceļams vai nesams, vecais Bierans to Matīss tagad ik dienas ievēroja allaž bija pirmais klāt, un, kur viņš savas rokas vai savus plecus pagrieza apakšā, tur visresnākās priedes gals cēlās augšup, kamēr ap koka otru galu cīnījās divi vai trīs vīri.
WWacsExtJmQ_0065.wav|Vecis tikai piesarka visā ģīmī, arī kakls kļuva sarkans, kakla dzīslas redzēja piepamstam, pats viņš paklusi nošņācās, saknieba lūpas ciešāk un visu neticamo smagumu cēla viens pats augšām, nei saukdams, nei pieņemdams kādus līdzētājus.
WWacsExtJmQ_0066.wav|Bierans bija tikai vidēju, pazemu augumu, bet drukns miesās un stiprs pantos, apaļiem vaigiem, pastrupu degunu un pliku galvas virsu.
WWacsExtJmQ_0067.wav|Matus, kas bija rēni, bet vēl nemaz sirmi, nēsāja labi garus, tā ka tie nokarājās pāri kaklam, dažreiz, kad nebija apcirpti, aizsniegdami pat kamiešus.
WWacsExtJmQ_0068.wav|Runāt Bierans runāja pamaz un paklusu.
WWacsExtJmQ_0069.wav|Viņa vārdiem arvien bija tāds saturs, vai arī viņš tos izteica tādā veidā, ka visiem bija jāsmejas, bet pats nesmējās nekad, arī tad ne, kad citi izdarīja kādus labus jokus.
WWacsExtJmQ_0070.wav|Vispār neviens viņu vēl nekad nebija redzējis, ne dzirdējis smejamies.
WWacsExtJmQ_0071.wav|Neviens arī nevarēja iedomāties, ka šis vecis ar savu mūžam mierīgo seju, ar savām šaurajām, zem garajiem uzačiem it kā viltīgi lūkojošām vērīgām ačtelēm varētu kādreiz savilkt savu seju smieklu vaibstos un mēģināt smieties.
WWacsExtJmQ_0072.wav|Runājot viņš allaž atkārtoja kādu īsi izrunātu bezakcenta vārdiņu ka.
WWacsExtJmQ_0073.wav|Kur viņš tādu valodas veidu bija ieklausījies, to neviens nezināja, bet, kā reiz to ieņēmies, tā to lietoja.
WWacsExtJmQ_0074.wav|Ģērbties ģērbās tāpat kā visi nabadzīgie gājēju vīri, tik ar to starpību, ka kreklu pastāvīgi nēsāja otrādi uzvilktu, proti, ar pāršķelto, vaļējo priekšu uz muguras.
WWacsExtJmQ_0075.wav|Pats par savu naudu nekad nedzēra, tamdēļ ka pašam naudas nebija, bet, kad talkās vai darbus beidzot muiža vai saimnieks deva iedzert vai kad aizgāja muižas sarīkotā pagastā, tad gan dzēra ir sīvo, ir alu, bet nekad nepiedzēra.
WWacsExtJmQ_0076.wav|Pīpu nepīpoja, bet tabaku zelēja, pastāvīgi turēdams satītu tabakas klumšķīti aiz lūpas.
WWacsExtJmQ_0077.wav|Šā rīkodamies, viņš ticinājās varen patīkam kungiem un vagariem: viņa dēļ tiem nekad neesot ko baidīties, ka varētu izcelties kur ugunsgrēks, kaut viņš arī strādātu vai gulētu siena pūflī vai rijas paserī.
WWacsExtJmQ_0078.wav|Grāmatu lasīt Bierans nemācēja un arī pātarus skaitīt neprata.
WWacsExtJmQ_0079.wav|Kad citi svētrītiem vai svētvakariem skaitīja mājās pātarus, viņš, nosēdies uz paaugsta sola, sēdēja, rokas salicis un kājas šūpodams, ar savām šaurajām ačtelēm lūkodamies sev priekšā zemjup un laikam nekā nedomādams.
WWacsExtJmQ_0080.wav|Baznīcā aizgājis un uzkāpis uz lievēm, Bierans, pārliecies pār margas malu, visu laiku lūkojās mierīgi lejup.
WWacsExtJmQ_0081.wav|Pirmdienas rītā viņš tad zināja pastāstīt, kādiem veci zābaki kājās un kādi bijuši, tāpat kā kalpu ļaudis, āvušies pastalās.
WWacsExtJmQ_0082.wav|Ejot pie dievgalda, Bierans nekāpa uz lievēm, bet palika turpat lejā blakus savai vecenei, kura tad vajadzīgā brīdī pieķēra to pie piedurknes un vilka atpakaļ agrākā vietā.
WWacsExtJmQ_0083.wav|Vispār grāmatu, pātaru un baznīcas lietās vecais Bierans, kas citādi aizvien bija gudrs un prātīgs cilvēks.
WWacsExtJmQ_0084.wav|Uzskatīja pats sevi it kā nepilnīgu, neprātīgu, atļaudams pār sevi pilnu vaļu sievai, kura baznīcā bija sevišķi dievbijīga.
WWacsExtJmQ_0085.wav|Un, tiklīdz dzirdēja mācītāju pieminam Jēzus vārdu, tad tūliņ locīja ceļus.
WWacsExtJmQ_0086.wav|Tālab arī viņa baznīcā nekad nesēdēja, bet visu dievkalpojuma laiku stāvēja baznīcas vidū stāvus, lai vajadzīgā brīdī varētu locīt ceļus.
WWacsExtJmQ_0087.wav|Kad nu, ejot pie dievgalda, Bierans stāvēja viņai baznīcas vidū līdzās, tad viņa, tiklīdz atskanēja Jēzus vārds, ne vien pati locīja ceļus.
WWacsExtJmQ_0088.wav|Bet ar savu vienu celi piegrūda arī Bieranam pie tuvākā ceļa.
WWacsExtJmQ_0089.wav|Un vecis tad arī klusā paklausībā ikreiz pusbalsī iekāsējās, it kā ar to paziņodams vecenei, ka viņš saprot tās mājienu, bet pats ceļus locīt gan nelocīja nekad.
WWacsExtJmQ_0090.wav|Bierana lielākā un labākā savādība bija tā, ka veselības ziņā viņam nekad nekas nekaitēja: līdz šim viņš vēl ne reizi nebija nei sasirdzis, nei neveselības guļā gulējis.
WWacsExtJmQ_0091.wav|Vispār viņš nekādas kaites pie sevis nepazina.
WWacsExtJmQ_0092.wav|Ziemas laikā ejot pirtī, Bierans no karstas pirts drāzās ārā un pa izcirstu āliņģi metās strautā vai dīķī, izplunčājās labu brīdi tur un tad devās atpakaļ pirtī.
WWacsExtJmQ_0093.wav|Un arī tas viss nāca viņa veselībai tikai par labu.
WWacsExtJmQ_0094.wav|Daži veci ļaudis melsa un minstināja, ka Bierans miršot nesirdzis un nevārdzis, kad reiz lūzīšot no kājām, tad kritīšot kā nocirsts ozols no celma.
WWacsExtJmQ_0095.wav|Tā tas cienot būt ar tādiem stipriniekiem, kas dzīvē daudz ko izturējuši un kam nekad nekas nav kaitējis.
WWacsExtJmQ_0096.wav|Bierans par tādiem ļaužu gudrojumiem tikai mēdza vienam otram dažreiz it kā vaicādams noteikt:
WWacsExtJmQ_0097.wav|Ka, vai tu saules logu ka esi atvēris ka un jau pablendis ka, kāds kuram būs mūža gals ka?
WWacsExtJmQ_0098.wav|Matīsam dzīve patīkama lielā darba ļaužu vidū, kur pār visiem ir nopietniem vīriem, ir joku mīlētājiem un vēja grābšļiem valda vispārēja, kopēja jautrība un it kā svētku dienu jūkste, jo šādā pulkā neviens nerunā kaut kādu pelēku, nodilušu ikdienas valodu.
WWacsExtJmQ_0099.wav|Bet vai nu saka dziļdomīgi kodolīgu vārdu, kurā atspulgst skaista dzīves gudrība, par ko ikviens var nopriecāties, vai atkal dzirkstina tādus asprātīgus jokus, ka katram jāsmejas.
WWacsExtJmQ_0100.wav|Bet jautrība kļūst jo lielāka katru rītu ap azaida laiku, kad tur sanāk ēstnesējas.
WWacsExtJmQ_0101.wav|No katras sētas, kas savu nedēļu sūta liecībnieku, nāk ik rītus ēstnesēja ar siltu azaidu.
WWacsExtJmQ_0102.wav|Zemnieku dzīvē tā parasts, ka siltu ēdienu vāra un ēd tikai azaidā; citās reizēs iekož tāpat sausu un aukstu.
WWacsExtJmQ_0103.wav|Sanāk tad rītiem muižā ēstnesējas gandrīz tādā skaitā, cik darbā vīriešu.
WWacsExtJmQ_0104.wav|Un šīs ēstnesējas nav vis kaut kādas kalponītes vai ganu skuķes, nē, kas tām šādu laimi novēlēs?
WWacsExtJmQ_0105.wav|Pie lielām būvēm, kā še tagad, kur tik daudz jaunu, brašu vīriešu kopā liecībās pa lielākai daļai cenšas iet saimnieku pašu dēli , arī ēstnesējas ir gandrīz vienīgi saimnieku pašu meitas.
WWacsExtJmQ_0106.wav|Ja kādiem saimniekiem meitenes nav vēl paaugušas, tad vēlīgas gājējas ir atkal saimnieka vai saimnieces vēl neprecētās māsas; un tikai tad, ja kādā sētā nav arī šādu sieviešu, kalponei tiek novēlēts prieks iet goda pilno gājienu ar ēdienu pie liecībniekiem.
WWacsExtJmQ_0107.wav|Katra ēstnesēja uzpraušas un uzcērtas, protams, cik vien labi prazdama un spēdama: nomazgājas ar ziepēm, mati sapīti gludi un līdzeni, galvā jauns lakats, bet mugurā svētdienas apģērbs, un kājas ieautas pastalās nevis ar autelīšiem aptītas, kā pa mājām mēdz iet, bet visām zeķes.
WWacsExtJmQ_0108.wav|Daža pārāk greznīga saimnieku meita pat iecirtusies kurpēs.
WWacsExtJmQ_0109.wav|Tā visas sacenšas būt viena par otru pārākas.
WWacsExtJmQ_0110.wav|Nu kā lai arī ne, nekur citur nevar meitas tik labi izrādīties kā lielās liecībās, kur tik daudz saimnieku dēlu un citu brašu puišu kopā.
WWacsExtJmQ_0111.wav|Bez tam še svabada, vaļīga izturēšanās, var runāties, zadināties, puišus kaitināt, uzvedināt uz jokiem.
WWacsExtJmQ_0112.wav|Nav vis tā kā pie baznīcas, kur vieni otriem klusēdami iet garām.
WWacsExtJmQ_0113.wav|Nav arī tā kā krogā vai tirgū, kur puiši sadzērušies, kur dzirdama nepieklājīga valoda un kur drīz var izcelties ķildas un kaušanās puišu pašu starpā.
WWacsExtJmQ_0114.wav|Še viss iet godīgi un patīkami.
WWacsExtJmQ_0115.wav|Še tad arī katru rītu azaida laiks paiet ar lielu čalu, jokiem, smiekliem un jūksti.
WWacsExtJmQ_0116.wav|Piedevām pie visa tā dažu meitu paķer puisis, nosviež skaidās un izvārta uz vienu un otru pusi, citai pat špenceriti uz krūtīm pataisa vaļā.
WWacsExtJmQ_0117.wav|Tad liela kliegšana, sišana, skriešana, bēgšana un it kā nopietna sirdīšanās, bet puiši tālab nebūt nesatrūkstas, labi pazīdami to tikai par liekulību, izlikšanos.
WWacsExtJmQ_0118.wav|Ari ķieģeļu cepļa Anniņa kādu rītu ieradusies ēstnesēju pulkā.
WWacsExtJmQ_0119.wav|Viņai gan nav pašai sava ēdināmā, jo viņas tēvs strādā, kā parasts, ceplī un neviens no cepļa nenāk liecībās.
WWacsExtJmQ_0120.wav|Bet viņa, dzirdēdama par to lielo jauko jūksti, kāda ēstnesējām katru ritu ir muižā ar liecībniekiem, aizgājusi pie kaimiņu saimniekiem, kas ir viņas radi un arī sūta savu puisi muižā liecībās.
WWacsExtJmQ_0121.wav|Viņa sarunājusi ar saimnieci, savu mātes māsu, lai vienu rītu laiž viņu aiziet kalpones vietā ar ēdienu muižā.
WWacsExtJmQ_0122.wav|Tā viņa tur nu ierodas, uzcirtusies greznāka par visām citām, kā jau ceplenieka meita un savu vecāku vienīgs bērns.
WWacsExtJmQ_0123.wav|Matīss, ieraudzījis Ciebas draudzeni, ātri dodas azaidā muižas kuknē, kur līdz ar citiem muižas ļaudīm viņam vieta pie saimes galda.
WWacsExtJmQ_0124.wav|Drīz paēdis, viņš bez liekas kavēšanās iet atpakaļ darba vietā, domādams parunāties ar Anniņu, jo nav to sen saticis.
WWacsExtJmQ_0125.wav|Bet, nonācis pie kroga, jau redz trīs vai četrus saimnieku dēlus citu par citu gantējamies ap Anniņu.
WWacsExtJmQ_0126.wav|Viens grib nomaukt gredzenu, otrs rauga, vai nav siers kabatā bet vēl citi, tai apkārt dīžodami, kaut ko stāsta un smejas.
WWacsExtJmQ_0127.wav|Čala tāda, ka Matīss tur neko nesaprot, tikai redz, ka nav viņam tagad vietas pazīstamās skuķes tuvumā.
WWacsExtJmQ_0128.wav|Viņš tad arī paliek sānis skatoties.
WWacsExtJmQ_0129.wav|Matīs, ka vai tu ka neej pestīties no zaldātiem ka vaļam ka?...
WWacsExtJmQ_0130.wav|Dzirdēdams šādu uzrunu, Matīss pamet acis sānis un ierauga stāvam sev ieblakus veco Bieranu, kas, arī brokasti paturējis, liek sev jaunu tabakas klumšķi aiz lūpas.
WWacsExtJmQ_0135.wav|Jā, nu Matīss saprot puišu tādu gantēšanos ap Anniņu.
WWacsExtJmQ_0136.wav|Kādā sestdienas pievakarē, nākdams no patālākām mājām, kur bijis izmērīt uzsāktai būvei kokus, Matīss dzird lauka birzītē, netālu no cepļa, dziedam sieviešu balsi.
WWacsExtJmQ_0137.wav|Skaidri sadzirdami vārdi.
WWacsExtJmQ_0139.wav|Drīz iznāk klajumā arī pati dziedātāja, un viņš to pazīst par Anniņu.
WWacsExtJmQ_0140.wav|Tu, Anniņ, kā tad, es, kas gan cits drīkstētu cepļa birzītē dziedāt, ka tikai es pati.
WWacsExtJmQ_0141.wav|Varen pielīkstoša dziesma: pati pa birzi staigā un tad par birzi dzied.
WWacsExtJmQ_0142.wav|Tikai es šai birzē nekādu sudrabu nekur neredzu.
WWacsExtJmQ_0143.wav|Par šo birzi es arī nemaz nedziedu: te tikai staigājot, man ienāca prātā kāda cita birze patiesi sudraba, un par to tad dziedāju, tā sudraba birze, zini, zīmējas arī uz tevi.
WWacsExtJmQ_0144.wav|Nesaprotu, Annele, ko tu runā, kādu birzi tu īsti domā, un kas un kā tur varētu zīmēties uz mani?
WWacsExtJmQ_0146.wav|Kad būtu laika, pastāstītu, tad tu visu saprastu.
WWacsExtJmQ_0147.wav|Bet man tagad jāsteidzas.
WWacsExtJmQ_0149.wav|Būtu atnācis ātrāk, būtu te atradis abas mūs ar Ciebu: es biju pie viņas aizgājusi, un viņa, mani pavadīdama, atnāca līdz pat šejienei.
WWacsExtJmQ_0150.wav|Labi izrunājāmies, un tad viņa aizgāja atpakaļ.
WWacsExtJmQ_0151.wav|Es tik vēl pastaigājos pa birzi, ēzdama pirmās zemenes.
WWacsExtJmQ_0152.wav|Bet nu jāsteidzas arī mājās: jālīdz mātei noberzt galds un kraģi un noslaucīt sētu rītu svētdiena.
WWacsExtJmQ_0153.wav|Ak, tu sagājies un parunājies ar Ciebu.
WWacsExtJmQ_0154.wav|Es viņu dabūnu tikai redzēt: nekad nav iespējams satikties divatā, kur varētu arī parunāties.
WWacsExtJmQ_0155.wav|To jau viņa man arī teica.
WWacsExtJmQ_0156.wav|Dabūju no viņas daudz ko zināt.
WWacsExtJmQ_0157.wav|Atnāc, tad tev izstāstīšu visu, ko vēl nezini.
WWacsExtJmQ_0158.wav|Arī par to sudraba birzi.
WWacsExtJmQ_0159.wav|Kad lai aizeju?
WWacsExtJmQ_0161.wav|Šovakar ejams vakars, tas tiesa: rītu svētdiena, var no rīta ilgāk pagulēt.
WWacsExtJmQ_0162.wav|Bet, zini, es pie citām neeju, un tev varbūt ir jau savs gājējs: var vēl izcelties kņada.
WWacsExtJmQ_0163.wav|Nav man neviens nācējs gaidāms, esmu vēl neaizņemta, saka skuķe smiedamās.
WWacsExtJmQ_0164.wav|Gribētāju gan daudz, bet nevienam neesmu vēl solījusies: gribu izmeklēties no labākiem labāko, īstas cerības nekam neesmu vēl devusi, un tālab neviens nav mani nosolījis.
WWacsExtJmQ_0165.wav|Nāc droši, es guļu viena pati uz mūsu kūtsaugšas.
WWacsExtJmQ_0166.wav|Un Ciebas dēļ tev nepavisam nav ko bažīties: es pati viņai pateikšu, ka tu biji pie manis, un viņa tālab grizna nebūs; viņa taču zina, ka mēs visi trīs esam draugi kopā.
WWacsExtJmQ_0167.wav|Matīss viņai pretī nerunā un, no viņas atvadījies, steidzas mājup vēl padarīt un nobeigt savus šīsdienas darbus.
WWacsExtJmQ_0168.wav|Bija jauks vakars, kad viņš sakrēslā pārtiešus pa lauku ežām soļoja uz cepļa pusi.
WWacsExtJmQ_0169.wav|Visapkārt klusums, tik kaut kur uzziedējušā, bet vēl nepļautā āboliņa laukā piukšēja paipala, ieblakus smalcītē grieza grieze un netālajā kaimiņu sētā dzirdēja vēl sievietes dziedam.
WWacsExtJmQ_0170.wav|Matīss saprata, ka tās ir meitas, kas dziedādamas gaida un aicina savus draugus.
WWacsExtJmQ_0171.wav|Viņš piestājās un klausījās.
WWacsExtJmQ_0172.wav|Skaidri bija sadzirdami dziesmas vārdi:
WWacsExtJmQ_0173.wav|Visi mazi avotiņi Vakarāi miglu meta, visi mazi puisēniņi Uz meitām kājas āva.
WWacsExtJmQ_0174.wav|Viņš soļoja atkal tālāk.
WWacsExtJmQ_0175.wav|Tuvojoties pa grāvmali nākošo māju ābeļu dārzam, dzirdēja dārzā kādu sievieti pusbalsī iesaucamies:
WWacsExtJmQ_0176.wav|Juri, nemaz neej līdz vārtiem.
WWacsExtJmQ_0178.wav|Matīss saprata, ka kāda meita tur gaida savu.
WWacsExtJmQ_0179.wav|Negribēdams to maldināt un zinādams sevi šejienes zemnieku sētās vēl tik svešu, ka no balss to nepazīst, viņš atsaucās:
WWacsExtJmQ_0181.wav|Tas nule tik nāks.
WWacsExtJmQ_0182.wav|Nu viņš dzirdēja meitu iesmejamies un kaut ko atsakām, bet, ko, to viņš nesadzirdēja un vairāk neklausījās: viņš steidzās tālāk, zinādams arī sevi gaidām.
WWacsExtJmQ_0183.wav|Patiesībā viņam rūpēja dabūt zināt kaut ko par Ciebu, ar ko tik ilgi nebija dabūjis vairs sarunāties.
WWacsExtJmQ_0184.wav|Anniņa radās iznākusi viņam gabaliņu pretī, vezdama sētas suni sev līdzi saitē, lai tas, juzdams svešu cilvēku, nerietu, un tā viņi abi divi gluži klusu un neviena nemanīti uzkāpa uz kūtsaugšu, kur patīkami smaržoja pēc jauna siena, zaļiem bērziņiem un ziedošiem sērmaukšiem.
WWacsExtJmQ_0185.wav|Čukstēdama viņa tam teica, ka jau priekš pāris dienām nopļāvusi aparu, sienu izžāvējusi, uznesusi uz kūtsaugšu un tanī uztaisījusies gulu būšot patīkamāk gulēt nekā vecā sienā.
WWacsExtJmQ_0186.wav|Šovakar birzē nolauzusi arī bērziņu un ziedošu sērmaukšu dzenolas un apspraudusi ap guļu, lai guļot varētu šķisties it kā zaļā birzē vai dārzā.
WWacsExtJmQ_0187.wav|Matīss, nomaucies zābakus un novilcies muciņu, priecīgs sviedās čaukstošā, smaržīgā guļā blakus tīkamai skuķei, aplikdams tai roku ap vidu, un viņa tam tūliņ atbildēja ar mīļu, sirsnīgu pieglaušanos, spiezdamās tam jo tuvāk klāt.
WWacsExtJmQ_0188.wav|Bet, ko mīlīgā, tīkamā Anniņa pastāstīja, nebija nekas patīkams: Ciebu esot ieskatījis pats lielskungs.
WWacsExtJmQ_0189.wav|Viņa tam tā patīkot, ka tas aicinot viņu braukt tam līdzi uz Pēterburgu.
WWacsExtJmQ_0190.wav|Va stulbs izsaucās Matīss, uzšaudamies sēdus un gribēdams celties augšā, it kā rīkodamies steigties kur projām.
WWacsExtJmQ_0192.wav|Apmierinies un uzklausies visu, teica Anniņa, vilkdama to atpakaļ.
WWacsExtJmQ_0193.wav|Vēl jau viņa nekurp nebrauks.
WWacsExtJmQ_0194.wav|Tikai uz rudeni vai ziemu, kad kungi brauks atkal uz Pēterburgu, lielskungs gribētu, lai viņa tad arī ir līdzi.
WWacsExtJmQ_0195.wav|Iepriekš kungi braukšot vēl Vāczemē...
WWacsExtJmQ_0196.wav|Bet arī tagad, ja viņa paliek muižā, nav labi.
WWacsExtJmQ_0197.wav|Viņa būtu jāvāķ projām.
WWacsExtJmQ_0198.wav|Vismaz kalnā viņai nevajadzētu vairs palikt uztraucās Matīss.
WWacsExtJmQ_0199.wav|Nūja, tā jau mēs ar Ciebu arī runājām.
WWacsExtJmQ_0200.wav|Bet kā to lai izdara?
WWacsExtJmQ_0201.wav|Citādi jau viņai tur visādi labi: paēdusi uz labāko, apģērbta koši un daudz ko derīga mācās.
WWacsExtJmQ_0202.wav|Tu pats būsi noskatījies, ka viņa, kamēr atrodas muižā, ir kļuvusi vēl skaistāka nekā agrāk.
WWacsExtJmQ_0203.wav|Bet viņa baidās, ka cienīgs lielskungs, kas pret viņu esot tik labs un žēlīgs, gar viņu priecādamies, neiedomājas viņu paturēt par savu draugaļu.
WWacsExtJmQ_0204.wav|Tālab arī viņa pati gribētu, cik ātri vien iespējams, tikt no muižas projām.
WWacsExtJmQ_0205.wav|Nu, tad vajag teikt viņas mātei, lai ņem Ciebu atpakaļ pie sevis: muižā viņa var aizbildināties, ka mājās kāds sasirdzis un ka Ciebai tālab jānāk to kopt vai līdzēt strādāt.
WWacsExtJmQ_0206.wav|Ai, Mačiņ, cik tu domā labi un godīgi par cilvēkiem teica Anniņa nopūzdamās.
WWacsExtJmQ_0207.wav|Tu nezini vēl, kādas ir dažas mātes, kā viņas skatās uz savām meitenēm un kā viņas domājas gādājam par meitiņu labklājību.
WWacsExtJmQ_0208.wav|Kad tu krogū izdarīji muļķīgo joku, solīdams par Ciebu tik vērdiņu, tad viņas māte to ieraudzīja par lielu negodu un ļaužu smieklus šai lietā par tīri nepanesamu nelaimi.
WWacsExtJmQ_0209.wav|Bet, kad lielskungs Ciebu ņemtu sev par mīļāko, to viņa uzskatītu kā lielu laimi, ar ko varētu pat vēl citu priekšā palepoties.
WWacsExtJmQ_0210.wav|Viņas māte arī jau zina ko?
WWacsExtJmQ_0212.wav|Jau priekš pāris nedēļām Cieba man pastāstīja, kā viņai muižā klājas, un lūdza, lai noejot pie viņas mātes un tai visu pateicot, pašai esot kauns ar māti par tādām lietām runāt.
WWacsExtJmQ_0213.wav|Es tad arī tūliņ otrā dienā nogāju Lāčubitēs un Andartei visu izteicu.
WWacsExtJmQ_0214.wav|Bet vai tu vari iedomāties, ko viņa teica?
WWacsExtJmQ_0215.wav|Viņa, salikdama rokas kopā kā uz pateicības lūgšanu, izsaucās: Nu, tad paldies žēlīgajam debesu tēvam, ka Ciebelei kalnā klājas tā labi!
WWacsExtJmQ_0216.wav|Kad pats lielskungs meiteni aiztiek, tad jau tai pavisani cits prāts, cita drošība.
WWacsExtJmQ_0217.wav|Arī mums savā sētā tad būs vieglāka dzīve: vai ieiet kādreiz lopi muižas pļavā, vai gadās cita kāda liksta, vecais Lopu muižnieks var tad teikt, ko grib: noies tik dižā muižā, un viss būs labi.
WWacsExtJmQ_0219.wav|Lai tik Ciebele nu ir prātīga un prot to labumu saņemt, ko Laimes māmiņa tai nolikusi.
WWacsExtJmQ_0220.wav|Ak tu neganta māte izsaucās Matīss.
WWacsExtJmQ_0221.wav|Jā, mīļo Mačiņ, tādas tās lietas ir ar mūsu abu draudzeni.
WWacsExtJmQ_0222.wav|Viņa tagad atrodas tikpat kā dziesmā daudzinātā sudraba birzē: ja vienu zariņu nolauztu, tad staigātu sudrabota, varbūt arī apzeltīta.
WWacsExtJmQ_0223.wav|Māte pati gribētu, lai meita to dara, bet Cieba to nedara.
WWacsExtJmQ_0224.wav|Gādā tu nu, Mačiņ, ka viņa tiek no šīs bīstamās sudraba birzes ārā.
WWacsExtJmQ_0225.wav|To viņa pati vēlas un lika tev ziņot.
WWacsExtJmQ_0226.wav|Bet, kā to lai izdaru?
WWacsExtJmQ_0227.wav|Tev vajag viņu precēt.
WWacsExtJmQ_0228.wav|Viņa ir ar mieru dzīvot pagaidām pie taviem vecākiem Lopu muižā, tu varēsi palikt dižā muižā un pildīt savu vietu, bet svētvakariem aiziet pie viņas.
WWacsExtJmQ_0229.wav|Kad ar māti tādā naidā, viņa nelaidīs Ciebu pie manis.
WWacsExtJmQ_0230.wav|Jārauga ar māti salabt.
WWacsExtJmQ_0231.wav|Es līdzēšu.
WWacsExtJmQ_0232.wav|Esi tik laba, Anniņ.
WWacsExtJmQ_0233.wav|Par to būšu tev arvien pateicīgs.
WWacsExtJmQ_0234.wav|Tu jau reiz abus mūs izglābi no nejaukas ķezas; tev ātri rodas padoms.
WWacsExtJmQ_0235.wav|Varbūt arī šoreiz tāds netrūks.
WWacsExtJmQ_0236.wav|Un viņš apkampj Anniņu un pateicībā to skūpsta.
WWacsExtJmQ_0237.wav|Tomēr ilgi viņš nerimst uz vietas.
WWacsExtJmQ_0238.wav|Viņam atkal ierūpst par Ciebu un viņas likteni.
WWacsExtJmQ_0239.wav|Kā tad likties, ja māte neatļauj meitai ar viņu precēties?
WWacsExtJmQ_0240.wav|Bet kalnā tā ilgam palikt nevar.
WWacsExtJmQ_0241.wav|Jo ātrāk no turienes projām, jo labāk.
WWacsExtJmQ_0242.wav|Varbūt arī lielskungs šādā jaukā naktī viņu iesaucis pie sevis, kā viņš to pa dienu dažreiz liekot darīt: tiklīdz viņa darba istabā kas uzkopjams, padarāms, tūliņ liekot sulainim pasaukt Ciebu.
WWacsExtJmQ_0243.wav|Cieba gan teikusi Anniņai, ka līdz šim nekas neesot noticis, un galvojusi un dievojusies, ka arī turpmāk nekas nenotikšot, jo lielskungs, lai gan viņa tam patīkot, esot tomēr ļoti godīgs, bet velns lai tic tādam kungu godīgumam!
WWacsExtJmQ_0244.wav|Matīss saprot ļoti labi, ka lielkunga acīs tāda sētu meitene ir tikai nieks un nekad tā neuzdrīkstēsies tam nopietni pretoties, ja viņš ko pavēlēs.
WWacsExtJmQ_0245.wav|Kungs paliek kungs, un meitene ir tikai meitene.
WWacsExtJmQ_0246.wav|Tur neko nevar darīt.
WWacsExtJmQ_0247.wav|Matīss nezina pats, kālab, bet viņam tā vien nāk prātā, ka lielskungs taisni šovakar būs licis iesaukt Ciebu atkal pie sevis, un tad var iedomāties, kas šādā jaukā, mīlīgā naktī tur notiek.
WWacsExtJmQ_0248.wav|Nē, viņš vairs nevar gulēt.
WWacsExtJmQ_0249.wav|Teicis Anniņai ardievas, viņš ātri uzraujas muciņu un zābakus un dodas projām.
WWacsExtJmQ_0250.wav|Ilgi Matīss staigāja, līdz pat saules lēktam pa laukiem, pļavām un birzi, prātodams, kā savu līgavu aizvākt projām no muižas un ko darīt, ja Ciebas māte neatļauj precēties.
WWacsExtJmQ_0251.wav|Bet nevarēja viņš atrast nekāda padoma.
WWacsExtJmQ_0252.wav|Palika vienīgā cerība, ka Anniņai varbūt izdosies dusmīgo meitumāti pierunāt un ka viņš varēs ar to salabt.
ovEmI9ntOds_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
ovEmI9ntOds_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
ovEmI9ntOds_0003.wav|Otrā grāmata, sestā nodaļa.
ovEmI9ntOds_0004.wav|Mācītājs ir mācītājs, un meita paliek meita.
ovEmI9ntOds_0005.wav|Jau ar pirmo uzsaucienu vēsts par Bruģu muižas suņupuiša, skaistā Pētera, precēšanos izplatījās ne vien pa visām mazajām muižām, kuras ar dižo muižu atradās pastāvīgos sakaros.
ovEmI9ntOds_0006.wav|Bet arī pa visu plašo novadu, jo tiklab sava skaistuma, kā arī tās vietas dēļ, kādu tas ieņēma, Pēteris bija vispār pazīstams un daudzināts cilvēks.
ovEmI9ntOds_0007.wav|Viņa precēšanās tad arī bija notikums, par ko runāja visās malās, sevišķi tāpēc, ka viņš ņēma tās pašas muižas istabeni.
ovEmI9ntOds_0008.wav|Bet par istabenēm bija gandrīz visās muižās un novados nodibinājies tāds ieskats, ka tās prec tik tad, kad precētājam piesolīta laba paliekama vieta vai nu kādās mājās par saimnieku, vai mežsarga vieta, vai atkal, kad dod tam kādu krogu nomā.
ovEmI9ntOds_0009.wav|No šāda stāvokļa pārrunāja un apsprieda arī skaistā Pētera precēšanos, lai gan par viņa iecelšanu kādā labākā vietā nekas vēl nebija zināms.
ovEmI9ntOds_0010.wav|Bet ļaudīm jau bija savs iegansts domāt par Pētera un Lušķes precēšanos savādāk nekā par citiem šinī laikā uzsauktiem pāriem.
ovEmI9ntOds_0011.wav|Ari pašā Bruģu muižā šī precību lieta bija dzīvu pārrunu priekšmets.
ovEmI9ntOds_0012.wav|Še, protams, tas notika tikai labvēlīgā garā vien, bez nekādiem ierobiem un blakus domām, lai gan Pētera liegšanās braukt pirmā sestdienā pie mācītāja bija kļuvusi ļaudīm zināma un dažs labs par šo lietu domīgi kratīja galvu.
ovEmI9ntOds_0013.wav|Škaļi par sajukumu Pētera precību gaitā tomēr neko nerunāja.
ovEmI9ntOds_0014.wav|Ja kāds kaut ko par to ieminējās savam kaimiņam, tad šis tūliņ, žigli pamirkšķinādams acis un savādi pavīpsnādams, griezās sānus un gāja nost, ar to rādīdams, ka viņš to lietu saprot gan, fcet neko par to nevēlas runāt.
ovEmI9ntOds_0015.wav|Tā muižas ļaužu starpā šās precību lietu ēnas puse netika tuvāk apgaismota.
ovEmI9ntOds_0016.wav|Tā bija tāda lieta, ko visi saprata, kā saka, tāpat pa tumsu, un tātad runāja, sprieda un priecājās tik par precību gaišo pusi vien.
ovEmI9ntOds_0017.wav|Sevišķi meitām patika triekt par Lušķes laimi un priecāties un gatavoties uz gaidāmām kāzām.
ovEmI9ntOds_0018.wav|Kalna meitu sarunās, kas lielāko tiesu norisinājās plašajā virtuvē, pavisam nost no kungu dzīvokļiem, nereti dzīvi piedalījās arī kungu radiniece Lote, rīkodamās ap pavardu kopā ar meitām un līdzi tām jokodamās.
ovEmI9ntOds_0019.wav|Būdama pati saderināta un nevarēdama vēl sagaidīt savas kāzas, jautrā, priecīgā kundzene labprāt mīlēja triekt par citu jaunu ļaužu laimi, kam kāzas bija ātrāk gaidāmas.
ovEmI9ntOds_0020.wav|Te nu viņai Lušķe tagad šķita īstā sarunu otriniece, kur sievietes laikiem atradās vienas pašas savā starpā, citādi tik pieklājīgā kungu kārtas jaunava gribēja un varēja izrunāties pēc sirds patikšanas.
ovEmI9ntOds_0021.wav|Nu, Lušķe, pēc nepilnām trīs nedēļām tev būs kāzas, Lote kādu dienu teica, kad sievietes atradās atkal vienas pašas kuknē.
ovEmI9ntOds_0022.wav|Mēs visas būsim tavās kāzās un dancosim uz nebēdu.
ovEmI9ntOds_0023.wav|Lai tik puiši spēj mums turēt pretī.
ovEmI9ntOds_0024.wav|Bet saki kad varēsim sagaidīt pirmajam bērnam kristības: pēc gada vai jau ātrāk?
ovEmI9ntOds_0025.wav|Lušķe nosarka kā nopliķēta un nezināja nekā, ko teikt, ko būt.
ovEmI9ntOds_0026.wav|Nu, Lušķe, ko nu kaunies un sarksti kā maza meitene, pieķerta pie nedarbiem tincināja to atkal Lote.
ovEmI9ntOds_0027.wav|Mēs te esam sievietes vien, un runāt par bērniem taču nav ne kauns, ne grēks, bērniem jābūt.
ovEmI9ntOds_0028.wav|Tas tā Dieva nolikts, un Dieva nolikums jāpilda.
ovEmI9ntOds_0029.wav|Tā darījušas mūsu mātes, tā jādara arī mums, un tā darīs atkal mūsu bērni.
ovEmI9ntOds_0030.wav|Lušķe arī pēc visa tā nemācēja kundzenei nekā atteikt, bet viņas vietā atbildēja Annele:
ovEmI9ntOds_0031.wav|Uz kristībām būs jāgaida varbūt tikai labs pusgads.
ovEmI9ntOds_0032.wav|Tālab jau kāzas tagad, kā saka, par mantu jāsteidz.
ovEmI9ntOds_0034.wav|Nē, nē, tas nav nekāds dudāris.
ovEmI9ntOds_0035.wav|Nemaz nebūtu to no viņa domājusi.
ovEmI9ntOds_0036.wav|Un, Lušķe, to es tev piekodinu: turies arī turpmāk denkti ik gadu pa bērnam!
ovEmI9ntOds_0037.wav|Tas ir katras sievas gods.
ovEmI9ntOds_0038.wav|Tā mēdza teikt mana mātesmāte, un es saku to pašu.
ovEmI9ntOds_0039.wav|Ko, tikai katru gadu pa bērnam, tas nav nekas, teica saimniece, iznākdama ar nelielu papīra lapu rokā no savas istabas un dzirdēdama kundzenes pēdējo teikumu.
ovEmI9ntOds_0040.wav|Nupat gribēju jums visām rādīt, ko es te lasu latviešu avīzēs.
ovEmI9ntOds_0041.wav|Rau, tur stāstīts, ka Ārlavas draudzē kādai skrodera sievai vienpadsmit mēnešu laikā bijuši pieci bērni.
ovEmI9ntOds_0042.wav|Tūkstoš astoņsimt trīsdesmit septītā gada divdesmit trešajā oktobrī tai piedzimuši dvīņi un tūkstoš astoņsimt trīsdesmit astotā gada ceturtajā septembrī trīnīši.
ovEmI9ntOds_0043.wav|Šo piecu bērnu starpā četri bijuši dēliņi un viena merģelīte, bet visi nomiruši.
ovEmI9ntOds_0045.wav|Lai Dieva rokā izbrīnīdamās un tīri izbijušās iesaucās meitas cita par citu, dzirdēdamas tādu brīnumu.
ovEmI9ntOds_0046.wav|Mācības stundas beigusi, patlaban ienāca virtuvē arī Cieba.
ovEmI9ntOds_0047.wav|Meitu valodas, kas ar saimnieces iejaukšanos bija novirzījušās uz citu pusi, piegriezās atkal gaidāmām kāzām.
ovEmI9ntOds_0048.wav|Citas meitas taujāja Lušķei, kādu tā katrai domājot piešķirt otrinieku vai līdzgājēju kāzu dienā baznīcā, jo īstā noteikšana šai lietā piederēja līgavai, bet Lušķe viņām par visu to nebija vēl nekā teikusi.
ovEmI9ntOds_0049.wav|Nu ņēmās kopīgi par to apspriesties, pie kam izrādījās, ka līgavas domas laimīgi saskanēja ar meitu domām.
ovEmI9ntOds_0050.wav|It kā uzminēdama meitu vēlmes, tā bija pratusi izmeklēt visām tādus otriniekus, kas katrai patika vislabāk.
ovEmI9ntOds_0051.wav|Tik Ciebai nebija pie šīs izvēles nekāda īsta prieka, jo Matīss, kas strādāja daždien muižā, citreiz atkal veselu nedēļu vai ilgāk rāvās pa malu muiželēm vai saimnieku sētām.
ovEmI9ntOds_0052.wav|Kāzās nebija nemaz lūgts, kā jau tāds, kas nav pie muižas saimes un sevišķi pie kalna ļaudīm piederīgs.
ovEmI9ntOds_0053.wav|Bet kalna meitām bija visām līdzgājēji jādod tikai no kalna ļaudīm to prasīja vienkārša pieklājība.
ovEmI9ntOds_0054.wav|Tā Ciebai tad arī piešķīra par otrinieku jauno sulaini.
ovEmI9ntOds_0055.wav|Viņa bija gudra diezgan neizrādīt nekādu nemieru ar šādu izvēli, lai tā nevajadzīgi nepaustu sava sakara noslēpumu ar Matīsu.
ovEmI9ntOds_0056.wav|Priecīgāka par visām citām teicās būt Lote, kurai taisni uz viņas pašas izteiktu vēlējumos par baznīcā vedēju bija noteikts Salms Salms, kas, kā jau visām, tā arī viņai vareni patika.
ovEmI9ntOds_0057.wav|Gan Salms Salms bija tikai darbu puisis, bet, tā kā viņš bija cēlākais un brašākais starp visiem puišiem, tad piķieris bija viņu jau ielūdzis kā vienu no pašiem pirmajiem.
ovEmI9ntOds_0058.wav|Tā visas jutās apmierinātas un priecīgas un solījās labi gatavoties uz diženo kāzu dienu, lai katra būtu sprauna un sprangsta.
ovEmI9ntOds_0059.wav|Redzēdama meitas tā priecājamies, saimniece teica.
ovEmI9ntOds_0060.wav|Meitas, ja jums kāzu prieki tā patīk, tad klausaities, ko es jums teikšu: precieties viena katru vasaru, tad ik gadu dabūsim svinēt kuplas kāzas; cienīgs lielskungs, kad es palūgšu, ļaus saviem gājējiem katru reizi rīkot kāzas no muižas labuma.
ovEmI9ntOds_0061.wav|Tādai lielai, bagātai muižai, kāda ir Bruģu muiža, tas nekur nekādu šukumu neiztaisa.
ovEmI9ntOds_0062.wav|Pagastu tagad tā kā tā vairs nedos lai tad ceļ kāzas.
ovEmI9ntOds_0063.wav|Un uz kāzām neiziet ne desmitā daļa no tā, kas izgāja, rīkojot pagastu.
ovEmI9ntOds_0064.wav|Jā, meitenes, precaities, precaities, precaities!
ovEmI9ntOds_0065.wav|Tad būs ir jums pašām, ir mums citiem vairāk prieka nekā dzīvot gadu no gada tāpat, bez kāzām.
ovEmI9ntOds_0066.wav|Kā mēs varam precēties, kad puiši mūs neņem iesaucās vecākā namene.
ovEmI9ntOds_0067.wav|Mēs taču pašas nevaram tos bildināt.
ovEmI9ntOds_0068.wav|Bet kā viņi lai mūs bildina, kad paši netiek pie mums, jo muižā meitās iešana aizliegta rūgtu pārmetumu pilnā balsī iesaucās Annele.
ovEmI9ntOds_0069.wav|Mēs guļam kā nonnes aiz aizslēgtām durvīm, un, tiklīdz kāds puisis vienu vai otru svētvakar piegrabina pie loga, tad jau suns priekšnamā sāk tūliņ riet, un otrā rītā bail vien ir, ka cienīgā nesauc mūs priekšā.
ovEmI9ntOds_0070.wav|Puiši tāpat baidās, ka neaizdzen tos no muižas projām, ja pieķer pie meitās iešanas, un tālab nerādās mūsu istabas logiem ne tuvumā.
ovEmI9ntOds_0071.wav|Visiem vēl labi atmiņā, kā viņgad izgāja luknajam Jurelim: tiklīdz cienīgā dabūja zināt, ka viņš naktīs lien pa logu mūs istabā un ka skaistā Marģieta ir tā, pie kuras viņš lien, tad abus tai pašā dienā aizdzina no muižas, un Jurelim vēl iepriekš muižkungs lika piecus uzskaitīt.
ovEmI9ntOds_0072.wav|Kurš puisis gan tad var vēl uzdrīkstēties nākt pie mums?
ovEmI9ntOds_0073.wav|Un tālab mēs te kļūstam vecas un nedabūnam precēties, sūdzējās atkal vecākā namene.
ovEmI9ntOds_0074.wav|Ak, kas nekait sētu meitām izsaucās trešā istabene, kas nupat bija iznākusi no kungu istabām un dzirdējusi, par ko meitas runāja.
ovEmI9ntOds_0075.wav|Pie tām katru svētvakaru aiziet puiši, ar tām iedraudzējas, samīlas.
ovEmI9ntOds_0076.wav|Tā tas iet cauru vasaru, un rudenī tad precas, ak, cik tas jauki!
ovEmI9ntOds_0077.wav|Mēs te kalnā, no puišiem atšķirtas, ziedam, ziedam kā neviena neredzētas, neaiztiktas puķītes, līdz noziedam un saziedam kā vecas garozas, un tad neviens vairs mūs neņem.
ovEmI9ntOds_0078.wav|Tā meita guģojās, pa daļai bēdīga, pa daļai jocīgi pasmaidīdama, un beidzot palēkdama un pa trallinādama uzdzied:
ovEmI9ntOds_0079.wav|Cik bēdīgi tie vecāki, kas meitas audzina!
ovEmI9ntOds_0080.wav|Visi smejas.
ovEmI9ntOds_0081.wav|Veļas mazgātāja, kas divu meitu pavadībā ienāk virtuvē nodot izmazgāto veļu un dzird, par ko te triec, arī jaucas valodās.
ovEmI9ntOds_0082.wav|Bet nu jau arī sētu meitām nebūšot vairs tāda luča kā līdz šim, viņa saka, nolikdama savu veļas grozu uz sola un pati nosēzdamās tam līdzās.
ovEmI9ntOds_0083.wav|Es vakar biju baznīcā, labi klausījos sprediķi un ko dzirdēju?
ovEmI9ntOds_0084.wav|Sprediķoja mācītājs visvairāk tik pret meitās iešanu, solījās arī likt baznīcasvīriem uzzināt tos saimniekus, kas neklausīs viņa uzaicinājumam un neaizliegs meitām pieņemt puišus, lai tad vēlāk šādus saimniekus varētu ņemt priekšā.
ovEmI9ntOds_0085.wav|Un iesvētāmiem jaunekļiem šo pavasari arī dikti piekodinājis, lai atmetot nejauko meitās iešanas paražu, saka Annele.
ovEmI9ntOds_0086.wav|Mana māsa Ilze līdz ar dažām citām meitenēm arī šo pavasari bija mācībā.
ovEmI9ntOds_0087.wav|Tā man visu pastāstīja.
ovEmI9ntOds_0088.wav|Sevišķi meitenēm pieteicis, lai nu, kad būs dižu cilvēku kārtā, puišus nepieņemot.
ovEmI9ntOds_0089.wav|Nu kā tad lai apprecas?
ovEmI9ntOds_0090.wav|Jeb vai mācītājs domā precēšanos arī aizliegt tā atkal vaicā kāda.
ovEmI9ntOds_0091.wav|Ko tu, Cieba, uz to saki?
ovEmI9ntOds_0092.wav|Es tur neko nesaku, es priekš tam esmu par jaunu un par muļķi.
ovEmI9ntOds_0093.wav|Meitās iešanu un puišu pieņemšanu jau arī toreiz, kad es gāju iesvētībā, pie sestā baušļa mums izskaidroja kā ļoti nelabu paražu un cieši to noliedza.
ovEmI9ntOds_0094.wav|Bet mana māte saka tā: mācītājs ir mācītājs, un meita paliek meita!
ovEmI9ntOds_0095.wav|Mācītājam jāsludina savs Dieva vārds un jāmāca ļaudis uz visu labu, bet meitai jāzina, kā viņa var puišiem patikt un kā tiek pie vīra.
ovEmI9ntOds_0096.wav|Meitās iešana ir precību iesākums, un neprecējusies neviena negrib palikt: ko iesāks vecumā?
ovEmI9ntOds_0097.wav|Kas dos maizi?...
ovEmI9ntOds_0098.wav|Tā mana māte teica, bet es tur nesaku nekā.
ovEmI9ntOds_0099.wav|Prātīgs vārds, ko tava māte saka, Cieba izsaucās vecākā namene.
ovEmI9ntOds_0100.wav|Mācītājs ar savu gudrību vēl nevienu meitu nav apprecinājis.
ovEmI9ntOds_0101.wav|Viņš tikai var salaulāt.
ovEmI9ntOds_0102.wav|Viss cits ir meitas pašas darīšana.
ovEmI9ntOds_0103.wav|Es saku, te, mūsu zemē, mācītāji iedomājušies par pārāk vareniem kungiem, gandrīz ieguvuši tādu varu, it kā kādi otrās šķiras lielkungi, ņem Lote vārdu.
ovEmI9ntOds_0104.wav|Pat ļaužu precību lietās tie jaucas iekšā.
ovEmI9ntOds_0105.wav|Kaš tiem par daļu, kur puiši ar meitām satiekas un noslēdz savu draudzību naktī uz kūtsaugšas vai kur citur?
ovEmI9ntOds_0106.wav|Vāczemē mācītāji nebūt nav tik lieli vīri kā pie mums un nedzīvo arī tik plaši un lepni kā mūsu mācītāji.
ovEmI9ntOds_0107.wav|Apdomājiet, mana tante Ernestīne, Stalbes barona Kampenhauzena meita, ziniet, tagadējā aizkraukles Šulca cienīgā, ceļodama viņgad ar savu māsu pa Vāczemi, pieņēmušas Drēzdenē sev par kalponi kāda turienes lauku mācītāja meitu.
ovEmI9ntOds_0108.wav|Sakiet kur tas pie mums dzirdēts, ka mācītāju meitas ietu par kalponēm?
ovEmI9ntOds_0109.wav|Joka dēļ varu vēl pieminēt, ka tai meitai vārds bijis Doze vai tas bijis viņas kristīts vārds vai tikai palama, to nezinu, bet Doze bijusi ļoti laba meitene: klausīga, priecīga un visādi attapīga, tā ka tante nevar viņu noslavēt vien.
ovEmI9ntOds_0110.wav|Visas smējās kā kutinātas par tādu savādu vārdu.
ovEmI9ntOds_0111.wav|Smiekliem mitējoties, saimniece teica:
ovEmI9ntOds_0112.wav|Tas taisnība, Lotes frēlen, ka pie mums mācītāji varen iedomīgi un tur savu kārtu, ja arī ne gluži līdzīgu, tad vismaz stipri palīdzīgu lielkungu kārtai.
ovEmI9ntOds_0113.wav|Gudrāk viņi darītu, ja tik pārāk nejauktos ļaužu dzīvē, labāk paši savas meitas vairāk radinātu darbā.
ovEmI9ntOds_0114.wav|Tā ka tās ņemtos sev par priekšzīmi Vāczemes mācītāja Dozi, un, ja arī neietu kalpot pie citiem, vismaz pašas sevi varētu apkopt, un nevajadzētu turēt vēl kalpones viņu nopuišošanai.
ovEmI9ntOds_0115.wav|Ka puišiem muižās neļauj iet meitās, tur es gan neko nevaru darīt, jo to ne vien mūsu kungi aizlieguši, tas tā ir visās muižās.
ovEmI9ntOds_0116.wav|Bet, ja mācītājs domā visā novadā vadāt puišus kā pavadā, tad tas viņam neizdosies!
ovEmI9ntOds_0118.wav|mūsu novadā to nekad nepielaidīšu, un bez manis mācītājs neko neizdarīs: man klausīs ir pagasta tiesa, ir visi vagari un saimnieki vairāk nekā viņam.
ovEmI9ntOds_0119.wav|Un jūs, meitas, nemaz nebēdājiet, ka paliksit neprecētas, teica tagad Lote, atiedama no pavarda nostāk un pagriezdamās uz meitu pusi.
ovEmI9ntOds_0120.wav|Gan es zināšu jums līdzēt, jūs brīnāties, kā es to izdarīšu?
ovEmI9ntOds_0121.wav|Nemaz nebrīnieties, pastāstīšu jums, kā mana radiniece, Vībiņu lielkunga meita, darījusi.
ovEmI9ntOds_0122.wav|Viņu apprecēja barons Rops no Pūņu muižas pie Valtaiķiem.
ovEmI9ntOds_0123.wav|Aizvesta Pūņos, jaunā Ropene ņēmusies iestāstīt turienes saimniekiem, ka vībiņnieces ir varenas saimnieces.
ovEmI9ntOds_0124.wav|Un ko domājat, trīs Pūņu saimnieku dēli, sekodami sava lielkunga paraugam un paklausīdami viņa cienīgās ieteikšanai, nemās un aizbrauc Vībiņos un pārvedas katrs vienu saimnieica meitu.
ovEmI9ntOds_0125.wav|Tas tādā mazā novadiņā kā Vībiņi, kur tikai pieci vai seši saimnieki, ir liels skaits.
ovEmI9ntOds_0126.wav|Būtu arī vēl daži citi pūņenieki braukuši Vībinos precībās, bet Vībiņu saimniekiem nebijis vairāk meitu, tin ziniet es darīšu tāpat.
ovEmI9ntOds_0127.wav|Es esmu saderināta ar Vadakstes baronu.
ovEmI9ntOds_0128.wav|Tiklīdz mani aizvedīs uz turieni, ņemšos ieteikt Vadakstes saimnieku dēliem un citiem brašiem puišiem, lai brauc Bruģu muižā precēties, tamdēļ ka te ir labas un denktas meitas.
ovEmI9ntOds_0129.wav|Pagaidiet tik, tad jūs visas nocels kā ogas un citu pēc citas aizvedīs man pakaļ vadakstniekos.
ovEmI9ntOds_0130.wav|Sajūsminātās meitas nu sacēla lielu čalu un smieklus.
ovEmI9ntOds_0131.wav|Jau iepriekš tencinādamas Lotes kundzenei par viņas jauko nodomu, kā arī gribēdamas vēl ko runāt par šo lietu, kad virtuvē steidzīgi iedrāzās namiķis un tīri aizelsies ziņoja saimniecei, ka novadā uzskrējuši traki suņi.
ovEmI9ntOds_0132.wav|Dažās mājās jau sarieti sētas suņi.
ovEmI9ntOds_0133.wav|Viens svešs suns redzēts šodien pie muižu rijām laikam arī bijis traks.
ovEmI9ntOds_0134.wav|Vagaris gribot zināt, ko nu darīt: sūtīt jātnieku pie tiesas priekšsēdētāja vai gaidīt, līdz muižkungs pārjās no meža pļavām.
ovEmI9ntOds_0136.wav|Ko tie saprot?
ovEmI9ntOds_0137.wav|Es zināšu pati, kas darāms, atteica saimniece un lika pasaukt veco piķieri.
8u6lQZQaKFg_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
8u6lQZQaKFg_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
8u6lQZQaKFg_0003.wav|Otrā grāmata, otrā nodaļa.
8u6lQZQaKFg_0004.wav|Taisnības meklētājs netaisnā dzīvē.
8u6lQZQaKFg_0005.wav|Pa Jāņiem pārbrauca muižā Bruģu kungu vecākā meita ar sanīkušu skuķi.
8u6lQZQaKFg_0006.wav|Šī meita ar savu vīru un bērniem pastāvīgi dzīvoja arī Pēterburgā, bet tagad ārsti bija atraduši, ka meitenei vajadzīgs lauku gaiss un ka tai caurām dienām jaukā laikā jādzīvo tikai ārā, vislabāk, rotaļājoties ar citiem bērniem.
8u6lQZQaKFg_0007.wav|Tā kā kungu pašu tuvākos rados nebija nekādu mazāku bērnu, kas pastāvīgi varētu uzturēties Bruģu muižā, tad meitenes māte ar veco dzimtkundzi nolēma, ka tai jādzīvo kopā ar muižas ļaužu bērniem.
8u6lQZQaKFg_0008.wav|Bruģu kungi, pastāvīgi dzīvodami galvaspilsētā un brīvlaikus pavadīdami ne tikai savā Kurzemes muižā, bet dažu vasaru viesodamies arī pie saviem draugiem Krievijā uz laukiem, nebija tik iedomīgi kā citi to laiku Baltijas muižnieki un nešķīrās pagalam lepni no saviem ļaudīm nost.
8u6lQZQaKFg_0009.wav|Viņiem bija pielipis kaut kas no krievu muižniecības liberālisma un vienkāršās izturēšanās pret gājēju cilvēkiem un zemnieku ļaudīm, kā jau tas parasti mēdz būt tanīs zemēs, kur muižnieki un zemnieki ir vienas tautības.
8u6lQZQaKFg_0010.wav|Tā arī tagad bez kādas sevišķas domāšanas un gudrošanas muižas gājēju sievas tika uzaicinātas savus bērnus, kas nav vēl nodoti dzīt ganos un arī citādi nekur nav nodarbināti, laist dienām dzīvot pie kungu meitenes.
8u6lQZQaKFg_0011.wav|Noteicēja, kuriem bērniem jānāk ar kungu meiteni rotaļāties, bija muižas saimniece.
8u6lQZQaKFg_0012.wav|Divi tādi rotaļu biedri bija jau gatavi nācēji katru dienu.
8u6lQZQaKFg_0013.wav|Tie bija Kažis ar Maži.
8u6lQZQaKFg_0014.wav|Tos tagad par jaunu uzprausa, viņu nātna kamzoļus un biksiņas lika pavisam pie malas, uzģērba pusvadmalas drēbītes un noteica, ka tiem jau tūliņ pēc azaida jāpaliek turpat virtuves tuvumā un jāgaida, līdz celsies prēlenīte, lai tad ar to varētu dzīvoties.
8u6lQZQaKFg_0015.wav|Citi saziņotie bērni bija: dārznieka Jūle, kučiera Māre, staļļa puiša un jātnieka zēni un vēl daži citi.
8u6lQZQaKFg_0016.wav|Tiklīdz bija paziņots, kādas jaunas, gluži neparastas gaitas šiem bērniem nu priekšā, tad mātes vispirms ņēma un nopēra tos, lai tie godīgi uzvestos un prēlenītei būtu visur paklausīgi, tā ka nebūtu dzirdamas nekādas sūdzības par viņiem.
8u6lQZQaKFg_0017.wav|Tad bērnus uzprausa un saveda pie virtuves, kur saimniece lika padot tiem riecienu sviestmaizes un tad stāvēt un gaidīt, līdz nāks prēlenīte.
8u6lQZQaKFg_0018.wav|Pēc pulksten desmitiem gaidītā arī iznāca.
8u6lQZQaKFg_0019.wav|Tā bija slaika, kalsna meitenīte, laikam ap astoņi gadi veca, bālu sejiņu un vareniem melniem matiem.
8u6lQZQaKFg_0020.wav|Reizē ar viņu nāca viņas māte, kā arī vecā dzimtkundze un tām līdzi saimniece.
8u6lQZQaKFg_0021.wav|Visas tās pamācīja bērnus, lai esot godīgi, lai spēlējoties ar prēlenīti un arī paši savā starpā lai satiekot, tad tiem došot labi paēst un tie varēšot dzīvoties ar visām prēlenītes mantiņām.
8u6lQZQaKFg_0022.wav|Pateica bērniem arī, ka prēlenīti saucot Sofihenu, bet, kad bērni šādu nedzirdētu vārdu nevarēja izrunāt, tad saimniece pateica, ka Sofihenu latviski saucot par Zapeli, un tad arī bērniem noteica, ka tiem tā jāsauc par Zapeles prēlenīti.
8u6lQZQaKFg_0023.wav|Šij bija pār kamiesi sarkanā zīda lentē skaista somiņa, no kuras tā izņēma pilnu saujiņu saldumu un uz pirmo iepazīšanos deva katram bērnam pa gabaliņam.
8u6lQZQaKFg_0024.wav|Tad aicināja bērnus spēlēties.
8u6lQZQaKFg_0025.wav|Bērni skatījās, mutes iepletuši, un nezināja, kā to iesākt, bet Zapele pati to zināja.
8u6lQZQaKFg_0026.wav|Viņai bija ap vidu vairākkārt apņemta gara sarkana pīne.
8u6lQZQaKFg_0027.wav|To atrisinājusi vaļā un paņēmusi rokā, viņa teica nu nāciet, brauksim.
8u6lQZQaKFg_0028.wav|Āre, man ir grožas, es jūs iejūgšu un tad braukšu.
8u6lQZQaKFg_0029.wav|Un, iedevusi Kažim un kādai lielākai meitenei katram pīnes galu un pati turēdama pīnes vidu vienā un vicīti otrā rokā pātagas vietā, viņa tos brauca.
8u6lQZQaKFg_0030.wav|Tā sākās rotaļu dzīve.
8u6lQZQaKFg_0031.wav|Pēc tam lika Kažim arī pati sevi ar otru meiteni jūgt, un Kažis tad brauca viņas.
8u6lQZQaKFg_0032.wav|Zināja viņa arī citādus rotaļu paņēmienus.
8u6lQZQaKFg_0033.wav|Tā tiem pagāja pirmās dienas cēliens vienā iešanā un hraukšanā, tā ka pusdienā visi bija izsalkuši un vakarā noguruši.
8u6lQZQaKFg_0034.wav|Nākošās dienās radās arī mazi jauni un skaisti ratiņi: muižas ratniekam bija uzdots visā klusumā tos pagatavot, nu tie bija gatavi, un varēja tagad braukt pavisam citādi nekā līdz šim.
8u6lQZQaKFg_0035.wav|Ratiņus sauca par karieti, un, kad divus zirgus pārā sajūdza karietei priekšā, tad grožu turētājs varēja ne vien pats sēdēt ratu priekšā, bet varēja aiz sevis sēdināt arī kungus, cienmātes un prēlenes.
8u6lQZQaKFg_0036.wav|Brauca tā tik ilgi, līdz visi piekusa, un šodien pusdienā bērni ēda divreiz vairāk nekā citām dienām.
8u6lQZQaKFg_0037.wav|Pēcpusdienā braukšana ar jauno karieti atkal turpinājās.
8u6lQZQaKFg_0038.wav|Kādā braucienā Kažis ar Zapeli bija zirgi, Mažis kučieris bet divas meitenes cienīgās, žēlīgās lielmātes.
8u6lQZQaKFg_0039.wav|Viņas bija arī šādai kārtai piederīgi greznojušās: ieraudzījušas uz žoga saimnieces vecu svārku, kur tas bija izlikts vēdināšanai, viņas bija to izvēlējušās par savu goda ģērbu, braucot pie kaimiņu lielmātes viesos.
8u6lQZQaKFg_0040.wav|Bet, tā kā otrs goda svārks nekur nebija dabūjams, tad bija abas salīdušas vienā un tanī pašā un sēdēja, kopā saspiedušās, cienīgas un sprengstas.
8u6lQZQaKFg_0041.wav|Galvās lielu, lepnu cepuru vietā bija uzmaukušās katra vienu miltu sietiņu, ko bija pavilkušas no virtuves.
8u6lQZQaKFg_0042.wav|Divas mazākās meitenes viņām priekšā tupēja karietē kā cienīgās prēlenes, kam nākošos gados būšot jāprecas.
8u6lQZQaKFg_0043.wav|Braucot no kāda uzkalniņa parkā, zirgi sāka trakot, kučieris nespēja tos savaldīt, tie cirtās sāņus, kariete apkrita apkārt.
8u6lQZQaKFg_0044.wav|Un cienīgās lielmātes, no karietes izvēlušās, ritēja abas savā kopējā svārkā lejup un viņam pakaļ cienīgās prēlenes un kučieris.
8u6lQZQaKFg_0045.wav|Bet abi zirgi, noskrējuši lejā, skatījās un smējās īstus zirga smieklus.
8u6lQZQaKFg_0046.wav|Kādu dienu, kad bija apnikuši braukt, abi karapuiši ņēmās rādīt savus kara mācību paņēmienus.
8u6lQZQaKFg_0047.wav|Uzlikušies pusriķa katrs sev uz kamiesi, tie soļoja vienādos soļos, ātri griezdamies gan uz vienu, gan otru pusi apkārt.
8u6lQZQaKFg_0048.wav|Kad domājās soļošanu vai griešanos izdarījuši nepareizi, Kažis pliķēja ir mazo brāli, ir arī pats sev cirta pliķus pa vienu un otru vaigu, grūda arī ir sev, ir mazajam brālim dūri padegunē, lai turētu galvu augsti un stāvētu braši.
8u6lQZQaKFg_0049.wav|Šāda karapuišu mācība ļoti iepatikās Zapelei.
8u6lQZQaKFg_0050.wav|Brīdi noskatījusies puisēnu savādi stingrajā mācību gaitā, viņa iesaucās:
8u6lQZQaKFg_0051.wav|Kaži, es arī būšu karapuisis.
8u6lQZQaKFg_0052.wav|Dod man savu šauteni, es iešu staltiem, stingriem soļiem, un, kad labi to neprotu, grūd man arī tāpat kā sev un Mažim dūri padegunē.
8u6lQZQaKFg_0053.wav|Kažis atdeva tai savu riķi, viņa to uzlikās uz kamieša, ar vienu roku to turēja, bet otru roku, nolaidusi sev gar sāniem, kustināja un vicināja, pie tam sākdama stalti soļot.
8u6lQZQaKFg_0054.wav|Brīdi soļojusi uz vienu un otru pusi, viņa priecīgi teica Kažim:
8u6lQZQaKFg_0055.wav|Bet nu grūd man arī dūri padegunē, tā kā dara visiem zaldātiem.
8u6lQZQaKFg_0056.wav|Es gribu būt arī īsts karapuisis, lai visi runā, ka mani arī karā nokaus.
8u6lQZQaKFg_0057.wav|Puika, piegājis tai klāt un uzsaukdams:
8u6lQZQaKFg_0058.wav|Pumu turi augstāk, pagrūda tai dūri padegunē, pasizdams to uz augšu.
8u6lQZQaKFg_0059.wav|Meitene, nometusi riki zemē un abām rokām saķērusi degunu, sāka pilnā balsī kliegt, tā ka Kažis un visi citi bērni izbijušies palika stāvot un uz meiteni skatoties.
8u6lQZQaKFg_0060.wav|Viņi tagad atradās parka malā, patālu no pils, kur meitenes brēkšana nebija kalnā sadzirdama, bet muižas ļaužu ēkās to bija tūliņ dzirdējuši, un drīz tur saskrēja izbijušās bērnu mātes raudzīt, kas noticis.
8u6lQZQaKFg_0061.wav|Kālab prēlenīte brēc sauca viena.
8u6lQZQaKFg_0062.wav|Kas Zapeles prēlenītei ko darīja uztraukdamās vaicāja otra.
8u6lQZQaKFg_0063.wav|Es tur nekā neesmu vainīga, ātri un bailīgi stāsta kāda meitenīte, redzēdama māti jau meklējam žagaru.
8u6lQZQaKFg_0064.wav|Bet Kažis iegrūda kungu Zapelei ar dūri padegunē, un viņai nu dikti sāp, un tālab viņa vēkš.
8u6lQZQaKFg_0065.wav|Ak jūs, sasodītie bērni, kādi jūs esat neganti!
8u6lQZQaKFg_0066.wav|Vai nevarat mierīgi un godīgi dzīvoties?
8u6lQZQaKFg_0067.wav|Kamdēļ jums vajag aiztikt kungu bērnu rājās kāda māte, pērdama savu bērnu.
8u6lQZQaKFg_0068.wav|Bērni sauca un dievojās, ka kungu Zapele pati gribējusi, lai grūž dūri padegunē, bet mātes nemaz neklausījās bērnu dievošanos un vēl uzstāja, kamdēļ ļāvuši Kažim Zapelei tā darīt, vai gan nezinot, ka kungu bērnu nav brīv aiztikt.
8u6lQZQaKFg_0069.wav|Tā visi bērni dabūja pērienu vienā reizā, un uz brīdi sacēlās tādas pēršanas koncerta skaņas, ka ne sava vārda nevarēja sadzirdēt, jo neviena māte šādā reizē savu bērnu nežēloja, katra tikai skatījās uz kalna pusi, sevī laikam vēlēdamās, kaut jel no kungiem kādi redzētu, kā viņa prot savu bērnu valdīt.
8u6lQZQaKFg_0070.wav|Bet neviens kungu kārtas cilvēks nekur nebija redzams, neredzēja nākam arī nevienu no kalna ļaudīm, kas kungiem varētu pastāstīt par šo pēc sievu pašu domām labo darbu, ko viņas nupat padalījušas.
8u6lQZQaKFg_0071.wav|Na, bet re iesaucās tagad kāda sieva, it kā apdomādamās par visu, kas bija noticis.
8u6lQZQaKFg_0072.wav|Mēs savus bērnus visus nopērām, kā rakstīt norakstījām.
8u6lQZQaKFg_0073.wav|Bet īstais vaininieks iziet tukšā cauri: Kažis, tas resgalis, nedabū ne cirtiena.
8u6lQZQaKFg_0074.wav|Kas to pērs, kad tam nav mātes nosaka otra sieva.
8u6lQZQaKFg_0075.wav|Kas tādam zatukam nekait rājas trešā.
8u6lQZQaKFg_0076.wav|Labu darbu padarījis, kungu merģeli izbrēcinājis, stāv nu un skatās sausām acīm kā dižais vērsis, bet visi citi pērienu dabūjuši, kā pelnījuši.
8u6lQZQaKFg_0077.wav|īsto vainīgo gan nevajadzētu tā gluži tukšā palaist.
8u6lQZQaKFg_0078.wav|Tā gan, tā gan, runā atkal kāda māte.
8u6lQZQaKFg_0079.wav|Vajadzīgs tas tā būtu, bet lai Dieva rokā, eEs cita bērnam pirksta klāt neduru.
8u6lQZQaKFg_0080.wav|Nu, kas to lai dara, kurai lai būtu dūša to darīt?
8u6lQZQaKFg_0081.wav|Tad es labāk pati savu bērnu noperu divreiz nekā cita vienreiz.
8u6lQZQaKFg_0082.wav|Bet, ja peram, tad lai peram visas, nevarēsim tad viena otrai vēlāk nekā pārmest, ka šī vai tā pērusi svešu bērnu: visas būsim vienādas, un pēriena tas resgalis pelnījis ir!
8u6lQZQaKFg_0083.wav|Tādā reizā, kur aiztikts kungu bērns, ticis bez pēriena vaļā, viņš izvirtis lopā.
8u6lQZQaKFg_0084.wav|Bet, ja mācību dabūs, iznāks dienās vēl par cilvēku, un tad viņa māte vēl ir viņā saulē sacīs paldies, ka viņas bērnu esam redzējušas un neesam ļāvušas tam noiet no rantas.
8u6lQZQaKFg_0085.wav|Un sievas vienojās tādā kārtā, ka visas ņēma un pēc kārtas vien nopēra Kaži.
8u6lQZQaKFg_0086.wav|Gan zēns sauca, ka neesot vainīgs un ka viņu nokaušot karā.
8u6lQZQaKFg_0087.wav|Bet uz to neklausījās.
8u6lQZQaKFg_0088.wav|Kāda sieva pat atteica:
8u6lQZQaKFg_0089.wav|Nu, ko tad tevi vēl žēlot?
8u6lQZQaKFg_0091.wav|Sievas jau sen bija aizgājušas projām, nopērto bērnu raudas visgarām bija jau apklusušas, tikai Kažis vien vēl dikti un garos vilcienos raudāja.
8u6lQZQaKFg_0092.wav|Na, beidz reiz jel tu arī, teica kāda skuķīte.
8u6lQZQaKFg_0093.wav|Cik ilgi tu īsti vēkšēsi, atkal un atkal atņemdamies un sākdams no jauna?
8u6lQZQaKFg_0094.wav|Jā, jūs visi dabūjāt katrs tik pa vienreiz pēriena, bet es dabūju septiņas reizes.
8u6lQZQaKFg_0095.wav|Man tad arī jāvēkš septiņas reizes ilgāk pārjums, atteica Kažis, uzņemdams jaunu brēkšanas paņēmienu...
8u6lQZQaKFg_0096.wav|Es vien nedabūju pēriena, bet mani īsti nokaus karā, noteica Mažis, skatīdamies uz brāli un klausīdamies viņa ilgajā un gari gļēvajā brēkšanā.
8u6lQZQaKFg_0097.wav|Vakaros, rotaļām beidzoties, bērni aizvadīja Zapeli līdz lievenēm un tad brīdi palika vēl tur stāvot, līdz tā uzkāpa pils otrā stāvā un pa savas istabas logu nometa tiem katram pa gabaliņam saldumu, pēc kam tie tad devās katrs savās mājās uz guļu.
8u6lQZQaKFg_0098.wav|Kad šovakar tie nostājās savā zināmā vietā pils priekšā, gaidīdami savu vakara tiesu, Zapele tiem, kā parasts, nometa katram gabaliņu, bet Kažim meta trīs gabaliņus.
8u6lQZQaKFg_0099.wav|Otrā dienā, kad bērni sapulcējās dārzā un tur iznāca Zapele, tā apķēra Kaži un, to bučodama, teica:
8u6lQZQaKFg_0100.wav|Mīļais Kažīt, piedod man, ka tu vakar manis dēļ dabūji tik daudz pēriena.
8u6lQZQaKFg_0101.wav|Bet nu nespēlēsim vairs tādas kara spēles, kur dūri grūž padegunē.
8u6lQZQaKFg_0102.wav|Man tas dikti sāp, spēlēsim labāk citu ko, un, ja kur vajadzīgs sist, tad sit pa muguru vai vēderu, vai citur kur.
8u6lQZQaKFg_0103.wav|Tur man tā nesāp.
8u6lQZQaKFg_0104.wav|Es tev nesitīšu vairs ne pa degunu, ne pa muguru, ne citur kur.
8u6lQZQaKFg_0105.wav|Ja gribi, sities pati, atteica Kažis, atkāpdamies no meitenes nostāk.
8u6lQZQaKFg_0106.wav|Kādu dienu Zapele iznesās līdzi savu lielo un skaisto lelli.
8u6lQZQaKFg_0107.wav|Nu dzīvojās visi ar to.
8u6lQZQaKFg_0108.wav|Katrs gribēja to savu reizi turēt rokā un saukt par savu.
8u6lQZQaKFg_0109.wav|Dažs paturēja ilgāk, nekā citiem patika, un tā lelles dēl izcēlās gandrīz dumpis, tā ka mātēm vajadzēja jau nākt palīgā miera nodibināšanai.
8u6lQZQaKFg_0110.wav|Uz Zapeles vēlēšanos muižas šuvējai bija jāpagatavo arī citiem bērniem lelles un jāpašuj tām tādi pat skaisti un raibi apģērbi kā pirmai lellei.
8u6lQZQaKFg_0111.wav|Puišeļiem lelles negatavoja, tiem iedeva citas kādas paijas.
8u6lQZQaKFg_0112.wav|Tik Kažim, kas par vari bija iegribējies dzīvoties pats ar savu lelli, Zapele arī vienu iedeva.
8u6lQZQaKFg_0113.wav|Jo, ievērojot to, ka tas viņas dēļ bija dabūjis tādu daudzkārtīgu pērienu, tā labprāt darīja visu, ko viņš vēlējās.
8u6lQZQaKFg_0114.wav|Dzīvojās nu veseliem lāgiem ar lellēm.
8u6lQZQaKFg_0115.wav|Muižā šinī laikā bija nomiris kādā kalpu ģimenē bērns.
8u6lQZQaKFg_0116.wav|To dzirdēdami, arī rotaļu bērni iedomājās, ka vienai lellei jāmirst.
8u6lQZQaKFg_0117.wav|Par tādu izredzēja Kaža lelli.
8u6lQZQaKFg_0118.wav|To nu tad noteica mirušu, izraka dārzā pie ceriņu krūma bedri, ietina mirušo lupatās, ielika tad bedrē, apbēra ar zemēm, uzstatīja no diviem kociņiem pataisītu krustiņu virsū un kapu appušķoja ar puķēm.
8u6lQZQaKFg_0119.wav|Lai apbērošana būtu pilnīga, tad turēja arī pātarus.
8u6lQZQaKFg_0120.wav|Meitenes pirms dziedāja kādu dziesmu.
8u6lQZQaKFg_0121.wav|Vārdus nezinādamas, tik tāpat ģīgāja un leloja; pēc tam Kažim, kā lielākajam vīram viņu pulkā, bija jābūt īstajam pātarniekam.
8u6lQZQaKFg_0122.wav|Salicies rokas uz krūtīm, viņš skaitīja tos zināmos, parastos bērnu rotaļu pātarus, ko tie allaž savā dzīvē mēdz skaitīt.
8u6lQZQaKFg_0124.wav|Un tā vien tālāk, citi bērni, arī turēdami rokas krustiski saliktas uz krūtīm, klusākā balsī skaitīja pātarniekam līdzi.
8u6lQZQaKFg_0125.wav|Visi kaklus izstiepuši un rūpīgi skatīdamies apkārt, vai kur kāds nenoklausās viņu pātarus, jo bērniem labi bija zināms, ka mātes tādus pātarus aizliegušas, ticēdamas, ka no to skaitīšanas varot uznākt bads.
8u6lQZQaKFg_0126.wav|Laimīgi savus leļļu pātarus noskaitījuši nei kāds bija dzirdējis, nei mātes bija atnākušas ar žagaru, bērni devās mājās pie vakariņām un miera.
8u6lQZQaKFg_0127.wav|Otrā rītā dažas meitenes, piecēlušās agrāk par citiem bērniem, bija izgājušas dārzā, klusi atrakušas apbedīto lelli, bedrīti aizbērušas, kapu appušķojušas, kā bijis.
8u6lQZQaKFg_0128.wav|Un lelli pārnesušas mājās, lai tām viena būtu vairāk, droši ticēdamas, ka Kažis savā neapķērīgā prātā domās savu lelli patiešām mirušu un paliekam kapā uz visiem laikiem, kā jau visi miroņi paliek tur, kur reiz guldīti.
8u6lQZQaKFg_0129.wav|Bet Kažim, kas jau no dabas bija liels meiteņu un leļļu cienītājs, bija ļoti žēl savas skaistās lelles.
8u6lQZQaKFg_0130.wav|Agrāk viņš tādu nebija dabūjis ne redzēt, ne turēt rokā un otrreiz tādu droši vien vairs nedabūs par savu.
8u6lQZQaKFg_0131.wav|Jau vakar viņam bija tāds žēlums šās lelles dēļ, ka, iedams gulēt, bija visā klusumā raudājis.
8u6lQZQaKFg_0132.wav|Šorīt piecēlies, aizgājis muižas virtuvē un paturējis azaidu, viņš nekā labāka nezināja darīt kā visā klusumā steigties dārzā pie ceriņa krūma un rakt savu lelli ārā.
8u6lQZQaKFg_0133.wav|Kā īsts dzīvības atjaunotājs viņš aizsvieda krustiņu, šo kapsētas inventāru, ar visām puķēm tālu projām, izkasīja no bedrītes zemi, bet atrada tur vienīgi lupatas, kurās lelle vakar bijusi ietīstīta, turpretim no pašas lelles ne ziņas, ne miņas.
8u6lQZQaKFg_0134.wav|Jau tā nobēdājies un nu pagalam uztraucies, Kažis cita padoma vairs nezināja kā uz vietas laist visas savas brēku trumetes vaļā, cik vien tām bija skaņu spējas, tā ka viss dārzs un muižas pagalms atskanēja no viņa bēdu un izmisuma saucieniem.
8u6lQZQaKFg_0135.wav|Pirmās bļāvējam tūliņ steidzās klāt vainīgās meitenes, pūlēdamās to daudzmaz apklusināt un viltīgi ziņkārīgas vaicādamas, kas noticis.
8u6lQZQaKFg_0136.wav|Kažis vairāk nespēja kā tik saukt:
8u6lQZQaKFg_0138.wav|Bet tava lelle taču mirusi, aprakta kapā, un tur tai jāpaliek guļot līdz pastara dienai.
8u6lQZQaKFg_0139.wav|Kur tu to vairs dabūsi mēģināja tam meitenes ieskaidrot, pūlēdamās to noklusināt, lai nebimbātu jel tik skaļi.
8u6lQZQaKFg_0140.wav|Nē, niekus jūs man neiestāstīsit, jūs viņu esat izņēmušas.
8u6lQZQaKFg_0142.wav|Drīz atsteidzās dažas izbiedētās mātes, domādamas lēkušos kādu nelaimi.
8u6lQZQaKFg_0143.wav|Blēdīgais notikums ātri vien bija celts dienas gaismā, vainīgās meitenes dabūja pelnīto pērienu, un lelle bija jāatdod Kažim atpakaļ.
8u6lQZQaKFg_0144.wav|Tas lelli gan paņēma, tomēr bimbāšanā vēl nerimās.
8u6lQZQaKFg_0145.wav|Na, ko tad nu vēl arvien krāc kā krāka!
8u6lQZQaKFg_0147.wav|Kālab neturi vēl muti uzstāja tam kāda sieva.
8u6lQZQaKFg_0148.wav|Jā, citas meitenes gan dabūja pērienu, bet dārznieka Katre nav vēl pērta, un viņa ir arī vainīga, visas es viņas redzēju no dārza puses atnākam, viņa tur arī bijusi klāt.
8u6lQZQaKFg_0149.wav|Kā es varu būt mierīgs?
8u6lQZQaKFg_0151.wav|Sievas dzīrās tam iestāstīt, ka dārzniece nav tagad mājās, tā aizgājusi ciemā.
8u6lQZQaKFg_0152.wav|Un kas lai Katreli perot, kad viņas māte te nav?
8u6lQZQaKFg_0153.wav|Tātad tur nekā nevarot darīt.
8u6lQZQaKFg_0154.wav|Bet Kažis uz tādām ierunām neklausījās un tās neievēroja, trumetēdams savas trumetes bez apstājas tālāk, pat vēl arvien skaļāk.
8u6lQZQaKFg_0155.wav|Va re, kāds tiepumdesa griezdamās pie citām sievām, rājās paklusā balsī jaunā vagarene, it kā pauzdama ko sevišķi svarīgu.
8u6lQZQaKFg_0156.wav|Viņš tev nerimstas, kamēr nav noticis tas, ko viņš grib.
8u6lQZQaKFg_0157.wav|Vai tad tu, pagāns, nevarētu turēt rīkli?
8u6lQZQaKFg_0158.wav|Baurā kā dižais vērsis.
8u6lQZQaKFg_0159.wav|Arī citas sievas rājās gan paklusā, gan skaļākā balsī, dievodamās, ka cita bērnam neviena nedrīkstot likt roku klāt un Kažis tālab lai jel paliekot klusu.
8u6lQZQaKFg_0160.wav|Ko šis ar tādu baurošanu gan gribot panākt?
8u6lQZQaKFg_0161.wav|Es gribu tik dabūt savu taisnību, atteica zēns, uz brīdi apturēdams bimbu.
8u6lQZQaKFg_0162.wav|Kā mani septiņas mātes varēja pērt, kad es nemaz nebiju vainīgs, kālab tad tagad tās neviena neper Katreli, kas ir vainīga?
8u6lQZQaKFg_0163.wav|Un Kažis turpināja savu bimbāšanu.
8u6lQZQaKFg_0164.wav|Asaru jau sen bija pietrūcis, raudāšana jau labu laiku bija gājusi sausā veidā vien, kad beidzot dārzniece pārnāca, nopēra Katreli, un Kažis nu tika reiz pie miera un varēja līdzi citiem bērniem sākt atkal dzīvoties.
8u6lQZQaKFg_0165.wav|Kādu citu reizi Kažim bija notikusi pārestība atkal citādā ziņā.
8u6lQZQaKFg_0166.wav|Bērni bija gājuši vistiņās vai slēpiņos, katram savu reizi aizsienot acis, kuram tad bija citi jāmeklē un jāķer, bet, kad Kažim bija acis aizsietas, citi bēgdami bija to ielecinājuši grāvī, kur dibenā bija ūdens, un tā viņš bija ne vien pats saslapis, bet arī savas pusvadmalas drēbes notašķījis ar dubļiem.
8u6lQZQaKFg_0167.wav|Atkal atskanēja viņa raudu un gaudu saucieni tik skaļi, ka drīz saskrēja no visām pusēm bērnu mātes un, redzēdamas Kažim notikušo pārestību, kā arī ievērojot viņa skaļās brēkas pēc tiesas un taisnības, katra nebūt nekavēdamās ņēma un nopēra savu bērnu.
8u6lQZQaKFg_0168.wav|Tomēr Kažis, kā par brīnumu, savas asaru un gaudu slūžas vēl neapturēja.
8u6lQZQaKFg_0169.wav|Na, ko tad nu tu vēl bauro un trumetē?
8u6lQZQaKFg_0170.wav|Nu jau visi pērienu dabūja no daikta, ko tad tev vēl vajaga noprasīja tam kāda māte.
8u6lQZQaKFg_0171.wav|Kur tad visi no daikta, kad kungu Zapele palika sveikā gaudodams guģojās Kažis.
8u6lQZQaKFg_0173.wav|Lai Zapele tevis dēļ dabūtu pērienu?
8u6lQZQaKFg_0175.wav|Kur tas dzirdēts, ka kungu bērns zemnieku bērna dēļ dabūtu pērienu?...
8u6lQZQaKFg_0176.wav|Un kas to drīkstētu darīt?...
8u6lQZQaKFg_0177.wav|Nē, to tu neceri tas nekad nenotiks...
8u6lQZQaKFg_0178.wav|Drīzāk tad pats dabūsi atkal kāvienu, bet ne Zapele tai neviens nedurs ne pirksta klāt, tā sievas teica un rājās cita par citu.
8u6lQZQaKFg_0179.wav|Bet Kažis bimbādams turējās par savu taisnību:
8u6lQZQaKFg_0180.wav|Kā tad es viņas dēļ dabūju septiņkārtīgu pērienu, nemaz nebūdams vainīgs, un tad viņu neviena māte nevar nopērt, kad viņa ir tāpat vainīga kā visi citi bērni.
8u6lQZQaKFg_0181.wav|Ai, vai, vai, man jācieš septiņkārtīga netaisnība!
8u6lQZQaKFg_0182.wav|Kuš, pagāns, vai turēsi muti, izdzirdēs vēl kalnā, atnāks kāds no turienes, tad tu redzēsi, kas būs!
8u6lQZQaKFg_0183.wav|Staļļa puiša sieva, redzēdama puiku nerimstamies un par mantu gribēdama nodibināt bērnu starpā mieru, pasauca Zapeli pie sevis, klusu ar to parunājās, tad aizgriezās drusku sāņus, pārstiepa to sev pār celi un, pacēlusi tai brunčus, tā pliukšķināja, ka skanēja vien...
8u6lQZQaKFg_0185.wav|Na, Kaži, nu tu redzēji, ka Zapele arī dabūja pērienu, nu tu dabūji savu taisnību, paliec nu mierīgs.
8u6lQZQaKFg_0186.wav|Arī Zapele, pieskrējusi tam klāt un priecīga lēkādama apkārt, sauca:
8u6lQZQaKFg_0187.wav|Jā, jā, Kažīt, nu es arī dabūju pērienu, esi nu labs un mierīgs, un spēlēsimies visi atkal tālāk, ko, vai ja?
8u6lQZQaKFg_0188.wav|Bet Kažis nebija vis tik viegli apmuļķināms.
8u6lQZQaKFg_0189.wav|Redzēdams sevi tik rupji mānām, viņš vēl vairāk jutās apbēdināts savā taisnības meklēšanas dziņā un, pagriezies pret sievu, kas bija ērmojusies ar Zapeles pēršanu, sauca:
8u6lQZQaKFg_0190.wav|Nē, tu viņu nepēri vis, tik pati sapliukšķināji savas plaukstas.
8u6lQZQaKFg_0191.wav|To es labi redzēju, ja, ja būtu dabūjusi patiesu pērienu, tad viņa tagad nelēkātu vis te, priecīgi smiedamās, man apkārt, bet brēktu un šņukstētu.
8u6lQZQaKFg_0192.wav|Zapele, kas bija aizmirsusi, ka pēc dabūtā pēriena vajag raudāt, tagad, aizspiedusi abas plaukstas acīm priekšā, sāka it kā elsāt un šņukstēt, bet nu bija par vēlu, un šāds prasts, acīm redzams mānīšanas veids apbēdināto zēnu sarūgtināja vēl vairāk, tā ka tas ar vēl lielāku sparu uzsāka jaunu bimbāšanas paņēmienu.
8u6lQZQaKFg_0193.wav|Tiešām viņš vēl ataurās kādu no kalna šurp.
8u6lQZQaKFg_0194.wav|Vai tu, aurinieks, nebūsi reiz klusu rājās atkal kāda sieva.
8u6lQZQaKFg_0195.wav|Drīz arī patiesi redzēja steidzīgos soļos dodamies šurp vecāko nameni.
8u6lQZQaKFg_0196.wav|Dzirdēdama, kas noticis, namene ar lielu bardzību uzstāja tai sievai, kas bija ērmojusies ar Zapeles pēršanu:
8u6lQZQaKFg_0197.wav|Kā tu, staļļa puisene, drīksti ķerties cienīgai prēlenītei klāt?
8u6lQZQaKFg_0198.wav|Kas tev vēlējis kungu bērnu aiztikt, ko?
8u6lQZQaKFg_0199.wav|Es, mīļā namene, nekā nedarīju, neviena sitieniņa prēlenītei neiesitu.
8u6lQZQaKFg_0200.wav|Tikai rādīju, it kā pērtu, bet pati savas plaukstas vien saplaukšķināju.
8u6lQZQaKFg_0201.wav|Dievs ir mans liecinieks, es vairāk nekā nedariju.
8u6lQZQaKFg_0202.wav|Arī pati cienīgā prēlenītes lielkundzenīte zina, ka es tikai rādīju vien, vairāk nekā, dievojās staļļa puiša sieva.
8u6lQZQaKFg_0204.wav|Kas drīkst rādīt, ka kungu bērns tiktu pērts?
8u6lQZQaKFg_0205.wav|Kur tas ir dzirdēts?
8u6lQZQaKFg_0206.wav|Ne sapnī tu, prasta sieva, nedrīksti to sapņot, kur nu vēl rādīt citiem!
8u6lQZQaKFg_0207.wav|Šodien kungi izbraukuši, tu domā, tad jau var darīt, ko grib?
8u6lQZQaKFg_0208.wav|Bet saimniece ir mājās, un es esmu tikpat kā viņas labā roka.
8u6lQZQaKFg_0209.wav|Ko es teicu, tas ir.
8u6lQZQaKFg_0210.wav|Saimniece tagad guļ dienasvidu, bet, kad piecelsies un es pateiktu, kā tu izturies pret kungu bērnu, tad tu redzētu, kas būtu.
8u6lQZQaKFg_0211.wav|Ja tikai es viņai varbūt patiesi vēl nepasaku...
8u6lQZQaKFg_0212.wav|Un nekādu čaladu te netaisiet, ka lai saimniece var mierīgi gulēt!
8u6lQZQaKFg_0213.wav|To teikusi, namene paņēma Zapeli pie rokas un gribēja vest to kalnā.
8u6lQZQaKFg_0214.wav|Par tādu izturēšanos visas sievas vareni sabijās, jo tādu soli viņas uzskatīja it kā kara pieteikšanu visām tām, kurām kalnā nebija tieši nekādas darīšanas un kuras bija uzskatījušas par lielu žēlastību un labumu no kalna puses, ka viņu bērni drīkst dzīvoties kopā ar kungu bērnu.
8u6lQZQaKFg_0215.wav|Visas tās tīri nolbāla par namenes tādu strauju un stāvu izturēšanos.
8u6lQZQaKFg_0216.wav|Nevienai neradās nekā, ko teikt.
8u6lQZQaKFg_0217.wav|Par laimi, Zapele negāja namenei līdzi, gaiši noteikdama, ka gribot vēl spēlēties ar citiem bērniem un ka viņa neesot tai nekāda pavēlētāja.
8u6lQZQaKFg_0218.wav|Juzdamās savas varenības apziņā aizskarta, namene klusu un it kā nokaunējusies aizgāja uz turieni, no kurienes bija nākusi.
8u6lQZQaKFg_0219.wav|Un sievas, vieglāk uzelpodamas, gāja mājup, bērnus atstādamas pie Zapeles, tik naktssardzene veda Kaži sev līdzi, lai tas netraucētu saimnieci dienasvidus gulēšanā.
8u6lQZQaKFg_0220.wav|Un savas taisnības meklēšanas garo gaudu dziesmu turpinātu mājās, līdz pašam apniks vai pietrūks spēka.
F1uZ2ScJsM8_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
F1uZ2ScJsM8_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
F1uZ2ScJsM8_0003.wav|Otrā grāmata, septītā nodaļa.
F1uZ2ScJsM8_0004.wav|Napoleons savas varas augstumos.
F1uZ2ScJsM8_0005.wav|Tiklīdz vecais piķieris ienāca virtuvē, saimniece tam lika tūliņ ņemt bisi un apstaigāt muižas tuvāko apkārtni un, ja kur redz kādu svešu suni, nošaut; novadā esot uzklīduši traki suņi, un tāpēc nu esot jārūpējas, lai tie neiekļūstot muižā un neaprej arī šejienes suņus.
F1uZ2ScJsM8_0006.wav|Saņēmis tādu pavēli, piķieris steidzās savā istabā, pielādēja bisi un tad devās uz lauka lūkot, vai būtu kas šaujams.
F1uZ2ScJsM8_0007.wav|Bet saimniece teica Ciebai, lai kungu Zapeli ar viņas rotaļu biedriem sauc no parka, kur bērni patlaban braukā un dzīvojas ar mazo zirdziņu, tūliņ mājās un piekodina tiem šodien neiet vairs nekur, bet dzīvoties tikai tepat, lieveņu priekšā.
F1uZ2ScJsM8_0008.wav|Stalļapuisim vajadzēja jūgt zirdziņu no ratiem ārā un laist staliī.
F1uZ2ScJsM8_0009.wav|Vēl pieteikusi namenei lielo suni piesiet virtuves priekšnamā un arī mazos šuneļus savākt iekšā, viņa lika vagarim sūtīt muižas jātniekus pa apkārtējām sētām un paziņot saimniekiem, ka uzklīduši traki suņi un tādēļ, ja kur redz kādu svešu suni, lai no nosit.
F1uZ2ScJsM8_0010.wav|Tad viņa devās iekšā paziņot kungiem, kas noticis un ko viņa izdarījusi.
F1uZ2ScJsM8_0011.wav|Vecais piķieris pārnāca vakarā, nevienu suni nenošāvis.
F1uZ2ScJsM8_0012.wav|Otrā dienā viņš pie pusdienas stāstīja, ka šodien gan redzējis kādu svešu suni un abi ar lauķi, kas arī tagad staigājot pa laukiem ar šaudīkli rokās, gan dzinušies tam pakaļ un katrs savu reizi izšāvuši, bet suns aizbēdzis.
F1uZ2ScJsM8_0013.wav|Tāds stāstījums likās apstiprinām vēstis, ka traki suņi skraida pa apkārtni.
F1uZ2ScJsM8_0014.wav|Kungu Zapeli ar viņas rotaļu biedriem arī šodien nelaida nekur tālākne iet, nebraukt.
F1uZ2ScJsM8_0015.wav|Bet bērniem drīz apnika tāda ierobežota dzīve.
F1uZ2ScJsM8_0016.wav|Tie vēlējās turpināt savu agrāko dzīvi, braukāt pa parku un līdz pat tuvākajam mežam, un to viņiem labprāt arī negribēja liegt.
F1uZ2ScJsM8_0017.wav|Tamdēļ pāris dienu tiem deva līdzi veco piķieri, kas ar bisi rokās lai apsargātu tos.
F1uZ2ScJsM8_0018.wav|Tomēr šāds apsargs īsti nepatika pašai saimniecei: viņai tas šķita atgādinām arestantu dzīvi, jo tiem arī visur ejot līdzi apbruņots zaldāts, kā viņa to pilsētā redzējusi.
F1uZ2ScJsM8_0019.wav|Tamdēļ viņa runāja ar vagari, uzprasīdama tam, vai nezinot kādu darbinieku, kas arī bez bises rokā nebaidītos no suņiem, lai tas pavadītu bērnus viņu rotaļu gaitās; tikai lai izmeklējot godīgu un rūpīgu cilvēku, uz ko var palaisties.
F1uZ2ScJsM8_0020.wav|Vagaris, brītiņu padomājis, teica:
F1uZ2ScJsM8_0021.wav|Tāds vīrs man nemaz nav jāmeklē, tāds man jau ir, un labāku par to jūs vairs neatradīsit tas ir vecais Bierans, kam no suņiem nekad nav bijis bail.
F1uZ2ScJsM8_0022.wav|Taisni otrādi, no viņa bēg visi suņi, viņš tos aizdzen bez nekādiem ieročiem, pilnīgi tukšām rokām.
F1uZ2ScJsM8_0023.wav|Vai tas varētu būt?
F1uZ2ScJsM8_0024.wav|Kā viņš to izdara neticīgi brihīdamās, vaicāja saimniece.
F1uZ2ScJsM8_0025.wav|Viņa, kas zināja visādas dīvainas lietas, par suņu aizdzīšanu bez nenieka rokās nebija līdz šim nekā dzirdējusi.
F1uZ2ScJsM8_0026.wav|Un nu vagaris tai pastāsta, ka Bieranam piemītot savādā, neizprotamā īpašība, kāda jau dažreiz pieredzēta pie viena otra veca vīra, kas arī niknākos suņus protot aizdzīt gluži tukšām rokām.
F1uZ2ScJsM8_0027.wav|Nometoties tik četrrāpus un skrejot tiem pretī, tad suņi, ausis nolaiduši un astis iesituši kājstarpā, kaukdami un bļaudami bēgot projām.
F1uZ2ScJsM8_0028.wav|Tā darot arī Bierans.
F1uZ2ScJsM8_0030.wav|Varbūt no viņiem arī suņi bēgtu.
F1uZ2ScJsM8_0031.wav|Nekā, daži ir mēģinājuši to darīt, bet nekas nav iznācis: suņi nav vis bēguši, bet vēl pašus mēģinātājus sakoduši.
F1uZ2ScJsM8_0032.wav|Saimniece lika tūliņ atsaukt Bieranu šurp.
F1uZ2ScJsM8_0033.wav|Viņa sāka ar to pirms sarunāties, domādama izvilkt tam kādu gudrību un slepenu zināšanu, kā viņš to īsti darot, kad suni no viņa tā baidoties.
F1uZ2ScJsM8_0034.wav|Bet no gudri iesāktās sarunas nekas neiznāca.
F1uZ2ScJsM8_0035.wav|Bierans uz visiem jautājumiem.
F1uZ2ScJsM8_0036.wav|Nezināja vai negribēja nekā atbildēt, tik, lūpas sakniebis, mirkšķināja acis un, skatīdamies saimniecei acīs, atteica vienkārši.
F1uZ2ScJsM8_0038.wav|Gribēdama Bieranu pārbaudīt, vai suņi patiesi no viņa bēg, viņa lika tam atiet pārdesmit soļu no virtuves un tad teica meitai, lai palaiž lielo virtuves suni vaļā, iepriekš piekodinādama Bieranam drošības dēļ paņemt rokā un turēt aiz muguras aizslēptu labu rungu, lai, ja suns nebēgtu, varētu aizstāvēties.
F1uZ2ScJsM8_0039.wav|Bierans tomēr to nedarīja.
F1uZ2ScJsM8_0040.wav|Namene atraisīja suni no saites un tad palaida to vaļā, rādīdama ar roku uz Bierana pusi un pucinādama:
F1uZ2ScJsM8_0042.wav|Suns, tā uzrīdīts, dikti ieriedamies, tūliņ nikni devās pretī noplīsušajam vecim, gatavodamies mesties tam virsū.
F1uZ2ScJsM8_0045.wav|Cilvēki, glābiet, viņš to dzīvu saplosīs!
F1uZ2ScJsM8_0047.wav|Tā meitas un sievas kliedza cita pār citu, bet Bierans, nometies četrrāpu un galvu purinādams, skrēja sunim pretī, kas no tā bija vairs tikai dažus soļus.
F1uZ2ScJsM8_0048.wav|Suns tūliņ sitās atpakaļ un, pieskrējis pie saimnieces un meitām, gribēja aiz tām slēpties, bet, ieraudzījis veci žigli četrrāpojam tam pakaļ, iekaukdamies spruka pa durvīm iekšā un bailīgi noslēpās savā dēļu paslēptuvē.
F1uZ2ScJsM8_0049.wav|Tagad Bierans piecēlās un, acis mirkšķinādams un lūpas sakniebis, vienaldzīgi skatījās šurp, pretim saimniecei un meitām, kas no pārbailēm un brīnumiem tikko varēja atjēgties.
F1uZ2ScJsM8_0050.wav|Tā Bierans kļuva muižā par bērnu sargātāju no suņiem.
F1uZ2ScJsM8_0051.wav|Sākās nu viņa mūžā jauns posms, pavisam citāds, nekā bijusi visa viņa dzīve līdz šim.
F1uZ2ScJsM8_0052.wav|Cauras dienas viņš pavadīja pie bērniem, un tie, sevišķi arī pati Zapele, bija ar viņu ļoti mierā.
F1uZ2ScJsM8_0053.wav|Bierana saimnieka liecību dienas jau sen bija izietas, bet Bierans vēl arvien atradās muižā.
F1uZ2ScJsM8_0054.wav|Saimniece kādu dienu bija atvēstījusi viņa saimnieku pie sevis un ar to nokārtojusi lietu tā, ka solīja tam atlaist nākošos divi gados visas liecību dienas.
F1uZ2ScJsM8_0055.wav|Kas saimniekiem turpmāk nākamas pie dižās vai mazo muižu būvēm, par ko saimnieks lai ļauj Bieranam palikt piecas sešas nedēļas bērniem par sargu.
F1uZ2ScJsM8_0056.wav|Saniniekam pie visa tā atlēca tas labums, ka nebija vairs jābāž Bieranam maizes kule, liedbnieka maize un pavalgs atlika nu mājniekiem pašiem, jo Bierans ēda muižā pie saimes galda.
F1uZ2ScJsM8_0057.wav|Bērniem radās dažādas iedomas un izdomas, kā ar Bieranu dzīvoties un ko visu ar to izdarīt.
F1uZ2ScJsM8_0058.wav|Vislabāk Zapelei patika tāds paņēmiens, kad visi bērni un arī viņa pati palika par trakiem suņiem, kas riedami un ķiukdami skrēja Bieranam virsū, līdz viņš tad metās četrrāpus un skrēja tiem pretī, un tad tie kliegdami un spiegdami bēga un juka uz visām pusēm.
F1uZ2ScJsM8_0059.wav|Bieži redzēdama Bieranu skrējām četrrāpus, Zapele iedomājās viņu par jājamu zirgu un iegribējās uz viņa jāt.
F1uZ2ScJsM8_0060.wav|Vecis arī izrādījās par labu jājamu zirgu, jo sēdēšana uz viņa platās muguras bija pavisam citāda nekā uz mazā zirdziņa.
F1uZ2ScJsM8_0061.wav|Kam arī dažreiz bija uzrāpusies mugurā un mēģinājusi to jāt.
F1uZ2ScJsM8_0062.wav|Arī citiem bērniem patika uz Bierana jāt, un tā dažreiz sasēda pa divi trīs tam virsū, un viņš tad dabūja skriet ar tiem četrrāpus gan uz kalniņu, gan no kalniņa.
F1uZ2ScJsM8_0063.wav|Bet, kad bērni tam pārāk nīkās virsū un viņš vairs negribēja četrrāpus rikšot, tad uzkalniņā nopurināja visus tos sev no muguras, tā ka tie riteniski, eideniski un čūreniski nokūleņoja lejā.
F1uZ2ScJsM8_0064.wav|Tad bija pašiem lieli smiekli.
F1uZ2ScJsM8_0065.wav|Bierans dažreiz staigāja arī uz galvas, vicinādamies ar kājām pa gaisu, kas bērniem varen patika, un tie tūliņ pūlējās tāpuļot viņa priekšzīmei pakal.
F1uZ2ScJsM8_0066.wav|Prata viņš rādīt arī citādus ērmus un brīnumus, tā ka bērniem bija prieka un smieklu bez gala.
F1uZ2ScJsM8_0067.wav|Bet vislielākais brīnums tiem bija, kad Bierans kādu dienu, palīdis mazajam zirdziņam apakšā, pacēla visu to uz augšu.
F1uZ2ScJsM8_0068.wav|Uzsēdās Zapele vēl zirdziņam mugurā, un ir tad viņš abus tos pacēla.
F1uZ2ScJsM8_0069.wav|Nu arī bērni iegribējās celt ko lielu un smagu.
F1uZ2ScJsM8_0070.wav|Uz zirdziņa celšanu tiem nebija ko domāt, tādēļ gulās pa vienam vai diviem kādam uz muguras, un tas tad tos cēla, pie kam izrādījās, ka Kažis ar Zapeli bija tie stiprākie.
F1uZ2ScJsM8_0071.wav|Tā Bierans bija bērniem labs sargs un patīkams biedrs, ar kuru tie visādi varēja darboties.
F1uZ2ScJsM8_0072.wav|Bet vecis prata un mīlēja vēl kādu citu laika kavēkli, ko bērni gan bija redzējuši, bet, Zapeli izņemot, paši neprata, kā ar to rīkoties.
F1uZ2ScJsM8_0073.wav|Šis laika kavēklis bija kāršu spēle.
F1uZ2ScJsM8_0074.wav|Lai gan Bierans neprata ne pātarus skaitīt, ne grāmatu lasīt, bet kārtis pazīt viņš bija iemācījies jau jaunās dienās un no tā laika bija kaislīgs spēlētājs.
F1uZ2ScJsM8_0075.wav|Vecas, jau sen nobrukušas un nodilušas kārtis, kas tikko vairs bija pazīstamas, viņš, lupatiņā ietītas, pastāvīgi nesāja sev kabatā līdzi un, tiklīdz kur iegadījās izdevīgs vaļas brīdis un kāds kāršu pazinējs tuvumā, tad aicināja to uz spēli.
F1uZ2ScJsM8_0076.wav|Klaušu darbos muižā vai liecībās, kad citi, paturējuši pusdienu, krita uz ausi un nošņāca labu dienvidus snapi, Bierans, pasaucis pie sevis pāris puiku, parasti rāvās ar kāršu spēli.
F1uZ2ScJsM8_0077.wav|Ari tagad, dzīvodamies ar bērniem, viņš nevarēja atturēties no savas iemīlētās kāršu spēles: tiklīdz bērni bija piekusuši vai apnikuši skriet un diet, braukt un strādāt, tad viņš vilka lupatas vīstokli sev no kabatas ārā, iztina no tā kārtis un aicināja bērnus, kā pats teica, pie darba.
F1uZ2ScJsM8_0078.wav|Drīz arī vai visi bērni bija iemācījušies pazīt kārtis, bet spēlē par stiprākajiem attīstījās Zapele, Kažis un vagarenes meitene.
F1uZ2ScJsM8_0079.wav|Ar šiem trim bērniem tad arī Bieranam katru reizi iznāca lielākā cīņa.
F1uZ2ScJsM8_0080.wav|Kādu dienu, kad Zapele bija paņēmusi līdzi jaunas, skaistas kārtis, ar kurām visiem varen patika spēlēt, bērni ievēroja, ka Bierans liedzis trumpi.
F1uZ2ScJsM8_0082.wav|Ar tevi bailīgi spēlēt.
F1uZ2ScJsM8_0083.wav|Mans tēva tēvs, kas jaunās dienās dabūjis Parīzē spēlēt kārtis pretim Napoleonam, stāsta, ka tas liedzis trumpes un tālab katrreiz citus noveicis, jo ģenerali, maršali un dti spēlmaņi nekā nedrīkstējuši bilst par sava ķeizara nepareizo spēli.
F1uZ2ScJsM8_0084.wav|Tu, Bieraniņ, esi tāds pat vīrs, kas liedz trumpes.
F1uZ2ScJsM8_0086.wav|Jā, mīļais Bieraniņ, tu būsi mūsu lielais ķeizars, mūsu Napoleons.
F1uZ2ScJsM8_0087.wav|Tu pašreiz atrodies savas varas augstumos.
F1uZ2ScJsM8_0089.wav|Tā ritēja bērnu rotaļas lielā Kurzemes muižā.
F1uZ2ScJsM8_0090.wav|Arī ļaužu dzīve muižā un mājās šai klusajā leišmalē ritēja parastā gaitā, vienādi un bez jebkādiem traucējumiem, kā labi iesvaidīti un pareizi vadīti rati prātīgam braucējam pa līdzenu ceļu.
F1uZ2ScJsM8_0091.wav|Bija pienākusi vasara visā savā pilnīgumā, kuplumā un jaukumā.
F1uZ2ScJsM8_0092.wav|Pļavās un druvās dzirdēja izkaptis kāpinām un brucinām, dzirdēja saucam, ūkšam, aurējam, smejamies un laikiem dziedam.
F1uZ2ScJsM8_0093.wav|Citur vāca un veda sienu mājās, citur pļāva, ņēma un statīja jau rudzus.
F1uZ2ScJsM8_0094.wav|Visur dzīvība, skaļums, jautriba, līksmība.
F1uZ2ScJsM8_0095.wav|Laiks jauks, cilvēki arī tad jo jautri un jauki.
F1uZ2ScJsM8_0096.wav|Te ir visi tautas slāņi vienkopus: saimnieku kārta, bandinieki, puiši, meitas un citi gājēju cilvēki, veci un jauni.
F1uZ2ScJsM8_0097.wav|Visi vienādā darbā un visi pūlējās un galojās vienādam mērķim darbā, un visi pūlējās un galojās vienādam mērķim dienišķai pārtikai.
F1uZ2ScJsM8_0098.wav|Nekādu citu slāņu nekur vairāk nav.
F1uZ2ScJsM8_0099.wav|Visi vienādi kungu ļaudis, visiem aizvien vienādas bēdas, vienādi prieki.
F1uZ2ScJsM8_0100.wav|Lai gan saimnieki gandrīz visi šinī novadā jau pārgājuši uz nomu, tomēr vēl tie ne ar ko neatšķiras no citiem saviem tautas brāļiem.
F1uZ2ScJsM8_0101.wav|Visi vēl ir viena vienīga darba tauta, un darbā plūst, kūso un skan visas tautas spēks un spars, dzīvības prieks un dzīves griba.
F1uZ2ScJsM8_0102.wav|Cilvēkiem jautri un priecīgi strādājot, liekas, it kā arī viņu darba rīki un citi nedzīvie priekšmeti kaut ko sajustu no strādātāju darba prieka un darba laimes un priecātos tiem līdzi.
F1uZ2ScJsM8_0103.wav|Cik jautri un jauki, klau, ieskanas izkapts, kad pļāvējs, to sabrucinājis, piedauza ar brucekli pa izkapts kātu, it kā gribēdams pārliecināties, kā tā skan, lai no tā nozinātu, vai tā īsti pareizi iesieta.
F1uZ2ScJsM8_0104.wav|Cik grābējām tīkami skarbaini švirkst grābekļi pa gaišdzeltenajiem rudzu vai pūru rugājiem, kā dziedādami kādu sevišķu, cilvēka ausij liegi sadzirdamu, cilvēka prātam tikai jūkli izprotamu darba dziesmu.
F1uZ2ScJsM8_0105.wav|Pat vecie, nekad nesvaidītie druvas rati ar koka asīm un tādām pat ulēm un tapiem, vedot labību, čikst tik jautri un priecīgi.
F1uZ2ScJsM8_0106.wav|Un visa, visa druva kā pielijuši ar saules zeltu.
F1uZ2ScJsM8_0107.wav|Kā te patīkas visiem un ikvienam iet un tecēt, kustēties un strādāt lieliem un maziem!
F1uZ2ScJsM8_0108.wav|Bērniem kājiņas basas: ne tiem visiem ir apavu, ne arī tagad kam laika meklēt apavus un aut tiem kājas.
F1uZ2ScJsM8_0109.wav|Mazie čāpulīši tāpat basām kājelēm čāpā vinkalu vankalu pa rugāju starpām, gluži tā kā tikko no olas izšķīlušies cālīši, kas nejēdz vēl paiet pa zāli un kaut kā kuļas un veļas uz priekšu.
F1uZ2ScJsM8_0110.wav|Mazos bērnus ved, stiepj un nes tekatņi, kas darbā vēl neiet un kuru uzdevums ir mazos uzraudzīt un tiem palīdzēt.
F1uZ2ScJsM8_0111.wav|Visi tie, gan pulciņā, gan izklaidus klīzdami, kustas un vācas ļaužu baram viņa darba gaitā pakaļ.
F1uZ2ScJsM8_0112.wav|Mātēm tagad nav laika daudz par bērniem rūpēties tās kā iejūgtas līdzi visiem citiem darbā, un bērniem jāzina un jāiztiek pašiem ar sevi.
F1uZ2ScJsM8_0113.wav|Labi, ja ēdiena laikā dabū māti noķert vai kad tā kādā pastarpē var pietecēt bērniem klāt un pacienāt mazo brālīti vai māsiņu, dodama pasūkties no baltajiem piena ķeģelīšiem...
F1uZ2ScJsM8_0114.wav|Savāds, bēdīgs bija agrākos laikos zemnieku bērnu liktenis.
F1uZ2ScJsM8_0115.wav|Kas bija vājullši, tie galīgi panīka un agrāk vai vēlāk gandrīz visi nomira.
F1uZ2ScJsM8_0116.wav|Ne mazums apmira arī veselo, kad uzbruka kāda lipīga sērga.
F1uZ2ScJsM8_0117.wav|Bet, kas palika sveikā, tie izauga un bija veseli, stipri un izturīgi kā mežā auguši lāči un brieži, dažs mūža dienu nepazīdams nekādas kaites.
F1uZ2ScJsM8_0118.wav|Tādi stiprinieki kā, piemēram, Bieranu suga nebija nekāds lielais retums.
F1uZ2ScJsM8_0119.wav|Tāda bija toreiz ļaužu dzīve, un par šādu dzīvi neviens nesūrojās.
F1uZ2ScJsM8_0120.wav|Ja kāds to darītu, to ieskatītu par muļķi, tamdēļ ka citādu dzīvi neviens nepazina, nevēlējās un nevarēja iedomāties.
F1uZ2ScJsM8_0121.wav|Labāka vai īsti latā dzīve bija tikai muižās, bet tur dzīvoja kungi.
F1uZ2ScJsM8_0122.wav|Saticība starp sētu un muižu, starp zemniekiem un kungiem bija viscaur laba, jo muiža deva zemi līdz šim pret klaušām, nu pret renti.
F1uZ2ScJsM8_0123.wav|Tātad no muižas nāca ļaudīm viss labums, un tamdēļ ar to bija jāsatiek labi.
F1uZ2ScJsM8_0124.wav|Tādi bija vispārējie ieskati.
F1uZ2ScJsM8_0125.wav|Sīkāku ziņu par tautas dzīvi agrākos gadsimteņos trūkst, jo tautai pašai nebija savu dzīves tēlotāju, savu rakstnieku.
F1uZ2ScJsM8_0126.wav|Hronisti to pašu nav daudz tautas dzīvi maz aizķēruši: tā viņiem šķitusi pelēka, niecīga, neievērojama.
F1uZ2ScJsM8_0127.wav|Viens otrs ceļotājs, kam gadījies agrākos gadsimteņos ceļot pa šejienes zemēm, varēja uzzīmēt tikai kādus vispārējus vilcienus par tautas dzīvi un raksturu, cik to nedaudz dienās varējis novērot.
F1uZ2ScJsM8_0128.wav|Vienīgi dažos vecos baznīcas ruļļos atrodam minētu vienu otru atsevišķu zīmīgu gadījumu tautas dzīvē.
F1uZ2ScJsM8_0129.wav|Kas mācītājam dažreiz licies ievērības cienīgs, to tas piemin savas baznīcas grāmatas jeb ruļļa lapas malā.
F1uZ2ScJsM8_0130.wav|Tā kādas draudzes baznīcas grāmatās lasām, ka ap tūkstoš sešsimt astoņdesmito gadu Saldus apkārtnes gadatirgos dažs vienkāršs zemnieks atklāti sludinājis, ka Dieva neesot un ka baznīckungus nevajagot klausīt.
F1uZ2ScJsM8_0131.wav|Kur tādi cilvēki toreiz cēlušies un kur palikuši, par to minētā baznīcas savā grāmata neko nevēsta.
F1uZ2ScJsM8_0132.wav|Bet šādi vai tamlīdzīgi gadījumi bija visai reti un uzskatāmi kā pavisam atsevišķas parādības, kam uz ļaužu dzīvi nebija un nevarēja būt nekādas nozīmes.
F1uZ2ScJsM8_0133.wav|Bijuši arī daži tādi cilvēki, kas vēl cieši turējušies pie saviem tēvtēvu dieviem un neparko nebijuši pierunājami pieņemt kristīgo ticību un iet pie dievgalda.
F1uZ2ScJsM8_0134.wav|Un tie bijuši palaikam nevis kaut kādi vēja grābšļi, bet prātīgi, godājami cilvēki, kā to vēsta Muižciema baznīcas ruļļi.
F1uZ2ScJsM8_0135.wav|Šādus cilvēkus gan bijis dažā draudzē aizliegts glabāt kristīto kapsētās.
F1uZ2ScJsM8_0136.wav|Lai kā būdams, saticība starp sētu un muižu, starp zemnieku un kungu gāja Kurzemē no paaudzes uz paaudzi parastā gaitā tālāk arī vēl tanī pat laikā, kad Vidzemē norisinājās asiņainas ainas, apspiežot zemnieku izceļošanas kustību uz silto zemi.
RGD-K0AfRVI_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
RGD-K0AfRVI_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
RGD-K0AfRVI_0003.wav|Otrā grāmata, trešā nodaļa.
RGD-K0AfRVI_0004.wav|No augšas uz leju, no lejas uz augšu.
RGD-K0AfRVI_0005.wav|Kungu Zapele dzīvojās nedēļu pēc nedēļas ar ļaužu bērniem caurām dienām pa āru.
RGD-K0AfRVI_0006.wav|Jaukais laiks, kāds pastāvēja šo pavasari un lielu vasaras daļu, šo āra dzīvi sevišķi veicināja un darīja patīkamu, un citkārt nīkulīgā meitene sāka manāmi atspirgt.
RGD-K0AfRVI_0007.wav|Viņas bālie, it kā iekritušie vaigi kļuva pilni un sārti, ēstgriba vairojās, viņa vispār pieņēmās augumā, un viņas prāta un gara stāvoklis atdzīvojās: viņu dzirdēja tik skaļi priecīgi smejamies un trokšņojam, kā agrāk tas nemaz pie viņas nebija parasts.
RGD-K0AfRVI_0008.wav|Vecākiem un citiem piederīgiem par to bija liels prieks, un tie ar īstu patiku darīja visu, lai skuķes veseļošanās brīvajā lauka gaisā, ko gudrs ārsts bija ieteicis, arī uz priekšu turpinātos tikpat sekmīgi kā līdz šim.
RGD-K0AfRVI_0009.wav|Šai nolūkā apgādāja bērnu dzīvei kādu mazu, visai rāmu zirdziņu ar samērīgiem ratiem.
RGD-K0AfRVI_0010.wav|Kur tie varēja kraut sīkākas malkas pagales un žagarus no lielā malciena, kas atradās pie muižas rijām.
RGD-K0AfRVI_0011.wav|Un veselus vezumus vest mājās pie virtuves, vai atkal lasīja uz papuves akmeņus, piekrāva ar tiem ratu krautes un tad veda un bēra tos čupās.
RGD-K0AfRVI_0012.wav|Kungu meitenes veselības uzlabošanās atnesa dažus labumus arī viņas spēļu biedriem.
RGD-K0AfRVI_0013.wav|Līdz šim tikai rītiem un vakariem tie bija dabūjuši pa riecienam maizes un krūziņai piena.
RGD-K0AfRVI_0014.wav|Tagad tiem deva arī pusdienas pie ļaužu galda muižas virtuvē.
RGD-K0AfRVI_0015.wav|Pats dzimtkungs pie tam vēl prātoja, ko sevišķi darīt ļaužu bērniem par labu un ne tikvien tiem, kas nāca dzīvoties ar viņa meitas meitu, bet arī citiem.
RGD-K0AfRVI_0016.wav|Beidzot viņš bija sadomājis, ka derīgākais būtu gādāt zemnieku bērniem skolu.
RGD-K0AfRVI_0017.wav|To viņš nedomāja vis kādas īstas skolas veidā, tāda, pēc viņa domām, būtu bijusi vēl par agru.
RGD-K0AfRVI_0018.wav|Viņa domas bija izraudzīt kādu pāra desmit bērnu no apkārtējām turīgāko saimnieku sētām, kas nav spiesti iet ganos un kas lai katru dienu sanāktu muižā, kur kāds īpašs cilvēks mācītu tos lasīt un spējīgākos varbūt arī drusku rakstīt.
RGD-K0AfRVI_0019.wav|Viņš ataicināja pie sevis mācītāju, izteica tam savus nodomus skolas lietā un lūdza viņa padomu, kā šo jauno pasākumu vislabāk iekārtot.
RGD-K0AfRVI_0020.wav|Starp citu, viņš mācītājam uzdeva kopā ar dižās muižas veco vagari uzzināt tos saimniekus, kam ir bērni skolas gados un kas vēlētos likt tos mācīt grāmatā.
RGD-K0AfRVI_0021.wav|Mācītājs atrada dzimtkunga domas par teicamām.
RGD-K0AfRVI_0022.wav|No savas puses viņš tam patencināja par viņa rūpēm zemnieku skolas lietā, pie tam ievaicādamies, kur gan rast vajadzīgās telpas.
RGD-K0AfRVI_0023.wav|Uz tam dzimtkungs paskaidroja, ka viņš tanī ērbēģī, kur atrodas aptieka, likšot iztīrīt kādu istabu šim nolūkam.
RGD-K0AfRVI_0024.wav|Tā esot paprāva diezgan, tā ka pāra desmit bērnu tur viegli varēšot satilpt; divi logi dārza pusē dodot pietiekami daudz gaismas, likšot vēl pagatavot kādu garāku galdu un dažus krāģus vai kādu solu, kur bērniem piesēst, un skolas istaba būšot gatava.
RGD-K0AfRVI_0025.wav|Attiecībā uz skolotāju mācītājs minēja, ka Riteršaftē esot ierīkota skola, kur sagatavo skolotājus.
RGD-K0AfRVI_0026.wav|Tamdēļ vajadzētu vai nu no turienes dabūt kādu skolotāju, vai arī sūtīt no šejienes kādu jaunekli uz turieni, lai to tur izmāca par skolotāju.
RGD-K0AfRVI_0027.wav|Bet barons atteica, viņam šai lietā esot citāds padoms pie rokas.
RGD-K0AfRVI_0028.wav|Tepat muižā esot kāda jauna skuķe, zināmas, godīgas mātes meita, kas brangi mākot lasīt un arī rakstīt.
RGD-K0AfRVI_0029.wav|Tai vaļas esot diezgan katru dienu pāris stundu pasēdēt pie bērniem un mācīt tos, jo nekādu gājējas vietu muižā tā nepildot, bet mācoties tik saimniecību.
RGD-K0AfRVI_0030.wav|To teicis, barons lika skuķi iesaukt, lai mācītājs pārbaudītu viņu zināšanā.
RGD-K0AfRVI_0031.wav|Ienāca daiļa, skaista meitene, it kā satrūkusies un nobijusies, bet vēl vairāk viņa piesarka, kad dzimtkungs teica:
RGD-K0AfRVI_0032.wav|Āre, mīļā Cieba, cienīgs baznīckungs grib ar tevi parunāt.
RGD-K0AfRVI_0033.wav|Noskūpstījusi mācītājam svārku piedurkni, viņa palika godbijīgi stāvot tam priekšā.
RGD-K0AfRVI_0034.wav|Man liekas, esmu tevi jau redzējis.
RGD-K0AfRVI_0035.wav|Tu iesvētīta esi vaicāja mācītājs.
RGD-K0AfRVI_0036.wav|Jā, jau pirms trīs gadi.
RGD-K0AfRVI_0037.wav|Tad pātarus un grāmatu proti?
RGD-K0AfRVI_0039.wav|No kādas sētas tu esi?
RGD-K0AfRVI_0041.wav|Saimnieku meita?
RGD-K0AfRVI_0042.wav|Tagad saimnieku, līdz šim mana māte bija tikai vaļiniece, bet ar šo pavasari uzņēma mājas un nu ir saimniece.
RGD-K0AfRVI_0043.wav|Tagad mācītājs ņēma Ciebu pārbaudīt mācībās: vispirms noprasīja tai tēvsmūs un visus trīs ticības locekļus, ko tā noskaitīja bez stomīšanās.
RGD-K0AfRVI_0044.wav|Gribēja likt arī lasīt, bet nebija pie rokas nevienas latviskas grāmatas.
RGD-K0AfRVI_0045.wav|Bija jālasa vācu grāmatā.
RGD-K0AfRVI_0046.wav|Izrādījās, ka burtus pazīst pareizi, var arī savākt tos kopā, tik ar izrunu neveicas.
RGD-K0AfRVI_0047.wav|Rakstīt arī proti vaicāja tagad mācītājs.
RGD-K0AfRVI_0048.wav|Maķenīt protu.
RGD-K0AfRVI_0049.wav|Nu, tad tu man ko uzraksti.
RGD-K0AfRVI_0050.wav|Dzimtkungs pasniedza gabaliņu papīra ar zirnekli.
RGD-K0AfRVI_0051.wav|Vispirms lika Ciebai uzrakstit dažus burtus, tad viņas pašas vārdu, tad viņas māju un Bruģu muižas vārdus.
RGD-K0AfRVI_0052.wav|Visi tie izdevās bez rupjām kļūdām un bez ilgākas gaidīšanas.
RGD-K0AfRVI_0053.wav|Mācītājs redzēja, ka skaistā skuķe baronam patīk, jo viņš pāris reižu bija, it kā to drošinādams, noglaudījis tai galvu un patlaban turēja roku tai uz muguras, rotaļādamies ar viņas resno, skaisti sapīto bizi.
RGD-K0AfRVI_0054.wav|Mācītājs tad arī uzreiz saprata, ka še jārunā tikai kungam pa prātam un jāsaka, ka Cieba ir laba skolotāja.
RGD-K0AfRVI_0055.wav|Vēl atlika jautājums, kā likties ar ābecēm.
RGD-K0AfRVI_0056.wav|Cieba zināja teikt, ka viņu sētā esot viena veca ābece, no kuras viņa un viņas māsas mācījušās.
RGD-K0AfRVI_0057.wav|Divi vai trīs ābeces domāja mācītājs atrast savā grāmatu krājumā, tā kā tām no pirmā gala pietikšot, jo nevarēja jau vēl zināt, cik bērnu tūliņ sanāks, un, kamēr visiem ābeces nebūs vēl iegādātas, lai tad mācoties pa divi vai trīs pie vienas ābeces.
RGD-K0AfRVI_0058.wav|Mācītājs solījās katru nedēļu vienreiz ierasties muižā pārliecināties, kā ar mācīšanos veicas, un būt Ciebai palīdzīgs, par ko dzimtkungs tam jau iepriekš pateicās.
RGD-K0AfRVI_0059.wav|Izbrīnīšanos un plašas pārrunas sacēla vēsts par skolas ierīkošanu.
RGD-K0AfRVI_0060.wav|Pirms daži domāja, ka būšot tikai ļaužu pašu izdomātas tenkas.
RGD-K0AfRVI_0061.wav|Bet, kad mācītājs nākošā svētdienā pēc sprediķa nosludināja no kanceles jaunās skolas atvēršanu, uzaicinādams tos saimniekus, kam dižā muiža pavieglāk piesniedzama, sūtīt, ar rītdienu sākot, turp savus bērnus, tad visi zināja, ka nav vis tenkas.
RGD-K0AfRVI_0062.wav|Citiem šī vēsts nedarīja ne priekus, ne bēdas, bet tiem vecākiem, kam vagaris taisni bija paziņojis sūtīt bērnus skolā, bija pavisam citādas bažas un galvas grozīšana, nezinot, ko darīt: sūtīt vai ne.
RGD-K0AfRVI_0063.wav|Jau tūliņ pirmdienas rītā it steidzīgā gaitā ieradās mācītāja muižā kāda saimniece no dižās muižas ciema, teikdamās, ka vēloties savās bēdās runāt ar cienīgu baznīckungu.
RGD-K0AfRVI_0064.wav|Tiklīdz mācītājs bija uzcēlies un atnākusī saimniece pie viņa ielaista, tā, nobučojusi tam abas rokas, sāka gausties:
RGD-K0AfRVI_0065.wav|Cienīgs, žēlīgs mācītāja kungs, nāku pie tevis lūgties palīdzības...
RGD-K0AfRVI_0066.wav|Kāda palīdzība tev, saimniec, vajadzīga vaicā mācītājs.
RGD-K0AfRVI_0067.wav|Jā, redzi, kādas bēdas mums uznākušas!
RGD-K0AfRVI_0068.wav|Dižās muižas vagaris atsūtījis ar jātnieku ziņu, ka no mūs sētas jāraida viens bērns muižā mācīties grāmatu un, ko domā, nevis kāds no vaļinieka vai precētā kalpa bērniem, bet taisni mūsu pašu dēlēns!
RGD-K0AfRVI_0069.wav|Kāpēc tad tāda netaisnība?
RGD-K0AfRVI_0070.wav|Ja jau cienīgs dzimtkungs tādu likumu nolicis, ka bērniem jāiet mācīties grāmatu, tad lai ietu taču visi citi arī, katrs savu nedēļu.
RGD-K0AfRVI_0071.wav|Bet kāpēc tad saimnieku pašu bērnam vien uzliek tādu krustu?
RGD-K0AfRVI_0072.wav|Ko tad mēs, cienīgs mācītāj, esam tā noziegušies pret Dievu vai kungiem, ka mūsu bērnam jācieš par visiem citiem it kā pestītājam par visas pasaules grēkiem?
RGD-K0AfRVI_0073.wav|Kas tā par ciešanu, māt?
RGD-K0AfRVI_0075.wav|Ej, cienīgais, ko tu nu tā pāri vien runā, it kā nesaplūzdams manu bēdu valodu.
RGD-K0AfRVI_0076.wav|Vai tā nav ciešana, kad puišelim jāmācās lasīt un rakstīt kā kungu bērnam?
RGD-K0AfRVI_0077.wav|Saimnieku bērniem nav tādas galvas, ka tie varētu visu tā mācīties kā kungu un vācu bērni: mūsu bērnu galvas to netur.
RGD-K0AfRVI_0078.wav|Samaitās vēl puišelim galvu.
RGD-K0AfRVI_0080.wav|Ak, mums, tēvam un mātei, tādas bēdas lauž sirdi pušu.
RGD-K0AfRVI_0081.wav|Esi jel, mīļo mācītāj, tik labs, apžēlojies tu par mūsu bērnu: ierunā dzimtkungam, lai mūsu dēliņu atlaiž no skolas.
RGD-K0AfRVI_0082.wav|Vēl tik jauniņi, nu tik desmito metu, un jau spiež iet tādās grūtās liecībās.
RGD-K0AfRVI_0083.wav|Ak, kad bērnam tā katru dienu jāiet muižā, tas jau tikpat kā klaušu darbs.
RGD-K0AfRVI_0084.wav|Dzirdēju, teica, sētas nu visiem būšot uz renti, klaušu darbos nebūšot vairs jāiet.
RGD-K0AfRVI_0086.wav|Jaunas klaušas atkal klāt un vēl sūrākas nekā līdz šim bērniem nu jāiet klaušās!
RGD-K0AfRVI_0087.wav|Mīļā māt, pavisam velti tu bēdājies.
RGD-K0AfRVI_0088.wav|Spiests neviens nav sūtīt savu bērnu skolā, bet tas ir pašiem bērniem, ir jums, vecākiem, būs par labu, kad bērni būs gudrāki un daudz ko zinās, ko tie tagad vēl nezin, tiem dzīvē klāsies vieglāk.
RGD-K0AfRVI_0089.wav|Redzi, kā Lāčubišu meitene: iemācījusies lasīt un rakstīt, var tagad dzīvot muižā un mācīt bērnus.
RGD-K0AfRVI_0091.wav|Nē, nē, mācītāj, tā atšķirt bērnu no mātes!
RGD-K0AfRVI_0092.wav|Kā, vai tad tavs bērns nav vēl atšķirts?
RGD-K0AfRVI_0093.wav|Ko nu tu, mācītāj, tā zobojies par māti un bērnu?
RGD-K0AfRVI_0095.wav|Tagad man jau trešais bērns pēc viņa zīdāms.
RGD-K0AfRVI_0096.wav|Bet nu redz tādas bēdas uznāca ar vecāko.
RGD-K0AfRVI_0099.wav|Un, ja pavisam negribi un pati sava bērna labumu nevēlies, nelaid to skolā.
RGD-K0AfRVI_0100.wav|Kā jau teicu, spiešus neviens nav spiests to darīt.
RGD-K0AfRVI_0101.wav|Jā bet bail, ka neuzliek lielāku renti, kad muižu neklausīs.
RGD-K0AfRVI_0102.wav|Saimniece aizgāja, nezinādama, ko darīt raidīt puišeli skolā vai ne.
RGD-K0AfRVI_0103.wav|Šī saimniece nebija vienīgā, kas tā meklējās ar mācītāja palīdzību izvairīties no bērnu raidīšanas skolā.
RGD-K0AfRVI_0104.wav|Daža ieradās mācītāja muižā pat ar lakatā iesietu vilnas mārciņu zem villaines, visā klusumā pasniegdama to cienīgai vai mācītājam pašam, piebilzdama, lai liekot noadīt sev zeķes, bet lai viņas bērnu atlaižot no skolas.
RGD-K0AfRVI_0105.wav|Tādas lūdzējas mācītājs aizraidīja mājās ar visām vilnas mārciņām, noteikdams, ka labāk viņš tad gribot palikt bez zeķēm un iet basām kājām nekā palīdzēt bērnus atturēt no skolas.
RGD-K0AfRVI_0106.wav|Vēsts par skolas ierīkošanu un Ciebas iecelšanu tanī par skolotāju bija uzņemta ar īstu prieku gan laikam tikai Lāčubitēs.
RGD-K0AfRVI_0107.wav|Kad Cieba bija turp aizgājusi pakaļ savai vecajai ābecei un māte dabūja zināt, ka Ciebai nu būs jāmāca bērni lasīt un rakstīt, viņa tā uztraucās, ka jau otrā dienā aizgāja muižā pateikties dzimtkungam, ka tas viņas merģeli tā ieredz un cēlis tādā godā.
RGD-K0AfRVI_0108.wav|Šādā gadījumā viņa arī neaizmirsa Ciebu padaudzināt un pastāstīt, ko tā visu prot.
RGD-K0AfRVI_0109.wav|Starp citu viņa teica:
RGD-K0AfRVI_0110.wav|Taba ja, cienīgs lielskungs, Cieba māk ne tikai lasīt jebkurā grāmatā, kādu vien tai dod rokā, bet viņa arī raksta un kā vēl raksta!
RGD-K0AfRVI_0112.wav|Ziemu kādu vakaru, kad sals jau apdzisis, meitenes sāk runāties, diezin kā būtu, kad tumsā vajadzētu rakstīt: vai tad arī kas iznāktu?
RGD-K0AfRVI_0113.wav|Un ko domā, mana Cieba pieceļas no gultas, sagrābsta tumsā uz plaukta krīta kumāsu un uz istabas durvīm raksta.
RGD-K0AfRVI_0114.wav|Otrā rītā, kad pieceļamies, redzam, jā, uz durvīm ir rakstīts!
RGD-K0AfRVI_0115.wav|Un ko domā, meitenes lasa, un kas tur iznāk?
RGD-K0AfRVI_0116.wav|Cieba tur uzrakstīts.
RGD-K0AfRVI_0117.wav|Pati savu vārdu uzrakstījusi un pa tumsu!
RGD-K0AfRVI_0118.wav|Taba ja, es saku, cienīgs lielskungs, ja kāds var bērnus mācīt rakstīt, tad tā ir mana Cieba.
RGD-K0AfRVI_0119.wav|Ja vajadzīgs, viņa iemācīs bērnus rakstīt arī pa tumsu.
RGD-K0AfRVI_0120.wav|Šo Andartes sarunu ar dzimtkungu muižas dārzmalē bija noklausījušās divi sievas, dobju ravētājas, un tās ar savām skaudrajām un skaudīgajām mēlēm bija sacēlušas par Ciebu un jauno skolu ļaunas valodas, jau pirms skola bija sākusi darboties.
RGD-K0AfRVI_0121.wav|Kādu dienu, izskrējusi dārzā saplūkt puķes, ko likt uz kungu ēdamgalda, Cieba dzird ravētājas sarunājamies ar kādu kalpa sievu otrpus dārza žoga, kur tā grāvmalē plūc skābenes.
RGD-K0AfRVI_0122.wav|Cieba ieklausās viņu sarunā un dzird, ka sarunājas tieši par viņu.
RGD-K0AfRVI_0123.wav|Tas taisnība, neviena saimniece, ne cita kāda sētu sieva nav tagad tā iespraudusies kungu palodzēs kā Lāčubišu Andarte, saka sieva otrpus žoga.
RGD-K0AfRVI_0124.wav|Kā tādai neiesprausties, kas kungu meitai saķer bērnu un pati savu merģeli ietaisa muižā citu bērniem par kaklakungu, bilst viena ravētāja.
RGD-K0AfRVI_0125.wav|Mans bērns gan vēl mazs, nu tik zīdu otru gadu, saka atkal skābeņu plūcēja.
RGD-K0AfRVI_0126.wav|Bet, ja arī man būtu puišelis jau pusaudža gados, pie tādas merģeles es viņu nelaistu mācīties grāmatu.
RGD-K0AfRVI_0128.wav|Bet kā Andarte viņu kungam ielielīja!
RGD-K0AfRVI_0129.wav|Pa tumsu viņa mākot rakstīt.
RGD-K0AfRVI_0131.wav|Pa tumsu viņa prot citu ko labāk darīt nekā rakstīt, gardi iesmiedamās, saka aprunātāja viņpus žoga.
RGD-K0AfRVI_0132.wav|Va varbūt prot gan pa tumsu rakstīt.
RGD-K0AfRVI_0133.wav|Dzird, viņa esot remesa palīga Matīsa līgava.
RGD-K0AfRVI_0134.wav|Tas jau arī, dzird, protot rakstīt.
RGD-K0AfRVI_0137.wav|Kā rakstā rakstīs tam pretī.
RGD-K0AfRVI_0138.wav|Va re, va re, kādi rakstu pratēji abi divi ņirgājas viena ravētāja.
RGD-K0AfRVI_0139.wav|Cieba, visu to dzirdēdama, satrūkstas, saskumst, saplok.
RGD-K0AfRVI_0140.wav|Galvu nodūrusi, rokas nolaidusi uz leju, ka puķes gandrīz izkrīt, viņa brīdi paliek stāvam uz vietas klusa un nelaimīga.
RGD-K0AfRVI_0141.wav|Sirdī viņai rodas skarbums pret māti, ka tā tā nevajadzīgi un nesaprātīgi viņu daudzinājusi.
RGD-K0AfRVI_0142.wav|Bet te viņa ieceras mācītāja vārdus iesvētāmā mācībā, ko tas teicis izskaidrojumā pie ceturtā baušļa.
RGD-K0AfRVI_0143.wav|Ka tēvu, māti būs godāt un mīlēt ne vien tad, kad tie dara bērniem ko pa prātam.
RGD-K0AfRVI_0144.wav|Bet arī tad, kad tie ir mūsu gribai pretim un izdara ko, kas mums nepatīk.
RGD-K0AfRVI_0146.wav|Gan atkal viss pāries.
RGD-K0AfRVI_0147.wav|Pati zinu iabāk, kāda es esmu, kāda neesmu.
RGD-K0AfRVI_0148.wav|Un labi, ka neesmu tāda, par kādu mani domā, tad varu būt mierīga.
RGD-K0AfRVI_0149.wav|Ļaužu valodas man nepielips.
RGD-K0AfRVI_0150.wav|Ceļas gulbis no ūdeņa, es no ļaužu valodām.
RGD-K0AfRVI_0151.wav|Tā viņa sadūšinās un, priecīgi uztrallinādama kādu dziesmiņu, atkal jautra un smaidīga aizskrien projām.
RGD-K0AfRVI_0152.wav|Dažas saimnieces, savus bērnus žēlodamas un negribēdamas tos sūtīt skolā, bet arī baidīdamās darīt tieši pretim muižas aicinājumam.
RGD-K0AfRVI_0153.wav|Slepeni pielīda pie Ciebas un visā klusumā pūlējās tai ielūgt, lai tā no savas puses būtu viņām palīdzīga un, kā pašas teica, atbrīvotu viņu zariņus no skolas apmeklēšanas.
RGD-K0AfRVI_0154.wav|Kad Cieba atteica, ka nevarot tur nekā līdzēt nedz viņām pašām, nedz viņu zariņiem.
RGD-K0AfRVI_0155.wav|Tad tās sadusmotas aizgāja projām, un Cieba nu ieguva jaunas ienaidnieces, kas aprunāja un centās celt tai neslavu, starp citu dēvēdamas to par kungu iztapēju un pašu cilvēkiem uz drēbēm bridēju.
RGD-K0AfRVI_0156.wav|Savādā nezināšanā tagad atradās Matīss.
RGD-K0AfRVI_0157.wav|Viņš nevarēja pats ar sevi kļūt skaidrībā, kā īsti skatīties uz Ciebas jauno dzīvi.
RGD-K0AfRVI_0158.wav|Vai dzimtkungs ar mācītāju to patiesi bija atraduši derīgu skolmeistara amatā, jeb vai viss tas bija noticis tikai tamdēļ, ka tā varbūt sevišķi patīk lielkungam.
RGD-K0AfRVI_0159.wav|Un tas, paceldams to augstāk par citām muižas sievietēm, grib skaisto meiteni jo ciešāk saistīt pie sevis, lai tā būtu tam par to pateicīga un laba.
RGD-K0AfRVI_0160.wav|Viņš domāja uz vienu, uz otru pusi, bet nevarēja sevī izdomāt nekādu skaidrību.
RGD-K0AfRVI_0161.wav|Satikties ar Ciebu ilgāku laiku divatā vien, tā ka varētu ar to labi izrunāties, viņam nebija iespējams.
RGD-K0AfRVI_0162.wav|Atrazdamies šādā nezināšanā, viņš bija visai norūpējies savas līgavas dēļ.
RGD-K0AfRVI_0163.wav|Bet reiz vecais vagaris tam pastāstīja, ka dzimtkungs gādājoties, rūpējoties ne vien par bērnu skološanu.
RGD-K0AfRVI_0164.wav|Bet gribot likt arī dažu pieaugušu jaunekli par ko izmācīt.
RGD-K0AfRVI_0165.wav|Tā viņš izteicās, ka arī Matīsu, kad tas būšot savu amatu pie tagadējā meistara izmācījies, sūtīšot kādu gadu Vāczemē, lai tur vēl labāk ieprastos savā darbā.
RGD-K0AfRVI_0166.wav|Šai nolūkā tam vajadzēšot ziemu, kad būves darbi stāv mierā, izlietāt dīko laiku, mācoties vācu valodu.
RGD-K0AfRVI_0167.wav|To Matīss, pēc dzimtkunga domām, vislabāk varēšot darīt, iedams par palīgu muižkungam un sarunādamies ar to tikai vāciski.
RGD-K0AfRVI_0168.wav|Bez tam dzimtkungs solījies pa ziemas mēnešiem atsūtīt Bruģu muižā kādu mājskolotāju, kas te mācis dzimtkunga lielākos bērnu bērnus un kas tad arī Matīsam varētu pasniegt vācu valodas mācību.
RGD-K0AfRVI_0169.wav|Dzirdēdams par sevi tādus teicamus dzimtkunga nodomus, Matīss nevarēja lāgā vairs ticēt, ka šim muižniekam varētu būt uz Ciebu kādi neraženi nolūki.
RGD-K0AfRVI_0170.wav|Tā viņš par savas līgaviņas likteni galu galā nomierinājās un gāja savā darbā priecīgas uzņēmības pilns.
RGD-K0AfRVI_0171.wav|Jo sevišķi arī vēl tāpēc, ka ceplenieka Anniņa, ar ko viņš šad tad satikās un kas atkal paretam apciemoja Ciebu, pēdējā laikā nebija tam neko stāstījusi, ka Cieba par savu dzīvi un likteni būtu ko sevišķi sūdzējusies.
RGD-K0AfRVI_0172.wav|Ap vasaras vidu Bruģu muižā atbrauca kungu radiniece Lote, kā likās, nedaudz vecāka par divdesmit gadu.
RGD-K0AfRVI_0173.wav|Tā bija jau saderināta un kāzas noliktas uz rudeni.
RGD-K0AfRVI_0174.wav|Līdz tam laikam viņai bija jāpaliek te un jāmācās saimniecība.
RGD-K0AfRVI_0175.wav|Tā bija jautra, runīga un patīkama jaunava.
RGD-K0AfRVI_0176.wav|Ciebai bieži nācās būt ar to kopā, jo abām kā saimniecības māceklēm bija jādara viens un tas pats darbs.
RGD-K0AfRVI_0177.wav|Tā viņu starpā nodibinājās laba saticība, un daudzreiz tās vaļsirdīgi izrunājās par visādām lietām.
RGD-K0AfRVI_0178.wav|Kādreiz, darbojoties pagrabā ar piena kāšanu, Cieba ievaicājās:
RGD-K0AfRVI_0179.wav|Kā tev, Lotes kundzene, tā patīk veseliem cēlieniem dingt prastu ļaužu vidū?
RGD-K0AfRVI_0180.wav|Vai kungu kārtas meitām tas tā pieklājas?
RGD-K0AfRVI_0181.wav|Vai tas nav pret viņu godu?
RGD-K0AfRVI_0182.wav|Tas jau tik piestāv mums, sētu kārtas meitām.
RGD-K0AfRVI_0184.wav|Katrai kārtai savs gods.
RGD-K0AfRVI_0185.wav|Jums, zemniecēm, ir gods, kad varat iet no dzīves apakšas uz augšu: tikt muižā vai citur kādā labākā vietā.
RGD-K0AfRVI_0186.wav|Mums, muižniecēm, atkal ir gods, ja neturamies savā augstajā kārtā vien kā vistas laktā, bet ejam lejup, pašā dzīvē, mācāmies un darām visus tos darbus, kas pie pašu apkopšanās, ēdienu gatavošanas un saimniecības uzturēšanas kārtībā vajadzīgi.
RGD-K0AfRVI_0187.wav|Kura to neprot, tai grūti dabūt precēties ar labu, krietnu vīru, bet jāprec kaut kāds vai jāpaliek vecmeitai.
RGD-K0AfRVI_0188.wav|Tā mēdza teikt mana grosmamma, un viņai taisnība.
RGD-K0AfRVI_0189.wav|Mana nākošā vīramāte, dabūdama zināt, ka dēls nodomājis mani ņemt, bija apklaušinājusies pie mūsu kalponēm, kāda es esmu un ko protu no saimniecības.
RGD-K0AfRVI_0190.wav|Tās pastāstījušas, ka citādi es esot gan labs cilvēks, bet, pilsētā uzaugusi, neko neprotot no īstas saimniecības.
RGD-K0AfRVI_0191.wav|Tālab man te nu jāmācās saimniecības vešana.
RGD-K0AfRVI_0192.wav|Ak tā, noteica Cieba brīnīdamās.
RGD-K0AfRVI_0193.wav|Jā, tā ir, mīļā Ciebiņa.
RGD-K0AfRVI_0194.wav|No augšas uz zemi, no zemes uz augšu: mums jāiet lejup, jums jākāpj augšup.
RGD-K0AfRVI_0195.wav|To prasa dzīve, un tā jādara.
RGD-K0AfRVI_0196.wav|Tad būs gods abām pusēm: tad tuvojamies vieni otriem, nebūsim diez kur šķirti, labāk vieni otrus pazīsim un labāk satiksim.
RGD-K0AfRVI_0197.wav|Tālab arī tev zemnieku bērni jāmāca lasīt un rakstīt: tad tie stāvēs mums taču tuvāk nekā līdz šim.
RGD-K0AfRVI_0198.wav|Cieba uz tam vairāk neko nesaka, bet sevī viņa visu dzirdēto pārdomā tuvāk, un daudz kas nu liekas tai labāk saprotams: varbūt dzimtkungam nav uz viņu nekādu sevišķu nolūku.
RGD-K0AfRVI_0199.wav|Varbūt tas pret viņu tik mīlīgi izturas tikai tāpēc, lai augša tuvinātos lejai.
RGD-K0AfRVI_0200.wav|Tāpēc viņš laikam tad arī ierīkojis skolu.
RGD-K0AfRVI_0201.wav|Visas bažas un tumšās, neskaidrās nojautas zūd, un ar lielāku patiku un prieku nekā līdz šim viņa nododas savam skolas darbam.
RGD-K0AfRVI_0202.wav|No Lotes dzirdētie vārdi viņai šķietas tāda dzīves gudrība, ko viņa nekad neaizmirsīs.
RGD-K0AfRVI_0203.wav|It sašļukušu dūšu un tīri samisis savās cerībās laužu apgaismošanas lietā mācītājs sestdien pārbrauca no Bruģu muižas, ko atkal bija apmeklējis skolas pārraudzīšanas nolūkā.
RGD-K0AfRVI_0204.wav|Divu nedēļu laikā, kamēr skola darbojās, skolēnu skaits nebija vis pieaudzis bet sarucis no vienpadsmit uz deviņiem, lai gan tā bija domāta ne mazāk kā divdesmit bērniem.
RGD-K0AfRVI_0205.wav|Ļaužu atturēšanās no skolas, pūlēšanās visiem spēkiem nevis bērnus iedabūt skolā, bet gan vilkt tos no turienes ārā viņam likās nesaprotama un it kā kādas tumšas varas rīkota un vadīta.
RGD-K0AfRVI_0206.wav|Saīdzis un paguris viņš, novi Ieies mēteli un līdz ar cepuri pakabinājis vadzī, nosēdās pie rakstāmgalda krēslā, atremdams galvu rokā un nezinādams, ko domāt, ko būt.
RGD-K0AfRVI_0207.wav|Te pieklauvēja pie istabas durvīm un iekšā ienāca baznīcasvīrs no novada attālākā gala.
RGD-K0AfRVI_0208.wav|Kad bija nokārtojuši vajadzīgos amata pienākumus, mācītājs ievaicājās baznīcas vīram, kas dzirdams novada otrā galā.
RGD-K0AfRVI_0209.wav|Savāds notikums gan dzirdams, atsaka vaicātais.
RGD-K0AfRVI_0210.wav|Pagājušā nedēļā ļaudis visā apciemā sāk runāt, ka mans kaimiņš kādu nakti visai agri, jau pēc pusnakts, abi ar dēlēnu, ap divpadsmit gadu vecu puiku, visā klusumā aizbraukuši, saimei nekā nesakot, uz kurieni.
RGD-K0AfRVI_0211.wav|Otrā dienā saimnieks pārbraucis atpakaļ, bet viens pats.
RGD-K0AfRVI_0212.wav|Kur dēlēns, neviens nezina.
RGD-K0AfRVI_0213.wav|Sāka ļaudis visā apciemā dažādi minstināt.
RGD-K0AfRVI_0214.wav|Nezinādami nekādas skaidrības, daži melsa, ka būšot puiku kur nozūmējis vai pārdevis leišu miestā žīdiem, kas to nākošgad uz Lieldienām nobadīs ar īleniem, lai būtu kristīga cilvēka asinis, ko likt pie macēm.
RGD-K0AfRVI_0215.wav|Tā ļaudis melsa un muldēja, lai gan mans kaimiņš pazīstams par godīgu cilvēku.
RGD-K0AfRVI_0216.wav|Dzirdēdams tādas valodas, vakar aizeju ciemiņos un paprasu pašam: tu saki man, kur tavs Andrelis palicis.
RGD-K0AfRVI_0217.wav|Ļaudis runā dažādi, bet es esmu baznīcasvīrs, man jāzina skaidrība.
RGD-K0AfRVI_0218.wav|Ja neteiksi, tad man jāiet vai nu pie mācītāja, vai pie dižās muižas saimnieces; tie gan saku zinās, ko ar tevi darīt.
RGD-K0AfRVI_0219.wav|Un nu man ciemiņš visā klusumā pastāsta, ka aizvedis dēlēnu ārpagastā pie kāda veca vēvera skolā.
RGD-K0AfRVI_0220.wav|Tas varot brīnum labi iemācīt ir lasīt, ir rakstīt un rakstu pazīt.
RGD-K0AfRVI_0221.wav|Darījuši to tāpēc slepenībā, lai citi nekā nezinātu, ka viņi savu bērnu sūta skolā.
RGD-K0AfRVI_0222.wav|Citādi kaimiņi ir aprunātu viņus pašus, ir puisēnu izsmietu, jo ļaudīm tāds paradums tiklīdz kāds ko dara savādāk nekā visi citi, tad to neieredz, visādi aprunā un izsmej.
RGD-K0AfRVI_0223.wav|Arī mani ciemiņš gauži lūdza, lai nevienam nebilstot ne pušplēsta vārda.
RGD-K0AfRVI_0224.wav|Tikai tev tad arī, mācītāja kungs, vienam to pasaku.
RGD-K0AfRVI_0225.wav|Kad baznīcasvīrs aizgāja, mācītājs, piecēlies no krēsla, sāka sparīgiem soļiem staigāt pa istabu uz priekšu un atpakaļ, sevī runādams:
RGD-K0AfRVI_0226.wav|Savādas ir ļaužu domas, ieskati, izturēšanās un paņēmieni viņu dzīves gaitās!
RGD-K0AfRVI_0227.wav|Vieni no skolas nekā negrib zināt, citi paši meklē skolu un nakts tumsā un lielā slepenībā ved savu bērnu turp projām.
RGD-K0AfRVI_0228.wav|Tas liecina, ka visi nav vienādi un ka ar laiku skolas un gaismas cienītāju var rasties vairāk nekā tās pretinieku.
RGD-K0AfRVI_0229.wav|Pacietību, jaunais, dedzīgais humānist!
RGD-K0AfRVI_0230.wav|Uzsauc pats sev mācītājs, nostādamies istabas vidū un sakrustodams rokas uz krūtīm.
RGD-K0AfRVI_0232.wav|Gan ar laiku viss būs labi un ļaužu gars pats no sevis sāks celties un censties pēc gaismas!
0lAXBNTqJXQ_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
0lAXBNTqJXQ_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
0lAXBNTqJXQ_0003.wav|Otrā grāmata, piektā nodaļa.
0lAXBNTqJXQ_0004.wav|Kā skaistajam Pēterim uzsmaidīja mīlestības laime.
0lAXBNTqJXQ_0005.wav|Meitas gaidīja, un ļaudis sprieda un vēroja, kas gan būšot tās laimīgās, kurām būšot vēlēts dienās kļūt pat līgavu Salmam Salmam vai skaistajam Pēterim.
0lAXBNTqJXQ_0006.wav|Līdz šim tie ne viens, ne otrs nebija meitām piegriezuši tikpat kā nekādas vērības.
0lAXBNTqJXQ_0007.wav|Tā vien likās, it kā tie justos pilnīgi apmierināti paši sevī viens savā cēlajā iznesībā un brašumā, otrs savā jauneklīgajā skaistumā.
0lAXBNTqJXQ_0008.wav|Pēterim, kas gados bija daudz jaunāks par Salmu Salmu, mīlestības laime tomēr uzsmaidīja ātrāk, nekā ļaudis to bija vērojuši un nekā viņš pats varbūt bija to varējis iedomāties.
0lAXBNTqJXQ_0009.wav|No šī pavasara sākot, viņš dažreiz bija redzēts pastaigājamies kopā ar jaunāko istabeni Lušķi.
0lAXBNTqJXQ_0010.wav|Neviens tam nepiegrieza nekādu vērību, labi zinot, ka nevis viņš pats sitas Lušķei klāt, bet ka šī bija tā, kas viņu lenc, meklē un vedina pastaigāties.
0lAXBNTqJXQ_0011.wav|Visi šķitās pareizi saprotam, ka tur, kur puisis neliekas meitu ievērojam un tikai šī pati līp tam klāt, nevar nekas nopietns iznākt, bet šoreiz bija citādi.
0lAXBNTqJXQ_0012.wav|Kādu dienu dzimtkungs aicināja skaisto Pēteri pie sevis un uzrunāja to šādiem vārdiem:
0lAXBNTqJXQ_0013.wav|Mīļais Pēteri, man par tevi ienākusi sūdzība.
0lAXBNTqJXQ_0014.wav|Cienīgs, žēlīgs lielskungs, par mani sūdzība tīri izbijies brīnījās Pēteris.
0lAXBNTqJXQ_0015.wav|Es taču savu amatu izpildu tik labi, cik vien prazdams un spēdams.
0lAXBNTqJXQ_0016.wav|Suņi ir allaž labi apkopti un izskatās visi tā, ka spīd vien.
0lAXBNTqJXQ_0017.wav|Tas taisnība, Pēteri.
0lAXBNTqJXQ_0018.wav|Savu amatu tu izpildi labi, par to tevi arī neviens nesūdz, un es tur nesaku ne vārda, bet istabene Lušķe tevi sūdz.
0lAXBNTqJXQ_0019.wav|Lušķe, ko tā mani var sūdzēt, ko tā grib no manis?
0lAXBNTqJXQ_0020.wav|Tu esi viņu piegulējis.
0lAXBNTqJXQ_0021.wav|Es viņu piegulējis izsaucas Pēteris, tagad tā izbrīnīdamies, ka pavisam aizmirst skatīties uz savu zābaku spožajiem purniem un lūkojas taisni un dzīvi dzimtkungam acis.
0lAXBNTqJXQ_0022.wav|Jā, mīļo Pēteri, viņa man sūdz, tu esot viņu piegulējis.
0lAXBNTqJXQ_0023.wav|Nē, cienīgs lielskungs, tā runādama, viņa melš tīros niekus: nekad es neesmu pie viņas gulējis.
0lAXBNTqJXQ_0024.wav|Drīzāk tad varētu teikt, ka es esmu viņu piestaigājis, jo staigājuši dažu vakaru gan esam pa parku kopā, bet meitās nekad neesmu pie viņas gājis un gulējis ar viņu neesmu nepavisam, ne reizinās!
0lAXBNTqJXQ_0026.wav|Jā bet viņa tevi sūdz, tu esot tas vainīgais, un tev viņa nu jāprec.
0lAXBNTqJXQ_0027.wav|Un jāprec arī vēl vēl jo vairāk izbijies, brīnās Pēteris.
0lAXBNTqJXQ_0028.wav|Nav diezgan ar to, ka viņa man jau darījusi bēdas un negodu, tā par mani jums melsdama, man viņa vēl jāprec!
0lAXBNTqJXQ_0031.wav|Tur neko nevar darīt, Pēteri.
0lAXBNTqJXQ_0032.wav|Kad meita ir nākusi mātes cerībās un pati uzrāda puisi, kurš tas vainīgais, tad tam viņa jāprec vai jādod bērnam maize.
0lAXBNTqJXQ_0033.wav|Tāds ir likums, to tu pats arī būsi dzirdējis.
0lAXBNTqJXQ_0034.wav|Esmu gan, cienīgs lielskungs, to dzirdējis, bet kāpēc tad man jādod maize, kad es tik patstaigājies vien ar viņu esmu?
0lAXBNTqJXQ_0035.wav|Un bučojies arī, piebilst dzimtkungs, laipni pasmaidīdams un aizkūpinādams smaržīgu cigāru.
0lAXBNTqJXQ_0036.wav|Jā, bučojies gan esmu, bet viņa mani bučoja, nevis es viņu, un no bučošanās vien taču nevar nekas notikt.
0lAXBNTqJXQ_0037.wav|Nu, tad jau būs viss noticis, kad viņa sūdz, un tad tev viņa nu jāprec un tas jādara drīz, lai viss izietu pa godam.
0lAXBNTqJXQ_0038.wav|Kad kāzas pa Jāņiem un kristības pa Mārtiņiem vai Ziemsvētkiem, tad tas jums ne vienam, ne otram nebūs vēl nekāds liels negods.
0lAXBNTqJXQ_0039.wav|Un, tā kā jūs abi divi esat bijuši man paklausīgi dienderi, tad es likšu jums iztaisīt labas kāzas.
0lAXBNTqJXQ_0040.wav|Bet kam man, cienīgs, žēlīgs lielskungs, kādas kāzas vajadzīgas, kad es viņu nemaz negribu precēt?
0lAXBNTqJXQ_0042.wav|Pēteri, tev jāgrib, kad viņa pati tevi uzrāda par vainīgo!
0lAXBNTqJXQ_0043.wav|Un arī es to gribu.
0lAXBNTqJXQ_0044.wav|Es nevēlos, ka manā muižā meita dabū bērnu.
0lAXBNTqJXQ_0045.wav|Tas būtu negods manai muižai un ļauna priekšzīme visam novadam.
0lAXBNTqJXQ_0046.wav|Kāzām jābūt, un es tās došu.
0lAXBNTqJXQ_0047.wav|Tagad Pēteris sāk raudāt kā mazs bērns.
0lAXBNTqJXQ_0048.wav|Pēter, nu ko tu raudi.
0lAXBNTqJXQ_0049.wav|Es nesaprotu, kāpēc tu negribi Lušķi precēt, viņa ir tāda skaista un laba meitene.
0lAXBNTqJXQ_0050.wav|Jā bet kad es nekā neesmu vainīgs...
0lAXBNTqJXQ_0051.wav|Na, Pēteri, tādās lietās sievietes pašas arvien zina visu labāk nekā mēs, vīrieši.
0lAXBNTqJXQ_0052.wav|Ja viņa saka, tad jātic.
0lAXBNTqJXQ_0053.wav|Ņem viņu droši, un viss izies vēl pa godam, tu dabūsi labu sievu, un mana muiža būs no negoda glābta.
0lAXBNTqJXQ_0054.wav|Es tev uz kāzām uzdāvāšu arī flinti.
0lAXBNTqJXQ_0056.wav|Jā, Pēteri, tu to varēsi paturēt pavisam.
0lAXBNTqJXQ_0057.wav|Tev tad būs pašam sava flinte, un, ja tu labi vedīsies arī turpmāk, tad es teikšu mežkungam, lai, tiklīdz kāds no vecajiem mežsargiem mirst, tevi ieceļ par mežsargu.
0lAXBNTqJXQ_0058.wav|Un šaut es arī varēšu?
0lAXBNTqJXQ_0059.wav|Jā, mīļais.
0lAXBNTqJXQ_0060.wav|Vārnas, vanagus un žagatas varēsi šaut, kad vien gribēsi.
0lAXBNTqJXQ_0061.wav|Es likšu tev iedot arī skrotēs un pulveri.
0lAXBNTqJXQ_0062.wav|Nu, simtreiz jums paldies, cienīgs, žēlīgs lielskungs, saka nu Pēteris, noliekdamies un noskūpstīdams kungam roku, tad es Lušķi nemu, bet es vēl runāšu ar viņu pašu.
0lAXBNTqJXQ_0063.wav|Jā, jā, mīļais.
0lAXBNTqJXQ_0064.wav|Bildini viņu un lūdz viņas roku.
0lAXBNTqJXQ_0065.wav|Tas tev tā pieklājas, un dari to jau šodien, lai sestdien varat braukt pie mācītāja, ka nākošu svētdien lai jūs uzsauc, Pēteri atlaizdams, nosaka kungs laipni un žēlīgi.
0lAXBNTqJXQ_0066.wav|Un kad es, cienīgs lielskungs, dabūšu to plinti ievaicājas Pēteris, atgriezdamies pie durvīm vēl atpakaļ.
0lAXBNTqJXQ_0067.wav|Kāzu dienā.
0lAXBNTqJXQ_0068.wav|Tiklīdz pārbrauksit no baznīcas, ņem flinti no mežkunga kantora, nes to savā istabā un paturi par savu.
0lAXBNTqJXQ_0069.wav|Jau to pašu dienu kļuva muižā zināms, ka skaistais suņu Pēteris un istabu Lušķe precēsies un ka jau pēc trīs nedēļām būs kāzas.
0lAXBNTqJXQ_0070.wav|Pati viņa šo ziņu izpūta uz visām pusēm, reizē ielūgdama savas draudzenes kāzās, jo barons esot solījis saviem paklausīgajiem dienderiem taisīt plašas kāzas un tamdēļ droši ielūdzot savus radus, draudzenes un paziņas.
0lAXBNTqJXQ_0071.wav|Neviens par Lušķes negaidīto laimi nebija priecīgāks kā viņas tuvākās draudzenes virtuvenes Annele un saimniecības mācekle Cieba.
0lAXBNTqJXQ_0072.wav|Vakarā, dienas darbus beigušas un nosēdušās durvju priekšā zem kuplās liepas, viņas visas trīs klusu pārrunāja šo svarīgo notikumu.
0lAXBNTqJXQ_0073.wav|Annele, novēlējusi draudzenei labas laimes, tūliņ bilda:
0lAXBNTqJXQ_0075.wav|Nu būs labi, varbūt notiks tā, kā mēs dažreiz jau esam runājušas un vēlējušās: varbūt tava laulība būs bez bērniem, un tad tu pati pirmā varēsi vienu no mūsu karapuišiem ņemt sev dēla vietā.
0lAXBNTqJXQ_0076.wav|Tad vismaz viens būtu jau glābts un tam nevajadzētu vairs vienmēr domāt un runāt par karā iešanu un paša nošaušanu.
0lAXBNTqJXQ_0077.wav|Un Kažis tev jāņem par dēlu, saka Cieba.
0lAXBNTqJXQ_0078.wav|Tam pirmajam jāiet zaldātos, tas papriekš glābjams, lai nabaga puišelltis reiz taču mitējas sevi sist, mocīt un mācīt kara dienestam.
0lAXBNTqJXQ_0079.wav|Viņš tāds patīkams bērns, vairāk mīl dzīvoties ar lellēm nekā ar zirdziņiem un citām vīriešu lietām, ja tik nestāvētu nabadziņam kara dienests prātā, man tā puisīša tā žēl.
0lAXBNTqJXQ_0080.wav|Tad tevi, Lušķīt, godās par Kaža māti, kad tu Kaži pieņemsi sev dēla vietā un par maizesdevēju, draudzeni niekodama, zadina Annele.
0lAXBNTqJXQ_0081.wav|Ai, pļukstes divas, ko jūs tik nesapļukstat smagi nopūzdamās, saka Lušķe.
0lAXBNTqJXQ_0082.wav|Kur es lai varētu ņemt Kaži vai Maži sev dēļa vietā, kad man tagad jau jādomā par kristībām un tālab par mantu tā jāsteidzas ar kāzām.
0lAXBNTqJXQ_0083.wav|Ak tad tik tālu jau pagalam izbrīnīdamās, iesaucas draudzenes abas reizē.
0lAXBNTqJXQ_0084.wav|Jā, mīļās, tā ir, nopūšas Lušķe.
0lAXBNTqJXQ_0085.wav|Un tu mums līdz šim par to nekā nebiji bildusi brīnās Annele.
0lAXBNTqJXQ_0086.wav|Kas par tādām lietām lai runā?
0lAXBNTqJXQ_0087.wav|Bet kas to būtu domājis no piķiera!
0lAXBNTqJXQ_0089.wav|Jau tuvojas tēva gods brīnās Cieba.
0lAXBNTqJXQ_0090.wav|Nē, no skaistā Pētera es to patiesi nebūtu ne gaidījusi, ne domājusi.
0lAXBNTqJXQ_0091.wav|Pēc tāda viņš man nemaz neliekas izskatāmies.
0lAXBNTqJXQ_0092.wav|Jā, mīļā, dziļi ūdeņi ir klusi, noslēpumainā balsī un kā dziļdomīgi teic Lušķe.
0lAXBNTqJXQ_0093.wav|Vai nu suņu Pēteris patiesi ir tāds dziļš ūdens, par kādu tu viņu, Lušķīt, daudzini, to es nemāku teikt, bilst atkal Annele, bet, kā tas varējis notikt, to es nesaprotu un savā kaķes galvā nevaru nemaz iedomāties.
0lAXBNTqJXQ_0094.wav|Pie mums, kas dzīvojam un guļam kalnā, puiši taču meitās nenāk, un tāpat kopā ar Pēteri tu arī gandrīz nekad neesi redzēta.
0lAXBNTqJXQ_0095.wav|Kur un kad viņš tā varēja ar tevi izdzīvot?
0lAXBNTqJXQ_0096.wav|Jā bet kur tā staigāšana vakaros pa parku un svētdienās pa birzi?
0lAXBNTqJXQ_0097.wav|Vai tu, Annele, to visu ne par ko neskaiti?
0lAXBNTqJXQ_0098.wav|turas Lušķe.
0lAXBNTqJXQ_0099.wav|Bet, mīļā, cik tad tu ar Pēteri esi redzēta kopā parkā vai birzē?
0lAXBNTqJXQ_0100.wav|Tikai pašās pēdējās nedēļās esmu tur pāris reizes jūs sastapusi.
0lAXBNTqJXQ_0101.wav|Agrāk taču, kad tur gājām, mēs, meitenes, pašas vien bijām savā starpā.
0lAXBNTqJXQ_0102.wav|Vai tik tu neesi iedomājusies niekus?
0lAXBNTqJXQ_0104.wav|Vai tu labāk nenoietu pie Ciebas mātes?
0lAXBNTqJXQ_0105.wav|Varbūt tad izrādītos, ka pati esi samuldējusies.
0lAXBNTqJXQ_0107.wav|Es gan pati par sevi nezināšu...
0lAXBNTqJXQ_0108.wav|Vairāk Lušķe nedabū neko teikt, jo patlaban nāk tur vecais pavārs, draudzenēm saruna izjūk, un tās aizskrien katra uz savu pusi.
0lAXBNTqJXQ_0109.wav|Tā Luške jau pašā savas laimes sākumā dabū piedzīvot lielo nepatikšanu, ka pat tuvākās draudzenes īsti netic viņas mīlestības sakariem ar Pēteri, bet vēl lielāka nepatikšana stāvēja viņai priekšā.
0lAXBNTqJXQ_0110.wav|Kad atnāca sestdiena un vajadzēja braukt pie mācītāja, Pēteris bija apmeties par slimu, ielicies savā istabelē gultā un nebija no turienes vairs dabūjams ārā.
0lAXBNTqJXQ_0111.wav|Gan Lušķe, uzcirtusies jau braucamās drēbēs koša un daiļa, aizskrēja vairāk reižu puišu ērbēģī, aiznesdama Pēterim gan gabaliņu brūnā cukura.
0lAXBNTqJXQ_0112.wav|Uz kādiem gardumiem viņa zināja to ļoti kāru.
0lAXBNTqJXQ_0113.wav|Gan skaistas rozes, gan dāvinādama tam saldas bučas un lūgdama un labinādama to celties augšā un jūgt zirgu, teikdamās jau sarunājusi ar staļļa puisi, kas solījies dot šim braucienam jauno bēro ērzeli, visskaistāko zirgu visā darba zirgu pulkā.
0lAXBNTqJXQ_0114.wav|Pēteris negribēja nekā zināt ne par brūno cukuru un skaistām rozēm, ne par saldām bučām un bēro ērzeli, ne arī par pašu Lušķi.
0lAXBNTqJXQ_0115.wav|Atgriezies pret sienas pusi, tik sūdzējās par galvassāpēm un nelabu dūšu, uz visiem tālākiem jautājumiem nedodams nekādas atbildes.
0lAXBNTqJXQ_0116.wav|Gan Lušķe beidzot laida vaļā savas asaru slūžas un raudāja šņukstēdama un elsādama tīri pusbalsī, rūgti Pēterim pārmezdama, ka tas nolaupījis viņai godu un nu neturot vairs vārdu, ko devis cienīgam lielkungam.
0lAXBNTqJXQ_0117.wav|Tomēr viss nekā nelīdzēja: Pēteris no gultas ārā nebija dabūjams, un, kad viņa ņēmās to munīt un mīcīt.
0lAXBNTqJXQ_0118.wav|Tā pūlēdamās to ierosināt uz bučošanos un mīlēšanos, uz celšanos un braukšanu, Pēteris rupji un ar neslēptu īgnumu, kā lietuvēnu nogrūzdams no sevis, tikai atrūca:
0lAXBNTqJXQ_0120.wav|Redzēdama visus savus mīlestības ieročus un to piemērošanu šinī tīri lietišķā mākslā pagalam nespēcīgus, nelaimīgā līgava cita nekā nezināja, ko iesākt, kā atstāt Pēteri viņa liktenim un iet un gudrot, ko darīt tālāk.
0lAXBNTqJXQ_0121.wav|Vēlāk viņa dabūja zināt, ka citi puiši vedot Pēteri sev līdzi tuvākās mājās pie meitām, divi vai trīs svētvakari viņš tur jau esot bijis.
0lAXBNTqJXQ_0122.wav|Tā kā šodien bija sestdiena un vakarā tad atkal gaidāma meitās iešana, un Pēteris arī bija kļuvis atkal vesels un jau uzcēlies, tad viņa nolēma pārliecināties, vai dzirdētām valodām ir kāds pamats, lai zinātu, kā rīkoties ar Pēteri turpmāk.
0lAXBNTqJXQ_0123.wav|Viņa prasījās aiziet šovakar pie mātes un, dabūjusi atļauju, devās arī tūliņ ceļā.
0lAXBNTqJXQ_0124.wav|Tomēr negāja vis pie mātes, bet, aizgājusi aiz muižas ēkām, sāka tūliņ lenkt kādu vietu, kur vislabāk varētu ceļam tuvumā noslēpties, lai tur noklausītos, ko puiši, iedami tur garām, runās.
0lAXBNTqJXQ_0125.wav|Tā bija cerams daudzmaz dabūt zināt puišu noslēpumus un nākt varbūt arī pie kādas skaidrības, kas īsti ar Pēteri ir.
0lAXBNTqJXQ_0126.wav|Viņa lūkojās šurpu turpu, un par vislabāko paslēptuvi likās divas vietas: kārklu krūms pašā ceļmalā, netālu no muižas.
0lAXBNTqJXQ_0127.wav|Labāka vieta viņai šķiet tomēr vecais resnais vītols ar tukšo vidu lejā pie tilta.
0lAXBNTqJXQ_0128.wav|Tas arī ir pašā ceļmalā.
0lAXBNTqJXQ_0129.wav|Viņa daudzreiz redzējusi, ka puiši, pastaigādamies svētdien pavakarēs pa šo ceļu, dažreiz neiet vis tiltam pāri, bet nostājas uz tā, palūkodamies upītē, vai tur redzamas zivis, vai arī, uz tilta margām uzmetušies, sašķiļ ugunis, sapīpo, sarunājas un tad tik iet tālāk.
0lAXBNTqJXQ_0130.wav|Ja arī šovakar tas tā gadās, tad viņa dabū daudz ko noklausīties.
0lAXBNTqJXQ_0131.wav|Tāpēc, nekā vairāk nedomādama un tik apskatījusies visapkārt, vai nav kur kāds, un nekā nekur neredzēdama, viņa lien vītola dobumā iekšā.
0lAXBNTqJXQ_0132.wav|Gan garo nātru puduris, kas ziedēdams aug vītolam priekšā, viņu sāpīgi sadzeļ, bet par visu to viņa maz ko bēdā.
0lAXBNTqJXQ_0133.wav|Nātru puduris viņai šķiet taisni labs un noderīgs tanī vietā: tas brangi aizsedz vaļējo vietu vītolā, tā ka viņu nemaz nevar redzēt.
0lAXBNTqJXQ_0134.wav|Stāv nu viņa savā slēptuvē un gaida.
0lAXBNTqJXQ_0135.wav|Dzird paejam kādu garām uz vienu, ir uz otru pusi.
0lAXBNTqJXQ_0136.wav|Kas tie par gājējiem, viņa nezina un arī par tiem negantējas tie viņai vienaldzīgi.
0lAXBNTqJXQ_0137.wav|Beidzot, kad jau sāk tumst, viņa dzird no muižas puses vīriešu balsis.
0lAXBNTqJXQ_0138.wav|Tiem vajag būt puišiem.
0lAXBNTqJXQ_0139.wav|Jā, tā ir, vēl gan tie labi patālu, bet vienu otru balsi var jau izšķirt: skaidri viņa pazīst darba puiša Kristapa balsi, otrs nācējs, ar ko tas sarunājas, liekas būt staļlapuiša palīgs Brencis.
0lAXBNTqJXQ_0140.wav|Tagad viņa atrauj galvas lakatu sev nost no auss un pieliecas pie pašas ieejas, cenzdamās visu jo labi sadzirdēt.
0lAXBNTqJXQ_0141.wav|Viņa norauj vienai nātrai galotni un tur to vītola spraugai priekšā, lai gājēji neieraudzītu tur viņas galvu.
0lAXBNTqJXQ_0142.wav|Ka nātre tai dzeļ ausi, to viņa vairs nejūt.
0lAXBNTqJXQ_0144.wav|Vai vēl ir kāds un vai arī Pēteris pulkā, to viņa nezina bet drīz viņa dzird Kristapu sakām:
0lAXBNTqJXQ_0145.wav|Jā, Pēteri.
0lAXBNTqJXQ_0146.wav|Apdomājies labi, iekām sper tādu soli.
0lAXBNTqJXQ_0147.wav|Precēšanās nav bērnu spēle.
0lAXBNTqJXQ_0148.wav|Tā ir, kā mans tēvs saka, cilvēka pēdējā laime.
0lAXBNTqJXQ_0149.wav|Pēteri uz tam nedzird nekā sakām, bet staļļa Brencis runā savukārt:
0lAXBNTqJXQ_0150.wav|Un ņemt muižu meitu, tā ir allaž tāda laime ar atskabargām, un pie tam vēl tādu, kas kalnā dzīvojusi!
0lAXBNTqJXQ_0151.wav|Tās jau visas ieradušas vieglumā, lētumā, slinkumā un tikai ar vīriešiem jārēties.
0lAXBNTqJXQ_0152.wav|Ja arī dienās dabūni mežsarga vietu, kur liksi zemnieku sētā tādu kalna kazu?
0lAXBNTqJXQ_0153.wav|No grūta darba tāda atradusi, pašai arī nekas vairāk nav kā raibie lakati, baltās skotelītes un šādas tādas lintītes.
0lAXBNTqJXQ_0154.wav|Kas tas ir, pavisam cita lieta, kad preci saimnieka meitu: tur tūliņ līdzi govs, pāris aitas.
0lAXBNTqJXQ_0155.wav|Runātāji patiesi neiet tūliņ tālāk, bet uz tilta apstājas, un viņa dzird tos šķiļam ugunis un krakšķinām pīpes.
0lAXBNTqJXQ_0156.wav|Drīz arī, vakara vēsmiņas nesti šurp, viņai iesitas tabakas dūmi degunā.
0lAXBNTqJXQ_0157.wav|Tagad viņa dzird arī Pētera balsi:
0lAXBNTqJXQ_0158.wav|Skaista, koša viņa gan ir.
0lAXBNTqJXQ_0159.wav|Patikt viņa man patīk...
0lAXBNTqJXQ_0160.wav|Vairāk Pēteris nerunā, dzirdama tikai ātra lūpu plakšķināšana, tātad viņš ielicis savā pīpē posu ar uguni un patlaban iekurina savu cepli, bet Lušķe ziņkārībā tīri vai sastingst: kas gan tā ir, kas viņam patīk, viņa vai kāda cita?
0lAXBNTqJXQ_0161.wav|Jā, patikt viņa man patīk, sevišķi savu kuplo, garo matu dēļ.
0lAXBNTqJXQ_0162.wav|Tādi mūs muižā nav nevienai citai.
0lAXBNTqJXQ_0163.wav|Tikai tas man nepatīk, ka viņa taisni man vien grib uzgriezt to vainu, lai gan es sevi tur nekā nevaru piepazīt vainīgu.
0lAXBNTqJXQ_0164.wav|Lušķe spiež sev roku pie sirds tik priecīgi strauji tā lec: viņa ir tā, kas Pēterim patīk, nu viņa gan zinās, ko un kā darīt!
0lAXBNTqJXQ_0165.wav|Bet darbu Kristaps saka:
0lAXBNTqJXQ_0166.wav|Mati jau gan tai vareni, tīri kā dažam kungu zirgam garu garās krēpes, bet kur tādu krēpu liksi zemnieku sētā?
0lAXBNTqJXQ_0167.wav|Kad tā savas garās krēpes tur sukās, līdzinās un pīs?
0lAXBNTqJXQ_0168.wav|Un vai neesi dzirdējis, kā kalpu sievas apdzied tādu kalna meitu:
0lAXBNTqJXQ_0169.wav|Tu, Luškit, muižu meitu, muižu dangu slaucītāju, tu slaucīji muižu dangas, puiši slauka tavas dangas.
0lAXBNTqJXQ_0170.wav|Tā tas ir, piebilst atkal Brencis.
0lAXBNTqJXQ_0171.wav|Muižu meitām, sevišķi kalnā, viegla dzīve, bet arī viegla daba un viegls tikums Lušķe tāpat, cik reižu viņu nedzird braukušu jumpravas vietā kungiem līdzi uz citām muižām ģērbt un kopt tur savu cienīgo.
0lAXBNTqJXQ_0172.wav|Vai tu, Pēteri, vari zināt, ar kādiem puišiem viņa tur galojusies?
0lAXBNTqJXQ_0173.wav|Diezgan paši savā muižā esam redzējuši, kad sabrauc viesībās kungi no citām muižām un cienīgajām līdzi ir viņu apkalpotājas: kā tad vakariem tādas izvaļojušās ķēves te jāņojas un jārējas.
0lAXBNTqJXQ_0174.wav|Bet, ja tu ņem mana radinieka Laucinieka meitu, tad tu dabū godīgu un darbam tikru cilvēku, kas tev kaunu nekur nedarīs.
0lAXBNTqJXQ_0175.wav|Zini, godīgās sētu meitenes pret muižu mindžām ir tikpat kā veselīgās lauku skābenes pret trakajām pamatu driģenēm.
0lAXBNTqJXQ_0176.wav|Ja Lušķe būtu tāda, kāda tā nav, es vēl neko neteiktu, dzird atkal otru puisi sakām.
0lAXBNTqJXQ_0177.wav|Bet ņemt jau salauzītu meiteni kāda vajadzība tev to darīt?
0lAXBNTqJXQ_0178.wav|Un tev taču nekur nav jāsteidzas: tu esi vienīgs dēls saviem vecākiem, tevi neviens Maušis, ne cits velns neķers, vari vēl mierīgi dažus gadus nogaidīt, un tad tik precies.
0lAXBNTqJXQ_0179.wav|Bet, ja gribi ņemt tūliņ sievu, tad ņem Brenča radinieci, Laucinieku meitu.
0lAXBNTqJXQ_0180.wav|Vairāk Luške neko nedzird, jo puiši, sakūruši pīpes, iet runādamies tālāk.
0lAXBNTqJXQ_0181.wav|Izlīdusi no savas paslēptuves un noskatīdamās tiem pakaļ, viņa redz Pēteri pa taku nogriežamies uz Lauciniekiem,bet otri divi aiziet pa labi tālāk uz citām sētām.
0lAXBNTqJXQ_0182.wav|Lušķe neiet vis pie mātes, ne arī atpakaļ muižā, bet lien atkal vītola dobumā: viņa apņēmusies palikt tur un nogaidīt, cik ilgi Pēteris īsti dings Lauciniekos.
0lAXBNTqJXQ_0183.wav|Pacietībā, kāda iespējama tikai greizsirdības vai citu mīlestības ieganstu mocītai sievietei, viņa stāv tur un gaida visu nakti.
0lAXBNTqJXQ_0184.wav|Vasaras nakts nav gara, to viņa viegli pārlaistu, bet gadās tur pavisam negaidīti notikumi.
0lAXBNTqJXQ_0185.wav|Vispirms kāds sikspārnis, kas dienu laikam ldrmējis vītola izpraulējušā celmā, iestājoties nakts krēslai, celdamies spārnos, lai dotos uz savu naktsdzīvi, paskrien Lušķei zem drēbēm, meklēdams sev izeju no vītola dobuma.
0lAXBNTqJXQ_0186.wav|Viņa pārbijusies tā iekliedzas, ka pašai uzreiz sāk galva sāpēt no šī kliedziena.
0lAXBNTqJXQ_0187.wav|Saķērusi brunči sev rokās, viņa tā saspiež to, ka sikspārnis pāris reižu iepīkstas.
0lAXBNTqJXQ_0188.wav|Izskrējusi pati no vītola ārā un nezināmo traucētāju izkratījusi no drēbēm, viņa ierauga, ka tas bijis sikspārnis, ko tik nežēlīgi nospiedusi.
0lAXBNTqJXQ_0189.wav|Aizsviedusi to projām, viņa trīsreiz nospļaujas, lai nepiemetas notikumi.
0lAXBNTqJXQ_0190.wav|Tiklīdz nomierinājusies un ievietojusies atpakaļ dobumā, tur iedrāžas kāda pūce, atsizdamās viņai taisni sejā.
0lAXBNTqJXQ_0191.wav|Pūce, pagalam nobijusies, laižas atpakaļ, bet meita, jebšu ne mazāk pārbiedēta, paliek stāvam turpat.
0lAXBNTqJXQ_0192.wav|Aust jau arī gaisma.
0lAXBNTqJXQ_0193.wav|Rīta pusē debess sārtojas, tur lēks saule.
0lAXBNTqJXQ_0194.wav|Tagad viņa atkal izlien no slēptuves un lūkojas uz Laucinieku pusi.
0lAXBNTqJXQ_0195.wav|Taks, stiepdamies pa pļavu un starp labības laukiem, redzams viņai visā garumā kā uz plaukstas izstiepts.
0lAXBNTqJXQ_0196.wav|Laucinieku sētu gan nevar redzēt, jo priekšā neliela birztala.
0lAXBNTqJXQ_0197.wav|Bet ceļš iet caur birzi, un Pēterim tur jānāk.
0lAXBNTqJXQ_0198.wav|Drīz viņa arī ierauga iznākam no birzes pa celiņu divi cilvēkus.
0lAXBNTqJXQ_0199.wav|Viens no tiem ir Pēteris, to viņa vēroja jau pa lielu gabalu.
0lAXBNTqJXQ_0200.wav|Blakus tam iet kāda sieviete.
0lAXBNTqJXQ_0201.wav|Tā ir, protams, saimnieku meita.
0lAXBNTqJXQ_0202.wav|Pavada viņu vēl.
0lAXBNTqJXQ_0203.wav|Pie laukābeles tie šķiras: viņš dodas pa taku šurp uz ieju, viņa tek atpakaļ mājās.
0lAXBNTqJXQ_0204.wav|Tātad visu nakti pie tās dindzis!
0lAXBNTqJXQ_0206.wav|Turēdamās savā slēptuvē, viņa grib nogaidīt Pēteri pienākam klāt, lai redzētu, kāds tas tagad izskatās.
0lAXBNTqJXQ_0207.wav|Bet, kad to sagaida, redz, ka tas nav ne bēdīgs, ne arī sevišķi priecīgs.
0lAXBNTqJXQ_0208.wav|Viņa seja mierīga, skaista kā arvien, un soļo viņš, galvu nodūris uz zemi, acīmredzot skatīdamies uz saviem spožajiem zābakiem.
0lAXBNTqJXQ_0209.wav|Kad Pēteris jau nozudis aiz rijas un Lušķe, izlīdusi no savas paslēptuves, arī taisīdamās iet mājās, sāk pati sevi apskatīt, viņa pārsteigumā un izbailēs gandrīz iekliedzas: viņas gaišās drēbes izskatās tā, it kā būtu caur skursteni līdusi.
0lAXBNTqJXQ_0211.wav|Es jau esmu tāda, ka būtu sarīkojusies Ziemsvētkos uz iešanu kūjiniekos vai Metenī uz lēkšanu ķekatās viņa sevī izsaucas.
0lAXBNTqJXQ_0212.wav|Nu viņa arī saprot, kā tas noticis: gani vai citi kādi niekdarbji vītola dobumā kurinājuši uguni, un viņa tur nu notrinusies ar oglēm un sodrējiem.
0lAXBNTqJXQ_0214.wav|usrikšis viņa steidzas mājās, lai dabūtu iekļūt savā istabā, kamēr ļaudis vēl nesāk celties un staigāt.
0lAXBNTqJXQ_0215.wav|Nākošā sestdienā Luškei tiešām izdevās Pēteri piedabūt pie braukšanas pātaros, kā viņa to bija izdarījusi, neviens nemācēja pateikt.
0lAXBNTqJXQ_0216.wav|Tik muižas naktssargs zināja stāstīt, ka dažreiz redzējis Lušķi vakaros vēlu aizejam puišu ērbēģī, no kurienes tad otrā rītā, vēl dziļākā sakrēslā, skrējusi atpakaļ kā ragana ar vaļā palaistiem matiem.
0lAXBNTqJXQ_0217.wav|Nākošā svētdienā viņus uzsauca.
0lAXBNTqJXQ_0218.wav|Tomēr dažas vecenes, kas tricās mīlestības lietās visu izprotam un jaunu ļaužu sirdis izmanām, sacīja, ka ar to vien neesot lieta vēl galā: uzsaukšana neesot salaulāšana!
0lAXBNTqJXQ_0219.wav|Dažu reizi esot dzīvē gadījies, ka arī uzsaukti pāri izjūk, un nevarot zināt, vai arī šoreiz nebūšot tāpat.
PhVGxjuH5T8_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
PhVGxjuH5T8_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
PhVGxjuH5T8_0003.wav|Otrā grāmata, astotā nodaļa.
PhVGxjuH5T8_0004.wav|Velna bībele.
PhVGxjuH5T8_0005.wav|Gaidītā kāzu diena pienāca.
PhVGxjuH5T8_0006.wav|Laiks bija labvēlīgs.
PhVGxjuH5T8_0007.wav|Vecākie ļaudis mēdza teikt, tas jau tā parasti esot laimīgās kāzās.
PhVGxjuH5T8_0008.wav|Par iaimīgām arī šīsdienas kāzas visi dēvēja, jo ko gan labāku var vēl domāt, ja tautietis un līgava ir jauni, veseli cilvēki, pie tam vēl abi divi skaisti un patīkami, tātad īsti saderīgs pāris, un ja kāzas ir lielas un tās jāriko nevis pašiem vai vecākiem, bet tās dod muiža.
PhVGxjuH5T8_0009.wav|Kāzas bija rīkotas vagara ērbēģī, kur bija liela, plaša istaba.
PhVGxjuH5T8_0010.wav|Vagaris ar vagareni bija aicināti par dižajiem jeb vedējiem.
PhVGxjuH5T8_0011.wav|Bet, kad viesi sāka sapulcēties, līgava, ejot vagartēvam pie rokas un citu meitu un puišu pavadīta atvesta kāzu namā, kur galdi bija klāti un kur vajadzēja sākties rīta pātariem, lai pēc tam varētu turēt kāzu azaidu, tad nekur neredzēja tautieti, kas stātos laimīgajai līgavai blakus.
PhVGxjuH5T8_0012.wav|Divi puiši, tautieša draugi, kas bija gājuši to aicināt šurp, atnākuši atpakaļ un pavilkuši vagara papu malup, tam paklusā balsī vēstīja.
PhVGxjuH5T8_0013.wav|Tas pavisam vēl ir tādā ne cēlies, ne mazgājies, ne ģērbies guļ garstīpus, nekā nerunā un raud kā veca sieva.
PhVGxjuH5T8_0014.wav|Nemaz nav tāds, kā jaunam, brašam poišum pieklātos viņa goda dienā.
PhVGxjuH5T8_0015.wav|Luške, padzirdējusi tādu valodu, ķeza pati projām kučieru ērbēģī, kur atradās arī piķiera istabele.
PhVGxjuH5T8_0016.wav|Viesi ziņkārībā un baigā nezināšanā gaidīja, kas nu būs.
PhVGxjuH5T8_0017.wav|Pēc ilgākas gaidīšanas redzēja līgavu nākam atpakaļ, bet tā nāca viena pati.
PhVGxjuH5T8_0018.wav|Sāka viesi baiļoties, vai tik kāzas neizjuks, kad Pēteris izturas atkal tā pavisam savādi.
PhVGxjuH5T8_0019.wav|Viens otram tādas domas gan neizteica, bet sevī ikviens tā domāja, klusi nopūzdamies: Ai, kā tas būtu žēl!
PhVGxjuH5T8_0020.wav|Līgava ienāca noraudājusies, sašļukusi visā turā un izskatā un pagalam nelaimīga.
PhVGxjuH5T8_0021.wav|Raudās aizraudamās, viņa paklusu stāstīja vagarenei un vagarim, ka Pēteris ne ar kādiem līdzekļiem neesot dabūjams no gultas ārā.
PhVGxjuH5T8_0022.wav|Un uz viņas mīļu jo mīļu lūgšanu, ka nu laiks braukt baznīcā, atgrūzdams viņu no sevis, rupji tikai atteicis, lai braucot viena, ja viņai tāda braukšana esot vajadzīga...
PhVGxjuH5T8_0023.wav|Un viņa šņukstēja un elsāja kā izmisusi.
PhVGxjuH5T8_0024.wav|Žēl, ka īstie peramie laiki garām un nav vairs tā kā toreiz, kad bijām vēl dzimtļaudis: tad tādam puisim, kas negribēja precēt lielkunga istabeni, uzskaistīja savi pieci vai desmit, un tad tas saliekdamies nobučoja tai roku un veda to baznīcā.
PhVGxjuH5T8_0025.wav|Ak, tad bija pavisam cita dzīve tā kāds vecāks vīrs no kalpu kārtas un Lušķes radinieks, kas pats bija dabūjis dzimtbūšanas laiku dzīvi izbaudīt visos sīkumos, iesaucās padiktā balsī, gribēdams savu radinieci šādā viņas nelaimīgā brīdī sirdīgi aizstāvēt.
PhVGxjuH5T8_0026.wav|Kuš, Ģirt, tā nerunā, kur visi dzird uzsauca paklusā balsī kāds cits vecis, arī Lušķes radinieks, piegrūzdams tam ar dūri pie sāniem.
PhVGxjuH5T8_0027.wav|Tagad, brālīt, nav vairs tie laiki kā agrāk, kad precēt kunga draugaļu uzskatīja par diez kādu godu vai laimi.
PhVGxjuH5T8_0028.wav|Nu, ja, jā, atteica pirmais vecis tagad lēnākā balsī.
PhVGxjuH5T8_0029.wav|Bet meiteni tā vazāt aiz deguna arī neklājas.
PhVGxjuH5T8_0030.wav|Vagaris, nelikdamies ne dzirdis kalpu veču sarunu, pagriezdamies pret līgavu, teica:
PhVGxjuH5T8_0031.wav|Pagaidi, Lušķe, varbūt viss vēl būs labi, man ir kas prātā.
PhVGxjuH5T8_0032.wav|To teicis, vagaris steidzās ārā un pliku galvu, kā tas svētdienas rītā, kad mati līdzeni sasukāti un pats vēl ģērbies goda drēbēs, īsti piederas, devās steidzīgi svarīgos soļos muižas pagalmam pāri, prom uz mežkunga namu, no kurienes to drīz redzēja ar bisi rokā soļojam uz kučieru ērbēģi.
PhVGxjuH5T8_0033.wav|Gaidīja nu visi, kas būs tālāk: nāks Pēteris vagarim līdzi vai ne.
PhVGxjuH5T8_0034.wav|Lušķe šaubīdamās un baiļodamās čukstēja vagarenei.
PhVGxjuH5T8_0035.wav|Ja arī papum izdotos viņu pierunāt un viņš beidzot būtu varbūt ar mieru, bet nu jau būs vēlu.
PhVGxjuH5T8_0036.wav|Līdz tas terruns savā garlaicīgajā gaitā izterrāsies, paies laba stunda, un baznīcā mēs nobrauksim laikam tikai tad, kad mācītājs būs jau no baznīcas projām.
PhVGxjuH5T8_0037.wav|Ak, kāds būs atkal negods, ja laulāšana šodien nenotiek un kāzas izjūk!
PhVGxjuH5T8_0038.wav|Bet nelaimīgā līgava savās bailēs bija lietu iedomājusies ļaunāku, nekā tā patiesībā bija, jo pēc neilga laiciņa redzēja vagari nākam atpakaļ un skaisto Pēteri viņam līdzās ar bisi sev plecā gluži tāpat, kā kad taisās jāt medībās.
PhVGxjuH5T8_0039.wav|Lušķe, mitēdamās šņukstēt, mudīgi steidzās uzlabot savu bojāto izskatu, pie kam tai vagarene un draudzenes bija palīdzīgas, izvezdamas to namā, pasniegdamas ūdeni, kur nomazgāt noraudātos vaigus, kā arī par jaunu līdzinādamas matus un turēdamas priekšā mazu spogulīti.
PhVGxjuH5T8_0041.wav|Daudzmaz uzpurinies un uzsprausies par jaunu.
PhVGxjuH5T8_0042.wav|Dabūsi atkal pavisam citu plauku, pamācīja to vagarene.
PhVGxjuH5T8_0043.wav|Čupru arī uztaisi vairāk uz augšu.
PhVGxjuH5T8_0044.wav|Rau, vainags sagāzies uz vienu pusi, pavisam uz kreiso pusi.
PhVGxjuH5T8_0045.wav|Nav raženi, nav koši no Pētera, ka viņš pašā kāzu rītā, kad viesi jau kopā, rāda vēl tādus apstājus it kā tramīgs zirgs un tevi tā brēcina.
PhVGxjuH5T8_0046.wav|Nu, bet ko lai dara, muižu meitām tā jau dažai klājies un klājas, gan būs atkal viss labi.
PhVGxjuH5T8_0047.wav|Vagaris, ienācis ar Pēteri sev blakus iekšā, izlikās tā, it kā nekas nebūtu noticis, un gluži mierīgi stāstīja, ka Pēteris gribot, lai viņa kāzās arī šautu ir braucot turp, ir atpakaļ, kā jau tas visās brašās kāzās parasts.
PhVGxjuH5T8_0048.wav|Pats viņš tālab paņēmis savu bisi līdzi.
PhVGxjuH5T8_0049.wav|Bet, tā kā līgavu vedīšot baznīcā puskarietē un ar kungu jaunajiem braucamiem zirgiem, kas pie šaušanas nemaz nav pieradināti, jo medībās tie nekad neesot vēl braukti.
PhVGxjuH5T8_0050.wav|Tad braucot šodien vēl nevarēšot šaut, un tālab Pēteris jau pirms zirgu sajūgšanas izšaušot savu bisi pāris reižu tepat mājās.
PhVGxjuH5T8_0051.wav|Kad pātari bija noturēti un kāzu azaids iebaudīts, Pēteris, paņēmis savu bisi, izgāja ārā un, nostājies pīļu dīķa malā.
PhVGxjuH5T8_0052.wav|Divas reizes izšāva, tā ka visas pīles, kas patlaban atradās savā rīta izpeldē, skaļi iepļerkšķēdamās, atbildēja uz abiem šāvieniem, un viņu skarbās balsis skanēja tālāk un ilgāk par šāvienu atbalsīm apkārtējos ošos, apsēs un vītolos.
PhVGxjuH5T8_0053.wav|Tad bija jāgatavojas uz baznīcā braukšanu.
PhVGxjuH5T8_0054.wav|Lušķes un Pētera radi no zemnieku sētām atraisīja savus zirgus no sklandām, muižas ļaudis atkal jūdza vai sedloja savus zirgus.
PhVGxjuH5T8_0055.wav|Braucēju nebija daudz, jo brauca tikai vīri un sievas.
PhVGxjuH5T8_0056.wav|Puišiem un meitām bija pēc vecas kāzu paražas jājāj jāšus.
PhVGxjuH5T8_0057.wav|Arī pats Pēteris sēdās savā medību zirgā, ko jau šorīt agri citi puisi bija izpeldinājuši un brīnum uzsprausuši.
PhVGxjuH5T8_0058.wav|Lušķe bija devusi zīda lentes, ko zirgam iepīt krēpēs un izpušķot iemauktus, bet sedli bija pušķoti ar rozēm un citām puķēm.
PhVGxjuH5T8_0059.wav|Šādi izgreznotā kāzu kumeļā nu sēdās skaistais Pēteris savā gaišpelēkajā amata uzvalkā ar zaļiem apmetinājumiem, mazu platmalīti galvā ar vanaga spalvu vienā pusē, gariem pārlieku spīdīgiem zābakiem kājās un bisi plecos, it kā pats medību lielskungs.
PhVGxjuH5T8_0060.wav|Muižu puišiem visiem bija sedloti zirgi.
PhVGxjuH5T8_0061.wav|Kam dižajā muižā sedlu bija pietrūcis, tie tos bija patapinājuši no tuvākām mazajām muiželēm vai apkārtējiem mežsargiem.
PhVGxjuH5T8_0062.wav|Meitas sēdēja tāpat, tikai ar seģeli pārsegtos zirgos.
PhVGxjuH5T8_0063.wav|Ar spožu puskarieti, kurai priekšā, pusdanciski vien lēkādami, rikšoja abi jaunie dzērvjspalvu ērzeļi, vecais kučieris, ģērbies pilnā goda tērpā un ar baltiem cimdiem rokās, pielaida, skaļi pātagu saplikšķinādams, pie vagara ērbēģa.
PhVGxjuH5T8_0064.wav|Varenos rikšotājus uz pēdām apturēdams durvju priekšā.
PhVGxjuH5T8_0065.wav|Cepuri druksu pacēlis, viņš aicināja cienīto līgavu sēsties iekšā.
PhVGxjuH5T8_0066.wav|Luške arī tūliņ nāca ratiem klāt tāda smaidīga, priecīga un laimīga, it kā viņa laimes ūdeņos vien būtu peldējusi un it kā šorīt nekas nebūtu gadījies nepatīkams.
PhVGxjuH5T8_0068.wav|Līdzās viņai puskarietē sēdās Cieba kā līgavas godadienas māsa.
PhVGxjuH5T8_0069.wav|Tad kučieris piebrauca pie kalna lievenēm, kur pie viņām iesēdās vēl Lote.
PhVGxjuH5T8_0070.wav|Nu varēja sākties īstais brauciens baznīcā.
PhVGxjuH5T8_0071.wav|Puskariete ar līgavu un viņas pavadonēm visiem priekšā, tad jātnieces un jātnieki, un, visbeidzot, citi braucēji, kuriem priekšgalā atradās vagara aizjūgs.
PhVGxjuH5T8_0072.wav|Braucējiem bija pulksteņi, vismaz katram aizjūgam viens, bet dažiem arī pa divi, tā ka visa tā puse, kur drāzās kāzinieku rinda, ļedzēt ļedzēja.
PhVGxjuH5T8_0073.wav|Zirgu Maušis, kas bija ne vien dūšīgs puišu ķērējs un labs kurpnieks, bet arī brangs klarnetes pūtējs, ar divi citiem žīdiem, no kuriem viens čīgāja ģīgas, otrs ducināja basi, izlaida kāziniekus ar mūzikas skaņām no pagalma uz dižceļa.
PhVGxjuH5T8_0074.wav|Baznīca šodien bija tā pārpildīta kā laikam nekad agrāk.
PhVGxjuH5T8_0075.wav|Bija taču šodien lielisks kāzu gods apbrīnojams, kādu ļaudis neatcerējās piedzīvojuši jau gadiem.
PhVGxjuH5T8_0076.wav|Bruģu muiža jau sen nebija izprecinājusi nevienu istabeni.
PhVGxjuH5T8_0077.wav|Nu tas notika un pie tam ar tādu jaunu, skaistu puisi, gar ko meitas bija dalīties dalījušās, bet kas līdz šim visām tām bija gājis secen.
PhVGxjuH5T8_0078.wav|Un nu to dabūja istabu Lušķe!
PhVGxjuH5T8_0079.wav|Bija arī jau tālāk nekā tikai muižā vien kļuvis zināms, ka piķieris negribējis braukt pātaros un ar asarām pretojies ņemt Lušķi.
PhVGxjuH5T8_0080.wav|Tāpat bija jau iepriekš izplatījusies vēsts, ka līgavu vedīs puskarietē.
PhVGxjuH5T8_0082.wav|Tātad bija iemesla diezgan steigties šodien baznīcā un noskatīties šinīs kāziniekos, lai tad vēlāk pietiktu ilgāku laiku ko spriest un runāt.
PhVGxjuH5T8_0083.wav|Kad baznīcā pa sprediķa laiku izdzirda kāzinieku pulksteņu skaņas, daudzi spiedās no baznīcas ārā, gribēdami par mantu redzēt kāzinieku atbraucienu un atjājienu, sprediķa klausīšanos atstādami uz citu reizi.
PhVGxjuH5T8_0084.wav|Citi atkal nemaz nebija gājuši baznīcā iekšā, baidīdamies nokavēt kāzinieku apskatīšanu.
PhVGxjuH5T8_0085.wav|Visvairāk bija ko brīnīties par pašu jauno pāri.
PhVGxjuH5T8_0086.wav|Kā lai arī nē, līgava spožā puskarietē, tautietis atkal lepnā kumeļā ar bisi plecos, it kā medību jājienā, tāds jātnieks vēl nekad nebija redzēts kāzinieku barā.
PhVGxjuH5T8_0087.wav|Re, ko tāds drīkst un var, kas ņem lielkunga pabrūti!
PhVGxjuH5T8_0088.wav|dzirdēja dažu sētu puisi paklusā balsī čukstam savam kaimiņam.
PhVGxjuH5T8_0089.wav|Nenovīdība puišu starpā uz piķieri ar spožu bisi plecos nebija mazā.
PhVGxjuH5T8_0090.wav|Kāzinieki gāja baznīcā iekšā ne pēc vecumvecās sētu ļaužu paražas jau priekš sprediķa vai pa pašu sprediķa laiku, bet jau pēc jaunlaiku parauga, kā darīja vācieši un pusvācieši, dodamies baznīcā tikai tad, kad draudze dziedāja dziesmu pēc sprediķa.
PhVGxjuH5T8_0091.wav|Brīnums bija skatītājiem liels, redzot tautieti soļojam līgavai blakus ar bisi plecos.
PhVGxjuH5T8_0092.wav|Domāja to tādu ejam arī pie altāra un stājamies mācītājam priekšā.
PhVGxjuH5T8_0093.wav|Bet nē: pie baznīcas durvīm Pēteris noņem bisi sev no pleca, iesliedams to priekšnama kaktā un piesacīdams ubagiem, lai uzlūkojot viņa ieroci, kamēr nāks pats atpakaļ, reizē arī piekodinādams neķerties bisei klāt, jo abi stobri esot pilni.
PhVGxjuH5T8_0094.wav|Tā novietojis savu divstobreni, skaistais Pēteris ar līgavu zem rokas, vedēja un vedējenes vesti un citu kāzinieku pavadīti, iegāja baznīcā.
PhVGxjuH5T8_0095.wav|Vecais Bierans arvien vairāk un labāk bija iedzīvojies muižā.
PhVGxjuH5T8_0096.wav|Kungu Zapele ar saviem spēļu biedriem nevarēja bez viņa gandrīz nemaz vairs iztikt.
PhVGxjuH5T8_0097.wav|Arī kungi bija ar viņu pilnam apmierināti, redzēdami nīkulīgo meitenīti āra gaisā un lauku dzīvē arvien vairāk atspirgstam un zinādami to veca, piedzīvojuša cilvēka pastāvīgā pavadībā pilnīgi drošu pret trakiem suņiem.
PhVGxjuH5T8_0098.wav|Muižas saimniece jau domāja un gudroja, kā vislabāk lietu iekārtot, lai Bierans uz visiem laikiem varētu palikt muižā.
PhVGxjuH5T8_0099.wav|Un te viņai drīz radās labs padoms.
PhVGxjuH5T8_0100.wav|Līdzšinējais muižas naktssargs bija jau stipri vecs un nespēcīgs: to vajadzēs atlaist vecuma dienās un dot tam žēlastības maizi, bet viņa vietā varēs likt Bieranu.
PhVGxjuH5T8_0101.wav|Tas vēl spēcīgs un savu dienestu izpildīs labi.
PhVGxjuH5T8_0102.wav|Kad Bierans ar savu sievu būs pārnākuši muižā uz pastāvīgu dzīvi, viņu kopšanā un uzraudzībā varēs nodot arī abus karapuišus, kas jau tagad tam pieķērušies ar visu sirdi, it kā savam audzinātājam.
PhVGxjuH5T8_0103.wav|Šādas savas domas saimniece bija arī jau pastāstījusi Bieranam un viņa sievai.
PhVGxjuH5T8_0104.wav|Saimnieces labvēlību gudri bija pratusi izmantot vecā Bieranene, pielīzdama visā klusumā saimniecei un ielūgdama tai, lai tā viņu vienīgo znotu ieliktu dižajā muižā rīkuļa vietā, kas nupat šinī pavasarī bija nomiris.
PhVGxjuH5T8_0105.wav|Saimniece arī parunāja par šo lietu ar vagari, un tas, zinādams Bieranu labi ieredzētu ir pie kungiem, ir pie saimnieces pašas, nebija pretim celt Bieranu znotu, līdzšinējo muižas precētu kalpu, rīkuļa amatā.
PhVGxjuH5T8_0106.wav|Lai gan rudens bija vēl tālu, tomēr jauno rikuli amatā iecēla jau tagad, lai tas līdz rudenim varētu pienācīgi sataisīt un apgādāt visas vajadzīgās rijas lietas.
PhVGxjuH5T8_0107.wav|Viņa zvērināšana bija nolikta tanī pašā svētdienā, kad laulās piķieri ar Lušķi.
PhVGxjuH5T8_0108.wav|Bierana znota iecelšana šai amatā bija laikam pats diženākais notikums muižas mazo ļaužu dzīvē, par ko daudzi apskauda ir veco Bieranu, ir visu viņa ģimeni, jo dižās muižas rīkulis stāvēja pēc sava amata svara un cieņas vismaz vienā pakāpē ar mazo muižu vagariem.
PhVGxjuH5T8_0109.wav|Pagaidām arī Bieranam pašam bija šo pavasari gadījies kāds blakus amats.
PhVGxjuH5T8_0110.wav|Jau kopš dažām nedēļām bija sasirdzis ērģeļu plēšu minējs.
PhVGxjuH5T8_0111.wav|Kad vecais ērģelnieks bija ieradies muižā pie saimnieces lūgt padoma, kas svētdien baznīcā mīs plēšas, saimniece, nedaudz padomājusi, lika pasaukt Bieranu un prasīja tam, vai viņš negribētu iet svētdienās baznīcā mīt ērģelēm plēšas.
PhVGxjuH5T8_0112.wav|Svētdienās bērni varot pirms pusdienas iztikt bez viņa, jo tad tie līdz ar citiem gribot ilgāk pagulēties nekā darbdienās, un bez tam kādu laiku tie varot padzīvoties arī turpat pie lievenēm; bet pa dārzu un parku varot iet vēlāk, kad arī viņš būs mājās.
PhVGxjuH5T8_0113.wav|Par plēšu mīšanu dabūšot katru svētdienu divi markas vai sešas kapeikas.
PhVGxjuH5T8_0116.wav|Bet, dingstot visu dievkalpošanas laiku vienam pašam aiz ērģelēm, kur nevar skatīties ļaudīs un novērot, kā kurš saimnieks ģērbies un āvies, Bieranam jau pirmajā svētdienā bija sameties neizturami garš laiks.
PhVGxjuH5T8_0117.wav|Lai pret šādu nebūšanu aizsargātos, viņš jau otrā svētdienā, taisīdamies iet baznīcā, pasauca Kaži un veda to sev līdz.
PhVGxjuH5T8_0118.wav|Tagad viņi tai klusajā vietiņā aiz ērģelēm bija pāratā.
PhVGxjuH5T8_0119.wav|Kažis, būdams saprātīgs un čakls zēns, līdzēja arī mīt plēšas: vienu paminu nospieda uz zemi Bierans pats, uz otru atkal žigli uzlēca Kažis, un tā viņi tikuši darbojās divatā, kamēr vien bija vajadzīgs.
PhVGxjuH5T8_0120.wav|Bet, kad ērģeles apklusa un mācītājs sāka teikt sprediķi, tad ir Bierans, ir Kažis bija no darba vaļā.
PhVGxjuH5T8_0121.wav|Un, lai nebūtu jākaujas ar garlaicību, Bierans izvilka sev no kabatas un iztina no lupateļa savas vecās spēļu kārtis.
PhVGxjuH5T8_0122.wav|Nosēdās abi ar Kaži turpat plēšu paminām blakus uz grīdas un visā klusumā kāva cūkas.
PhVGxjuH5T8_0123.wav|Vieta šādam darbam te bija labu labā.
PhVGxjuH5T8_0124.wav|Pa mazo lodziņu caur baznīcas biezo mūri gaisma nāca diezgan pietiekami iekšā.
PhVGxjuH5T8_0125.wav|Pašus viņus redzēt neviens nevarēja, jo durvtiņas, pa kurām varēja ieiet ērģeļu aizoderē, viņi bija pievēruši un no iekšpuses aizkabinājuši, tā ka no nejaušas traucēšanas un pārsteigšanas arī nebija ko bīties.
PhVGxjuH5T8_0126.wav|Uz lievēm, blakus ērģelēm, stāvošie baznīcēni viņus tikai tad varēja redzēt, kad, mīdami plēšas, katrs savu reizi uzkāpa uz paminām.
PhVGxjuH5T8_0127.wav|Sēdēdami uz grīdas, viņi bija gluži neredzami.
PhVGxjuH5T8_0128.wav|Tā viņi varēja tur klusi un netraucēti sist trumpes līdz pat tam laikam, kad ērģelnieks sašķindināja mazo pulkstentiņu, tad tie, atstādami kārtis pagaidām turpat uz grīdas, cēlās abi kājās un stājās darbā.
PhVGxjuH5T8_0129.wav|Tomēr diviem vien nebija nekāda īsta spēle.
PhVGxjuH5T8_0130.wav|To sajuta ir viens, ir otrs.
PhVGxjuH5T8_0131.wav|Pavisam cita lieta ir, kad cīņa notiek trijatā.
PhVGxjuH5T8_0132.wav|Pa nedēļu viņi savā starpā pārrunāja, kā nākoš svētdien ierīkoties labāk.
PhVGxjuH5T8_0134.wav|Bet domas par kungu Zapeles vešanu līdzi Bierans atrada par nepieņemamām, lai gan Kažis nevarēja saprast, kamdēļ īsti ne.
PhVGxjuH5T8_0135.wav|Tamdēļ viņi nākošā svētdienā, nogājuši pie baznīcas, pameklēja kādu pazīstamu zēnu, par kuru zināja, ka tas arī pazīst kārtis, pasauca to sev līdzi un nu sita uz trīs roki.
PhVGxjuH5T8_0136.wav|Tā arī tanī svētdienā, kad bija nolikta dižās muižas rīkuļa zvērināšana un skaistā Pētera un Lušķes laulāšana, Bierans atkal strādāja ar abiem palīgiem.
PhVGxjuH5T8_0137.wav|Jau bija diezgan izspēlējušies pa krietni garā sprediķa laiku.
PhVGxjuH5T8_0138.wav|Kad dievkalpošana bija beigusies, dižās muižas vagaris, atstājis kāziniekus pārbaznīcas vienā pusē, pagāja sānis otrā pusē, kur jau bija nostājies Bierana znots, un pieveda to pie altāra.
PhVGxjuH5T8_0139.wav|Mācītājs arī nupat iznāca altāra telpā, un zvērināšana sākās.
PhVGxjuH5T8_0140.wav|Mācītājs teica priekšā, un zvērināmais runāja tam pakaļ zvēresta vārdus.
PhVGxjuH5T8_0141.wav|Es, Kristaps Zaņassirsniņš, no sava cienīga dzimtkunga barona iecelts par Bruģu dižās muižas rijas kūlēju un labības posēju, un vētītāju jeb rikuli.
PhVGxjuH5T8_0142.wav|Zvērēdams zvēru, ka es savu rijas darbu pēc tiesas un ar apdomu un taisnību cik spēdams gribu vērā ņemt, uguni apgādīgi sargāt un glabāt.
PhVGxjuH5T8_0143.wav|Visādu skādi, nelaimi un trūkumu jeb viltību un zādzību kā varēdams novērst.
PhVGxjuH5T8_0144.wav|Allaž Dieva bausli Tev nebūs zagt pieminēdams, gribu es pats sargāties, nedz pats zādzību dzīties, nedz citiem vaļas dot apzagties, lai būtu pie kulšanas, izvētīšanas jeb iemērīšanas.
PhVGxjuH5T8_0145.wav|Bet allaž savu taisnību un pieticību Dieva priekšā parādīt, tik tiešām, ka Dievs un viņa svēts evanģēliums man un maniem bērnu bērniem palīdz pie miesas un dvēseles labklāšanas caur Jēzu Kristu mūsu Kungu, Āmen.
PhVGxjuH5T8_0146.wav|Pēc rīkuļa nozvērināšanas vagaris pieveda Lušķi, vagarene atkal skaisto Pēteri pie altāra, un mācītājs stājās pie viņu laulāšanas.
PhVGxjuH5T8_0147.wav|Bierans, kas pa znota zvērināšanas laiku bija stāvējis mierā, gribēdams arī visu dzirdēt, gluži pareizi vēroja, ka paies labs brīdis, līdz laulāšana būs galā un ērģelnieks pašķindinās pulkstentiņu, lai varētu nospēlēt kāziniekiem izvadīšanas mūziku.
PhVGxjuH5T8_0148.wav|Negribēdams palaist šo starpbrīdi derīgi neizmantotu garām, Bierans, šodien jau tā iekarsis kāršu spēlē, sēdās ar puišeļiem savā aizoderē uz grīdas un rāva atkal vaļā uz trīs roki.
PhVGxjuH5T8_0149.wav|Dafot par jaunu kārtis, Bierans, par nelaimi, piedzīvoja necerēto laimi, ka viņam krita visas četras lielākās trumpes.
PhVGxjuH5T8_0150.wav|Šādā laimē vecais kaislīgais spēlmanis uztraucās tā, ka aizmirsās, kur pats atrodas, un taisni tanī brīdī, kad mācītājs griezās pie skaistā Pētera ar teicienu.
PhVGxjuH5T8_0151.wav|Nu tad apdomā, mīļais kristīgais brāli, kas tev jaunajā dzīvē vispirms darāms.
PhVGxjuH5T8_0152.wav|Bierans pilnā balsi iesaucās Vazo vaļām un trumpes pa priekši!...
PhVGxjuH5T8_0153.wav|Nelielajā baznīcā sauciens bija skaidri sadzirdams līdz pat altārim, jo vairāk tāpēc, ka daudzi bija izgājuši ārā un nostājušies takai abās pusēs, gribēdami tur kāziniekus jo labi noskatīties, izejot no baznīcas, tā ka baznīca bija palikusi stipri patukša.
PhVGxjuH5T8_0154.wav|Izbrīnījušies par savādo saucienu, visi skatījās baznīcā, kaklus izstiepuši, uz priekšu un atpakaļ.
PhVGxjuH5T8_0155.wav|Neviens nevarēja saprast, kas saucējs tāds bijis.
PhVGxjuH5T8_0156.wav|Vazo vaļām bija vispār pazīstams teiciens, ko kāršu spēlmaņi lieto, uzsaukdami tam, kam pirmā roka, lai sāk spēli.
PhVGxjuH5T8_0157.wav|Bet, kur še būtu varējuši rasties kāršu spēlētāji, to neviens nevarēja iedomāties.
PhVGxjuH5T8_0158.wav|Mācītājs, pārtraukts laulāšanas runā ar dīvaino saucienu, brītiņu klusējis, nezināja citu neko prātīgāku darīt kā runu turpināt.
PhVGxjuH5T8_0159.wav|Bet atkal tādā pat stiprā balsī kā pirmīt atskanēja sauciens:
PhVGxjuH5T8_0160.wav|Mans spicais tavai kārava gaspažai ka virsū ka!
PhVGxjuH5T8_0161.wav|Visi uztraucās par jaunu un lielākā mērā nekā pirmo reizi.
PhVGxjuH5T8_0162.wav|Mācītājs, laulāšanu pilnīgi pārtraucis, gāja no altāra telpas atpakaļ ģērbkambarī, bet baznīcas vīri steidzīgi devās uz baznīcas otru galu un kāpa augšā uz lievēm, jo bija škitušies dzirdam, ka sauciens nācis no turienes.
PhVGxjuH5T8_0163.wav|Bet viņiem priekšā bija jau aizsteigusies Bierana vecene, pazīdama sava vīra balsi un arī skaidri sadzirdēdama viņa zīmīgos ka piemetinājumus.
PhVGxjuH5T8_0164.wav|Ir ērģelnieks bija uzcēlies no sava sola un gāja pie plēšu minējiem, jo arī viņš bija pārliecināts, ka saucieni skanējuši tepat aiz ērģelēm.
PhVGxjuH5T8_0165.wav|Gandrīz reizē viņš ar veco Bieraneni iespraudās pa mazajām durvtiņām, kas šoreiz bija palikušas neaizkabinātas.
PhVGxjuH5T8_0166.wav|Tur nu viņi redzēja sakņubušu sēžam uz grīdas Bieranu un viņam iepretim abus puikas.
PhVGxjuH5T8_0167.wav|Visiem trim kārtis rokā.
PhVGxjuH5T8_0168.wav|Spēlēt patlaban nespēlēja.
PhVGxjuH5T8_0169.wav|Bierans, kas, spēles karstumā aizraudamies, bija pavisam aizmirsies, tagad likās atjēdzies, kur īsti atrodas, un saprotam, ka izdarījis kādu aplamību.
PhVGxjuH5T8_0170.wav|Acis mirkšķinādams un lūpas sakniebis, viņš sēdēja kā pieplacis pie grīdas un tā izlikdamies, ka it nekā nedomātu, bet rādīdams tik mierīgu seju, it kā sēdētu pieguļā pie ugunskura, pats nebūt nezinādams, kur un kā tam radušās kārtis rokā.
PhVGxjuH5T8_0171.wav|Abi puikas izskatījās ne mazumu nobijušies un laikam labprāt būtu rokā turētās kārtis kur paslēpuši, bet, redzēdami, ka ir jau par vēlu, palika sēžot, kā bija sēdējuši.
PhVGxjuH5T8_0172.wav|Bieranene metās vīram klāt un, izraudama tam kārtis no rokas, paklusā balsī dusmīgi rājās:
PhVGxjuH5T8_0175.wav|Grāmatu un pātarus savu mūžu nav varējis iemācīties, bet velna bībeli prot jau no bērna dienām un pat baznīcā nebaidās to nest iekšā.
PhVGxjuH5T8_0176.wav|Tā sātans tev nedod vairs miera.
PhVGxjuH5T8_0177.wav|Bet nu tu savu velna bībeli vairs neredzēsi: šodien pat to pasviedīšu pakatlē un sadedzināšu.
PhVGxjuH5T8_0178.wav|Un, izrāvusi arī zēniem kārtis no rokām, vecene dusmīga un nelaimīga gāja projām.
iGGDPZ0KeJk_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
iGGDPZ0KeJk_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
iGGDPZ0KeJk_0003.wav|Otrā grāmata, devītā nodaļa.
iGGDPZ0KeJk_0004.wav|Zvaigznes nobāl un noriet, bet gods atspīd kā saule.
iGGDPZ0KeJk_0005.wav|Tā, nu skaistais Pēteris un Luške, visiem kavēkļiem un ķezām par spīti, beidzot tomēr salaulāti un ir viens pāris, teica kāds no dižās muižas ļaudīm, kas pats nepiederēja pie kāziniekiem, savam blakus stāvošam biedram baznīcas pagalmā.
iGGDPZ0KeJk_0006.wav|Līdz ar citiem nolūkodamies garajā kāzinieku rindā, kas patlaban nāca ārā no baznīcas.
iGGDPZ0KeJk_0007.wav|Tā ir, tie nu saslēgti uz visu mūžu, un atslēga iesviesta dziļā dzelmē, kur to nekad vairs nevar dabūt ārā, atteica otrs, jo toreiz pastāvēja vispār tāda ieraša un tāds ieskats, ka tiem, kas reiz salaulāti, nav uz šķiršanos vairs ko domāt.
iGGDPZ0KeJk_0008.wav|Kā tad, tie nu dzīvos šinī saulē kopā līdz mūža galam.
iGGDPZ0KeJk_0009.wav|Bet tomēr gandrīz viņu laulības izjuka: kad pirmīt mācītājs laulāšanu pārtrauca un gāja atpakaļ ģērbkambari, es jau domāju: na, nu ir viss pupās!
iGGDPZ0KeJk_0010.wav|Bet nē, vēlāk, kad kāršu spēlmaņi bija izlingoti no baznīcas ārā un mācītājam paziņots, ka trokšņa cēlējs bijis tik vecais Bierans ar pāris puišeļiem, viņš nāca atkal iekšā un laulāšanu pabeidza.
iGGDPZ0KeJk_0011.wav|Tāds brīnums mūsu baznīcā gan nekad vēl nebija piedzīvots.
iGGDPZ0KeJk_0012.wav|Patiesi tā bija gan traka reize.
iGGDPZ0KeJk_0013.wav|Lai nu man baznīcā spēlē kārtis un pie tam vēl tā bļaustās, ka gandrīz izjauc laulāšanu.
iGGDPZ0KeJk_0014.wav|Redzēsim, redzēsim, ja nenomirsim, kā dzīvos šis pāris, kura laulāšana notika ar tādiem ierobiem.
iGGDPZ0KeJk_0015.wav|Tā sarunājās abi biedri.
iGGDPZ0KeJk_0016.wav|Līdzīgi sprieda, prātoja un vēroja arī citi skatītāji un skatītājas, pēdējās pat tā aizraudamās savās sarunās, ka bieži pašām nācās vienai otru apsaukt, lai runājot klusāk, ka neizdzird garām ejošie kāzinieki.
iGGDPZ0KeJk_0017.wav|Kāzinieki tomēr nemaz neklausījās skatītāju čukstēšanā, jautri čalodami un smiedamies par tādu laimīgu gala iznākumu.
iGGDPZ0KeJk_0018.wav|Jaunie sēdās savos zirgos, pie kam puiši bija meitām palīdzīgi, vecie atkal sakāpa ratos, un tad visa garā baudžuve, puskarietei ritot pa priekšu, laida mājup.
iGGDPZ0KeJk_0019.wav|Zvārguļi džindžēja, pulksteņi skanēja, lentes un lakati plivinājās vējā, un pa brīžiem atskanēja puišu ūkšēšana, meitu klaigāšana.
iGGDPZ0KeJk_0020.wav|Visā kāzinieku gaitā valdīja prieks un līksmība.
iGGDPZ0KeJk_0021.wav|Līdz ar vakara sakrēslu kāzu namā ieradās uz izdejošanos arī tie muižas saimes jaunieši, kas pie kalna ļaudīm nepiederēja un kāzās nebija lūgti.
iGGDPZ0KeJk_0022.wav|Tas tā bija parasts, ka pie vakara kaimiņi sanāk paskatīties dzīru namā un papriecāties tur līdzi pašiem dzīriniekiem, ar to apliecinādami labu saticību, kāda piederas viena apciema godīgiem iedzīvotājiem.
iGGDPZ0KeJk_0023.wav|Apbēdināti justos godu rīkotāji, ja vakarā nesanāktu arī nelūgtie ciemiņi redzēt un apbrīnot kāzu godu.
iGGDPZ0KeJk_0024.wav|Visus salūgt un uzņemt par pilniem viesiem nevar.
iGGDPZ0KeJk_0025.wav|To saprot ikviens.
iGGDPZ0KeJk_0026.wav|Kur ņems tik daudz ēdienu un dzērienu?
iGGDPZ0KeJk_0027.wav|Bet ar tādiem pat ienācējiem jeb preiļiem viegla lieta: laiž vienu vai otru reizi kannu alus apkārt, pasniedz katram pa riecienam baltmaizes, un pietiek.
iGGDPZ0KeJk_0028.wav|Vairāk neviens arī negaida.
iGGDPZ0KeJk_0029.wav|Bet dejot preiļi var tāpat kā īstie kāzinieki, ja tik pašiem nav savu zābaku žēl.
iGGDPZ0KeJk_0030.wav|Istabas kuls izturēs, vienalga, vai tur griežas desmit vai divdesmit pāru.
iGGDPZ0KeJk_0031.wav|Muižas ļaudis, kas visi kalpoja vieniem un tiem pašiem kungiem, tad arī saradās Pētera un Lušķes kāzās vakarā gandrīz visi, kas vien gribēja dejot, tā ka visa plašā istaba vagara ērbēģī bija pilna.
iGGDPZ0KeJk_0032.wav|Arī Matīss bija ieradies.
iGGDPZ0KeJk_0033.wav|Vispirms viņš izveda šāsdienas līgavu.
iGGDPZ0KeJk_0034.wav|Dažas reizes ar Lušķi pagrozījies, palaida to vaļā un tad meklēja Ciebu.
iGGDPZ0KeJk_0035.wav|Ne tik driz viņam izdevās lielajā ļaužu burzā atrast un izvest to dejā, jo viņa, būdama skaista zeltenīte un pie tam viegla dejotāja, gāja puišiem no rokām rokās.
iGGDPZ0KeJk_0036.wav|Beidzot pienāca arī viņa reize.
iGGDPZ0KeJk_0037.wav|Ar Ciebu dejodams, Matīss tad klusu pasacīja, ka vēloties ar to satikties divatā un parunāties.
iGGDPZ0KeJk_0038.wav|Nē, šoreiz to nevaram, Cieba čukstēja tam savukārt pie auss.
iGGDPZ0KeJk_0039.wav|Uz mums visi skatās: uz tevi meitas, uz mani atkal puiši un varbūt meitas vēl vairāk tās ir uz mani greizsirdīgas, un, ja mēs divi pazustu, kaut arī tik īsu brīdi, to tūliņ ievērotu.
iGGDPZ0KeJk_0040.wav|Tāpēc tagad met visas domas uz satikšanos divatā pie malas.
iGGDPZ0KeJk_0041.wav|Bet man ir cits kas labāks prātā: nākošu svētdien gribu apciemot savējus.
iGGDPZ0KeJk_0042.wav|Domāju iziet jau tūliņ pēc azaida.
iGGDPZ0KeJk_0043.wav|Tu noej priekšlaikus mežmalā un tur mani sagaidi.
iGGDPZ0KeJk_0044.wav|Tikai nevienam nerādies.
iGGDPZ0KeJk_0045.wav|Iesim nevis pa ceļu, bet apkārt, pa mežiem un birzēm, un viss šis gājiens piederēs mums vieniem pašiem, varēsim tad izrunāties pēc patikas.
iGGDPZ0KeJk_0046.wav|Ar tādu apsolījumu iepriecināts, Matīss laida nu Ciebu vaļā un dejoja ar citām, lai viņu uzglūnētājiem nedotu iemeslu uz kādām sevišķām aizdomām.
iGGDPZ0KeJk_0047.wav|Dejoja un priecājās ir īstie viesi, ir preiļi gandrīz līdz pusnaktij.
iGGDPZ0KeJk_0048.wav|Tad vecākie sāka šķirties, tā ka istabā palika stipri šķidrāks, un jaunie varēja jo brīvāk grozīties un sitināties dejā.
iGGDPZ0KeJk_0049.wav|Ap šo laiku, kad dejas prieki ritēja tik vaļīgi un brīvi, līgava, ieskrējusi no vagarenes kambara dižajā istabā un galvu saķērusi abās rokās, sāka dikti kliegt un vaimanāt:
iGGDPZ0KeJk_0050.wav|Ak vai, ak vai, kāds kauns, kāds negods, kā es to pacietīšu, pati nezinu.
iGGDPZ0KeJk_0051.wav|Jeb vai man no kauna būs dzīvai līst zemē iekšā?
iGGDPZ0KeJk_0052.wav|Labie ļaudis, goda cilvēki, esit jel tik labi, pavāziet zemes vāku uz augšu un pabāziet mani tumšajā pazemē!
iGGDPZ0KeJk_0053.wav|Dieva saulītē negribu vairs iet, negribu vairs dienas gaismu redzēt: to man neatļauj mans meitas gods.
iGGDPZ0KeJk_0055.wav|Un tas man jāpiedzīvo manas pašas kāzās?
iGGDPZ0KeJk_0056.wav|Šāda suga sanāk manā godadienā ne lūgta, ne aicināta.
iGGDPZ0KeJk_0057.wav|Tādu kaunu es nevēlētu ne savam niknākajam ienaidniekam.
iGGDPZ0KeJk_0058.wav|Kāzinieki izbrīnījās, preiļi satrūkās par tādu valodu, nesaprazdami, ko nozīmē līgavas vaimanāšana.
iGGDPZ0KeJk_0059.wav|Daži jaunie preili, kas bija palikuši kāzinieku pulkā, nevarēdami beigt dejas priekus, vārdus par neaicinātu nākšanu kāzās saprata mērķētus uz sevi un tāpēc nu steidzīgi sāka meklēt cepures un gādāties, ka ar godu tiek projām.
iGGDPZ0KeJk_0060.wav|Izsacīt pārmetumus par neielūgtu viesu jeb preiļu ierašanos kāzās, tas izklausījās gan kas nedzirdēti jauns un sētu ļaužu dzīrēs nebija nekad piedzīvots.
iGGDPZ0KeJk_0061.wav|Bet te, kur precas kalna ļaudis, jods lai sazin, kas te par ierašām, kas par tikumiem!
iGGDPZ0KeJk_0062.wav|Tā dažs preilis sevī sprieda, meklēdams savu cepuri, vai daža preilene, dzīdana pēdas savam galvas lakatam.
iGGDPZ0KeJk_0063.wav|Bet nē, uz preiļiem šie tā vispār mētātie vārdi nebija mērķēti.
iGGDPZ0KeJk_0064.wav|Tiklīdz līgava redzēja preiļus un preilenes mudīgi pudžījamies uz projām iešanu, viņa uz brīdi aprimās savās gaudās un raudās, lūgdama preiļus un arī īstos viesus nedomāt viņas vārdus vērstus uz tiem.
iGGDPZ0KeJk_0066.wav|Ne sapnī viņa neesot domājusi to darīt.
iGGDPZ0KeJk_0067.wav|Viņa jūtoties aizvainota un apkaunota no pavisam citiem cilvēkiem.
iGGDPZ0KeJk_0068.wav|Tās mačkas, tās vērdiņu meitas, kas mīt pagraba namelī un tur kopj savu grēka amatu, tās bijušas iezagušās kāzinieku pulkā un pirmīt dejojušas te līdzi citiem.
iGGDPZ0KeJk_0069.wav|Es tik tagad nu dabūju to zināt, kad tās jau aizvilkušās projām.
iGGDPZ0KeJk_0070.wav|Els šīs mātītes nepazīstu un negribu pazīt, bet viņas te bijušas rau, tās ar raibajiem svārkiem un visas trīs!
iGGDPZ0KeJk_0071.wav|Ak vai, ak vai, māsiņas, prieku meitas bijušas manās kāzās!
iGGDPZ0KeJk_0072.wav|Kas to būtu gaidījis, kas domājis?
iGGDPZ0KeJk_0073.wav|Es nesaprotu, kāpēc tādām negodniecēm ļauj staigāt tā apkārt?
iGGDPZ0KeJk_0074.wav|Kāpēc tās netiek turētas aiz grīzekliem un šāvekļiem?
iGGDPZ0KeJk_0075.wav|Un kālab tām nav uz drēbēm mugurā uzšūts rupja audekla sarkans ielāps, lai katrs redz jau pa gabalu, kāda darba amatnieces?
iGGDPZ0KeJk_0076.wav|Preiļi, dabūdami zināt īsto iemeslu līgavas vaimanām, uzelpoja brīvi.
iGGDPZ0KeJk_0077.wav|Tamdēļ arī tie, kas nebija aizgājuši, lika savas cepures un lakatus atpakaļ plauktā un griezās atkal līdzi citiem dejā, solīdamies pagrabniecēm rītu pat denkti atdarīt par viņu nākšanu preiļos.
iGGDPZ0KeJk_0078.wav|Patlaban vagaris lika atkal staigāt apkārt dažām dzēriena kannām, aicinādams dejotājus mest uz brīdi ar dejošanu mieru un atspirdzināties ar malciņu alus, vagarene ar pāris sievām atkal sniedza visiem pa gabalam siera un baltmaizes.
iGGDPZ0KeJk_0079.wav|Tā kāzinieku starpā iestājās atkal omulība, un ir īstie viesi, ir preilu ļaudis jutās vienādi priecīgi un laimīgi.
iGGDPZ0KeJk_0080.wav|Pie tam īstās vaininieces nebija te vairs klāt, un tātad varēja uz tām rāties un pukoties, kā vien patika.
iGGDPZ0KeJk_0081.wav|Tracis kāzās tā bija vispār parasta parādība.
iGGDPZ0KeJk_0082.wav|Kur tik daudz cilvēku kopā un visiem galvas siltas, kā tur lai viss noritētu klusu un mierīgi?
iGGDPZ0KeJk_0083.wav|Tas nemaz nav domājams.
iGGDPZ0KeJk_0084.wav|Vai nu divi puiši saskrējās kādas meitas dēl, vai pāris saimnieku saķildojās, lielīdamies savā starpā, kurš pie kungiem vairāk ieredzēts un kuru pats dzimtkungs saucot vārdā.
iGGDPZ0KeJk_0085.wav|Vai atkal tautieša māte izsaka ko nelabu par līgavu, savu jauno vedeklu, tādi un līdzīgi notikumi, kas savienoti ar lielākiem vai mazākiem tračiem, gadījās gandrīz katrās kāzās.
iGGDPZ0KeJk_0086.wav|Šoreiz traci sacēlusi pati līgava, vai nu gribēdama viesu priekšā labi padižoties ar savu tikumību un meitas godu, vai arī vienkārši rūpēdamās par to, lai viņas godadiena nepaiet pārāk klusu.
iGGDPZ0KeJk_0087.wav|Viesi nu dzīro un dejo, līdz gaisma pilnīgi izaust un zvaigznes noriet, pazuzdamas cita pēc citas gaišajā debesu plašumā.
iGGDPZ0KeJk_0088.wav|Nu arī gals kāzinieku līksmībai.
iGGDPZ0KeJk_0089.wav|Vēl laiž dažas kannas apkārt.
iGGDPZ0KeJk_0090.wav|Tad jāatvadās.
iGGDPZ0KeJk_0091.wav|Puiši bučojas ar meitām, un meitas, tik ilgi dejojušas un dziedājušas kopā ar puišiem, jūtas tiem tagad tādas draudzenes, ka katra labprātīgi un ar prieku sniedz tiem muti pretī.
iGGDPZ0KeJk_0092.wav|Bučoties atklāti, visiem redzot, ir gluži citāda bauda, nekā kad dara to, kur neviens neredz.
iGGDPZ0KeJk_0093.wav|To sajūt tiklab puiši, kā arī meitas, un tāpēc šādu jaunu prieku, kāds mēdz uzliesmot tikai dzīru beigās, visi bauda ar īstu sirsnību un sajūsmu.
iGGDPZ0KeJk_0094.wav|Jaunajiem šādi atvadoties, sievas un vecenes kā pamācīdamas, kā paskubinādamas dzied:
iGGDPZ0KeJk_0095.wav|Ēdiet, dzeriet, bučojiet, dodiet labu nakti!
iGGDPZ0KeJk_0096.wav|Nu ir laiks uz mājāni iet, beidziet visu jakti.
iGGDPZ0KeJk_0097.wav|Arī Bieranam norietēja viņa laimes zvaigzne.
iGGDPZ0KeJk_0098.wav|Notikums baznīcā nepagāja tā gluži bez nekā.
iGGDPZ0KeJk_0099.wav|Jau pirmdien, kad viņš, pie saimes galda paturējis azaidu, ieradās pie lievenēm, kur bērni bija atkal sapulcējušies uz saviem āra darbiem, atnāca vecākā namene un saimnieces uzdevumā tam paziņoja, ka viņš lai tūliņ ejot atpakaļ mājās pie sava saimnieka un stājoties atkal tā darbā.
iGGDPZ0KeJk_0100.wav|Muižā viņš neesot vairs vajadzīgs, tamdēļ ka suņu dienas drīz jau būšot pārgājušas, par trakiem suņiem nekur nekas neesot vairs dzirdams, un Zapeles kundzenīte aiznākošā nedēļā tā kā tā braukšot projām.
iGGDPZ0KeJk_0101.wav|Bez tam saimniece negribot muižas dienestā tādu cilvēku, kas baznīcā spēlē kārtis un pie tam vēl tik dikti bļaustās, ka mācītājam jāaptur laulāšana.
iGGDPZ0KeJk_0102.wav|Ja to būtu izdarījis kāds jaunāks cilvēks, tad saimniece bez kavēšanās uzdotu tiesas priekšsēdētājam, lai tādam piespriež un liek uzskaitīt vajadzīgo mācību ar pletni; bet ar vecu cilvēku viņa negribot to darīt.
iGGDPZ0KeJk_0103.wav|Tomēr muižas naktssarga vietu viņš vairs nedabūšot, arī karapuišeļus nedošot vis vairs viņam un viņa vecenei audzināt, kā to saimniece agrāk domājusi.
iGGDPZ0KeJk_0104.wav|Bez tam viņš dabūšot vēl kādu baznīcas sodu, laikam divi svētdienas vajadzēšot visu dievkalpojuma laiku stāvēt baznīcā uz ceļiem.
iGGDPZ0KeJk_0105.wav|Bierans, noklausījies tādu paziņojumu, savas šaurās ačteles mirkšķinādams un lūpas sakniebis, palika brīdi klusu un mierīgi stāvot.
iGGDPZ0KeJk_0106.wav|Tad, izspļāvis no mutes vecu, jau stipri sazengalātu tabaku un aizlicies aiz lūpas jaunu klumšķi, vienaldzīgi noteica.
iGGDPZ0KeJk_0108.wav|Un tad gāja projām.
iGGDPZ0KeJk_0109.wav|Visi bērni ar īstu žēlumu noskatījās tam pakaļ, jo savādais vecis ar saviem mūžīgiem jokiem bija tiem kļuvis mīļš.
iGGDPZ0KeJk_0110.wav|Zapele, nolūkodamās tam pakaļ, izsaucās:
iGGDPZ0KeJk_0111.wav|Nu tu, mīļais Napoleoniņ, esi nokritis no savas varas augstumiem gluži tāpat kā lielais spranču ķeizars, par kuru mans grospapiņš tā mīl stāstīt.
iGGDPZ0KeJk_0112.wav|Vecākā namene to pašu pirmdien uz saimnieces pavēli nopēra Kaži, un viņam nebija vairs brīv dzīvoties ar citiem bērniem, bet vajadzēja iet uz lauka un līdzēt muižas cūkganam ganīt cūkas.
iGGDPZ0KeJk_0113.wav|Mažis arī tad gāja dižākajam brālim līdzi ganos, teikdamies, ka pie cūkām viņam patīk labāk nekā pie muižas bērniem.
iGGDPZ0KeJk_0114.wav|Abi bija nu ģērbušies, protams, atkal savās nātna drēbītēs, un abus tos sauca atkal par nātneriem.
iGGDPZ0KeJk_0115.wav|Tur nu, ganot cūkas, dižais nātneris mācīja mazo nātneri atkal kara darbos iet vienādos, ātros soļos ar riķi uz muguras un ātri sisties apkārt, bet, kad tas labi neveicās, tad grūda tam dūri padegunē un citādi to tramdīja.
iGGDPZ0KeJk_0116.wav|Annele, Lušķe un Cieba, kas visas trīs reiz tā bija iesilušas mātes mīlestībā uz šiem bārenīšiem, vēlēdamās tiem vienam vai otram kļūt par māti.
iGGDPZ0KeJk_0117.wav|Tagad, kad tie bija atklīduši tām tālāk nost no acīm, bija tos, kā likās, pavisam aizmirsušas un nedomāja vairs nedz uz ātru precēšanos, nedz uz karapuišu glābšanu, jo visām bija katrai pašai savas rūpes un darīšana.
iGGDPZ0KeJk_0118.wav|Svešo zēnu, kas kopā ar Kaži un Bieranu bija baznīcā spēlējis kārtis, arī uzzināja, sameklēja un atveda muižā, kur namene uz saimnieces pavēli to pie virtuves durvīm nopēra visiem muižas bērniem priekšā par biedināšanu, ka baznīcā nedrīkst spēlēt kārtis, arī aizoderē aiz ērģelēm ne.
iGGDPZ0KeJk_0119.wav|Kažis, pārdomādams visu to pēršanas un sodīšanas lietu, sevī vaicāja.
iGGDPZ0KeJk_0120.wav|Diezin, kā tad būtu, ja mēs ar Bierana krusttēvu būtu atveduši baznīcā sev līdzi kungu Zapeli un viņa būtu paņēmusi sava tēva skaistās kārtis.
iGGDPZ0KeJk_0121.wav|Diezin, vai tad arī mums būtu nākusi kāda sodība, jeb tad visi būtu izgājuši sveikā cauri?
iGGDPZ0KeJk_0122.wav|Muižas saimniecei un visa novada varenai valdniecei ir citādi bija vēl rūpes un darīšanas pagājušās svētdienas nelaimīgā notikuma dēļ.
iGGDPZ0KeJk_0123.wav|Tā pāris dienu vēlāk atnāca muižā vēsts, ka viena sētu meita no Sātiņiem, jau labi padzīvojuša cilvēka gados, no Bierana kliedziena baznīcā tā pārbijusies, ka palikusi mazu prātu.
iGGDPZ0KeJk_0124.wav|Dzirdēdama baznīcā saucam pazīstamo saucienu vazo vaļām, ko tikai kāršu spēlmaņi lieto savā darbā, uzreiz sapratusi, ka baznīcā notiek kāršu spēle.
iGGDPZ0KeJk_0125.wav|Un ka saucējs cits nevar būt kā pats sātans, kas, ievācies baznīcā, uzsācis tur savu darbu un grābs varbūt nupat visus ciet un stieps projām uz elli.
iGGDPZ0KeJk_0126.wav|Šādas briesmīgas domas tai bija radušās sakarā ar kādu viņas pašas taisni šodien pastrādātu nedarbu, ko pati jau iepriekš apzinājās par smagu grēku, bet ko tomēr bija darījusi savas labklājības dēļ.
iGGDPZ0KeJk_0127.wav|Proti, viņa, iedama šodien pie dievgalda, saņemto dievmaizīti nebija vis apēdusi, bet pēc vecas zintenieču gudrības saņēmusi to sausās lūpās un tad, it kā slaucīdama ar lakatiņu muti.
iGGDPZ0KeJk_0128.wav|Ievīstījusi to lakatiņā un iebāzusi kabatā, lai mājās to no lakatiņa izņemtu un iešūtu vai nu lindraka rumbā, vai ņiebura vīlē.
iGGDPZ0KeJk_0129.wav|Jo līdzšinējā dievmaizīte, ko bruncī iešuvusi jau priekš trīs vai četri gadi, bruncim novalkājoties, arī laikam jau pavisam izstāvējusi, iznīkusi, tā ka cita nu ir vajadzīga.
iGGDPZ0KeJk_0130.wav|Bet palikt gluži bez svētās maizes, tas pēc vecu, gudru sievu mācības nebūtu prātīgi.
iGGDPZ0KeJk_0131.wav|Jo, kad uznāk grauzds pērkona negaiss, kā tad glābsies, ja nebūs tāda drēbes gabala mugurā, kurā iešūta svētā maizīte?
iGGDPZ0KeJk_0132.wav|Tad var iziet tāpat kā viņu gadu Ķitaišu kalponei, kas, uznākot bargam pērkonam, patlaban pļavā minusi vezumu: saukusi gan vienam, gan otram, lai padod viņas ņieburu, bet nevienam nav vaļas dot, katrs raujas ar savu darbu, un pati no puskrauta vezuma zemē netiek.
iGGDPZ0KeJk_0133.wav|Te sper pērkons, un meita beigta.
iGGDPZ0KeJk_0134.wav|Tā Sātiņu meita svētdien baznīcā, domādama tur ienākušu sātanu, sajutusi lielas izbailes savas blēņošanās dēļ ar svēto maizīti un zaudējusi prātu.
iGGDPZ0KeJk_0135.wav|Neviens no visa tā nekā nezinātu, ja pati, būdama nu sajukušā prātā, nebūtu karstumos to izmuldējusi.
iGGDPZ0KeJk_0136.wav|Dabūjusi tādas ziņas par šo meitu, saimniece iesaucās.
iGGDPZ0KeJk_0137.wav|Ak tu dižais spēka tēvaini, vienmēr esmu teikusi, ka sētu sievu un meitu starpā dažas ir lielas zintenieces un savādnieces.
iGGDPZ0KeJk_0138.wav|Tikai visas to slēpj, neviena nepiepazīstas.
iGGDPZ0KeJk_0139.wav|Kad ko prasa, visas izliekas tik muļķītes un nezinātājas, kā no aizkrāsnes izlīdušas.
iGGDPZ0KeJk_0142.wav|Visu zinājusi.
iGGDPZ0KeJk_0143.wav|Un ne pats jods nebūtu no viņas nekā izdabūjis, ja savā mazā prātā nebūtu nu pati izstāstījusi visu patiesību.
iGGDPZ0KeJk_0144.wav|Tā norājusies, saimniece teica Sātiņu vagarenei, kas bija atnesusi vēsti par meitas sajukšanu, lai naktī, kad cieši aizmigusi, drāžot tai veselu slauktuvi auksta ūdens uz galvas, varbūt tad attapšoties no sava dulluma un kļūšot atkal prātīga.
iGGDPZ0KeJk_0145.wav|Iedeva arī zāles un tad laida vēsti mācītājam, lai aizbraucot Sātiņos un raugot šo savādnieci un burveni atgriezt atpakaļ uz Dieva ceļiem.
iGGDPZ0KeJk_0146.wav|To pašu pirmdienu, nākdami no druvas gar pagraba nameli pusdienā, puiši dikti dziedāja:
iGGDPZ0KeJk_0147.wav|Meitas mani aicināja Pagrabāi vīnu dzerti.
iGGDPZ0KeJk_0148.wav|Dzerat vienas jūs, māsiņas, es negribu vīna dzert, es negribu vīna dzert, es neturu sīkas naudas.
iGGDPZ0KeJk_0149.wav|Ak tu, mulkis puišelītis, kas tev prasa sīkas naudas ?
iGGDPZ0KeJk_0150.wav|Nāci droši vīnu dzert, dienasvidu pagulēt, dienasvidu pagulēt, jaunas meitas pamīlēt.
iGGDPZ0KeJk_0151.wav|Tiklīdz dziesma bija izdziedāta, viens puisis iesaucās:
iGGDPZ0KeJk_0152.wav|Na, gluži par velti gan tā cienāšana nebūtu!
iGGDPZ0KeJk_0153.wav|Vismaz vērdiņu prasītu no katra.
iGGDPZ0KeJk_0155.wav|Smējās arī citi puiši un ir visi, kas tur gadījās tuvumā, bet par visiem skaļāk Lušķe.
iGGDPZ0KeJk_0156.wav|Viņa bija varen priecīga, ka puiši turējuši doto vārdu un pagrabnieces labi izjoko, viņa bija arī pārliecināta, ka viņas aizvainotais gods nu ir saglābts un atspīd kā pati saule.
etyC5UWyZPE_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
etyC5UWyZPE_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
etyC5UWyZPE_0003.wav|Otrā grāmata, vienpadsmitā nodaļa.
etyC5UWyZPE_0005.wav|Ap to laiku, kad dienas bija jau labi rāvušās rukumā, bet naktis stiepušās garumā, Bruģu kungi aizceļoja projām, dodamies vispirms uz Vāciju, lai no turienes tad apmeklētu Itāliju un citas dienvidus zemes.
etyC5UWyZPE_0006.wav|Bez vecā sulaiņa un divi istabenēm, kas kungiem brauca visā ceļā līdzi, līdz Berlīnei tos pavadīja arī muižkungs, kam tur bija kādas darīšanas kārtojamas.
etyC5UWyZPE_0007.wav|Kungu radi, kas pa vasaru muižā bija viesojušies, arī aizbrauca projām vai nu pie saviem piederīgiem, vai tanīs vietās, ko katrs ieņēma un kas nu pēc vasaras brīvdienām bija pildāmas.
etyC5UWyZPE_0008.wav|Muižkungs bij solījies pēc apmēram pāris nedēļām būt atpakaļ, pa to laiku, kamēr viņš bija projām, visu muižas saimniecību pārzināja saimniece ar veco vagari.
etyC5UWyZPE_0009.wav|Bet, ja novada un draudzes lietās gadītos kāda lielāka darīšana, tad bija jāgriežas pie barona Drizena Lopu muižā.
etyC5UWyZPE_0010.wav|Tā dzimtkungs ar muižkungu aizbraukdami bija noteikuši.
etyC5UWyZPE_0011.wav|Neviens par kungu aizbraukšanu uz ilgāku laiku nebija priecīgāks kā Matīss.
etyC5UWyZPE_0012.wav|Visas bažas, ka dzimtkungam varētu uznākt viņa agrākais untums vest Ciebu sev līdzi uz Pēterburgu, nu galīgi bija izgaisušas, jo bija zināms, ka kungi rudenī vai ziemā, ceļodami atpakaļ no ārzemēm, muižā nemaz vairs nepārbrauks, bet dosies vai nu no Vīnes, vai Konstantinopoles tieši uz Pēterburgu.
etyC5UWyZPE_0013.wav|Tātad par savu līgavu viņš nu bija drošs.
etyC5UWyZPE_0014.wav|Sarunājoties ar Ciebu, viņš arī dabūja zināt, ka pēdējā laikā dzimtkungs viņai nekā vairs neesot minējis par agrāko nodomu ņemt viņu sev līdz.
etyC5UWyZPE_0015.wav|Laikam Lušķes visai ierobainā izprecināšana bija darījusi uz dzimtkungu nepatīkamu iespaidu.
etyC5UWyZPE_0016.wav|Tamdēļ viņš tuvāku sakaru nodibināšanu ar otru skuķi muižā varbūt vairs nevēlējās, pareizi novērtēdams, ka jau Lušķes precību lietas būs muižā un novadā sacēlušas dažādas valodas, pārrunas un apsmieklu.
etyC5UWyZPE_0017.wav|Tā Matīss ar Ciebu vēroja, pārrunādami pagājušās vasaras notikumus savā starpā un nopriecādamies, ka viss iznācis tik jauki un viņiem par labu.
etyC5UWyZPE_0018.wav|Nākošā pavasarī Matīss dabūs tādu vietu, ka varēs uzturēt arī sievu to viņam muižkungs jau apsolījis , un tad viņi varēs precēties.
etyC5UWyZPE_0019.wav|Sev par dzīves vietu viņš neizvēlēsies vis to pašu dižo muižu, bet kādu no mazajām muiželēm, kas dižajai muižai ir patuvāk.
etyC5UWyZPE_0020.wav|Muižkungs pats jau bija viņam iebildis, ka dižā muižā ievietot vēl kādu precētu pāri neesot vairs iespējams, tamdēļ ka visi ērbēgi tur jau aizņemti; bet vienā vai otrā mazajā muiželē gan varot atrast vēl kādu brīvu istabu.
etyC5UWyZPE_0021.wav|Matīss tad bija pasteidzies muižkungam atbildēt, ka viņš ir labprāt ar mieru dzīvot arī mazā muiželē, tādēļ ka būvdarbos jāiet visās muižās, kā arī novada visos apvidos, un tamdēļ vienalga, kur dzīvo.
etyC5UWyZPE_0022.wav|Tā viņš ar gudru ziņu jau iepriekš bija rūpējies, gādājies.
etyC5UWyZPE_0023.wav|Ka lai viņa līgava tiktu projām no dižās muižas, nost no kungu acīm, jo kungiem, kā jau vaļas cilvēkiem.
etyC5UWyZPE_0024.wav|Kam nekāds īsts darbs nav strādājams, ir patikas un laika diezgan dot acīm vaļu un skatīties un vērot visu, kas dzīvē jauks un skaists.
etyC5UWyZPE_0025.wav|Gadās viņu pulkā arī tādi kārdabji, kas visu jauku un skaistu, ko ierauga, grib arī tūliņ izbaudīt.
etyC5UWyZPE_0026.wav|Un kungiem ir ne vien kāras acis, bet arī garas rokas, kas tālu sniedz.
etyC5UWyZPE_0027.wav|Viņiem ir vaļa un vara.
etyC5UWyZPE_0028.wav|Kas var viņiem pretī stāt, kas ko aizliegt?
etyC5UWyZPE_0029.wav|Un, ja arī ne ar varu, tad ar labu viņi var tāpat daudz ko izdarīt un savus nolūkus sasniegt.
etyC5UWyZPE_0030.wav|Viņiem ir nauda, manta.
etyC5UWyZPE_0031.wav|Ar to viegli var padarīt negribīgos gribīgus, neklausīgos klausīgus.
etyC5UWyZPE_0032.wav|Re, kā ar Lušķi un Pēteri pat, viņai sakarina apkārt un apkārt zīda lentītes, samauc pirkstos spožus gredzentiņus, viņam iedod skaistu bisi, un viss ir labi.
etyC5UWyZPE_0033.wav|Tamdēļ nākošu pavasari prom no dižās muižas, nost no kungu un dažādu citu vaļas cilvēku un kārdabju acīm!
etyC5UWyZPE_0034.wav|Vientuļā mazā muiželē būs klusa, mierīga un godīga dzīve.
etyC5UWyZPE_0035.wav|Tā Matīss stāsta Ciebai, un viņa pilnam pievienojas viņa domām, priecīga un laimīga piebilzdama:
etyC5UWyZPE_0037.wav|Un manam mīļajam nekad vairs nevajadzēs par mani domāt grīnas un grīznas mīlestības domas.
etyC5UWyZPE_0038.wav|Manos pirkstiņos neviens nekādus gredzentiņus nav maucis un nedarīs to arī turpmāk...
etyC5UWyZPE_0039.wav|Laulības gredzens būs man vienīgais greznums pirkstos.
etyC5UWyZPE_0040.wav|Savās domās un jūtās viņi abi peldēja laimīgas mīlestības augstos viļņos.
etyC5UWyZPE_0041.wav|Dažas dienas pēc kungu aizbraukšanas redzēja kādu pēcpusdien pa baltu, putekļainu dižceļu lielu, spožu karieti ar lepnu aizjūgu ātrā gaitā tuvojamies Bruģu muižai.
etyC5UWyZPE_0042.wav|Karieti vilka seši gari jūgti zirgi, pa diviem vien blakus.
etyC5UWyZPE_0043.wav|Pirmie divi, tā sauktie treiļa jeb dīzeles zirgi, bija grožoti, un tos vadīja kučieris ar grožiem un garu pātagu, bet otro un trešo zirgu pāri vadīja divi jātnieki, sēdēdami katrs kreisajā zirgā sedlos un labās puses zirgu tecinot blakus.
etyC5UWyZPE_0044.wav|Braucējiem priekšā, apmēram trīsdesmit soļus atstatu, skaistā, staltā zirgā aulekšoja poritelis ar spožu tauri pie sāniem, pušķotu cepuri galvā un varenu pātagu rokā.
etyC5UWyZPE_0045.wav|Tuvojoties muižai, poritelis saplikšķināja savu pātagu, tūliņ arī atskanēja kučiera lieliskās pātagas skaļš plīkšķis, kā arī pārējo divu jātnieku pātagu plīkšķinājumi, it kā par ziņu, ka viņi poriteļa doto mājienu dzird un saprot un ka nu var sākties īstais goda iebrauciens svešajā muižā.
etyC5UWyZPE_0046.wav|Paņēmis spožo misiņa tauri kreisajā rokā, poritelis cēla to sev pie mutes, un nu visā apkārtnē atskanēja jauki locīta pūtiena skaņas, sevišķi spēcīgi atbalsodamās pret muižas ēkām un dārzos.
etyC5UWyZPE_0047.wav|Beidzis savu pūtienu, poritelis, kā arī pārējie divi jātnieki, kas līdz šim bija sēdus sēdējuši sedlos, tagad, visi trīs pacēlušies kāpšļos kājās, stāvēja taisni kā sveces, skubinādami savus zirgus lēkt aulekšus, bet poritelis savu stalto kumeļu lecinādams pusstāvus vien.
etyC5UWyZPE_0048.wav|Muižas darbinieki un darbinieces, turpat blakus vasarājas laukā vākdami miežus, piestājās darbā un, cepures noņēmuši sievietes atkal sakrustojušas pirkstus ap grābekļu kātiem, it kā uz Dieva lūgšanu , klusā bijībā apbrīnoja spožo karieti ar tās staltajiem zirgiem un lepnajiem jātniekiem.
etyC5UWyZPE_0049.wav|Kādi varenie bija šīs lieliskās karietes iekšā sēdētāji, to, protams, nevarēja zināt, nevarēja arī necik daudz redzēt, bet varēja tik iedomāties, ka tiem vajag būt sevišķi augstiem kungiem.
etyC5UWyZPE_0050.wav|Gan zemnieku ļaudīm un visvairāk muižas cilvēkiem bija čakli jāstrādā, kad zināja kungus tuvumā, jo, kad kungi ievēroja kur kādus slinkotājus, tad bija sods gaidāms.
etyC5UWyZPE_0051.wav|Bet, kad kungi brauca vai jāja kur visā savā pilnā greznībā un lepnumā, tad arī zemnieki drīkstēja uz brīdi darbā piestāties un kungus bijīgi aplūkot un apbrīnot viņu varenībā un spožumā, jo zināja, ka tas kungiem patīk, sevišķi, ja citu nekādu apbrīnotāju nav tuvumā.
etyC5UWyZPE_0052.wav|Atkal poritelis skaļi saplikšķināja savu vareno pātagu, uz ko tūliņ kā atbalsis atskanēja otru divu jātnieku un kučiera tikpat skaļi atplīkšķinājumi, un, zirgiem lecot vienos lēkšos, varenā kariete straujā gaitā iedrāzās muižā, nozuzdama aiz pirmajām ēkām.
etyC5UWyZPE_0053.wav|Miežu vācēji ar jaunu sparu ķērās pie pārtrauktā darba, savā starpā vēl labu brīdi pārrunādami visu to, ko nupat bija redzējuši.
etyC5UWyZPE_0054.wav|Skaista bijusi pati kariete, skaisti un stalti bijuši arī zirgi, bet jo īpaši bijis ko skatīties uz jātniekiem: kā tie stalti stāvējuši savu sedlu kāpšļos, tīri kā vaska sveces baznīcas lukturos.
etyC5UWyZPE_0055.wav|Na, ne mazums lazdu būs salauzts uz viņu mugurām, līdz tiem tādu staltumu iekokoja.
etyC5UWyZPE_0056.wav|Esmu savās dienās diezgan pats redzējis.
etyC5UWyZPE_0057.wav|Tā puišus tēš un dirbj, iekām tos izdreijā par tādiem staltiem jātniekiem.
etyC5UWyZPE_0058.wav|Neiet tāds staltums vis nevienam pats no sevis kaulos un miesās iekšā, noteica kāds vecs vīrs, kas savā jaunībā bija vēl pieredzējis visu dzimtbūšanas laikmeta cieto bardzību.
etyC5UWyZPE_0059.wav|Lepnā kariete ar grezno aizjūgu un staltajiem jātniekiem straujā gaitā piedrāzās pie pils lievenēm, kur visa garā vēza uz pēdām apstājās ar poriteli priekšgalā.
etyC5UWyZPE_0060.wav|Sulainis ar izsteigšanos atbraucējiem pretim bija vienu otru acumirkli nokavējies, jo, pēc kungu aizbraukšanas nekādus viesus negaidot, bija mētājies šur tur savā vaļā.
etyC5UWyZPE_0061.wav|Izdzirdis taures pūtienu no dižceļa puses un no skaņu locīšanas pazīdams viesu tuvošanos, gan bija pa galvu pa kaklu devies savā istabā, kampis un rāvis mugurā ar zelta izšuvumiem apmētātos amata svārkus.
etyC5UWyZPE_0062.wav|Bet, līdz, matus kārtodams, izskrēja ārā, jau braucēju pašu sulainis bija nolēcis no bukas un attaisījis karietei durvis, no kurienes patlaban izkāpa divi kungi un viena kundzene, tā ka muižas sulainim atlika tikai tiem noskūpstīt piedurknes.
etyC5UWyZPE_0063.wav|Iznāca patlaban arī saimniece uz lievenēm, svešos kungus apsveicinādama un paziņodama tiem, ka no pašu lielkungu ģimenes neviens nav mājā.
etyC5UWyZPE_0064.wav|Atbraucēji, nelikdamies par tādu paziņojumu brīnāmies, pasacīja saimniecei, ka viņi īstenībā nemaz arī nebraukuši viesos pie šejienes kungiem, viņu ceļš esot daudz tālāk gribot tik še atpūtināt zirgus, atpūsties arī paši un tad rītu vai, vēlākais, parit atkal savu ceļu turpināt.
etyC5UWyZPE_0065.wav|Dzirdēdama tādu paskaidrojumu, saimniece lūdza svešos kungus iekšā, likdama vecākai istabenei svešo kundzēni aizvadīt viņai ierādāmā istabā, bet kungus, kas ar abēju sulaiņu palīdzību priekšnamā bija noģērbuši savas virsdrēbes, ieveda salonā.
etyC5UWyZPE_0066.wav|Apvaicājusies, ko viesi vēlēsies pusdienā, viņa nodeva pavāram pavēli žigli gatavot pusdienu un sulainim lika klāt galdu.
etyC5UWyZPE_0067.wav|Nu, tā ir labi, saimniec, teica jaunākais no atbraukušajiem kungiem.
etyC5UWyZPE_0068.wav|Kaut arī Bruģu kungs ar savējiem nav mājā, tomēr kurzemnieku viesmīlību mēs še atrodam pilnā mērā, tā ka vēlāk varēsim vecajam senatoram sirsnīgi pateikties par laipno uzņemšanu viņa skaistajā muižā.
etyC5UWyZPE_0069.wav|Pie tam svešinieks, kas līdz šim bija runājis vāciski, uz saimnieci laipni paskatīdamies un pasmiedamies, piebilda latviski.
etyC5UWyZPE_0070.wav|Jā, jā, Kurzemītē, Dievzemītē, te ir jauka dzīve, tik jauka kā nekur citur: ikviens muižnieks te, jebkurā muižā iebraucis, var dzīvot kā pats savās mājās, vienalga, kam muiža pieder.
etyC5UWyZPE_0071.wav|Šo Dievzemītes viesmīlību tad nu arī baudīsim tagad bagātajā Bruģu muižā.
etyC5UWyZPE_0072.wav|Saimniece, kas vāciski gan prata, bet latviešu ļaužu dziesmas nemācēja izteikt vāciski, bija ļoti priecīga par svešā kunga ierunāšanos latviski.
etyC5UWyZPE_0073.wav|Nu viņa varēja to, kas tai patlaban bija uz mēles, teikt tanī valodā un taisni tā, kā to bija pati dzirdējusi meitas un sievas dziedam.
etyC5UWyZPE_0074.wav|Lai brauc kungi kur braukdami, mūs muižā nakti guļ: mūs muižā tīras auzas, košas, daiļas zeltenītes.
etyC5UWyZPE_0075.wav|Ak, jūs muižā arvien sveši kungi guļ nakti ievaicājās runīgais svešinieks.
etyC5UWyZPE_0076.wav|Un visi tiek labi uzņemti?
etyC5UWyZPE_0077.wav|Zirgiem tīras auzas un kungiem jaunas meitas?
etyC5UWyZPE_0078.wav|Kā tad, kā tad, cienīgs jaunskungs, tā jau vecumveca tiesa, kas to liegs?
etyC5UWyZPE_0079.wav|Un mums šovakar arī būs tāpat?
etyC5UWyZPE_0080.wav|Ak tu dižais spēka tēvaini, vai tad jūs neesat īsti kungi, kad jums tā lai nebūtu?
etyC5UWyZPE_0081.wav|Jūs taču tā lepni atbraucāt sešu zirgu karietē un poriteli priekšā.
etyC5UWyZPE_0082.wav|Jūs jau gan liekaties būt vareni augstneši.
etyC5UWyZPE_0083.wav|Jā, mīļā saimniec, mēs esam tik augsti kungi, kādu šinī zemē nemaz nav, mēs esam Vāczemes prinči: tas vecākais kungs ir Oldenburgas princis un tagad Igauņzemes ģenerālgubernators, un es viņa radinieks.
etyC5UWyZPE_0084.wav|Mēs tagad braucam apmeklēt savus piederīgos Vāczemē.
etyC5UWyZPE_0085.wav|Ak tu dižais spēka tēvaini, kādi augsti lielkungi izsaucās saimniece, tīri nobijusies un pret abiem kungiem klanīdamās.
etyC5UWyZPE_0086.wav|Nē, nē, prinči mūs muižā nav vēl nekad bijuši.
etyC5UWyZPE_0087.wav|Tad nu gan man jāsaņemas un visa muiža jāceļ kājās.
etyC5UWyZPE_0088.wav|Jā, augsti godātie, cienīgi žēilgie prinču lielkungi, sakait tik lūdzu, ko jūs vēlaties, viss tiks uz mata izpildīts.
etyC5UWyZPE_0089.wav|Ak, kāds gods būs mūsu cienīgiem lielkungiem, kad vēlāk dabūs zināt, ka prinči pie mums viesojušies!
etyC5UWyZPE_0090.wav|Ļoti, ļoti viņi nožēlos, ka paši nav bijuši mājās, bet kas tā cienīgā kundzene, kas jums līdzi, arī kāda princese?
etyC5UWyZPE_0091.wav|Nē, tā it princese nav, tik tāda pat lielkundzene.
etyC5UWyZPE_0092.wav|Bet kas viņa, cienīgais, žēlīgais prinča lielskungs, ir pēc savas sieviešu kārtas.
etyC5UWyZPE_0094.wav|Kā man viņu godināt?
etyC5UWyZPE_0095.wav|Tagad jaunais runīgais kungs tūliņ nekā neatbildēja, it kā apmulsdams paskatījās uz otru kungu, tomēr, neko tam nesacījis, bet brītiņu klusējis, kā sevī ko pārdomādams, teica:
etyC5UWyZPE_0096.wav|Nevar teikt nedz vienu, nedz otru: viņa nav nedz freilene, nedz precējusies viņa ir savu vīru atstājusi un patlaban šķiras.
etyC5UWyZPE_0097.wav|Es domāju, sauciet viņu tomēr par freileni.
etyC5UWyZPE_0098.wav|Freilene Arabella ir viņas vārds.
etyC5UWyZPE_0099.wav|Viņai patiks labāk, ja viņu tā godās.
etyC5UWyZPE_0100.wav|Bet sakiet, mīļā saimniec, kā ar mūsu zirgiem?
etyC5UWyZPE_0101.wav|Viņi taču tiks pienācīgi apkopti?
etyC5UWyZPE_0102.wav|Pašiem mums ceļā nav ne auzu, ne kādas citas barības tiem līdzi.
etyC5UWyZPE_0103.wav|Zināms, zināms, cienīgs, žēlīgs prinča lielskungs.
etyC5UWyZPE_0104.wav|Viss būs, kā nākas.
etyC5UWyZPE_0105.wav|Par zirgiem man nemaz nav jārūpējas.
etyC5UWyZPE_0106.wav|Klētniekam viss jau zināms, kā jādara, kad atbrauc sveši kungi: ja paliek še vienu dienu, tad katram zirgam atmēra sieku auzu, ja divi dienas, tad puspūru, bet āboliņa un siena tik, cik vajadzīgs.
etyC5UWyZPE_0107.wav|Es tik došu pavēli par jūsu ļaužu uzņemšanu un novietošanu, un tad sulainis nesīs jums pusdienas iekšā.
etyC5UWyZPE_0108.wav|Lūdzu, cienīgi prinču kungi, esiet kā mājās un pakavējiet laiku kā zinādami.
etyC5UWyZPE_0109.wav|To teikusi, saimniece steidzās savās gaitās, lai augstos viesus jo cienīgi varētu uzņemt un jo labi pacienāt.
etyC5UWyZPE_0110.wav|Tos laikus mūsu muižnieki dzīvoja vēl plašā pilnībā.
etyC5UWyZPE_0111.wav|Klaušu kungi bija gandrīz tikpat vareni, viņu stāvoklis tikpat nesatricināts, kā iepriekšējā paaudzē bija dzimtkungu stāvoklis.
etyC5UWyZPE_0112.wav|Zemnieki gan bija atlaisti uz brīvu, bet viņu brīvība īstenībā pastāvēja tikai uz papīra.
etyC5UWyZPE_0113.wav|Gan viņi dzimtkungiem vairs nepiederēja, tie nevarēja viņus vairs nedz pārdot, nedz mainīt kā agrāk, bet tomēr pie muižām tie bija sietiņ saistīti, tamdēļ ka pašiem nebija zemes un dienišķais uzturs bija jāpelna, apstrādājot muižu zemi.
etyC5UWyZPE_0115.wav|Tā dažus gadus pirms dzimtbūšanas atcelšanas Baltijas guberņās Aleksandrs pirmais, uzturēdamies Rēvelē, iesaucis Igaunijas muižnieku priekšnieku fon Rozentālu atsevišķā istabā.
etyC5UWyZPE_0116.wav|Un tur licis tam dot roku, ka ar viņa izstrādāto regulatīvu zemnieku stāvoklis Igaunijā būs uzlabots un ka muižniecība šai lietā nesusi patiesi lielu upuri.
etyC5UWyZPE_0117.wav|Un Rozentāls, apgalvodams, ka tiešām tā ir, mierīgi sitis savu roku ķeizaram plaukstā.
etyC5UWyZPE_0118.wav|Vārdu sakot, ko muižniecība darīja un darīja tā to, ko pati gribēja, to ķeizari atzina par labu un apstiprināja.
etyC5UWyZPE_0119.wav|Taisni četrus gadu desmitus vēlāk pēc Rozentāla regulatīva apstiprināšanas Igaunijā.
etyC5UWyZPE_0120.wav|Kad Vidzemē dažās vietās bija izcēlusies zemnieku izceļošanas kustība uz silto zemi un kad šī kustība un ar to savienotie nemieri bija apspiesti necilvēcīgi bargiem līdzekļiem, ķeizars Nikolajs pirmais atsūtīja Rīgā, kad tur bija sapulcējies Vidzemes landtāgs, savu adjutantu grāfu Benkendorfu.
etyC5UWyZPE_0121.wav|Lai viņš taisni ar mutes vārdiem apliecinātu bagātīgi kuplā skaitā sanākušiem muižniekiem ķeizara labvēlību un žēlastību.
etyC5UWyZPE_0122.wav|Grāfs Benkendorfs, kas pats piederēja pie Vidzemes muižniecības, tad, sacīdams landtāgā runu, ķeizara labvēlību izteicis šādos vārdos.
etyC5UWyZPE_0123.wav|Zeme ir un paliek neaprobežots muižniecības īpašums; zemniekam jāzina, ka mēs esam viņa kungi un ka viņš var kaut ko dabūt tikai no mūsu žēlastības.
etyC5UWyZPE_0124.wav|Kāds muižnieks, ziņodams vēstulē savējiem mājās par notikumiem landtāgā, pie šiem Benkendorfa vārdiem piebilst, ka tiktāl viss gan būtu labi, bet nu nākot resnais gals pakaļ.
etyC5UWyZPE_0125.wav|Proti, Benkendorfs savas runas beigās teicis: Pie tam ķeizars cer arī, ka mēs pieņemsim derīgus lēmumus, lai nodrošinātu zemnieku eksistenci, neatkāpdamies no savām privilēģijām.
etyC5UWyZPE_0126.wav|Tā redzams, kāda vara bijusi toreiz mūsu muižniekiem, kad tas ķeizars, ko toreiz dēvēja par varenāko valdnieku Eiropā, tik pārāk vārīgu valodu ar tiem runā, tīri kā gļēvs tēvs ar izlutinātiem, nevaldāmiem dēliem.
etyC5UWyZPE_0127.wav|Nav tad arī brīnums, ka tie pat vismazāko ķeizara piezīmi zemnieku labā dēvēja par resno galu.
etyC5UWyZPE_0128.wav|Tādā savvaļā mizdami un būdami zemes īstie un gandrīz vienīgie kungi, muižnieki tad arī dzīvoja plašā pilnībā un jautrā bezbēdībā.
etyC5UWyZPE_0129.wav|Katra daudzmaz lielāka muiža bija it kā maza valdnieka galma miteklis.
etyC5UWyZPE_0130.wav|Cik plašos apmēros ritējusi toreiz bagātāko kungu, lielo muižu īpašnieku dzīve, to dabūnam zināt sevišķi no izprecināmo jaunavu pūra un kāzu aprakstiem.
etyC5UWyZPE_0131.wav|Tā kāda Kampenhauzena meitas kāzās Vidzemē klaušu laikmeta beigās kāzinieki astoņdesmit karietēs braukuši baznīcā.
etyC5UWyZPE_0132.wav|Daža muižniece dabūja pūrā līdzi tik daudz pēļu, spilvenu, segu un gultas veļas, ka lielās viesībās vai rudeņos plašo medību dzīrēs varēja uzņemt un godam izguldināt līdz piecdesmit un vairāk viesu.
etyC5UWyZPE_0133.wav|Dažās muižās vēl tagad atrod milzīgas, ar dzelzi apkaltas ozola pūra lādes, ko izprecināmām jaunavām deva līdz, pildītas ar veļu un citiem guļas piederumiem.
etyC5UWyZPE_0134.wav|Dažās muižās bija kungu dzīvojamām ēkām vienā vai otrā galā neliels ērbēģis, ko sauca par kavalieru namiņiem un kas citādi stāvēja gandrīz tukši un neizlietoti, bet, kad nācās rīkot lielas viesības vai plašas medību dzīres un balles.
etyC5UWyZPE_0135.wav|Tā kā visus viesus nevarēja pilī novietot, tad uzrīkoja vai nu kādas salasītas gulteles kavalieru namelī, vai arī darīja vienkārši pēc zemnieku dzīru parauga.
etyC5UWyZPE_0136.wav|Sanesa un izklieda uz grīdas sienu, pārklāja ar palagiem un tur tad raidīja neprecētos kungus uz guļu.
etyC5UWyZPE_0137.wav|Citā muižā bija pat divi tādi kavalieru namiņi, pils katrā galā pa vienam.
etyC5UWyZPE_0138.wav|Braucot kur tālākā ceļā, muižnieki iegriezās pārgulēt nakti jebkurā muižā, kas atradās ceļam tuvāk, kaut arī tās kungi nebija mājā.
etyC5UWyZPE_0139.wav|Katras labākas muižas saimniecība bija tā nostādīta, ka savas kārtas iebraucēji varēja tur katrā laikā atrast laipnu uzņemšanu, gluži kā kādā lielā viesnīcā, kur allaž viss ir gatavs un nekā netrūkst.
etyC5UWyZPE_0140.wav|Ja kungu pašu nebija mājā, tad jau saimniecības pārzinis vai pārzine zināja paši no sevis, kas darāms un kā svešie iebraucēji uzņemami un izguldināmi.
etyC5UWyZPE_0141.wav|Kad zirgi bija pabaroti un atpūtināti un paši braucēji izgulējušies un pamielojušies, otrā vai trešā dienā tie brauca savu ceļu tālāk.
etyC5UWyZPE_0142.wav|Tāda kārtība toreiz bija ne vien vispār parasta, bet arī vajadzīga un tīri nepieciešama, jo, tā kā dzelzceļu vēl nebija, tad visa satiksme notika vienīgi pa zemes ceļiem un ar zirgiem.
etyC5UWyZPE_0143.wav|Gan gar ceļiem atradās daudz vietās lieli krogi ar tā sauktiem vācu galiem un vācu stedelēm.
etyC5UWyZPE_0144.wav|Tomēr krogos nekad nebija tās ērtības, kas muižās, un tamdēļ muižnieki savos ceļojumos, kur vien tas bija iespējams, izlietoja labāk muižu viesmīlību nakts pārgulēšanai.
etyC5UWyZPE_0145.wav|Bija arī tāds paradums, ka tālākos braucienos izsūtīja staļļapuisi ar vienkāršiem darba ratiem un vienu jūgu zirgu četri vai seši gabali jau dienu iepriekš ceļā.
etyC5UWyZPE_0146.wav|Nobraucis sešas līdz astoņas jūdzes tik tālu apmēram mēdza vienā jūdzienā noskriet, tas kādā krogā dusināja un baroja zirgus ar līdzi paņemtām auzām un āboliņu, gaidīdams kungus atbraucam.
etyC5UWyZPE_0147.wav|Tiklīdz gaidītie otrā dienā piebrauca, tad atpūtušos zirgus jūdza karietei priekšā, un tā ceļošana turpinājās bez kavēšanās, bet staļļa puisis, saskrietos zirgus atpūtinājis un pabarojis, lēnā gaitā vilkās atkal mājup.
etyC5UWyZPE_0148.wav|Tomēr šāda ceļošanas kārtība bija iespējama tikai tiem, kam bija divi vai trīs jūgi labu braucamu zirgu.
etyC5UWyZPE_0149.wav|Visiem citiem bija jābrauc arī tālākos ceļos ar vienu pašu jūgu, pūtinot un barojot zirgus vai nu krogos, vai iegriežoties muižās, ja tādas gadījās pa ceļam.
etyC5UWyZPE_0150.wav|Pastāvot šādai ceļošanas kārtībai, tad arī pats no sevis saprotams, ka Bruģu muižas saimniecei svešu, nepazīstamu kungu ierašanās nakts pārgulēšanai nebija nekas neparasts.
etyC5UWyZPE_0151.wav|Viņa tāpēc čakli jo čakli un visā sirsnīgā pakalpībā devās izpildīt un rīkot visu tā, kā tas viesu uzņemšanai pa godam pienākas.
etyC5UWyZPE_0152.wav|Viņas centība un rūpes šoreiz sevišķi tāpēc bija jo lielas, ka uzņemami bija tik neparasti augsti viesi vācu prinči.
etyC5UWyZPE_0153.wav|Ar savu radinieci, saimnieces pastāstījums, ka atbraukušie augstneši abi, cik noprotams, vēl neprecējušies un ka vajadzēšot iet tiem gulēt klāt taisni paši viņi par to esot ieminējušies , sacēla meitu starpā lielu saviļņojumu.
etyC5UWyZPE_0154.wav|Sākās visādas paklusas pārrunas, prātošana, vērošana, kas nu būs un kā būs.
etyC5UWyZPE_0155.wav|Vispār dzirdēja izsakām domas, ka istabenes pašas šoreiz nemaz nevarot krist svarā: Lušķe esot jau precējusies, abas jaunākās istabenes aizbraukušas cienīgai līdz, bet mājās palikusies esot jau labi padzīvojusi un neesot skaistu seju tā nevarot vīriešiem patikt.
etyC5UWyZPE_0156.wav|Atliekot tik namenes, vai lopužām ar putnēni vajadzēšot nākt šovakar kalnā.
etyC5UWyZPE_0157.wav|Dažādas valodas jau sen bija dzirdētas par meitām, kas gājušas kungiem par klātgulētājām.
etyC5UWyZPE_0158.wav|Citas bija apprecējušās, citas jau mirušas, bet dzirdētās valodas par tām nebija aizmirstas.
etyC5UWyZPE_0159.wav|Sevišķi šovakar tās atkal atdzīvojās.
etyC5UWyZPE_0160.wav|Stāstīja viena vai otra no vecākām kalponēm, ka daža laba meita dabūjusi no tāda un tāda kunga gredzenu; cits kungs atkal, ja meita nebijusi klausīga, izšāvis tai pliķus ir pa vienu, ir otru ausi un izgrūdis pa durvīm.
etyC5UWyZPE_0161.wav|Tā meitām tādās reizēs dažādi klājies, bet cita nedabūjusi ne gredzenus, ne pliķus.
etyC5UWyZPE_0162.wav|Tomēr arī gredzenotās meitas neesot apskaužamas, tādēļ ka kalpu sievas un vecenes, nevarēdamas kalna meitas ieredzēt viņu vieglās, izlaidīgās dzīves dēļ.
etyC5UWyZPE_0163.wav|Dažādi tās zobojot un apdziedot, it kā.
etyC5UWyZPE_0166.wav|Cieba, izdzirdusi saimnieces pastāstījumu par prinču atbraukšanu, kuru uzņemšanā un izguldināšanā meitām būšot jānem dalība, kā arī brīdi klausījusies meitu pašu sarunā un čukstēšanā, visai sabijās.
etyC5UWyZPE_0167.wav|Apzinādamās vīriešiem patīkama, kā arī jau daudzreiz dzirdējusi sevi dēvējam par skaistu, daiļu skuķi, viņa bažījās, ka svešo kungu izvēle varētu krist varbūt arī uz viņu.
etyC5UWyZPE_0168.wav|Drīz viņai iešāvās labs nodoms prātā: nogaidījusi tādu brīdi, kad saimniece viena pati atradās savā istabā, viņa iegāja pie tās un šņukstēdama melsa, ka viņas māte šodien gluži negaidot ļoti smagi sasirgusi mazākā māsa nupat atsteigusies ar tādu ziņu.
etyC5UWyZPE_0169.wav|Tālab, skūpstīdama saimniecei abas rokas, ļoti lūdza, lai vēlētu tūlīt aiziet pie mātes.
etyC5UWyZPE_0170.wav|Saimniece arī, ne vārda neiebilzdama, to atļāva.
etyC5UWyZPE_0171.wav|Priecīga izgāja Cieba virtuvē un, nevienam nekā neteikdama, klusi taisījās uz iešanu.
etyC5UWyZPE_0172.wav|Anneli viņa ieraudzīja skatāmies pie sienas piekabinātā spogulītī un stūrējam matus uz augšu.
etyC5UWyZPE_0173.wav|Ko tu, Ciebel, saki, kā es labāk izskatos: vai kad mati nosukāti līdzeni uz leju, vai kad tie kā kalns sadzīti uz augšu?
etyC5UWyZPE_0174.wav|Nezinu, kā tu pati sev vairāk patīci, tā būs gan laikam labāk, atteica Cieba, tikko pamezdama acis uz otru skuķi.
etyC5UWyZPE_0175.wav|Es pati domāju, tā ir labāk, ar kalnu.
etyC5UWyZPE_0176.wav|Tad var tiešām teikt: na, nu ir kā puķīte pa dambi.
etyC5UWyZPE_0177.wav|Ciebai bija jau durvju klabata rokā, kad Annele atkal teica:
etyC5UWyZPE_0178.wav|Paskaties, Ciebele, kāds man gredzens.
etyC5UWyZPE_0179.wav|Cieba atsitās atpakaļ, pieiedama Annelei klāt, uz sola bija nolikta sauja kviešu garsalmu kuška savīšanai, ar ko berzt virtuves grīdu.
etyC5UWyZPE_0180.wav|Annele, kam pašai bija grīda jāberž, saspiedusi kādu koši dzeltenu salmu plakanu un apņēmusi ar labo roku to sev ap kreisās rokas vidus pirkstu, turēja Čiebai pretī, teikdama:
etyC5UWyZPE_0181.wav|Skaties, cik skaists, tīri kā zelta.
etyC5UWyZPE_0184.wav|Nē, tīri pirksti un tīra sirds ir vislabākais greznums.
etyC5UWyZPE_0185.wav|Un tu nekāro to, kas tev nav un ko tev nevajag, atteica Cieba, runādama nevis pašas izdomātu gudrību, bet iecerēdamās reiz no vecāsmātes dzirdētu teicienu, un steidzās tad ārā.
BMqflaytOWg_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
BMqflaytOWg_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
BMqflaytOWg_0003.wav|Otrā grāmata, desmitā nodaļa.
BMqflaytOWg_0004.wav|Gar dzidrajiem avotiem.
BMqflaytOWg_0005.wav|Nonākusi svētdienas rītā, pa lauku starpām un druvu ežām pārtiešus vien iedama, mežmalā, Cieba atrada Matīsu tur jau gaidām.
BMqflaytOWg_0006.wav|Viņi bija priecīgi un laimīgi, atrazdamies divi vien še tālu no visiem citiem nost.
BMqflaytOWg_0007.wav|Viņi apsveicinājās tā, kā jau sen nebija vairs to darījuši, apkampdamies un skūpstīdamies.
BMqflaytOWg_0008.wav|It kā pārsteigti par šādu savu laimi, no pirmā gala paši nemaz nezināja, ko viens otram teikt, ko būt.
BMqflaytOWg_0009.wav|Ilgi jau gaidi attapās Cieba pirmā sākt valodu.
BMqflaytOWg_0010.wav|Varbūt kādu pusstundu, pa kurieni tu nāci, arī pa laukiem taisni?
BMqflaytOWg_0011.wav|Lika drusku pagaidīt, tad būtu gan gudri darīts, ja abi būtum nākuši viens pakal otram to pašu ceļu.
BMqflaytOWg_0012.wav|Es nācu apkārt pa cepļa celiņu, lai neviens, ja gadās muižā kādam redzēt mani aizejam, nevar iedomāties, uz kuriem eju.
BMqflaytOWg_0013.wav|Prātīgi darīts, dārgais, bet paskat, kas par jauku dienu, teikt: saule rit pa zemi.
BMqflaytOWg_0014.wav|Un klau, tālumā dzird zvanām.
BMqflaytOWg_0015.wav|Lēnais austrenis nes pāri mežiem, pļavām un laukiem zvanu skaņas no baznīcas šurp.
BMqflaytOWg_0016.wav|Jā ,iezvana baznīcu, saka Matīss, paceldams cepuri.
BMqflaytOWg_0017.wav|Pirmos baznīcēnus redz jau pa dižceļu ejam.
BMqflaytOWg_0019.wav|Kas nav dievgaldnieki, tie ies un brauks vēlāk, bet nu iesim mēs arī.
BMqflaytOWg_0020.wav|Iet viņi tālāk, turēdami viens otra roku savā.
BMqflaytOWg_0021.wav|Kā tev, meiten, tagad īsti klājas vaicā pēc brīža Matīss.
BMqflaytOWg_0022.wav|Redzēt tevi redzu gandrīz ik dienas, ja neesmu izgājis kur pie novada būvēm.
BMqflaytOWg_0023.wav|Bet parunāties ar tevi nedabūnu tikpat kā nemaz.
BMqflaytOWg_0024.wav|Tik no cepļa Anniņas dabūnu ko par tevi dzirdēt, un tas ir viss.
BMqflaytOWg_0025.wav|Un tā tev laikam dažādus niekus stāsta, iebilst Cieba pasmiedamās.
BMqflaytOWg_0026.wav|Nezinu, kā tos saukt: niekus vai neniekus.
BMqflaytOWg_0027.wav|Bet, ko viņa man teikusi par lielkunga izturēšanos pret tevi, tas, domāju, nav nekādā ziņā skaitāms pie niekiem.
BMqflaytOWg_0028.wav|Būsi dzirdējusi, ko ļaudis runā par Lušķi.
BMqflaytOWg_0029.wav|Pati tu Anniņai stāstījusi, ka kungs tevi aiztiekot.
BMqflaytOWg_0030.wav|Un, kāda viņa aiztikšana ir, to jau rāda notikums ar Lušķi pa galvu pa kaklu bija jāsteidz kāzas!
BMqflaytOWg_0031.wav|Aiztikt viņš skaistas skuķes mīl.
BMqflaytOWg_0032.wav|Ar Lušķi visa tā lieta būs iesākusies arī laikam ar tādu aiztikšanu.
BMqflaytOWg_0033.wav|Kā vienai izgājis, var iziet arī citām.
BMqflaytOWg_0034.wav|Es un Lušķe izsaucās Cieba kā izbrīnīdamās.
BMqflaytOWg_0035.wav|Kā tu mani vari līdzināt viņai?
BMqflaytOWg_0036.wav|Lušķes iedaba un mana kāda starpība!
BMqflaytOWg_0037.wav|Viņa līdz ierauga vīrieti, tā smaida un zobus vien rāda, un, tiklīdz vīrietis saka kādu vārdu, tūliņ vēlīgi zvīgā kā īsta zvīga, lai gan dažreiz tur nemaz nav nekā ko smieties.
BMqflaytOWg_0038.wav|Bet es esmu vairāk klusētāja nekā runātāja un pa lielākai daļai nogrimusi savā nodabā.
BMqflaytOWg_0039.wav|Tas taisnība, bet tu atkal esi daudz skaistāka un daiļāka par viņu.
BMqflaytOWg_0040.wav|Un tāda sieviete pievelk vīriešus vairāk nekā smaidīga pretim ņirgšana un vēlīga zvīgāšana.
BMqflaytOWg_0041.wav|Ja arī tas tā būtu, kā tu saki, tad tev jāzina, ka viņa taču ir istabene, kas gandrīz pastāvīgi atrodas iekšā.
BMqflaytOWg_0042.wav|Bet es, kā jau saimniecības mācekle, visvairāk raujos gar pavardu un pa pagrabu.
BMqflaytOWg_0043.wav|Bez tam, kamēr man jāmāca bērni, arī virtuvē esmu mazāk sastopama nekā agrāk un kungu istabās ieeju pavisam reti.
BMqflaytOWg_0044.wav|Un, kad es galvoju, ka esmu par sevi droša, tad, domāju, tu vari maniem vārdiem ticēt, labi zinādams, ka es to nerunāju, kas nav.
BMqflaytOWg_0046.wav|Uz tādu skarbu noteicienu Cieba nesaka vairs nekā, tik izņem savu roku Matīsam no rokas un iet tam tāpat blakus, vai būdama bēdīga vai noskaitusies, to Matīss nevar izprast.
BMqflaytOWg_0047.wav|Pēc brīža viņš atkal bilst un šoreiz lēnākā prātā:
BMqflaytOWg_0048.wav|Manas domas būtu, ka tev labāk vajadzētu iet no muižas projām un dzīvot vai nu pie mātes, vai meklēt citur kādu vietu.
BMqflaytOWg_0049.wav|To jau agrāk pati biju domājusi.
BMqflaytOWg_0050.wav|Bet, kad lielkunga laipnība pret mani mitējās un viņš visu vērību piegrieza Lušķei, tad no tā laika tādas domas atmetu, jo nu nebūtu nekāda prāta to darīt.
BMqflaytOWg_0051.wav|Arī māte tādam manam nodomam būtu pretī.
BMqflaytOWg_0052.wav|Man liekas, ka taisni tagad tev vajadzētu to darīt, kamēr cienīgais tevi neizrauga par Lušķes vietnieci.
BMqflaytOWg_0053.wav|Atkal tu bāz man Luški priekšā iesaucās Cieba ar nepatikšanu, un Matīss redzēja viņas baltajā pierē sīkas krunciņas, kā iekšķīga nemiera un dusmu zīmes.
BMqflaytOWg_0054.wav|Atkal tu pūlies mūs divas stādīt vienu otrai blakus viņa turpina.
BMqflaytOWg_0055.wav|Kā tas iespējams?
BMqflaytOWg_0056.wav|Viņai jau sen visi pirksti pilni gredzenu, diezin no kā un kur mantoti.
BMqflaytOWg_0057.wav|Man pirksti skaidri neviena vienīga gredzentiņa man nav, un es pēc tiem nedzenos.
BMqflaytOWg_0058.wav|Viņai zīda matpīnes ir svētdienām, ir darbu dienām, pat lielsaišķos nēsā zīda lentes man pašas pīti prievītiņi.
BMqflaytOWg_0059.wav|Ja es būtu kunga draugaļa, tad man būtu arī tādi pat zīda kankari un dažādi gredzentiņi.
BMqflaytOWg_0060.wav|Bet es visiem tādiem viņas greznumiem neskatos ne virsū.
BMqflaytOWg_0061.wav|Matīss tālāk neko vairs nevaicāja, un viņi, sarunādamies par šo to, turpina ceļu.
BMqflaytOWg_0062.wav|Kādā vietā rodas priekšā plaša lanka, kur ūdens spiežas apavos iekšā, un vietām ir tāds līkņājs, ka līgojas un šūpojas uz visām pusēm, un ūdens sūcas un šļācas augšup.
BMqflaytOWg_0063.wav|Matīss paņem Ciebu rokās un nes to nešūs, jo viņam zābaki kājās, bet nu grimst pats iekšā.
BMqflaytOWg_0064.wav|Nē iesaucas Cieba.
BMqflaytOWg_0065.wav|Šis līkņājs nejaudā tādu divkāršu nastu nest.
BMqflaytOWg_0066.wav|Iegrimsim vēl abi.
BMqflaytOWg_0067.wav|Noliec mani, rau, tur, uz to dižo akmeni.
BMqflaytOWg_0068.wav|Es noaušos kājas un bridīšu pati.
BMqflaytOWg_0069.wav|Neiesim arī abi blakus, bet viens pakaļ otram, tad negrimsim tik dziļi.
BMqflaytOWg_0070.wav|Viņš noliek to uz akmens, viņa noauj kājas, Matīss paņem viņas kurpes un zeķes, viņa ar abām rokām uzrauj sev drēbes pāri ceļiem, lai jaunie brunči nenošļakstās ar rudo rāvas ūdeni, un nu brien abi, viņa, kā ceļa zinātāja, pa priekšu.
BMqflaytOWg_0071.wav|Matīss tai pakaļ.
BMqflaytOWg_0072.wav|Tā kā viņa mazu augumu, tad dziļākajās vietās drēbju sterbeles sarauj augstāk, lai tās neslāptu ūdenī.
BMqflaytOWg_0073.wav|Kas tev par daiļām kājām izsaucas Matīss, brizdams skuķei dažus soļus iepakaļ.
BMqflaytOWg_0074.wav|Lieli, ceļi, locīklas, stilbi viss tik skaists un sārti balts, ka acis vien nevar atmielot.
BMqflaytOWg_0075.wav|Nu, nu, nesamaitā sev acis, tā skatīdamies uz manām kājām kā ļauns, laba neredzējis, smejas Cieba.
BMqflaytOWg_0076.wav|Es tev saku: nav ne pieklājīgi, ne veselīgi tādam jaunam puikam tik aplam skatīties uz puskailu meiteni.
BMqflaytOWg_0078.wav|Ej tu pa priekšu, tik neglūni atpakaļ uz mani un manām kājām, bet skaties labāk, kur pats liec kājas, ka neieej kādā lāmā un tev zābaki nepiesmeļas pilni.
BMqflaytOWg_0079.wav|Matīsam nu jāiet pa priekšu, skatoties un meklējot ceļu, un Cieba brien tam dažus soļus iepakaļ.
BMqflaytOWg_0080.wav|Tagad viņai ietīkas to pakaitināt.
BMqflaytOWg_0081.wav|Labi, ka mums šodien tā iegadījās brist kopā pa šo grimstošo līkņu: citādi būtu tev vēl nācies apprecēt līgavu, pašam nemaz nezinot, kādas tai kājas, un visu viņas augumu viedējot un vērojot vienīgi no viņas daudzinātā skaistā ģīmīša.
BMqflaytOWg_0082.wav|Esi tu man gan varens puika!
BMqflaytOWg_0083.wav|Uz tādu skuķes zadinājumu un it kā pašas tīšu musināšanu Matīsam iepatīkas savukārt meiteni paķircināt.
BMqflaytOWg_0084.wav|Kad cienīgais tevi tagad ieraudzītu tā pa pusei redzamu visā tavā daiļumā, tad viņš gan tevī iemīlētos līdz kaklam.
BMqflaytOWg_0085.wav|Lai tu, tā runādams, iegrimtu ar visu cienīgo līdz kaklam šinī purvā iesaucas Cieba, likdamās ne pa jokam sašutusi.
BMqflaytOWg_0086.wav|Ko tu man viņu pastāvīgi kar kaklā?
BMqflaytOWg_0088.wav|Beidzot rāvainais popiens izbrists.
BMqflaytOWg_0089.wav|Kādu gabalu viņi iet pa sausu pļavu, tad sasniedz mežu un iegriežas tanī.
BMqflaytOWg_0090.wav|Cieba teicas kājas vairs neaut, tamdēļ ka, nākot atpakaļ, būs atkal jābrien, jo iet popiena līkņai apkārt būtu milzīgs līkums.
BMqflaytOWg_0091.wav|Ejot pa mežu, viņa brīnās, cik ātri cilvēks vieglā dzīvē lūt, tiek gļēvs un nevarīgs.
BMqflaytOWg_0092.wav|Agrāk viņa varējusi basām kājām iet un skriet pa mežu tāpat kā visi citi sētu cilvēki, kas to ieraduši jau no bērnu dienām un sevišķi no savām ganu vasarām.
BMqflaytOWg_0093.wav|Tagad viņai te tā badot kājas, ka nemaz nevarot iet droši un veikli: ik uz soļa esot jāskatās, kur kāju liek; katrs ciekurzītis, katrs sakārnītis viss badot un durot kājās.
BMqflaytOWg_0094.wav|Tas tālab, ka visu šo pavasari un vasaru apautām kājām vien esi staigājusi un tās pavisam izlutušas un atradušas no katra asumina.
BMqflaytOWg_0095.wav|Ak, tāda muižas cilvēku dzīve nav vairāk nekas kā tik cilvēku izlušana un izpeikšana!
BMqflaytOWg_0096.wav|Kam tādi mīkstčauļi vairs der viņa kā pīkdamās izsaucas.
BMqflaytOWg_0097.wav|Matīsam nu bija labs iegansts ņemt Ciebu atkal rokās, spiest viņas mīļo, daiļo augumiņu sev klāt un nest to visām ciekuržamām un čūsklainām vai citādi badeklīgām vietām pāri.
BMqflaytOWg_0098.wav|Nesa arī vēl tālāk, kur nebija nekādu badekļu, lai gan Cieba prasījās laist viņu nu vaļā piekusīšot, nesdams tik tālu.
BMqflaytOWg_0099.wav|Bet viņš neklausīja un, kad beidzot piekusa, tad nolika savu maigo nesamo zaļā mīkstā sūnā paēnā pie kādas priedes, kur brīdi atlaidās, bet tad cēlās, lasīja un ēda mellenes, kas turpat bija tuvumā dabūjamas.
BMqflaytOWg_0100.wav|Prieks un tīkami smiekli bija abiem, kad viens otram varēja nu rādīt uz vaigiem un kakla bučiņu zīmes: mellenes ēdušās lūpas bija visur atstājušas savas nodevīgās zīmes.
BMqflaytOWg_0101.wav|Iznākot Lāčubišu laukmalē, Cieba vaicāja:
BMqflaytOWg_0102.wav|Nāksi līdzi arī iekšā?
BMqflaytOWg_0103.wav|Nezinu, kā tu domā?
BMqflaytOWg_0104.wav|Es domāju, nāc.
BMqflaytOWg_0106.wav|Ko šī var dusmoties, ko rāties.
BMqflaytOWg_0107.wav|Visi cilvēki zina, ka tu esi denkts puika un muižā ieredzēts.
BMqflaytOWg_0108.wav|Bet muiža un kungi viņas acīs ir kas sevišķi liels to jau tu zini.
BMqflaytOWg_0109.wav|Par tavu nebēdnīgo izturēšanos meitu ūtrupes dienā viņa laikam arī daudz vairs nesirdās, redzēdama, ka man tālab nekāds goda vainags nav nokritis.
BMqflaytOWg_0110.wav|Domāju, tev jānāk arī tālab, lai māte, redzēdama mūs vienus vien nākušus pa tādu tālu mežu, saprastu, ka es esmu tev īsta līgava un mīļākā, un pati sāktu ieskatīt, ka mēs neesam vairs šķirami!
BMqflaytOWg_0111.wav|Labi, es iešu, nākošu pavasari, kad gribēsim precēties, tā kā tā vajadzēs iet un ar māti runāt.
BMqflaytOWg_0112.wav|Ja viņa grib, lai rājas un gānās.
BMqflaytOWg_0113.wav|Bet to viņa nedarīs, tik neganta mana māte nav.
BMqflaytOWg_0114.wav|Ja vēl būs dusmīga, tad viņa ar tevi nemaz nerunās, un, kad mēsi būsim ārā, viņa bēgs iekšā, bet, kad mēs iesim istabā, viņa skries ārā un durvis dikti aiz sevis aizcirtīs.
BMqflaytOWg_0116.wav|Māti viņi atrada ar ganu puiku vienus pašus mājās, citi visi bija izgājuši baznīcā.
BMqflaytOWg_0117.wav|Lopi patlaban bija pārdzīti, gans nesa no dārza sapļautu zāli un lika govīm silēs, bet māte rīkojās uz slaukšanu.
BMqflaytOWg_0118.wav|Cieba devās mātei palīgā.
BMqflaytOWg_0119.wav|Novilkusi jauno virslindraku, viņa apakšbruncī un basām kājām droši varēja brist slapjā kūtī un liekties govīm klāt, māti šai darbā vairs nelaizdama.
BMqflaytOWg_0120.wav|Izslaukusi govis un pienu klētī izkāsusi, Cieba nomazgājās, uzvilka atpakaļ savu jauno svārku un tad, paņēmusi Matīsu pie rokas, gāja ar to iekšā.
BMqflaytOWg_0121.wav|Māte radās galdu jau apklājusi, uzlikusi sviestu, pienu, maizi un aicināja nu viesus pusdienā, runādama.
BMqflaytOWg_0122.wav|Taba ja, lai gan uz Matīsu esmu dusmojusies un rājusies, tomēr, kad viesos nācis, pie galda jāaicina, un dusmīga es vairs neesmu.
BMqflaytOWg_0123.wav|Sēdieties tad nu, bērni, abi pie galda un baudiet, ko Dievs devis.
BMqflaytOWg_0124.wav|Māt, tas ir labi, ka vairs uz manis nedusmojies.
BMqflaytOWg_0125.wav|Saderēsim mierus un būsim atkal visi kā viens izsaucās Matīss, steigdamies mātei klāt, to apkampdams un skūpstīdams tai muti un roku, bet pēc tam nobučoja arī Ciebu.
BMqflaytOWg_0126.wav|Un kad domājat celt kāzas vaicāja māte, tagad pavisam laipna un labvēlīga, gluži tāpat kā citkārt.
BMqflaytOWg_0127.wav|Nākošu pavasari, pasteidzās Matīss atbildēt.
BMqflaytOWg_0128.wav|Ilgāk nevar gaidīt ka netiek pa vēlu.
BMqflaytOWg_0129.wav|Taba ja, ka neiet tāpat kā Lušķei.
BMqflaytOWg_0130.wav|Nē, māt, es nedomāju tā kā Lušķei, bet tamdēļ ka citu rudeni man sākas ķeramie gadi.
BMqflaytOWg_0131.wav|Drošības dēļ jāapprecas jau kādu pusgadu iepriekš.
BMqflaytOWg_0132.wav|Nu, viena balva, kad precēties grib un jāprecas, labāk ātrāk nekā vēlāk.
BMqflaytOWg_0133.wav|Man jau arī būs prieks.
BMqflaytOWg_0134.wav|Abi divi muižā kalpojat, abi pie kungiem labā ieredzē nu īsti saveicīgs pāris.
BMqflaytOWg_0135.wav|Slikti tādiem neklājas nekad.
BMqflaytOWg_0137.wav|Apprec suņu puisi, dabūs dienās mežsarga vietu kas viņiem kaitēs?
BMqflaytOWg_0138.wav|Cieba par tādiem mātes vārdiem tikko manāmi sarauca savu balto pierīti un klusēja, arī Matīss neteica nekā.
BMqflaytOWg_0139.wav|Piesēdies pie galda, Matīss lūdza, vai nevarētu dabūt skābas putras: sasilušam cilvēkam tā arvien esot labāka nekā piens.
BMqflaytOWg_0140.wav|Ēdot pusdienu, Matīss teica, viņam tagad, uzraugot darbus pa dažādām sētām, nākoties tur ieturēt arī palaunagu, un viņš varot teikt, ka gandrīz katrās mājās putrai esot savs raugs, sava garša.
BMqflaytOWg_0141.wav|Bet tik gardu putru kā tagad te neesot atradis nevienā citā sētā: tā viņam liekoties tāda pat kā viņa mātes vārīta.
BMqflaytOWg_0142.wav|Taba ja, katrā sētā ēdienam sava garša, savs raugs, sevišķi maizei un skābētai putrai.
BMqflaytOWg_0143.wav|Arī es, bērnus ķerdama, esmu bijusi dažādās sētās un ēdusi viņu ēdienus.
BMqflaytOWg_0144.wav|Varu teikt, nav divu sētu, kurām skāba putra un rupja maize būtu pilnīgi vienu raugu.
BMqflaytOWg_0145.wav|Ka mūsu putra un maize, Matīs, ir tavā garšā, tā ir laba zīme: tad tev patiks viss, kas nāk no Lāčubitēm.
BMqflaytOWg_0146.wav|Mūsu mājas, kā tēvtēvi zināja stāstīt, dabūjušas savu vārdu no tam, ka senāk, kad te visapkārt atradušies vēl biezi meži, mūsu tagadējās pļavās bijusi mežmale un tur daudz kokos dzīvojušas bites.
BMqflaytOWg_0147.wav|Bet nākt te, kāpt kokos un ņemt medu ārā cilvēki nedrīkstējuši, tamdēļ ka šai mežā mituši lāči.
BMqflaytOWg_0148.wav|Tie vien tad arī bijuši īstie bišu saimnieki un medus tērētāji.
BMqflaytOWg_0149.wav|Tagad nu, kā citkārt medus lācis, tā tu nāc te meklēt savu medu.
BMqflaytOWg_0150.wav|Lai tad nu šī Lāčubišu jaunā bite ir tev medus un visa laba vācēja, nesēja un devēja, tu, jaunlaiku meduslāci!
BMqflaytOWg_0151.wav|Un, to teikdama, māte piegrūda Ciebu tam klāt.
BMqflaytOWg_0152.wav|Tādu mātes labvēlību tie nemaz nebija gaidījuši.
BMqflaytOWg_0153.wav|Priecīgāki un ciešāki kā nekad agrāk Matīss apkampa viņam došus atdoto meiteni un spieda to sev klāt.
BMqflaytOWg_0154.wav|Ir viņiem abiem, ir mātei pašai iemirdzējās šai brīdī prieka un laimības asaras acīs.
BMqflaytOWg_0155.wav|Ilgi viņi vairs nekavējās.
BMqflaytOWg_0156.wav|Viņi gāja projām, nenogaidījuši baznīcļaudis pārnākam.
BMqflaytOWg_0157.wav|Viņiem gribējās būt tagad vieniem.
BMqflaytOWg_0158.wav|Satikties ar citiem, tiem kaut ko teikt un stāstīt vai klausīties viņu valodās tas tiem tagad šķita visgarlaicīgākais, kas vien var būt.
BMqflaytOWg_0159.wav|Cieba, kas bija nākusi parunāties ar vecāko māsu par kādu rokdarbu, tagad bija aizmirsusi ir māsu, ir rokdarbu.
BMqflaytOWg_0160.wav|Viņi gāja, un māte viņus pavadīja, runādamās ir ar abiem kopā, ir ar katru atsevišķi, brīžam palikdama ar Ciebu drusku iepakaļ un čukstēdamās.
BMqflaytOWg_0161.wav|Tad, ar tiem atbučojusies, māte griezās atpakaļ sētup, bet viņi devās birzē iekšā.
BMqflaytOWg_0162.wav|Pievakarē viņi iznāca kādā mežmalē, kur apkārtnē bija gan tuvāk, gan tālāk redzamas dažas sētas.
BMqflaytOWg_0163.wav|Tik ilgu laiku viņiem bija aizņēmis šis ne visai garais gājiens.
BMqflaytOWg_0164.wav|Vairāk nekā vienā vietā bija kavējušies, priecādamies par savas mīlestības laimi un izjuzdami tās laimību.
BMqflaytOWg_0165.wav|Plašajā mežā viņi bija jutušies kā divi laimīgi vientuļi tuksnesī, tālu nost no visiem cilvēkiem, vai kā divi zvejnieku bērni mazā laiviņā jūrā, būdami vienīgi paši vien savas laimības liecinieki.
BMqflaytOWg_0166.wav|Redzēja viņu laimības brīžus tikai zilā, mūžam noslēpumainā debess tur augšā.
BMqflaytOWg_0167.wav|Kas nekad nevienam nekā neizpauž, un mēmie koki te tuvumā virs viņu galvām, kā arī koku zaros čivinātāji putniņi, kas gan nemāk nekādus noslēpumus glabāt un savās dziesmās un čalās visu izpauž.
BMqflaytOWg_0168.wav|Bet viņu valodu saprot tikai viņi paši cilvēki neviens.
BMqflaytOWg_0169.wav|Priecīgi par savu laimību, droši par sava saldā noslēpuma neizpaušanu, laimīgie ļautiņi soļoja atkal tālāk.
BMqflaytOWg_0170.wav|Turēdami viens otra roku savā un šad tad saskatīdamies, viņi gandrīz neko nerunāja, it kā katrs sevī pārdomādams un nobrīnīdamies par to, cik dzīve ir jauka un kādus neizsmeļamus priekus tā spēj dot divām sirdīm, kad tanīs uzziedējis jaukais mīlestības ziedonis.
BMqflaytOWg_0171.wav|Pret vakaru viņi iznāca muižas laukmalē, kur notālēm bija saredzami sarkano jumtu čukuri.
BMqflaytOWg_0172.wav|Cieba apāvās kājas un teica, esot nu laiķs šķirties un doties katram pa savu ceļu.
BMqflaytOWg_0173.wav|Viņa iešot atkal tiešām pa laukiem, viņš lai ejot tāpat kā šorīt pa cepļa ceļu.
BMqflaytOWg_0174.wav|Šāsdienas gājumu mēs nekad neaizmirsīsim, lai arī kādas dzīves bangas ietu mūsu galvām pāri, ierunājās Matīss, paņemdams atkal Ciebas roku savā un lūkodamies viņas tumšajās acīs.
BMqflaytOWg_0175.wav|Man šī dieniņa tāpat paliks mūžam sirdī un dvēselē kā tā diena, kad pirmo reizi redzējāmies.
BMqflaytOWg_0176.wav|Un kā tā nakts tur mācītāja muižā, kad tu pirmo reizi pie manis ienāci un kad no tavas izturēšanās sapratu, cik patiesi un godīgi tu mani mīli.
BMqflaytOWg_0177.wav|Viņa pusbalsī čukstēja, gandrīz kā runādamās pati ar sevi.
BMqflaytOWg_0178.wav|Patiesi mēs esam laimīgi, un tagad, kur es tevi varu uzskatīt tikpat kā par pilnīgi savu un kad tava māte ir arī tik laba, es nebaidos vairs ne par kādām dzīves grūtībām, ne par kādiem šķēršļiem, kas varētu mums stāties ceļā.
BMqflaytOWg_0179.wav|Es apzinos sevī tādu spēku, tādu dūšu, ka es visus tos pārvarēšu.
BMqflaytOWg_0180.wav|Tik viena lieta man nepatīk un dara rūpes: ka tev neiziet tāpat kā Lušķei, vismaz ka par tevi arī nesāk ļaudis tā runāt un kaut ko domāt, vērot un gaidīt.
BMqflaytOWg_0182.wav|Saki vai tu tiešām domā, ka es varētu būt vēl pret kādu citu tāda kā pret tevi?
BMqflaytOWg_0183.wav|Kā tu tā ko vari iedomāties?
BMqflaytOWg_0184.wav|Lai būtu kā būdams, tev es taču nekā neslēpšu, vai tu to nesaproti?
BMqflaytOWg_0185.wav|Nekā skaidra tomēr neesi izteikusi, kas un kā ar to aiztikšanu īsti bija: kā tad viņš tevi aiztika?
BMqflaytOWg_0186.wav|Nu tad klausies.
BMqflaytOWg_0187.wav|Pirms viņš man dažreiz noglaudīja galvu vai atkal paplikšķināja pa vaigiem, priecādamies, cik tie esot skaisti.
BMqflaytOWg_0188.wav|Citreiz atkal pieķēra pie krūtīm un pāris reizes ievilka mani arī sev klēpī.
BMqflaytOWg_0189.wav|Tas ir viss, vairāk nekas?
BMqflaytOWg_0190.wav|Nu kast lai tur vēl būtu?
BMqflaytOWg_0191.wav|Notikums ar Lušķi rāda, ka šis godīgais vecis nemīl apstāties pusceļā.
BMqflaytOWg_0193.wav|Starpību starp viņu un mani tu atkal pavisam esi aizmirsis?
BMqflaytOWg_0194.wav|Ko viņa pati vēlējās un kāroja, to dabūja: visi pirksti tai nu pilni gredzenu.
BMqflaytOWg_0195.wav|Man no tā nav ne ēnas.
BMqflaytOWg_0196.wav|Viss nu būtu labi.
BMqflaytOWg_0197.wav|Mūsu gudrība ar to kopā iešanu izdevusies.
BMqflaytOWg_0198.wav|Māte arī ieskata, ka mums jāprecas, pati mani tev atdod un nemaz vairs nerājas, taisni otrādi.
BMqflaytOWg_0199.wav|Ir tik mīļa un laba: čukstēdama mani pa jokam kaunina, ka esot jau tava sieva, sauc mani par Mačeni un vēl citādi nieko mani kā savu mīļu meiteni, kam pavasarī taisāmas kāzas.
BMqflaytOWg_0200.wav|Jā, viss nu būtu tik labi, tik labi.
BMqflaytOWg_0201.wav|Ko tu, mīļais, vēl gribi, ko tu mani ķircini?
BMqflaytOWg_0202.wav|Bet Matīss, nelikdamies viņas vārdus dzirdis, saka:
BMqflaytOWg_0203.wav|Varbūt tu baidies teikt man visu taisnību.
BMqflaytOWg_0204.wav|Ja tev tiešām bail, ka dusmās tev ko nepadaru, nu tad atej kādu gabalu nost, rau, tor labi lauka vidū un tad, atgriezdamās uz šo pusi, droši pasaki, kā īsti ir.
BMqflaytOWg_0205.wav|Lai šā vai tā, tur es tev pakal vairs neskriešu un nekas tev nenotiks, Matīss teica, kā Čiebai likās, gan varbūt tikai pajokodamies, lai gan pats pie tam nemaz nepasmiedamies.
BMqflaytOWg_0206.wav|Kad tu esi tādu tumšu aizdomu pilns un tik visai greizsirdīgs, tad man nudien rodas bailes, ka savā greizsirdībā mani uz vietas nenožņaudz vai neiegrūd kādā Vadakstes atvarā vai lielākā sītavā, kur vasaras laikā vēl tik daudz ūdens, ka cilvēku varētu noslīcināt.
BMqflaytOWg_0208.wav|Es neiešu mājās vis pa laukiem pārtiešus, bet apkārt, gar mežmali.
BMqflaytOWg_0209.wav|Ja es, no mežmales nogriezusies, iešu kalnā caur bizi, rau, tur caur to birzi, kam apkārt ir sudraba vītoli, kamdēļ to arī sauc par sudraba birzi, tad būs tā, kā tu domā; bet, ja es iešu šaipus birzes pa pakalni, gar dzidrajiem avotiem, tad būs tā, kā es saku.
BMqflaytOWg_0210.wav|Un es darīšu pēc patiesības, tik tiešām, ka Dievs ir debesīs!
BMqflaytOWg_0211.wav|Bet tu paliec še, stāvi un skaties.
BMqflaytOWg_0212.wav|To teikusi, Cieba atvadījās no Matīsa un steidzīgos soļos devās gar mežmali projām, bet viņš palika zem ozola stāvam un skatāmies.
BMqflaytOWg_0213.wav|Labu brīdi gaidījis, Matīss redzēja Ciebu no mežmales nogriežamies un pa pļavas taku žigli soļojam uz birzes pusi.
BMqflaytOWg_0214.wav|Sirds viņam pukstēja savādā, līdz šim nepazītā baigumā un straujumā.
BMqflaytOWg_0215.wav|Patiesībā viņš šo daiļo meiteni ne tikai mīlēja, bet arī tai ticēja.
BMqflaytOWg_0216.wav|Kad viņa, teikdama pirms aiziešanas pēdējos vārdus, tam skatījās acīs, viņas skats bija tāds, kam jātic, bez mazākām šaubām jātic.
BMqflaytOWg_0217.wav|Bet galu galā ko var zināt?
BMqflaytOWg_0218.wav|Katrs ir tikai cilvēks, un meitene paliek meitene, pie tam vēl kungu namā un kunga varā.
BMqflaytOWg_0220.wav|Un ja arī patiesi ir tā, kā viņa saka: viņa ir pavisam godīga un viņam vienīgam uzticīga, bet ja viņa tagad iedomājas to paķircināt un tāpat tīšuprāt iet caur sudraba birzi, ko tad?
BMqflaytOWg_0221.wav|Ko viņš tad lai domā, ko lai iesāk?
BMqflaytOWg_0222.wav|Tādas un citādas domas moca viņu nežēlīgi.
BMqflaytOWg_0223.wav|Patlaban tā tuvojas birzei.
BMqflaytOWg_0224.wav|Ko nu darīs ies tanī iekšā vai griezīsies lejup?
BMqflaytOWg_0225.wav|Viņš skatās un gaida ar pavisam baigi pukstošu sirdi.
BMqflaytOWg_0226.wav|Viņas soli liekas tam pārāk lēni, viņa stāvēšana un gaidīšana šķietas vai pusmūžības gara.
BMqflaytOWg_0227.wav|Kaut kur viņš savā nepacietībā paskatās sānus, tad skatās atkal turp uz sudraba birzi, bet acis milst, lietas nekā neredzam!...
BMqflaytOWg_0228.wav|Viņa iegājusi birzē...
BMqflaytOWg_0229.wav|Sirds viņam gandrīz apstājas pukstēt.
BMqflaytOWg_0230.wav|Viss augums kā pamiris.
BMqflaytOWg_0231.wav|Žigli viņš saberzē ar rokām abas acis un atkal skatās turp.
BMqflaytOWg_0232.wav|Nav viņa vairs nekur redzama.
BMqflaytOWg_0234.wav|Nekā viņš vairs nesajēdz, ko domāt, ko būt.
BMqflaytOWg_0235.wav|Bet te, paskatīdamies vairāk sāņus, redz savas līgavas daiļo stāvu jau labi pakalnē, taisni blakus dzidrajiem avotiem.
BMqflaytOWg_0236.wav|Kamēr viņš skatījies kaut kur citur, viņa iegriezusies pakalnē, bet viņš to vēl arvien meklējis birzes galā.
BMqflaytOWg_0237.wav|Viņa iet, atskatīdamās uz šo pusi, vai viņš to redz.
BMqflaytOWg_0238.wav|Tagad viņam sirds lec pavisam citādi, no krūtīm noveļas kā smags slogs, viņš uzelpo viegli un priekā varētu lēkt vai gaisā.
BMqflaytOWg_0239.wav|Jā, viņa Cieba ir tāda, kādu to vēlējies un ticējis un kāda tā bijusi vienmēr.
BMqflaytOWg_0240.wav|Sudraba birzēm viņa allaž gājusi secen, nenolauzdama tur ne zariņa, nenoraudama ne lapiņas.
BMqflaytOWg_0241.wav|Viņa iet gar dzidrajiem avotiem, citādi arī nemaz nevar būt: šīs dzidri tiklās zeltenes un uzticīgās līgavas ceļi un tekas dzīvē ies allaž tik gar dzidriem avotiem...
BMqflaytOWg_0242.wav|Viņš priecīgs un laimīgs sevī vēro...
QJnEwWoi0qU_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
QJnEwWoi0qU_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
QJnEwWoi0qU_0003.wav|Otrā grāmata, divpadsmitā nodaļa.
QJnEwWoi0qU_0004.wav|Zvaigžņu žuburīši.
QJnEwWoi0qU_0005.wav|Izgājusi pa muižas vārtiem āra un sākdama soļot pa dižceļu, Cieba uzelpoja brīvi.
QJnEwWoi0qU_0006.wav|Tur muižā kalna saimes starpā, kamēr atbrauca svešie kungi un kamēr saimniece pastāstīja, ka tie paliks te pa nakti.
QJnEwWoi0qU_0007.wav|Un ka meitām būs jāiet gulēt tiem klāt, gluži tāpat, kā tas parasts zemnieku sētās, kad tur atnāk vai atbrauc viesos godīgie pašu kārtas puiši.
QJnEwWoi0qU_0008.wav|Kopš tā brīža viņai visa dzīve bija likusies it kā sajūkam un sašķobāmies.
QJnEwWoi0qU_0009.wav|Viņai šķita, it kā kalna istabās griesti un grīdas grīļotos un ka tur nekur nav vairs nekāda pamata zem kājām.
QJnEwWoi0qU_0010.wav|Te klajumā, redzot visapkārt plašos laukus, kur gan vasarāja vēl auga, gan to citā vietā pļāva, bet citur atkal krāva jau vezumos un veda šķūnī, viņa redzēja pasauli vēl stāvam, kā stāvējušu, un dzīvi ritam parastā gaitā, kā ritējušu.
QJnEwWoi0qU_0011.wav|Še nekas nebija jūtams no tām trakajām runām, no tiem jokiem un smiekliem, ko bija dzirdējusi kalna ļaužu starpā un no kā viņai galva bija kļuvusi pavisam dulla un sirds tik bailīgi uztraukta.
QJnEwWoi0qU_0012.wav|Gulēt klāt kungu kārtas vīriešiem, pavisam svešiem cilvēkiem ai, vai, kāds trakums!
QJnEwWoi0qU_0013.wav|Kaut ko pa ausu galiem viņa bija dzirdējusi jau agrāk, ka muižās un krogos, kur kungi cienī gulēt nakti, daždien pastāvot tāda kārtība, kamdēļ arī ļaudis uz muižu un krogu kalponēm skatījās stipri citādāk nekā uz sētu meitām.
QJnEwWoi0qU_0014.wav|Un te nu viņa šodien no pašas saimnieces mutes dzirdēja visu to apstiprinām, ko agrāk tikai notālēm bija dzirdējusi.
QJnEwWoi0qU_0016.wav|Ar pašu kārtas puišiem, protams, cita lieta.
QJnEwWoi0qU_0017.wav|Ar tiem skuķes un meitas saradušas pa daļai jau no agrienes.
QJnEwWoi0qU_0018.wav|Pavasaros satiekas ar puišiem pieguļā, un vasarās notiek svētnaktīs parastā satikšanās un draudzēšanās, kas pa lielai daļai noslēdzas ar precēšanos.
QJnEwWoi0qU_0019.wav|Arī pret viesos atbraukušiem pārnovada vai citiem svešiem tēvudēliem meitas izturas tāpat kā pret pašu puišiem.
QJnEwWoi0qU_0020.wav|Par to neviens nedz brīnās, nedz ko saka, zinot, ka tas notiek lūkošanās labā.
QJnEwWoi0qU_0021.wav|Tas tātad nav nekas ne jauns, ne ļauns.
QJnEwWoi0qU_0022.wav|Bet ar kungu kārtas cilvēkiem svešiem prinčiem kāda nolūkošana gan tur gaidāma?
QJnEwWoi0qU_0024.wav|Tā Cieba domā, iedama viena pati pa dižceļa malu.
QJnEwWoi0qU_0025.wav|Grāvmalē augošo diženo bērzu, kļavu un liepu lapas plivinās vakara vēsmiņā.
QJnEwWoi0qU_0026.wav|Lēnā, mīlīgā vēsmiņa glāstās viņai gar vaigiem, vēsinādama viņas sakarsušo pieri un galvu, un viņai tiek tik patīkami, tik labi.
QJnEwWoi0qU_0027.wav|Drīz viņa no dižceļa nogriežas uz malu ceļa, kas iet uz Lāčubitēm.
QJnEwWoi0qU_0028.wav|Nu viņa soļo lēnāk, nekur viņai nav jāsteidzas.
QJnEwWoi0qU_0029.wav|Līdz pusnaktij tā kā tā noies, jo šoreiz viņa neies vis apkārt pa pļavām un liekņām, bet pa parasto ceļu.
QJnEwWoi0qU_0030.wav|Bail nebūs arī naktī iet pa šo mežaino apgabalu, jo viss tas viņai labi pazīstams.
QJnEwWoi0qU_0031.wav|Nav tur nekā, ko baidīties.
QJnEwWoi0qU_0032.wav|Vilki šovasar te nav manīti.
QJnEwWoi0qU_0033.wav|Pa lielākai daļai tie uzklīst no leišu vai Skrundas mežiem tikai vēlu rudeņos vai ziemā, meklēdami barību, un tad aiznes no dažas sētas suni vai no aizgaldiem izrauj pa čūčim.
QJnEwWoi0qU_0034.wav|Tagad tie slēpjas leišu vai Skrundas tīreļu purvos, kur tiem nepieietamās vietās esot midzeņi.
QJnEwWoi0qU_0035.wav|Pārtiku vasaras laikā gūstot, medīdami zaķus un stirnas vai arī ganiem zagdami jērus un aitas...
QJnEwWoi0qU_0036.wav|Tā Cieba dzirdējusi ļaudis runājam.
QJnEwWoi0qU_0037.wav|Nogājusi mežmalā, viņa izņem no kabatas saliecamu nazi, melnspalīti ar trim mazām misiņa zvīgznītēm spalam katrā pusē.
QJnEwWoi0qU_0038.wav|To viņai Matīss viņreiz dāvinājis, un ar to viņa tagad nogriež paprāvu bērželi, labas stabules resnumā, nozaro to, nolauž tam galotni, un nu viņai labs atspaids un denkts zveļamais, ja varbūt sastop kādu suni.
QJnEwWoi0qU_0039.wav|Citu nekādu zvēru nav ko bīties, lūši un āpši, ja varbūt tos kādu satiktu, tie bēg no cilvēka.
QJnEwWoi0qU_0040.wav|Iedama pa meža ceļu tālāk, viņa iznāk kādā pļavmalē.
QJnEwWoi0qU_0041.wav|Te tik jauki, tik klusi.
QJnEwWoi0qU_0042.wav|Pļavas otrā galā redz ganāmies būrīti stirnu ar dažiem stirnēniem vidū.
QJnEwWoi0qU_0043.wav|Negribēdama šos skaistos lopiņus traucēt un lai varētu tanīs jo labi nolūkoties, viņa nosēžas turpat ceļmalā zem kuplas egles.
QJnEwWoi0qU_0044.wav|Saule jau norietējusi.
QJnEwWoi0qU_0045.wav|Vējš gandrīz pavisam nostājies.
QJnEwWoi0qU_0046.wav|Lielajā apsē, netāl no šejienes, tikai reta lapiņa vēl purinās pēdējā vakara vēsmiņā.
QJnEwWoi0qU_0048.wav|Tik kaut kur labi tālu mežā dzird dižo dumpi taisām savādu, dobji skanīgu troksni: iztālēm skan apmēram tā, it kā no lielas pudeles kakla uzreiz izrauj cieši iebāztu pirkstu.
QJnEwWoi0qU_0049.wav|Laikam tur mežā kādu liels dīķis vai nepieejams purvs, kur šis retais Ūdensputns mājo, vēro sevī Cieba.
QJnEwWoi0qU_0051.wav|Iestājas jau nakts sakrēsla.
QJnEwWoi0qU_0052.wav|Kaut kur biezienā dzird ūpi iebrēcamies: tas acīmredzot modies no garā dienas miega un dodas nu no savas slēptuves ārā uz tumšajiem naktsdarbiem.
QJnEwWoi0qU_0053.wav|Atkal pāris reizes viņš paceļ savu savādo balsi, vai nu aicinādams savu atklīdušo biedru uz kopējām nedarbu gaitām, vai it vienkārši nopriecādamies par jauko tumsu, kas ar katru brīdi kļūst biezāka.
QJnEwWoi0qU_0054.wav|Cieba ilgāk neklausās šī tumšā godavīra saucienos, zinādama tam blēņas un slepkavīgas domas galvā.
QJnEwWoi0qU_0055.wav|Bet uzmanīgi viņa klausās, kas tepat čabinās un rušinās sausās pērnās lapās.
QJnEwWoi0qU_0056.wav|Čabinātājs, var dzirdēt, nāk arvien tuvāk rušinādams, ošņādams, pukstēdams un it kā iešņukstēdamies.
QJnEwWoi0qU_0057.wav|Viņa sēd pavisam klusu, ne drusciņ nepakustēdamās, tik bērza stibu spiezdama jo ciešāk sev saujā.
QJnEwWoi0qU_0058.wav|Drīz viņa arī ierauga divus ežus.
QJnEwWoi0qU_0059.wav|Rušinādami, ošņādami, it kā ko meklēdami, tie čabinās uz priekšu.
QJnEwWoi0qU_0060.wav|Viens savā meklēšanas gaitā pieduras viņai pie kājas.
QJnEwWoi0qU_0061.wav|Uš, tu viņa pusbalsī iesaucas.
QJnEwWoi0qU_0062.wav|Un ežu pāris rikšiem ietek tuvākā krūmā un tur nozūd.
QJnEwWoi0qU_0063.wav|Nedzird vairs ne rušinām, ne čabinām.
QJnEwWoi0qU_0064.wav|Viņa pieceļas un turpina ceļu, kas lokās gabaliem pa mežiem, gabaliem pa pļavām, krūmieniem un brukstalieniem.
QJnEwWoi0qU_0065.wav|Jau pilnīga nakts.
QJnEwWoi0qU_0066.wav|Tumsa tāda, ka klajākās vietās ceļš gan vēl kaut kā viedējams zem kājām, bet, ejot pa mežu, augšā sev virs galvas redz šur tur paspīdam zvaigznes.
QJnEwWoi0qU_0068.wav|Ātrāk viņai ejot, tās pašas aiz koku zariem un galotnēm brīžiem pazūd, mainās un tad atkal šur tur parādās, tā ka liekas, it kā tās arī kustētos, ietu un skrietu.
QJnEwWoi0qU_0069.wav|Nē, no tām viņa še mežā nevar ceļu nozināt.
QJnEwWoi0qU_0070.wav|Te viņai jāpalaižas vienīgi uz ceļa zināšanu no galvas vai atkal uz to, cik kājas pašas var to nojaust no iemītām zirgu minām vai iebrauktu riteņu gropēm.
QJnEwWoi0qU_0071.wav|Šur tur viņa piestājas un, atspiezdamās uz savu stibu, stāv un klausās burvīgajā nakts klusumā.
QJnEwWoi0qU_0072.wav|Pirmo reizi viņa savā mūžā dabū izbaudīt šo savādo, neizprotamo, burvīgo jaukumu būt tumšā naktī dziļā mežā un pie tam vienai pašai.
QJnEwWoi0qU_0073.wav|Cik tur viss kluss, mierīgs, rāms.
QJnEwWoi0qU_0074.wav|Nekas nav dzirdams, nekas redzams.
QJnEwWoi0qU_0075.wav|Liekas, viss mežs guļ un dus dziļā miegā.
QJnEwWoi0qU_0076.wav|Dus ne tikai meža iemītnieki lopi, zvēri un putni, bet arī paši koki nolaiduši savus zarus slābani uz leju, tie tagad atdusas dziļā mierā.
QJnEwWoi0qU_0077.wav|Lai tad rītā, kad ausīs gaisma, lēks saule un celsies vējš.
QJnEwWoi0qU_0078.wav|Varētu atkal mosties, kustināt savus zarus, līgot savas galol nes, locīties paši un, pretodamies vējam un vētrām un snieg damies pēc saules gaišuma un siltuma, dzīvotu, augtu un tā pildītu savu uzdevumu.
QJnEwWoi0qU_0079.wav|Beidzot, izgājusi cauri birzei, viņa izkļūst savas sētas laukmalē.
QJnEwWoi0qU_0080.wav|Palejāk, gabalu no meža, tumsā viedējamas ēkas.
QJnEwWoi0qU_0081.wav|Tur viņas piederīgie dus, protams, jau dziļā miegā.
QJnEwWoi0qU_0082.wav|Uguni neredz nekur spīdam, vajag būt jau stipri vēls, laikam jau pusnakts.
QJnEwWoi0qU_0083.wav|Ilgi diezgan viņa nākusi, ne vien soļodama palēnos soļos, bet vietvietām arī piestādamās.
QJnEwWoi0qU_0084.wav|Te laukmalē tāpat vispār klusums, tomēr ne tāds kā tur, pašā mežā: siltajā naktī te dzird krūmos un zālē siseņus čirpstam.
QJnEwWoi0qU_0085.wav|Gan skaļākās, gan lēnākās balsīs skan viņu citādi mūžam vienādā un vienmulīgā dziesma.
QJnEwWoi0qU_0086.wav|Nejauši viņa paceļ acis augšup, un vai, kāds jaukuns, kāds greznums!
QJnEwWoi0qU_0087.wav|Viss neapgalējamais debesu plašums kā piesēts zvaigznēm.
QJnEwWoi0qU_0088.wav|Un cita par citu spožāka un spulgāka.
QJnEwWoi0qU_0089.wav|Nē, tādu zvaigžņu nakti viņa neatceras redzējusi.
QJnEwWoi0qU_0090.wav|Jeb tā viņai varbūt tālab liekas tik neredzēti skaista, ka šonakt tai sirds tik savādi pilna, tik jausmīgi jūsmīga un tik tiksmīgi laimīga kā izkausēta?
QJnEwWoi0qU_0091.wav|Pašai prieks par sevi, ka viņa visu šodien tik ātri apķērīgā prātā labi iedomājusies un ka viss labi izdevies!
QJnEwWoi0qU_0092.wav|Tā viņa laimīgi tikusi no kungu nagiem vaļā, palikdama godīga un uzticīga savam Matīsam.
QJnEwWoi0qU_0093.wav|Un tas ir labs darbs.
QJnEwWoi0qU_0094.wav|Bet labs darbs nekad nepaliek neatalgots.
QJnEwWoi0qU_0095.wav|To viņa zina ir no vecu cilvēku gudrības, ir no tās mācības, ko dzirdējusi no mācītāja mutes.
QJnEwWoi0qU_0096.wav|Tāpēc viņa nu tāda priecīga un laimīga, ka nedz nāk miegs, nedz jūtas piekususi.
QJnEwWoi0qU_0097.wav|Uz koka atspiedusies, viņa stāv un lūkojas atkal zvaigznēs un atkal priecājas un brīnās par neredzēti jauko debesi.
QJnEwWoi0qU_0098.wav|Skatīdamās šai neaptveramajā spīdekļu bezgalībā, kuru starpā citas zvaigznes ir tik lielas un spožas un liekas it kā degam un liesmojam, citas atkal tik tikko saredzamas, kā mazas, mazas, apaļas zvīgznītes naža spalā, viņa ierauga dažus pazīstamus zvaigžņu žuburus un žuburīšus, kurus zina saukt vārdā.
QJnEwWoi0qU_0099.wav|Rau, tur ir dižie Greizie Rati ar četriem riteņiem un palīku, garu treili, kas aizsniedzas tālu debesu nomalē.
QJnEwWoi0qU_0100.wav|Citā vietā atkal redzams Sprigulis.
QJnEwWoi0qU_0101.wav|Tas izskatās, ka būtu to kāds varens vīrs uzlicies sev pār kamiesi un dotos vai nu kult Dieviņa riju, vai steigtos karā pretim ienaidniekam.
QJnEwWoi0qU_0102.wav|Turpat tuvumā ir Vistu kārtiņa jeb Lakta.
QJnEwWoi0qU_0103.wav|Redzams arī spožais Grābeklis.
QJnEwWoi0qU_0104.wav|Tas laikam viscaur tīra zelta tā tas mirdz un laistās, aizbāzts debesu pažobelē aiz kabes gala.
QJnEwWoi0qU_0105.wav|Neviens cits kā pati Saulesmeita ņems to rokā un tad tecēs grābt zīda pļavās sienu, ko Dieva dēli sapļāvuši!
QJnEwWoi0qU_0106.wav|Debesīs ir vēl daudz, daudz jauku, spožu zvaigžņu, satecējušas daždažādos žuburos un žuburīšos kopā.
QJnEwWoi0qU_0107.wav|Šo žuburu un žuburīšu ir tik daudz un tie ir tik dažādi, ka visus tos nosaukt vārdā neviens nezinās, laikam arī vecāsmātes nelaiķe nebūtu visiem tiem zinājusi vārdus.
QJnEwWoi0qU_0108.wav|Bet, rau, tur, citu žuburu un žuburīšu pulkā, ir kāds vesels apaļš, spožs puduritis.
QJnEwWoi0qU_0109.wav|To viņa pazīst labi jau no bērna dienām.
QJnEwWoi0qU_0110.wav|Tas ir Sietiņš.
QJnEwWoi0qU_0111.wav|Kas gan to nepazīst?
QJnEwWoi0qU_0112.wav|Sietiņā septiņas zvaigznes.
QJnEwWoi0qU_0113.wav|To zina katrs bērns pateikt.
QJnEwWoi0qU_0114.wav|Vecais ķesteris gan stāstījis, viņš esot kaut kur lasījis, ka Sietiņā esot pavisam četrdesmit piecas zvaigznes.
QJnEwWoi0qU_0115.wav|Bet niekiem vien tiem vajag būt: vai ķesteris tur bijis, ka zinātu labāk par citiem?
QJnEwWoi0qU_0116.wav|Tāpat ar Mēnesi tas teicies lasījis, ka tur nestāvot vis puskaila meita ar ūdens nēšiem uz kamiešiem, ko Mēness uzrāvis pie sevis augšā, bet tās tumšās vietas, ko tur redzot, esot dziļas gravas un tās gaišās augsti valsti.
QJnEwWoi0qU_0117.wav|Atkal jau ķesteris būs sarunājis tīros niekus.
QJnEwWoi0qU_0118.wav|Kā šis to tā zin labāk par visiem citiem?
QJnEwWoi0qU_0119.wav|Vai šis tur kādreiz uzkāpis?
QJnEwWoi0qU_0120.wav|Uz Mēness gravas un kalni?
QJnEwWoi0qU_0122.wav|Ja tas tur tā būtu, tad jau Mēness ar visām savām gravām un valstiem sen būtu nogāzies zemē un to kāds būtu te kur atradis.
QJnEwWoi0qU_0123.wav|Viņa labāk skatās uz Sietiņu.
QJnEwWoi0qU_0124.wav|Tas ar savām septiņām zvaigznēm līgo augšup, drīz būs jau pašā debesu kalnā un tad ritēs uz šo pusi atkal lejā.
QJnEwWoi0qU_0125.wav|Ziemas vakaros, vērpdamas un stāstīdamas bērniem pasakas, vecas sievas zina stāstīt, ka Sietiņš esot Saulesmeitas gredzens ar septiņiem zelta akmeņiem plauktā tās esot tās septiņas zvaigznes.
QJnEwWoi0qU_0126.wav|Dienām viņa to nēsājot pirkstā, naktīm atkal Dieviņa puišiem ķizinādama, ripinot to kalnup un lejup.
QJnEwWoi0qU_0127.wav|Bet Ciebas vecaimātei bijušas citādas domas šai lietā.
QJnEwWoi0qU_0128.wav|Tā stāstījusi, ka Sietiņš esot sietiņš un vairāk nekas.
QJnEwWoi0qU_0129.wav|Kad Saulesmeita esot dzērusi saldu alu un tiekot līksma.
QJnEwWoi0qU_0130.wav|Tad viņa sagrābjot Sietiņu vienā rokā un, vicinādama to sev ap galvu, ar otru roku pa to sizdama un dūrēdama, to tā rībinot un pati tā lecot un kliedzot, ka visas debesis skan, gluži tāpat, kā to iedzērušās meitas un jaunas sievas dzīrēs daždien mēdz darīt.
QJnEwWoi0qU_0131.wav|Cieba pati atceras meitenes gados kaimiņu kāzās jauno Pluineni redzējusi tā lecam un sietiņu sitam un rībinām.
QJnEwWoi0qU_0132.wav|Ai, jaukai dzīvei vajag gan būt tur debesu kalnā, ja tur tā patiesi notiek, kā veci ļaudis stāsta un kā bērni to tic.
QJnEwWoi0qU_0133.wav|Ir viņa pati reiz to tā ticējusi.
QJnEwWoi0qU_0134.wav|Nu viņa gan vairs to tā netic.
QJnEwWoi0qU_0135.wav|Netic viņa arī vairs, ka katra cilvēka dzīve esot zvaigznēs rakstīta, un, kas zvaigžņu rakstus protot, varot tur izlasīt pats savu vai cita nākošo dzīvi līdz pat mūža beigām.
QJnEwWoi0qU_0136.wav|Tādas valodas viņa tagad uzskata par tukšu tenku, ko kāds viņu laiku termutis vai kāda termute saterējuši.
QJnEwWoi0qU_0137.wav|Dzirdējusi viņa arī, ka dažs cilvēks dzimis zem savas īpašas laimes zvaigznes.
QJnEwWoi0qU_0138.wav|Šim dzirdējumam viņa ticējusi senāk, tic arī vēl tagad jā, it sevišķi tagad.
QJnEwWoi0qU_0139.wav|Kā lai arī netic, kad viņa pati sevi ieskata dzimušu zem laimes zvaigznes un kad viņai dzīvē līdz šim viss laimīgi vien veicies?
QJnEwWoi0qU_0140.wav|arī šīs dienas notikums apstiprina viņas domas un ticību, ka viņa dzimusi zem laimīgas zvaigznes.
QJnEwWoi0qU_0141.wav|Viņa atceras visu savu negaro mūža gaitu un kādas likstas viņai dzīvē gadījušās vai grasījušās uzbrukt.
QJnEwWoi0qU_0142.wav|Pirmā patiesā liksta var teikt, bēdas un nelaime viņai grasījās uzbrukt iesvētāmās meitenes gados mācītāja muižā, kad cienīgā gluži negaidot ienāca guļamā istabā ar sveci rokā: ja būtu ieraudzījusi Matīsu pie viņas, tad būtu gan bijis traki!
QJnEwWoi0qU_0143.wav|Nevis aprunāšanas dēļ: ļaudis būtu kādu laiku parunājuši, pēc ļaužu valodas būtu apklusušas un beidzot aizmirstas.
QJnEwWoi0qU_0144.wav|Ko tik daudz tur lai sarunātu?
QJnEwWoi0qU_0145.wav|Ne viņa ir pirmā, ne pēdējā, kas iesvētāmās nedēļās pieņēmusi savu puisēnu.
QJnEwWoi0qU_0146.wav|Kur tik daudz puišeļu kopā, kā tur lai nesatiekas, nedraudzējas?
QJnEwWoi0qU_0147.wav|Iesvētāmās meitenes taču nav vecas sievas, kam no dzīves vairs nekā nevajadzētu, un vispār arī zināms, ka daži jaunieši, nevarēdami nekur citur ilgāku laiku tik labi satikties, uz iesvētāmām mācības nedēļām skatās un gatavojas kā uz īstu rādīšanās un lūkošanās laiku.
QJnEwWoi0qU_0148.wav|Daži pāri arī tur patiesi iepazinušies, sadraudzējušies un vēlāk apprecējušies.
QJnEwWoi0qU_0149.wav|Nē, no ļaužu valodām viņai nekāds vainags nebūtu nokritis, bet mācītāja un viņa cienīgās acīs gan būtu bijis briesmīgs kauns.
QJnEwWoi0qU_0150.wav|Tomēr, re, cik laimīgi viss izdevās.
QJnEwWoi0qU_0151.wav|Tad atkal tas notikums ar Matīsa izļurbošanos krogā un mātes saskaišanos.
QJnEwWoi0qU_0152.wav|šī lieta viņai sevišķi smagi bija gulējusi uz sirds, tamdēļ ka māte negribēja par viņas precēšanos ar Matīsu vairs nekā dzirdēt, un tomēr salabšana nāca ātrāk, nekā viņa bija varējusi iedomāties.
QJnEwWoi0qU_0153.wav|Lielas bažas un rūpes viņai bija darījusi arī cienīgā uzmākšanās un vedināšana braukt tam līdzi uz Vāczemi un no turienes uz Pēterburgu.
QJnEwWoi0qU_0154.wav|Diezin, kas tad būtu no viņas izvirtis.
QJnEwWoi0qU_0155.wav|Bet no tās reizes, kad tas bija viņu paņēmis sev klēpī un šķitās jau sasniedzis savu mērķi.
QJnEwWoi0qU_0156.wav|Tā ka viņa izbijusies sāka šņukstēt un tad izskrēja no istabas.
QJnEwWoi0qU_0157.wav|No tās reizes tas viņai tā vairs neuzmācās.
QJnEwWoi0qU_0158.wav|Un nu viņa no tā droša laikam uz visu mūšu, jo, kad nu tas pārbrauks, viņa būs jau apprecējusies un muižā vairs nedzīvos.
QJnEwWoi0qU_0159.wav|Tad šodien tās bēdas ar svešajiem prinčiem.
QJnEwWoi0qU_0160.wav|Tik ātri viņai bija iešāvies prātā labs padoms un viss nu atkal izdevies tik laimīgi un taisni tā, ka labāk nevar iedomāties.
QJnEwWoi0qU_0161.wav|Viņa ir tālu projām no muižas un prinčiem un stāv še mīļā, ierastā un drošā vietā savas dzimtās sētas laukmalē, savas mātes, māsu un brāļa tuvumā un mierīgi lūkojas zvaigznēs.
QJnEwWoi0qU_0162.wav|Vēl viņai nāk atmiņā kāds notikums no ganu dzīves laikiem.
QJnEwWoi0qU_0163.wav|Māte kādu dien, iedama grābt rudzu rugāju, bija savu sudraba gredzenu nomaukusi un nolikusi pie gultas uz plaukta, lai tas, rokā turēts, velti nediltu gar grābekļa kātu.
QJnEwWoi0qU_0164.wav|Zinādama, ka pēc tam, kad pļavas jau atpļautas un lopus var laist pa pļavām, notiek tālajās meža pļavās sadzīšanās ar citu sētu lopiem, un viņa bija paņēmusi un uzmaukusi mātes gredzenu pirkstā, gribēdama to paķizīt citiem ganiem.
QJnEwWoi0qU_0165.wav|Tie arī to tūliņ ievēroja, un kāds lielāks puišelis ķizinātājai gredzenu nomauca un aizgāja ar visu projām, solīdamies rītu to atdot.
QJnEwWoi0qU_0166.wav|Viņa sākumā bija lepna un priecīga, ka patīkams puika nēsā viņai nomauktu gredzenu, kaut arī tik vienu dienu.
QJnEwWoi0qU_0167.wav|Bet, kad otrā rītā atkal to satika ganos, puika tai pasacīja, ka gredzens tam pazudis.
QJnEwWoi0qU_0168.wav|Vai, kādas tad viņai bija bēdas, kāds izmisums!
QJnEwWoi0qU_0169.wav|Bļaudama viņa stāja puikam virsū, lai atdod, bet tas pats izskatījās tik nelaimīgs, ka varēja skaidri to noredzēt netaisām nekādus jokus, un tātad gredzens patiesi bija pazudis.
QJnEwWoi0qU_0170.wav|Bet māte mājās bija pagalam dusmīga, bargi rājās, ka vazājusi viņas laulības gredzenu sev līdzi ganos un pagalinājusi.
QJnEwWoi0qU_0171.wav|Ja rītu vai parīt pagalinātais gredzens nebūšot atrasts, tad lai, dzīdama lopus mājās, tik pati pārnestu līdzi labu sauju bērzu slodzeru.
QJnEwWoi0qU_0172.wav|Ak, tad bija bēdas.
QJnEwWoi0qU_0173.wav|Par svešo ganu un gredzena nomaukšanu nedrīkstēja tač mātei nekā teikt.
QJnEwWoi0qU_0174.wav|Melsa tik, ka pašai pazudis.
QJnEwWoi0qU_0175.wav|Bet trešā dienā gans gredzenu atdeva, teikdamies to atradis vestē, aizkritušu aiz oderes.
QJnEwWoi0qU_0176.wav|Tā viņai dzīvē, kad vien kur gadījušās kādas likstas, kādas bažas un bēdas, viss allaž par labu vien izvērties.
QJnEwWoi0qU_0177.wav|Nudien, ar tiešu ticību viņa var teikties dzimusi zem laimīgas zvaigznes.
QJnEwWoi0qU_0178.wav|Bet kura starp visām simtām un tūkstošām zvaigznēm tur liezgalīgajā debesu laukā ir viņas zvaigznīte?
QJnEwWoi0qU_0179.wav|Kurā pudurī vai žuburi mirdz viņas laimes zvaigznīte?
QJnEwWoi0qU_0180.wav|Ai, to viņa nezina.
QJnEwWoi0qU_0182.wav|Kā viņai gribētos šo zvaigznīti aplūkot, apbrīnot, tai tencināt!
QJnEwWoi0qU_0183.wav|Dzirdēja gaili dziedam.
QJnEwWoi0qU_0184.wav|Tas bij Lāčubišu gailis.
QJnEwWoi0qU_0185.wav|Tātad jau uz rīta pusi.
QJnEwWoi0qU_0186.wav|Laiks arī viņai domāt uz guļu.
QJnEwWoi0qU_0187.wav|Pa gatuvi iedama, viņa klusiem, lēniem soliem iegāja sētā.
QJnEwWoi0qU_0188.wav|Redele pie kūts stāvēja kā parasti.
QJnEwWoi0qU_0189.wav|Klusu, klusu viņa pa to uzkāpa augšā.
QJnEwWoi0qU_0190.wav|Visa kūtsaugša smaržot smaržoja pēc jauna siena.
QJnEwWoi0qU_0191.wav|Klausīdamās dzirdēja tur divus miegā šņācam.
QJnEwWoi0qU_0192.wav|Viņa saprata, ka tās ir viņas māsas.
QJnEwWoi0qU_0193.wav|Šo nakti nav puišu nakts, jo vakar bija otrdiena, ne sestdiena.
QJnEwWoi0qU_0194.wav|Māsas tātad guļ vienas pašas.
QJnEwWoi0qU_0195.wav|Negribēdama tās modināt, viņa klusu noāva kājas un tad likās turpat blakus siena valstam, un tūliņ aizmiga.
J2CVa9VBr4Q_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
J2CVa9VBr4Q_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
J2CVa9VBr4Q_0003.wav|Otrā grāmata, piecpadsmitā nodaļa.
J2CVa9VBr4Q_0004.wav|Ātras kāzas un pēdējā grēku nakts.
J2CVa9VBr4Q_0005.wav|Kad bija izdejojušies, tā ka beidzot vajadzēja atpūsties, jaunākais princis uzaicināja čigānus, lai rādot, kādas dejas tie māk, vai arī lai ko labu uzdziedot.
J2CVa9VBr4Q_0006.wav|Čigānu tauta, būdama tāpat sadzērusies kā visi citi, uzveda dažas savas dejas, kurās piedalījās ne vien jaunā paaudze, bet arī veči un vecenes.
J2CVa9VBr4Q_0007.wav|Viņu dejās varēja apbrīnot kāju veiklumu un vieglumu un vispār dejotāju lokanību visādos lēcienos, par ko zemnieku cilvēkiem bija sirsnīgi ko pasmieties, bet prinčiem čigānu dejas sevišķu prieku acīmredzot nedarīja.
J2CVa9VBr4Q_0008.wav|Tālab, labi izlēkājušies, čigāni stājās pie dziedāšanas.
J2CVa9VBr4Q_0009.wav|Kāda resna, jau labi padzīvojusi mātīte, ko citi dēvēja par veco Bubu, izgāja no bara, nostādamās atsevišķi, un, sasprendusies rokas sānos, uzsauca:
J2CVa9VBr4Q_0011.wav|Tūliņ viņai pretim nostājās kāda daiļa skuke un, tur grozīdamās un dillinādamās, it kā veco apdziedādama, sāka dainot.
J2CVa9VBr4Q_0012.wav|Jaunas meitas, jaunas sievas Aug kā liepas, zied kā ievas.
J2CVa9VBr4Q_0013.wav|Visām mums vēl ziedons smaida, Katru kaut kur laime gaida, Acis zib, un ik no pirksta Dzīves prieks mums sprikst un dzirksta.
J2CVa9VBr4Q_0014.wav|Ai, mēs jaunās skukltes Dzīves jaukās puķītes!
J2CVa9VBr4Q_0015.wav|Bet jūs, vecās, kur jūs derat?
J2CVa9VBr4Q_0016.wav|Ko gan, jūs vairs dzīvē cerat?
J2CVa9VBr4Q_0017.wav|Garām jums ir ziedoņprieki, Saldie sapņi visi lieki.
J2CVa9VBr4Q_0018.wav|Jūsu sirdīs nav vairs kvēles, Pļāpīgas tik jūsu mēles, Ak jūs, vecas vecītes, Izdegušas svecītes!
J2CVa9VBr4Q_0019.wav|Te jūs pukstat, te jūs pīkstat, Tā kā vecas vīzes čīkstat.
J2CVa9VBr4Q_0020.wav|Nav nekam gar jums vairs daļas, Ak, jūs dzīvē liekas aļas!
J2CVa9VBr4Q_0021.wav|Mēs kur ejam, mēs kur dejam, Visiem sirdīs priekus lejam!
J2CVa9VBr4Q_0022.wav|Mēs tik vieglas škārdīklas, Tā kā siena ārdīklas.
J2CVa9VBr4Q_0023.wav|Pēc noplaukšķināšanas un nourrāšanas resnā Buba pati sāka grozīties un dīdīties istabas vidū, un citi čigāni nu dziedāja.
J2CVa9VBr4Q_0026.wav|Tagad izskrēja no bara kāda cita padzīvojusi čigāniete un, sacēlusi savu virssvārku un rādīdama apakšbrunču sterbeles, kā dižodamās teica:
J2CVa9VBr4Q_0027.wav|Kas var mani apdziedāt, ka man tikai viens pakulu lindraciņš?
J2CVa9VBr4Q_0028.wav|Аre, vai man nav tāpat savi treji svārki mugurā kā dēlu mātei Bubai?
J2CVa9VBr4Q_0029.wav|Va re, Dipa neparko negrib palikt Bubai apakšā smiedamies sauca kāds cits čigāns, pēc tam čigāni teicās apdziedāt paši savu dzīvi, un tūliņ viss bars sāka dziedāt.
J2CVa9VBr4Q_0030.wav|Šodien še un rītu tur, Māju nav mums it nekur.
J2CVa9VBr4Q_0031.wav|Bet par to mums visa zaļā, Plašā daba allaž vaļā.
J2CVa9VBr4Q_0032.wav|Pļava, gruva, krūmi, mežs Viss mums brīves dvašu dveš.
J2CVa9VBr4Q_0033.wav|Ļaudis, kungi, valdnieki Ir mums sveši cilvēki.
J2CVa9VBr4Q_0034.wav|Viņu likums, viņu tikums Mums ir tukšs un veltīgs krikums.
J2CVa9VBr4Q_0035.wav|Dzīvojam, kā pašiem tīk, Un mums dzīvot neapnīk.
J2CVa9VBr4Q_0036.wav|Kādā pilī čigāns dzimst?
J2CVa9VBr4Q_0037.wav|Ķibitkā, kas dubļos grimst, Aukstā kaktā krogistabā Jeb vai kaut kur klajā dabā Tur, kur zilais debesjums Vienīgais ir patvērums.
J2CVa9VBr4Q_0038.wav|Neprasiet, ko strādājam, Kā par sevi gādājam.
J2CVa9VBr4Q_0039.wav|Ne mums pieder namu grēdas, Ne mās moca mantas bēdas.
J2CVa9VBr4Q_0040.wav|Tukšs un viegls mūsu mūžs Tā kā vējš, kas gaisā pūš.
J2CVa9VBr4Q_0041.wav|Kas prot tumsā zirgu lenkt, Iemauktus tam galvā denkt Un tad ar to laisties tālē, Pazust tā kā sisens zālē, Tas ir čigāns īsts un brašs, Ceļš tam visur brīvs un plašs.
J2CVa9VBr4Q_0042.wav|Neprasiet nevienam mums, Kāds ir mūsu iztikums!
J2CVa9VBr4Q_0043.wav|Ne mēs sējam, ne mēs pļaujam, Ne mēs kūļus kaudzēs kraujam, Maize, kāda kuru brīd, Gatava mums rokās slīd.
J2CVa9VBr4Q_0044.wav|Vārnas, kraukļi gaisos skrien, Arī kūļus nesasien, Tomēr mūžam nemirst badu Lauki sēti katru gadu.
J2CVa9VBr4Q_0045.wav|Tā ar mums ir licis Dievs Citu sviedriem baroties.
J2CVa9VBr4Q_0046.wav|Beidzot no bara iznāca atkal kāda jauna čigāniete un tai līdzās jauns bramanīgs puisis.
J2CVa9VBr4Q_0047.wav|Tam bija rokā varena kančuka, bet viņai ar lentēm pušķots sietiņš, kam gar malām bija sakabināti svārguļi un podziņas.
J2CVa9VBr4Q_0048.wav|Viņš pastāvīgi vicināja kančuku, it kā grasīdamies ar to viņai uzbrukt, bet viņa, dauzīdama un vicinādama sietiņu, skrēja, lēca un locījās, it kā no viņa bēgdama un slēpdamās, bet citi čigāni dziedāja:
J2CVa9VBr4Q_0061.wav|Viņš ir miris, viņa mango, Mango šķirstu prastu, lētu Vīru vest uz kapusētu, Kaut tas zirgu zaglis bijis, Kaut tas zagtus zirgus mijis, Kaut tas diez kā bijis sodāms, Kaps tam tomēr arī dodams.
J2CVa9VBr4Q_0063.wav|Viņš ir aprakts, viņa mango, Mango rubļus, mango grašus, Mango puišus jaunus, brašus, Kas ir beigts, lai pūst tas peklē, Viņa vietnieku tam meklē, Meklē labāko no labiem, Lai tad prieka būtu abiem.
J2CVa9VBr4Q_0065.wav|Vīrs tai jauns, un viņa mango, Mango maizi, mango gaļu, Lai var dzīvot dzīvi zaļu, Tāda viņas mūža gaita...
J2CVa9VBr4Q_0066.wav|Dabūn sitienu bez skaita, Kad neko tam nesamango.
J2CVa9VBr4Q_0068.wav|Beidzoties šai dziesmai, kurā izskanēja čigānu sievas grūtais liktenis, atkal dejoja.
J2CVa9VBr4Q_0069.wav|Tā nakts pagāja dejojot un dziedot, čalojot, jokojot un smejoties un allaž no jauna iedzerot.
J2CVa9VBr4Q_0070.wav|Dažs no neparastiem saldajiem, bet stiprajiem dzērieniem bija tā noreibis, ka pats jau laikus bija meklējis un atradis durvis un izvācies ārā, kur gulēja vai nu uz zvirgzdainā ceļa lieveņu priekšā, vai tam blakus zaļajā mauriņā.
J2CVa9VBr4Q_0071.wav|Citus, kas vairs nespēja turēties kājās, mazāk dzērušie izveda no istabas, bet dažus, kas jau valstījās kā kūļi citiem pa kājām, nesus iznesa ārā un noguldīja kaut kur nomalē, gluži tāpat kā kaujas laukā, kur apkopēji smagi ievainotos nem un novāc pie malas.
J2CVa9VBr4Q_0072.wav|Ausa jau rīts, logos bija redzama pelēka gaisma, kas arvien kļuva gaišāka.
J2CVa9VBr4Q_0073.wav|Visi tagad noguruši.
J2CVa9VBr4Q_0074.wav|Prinči vien kā neapmierināti lūkojās apkārt, it kā gribēdami vēl ko izdomāt un izdarīt, bet nezinādami, ko sākt, ko būt.
J2CVa9VBr4Q_0075.wav|Cieba, cauru nakti negulējusi un daudz dejojusi, arī jutās stipri nogurusi un, lai gan no saldo dzērienu baudīšanas bija vairījusies.
J2CVa9VBr4Q_0076.wav|Tomēr, reizi no reizes spiesta, šad tad bija pa pusglāzītei iedzērusi, kamdēļ arī galva nebija vairs tīra.
J2CVa9VBr4Q_0077.wav|Un viņa pati manīja, ka brīžiem nevar vairs skaidri domāt.
J2CVa9VBr4Q_0078.wav|Domas jūk un viss ātri aizmirstas.
J2CVa9VBr4Q_0079.wav|Tomēr arī šādā neskaidrā domu stāvoklī viņa noprata, ka nu būtu laiks pazust.
J2CVa9VBr4Q_0080.wav|Ieiet tanī istabā, kur vakar vakarā bija pārģērbušās.
J2CVa9VBr4Q_0081.wav|Nomest tur smalkās kungu kārtas drēbes, uzrauties savu ģērbu un tad doties savā guļā.
J2CVa9VBr4Q_0082.wav|Vai vislabāk izskriet ārā un pazust, paslēpties kur vai nu dārzā, vai laukā kādā labības gubā, gulēt tur un nogaidīt, līdz prinči aizbrauc.
J2CVa9VBr4Q_0083.wav|Tā viņa domāja un gribēja darīt, bet nevarēja to izdarīt, tamdēļ ka jaunākais princis, it kā pastāvīgi taisīdamies atkal uz deju, viņu gandrīz pie rokas vien turēja.
J2CVa9VBr4Q_0084.wav|Reiz viņa gan, kamēr tas dejoja ar kādu citu, bija tikusi brīva, aizmanījusies līdz durvīm un gribēja jau klusu zagties pa tām ārā, domādama būt neviena neievērota, bet, līdz spēra kāju otrā istabā, līdz juta saķeram roku un velkam sevi atpakaļ.
J2CVa9VBr4Q_0085.wav|Atskatīdamās redzēja, ka tā bija saimniece.
J2CVa9VBr4Q_0086.wav|Ak tu dižais spēka tēvaini iesaucās saimniece.
J2CVa9VBr4Q_0087.wav|Vēl jau nevar iet projām, kamēr prinču lielkungi neiet.
J2CVa9VBr4Q_0088.wav|Un tā viņa palika un stāvēja atkal blakus jaunākajam princim, kur saimniece bija to aizvedusi atpakaļ.
J2CVa9VBr4Q_0089.wav|Kas nu būs tālāk?
J2CVa9VBr4Q_0090.wav|viņa pati sev vaicāja, pūlēdamas savā nogurušā, neskaidrā galvā uzminēt, kas gan princim varētu tagad būt prātā.
J2CVa9VBr4Q_0091.wav|Vai viņš tiešām uz mani nodomājis, tā gan liekas: ar mani viņš taču visvairāk dejoja un mani gandrīz pastāvīgi tur sev klāt vien.
J2CVa9VBr4Q_0092.wav|Kā tad man izturēties?
J2CVa9VBr4Q_0093.wav|Vai patiešām nekā nevarēšu tikt no viņa nagiem vaļā?
J2CVa9VBr4Q_0094.wav|Saimniece arī liekas prinčiem pilnīgi paklausīga uz katru soli, tā ka no tās laikam gan nav nekāds padoms gaidāms.
J2CVa9VBr4Q_0095.wav|Drīzāk jādomā, ka tā, gribēdama princim iztapt, pati tīši mani tam iesolīs un liks iet viņa istabā...
J2CVa9VBr4Q_0096.wav|Tā viņa bailīgi sevī vēro un pūlas atrast kādu padomu, bet tāds nerodas.
J2CVa9VBr4Q_0097.wav|Jaunākajam princim pa to starpu iešāvusies kāda jauna iedaža prātā, kā vēl varētu labi izsmieties, izjokoties un iztrakoties, jo ar to vien, kas līdz šim šonakt dēku un trakulību ziņā sasniegts, viņam nepietiek.
J2CVa9VBr4Q_0100.wav|Ko mēs tāpat dzeram, dziedam un dejojam bez nekāda īsta iemesla un mērķa?
J2CVa9VBr4Q_0102.wav|Tīri tā kā zemnieciņi, sagājuši krogū, dzer, dzied un lec bez nekādas vajadzības un paši nezinādami, kamdēļ to dara.
J2CVa9VBr4Q_0104.wav|Tad būs īstas un patiesas dzīres.
J2CVa9VBr4Q_0105.wav|Ēs jau tik sen neesmu bijis nevienās kāzās.
J2CVa9VBr4Q_0108.wav|Jā, jā, dzersim, dzersim atskanēja no vairāk pusēm.
J2CVa9VBr4Q_0109.wav|Bet kam vaicāja princis.
J2CVa9VBr4Q_0110.wav|Kas būs tas jaunais pāris, kur līgava, kur laulājamais puisis vai brūtgāns?
J2CVa9VBr4Q_0111.wav|Āre, līgava, augstais prinča lielskungs, stāv jums tepat blakus iesaucās saimniece, saķērusi Ciebu pie rokas un paraudama princim tieši priekšā.
J2CVa9VBr4Q_0112.wav|Apģērbta taisni līgavas tērpā, plīvurs vis ir, arī vainags galvā.
J2CVa9VBr4Q_0113.wav|Bet kas būs viņas saderētais vaicāja atkal princis, vairāk lelodams nekā skaidri runādams, tamdēļ ka mēle bija arī tam jau stipri pastīva.
J2CVa9VBr4Q_0114.wav|Visi lūkojās gan uz princi un Ciebu, gan atkal saskatījās paši savā staipā, vērodami, ko nu piepīs Ciebai par otrinieku.
J2CVa9VBr4Q_0115.wav|Saimniece gribēja varbūt jau teikt, ka princis pats varētu būt labs brūtgāns, tomēr neuzdrīkstējās to darīt, baidīdamās, ka neaizskar augstā viesa godu.
J2CVa9VBr4Q_0116.wav|Bet Arabellas kundzene, bažīdamās, ka līgavai par otrinieku nepieliek brašo, cēlo Salmu Salmu, apķērās tam ar abām rokām ap elkoni, pavilkdama to no pirmās rindas drusku atpakaļ.
J2CVa9VBr4Q_0117.wav|Bija iestājies dzīrinieku starpā klusums, neviens nezināja, ko teikt, ko būt.
J2CVa9VBr4Q_0118.wav|Te Cieba, kas tā izbijusies, ka gandrīz pavisam sastingusi, ierauga netāl no sevis stāvam Matīsu.
J2CVa9VBr4Q_0119.wav|Uzreiz viņa it kā atžilbst, un acumirklī viņai, kā dzirkstele izsprāgdama no šķiltā krama, iešaujas prātā kāda jauna, gaiša iedaža.
J2CVa9VBr4Q_0120.wav|Pieskrējusi Matīsam klāt un abām rokām apkampdamās tam ap elkoni, viņa iesaucas skaļā, priecīgā balsī:
J2CVa9VBr4Q_0121.wav|Tas ir mans saderētais, tas būs mans vīrs.
J2CVa9VBr4Q_0122.wav|Nu arī saimniece apliecināja prinčiem, ka tas patiesi esot viņas tautietis vai brūtgāns.
J2CVa9VBr4Q_0123.wav|To dzirdēdams, jaunais princis pirms drusku kā izbrīnījās, tomēr jau drīz tas savu izbrīnīšanos bija pārvarējis un, saplaukšķinājis plaukstas, kā par ko sevišķi priecādamies, sauca:
J2CVa9VBr4Q_0126.wav|Jaunais pāris stāv še roku rokā.
J2CVa9VBr4Q_0127.wav|Laulāties jūs varat, kad gribat un zināt, bet kāzas dzersim jums šonakt, un tūliņ vajag jauno pāri vest guldīt!
J2CVa9VBr4Q_0128.wav|Visi uz to uzgavilēja, un princis likās tik jautrs un priecīgs, kāds tas visu nakti nebija redzēts, laikam pats juzdamies laimīgs, ka viņam izdevies sadomāt tik labu joku, kas visiem tā patīk.
J2CVa9VBr4Q_0129.wav|Nu bija jādzer uz jaunā pāra veselību, pie kam princis jau iepriekš pasludināja, ka visiem jādzer glāzes cauri, līdz dibenam.
J2CVa9VBr4Q_0130.wav|To tad arī visi darīja.
J2CVa9VBr4Q_0131.wav|Ir Cieba izdzēra savu glāzi, par to, kas un kā būs tālāk, nekā vairs nebēdādama.
J2CVa9VBr4Q_0132.wav|Tad dejoja guldību deju, prinčiem nu bija katram pārā viena jauna čigāniete.
J2CVa9VBr4Q_0133.wav|Sievas dziedāja guldību dziesmas, un, kad putojošās glāzes vēlreiz bija staigājušas apkārt, jauno pāri veda guldināt Elsiņa lielmātes guļamā istabā, ko saimniece iepriekš lika istabenei sarīkot vajadzīgā kārtībā.
J2CVa9VBr4Q_0134.wav|Turēdami katrs degošu sveci rokā, dzīrinieki ievadāja Ciebu ar Matīsu guldāmajā istabā.
J2CVa9VBr4Q_0135.wav|Pie atsegtās gultas redzēja uz galdiņa žuburainā sudraba svečturi degam piecas sveces.
J2CVa9VBr4Q_0136.wav|Kad guldāmie bija ievadīti savā istabā, divas iedzērušās kalpu sievas.
J2CVa9VBr4Q_0137.wav|Piedzēruši vai iedzērušies bija visi un visas.
J2CVa9VBr4Q_0138.wav|Pēc vecas kāzu parašas sakrita gultā un parādīja jaunajam pārim, kā laulātiem ļaudīm vajagot gulēt, jo citādi jauni ļaudis, sik, paši to varbūt nezinās.
J2CVa9VBr4Q_0139.wav|Par tādu parādījumu prinčiem bija lieliski smiekli, bet pašu ļaudis, visvairāk puiši, smējās tik tāpat līdzi, kā saka, pieklājības pēc, tamdēļ ka tāds skats tiem bija pazīstams no zemnieku kāzām un ar tām savienotām parašām.
J2CVa9VBr4Q_0140.wav|Tāpat izturējās precētās sievas, bet meitas, novērsdamās sāņus, nelikās nekā redzot un vai nu nemaz nesmējās, vai tik sevī pasmaidīja.
J2CVa9VBr4Q_0141.wav|Novēlējuši jaunikiem vēl visādas laimes, sevišķi jo kuplu skaitu pēcnākamo, dzīrinieki atstāja tos vienus un aiztaisīja durvis.
J2CVa9VBr4Q_0142.wav|No iekšpuses tās pieslēgusi, Cieba nu krita Matīsam ar abi roki ap kaklu.
J2CVa9VBr4Q_0143.wav|Matīs, mans dārgais Matīs, visu šo nakti es biju vienās bažās un bailēs par sevi un tevi, viņa čukstēja, to aumaļīgi skūpstīdama un spiezdama sev klāt.
J2CVa9VBr4Q_0144.wav|Čigānu mātīte, tā pati resnā Buba, vakar vakarā pareģoja, ka man šonakt būšot kāzas, un man tā bija bail, nezinot, ar ko man varētu būt kāzas, jo ar tevi nebijām par tik drīzām kāzām vēl nekad runājuši.
J2CVa9VBr4Q_0145.wav|Briesmīgi man tālab bija bail, ka mani joku dēļ nesakāzo ar jauno princi, redzot to visu nakti ap mani vien gantējamies.
J2CVa9VBr4Q_0146.wav|Kādi viņa joki ar sievietēm, to jau var iedomāties.
J2CVa9VBr4Q_0147.wav|Vai, šī nakts man tādās baiļu mokās bija briesmīga, bet, mīļais, redzi, cik viss laimīgi izdevās!
J2CVa9VBr4Q_0148.wav|Patiesi nu man jātic, es esmu zem laimīgas zvaigznes dzimusi.
J2CVa9VBr4Q_0149.wav|Ai, kas to no mums būtu domājis, ka mēs tā kādreiz sakļūsim kopā kā tagad!
J2CVa9VBr4Q_0150.wav|Un vēl šādā vietā kungu guļamā istabā, kur viss ierīkots uz smalkāko!
J2CVa9VBr4Q_0151.wav|Bet brīnums gan, ka čigānu mātīte tā visu varējusi nozināt: un viss, ko viņa teikusi, tā piepildās, kā rakstā norakstīts.
J2CVa9VBr4Q_0152.wav|Ko čigāniete tai vēl bija teikusi, sevišķi to, ka bērni viņai būšot nevis no Matīsa bet no kāda cita.
J2CVa9VBr4Q_0153.wav|Par to viņa Matīsam šai laimes un prieku brīdī neminēja ne vārda.
J2CVa9VBr4Q_0154.wav|Vienkārt, viņai nebija laika, ne patikas tagad domāt par tik tālu nākotni, bez tam viņai būtu kauns runāt ar mīļāko jau par bērniem, un galu galā nevarēja jau zināt, vai čigānietes it visi pareģojumi piepildīsies.
J2CVa9VBr4Q_0155.wav|Varbūt ir tikai tā: cits viņas pareģojums piepildās, cits atkal nē!
J2CVa9VBr4Q_0156.wav|Ne Dievam, ne Laimes mātei jau viņa nav padoma prasījusi, ka tā visu zinātu.
J2CVa9VBr4Q_0157.wav|Ko pati no sevis nozin, to teic un tas ir.
J2CVa9VBr4Q_0158.wav|Vairāk nekas, arī čigāniete ir tikai cilvēks.
J2CVa9VBr4Q_0159.wav|Tamdēļ ko tur vairāk domāt, ko tur bēdāt?
J2CVa9VBr4Q_0160.wav|Piegājusi pie loga un drusku pavilkusi aizkaru uz augšu, viņa redz patlaban sauli lecam.
J2CVa9VBr4Q_0161.wav|Arā jau pilnīga diena.
J2CVa9VBr4Q_0162.wav|Viņa nolaiž atpakaļ biezo aizkaru, un dienas gaisma netiek vairs istabā iekšā.
J2CVa9VBr4Q_0163.wav|Piegājusi pie žuburotā svečtura, viņa nopūš visas piecas sveces, un nu visā istabā uzreiz iestājas dziļa, dziļa krēsla, gandrīz tāda pat kā naktstumsa.
J2CVa9VBr4Q_0164.wav|Pati nezina, kāpēc, bet tagad viņai tumsa patīk labāk nekā diena.
J2CVa9VBr4Q_0165.wav|Laikam tāpēc, ka ir tik nogurusi, un acis pašas no sevis krīt ciet.
J2CVa9VBr4Q_0166.wav|Un Matīss atradīs viņu arī tāpat tumsā.
J2CVa9VBr4Q_0167.wav|Jā, viņš jau to atradis.
J2CVa9VBr4Q_0168.wav|Dejas zālē un citās istabās vēl trokšņo.
J2CVa9VBr4Q_0169.wav|Skan mūzika, bet tāda vāja, izklīdusi, nesaskanota.
J2CVa9VBr4Q_0170.wav|Muzikanti pagalam izvārguši, piekusuši.
J2CVa9VBr4Q_0171.wav|Dažus dzird vēf dejojam, citi dzied, citi tāpat bļaustās.
J2CVa9VBr4Q_0172.wav|Matīss ar Ciebu neklausās šai raibajā skaņu juceklī, kas viņiem tur vairs daļas?
J2CVa9VBr4Q_0174.wav|Arabellas kundzene dzīres viesiem, cik to vēl bija palikuši kājās, pasludināja, ka arī viņa šonakt precēšoties un ne ar vienu citu kā ar Salmu Salmu.
J2CVa9VBr4Q_0175.wav|Viņas precības esot domātas, protams, tikai uz vienu nakti.
J2CVa9VBr4Q_0176.wav|Lai kā būdams, bet šī ir mana pēdējā grēku nakts, viņa teica, nodzērusi pusglāzes putojošā vīna pati, otru pusi sniegdama Salmam Salmam.
J2CVa9VBr4Q_0177.wav|Pēc tam es tad metīšu pasaules dzīvi un visus grēcīgos priekus pavisam pie malas un rūpēšos tik par atgriešanos no grēkiem un savas dvēseles glābšanu.
J2CVa9VBr4Q_0178.wav|Tas nu gan, cienīgā kundzene, godam runāts, padevīgā iztapībā saka saimniece.
J2CVa9VBr4Q_0179.wav|Atgriešanās no grēkiem un savas dvēseles glābšana, tas katram cilvēkam tas lielākais šinī pasaulē.
J2CVa9VBr4Q_0180.wav|Ja bet vēl es šonakt gribu priecāties, dzīvi baudīt un grēkot.
J2CVa9VBr4Q_0181.wav|Bet es saku: šī būs mana pēdējā grēku nakts, un, ko es saku, tas tā notiks!
J2CVa9VBr4Q_0182.wav|Nu gan, kundzenīt, jāteic jau: pēdējā grēku diena, jo nakts jau sen pagājusi saule istabās spīd jau gaišāk par visām svecēm.
J2CVa9VBr4Q_0183.wav|Vienalga, mīļā saimniec.
J2CVa9VBr4Q_0184.wav|Lai būtu arī pēdējā grēku diena.
J2CVa9VBr4Q_0185.wav|Bet pēc tam es gribu atgriezties no grēkiem un būšu pilnīgi dievbijīga.
J2CVa9VBr4Q_0187.wav|Ja esat nodomājusi atgriezties no grēkiem, kamdēļ tad vēl grēkot par jaunu, kamdēļ vajag tā?
J2CVa9VBr4Q_0188.wav|Nu, lai būtu taču par kaut ko nožēlot grēkus un lūgties piedošanu, atteica kundzene, izlaidīgi smiedamās.
J2CVa9VBr4Q_0189.wav|Citādi ir tīri garlaicīgi nožēlot grēkus un lūgties piedošanu, kad tu, nabaga cilvēks, pats nezini, par ko īsti.
J2CVa9VBr4Q_0190.wav|Es, rau, mīļā saimniec, gribu ņemt par priekšzīmi savu radinieci Jūliju Kridenera kundzēni.
J2CVa9VBr4Q_0191.wav|Tā arī jaunībā padzīvoja tā, kā daža pilnasiņu sieviete to vēlas, un tad vēlāk, vecumdienās, tai bija pilnīgs iemesls būt dziļi dievbijīgai un dzīvot pastāvīgā grēku nožēlošanā.
J2CVa9VBr4Q_0193.wav|Tā jau nu, biju dzirdējusi, labi sen mirusi.
J2CVa9VBr4Q_0194.wav|Jā, laikam būs jau pie divdesmit gadu, es viņu nekad neesmu redzējusi, bet viss, ko par viņu esmu dzirdējusi, man ļoti patīk!
J2CVa9VBr4Q_0195.wav|Un, to teikusi, Arabellas kundzene, satvērusi Salmu Salmu pie rokas, ieskrēja ar to savā istabā.
J2CVa9VBr4Q_0196.wav|Ak tu dižais spēka tēvaini, kā vienas aušules un neprātnieces dzīve var iepatikties atkal citām sievietēm sevī dudināja saimniece, noskatīdamās aizejošai pakaļ, kuras melnie, sprogainie mati, kuplās pāsmās karādamies, viļņoja lejup uz viņas baltā kakla un pleciem.
J2CVa9VBr4Q_0197.wav|Arī citi pēdējie ballinieki un ballinieees izklīda nu drīz, nozuzdami uz dažādām pusēm gan pa vienam, gan pa pāriem, skatoties uz to, kas kuram bija prātā un cik tālu dažu spēja nest viņa kājas, vai kā un kurp acis rādīja ceļu.
_Rkb-Ij1mB4_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
_Rkb-Ij1mB4_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
_Rkb-Ij1mB4_0003.wav|Otrā grāmata, trīspadsmitā nodaļa.
_Rkb-Ij1mB4_0004.wav|Čigānes pareģojums.
_Rkb-Ij1mB4_0005.wav|Prinči, ieturējuši lepnas vakariņas, savienotas ar bagātīgu iedzeršanu, kā arī izlīksmojušies ar sievietēm, būtu otrā dienā gulējuši laikam diez cik ilgi, ja tos no saldā rīta miega nebūtu modinājušas patīkamas mednieku taures skaņas.
_Rkb-Ij1mB4_0006.wav|Tīkami uztraukti un pusmiegā gulēdami, viņi ar savām apdullušām galvām nevarēja vēl atjēgties, kur paši atrodas un kas tas par taurētāju, kas viņus tā trauc no miega.
_Rkb-Ij1mB4_0007.wav|Neizgulētā miegā viņi nebija vēl ar savām domām skaidrībā, kad izdzirda arī medību suņus kaucam.
_Rkb-Ij1mB4_0008.wav|Nu prinči, izbāzuši galvas no zīda apsegu apakšas, apskatījās ap sevi un klausījās uzmanīgi, kas īsti notiek, pēc viņu domām, tik agrā rīta stundā.
_Rkb-Ij1mB4_0009.wav|Viņi gulēja abi kādā lielā, ērtā guļamistabā katrs savā gultā, kuras atradās viena otrai it patuvu.
_Rkb-Ij1mB4_0010.wav|Jaunākais princis, izlēcis no gultas, piesteidzās pie loga un uzrāva aizkaru.
_Rkb-Ij1mB4_0011.wav|Tagad viņi redzēja, ka saule ir jau lielā gabalā un diena jauka.
_Rkb-Ij1mB4_0012.wav|Nu viņiem arī uzausa sajēga, ka viņi atrodas Bruģu muižā, kur vakar iebraukuši kā nelūgti viesi uz naktsguļu.
_Rkb-Ij1mB4_0013.wav|Viņi bija apguluši ar domām, ka šodien, ieturēj uši labu brokasti, dosies atkal tālāk ceļā, bet tagad, dzirdot mednieku tauri pūšam un medību suņus priecīgi rejam un kaucam, tiem domas nejauši vērsās uz medību lietām.
_Rkb-Ij1mB4_0014.wav|Te šodien, bez šaubām, būs medības, un lai Diāna mani soda ar aklumu vai kurlumu, ja es šodien braucu kurp tālāk, neņēmis šinīs medībās dalību izsaucās jaunākais, žigli ģērbdamies.
_Rkb-Ij1mB4_0015.wav|Bet kas te, pie velna, var rīkot medības, kad kungu pašu nav mājā brīnījās vecākais, piecēlies gultā pussēdus un ar elkoni atspiedies spilvenā.
_Rkb-Ij1mB4_0016.wav|Varbūt kādi kaimiņu kungi rīko te šodien medības.
_Rkb-Ij1mB4_0017.wav|Tas mums, rau, jāzina un tāpēc jāceļas žigli augšā.
_Rkb-Ij1mB4_0018.wav|Abi nu mudīgi sāka ģērbties.
_Rkb-Ij1mB4_0019.wav|Taures pūtējs nebija neviens cits kā jaunais suņupuisis, skaistais Pēteris.
_Rkb-Ij1mB4_0020.wav|Parasts bija tauri pūst tikai tanīs rītos, kad bija jājāj medībās, lai visi mednieki, kas nebija vēl paziņoti, steigtos šurp.
_Rkb-Ij1mB4_0021.wav|Tādos rītos arī suņiem nedeva ēst, lai tie, būdami izsalkuši, nadzīgāk dzītos pakaļ zaķiem un citiem medījamiem kustoņiem.
_Rkb-Ij1mB4_0022.wav|Bet šorīt Pēteris, zinādams vakar atbraukušus svešus Vāczemes kungus, gribēja tos iepriecināt ar savu jauko, mākslīgo pūšanu, lai tie, pārbraukuši savā Vāczemē, varētu arī tur pastāstīt, kāds Bruģu muižas jaunais piķieris ir varens taurinieks.
_Rkb-Ij1mB4_0023.wav|Bez tam viņš šorīt bija skarbi sarājies ar Lušķi, dabūdams no tās zināt, ka kristības varot gaidīt jau uz Mārtiņiem.
_Rkb-Ij1mB4_0024.wav|Kas, pēc viņa domām, esot pulka par agru, jo, atskaitot zināmos deviņus mēnešus no Mārtiņiem atpakaļ, iznākot taisni pats agrais pavasara laiks, kad viņš ar Luški nemaz vēl nebijis tuvāk pazīstams.
_Rkb-Ij1mB4_0025.wav|Luške atkal gaivoja, ka vīna to labi pazinusi jau daudz agrāk, pat tad, kad viņš vēl bijis mazajā muiželē par jātnieku, un bez tam pagājušā ziemā kādu svētdienas vakaru krogā viņa ar to divas reizes dejojusi.
_Rkb-Ij1mB4_0026.wav|Noskaities, ka ar Lušķi nevar nekā šatulkoties un ka tā per tukšas tenkas, kam ar zināmiem deviņiem mēnešiem nav un nevar būt nekāda sakara.
_Rkb-Ij1mB4_0027.wav|Viņš, kā jau miermīlīga cilvēks, atmezdams visam ķīviņam ar roku, bija devies labāk pie saviem suņiem un, nostājies suņu kūts priekšā, priecināja sev sirdi ar jautrām, patīkamām taures skaņām.
_Rkb-Ij1mB4_0028.wav|Prinči, piecēlušies un, kafiju dzerdami, dabūjuši zināt, ka nekādas medības netiek rīkotas, bet piķieris pūšot tik pats savā priekā un savā vaļā, jutās rūgti vīlušies savās cerībās uz šīs dienas medību priekiem.
_Rkb-Ij1mB4_0029.wav|Sēdēt jaukā dienā slēgtā karietē un pa putekļainu ceļu ripināties vienmulīgā gaitā tālāk un tālāk.
_Rkb-Ij1mB4_0031.wav|Vai atkal gar urdzošām upītēm un burbuļojošiem strautiņiem, kvekšiem rejot ņigu ņegu, tauru skaņām kā koklēm spēlējot un pašiem mediniekiem aurējot.
_Rkb-Ij1mB4_0033.wav|Sarunājušies savā starpā, prinči drīz nāca uz domām, ka viņi nekā labāka nevarot šodien darīt kā sarīkot Bruģu muižas mežos medības.
_Rkb-Ij1mB4_0035.wav|Grūzdami kafijas tases no sevis nost, neizdzerdami tās pat tukšas, viņi cēlās no galda augšā un deva pavēli visā steigā rīkot medības, tā ka pēc stundas lai varētu doties mežā.
_Rkb-Ij1mB4_0036.wav|Mežkungs, kas bija vēl pajauns cilvēks un tikai kopš divi gadiem atradās Bruģu muižā, jutās it neomulīgi uztraukts, dabūdams zināt, ka viņam jārīko Vāczemes prinčiem medības.
_Rkb-Ij1mB4_0037.wav|Vai tik tās izdosies pareizi un pēc visiem medību likumiem un parašām?
_Rkb-Ij1mB4_0038.wav|Kamēr viņš bija Bruģu muižā, viņam vēl ne reizi nebija nācies rīkot īsti lielas, spožas medības un vēl tādas, kurās prinči piedalās.
_Rkb-Ij1mB4_0039.wav|Bet te viņam kā diži palīgi un drošinātāji piedāvājās skaistais Pēteris ar veco vagari, pirmais teikdamies pareizi zinām, kur un kā laižams kvekšubars mežā.
_Rkb-Ij1mB4_0040.wav|Un gar kādām mežmalēm un pļavu astēm nostādāmi medinieki, otrs atkal drošinādams mežkungu, ka viņš un viņa brālis, kāds no dižās muižas mežsargiem, labi zinot, kurā mežā visvairāk mītot stirnas un brieži.
_Rkb-Ij1mB4_0041.wav|Pašus labākos jājamos zirgus sedloja abiem prinčiem.
_Rkb-Ij1mB4_0042.wav|Tāpat viņu līdzbraucējai freilenei Arabellai, kura, kā jau jaunākaisprincis bija teicis, it princese gan neesot, bet tomēr uz to pusi taču bija, arī sedloja labu zirgu ar dāmu sedliem, jo arī viņa, redzēdama un dzirdēdama visus tā taisāmies uz medībām, gribēja tanīs piedalīties.
_Rkb-Ij1mB4_0043.wav|Muižā bija tagad dzīva kustība un liela brasa: cilvēki skraidīja šurpu turpu, zirgi zviedza, suņi kauca, un skaistais Pēteris visā spēkā taurēja zināmus paņēmienus, tā dodams vēsti mežsargiem, lai tie žigli jāj šurp.
_Rkb-Ij1mB4_0044.wav|Prinči, iznākuši uz lievenēm, ar lielu labpatiku noskatījās raibajā kustībā muižas pagalmā un sētienā.
_Rkb-Ij1mB4_0045.wav|Viņi pat nokāpa no lievenēm un aizstaigāja līdz sētienam staļļu priekšā, kurstaļļapuiši pavadās turēja vai vadāja sedlotos zirgus.
_Rkb-Ij1mB4_0046.wav|Jaunākais princis, prazdams latviski, sāka sarunāties ar ļaudīm, uzvaicādams tiem, kā tiem klājoties un vai esot mierā ar saviem kungiem.
_Rkb-Ij1mB4_0047.wav|Pārlieku esam mierā, mūsu kungi ir ļoti labi, cienīgs, žēlīgs prinča lielskungs, atteica vecais vagaris, savu nonemto cepuri turēdams rokā, piegājis prinčiem klāt un dziļā godbijībā noskūpstīdams tiem katram svārku piedurkni.
_Rkb-Ij1mB4_0048.wav|Saimniekus mūs dzimtkungs atlaidis uz renti, un visiem nu ir laba dzīve, muižas klaušās nav vairs jānāk.
_Rkb-Ij1mB4_0049.wav|Tik vienā ziņā mums, muižu ļaudīm, nu sliktāk: līdz šim, kamēr vēl pastāvēja klaušas, muiža deva katru rudeni visam novadam dižas dzīres, ko sauca par pagastu.
_Rkb-Ij1mB4_0050.wav|Tagad, kad novads muižai vairs nekalpo, muiža tādas dzīres vairs nedod, un tā mēs, kas pa vecam esam sava dzimtkunga ļaudis un viņam vien kalpojam, mēs nu paliekam tukšā.
_Rkb-Ij1mB4_0051.wav|Varbūt dzimtkungs muižu ļaudīm būtu novēlējis kādas dzīres pēc lauku novākšanas, bet tam nācās aizbraukt projām jau tagad.
_Rkb-Ij1mB4_0052.wav|Vēlāk, lauku darbiem beidzoties, viņš te vairs nepārbraukšot, un tā nu muižu saimēm un kaipu ļaudīm vajadzēs palikt bez savas iecienītās rudens balles, jebžu gan arī tagad visi tāpat esam uzticīgi kalpojuši saviem kungiem kā agrāk viss novads.
_Rkb-Ij1mB4_0053.wav|Ko, jūs nedabūsit šogad vairs pagastu, ko agrāk ik gadus esat dabūjuši brīnījās jaunākais princis, izlikdamies visai pārsteigts.
_Rkb-Ij1mB4_0055.wav|Jūsu dzimtkungs taču ir labs un bagāts kungs.
_Rkb-Ij1mB4_0056.wav|Viņš jums droši vien arī šogad dotu pagastu, ja pašam nebūtu vajadzējis aizbraukt tik ātri projām.
_Rkb-Ij1mB4_0057.wav|Brīdi sarunājies kaut ko ar vecāko princi svešā valodā, no kuras vagaris nekā nesaprata, jaunākais, dzīvi galvu papurinādams, atkal teica:
_Rkb-Ij1mB4_0058.wav|Vai zināt ko, mēs jums dosim pagastu!
_Rkb-Ij1mB4_0059.wav|Jūsu kungi ir aizbraukuši, pagastu jums nedodami.
_Rkb-Ij1mB4_0060.wav|Bet mēs esam jūsu muižā iegriezušies, jūsu sūdzības dzirdējuši un paši savām acīm redzējuši.
_Rkb-Ij1mB4_0061.wav|Ka lauku darbi iet pilnā spēkā, tā ka par lauku novākšanu nav ko šaubīties, tad nu mēs atrodam par prātīgu un vajadzīgu dot jums šogad pagastu uz sava rēķina.
_Rkb-Ij1mB4_0062.wav|Paldies, tūkstošreiz paldies, cienīgie, žēlīgie prinču lielkungi par jūsu labu prātu, ka jūs negribat zemnieku cilvēkus aizmirst izsaucās vagaris, dziļā padevībā liekdamies abiem prinčiem atkal pie piedurknēm.
_Rkb-Ij1mB4_0063.wav|Un kad jūs domājat savu žēlīgi doto solījumu izpildīt?
_Rkb-Ij1mB4_0065.wav|Pasakiet to arī saimniecei, un ka viss lai tiktu gādāts un gatavots, ka vakarā, kad jāsim no medībām atpakaļ, dzīres būtu sarīkotas tāpat, kā ik gadus tas noticis, tikai ne vairs visam novadam.
_Rkb-Ij1mB4_0066.wav|Bet muižu ļaudīm vien, jo novadam, kas dzimtkungam vairs nekalpo, nenākas nu arī vairs nekādas dzīres par muižas lauku nostrādāšanu.
_Rkb-Ij1mB4_0067.wav|Vagaris vēl ievaicājās, vai visu muižu ļaudis aicināt uz šīvakara dzīrēm, jeb tās domātas tikai dižās muižas ļaudīm vien, uz ko jaunākais princis, drusku padomājis, atteica:
_Rkb-Ij1mB4_0068.wav|Nē, mēs pagastu dosim tik dižās muižas ļaudīm vien.
_Rkb-Ij1mB4_0069.wav|Paši savām acīm mēs redzam, ka tie ir godīgi cilvēki, čakli strādā un visu dara ar īstu prieku, ko tik vēlamies.
_Rkb-Ij1mB4_0070.wav|Tiem tad arī mēs gribam darīt prieku, dodami tiem labu pagastu.
_Rkb-Ij1mB4_0071.wav|Mazo muižu ļaudis nedz mēs pazīstam, nedz mums ar tiem kāda darīšana, tie lai paši zinās, kad un kā izlūdz dzimtkungam sev kādu balli.
_Rkb-Ij1mB4_0072.wav|Bet dižās muižas ļaudis jau šodien dabūs savu pagastu un tikpat pilnīgu kā ikreiz.
_Rkb-Ij1mB4_0073.wav|Es saku: nevajag nekā taupīt!
_Rkb-Ij1mB4_0074.wav|Lopus, cik vajadzīgs, vajag kaut, cepešus cept, ēdienus vārīt un galdus klāt tā, ka visiem ļaudīm ir vietas.
_Rkb-Ij1mB4_0075.wav|Tāpat arī dzērieniem jābūt pilnīgā mērā jāņem no pagraba ir vīns, ir brandavs un alus, ka lai nekas netrūkst.
_Rkb-Ij1mB4_0076.wav|Tas viss iet uz mūsu rēķina.
_Rkb-Ij1mB4_0077.wav|Vāczemē tiekoties ar jūsu dzimtkungu, mēs liksim savam rentmeistaram samaksāt no mūsu kases jūsu dzimtkungam par visu, kas te šovakar būs patērēts.
_Rkb-Ij1mB4_0078.wav|Jūsu kungs jau dažreiz mūs lūdzis, ja mums gadītos kādreiz iegriezties Bruģu muižā, lai rīkojamies tur tāpat kā savās pilīs.
_Rkb-Ij1mB4_0079.wav|Tagad mēs te nu esam iegriezušies, nakti labi pārgulējuši un atrodam, ka vajadzīgākais ir dot ļaudīm labu pagastu.
_Rkb-Ij1mB4_0080.wav|Zibensātrumā izplatījās pa visu muižu negaidītā prieka vēsts, ka vakarā būs pagasts.
_Rkb-Ij1mB4_0081.wav|Visi bija domājuši, ka ar saimnieku aiziešanu no muižas klaušām pagastu vairs savu mūžu neredzēs un ka pērnais pagasts bijis pēdējais, un te nu atkal pagasts klāt un jau šodien, gan tanī nebūs novada ļaudis tikai muižas saime vien.
_Rkb-Ij1mB4_0082.wav|Bet par to nav ko skumt.
_Rkb-Ij1mB4_0083.wav|Taisni otrādi var tikai priecāties: kam gan tādi sētu ļaudis muižas dzīrēs vajadzīgi?
_Rkb-Ij1mB4_0084.wav|Tādi izbaduši pastalnieki tik apēd visus labākos ēdienus, izdzer saldos dzērienus.
_Rkb-Ij1mB4_0085.wav|Tagad, kad to pagastā vairs nebūs, visi gardie ēdieni un dzērieni paliks muižas saimei vien.
_Rkb-Ij1mB4_0087.wav|Un, ka šoreiz dzīres būs sevišķi kuplas un ar visu labāko bagātīgi apgādātas, var jau noprast no tā vien, ka visu to dod Vāczemes prinči uz sava rēķina.
_Rkb-Ij1mB4_0088.wav|Un vai nu prinču dotas dzīres būs kaut kādas?
_Rkb-Ij1mB4_0089.wav|Muižas darbaļaudis uz vagara ātru pavēli meta nu savus sāktos šīsdienas darbus pie malas, nāca no lauka mājā un stājās pie pagasta rīkošanas.
_Rkb-Ij1mB4_0090.wav|Kāva lopus un putnus, uzrīkoja pagalmā garus galdus un tikpat garus solus, vēla no pagraba ārā dzērienu mucas un darfja visu citu, kas uz dižiem svētkiem vajadzīgs, lai pēc tam varētu vēl pārsteigties savās mājās, noskūt bārdu, apgriezt matus, nomazgāties, pa godam uzģērbties un tad laikā ierasties atkal muižas pagalmā.
_Rkb-Ij1mB4_0091.wav|Un reizē ar visiem citiem sēsties pie bagātīgi klātiem galdiem, jo kurš gan tādā goda dienā gribēs nākt pēdējais un pieļaut, ka cits nokampj labākos gaļas gabalus papriekš un izdzer pirmās glāzes?
_Rkb-Ij1mB4_0092.wav|Vēlreiz pūtis ar savu tauri priecīgi spēcīgas skaņas, piķieris, stalti un denkti sēdēdams savā brašajā medību zirgā, jāja pats pirmais pa muižas vārtiem ārā, rokā turēdams garu grožu, kurā bija piesieti, pāros vien sakabināti, savi pārdesmit kvekši.
_Rkb-Ij1mB4_0093.wav|Tie tecēja savam kungam gabaliņu iepakaļ.
_Rkb-Ij1mB4_0094.wav|Pēterim, kam garie medību zābaki šodien tā spīdēja kā spoguļi, pār kreiso kamiesi spožā siksnā karājās arī viņa skaistā bise gluži tāpat kā visiem kungu kārtas medniekiem.
_Rkb-Ij1mB4_0095.wav|Aiz viņa jāja abi prinči un tiem pakaļ mežkungs, vecais vagaris, klētnieks un citi muižas sudiķi.
_Rkb-Ij1mB4_0096.wav|Kas daudzmaz prata rīkoties ar šaujamo ieroci vai kam vismaz nebija bail, jo, tā kā kungu bija visai maz šinīs medībās, tad tanīs dabūja piedalīties arī tādi vīri, kas vēl nekad nebija mednieku pulkā redzēti.
_Rkb-Ij1mB4_0097.wav|Paši pēdējie jāja pāris mežsargu, kas bija laikā sadzirdējuši piķiera taures aicinājumu un paguvuši vēl atsteigties citu pulkā.
_Rkb-Ij1mB4_0098.wav|Muižas ļaudis, nolūkodamies aizjājējiem pakaļ, pavadīja tos priecīgiem skatiem, ir ar muti, ir ar sirdi novēlēdami tiem visiem labu laimi, bet it sevišķi abiem prinčiem, kas ar savu laipno prātu, žēlīgo sirdi un pilno maku dos vakarā muižai īsti princisku pagastu.
_Rkb-Ij1mB4_0099.wav|Raušanās muižas saimei šodien bija lieliska.
_Rkb-Ij1mB4_0100.wav|Ikkatram un visiem, kā saka, bija darba pilnas rokas.
_Rkb-Ij1mB4_0101.wav|Sevišķi pati saimniece, kas viegli valdīja visas Bruģu muižas un novadu līdz ar pagasta tiesu, tagad žēlojās, ka tādus nagus vēl nekad neesot turējusi kā šodien, kad nepilnas dienas laikā jāsarīko lielas un spožas dzīres, bija jāgādā arī mūzika.
_Rkb-Ij1mB4_0102.wav|Šīs rūpes uzņēmās zirgu Maušis, kas vakar bija atbraucis muižā, vagara ērbēģī pārgulējis nakti un šodien, iekām braukt projām, dabūjis zināt, ka šejienes prinči dos šovakar muižā pagastu, arī iedomājās tanī piedalīties.
_Rkb-Ij1mB4_0103.wav|Izdzirdis saimnieci žēlojamies par nevaļu un neziņu, kur uz tik ātru roku sagrābt muzikantus, pats solīdamies pūst klarneti.
_Rkb-Ij1mB4_0104.wav|Dabūjis saimnieces atļauju, viņš tūliņ klupa savā pajūgā, steigdamies pakaļ citiem darba biedriem.
_Rkb-Ij1mB4_0105.wav|Bezgala viņš bija priecīgs, apzinoties, ka nu tam būs pilna tiesība ņemt dalību šīvakara dzīrēs.
_Rkb-Ij1mB4_0106.wav|Nevajadzēs vis slapstīties šur tur pa nomalēm, glūnēt gar durvju stenderēm un snaikāties gar galda stūriem, lai dabūtu kur kādu pilnu glāzi.
_Rkb-Ij1mB4_0107.wav|Nē, nu varēs droši sēsties citu muzikantu vidū un savā reizē varēs ēst, dzert un līksmoties tāpat kā visi.
_Rkb-Ij1mB4_0108.wav|Ka viņam šīvakara dzīrēs piekritīs varbūt kāda it sevišķi izcilus loma, to viņš tā puslīdz droši paredzēja, pat ticēja jau iepriekš.
_Rkb-Ij1mB4_0109.wav|Cieba, tikko izgulējusies smaržīgajā dzimtenes pļavu sienā uz kūtsaugšas, kā arī paciemojusies pie savējiem.
_Rkb-Ij1mB4_0110.wav|Un labi izrunājusies ar māti un māsām, pastāstīdama tām arī, kāpēc vakar tik vēlu nākusi no muižas šurp.
_Rkb-Ij1mB4_0111.wav|Gāja pēcpusdienā atkal atpakaļ, būdama pārliecināta, ka augstie, svešie kungi līdz ar saviem jātniekiem un citiem pavadoņiem, kuriem pretim muižu meitām jāpilda tik savādi pienākumi.
_Rkb-Ij1mB4_0112.wav|Būs nu laimīgi projām un muižā iestājusies atkal parastā bezbēdīgā dzīve, viņa soļoja nesteigdamās, šad tad piestādamās un priecādamās par jauko laiku, kāds daždien pastāv labības mēnesī.
_Rkb-Ij1mB4_0113.wav|Kad debess ir gandrīz viscaur dzidri zila, tikai šur tur redzamas kādas mazas, caurspīdīgi baltas mākoņu drumstaliņas.
_Rkb-Ij1mB4_0114.wav|Kas kā saplucinātas baltas vilnas lēkšas plānos, plānos klumšķīšos viegli peld gaisa plašumā, lēna vēja nestas un šūpotas.
_Rkb-Ij1mB4_0115.wav|Tā tas ir tur augšā.
_Rkb-Ij1mB4_0116.wav|Bet, paskatīdamās tepat apakšā, viņa, iedama gar saulgožainu mežmali, redz pļavas baltajā āboliņā un citās ziedošās atāliņa puķītēs lidojam un ložņājam vienu otru bitīti vai kameni.
_Rkb-Ij1mB4_0117.wav|Dažaierūcas viņai it tuvu pie kājām, bet tad atkal nometas kādā ziedā un klusi nu meklē un ņem tur saldos medus putekļus.
_Rkb-Ij1mB4_0118.wav|Kādā vietā piestādamās un pagaidīdama, lai divas kamenes, kas viņai patlaban dūc priekšā, taisni pie kājām, aizlaistos tālāk, tā ka lai nenāktos tās samīt vai lai tās nesadzeltu viņai lielus, viņa izdzird kaut kur tālu suņus rejam un tauri pūšam.
_Rkb-Ij1mB4_0119.wav|Dzird arī norībam vienu, tad otru šāvienu.
_Rkb-Ij1mB4_0120.wav|Tātad tur ir medības.
_Rkb-Ij1mB4_0121.wav|Kas tās par medībām, kas par mediniekiem, to viņa nezina un arī par to daudz nedomā.
_Rkb-Ij1mB4_0122.wav|Bet medības nāk arvien tuvāk.
_Rkb-Ij1mB4_0123.wav|Suņu riešana, kas pirms likās kaut kur tālu, tā ka to tikko varēja saklausīt, dzirdama jau skaidrāk un tuvojas laikam ātrā gaitā.
_Rkb-Ij1mB4_0124.wav|Vēl pēc laba brīža dzird jau zemi rībam un koku zarus brikstam.
_Rkb-Ij1mB4_0125.wav|Liekas, it kā tur auļotu daži jātnieki šurp.
_Rkb-Ij1mB4_0126.wav|Nobijusies viņa pietek pie kāda liela, kupla ozola pašā mežmalē, aizslēpdamās aiz tā resnā liemeņa.
_Rkb-Ij1mB4_0127.wav|Ozola zemu nokarājušies zari aizsedz viņu no visām pusēm, tā ka šķiet, jau no neliela attāluma viņa nemaz nav ieraugāma.
_Rkb-Ij1mB4_0128.wav|Suņu kņada tuvojas.
_Rkb-Ij1mB4_0129.wav|Te nobrīkšķ jau visā tuvumā eglīšu zari, un tūliņ viņa ierauga sev blakus, tikai dažus soļus atstatu, izskrējām no meza staltu alni, bet tik prāvu un tik skaistu, kādu vēl nekad nav redzējusi.
_Rkb-Ij1mB4_0130.wav|Augsti izcēlis galvu ar varenajiem ragiem, tas dažus acumirkļus uzmanīgi lūkojas visapkārt.
_Rkb-Ij1mB4_0131.wav|Nekā sevišķa nemanīdams, skaistais, dižais meža dzīvnieks, laikam saprazdams, ka pa klajumu ies nu skrējiens uz dzīvību un nāvi, izlecas uz augšu, kā ciešā apņēmībā piecirzdams abas priekškājas pie zemes, un tad strauji, kā negaisa trenkts, dodas pa pļavu taisnā gaitā priekšup.
_Rkb-Ij1mB4_0132.wav|Drīz izrikšo no meža divi vēl jo prāvāki bēgļi: platradzis briedis ar mātīti.
_Rkb-Ij1mB4_0133.wav|Arī tie abi uz mirkli piestājas un skatās, un klausās mežmalē viņš, galvu izcēlis un grozīdams savus platos ragus, kas izskatās kā prāvs krēsls, viņa atkal, ausis cilādama un plakšķinādama.
_Rkb-Ij1mB4_0134.wav|Tikai dažus mirkļus tie vēro savu apkārtni.
_Rkb-Ij1mB4_0135.wav|Tad vieglos un ātros rikšos laiž abi divi, blakus vien turēdamies, tai pašā virzienā, kur aizskrēja alnis.
_Rkb-Ij1mB4_0136.wav|Priekšā tiem meža ezers vai, pareizāk sakot, liels, nenolaists dīķis.
_Rkb-Ij1mB4_0137.wav|Alnis tam jau klāt un neapstādamies dodas tanī iekšā.
_Rkb-Ij1mB4_0138.wav|Drīz viņš ir jau peldus, tā ka galva ar varenajiem ragu žuburiem vien rēgojas no ūdens ārā.
_Rkb-Ij1mB4_0139.wav|Arī briežu bars trauc tam pakaļ.
_Rkb-Ij1mB4_0140.wav|Visi trīs šie piedzīvojušie, gudrie meža iemītnieki pareizi vērojuši, ka vienīgais glābiņš ir doties taisni vien tālāk, peldot garajam, platajam ūdenim tiešām cauri, tamdēļ ka tā abos galos, meža tuvumā, var slēpties kādas briesmas.
_Rkb-Ij1mB4_0141.wav|Un tā arī patiesi ir: dzird pa labi, ir pa kreisi norībam dažus šāvienus, bet tie viņus nesniedz, vai arī šāvēji ir vāji mērķētāji.
_Rkb-Ij1mB4_0142.wav|Tā visi trīs šie savas cilts diženie valdnieki, mūsu mežu lielākais krāšņums un lepnums, drīz ir viņpus ezera, un Cieba, kas, pie ozola stāvēdama un elpu aizturēdama, lūkojusies viņu glābšanās bēdzienā, uzelpo tagad brīvi un priecīgi, redzēdama tos nozūdam otrā pusē mežā.
_Rkb-Ij1mB4_0143.wav|Līdz nu suņu bars, kas tagad tikko izskrējis tepat viņai blakus no meža, pārpeldēs paprāvo ūdeni vai arī apskries tam gar vienu vai otru galu apkārt, alnis ar briežiem būs jau tādā gabalā, ka tos nepanāks nedz kvekši, nedz jātnieki, kurus tagad redz auļojam ar lielu līkumu ezeram apkārt.
_Rkb-Ij1mB4_0144.wav|Redzēdama visu medību brāzmu aizviļņojam tālāk vai, kā viņai liekas, medības izjūkam, viņa iet tālāk.
_Rkb-Ij1mB4_0145.wav|Ceļā viņu panāk čigānu bars.
_Rkb-Ij1mB4_0146.wav|Pavisam sešēju ratu, bez tam daži jāj jāšus.
_Rkb-Ij1mB4_0147.wav|Sakāruši zirgiem kaklā zvārguļus un podziņas, kā arī piesējuši pie ilksīm pulksteņus, tie laiž rikšos, tā ka džindž un skan vien, it kā daždien kāzinieki.
_Rkb-Ij1mB4_0148.wav|Zirgi visi pušķoti: aiz iemauktiem un slejām aizspraustas puķes; vīriešiem pie cepurēm arī redz puķu pušķus, un sievām pīti vainagi galvās.
_Rkb-Ij1mB4_0149.wav|Visiem tik vīriešiem, kā mātītēm pīpes zobos, kupli tabakas dūmi kūp gaisā, un pīpotāji un pīpotājas sarunādamies čalo jautri un priecīgi.
_Rkb-Ij1mB4_0151.wav|Laikam krūmos paši šodien laulājušies un nu, mednieku izbiedēti, no šī meža brauc kur kādā tālākā mežā vai krogū turpināt kāzu svinēšanu, čigānos noskatīdamās, vēro Cieba.
_Rkb-Ij1mB4_0152.wav|Pēdējie rati brauc soļos.
_Rkb-Ij1mB4_0153.wav|Melns čigāns ar bakurētainu seju, turēdams grožus vienā un džindžalu otrā rokā, vaicā Ciebai, kurp viņa iedama, vai uz dižo muižu.
_Rkb-Ij1mB4_0154.wav|Jā, atsaka Cieba.
_Rkb-Ij1mB4_0156.wav|Mēs tevi aizvizināsim braukšus.
_Rkb-Ij1mB4_0157.wav|Nevajadzēs pašai savas kājiņas deldēt un daiļos gumiņus velti gorīt un grozīt.
_Rkb-Ij1mB4_0158.wav|Čieba atraidās, noteikdama, noiešot jau tāpat kājām vien.
_Rkb-Ij1mB4_0159.wav|Nu kāda čigāniete aicina.
_Rkb-Ij1mB4_0161.wav|Es braucot paskatīšos tev plaukstā, pateikšu, kas tevi precēs, kad būs kāzas un cik tu dabūsi bērnu cik puišeļu, cik meiteņu.
_Rkb-Ij1mB4_0162.wav|Visu skaidri kā uz delnas vecā Buba izliks tev priekšā.
_Rkb-Ij1mB4_0163.wav|Kad Cieba atbild, ka nevēloties to zināt, tā pati čigāniete, rādīdama izstieptā rokā savu pīpi, saka:
_Rkb-Ij1mB4_0164.wav|Meitiņ, vai tad tu negribi uzpīpot?
_Rkb-Ij1mB4_0165.wav|Man pārlieku laba tabaka un salds dūms, tikpat salds kā jauna puiša mīlestība.
_Rkb-Ij1mB4_0166.wav|Cieba, redzēdama turam sevi par nelgu, nesaka vairs nekā un iet tik pa ceļmali tālāk.
_Rkb-Ij1mB4_0167.wav|Bet čigānu tēviņš balamutējas:
_Rkb-Ij1mB4_0168.wav|Tā jau nemaz laikam nebūs jauna meita, kad nekā negrib zināt par precēšanos un bērnu dabūšanu.
_Rkb-Ij1mB4_0169.wav|Būs laikam tik kāds puišelis pārģērbies par jaunu meitu.
_Rkb-Ij1mB4_0170.wav|Maruž, ej paraugi, kas ir: meitene vai puišelis.
_Rkb-Ij1mB4_0171.wav|Cieba grib jau sprukt pāri grāvim mežā iekšā, kad čigāns uzšauj zirgam un, gardi iesmiedamies un ar savējiem kaut ko nesaprotamu runādams, brauc projām, dzīdamies pakaļ saviem biedriem, kas jau uzbraukuši otrā atkalnē.
_Rkb-Ij1mB4_0172.wav|Pārgājusi muižā, Cieba atrod tos pašus čigānus tur priekšā.
_Rkb-Ij1mB4_0173.wav|Patlaban tie nojūdz savus zirgus, stāstīdami muižas ļaudīm, ka viņi vedīšot tos ganos pie muižas zirgiem āboliņa laukāļ jo medību kungi, kas tos mežā izoēluši no viņu pieguļas vietas, raidījuši tos šurp, kur tiem šovakar vajadzēšot dziedāt un dancot pagastā.
_Rkb-Ij1mB4_0174.wav|Kad medību kungiem atbildējuši, ka muižā nebūšot viņu zirgiem ko ēst, vecais vagaris teicis, lai laižot savus zirgus pie muižas zirgiem.
_Rkb-Ij1mB4_0175.wav|To nu viņi tad arī darīja, un neviens tiem to neliedza.
_Rkb-Ij1mB4_0176.wav|Kamēr paši čigāni izved zirgus ganos un novieto ratus tukšā šķūni, tamēr jaunās čigānietes, sabridušas muižas pavārtē upītē, mazgā mutes, sukā matus, pinas, praušas un pušķojas, taisīdamās greznas un raženas uz šīvakara dzīres priekiem.
_Rkb-Ij1mB4_0177.wav|Mazgā arī kājas un ceļus, lai dejot un lecot viss jauks un daiļš vien būtu redzams.
_Rkb-Ij1mB4_0178.wav|Vecās mātītes atkal apstaigā ērbēģus un istabas, neaizmirst arī kalna virtuvi, meklēdamas visur sievas un meitas, izlikdamas tām kārtis vai skatīdamās rokās, pateikdamas labas laimes un saņemdamas par to dāvanas.
_Rkb-Ij1mB4_0179.wav|Tā pati čigāniete, kas ar Ciebu runājās mežā, pieiet tagad viņai klāt, uzprasīdama, vai nu nedošot paskatīties rociņu.
_Rkb-Ij1mB4_0180.wav|Cieba, sajuzdama sevī pateicību par to, ka čigāni nav tai dzinušies pakaļ vai citādi kā to vairāk baidījuši, pasniedza čigānietei savu roku, iepriekš aizvezdama to aiz ceriņu krūma, apskatīdamās visapkārt un redzēdama, ka neviena cita cilvēka nav tur tuvumā.
_Rkb-Ij1mB4_0181.wav|Viņa gan īsti neticēja pareģojumiem, tomēr labprāt gribējās dzirdēt, ko čigāniete sludinās par viņas nākotni.
_Rkb-Ij1mB4_0182.wav|Būdama pārliecināta, ka čigānietei nekas nevar būt zināms par viņas draudzību ar Matīsu, viņa sevī sajuta arī ziņkārību, vai tā jēgs ko teikt par šo lietu.
_Rkb-Ij1mB4_0183.wav|Čigāniete paņēma viņas roku savā, saspiezdama pirkstus cieši kopā, tad atkal, izplētuši tos, vērīgi skatījās kādu brīdi plaukstā, palūkojās arī Ciebai acīs un tad, galvu palocīdama, teica:
_Rkb-Ij1mB4_0184.wav|Tu esi jauna, gaišmataina cilvēka pusbrūte.
_Rkb-Ij1mB4_0185.wav|Tas dzīvo tepat muižā.
_Rkb-Ij1mB4_0186.wav|Cieba satrūkās, gribēja raut savu roku vaļā un skriet projām, bet vecene cieši turēja viņas baltos pirkstiņus savos rudi melnajos, kalsnajos pirkstos kā kaulu žņaugos iežņaugtus.
_Rkb-Ij1mB4_0187.wav|Kā par brīnumu, šij resnajai čigānietei pirksti bija kalsni un kaulaini.
_Rkb-Ij1mB4_0188.wav|Skatīdamās plaukstā, tā runāja tālāk:
_Rkb-Ij1mB4_0189.wav|Kāzas tev būs drīz, drīz, varbūt ātrāk, nekā saule norietēs divas reizes un mēness uzlēks vienreiz.
_Rkb-Ij1mB4_0190.wav|Cieba uzreiz varēja vieglāk ieelpot gaisu sev krūtīs un izbaiļu trīsas no visiem locekļiem pārgāja, kā ar roku atņemtas: nu viņa bija skaidrībā, ka vecene nevar no viņas plaukstas nekā nozināt un muld tik uz labu laimi niekus; ja tā nebūtu, tad viņa gan nerunātu par drīzām kāzām.
_Rkb-Ij1mB4_0191.wav|Atskatīdamās atpakaļ, viņa nekur neredzēja nevienas dvēseles tuvumā, tātad neviens nebija dzirdējis vecenes pirmīt teiktos vārdus.
_Rkb-Ij1mB4_0192.wav|Tagad viņa mierīgi atļāva tai savu roku: lai skatās cik varēdama un muld ko gribēdama.
_Rkb-Ij1mB4_0193.wav|Un vecene arī skatījās un sludināja:
_Rkb-Ij1mB4_0194.wav|Bērnu tev būs vairāk, nekā pati varbūt vēlēsies, kā jau visām skaistām sievietēm ar tumši dziļām, mīlīgām acīm; seši bērni tev būs trīs puišeli, trīs meitenes.
_Rkb-Ij1mB4_0195.wav|Ak vai atkal izbijusies, klusā balsī iekliedzās Cieba, atskatīdamās atpakaļ un visapkārt.
_Rkb-Ij1mB4_0196.wav|Par laimi, neviens cilvēks nekur nebija tuvumā.
_Rkb-Ij1mB4_0197.wav|Bet pareģe runāja tālāk:
_Rkb-Ij1mB4_0198.wav|Un tie tev nebūs no tā jaunā cilvēka ar gaišajiem matiem.
_Rkb-Ij1mB4_0199.wav|Jā, visi tavi bērni būs melnām galvām, gluži tāpat kā manas melnās kuņeles šuneļi.
_Rkb-Ij1mB4_0200.wav|Tagad Cieba izrāva savu roku no vecenes plaukstas, iedeva tai jau visu laiku otrā saujā turēto vērdiņu un tad skrēja projām, jo pa virtuves durvīm patlaban nāca ārā kāda kalpone.
_Rkb-Ij1mB4_0201.wav|Un Cieba negribēja, ka citas meitas vai sievas redzētu viņu kopā ar čigānu mātīti.
_Rkb-Ij1mB4_0202.wav|Tad tās diezin ko vēl var sākt par viņu ļerāt un ļirāt.
_Rkb-Ij1mB4_0203.wav|Bet klausīties viņu ļerās un ļirās tai nav nevismazākās patikas.
_Rkb-Ij1mB4_0204.wav|Un kam gan viņai čigānes pareģojumi vajadzīgi?
_Rkb-Ij1mB4_0205.wav|Tā tik niekus vien muld, viņai bērni būšot nevis no Matīsa, bet no kāda cita?
_Rkb-Ij1mB4_0206.wav|Ak tavu blēņu, labāk par to nemaz nedomāt...
_Rkb-Ij1mB4_0207.wav|Un viņa steidzīgi ieiet virtuvē.
cT2UIDLhSZQ_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
cT2UIDLhSZQ_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
cT2UIDLhSZQ_0003.wav|Otrā grāmata, četrpadsmitā nodaļa.
cT2UIDLhSZQ_0004.wav|Augstas kārtas preiļi.
cT2UIDLhSZQ_0005.wav|Iegājusi virtuvē un dabūjusi no citām meitām zināt, ka prinči nav vis vēl aizbraukuši, bet šodien izrīkojuši medības un vakarā došot muižas ļaudīm pagastu, Cieba izbijās ne pa jokam.
cT2UIDLhSZQ_0006.wav|Tātad bija pārnākusi atpakaļ par agru.
cT2UIDLhSZQ_0007.wav|Kaut būtu palikusi vēl jel vienu nakti pie savējiem!
cT2UIDLhSZQ_0009.wav|Prasīties atkal pie mātes tagad vairs nevarēja.
cT2UIDLhSZQ_0010.wav|Jāpaliek vien še, lai virst kas virsdams.
cT2UIDLhSZQ_0011.wav|Nu viņai šaujas prātā vecās čigānietes vārdi, ka viņai būšot kāzas, iekām saule norietēšot divreiz un mēness vienreiz.
cT2UIDLhSZQ_0012.wav|Pirmīt viņa šos vārdus bija uzskatījusi par vienkāršu muldējumu.
cT2UIDLhSZQ_0013.wav|Tagad tie likās kā bīstams pareģojums, kura piepildīšanās sagaidāma visā drīzumā.
cT2UIDLhSZQ_0014.wav|Saule norietēs otrreiz rītvakar, bet mēness uzlēks rit no rīta.
cT2UIDLhSZQ_0015.wav|Tātad viņas kāzām, ja čigānietes pareģojumam būs lemts piepildīties, jānotiek jau pirms tam, tas ir, šovakar vai nākošnakt.
cT2UIDLhSZQ_0016.wav|Kas tās lai būtu par kāzām?
cT2UIDLhSZQ_0017.wav|Nevar taču nevienu pāri salaulāt vai dzert tam kāzas, kas nav iepriekš trīsreiz uzsaukts.
cT2UIDLhSZQ_0018.wav|Nekādas citas kāzas viņa nevar sev šonakt iedomāties kā vienīgi, ja viņai jāiet gulēt pie kāda prinča.
cT2UIDLhSZQ_0019.wav|Ak tu briesmas, kādās nu iekļuvusi viņa sevī izsaucas.
cT2UIDLhSZQ_0020.wav|Citām tomēr nesaka nekā.
cT2UIDLhSZQ_0021.wav|Pret pašas gribu viņai uz čigānu mātīti rodas tagad dusmas par tādu neprātīgu pareģojumu.
cT2UIDLhSZQ_0022.wav|Dusmojas viņa arī pati uz sevis.
cT2UIDLhSZQ_0023.wav|Kamdēļ viņai vajadzēja ļaut čigānietei skatīties rokā?
cT2UIDLhSZQ_0024.wav|Čigāniete, jods zina, kādas blēņas samuldējusi, gribēdama savu artavu nopelnīt, un par to nu viņai, nabaga meitenei, tādas bažas un bēdas.
cT2UIDLhSZQ_0025.wav|Nē, ja čigānietes sludinātās šīsnakts kāzas izrādīsies par tukšu tenku, citreiz viņa nekad vairs neielaidīsies ar čigānu mātītēm un neļaus sev ne skatīties rokā, ne izlikt kārtis.
cT2UIDLhSZQ_0026.wav|Tik velti ļauj sev samulsināt prātu un padarīt dullu galvu ar tādām blēņām, nudien, viņai galva sāk sāpēt un sirds pukst tik nemierīgi baigi un smagi, domājot par visu to, kas šonakt var notikt un kam varbūt patiesi būs jānotiek.
cT2UIDLhSZQ_0027.wav|Ak, ja tam būs tā būt, kāpēc gan viņai tas jau iepriekš jāzina?
cT2UIDLhSZQ_0028.wav|Labāk lai tas nāk tad nezināms, negaidīts.
cT2UIDLhSZQ_0029.wav|Tagad jau iepriekš tā jānobēdājas, jānomocās.
cT2UIDLhSZQ_0030.wav|Bet nu nekā nevar darīt.
cT2UIDLhSZQ_0032.wav|Acumirklī viņai nerodas nekāds padoms.
cT2UIDLhSZQ_0033.wav|Bet varbūt tāds var rasties pašā pēdējā brīdī, kad briesmas būs tuvumā.
cT2UIDLhSZQ_0034.wav|Ienāk viņai arī prātā, ka viņa dzimusi un dzīvo taču zem laimīgas zvaigznes.
cT2UIDLhSZQ_0035.wav|Kā ikreiz viņai viss izdevies labi vien, kad grasījusies uzbrukt kāda klizma, liksta vai nelaime, varbūt arī šoreiz viss var izgriezties par labu.
cT2UIDLhSZQ_0036.wav|Ai, ja arī šoreiz tā izdotos, tad viņa patiesi varētu sevi uzskatīt par īstu laimes bērnu.
cT2UIDLhSZQ_0037.wav|Ar tādām domām un cerībām daudzmaz nomierinājusies, viņa iet savās parastās darbu gaitās un strādā mudīgi un mierīgi, par savām rūpēm nebilzdama citiem ne vārda.
cT2UIDLhSZQ_0038.wav|Labprāt viņa gribētu zināt, kā pagājusī nakts še noritējusi un kas še īsti noticis.
cT2UIDLhSZQ_0039.wav|Vai un kuras meitas gan bijušas pie augstajiem kungiem, un kā tām izgājis?
cT2UIDLhSZQ_0040.wav|Bet neviena nekā nestāsta, katra tik iet un dara savu darbu, it kā nekas nebūtu noticis.
cT2UIDLhSZQ_0041.wav|Pašai nepatīk izrādīt savu ziņkārību un citām ko prasīt.
cT2UIDLhSZQ_0042.wav|Kauns arī vispār par tādām lietām ko bilst un prašņāt.
cT2UIDLhSZQ_0043.wav|Var viņu vēl uzskatīt par nekauņu.
cT2UIDLhSZQ_0044.wav|Tā viņa tad arī, tāpat kā citas, vairāk par vajadzīgo neko nerunā un kustas un dara savu darbu.
cT2UIDLhSZQ_0045.wav|Bet viņas domām un acīm ir pilna vaļa.
cT2UIDLhSZQ_0046.wav|Viņa mēģina noskatīties, novērot un uzminēt, kas še, viņai esot projām, būtu noticis.
cT2UIDLhSZQ_0047.wav|Vispirms viņa acis met uz Anneli.
cT2UIDLhSZQ_0048.wav|Bet neredz tai neviena gredzena pirkstā.
cT2UIDLhSZQ_0049.wav|Arī citām kalna meitām neredz nekādus jaunus gredzenus.
cT2UIDLhSZQ_0050.wav|Tāpat citādi nevar nekā sevišķa vai savāda novērot.
cT2UIDLhSZQ_0051.wav|Annele pat: iet, darbojas, runā un smejas tā kā ik dienas.
cT2UIDLhSZQ_0052.wav|Nav ne bēdīgāka, ne priecīgāka.
cT2UIDLhSZQ_0053.wav|Tātad, lai tai gredzena nav pirkstā, pa durvīm izgrūsta arī neliekas būt.
cT2UIDLhSZQ_0054.wav|Nevar Cieba arī iedomāties, ka šī jautrā, jūsmīgā skuķe, kas savā vieglprātībā un visā iedabā daudz neko neatšķiras no Lušķes, varētu kādreiz būt tādā mērā nepaklausīga kungu cilvēkam, ka to nāktos izgrūst pa durvīm.
cT2UIDLhSZQ_0055.wav|Nē, it nekā Cieba nevar noredzēt un novērot, kas te varētu būt noticis, kas ne.
cT2UIDLhSZQ_0056.wav|Prinču dotais pagasts sākās ar kuplu mielastu.
cT2UIDLhSZQ_0057.wav|Muižas un kalpu ļaudis, kā arī mežsargi un visi citi, kam ar muižu kāda darīšana un kas bija apzinājuši par negaidītā pagasta sarīkošanu un paspējuši atsteigties muižā, sēdēja gar gariem galdiem virtuves un kalna priekšā.
cT2UIDLhSZQ_0058.wav|Turpat bija novietoti arī čigāni ar savām sievām un bērniem, tikai pie sava īpaša galda.
cT2UIDLhSZQ_0059.wav|Šā galda galā bija atraduši vietu arī žīdu muzikanti ar zirgu Mausi priekšgalā.
cT2UIDLhSZQ_0060.wav|Prinčiem un viņu radiniecei uz viņu pašu vēlēšanos galds bija klāts uz lievenēm, no kurienes viss svētku dalībnieku jūklis bija labi pārredzams.
cT2UIDLhSZQ_0061.wav|Kad ēdienus un dzērienus bija baudījuši, cik katrs vēlējās, tad muzikanti ņēma savus rīkus rokā, un nu jautrās skaņās atskanēja plašais muižas pagalms ar visu apkārtni.
cT2UIDLhSZQ_0062.wav|Jaunie ļaudis cēlās augšā no galdiem, puiši paķēra katrs sev patīkamu meitu, un vispārējie dejas prieki sākās.
cT2UIDLhSZQ_0063.wav|Apaļais klajums pils priekšā, no klāto galdu rindas uz dārza pusi, feija pilns dejotāju pāru un viļņot viļņoja.
cT2UIDLhSZQ_0064.wav|Pirms šinī pūlī griezās tikai darba ļaudis.
cT2UIDLhSZQ_0065.wav|Bet vēfāk arī prinči, nonākuši no lievenēm un paņēmusi katrs sev meitu zem rokas, devās barā un laidās un lidoja līdzi citiem.
cT2UIDLhSZQ_0066.wav|Ir viņu radiniece Arabelles kundzene, ko viņas radinieki paši noveda dejā, laikam gribēdami labi izgriezties ar vienkāršām lauku meitām.
cT2UIDLhSZQ_0067.wav|Bet zemnieku puiši atkal neuzdrīkstējās to uzaicināt, nāca no lievenēm zemē un pati gādāja sev dejotāju, pieiedama pie puišu rindas un tur izraudzīdamās skaisto, cēlo Salmu Salmu, kam pati sniedza roku un tad devās ar to pulkā.
cT2UIDLhSZQ_0068.wav|Salms Salms kā arvien, tā arī jo sevišķi šovakar spīdēja ar visām savām spožajām ārējām īpašībām, diženuma, skaistuma un cēluma ziņā pārspēdams visus citus puišus un jaunos vīrus.
cT2UIDLhSZQ_0069.wav|Savu mazo, nenoteiktas krāsas saplekušo cepurīti viņš, uzceldamies no galda, bija uzlicis atkal tik rotaļīgi jauki, tik viegli nieķelīgi, ka neviens cilvēks nevarēja saprast, kā tā, viņam ejot un kustoties, nenokrīt no galvas.
cT2UIDLhSZQ_0070.wav|Daži citi jaunākie puiši, kas apģērba un staltas, cēlas nešanās ziņā dzinās Salmam Salmam pakaļ, arī bija apmēram tā uzlikuši savas cepures, bet tiem tās pastāvīgi bija jāpietur ar roku, un ir tad tfi dažreiz vienam otram nokrita pašam pie kājām.
cT2UIDLhSZQ_0071.wav|Izdejojusies ar Salmu Salmu, Arabellas kundzene, piegājusi pie saimnieces, liecināja tai, ka savu mūžu neesot sastapusi otru tik veiklu dejotāju kā šito cēlo puisi.
cT2UIDLhSZQ_0072.wav|Ar nevienu studentu visā Vāczemē viņa neesot vēl redzējusi savu korporācijas cepurīti nesam tik cēli un daiļi, kā to protot šis zemnieku kārtas puisis.
cT2UIDLhSZQ_0073.wav|Un tad viņa vārds, viņa vārds jautri smiedamās, izsaucās kundzene.
cT2UIDLhSZQ_0074.wav|Salms Salms tas jau skan taisni tāpat kā grāfs Solms Solms, tikai grāfu Solmu-Solmu pulkā neesmu redzējusi nevienu vīrieti tik smuidru un brašu kā Bruģu muižas Salmu Salmu.
cT2UIDLhSZQ_0075.wav|Kundzenei ar saimnieci runājoties, pienāca tur arī jaunākais princis un, ieraudzījis blakus saimniecei stāvam Ciebu, izveda to dejā.
cT2UIDLhSZQ_0076.wav|Aplidojis ar to pāris reizes apkārt apaļajam klajumam, viņš to palaida, nopriecādamies par viņas vieglo dejošanu un solīdamies to neaizmirst.
cT2UIDLhSZQ_0077.wav|Ciebai šie prinča vārdi par jaunu dara rūpes un bažas.
cT2UIDLhSZQ_0078.wav|Vai tik princis nav viņā ieskatījies un vai vēlāk nevēlēsies to sev par šis nakts pieglauduli?
cT2UIDLhSZQ_0080.wav|Vai čigānu mātīte tiešām būs paredzējusi tādu nelaimi?
cT2UIDLhSZQ_0081.wav|Dejas mainās ar dziesmām, dzied gan meitas, gan sievas, gan atkal puiši.
cT2UIDLhSZQ_0082.wav|Pa starpām neaizmirst arī iedzeršanu, tā ka neilgā laikā visi, kā saka, ir pilnās burās.
cT2UIDLhSZQ_0083.wav|Galvām karstot, asinis rit ātri, un domas strādā arī ātrāk un pie tam bieži vien jau nesakarīgi un juceklīgi.
cT2UIDLhSZQ_0084.wav|Prinči saka ļaudīm, lai izdomājot ko jaunu un jautru ko tādu, kas vēl nav redzēts, lai visiem būtu labi ko smieties.
cT2UIDLhSZQ_0085.wav|Bet ļaudis nevar nekā izdomāt, kas nebūtu nekad redzēts vai dzirdēts.
cT2UIDLhSZQ_0086.wav|Arī viņi nezina cita nekā sacīt kā atkārtot vecumveco Ben-Akiba teicienu, ka viss zem saules reiz jau bijis un jauns nekas pasaulē vairs nenotiek un nevar notikt.
cT2UIDLhSZQ_0087.wav|Te prinčiem acis krīt uz zirgu Mauši, kas jau tanī mērā iebaudījis stipros, saldos dzērienus, ka nespēj vairs pūst savu klarneti, un, ja arī pūš, tad tur nekas neiznāk, tik jauc citiem muzikantiem saskaņu.
cT2UIDLhSZQ_0088.wav|Prinčiem iešaujas prātā izdarīt ar šo piedzērušo žīdu kādu labu joku.
cT2UIDLhSZQ_0089.wav|Likuši pasniegt dažas gan sarkanas, gan dzeltenas pudeles, viņi pielej ir no vienas, ir otras dažas pilnas glāzes un liek tās Maušim vienu pēc otras izdzert.
cT2UIDLhSZQ_0090.wav|Maušis arī, nekad tik skaistus dzērienus neredzējis, nele vēl dzēris, neliekas vis skubināties un met glāzi pēc glāzes.
cT2UIDLhSZQ_0091.wav|Tā tas turpinās ilgāku brīdi, līdz tas nevar vairs nekā nedz dzert, nedz nosēdēt un noveļas no sola zemē.
cT2UIDLhSZQ_0092.wav|Jaunākais princis prasa puišiem, kas tas esot par žīdu: labs cilvēks vai kāds maitasgabals, lai zinātu, ko ar to darīt laist tā paviegli cauri vai nemt muļķot no panckām ārā.
cT2UIDLhSZQ_0093.wav|Puiši paskaidro, zirgu Maušis esot nejauks žīds, kas rudeņos ķerot puišus un dodot krievos.
cT2UIDLhSZQ_0094.wav|Pie tam viņš esot liels blēdis: tiem puišiem, kam skaistas līgavas vai māsas, viņš ļaujot izbēgt vai it vienkārši neķerot tos rokā, ja līgavas vai māsas ielaižas ar viņu draugā.
cT2UIDLhSZQ_0095.wav|Atlaisto puišu vietā tad ķerot tos, kam nav nedz skaistu līgavu, nedz daiļu māsu vai atkal kad tās viņu pienācīgi nepiepazīst.
cT2UIDLhSZQ_0096.wav|Tā jau dažs labs, kas nemaz nebijis ķeramā šķirā, Mauša blēdības dēļ dabūjis aiziet krievos.
cT2UIDLhSZQ_0097.wav|Ak tāds maitasgabals ir šis nekaunīgais žīds!
cT2UIDLhSZQ_0098.wav|Nu, tad viņam vajag reiz dabūt kādu labu algu izsaucās jaunākais princis un, brīdi padomājis, teica puišiem, lai aiznesot Mauši pie lielā dīķa, kas atrodas aiz muižas vārtiem un aizstiepjas līdz pat mežam.
cT2UIDLhSZQ_0101.wav|Nedz mērcēja, nedz peldināja.
cT2UIDLhSZQ_0102.wav|Princis lika mazo laiviņu, kas pie laipām bija piesieta, pabraukt šepat malā un iecelt tur Mauši.
cT2UIDLhSZQ_0103.wav|Divi puiši to padarīja, ieguldīdami žīdu visā garumā mazajā laiviņā.
cT2UIDLhSZQ_0104.wav|Visi ziņkārīgi lūkojās, kas notiks ar to tālāk.
cT2UIDLhSZQ_0105.wav|Princis kādu brīdi palika mierā, kā sevī ko domādams un gudrodams.
cT2UIDLhSZQ_0106.wav|Tad, priecīgi iesmiedamies, iesaucās, vai nevarot dabūt kur karavīra cepuri.
cT2UIDLhSZQ_0107.wav|Kāda muižas kalpa tēvs, kas bija kalpojis zaldātos un kam vēl bija uzglabājusies viņa vecā cepure, atnesa un uzmauca to Maušim galvā, iepriekš noņemdams viņa līdzšinējo cepuri līdz ar žīdisko piķamici apakšā.
cT2UIDLhSZQ_0108.wav|Sadabūja no vecā zaldāta arī viņa agrāko šineli un uzvilka to Maušim mugurā.
cT2UIDLhSZQ_0109.wav|Atnesa no muižas ieroču krātuves vecu zobenu, ko piejoza piedzērušajam pie sāniem.
cT2UIDLhSZQ_0110.wav|Bet mežkungam princis lika atnest kādu vecu bisi, ko nolika laiviņā nemaņā gulošam blakus.
cT2UIDLhSZQ_0111.wav|Tad princis, licis atnest no kungu istabām lapu balta papīra un, atspiedis to pret dārza dēļu žogu, kaut ko tur rakstīja.
cT2UIDLhSZQ_0112.wav|Kad tas bija padarīts, iebāza lapu Maušim kabatā un lika tad puišiem laiviņu ar visu iekšā gulētāju atstumt no malas un atstāt savā vaļā.
cT2UIDLhSZQ_0113.wav|Atgrūduši ar garu kārti laiviņu tik tālu no malas, cik vien tas bija iespējams.
cT2UIDLhSZQ_0114.wav|Puiši un princis gāja projām, un citi visi viņiem līdzi, savā starpā spriezdami un priecādamies, ka Maušim, kad atmodīsies no dzēruma guļas un nāks pie samaņas.
cT2UIDLhSZQ_0115.wav|Būs nu neganta izbrīnīšanās, ieraugot sevi vienu pašu mazā laiviņā liela ūdens vidū, bet, ja mēģinās kāpt ārā, tad droši vien noslīks, tamdēļ ka dīķis ir viscaur dziļš kā ezers.
cT2UIDLhSZQ_0116.wav|Dažs vēl labprāt paliktu dīķmalā un ziņkārībā lūkotos, kas notiks ar Mauši, bet tumsa bija nolaidusies jau tik liela, ka tikai uz pārdesmit soļiem varēja vēl redzēt, un laiviņa, nelielu viļņu kustināta un šūpota, drīz aizpeldēja tik tālu, ka to nevarēja vairs saredzēt.
cT2UIDLhSZQ_0117.wav|Ar šo joku vien prinčiem nepietika, un viņi gudroja atkal, ko vēl laba varētu izdarīt.
cT2UIDLhSZQ_0118.wav|Tā kā ārā bija jau pilnīga tumsa un tik daudz sveču nebija, ka visu plašo pagalmu varētu pietiekami apgaismot, bet lāpas un dūles nebija sagatavotas, tad prinči lika visus pagasta svinētājus aicināt kalna istabās, jo nu dzīres turpināšoties lielajā viesību zālē.
cT2UIDLhSZQ_0119.wav|Saimniece arī šo prinču pavēli izpildīja bez mazākās pretrunas, tik čigāniem, žīdu muzikantiem un citiem, kam bija prasti zābaki kājās, lika tos noaut priekšnamā, lai ar soļu un papēžu naglām neizmītu kungu istabām līdzeno, spīdīgo grīdu.
cT2UIDLhSZQ_0120.wav|Visiem tiem bija zābaki jānomauc un jāiet ar zeķēm vien vai basām kājām.
cT2UIDLhSZQ_0121.wav|Tāpat arī čigānietes un sētu sievietes, kam bija kurpes, dabūja noaut kājas.
cT2UIDLhSZQ_0122.wav|Redzot skaistajās istabās ar viņu dārgajām, smalkajām mēbelēm gandrīz vienīgi zemnieku cilvēkus un to pulkā vairāk nevienas sievietes kungu kārtas apģērbā, kā vienīgi Arabellas kundzēni.
cT2UIDLhSZQ_0123.wav|Prinči ātri vien nāca pie ieskata, ka tādi viesi šādām istabām nepielīkst un ka še vajadzīga cita publika, vismaz pēc ārējā izskata.
cT2UIDLhSZQ_0124.wav|Viņi tad arī griezās pie saimnieces ar attiecīgu aizrādījumu uz sādu nesaskaņu starp lepnajām, smalkajām istabām un visai vienkāršiem viesiem: pēc viņu domām, jaunākai paaudzei, sevišķi sievietēm, vajadzētu ieģērbties kungu kārtas drēbēs tad būtu pavisam cits izskats.
cT2UIDLhSZQ_0125.wav|Saimniece uz vietas pievienojās prinču domām un bija gatava tūliņ darīt visu, lai izpildītu augsto viesu vēlēšanos.
cT2UIDLhSZQ_0126.wav|Pati viņa bija dažreiz dzirdējusi stāstām, ka vienā otrā muižā, kad kungu pašu nav mājās, saime sarīkojusi balli kungu istabās, pie kam ir sievietes, ir vīrieši saģērbušies viņu drēbēs un tad dejojuši un priecājušies pēc savu kungu redzēta parauga.
cT2UIDLhSZQ_0127.wav|Toreizējā nebrīvā, apspiestā dzīvē ļaudis bija nebēdnīgāki, viņu dziņa pēc prieku baudas lielāka nekā vēlākos laikos.
cT2UIDLhSZQ_0128.wav|Pie pēriena pieraduši, visai daudz par to nebēdāja.
cT2UIDLhSZQ_0129.wav|Pilīs dzīvodami, labi tur pamituši, un, kungu izpriecas un trakulības pazīdami, viņu apkalpotāji jeb tā sauktie kalna ļaudis tad arī dažreiz iedomājās papriecāties pēc kungu parauga, sevišķi, ja bija pārliecināti, ka pašu starpā nav neviena nodevēja.
cT2UIDLhSZQ_0130.wav|To visu Bruģu muižas saimniece zināja diezgan labi.
cT2UIDLhSZQ_0131.wav|Viņa gan tādas neatļautas izpriecas Bruģu muižā nebija pielaidusi.
cT2UIDLhSZQ_0132.wav|Bet tagad, kad augstie viesi to vēlas, ir, protams, pavisam cita lieta: tā taču nebūs nekāda saimes pašas balle, bet kungu izprieca ar laužu piedalīšanos.
cT2UIDLhSZQ_0133.wav|Arī par tādu notikumu viņa bija jau dzirdējusi.
cT2UIDLhSZQ_0135.wav|Kur pats dzimtkungs, kad cienīgā ar meitām uz pāris dienām aizbraukusi citā muižā apsērst radus, vakarā licis kalponēm apģērbties kundzēnu smalkajā veļā un zīda drēbēs.
cT2UIDLhSZQ_0136.wav|Pasaucis muzikantus un arī dažus jaunākos muižas puišus, kas labi dejotāji, un nu griež visi, ko nagi nes.
cT2UIDLhSZQ_0137.wav|Cienīgā ar meitām, neatradušas radus mājā, pārbrauc jau to pašu nakti atpakaļ un, redzēdamas visu pili laistāmies ugunīs un dzirdēdamas iekšā mūziku un dziesmas, brīnās un nevar saprast, kas tur notiek tik vēlā laikā.
cT2UIDLhSZQ_0138.wav|Bet, iegājušas iekšā, redz vēl lielākus brīnumus: pilna zāle dejotāju, un dāmas tādās skaistās drēbēs, ka prieks redzēt.
cT2UIDLhSZQ_0139.wav|Tikai ciešāk palūkojoties, cienīgā ieskatās, ka visas šīs smalkās, greznās dāmas ir muižas kalpones, ģērbušās viņas pašas un viņas meitu goda drēbēs.
cT2UIDLhSZQ_0140.wav|Bet galds apkrauts vīna pudelēm un glāzēm.
cT2UIDLhSZQ_0141.wav|Nu tracis un vaimanas lielu lielās, līdz dzimtkungam izdodas pašai un meitām ieskaidrot, ka nekas ļauns nav noticis: viņš sarīkojis sev šādu izpriecu vienīgi tanī nolūkā, lai, palikušam vienam pašam mājās, nebūtu jāmocās ar garu laiku.
cT2UIDLhSZQ_0142.wav|Ja cienīgā ar meitām var to ticēt, lai tic, ja ne lai dara, ko zin!...
cT2UIDLhSZQ_0143.wav|Bruģu muižas pilī visa saime nu stājusies pie pārģērbšanās savu kungu un kundzēnu drēbēs.
cT2UIDLhSZQ_0144.wav|Meitas, sagājušas atsevišķā istabā, ģērbj savas vienkāršās drēbes nost.
cT2UIDLhSZQ_0145.wav|Saimniece slēčlz vaļā lielos ozola un ķervainā bērza koka skapjus un kumodes, ņem no turienes ārā smalko veļu un zīda drēbes.
cT2UIDLhSZQ_0146.wav|Un vecākā istabene, kas jau ilgi kalnā kalpojusi un labi pārzin kundzēnu ģērbšanās lietu, uzmēģina un piemēro, kāds tērps kurai ir vairāk pēc auguma un labāk pielaižas.
cT2UIDLhSZQ_0147.wav|Apģērbu ir daudz un dažādu, jo te ne vien pašas cienīgās goda drēbes bagātīgā daudzumā, bet arī Elsiņa cienmātei un citām viņas meitām glabājas te vairāk apģērba kārtu.
cT2UIDLhSZQ_0148.wav|Tās nu visas tonakt tiek celtas gaismā, izmeklētas, pārbaudītas un izlietotas pēc vajadzības.
cT2UIDLhSZQ_0149.wav|Visgreznākās drēbes saimniece liek ģērbt Ciebai, tādēļ ka tā pati esot par visām tā skaistākā, un arī jaunākais princis to tā vēloties.
cT2UIDLhSZQ_0150.wav|Istabene tad gandrīz ap viņu vien pūlas.
cT2UIDLhSZQ_0151.wav|Kā greznākais un pievilcīgākais ģērbs viņai izmeklēts Elsiņa lielmātes laulības tērps, kas kā mīļa, dārga piemiņa glabājas vecāku mājā.
cT2UIDLhSZQ_0152.wav|Ir tur arī viņas sakaltušais miršu vainadziņš ar visu garo plīvuru.
cT2UIDLhSZQ_0153.wav|Tā vietā saimniece pati drīz saplūc un sasprauž no mirtēm citu, jaunu.
cT2UIDLhSZQ_0154.wav|Šādu greznumu Cieba negribētu pieņemt, aizbildinādamās, ka viņa taču nav līgava un neies pie laulības.
cT2UIDLhSZQ_0155.wav|Kamdēļ tai vajadzīgs arī līgavas plīvurs?
cT2UIDLhSZQ_0156.wav|Bet saimniece atkal nosaka, ka tā jādara, jo prinči to tā vēloties.
cT2UIDLhSZQ_0157.wav|Nu Cieba nobīstas par nemēru.
cT2UIDLhSZQ_0158.wav|Kā visām citām, arī viņai galviņa silta un pa daļai dulna jo, kad pirmīt sniedza apkārt tievās, garās glāzēs to gaišo, putojošo dzērienu, viņa, to pabaudījusi un atradusi visai gardu un vēsu, bija pāra glāzes iedzērusi, gribēdama labi atspirdzināties un nebūt nezinādama, ka tas reibina.
cT2UIDLhSZQ_0159.wav|Jā, galva viņai tagad stipri dulla.
cT2UIDLhSZQ_0160.wav|Tomēr arī visā savā neskaidrā galvā viņa skaidri noprot, ka nu nebūs vairs labi: atkal viņa atceras čigānietes pareģojumu, ka viņai šonakt būšot kāzas, un, ja jau nu vainagu ar līgavas plīvuru krauj vēl virsū, tad tā ir zīme un ziņa, ka pareģojumam lemts piepildīties.
cT2UIDLhSZQ_0161.wav|Ai vai, bet darīt nekā nevar.
cT2UIDLhSZQ_0162.wav|Prinči tā vēlas, saimniece pavēl, un viņai tik jāklausa un jādara, lai notiek kas notikdams.
cT2UIDLhSZQ_0163.wav|Bet, ja nu viņu šonakt patiesi nem kāds princis pie sevis, ko tad?
cT2UIDLhSZQ_0164.wav|Ak, ja tas gribētu viņai ko darīt, tad viņa kliegtu tā, ka lai no griestiem un sienām vāpe birst nost!
cT2UIDLhSZQ_0165.wav|Lai tad izdzird Matīss un nāk viņu glābt, Matīss to arī bez kavēšanās darītu.
cT2UIDLhSZQ_0166.wav|Ja ne citādi, viņš, pakampis cirvi, sacirtis durvis drumstalās, ieskries istabā un viņu izglābs.
cT2UIDLhSZQ_0168.wav|Tad jau prinči viņu uz vietas nodos zaldātos.
cT2UIDLhSZQ_0169.wav|Jau dažreiz dzirdēts, ka kungi, ja kāds puisis vai jaunāks vīrs viņiem izrādījies pretinieks, tūliņ nodod to zaldātos.
cT2UIDLhSZQ_0170.wav|Nē, tādā nelaimē viņa savu Matīsu nevēlas gāzt lai tad labāk ar viņu pašu notiek kas notikdams.
cT2UIDLhSZQ_0171.wav|Drīzāk viņa tad gatava mirt nekā Matīsu grūst postā.
cT2UIDLhSZQ_0172.wav|Ko nu līdz, ka viņa uzskatījusi sevi dzimušu zem laimes zvaigznes, kad nu viņai nerodas tagad nekāda padoma?
cT2UIDLhSZQ_0173.wav|Bet nav viņai vairāk laika domāt, prātot un gudrot kādu padomu.
cT2UIDLhSZQ_0174.wav|Zālē jau spēlē mūzika, un saimniece skubina, lai steidzoties ar ģērbšanos, jo prinči gaidīt gaidot un, nevarēdami sagaidīt, plaukšķinot plaukstas.
cT2UIDLhSZQ_0175.wav|Ar pārģērbšanos veicas labi, tikai kājas ieaut kundzēnu mazajās kurpītēs ar smailajiem galiem meitām nākas grūti, sevišķi lopužām un putnenei.
cT2UIDLhSZQ_0176.wav|Ciebai turpretim, kas pati pamazu, smalku un slaidu augumiņu, arī kājas mazas un daiļas, tā ka mazu kurpīšu uzaušana viņai nekad nav darījusi nekādas pūles.
cT2UIDLhSZQ_0177.wav|Tā arī šovakar.
cT2UIDLhSZQ_0178.wav|Tikai klizma, ka nemāk labi iet mazajās kurpītēs ar augstiem papēžiem.
cT2UIDLhSZQ_0179.wav|Diezin kā nu veiksies deja.
cT2UIDLhSZQ_0180.wav|Beidzot visas saģērbušās.
cT2UIDLhSZQ_0181.wav|Iegājušas zālē, redz arī puišus pārģērbušos par kungiem.
cT2UIDLhSZQ_0182.wav|Cieba, skatīdamās apkārt, ierauga Matīsu melnā frakā un baltā vestē.
cT2UIDLhSZQ_0183.wav|Jaunais sulainis viņu tā esot pārģērbis Cievai klusu pastāsta saimniece.
cT2UIDLhSZQ_0184.wav|Pašam viņam ne no tāda apģērba, ne tā uzģērbšanas nebūtu, protams, nejēgas, to jau Cieba saprot bez teikšanas.
cT2UIDLhSZQ_0185.wav|Sulainis pats arī iecirties tādā pat frakas uzvalkā, tikai vīrs aizmirsis, ka viņš tagad nav vis sulainis, bet ir kungs un tātad velti un nepiedienīgi tur servjeti rokās.
cT2UIDLhSZQ_0186.wav|Jaunākais princis viņam to patlaban arī izņem no rokas un aizsviež projām.
cT2UIDLhSZQ_0187.wav|Salms Salms pārģērbts par studentu.
cT2UIDLhSZQ_0188.wav|Galvā nav vis vairs viņa paša bezkrāsaini pelēkā peka, bet tā krāsainā cepurīte, kaš līdz šim karājās dzimtkunga rakstāmistabā pie sienas.
cT2UIDLhSZQ_0189.wav|Arī šķērsām pār krūtīm viņam lentīte tādās pat krāsās, kādas redzamas ap cepurītes apkārtējo malu.
cT2UIDLhSZQ_0190.wav|Šādā greznībā viņš tērpies uz Arabellas kundzenes sevišķu vēlēšanos, kura tam tagad stāv līdzās, pamudinādama to gan cepurīti uzlikt galvā, gan atkal noņemt un turēt to padusē paspiestu vai saujā ietvertu.
cT2UIDLhSZQ_0191.wav|Vienā rokā tam smalks balts cimds uzvilkts, bet otru cimdu tur uzmauktu rokā.
cT2UIDLhSZQ_0192.wav|Tā Salms Salms tagad lieliski izģērbts, tomēr diez cik brašs un cēls viņš šinī dzimtkunga goda tērpā vis neizskatās.
cT2UIDLhSZQ_0193.wav|Drīzāk jāsaka otrādi viņš izskatās nedrošs un it kā nelaimīgs.
cT2UIDLhSZQ_0194.wav|Acīmredzot greznajā viesību zālē, prinču tuvumā un baroniskā uzvalkā viņš nejūtas ne tuvu tik drošs un veikls kā rijas klonā, kad viņš, raujot kūlienu no siltrijas ārā, vicinās, lēkā un lokās ap stipru un staltu zirgu.
cT2UIDLhSZQ_0195.wav|Tur viņš būtu, kā saka, pavisam cits poišus, turēdams vareni velkoša, klūpoša, krītoša zirga pavadu saujā.
cT2UIDLhSZQ_0196.wav|Tomēr Arabellas kundzenei viņš milzīgi patīk tāds, kāds tas ir tagad, un, tiklīdz sākas deja, tad viņam pirmajam jāiet ar to pulkā.
cT2UIDLhSZQ_0197.wav|Viņa arī vairākkārt liecina saimniecei, ka Salms Salms esot pārāks par visiem krāsnešu studentiem.
cT2UIDLhSZQ_0198.wav|Cieba dejo ar jaunāko princi.
cT2UIDLhSZQ_0199.wav|Elsiņa lielmātes laulības tērps viņai, kā visi liecina, pielaižas lieliski, jo Līnas kundzene ir tādu pat pamazu augumu kā Cieba, un savas precēšanās laikā tā bijusi tāda pat slaikule, kāda tagad ir Cieba.
cT2UIDLhSZQ_0200.wav|Tālab arī apģērbs liekas taisni kā šūts pēc viņas mēra.
cT2UIDLhSZQ_0201.wav|Saimniece, stāvēdama līdzās vecajai istabenei un noskatīdamās dejotājos pāros, nopriecādamās izsaucas.
cT2UIDLhSZQ_0202.wav|Ak tu dižais spēka tēvaini, ja mūsu dzimtkundze tagad redzētu Ciebu, viņa pirmā acumirklī pārbrīnītos un pārbītos, šķizdama ieraugām savu Linahenu tādu, kāda tā bija kāzu dienā.
cT2UIDLhSZQ_0203.wav|Tagadējā Elsene nav vairs ne tik slaida, ne tik daiļa kā Cieba.
cT2UIDLhSZQ_0204.wav|Uztraukusies un nobijusies, bāla un nolaistām acīm, kāda viņa grozās un sitinās vienā pārī ar jaunāko princi, Cieba tiešām izskatās neparasti skaista.
cT2UIDLhSZQ_0205.wav|Prot viņa arī jau turēties un kustēties uz augstajiem papēžiem, un princis, pats būdams veikls dejotājs, gan sitina un ritina viņu kā spoli sev apkārt, gan atkal laiž un ķer viņu kā paiju, kā vieglu skaidu.
cT2UIDLhSZQ_0206.wav|Cieba, brīžiem pamezdama acis turp, kur pirmīt redzējusi stāvam Matīsu, redz arī tagad viņu vēl turpat.
cT2UIDLhSZQ_0207.wav|Labprāt viņa dietu ar savu Matīsu, bet tas, redzams, netiek viņai ne tuvumā, jo, tiklīdz viņa tapusi vaļā no viena prinča, ņem viņu atkal otrs.
cT2UIDLhSZQ_0208.wav|Vēlāk viņa gan redz Matīsu griežamies ar cepļa Anniņu, ir ar virtuves Anneli, nu ko ta lai viņš, nabadziņš, arī dara?
cT2UIDLhSZQ_0209.wav|Kamēr viņa nelaimīgā kārtā iepinusies še muižā, viņam jau arvien nācies tikai noskatīties uz viņu.
cT2UIDLhSZQ_0210.wav|Ar cepļa Anniņu lai viņš dejotu, tur viņai nekas nav pretī tā ir godīga meitene un viņas sirdsdraudzene.
cT2UIDLhSZQ_0211.wav|Bet jaunākā namene viņai nepatīk, sevišķi no vakardienas.
cT2UIDLhSZQ_0212.wav|Kā tā māžojās ar salmu ap pirkstu un kaut ko muldēja par zelta gredzenu.
cT2UIDLhSZQ_0213.wav|Pirkstos gan tai arī šodien neredz neviena gredzena.
cT2UIDLhSZQ_0214.wav|Bet varbūt jau tiešām tikusi pie zelta gredzena, tik izgudrēm slēpj, nevienam vēl nerāda.
cT2UIDLhSZQ_0215.wav|Ak, kaut jel dabūtu zināt, kas te pagājušo nakti īsti noticis!
cT2UIDLhSZQ_0216.wav|Kā par nelaimi, neviena nekā nestāsta.
cT2UIDLhSZQ_0217.wav|Bet, lai kā būdams, Annele nav svētā, to viņa novērojusi jau agrāk no viņas nekaunīgās valodas.
cT2UIDLhSZQ_0218.wav|Un tagad tā dejojot tik mīlīgi pieglaudusi galvu Matīsam pie pleca.
cT2UIDLhSZQ_0220.wav|Nu tik laba un godīga.
cT2UIDLhSZQ_0221.wav|Bet diezin kur un kā pārlaidusi pagājušo nakti.
cT2UIDLhSZQ_0222.wav|Tā Cieba sevī dusmojas uz jaunāko nameni, bet te viņai atkal iešaujas prātā, diezin kā pati pārlaidīs šo nakti, un viņas dusmas it kā pāriet, un to vietā sirdi tai moka rūpes un bailes.
cT2UIDLhSZQ_0223.wav|Kamēr jaunie dejo, vecie un citi nedejotāji, pa kaktiem un sāņistabu durvīs nolūkodamies dejotājos, paklusu sarunājas.
cT2UIDLhSZQ_0224.wav|Abi tie svešie augstneši, tie prinči, dzird, nemaz neesot ielūgti viesi, bet tik paši no sevīm iegriezušies mūs muižā, saka kāds kalpa vīrelis savam biedram.
cT2UIDLhSZQ_0225.wav|Kā tad, kā tad, tikai tādi pat piebraucēji kā daždien, kad zemnieku sētās ir kādas dzīres, tad robežnieki paši no sevis sanāk tur preiļos paskatīties un kādu laiku papriecāties līdz ar lūgtajiem viesiem, kā apstiprinādams saka biedrs.
cT2UIDLhSZQ_0226.wav|Bet savādi ir gan ar tādiem augstas kārtas nelūgtiem viesiem; nemaz tie neizturas tā, kā preiļiem pienāktos: vajadzētu taču tiem vairāk rauties pie malas, noskatīties, ko un kā dara pašu ļaudis, un tad tikai paklusām jaukties arī viņu pulkā.
cT2UIDLhSZQ_0227.wav|Bet šie, rau, visur priekšgalā vien, prāto atkal pirmais, uz ko otrs, domīgi galvu grozīdams, nosaka.
cT2UIDLhSZQ_0228.wav|Brālīt, teic, ko gribi, bet es augstas kārtas preiļus tomēr nesmādēju.
cT2UIDLhSZQ_0229.wav|Tie, kaut arī neievēro godu un pieklājību, neraujas pie malas, nespiežas kaktos, bet visur turas priekšgalā, tomēr savā ziņā daudz pārāki par sētu preiļiem.
cT2UIDLhSZQ_0230.wav|Šie dzīrēs nekad nekā nenes līdzi, tik gaida, lai tos tāpat pacienā.
cT2UIDLhSZQ_0231.wav|Bet, rau, šie kungu kārtas preiļi, dzird, visus dzērienus dodot uz sava rēķina.
cT2UIDLhSZQ_0233.wav|Un cik tad viņu, to pienācēju, ir?
cT2UIDLhSZQ_0234.wav|Tik trīs cilvēki: divi preiļi, viena preilene.
cT2UIDLhSZQ_0235.wav|Brālīt, kaut mums, zemniekiem, būtu tādi preiļi!
Cdm7ucKZP8k_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
Cdm7ucKZP8k_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
Cdm7ucKZP8k_0003.wav|Otrā grāmata, sešpadsmitā nodaļa.
Cdm7ucKZP8k_0004.wav|Nolādētā laiviņa un burvju miegs.
Cdm7ucKZP8k_0005.wav|Zirgu Maušis, gulējis nesamanā visu nakti un otrā dienā pāri pusdienai, beidzot atmodās.
Cdm7ucKZP8k_0006.wav|Āra gaiss, naktī labi pavēss, bija tam karsto galvu pa daļai atdzisinājis.
Cdm7ucKZP8k_0007.wav|Arī tagad pūta spirgts, patīkams lēns austrenis, ezera līmeni drebinādams mērenos vilnīšos, kas, mazliet sizdamies pret laiviņas malu un vienādi vienmulīgi plunkšķēdami, to viegli šūpoja.
Cdm7ucKZP8k_0008.wav|Maušis jutās vēl tik gurdens, tik savādi slinks, nevarīgs.
Cdm7ucKZP8k_0009.wav|Un ne uz ko negribīgs, ka nevarēja pat acu vākus pacelt, un labu brīdi slinkoja un vinkļoja ar neatvērtām acīm, tikai nevērīgi klausīdamies.
Cdm7ucKZP8k_0010.wav|Un savā neskaidrā, vēl stipri dulnā galvā kūtri domādams, diezin kas tā par savādu šļakstēšanu, ko pastāvīgi dzird ap sevi.
Cdm7ucKZP8k_0011.wav|Un kur viņš pats īsti tagad atrodas.
Cdm7ucKZP8k_0012.wav|Vai viņš varbūt brauc vēl mājās no zirgu mitošanas svinēt miestā kopā ar citiem žīdiem šabas un siltajā saulītē, zirgam lēnos, vienādos solīšos čāpojot, ir bijis iemidzis?
Cdm7ucKZP8k_0013.wav|Jeb vai viņš varbūt atrodas uz naktsguļu kādā zemnieku sētā un pailgi tur aizgulējies, ļaudis visi aizgājuši laukā pie darba, bet viņš guļ netālu no loga uz kādas lāviņas vai arī sētienā pie žoga uz kāda sola.
Cdm7ucKZP8k_0014.wav|Un saimniece, pie ļaužu ēdiena atliekām piešļākdama kādas saskalas, padevusi arī suņiem viņu brokasts tiesu.
Cdm7ucKZP8k_0015.wav|Un tie pagāni tagad lok pilnu lakšanu, tā ka šļakst vien, un godīgs žīdu cilvēks nevar dabūt ne mierīgi izgulēties.
Cdm7ucKZP8k_0016.wav|Labi, ka viņu vēl nepamana: tad tie, atstādami visu lakšanu, sāktu riet, tā ka būtu gribot negribot jāceļas augšā.
Cdm7ucKZP8k_0017.wav|Ja vēl saimniece aizskrējusi ganīklā, aiznesdama ganam brokasti vai aizsteigusies druvā pie citiem labības vācējiem, un mājās nav neviena veča, nedz vecenes, kas suņus apsauc, tad viņš gan var kauties ar tiem diezin cik ilgi, jo bērnu apsaucienu suņu pagāni neklausa.
Cdm7ucKZP8k_0018.wav|Viņš tamdēļ mierīgi guļ un gaida, līdz suņi būs reiz palakušies un aizvākusies projām lai tad varētu labi izstaipīt locekļus, celties augšā un skaitīt pātarus.
Cdm7ucKZP8k_0019.wav|Kā arī domāt un skatīties, kur īsti ir saimniece, ka lai nāk un iedod arī viņam kādu brokasts tiesu.
Cdm7ucKZP8k_0020.wav|Gabalu rupjas rudzu maizes jo baltmaizes tādiem goju pagāniem nav ar labu picku sviesta virsū un kādu druvneseli piena ar visu krējumu.
Cdm7ucKZP8k_0021.wav|Bet, ja saimnieces un citu cilvēku nav sētā, tad jāieiet dārzā, jānoskatās, vai kur kāds neredz, un jāizrauj sīpolu dobē viena otra laba ķeķe lielu zaļu sīpolu un jāiebāž kabatās: būs ir pašam ko ceļā uzkost, ir sorei ko pārvest mājās.
Cdm7ucKZP8k_0022.wav|Jā, jā, jāceļas būs, kaut arī kauli vēl tik slinki un acis pašas no sevis it nemaz negrib vērties vaļā.
Cdm7ucKZP8k_0023.wav|Vai tīri ar roku plakstiem būs ceļami uz augšu?
Cdm7ucKZP8k_0024.wav|Nudien, viņš rautu acis ar visu spēku vaļā un celtos tūliņ augšā, ja tik tie suņu pagāni vāktos reiz projām.
Cdm7ucKZP8k_0025.wav|Bet kā nevar, tā nevar beigt lakt.
Cdm7ucKZP8k_0027.wav|Pārsprāgs vēl lakdami, kā pie ūdens pieskrējuši un pārlakušies sumpurņi.
Cdm7ucKZP8k_0028.wav|Kamēr tie nezvēri ir te visā tuvumā, viņam jāizturas, protams, gluži mierīgi, lai neuzrīdītu tos pats sev virsū.
Cdm7ucKZP8k_0029.wav|Un tā viņš gul, ne pirksta nepakustinādams, ne acis neatvērdams.
Cdm7ucKZP8k_0030.wav|Bet kur tad viņš īsti atrodas?
Cdm7ucKZP8k_0031.wav|Kur viņam uztaisīta šonakt guļa, ka tā kustas un līgojas, lai gan viņš guļ tik mierīgi kā mironis?
Cdm7ucKZP8k_0032.wav|Un kas tā galu galā par nemitīgu lakšanu?
Cdm7ucKZP8k_0033.wav|Vai viņš maz jel ir kādās mājās?
Cdm7ucKZP8k_0034.wav|Vai viņa zirgs, savvaļā čāpodams, nav nogriezies no ceļa, iegājis varbūt kādā dīķī padzerties, un dīķa viļņi, sizdamies pret ratu riteņiem, tad nu te plunkšķinās, bet zirgs, grozīdamies un ratus kustinādams, var vēl tos apgāzt, un tad viņš ieveļas ūdenī.
Cdm7ucKZP8k_0036.wav|Nu viņš pacels arī galvu, lai apskatītos visapkārt, kas tad īsti te ir.
Cdm7ucKZP8k_0037.wav|Skatās uz vienu pusi, skatās uz otru visapkārt ūdens.
Cdm7ucKZP8k_0038.wav|Sabijies viņš saberzē acis ar roku, lai zustu mirgojumi, jo domā, ka tās, nule kā atvērtas, skaidri nerāda un viņu viļ.
Cdm7ucKZP8k_0039.wav|Skatās atkal, bet nē: ūdens kas ūdens!
Cdm7ucKZP8k_0040.wav|Tātad zirga maita patiesi iebridis kādā dīķī un gandrīz to iegāž ūdenī vai varbūt pat vēl noslīcina!
Cdm7ucKZP8k_0041.wav|Ak tu augstais Izraēla Dievs, kādas cores un pat briesmas var uznākt godīgam žīdu kārtas cilvēkam tāda muļķa lopa dēļ!
Cdm7ucKZP8k_0042.wav|Varbūt arī kādi puišu diedelnieki, neturēdami uz vmu labu prātu un redzēdami viņu iemigušu un gribēdami viņu iabi izmuļķot, tīši iedzinuši zirgu ar visiem ratiem ūdenī, tur tad to atstādami.
Cdm7ucKZP8k_0043.wav|Bet lai tik viņš dabū zināt, kādi puiši tie bijuši, tad rudenī gan tiem parādīs, ko nozīmē turēt žīdu par nelgu.
Cdm7ucKZP8k_0045.wav|Tikai grožus nekur nevar saķert, grābsti, cik gribi.
Cdm7ucKZP8k_0046.wav|Atkal viņš paver acis un šoreiz paceļ arī galvu, lai skatītos, kur groži, kur pātaga, kur zirgs, bet zirgu neredz nekur: ratiem priekšā stāv tikai kupls krūkļa krūms!
Cdm7ucKZP8k_0048.wav|Vai kāda ragana pārvērtusi viņa zirgu par krūkļa krūmu?
Cdm7ucKZP8k_0050.wav|Nu viņš nekā vairs nesaprot.
Cdm7ucKZP8k_0051.wav|Uzšaujas uzreiz sēdus, pie kam zvalnā laivele tā sazvalstās un salīgojas, ka gandrīz apsviežas apkārt.
Cdm7ucKZP8k_0052.wav|Nu vīrs ar jaunām izbailēm ierauga, ka atrodas nevis ratos, bet mazā laivelē.
Cdm7ucKZP8k_0053.wav|Skatoties uz vienu, uz otru pusi un atpakaļ visapkārt ūdens, bet, skatoties priekšup, redz laiviņu atdūrušos pie paprāva krūma ciņa, netālu no malas.
Cdm7ucKZP8k_0054.wav|Izbrīnīšanās tagad pārspēj viņa izbailes: kā viņš te atradies?
Cdm7ucKZP8k_0055.wav|Nekā viņš nevar iedomāties, nevar arī atcerēties, kad un kur būtu braucis ar laivu, un kur tad viņa zirgs un rati?
Cdm7ucKZP8k_0056.wav|Atkal paskatījies un vēlreiz pārliecinājies, ka visapkārt ir ūdens, tikai priekšā krūms un aiz tā pļava un tur tālāk mežs.
Cdm7ucKZP8k_0057.wav|Maušis ieskatās ciešāk arī laiviņā, un te nu ar jaunām izbailēm un jaunu izbrīnu ierauga, ka viņam blakus ir bise un mugurā zaldāta šinelis, bet pie sāniem piejozts zobens gluži kā zaldātam.
Cdm7ucKZP8k_0058.wav|Nu viņam par jaunu jāberzē acis abām rokām, lai pārliecinātos, vai tās nemirgo un neviļ.
Cdm7ucKZP8k_0059.wav|Bet nē, viss ir tā, kā jau redzējis.
Cdm7ucKZP8k_0060.wav|Ķer viņš sev pie galvas, paņem cepuri rokā, skatās to arī zaldāta cepure!
Cdm7ucKZP8k_0061.wav|Nu viņš vairs nezin, ko domāt, vai viņš līdz šim ir bijis traks vai nu tikai tagad traks kļuvis?
Cdm7ucKZP8k_0062.wav|Vai līdz šim vai tagad, viņš taču visu mūžu, kā viņam ir gaiši nāk prātā, bijis krietns, godīgs žīds.
Cdm7ucKZP8k_0063.wav|Kurpnieks, zirgu mitenieks, meitu mīlētājs, klarnetes pūtējs un rudeņos puišu ķērājs, vārdā Maušis Zonenštaubs vai, kā zemnieki viņu sauc, zirgu Maušis Un nu viņš ir it kā zaldāts!
Cdm7ucKZP8k_0065.wav|Vai viņš ir prātā jucis, vai Dievs varbūt piesūtījis viņam tādu pašu prātu apjukumu kā savā laikā ķēniņam Nebukadnecaram.
Cdm7ucKZP8k_0066.wav|Kad tas iedomājās sevi par vērsi, gāja ganībās un ēda zāli un tā viņš atkal varbūt iedomājies tagad sevi par zaldātu un redz sevi zaldāta tērpā, lai gan patiesībā viņš tak nav ne zaldāts, ne viņam zaldāta drēbes mugurā.
Cdm7ucKZP8k_0067.wav|Tikai savā apmānītā prātā tādas redz jeb viņš no laika gala jau ir bijis zaldāts un tikai nezin kā iedomājies nelaimīgā kārtā, ka viņš kādreiz bijis zirgu Maušis.
Cdm7ucKZP8k_0068.wav|Varbūt viņš tas nekad nav bijis, varbūt tikai kādreiz redzējis kur tādu Mausi, un nezin kāpēc nu tam nāk tā priekšā, it kā pats būtu kādreiz tas bijis...
Cdm7ucKZP8k_0069.wav|Tā viņam prāti jūk, maldās un šaubās.
Cdm7ucKZP8k_0070.wav|Nezin viņš ne šā, ne tā, kā un ko īsti domāt par sevi.
Cdm7ucKZP8k_0071.wav|Te viņš ierauga sev aiz šineļa piedurknes atloka aizbāztu kādu papīra gabalu, aprakstītu ar lieliem sarkaniem burtiem.
Cdm7ucKZP8k_0072.wav|Atkal jauns brīnums, jaunas bailes.
Cdm7ucKZP8k_0073.wav|Kas tas var būt?
Cdm7ucKZP8k_0074.wav|Vai tas uz viņu kā zīmētos?
Cdm7ucKZP8k_0075.wav|Nē, ilgāk viņš te nevar vairs palikt šinī nezināmā, nolādētā burvju laivelē.
Cdm7ucKZP8k_0076.wav|Še gaidīdams un gudrodams, tikpat nekāda gala nesagalēsi.
Cdm7ucKZP8k_0077.wav|Var vēl iekrist jo lielākā nelaimē.
Cdm7ucKZP8k_0078.wav|Jātiek no šejienes projām, jāsastop cilvēki, jādzird, ko tie teiks, kas viņš ir: Maušis vai zaldāts?
Cdm7ucKZP8k_0079.wav|Jāzina arī, kas rakstīts šai rakstā.
Cdm7ucKZP8k_0080.wav|Paliecies pār laiviņas malu un ar zobenu mērīdams dīķa dziļumu, viņš sev par lielu prieku atrod, ka tas nav necik dziļš nesniegsies viņam ne ceļiem pāri.
Cdm7ucKZP8k_0081.wav|Uzrāvis zābaku stulmus pēc iespējas augstāk, droši viņš kāpj no laiveles ārā un brien pa ūdeni.
Cdm7ucKZP8k_0082.wav|Velk arī laiveli uz malas pusi, bet tad iedomājas kāda joda pēc man tā nolādētā laivele vajadzīga?
Cdm7ucKZP8k_0084.wav|Atstājis laiveli vēja un viļņu varā, viņš drīz ir malā.
Cdm7ucKZP8k_0085.wav|Klibodams pa pļavu projām uz ceļa pusi un skatīdamies, kur sausāka iešana, viņš ierauga pats savu greizo kāju, kuras dēļ viņam jāklibo.
Cdm7ucKZP8k_0086.wav|Pārlādu ieraudzījumu uzreiz viņu pārņem īstens prieks: nu viņš taču pats savām acīm redz, ka viņš nav vis zaldāts, bet ir Maušis Zonenštaubs, jo skaidri pats atceras, ka tāda kāja viņam bijusi jau agrāk un dabūjis šo nelaimi, ķerdams puišus.
Cdm7ucKZP8k_0087.wav|Jā, tagad viņam pašam tāds prieks par savu vainīgo kāju kā vēl nekad: viņš taču nu atkal zina, kas viņš īsti ir.
Cdm7ucKZP8k_0088.wav|Pa malu ceļu iedams, viņš drīz nokļūst uz dižcela un tur nu redz Bruģu muižu, pāris verstis tālumā.
Cdm7ucKZP8k_0089.wav|Tātad viņš ar laiviņu peldējis pa lielo dīķi jeb pļavas ezeru.
Cdm7ucKZP8k_0090.wav|Bet, kā laiviņā iekļuvis un ko īsti tur meklējis un gribējis, par to viņam nav ne jausmas.
Cdm7ucKZP8k_0091.wav|To nu gan atceras, ka vakar dižā muižā bijis pagasts un ka viņš tur bijis muzikantos, bet, kas tālāk noticis, kā viss tas tracis beidzies un kur tad pats palicis, to viņš velti pūlas atcerēties.
Cdm7ucKZP8k_0092.wav|Apstājies brītiņu domā, ko tagad darīt: aiziet muižā, uzmeklēt tur savu zirgu un braukt projām vai paiet iepriekš gabaliņu uz otru pusi līdz Lauka krogam.
Cdm7ucKZP8k_0093.wav|Šā kroga turētājs ir viņam labs pazīstams, zina viņš arī, ka tas māk lasīt ir drukātu, ir rakstītu; to tad palūgs, lai izlasa, kas īsti tas par rakstu, ko pirmīt atradis aizbāztu sev aiz piedurknes atloka un ko nu kā nezināmu brīnumu tur sev rokā.
Cdm7ucKZP8k_0094.wav|Ies tātad pirms uz Lauka krogu.
Cdm7ucKZP8k_0095.wav|Krodzinieks ne mazumu izbrīnās, ieraudzījis zirgu Mausi zaldāta drēbēs, ar zobenu pie sāniem un bisi uz kamieša.
Cdm7ucKZP8k_0096.wav|Bet Maušis, nedodams tam nekādus izskaidrojumus par savu apģērbu, tādēļ ka pats par to nekā nezina, lūdz tikai, lai izlasītu un pateiktu, kas stāv šinī rakstā.
Cdm7ucKZP8k_0097.wav|Pie šiem vārdiem viņš pasniedz krodziniekam papīru ar sarkanajiem rakstiem.
Cdm7ucKZP8k_0098.wav|Krodzinieks lasa to, skatās uz Mausi un liekas nezinām, ko teikt, ko būt.
Cdm7ucKZP8k_0099.wav|Beidzot tas vācu valodā lasa raksta šādu saturu Mausim priekšā.
Cdm7ucKZP8k_0100.wav|Es, Igauņu zemes ģenerālgubernators un Oldenburgas princis.
Cdm7ucKZP8k_0101.wav|Daru visiem un ikvienam zināmu, ka Maušis Zonenštaubs atrasts karadienestam derīgs, noņemts zaldātos un ieskaitīts tanī pulkā, kam jāiet karā pret turku, tiklīdz karš būs sācies.
Cdm7ucKZP8k_0102.wav|Tas viņam sods par to, ka, ķerdams puišus, nav bijis godīgs un piesmējis puišu māsas un līgavas, pie kam tad īstos ķeramos atlaidis un ķēris tos, kuru māsas un līgavas nav ar to ielaidušās.
Cdm7ucKZP8k_0103.wav|Zaldāta dienests ir divdesmit pieci gadi, bet, tā kā Maušis Zonenštaubs jau desmit gadus ķēris rekrūšus un tātad kroņam kalpojis jebšu arī ne pienācīgi godīgi.
Cdm7ucKZP8k_0104.wav|Tad atrodu tomēr par iespējamu šos desmit gadus viņam ieskaitīt dienestā, tā ka viņam iznāk dienēt karaspēkā vēl piecpadsmit gadu.
Cdm7ucKZP8k_0105.wav|Pusgadu viņš jau nodienējis karaspēkā un izrādījies par derīgu zaldātu, ko es še apliecinu ar savu parakstu.
Cdm7ucKZP8k_0106.wav|Ja viņš mēģinātu bēgt no karadienesta un slēptos, tad katram, kas to atrod, uzlieku par pienākumu tūliņ ņemt to ciet un nodot tuvākai karapulku nodaļai, kur viņš tad dabūs algu pēc nopelna.
Cdm7ucKZP8k_0107.wav|Dzirdēdams tādu pavēli, Maušis izbailēs saliecās līks, tad izstiepās taisns un sāka plēst sev matus un bārdu, vaimanādams.
Cdm7ucKZP8k_0110.wav|Na, Mauši, tā nerunā, citādi man tiesība ņemt tevi tūliņ ciet un nodot miestā zaldātiem.
Cdm7ucKZP8k_0111.wav|Tad redzēsi, kas būs.
Cdm7ucKZP8k_0112.wav|Maušis saprata, ka patiesi tā nevar runāt.
Cdm7ucKZP8k_0113.wav|Ko domā darīt, tas jādara klusu un apdomīgi, nevienam par to nebilstot ne vārda.
Cdm7ucKZP8k_0114.wav|Un viņa domas tūliņ jau no pirmā acumirkļa bija neiet vairs zaldātos, bet bēgt bēgt vai līdz pasaules galam un nedoties nekādiem cietinātajiem rokās.
Cdm7ucKZP8k_0115.wav|Brīnums tik, kālab viņš tikai tagad iedomājies bēgt un nav darījis to agrāk, bet kalpojis zaldātos jau veselu pusgadu.
Cdm7ucKZP8k_0117.wav|Bet nevar nekā atcerēties, kad un kur viņš dienējis un jau tik ilgi.
Cdm7ucKZP8k_0118.wav|Oi, galva viņam pilnīgi sajukusi, domas nestrādā vairs pareizi.
Cdm7ucKZP8k_0119.wav|Atvadījies no krodzinieka, viņš ir kluss, satriekts un nelaimīgs.
Cdm7ucKZP8k_0120.wav|Bet tomēr pilns ciešas apņemšanās un gudru, slepenu nolūku kliboja prom uz dižo muižu dabūt tur savu zirgu un jūgt to ratos, tādēļ ka braukšus iespējama daudz ātrāka bēgšana nekā kājām, pie tam vēl tādam klibam zaldātam, kāds ir viņš.
Cdm7ucKZP8k_0121.wav|Iegājis muižā, viņš nekur neredzēja neviena cilvēka.
Cdm7ucKZP8k_0122.wav|Ne plašajā apaļajā klajumā kalna priekšā, ne virtuves tuvumā, kur citādi allaž bija parasts redzēt kustamies dažus cilvēkus, ne pie zirgu staļļa durvīm, ne uz ērbēģu sliekšņiem, ne kādas ēkas logos nekur, nekur nevienas dzīvas dvēseles.
Cdm7ucKZP8k_0123.wav|Visa plašā, dižā muiža, kur citādi ļaudis kustēja kā skudru pūznī, likās tagad kā mirusi.
Cdm7ucKZP8k_0124.wav|Iegājis puišu ērbēģī un pavēris istabas durvis, viņš redzēja puišus guļam gultās un uz soliem.
Cdm7ucKZP8k_0125.wav|Viņš tos uzrunāja:
Cdm7ucKZP8k_0128.wav|Bet neviens nekā neatbildēja, visi tik krāca un šņāca tālāk.
Cdm7ucKZP8k_0129.wav|Viņš piegāja tuvākajam gulētājam klāt un pakustināja to pie kamieša, teikdams:
Cdm7ucKZP8k_0132.wav|Kad modinātais zirgu puisis nekā neatteica, Maušis to stipri sapurināja un samurzīja pie abiem kamiešiem, bet puisis dziļā miegā pat ne ņurdēt neatņurdēja, tik šņāca tālāk.
Cdm7ucKZP8k_0133.wav|Nu viņš mēģināja modināt citus gulētājus tas pats Dievs.
Cdm7ucKZP8k_0134.wav|Redzēdams, ka še nekas nav izdarāms, viņš kliboja tālāk pie otras tuvākās ļaužu ēkas, kur atradās kalpu un meitu dzīvokli.
Cdm7ucKZP8k_0135.wav|Pavēris meitu istabas durvis, redzēja visas tās tāpat guļam dziļā miegā citu gultā, citu pie krāsns uz lāviņas, citu turpat uz grīdas.
Cdm7ucKZP8k_0136.wav|Maušis, padevis meitām labdienu, mēģināja tās uzrunāt, bet neviena nekā neatbildēja, pat ne roku, ne kāju nepakustināja, tik dziļā miegā visas bija iegrimušas.
Cdm7ucKZP8k_0137.wav|Vienā gultā viņš ieraudzīja vecāko lopužu Grietu.
Cdm7ucKZP8k_0138.wav|To viņš jau sen pazina kā paklausīgu, pret visiem laipnu cilvēku.
Cdm7ucKZP8k_0139.wav|Ar to viņš arī tagad cerēja sarunāties labāk nekā ar citu kādu.
Cdm7ucKZP8k_0140.wav|Piegājis tai klāt un sakustinājis to pie rokas, viņš teica:
Cdm7ucKZP8k_0143.wav|Bet Grieta neatbildēja nekā, pat ne kunkstēt neiekunkstējās, tik šņāca tālāk, kā šņākusi.
Cdm7ucKZP8k_0144.wav|Redzēdams prātīgo Grietu tik tālu, viņš saprata, ka mēģināt modināt citas meitas būtu veltīgas pūles.
Cdm7ucKZP8k_0145.wav|Tagad viņš kliboja atpakaļ uz durvju pusi, būdams ar sevi pilnā skaidrībā, ka še viņš nekāda padoma nedabūs.
Cdm7ucKZP8k_0146.wav|Klibā kāja viņam atsitās pie kādas gulētājas, kas aplam vaļīgi bija izlaidusies.
Cdm7ucKZP8k_0148.wav|Kā veca lemesnīce nosvieste tīrumē nomurkšķināja sevī Maušis, ar savu veselo kāju atgrūzdams izlaidušais gulētājas kāju sānis un tā atbrīvodams sev brīvu eju uz durvīm.
Cdm7ucKZP8k_0149.wav|Katrā citā reizē šis druknais, veselīgi zaļoksnīgais žīds, kura dzīslās ritēja karstās austrumtautu asinis, gan zinātu, ko darīt ar tādām piedzērušām, nesamanīgām meitām, bet tagad, kad jābēg no zaldātu dienesta, tam nekādi nieki, ne blēņas nav vairs prātā.
Cdm7ucKZP8k_0150.wav|Ar īgnumu atgrūzdams ir vienas, ir otras meitas kāju vai roku sānis, viņš dodas pa durvīm ārā un steidzīgi klibo uz druvas gatuves pusi meklēt savu zirgu.
Cdm7ucKZP8k_0151.wav|Iedams gar kalpu sakņu dārza žogu, viņš puspievērtos vārtiņus atver plašāk: sak, vai varbūt tur būs kāds cilvēks.
Cdm7ucKZP8k_0152.wav|Tiešām, ierauga tur divi sievietes un vienu vīrieti.
Cdm7ucKZP8k_0153.wav|No pirmā gala tie gan laikam būs bijuši kopā gulētāji tā Maušis skatīdamies vēro , jo zāle žogmales ežā novārtīta viļakā, bet tagad vīrietis no ežas noritējis vagā un guļ tur, kājas iespēris sviklu dobē un ar rokām apķēris kādu prāvu gurlu.
Cdm7ucKZP8k_0154.wav|Sievietes guļ vienas pašas žogmalē.
Cdm7ucKZP8k_0155.wav|Maušis tās pazīst.
Cdm7ucKZP8k_0156.wav|Tās ir veļas mazgātājas kalpones.
Cdm7ucKZP8k_0157.wav|Maušis, labi jau zinādams, kāds ciets miegs te šodien ir visiem gulētājiem, uzrunā tagad meitas it stiprā balsī, vaicādams, vai tās nevarot pateikt, kur šodien ganās darba zirgi.
Cdm7ucKZP8k_0158.wav|Bet velti vaicāts.
Cdm7ucKZP8k_0159.wav|Redz viņš, ka arī še neviens nekā tam neatbildēs, un tamdēļ iet no dārza ārā, sevī dundurodams vecumveco, no sievām dzirdēto dziesmiņu par dzērušām meitām:
Cdm7ucKZP8k_0161.wav|Nu meitas dzēruses, nu pūpes valem.
Cdm7ucKZP8k_0162.wav|Iedams tālāk, viņš par visu redzēto neko vairs nedomā, jo tagad viņam citas domas galvā, citas rūpes prātā.
Cdm7ucKZP8k_0163.wav|Gatuvē viņš sastop veco vagari nākam pretī.
Cdm7ucKZP8k_0166.wav|Kā, vai tad tu nedzīvas dvēseles arī esi kur redzējis?
Cdm7ucKZP8k_0167.wav|Bet kas tev par ģērbu mugurā?
Cdm7ucKZP8k_0168.wav|Tu jau esi zaldāts.
Cdm7ucKZP8k_0169.wav|Nudien, nebūtu tevis pazinis par Mauši, ja nepazītu no balss un neredzētu tavu greizo kāju.
Cdm7ucKZP8k_0170.wav|Saki nu ko tu tu ērmojies, izlikdamies par zaldātu?
Cdm7ucKZP8k_0171.wav|Vai tā domā puišus labāk pārsteigt un ātrāk saķert?
Cdm7ucKZP8k_0172.wav|Bet vēl jau ķeramais laiks diezgan patālu, brīnās vagaris.
Cdm7ucKZP8k_0173.wav|Maušis gribētu vagarim prasīt, vai tas nezin pateikt, kā viņš iekļuvis zaldātos un jau pusgadu dienējis.
Cdm7ucKZP8k_0174.wav|Bet, kaunēdamies teikt, ka pats tā visu aizmirsis, viņš tikai atsaka:
Cdm7ucKZP8k_0175.wav|Oi, tas nav nekas.
Cdm7ucKZP8k_0176.wav|Es tikai tāpat iztaisīje tādes jokes.
Cdm7ucKZP8k_0177.wav|Bet kas te noticies?
Cdm7ucKZP8k_0181.wav|Tā nu ir, Mauši.
Cdm7ucKZP8k_0182.wav|Gardie vīni, ko ļaudīm visu nakti un šorīt līdz pat brokasta laikam deva dzert, izrādījušies tik stipri, ka nu guļ visi kā noreibušas mušas.
Cdm7ucKZP8k_0183.wav|Vienkāršie darba ļaudis nav taču vīnu vairāk dzēruši kā divreiz gadā, iedami pie dievgalda, kur tad katrs dabū nepilnu muti.
Cdm7ucKZP8k_0184.wav|Un šonakt dzēra, cik katrs varēja.
Cdm7ucKZP8k_0185.wav|Tālab nu visi tādi kā nosisti.
Cdm7ucKZP8k_0186.wav|Kalnā tīrā galvā ir vienīgi saimniece un no darba saimes mēs ar sievu.
Cdm7ucKZP8k_0187.wav|Es uzlūkoju zirgus, viņa atkal govis.
Cdm7ucKZP8k_0191.wav|Zirgus visus sadzinu dārza aplokā.
Cdm7ucKZP8k_0192.wav|Tur ir arī tavs kumpis.
Cdm7ucKZP8k_0193.wav|Kur lai citur šos liek, kad nav neviena ganītāja?
Cdm7ucKZP8k_0194.wav|Govis atkal laidarā, un mana sieva tās slauc jau pāris stundas.
Cdm7ucKZP8k_0195.wav|Līdz viena pati visas izslauks, pienāks vakars.
Cdm7ucKZP8k_0196.wav|Maušis nu mudīgi jāja savu zirgu no aploka mājās, jūdza ilksīs un tad visā steigā laida pār robežu leišos iekšā.
Cdm7ucKZP8k_0197.wav|Drīz viņš bija savā iedzīvē pie sievas un bērniem.
Cdm7ucKZP8k_0198.wav|Tomēr drošs te it nebūt nejutās.
Cdm7ucKZP8k_0199.wav|Tamdēļ, uzģērbis citas drēbes un pārvērties no zaldāta atpakaļ par žīdu, nogaidīja, līdz pienāca tumša nakts.
Cdm7ucKZP8k_0200.wav|Tad abi ar sievu, ietinuši vecā villainē zaldāta mēteli līdz ar cepuri, bisi un zobenu.
Cdm7ucKZP8k_0201.wav|Aizgāja visā klusībā pie Vadakstes, uzmeklēja kādu dziļu atvaru un nogremdēja tur visu zaldāta būšanu.
Cdm7ucKZP8k_0202.wav|Pēc tam nesa, vēla un meta tur iekšā lielus un mazus akmeņus, kādus vien varēja sadabūt, lai noglabātais noslēpums neceltos vairs virs ūdens un nenāktu dienas gaismā.
Cdm7ucKZP8k_0203.wav|To pašu nakti Maušis aizbrauca projām, nevienam nekā nesacīdams, uz kuru pusi brauks, lai zaldāti un ķērēji nevarētu to dabūt rokā.
beIXOFg74ms_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
beIXOFg74ms_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
beIXOFg74ms_0003.wav|Otrā grāmata, astoņpadsmitā nodaļa.
beIXOFg74ms_0004.wav|Meitu nedēļas un vīru Dievs.
beIXOFg74ms_0005.wav|Meitu nedēļas bija iesākušās.
beIXOFg74ms_0006.wav|Sešas vai septiņas nedēļas pirms Lieldienām meitas nestrādāja saimniecēm nekādu citu darbu kā tikai pakopa lopus un līdzēja izvārīt ēst.
beIXOFg74ms_0007.wav|Šīs sešas vai septiņas nedēļas tās strādāja pašas sev, locīdamas savu pūru, un šīs nedēļas tālab sauca par meitu nedēļām.
beIXOFg74ms_0008.wav|Jau pa Mārtiņiem, salīstot gājējus uz nākošo darba gadu, meitas pierunāja saimniekiem savas nedēļas.
beIXOFg74ms_0009.wav|Ārija nebija pierunātas vai pieminētas, tomēr katra saimniece savām kalponēm tāpat atvēlēja zināmās meitu nedēļas.
beIXOFg74ms_0010.wav|Kura saimniece to nedarītu, tā nāktu lielā neslavā, ka grib nozagt meitām viņu pienācīgās darba nedēļas.
beIXOFg74ms_0011.wav|Saimnieces darbi bija strādāti cauru rudeni, no pat tā laika, kad sākās vakarēšana, un visu garo ziemas gabalu, jau gavēnī iekšā.
beIXOFg74ms_0012.wav|Lieli darbi bija saimniecēm un kalponēm ziemās veicami, un visus tos nostrādāja pa lielākai daļai naktīs.
beIXOFg74ms_0013.wav|Vērpa linus un pakulas vakaros līdz pulkstens desmitiem vai vienpadsmitiem.
beIXOFg74ms_0014.wav|Rītos, tiklīdz dzirdēja gaili otrreiz dziedam, saimniece urīja meitas augšā, un atkal sākās vērpšana, līdz vajadzēja iet kopt lopus un vārīt azaidu.
beIXOFg74ms_0015.wav|Kad lini un pakulas bija savērpti, sameta metus, vilka tos staklēs iekšā, nītīja un šķietoja, un tad sākās aušana, auda vai nu pati saimniece, vai vecākā un veicīgākā kalpone, vai arī abas pamīšus, viena par otru.
beIXOFg74ms_0016.wav|Nātnu aušana turpinājās dažas nedēļas, jo riestavā bija ieriests desmit līdz pārdesmit sienas metu, tā ka tā izskatījās kā resns priedes stumbrs.
beIXOFg74ms_0017.wav|Līdz tādu riestavu izauda tukšu, tas prasīja darbu un laiku.
beIXOFg74ms_0018.wav|Bez tam ar vienu nātna audeklu vien reti kad pietika, bija jāauž arī otrs.
beIXOFg74ms_0019.wav|Viens no tiem bija labāks, otrs prastāks, rupjāks, kam ataudās bija tikai pakulu dzijas.
beIXOFg74ms_0020.wav|Labāko audeklu izlietoja vīriešu krekliem un svētdienu goda biksēm vasarai, kā arī sieviešu goda krekliem.
beIXOFg74ms_0021.wav|Rupjais nātns derēja palagiem, darba krekliem, vīriešu drēbēm oderē, vīriešu darbabiksēm, kā arī sieviešu kreklu pietriekumiem.
beIXOFg74ms_0022.wav|Kamēr viena auda nātna audeklus, tamēr citas strādāja gar vilnu: plucināja to, kārsa kārstuvēs, vērpa, tina un lika dzijas gabalu pie gabala, līdz to sakrājās veselas buntes.
beIXOFg74ms_0023.wav|Pēc nātna audekliem auda tad gan svēdrainus lindrakus ar linu metiem un vilnas iekšaudiem sieviešu goda ģērbam, gan atkal prastus lindrakus ar labāko pakulu šķēriniem un aitu pakāju vilnas vai citas šādas tādas suknas iekšaudiem sieviešu darbdienu ģērbam.
beIXOFg74ms_0024.wav|Vadmalas auda vai nu no vilnas vien, vai arī iekšaudos jauca vilnu ar pakulām kopā, lai iznāktu biezāks baķis un visiem varētu no tā uzšūt svētdienas uzvalkus: vīriešiem veselu kārtu līdz ar mēteli, bet sievietēm kamzoļus.
beIXOFg74ms_0025.wav|Sievietes pie mēteļiem nevarēja tikt, labi, ja saimniecei tāds bija.
beIXOFg74ms_0026.wav|Tikai retai vecākai meitai, kas vairāk gadu bija kalpojusi vienā vietā un izrādījusies par krietnu strādnieci, izdevās saimnieci pierunāt, lai tai arī uzšūdinātu mēteli.
beIXOFg74ms_0027.wav|Tā saimniecēm un kalponēm viss rudens un garu garais ziemas gabals aizgāja nerimstošā darbā, strādājot dienas un naktis, jo pašām vien ar savām rokām bija jādarina viss saimes apģērbs.
beIXOFg74ms_0028.wav|Smieklā kļūtu tā saimniece, kas neprastu un nespētu ar savām kalponēm apģērbt visu sētu, un saimniekam, kam gadījies apprecēt tādu neveiklu sievu, vajadzētu tad izplinkšēt no mājām.
beIXOFg74ms_0029.wav|Nekādu algu naudā gājēji toreiz nesaņēma, tikai apģērbu, un tas tad arī bija gādājams un dodams, lai ņemtu to kur un kā un lai tas būtu kāds būdams.
beIXOFg74ms_0030.wav|Bet, kas to nespēja, tas nevarēja būt saimnieks, jo tas nevarēja dabūt gājējus, bet piespiest iet par gājēju tādam saimniekam, kas nespēj atdot drēbi, nevienu nevarēja, jo bija jau brivestības laiki.
beIXOFg74ms_0031.wav|Ja kāds saimnieks sūdzēja puisi vai kalponi tiesā, ka tie iet no viņa projām, tad tiesas priekšsēdētājs, aprunājies ar muižas saimnieci, tādam saimniekam atteica, ka pats vainīgs, tamdēļ ka nav atdevis gājējiem pienākošos apģērbu.
beIXOFg74ms_0032.wav|Citās sētās, sevišķi tādās, kam bija paplašāki lauki, dižo puisi algoja arī tādā ceiā, ka tam ierādīja īpašu bandas lauku, kur tas varēja sēt dažus pūrus šādas vai tādas labības.
beIXOFg74ms_0033.wav|Izaugušo labību tas pārdeva, un ieņemtā nauda tad bija viņa bandas jeb alga.
beIXOFg74ms_0034.wav|Šādus gājējus sauca bandiniekus.
beIXOFg74ms_0035.wav|Tie bija pa daļai precējušies, pa daļai arī vēl jauni puiši.
beIXOFg74ms_0036.wav|Paši tie turēja savu zirgu, un vispār tiem neklājās slikti.
beIXOFg74ms_0037.wav|Dažs labs, ja nepalaidās bramanībā, dzīvoja daždien labāk nekā pats saimnieks, un nebija reti tie gadījumi, kad izputējuša saimnieka vietā viņa sētu uzņēma viņa paša bandinieks.
beIXOFg74ms_0038.wav|Tā sētu sievietēm arī rentes laikmeta pirmajos gados, kad naudas bija visai maz un saimniecēm ar kalponēm nācās ar savu rokdarbu ražojumiem noalgot visu saimi, dienas un naktis pagāja arī ziemu nemitīgā darbā.
beIXOFg74ms_0039.wav|Un tomēr šis darbs bija jau labu tiesu vieglāks nekā klaušu laikā.
beIXOFg74ms_0040.wav|Jo tad no katras sētas vienai sievietei, tā sauktai darbu meitai, vajadzēja visu rudeni un arī ziemu strādāt dienu no dienas muižas laidarā, kopjot barojamos vēršus, un bez tam vēl naktīs iet rijā, līdz apkūla visu muižas labību.
beIXOFg74ms_0041.wav|Tagad nu šī smagā sieviešu klauša bija atkritusi līdz ar vīriešu klaušu darbiem.
beIXOFg74ms_0042.wav|Sagaidījušas savas atbrīvības nedēļas no saimnieku darbiem, meitas, sakopušas lopus un padarījušas citus tekošos ikdienas darbus, ķērās ar divkāršu sparu pie saviem pūra darbiem, strādādamas tos ir dienā, ir vēlu vakaros.
beIXOFg74ms_0043.wav|Čaklākās, godīgākās nemitētos varbūt arī vēl pēc pusnakts, ja saimniece neliegtu skalu tik ilgai vakarēšanai.
beIXOFg74ms_0044.wav|Vakaros, ienesot uguni iekšā dabūja to pavardā, kur vārītas vakariņas, nodod meitām vai nu buntiņu saplēstu skalu, vai arī neliela darbokšļa mangali.
beIXOFg74ms_0045.wav|Ar šādu devumu centīgajām strādniecēm tonakt jāiztiek.
beIXOFg74ms_0046.wav|Kad iedotā gaisma patērēta, gribot negribot jāiet gulēt.
beIXOFg74ms_0047.wav|Vecākās kalpones, kas paspējušas iekrāt pa vairāk linu vai vilnas dziju jau citos gados, uzrīko staklēs kreklu vai lindraku aušanu un tad auž tā, ka paminas čīkstēt čīkst un sistava klaudz bez apstājas.
beIXOFg74ms_0048.wav|Citas, kam nav vēl ko aust, vērpj linus un pakulas, kā arī strādā gar vilnu, gatavodamas un krādamas dzijas nākošam gadam, lai tad meitu nedēļās varētu tās aust audeklā.
beIXOFg74ms_0049.wav|Citas atkal ada cimdus un zeķes.
beIXOFg74ms_0050.wav|Vārdu sakot, darba visām pilnas rokas, jo pūrs jāsastrādā pašām ar savām rokām vien.
beIXOFg74ms_0051.wav|Pilsētā, miestā vai no paunu žīda par naudu nekas vairāk netiek pirkts kā tik viens otrs galvas lakats.
beIXOFg74ms_0052.wav|Jo, vienkārt, nav naudas, un, otrkārt, tā meita nāktu neslavā, kas pati nejēgtu vai nevīžotu pielocīt sev pūru.
beIXOFg74ms_0053.wav|Bet bandinieku sievas, vaļinieces un vecenes neaicinātas un nevaicātas iznēsā no vienas sētas uz otru vēstis, kāda ir kura meita darbā un cik un kas tai pūrā.
beIXOFg74ms_0054.wav|Sievas un vecenes tālab arī gan pazobodamas, gan paslavēdamas skubina jaunās skuķes uz darba čaklumu un pūra locīšanu, padziedādamas:
beIXOFg74ms_0055.wav|Šāda pinka, tāda pinka, visas pinkas uiru grib;
beIXOFg74ms_0056.wav|Adat, pinkas, raibus cimdus, tad jūs vīni dabūsit.
beIXOFg74ms_0057.wav|Pūriņš lēti lēti nams, ne tik lēti piedarāms;
beIXOFg74ms_0058.wav|Tur vajaga jautra miega, gaiša, gudra padomiņa:
beIXOFg74ms_0059.wav|Sīki raksti grāmatai, vēl sīkāki pūriņā.
beIXOFg74ms_0060.wav|Lāčubitēs meitu nedēļas nav tik visai karsts darba laiks kā citās sētas, tamdēļ ka te māte ar meitām, jau gadiem strādādamas citām saimniecēm dažādus smalkus rokdarbus, arī pašas sev jau laikus sākušas darināt pūrus, likdamas tanīs, kā saka, daiļus vien gabaliņus.
beIXOFg74ms_0061.wav|Gan no pagājušā pavasara, kamēr Andarte uzņēmusi Lāčubitēs uz sava vārda un ir tagad īstā saimniece, viņai pašai, kā arī meitām nu ir darba diezgan pa sētas saimniecību, tā ka ar rokdarbiem var tikai mazāk darboties.
beIXOFg74ms_0062.wav|Tomēr gluži atstājušas tos nav arī tagad.
beIXOFg74ms_0063.wav|Kā agrākos gados, tā arī šogad Lāčubitēs strādā viena sveša kalpone, kālab arī saimnieces pašas meitām šad un tad atliek viena otra pavaļas diena vai kādi brīvāki starpbrīži, kad var adīt smalkus adīkļus, šūt vai aust mākslīgus, rakstītus audeklus ir citām saimniecēm, ir pašas sev.
beIXOFg74ms_0064.wav|Tātad šeit meitu nedēļām nav taisni tik liela nozīme kā citās sētās.
beIXOFg74ms_0065.wav|Tomēr aizmirstas vai neievērotas arī še nepaliek meitu nedēļas.
beIXOFg74ms_0066.wav|Vispirms jau kalpone cieši pastāv uz savām tiesībām.
beIXOFg74ms_0067.wav|Arī pašas meitas ioku dēļ atgādina mātei, ka nu viņas strādāšot tikai sev.
beIXOFg74ms_0068.wav|Pa daļai to tad arī dara.
beIXOFg74ms_0069.wav|Kādu vakaru, kad meitu nedēļas gāja jau uz beigām un visi mājinieki bija kā savākušies iekšā, ganu meitene, kas nupat bija ienesusi pēdējo klēpi žagaru un nosviedusi to pavardā, durvis ar sparu atgrūzdama, klupšus ieklupa istabā un steidzīgi ziņoja.
beIXOFg74ms_0070.wav|Rijas gatuvē kaut kas dikti jauki koklē.
beIXOFg74ms_0071.wav|Es sētā brītiņu klausījos.
beIXOFg74ms_0072.wav|Atklausīties vien nevar, cik jauki skan.
beIXOFg74ms_0073.wav|Visas sievietes, cik to istabā bija pati saimniece, viņas pašas meitas un kalpone , izskrēja priekšnamā.
beIXOFg74ms_0074.wav|Spiezdamās gar ārdurvju stumburiem un pabāzušas galvas drusku ārā, viņas klausījās.
beIXOFg74ms_0075.wav|Jā, gatuvē skanēja kokles un dzirdēja vīriešu balsis paklusu runājam.
beIXOFg74ms_0076.wav|Puiši nāk skatīties, ko meitas strādā iečukstējās saimniece, ieraudama galvu atpakaļ priekšnamā.
beIXOFg74ms_0077.wav|Visas nu spruka atpakaļ istabā, un katra steidzās pie sava darba.
beIXOFg74ms_0078.wav|Vecākā pašas meita, žigli saglaudusi ar abām rokām sev matus, ielēca staklēs un, nosēzdamās uz sēsta, kampa šautuvi vienā rokā un laida to cauri šķīrim, tad nomina paminu un ar otru roku laida šautuvi atpakaļskrējienā, tā sākdama visā skubā aust.
beIXOFg74ms_0079.wav|Kalpone, izrāvusi no sava ratiņa spoli ar pakulu ērkuli.
beIXOFg74ms_0080.wav|Ko šodien bija sākusi gričīt, iesvieda tos abus pagultē, aši pakampa no plaukta citu spoli, pievērptu pilnu ar smalku vilnas dziju.
beIXOFg74ms_0081.wav|Ielika to ratiņa stabiņos, iesprauda pakulu ērkuļa vietā skaistu izrakstītu cērvi, piedūra pie tās ar gludenu bērza koka durtenīti kuplu mīkstas, baltas vilnas lēkšu.
beIXOFg74ms_0082.wav|Un tad, pierisusi spoles dzijas galu pie jauna sūciena, ko patlaban stiepa un tecināja no vilnas lēkšas, sāka ērmoties ar vērpšanu, it kā pūlēdamās jau tā pilno spoli pietilpināt vēl pilnāku.
beIXOFg74ms_0083.wav|Jaunākā pašas skuķe, paķērusi no gultas pagalvja nepabeigtu raibu cimdu un nostājusies lākturim tuvumā, ņēmās to adīt tālāk.
beIXOFg74ms_0084.wav|Bet saimniece, uzsaukusi ganei, lai dedzina divus gaišus skalus, ka visas var labi redzēt, uzsēja sev jaunu lakatu galvā un tad nosēdās pie sava ratiņa, kur uz cērvi bija uztīta smalku, skaidru linu sauja.
beIXOFg74ms_0085.wav|Ratiņa ritenis, paminu minot, ātri sāka griezties, spole dūca, un vērpēja plūca no linu saujas, sūca un tecināja tik smalku sūcienu, ka to gandrīz nevarēja saredzēt.
beIXOFg74ms_0086.wav|Tagad atvērās āra durvis, priekšnamā bija dzirdami soļi, kuri apstājās, pēc kam tūliņ sāka atkal skanēt kokle, un kādu vīrieša balsi dzirdēja dziedam:
beIXOFg74ms_0087.wav|Kur tu biji, vīru Dieus, ka tu manis neredzēji?
beIXOFg74ms_0088.wav|Ne man savas līgaviņas, ne man laba kumeliņa.
beIXOFg74ms_0089.wav|Mājnieces neko daudz nepaguva vērot un spriest, kas dziedātājs un koklētājs tāds varētu būt, jo drīz atvērās durvis, istabā nāca iekšā Matīss un aiz viņa kāds jauns pagarš un paslaiks puisis sarkaniem matiem, pastrupu degunu, lāsumainu seju un kokli rokā.
beIXOFg74ms_0090.wav|Tiklīdz Matīss bija padevis labvakaru, kad viņa biedrs, panācis vairāk istabas vidū, jautri priecīgā, skalā balsī sveicināja:
beIXOFg74ms_0093.wav|Nākam skatīties, ko Lāčubitēs meitas strādā pa savām nedēļām.
beIXOFg74ms_0096.wav|Viena, nezinu, kura, jau ieminējās, ka dziedātājs liekoties būt pagasta amatvīra dēls Klāvs.
beIXOFg74ms_0097.wav|Un, re, patiesi ir jaunais meistars, labvakaru saņemdama, runā meitu māte laipna un maiga, lielā laipnībā dēvēdama skrodera dēlu par jauno meistaru.
beIXOFg74ms_0098.wav|Bet, jaunais meistar, viņa runā tālāk, to nu gan es uzskatu par tīšu ķeršanu Dievam acīs un kaut tas būtu tikai vīru Dievs , ka tu sūdzies, ka viņš tevis neredzot: neesot tev ne savas līgaviņas, ne laba kumeliņa.
beIXOFg74ms_0099.wav|Tāds dižans puisis kā tu drīz var dabūt līgaviņu, bet zirga tev nemaz nav vajadzīgs.
beIXOFg74ms_0100.wav|Ko darīs skroderis ar zirgu?
beIXOFg74ms_0101.wav|Kā pārvedīšu līgaviņu sētiņā?
beIXOFg74ms_0102.wav|Pārvedēju netrūks: sataisīsi talku.
beIXOFg74ms_0103.wav|Pēc tādas īsas un zīmīgas aprunāšanās atnācēji ņēmās apskatīt meitu darbus.
beIXOFg74ms_0104.wav|Ko tad šī te dara vaicā sarkangalvis, piegājis Tijai tuvāk un skatīdamies viņas adīklī.
beIXOFg74ms_0106.wav|Nav jau nekāds smalks darbs, atsaka skuķe nevērīgi, it kā ar savu darbu nebūt nelepodamās.
beIXOFg74ms_0107.wav|Un ko tad Anna auž?
beIXOFg74ms_0108.wav|Ai, vai, cik skaists audums izsaucas puisis, piegājis pie staklēm un lūkodamies, kā meita rīkojas ar piecām vai sešām šautuvēm, kur katrā saive ar īpašas krāsas dziju un kas zināmā kārtā maināmas cita pēc citas.
beIXOFg74ms_0109.wav|Vai vari pateikt, kas par rakstu šinī audeklā vaicā audēja, vienu šautuvi atlikdama sāņus un ņemdama otru.
beIXOFg74ms_0111.wav|Rakstā ir zirņu pākstītes.
beIXOFg74ms_0113.wav|Katrā pusē ir tumši zaļās zirņu pākstīšu čaulas bet atvērto pākstīšu vidū mirdz pretī gaišie apaļie zirnīši.
beIXOFg74ms_0117.wav|To pa Lieldienām redzēs pie baznīcas, atsaka audēja pasmiedamās.
beIXOFg74ms_0118.wav|Ir jau šoziem austi arī citādi lindraki: gan ar ķirmeņu vai zalkšu rakstiem, gan ar apaļajām svēdrām.
beIXOFg74ms_0119.wav|Pašas nezinām vēl, kāds kurai būs, tā atkal māte.
beIXOFg74ms_0120.wav|Na, tad es pa Lieldienām visas trīs svētdienas būšu baznīcā un citur acis nemielošu kā tikai gar Lāčubitenēm.
beIXOFg74ms_0121.wav|Nu, pagasta amatvīra dēls, ka tik nesamaitā acis, uz raibiem brunčiem vien skatīdamies, smejas Maiga.
beIXOFg74ms_0122.wav|Saimniece ievaicājas Matīsam, kur viņš tagad strādājot, vai bijis šinīs dienās dižā muižā un vai ar Ciebu arī ticies.
beIXOFg74ms_0123.wav|Matīss paskaidro, ka jau divas nedēļas neesot tur bijis, jo Sātiņos celšot jaunus laidarus, un, kamēr iestājies atkusnis un sasalušie koki atlaidusies, tos tagad tēšot, un tur viņam tie nu mērojami un tēšanas darbi uzlūkojami.
beIXOFg74ms_0124.wav|Skroderis atkal turpat kaimiņu sētā šujot, un abi tad sarunājuši nemt kādu vakaru kājas pār pleciem un atnākt Lāčubitēs apciemot māti ar meitām, ko tad arī šovakar izdarījuši.
beIXOFg74ms_0125.wav|Saimniece nožēlo, ka neesot to darījuši vakar vakarā tad arī Cieba te bijusi: atnākusi pakaļ adāmām dzijām, jo viņreiz līdzi paņemtās visas jau izadījusi vai izmegžgusi, tā ka nu aptrūcis darba.
beIXOFg74ms_0126.wav|Muižā, rau, meitas arī dabūnot savas sešas nedēļas pūra locīšanai.
beIXOFg74ms_0127.wav|Stāstījusi arī, ka zirgu Maušis, kas visu laiku no pat pagājušā pagasta bija pazudis, esot atkal pārradies, bijis arī muižā.
beIXOFg74ms_0128.wav|No saimnieces dzirdējusi, ka rudenī ķeršot atkal puišus un šoruden būšot sevišķi liela ķeršana, tamdēļ ka pagājušā rudeni Mauša nozušanas dēļ puiši palikuši neķerti.
beIXOFg74ms_0129.wav|To jau mēs arī bijām dzirdējuši un tamdēļ tik īsti nācām šurp, saka jaunais skroderis.
beIXOFg74ms_0130.wav|Māja jums tukša no vīriešiem, tīri kā pa ķeršanas laiku.
beIXOFg74ms_0131.wav|Nu, kur ta vīrieši?
beIXOFg74ms_0132.wav|Agrākais saimnieks ar savu sievu dzīvo otrā galā, pretistabā.
beIXOFg74ms_0133.wav|Tie laikam nogūluši.
beIXOFg74ms_0134.wav|Bet mans dēls ar puisi pavakarē aizbrauca abi divi iebraukāt ceļus: aizvakarējs lielais putenis tā aizdzinis ceļus, ka kungi nemaz nevarot pabraukt.
beIXOFg74ms_0135.wav|Bet pa dižceļu, kas nāk no Auces un cauri mūs muižai un Nīgrandei iet uz Liepāju, šinīs dienās braukšot no Rīgas augstneši Kalētos medībās.
beIXOFg74ms_0136.wav|Tālab nu zemniekiem jāiebraukā ceļi.
beIXOFg74ms_0137.wav|Ar tādu ziņu atskrēja no Lopu muižas jātnieks.
beIXOFg74ms_0138.wav|Par laimi, dēls ar puisi gadījās mājā, katrs jūdza tad zirgu ilksīs un izbrauca.
beIXOFg74ms_0139.wav|Lai gan mūs muižā klaušu laiki vairs nav, tomēr ceļi esot zemniekiem jāiebraukā tāpat kā agrāk, lai diži valdībnieki un citi augstneši var pa tiem labi braukt.
beIXOFg74ms_0140.wav|Sarunājoties tālāk, noskaidrojās, ka skrodera dēls nodomājis precēties un kāzas svinēt reizē un kopā ar Matīsu.
beIXOFg74ms_0141.wav|Na, tas nu gan nebija vēl dzirdēts, ka gluži sveši cilvēki, tas ir, tādi, kas viens otram nav nekā rada, iedomātos kopā svinēt kāzas brīnās saimniece.
beIXOFg74ms_0142.wav|Bet par to mūsu līgavas ir jo tuvas radinieces, pasteidzas sarkangalvis ar paskaidrojumu.
beIXOFg74ms_0143.wav|Ko tad tu preci vaicā saimniece, bet ne tik visai vairs brīnīdamās, jo sāk viņai jau uzaust it kā rīta blāzma par skrodera nodomiem.
beIXOFg74ms_0144.wav|Nu nāk Matīss biedram palīgā un pasaka īsi un gaiši, ka pagasta amatvīra dēls grib precēt Ciebas vecāko māsu.
beIXOFg74ms_0146.wav|Kāzu goda brunči būs nu visām gatavi, tādu vēsti dzirdēdama, saka māte maigi un laipni.
beIXOFg74ms_0147.wav|Man pret jauno meistaru nav nekā, ko iebilst.
beIXOFg74ms_0148.wav|Zināms cilvēks un labs cilvēks.
beIXOFg74ms_0149.wav|Lai tik pats zin, kā tikt galā ar Annu.
beIXOFg74ms_0150.wav|To jau viņi nolīdzinās visu paši savā starpā, tā atkal Matīss.
beIXOFg74ms_0151.wav|Redzējušies, pazinušies ir jau sen.
beIXOFg74ms_0152.wav|Pavasari Klāvs Annu nosolīs, būs šovasar viņas nācējs, līdz Jēkaupenei viņiem laika iepazīties tuvāk, un pa Jēkaupeni svinēsim divkāršas kāzas.
beIXOFg74ms_0153.wav|Rudeni nedrīkstam gaidīt tādēļ, lai mani kā precējušos vīru laikā var ierakstīt neķeramo šķirā, ka vēlāk neiznāk kādas ķezas.
beIXOFg74ms_0154.wav|Anna bija mitējusies aust.
beIXOFg74ms_0155.wav|Pamina vairs nečīkstēja, sistava neklaudzēja.
beIXOFg74ms_0156.wav|Visas šautuves gulēja mierā, un vienu viņa kā aizmirsdamās turēja rokā, nelaizdama to vairs darbā.
beIXOFg74ms_0157.wav|Uz brīdi istabā iestājās klusums.
beIXOFg74ms_0158.wav|Dzirdēja aizkrāsnē tik circeņu pāri čirpstinām.
beIXOFg74ms_0159.wav|It kā visu dzirdēto apstiprinādami, tie ar savu vienādi vienmulīgo dziesmiņu likās teicam un liecinām: Tā ir gan, tā ir gan, tā ir gan!
beIXOFg74ms_0160.wav|Anna izkāpa no staklēm, piegāja sarkanmatim klāt un, ne vārda neteikdama, bet laipni smaidīdama, sniedza tam roku.
beIXOFg74ms_0161.wav|Viņš meitai aplika roku apkārt, pievilka to sev vēl tuvāk un noskūpstīja viņas sārtās lūpas.
beIXOFg74ms_0162.wav|Vini bija saderinājušies.
beIXOFg74ms_0163.wav|Taba ja, kura saderinās meitu nedēļās, tai esot jo laba laime.
beIXOFg74ms_0164.wav|Tāda ir senu laiku ticība, teica māte, ar prieku un patiku noskatīdamās uz jauno pāri.
beIXOFg74ms_0165.wav|Šāgada meitu nedēļas es nekad neaizmirsīšu: man savā mūžā meitu nedēļās tādi prieki nebija vēl gadījušies.
beIXOFg74ms_0166.wav|Un tu, jauno meistar, nežēlojies vairs vīru Dievam, ka vēl tev kas trūktu: sava līgava tev nu būs, un zirga skroderim nav vajadzīgs to zin arī vīru Dievs.
beIXOFg74ms_0167.wav|Kā mīļā Laime rūpējas par meitām un sievām, tā vīru Dievs atkal par puišiem un par vīriem.
YaDyzAjGaBU_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
YaDyzAjGaBU_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
YaDyzAjGaBU_0003.wav|Otrā grāmata, divdesmitā nodaļa.
YaDyzAjGaBU_0004.wav|Nelaimīgs brauciens, ko Matīss uzskata gandrīz par laimīgu notikumu.
YaDyzAjGaBU_0005.wav|Matīs, saimniece liek tevi saukt!
YaDyzAjGaBU_0006.wav|Lopu muižnieks atbraucis un grib būt arī pie mežu sējējiem bet viņa kučieris nezinot ceļa uz turieni.
YaDyzAjGaBU_0007.wav|Mūsu kučieri, kā arī staļļa puiši visi jau aizbraukuši.
YaDyzAjGaBU_0008.wav|Tad nu tev esot jābūt Lopu muižniekam par kučieri.
YaDyzAjGaBU_0009.wav|Saimniece tā noteica.
YaDyzAjGaBU_0011.wav|Tā kādu priekšpusdienu, ieskrējusi Matīsa istabelē, steidzīgi vēstīja namene.
YaDyzAjGaBU_0012.wav|Dzimtkungs bija pārbraucis šo pavasari nevis uz Lieldienām, kā gaidīja, bet tikai pēc svētkiem.
YaDyzAjGaBU_0013.wav|Šoreiz viņš bija viens pats, ģimeni atstādams Stalbes muižā, Vidzemē, pie radiem.
YaDyzAjGaBU_0014.wav|Atkal viņam bija jauni nodomi prātā, kuru izdarīšanu un nokārtošanu tas domājās veikt vislabāk viens pats, kad ģimenes locekļi to netraucē.
YaDyzAjGaBU_0015.wav|Viņa šoreizējie nodomi bija mākslīga mežu audzēšana.
YaDyzAjGaBU_0016.wav|Viņš bija Pēterburgā klausījies kāda profesora gudru priekšlasījumu par mākslīgas mežu audzēšanas nozīmi valsts un tautas dzīvē.
YaDyzAjGaBU_0017.wav|Šis profesors, kas ilgākus gadus darbojies mežu akadēmijā Vācijā un pagājušu ziemu pārbraucis dzimtenē.
YaDyzAjGaBU_0018.wav|Bija savā priekšlasījumā vēstījis, kādi ievērojami panākumi sasniegti ārzemēs.
YaDyzAjGaBU_0019.wav|Ar mākslīgu meža audzēšanu un kopšanu, aprādīdams un pierādīdams, ka, ja arī ne Iekškrievijā, kur mežu bagātības ir visai lielas, tad vismaz Baltijas guberņās lielajiem zemes īpašniekiem vajadzētu sāk vairāk rūpēties par mežkopību.
YaDyzAjGaBU_0020.wav|Tukšās atmatas, neauglīgās pļavas un citas nederīgās zemes apsējot ar mežu.
YaDyzAjGaBU_0021.wav|Tādā kārtā vairotos ne vien pašu mežu bagātība, bet arī zemes labklājība vispār, jo lieli meži it visur esot lauku dzīves labklājības stiprinātāji un veicinātāji: tie esot aukstuma un siltuma, mitruma un sausuma pareizie kārtotāji un regulētāji.
YaDyzAjGaBU_0022.wav|Lielais sniega daudzums un liekie pavasaru ūdeņi visi tie turoties un glābjoties plašajos mežos, mazinādami pavasaros plūdus, bet vasarās dodami mitrumu, vairodami lietus mākoņus un tā radīdami zemkopībai labvēlīgus apstākļus.
YaDyzAjGaBU_0023.wav|Bruģu dzimtkungs, kā palaikam, kad dabūja dzirdēt ko jaunu, kas pie tam viņam vēl šā vai tā likās būt praktiski derīgs, tā arī šoreiz ātri sajūsminājās par dzirdēto ideju un, tiklīdz laiks un pienākums atļāva, bija steidzies šurp savā muižā, lai stātos pie jauno nodomu izpildīšanas.
YaDyzAjGaBU_0024.wav|Savus nodomus viņš bija pastāstījis ir mežkungam, ir pārvaldniekiem, kas abi tam, protams, uz vietas pievienojās.
YaDyzAjGaBU_0025.wav|Viņš pirms tam.
YaDyzAjGaBU_0026.wav|Uz pāris dienām bij aizbraucis arī Kazdangā apskatīties turienes lielisko, pašu zemnieku celto pili.
YaDyzAjGaBU_0027.wav|Bija pastāstījis par saviem mežu audzēšanas nodomiem baronam Mantēfelim.
YaDyzAjGaBU_0028.wav|Kam arī iepatikās senatora jaunie plāni un kas bija solījies savā muižā dažus gabalus nederīgas zemes arī apsēt ar mežu.
YaDyzAjGaBU_0029.wav|Bruģu muižā pēdējās dienās visvairāk runāja tik par meža sēšanu un gatavojās uz to kā uz kādu lielisku darbu.
YaDyzAjGaBU_0030.wav|Laimīgs jutās mežkungs, ka licis mežsargiem pagājušā gadā savākt katram pa siekam vai puspūram priežu un egļu sēklu.
YaDyzAjGaBU_0031.wav|Dzimtkungs visai priecājās par šādu mežkunga rūpību un fādību, gan viņš arī pats bija pārvedis daļu sēklas, sevišķi no ibīrijas eglēm, kādu viņa mežos līdz šim vēl nebija.
YaDyzAjGaBU_0032.wav|Bet šās sēklas lai pietika apsēt tik dažus nelielus klajumiņus, jo daļu no šīs sēklas bija nācies uzdāvināt kazdandzniekam, kas arī vēlējās vismaz savas muižas parkos ieaudzēt šos skaistos svešzemes kokus.
YaDyzAjGaBU_0033.wav|Mežkungs nekad nebija domājis, ka Bruģu muižā pārredzamā nākotnē būs jāsēj mežs.
YaDyzAjGaBU_0034.wav|Sēklas viņš bija licis vākt un krāt tik tāpēc, ka tas katrā mežsaimniecībā tā parasts.
YaDyzAjGaBU_0035.wav|Un nu gluži negaidot radusies tāda vajadzība pēc tām.
YaDyzAjGaBU_0037.wav|Šodien nu pienākusi pirmā mežu sēšanas diena.
YaDyzAjGaBU_0038.wav|Mežsargi ar ļaudīm jau no agra rīta devušies ceļā uz sējamo mežu apvidu.
YaDyzAjGaBU_0039.wav|Saimniekiem klaušās nav vairs jānāk, kamdēļ muižām pašām vien jādod vajadzīgais darba spēks.
YaDyzAjGaBU_0040.wav|Patlaban sākušies arī pavasara sējas darbi tīrumos.
YaDyzAjGaBU_0041.wav|Muižām tamdēļ lieku cilvēku maz.
YaDyzAjGaBU_0042.wav|Par laimi, mežu sēšana nav nekāds grūts darbs: uzartās vagās vai arī ar ķekšiem un knaģiem izrautās mazās bedrītēs iekaisīt pa župsnītim sēklu to var kurš katrs.
YaDyzAjGaBU_0043.wav|Šai darbā tad arī saukti no muižām ne vien diži vīri, bet arī sievas, vecīši, puikas un meitenes.
YaDyzAjGaBU_0044.wav|Kur iespējams rīkoties ar arklu, vīri dzen vagas, kurās tad citi ļaudis kaisa sēklu.
YaDyzAjGaBU_0045.wav|Kur zeme celmaina, sakņaina, krūmaina vai citādu kavēkļu dēļ aršana nav iespējama, tur sievietes ar ķekšiem un knaģiem to uzbada, bet zēni, meitenes un vecīši īebārsta uzbadījumos sēklu.
YaDyzAjGaBU_0046.wav|Pats dzimtkungs mežkunga un pārvaldnieka pavadībā jau tūliņ pēc azaida aizbraucis pie mežu sējējiem, lai pārraudzītu un vadītu darbus.
YaDyzAjGaBU_0047.wav|Matīss patlaban bija skaitījis un rēķinājis, cik šinī pavasarī vēl būs vajadzīgs pieprasīt mežkungam koku dažu ēku celšanai zemnieku sētās, kad viņa istabā ieskrēja namene ar steidzīgo ziņu, ka jābrauc Lopu muiželes kungam līdzi pie mežu sējējiem.
YaDyzAjGaBU_0048.wav|Šaimniece viņam atkārtoja to pašu, piebilzdama, ka Cieba arī varēšot braukt, lai jel viens cilvēks būtu sējēju pulkā atkal vairāk.
YaDyzAjGaBU_0049.wav|Pirmīt, aizbraucot citiem, viņai bijuši vēl bērni mācāmi.
YaDyzAjGaBU_0050.wav|Tagad, šo darbu sasteigusi un pabeigusi, viņa neesot mājās vairs nepieciešami vajadzīga.
YaDyzAjGaBU_0051.wav|Kad Lopu muižas zirgus piebrauca pie lievenēm un barons Drīzens bija iesēdies ratos, staļļa puisis atdeva grožus Matīsam.
YaDyzAjGaBU_0052.wav|Vai zirgus nevajadzēs iezubāt vaicāja Matīss, saņemdams grožus un apskatīdamies aizjūgu un redzēdams, ka zirgiem nav laužņi mutē.
YaDyzAjGaBU_0055.wav|Tos nav vajdzīgs iezubāt.
YaDyzAjGaBU_0056.wav|Varēs noturēt tāpat ar uzdeguņiem vien.
YaDyzAjGaBU_0058.wav|Matīss uzlēca nu uz priekšējā sēdekļa, Cieba gribēja sēsties tam līdzās, bet barons teica, lai sēžoties pie viņa, tur esot platāka sēža.
YaDyzAjGaBU_0059.wav|Tā viņi aizbrauca, un saimniece noskatījās tiem pakaļ, sevī priecādamās, ka varējusi aizsūtīt mežu sēšanas darbā vēl pāris cilvēku.
YaDyzAjGaBU_0060.wav|Pazīdama dzimtkunga sajūsmu un kaislību, ar kādu tas pieķērās katram jaunam pasākumam, viņa centās kā vien prazdama šādās reizēs tam izpatikt.
YaDyzAjGaBU_0061.wav|Šoreiz viņai bija sevišķi svarīgs iemesls to darīt: kā smags akmens gulēja viņai uz sirds barona dārglietu krājums.
YaDyzAjGaBU_0062.wav|Vai viņš dzelzskapi bija jau atslēdzis un visu atradis kārtībā?
YaDyzAjGaBU_0063.wav|Tad, protams, nebūtu vairs ko bīties.
YaDyzAjGaBU_0064.wav|Jeb viņš vēl nemaz nav pie tā bijis?
YaDyzAjGaBU_0065.wav|Jeb varbūt gan to atslēdzis, bet nav labi apskatījies?...
YaDyzAjGaBU_0066.wav|Tā viņa dzīvo nezināšanā un vienās bailēs.
YaDyzAjGaBU_0067.wav|Kas būs, kas ne?
YaDyzAjGaBU_0068.wav|Vienu brīdi viņa vēlas, kaut jel drīz nāktu šai noslēpumainajā lietā skaidrība vienalga, vai nu uz ļauno, vai labo pusi; otru brīdi atkal domā, ka labāk ir tā kā tagad, kad nav zināma nekāda skaidrība un kad vajag gan baiļoties, bet var arī cerēt, ka viss būs varbūt labi.
YaDyzAjGaBU_0069.wav|Viņa zina, ka šādas pat bailes un bažas moka arī pārvaldnieku, lai gan pati sevi apzinās daudz vairāk vainīgu, jo pati taču bija prinču īstā uzņēmēja.
YaDyzAjGaBU_0070.wav|Dažreiz vini, satikušies divatā, sprieduši un vērojuši, kā gan īsti šī lieta reiz nobeigsies, bet nekāda atbilde tiem nerodas, arī divus prātus liekot kopā.
YaDyzAjGaBU_0071.wav|Bēdīgas domas domādama, saimniece arī šodien iet savās gaitās.
YaDyzAjGaBU_0072.wav|Braucēji laiž straujos rikšos, gribēdami nokļūt pēc iespējas jo laikus pie sējējiem, bet braucams prāvs ceļagabals.
YaDyzAjGaBU_0073.wav|Barons liek Matīsam zirgus pieskubināt.
YaDyzAjGaBU_0074.wav|Viņš to arī dara, un abi tie dod kājām pilnu vaļu.
YaDyzAjGaBU_0075.wav|Kādā vietā barons ierauga lidojam virs lauka vanagu.
YaDyzAjGaBU_0076.wav|Viņam rodas domas šo laupītāju nocelt, kamdēļ liek Matīsam braukt lēnāk, saturēt zirgus stingri grožos un, žigli norāvis sev no pleca bisi, liek to pie vaiga un šauj.
YaDyzAjGaBU_0077.wav|Izrādās, ka darba zirgi nav pie šaušanas pieraduši: izbailēs tie uz vietas izlecas pusstāvu un tad kā triekšus triekti auļo vienos auļos.
YaDyzAjGaBU_0078.wav|Matīss gan pūlas zirgus noturēt, bet Cieba kliedz, tiklīdz rati sazviļ uz vienu vai otru pusi un liekas, tie tūliņ cirtīsies apkārt.
YaDyzAjGaBU_0079.wav|Ēarons gan sauc:
YaDyzAjGaBU_0081.wav|Bet zirgi neklausās ne barona tetināšanu un terrināšanu, ne ievēro grožu stingro raušanu un turēšanu.
YaDyzAjGaBU_0082.wav|Drīzāk jādomā, ka Ciebas iekliegšanos tie dzird vairāk par visu, jo pēc katra viņas iekliedziena tie metas it kā ar jaunu ātrumu uz priekšu.
YaDyzAjGaBU_0083.wav|Ceļš patlaban iet lejup no garas, slaidas atkalnes, kur lejā upīte ar tiltu.
YaDyzAjGaBU_0084.wav|Visi trīs braucēji ar bažām un bailēm met skatus uz šo vietu, kas jo bīstama vēl tamdēļ, ka gabaliņu šaipus tilta ceļš met strauju līkumu.
YaDyzAjGaBU_0087.wav|To teikdams, Lopu muižas kungs nedomā ne par ko citu kā taisni par savu saimnieci par resno Proni.
YaDyzAjGaBU_0088.wav|Šinī brīdī viņš būtu gatavs upurēt pat šo sava harēma greznāko puķi, ja tik tiktu dzīvs un ar veseliem locekļiem no ratiem ārā.
YaDyzAjGaBU_0089.wav|Matīss arī tur sabaidījušos zirgus visiem spēkiem nevis tāpēc, ka viņu vilinātu Lopu muižas kunga dižais piesolījums, bet vienkārši tāpēc, ka zirgu noturēšana tagad nepieciešama.
YaDyzAjGaBU_0090.wav|Kā lai citādi novērš briesmas, kas acumirklī karājas pār viņiem visiem?
YaDyzAjGaBU_0091.wav|Ja rati cērtas apkārt uz tilta, tad iekšā sēdētājus triektu laikam pret tilta margām, un tad var notikt, ka vienam vai otram lauž kādu locekli vai pat sadragā galvu.
YaDyzAjGaBU_0092.wav|Par sevi viņš gan daudz nebēdātu: viņš ir visādi veikls un denkts un, ratiem cērtoties apkārt, cer vēl no tiem izlēkt un tā izglābties, ja ne citādi, tad ielecot upē.
YaDyzAjGaBU_0093.wav|Bet viņam aiz muguras sēd viņa līgava.
YaDyzAjGaBU_0094.wav|Ko var zināt, kas notiek ar to?
YaDyzAjGaBU_0095.wav|Tamdēļ viņš par mantu cenšas noturēt satrakotos zirgus.
YaDyzAjGaBU_0096.wav|Visā spēkā grožus raujot, piepeši viens no tiem pārtrūkst.
YaDyzAjGaBU_0097.wav|Nu viņš atlaiž arī otru vaļā, jo, ja turēs vienu grožu vien, tad zirgi būs tūliņ grāvmalē un rati grāvī.
YaDyzAjGaBU_0098.wav|Zirgi, ne drusciņ vairs neturēti un juzdamies pilnīgi savvaļā, drāžas lejup kā divi no lingas izsviesti akmeni.
YaDyzAjGaBU_0099.wav|Riteņi nespēj tādā ātrumā kārtīgi griezties un ritēt, kā zirgi auļo, kamdēļ arī rati, pa nelīdzeno ceļu strauji rauti, vietvietām palēkdamies no zemes nost, ka sviešus sviesti dodas uz priekšu.
YaDyzAjGaBU_0102.wav|Kungs nepagūst savu teicienu iztetināt, kad rati ceļa līkumā cērtas apkārt.
YaDyzAjGaBU_0103.wav|Matīss, ratiem gāžoties, vienā lēcienā atrodas otrpus grāvja, blakus dižajam akmenim, bet kungs iekūleņo pašā grāvja dibenā.
YaDyzAjGaBU_0104.wav|Zirgi ar visiem apkritušajiem ratiem dodas tālāk, bet ratu ass aizmetas aiz tilta margas koka, turpat aizķeras arī aizjūga sānsaite, un izbiedētie zirgi tālāk vairs netiek.
YaDyzAjGaBU_0105.wav|Matīsam pieskrienot tiem klāt, tie aizelsušies plēšāt plēšā un abi divi dreb kā vēja purināti lakati.
YaDyzAjGaBU_0106.wav|Atradis zirgus veselus un redzēdams arī ratus, cik acumirklī pārskatāms, nesalauztus, Matīss met acis uz saviem līdzbraucējiem.
YaDyzAjGaBU_0107.wav|Kungs patlaban izrāpies no grāvja un, pastaigādamies gar otru celmali, gan ar vienu, gan ar otru roku purina sev no drēbēm dubļus, pie tam kaut ko tetinādams.
YaDyzAjGaBU_0108.wav|Matīsam nav laika ne klausīties viņa tetināšanā, ne gaidīt, līdz ko izteiks: otrpus grāvja guļ pussēdus Cieba, pulēdamās, uz rokām atbalstoties, piecelties, tomēr stāvus netiek.
YaDyzAjGaBU_0109.wav|Sākot zirgiem trakot un ratiem milzīgā ātrumā dodoties uz priekšu, viņa, nedrīkstēdama ķerties kungam klāt un pie tā turēties, visu laiku bija ar abām rokām turējusies tikai pie sēdekļa, kamdēļ arī, ratiem cērtoties apkārt, bija ar visu vaļējo sēdekli pārsviesta pāri grāvim.
YaDyzAjGaBU_0110.wav|Matīss piesteidzas klāt un vaicā, kas kaitot, vai dikti sasitusies, pie tam gribēdams tai palīdzēt uzcelties.
YaDyzAjGaBU_0111.wav|Viņa atteic, citur nekas nekaitot, tik labo kāju nevarot kustināt tik traki sāpot un nemaz nevaldoties, laikam dikti satriekta.
YaDyzAjGaBU_0112.wav|Matīss ar baronu, kas pa to starpu arī bija pienācis tur klāt, uzmanīgi noāva un aplūkoja sāpīgo kāju, atrazdami to lielā, netālu no krumšļa.
YaDyzAjGaBU_0113.wav|Pārlauztu, barons tagad noteica, ka Cieba jāaizved pie viņas mātes, jo Lāčubites bija no šejienes daudz tuvāk nekā Bruģu muiža, un tūliņ jāsūtot miestā pēc ārsta, kas lai kāju sabindē.
YaDyzAjGaBU_0114.wav|Matīss nu žigli sarīkoja zirgus un ratus kārtībā un tad, palūdzis baronu pastāvēt pie zirgiem, aizgāja pie Ciebas, saņēma to rokās un, atiedams gabaliņu tālāk, kur pār grāvi bija tiltiņš.
YaDyzAjGaBU_0115.wav|Atnesa to pie ratiem un viegli un vārīgi tanīs iesēdināja, barons nosēdās Ciebai blakus, solīdamies viņu pieturēt un sargāt lauzto kāju, Matīsam likdams braukt lēnā gaitā, bet iepriekš iezubāt abus zirgus.
YaDyzAjGaBU_0116.wav|Liels bija pārsteigums Lāčubitēs, kad tur ieraudzīja iebraucam Lopu muižas kungu, Ciebu sēžam tam blakus un Matīsu par kučieri.
YaDyzAjGaBU_0117.wav|Zirgi satraka, apsvieda ratus un Ciebai sasita kāju, Matīss pasteidzās paskaidrot.
YaDyzAjGaBU_0118.wav|Atvedām viņu tad te ar Lopu muižas lielkunga ratiem un zirgiem.
YaDyzAjGaBU_0123.wav|Kad Matīss pēc pāris stundām atveda Lāčubitēs feldšeri ārsts patlaban bija aizvests citur , Cieba bija jau gultā, kāja nomazgāta, un māte ar māsām, visu sagatavojušas, gaidīja palīdzību no zinātāja un pratēja rokas.
YaDyzAjGaBU_0124.wav|Uzskatot šo visai vienkāršo, tīri prasti ģērbušos, nolipušo vīreli, kas patlaban sāka darboties Ciebai ap kāju, viņām gan zuda daļa no tās paļāvības, kādu līdz šim bija sevi turējušas uz mācīta cilvēka palīdzību.
YaDyzAjGaBU_0125.wav|Feldšeris tomēr it kā ar lielu prašanu darbojās gar kāju, teicās lūzuma vietu saliekam apdomīgi un ar labu ziņu, kā piederas, tad kāju rūpīgi nosēja un notina.
YaDyzAjGaBU_0126.wav|Pēc tam pieteica vājiniecei gulēt mierīgi, savainoto kāju ne drusciņ nepakustināt, jo, ja tā dabūšot šā vai tā pakustēties, tad varot notikt, ka lūzums saaug un sarumbējas nepareizi.
YaDyzAjGaBU_0127.wav|Un tad nākšoties jau sarumbējušos lūzumu lauzt vēlreiz pušu un likt par jaunu kopā vai arī kāja palikšot līka, un vajadzēšot klibot visu mūžu.
YaDyzAjGaBU_0128.wav|Uz Ciebas vaicājumu, cik ilgi nākšoties tā gulēt, feldšeris atteica:
YaDyzAjGaBU_0129.wav|Pusotra mēneša gan, Varbūt vēl vienu otru nedēļu vairāk, bet nevienu miltiņu mazāk.
YaDyzAjGaBU_0130.wav|Ciebai tas šķita pārāk ilgs laiks, arī Matīsam seja kļuva drūma un it kā aptumšojās, tomēr viņš nesacīja nekā, negribēdams Ciebai prātu vēl vairāk skumdināt.
YaDyzAjGaBU_0131.wav|Matīsam ar Ciebu rūpēja viņu kāzas.
YaDyzAjGaBU_0132.wav|Līdz Vasarsvētkiem bija gan taisni vēl sešas nedēļas, bet, vai jau tūliņ pēc kājas izņemšanas no bindējuma varēs pareizi un droši diet, kā tas līgavai kāzās piederas, par to bija jāšaubās.
YaDyzAjGaBU_0133.wav|Tātad vajadzēs laikam vēl nogaidīt dažas nedēļas.
YaDyzAjGaBU_0134.wav|Pagasta amatvīra dēls, dabūjis zināt par nelaimīgo notikumu un atnācis kādu dienu Lāčubitēs, sarunāja ar Annu, ka arī viņi mierīgi gaidīšot, līdz Cieba kļūs vesela, jo viņiem ar savām kāzām neesot ko steigties, tamdēļ ka viņš nav ķeramā šķirā.
YaDyzAjGaBU_0135.wav|Nfatīss apmeklēja Ciebu viņas ilgajā guļā tik bieži, cik vien laiks atļāva.
YaDyzAjGaBU_0136.wav|Kādu svētdien, kad atkal bija aizgājis Lāčubitēs sērst un viņi divi vien atradās istabā, viņš, sēdēdams pie viņas gultiņas un turēdams līgaviņas roku savā, kā domās nogrimdams runāja:
YaDyzAjGaBU_0137.wav|Neviena nelaime nav bez savas laimes.
YaDyzAjGaBU_0138.wav|Tā tas ir arī ar mūsu nelaimīgo braucienu.
YaDyzAjGaBU_0139.wav|Kas tad tur par laimi?
YaDyzAjGaBU_0140.wav|Kur tu redzi te kādu laimi vaicāja līgava, lūkodamās viņam acīs.
YaDyzAjGaBU_0142.wav|Ir arī sava laime.
YaDyzAjGaBU_0143.wav|Redzi, tiklīdz pārbrauca dzimtkungs, man bija lielas rūpes un bažas par tevi.
YaDyzAjGaBU_0144.wav|Es domāju: nu tas, atrazdamies kalnā viens pats bez savas ģimenes un juzdamies vientulis, gribēs atkal gar tevi priecāties, ņems tevi klēpī, auklēs, un tad, jods lai sazin, kas viss varēja notikt!
YaDyzAjGaBU_0145.wav|Bet tagad tu esi no muižas un kalna dzīves tālu projām, mājās pie mātes, tātad visdrošākā vietā.
YaDyzAjGaBU_0146.wav|Dzimtkungam tu nebūt neesi acīs vairs iesprūdusi.
YaDyzAjGaBU_0147.wav|Un, kad kļūsi vesela, tad jau viņš arī būs laikam aizbraucis.
YaDyzAjGaBU_0148.wav|Tā mūsu nelaimīgais brauciens uzskatāms savā ziņā gandrīz par laimīgu notikumu.
YaDyzAjGaBU_0149.wav|Saki nu pati vai tā nav?
YaDyzAjGaBU_0150.wav|Ai tētiņ, kur tu tālu aizdomājies projām smiedamās izsaucās Cieba.
YaDyzAjGaBU_0151.wav|Es nebūtu varējusi ne iedomāties, ar kādām rūpēm un bažām tu esi mocījies.
YaDyzAjGaBU_0152.wav|Tu domā, viņš jau mani tā būtu ņēmis atkal klēpī, auklējis un diezin ko vēl ne.
YaDyzAjGaBU_0153.wav|Viņš uz manis laikam dusmīgs, varbūt nebūtu man pat ne acis vairs metis virsū, tamdēļ ka es tam agrāk biju nepaklausīga.
YaDyzAjGaBU_0154.wav|Varbūt viņam ir jau atkal kāda cita.
YaDyzAjGaBU_0155.wav|Bet laikam labāk ir gan tā, kā jau noticis: nu tev vismaz nav jāmocās ar veltīgām domām.
YaDyzAjGaBU_0156.wav|Redzu nu gan, ka tu savu līgavu patiesi mīli, labāk vēlēdamies to klibu un gaudenu, nekā kad būtu jābaidās, vai tā netiek neuzticīga un nekļūst dzimtkungam par pieglauduli.
YaDyzAjGaBU_0157.wav|Tu nebūsi, mīļā, ne kliba, ne citādi gaudena.
YaDyzAjGaBU_0158.wav|Bet pēc dažām nedēļām būsi vesela un veikla uz kājām, kā bijusi, un tad dzersim laimīgas kāzas, divējas reizē.
oHluQTaygDM_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
oHluQTaygDM_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
oHluQTaygDM_0003.wav|Otrā grāmata, deviņpadsmitā nodaļa.
oHluQTaygDM_0004.wav|Auru kalniņā.
oHluQTaygDM_0005.wav|Ziema bija pagājusi, sniegs pa lielumlielai daļai nokusis, un ļaudis, sevišķi jaunā kārta, vakaros gāja nosusējušos auru kalniņos aurot un gavilēt.
oHluQTaygDM_0006.wav|Savs auru kalniņš bija atrodams gandrīz katras sētas tuvumā, kur vien bija kāda daudzmaz augstāka, klajāka vieta ārpus sētiena un dārza, no kurienes sniegs ātrāk nokusa un kur aurotāju balsis varējajo brīvi plūst un skanēt uz visām pusēm.
oHluQTaygDM_0007.wav|Lielāko tiesu par auru kalniņu derēja mazais klajumiņš rijas galā, jo rijas pastāvīgi mēdza celt kādā augstākā, klajākā vietā, kur visiem četriem vējiem nekavēta pieeja, kas bija nepieciešami vajadzīgs labības ķebļošanai un vētīšanai.
oHluQTaygDM_0008.wav|Citai sētai auru kalniņš atradās gatuves galā mežmalā, kur gavilēšana un aurošana sevišķi labi atbalsojās un jo tāli skanēja prom pa pretējo klajumu.
oHluQTaygDM_0009.wav|Kur labākas vietas nebija, tur izgāja tīruma vidū kādā aparā vai smalcītē, nostājās un auroja un gavilēja tik vaļā.
oHluQTaygDM_0010.wav|Tā iztika ar vienkāršu, līdzenu klajumiņu, un tas arī tad tika dēvēts par auru kalniņu, jebšu nekāda kalniņa tur nebija.
oHluQTaygDM_0011.wav|Ja kādai sētai nebija sava auru kalniņa, tad uz šādu sētu skatījās, kā saka, no augšas uz leju, jo pēc vispārēja ieskata tas bija tāds pat trūkums, ja kādai sētai nav pašai savas pirts un saimei sestdienu vakaros jāstaigā mangojoties gar kaimiņu pirtīm.
oHluQTaygDM_0012.wav|Laimīga jutās tā saime, kurai turpat sētas tuvumā atradās labs auru kalniņš.
oHluQTaygDM_0013.wav|Tur pavasaros un vasarās bija ražena izprieca: auroja tur puiši, gavilēja meitas ne tikai no pašu mājām vien, bet arī no dažām apkārtējām sētām, ja vēlējās izpriecāties vairāk sētu saimes kopā.
oHluQTaygDM_0014.wav|Svētdienu pavakarēs sanāca jo liela jauno draudze.
oHluQTaygDM_0015.wav|Tad bija visāda iešana, skriešana un diešana.
oHluQTaygDM_0016.wav|Gāja gan dzērvītēs, gan citās tanīs rotaļās, kur vajadzīga veselas ļaužu rindas ātra griešanās un vicināšanās uz visām pusēm.
oHluQTaygDM_0017.wav|Te bija pavisam citāda vaļība nekā pa Ziemsvētkiem vai Metenī, ejot šādas rotaļas istabas vidū.
oHluQTaygDM_0018.wav|Un kur tad tā lieliskā galošanās un plosīšanās, bēgšana un ķeršana!
oHluQTaygDM_0019.wav|Atskanot pūsto āža ragu ieskarbi skaļajām skaņām, dūku paklusai dūkšanai vai kokļu stīgu mīlīgi maigajai strinkšķēšanai, sākās vakara sakrēsiā arī iecienītās vecvecās dejas.
oHluQTaygDM_0020.wav|Apaļais Mēness, Sudmaliņas un citas, mainīdamās pa starpām ar meitu gavilēm un puišu aurēšanu.
oHluQTaygDM_0021.wav|Auru kalniņi senajā tautas dzīvē bija dižena izpriecas vieta jauno ļaužu kārtai, sevišķi pēc pārlaistās bargās ziemas atdzimtošajā dabas un cilvēku priecīgajā pavasara laikmetā.
oHluQTaygDM_0022.wav|Auru kalniņa izpriecām bija daudz lielāka nozīme nekā vēlāk uznākušajām krogus ballēm ar piedzeršanos un citām to nelabām pavadonēm.
oHluQTaygDM_0023.wav|Dažos apvidos auru kalniņu prieki pastāvēja vēl ilgi līdzās krogu bramanībai.
oHluQTaygDM_0024.wav|Līdz beidzot tauta par novecojušos tos atstāja un aizmirsa.
oHluQTaygDM_0025.wav|Kā dažā citā lietā, tā arī še atmezdama savu pašu veco dabisko kultūru un piegriezdamās jauniem un svešiem, kaut arī bieži mazāk dabiskiem, bet vairāk kaitīgiem ieradumiem un iespaidiem.
oHluQTaygDM_0026.wav|Par savā laikā tik parastā un iecienītā auru kalniņa vārdu tautā allaž pastāvējusi domstarpība.
oHluQTaygDM_0027.wav|Vieni, it kā meitas kaitinādami, mēdza teikt, ka tas savu vārdu dabūjis no tā, ka tur pavasaros puiši un meitas ejot auros, gluži tāpat kā zaķi mežā, arī ūkšēdami un sasaukdamies.
oHluQTaygDM_0028.wav|Tamdēļ tad arī pēc izpriecām auru kalniņā un drīz pēc tam pa Lieldienām pie šūpuļa sekojot kāzas un rudenī šūpuļa kāršana istabā.
oHluQTaygDM_0029.wav|Tā starp auru kalniņu un Lieldienu šūpuli mežmalā un šūpuļa uzkāršanu rudenī istabā esot nenoliedzami sakari...
oHluQTaygDM_0030.wav|Tāda bija vienu gudrība šai lietā.
oHluQTaygDM_0031.wav|Citi gudrinieki atkal galvoja, ka auru kalniņa vārds nozīmējot vienīgi aurošanas vietu, citu neko, tamdēļ ka puiši un meitas tur iet aurot.
oHluQTaygDM_0032.wav|Arī meitas, sirdīgi turēdamās par savu godu, galvoja to pašu, dievodamās, ka nekāda auros iešana tur vis nenotiekot, tikai aurošana, gavilēšana, skriešana un diešana rotaļās tas esot viss.
oHluQTaygDM_0033.wav|Trešie atkal domāja, ka auru kalniņi savu vārdu dabūjuši ir no aurošanas ar balsīm, ir no iešanas auros, jo, kur aurojot, tur arī notiekot auros iešana.
oHluQTaygDM_0034.wav|Šādām domām pievienojās lielākā daļa.
oHluQTaygDM_0035.wav|Lāčubitēs jaunie šo pavasari nebija vēl nevienu vakaru gājuši auru kalniņā.
oHluQTaygDM_0036.wav|Puisis bija viens pats.
oHluQTaygDM_0037.wav|Pašu sētā tam nebija biedra.
oHluQTaygDM_0038.wav|Viņš tāpēc par aurot iešanu laikam nemaz nedomāja un nevienu arī neuzaicināja.
oHluQTaygDM_0039.wav|Vecākā pašu meita bija jau sarunāta līgava.
oHluQTaygDM_0040.wav|Tai vairs nebija nekas saucams un aicināms, kā to darīja meitas, kam nebija savs vēl droši zināms un kas tamdēļ, vakaros gavilēdamas, deva puišiem par sevi ziņu.
oHluQTaygDM_0041.wav|Mazākās māsas, redzēdamas vecāko māsu mierīgu, sevī laimīgu un nekā nerunājam par iešanu auru kalniņā, izturējās arī mierīgi, bet kalpone, būdama jau pieaugusi, prāta cilvēka gados, pati no savas puses neko neuzsāka, skatīdamās un darīdama visu pēc saimnieces pašas meitu parauga.
oHluQTaygDM_0042.wav|Tuvu kaimiņu Lāčubitēm nebija.
oHluQTaygDM_0043.wav|Bet tālākos kaimiņos bija jau kopš pāris nedēļām dzirdēta vakaros un svētdienu pavakarēs puišu aurošana un āžragu pūšana.
oHluQTaygDM_0044.wav|Sestdienu vakaros pāris reizes bija gatuves galā dzirdēta arī jauka koklēšana: kādu tālāku kaimiņu puiši, pārtiešus iedami garām uz kādu citu sētu otrpus birzes, bija šī jaukā trokšņa cēlēji.
oHluQTaygDM_0045.wav|Tikai Lāčubitēs pašās viss bija klusu un mierīgi.
oHluQTaygDM_0046.wav|Svētdien, divas nedēļas pirms Lieldienām, Lāčubitēs atnāca pagasta amatvīra dēls apsērst savu līgavu.
oHluQTaygDM_0047.wav|Viņam bija līdzi atkal kokles.
oHluQTaygDM_0048.wav|Ieturējuši pusdienu, jaunie pastaigādamies aizgāja auru kalniņā, kas atrodas gatuves galā netālu no birzes.
oHluQTaygDM_0049.wav|Nopakaļ iznāca arī pati saimniece.
oHluQTaygDM_0050.wav|Skroderis, gribēdams laikam savas līgavas un viņas piederīgu priekšā palepoties ar jauku dziedāšanu, piedāvājās uzdziedāt bandinieka precību dziesmu.
oHluQTaygDM_0051.wav|Tādu piedāvājumu visi uzņēma ar prieku, un laimīgais puisis, sastīgojis un sastrinkšķinājis savu kokli, dziedāja, jauki koklēdams, šādu dziesmu.
oHluQTaygDM_0052.wav|Lec auseklītis, Dzied lakstīgala, Jau mana meitene Maltuvē mala.
oHluQTaygDM_0053.wav|Ne tai ir tēva, Kas audzinātu.
oHluQTaygDM_0054.wav|Ne tai ir mātes, Kas daudzinātu.
oHluQTaygDM_0055.wav|Apaļa bārīte Kā lauka kartīte.
oHluQTaygDM_0056.wav|Pati sevi daudzina Dzirniņas klaudzina.
oHluQTaygDM_0057.wav|Lec auseklītis, Dzied lakstīgala, Jau manam kumeļam Pakavus kala.
oHluQTaygDM_0058.wav|Dzelzs paši pakavi, Tērauda skārpas.
oHluQTaygDM_0059.wav|Dod tik, Dieviņ., Kumeļam tārpas!
oHluQTaygDM_0060.wav|Vistālie ciemati Būs man tad tuvu Visu tad gūšu, ko nesaguvu.
oHluQTaygDM_0061.wav|Lai vēlu braucu, lai agri jāju, es tumšas naktis Vairs nebēdāju.
oHluQTaygDM_0062.wav|Kur mans kumeliņš Pakavus cirta Akmeņi šķīda, Dzirksteles virta.
oHluQTaygDM_0063.wav|Lec auseklītis, dzied lakstīgala, vēl visa tumša Debesu mala.
oHluQTaygDM_0064.wav|Sedloju sētā Savu kumeliņu.
oHluQTaygDM_0065.wav|Jāšu nu apsērst Savu līgaviņu, jāšu tālu ceļu, jāšu dienu, nakti Pamātes sētiņā Līgavu zagti.
oHluQTaygDM_0066.wav|Lec auseklītis, dzied lakstīgala, Pamātes maltuvē Bārīte mala.
oHluQTaygDM_0067.wav|Apklusa dzirnas, Noklaudzu milna, pamāte kliedza Kā melna dzilna, Škendēja, lādēja, Spiegdama sauca Atpakaļ bārītes Vairs neatsauca.
oHluQTaygDM_0068.wav|Lec auseklītis, dzied lakstīgala, nu manā maltuvē Bārīte mala, pušķotas dzirnas, tīra labibiņa.
oHluQTaygDM_0069.wav|Griez apkārt, griez apkārt, Mana līgaviņa!
oHluQTaygDM_0070.wav|Mūsu pusē šī dziesma nav dzirdēta.
oHluQTaygDM_0071.wav|Es to dzirdēju tagad pirmo reizi.
oHluQTaygDM_0072.wav|Diezin, kur tu to noklausījies, no kā iemācījies?
oHluQTaygDM_0073.wav|teica Anna, kad saderinātais bija dziesmu izdziedājis.
oHluQTaygDM_0074.wav|Ko tu vari savākt, kur skroderis dziesmas ņem kā meitu pamācīdama, nosaka māte.
oHluQTaygDM_0075.wav|Iedams pa sētu sētām šūt, satikdamies ar visādiem ļaudīm, viņš daudz ko dzird, dabū arī zināt tādas dziesmas, ko mēs savā sētā nekad neesam dzirdējušas.
oHluQTaygDM_0076.wav|Bet to es gan saku, ka dziedātā bandinieka dziesma skroderim pašam labi pielīkst.
oHluQTaygDM_0077.wav|Pats viņš taču arī skaitāms pie bandinieku kārtas, lai gan ir pārāks par visiem citiem bandiniekiem, jo saņem jau no katras sētas gatavas bandas.
oHluQTaygDM_0078.wav|Tīru, izkultu labību un nevis tā kā citi bandinieki, kam pašiem sava bandas labība jāpļauj un jākuļ.
oHluQTaygDM_0079.wav|Tas arī tā ir pareizi, teica atkal laimīgā līgava.
oHluQTaygDM_0080.wav|Kur Klāvam lai būtu laika pašam savus bandu rudzus vai auzas pļaut un kult, kad tam pastāvīgi jāšuj, nav viņam arī zirga, ar ko bandas laukus apstrādāt un labību iesēt.
oHluQTaygDM_0081.wav|Zirgs nu gan man būs pašam, runā starpā pagasta amatvīra dēls ar ne mazu lepnumu.
oHluQTaygDM_0082.wav|Ir jau sarunāts, rokasnauda arī iedota.
oHluQTaygDM_0083.wav|Pa Jurģiem vedīšu mājās.
oHluQTaygDM_0084.wav|Bet ko tad, znot, tu darīsi ar zirgu?
oHluQTaygDM_0085.wav|Vai tiešām pats sāksi zemi strādāt?
oHluQTaygDM_0086.wav|Un kas tev ganīs un mitinās zirgu, vai esi savam saimniekam to pielīdzis brīnīdamās taujā saimniece.
oHluQTaygDM_0087.wav|Nē, sievasmāt, pats zemi nestrādāšu, jo arī turpmāk saņemšu no saimniekiem gatavas bandas.
oHluQTaygDM_0088.wav|Zirgs man vajadzīgs tikai līgavas vizināšanai: nu vairs neiešu kājām ne baznīcā, ne tirgū, bet visur braukšu braukšus un līgavu vizināšu sev līdzi.
oHluQTaygDM_0089.wav|Dzirdi nu, Anna, kāda tev būs laba dzīve pie Klāva, priecādamās saka saimniece.
oHluQTaygDM_0090.wav|Bet tad tev, znot, būs liela nomaksa saimniekam par zirga turēšanu.
oHluQTaygDM_0091.wav|Nē, ar saimnieku man nebūs nekāda darīšana zirga dēļ.
oHluQTaygDM_0092.wav|Esmu nodomājis zirgu nodot, māt, pie tevis darbā un mitināšanā.
oHluQTaygDM_0093.wav|Tev tikai divi zirgi.
oHluQTaygDM_0094.wav|Tamdēļ, domāju, trešais nebūs par daudz.
oHluQTaygDM_0095.wav|Varēsi to turēt tāpat kā savu: mitināsi ziemu, laidīsi vasarā ganos un, kad sētā vai ceļā trešais zirgs vajadzīgs, liec to darbā.
oHluQTaygDM_0096.wav|Kad man ar Annu ievajadzēsies kur braukt, abi atnāksim te, jūgsim savu zirgu ilksīs un brauksim.
oHluQTaygDM_0097.wav|Arī rati būs man pašam savi: tie ir jau pataisīti un tikai kalējam vēl apkaļami.
oHluQTaygDM_0098.wav|Līdz mūsu kāzām tiem jātop pilnīgi gataviem, un kāzu braucienā pirmo reizi vizināšu Annu savos ratos un ar savu zirgu.
oHluQTaygDM_0099.wav|Sievasmāte, priecādamās par znota tādu uzņēmīgu nodomu, nosaka tikai:
oHluQTaygDM_0101.wav|Viņreiz dziesmā pārmeti puišu Dievam, ka tas tevi neredzot, neesot tev ne savas līgaviņas, ne sava kumeliņa.
oHluQTaygDM_0102.wav|Bet taču viņš tevi cel vīra kārtā un cels arī iabā kumeļā.
oHluQTaygDM_0103.wav|Tālāk saimniece nopriecājas, ka turpmāk nu, kad mājās būs trīs zirgi, varēšot uzplēst un apstrādāt arī tās zemes, kas līdz šim viena vai otra lauka galā gulējušas atmatā, tamdēļ ka trūcis vajadzīgā zirgu spēka.
oHluQTaygDM_0104.wav|Tas ir prieks un gods ikvienai ģimenei, kad ar jauniem radiem tanī ienāk arī jauns spēks un jauns uzņēmības gars, viņa priecīga piebilst.
oHluQTaygDM_0105.wav|Tija un Maiga, kurām vēl dziesmu prieks ir vairāk prātā nekā saimniecības lietas, gribētu savu nākošo svaini pierunāt, lai vēlreiz uzdzied bandinieka precību dziesmu, kurā dažas vietas vēl labi neatcerētos, kad Anna iesaucas, ka Cieba nākot ar Matīsu.
oHluQTaygDM_0106.wav|Jā, no birzes pa celiņu nāca abi divi lejup.
oHluQTaygDM_0107.wav|Cieba bija solījusies šodien atnākt, un Matīss vai nu nejauši, vai arī pēc iepriekšējas norunas bija viņu ceļā saticis, un tā viņi nu reizē ieradās te.
oHluQTaygDM_0108.wav|Pēc vispārējas aprunāšanās Cieba, kas bija nākusi taisni no dižās muižas, zināja stāstīt, kas tur lēcies jauns.
oHluQTaygDM_0109.wav|Zirgu Maušis, kas jau viņreiz pārradies no savas slepenās uzturēšanās vietas leišos, tagad atkal bijis muižā un lielījies, ka nu skaidri zinot, kas tie bijuši par puišiem, kas pagasta dienā pagājušā rudenī to pārģērbuši par zaldātu, ielikuši laivā, palaizdami tad vēja un vilnu vaļā, kur viegli būtu varējis noslīkt.
oHluQTaygDM_0111.wav|To stāstīdama, Cieba nekavējās izteikt savu prieku par to, ka Matīss visam tam žīda muļķošanas notikumam, kā par laimi, nav nemaz bijis klāt.
oHluQTaygDM_0112.wav|Skroderis tomēr ieteica Ciebai daudz nepalaisties uz to: kādi Matīsa vai viņas nelabvēļi varot žīdam iemelst to, kas nav, un žīds, būdams tagad nikns, drīzāk ticēšot ļaunu nekā labu.
oHluQTaygDM_0113.wav|Bez tam tas uz zemnieku puišiem tagad vispār esot nejauks un tamdēļ raudzīšot kaitēt visiem un ikvienam, kur vien kā iespēdams.
oHluQTaygDM_0114.wav|Viņš tamdēļ Matīsam kā savam nākošam svainim dotu padomu negaidīt nekādu Jēkaupeni.
oHluQTaygDM_0115.wav|Bet precēties jau drīzāk, lai viņu jo laikus var ierakstīt precētu vīru sarakstā, tā ka ķeramā laikā viss ir pilnīgā skaidrībā un lai neiziet tā, kā ar dažu noticis, kas arī gan jau bijis apprecējies.
oHluQTaygDM_0116.wav|Bet ieskaitīšana precētu vīru rindā nokavēta, un tad tikpat saķerts un nodots zaldātos.
oHluQTaygDM_0117.wav|Bet, kad jau esi zaldātos nodots, tad lūko tikt atpakaļ mājās nobeidza savu pamācību pagasta amatvīra dēls.
oHluQTaygDM_0118.wav|Šādu valodu visi atrada gudru un prātīgu, sevišķi māte.
oHluQTaygDM_0119.wav|Uz viņas ciešu vēlēšanos tad arī vienprātīgi nolēma abējas kāzas svinēt nevis pa Jēkaupeni, bet pa Vasarsvētkiem.
oHluQTaygDM_0120.wav|Pagasta amatvīra dēls solījās steidzināt savu ratu apkaldināšanu, lai līdz kāzu dienai tie būtu gatavi.
oHluQTaygDM_0121.wav|Kad tā par jaunu bija nokārtots kāzu jautājums, Cieba pastāstīja arī citas jaunas ziņas par muižas dzīvi.
oHluQTaygDM_0122.wav|Svarīgākā vēsts bija tā, ka Salms Salms šonedēļ pārradies mājās un pavisam nodilis un noplīsis, gandrīz basām kājām, jo visu ceļu uz dzimteni pa lielākai daļai tikai kājām nostaigājis, tā ka zābaki pagalam noplīsuši.
oHluQTaygDM_0123.wav|Par savu dzīvi Vāczemē citiem neko nestāstot, bet no saimnieces, kas Ciebu visai ieredzot, dabūjusi zināt, ka Salmam Salmam Vāczemē gauži slikti klājies: abi prinči esot pazuduši, nezin kur palikuši.
oHluQTaygDM_0124.wav|Arabellas kundzene, kas esot šejienes muižniece, tam pastāstījusi, ka prinči laikam neesot nekādi prinči: tie piesavinājušies viņas līdzpaņemto naudu un dārgās rotaslietas un tad nozuduši, atstādami viņu vienu, tā ka tai neesot vairs ko ēst un jālūdzot palīdzība no citiem.
oHluQTaygDM_0125.wav|Teikusies uzmeklēt savu bijušo vīru.
oHluQTaygDM_0126.wav|Salms Salms tad, nezinādams nekā, ko iesākt, griezies atpakaļ uz dzimtenes pusi.
oHluQTaygDM_0127.wav|Nācis gandrīz visu ziemu, šur tur kādas dienas pastrādādams, nopelnīdams kādu gabalu maizes, un tad tik atkal gājis.
oHluQTaygDM_0128.wav|Pats teicis saimniecei, ka pagājušā ziema bijis grūtākais gabals visā viņa mūžā.
oHluQTaygDM_0130.wav|Ir pasaulē arī tādi blēži, kas dzīvo pa kundziski, brauc tāpat kā visi lieli kungi lepnās karietēs, mājo greznās pilīs un dara blēdības brīnīdamies izsaucās pagasta amatvīra dēls.
oHluQTaygDM_0131.wav|Taba ja, kungiem savi zagļi, mums atkal savi.
oHluQTaygDM_0132.wav|Bet dižos zagļus un smalki mācītos blēžus grūtāk dabūt rokā nekā mazu ļaužu zaglīšus.
oHluQTaygDM_0133.wav|Diezin ko dzimtkungs tagad nedotu, ja varētu saķert blēdīgos prinčus, noteica saimniece.
oHluQTaygDM_0134.wav|Dzimtkungs, māt, par blēžu prinčiem un viņu nedarbiem varbūt vēl nekā nezina, tā atkal Cieba.
oHluQTaygDM_0135.wav|Bet muižkungs ar saimnieci abi lielos rūpestos, skaidri nu dabūdami zināt, ka pagājušā rudenī šie tik lieliski uzņemtie prinči izrādījušies par bīstamiem blēžiem.
oHluQTaygDM_0136.wav|Jo nevar zināt, vai tie nav atslēguši dzimtkunga dzelzs skapi un izņēmuši varbūt zelta lietas un dārgakmeņus.
oHluQTaygDM_0137.wav|Uz Lieldienām gaida pārbraucam dzimtkungu, un, kad viņš atslēgs dzelzs skapi un noglabātās mantas vairs neatradīs, ko tad?
oHluQTaygDM_0138.wav|Saimniece teic, viņa nevarot vairs nevienu nakti mierīgi gulēt, iedomājoties, kas nu būs.
oHluQTaygDM_0139.wav|Jā, tā saimniecei ar muižkungu tagad abiem liels uztraukums un rūpests.
oHluQTaygDM_0140.wav|Un kur tad palicis karapuisis Kažis, kad Salms Salms nācis no Vāczemes projām?
oHluQTaygDM_0141.wav|Par to nekā neesi teikusi: vai tas palicis tur vai ceļā pazudis, vai pārkūlies viņam līdzi mājās?
oHluQTaygDM_0142.wav|Ai, par to, māt, tagad gandrīz neviena dvēsele vairs negādājas.
oHluQTaygDM_0143.wav|Saimniecei, kas labprāt mīl par citiem pārvaicāt un visus pārzināt, tagad pašai savs dižais rūpests.
oHluQTaygDM_0145.wav|Lušķe, kas senāk tā teicās rūpējamies, gādājamies par bāriņu, tagad norūpināta pati ar savu bērnu, jo tas visu ziemu sērgaļāja un nu tikai sākot atspirgt, tomēr nevarot zināt, vai izķeips vēl vai aizies.
oHluQTaygDM_0146.wav|Vienīgi mēs divas ar jaunāko nameni apvaicājamies Salmam Salmam par Kaža likteni, bet tas, kaudamies pats ar savu nelaimi, pavisam maz liekas par bāra bērnu gādājies, jo nezināja gandrīz nekā pateikt, kas ar to noticis, kur palicis.
oHluQTaygDM_0147.wav|Tikai tik daudz dabūjām zināt, ka no pirmā gala pieņemts kādā vietā kungiem par zābaku tīrītāju.
oHluQTaygDM_0148.wav|Kā puišelim klājies tālāk: vai ilgi turējies tur, vai kur palicis, par to nekā nesaka.
oHluQTaygDM_0149.wav|Taba ja, tā, rau, iet pasaulē.
oHluQTaygDM_0150.wav|Dieva roka cilvēkus izsēj, izmētā dzīvē kā sējēja roka graudus tīrumā, lai tad paši zinās, kā dīgst un aug vai nīkst un aiziet bojā.
oHluQTaygDM_0151.wav|Šie bāriņi pat, viens, kā jau nepievākts un neviena neredzēts bērns, aizskrējis svešumā.
oHluQTaygDM_0152.wav|Mazākais brālītis, nevienam rads, nevienam vajadzīgs, staigā muižas cūku baram līdzi.
oHluQTaygDM_0153.wav|Labi, ka tāds īnītis dabū muižā paēst, citādi gan pavisam nonīktu.
oHluQTaygDM_0154.wav|Nevar zināt, ko Dievs domā ar tādu nieku darīt: liks augt lielam un kļūt par cilvēku vai vāks pie sevis.
oHluQTaygDM_0155.wav|Kur Dievs šo, tādu nejēgu, liks, noteica kalpone, nu, Dievam ir visādi amati, arī visādi ļaudis vajadzīgi, piebilst saimniece.
oHluQTaygDM_0156.wav|Tā runājoties, laiks pagāja ātri.
oHluQTaygDM_0157.wav|Pagasta amatvīra dēls atvadījās un devās pirmais savās gaitās: vēl līdz Lieldienām viņam bija jāapšuj kāda lielāka saime, un tamdēļ laikus devās turp, lai šovakar varētu vēl noņemt visiem mēru un rītu jau agri sākt pašu darbu.
oHluQTaygDM_0158.wav|Citi vēl palika auru kalniņā un, tā kā saule laidās jau uz mežu galiem, tad sarunāja izlietot šo gadījumu un ņemt šovakar labi aurot un gavilēt, jo pa to starpu arī puisis bija pārnācis, un abi ar Matīsu tad divatā teicās būt labi aurotāji.
oHluQTaygDM_0159.wav|Taba ja, vismaz jel vienu vakaru vajag arī mūsu auru kalniņā labi izauroties un izgavilēties: citādi ļaudis sāks vēl tērgāties, ka Lāčubitēs meitām un puišiem balsis pa ziemu aizrūsējušas, noteica māte, kā jaunos musinādama un skubinādama uz dziedāšanu.
oHluQTaygDM_0160.wav|Bet tad, Tija, Maiga, Made, rādiet nu savu balss varu!
oHluQTaygDM_0161.wav|Mēs divas ar Annu esam jau sarunātas, mums balsis vairs tik diženi neskanēs, jokoja Cieba, griezdamās pie jaunākām māsām un kalpones un atgādinādama vecveco ticējumu, ka saderinātām meitām dziedot smokot balsis.
oHluQTaygDM_0162.wav|Kalpone arī nelikās divreiz teikties.
oHluQTaygDM_0163.wav|Pagājusi pāris soļu uz priekšu no citiem nostāk un paspērusi kāju uz kāda augstāka ciļņa.
oHluQTaygDM_0164.wav|Viņa uzsāka gavilēšanu, spēcīgā balsī dziedādama, tā ka tālu visapkārt skanēja ir gari vilktā meldiņa, ir teiktie vārdi.
oHluQTaygDM_0165.wav|Nākat, puiši, nelepojat, kad es saucu vakarā!
oHluQTaygDM_0166.wav|Bez palaga negulēsit, bez pelēkas villainites.
oHluQTaygDM_0167.wav|Gavilēja un auroja ilgi un dažādi gan sievietes vien, gan vīrieši vien, gan atkal abēji kopā.
oHluQTaygDM_0168.wav|Izpriecas auru kalniņā beidzās, kad jau bija pilnīgi satumsis.
oHluQTaygDM_0169.wav|Matīss devās turpat no auru kalniņa projām.
oHluQTaygDM_0170.wav|Cieba palika pa nakti Lāčubitēs viņai bija laika pāriet arī rītu pa dienu, jo bija izprasījusies saimniecei uz divām dienām.
oHluQTaygDM_0171.wav|Ejot ar māti un jaunākām māsām citiem nopakaļus no auru kalnina mājup, māte Ciebai vaicāja:
oHluQTaygDM_0172.wav|Tu Matīsu nepaturēji pa nakti, varēja jau pārgulēt te un ir tad rītu, agrāk pieceldamies, būtu varējis būt laikā savā darba vietā.
oHluQTaygDM_0173.wav|Kā tad šo tagad te, lai patur, kad nav nekāda reize atvaicāja Cieba mātei kā izbrīnīdamās.
oHluQTaygDM_0174.wav|Pirms Jurģiem meitas neiet gulēt ārā un tad arī nevar puišus pieņemt.
oHluQTaygDM_0175.wav|Lai gan mēs esam saderināti un mūsu kāzas jau cieši norunātas, tomēr darīt visām parašām pretim un palikt ļaudīm par aprunu un izsmieklu es nevēlos.
oHluQTaygDM_0176.wav|Cita lieta,ja viņš būtu kāds svešinieks, kas te pirmo reizi atnācis lūkoties un gribētu ar mani iepazīties, tad gan būtu jāiet gulēt klāt.
oHluQTaygDM_0177.wav|Bet tagad nebūtu nekāda prāta viņu te parurēt, un ko teiktu pasaule, ja dabūtu to zināt?
oHluQTaygDM_0178.wav|Māte nebilda vairāk ne vārda, klusu sevī priecādamās, ka Cieba, būdama vēl tik jauna, prot jau tā stingri ievērot visas pieklājības parašas.
oHluQTaygDM_0179.wav|Viņa ne brīdi nešaubījās, ka tā būs dienās savā dzīvē krietna un saprātīga sieva, kas ir pati zinās visur pareizi turēties, ir savu saimi mācēs vadīt un valdīt, kā nākas.
oHluQTaygDM_0180.wav|Patīkami viņai bija arī, ka jaunākās meitenes dabūja dzirdēt Ciebas prātīgo valodu.
aW2l4sWiW2U_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
aW2l4sWiW2U_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
aW2l4sWiW2U_0003.wav|Otrā grāmata, septiņpadsmitā nodaļa.
aW2l4sWiW2U_0004.wav|Pēc visa tā.
aW2l4sWiW2U_0005.wav|Pēc priecīga un neizsakāmi laimīga iemidziena Cieba uzmodās savāda, tīksmīga uztraukuma trīsās, pati nezinādama, cik ilgi gulējusi.
aW2l4sWiW2U_0006.wav|Istabā bija pilnīgi tumšs.
aW2l4sWiW2U_0007.wav|Izkāpusi no gultas, viņa piegāja pie loga un, pavilkusi aizkarus sāņus, lūkojās ārā.
aW2l4sWiW2U_0008.wav|Arī tur bij tumša nakts bet debesis mirdzēja vienās zvaigznēs.
aW2l4sWiW2U_0009.wav|No Sietiņa ceļa gaitas bija noredzams, ka ir jau vēlu naktī.
aW2l4sWiW2U_0010.wav|Matīsu dzirdēja vēl mierīgi šņācam.
aW2l4sWiW2U_0011.wav|Pilī viss likās būt dziļā miegā.
aW2l4sWiW2U_0012.wav|Nebija nekur dzirdamsnekāds troksnis, kā jau nakts laikā, kad visi uz dusu.
aW2l4sWiW2U_0013.wav|Vai arī citi visi gulēja vēl vakarēju gulumos vai arī tie pa dienu bija varbūt piecēlušies un tikai vakarā atkal likušies gulēt, to viņa nevarēja nozināt.
aW2l4sWiW2U_0014.wav|Arī ārā, pagalmā un citur visur valdīja dziļš klusums.
aW2l4sWiW2U_0015.wav|Nevienā ērbēģu logā neredzēja uguni spīdam, neredzēja neviena cilvēka nekur kustamies; pat naktssargs, kas katru nakti staigāja ap muižas ēkām, tagad nebija nekur manāms.
aW2l4sWiW2U_0016.wav|Atlaidusi aizkaru atpakaļ agrākā kārtībā, viņa aizgāja pie gultas un modināja Matīsu, uzlikdama tam roku uz kamieša, un čukstēja:
aW2l4sWiW2U_0017.wav|Vēl neesi izgulējies?
aW2l4sWiW2U_0018.wav|Nebiju domājusi, ka manam vīriņam būs tik daudz miega un taisni mūsu kāzu naktī gulēs tā, ka to vajadzēs modināt.
aW2l4sWiW2U_0019.wav|Cik var būt laiks vaicāja Matīss, paceldamies uz spilvena pussēdus.
aW2l4sWiW2U_0020.wav|Kā lai es to zinu?
aW2l4sWiW2U_0021.wav|Visur tumšs un kluss.
aW2l4sWiW2U_0022.wav|Visa muiža vēl dziļā miegā.
aW2l4sWiW2U_0023.wav|Skatījos pa logu, nekur nekas nav redzams.
aW2l4sWiW2U_0024.wav|Vai nebūtu laiks celties un vākties no kungu istabām ārā, ka vēlāk neiziet plāni?
aW2l4sWiW2U_0025.wav|Sevišķi mums diviem, kas esam gulējuši kundzenes pēļu gultā zem zīžu apsegiem.
aW2l4sWiW2U_0026.wav|Es jau arī gribētu tikt no šejienes ārā, mest visas zīda lupatas no sevis nost un ģērbt pati savas drēbes virsū.
aW2l4sWiW2U_0027.wav|Bet kurp lai tumsā ejam, kur ko lai atrodam, kad visur tumšs un viss kalns vēl dziļā miegā?
aW2l4sWiW2U_0028.wav|Tad paliksim vēl tepat un gulēsim, kā gulējuši, līdz celsies arī citi.
aW2l4sWiW2U_0029.wav|Otrreiz savā mūžā droši vien nekad vairs negulēsim ne tādā istabā, ne tādā gultā.
aW2l4sWiW2U_0030.wav|Nav galu galā mūsu vaina, ka svešie prinči visu muižu apgriezuši pavisam otrādi.
aW2l4sWiW2U_0031.wav|Ko mēs tur varējām darīt, kad viņi mūs ieraidīja šinī istabā?
aW2l4sWiW2U_0032.wav|Mīļais, dārgais, patiesībā es arī gribu vēl pagulēties, Cieba teica, nolikdamās Matīsam blakus un to apkampdama.
aW2l4sWiW2U_0033.wav|Galva man arī vēl pasmaga.
aW2l4sWiW2U_0034.wav|Laikam par daudz iedzēru to putojošo dzērienu, sevišķi beigās, kad mūs ieveda šinī istabā.
aW2l4sWiW2U_0035.wav|Un kad visi, dzerdami mums uzdziras, tā spiestin spieda dzert, tad es arī, priecīga un laimīga, ka tieku vaļā no prinča nagiem.
aW2l4sWiW2U_0036.wav|Nekā vairs nebēdādama, izdzēru dažas glāzes līdz dibenam, un tas ir bijis par daudz, bet gan būs viss labi.
aW2l4sWiW2U_0037.wav|Arī šīs nakts trakās dēkas man lielas rūpes nedara.
aW2l4sWiW2U_0038.wav|Paši uz savu galvu neviens nekā neesam darījuši tik klausījuši saimnieces un prinču pavēlēm.
aW2l4sWiW2U_0039.wav|Kā iztiks visi mazie ļaudis, tā iztiksim arī mēs, un tev jāzina, manu dārgo, ka es esmu īsts laimes bērns.
aW2l4sWiW2U_0040.wav|Dzimusi un dzīvoju zem laimes zvaigznes.
aW2l4sWiW2U_0041.wav|Un viņa pārstāsta tam visus tos notikumus, kad tai kādreiz uzbrukušas kādas bēdas un nedienas, un ka viss ikreiz izdevies par labu.
aW2l4sWiW2U_0042.wav|Nākošā rītā visi ļaudis muižā agri modās, cēlās un steidzās ikviens savās gaitās, paši it izbrīnījušies un nobijušies par tik ilgu gulēšanu un darba atstāšanu.
aW2l4sWiW2U_0043.wav|Dažs labs pūlējās atcerēties, cik ilgi īsti gulējis un kas noticis vakar un aizvakar.
aW2l4sWiW2U_0044.wav|Kauna dēļ negribēja to labprāt viens otram taujāt, bet sevī vien nevarēja visu vairs iedomāties un iecerēties.
aW2l4sWiW2U_0045.wav|Tik neskaidra vēl bija galva dažas labam arī pēc visa ilgā gulējuma.
aW2l4sWiW2U_0047.wav|Kas to būtu domājis, ka tas var padarīt cilvēku tik nemanīgu un galvu apdullināt uz tik ilgu laiku?
aW2l4sWiW2U_0048.wav|Nē, nē, vīnu lai labāk dzer kungi un citi vaļas cilvēki, kam pēc tam laika diezgan ilgi gulēt.
aW2l4sWiW2U_0049.wav|Zemnieka cilvēks lai paliek pie sava stopa alus un labas čarkas: lai dzēris vairāk vai mazāk, jupis tālab tevi neraus, nobijis savu reizi krogū, ej mājās, dzērumu drīz izgulēsi un būsi laikā atkal pie darba...
aW2l4sWiW2U_0050.wav|Tā dažs sevī šorīt noprātoja, ar smagu galvu staigādams arklam pakaļ patlaban sākās rudzu sēšana un iestrādāšana vai atkal grūti cilādams druvā dakšu, dodot miežu gubiņas uz vezuma.
aW2l4sWiW2U_0051.wav|Laiks visas šīs dienas bijis jauks, nelielo rīta rasu vējš drīz nopūta, un tālab jau tūliņ pēc azaida varēja stāties pie aizkavētās miežu ievešanas.
aW2l4sWiW2U_0052.wav|Ari prinči un viņu ļaudis šodien cēlās laikā un taisījās ceļā.
aW2l4sWiW2U_0053.wav|Kad ļaudis gāja pusdienā, bet prinči ar Arabellas kundzēni nupat bija ieturējuši uz lievenēm azaidu, tur piebrauca viņu lieliskā kariete ar sešiem zirgiem priekšā un poriteli visiem priekšgalā.
aW2l4sWiW2U_0054.wav|Vienā no gari jūgtajiem priekšas zirgiem sēdēja sedlos nevis vairs līdzšinējais jātnieks, bet Salms Salms.
aW2l4sWiW2U_0055.wav|Arabellas kundzene bija viņam ieteikusi un uzvedinājusi braukt viņiem līdzi.
aW2l4sWiW2U_0056.wav|Lai Salmam Salmam tas būtu iespējams.
aW2l4sWiW2U_0057.wav|Tad viņa bija pierunājusi vienu no līdzšinējiem jātniekiem atdot savu vietu viņas jaunajam sulainim.
aW2l4sWiW2U_0058.wav|Tā viņa dēvēja Salmu Salmu.
aW2l4sWiW2U_0059.wav|Un jātnieks pret zināmu atlīdzību to arī labprāt darīja, sevišķi vēl tāpēc, ka teicās esam no Talsiem, kur dzīvojot viņa radi, un gribot griezties atpakaļ pie tiem.
aW2l4sWiW2U_0060.wav|Vagaris gan gribēja Salmu Salmu pierunāt palikt savā vietā, bet tas nebija pierunājams, jo prinču radiniece solījusies, kad nobrauks Vāczemē, ņemt viņu pie sevis par sulaini, tad viņš varēšot jātnieka vietu atstāt un dzīvot pie viņas, kur tikpat kā nekas nebūšot darāms.
aW2l4sWiW2U_0061.wav|Vagaris, vecs prāta vīrs būdams, gan gribēja puisi biedināt no vieglas dzīves un bezdarba vietas meklēšanas, bet daudz neko nedrīkstēja arī runāt, apzinādamies, ka muižas sudikam neklājas nekur darīt un domāt citādi, kā kungi vēlas.
aW2l4sWiW2U_0062.wav|Tā Salms Salms neatrunāts un neaizkavēts lepni sēdēja vienam priekšas zirgam sedlos, kad prinču kariete piebrauca pie lievenēm.
aW2l4sWiW2U_0063.wav|Muižas ļaudis, it ar žēlumu noskatīdamies uz šo savu apbrīnoto darba biedru, sprieda, ka jaunajā ģērbā un zirgam mugurā tas neizskatoties tomēr ne pusi tik brašs un cēls kā līdz šim savās paša parastajās drēbēs.
aW2l4sWiW2U_0064.wav|Dažas meitas dusmojās, citas paslepus raudāja, redzēdamas brašo, lepno puisi viņas atstājam kā pavisam nevērtas.
aW2l4sWiW2U_0065.wav|Daža sieva atkal, meitas kaitinādama, teica.
aW2l4sWiW2U_0066.wav|Re, kāda laime atnāk cilvēkam, kas ar pašu kārtas meitām neielaidās, bet lepni vien nesās kā kungu dēls: nu tiek pie princeses draugu kārta.
aW2l4sWiW2U_0067.wav|Kas šim tur kaitēs?
aW2l4sWiW2U_0069.wav|Bruģu meitas var nagus sūkāt, noskatīdamās tam pakaļ.
aW2l4sWiW2U_0070.wav|Meitām jau tā īgns prāts, sevišķi tām, kas bija sevī iedomājušās patīkam lepnajam puisim: bija viņas taču pašas savām acīm redzējušas vakarrīt, trakajām dzīrēm beidzoties, svešo kundzēni ievedam Salmu Salmu savā istabā.
aW2l4sWiW2U_0071.wav|Un nu sievas šo kundzenes draugu vēl tā ķizī viņām priekšā, vildamas viņas caur zobiem!
aW2l4sWiW2U_0072.wav|Dusmās šņākdamas, viņas kustas katra savā gaitā, sevi nolādēdamas nezin no kurienes uzkūlušos svešos prinčus ar visu viņu radinieci un viņu doto pagastu.
aW2l4sWiW2U_0073.wav|Jaunāko nameni redz visai noraudājušos.
aW2l4sWiW2U_0074.wav|Iet un dara savu darbu, lakatu aizvilkusies dziļi aiz sejas.
aW2l4sWiW2U_0075.wav|Bieži arī slauka sev acis un stipri nošņauc degunu, kas viss norāda uz dziļu dvēseles satricinājumu.
aW2l4sWiW2U_0076.wav|Ciebai viņa nesaka ne vārda, kas kait un kamdēļ tādas raudas, bet Cieba sevī vēro, kas te var būt par iemeslu.
aW2l4sWiW2U_0077.wav|Tai meitiņai gan laikam godiņš paputējis, viņa domā.
aW2l4sWiW2U_0078.wav|Tā iet, kad grib dabūt skaistus gredzenus.
aW2l4sWiW2U_0079.wav|Pirkstā gan neviena neredz, bet dabūto gredzenu izgudrēm būs noslēpusi un nevienam vēl nerāda.
aW2l4sWiW2U_0080.wav|Kad tā varētu noslēpt arī negodu kā gredzenus, tad jau tādām meitiņām gan būtu labi.
aW2l4sWiW2U_0081.wav|Ak, ja tik vēlāk nenākas vēl dažām tāpat bimbāt, kā Annele to tagad dara, tā Cieba sevī spriež, bet citām nesaka par savām domām nekā.
aW2l4sWiW2U_0082.wav|Atvadoties un sacīdami saimniecei paldies par labu uzņemšanu un čaklu apkalpošanu, prinči vēlreiz atgādina, ka visus izdevumus pagasta sarīkošanas lietā viņi ņem uz sevi un ka Vāczemē, tiekoties ar Bruģu lielkungu, visu tam nolīdzinās.
aW2l4sWiW2U_0083.wav|Nu, ņemiet, augsti godātie, žēlīgie prinču lielkungi, visu par labu, kā bijis, saka saimniece, zemu paklanīdamās.
aW2l4sWiW2U_0084.wav|Kā es pratu un zināju, tā rīkoju un darīju.
aW2l4sWiW2U_0085.wav|Ja būtu bijuši mūsu kungi paši mājās, varbūt gan daudz kas būtu bijis labāk.
aW2l4sWiW2U_0086.wav|Nē, nē, mīļā saimniec, pasteidzas viņu nomierināt jaunākais princis.
aW2l4sWiW2U_0087.wav|Viss bija labi un taisni tā, kā mums patika.
aW2l4sWiW2U_0088.wav|Vairāk un labāk neko nevēlamies.
aW2l4sWiW2U_0089.wav|Nu, paldies, paldies jums, augsti godātie, žēlīgie prinču lielkungi, par to, ka esat ar visu mierā, runāja atkal saimniece lielā padevībā.
aW2l4sWiW2U_0090.wav|Bet, kad pārbrauks muižkungs un vajadzēs tam stāstīt, kādi augsti viesi apmeklējuši mūsu muižu, es nezināšu pateikt augsto viesu vārdus.
aW2l4sWiW2U_0091.wav|Viena augstā viesa vārdu gan zinu, tas ir Oldenburgas princis un Igauņzemes ģenerālgubernators, bet jūsu vārdu, augsti godāts prinča lielkungs, es nezinu.
aW2l4sWiW2U_0092.wav|Vai jūs nebūtu tik žēlīgi to pasacīt vai uzrakstīt, lai tad varētu to pateikt ir muižkungam, ir mūsu lielkungiem, ja jums varbūt negadītos tos Vāczemē satikt?
aW2l4sWiW2U_0093.wav|Nu labi, mīļā saimniec.
aW2l4sWiW2U_0094.wav|Es savu vārdu uzrakstīšu.
aW2l4sWiW2U_0095.wav|Pateikšu jums to arī tāpat, atteica jaunākais princis, brītiņu padomājis, un tad, dabūjis škautnīti papīra.
aW2l4sWiW2U_0096.wav|Uz tā kaut ko uzrakstīja un iedeva papīra clrumsliņu saimniecei, kas, padevīgi pateikdamās, to it ar drebošu roku paņēma un tad ienesa iekšā un noglabāja kumodē kā retu dārgumu.
aW2l4sWiW2U_0097.wav|Bija uz papīra taču rakstījis princis pats ar savu augstdzimušu roku savu vārdu.
aW2l4sWiW2U_0099.wav|Arabellas kundzene atvadoties priecīgi lepna jokodamās stāstīja saimniecei, ka nu viņai būšot sulainis ne vien ar visai staltu, cēlu augumu, bet arī ar varen dižu un jaukskanīgu vārdu.
aW2l4sWiW2U_0100.wav|Kad viņa to saukšot vārdā.
aW2l4sWiW2U_0101.wav|Pie tam izrunādama šo vārdu drusku caur degunu un ar mazas iešņākšanās pieskaņu.
aW2l4sWiW2U_0102.wav|Tad šis vārds izklausīšoties tīri kā Solms Solms un daži domāšot, ka viņu apkalpo kāds grāfs Solms.
aW2l4sWiW2U_0103.wav|Joka pēc viņa arī savu sulaini reizēm dēvēšot vienkārši par savu grāfu, kāda iesauka tam ļoti labi piestāvēšot.
aW2l4sWiW2U_0104.wav|Tagad šis staltais grāfs pagaidām sēdēja vienam gari jūgtajam karietes zirgam sedlos, un, tiklīdz atskanēja poriteļa kančukas plīkšķis un viņa zirgs sāka lēkāt lepnos lēciņos.
aW2l4sWiW2U_0105.wav|Tad arī kučieris savu garo un jātnieki savas īsās pātagas saplikšķināja un uz pēdām lecināja arī savus zirgus vieglos, sīkos galopa lēcienos.
aW2l4sWiW2U_0106.wav|Salms Salms gan neko nezināja no šādiem jātnieka pienākumiem, bet viņa zirgs bija jau pieradis pie visiem vajadzīgiem paņēmieniem un lēca un lēkāja pats no sevis citiem līdzi, bet Arabellas kundzene, izliekusies pa karietes logu, ziņkārīgi priecīgi lūkojās, kā viņas grāfs turas un iznesas sedlos.
aW2l4sWiW2U_0107.wav|Tā braši cēlais Salms Salms, šis īsti latviskā jaunāku laiku vīriešu ģērba nodibinātājs savā dzimtenē, aizjāja projām, pavadīts visu Bruģu muižas ļaužu skatieniem.
aW2l4sWiW2U_0108.wav|Pirms kaut ko sarunādamies, izteikdami šādas vai tādas piezīmes, bet tad klusēdami, laikam nogrimuši katrs savās domās par cilvēku dzīves raibiem likteņiem, tie labu brīdi nolūkojās jātniekiem un aizbraucošai karietei.
aW2l4sWiW2U_0109.wav|Pakaļ, pēc augsto viesu aizbraukšanas saimniece ar kalponēm un citiem kalna ļaudīm stājās pie istabu tīrīšanas, vēdināšanas un istablietu nolikšanas parastā kārtībā, kā arī vāca kopā savazātos kungu un kundzēnu smalkos kreklus un gultas veļu, lai dotu tos mazgāšanā.
aW2l4sWiW2U_0110.wav|Re, kas te par šķīdumu, kas par dilumu, Teica Cieba saimniecei, kad divas vien atradās kādā guļamistabā, kur bija savākta visa ballē novazātā veļa.
aW2l4sWiW2U_0111.wav|Un kur Cieba iesēja to divos lielos palagos, lai tad abas nastas stieptu lejā, kur tās virtuvē nosvērs.
aW2l4sWiW2U_0112.wav|Un tad nodos mazgātājai, jo muižā tāds paradums, nododot kungu veļu mazgāšanā, nevis to skaitīt, bet nosvērt un pēc svara atkal saņemt atpakaļ, tādēļ ka skaitīt pa atsevišķiem gabaliem saimniecei nav laika.
aW2l4sWiW2U_0114.wav|Ir jau gan šoreiz liels šķīdums smalkās veļas, tīri kā pēc vislielākās kungu balles, viņa saka, Ciebai piebalsodama.
aW2l4sWiW2U_0115.wav|Nav arī par to brīnums: bija taču visai kalna saimei un vēl dažiem citiem muižas ļaudīm kungu krekli mugurā, un kur tad meitām baltie apakšsvārki!
aW2l4sWiW2U_0116.wav|Bet visu izmazgās koši baltu, un atgodēsim atkal, kā nākas, tā ka nekā nevarēs zināt.
aW2l4sWiW2U_0117.wav|Par to nekas, bet man cits kas dara rūpes: kā būs ar pašām balliniecēm, kas dejoja un priecājās smalkajos kreklos, baltajos apakšsvārkos un zīda drēbēs?
aW2l4sWiW2U_0118.wav|Vai tās būs visas izgājušas sveikā no šīs trakās pagasta balles?
aW2l4sWiW2U_0119.wav|Kad katra varētu savu godu tikpat ātri un viegli dabūt tīru un baltu kā sasvīdušu kreklu, tad gan būtu jauki, bet tā vis nav.
aW2l4sWiW2U_0120.wav|Diezin kā ar tevi pašu būs: gulēji taču ar Matīsu kopā kā pati Elsiņa lielmāte ar savu cienīgo pēļu gultā un zem zīda apsegiem.
aW2l4sWiW2U_0121.wav|Par mani, saimnieces kundzene, nebēdājiet.
aW2l4sWiW2U_0122.wav|Atsaka Cieba drusku kautrīgi bet noteikti.
aW2l4sWiW2U_0123.wav|Tā man nebija ar viņu pirmā nakts.
aW2l4sWiW2U_0124.wav|Zīstamies un turamies jau no iesvētāmā pavasara.
aW2l4sWiW2U_0125.wav|Lāčubitēs viņš vasarās bija mans nācējs.
aW2l4sWiW2U_0126.wav|Viņš man ir godīgs puisēns, māk mierīgi izturēties un vīžo saudzēt savu meiteni.
aW2l4sWiW2U_0127.wav|Tād jau koši, tad raženi.
aW2l4sWiW2U_0128.wav|Bet kā ar tām citām, Anneli redz neganti nobļāvušos, kad tik nav godiņš aleluja!
aW2l4sWiW2U_0129.wav|Ko tā lētdabe, ieskatījusies vienā prinču jātniekā un taisni tanī, kas aizjāja tiem līdzi.
aW2l4sWiW2U_0130.wav|Nevarēdama to dabūt, šī nu ir nelaimīga līgava un vēkš kā negudra.
aW2l4sWiW2U_0131.wav|Pašai vajadzētu sakaunēties par tādu muļķītes iedomu.
aW2l4sWiW2U_0133.wav|Tad ir gan lētdabe.
aW2l4sWiW2U_0134.wav|Bet kā bija pirmo nakti, kad prinči te gulēja un es aizgāju pie mātes?
aW2l4sWiW2U_0135.wav|Vai tad Annele nebija viena no tām, kas tur gāja iekšā?
aW2l4sWiW2U_0136.wav|Un kas bija tā otra gājēja tā saticīgi ar saimnieci ierunādamās, Cieba uzdrīkstējās to izvaicāt, gribēdama apmierināt savu ziņkārību, kas tai visas šīs dienas nedod miera.
aW2l4sWiW2U_0137.wav|Nē nē, no kalna meitām nebija neviena, ne Annele, ne arī cita kāda.
aW2l4sWiW2U_0138.wav|Tad laikam lopužas, mēģina Cieba minēt.
aW2l4sWiW2U_0139.wav|Arī nē, kālab es tādiem, kas šodien ir te, bet rītu niezin kur, došu godīgas meitas?
aW2l4sWiW2U_0140.wav|Kad vēlāk varbūt jākar šūpulis, un kur tad sadzīs maizes devējus?
aW2l4sWiW2U_0141.wav|Mācītājs baznīcā jau tā rājas un kodina, un mani, kur vien saticis, lūgšus lūdz, lai meitas turot stingri, ka lai ārlaulībā dzimušo skaits ar katru gadu mazinātos.
aW2l4sWiW2U_0142.wav|Jau pagājušā gadā ārlaulības bērnu būtu bijis mūsu draudzē uz pusi mazāk nekā gadu iepriekš, ja taisni uz pašiem Ziemsvētkiem divām meitām nebūtu gadījušies bērni.
aW2l4sWiW2U_0143.wav|Ak tu dižais spēka tēvaini, kā tas mācītājam nepatīk, lai gan vainīgie puiši abām meitām bij zināmi.
aW2l4sWiW2U_0144.wav|Un tūliņ tik pagasta tiesai ir man uzdoti un es tad liku tiesai nospriest, ka tiem jāuzņemas tēva gods un pienākums.
aW2l4sWiW2U_0145.wav|Bet kas varētu meitām līdzēt, ja vainīgie būtu svešzemes prinči?
aW2l4sWiW2U_0147.wav|Tur arī es tad nevarētu nekā darīt.
aW2l4sWiW2U_0148.wav|Tādēļ nesūtīju pie viņiem nevienu no muižas meitām, bet liku paaicināt abas pagraba meitas, trešai kaut kas nokaitējis.
aW2l4sWiW2U_0149.wav|Kāda joda gan Vērdiņu mammzeles tiek tur mitinātas?
aW2l4sWiW2U_0150.wav|Muižkungs jau trešo nedēļu nav mājās, bet puiši iet pagrabam ar līkumu apkārt.
aW2l4sWiW2U_0151.wav|Ak tu dižais spēka tēvaini.
aW2l4sWiW2U_0152.wav|Muļķa bāba es būtu, nevis daudzinātā Bruģu muižas varenā saimniece, ja es nebūtu to ieskatījusi un tā rīkojusies.
aW2l4sWiW2U_0153.wav|Ak tad tā tā spēlīte to nakti beigusies, izsaucas Cieba it kā ar apbrīnošanu iesāņus nolūkotamās uz saimnieci, kuru viņa nu ieskatīja par sevišķi gudru un ļoti godīgu.
aW2l4sWiW2U_0154.wav|Kālab to nameli dārzmalē, kur Vērdiņu meitas dzīvo sauc par pagrabu, vaicā Cieba.
aW2l4sWiW2U_0155.wav|Tur taču nav neviena pagraba.
aW2l4sWiW2U_0156.wav|Agrāk tur bija pagrabs, tad uztaisīja jauno pagrabu, tad veco noārdīja un tā vietā uzcēla tagadējo nameli, kuru vēl pēc veca paraduma dēvē par pagrabu.
aW2l4sWiW2U_0157.wav|Vai ballē pagraba nekauņas arī bija?
aW2l4sWiW2U_0158.wav|Viņa pēc brīža kautri, nedroši vaicā, nevarēdama valdīt vairs savu ziņkārību.
aW2l4sWiW2U_0159.wav|Kā šīs lai nebūtu, bija jau bija.
aW2l4sWiW2U_0160.wav|Kuras tās bija, es viņas nepazīstu, tās divas ar raibajiem kartūna svārkeim un sarkaniem spencerīšiem.
aW2l4sWiW2U_0161.wav|Ar to vienu visvairāk dejoja vecākais princis ar otru atkal poritelis.
aW2l4sWiW2U_0162.wav|Ak tad tās bijušas.
aW2l4sWiW2U_0163.wav|Nebūtu varējis iedomāties.
aW2l4sWiW2U_0165.wav|Netārpes tādas, dusmojās Cieba.
aW2l4sWiW2U_0166.wav|Ak tu dižais spēka tēvaini, kālab šīs lai nebūtu tādas pašas kā citi cilēki?
aW2l4sWiW2U_0167.wav|Tikai negrib strādāt, slinkas, gudri noteica saimniece.
aW2l4sWiW2U_0168.wav|Es gan negribu nevienam cilvēkam darīt ļauna bet tām netārpēm es varētu tā cirst pliķus, ka tām vaigi uzpamptu, teica Cieba, gribētama izrādīt savai saminiecei sašutumu pret netiklām sievietēm.
aW2l4sWiW2U_0169.wav|Dabūdama zināt, ka jaunākā namene, lai arī lētdabe, tomēr nebūt nav tāda palaidne par kādu to bija turējusi.
aW2l4sWiW2U_0170.wav|Cieba sajuta sevī žēlumu un viņas sirds un jūtas to dzītin dzina grozīt savu izturēšanos pret domās jau nonicināto draudzeni.
aW2l4sWiW2U_0171.wav|Nogājusi lejā un gaitenī to satikusi, viņa tai apkampās ar abām rokām ap kalku un viņu priecinādama, bet savā sirdī viņu nolūgdamās, sirsnīgi mīlīgā balsī čukstēja.
aW2l4sWiW2U_0172.wav|Mīļā zelta Annelīte, nu neraudi jau vairs, ko tur velti žēloties par to ko nevar dabūt.
aW2l4sWiW2U_0173.wav|Tevis ieskatītais jātnieks ir aizjājis un atpakaļ vairs neatgriezīsies, bet ieskatījusies atkal kādu citu, iemīlēsi to un viss būs labi.
aW2l4sWiW2U_0174.wav|Tu esi godīga meitene un ar laiku laimīgi aprecēsies.
aW2l4sWiW2U_0175.wav|Tāds mierinājums un priecinājums no sirds nācis gāja arī pie sirds un vēlīgā, lētdabīgā Annele drīz vien nomierinājās.
aW2l4sWiW2U_0176.wav|Tās pašas dienas vakarā muižas ļaužu starpā izcēlās negaidīts uztraukums, bij pazudis Kažis.
aW2l4sWiW2U_0177.wav|Kad cūkgans pārdzina cūkas no ganiem, Mažis kā ikreizi, tā arī tagad pārtecēja tām līdzi, bet Kaža nebija.
aW2l4sWiW2U_0178.wav|Kur bij palicis gans nezināja teikt.
aW2l4sWiW2U_0179.wav|Ganos bij līdzi aizgājis, tad uzreiz pazudis un beigts kā zemē ielīdis.
aW2l4sWiW2U_0180.wav|Gans domāja, ka būšot puika pārnācis mājās, bet kad nu vakarā izrādījās, ka tas arī muižā nebija nekur redzēts, tad bija skaidri saprotams, ka tas nozudis ganos.
aW2l4sWiW2U_0181.wav|Kad arī otrā rītā vēl neradās, saimniece, kam tūliņ pateica par puikas pazušanu, sūtīja ganam līdzi nakstsargu.
aW2l4sWiW2U_0182.wav|Lai apaskatoties vai neguļ iemidzis kādā cūgu rakumā, kaut gan nebija domājams, ka tas, ja arī būtu kur iemidzis, miegs gan tam ar vien bij pastiprs, tik ilgi būtu varējis ārā sagulēt.
aW2l4sWiW2U_0183.wav|Meklētājs pārnāca atpakaļ, teikdamies, ka ne vien pa rudzu rugāju, kur cūkas vakar ganītas izskatījeis visus grāvjus, bet izmeklējies arī alksnienā.
aW2l4sWiW2U_0184.wav|Nostaigājis arī gan Vadakstes malu, lūkodamies vai nav kur iekritis kādā dziļākā vietā, bet viss velti.
aW2l4sWiW2U_0185.wav|Tikai otrās dienas vakarā, kad Mažim stingri uzstāja vai nezin kur brālis palicis, tas pateica, ka Kažis vakar aizbraucis līdzi svešajiem kungiem.
aW2l4sWiW2U_0186.wav|Kad kariete pret kalniņu braukusi lēnāk, tas pieskrējis nopakaļus tai klāt, uzlēcis uz karietes aizmugurē piesietu mantas kasti, uz tās nosēdies un aizbraucis projām.
aW2l4sWiW2U_0187.wav|Cūkgans bijis tobrīd aizmidzis, bet Mažim brālis piekodinājis, lai no pirmā gala nevienam nekā nesakak, kur viņš palicis, ka lai nesāk dzīties tam pakaļ.
aW2l4sWiW2U_0188.wav|Viņš gribot braukt projām un redzēt vāczemi.
aW2l4sWiW2U_0189.wav|Kad muižā kļuva zināms, kur Kažis palicis, visas trīs draudzenes un karapuiša žēlotājas pārrunāja šo notikumu.
aW2l4sWiW2U_0190.wav|Nožēlojams gan ir nabana puisēns.
aW2l4sWiW2U_0191.wav|Aizskrēja viens pats plašā pasaulē, kā putnelis gaisā, teica Cieba.
aW2l4sWiW2U_0192.wav|Un kaut būtu jel uzģērbis savas svētdienas drēbītes, bet aizbraucis tāpat savās nātna biksiņās, nātna kamzolītī.
aW2l4sWiW2U_0193.wav|Kā vāczemē uz tādu nātneri skatīsies, ko iesāks, kur paliks.
aW2l4sWiW2U_0194.wav|Diezin vai tur tāda cūkgana kam vajadzēs?
aW2l4sWiW2U_0195.wav|Tu domā vāczemē cūkas arī gana?
aW2l4sWiW2U_0196.wav|Ierunājās Annele šķizdamās gudrāka.
aW2l4sWiW2U_0197.wav|Esmu dzirdējusi veco sulaini stāstām, cik vāczemē visi esot gudri un mācīti.
aW2l4sWiW2U_0198.wav|Cilvēki tik pat gudri kā viņu ķēniņš un suņi tik pat gudri kā cilvēki.
aW2l4sWiW2U_0199.wav|Paņemot groziņu zobos, aizejot tirgū un pārnesot baltmaizes, paši nevienu nesaēzdami un pat ne paost nepaozdami.
aW2l4sWiW2U_0201.wav|Laikam tur tad arī cūkas tik mācītas, ka gana tām nevajag, bet pašas vien iet un ganās.
aW2l4sWiW2U_0202.wav|Lai tur suņi un cūkas kādi būdami, bet man žēl tā nabaga puisēna, tā atkal Cieba.
aW2l4sWiW2U_0203.wav|Nu, varbūt viņu redzēs un daudzmaz pievāks Salms Salms, vēroja Annele.
aW2l4sWiW2U_0204.wav|Taču kāds cilvēks no savas puses.
aW2l4sWiW2U_0205.wav|Tāpat es arī domāju, teica Lušķe.
aW2l4sWiW2U_0206.wav|Bet, lai kā būdams, taču no krieviem mūsu Kažis izglābies, karā viņam nebūs vairs jāiet, un kaut viņu vairs nenokaus.
aW2l4sWiW2U_0207.wav|Es saku, viņš ir prātīgs zēns, gudri darījis.
aW2l4sWiW2U_0208.wav|Mēs viņu, kā liekas, tā kā tā nebūtu varējušas no zaldātiem pasargāt.
aW2l4sWiW2U_0209.wav|Nākošajā nedēļā pārbrauca muižkungs.
aW2l4sWiW2U_0210.wav|Saimnieces pirmais darbs bija izstāstīt tam, kādi augsti kungi apmeklējuši Bruģu muižu pa to laiku, kamēr viņš bijis Vāczemē, un kādu kuplu pagastu ar lepnu balli tie devuši muižas ļaudīm, paši Uinī ņemdami visdzīvāko dalību.
aW2l4sWiW2U_0211.wav|Bet liela bija viņas izbrīnīšanās, kad, pabeigusi savu stāstījumu, redzēja muižkunga pieri savelkamies krunkās un visu viņa seju kļūstam īgnu, drūmu, dusmīgu, nelaimīgu.
aW2l4sWiW2U_0212.wav|Ko jūs te stāstāt?
aW2l4sWiW2U_0213.wav|Te bijis Oldenburgas princis un Igauņzemes ģenerālgubernators?
aW2l4sWiW2U_0215.wav|Bet, mīļā majora madāma, ko jūs runājat?
aW2l4sWiW2U_0216.wav|Igauņzemei jau sen vairs nav pašai sava ģenerālgubernatora!
aW2l4sWiW2U_0217.wav|Būs jau savu trīsdesmit gadu, kad kāds Oldenburgas princis bija Igaunzemē ģenerālgubernators.
aW2l4sWiW2U_0219.wav|Tagad tas varbūt jau miris, vismaz še par viņu nekas nav dzirdēts.
aW2l4sWiW2U_0220.wav|Jums blēņas par viņu stāstītas.
aW2l4sWiW2U_0221.wav|Kā to otru princi sauca?
aW2l4sWiW2U_0222.wav|Neatceros vairs.
aW2l4sWiW2U_0223.wav|Bet tas savu vārdu uzrakstīja.
aW2l4sWiW2U_0224.wav|Es jums tūliņ parādīšu.
aW2l4sWiW2U_0225.wav|Un saimniece iesteidzās iekšā un drīz iznāca atpakaļ ar papīra strēmelīti rokā, ko pasniedza pārvaldniekam.
aW2l4sWiW2U_0226.wav|Lapalijas princis, stāv še rakstīts pārvaldnieks izsaucās, papīra strēmelītē ieskatījies un tad dusmīgi nomezdams to zemē.
aW2l4sWiW2U_0227.wav|Jā, jā, Lapalijas princis, jā, Lapalijas, Lapalijas.
aW2l4sWiW2U_0228.wav|Tā viņš pats man teica.
aW2l4sWiW2U_0229.wav|Biju šo vārdu pavisam piemirsusi.
aW2l4sWiW2U_0230.wav|Bet kur tad ir tāda Lapalijas zeme vai valsts īgni, tīri dusmīgi vaicāja pārvaldnieks.
aW2l4sWiW2U_0231.wav|Nezinu, laikam taču Vāczemē, paši viņi teicās esam vācu prinči.
aW2l4sWiW2U_0232.wav|Nē, majora madām, tie nav bijuši ne vācu, ne citi kādi prinči, bet blēži, krāpnieki un velns zin kādi noziedznieki!
aW2l4sWiW2U_0234.wav|Vai tas varētu būt?
aW2l4sWiW2U_0235.wav|Tādi smalki kungi un ļaudīm deva tik kuplu pagastu un balli, kādu mūsu kungi nekad nav devuši.
aW2l4sWiW2U_0237.wav|Visu jūs devāt no muižas krājuma un labuma.
aW2l4sWiW2U_0238.wav|Jā bet viņi visu solījās likt savam kasierim samaksāt mūsu lielkungam, tiklīdz Vāczemē ar to satikšoties.
aW2l4sWiW2U_0239.wav|Un, ja arī Oldenburgas princis būtu miris vai kur palicis un šis nebūtu bijis tas īstais, tad taču Lapalijas princis ir īsts princis un visu samaksās.
aW2l4sWiW2U_0241.wav|Uzdodamies par Lapalijas princi, viņš par jums taisni nozobojies, jo nedz Lapalijas zemes, nedz tāda Lapalijas prinča nekur nav.
aW2l4sWiW2U_0242.wav|Tikpat labi tad varētu arī teikt: Nieku zemes princis, pasaku princis vai citas kādas blēņas.
aW2l4sWiW2U_0243.wav|Bet kas to būtu varējis iedomāties brīnījās saimniece, rokas salikusi.
aW2l4sWiW2U_0244.wav|Tāda kariete, tādi zirgi, tādi jātnieki, un paši kungi blēži!
aW2l4sWiW2U_0245.wav|Vai tas jel maz ticams?
aW2l4sWiW2U_0246.wav|Jā, smalki blēži patiesi.
aW2l4sWiW2U_0247.wav|Kariete un zirgi diezin kam pieder, diezin kur un kā tos aizguvuši, un diezin kam tie audis.
aW2l4sWiW2U_0248.wav|Var arī būt, ka tie ir visi viena komanda: ir kungi, ir audis visi blēži kopā, lai tad varētu savus nedarbus dzīt ielos apmēros.
aW2l4sWiW2U_0249.wav|Visi būtu grābjami ciet.
aW2l4sWiW2U_0250.wav|Bet kur nu tos notvers?
aW2l4sWiW2U_0251.wav|Jau nedēļa apkārt, kamēr no šejienes aizbraukuši, tad nu droši vien sen jau pār robežu.
aW2l4sWiW2U_0252.wav|Ar laiku varbūt dabūs zināt, kam tā kariete un zirgi bijuši un kur visu šo mantu cēluši.
aW2l4sWiW2U_0253.wav|Vai barons Drīzens arī zina jau ko par šo blēžu izdarīšanos mūsu muižā?
aW2l4sWiW2U_0254.wav|Domāju, nē, pats viņš te nav bijis, un ļaudis tam nebūs neko stāstījuši, jo kurluma dēļ tie labprāt nemēdz bez vajadzības ar to runāties un katrs pasaka tam tikai to, kas pašam nepieciešami vajadzīgs.
aW2l4sWiW2U_0255.wav|Tad labi, un nevajag viņam par visu to nejauko šļuru nekā stāstīt, lai nesāk dzimtkungam ko rakstīt un ziņot.
aW2l4sWiW2U_0256.wav|Paturēsim mēs to lietu zem sevis un raudzīsim to noklusēt uz visām pusēm.
aW2l4sWiW2U_0257.wav|Uz mums diviem krīt tā lielākā atbildība: jūs svešus blēžus salaidusi kungu istabās līdz ar ļaudīm un šiem vēl devusi greznoties ar kungu un kundzēnu drēbēm.
aW2l4sWiW2U_0258.wav|Mana vaina tā, ka uz tik ilgu laiku atstāju muižu un vēl tādā reizē, kad barona paša nav mājā.
aW2l4sWiW2U_0259.wav|Jā, nu re, kas noticis, nu neko vairs nevar darīt.
aW2l4sWiW2U_0260.wav|Tik jārauga ar rūpīgu taupību aizpildīt visu to robu, kas muižas saimniecībā noticis ar trako pagasta sarīkošanu un neprātīgām dzīrēm.
aW2l4sWiW2U_0261.wav|Sevišķi vīna būs daudz pērkams, jo pagrabs būs stipri iztukšots.
aW2l4sWiW2U_0262.wav|Beidzot muižkungs raizējas, vai tik blēži nebūšot atslēguši barona dzelzs skapi, kas atrodas viņa guļamistabā un kur glabājas zeltlietas un dārgakmeņi.
aW2l4sWiW2U_0263.wav|Viņš vaicāja saimniecei, kur prinči gulējuši, un dabūja atbildi, ka pirmo nakti abi divi gulējuši taisni šai istabā.
aW2l4sWiW2U_0264.wav|Na, tad ir velns auzās iesaucās muižkungs latviski, iecerēdamies latviešu zemnieku cilvēku šādu parastu izsaukšanos katrā nelabā gadījumā.
aW2l4sWiW2U_0265.wav|Steidzīgi viņi devās abi ar saimnieci barona guļamistabā, apskatīja skapi un sevišķi viņa durvis no visām pusēm.
aW2l4sWiW2U_0266.wav|Lauzta un plēsta nekur nekā neredzēja.
aW2l4sWiW2U_0267.wav|Bija vērojams, ka, ja skapis atvērts, tad tas varējis notikt vienīgi ar labi pielāgotām atslēgām.
aW2l4sWiW2U_0268.wav|Tā viņi palika nezināšanā, vai kungu dārglietas atrodas vēl skapī vai ir projām.
aW2l4sWiW2U_0269.wav|Saimniece, iedama istabā, klusi sevī dudināja:
aW2l4sWiW2U_0270.wav|Ak tu dižais spēka tēvaini, kaut tu saspēris tādus prinčus trejdeviņos gabalos!
aW2l4sWiW2U_0271.wav|Savu mūžu nebiju tā izpuņķota, kā tie ar mani izdarījuši.
xsv5I8IHiK8_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
xsv5I8IHiK8_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
xsv5I8IHiK8_0003.wav|Otrā grāmata, divdesmit piektā nodaļa.
xsv5I8IHiK8_0004.wav|Atkal pavasaris.
xsv5I8IHiK8_0005.wav|Atkal bija pienācis pavasaris.
xsv5I8IHiK8_0006.wav|Jaukā svētdienā, parnākušas no baznīcas un paturējušas pusdienu, Tija ar Maigu izgāja dārzā paskatīties, kā puķes šo pavasari aug.
xsv5I8IHiK8_0007.wav|Būdamas pastāvīgi nevaļā gan sētas, gan iekšas darbos, viņas jau vairāk kā nedēļu nebija ne kāju iespērušas dārzā.
xsv5I8IHiK8_0008.wav|Re, sarkanai rozei, ko Cieba iestādīja viņu pavasari tūliņ pēc savas iesvētīšanas, aizmetušies mazi, mazi pumpurīši, un pēc nedēļas vienas otras tai izraisīsies atkal ziedi, sacīja Tija, pirmā piegājusi pie rožu krūma un to apskatīdama.
xsv5I8IHiK8_0009.wav|Bet, klau, Tija, teica māsa.
xsv5I8IHiK8_0010.wav|Paceplītis atkal čirpstina dārza malā, šaipus strauta.
xsv5I8IHiK8_0011.wav|Un, āre, kur viņš lēkā pa sakritušo žagaru žogu, tik ņipri nostājies uz sausā kadeģa zara.
xsv5I8IHiK8_0012.wav|Un kaut ko tik sirdīgi un sparīgi čivina šis mazais vīriņš.
xsv5I8IHiK8_0013.wav|Laikam stāstīdams savai sieviņai.
xsv5I8IHiK8_0014.wav|Ka te būtu atkal labu labā vieta ligzdiņas taisīšanai.
xsv5I8IHiK8_0015.wav|Vai nu garajās, biezajās nātrēs, vai arī ar vecu un jaunu zāli.
xsv5I8IHiK8_0016.wav|Un sētložiem biezi pieaugušajos žagaros, kā to pērn un aizpēm jau citi darījuši.
xsv5I8IHiK8_0017.wav|Jā, viss ir tāpat kā citiem pavasariem, kļūdama uz brīdi domīga, piebilst Tija.
xsv5I8IHiK8_0018.wav|Puķes atkal aug un zied, paceplīšu pāris un citi putniņi dzied un čivina, darina ligzdas un perē.
xsv5I8IHiK8_0019.wav|Kaut cilvēku dzīvē notiktu kas notikdams, gadskārtu mūžīgā nākšana un iešana nemitējas un negrozās tādēļ ne par matu.
xsv5I8IHiK8_0020.wav|Cieba zuda un pazuda, Matīss aizgāja krievos, nekā par to vairs nedzird, bet tālab it nekas nekur nav kļuvis citādi.
xsv5I8IHiK8_0021.wav|Rudens bija tāds pats kā ik gadus, atnāca un aizgāja ziema, nu ir pavasaris, bet aizies arī tas, nāks vasara, un tā viss ies un ritēs arvien tālāk, it kā nekas nebūtu noticis, kaut gan mūsu vidū trūkst divu mīļu, labu cilvēku.
xsv5I8IHiK8_0022.wav|Bet tiem, kā saka, neviens circenis nedzied pakaļ, tāda ir dzīve.
xsv5I8IHiK8_0023.wav|Jā, tā ir, Tija, domīgi saka mazākā māšele.
xsv5I8IHiK8_0024.wav|Dzīve iet visam vienaldzīgi pāri.
xsv5I8IHiK8_0025.wav|Pasaule nenožēlo ne Ciebu, ne Matīsu, tāpat kā visus citus, lai bijis, kurš kāds būdams.
xsv5I8IHiK8_0026.wav|Tikai vēl nejaukas valodas par tiem bārsta.
xsv5I8IHiK8_0027.wav|Tā vienu laiku ņēmās un muldēja, ka Matīss pats būšot Ciebu kur nomušījis un tālab tad arī tīri labā prātā aizgājis zaldātos, lai viņu nevarētu ne pieķert noziegumā un sodīt.
xsv5I8IHiK8_0028.wav|Bet, kālab lai Matīss pats būtu mušījis savu līgavu, to šie tenku bārstītāji neviens nepadomā.
xsv5I8IHiK8_0029.wav|Cik ļaudis dažreiz neprātīgi ar savām aprunāšanas tenkām, to nemaz nevar iedomāties, domīga prāto atkal Tija.
xsv5I8IHiK8_0030.wav|Kaspar runāšanu un spriešanu bija ziemu, kad Mauši atrada iebāztu tukšā piecu pūru auzu maisā un pakarinātu mežmalā pie egles zara ar kājām gaisā un galvu uz zemi, tā ka tas gandrīz bija dabūjis galu un tik stipri sasaldējies, ka vēl tagad nevarot atgūt veselību.
xsv5I8IHiK8_0031.wav|Jā, citi melsa, ka to izdarījuši puiši, varbūt Matīsa draugi, citi ka mūs māte uzsūtījusi tam kādus zakutus par to, ka tas nolaupījis Ciebu, citi minstināja citādi, bet, kas īsti bijuši vainīgie, to nezina neviens, tikai muld, kas kuram iešaujas prātā.
xsv5I8IHiK8_0032.wav|Daži šķietas pat laimīgi, ka Cieba pazuda: ar viņas pazušanu esot izputējuši dzimtkungam visi skolas nodomi, tā ka tagad par skolu neviens vairs nerunājot.
xsv5I8IHiK8_0033.wav|Un skolas istaba muižā stāvot tukša, bet citādi saimniekiem būtu vajadzējis sūtīt bērnus skolā vai, kā ļaudis paši teic, būtu ievestas novadā bērnu klaušas.
xsv5I8IHiK8_0034.wav|Tagad nu visas tās valodas par bērnu jeb skolas klaušām apklusušas.
xsv5I8IHiK8_0035.wav|Arī saimniece, kamēr Cieba pazuda, par skolu nebilst vairs ne vārda.
xsv5I8IHiK8_0036.wav|Tai pašai savas bažas: drīzumā gaida atkal pārbraucam dzimtkungu.
xsv5I8IHiK8_0037.wav|Viņu nu moka rūpes, kas būs ar dzelzs skapi.
xsv5I8IHiK8_0038.wav|Pagājušā nedēļā, kad māte tur aizgāja, tai stāstījusi par savām bēdām.
xsv5I8IHiK8_0039.wav|Pēc viņas domām, lielskungs pagājušo reizi laikam nemaz neesot skapi atslēdzis vai arī, ja atslēdzis, tad labi neapskatījis tā saturu.
xsv5I8IHiK8_0040.wav|Bieži viņai rādoties nelabi sapņi par šo skapi un tālab tādas bailes.
xsv5I8IHiK8_0041.wav|Arī muižkungs esot tāpat norūpējies.
xsv5I8IHiK8_0042.wav|Abi gaidot lielkunga pārbraukšanu kā pastara dienu.
xsv5I8IHiK8_0043.wav|Na, merģeles, beidziet runas un nāciet slaukt govis, ka var laist ganos.
xsv5I8IHiK8_0044.wav|Runāties varat citu reizi, kad ir vaļas.
xsv5I8IHiK8_0045.wav|Bet, kas darāms, tas jāpadara arī svētdien, teica māte, pienākusi pie dārza vārtiem, pārtraukdama meitu runu un griezdamās atpakaļ sētā, kurp tai meitas tūliņ sekoja.
f2MUkDCd5cs_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
f2MUkDCd5cs_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
f2MUkDCd5cs_0003.wav|Otrā grāmata, divdesmit pirmā nodaļa.
f2MUkDCd5cs_0004.wav|Baltā pasaule.
f2MUkDCd5cs_0005.wav|Vājības gultā Ciebai nācās dzirdēt dažādas valodas, kādas par viņu tagad runājot.
f2MUkDCd5cs_0006.wav|Tās viņai pienesa apkārt staigātājas ubadzes, pirms pačukstēdamas sētā vai namā mātei un māsām, bet vēlāk, kad šādas valodas bija jau vairāk izplatījušās, pastāstīdamas tās arī Ciebai pašai.
f2MUkDCd5cs_0007.wav|Ieiet istabā, apmeklēt slimnieci, ar to parunāties, to ubadzes, kā arī katra cita ciema sieviņa, kas ienāca sētā, uzskatīja par savu patīkamu pienākumu.
f2MUkDCd5cs_0008.wav|Tā viņām šķita tikpat nepieciešama vajadzība kā dienišķa maize.
f2MUkDCd5cs_0009.wav|Bet dzirdētu paļu un aprimu pastāstīšanu pašai aprunātai tās sajuta it kā pavalgu pie sausās dienišķās maizes un tāpēc stāstīja tās ar uzviju un atviju, pielikdamas un piepīdamas daudz ko tur klāt pašas pēc saviem ieskatiem.
f2MUkDCd5cs_0010.wav|Aplamas un nepatīkamas bija šīs valodas, pa lielākai daļai turētas tanī virzienā, kādas pret jaunām meitām mēdz būt katrā gadījumā un negadījumā.
f2MUkDCd5cs_0011.wav|Cieba esot bijusi dzimtkunga pabrūte, atrodoties tagad gaidībās un tāpēc aizvesta pie mātes, lai gudrā kārtā tur noslēptu priekšā stāvošo kaunu.
f2MUkDCd5cs_0012.wav|Un māte, kā jau bērnu ķērēja, zināšot to gan izdarīt.
f2MUkDCd5cs_0013.wav|Varbūt izgudrēm ierīkošot tā, ka Ciebas bērnu noteikšot par viņas precētai māsai vai brālainietei piedzimušu.
f2MUkDCd5cs_0014.wav|Tikai tamdēļ tad arī Lāčubitenes znots ar savu sievu, ir dēls ar vedeklu atvākušies Lāčubitēs un svešais puisis šo pavasari atlaists, lai sētā nebūtu svešu cilvēku un nodomāto blēdību varētu labāk izdarīt.
f2MUkDCd5cs_0015.wav|Nevis tamdēļ, ka znots būtu ar savu līdzšinējo saimnieku sadumpojušies vai ka Lāčubitene būtu nodomājusi paplašināt savas sētas laukus.
f2MUkDCd5cs_0016.wav|Uzplēšot atmatas un agrāk aizlaistos laukus, kamdēļ tad arī nu būtu vajadzīgs lielāks darba spēks.
f2MUkDCd5cs_0017.wav|Sevišķi pēc tam, kad nākošais znots tur nodevis darbā un uzturēšanā arī savu zirgu.
f2MUkDCd5cs_0018.wav|Nē, nē, tas viss esot izdomāti nieki tā sievas zināja vēstīt.
f2MUkDCd5cs_0019.wav|Nieki vien esot arī ar kājas salaušanu un mācīta glābēja vadāšanu viss izdomāts vienīgi tanī nolūkā, lai Ciebai nebūtu jārādās nekur uz āru un lai labāk varētu noslēpt savu negodu.
f2MUkDCd5cs_0020.wav|Par labu samaksu katrs dakteris vai viņa palīgs visu ko izdarot.
f2MUkDCd5cs_0021.wav|Tā arī tas tagad esot ar skaisto Lačubitenes meitu.
f2MUkDCd5cs_0022.wav|Ja kāju attītu vaļā, tad gan redzētu, ka nekur nekas nav lauzts, tā pilnīgi veseia un meita tikai tīšām gul, gaidīdama pienākam savu stundiņu.
f2MUkDCd5cs_0023.wav|Bet, tiklīdz dzirdēšot ļaudis runājam, ka precētai māsai vai brālaitenei piedzimis bērns, tad arī Ciebas kāja būšot vesela, viņa celšoties augšā un iešot vai nu atpakaļ savā vietā muižā, vai precēšoties ar Matīsu.
f2MUkDCd5cs_0024.wav|Bet bērnu daudzināšot un audzināšot precētā māsa vai svaine par savu.
f2MUkDCd5cs_0025.wav|Gandrīz tāds pat notikums bijis, rau, viņgad ar Karuļu muižas arendatora neprecētu meitu, kas, iedama pa vācu ballēm, arī bijusi saguvusies pilnu klēpi.
f2MUkDCd5cs_0026.wav|Precētas māsas tai nav bijis, tāpēc māte pati likusies guļā,un, kad meitai radies bērns, tad tas izdaudzināts par mātes pastarīti, bet par meitu izlaistas valodas, ka tā bijusi izmežģījusi kāju un tāpēc tai nācies pāris nedēļu nogulēties.
f2MUkDCd5cs_0027.wav|Vai tas patiesi tā bija noticis, to neviens, protams, skaidri nezināja, bet ļaudis paklusu tā tenkāja.
f2MUkDCd5cs_0028.wav|Cieba pati atceras šīs tenkas dzirdējusi.
f2MUkDCd5cs_0029.wav|Tagad nu, dzirdot pati par sevi līdzīgas valodas, viņa pārliecinās, cik tās ir aplamas un nejēdzīgas.
f2MUkDCd5cs_0030.wav|Jā, dažādas lietas gan notiek dzīvē, viņa sevī vēro.
f2MUkDCd5cs_0031.wav|Bet pasaule ar savām iedomām, ar savu aprunu un ļaunām tenkām daudzreiz aizsteidzas tālāk par pašu dzīves patiesību.
f2MUkDCd5cs_0033.wav|Tevi daudzina par baltu, bet savāds ir tavs baltums: ko tu aizķer ar savu mēli, tas viss tiek tūliņ netīrs, melns.
f2MUkDCd5cs_0034.wav|Nē, nevis par balto par melno pasauli vajadzētu tevi saukt, tas varētu būt tev piederigāks vārds.
f2MUkDCd5cs_0035.wav|Bet, ja grib, lai daudzina vien tevi arī turpmāk par baltu.
f2MUkDCd5cs_0036.wav|Tas vismaz skan jaukāk.
f2MUkDCd5cs_0037.wav|Kad kādam nelabam cilvēkam ir jauks vārds, tad arī pats tas cilvēks šķiet it kā vienu otru miltinu labāks.
f2MUkDCd5cs_0038.wav|Un katram patiksies dzīvot tādā pasaulē labāk, ko sauc par baltu, lai tā arī patiesībā būtu, cik melna būdama.
f2MUkDCd5cs_0039.wav|Mani viņa melnu nepataisīs: man nekādas tenku valodas nepielips, tāpat kā gulbim nepielīp nekādi netīrumi: pa tīru ūdeni peldot, tie visi pazūd kā nebijuši.
f2MUkDCd5cs_0040.wav|Tā Cieba spriež ir sevī, ir sarunādamās ar savējiem.
f2MUkDCd5cs_0041.wav|Viņa zina, ka arī Matīss tādām tenku valodām nepiegriezīs nekādas vērības, un tālab jūtas droša un mierīga.
f2MUkDCd5cs_0042.wav|Bet dažas nedēļas vēlāk viņa dabūja dzirdēt pa laužu valodām vēstis, kuru dēl arī viņai nācās uztraukties: Matīsa radinieki gribot viņam ieprecināt cepļa Anniņu.
f2MUkDCd5cs_0043.wav|Tādu vēsti Lāčubitēs pirmais bija atnesis Rupeika skroderis, nākdams svētnaktī apsērst savu līgavu.
f2MUkDCd5cs_0044.wav|Un pagasta amatvīra dēlam bija jātic, tamdēļ ka tas, iedams pa sētu sētām amata darbos, satikdamies un sarunādamies ar dažādiem ļaudīm, visvairāk ar sievietēm, visus jaunos notikumus un jaunās vēstis dabūja arvien pats pirmais zināt.
f2MUkDCd5cs_0045.wav|Vēlāk ziņas par Matīsa radu rīcību pienāca arī no citas puses.
f2MUkDCd5cs_0046.wav|Tātad tām bija savs pamats, un gribot negribot bija tām jātic.
f2MUkDCd5cs_0047.wav|Caurām dienām lielāko tiesu viena gulēdama jo citiem mājiniekiem bija sācies karstais darba laiks ar siena pļaušanu un vākšanu , Cieba, dzirdēto vēsti no visām pusēm pārdomādama, atrada to vairāk nekā ticamu.
f2MUkDCd5cs_0048.wav|Kālab Matīsa piederīgie gan lai netiektos saprecināt viņu Anniņu, kad tiem taču vairāk par visu rūpēja dēla un radinieka nodrošināšana pret zaldātu dienestu?
f2MUkDCd5cs_0049.wav|Apprecot Anniņu, tas viegli un ātri bija iespējams.
f2MUkDCd5cs_0050.wav|Vienkārt, Anniņa kā vienmeita var viņu izņemt no ķeramo skaita.
f2MUkDCd5cs_0052.wav|Bet ierakstīs neķeramo šķirā, jo tagad, vasaras vidū, ir vēl laika diezgan visu to pienācīgi nokārtot.
f2MUkDCd5cs_0053.wav|Tātad Matīss, apprecot Anniņu, ir divkārt droši glābts.
f2MUkDCd5cs_0054.wav|Un vecākiem tas ir tas lielākais.
f2MUkDCd5cs_0055.wav|Bez tam Anniņa nav arī pēc sava izskata smādējama.
f2MUkDCd5cs_0056.wav|Gan taisnība, īsta skaistule viņa nav; bet viņa ir ganta, tamdēļ arī puiši par un ap viņu tā gantējas.
f2MUkDCd5cs_0057.wav|Katrs saprot, ka tas notiek ne tikai tamdēļ vien, ka tā ir vienmeita un viegli var savu izredzēto glābt no zaldātiem, nē, arī tamdēļ jau tā pievelk vīriešus, ka tā ir ganta un patīkama skuķe.
f2MUkDCd5cs_0058.wav|Nepatīkama tāda skuke nevar būt arī Matīsam pašam, un labi pazīstama viņa Matīsam ir jau sen: gulējis pie viņām abām, jau ejot iesvētāmā mācībā.
f2MUkDCd5cs_0059.wav|Aizgājis dažu svētnakti arī ceplī pie viņas, gribēdams šo to padzirdēt tuvāk par savu līgavu, ar kuru, kā jau ar kalna meitu, divatā satikties tam pašam bija grūti.
f2MUkDCd5cs_0060.wav|Tā viņi abi tai vaļsirdīgi stāstījuši.
f2MUkDCd5cs_0061.wav|Bet ko lai īsti var zināt, kas viņu starpā noticis, ko visu tie runājuši, prātojuši, sprieduši?
f2MUkDCd5cs_0062.wav|Varbūt jau toreiz runājuši par precēšanos pašu starpā.
f2MUkDCd5cs_0063.wav|Ko citreiz runājuši varbūt tik kā pa jokiem, nu tas pašiem tiem viegli var šķisties par derīgu un prātīgu nodomu.
f2MUkDCd5cs_0064.wav|Cieba pati ieskata, ka uz viņu gaidīt Matīsam tagad grūti un bailīgi.
f2MUkDCd5cs_0065.wav|Laiks skrien kā ar spārniem, vasara jau klāt, bet viņai jāguļ.
f2MUkDCd5cs_0066.wav|Un, kad nobindējumu noņems, vai tūliņ jau varēs iet un droši kustēties?
f2MUkDCd5cs_0067.wav|Bet Matīsam jāprecas, jo rudens pienāks drīz, un ar klibu līgavu tāds brašs un denkts puisis taču negribēs stāties altāra priekšā.
f2MUkDCd5cs_0068.wav|Jā, jā, viss var būt, ka dzirdētās baumas nav vis nekādas tenku valodas un ka ne tikai vecāki un radi raida Matīsu pie Anniņas.
f2MUkDCd5cs_0069.wav|Bet laikam arī viņš pats būs ieskatījis par prātīgāku griezt ratus klāt ceplenieka meitai nekā vēl ilgāk gaidīt uz liģenās līgavas celšanos.
f2MUkDCd5cs_0070.wav|Tālab laikam viņš tad arī jau vairāk nekā veselu nedēļu nav te bijis.
f2MUkDCd5cs_0071.wav|Nu ko citu viņš arī te meklē, kad viņa domas un nodomi stāv citur?
f2MUkDCd5cs_0072.wav|Protams, ir neveikli nākt te, runāties ar viņu un domāt citur.
f2MUkDCd5cs_0073.wav|Bet, kad nu viņš atnāks, viņa mēģinās sarunā dabūt izzināt viņa īstos nodomus, un, ja viņa daudzmaz manīs domas tam sveramies uz Anniņas pusi, viņa pati to atlaidīs un raidīs arī savukārt pie tās.
f2MUkDCd5cs_0074.wav|Arī ar Anniņu viņa runās par šo lietu.
f2MUkDCd5cs_0075.wav|Kad pēdējo reizi Anniņa bija atnākusi viņu apraudzīt, tā bija visai maz ko runājusi un drīz steigusies projām, daudzinādama māti esam sagājušu.
f2MUkDCd5cs_0076.wav|Nu tikai Cieba visu tādu izturēšanos šķietas īsti saprotam: nevis mātes sanīkšanas dēļ, bet pašas slepeno nodomu labad draudzene tik ātri aizgājusi.
f2MUkDCd5cs_0077.wav|Varbūt Matīss sestdienu vakaros iet tagad pie Anniņas.
f2MUkDCd5cs_0078.wav|Tālab arī tiem nevienam nav vairs laika apciemot viņu.
f2MUkDCd5cs_0079.wav|Draugs un draudzene tā viņu atstājuši, aizmirsuši un tuvojas un slēdz draudzību paši savā starpā.
f2MUkDCd5cs_0080.wav|Cik bēdīgs, cik nožēlojams mans liktenis!
f2MUkDCd5cs_0081.wav|tā Cieba, smagi nopūzdamās, sevī domā.
f2MUkDCd5cs_0082.wav|Bet nē, nē, ko es velti žēlojos?
f2MUkDCd5cs_0083.wav|Vai viņi vainīgi, ka es esmu kritusi nelaimē, ka man gaudena kāja un nevaru vairs soļot citiem līdzi dzīvē, bet dzīve iet savu parasto gaitu bez apstājas tālāk?
f2MUkDCd5cs_0084.wav|Kas nevar iet citiem līdzi, tam jāpaliek dzīves ceļmalā guļam vai jāklibo tālu iepakaļ.
f2MUkDCd5cs_0085.wav|Ko tur var darīt, tāda ir pasaules kārtība, un tie, kas var dzīvē iet uz priekšu, to allaž daudzinās baltu.
f2MUkDCd5cs_0086.wav|Tā viņa pūlas sevi pamācīt un mierināt.
f2MUkDCd5cs_0087.wav|Tai pašā nedēļā, kad Ciebu bija aizsniegušas valodas par Matīsa precēšanās nodomiem ar Anniņu un kad viņu bija sākušas mocīt visādas smagas un sāpīgas domas, ieradās kādu dienu Lūčubitēs atkal feldšeris.
f2MUkDCd5cs_0088.wav|Nu viņš atzina pienākušu laiku, kur kāju varēšot atbrīvot no bindējuma un apskatīt.
f2MUkDCd5cs_0089.wav|To viņš tad arī izdarīja un lika Ciebai izkāpt no gultas, nostāties stāvus un raudzīt vainīgo kāju pielikt pie zemes.
f2MUkDCd5cs_0090.wav|Cieba gan piecēlās, bet kāju pielikt pie zemes nevarēja, tā tā bija sastīpusi, ka nevarēja ne locītavā locīt, ne izstiept pilnīgi taisnu, likās, it kā būtu kļuvusi īsāka par otru kāju.
f2MUkDCd5cs_0091.wav|Iztrūcinājušos Ciebu par šādu kājas sadziedējumu feldšeris mēģināja nomierināt, stāstīdams, ka ar laiku kāja kļūšot lokana un citādi pilnīgi vesela, jo lūzums sarumbējies pareizi.
f2MUkDCd5cs_0092.wav|Vajagot tik katru dienu kāju sildīt siltā ūdenī un tad kādu labu pusstundu braucīt un spaidīt.
f2MUkDCd5cs_0093.wav|Pēc nedēļas viņš atkal atnākšot apskatīties.
f2MUkDCd5cs_0094.wav|Daudz tagad lai nestaigājot, bet, ja gribot pastaigāties, tad lai to darot tikai ar ķeģa vai ķuzes palīdzību.
f2MUkDCd5cs_0095.wav|Kājas braucīšanu solījās uzņemties Lāčubitene pati, teikdamās šādu darbu labi jau iepratusies, būdama vairāk gadu par vecmāti un braucīdama nedēļniecēm kājas, kam dažreiz pēc radībām tas vajadzīgs.
f2MUkDCd5cs_0096.wav|Un tā feldšerim bija jāatsakās no sava nodoma likt nākt no miesta kādai žīdietei, kas esot pazīstama kā laba braucītāja.
f2MUkDCd5cs_0097.wav|Feldšeris aizgāja, mājinieki devās ārā pie darba, un Cieba palika viena pati ar savu gaudeno kāju un smagajām bēdām.
f2MUkDCd5cs_0098.wav|Garš laiks un drūms prāts viņu mocīja, paliekot vienai pašai istabā, kur nekats cits nebija dzirdams kā tik sienas pulksteņa vienmulīgā tikšķēšana kaktā un mušu sīkšana gar logu rūtīm vai viņu šimbāšana krustām un šķērsām pa istabu.
f2MUkDCd5cs_0099.wav|Gara laika mākta un drūmu domu nospiesta, Cieba iedomājās tikt no istabas ārā: viņa bija nokalējusies tīrā, spirgtā āra gaisa un mīļās spožās saules staru, ko istabā gan redzēja pa logu, bet kas viņai pašai klāt netika.
f2MUkDCd5cs_0100.wav|Jau tik ilgi viņa nebija sēdējusi un sildījusies mīļās saulītes staros!
f2MUkDCd5cs_0101.wav|Viņa pasniedzās un sadabūja istabas kaktā, pie savas gulteles kājgaļa, kādu resnu ķuzi, uz tās balstīdamās ar vienu roku un ar otru pieturēdamās pie gultas malas, galda un durvju stumbura, viņa, iedama un lēkdama tikai uz vienu kāju, izkļuva priekšnamā un no turienes pagalmā.
f2MUkDCd5cs_0102.wav|Netālu no durvīm, dārza žogmalē, bija stīpradzis, kur vecsaimnieks vakar vai šorīt bija ar slīmestu drāzis un līdzinājis grābekļu kātus un arī dažiem grābekļiem licis jaunus zarus, jo bija tur redzamas ir vienādas, ir otrādas skaidas.
f2MUkDCd5cs_0103.wav|Tagad arī viņš bija izgājis citiem līdzi pie darba, un ne pagalmā, ne sētienā nekur neredzeja nevienas dvēseles.
f2MUkDCd5cs_0104.wav|Kā varēdama viņa aizkliboja līdz stīpradzim un uz tā nosēdās.
f2MUkDCd5cs_0106.wav|Viņa norāva sev lakatu no galvas, ļaudama saulei apspīdēt un sildīt ne vien seju, rokas un basās kājas, bet arī galvu un kaklu.
f2MUkDCd5cs_0107.wav|Tīkama, bez gala tīkama bija arī siltā dienvidus vēsma, kas tik liegi un maigi glaudījās ap vaigiem!
f2MUkDCd5cs_0108.wav|Zāļu, puķu un ziedu dvesma, kas plūda šurp no dārza, pļavām un laukiem, šķita tik jauks baudījums sirdij un dvēselei Visu aizmirsusi, viņa sēdēja, sildījās un jutās mierīga un laimīga.
f2MUkDCd5cs_0109.wav|Nekas viņai vairs nerūpēja, ne par ko viņa vairs nedomāja, bija tik jauki, tik labi, tik neizsakāmi labi.
f2MUkDCd5cs_0110.wav|Ilgāku brīdi viņa pilnīgi aizmirsās.
f2MUkDCd5cs_0111.wav|Tad viņā modās domas par to, kas viss pa šo laiku bija noticis, kamēr viņa nebija bijusi ārā.
f2MUkDCd5cs_0112.wav|Kad viņa ar salauztu kāju bija atvesta Lāčubitēs, koki tak vēl bija pumpuros.
f2MUkDCd5cs_0113.wav|Otru vai trešu nedēļu gulējušai, Tija viņai bija ienesusi nolauztu ziedošas ālaeles zariņu ar baltsārtām ziedu lapiņām, kas smaržoja tik liegi, tikko samanāmi, bet tomēr tik tīkami, tīkami...
f2MUkDCd5cs_0114.wav|Un tagad ābeles jau sen noziedējušas, sienu sākuši pļaut, rudzu lauks aiz dārza vārpās un arī jau noziedējis, vēl pāris nedēļu, kad tas varbūt sāks dzeltēt.
f2MUkDCd5cs_0116.wav|Labdien, jau tik tālu pazīstama balss viņu iztraucē no dziļajām, sērajām domām.
f2MUkDCd5cs_0117.wav|Viņa atskatās atpakaļ.
f2MUkDCd5cs_0118.wav|Jā, dzirdētais teiciens nav bijis nekāds māņu sapnis, nekāds garu sauciens: tikai dažus soļus no viņas stāv Matīss un, priecīgi nosarkdams, lūkojas šurp.
f2MUkDCd5cs_0119.wav|Jau tik tālu viņš atkārto savu vaicājumu, pienācis klāt un sniegdams roku.
f2MUkDCd5cs_0121.wav|Garstīpus gulējusi kā pēdējā liģene, paklusā balsī, atsaka Cieba, tiekdamās ielūkoties Matīsam jo dziļi sejā un acīs, tomēr nekā sevišķa tur nevar manīt: viņš liekas tāds pats kā ikreiz.
f2MUkDCd5cs_0122.wav|Pirmo reizi šodien iznāci ārā viņš vaicā, nosēzdamies tai līdzās uz stīpradža.
f2MUkDCd5cs_0124.wav|Kā nu ir, vari kāju jau locīt, bindējumu arī šodien tik noņēma?
f2MUkDCd5cs_0125.wav|Šodien, kā tu visu jau zini?
f2MUkDCd5cs_0126.wav|Nākdams šurp, satiku tavu pusdakteri.
f2MUkDCd5cs_0127.wav|Tas man visu pateica, kā ar tevi ir.
f2MUkDCd5cs_0128.wav|Dabūjis zināt, ka tu jau kājienē, metu tad līkumu un iegriezos še, lai gan man ļoti jāsteidzas, esmu ceļā uz Robjiem, kur ceļ jaunus laidarus.
f2MUkDCd5cs_0129.wav|Kājienē esmu jau gan, bet vainīgo kāju ne domāt nevar vēl laist pie zemes.
f2MUkDCd5cs_0130.wav|Izvilkos nupat ārā, turēdamās gar sienām un durvīm un balstīdamās uz ķuzes kā veca ubadze.
f2MUkDCd5cs_0131.wav|Nebēdā nekā, gan ar laiku būs viss labi.
f2MUkDCd5cs_0132.wav|Lielākais, ka lūzums saaudzis un sarumbējies tā, kā nākas.
f2MUkDCd5cs_0133.wav|Man tavs dakteris teica, ka ar laiku kāja būšot tāda pat, kā bijusi.
f2MUkDCd5cs_0134.wav|Tā viņš mums te arī teica.
f2MUkDCd5cs_0135.wav|Ja tik būtu taisnība.
f2MUkDCd5cs_0136.wav|Bet ko tu tādu peldšerīti, tādu pusdakteri vari ņemt galvā?
f2MUkDCd5cs_0137.wav|Kaut kas viņam taču jģsaka, un pats par savu darbu viņš neies teikt nekā nelaba.
f2MUkDCd5cs_0138.wav|Žēl, ka nelaimes dienā nebija pats dakteris mājā.
f2MUkDCd5cs_0139.wav|Tas laikam gan būtu visu labāk padarījis nekā palīgs.
f2MUkDCd5cs_0140.wav|Bet nu neko nevar vairs līdzēt.
f2MUkDCd5cs_0141.wav|Kā būs, būs, ja būs man tā nolikts, palikšu gaudena.
f2MUkDCd5cs_0142.wav|Gan jau nodzīvošu savu mūžu klibodama vien.
f2MUkDCd5cs_0144.wav|Kāpēc tu paliksi gaudena?
f2MUkDCd5cs_0145.wav|Gan jau kļūsi pavisam vesela, tad dzersim kāzas un dzīvosim diži laimīgi.
f2MUkDCd5cs_0146.wav|Miežus jau esmu iemērcis.
f2MUkDCd5cs_0147.wav|Zini, manam tēvam atlikusi no pērnās deputātes labības vesels puspūrs miežu atlicis.
f2MUkDCd5cs_0148.wav|Tos iemērcām, lai varam jau laikus sadiedzēt, izžāvēt un samalt.
f2MUkDCd5cs_0149.wav|Būs laba tiesa iesala.
f2MUkDCd5cs_0150.wav|To tad atvedīšu te, lai tavai mātei nebūtu par iesalu jārūpējas.
f2MUkDCd5cs_0151.wav|Tātad tu rīkojies jau uz kāzu svinēšanu?
f2MUkDCd5cs_0152.wav|Nu, ko tu vēl gaidīt?
f2MUkDCd5cs_0153.wav|Pa Vasarsvētkiem neiznāca, pa Jāņiem arī ne, bet domāju, ka pa Jēkaupeni vai arī vienu vai otru nedēļu vēlāk tomēr varēsim kāzoties.
f2MUkDCd5cs_0154.wav|Tas tad būs pēdējais laiks, jo rudens arī nestāv uz vietas, bet nāk arvien tuvāk.
f2MUkDCd5cs_0155.wav|Taisnība, tev jāsteidzas ar kāzām, manis dēļ vien esi jau tik ilgi nokavējies.
f2MUkDCd5cs_0156.wav|Dari, kā iznāk labāk un kā vari visdrīzāk sakāzoties, tikai tavs iesals diezin vai neaizies citu ceļu.
f2MUkDCd5cs_0157.wav|Kādu citu ceļu?
f2MUkDCd5cs_0158.wav|Brīdi iestājās sarunā pārtraukums, jo Cieba kavējās uz Matīsa jautājumu tūliņ atbildēt.
f2MUkDCd5cs_0159.wav|Kādu citu ceļu brīnīdamies viņš atkārto savu jautājumu, gaidījis, bet nesagaidījis nekādas atbildes.
f2MUkDCd5cs_0160.wav|Cepļa ceļu, klusi nu atsaka Cieba, vērīgi lūkodamās Matīsam sejā, tomēr neredz to nosarkstam, ne samulstam, tikai izbrīnāmies.
f2MUkDCd5cs_0161.wav|Es nesaprotu, ko tu domā.
f2MUkDCd5cs_0162.wav|Nu, ļaudis taču runā, ka tu precēšot Anniņu.
f2MUkDCd5cs_0163.wav|Tavi radi to tā gribot, un tu jau laikam nebūsi viņu gribai pretī.
f2MUkDCd5cs_0164.wav|Kad es, kā pats redzi, esmu kliba un tev ar kāzām jāsteidzas, tad taču tev jāprec cita.
f2MUkDCd5cs_0165.wav|Tāpēc domāju, tavam iesalam īstais ceļš iznāks uz cepli un nevis uz Lāčubitēm.
f2MUkDCd5cs_0167.wav|Mātei gan ciemiņu sievas teikušas, ka cepļa Anniņa esot laba meitene, viņas tēvs naudu arī esot iekrājis un es tālab to varētu precēt tad būtu drošs no zaldātu klaušām.
f2MUkDCd5cs_0168.wav|Bet, kur tas runāts, tur palicis.
f2MUkDCd5cs_0169.wav|Es par to neesmu nekur ko tālāk runājis, ne arī ko domājis.
f2MUkDCd5cs_0170.wav|Pie Anniņas arī neesi bijis?
f2MUkDCd5cs_0171.wav|Viņu svētvakar, nākdams tur garām no darba, gan iegriezos viņa radās mežmalē pastaigājoties un tad paliku līdz rītam, bet runājām vairāk par tevi un par mūsu gaidāmām kāzām nekā par viņu pašu.
f2MUkDCd5cs_0172.wav|Zini, viņa lieliski taisās uz mūsu kāzām.
f2MUkDCd5cs_0173.wav|Darinot mazu, skaistu spilventiņu, ko mums jau uz uzsaukšanu uzdāvināt: lai, kad mūs sviedīs pāri kancelei, mēs uzkristu uz spilventiņa un nesasistumies.
f2MUkDCd5cs_0174.wav|Gatavojot arī kādu īpašu dāvanu tev vien; bet, kas tā būs, to man neteica.
f2MUkDCd5cs_0175.wav|Tas viss var būt, saka Cieba, smagi nopūzdamās un nezinādama, ko domāt par draudzeni ko ne.
f2MUkDCd5cs_0176.wav|Bet, ja es līdz Jēkaupenei netieku pilnīgi vesela, tad tev taču vajadzēs ņemt citu, un tad tu patiesi vari ņemt Anniņu.
f2MUkDCd5cs_0177.wav|Tad arī tavs iesals būs īstā laikā sagatavots.
f2MUkDCd5cs_0178.wav|Ej ko nu niekus, netērē vairs tādas tukšas blēņas pārtrauc to Matīss.
f2MUkDCd5cs_0179.wav|Kālab lai nerunāju?
f2MUkDCd5cs_0180.wav|Kādas tās ir blēņas?
f2MUkDCd5cs_0181.wav|Vai Anniņa kaut kādā ziņā vainojama meitene?
f2MUkDCd5cs_0182.wav|Viņa tāda pati kā es.
f2MUkDCd5cs_0183.wav|Es tikai esmu tumšmate, viņa gaišmate, un abas esam tavas draudzenes, abas tev vienu mīļumiņu, kā dziesmā mēdz dziedāt.
f2MUkDCd5cs_0184.wav|Abas esi naktīs apciemojis lai.
f2MUkDCd5cs_0186.wav|Kas tur diža reiza?
f2MUkDCd5cs_0187.wav|Ar klibu līgavu taču nevar iet pie laulības.
f2MUkDCd5cs_0188.wav|Tas nekad un nekur nav dzirdēts.
f2MUkDCd5cs_0189.wav|Lai pēc kāzām kā, bet taču kāzu dienā līgavai jābūt denktai, daiļai, veselai.
f2MUkDCd5cs_0190.wav|To tu arī pats ieskatīsi, pārdomādams visu dziļāk.
f2MUkDCd5cs_0191.wav|Bet tavās un Anniņas kāzās es gribu būt un redzēt jūs abus līksmus un laimīgus.
f2MUkDCd5cs_0192.wav|Un, kaut es arī būšu kliba, otru deju pēc Apaļā Mēneša es diešu ar tevi.
f2MUkDCd5cs_0193.wav|To teikdama, viņa smejas skali un it kā šķietami priecīga, bet Matīss noredz, ka smiekli tai nenāk no sirds tā ir tikai izlikšanās.
f2MUkDCd5cs_0194.wav|Na, beidz nu tādus nepiederīgus jokus: nekad neklājas to mēgļot un mērķēt, kas nav labs un vēlams.
f2MUkDCd5cs_0195.wav|Dziedē savu kāju un neņemies niekus galvā.
f2MUkDCd5cs_0196.wav|Gan kāju ielocīsi, iestaigāsi.
f2MUkDCd5cs_0197.wav|Svētdien es atkal atnākšu.
f2MUkDCd5cs_0199.wav|Man jāsteidzas darbā, to teicis, viņš apkampj un skūpsta savu līgavu un tad dodas projām.
f2MUkDCd5cs_0200.wav|Cieba nu uzelpo brīvi.
f2MUkDCd5cs_0201.wav|Nē, nekādu nopietnu domu viņam nevar būt uz Anniņu, to viņa redzēja no viņa sejas, no visas izturēšanās.
f2MUkDCd5cs_0203.wav|Jā, nu viss atkal citādi, viss labi, viņa jūt ne vien sirdi sev vieglu arī vainīgā kāja liekas kļuvusi vieglāka, veselāka, un saule šķiet vēl jaukāk spīdam nekā līdz šim.
f2MUkDCd5cs_0204.wav|Ai, pasaule, cik tu esi jauka un mīļa laimīgā līgava izsaucas, rokas izstiepdama un izplezdama, it kā cenzdamās apkampt un spiest sev pie krūtīm ko mīļu un jauku.
f2MUkDCd5cs_0205.wav|Ai, pasaule, pasaule, tu esi balta, tiešām balta!
ZZ15zNTTSEw_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
ZZ15zNTTSEw_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
ZZ15zNTTSEw_0003.wav|Otrā grāmata, divdesmit otrā nodaļa.
ZZ15zNTTSEw_0004.wav|Vīrs un vārds.
ZZ15zNTTSEw_0005.wav|Kāja Ciebai labojās sekmīgi.
ZZ15zNTTSEw_0006.wav|Ik dienas kārtīgi izdarītā mērcēšana siltā ūdenī un braucīšana atdeva sastingušajam loceklim arvien vairāk tā agrāko vingrumu un veiklību, tā ka visā nopietnībā varēja cerēt uz pilnīgu izveseļošanos jau nākošās nedēļās.
ZZ15zNTTSEw_0007.wav|Šīs cerības modināja Ciebā tīri neizsakāmu prieku, jo nu likās tuvojamies sen gaidītais brīdis, kad varēs svinēt kāzas un nebūs tad vairs jābīstas, ka rudens ar visām savām puišu ķeršanas bailēm un briesmām varētu Matīsam vēl kā kaitēt.
ZZ15zNTTSEw_0008.wav|Ja viņi mēneša laikā var vēl sakāzoties, tad nudien būs pietiekami laika diezgan Matīsu ierakstīt pagasta rakstos neķeramo puišu šķirā.
ZZ15zNTTSEw_0009.wav|Līdz ar viņu apprecēšanos izjuks arī visas valodas par Matīsa piederīgo nodomu apprecināt viņu ar Anniņu, kādas valodas Cieba nupat šinīs dienās atkal dabūjusi dzirdēt.
ZZ15zNTTSEw_0010.wav|Jā, domas par Anniņu dara viņai pagaidām diezgan nopietnas rūpes.
ZZ15zNTTSEw_0011.wav|Gan Matīss cieši un stingri uz visiem jautājumiem un tincinājumiem atbildējis, ka viņam tur nav nekas prātā.
ZZ15zNTTSEw_0012.wav|Viņa arī savam Matīsam tic nu bet cilvēks paliek cilvēks.
ZZ15zNTTSEw_0013.wav|Ikvienam var ko ierunāt, var viņa prātu locīt, viņa domas grozīt, ja tam ilgāku laiku to dara no vairāk pusēm, pie tam vēl tādam jaunam zēnam, kāds ir viņas Matīss.
ZZ15zNTTSEw_0014.wav|Piederīgiem, protams, ir dibinātas rūpes viņu drīz apprecināt, lai varētu būt pilnīgi droši pret karaklausību.
ZZ15zNTTSEw_0015.wav|Bez tam Anniņa ir laba meitene un katru brīdi gatava gājēja.
ZZ15zNTTSEw_0016.wav|Tur nav vairs nekāda gaidīšana vajadzīga.
ZZ15zNTTSEw_0017.wav|Viņas tēvs ir arī pārticis, var ne vienu vien dažādu mantu dot meitai līdzi pūrā, bet, kā dzird, esot iekrājis sev arī naudu, ko arī dabūs līdzi meita, tamdēļ ka vairāk bērnu tam nav.
ZZ15zNTTSEw_0018.wav|Bet Ciebas māte nevar dot savām meitām pūrā nekādu naudas padomu.
ZZ15zNTTSEw_0019.wav|Rau, tas viss dara Ciebai dziļas rūpes, ka Matīss galu galā var varbūt kļūt šaubīgs, kļūt viņai neuzticīgs un, padodamies savēju iespaidam, var sākt piegriezties Anniņai.
ZZ15zNTTSEw_0020.wav|Ka šādas domas nav gluži bez pamata, to viņa, šķiet, novērojusi arī no Anniņas izturēšanās.
ZZ15zNTTSEw_0021.wav|Reti tikai tā vairs še atnāk un abas pēdējās reizes palika še tikai īsu laiku, vienreiz aizbildinādamās ar mātes sanīkšanu, otrreiz ar nevaļu un steigšanos citos ciemos.
ZZ15zNTTSEw_0022.wav|Jā, trūkst draudzenei tās sirsnīgās draudzības un vaļsirdīgās izrunāšanās, kāda agrāk pastāvēja abu draudzeņu starpā.
ZZ15zNTTSEw_0023.wav|No visa tā novērojams, ka Anniņai ir savi īpaši, slepeni nodomi uz Matīsu un tamdēļ tā nevar būt vairs pret draudzeni tik vaļsirdīga.
ZZ15zNTTSEw_0024.wav|Viņai varbūt pat neveikli, nepatīkami ar Ciebu satikties, sarunāties.
ZZ15zNTTSEw_0025.wav|Pēc veca paraduma atnāk gan te kādreiz, bet vecās draudzības vairs nav.
ZZ15zNTTSEw_0026.wav|Redzams, Anniņa pieder pie tām sievietēm, kas draudzību tikai tik ilgi tur dārgu un svētu, kamēr draudzeņu starpā nenotiek nekāda sacenšanās, nenāk nekāds pārbaudījums.
ZZ15zNTTSEw_0027.wav|Bet, tiklīdz tas gadās, tad ardievu, draudzība!
ZZ15zNTTSEw_0028.wav|Pašas labums tad stāv pirmajā vietā.
ZZ15zNTTSEw_0029.wav|Tā Cieba, visu sevī pārdomādama, spriež par draudzenes izturēšanos un viņu draudzības iziršanu.
ZZ15zNTTSEw_0030.wav|Māsas viņai arī stāstījušas, cik cepļa Anniņa esot tagad sprauna un glauna.
ZZ15zNTTSEw_0031.wav|Pagājušā svētdienā pat: baznīcā bijusi atnākusi tā uzcirtusies, ka izskatījusies pārāk par visām kalna meitām.
ZZ15zNTTSEw_0032.wav|Mugurā bijis gluži jauns špencerītis bišu krāsā, priekšā nošūts no kamiešiem līdz pat jostai ar diviem sarkaniem mītiņiem, katrā pusē viens; galvā vainags ar zilām, sarkanām un baltām spilgām.
ZZ15zNTTSEw_0033.wav|Bet kājās baltas diegu zeķes jaunās kurpēs un apakšsvārks sarkans kā uguns.
ZZ15zNTTSEw_0034.wav|Tāds vēl nevienai neesot šai pusē redzēts.
ZZ15zNTTSEw_0035.wav|Arī Lopu muižas Pronei tāds neesot.
ZZ15zNTTSEw_0036.wav|Tiklīdz drusciņ vien pavelkot virssvārka sterbeles uz augšu, apakšā degot kā uguns; bet Anniņa, iedama tīši gar salijušu lietus peļķi netālu no baznīcas durvīm, uzrāvusi virssvārku līdz puslielam, un tad likušies vai visi baznīcas baltie mūri atsarkstam.
ZZ15zNTTSEw_0037.wav|Daži vīrieši pat smējušies, ka ar tik sarkanu apakšbrunci varot puspasaules aizdedzināt spožās liesmās.
ZZ15zNTTSEw_0038.wav|Tātad Anniņa, redzams, tagad pieliek visas pūles, lai Matīsu savaldzinātu savos tīklos.
ZZ15zNTTSEw_0039.wav|Gan taisnība, viņai kā glītai skuķei un pārtikuša tēva vienīgai meitai gribētāju netrūkst.
ZZ15zNTTSEw_0040.wav|Starp ķeramos gados esošiem puišiem tai gribētāju būtu atliku likām, un kur tad vēl citi visi.
ZZ15zNTTSEw_0041.wav|Bet Matīss tomēr ir tik brašs un patīkams puika, kam līdzīgu tik ātri vis neatradīs.
ZZ15zNTTSEw_0042.wav|Bez tam viņš ir dārznieka dēls, dzīvo tagad dižajā muižā, ieņemdams tur labu vietu, nākotnē kļūs par visa novada remesu.
ZZ15zNTTSEw_0043.wav|Nē, par viņu pārāku vai viņam līdzīgu bildinātāju arī tāda tēva meita kā Anniņa diezin vai varētu kur sagaidīt.
ZZ15zNTTSEw_0044.wav|Tātad kļūst viegli saprotams, ka tā tagad visiem spēkiem cenšas saistīt Matīsu pie sevis.
ZZ15zNTTSEw_0045.wav|Ja piederīgie pūlas Matīsu pierunāt ņemt Anniņu, tad jādomā, ka arī Anniņas radi no savas puses pieliek visas pūles, lai šo pārīti savestu kopā.
ZZ15zNTTSEw_0046.wav|Un, kur tā pūlas un strādā no abām pusēm, kas var galvot, ka galu galā tur patiesi nenotiek tā, kā to abējas puses vēlas?
ZZ15zNTTSEw_0047.wav|Bet man par labu nestrādā neviens, Cieba sevī nopūšas.
ZZ15zNTTSEw_0048.wav|Un patiesībā tas arī tas labākais.
ZZ15zNTTSEw_0049.wav|Lai Matīss dara, kā sirds un jūtas tam pavēl.
ZZ15zNTTSEw_0050.wav|Tādu pierunātu un piemānītu mīlestību es negribu.
ZZ15zNTTSEw_0051.wav|Ja viņa mīlestība uz mani nav tik stipra, ka viņš nevar noturēties pretim visai uzmākšanai un kārdināšanai no Anniņas un viņas radu puses un padodas visiem tiem jaukumiem un labumiem, kas viņu tur tā vilina un gaida.
ZZ15zNTTSEw_0052.wav|Nu lai tad arī iet turp, es palikšu, kur es esmu, cietīšu savas bēdas un nesīšu savu likteni pacietībā viena pati.
ZZ15zNTTSEw_0053.wav|Tā viņa sevī noņemas.
ZZ15zNTTSEw_0054.wav|Bet, kad nākošās svētdienas pavakarē atnāk atkal Matīss un ir tik labs, laipns un sirsnīgs, lu jau agrāk un arvien, viņā rodas atkal droša paļāvība uz to.
ZZ15zNTTSEw_0055.wav|Viņa it kā negrib šaubīties par sava tautieša godīgi domātu patiesību, kad viņš, redzēdams to pastaigājamies jau ar nūjiņas palīdzību vien, saka, nu viss būšot labi: pēc apmēram četrām nedēļām kāja būšot droši vien pilnīgi vesela, tad varēšot braukt pie mācītāja, likties uzsaukties un pēc tam svinēšot kāzas.
ZZ15zNTTSEw_0056.wav|Vakarā atnāk arī skroderis apsērst savu līgavu.
ZZ15zNTTSEw_0057.wav|Kā arvien, tā arī šoreiz viņš ir bagāts ar jaunām vēstīm.
ZZ15zNTTSEw_0058.wav|Stāsta starp citu, ka Anniņa nolielījusies, ja viņa Matīsu nedabūšot, tad viņas radi darīšot visu, ka tas noiet zaldātos: ja nav, lai tad nav nevienai.
ZZ15zNTTSEw_0059.wav|Matīss par šādiem vārdiem smejas, smejas arī skroderis un visi citi, uzskatīdami atstāstītos vārdus, ja tie vispār ir patiesi, par iedomīgas meitenes muļķīgu lielību, kam nav un nevar būt nekādas nozīmes.
ZZ15zNTTSEw_0060.wav|Tomēr uz Ciebu skrodera atstāstījums atstāj savādu nepatīkamu iespaidu.
ZZ15zNTTSEw_0061.wav|Viņa zina, ka Anniņa ir dižā tiesneša Deguta radiniece vai pat Degutene ir viena no viņas krustmātēm, jo tai ir arī Anna vārdā.
ZZ15zNTTSEw_0062.wav|Ja viņa vai viņas radi griežas šai lietā pie Deguta, varbūt tas kā tiesas priekšsēdētājs var patiesi darīt ko Matīsam par ļaunu.
ZZ15zNTTSEw_0063.wav|Viņai arī likās, it kā Matīss, dzirdēdams skrodera stāstījumu par Anniņas lielīšanos, būtu satrūcies un drusku nobālis.
ZZ15zNTTSEw_0064.wav|Tātad arī viņam Anniņas lielība dara laikam rūpes, un varbūt viņš sevī domā, diezin vai tomēr nebūtu labāk ņemt Anniņu.
ZZ15zNTTSEw_0065.wav|Tikai, par nelaimi, viņš jau solījies un saistījies te.
ZZ15zNTTSEw_0066.wav|Šādas iedomas padara Ciebu par jaunu šaubīgu un domīgu.
ZZ15zNTTSEw_0067.wav|Apciemojuši savas līgavas, labi izrunājušies un ieturējuši pie sievasmātes vakariņas, abi jauniķi vēlu vakarā dodas atkal projām, tamdēļ ka rītu agri abiem jābūt darbā.
ZZ15zNTTSEw_0068.wav|Līgavas ar māti un mazākām māsām tos pa gatuvi pavada.
ZZ15zNTTSEw_0069.wav|Iet visi gluži lēnām, jo Cieba, atspiezdamās uz nūjas, tikai lēnām var klibot citiem līdzi.
ZZ15zNTTSEw_0070.wav|Āre, kas tur piepeši iesaucas skroderis, rādīdams ar roku uz birzes pusi.
ZZ15zNTTSEw_0071.wav|Paskatīdamies turp, redz debess nomalē, blakus birzei, sarkanu blāzmu atspīdam gaisā.
ZZ15zNTTSEw_0072.wav|Tur ir grēks, paklusā balsī un kā nobijusies saka Lāčubitene, palikdama stāvot uz vietas un salikdama rokas kā uz Dieva lūgšanu un bēdīgi lūkodamās uz blāzmaino atspīdumu, pie tam piebilzdama:
ZZ15zNTTSEw_0073.wav|Taba ja, tur ir grēks.
ZZ15zNTTSEw_0074.wav|Diezin, kur un kādiem ļautiņiem pasprukusi uguntiņa un nu pacēlusies spārnos.
ZZ15zNTTSEw_0075.wav|Mēs tik tālu palīgā nosteigties nevaram.
ZZ15zNTTSEw_0076.wav|Lai Dieviņš pats glābj un žēlo tur nelaimīgos ļautiņus!
ZZ15zNTTSEw_0077.wav|Bet tev, pagasta amatvīra dēls, nevajag uz ugunsgrēku rādīt ar roku: tas nav labi, to tāpat nedrīkst darīt, kā pret sauli, mēnesi un zvaigznēm neklājas pacelt roku vai izstiept pirkstu.
ZZ15zNTTSEw_0079.wav|Jaunie par to nekā nebēdā.
ZZ15zNTTSEw_0080.wav|Taba ja, tā ir vecu ļaužu gudrība, bet vecu ļaužu gudrību un padomu nekad nevajag nicināt.
ZZ15zNTTSEw_0081.wav|To es tev, dēls, piesaku.
ZZ15zNTTSEw_0082.wav|Bet tu, Anna, teica māte, pagriezdamās pret vecāko meitu, gādā, rūpējies, ka tavs vīrs nekļūst dienās pārgudrs, palaizdamies uz jauno gudrībām vien.
ZZ15zNTTSEw_0083.wav|Es saku: nav labi, nav labi rādīt ar roku uz ugunsgrēku.
ZZ15zNTTSEw_0084.wav|Nav tas, mīļā sievasmāt, nekāds ugunsgrēks, ko tur redzam gaisā blāzmojamies, saka Matīss pasmiedamies.
ZZ15zNTTSEw_0085.wav|Tas atspīdums tak nāk no cepļa, taba ja, patiesi tā būs, ceplis jau ir taisni vidū starp birzi un kuplo ozolu.
ZZ15zNTTSEw_0086.wav|Un es tā nobijos, ka man vēl tagad visas kājas trīc.
ZZ15zNTTSEw_0087.wav|Paldies Dievam, ka nav nekāds grēks.
ZZ15zNTTSEw_0088.wav|Nē, tur nav ne grēks, ne arī cepļa uguns: tikai cepļa Anniņa vēdina savus sarkanos apakšsvārkus iesaucās Cieba, gribēdama sacelt labus smieklus, jo viņai bija varbūt tīri pret pašas gribu radies un sakrājies sirdī zināms rūgtums pret agrāko draudzeni.
ZZ15zNTTSEw_0089.wav|Un tagad gluži negaidot viņai bija uznākusi patika tai kaut kā atriebties, kaut arī tikai tīri nevainīgā kārtā to izsmejot.
ZZ15zNTTSEw_0090.wav|Ko tu vari zoboties par ceplenieka meitas sarkanajiem apakšbrunčiem?
ZZ15zNTTSEw_0091.wav|Tu tos nekad neesi vēl redzējusi, kā meitu apsaukdama, teica māte.
ZZ15zNTTSEw_0092.wav|Smējās tomēr visi gardi un gari.
ZZ15zNTTSEw_0093.wav|Tikai Matīss, kā Ciebai sakrēslā likās, nesmējās, vismaz viņa balss citu pulkā nebija dzirdama.
ZZ15zNTTSEw_0094.wav|No tā viņa atkal dabūja smagu prātu, drūmas domas: taču kaut kas viņam vajag būt prātā ar Anniņu; vismaz ļauns viņš uz to neliekas būt citādi gan būtu smējies citiem līdzi.
ZZ15zNTTSEw_0095.wav|Atvadījušies no aizgājējiem, Cieba klusa un nospiesta kliboja mātei un māsām līdzi atpakaļ sētā un, pati nevarēdama sev pateikt, kamdēļ īsti, jutās tik visai sagrauzta un nelaimīga.
ZZ15zNTTSEw_0096.wav|Nolikusies gulēt, viņa gribēja sevi iepriecināt ar agrāko pārliecību, ka viņa dzimusi un dzīvo zem laimīgas zvaigznes.
ZZ15zNTTSEw_0097.wav|Tomēr tagad viņai šīs pārliecības trūka, viņa nespēja vairs ar to apmierināt un atvieglot savu nospiesto prātu.
ZZ15zNTTSEw_0098.wav|Ak, viņu likās nospiežam lielas, smagas bēdas tādas bēdas, kādas līdz šim nebija vēl pazinusi.
ZZ15zNTTSEw_0099.wav|Vai nelaimīgās muižnieces krekls viņai tiešām bija atnesis visu nelaimi, kā to aklais reģis sludināja?
ZZ15zNTTSEw_0100.wav|Ilgi viņa klusu raudāja un iemiga tikai tad, kad jau rīta blāzma bija redzama logā.
ZZ15zNTTSEw_0101.wav|Pagājušas vēl dažas nedēļas.
ZZ15zNTTSEw_0102.wav|Svētdien pie baznīcas satiekas Matīss ar pagasta amatvīra dēlu.
ZZ15zNTTSEw_0103.wav|Kā jau nākamie svaiņi, tie sasveicinājušies paiet drusku malup un sāk savā starpā sarunāties.
ZZ15zNTTSEw_0104.wav|Nu, Rupeik, ko dzird, kas notiek pasaulē un kā klājas pa Lačubitēm?
ZZ15zNTTSEw_0105.wav|Es, visu pagājušo nedēļu strādādams Rumzās un Pļaupjos, kur abās sētās ceļ jaunas ēkas un kur Lāčubites visai tālu, nevienu reizi neaizgāju pie mūsu līgavām.
ZZ15zNTTSEw_0106.wav|Skatos šodien, vai Cieba būs arī baznīcā, bet vēl nekur neredzu ne baznīcas pagalmā stāvam, ne pa ceļu nākam, lai gan dievkalpošanai drīz jau vajag sākties.
ZZ15zNTTSEw_0108.wav|Nācējas ir mana līgava ar jaunākām māsām un kalponi.
ZZ15zNTTSEw_0109.wav|Cieba vēl klibo, un ar klibu kāju kauns, nabadzītei, rādīties ļaudīs.
ZZ15zNTTSEw_0110.wav|Tālab jau arī nebija Jēkaupenes tirgū.
ZZ15zNTTSEw_0111.wav|Ka tirgū nebija, pa to es nebrīnos.
ZZ15zNTTSEw_0112.wav|Bet nu pagājušas jau divas nedēļas pēc tirgus, un kāja vēl nevar pilnīgi izlaboties.
ZZ15zNTTSEw_0113.wav|Vēl klibo, tu saki?
ZZ15zNTTSEw_0114.wav|Tā ir, vēl vakar vakarā, nākdams no darba, tur iegriezos.
ZZ15zNTTSEw_0115.wav|Citādi pa Lāčubitēm viss klājas labi, tik Ciebai, nabadzītei, vainīgā kāja nevar un nevar izlabt.
ZZ15zNTTSEw_0116.wav|Iet jau gan bez ķuzes, bet klibot jāklibo.
ZZ15zNTTSEw_0117.wav|Un mēs bijām norunājuši, visvēlākais, pa Jēkaupeni svinēt kāzas.
ZZ15zNTTSEw_0118.wav|Bet nu jau Jēkaupene garām, un vēl paši nezinām, kad varēsim kāzas celt, kad ne.
ZZ15zNTTSEw_0119.wav|Tu nevari vairs gaidīt pa daļai zobodamies, pa daļai vienaldzīgi vaicā Matīss, nezinādams nekā labāka, ko skroderim teikt.
ZZ15zNTTSEw_0120.wav|Es gan varu gaidīt.
ZZ15zNTTSEw_0121.wav|Mani nekas nekur nedzen.
ZZ15zNTTSEw_0122.wav|Bet tev, draugs, steigtin jāsteidzas, tu nevari vis gaidīt vairs diezin cik ilgi, ja negribi, lai zirgu Maušis pēc dažām nedēļām kādu nakti gluži negaidot ierodas pie tevis, grābj tevi aiz apkakles un kā zagli aizved projām.
ZZ15zNTTSEw_0123.wav|Matīss uz to neatteic nekā, bet skroderis, brītiņu klusējis, atkal turpina:
ZZ15zNTTSEw_0124.wav|Draugs, man liekas, no tavas gaidīšanas uz Ciebu galu galā taču laikam nekas neiznāks un nevarēs vairs iznākt.
ZZ15zNTTSEw_0126.wav|Tev jādara viens no diviem: vai nu tu ņem Ciebu tādu, kāda tā ir, un tad pēc kāzām vari gaidīt, kas notiks ar viņas kāju, vai atkal tev jāprec Cepļa Anniņa.
ZZ15zNTTSEw_0127.wav|Skat, āre, kur viņa nupat nāk, viena pati savrup, turēdamās no citām atsevišķi, kā jau šķizdamās par visām pārāka.
ZZ15zNTTSEw_0128.wav|Nāk lēni vārtu priekšā stāvošiem puišiem garām, kā tīšām rādīdamās un ķizinādamās, drusku uzraudama savu jauno svēdraino virssvārku un rādīdama ugunīgo apakšbrunci.
ZZ15zNTTSEw_0130.wav|Un kā tev labi patīk?
ZZ15zNTTSEw_0131.wav|Es saku, meitene kā sarkana brūklene un, kad jādejo Apaļais Mēness vai Sudmaliņas, tad rit kā spolīte.
ZZ15zNTTSEw_0132.wav|Pats redzēju viņu svētdien pavakarē krogū.
ZZ15zNTTSEw_0133.wav|Ai, cik tai būtu ņēmēju, ja tik pati būtu gājusi!
ZZ15zNTTSEw_0134.wav|Bet viņa visus bildinātājus noraidot.
ZZ15zNTTSEw_0135.wav|Dzird, esot iekārusies tevī.
ZZ15zNTTSEw_0136.wav|Ja ar Ciebu nekas neiznāk, domāju, tālāk tad tev nav nekā, ko meklēties, kamp tik šo pašu cepļa zīlīti nost!
ZZ15zNTTSEw_0137.wav|Matīss, kas, brītiņu lūkojies uz Anniņu, tagad novēršas no tās.
ZZ15zNTTSEw_0138.wav|Un skatās cieši skroderim sejā, nevarēdams izprast, ko tas īsti ar šādu savu valodu grib.
ZZ15zNTTSEw_0139.wav|Vai tikai viņu kārdinādams un pārbaudīdams, lai tad vēlāk zinātu, ko pateikt Lāčubitēs.
ZZ15zNTTSEw_0140.wav|Jeb vai tas to tā runā savā vientiesībā un domādams visu labu.
ZZ15zNTTSEw_0141.wav|Bet skroderis tikai turpina pa jaunu.
ZZ15zNTTSEw_0143.wav|Atceries, ko es tev teicu toreiz, kad, nākdams pēdējo sestdienu no iesvētāmās mācības, biju noskatījies, ka tu ar Ciebu un Anniņu bučojies.
ZZ15zNTTSEw_0144.wav|Toreiz viņas bija lielas draudzenes ir viena ar otru, ir ar tevi.
ZZ15zNTTSEw_0145.wav|Tev nepatika, ka es biju jūsu draudzību novērojis, un dusmojies, ka teicu, ka Cieba tev tālab patīk labāk par citām, ka tā pati ir glīta meitene un ka tev nav bijušas ar viņu nekādas nepatikšanas.
ZZ15zNTTSEw_0146.wav|Bet, ja gadītos kāda šļura jūsu starpā vai ja skuķei uzbruktu kāda nelaime, tā zaudētu ko no sava skaistuma, varbūt dabūtu gulēt bakas , tad diezin vai visa tava mīlestība neizzustu kā sniegs pavasarī.
ZZ15zNTTSEw_0147.wav|Un redzi, draugs, nu ir tāda reize pienākusi, kur tev gribot negribot nopietni jāpārdomā, vai turēt Ciebai doto vārdu.
ZZ15zNTTSEw_0148.wav|Vai tomēr nebūs tā jāatstāj savam liktenim un jāņem otra draudzene.
ZZ15zNTTSEw_0149.wav|Vai arī cita kāda, jo nevaru iedomāties, ka tu, tāds brašs puisis un muižas cilvēks, vedīsi klibu līgavu pie laulības.
ZZ15zNTTSEw_0150.wav|Un ko iesāksi visu mūžu ar gaudenu sievu?
ZZ15zNTTSEw_0151.wav|Vai neapniks tāda klibe jau pirmā, otrā gadā?
ZZ15zNTTSEw_0152.wav|Sātan, atkāpies iesaucās Matīss gandrīz skaļā balsī, sadusmojies par tādu valodu.
ZZ15zNTTSEw_0153.wav|Sirdies vai nesirdies, bet tai ir, kā es teicu.
ZZ15zNTTSEw_0154.wav|Arī pats tu sevī laikam to atzīsti, tikai negribi to ierādīt un tāpēc ar mani tielējies.
ZZ15zNTTSEw_0155.wav|Nu netērēsim velti vārdus.
ZZ15zNTTSEw_0156.wav|Dzīvosim redzēsim, un redzēsim to it drīz, jo ilgi tu nevari vairs vilcināties tev rudens skrien kā negaiss virsū.
ZZ15zNTTSEw_0157.wav|Lai gan Cieba kļūs mana radiniece, tomēr man gribot negribot jāsaka, ka tev viņa vairs neder.
ZZ15zNTTSEw_0158.wav|Un tā notiks, kā es saku: vēlākais, pēc divi trīs nedēļām dzirdēsim kādu svētdien uzsaucam Matīsu Lāci ar Annu Ģēliņu, nevis ar Lāčubišu Ciebu.
ZZ15zNTTSEw_0159.wav|To saprot Cieba arī, ka tava precību lieta beigsies tā un ne citādi.
ZZ15zNTTSEw_0160.wav|Kaut arī tas viņai diez kā sāp, bet viņai būs jāapmierinās ar savu likteni, tamdēļ ka tev citas izejas nav.
ZZ15zNTTSEw_0161.wav|Un nemaz nerauc pieri un nelūkojies tik grīni: ko es tagad saku, tas ir patiesība, un ar dusmām patiesību nevar pataisīt par nepatiesību.
ZZ15zNTTSEw_0162.wav|Aplamības tu runā.
ZZ15zNTTSEw_0163.wav|Dotu vārdu nekad nelauzīšu, kaut arī debess un zeme zūd klusu, bet cieši nosaka Matīss.
ZZ15zNTTSEw_0164.wav|Draudziņ, tava dotā vārda turēšanas vai neturēšanas dēļ nezudīs ne debess, ne zeme.
ZZ15zNTTSEw_0165.wav|Diženi un lepni jau gan skan teiciens: vīrs un vārds!
ZZ15zNTTSEw_0166.wav|Sevišķi, ja to dzird sakām krogus galda galā vai kur citur jautrā prātā un jauku draugu pulkā.
ZZ15zNTTSEw_0167.wav|Tad šķiet, tas tā labi piederas, un dažs tad dižodamies vēl nosaka, vīrs un vārds tāpat saderot kopā un neesot šķirami viens no otra kā cirvis no kāta, jo, kā ar cirvi bez kāta nevarot nekā darīt, tāpat arī vīrs bez vārda neesot nekam vērts.
ZZ15zNTTSEw_0168.wav|Jā, bramanīgā valodā un vārdu lielībā tas tā labi izklausās.
ZZ15zNTTSEw_0169.wav|Bet, draugs mīļais, dzīvē, patiesā dzīvē tas ir citādi.
ZZ15zNTTSEw_0170.wav|To redzi tagad pats pie sevis.
ZZ15zNTTSEw_0171.wav|Tu esi devis Ciebai vārdu, ka viņu precēsi.
ZZ15zNTTSEw_0172.wav|Ja tu gribi vārdu turēt un būt, kā saka, vīrs un vārds, tad tev viņa jāprec.
ZZ15zNTTSEw_0173.wav|Bet preci nu to, kad tā ir tikusi kliba!
ZZ15zNTTSEw_0174.wav|Tu devi vārdu veselai meitenei, ne klibai kroplītei.
ZZ15zNTTSEw_0175.wav|Ja tu viņu tagad vēl precētu, tu būtu nelga un muļķis, par kuru katrs nosmietos.
ZZ15zNTTSEw_0176.wav|Nē, es saku, šoreiz tu vārdu neturēsi, lai arī tev ir kauns būt vīram bez vārda.
ZZ15zNTTSEw_0177.wav|Bet citādi tā lieta neiet.
ZZ15zNTTSEw_0178.wav|Tā notiks, kā es saku, tāpēc ka notikt citādi nemaz vairs nevar.
ZZ15zNTTSEw_0179.wav|Nē, nē, nē, klusē, netaisies man vēl ko atbildēt, un nu diezgan, baznīcā dzied jau labu brīdi, tūliņ sāks skaitīt rīta pātarus.
ZZ15zNTTSEw_0180.wav|Mācītājs, rau, arī jau piebrauc, steigsimies ir mēs iekšā.
1U24-AxuNow_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
1U24-AxuNow_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
1U24-AxuNow_0003.wav|Otrā grāmata, divdesmit trešā nodaļa.
1U24-AxuNow_0004.wav|Pats sevi uzvarējis.
1U24-AxuNow_0005.wav|Dižās muižas saimniece atbrauca kādu dienu Lāčubitēs apmeklēt Ciebu.
1U24-AxuNow_0006.wav|Viņa teicās no ļaudīm dzirdējusi Ciebas bēdīgo likteni, ka lauztā kāja nekļūstot pilnīgi vesela, un tāpēc saņēmusies un braukusi šurp, lai pati redzētu, kas ir un kā ir, jo fcieba viņai esot mīļa kā pašas bērns.
1U24-AxuNow_0007.wav|Kāju apskatījusi un atradusi lūzumu pareizi sarumbējušos, viņa arī nevarēja saprast, kāpēc ar tik veselu kāju vēl jāklibo, lai gan pati pie tam piebilda, ka dažreiz ar lauztu kāju tā esot.
1U24-AxuNow_0008.wav|Solījās arī atsūtīt no miesta dakteri, lai dzirdētu viņa domas; bet, vai varēs vairs ko līdzēt, to, protams, nevarēja zināt.
1U24-AxuNow_0009.wav|Izrunājusies ar Ciebu un viņas māti par nelaimīgo kāju, viņa tām beidzot pastāstīja, ka esot gādājusi un rūpējusies arī par savas audzēknes nākotni.
1U24-AxuNow_0010.wav|Tā viņa Ciebu dēvēja.
1U24-AxuNow_0011.wav|Tanī gadījumā, ja kāja patiesi nekļūtu vairs pilnīgi vesela un Ciebai būtu jāpaliek visu mūzu kroplītei, tā ka nevarētu vairs būt nekāda krietna strādniece.
1U24-AxuNow_0012.wav|Viņa esot runājusi šīs lietas dēļ ar dzimtkungu vēl pagājušā nedēļā pirms viņa aizbraukšanas atpakaļ galvaspilsētā, un abi vienojušies, ka jāierīko plašāka skola, kur varētu mācīties apmēram trīsdesmit līdz četrdesmit bērnu, un ka Ciebai jābūt šinī pirmajā Bruģu pagasta skolā par skolotāju.
1U24-AxuNow_0013.wav|Tātad līdzšinējā nelielā skoliņa, kur Cieba mācīja ap piecpadsmit bērnu un kas ar Ciebas kājas pārlaušanu šinī pavasarī beidza savu gaitu, nākošu rudeni tikšot atjaunota un šoreiz uz plašākiem pamatiem.
1U24-AxuNow_0014.wav|Šai laikā dzimtkungs uzdevis muižkungam sarunāties ar novada saimniekiem, paziņojot tiem, ka skolu ierīkos muiža un algos arī skolotāju.
1U24-AxuNow_0015.wav|Saimniece pastāstīja arī, ka viņa vēl vakar uzdevusi Degutam, lai tas kā dižais tiesnesis ziņotu visiem turīgākiem saimniekiem, ka nākošā rudenī tiem nu būs visiem savi bērni jāsūta skolā.
1U24-AxuNow_0016.wav|Beidzot viņa paziņoja, ka Ciebai šad un tad būs jāierodas pie mācītāja, kas viņai vēl ko ierādīšot lasīšanas un rakstīšanas mākslā.
1U24-AxuNow_0017.wav|Atvedusi šādas vēstis un novēlējusi Ciebai nākošajā jaunajā dzīvē visu labu, saimniece atkal aizbrauca.
1U24-AxuNow_0018.wav|Gandrīz visās apkārtnes sētās kā lielu, svarīgu notikumu pārrunāja dižās muižas saimnieces, šīs visa novada īstās valdnieces, ciemošanos Lāčubitēs.
1U24-AxuNow_0019.wav|Matīss, dabūjis no skrodera notikumu zināt.
1U24-AxuNow_0020.wav|Pirmajā pavaļas vakarā aizsteidzās pie savas līgavas, būdams ne mazuma norūpējies, ka tā, dabūdama uzaicinājumu pastāvīgi kļūt par skolotāju.
1U24-AxuNow_0021.wav|Patiesi nepienem šo amatu un tad varbūt nemaz vairs negribēs būt viņa sieva.
1U24-AxuNow_0022.wav|Un tiešām, tiklīdz viņš nogājis sāka to izvaicāt, kā nu ir ar kāju un kad varēs braukt pie mācītāja, jo, pēc viņa domām, ilgāk nu nevarot vairs ar kāzām gaidīt.
1U24-AxuNow_0023.wav|Viņa vispirms tam pasacīja, ka ar kāju viss esot vēl tāpat pa vecam.
1U24-AxuNow_0024.wav|Un pēc tam sāka atrunāties, ka ar klibu līgavu taču nevarot ne svinēt kāzas.
1U24-AxuNow_0025.wav|Ne arī vēlāk tam kliba sieva pašam vairs patikšot, sevišķi, kad dzirdēšot citus to aprunājam un apsmejam, ka viņam, tādam jaunam, brašam cilvēkam, ir kliba sieva.
1U24-AxuNow_0026.wav|Lai gan viņa nešauboties, ka tas tagad viņu mīl patiesi un sirsnīgi, tomēr ar laiku, dzirdot sevi aprunājam un izsmejot, viņa tam kļūšot nepatīkama un tas nevarēšot viņu vairs mīlēt.
1U24-AxuNow_0027.wav|Tad dzīve abiem būšot par nastu.
1U24-AxuNow_0028.wav|Tādēļ labāk lai precot Anniņu.
1U24-AxuNow_0029.wav|Tā esot arī laba meitene.
1U24-AxuNow_0030.wav|Tad arī varēšot tūliņ dzert kāzas un nevajadzēšot vairs tīši gaidīt un vilcināties, no kā tikai pašam varot lēkties nelaime.
1U24-AxuNow_0031.wav|Viņiem esot vienam otru jāaizmirst un jādzīvo katram par sevi, tamdēļ ka cits nekas neatliekot.
1U24-AxuNow_0032.wav|Tā tu domā un runā visā nopietnībā pēc tam, kad mēs veselus četrus gadus esam draudzējušies un turējušies izsaucās Matīss, uzšāvies stāvus, nostājies Ciebai priekšā un lūkodamies pa daļai pārsteigts, pa daļai dusmīgs tai acīs.
1U24-AxuNow_0033.wav|Bet, ko lai dara?
1U24-AxuNow_0034.wav|Tu pats redzi, dzīve mūs spiež darīt tā, kā es teicu, citādi neiet.
1U24-AxuNow_0035.wav|Kā neiet, kas par neiešanu, kad mēs viens otru gribam tāpat kā agrāk un visu laiku līdz šim, kas tad mums var kaitēt?
1U24-AxuNow_0036.wav|Tu esi kliba, tas tiesa, bet kas tur citiem daļas?
1U24-AxuNow_0037.wav|Man tu esi patikusi vienmēr, patīci tagad un patiksi arī turpmāk.
1U24-AxuNow_0038.wav|Es domāju, ar to pietiek.
1U24-AxuNow_0039.wav|Mīļais, tu tā runā tagad un laikam arī patiesi tā domā, bet, kā tu runāsi un domāsi vēlāk, to tu tagad pats nezini.
1U24-AxuNow_0040.wav|Un es tev varu teikt tikai to, ka, pēc manām domām, būtu liela aplamība, ja kāds jauns, brašs puisis turētos pie klibas meitenes.
1U24-AxuNow_0041.wav|Kad tas var taču katru brīdi dabūt veselu, kas arī ir laba un godīga un kas tevi pie tam var droši izglābt no karaklausības, kamēr klibā tevi nevar vis glābt tik ātri un droši.
1U24-AxuNow_0042.wav|Es saprotu tevi: tu man esi devis vārdu, solījies mani ņemt, bet to tu darīji toreiz, kad es biju vesela.
1U24-AxuNow_0043.wav|Tagad es esmu kropla un palikšu tāda laikam visu mūžu.
1U24-AxuNow_0044.wav|Pats par sevi saprotams, ka tagad tu esi no sava vārda atbrīvots.
1U24-AxuNow_0045.wav|Ja tu mani atstātu veselu, kāda es biju toreiz, kad tu man solījies, tad tas nebūtu no tevis vis godīgi.
1U24-AxuNow_0046.wav|Bet tagad tev neviens nekā nevarēs pārmest.
1U24-AxuNow_0047.wav|To es ieskatu pati.
1U24-AxuNow_0048.wav|Beidz tādu valodu iesaucās Matīss dzedri.
1U24-AxuNow_0049.wav|Tāda pārgudra izruna nedz tev piederas, nedz es to ievērošu.
1U24-AxuNow_0050.wav|Es tev saku tik to: parit ir sestdiena, sataisies, ka varam braukt tad pie mācītāja, lai svētdien mūs uzsauc, pēc trīs nedēļām sauks trešo reizi un laulās.
1U24-AxuNow_0051.wav|Cieba brītiņu klusēja.
1U24-AxuNow_0052.wav|Tad piecēlusies sniedza Matīsam roku un teica klusā, bet nopietnā balsī:
1U24-AxuNow_0053.wav|Zini ko, Matīs.
1U24-AxuNow_0054.wav|Pie mācītāja es tev līdzi nebraukšu: man tas izliktos tā, it kā es pati gribētu tev uzkarināties ar varu vai viltu.
1U24-AxuNow_0055.wav|Pārdomā tu pats to lietu vēlreiz un atkal vēlreiz līdz pat sestdienai un, ja tev vēl todien ir tādas pat domas kā tagad, tad ej pie mācītāja un liec mūs uzsaukt.
1U24-AxuNow_0056.wav|Ja būs vajadzīgs, es ar savu māti aizbrauksim pie mācītāja kaut kuru dienu pēc tam, tamdēļ ka es neesmu pilngadīga un bez mātes atļaujas nevaru precēties.
1U24-AxuNow_0057.wav|Bet, ja tu apdomājies citādi, nu, tad lai paliek mūsu uzsaukšana, liecies uzsaukties ar Anniņu, un es tev nekur un nekā nebūšu ceļā.
1U24-AxuNow_0058.wav|Dari, mīļais, tā, es tevi lūdzu!
1U24-AxuNow_0059.wav|Un vairāk mani nemoci: es nevaru un nevaru iedomāties, ka kliba, gaudena meitene varētu kādam patikt labāk nekā daiļa, vesela zeltenīte.
1U24-AxuNow_0060.wav|Es būšu tomēr mierā, kā Dievs būs nolicis un kā tu izdarīsi, tik neiedomājies no manas puses kādu spaidu pret sevi, jo pats tu zini, ka nekādu pienākumu pret mani, gaudenu meiteni, tev vairs nav.
1U24-AxuNow_0061.wav|Matīss, redzēdams, ka tālāka saruna nekā vairāk nepanāks, kā arī galu galā būdams ar Ciebas priekšlikumu mierā, atvadījās no mājiniekiem un gāja projām.
1U24-AxuNow_0062.wav|Cieba pavadīja viņu gabaliņu pa gatuvi.
1U24-AxuNow_0063.wav|Viņš mēnesnīcā ievēroja, ka Cieba patiesi vēl arvien stipri kliboja.
1U24-AxuNow_0064.wav|Pie kam viņas citkārt tik daiļais augumiņš neizskatījās, kā viņam tagad likās, necik daiļš.
1U24-AxuNow_0065.wav|liet viņš nelikās to redzam, skatījās gaisā un runāja par jauko vakaru un spožo mēnesi, negribēdams savai līgavai nekā likt manīt par savu novērojumu.
1U24-AxuNow_0066.wav|Jā, viņa bija kliba, vēl arvien stipri kliba.
1U24-AxuNow_0067.wav|Tas nebija labi, nu bet ko tur varēja darīt?
1U24-AxuNow_0068.wav|Neder tur nekā runāt, ne minēt: tas nelaimīgo līgavu tik vēl vairāk apbēdinātu, bet viņa pati sāk atkal runāt par savu klibošanu.
1U24-AxuNow_0069.wav|Tev laikam gan nepatīk, ka es tik stipri kliboju, vēl vairāk nekā pēdējo reizi, kad tu te biji un redzēji mani ejam, viņa saka paklusā balsī.
1U24-AxuNow_0070.wav|Tas tādēļ, ka man šodien kāja atkal ļoti sāp.
1U24-AxuNow_0071.wav|Laikam gaidāms pērkona negaiss vai mitrs, mērcētājs laiks.
1U24-AxuNow_0072.wav|Lūzumu vietas un pantu kaites arvien jo stipri sāp taisni uz nejauku laiku.
1U24-AxuNow_0073.wav|To esmu dzirdējusi no veciemlaudīm un tagad nu dabūnu piedzīvot to pati pie sevis.
1U24-AxuNow_0074.wav|Tā ir gan, kā tu saki, to zinu no sava tēva, tāpat klusā balsī atrunājās Matīss.
1U24-AxuNow_0075.wav|Jaunākos gados pārpūlēdamies grūtos darbos, daudzreiz sasvīdis un pēc tam saaukstējies, viņš ieguvis kaulos duras, un tās nu mēnešu starpās un kad gaidāms mirkstoņa laiks viņu ļoti nomoka.
1U24-AxuNow_0076.wav|Viņi nonākuši līdz rijas galam, un Matīss, baidīdamies, ka Cieba, runādamās par savu klibumu, nesāk viņu atkal pārliecināt, ka viņa tam nav vairs derīga, viņu apkampdams un noskūpstīdams, ātri atvadās un aiziet.
1U24-AxuNow_0077.wav|Viņš iet tagad ar smagu sirdi un nopietnām, bēdīgām domām.
1U24-AxuNow_0078.wav|Arī Cieba viņam likās tikpat dziļi domīga un bēdīga.
1U24-AxuNow_0079.wav|Cik rožaini jauka, cik gaiša un tīkami burvīga bija notikusi viņu pirmā saskatīšanās viņu pavasari tur uz dižceļa, gaidot jauno mācītāju!
1U24-AxuNow_0080.wav|Cik jauka, cik patīkama, nevainīga un godīga prieka pilna bija viņu slepenā satikšanās pēc tam un visus šos gadus!
1U24-AxuNow_0081.wav|Un nu viņi savā mīlestībā abi tik bēdīgi, tik nelaimīgi, ka gandrīz varētu vai mirt.
1U24-AxuNow_0082.wav|Labi, ka šīvakara šķiršanās notika vēl tā un ne citādi!
1U24-AxuNow_0083.wav|Matīsam brīžam tā liekas, ka ja Cieba būtu tam vēl nīkusies virsū ar saviem pierādījumiem, ka viņa tam nav vairs derīga un labāk tam jānem Anniņa, tad diezin vai viņš beigu beigās nebūtu viņas pacfomu pieņēmis un viņai atsacījis.
1U24-AxuNow_0084.wav|Ai, ja viņš tā būtu izdarījis, tad viņam būtu tagad kauns pašam no sevis tāds kauns, ka pats varētu spļaut sev virsū.
1U24-AxuNow_0085.wav|Labi, labi, labi, bezgala labi, ka tas nav noticis: tagad viņš, jebšu arī bēdīgs un nospiests, var iet ar lepni paceltu galvu un katram droši skatīties acīs, bet, ja tā būtu noticis, kur tad acis liktu?
1U24-AxuNow_0086.wav|Patiesībā viņš nekad nav domājis uz Ciebas atstāšanu, arī šovakar ne, kad to redzēja atkal tik stipri klibojam.
1U24-AxuNow_0087.wav|Bet pats viņš nevar sev pateikt, kamdēļ viņam dažu mirkli iešaujas prātā tādas domas, it kā tomēr tas būtu varējis notikt.
1U24-AxuNow_0088.wav|Nākošā svētdienā Matīsu ar Ciebu uzsauca, tāpat arī pagasta amatvīra dēlu ar Annu.
1U24-AxuNow_0089.wav|Cieba, kā arvien, kamēr kāja salauzta un bija jāklibo, tā arī šosvētdien bija palikusi mājās.
1U24-AxuNow_0090.wav|Pirmā no baznīcas pārsteidzās un vēsti par abu pāru uzsaukšanu pārnesa Tija.
1U24-AxuNow_0091.wav|Lai gan uzsaukšana bija jau iepriekš norunāta un tātad droši gaidāma, kamdēļ arī pārnestā vēsts Lāčubitēs nevienu nepārsteidza.
1U24-AxuNow_0092.wav|Tomēr Cieba likās sevišķi priecājamies par māsas pastāstljumu.
1U24-AxuNow_0093.wav|Tā ka šai ar māti bija īsti ko nobrīnīties par Ciebas priekiem, jo viņa ne mātei, ne māsām nebija nekā bildusi par savu sarunu ar Matīsu.
1U24-AxuNow_0094.wav|Ka viņa tam atvēlējusi un pati teiktin ieteikusi darīt un rīkoties pilnīgi patstāvīgi un vienīgi pēc paša ieskatiem.
1U24-AxuNow_0095.wav|Likties uzsaukties ar viņu vai iet pie Anniņas un bildināt to.
1U24-AxuNow_0096.wav|Tātad nav vis iekārojis daudzināto vienmeitu ar visu viņas tēva iekrāto naudas padomu, bet palicis uzticīgs viņai, savai agrākai līgavai, lai gan tā kliba kroplīte un nevar vis viņu tik drīz un droši atbrīvot no kara klaušu jūga, kā tas iespējams vienīgai meitai.
1U24-AxuNow_0097.wav|Nudien, nudien, tad viņa mīlestība ir dziļa, stipra un patiesa, kas mūžam nešaubīsies un nekļūs citāda!
1U24-AxuNow_0099.wav|Par šo pašu lietu sarunājās nupat arī skroderis ar savu līgavu un Matīsu, trijatā nākdami lēnā gaitā citiem baznīcēniem nopakaļ uz Lāčubitēm.
1U24-AxuNow_0100.wav|Pie baznīcas viņiem nācies uzkavēties, jo skroderim bija jāsarunājas ar vienu otru saimnieku, kas to vēlas dabūt savās mājās šūt.
1U24-AxuNow_0101.wav|Bez tam abiem uzsauktiem bija jāsatiekas ar dažiem radiem un draugiem un jāielūdz tie kāzās, lai jau laikus varētu labi sataisīties.
1U24-AxuNow_0102.wav|Tāpēc nu visi trīs iet pa savu ceļu paši pēdējie.
1U24-AxuNow_0103.wav|Pēc tās sarunas, Matīs, kas mums viņu svētdien bija pie baznīcas un kur es tev izskaidroju un pierādīju, cik labāk tev būtu ņemt veselo cepļa vienmeitu nekā gaudeno Ciebu.
1U24-AxuNow_0104.wav|Nudien jāsaka, ka tu, tomēr palikdams pie Ciebas, esi pats sevi uzvarējis, saka skroderis, ar patikšanu, gandrīz ar apbrīnošanu noskatīdamies uz viņam līdzās soļotāju Matīsu.
1U24-AxuNow_0105.wav|Lai gan es jau sen tevi pazinu kā krietnu un godīgu puiku, bet, ka tev tik laba sirds un tik uzticīgs prāts palikt labāk pie klibas līgavas nekā iet pie citas, kas tevi gaidīt gaida, to patiesi nebiju sagaidījis.
1U24-AxuNow_0106.wav|Redzi, Klāv, kādiem vajag vīriešiem būt uzticīgiem un krietniem, saka Anna, saķerdama savu saderināto pie muciņas piedurknes un to sapurinādama.
1U24-AxuNow_0107.wav|Ja arī tu būsi tāds pat pastāvīgs un uzticīgs kā Matīss, tad mūsu dzīve būs laimīga visu mūžu.
1U24-AxuNow_0108.wav|Bet skroderis, negriezdams uz savas līgavas vārdiem nekādas vērības un it kā Matīsu daudzinādams, runā tālāk:
1U24-AxuNow_0109.wav|Jā, jā, uzvarēt pašam sevi, tā ir vislielākā uzvara.
1U24-AxuNow_0110.wav|Un, kas to spēj, tam dzīvē galu galā nevar klāties slikti.
1U24-AxuNow_0111.wav|Matīs, tava izturēšanās pret Ciebu tiešām ir tāda, ka tu katram droši vari skatīties acīs, un tas ir tas lielākais.
1U24-AxuNow_0112.wav|Nē, draugs, tas lielākais ir tas, ka man nav pašam sevis jākaunas.
1U24-AxuNow_0113.wav|Ja cilvēks izdzīvo tā, ka tam jākaunas pašam no sevis, to es ieskatu par vislielāko nelaimi, nosaka Matīss.
1U24-AxuNow_0114.wav|Jā, vīrieši dažreiz ir tiešām krietni vārda turēšanā un pat sevis uzvarēšanā.
1U24-AxuNow_0115.wav|To redzam arī tagad tavā uzticībā un mīlestībā pret Ciebu.
1U24-AxuNow_0116.wav|Ja arī sievietes būtu tik krietnas, tad patiesi būtu laba dzīve.
1U24-AxuNow_0117.wav|Nosaka skroderis, paceldams uz augšu savu nūju, kas reizē tam noder arī par olekti tanī redz ierantītas mazas rantiņas, kas apzīmē ir olekts, ir pēdas un sprīža garumus, un vērīgi to aplūkodams, it kā gatavodamies vīriešu mīlestības stiprumu izmērīt ar olekts palīdzību.
1U24-AxuNow_0118.wav|Taisni tādas domas iešāvušās prātā Annai, jo viņa sāk skaļi smieties, un uz tautieša jautājumu, par ko smejoties, tam tāpat smiedamās atbild:
1U24-AxuNow_0119.wav|Na, draugs, ar savu olekti neizmērīsi ne vīriešu krietnumu, ne sieviešu nekrietnību, kā to proti darīt, piegājis pie vadmalas baķa vai audekla gabala.
1U24-AxuNow_0120.wav|Mājās viņus visi sagaida priecīgām sejām.
1U24-AxuNow_0121.wav|Māte aicina, lai tūliņ ejot klētī, ēdīšot pusdienas, tur mazāk mušu nekā istabā: vakar pavakarē cepušas maizi, un istaba piesilusi.
1U24-AxuNow_0122.wav|Klētī būšot arī vēsāks.
1U24-AxuNow_0123.wav|Pati viņa izņem no savas vecās, lielās pūralādes baltu galdautu rūtainiem rakstiem, pārklāj ar to lādi, un godību galds gatavs.
1U24-AxuNow_0124.wav|Cieba ar mazajām māsām nes un liek tur virsū sulināta un kūpināta piena traukus, kā arī veselu klēpi vakar ceptu raušu.
1U24-AxuNow_0125.wav|Ir viesi, ir mājinieki katrs paņem krēslu vai krāģi, sēžas rindā ap lādi un sāk turēt parasto auksto svētdienas pusdienu.
1U24-AxuNow_0126.wav|Matīsam, sēdot lādes galā un noskatoties pakal Ciebai, kas aizskrien namā atnest vēl bļodiņas un karotes, liekas tā, it kā viņa vairs neklibotu.
1U24-AxuNow_0127.wav|Tas laikam tālab man tā likās, ka viņa ātri skrēja, un skrienot nevar klibumu necik daudz redzēt, vēro sevī Matīss.
1U24-AxuNow_0128.wav|Redzams, nabadzīte negrib savu klibumu rādīt un, cenzdamās to slēpt, skrien tālab skriešus.
1U24-AxuNow_0129.wav|Es tad arī labāk nemaz neskatīšos vairs turp, lai viņai manis dēl nav jāpūlas un jāmocās lai iet kā varēdama.
1U24-AxuNow_0130.wav|Ko viņa, nabadzīte, velti mokās un pūlas izlikties?
1U24-AxuNow_0131.wav|Es taču zinu, ka viņa ir kliba.
1U24-AxuNow_0132.wav|Ak, sieviete paliek sieviete: grib par varu būt daiļa un patīkama un tāpēc visādi cenšas slēpt savu gaudenumu.
1U24-AxuNow_0133.wav|Tā Matīss sevī domā, bet, kad dzird veram nama durvis, viņš tomēr pamet acis turp un redz tur Ciebu.
1U24-AxuNow_0135.wav|Laikam acis viņu māna.
1U24-AxuNow_0136.wav|Žigli viņš pārvelk ar plaukstu sev pār acīm, lai zustu mirgas un redzētu visu skaidri.
1U24-AxuNow_0137.wav|Skatās nu atkal turp.
1U24-AxuNow_0138.wav|Cieba jau tuvāk klētij bet nē nē nu tak neklibo nemaz, brīnums, kā viņa var tā izlikties: arī rikšus neskriedama, iet taisni un kā vajag.
1U24-AxuNow_0139.wav|Matīss gribētu ko vaicāt par šādu viņas izturēšanos, bet negrib par to runāt, baidīdamies, ka nesarūgtina viņas jautro prātu, ieminoties atkal par vainīgo kāju un klibošanu.
1U24-AxuNow_0140.wav|Bet, kad pēc pusdienas ieturēšanas atkal redz Ciebu ejam pasētu un nemaz neklibojam, viņš ilgāk vairs neiztur un iesaucas:
1U24-AxuNow_0142.wav|Liekas, ka Cieba uz šādu vai tamlīdzīgu saucienu no sava saderētā būtu tik gaidījusi.
1U24-AxuNow_0143.wav|Priecīgi smaidīdama, viņa paskatās tam acīs un tad, kā pārgalvībā iesmiedamās, tam atvaicā.
1U24-AxuNow_0144.wav|Kā, vai tad man vajadzēja klibot?
1U24-AxuNow_0146.wav|Tas bija aizvakar, laikam uz pērkona negaisu vai gaidāmu lietu.
1U24-AxuNow_0147.wav|Nu, nevar būt, ne vakar, ne šodien nav dzirdēts tēvainis rūcam, arī lietus nav lijis ne pilītes, un mēness ceturkšņi tagad arī nav mainījušies.
1U24-AxuNow_0148.wav|Nu lai šā vai tā, bet es esmu vesela.
1U24-AxuNow_0149.wav|Un klibot nemaz vairs nav jāklibo?
1U24-AxuNow_0150.wav|Nu, ja tu gribi, varu jau paklibot arī, atjoko Cieba un, iedama pa pagalmu, dažus soļus paklibo, bet tad iet atkal taisni un veikli.
1U24-AxuNow_0151.wav|Tā tu māki izlikties brīnās atkal Matīss, tik patīkami pāsteigts kā vēl nekad savā mūžā.
1U24-AxuNow_0153.wav|Saki no kura laika tad tu mani tā vazā aiz deguna, teikdamās un rādīdamās par neizdeldējamu kropli, dodama man padomu precēt citu, bet pati pie tam būdama jau pilnīgi vesela?
1U24-AxuNow_0154.wav|No kura laika, tu gribi zināt?
1U24-AxuNow_0155.wav|No tā laika, kamēr dabūju zināt, ka tavi radi gribot tev ieprecināt bagāto Anniņu.
1U24-AxuNow_0156.wav|Būs jau nu divas nedēļas, kopš esmu vasela, bet nevienam to neizrādīju, lai tu to nedabūtu zināt.
1U24-AxuNow_0157.wav|Gribēju tevi labi pārbaudīt: domāju, ja es tev patikšu gaudena, tad vēl vairāk patikšu vesela, un tad mūsu dzīve būs jo laimīga.
1U24-AxuNow_0158.wav|Bet, ja tu būtu no manis, gaudenas un klibas, atrāvies un gājis un ņēmis citu, tad es būtu ļāvusi tam notikt, jo tad tava mīlestība nebūtu bijusi īsta un man tavu aiziešanu nebūtu bijis ko nožēlot.
1U24-AxuNow_0159.wav|Tad tu par manas kājas izdziedāšanu būtu dabūjis zināt tikai tad, kad es tev nebūtu bijusi vairs vajadzīga, pēc tavas apprecēšanās ar Anniņu.
1U24-AxuNow_0161.wav|Tā tu varēji mani mocīt veselas divas nedēļas izsaucās Matīss, kā uzmodies no kāda grūta sapņa.
1U24-AxuNow_0162.wav|Un, priecīgi sajūsminādamies, satver Ciebu, skūpsta to un tad, turēdams pie abām rokām, griež to kā dejā sev apkārt un redz to tikpat veselu uz kājām, vieglu un denktu kā agrāk, kad ar to mēdza iet rotaļās vai dejot.
1U24-AxuNow_0163.wav|Bet bija tev gan laikam grūti izvēlēties, kuru no abām: mani ar klibu kāju un pūru bez naudas vai Anniņu gluži veselu un ar tēva naudas zutni pūrā, smejas Cieba, nostādamās Matīsam priekšā un priecīgi laimīga lūkodamās tam viltīgi acīs.
1U24-AxuNow_0164.wav|Beidzot tomēr paliki pie manis, lai gan varbūt ar diezgan smagu sirdi, vai ne tā, mīļais?
1U24-AxuNow_0166.wav|Ņemsies nu vēl par mani zoboties.
1U24-AxuNow_0167.wav|Smaga sirds man bija patiesi, tomēr nevis tamdēļ, ka paliku pie tevis un Anniņa bija jālaiž vējā, bet gan tamdēļ, ka mani mocīja domas, cik grūti tev būs visu mūšu palikt gaudenai, un apzinoties, ka es tev tur nekā nevarēšu līdzēt.
1U24-AxuNow_0168.wav|Tās domas mani bēdināja un mocīja.
1U24-AxuNow_0169.wav|Tik nu tieku no šī smagā domu sloga vaļā.
1U24-AxuNow_0170.wav|Diezgan ilgi esi darījusi man pārestību.
1U24-AxuNow_0171.wav|Pēc pārciestām bēdām nu gan prieki divkārt lieli, tik lieli, ka nemaz nevaru visu to labi saprast, kas īsti noticis.
1U24-AxuNow_0172.wav|Domāju, šī tava gu tāda gudra viltība notika taču laikam ar mātes ziņu, varbūt tā bija pat mātes izdomāta vaicā Matīss, lūkodamies ir Ciebai, ir sievasmātei acīs.
1U24-AxuNow_0173.wav|Nu nēe atsaka Lāčubitene.
1U24-AxuNow_0174.wav|Viņas pašas gudrība vien.
1U24-AxuNow_0175.wav|Es un ir citi mājinieki arī nu tik dabūnam zināt visu patiesību.
1U24-AxuNow_0176.wav|Nebūtu vis domājusi, ka mana Cieba var tanī mērā būt viltīga.
1U24-AxuNow_0177.wav|Tu mani, Matīs, līdz šim varbūt domāji paseklu, pavieglu skuki, tamdēļ ka jau pēc pirmās saskatīšanās tik ātri tevi iemīlēju, biju tev tūliņ tik laba un bieži klausīju tev vairāk nekā savai mātei.
1U24-AxuNow_0178.wav|Lai tu mani par tādu neturētu, kāda es patiesībā nemaz neesmu, un redzētu, cik es varu būt arī dziļi nopietna, tad, gulēdama ilgi vāja ar savu kāju un biezi veselām dienām būdama viena pati istabā, es izdomāju šo viltību ņemt tevi labi pārbaudīt un to tad arī izdarīju.
1U24-AxuNow_0179.wav|Piedod nu man to, saka Cieba, pieglauzdamās Matīsam.
1U24-AxuNow_0180.wav|Vai, ja derēšanās un precēšanās notiek ar tādām grūtībām, ar tādu gudri izdomātu viltību, kas abiem tik ilgi dara tādas mokas, tad es labāk nemaz negribu precēties izsaucās Tija, skaļi iesmiedamās, un aizspurdza projām kā izbiedēts putnelis.
1U24-AxuNow_0182.wav|Dzird arvien ļaudis sakām, un tā, Matīs, ir arī ar tevi.
1U24-AxuNow_0183.wav|Tev netrūka droša prāta ņemt savu jau agrāk izredzēto līgavu, kaut arī tā bija tik smagi saklibusi, ka uz izveseļošanos nešķita nekādu cerību, un par šādu savu drošu izturēsanos tu nu dabū savu Ciebu tādu pat veselu, kāda tā bija agrāk.
1U24-AxuNow_0184.wav|Tā ir tavas uzticības, tava drošā prāta labākā alga.
1U24-AxuNow_0185.wav|Būtu tu bijis šaubīgs, bailīgs, neuzticīgs, tad tu viņu būtu pazaudējis, bet tu, uzvarēdams pats sevi, šo savu laimi esi pilnīgi pelnījis,un man ir prieks, ka mēs nu kļūsim svaiņi un tātad tuvi radi, tā runā skroderis, satvēris Matīsa roku savā un stipri to spiezdams.
1U24-AxuNow_0186.wav|Bet Anna, pieķerdama viņam pie piedurknes, smiedamās runā:
1U24-AxuNow_0187.wav|Klāv, tu pirmīt vainoji sievietes un daudzināji tik vīriešus vien.
1U24-AxuNow_0188.wav|Es domāju, nu ir laiks, ka tu ņem olekti un izmērī, kas ir savā mīlestības uzticībā un pastāvībā krietnāki sievietes vai vīrieši.
1U24-AxuNow_0189.wav|Nē, smejas skroderis, brītiņu padomājis.
1U24-AxuNow_0190.wav|Tas lai tagad paliek.
1U24-AxuNow_0191.wav|To darīšu tikai mūža otrā galā, kad man pašam būs vairāk piedzīvojumi šinī darba laukā.
FRxuo4tqv1w_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
FRxuo4tqv1w_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
FRxuo4tqv1w_0003.wav|Trešā grāmata, ceturtā nodaļa.
FRxuo4tqv1w_0004.wav|Jaunu meitu pulciņā.
FRxuo4tqv1w_0005.wav|Nogājis nepilnu pusjūdzi, lubraks panāca pirmīt aizbraukušo ori ar trīs jaunajām meitām.
FRxuo4tqv1w_0006.wav|Bija atkal saplīsis ritenis, un kučieris darbojās ar tā labošanu.
FRxuo4tqv1w_0007.wav|Viena meita sēdēja ratos, turēdama grožus rokā, bet otras divas, stāvēdamas zirgiem katrā pusē, ar nolauztiem egļu zariem dzenāja tiem dundurus nost, jo klizma bija notikusi meža tuvumā, kur jaukā, karstā dienā dunduri bariem krita zirgiem virsū.
FRxuo4tqv1w_0008.wav|Kājnieks panāk braucējus, vai nav smiekla lieta bilda lubraks pasmiedamies.
FRxuo4tqv1w_0009.wav|Ko var darīt, kad par nelaimi iegadījies izbraukt ar veciem ratiem, īgni atteica vīrietis, nometies pie ratiem ceļos un pūlēdamies atkritušo riteņa koka gabalu piesiet pie dzelzs riepas ar vecu grožu.
FRxuo4tqv1w_0010.wav|Sausā laikā riteņi izkaltuši uz nebēdu un koka daļas irst un krīt nost.
FRxuo4tqv1w_0011.wav|Būtu kāds dīķis ceļmalē, kur iebraukt un riteņus sabriedināt, tad ietu atkal labi.
FRxuo4tqv1w_0012.wav|Bet te nav ceļā nekur nekādi ūdeņi.
FRxuo4tqv1w_0013.wav|Venta plosta tuvumā akli dziļa tur nekur nevarēja iebraukt ūdenī.
FRxuo4tqv1w_0014.wav|Ja izpērc tukšā krogū stopu alus vai kādu gabalu mani pavizini, līdzēšu ratus sataisīt.
FRxuo4tqv1w_0015.wav|Es redzu, kas te darāms, teica lubraks.
FRxuo4tqv1w_0016.wav|Es arī redzu, kas te darāms.
FRxuo4tqv1w_0017.wav|Bet ko visa redzēšana var līdzēt, kad nav ne naglu, ne vesera līdzi, esmu iejūdzis, rau, darba ratos, kur nekas nav kārtībā un viss kas trūkst.
FRxuo4tqv1w_0018.wav|Kad braucu ar saviem kunga ratiem, man tur katru reizi ir kastīte ar naglām, veseri un citiem daiktiem.
FRxuo4tqv1w_0020.wav|Man ir kabatā dažas naglas, ko vakar vakarā atradu izbirušas pie kroga.
FRxuo4tqv1w_0021.wav|Dabūsim akmeni un mēģināsim ar tām atkritušo koka gabalu piedzīt.
FRxuo4tqv1w_0022.wav|Naglas, par laimi, ir taisni kā pielāgotas stienas caurumiem.
FRxuo4tqv1w_0023.wav|Sadabūjis uz ceļa iegarenu akmeni, viņš atsteidzās atpakaļ, un atkritušais riteņa gabals drīz bija iestiprināts un ar naglām piedzīts savā agrākā vietā, tā ka varēja atkal braukt.
FRxuo4tqv1w_0024.wav|Nu, pakalpīgais kājniek, nāc tad nu sēdies orē tepat man blakus.
FRxuo4tqv1w_0025.wav|Vari braukt mums līdz, kamēr mūsu ceļš iet kopā, aicināja kučieris, ievaicādamies:
FRxuo4tqv1w_0026.wav|Tu tālu iedams?
FRxuo4tqv1w_0027.wav|Pats vēl nezinu, kur manam ceļam gals: eimu meklēt darbu, izgudrēm melsa lubraks, sēzdamies ores priekšā uz salmu maisa kučierim līdzās.
FRxuo4tqv1w_0028.wav|Paņēmis no meitas grožus un pagaidījis, līdz tās visas trīs sasēžas uz savu sēžu, kučieris uzsauca zirgiem:
FRxuo4tqv1w_0030.wav|Meitas bija nosēdušās orē, skatīdamās nevis uz priekšu, bet atpakaļ, lai, arī aizbraucot tālāk projām, varētu laukiem un klajumiem pāri vēl nolūkoties jaukajā, plašajā piekrastes apvidū otrpus Ventas, kas citādi viņām atrastos aiz muguras.
FRxuo4tqv1w_0031.wav|Abi vīrieši tātad varēja ērti un pilnīgi brīvi sarunāties vieni paši savā starpā, it kā atrastos divatā vien.
FRxuo4tqv1w_0032.wav|Tu iedams darbu meklēt, uzsāka valodu tagad kučieris.
FRxuo4tqv1w_0033.wav|Kādu darbu tu proti?
FRxuo4tqv1w_0034.wav|Mūsu muižā arī būtu viens otrs darba cilvēks vajadzīgs.
FRxuo4tqv1w_0035.wav|Amatu nekādu neesmu mācījies.
FRxuo4tqv1w_0036.wav|Bet citādi strādāju visus darbus ir sētā, ir laukā.
FRxuo4tqv1w_0037.wav|Arī dārza kopšanā kaut ko pieprotu.
FRxuo4tqv1w_0038.wav|Tad tev, svešo ciemiņ, var iznākt pie mums darbs un maize gadiem.
FRxuo4tqv1w_0039.wav|Taisni mūsu muižā labs dārza puisis tagad vajadzīgs.
FRxuo4tqv1w_0040.wav|Dārznieks pats gandrīz pastāvīgi sasirdzis, nevarīgs.
FRxuo4tqv1w_0041.wav|Būtu viņam jau pavasarī pieņemts puisis, bet negadījās tāds cilvēks.
FRxuo4tqv1w_0042.wav|Brauc līdzi.
FRxuo4tqv1w_0043.wav|Es parunāšu ar mūsu kungu, un, domāju, tu dabūsi šo vietu, bet kā tevi sauc, un kur esi strādājis līdz šim?
FRxuo4tqv1w_0045.wav|Mans vārds ir Mičis Visvaris, un līdz šim strādāju dažus gadus uz Jelgavas pusi kādā muižā pie brūža darbiem.
FRxuo4tqv1w_0046.wav|Bet brūzis nodega, un tā paliku bez darba.
FRxuo4tqv1w_0047.wav|Pārnācu tad dzimtenes pusē apsērst piederīgos un nu eju un klaušinu sev jaunu darba vietu.
FRxuo4tqv1w_0048.wav|Bet kā to muižu sauc, kur tu esi par kučieri, un no kurienes ved šīs trīs skaistās jaunās meitas?
FRxuo4tqv1w_0049.wav|Niedolu muižā esmu par kučieri, nav tālu, labas stundas laikā būsim tur.
FRxuo4tqv1w_0050.wav|Šīs trīs meitas vedu no Vadakstes, mūsu muižā viņreiz viena meita nomira, otrai bija drīz jāapprecas, un tā saimniece palika bez vajadzīgām gājējām.
FRxuo4tqv1w_0051.wav|Būtu jau dabūtas tepat citas meitas, bet cienīgais, braukdams mājās no Jelgavas, iegriezies Vadakstes muižā pie radiem un ieraudzījis tur tik daiļas meitas, ka tūliņ iegribējies dabūt tās savā muižā.
FRxuo4tqv1w_0052.wav|Turienes kungi arī bijuši ar mieru meitas atlaist, un tā nu man bija jābrauc tām pakaļ.
FRxuo4tqv1w_0053.wav|Vasarā iznāk tām daņģināšanās uz jaunu vietu, it kā pa Jurģiem.
FRxuo4tqv1w_0054.wav|Tad tās divi tīneles un lādele, kas ores krautēs iekrautas, ir laikam meitu manta?
FRxuo4tqv1w_0055.wav|Jā, tās ir viņu liberijas, atteica kučieris, atskatīdamies atpakaļ, un tad, pieliecies svešniekam tuvāk, pusbalsī čukstēja, kā pauzdams kādu sevišķu noslēpumu:
FRxuo4tqv1w_0056.wav|Viena meita esot mūsu cienīgajam sevišķi iepatikusies.
FRxuo4tqv1w_0057.wav|Tā man Vadakstes muižā zināja iesvilpt turienes saimniece, un to laikam turēšot sev par draudzeni.
FRxuo4tqv1w_0058.wav|Tās divas braucot viņai tikai tāpat bendram līdzi, bendram, lai vienai nebūtu svešumā garš laiks.
FRxuo4tqv1w_0059.wav|Bet, kura ir tā īstā izredzētā, to man saimniece nepatapa pateikt, jo nāca kuknē citi iekšā, un mums saruna bija jāpārtrauc.
FRxuo4tqv1w_0060.wav|Tomēr gan jau savā muižā drīz vien nojutīsim, kura būs tā īstā.
FRxuo4tqv1w_0061.wav|Jūsu kungs vēl jauns un neprecējies, kad gādā sev draugalu?
FRxuo4tqv1w_0062.wav|nē, nav ne jauns, ne neprecējies.
FRxuo4tqv1w_0063.wav|Jau stipri iesirms un atraitnis.
FRxuo4tqv1w_0064.wav|Ak tā, nu tad gan saprotams, kālab meklē sev sieviešu cilvēku.
FRxuo4tqv1w_0065.wav|Vai te šim sieviešu trūkums?
FRxuo4tqv1w_0066.wav|Bet mūsu kungs, tev jāzin, ir varen pašutis uz skaistām sievietēm: līdz kur kādu ierauga, līdz tūliņ to vajag dabūt.
FRxuo4tqv1w_0067.wav|Muižā jau tiek vāktas par kalponēm visas daiļākās meitas, kādas vien ir no pašu novada, ir no tuvākiem pārnovadiem.
FRxuo4tqv1w_0068.wav|Un tām skaistākajām, daiļākajām visām jāiet dzīvot kalnā: cita ir istabene, cita galda meita, cita namene, un, jupis zin, kas vēl cita.
FRxuo4tqv1w_0069.wav|Ļaudis šādas kalna meitas paklusām izsmej, izzobo, dēvēdami tās par kalna kazām, ko lielkungs tur medī dienām un naktīm.
FRxuo4tqv1w_0070.wav|Vecais sulaiņa nelaiķis, kas kādreiz bija kungam līdzi svešās zemēs, zināja pārbraucis stāstīt, ka tur esot lieli, augsti kalni, kuros mītot kalna kazas un kur kungi ejot medībās tās šaut.
FRxuo4tqv1w_0071.wav|Mūsu vecis nebrauc vairs uz turieni medībās.
FRxuo4tqv1w_0072.wav|Viņš tur sev kalna kazas tepat, savā pilī, ko, tāpat kā visās muižās, arī te ļaudis pēc vecas ierašas sauc par kalnu.
FRxuo4tqv1w_0073.wav|Un te viņš savas kalna kazas medī uz līdzenas vietas nevajag kāpaļāt ne pa kādām klintīm, ne gravām.
FRxuo4tqv1w_0074.wav|Šīs trīs, ko te vedu it no tālienes kā retu, dārgu preci mājās, visas būs, protams, viņam labas kalna kazas, lai gan viena it sevišķi patīkot.
FRxuo4tqv1w_0075.wav|Bet nekādu lielo labumu viņas te vairs nesaķers: novadelis mūsu kungam nav necik liels, saimnieku mājās visās jau saliktas agrākās draugulenes.
FRxuo4tqv1w_0076.wav|Šīm kazām, kad būs tik tālu sašautas, ka nevarēs kalnā vairs palikt, būs jāapmierinājas ar kaut kādu vieteli: vajadzēs precēties ar kalēju, staļļa puisi, zirgu ganu vai citu kādu muižas sudiku.
FRxuo4tqv1w_0077.wav|Labi būtu, ja varētu vienu otru ieprecināt kādam saimnieka dēlam, nākošajam māju mantiniekam, tad vismaz ar laiku varētu cerēt tikt saimnieces godā.
FRxuo4tqv1w_0080.wav|Mucā jau audzinātas nebūs, ka nekā nezinātu, kāda ir muižu dzīve.
FRxuo4tqv1w_0081.wav|Visās muižās jau gan nav vienādi.
FRxuo4tqv1w_0082.wav|Tomēr, kur tāds kungs kā mūsējais, par to jau gan apdzird tālu visapkārt.
FRxuo4tqv1w_0083.wav|Bet varbūt meitas nāk uz šejieni, katra sevī ticēdamas, ka viņa jau tā īstā nebūšot un jods viņu neraušot.
FRxuo4tqv1w_0084.wav|Rasi, ir arī vien vai otra tāda, kas taisni vēlas kļūt par kunga draugalu un tālab tieši ar patiku nāk uz šejieni.
FRxuo4tqv1w_0085.wav|tiet tad ir gan šis kungs liels savādnieks: jau sirmgalvis un vēl tik nedārīgs uz sieviešiem.
FRxuo4tqv1w_0086.wav|Tomēr citādi nav ļauns cilvēks, nē, ģimene viņam arī ir?
FRxuo4tqv1w_0087.wav|Vienīgs dēls, dzīvo tepat Priedola muižā, arī savāds Dieva palaidums.
FRxuo4tqv1w_0088.wav|Tikai pavisam citādā ziņā nekā tēvs: sievietes pavisam liek mierā, ne virsū neskatās, lai kādas būdamas.
FRxuo4tqv1w_0089.wav|Un arī goda cilvēks, ļaudīm visai palīdzīgs, žēlīgs.
FRxuo4tqv1w_0090.wav|Godīgās dzīves un žēlīgās sirds dēļ ļaudis to iegodājuši par svēto, tāpat kā tēvu dažas sievas iesaukušas par briesmīgo.
FRxuo4tqv1w_0091.wav|Dzird, ka jaunais nelaimīgas mīlestības dēļ palicis tāds savāds pret sievietēm un apņēmies nekad vairs neprecēties.
FRxuo4tqv1w_0092.wav|Diezin, kas tā tāda par tādu nelaimīgu mīlestību?
FRxuo4tqv1w_0093.wav|Mēs, zemnieku cilvēki, tādu nepazīstam: ja nevar dabūt vienu, ņem citu meitu un dzīvo, kur tur kāda nelaime?
FRxuo4tqv1w_0094.wav|Ko tu kungu cilvēkus vari savākt?
FRxuo4tqv1w_0095.wav|Savā vaļas dzīvē visādi trakodami, dažs labs viņu pulkā iziet no jēgas, gudri noteica lubraks.
FRxuo4tqv1w_0096.wav|Meitas, vīriešu neuzrunātas, jutās laikam kā atstātas un vientules.
FRxuo4tqv1w_0097.wav|Viņas tamdēļ ņēmās uzdziedāt.
FRxuo4tqv1w_0098.wav|Katra savu reizi uzsāka dziesmu, pēc kam otras divas tai tūliņ palīdzēdamas piebiedrojās.
FRxuo4tqv1w_0099.wav|Pirmā dziedāja:
FRxuo4tqv1w_0104.wav|Trešā, kā nogrimdama atmiņās un it kā pēc kā ilgodamās, sēri un žēli uzņēma savu dziesmu.
FRxuo4tqv1w_0107.wav|Dziedāja vēl dažas dziesmas.
FRxuo4tqv1w_0108.wav|Uzaicināja arī kučieri ar viņam līdzās piemetušos svešinieku ko uzdziedāt.
FRxuo4tqv1w_0109.wav|Dziedāja arī tie, gan divatā vien, gan kopā ar meitām.
FRxuo4tqv1w_0110.wav|Pašiem bija prieks, cik labi saskan dziesmas arī gluši svešiem cilvēkiem, kuri katrs no sava apgabala un šodien pirmo reizi satikušies, bet dzied visi tā, it kā sen jau būtu sadziedājušies.
FRxuo4tqv1w_0111.wav|Jā, sētu ļaužu dziesmas gandrīz visur vienādas, un visi tās māk dziedāt, lai arī dažs būtu diezin no kurienes, liecināja kāda meita, kad kādu kopīgu dziesmu patlaban bija nobeiguši.
FRxuo4tqv1w_0112.wav|Bet nu šoreiz vairāk nedziedāsim.
FRxuo4tqv1w_0113.wav|Rau, tā ir mūsu muiža, ko aiz birztalas gala var redzēt, teica kučieris, rādīdams ar pātagas kātu uz prāvu ēku puduri lielos, kuplos kokos netālu no lielceļa.
FRxuo4tqv1w_0114.wav|Un tā otrā ēku grūžņa ar sarkaniem jumtiem, ko tur var redzēt, rau, otrpus gravas, tā ir mūsu kunga otra muiža Priedola.
FRxuo4tqv1w_0115.wav|Tur dzīvo un valda viņa dēls.
FRxuo4tqv1w_0116.wav|Meitas uzreiz apklusa, žigli saglaudīdamas sev matus, sakopdamas savu apģērbu un vispār uzpurinādamās.
FRxuo4tqv1w_0117.wav|Kučieris nogrieza zirgus no lielceļa un iebrauca kokiem apstādītā gatuvē, kurai vienā pusē redzēja dīķi, bet otrā dārzu.
FRxuo4tqv1w_0118.wav|Beidzot apturēja pajūgu plašā pagalmā, kas atradās starp ļaužu ērbērģiem, klēti un citām saimniecības ēkām.
FRxuo4tqv1w_0119.wav|Netālu bija redzams arī kungu nams.
FRxuo4tqv1w_0120.wav|Tas nebija visai liels, tik pusotra stāva augsts un viscaur no koka.
FRxuo4tqv1w_0121.wav|Nezinātājs nevarētu to gandrīz iedomāties par kungu mitekli, ja spodrie logi ar skaisti krāsotiem slēģiem, lielās, glītās lievenes un jauki uzkoptās puķu dobes nama un lieveņu priekšā neliecinātu, ka tur dzīvo paši kungi.
FRxuo4tqv1w_0122.wav|Nav liela un lepna muiža, bet jauka un patīkama, redzēsim, kā te kungi un ļaudis dzīvo un kā mums Dievs te līdzēs iedzīvoties, sēžot no ores ārā, paklusā balsī viena meita teica biedrenēm.
FRxuo4tqv1w_0123.wav|Lai kā, bet dziesmām, liekas, vajag te labi skanēt: visapkārt muižai lieli, kupli koki dziedot tur vajag labi atbalsoties, noteica otra meita.
Dp2woXkBoSg_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
Dp2woXkBoSg_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
Dp2woXkBoSg_0003.wav|Trešā grāmata, trešā nodaļa.
Dp2woXkBoSg_0004.wav|Trīs meitas dziedāja.
Dp2woXkBoSg_0005.wav|Trīs meitas sēdēja Ābola kalnā, Visām trijām Trīs rozes rokā.
Dp2woXkBoSg_0006.wav|Jem, brāli, tu vienu, Es jemšu otru, Lai tā trešā Māmiņu klausa Līdz citam gadiņam, Līdz rudentiņam.
Dp2woXkBoSg_0007.wav|Lai klausa māmiņu Paticēdama, Lai loka pūriņu Izrakstīdama.
Dp2woXkBoSg_0008.wav|Tā dziedāja trīs jaunas meitas, stāvēdamas lejā pie upes un gaidīdamas pārceļam šai pusē plostu, kad tur nonāca krusttēvs ar krustdēlu.
Dp2woXkBoSg_0009.wav|Mums nāksies laikam labu brīdi gaidīt, līdz tiksim pāri: plosts pārdzīts otrā pusē un nu stāv tur.
Dp2woXkBoSg_0010.wav|Tukšā to negrib dzīt atpakaļ acīmredzot gaida kādu braucēju, teica krusttēvs, sarunādamies ar krustdēlu, bet tomēr tik stiprā balsī, ka arī citi tur stāvētāji varēja dzirdēt.
Dp2woXkBoSg_0011.wav|Mums ar pāri celšanos nav ko steigties, ierunājās viena no trim meitām.
Dp2woXkBoSg_0012.wav|Mēs varam mierīgi gaidīt.
Dp2woXkBoSg_0013.wav|Kas tad jūs tādas vaļas sievas esat, ka jums nekur nav jāsteidzas vaicāja krusttēvs.
Dp2woXkBoSg_0014.wav|Mums tālab nav kur steigties, ka mūsu kučieris nav vēl atbraucis.
Dp2woXkBoSg_0015.wav|Palika priedienā aiz kroga saplīsušo riteni lāpot, un vēl nemaz neredz braucam no meža ārā.
Dp2woXkBoSg_0017.wav|Tad jūs neesat vis kājnieces, bet braucējas, bilda atkal krusttēvs.
Dp2woXkBoSg_0018.wav|Jaunās, brašās meitas tam acīmredzot it labi patika, un viņš labprāt vēlējās uzsākt ar tām kādu tālāku sarunu.
Dp2woXkBoSg_0019.wav|Bet meita, kuru tas bija uzrunājis, it kā atraidīdamās atteica strupi:
Dp2woXkBoSg_0020.wav|Nē, mēs neesam kājnieces...
Dp2woXkBoSg_0021.wav|Pa to starpu otrā krastā bija radušies pāris zirdzinieku, tie bija uzbraukuši savus pajūgus uz celtuvi un paši ar ieķeramām stumjamām rungām rokās to nu stūma un rāva pāri uz šo pusi, bet plostnieks tāpat dīkā pastaigājās pa plostu.
Dp2woXkBoSg_0022.wav|Rokas atpūtinādams un taupīdams spēkus tādai reizei.
Dp2woXkBoSg_0023.wav|Kad brauc kādas kungu karietes un kad citu cilvēku un palīdzētāju patlaban uz plosta negadās, tā ka tam vienam pašam tad jāgrūž viss smagais plosts.
Dp2woXkBoSg_0024.wav|Un tad tas jādara nevis lēni, kā ar atkaru kauliem, nē, tad jārauj, ko nagi nes, jo kungi ir nepacietīgi un ilgi nemīl dingt uz vietas.
Dp2woXkBoSg_0025.wav|Drīz var dabūt rājienu vai arī belzienu pa kumbru, vai kādu labu smēlienu pa sprandu.
Dp2woXkBoSg_0026.wav|Kad celtuve pārstumta šinī pusē un zirdzinieki nobraukuši, to atkal nedzen vis tūliņ atpakaļ, bet plostnieks to mierīgi piesien pie tauvas, tamdēļ ka neredz vēl braucam nevienu braucēju no Krasta kroga lejup.
Dp2woXkBoSg_0027.wav|Vēl mums jāgaida izsaucās viena meita, tā pati, kas pirmīt uzsāka dziesmu.
Dp2woXkBoSg_0028.wav|Diezin, kad tiksim pāri?
Dp2woXkBoSg_0029.wav|Tiklīdz atbrauks vienā vai otrā pusē kāds braucējs, atsaka plostnieks.
Dp2woXkBoSg_0030.wav|Tāds nupat te atbrauc, atskan vīrieša balss turpat tuvumā.
Dp2woXkBoSg_0031.wav|Atskatoties atpakaļ, visi ierauga kādu skuķi velkam no pļavas takas uz lielceļu mazus ratiņus, kuros sakumbris tup pajauns cilvēks ar melnu bārdeli vai, kā saka, ar neapkoptu ģīmi.
Dp2woXkBoSg_0032.wav|Rateļi upmales smiltī dziļi iegrimst, tā ka meitene tikko spēj vilkt tos uz priekšu.
Dp2woXkBoSg_0033.wav|Ar lielām pūlēm tā savu savādo vezumu gan atvelk līdz plostam, bet uzdabūt to uz plostu nespēj un paliek stāvot uz vietas, sakarsusi un notvīkusi skatīdamās apkārt, vai kāds nenāktu palīgā.
Dp2woXkBoSg_0034.wav|Divas no trim svešajām meitām, stāvēdamas plostmalai vistuvāk, piesteidzas meitenei klāt un palīdz tai uzraut rateļus uz plosta.
Dp2woXkBoSg_0035.wav|Jaunais, rateļos sakņubušais cilvēks, it kā par tādu notikumu iepriecināts, jautri un vēlīgi uztrallina:
Dp2woXkBoSg_0036.wav|Meitas mani krūmos vilka Ar tiem skārda rateļiem;
Dp2woXkBoSg_0039.wav|Tagad tu neesi ne skolā, ne pašu cilvēku vidū, bet svešos ļaudīs uz plosta, paklusā balsī meitene mēģina savādo dziedātāju apsaukt, pati noliekusies plosta malā un mazgādama tur Ventā savas melnās kājas, kā arī slapinādama ar ūdeni savu nosvīdušo pieri.
Dp2woXkBoSg_0040.wav|Bet rateļos sēdētājs, nelikdamies meitenes pamācību ne dzirdis, lūdz, vai to nevarot kāds izcelt uz plosta gribot drusku pastaigāties.
Dp2woXkBoSg_0041.wav|Plostnieks arī saņem to zem padusēm, izceļ no rateļiem un noliek uz plosta.
Dp2woXkBoSg_0042.wav|Savādi pārsteigti, visi nu redz, ka jautrais, jaunais cilvēks ir pagalam gaudens ar pilnīgi tizlām kājām: nemaz viņš nevar tās izstiept, kamdēļ citādi nespēj iet kā tikai četrrāpus rāpodams.
Dp2woXkBoSg_0043.wav|Kājās tam koka tupeles, tāpat pie ceļiem piesietas koka silītes, tādas kā tupeles, lai rāpojot neberzētos ceļi gar zemi un nediltu bikses.
Dp2woXkBoSg_0044.wav|Katrā rokā arī koka tupele, it kā cimdu vietā.
Dp2woXkBoSg_0045.wav|Tā uz savām sešām tupelēm spiezdamies, viņš arī tagad parāpjas pa pustukšo plostu no vienas vietas uz otru.
Dp2woXkBoSg_0046.wav|Krusttēvs ar krustdēlu, tāpat arī trīs svešās meitas, kas visi gaudeno redz tagad pirmo reizi, lūkojas uz to ar dziļu nožēlošanu.
Dp2woXkBoSg_0047.wav|Bet plostnieks nupat to bildina:
Dp2woXkBoSg_0048.wav|Ko tad tu, skolmeistar, braukā apkārt?
Dp2woXkBoSg_0049.wav|Darīšanās, atsaka gaudenais, meklēdams sev pa kabatām pīpi un šķiltavas.
Dp2woXkBoSg_0050.wav|Kāds nožēlojams kroplis paklusi nosaka viena meita.
Dp2woXkBoSg_0051.wav|Bet tāds jautrs un priecīgs kā brašu brašais puisis.
Dp2woXkBoSg_0052.wav|Viņš ir atkal dundurī, tāpat klusā balsī atsaka plostnieks.
Dp2woXkBoSg_0053.wav|Nemierīgs un delverīgs jau pēc savas dabas, bet, kad vēl sametis drusku gara, tad ir sevišķi dūšīgs.
Dp2woXkBoSg_0054.wav|Krasta krogā viņam vienā reizē vairāk nedod kā tik mazo kortelīti.
Dp2woXkBoSg_0055.wav|Tas tā no muižas noteikts.
Dp2woXkBoSg_0056.wav|Acīmredzot tagad brauc pāri Ventai, lai otrā pusē, Plosta krogā, kas atrodas cita kunga tiesā, izkauktu kādu kraukšķi.
Dp2woXkBoSg_0058.wav|Viņš spēj ar vārdiem vairāk nekā citi ar darbiem.
Dp2woXkBoSg_0059.wav|Bet kālab tu viņu sauc par skolmeistaru, no kā viņš dabūjis tādu iesauku ievaicājas lubraks.
Dp2woXkBoSg_0060.wav|Tā nav nekāda iesauka, viņš ir patiesi skolmeistars.
Dp2woXkBoSg_0061.wav|Muiža ar mācītāju to iecēluši šai amatā.
Dp2woXkBoSg_0062.wav|Rau gaudens jauneklis, nāk pieauguša cilvēka gados, darbu darīt nevar.
Dp2woXkBoSg_0063.wav|Nu, kur liks tādu?
Dp2woXkBoSg_0064.wav|Kas nabagu uzturēs?
Dp2woXkBoSg_0065.wav|Sarunājas dižās muižas saimniece ar mācītāju par šo nabagu.
Dp2woXkBoSg_0066.wav|Ņem mācītājs to pārbaudīt, izrādās, ka pats uz savu roku iemācījies grāmatu un iepraties arī rakstu.
Dp2woXkBoSg_0067.wav|Nospriež tad ielikt to šejienes muiželes kalpu mājās par skolmeistaru, sak, lai skolo kalpu bērnus.
Dp2woXkBoSg_0068.wav|Divējas kalpu mājas tur pakopus.
Dp2woXkBoSg_0069.wav|Saiet bērni no abējām kopā, un skola gatava.
Dp2woXkBoSg_0070.wav|Raida arī daži tuvākie saimnieki tur vienu otru bērnu.
Dp2woXkBoSg_0071.wav|Vasarā, kad bērniem jādzen ganos, skolmeistars brīvs.
Dp2woXkBoSg_0072.wav|Tad gudro visādas dziesmas, ļaudis dažādi apdziedādams.
Dp2woXkBoSg_0073.wav|Pašu novada cilvēkus gan mazāk aiztiek, tamdēļ ka ar tiem taču jādzīvo kopā un jāsatiek, bet otrpus Ventas gandrīz visus saimniekus apdziedājis, katru šā vai tā izzobodams.
Dp2woXkBoSg_0074.wav|Tā par kādu turienes saimnieku, kas ir liels nevīža darbos un nejēdz savu saimniecību pareizi vadīt, bet dzīres gan cienī, viņš sadomājis šādu dziesmu:
Dp2woXkBoSg_0075.wav|Spinnisjāja panākstos, lini puva žogmalē.
Dp2woXkBoSg_0076.wav|Jemat, lini, baltu ķēvi, jājat arī panākstos!...
Dp2woXkBoSg_0077.wav|Kā tad šo savādo skolmeistaru sauc paklusā balsī ievaicājās krusttēvam līdzās stāvošais puika, kas ar lielu vērību bija klausījies plostnieka vēstījumā.
Dp2woXkBoSg_0078.wav|Tāpat viņu sauc gaudeno Jāni, bet uzvārdā Ulmanis.
Dp2woXkBoSg_0079.wav|Grāmatā un rakstos tad arī ierakstīts par Ulmaņa Jāni, čukstēja plostnieks, bet tad, pagriezies uz to pusi, kur atradās gaudenais, teica pilnā balsī:
Dp2woXkBoSg_0080.wav|Skolotāj, vai nu nekāpsi atpakaļ savos rateļos?
Dp2woXkBoSg_0081.wav|Redz, kur brauc no kroga lejup kāda divjūgu ore, un pie kroga, liekas, stāv vēl kādi braucēji.
Dp2woXkBoSg_0082.wav|Vācies tu nu pie malas, ka tie ar saviem lielajiem ratiem nesaspiež tevi ar visu tavu karieti.
Dp2woXkBoSg_0083.wav|Jā, nāc, vāksimies pie malas skubināja to meitene.
Dp2woXkBoSg_0084.wav|Palūdz kādu, lai tevi ieceļ ratiņos, un es tad pavilkšu sāņus.
Dp2woXkBoSg_0085.wav|Krusttēvs piegāja gaudenajam klāt, saņēma zem padusēm, kā pirmīt bija redzējis darām plostnieku, un iecēla to ratiņos, kurus skuķe nu pavilka plosta priekšējā galā, pašā stūrītī.
Dp2woXkBoSg_0086.wav|Meitas priecājās, ka braucējs esot viņu gaidītais kučieris un ka nu beidzot varēšot braukt tālāk.
Dp2woXkBoSg_0087.wav|Līdz atbraucis un uz plosta novietojies gaidītais braucējs ar savu ori, kad redz laižam straujos rikšos no kroga lejup diženu četrjūgu.
Dp2woXkBoSg_0088.wav|Nu tik pavācieties visi pie malas!
Dp2woXkBoSg_0089.wav|Tas ir Striķu lielskungs, par kuru man jau šorīt krodzinieks paziņoja, ka tas šodien ap pusdienas laiku braukšot un lai plostu turot gatavu, saka plostnieks, it uztraukdamies.
Dp2woXkBoSg_0090.wav|Tu, vienkāršais braucēj, piegriez savu ori pavisam vienā malā, un, cilvēki, arī paraujieties visi sāņus, ka striķinieka varenie šķimeļi jūs nesamin.
Dp2woXkBoSg_0091.wav|Bet, tiklīdz kariete uzbraukusi uz plosta, tad visi vīrieši ķerieties pie tauvas un līdziet raut plostu, ka drīz varam pārcelt.
Dp2woXkBoSg_0092.wav|Dzirdot tādu brīdinājumu, visas trīs meitas žigli salēca savā orē, bet krusttēvs ar krustdēlu, kā arī pāris citu vīriešu, kas bija uznākuši uz plosta, jau priekšlaikus ķērās pie tauvas.
Dp2woXkBoSg_0093.wav|Patlaban atskanēja kučiera taures pūtiens.
Dp2woXkBoSg_0094.wav|Plostnieks nu, nostājies plosta galā un noņēmis cepuri, zemu palocījās pretim šurpu braucošai karietei, lai gan tā atradās vēl labi patālu.
Dp2woXkBoSg_0095.wav|Šinī vispārējā uztraukuma brīdī palika neuztraucies tikai skolotājs.
Dp2woXkBoSg_0096.wav|Kņubdams četrrāpus savos rateļos un skatīdamies uz orē sēdošām trim meitām, viņš smiedamies teica:
Dp2woXkBoSg_0098.wav|Kurp tad tu, svešais kučieri, braukdams ar tādu jauku vedamo?
Dp2woXkBoSg_0099.wav|Jādomā tīri, ka ved sieviešu preci no vienas pilsētas uz otru.
Dp2woXkBoSg_0101.wav|Tādu preci visur ņem pretī arī katrā leišu miestelī, ja tur kāds labāks krogs, kur kungi mēdz piestāties.
Dp2woXkBoSg_0102.wav|Turi tu, gaudenais rieveli, labāk muti rājās viena meita, priecīga gaišmate ar jautrām, zilām acīm, bet tagad pieņēmusi varen stingru izskatu.
Dp2woXkBoSg_0103.wav|Tas nav godīgi, ka aiztiek ceļagājējus, nepazīstamus cilvēkus.
Dp2woXkBoSg_0104.wav|Nevari zināt, kas kurš ir.
Dp2woXkBoSg_0105.wav|Un tev, tādam gaudenam nabagam, tas nepavisam nepieklājas.
Dp2woXkBoSg_0108.wav|Ko tu, dzeltenā žagata, tur žadzini, vai tevi pazīst vai ne, bet to gan katrs redz, kas tu tāda esi, kas tev trūkst un ko tu gribi, dikti smiedamies, teic tizlais, acīmredzot gribēdams ar to rādīt, ka viņam kunga nav nemaz bail.
Dp2woXkBoSg_0109.wav|Pie tam viņš, pielicis vienas rokas pirkstu pie otras rokas, meitas kaitinādams, rāda tām kaut kādu nekaunību, tā ka tās visas novēršas sānus un skatās pavisam uz otru pusi.
Dp2woXkBoSg_0110.wav|Ja tu, jaukā, dzeltenā, dzīvotu tepat kaut kur tuvumā, viņš turpina rāšanos ar meitām, un gulētu nevis uz kūtsaugšas, bet tāpat apakšā: vai nu peludē, vai kādā pūnelī, tad es dažu svētvakaru nobrauktu pie tevis meitās...
Dp2woXkBoSg_0112.wav|Nē, tur es tevi vis nevilktu.
Dp2woXkBoSg_0113.wav|Uz to tu mani nevari piespiest.
Dp2woXkBoSg_0114.wav|Lai gan esmu nodota pie tevis skolā un tev par apkopēju, bet pāri tu nedrīksti bāritei darīt, pa nakti tu man nevari vis likt sevi apkārt vilkaļāt.
Dp2woXkBoSg_0115.wav|Zini, arī apaļai bārītei ir savs tēvvietis iecelts, kam jāzina, ka tu nedari man pārestību, turas meitene, ratelu vilcēja.
Dp2woXkBoSg_0116.wav|Patlaban piebrauca kariete, un četri varenie rikšotāji to uzrāva uz celtuves, kājas kapādami, tā ka no piebrauktuves laipām ūdens augstu uzšļācās gaisā.
Dp2woXkBoSg_0117.wav|Kamēr krusttēvs ar krustdēlu un citiem vīriešiem stumj un rauj celtuvi.
Dp2woXkBoSg_0118.wav|Tikmēr tizlais, atrazdamies ar saviem rateļiem plosta otrā malā, skatās un gudro, kā vislabāk uzsākt balamutēšanos ar lielkunga kučieri.
Dp2woXkBoSg_0119.wav|Kas, varen denkti un stalti nosēdies uz bukas, skatās uz plosta vilcējiem un citiem ikdienišķiem mirstīgiem kā no mākoņu augstumiem lejup.
Dp2woXkBoSg_0120.wav|Nevarēdams nekādu labu sarunas sākumu atrast, tizlais, tupēdams uz visām četrām rateļos un vīzdegunīgi lūkodamies augšup uz kučieri, ņemas skarbi ķērkstošā balsī paklusu uzdziedāt.
Dp2woXkBoSg_0121.wav|Lepni, lepni kundziņš brauca Četris sirmis kumeliņis.
Dp2woXkBoSg_0122.wav|Ai, es braucu jo lepnāk man bij savi seši zirgi.
Dp2woXkBoSg_0123.wav|Nelga, kur tad tev ir seši zirgi novaicā kučieris no sava cēlā augstuma, lepnā labprātībā noskatīdamies lejup.
Dp2woXkBoSg_0124.wav|Āre, kur mani seši zirgi, atsaka tizlais, rādīdams savas sešas koka tupeles, pie tam īsi uzdaiņodams:
Dp2woXkBoSg_0125.wav|Man bij seši koka zirgi, visi varen izturīgi:, ne tie ēda, ne tie dzēra ne celāi dusināmi.
Dp2woXkBoSg_0126.wav|Uz kurieni tu domā nobraukt ar šādiem saviem zirgiem augstprātīgi jautā no savas augstās vietas atkal kučieris, raudzīdamies pa daļai ar lepnu žēlumu, pa daļai ar aukstu nicināšanu uz kropli.
Dp2woXkBoSg_0127.wav|Uz kurieni, tu man vaicā.
Dp2woXkBoSg_0128.wav|Uz turieni, kurp arī tu brauc ar savu karieti.
Dp2woXkBoSg_0129.wav|Es saku, ne mata platumu tu netiksi ar savu četrjūgu tālāk par maniem rāpus braucošiem koka kumeļiem; kukaiņu ciemā visi reiz uzsauksim saviem zirgiem terr!
Dp2woXkBoSg_0130.wav|Ir es, ir tu, ir tavs kungs.
Dp2woXkBoSg_0131.wav|Turi labāk muti, ko ļerksti tik daudz kā uzsaukdams atsaka tam lepnais kučieris, pagreznodams ar pātagu.
Dp2woXkBoSg_0134.wav|Un ubagiem un kungiem neviens nevar sist: tie stāv augstu pāri visiem, un ir vieni, ir otri kā sēnalas pa virsu vien visur peld.
Dp2woXkBoSg_0135.wav|Otrs krasts nav vairs tālu.
Dp2woXkBoSg_0136.wav|Baskāje skuķe pastumj rateļus dažus soļus atpakaļ, lai, braucot karietei zemē no plosta, viņas skolotāju neapšļāktu ar ūdeni.
Dp2woXkBoSg_0137.wav|Līdz šim tas bija atradies līdzās karietes zirgiem, nu viņš ir taisni blakus karietei.
Dp2woXkBoSg_0138.wav|Ieraudzījis kungu atveram karietes lodziņu, viņš noņem cepuri un sveicina to:
Dp2woXkBoSg_0139.wav|Lai lieliem kungiem veselība uz pusmūža, bet Striķu lielkungam uz visu mūžu!
Dp2woXkBoSg_0140.wav|Kungs, brītiņu palūkojies uz savādo sveicinātāju, pasniegdamies pa lodziņu, iesviež tam ratiņos baltas naudas gabalu.
Dp2woXkBoSg_0141.wav|Lai tev, lielskungs, veselība uz divi mūži attopas iesaukties gaudenais, kad celtuve piestājas jau malā.
Dp2woXkBoSg_0142.wav|Plostnieks žigli izrauj plostam priekšā aizšauto vārsteklīti, kučieris saplikšķina pātagu.
Dp2woXkBoSg_0143.wav|Un brašais četrjūgs dodas no plosta zemē un straujā gaitā drāžas ar spožo karieti kalnup krastā.
Dp2woXkBoSg_0144.wav|Kur tad redz to pa līdzenu ceļu aizauļojam projām, kupliem putekļu mutuļiem nokūpam pakaļ.
Dp2woXkBoSg_0145.wav|Uzbrauc krastā arī ore ar trim meitām.
Dp2woXkBoSg_0146.wav|Un braucējs aptur to pie kroga, teikdamies ieoderēt zirgus.
Dp2woXkBoSg_0147.wav|Krusttēvs, uzrīkodams pīpi un redzēdams skuķi smagi velkam rateļus kalnup, uzsauc krustdēlam.
Dp2woXkBoSg_0148.wav|Uli, ej palīdzi meitenei uzraut skolotāju augšā, vienam to nespēs.
Dp2woXkBoSg_0149.wav|Paldies, paldies, mīļie ļautiņi, ka tā gādājaties, rūpējaties par skolotāju, palīdzēdami manai skolniecei uzraut mani kalnā.
Dp2woXkBoSg_0150.wav|Skolotāji ir tie, kas jums nes gaismu un gudrību, saka gaudenais, rateļos četrrāpus kņubdams.
Dp2woXkBoSg_0151.wav|Jā, es esmu skolotājs, īsts skolotājs, nevis kaut kāds, kā viņgad tā skuķe dižā muižā, kas tur mācījusi bērnus un tad nezin kur pazuda.
Dp2woXkBoSg_0152.wav|Un, rau, tas ir mans amata rīks un manas varas zīme, viņš smejas, izvilkdams sev no kabatas garu biezas ādas maku, apmēram tādu kā mērenu zeķi, ņemdams no tā arā tabakas lapas un bāzdams tās pīpē.
Dp2woXkBoSg_0153.wav|Kad bērni negrib mācīties, saplītēju tos denkti ar šo tvirto repi, un tad mācās visi kā traki.
Dp2woXkBoSg_0154.wav|Pēriens ar tabakas maku ir pavisam kas citāds, nekā kad per ar siksnu vai citu ko; viss tabakas sīvums un stiprums līstin lien kūtrajiem iekšā un modina tiem ir miesas, ir gara spēkus.
Dp2woXkBoSg_0155.wav|Pie kroga radās vēl daži citi braucēji un gājēji.
Dp2woXkBoSg_0156.wav|Krusttēvs čukstēja krustdēlam:
Dp2woXkBoSg_0158.wav|Rau, otrā pusē, pie Krasta kroga, jāj un brauc pa atvērto vārstaļu daži zirdzinieki cauri.
Dp2woXkBoSg_0159.wav|Tie drīz būs lejā un celsies arī šeit pāri.
Dp2woXkBoSg_0160.wav|Nevar zināt, kas tie tādi.
Dp2woXkBoSg_0161.wav|Ieiesim tālab tepat biezajos līča krūmos, uzkodīsim savu maizi un nogaidīsim, līdz nezināmie zirdzinieki aizvācas garām.
Dp2woXkBoSg_0162.wav|Tu, krusttēv, vari iet un slēpties Ventas līča krūmos.
Dp2woXkBoSg_0163.wav|Man nav nekāda vajadzība to darīt.
Dp2woXkBoSg_0164.wav|Mani tak neviens nemeklēja.
Dp2woXkBoSg_0165.wav|Es taba palikšu tepat: man patīk dzirdēt, kā skolotājs ņemas ar runāšanos.
Dp2woXkBoSg_0166.wav|Kad nezināmie zirdzinieki būs garām, tad ieiešu krūmos tev pakaļ.
Dp2woXkBoSg_0167.wav|Gaidītie zirdzinieki nebija vēl uzvākušies otrā pusē uz celtuves, kad zēns tos pazina par čigāniem.
Dp2woXkBoSg_0168.wav|Viņš gāja krusttēvam pakaļ, un nu tie viens no otra atvadījās.
Dp2woXkBoSg_0169.wav|Krusttēvs teicās vairs nebaidāmies par ķērājiem, jo drīz zināšot nogriezties uz mežu un malu ceļiem, kur to rokā vairs nedabūšot.
Dp2woXkBoSg_0170.wav|Lika zēnam sveicināt tēvu un māti un pateikties par sniegto palīdzību.
Dp2woXkBoSg_0171.wav|Beidzot tam vēl teica, ja tu vēlāk kādreiz iedomājies mani apmeklēt, tad tik aizej Sakas jūrmalā un pavaicā vienam otram, kur atrodas lubraks Uldriķis Bandenieks.
Dp2woXkBoSg_0172.wav|Tad tu drīz vien mani atradīsi.
Dp2woXkBoSg_0173.wav|Ores kučieris nedabūja zirgus ilgi te oderēt, jo meitas nīkās virsū, lai braucot projām, tamdēļ ka skolmeistars visādi zobojoties un viņas kaitinot, gan mētādamies ar aplamiem vārdiem, gan dainodams nepieklājīgas dziesmas un tā darīdams tām kaunu.
Dp2woXkBoSg_0174.wav|Kučieris tad arī drīz grieza savu pajūgu no kroga nost un rikšos laida projām.
Dp2woXkBoSg_0175.wav|Bet meitas aizbraucot uzņēma pašas savu dziesmu jauku un daiļu, kādu godīgām meitām pieklājas.
V4UjMzKw_YY_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
V4UjMzKw_YY_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
V4UjMzKw_YY_0003.wav|Trešā grāmata, otrā nodaļa.
V4UjMzKw_YY_0004.wav|Nakts brīnumi.
V4UjMzKw_YY_0005.wav|Krusttēvam un krustdēlam iznākot no meža, arī klajumā bija gandrīz jau pilnīgi satumsis.
V4UjMzKw_YY_0006.wav|Pie kroga viņi atrada veselas rindas braucēju, kas turpat ceļmalā vai arī kroga sētā pūtināja un oderēja zirgus, nemaz tos neizjūguši.
V4UjMzKw_YY_0007.wav|Acīmredzot tie bija nodomājuši braukt lejup pie upes, lai tur sagaidītu rītu un, tiklīdz uzausīs gaisma un sāks celt upei pāri.
V4UjMzKw_YY_0008.wav|Jau tiktu ar pirmo vai otro cēlienu viņā pusē, jo rītos arvien ir tāda burzma ap plostu.
V4UjMzKw_YY_0009.wav|Ka, ja pats neizmanīsies, vari dažreiz gaidīt līdz pusdienai, kamēr pienāks izdevīga reize.
V4UjMzKw_YY_0010.wav|Citi braucēji, kam tik aplam nebija jāsteidzas, bija savus vezumus iebraukuši stedelē, zirgus izjūguši un tur tos baroja.
V4UjMzKw_YY_0011.wav|Gandrīz visi braucēji bija šķūtnieki, kas veda karaspēka mantu vai citādas kroņa lietas.
V4UjMzKw_YY_0012.wav|Līdzās šķūtniekiem bija tur arī preču vedēji un citādi peļņās braucēji.
V4UjMzKw_YY_0013.wav|Krustām pār ceļu pārvilktā vārstaļa bija nolaista uz zemi un pieslēgta pie staba, lai pa nakti dažs, nesamaksājis muitu, neaizbrauktu pie celtuves, jo bez muitas samaksāšanas nevienu braucēju nelaida nedz uz vienu, nedz otru pusi.
V4UjMzKw_YY_0014.wav|Kājnieki varēja iet kurp gribēdami arī bez jebkādas muitas nomaksas, tomēr vienus pašus tos necēla upei pāri, bet tikai reizē ar zirdziniekiem.
V4UjMzKw_YY_0015.wav|Tātad bez braucējiem tie nevarēja tikt upei pāri.
V4UjMzKw_YY_0016.wav|Tiem arī par pārcelšanu ar plostu nebija nekas jāmaksā; bet par to tiem vajadzēja cēlējam līdzēt raut un stumt plostu.
V4UjMzKw_YY_0017.wav|Jāmaksā tiem bija tikai tad, ja, negribēdami gaidīt uz plostu, paši lika plostnieka sievai vai meitai pārcelt viņus laiviņā uz otru krastu.
V4UjMzKw_YY_0018.wav|Tādās reizēs tās tad ņēma par divi cilvēkiem vienu kapeiku.
V4UjMzKw_YY_0019.wav|Redzēdami krogus priekšā un sētā tikai ceļavīrus ar viņu zirgiem un nekur nemanīdami nedz kādus jātniekus, nedz citus cilvēkus, ko varētu vērot par muižas izsūtītiem ļaudīm, krusttēvs ar krustdēlu kļuva drošāki.
V4UjMzKw_YY_0020.wav|Kad puika, iegājis arī krogū un pēc brīža iznācis atpakaļ, pačukstēja krusttēvam, ka tur bez ceļavīriem citi nekādi ļaudis neesot redzami, tad viņi abi devās krogū iekšā.
V4UjMzKw_YY_0021.wav|Lielajā ļaužu istabā nebija daudz cilvēku, tamdēļ ka laiks bija jauks un silts un arī ceļavīriem šādā laikā labāk patīkas pārlaist nakti ārā nekā istabā.
V4UjMzKw_YY_0022.wav|Tikai nedaudz cilvēku, apmetušies ap lielo, garo galdu, turēja vakariņas, ēzdami no kulēm izvilkto maizi un piestrēbdami no saviem dujdubeņiem skābu putru.
V4UjMzKw_YY_0023.wav|Krusttēvs iegāja otrā istabā, kur krodzinieks tirgojās ar dzērieniem un uzkožamiem, nopirka siļķi un puskukuli maizes un tad sēdās ar krustdēlu garā galda galā un tur satumsā iebaudīja abi savu vakara tiesu.
V4UjMzKw_YY_0024.wav|Istabā maz kas bija saredzams, jo vāji to apgaismoja priežu skals, kas sprēgādams un kūpēdams dega, iesprausts mūra spraugā pie krāsns.
V4UjMzKw_YY_0025.wav|Uz brīdi istabā iestājās pat pilnīga tumsa, kad skals, nodedzis līdz spraugai, sāka dzist un tikko vairs žibstēja.
V4UjMzKw_YY_0026.wav|Bet kāds ceļavīrs piecēlās, aizgāja pie krāsns, paņēma citu skalu un iededzināja to.
V4UjMzKw_YY_0027.wav|Krusttēv, čukstēja puika, pavilkdams vecāko biedru pie piedurknes sev tuvāk un rādīdams ar pirkstu istabas pustumšajā kaktā.
V4UjMzKw_YY_0028.wav|Redzi tur to lielo lagaču?
V4UjMzKw_YY_0029.wav|Tā ir tā divstāvu vieta, par ko mūsu mācītājs jau dažu gadu baznīcā rājas.
V4UjMzKw_YY_0030.wav|Bet ko Krasta krodzinieks kā nevar, tā nevar iznīcināt, tamdēļ ka viņam nav citas vietas, kur savus gājējus guldināt.
V4UjMzKw_YY_0031.wav|Un tā krodzinieka puiši un meitas te ziemām guļ, kā gulējuši, pa vecam vienā vietā meitas apakšā, puiši augšā.
V4UjMzKw_YY_0032.wav|Sen biju dzirdējis paļājam šo slaveno vietu, nu reiz pats dabūnu to redzēt.
V4UjMzKw_YY_0033.wav|Tik apakšējā stāvā, rau, divas meitas taisās iet gulēt.
V4UjMzKw_YY_0034.wav|Bet augšā nekāpj neviena dvēsele.
V4UjMzKw_YY_0035.wav|Tas tālab, ka krodzinieka puiši vasarā guļ kaut kur ārā.
V4UjMzKw_YY_0036.wav|Uzkoduši vakariņas, abi ceļabiedri izgāja ārā, iesmēla spainī, kas bija piekalts akas kārts galā, ūdeni un padzērās, jo pirkt kādu stopu alus krusttēvam bija žēl naudas, bet krustdēlam naudas nebija.
V4UjMzKw_YY_0037.wav|Patlaban pie kroga piebrauca savāds aizjūgs: vienkārši redeļu rati ar vienu zirgu ilksīs, bet aizmugurē tiem bija piesieti četri lieli, skaisti zirgi.
V4UjMzKw_YY_0038.wav|Ratos uz āboliņa un siena maisiem sēdēja divi cilvēki.
V4UjMzKw_YY_0039.wav|Cik satumsā varēja noredzēt, viens bija jauns puisis, otrs pusaugu zēns.
V4UjMzKw_YY_0040.wav|Apturējis kroga priekšā pajūgu, puisis, piecēlies ratos stāvus, sauca stiprā balsī:
V4UjMzKw_YY_0043.wav|Es esmu Striķu lielkunga kučiera palīgs ar muižas braucamiem zirgiem.
V4UjMzKw_YY_0044.wav|Lai slēdz stedeli vaļā, ka varu vest zirgus iekšā.
V4UjMzKw_YY_0045.wav|Uz tādu dzedru uzsaucienu, kas vairāk skanēja pēc pavēles nekā pēc vienkārša vēstījuma, daži vīreļi aizgūtnēm metās krogū iekšā, nesdami krodziniekam svarīgo ziņu.
V4UjMzKw_YY_0047.wav|Tas labi, krodziniek, ka nāc ar visu vējlukturi.
V4UjMzKw_YY_0048.wav|Man gan arī pašam savs vējlukturis līdzi, bet, kamēr ierauga uguni, velti paiet labs brīdis, un man jāsteidzas ar zirgu sakopšanu: nav visā ceļā nekā ēduši, bet stedelē pa tumsu grūti ko sagrābstīt, tā atbraucējs runāja, it apmierināts ar krodzinieka ātru izsteigšanos pretim.
V4UjMzKw_YY_0049.wav|Bet tad atkal viņš dzedri stingrā balsī sauca, šoreiz pagriezdamies pret apkārtstāvošajiem ceļavīriem:
V4UjMzKw_YY_0050.wav|Šinī krogū vācu stedeles nav.
V4UjMzKw_YY_0051.wav|Tāpēc visi, kas savus zirģelus ieveduši stedelē, lai tūliņ vāc tos no turienes ārā, ka nekuļas pa kājām, kur man jābaro Striķu lielkunga zirgi.
V4UjMzKw_YY_0052.wav|Un to es piesaku visiem par zināšanu: lai neviens nenāk pie maniem ratiem ņemt āboliņu un dot saviem zirgiem!
V4UjMzKw_YY_0053.wav|Lai neviens nemēģina arī no redelēm, kur saviem zirgiem būšu iemetis āboliņu, vilkt to ārā vai no silēm pagrābt auzas!
V4UjMzKw_YY_0054.wav|Ja kāds to mēģinās, tad rītu, kad atbrauks mans lielskungs, visi, kas te esat, dabūsit kokus!
V4UjMzKw_YY_0055.wav|Katrs pa piecpadsmit sitienu.
V4UjMzKw_YY_0056.wav|Un, kad mēs ar kučieri skaitīsim, tad jutīs!
V4UjMzKw_YY_0057.wav|Bet, ja kāds pretosies, tam ar piecpadsmit vien nepietiks: tad uzdos pagasta tiesai, lai nospriež divi un trīsreiz vairāk.
V4UjMzKw_YY_0058.wav|Noteicis tādus bargus vārdus, varenais kučiera palīgs nosēda no sava ratu vezuma, izstaipīja locekļus, uzpīpoja, aizkurinādams pīpi pie vējluktura svecītes, lai, tā kavēdams laiku, nogaidītu, kamēr ceļavīri izvāc savus zirgus no stedeles.
V4UjMzKw_YY_0059.wav|Bet viņa puika, paņēmis no ratiem klēpi zaļa āboliņa, lika to ratu pakaļā plati izplestā audekla ēžā, kur visi četri piesietie zirgi sāka to ēst.
V4UjMzKw_YY_0060.wav|Ap kuru laiku rītu atbrauks lielskungs pats ievaicājās krodzinieks, acīmredzot gribēdams uzsākt ar atbraucēju kādu laipnīgi draudzīgu valodu.
V4UjMzKw_YY_0061.wav|Ap pusdienas laiku būs klāt, atteica puisis, izņēmis pīpi no mutes, lepni nospļaudamies un neslēpdams to prieku, kādu sevī sajuta, ka zina ko pastāstīt par savu lielkungu.
V4UjMzKw_YY_0062.wav|Pēc otrās brokasts izbrauks no mājām, ap pusdienas laiku būs te, tūliņ jūgs šos pabarotos un atdusējušos četrus kumeļus iekšā un palaunaga laikā dzers kafiju pie sava brāļa Vērgalē.
V4UjMzKw_YY_0063.wav|Es saku, mans barona lielskungs nebrauc kaut kā skrien kā vējš!
V4UjMzKw_YY_0064.wav|Tālab arī ceļā jāmaina zirgi.
V4UjMzKw_YY_0065.wav|Kāds ceļavīrs, kas arī bijgi pienācis tur klāt un klausījies sarunā, sacīja padevīgi iztapīgā un laipni draudzīgā balsī:
V4UjMzKw_YY_0066.wav|Kā tad, Striķu un Vērgales baroni, tie ir vareni lielkungi.
V4UjMzKw_YY_0067.wav|Abus sauc Bērus, un ļaudīm ir par abiem ko brīnīties un runāt.
V4UjMzKw_YY_0068.wav|Krodzinieks atkal vaicāja.
V4UjMzKw_YY_0069.wav|Kad tad striķinieks brauks, kā viņš brauks: viens pats, vai pati un bērni arī būs līdzi?
V4UjMzKw_YY_0070.wav|Viens pats, tikai sulainis būs līdzi, nezin, kas par steigu bet braukšot it kā puiša cilvēks.
V4UjMzKw_YY_0071.wav|Na, tad jau gan ar laiku dabūsim dzirdēt, ko abi bramanīgie brāļi būs atkal izdarījuši, priecīgi smējās krodzinieks.
V4UjMzKw_YY_0072.wav|Viens neprecējies, otrs savu lielmāti atstāj mājās, un, kad divi tādi šāszemes varenie satiekas, tad par tukšu gan nebūs.
V4UjMzKw_YY_0074.wav|Ko striķinieks vedīs tādu pasaules gabalu savu cienīgo līdzi?
V4UjMzKw_YY_0075.wav|Vai Vērgalē nebūs augušas daiļas, brašas meitas, un vai vērgalnieks gan nebūs pratis daiļākās no daiļajām pievākt savā muižā?
V4UjMzKw_YY_0076.wav|Liela vajadzība tur striķiniekam savas cienīgās!
V4UjMzKw_YY_0077.wav|Tā var dingt mājās un skaitīt pātarus, lai Dievs dod vīram labu veselību.
V4UjMzKw_YY_0079.wav|Pa to starpu ceļavīri bija savus zirgus izbraukuši no stedeles, un Striķu kunga kučiera palīgs veda tur savus diženos kumeļus iekšā.
V4UjMzKw_YY_0080.wav|Krusttēvs un krustdēls, ne ar vārdu nepiedalīdamies dzirdētās sarunās, klusu gāja krogā atpakaļ meklēt sev guļasvietu.
V4UjMzKw_YY_0081.wav|Lielo istabu viņi atrada tagad gandrīz pilnīgi tukšu no cilvēkiem.
V4UjMzKw_YY_0082.wav|Tikai viens vīrs, nosēdies uz sola, bija ar galvu un rokām uzmeties uz galda un tā iemidzis.
V4UjMzKw_YY_0083.wav|Kāds cits bija nostiepies otrpus galda uz sola un arī jau dziļā miegā, jo dzirdēja to spēcīgi krācam.
V4UjMzKw_YY_0084.wav|Ārā bija spoža mēnesnīca, un no tās arī istabas vienā daļā atblāzmojās vājš gaismas bālums, kurā varēja viegli izšķirt garo galdu ar abiem soliem un uz viena guļošu vīru, kā arī dažus krēslus un citus priekšmetus.
V4UjMzKw_YY_0085.wav|Tik divstāvu vieta nebija vairs saredzama, jo tā atradās istabas dibena kaktā dziļā tumsā.
V4UjMzKw_YY_0086.wav|Zini ko, krusttēvs čukstēja krustdēlam.
V4UjMzKw_YY_0087.wav|Sēdi, stāvi, pastaigājies pa istabu vai dari, ko zini, tik turies visu nakti nomodā.
V4UjMzKw_YY_0088.wav|Es kāpšu tur, tai augšas guļā, nomaukšu zābakus un likšos uz ausi gribu denkti izgulēties , neesmu jau trešo nakti gulējis.
V4UjMzKw_YY_0089.wav|Tiklīdz dzirdi pie krogus piebraucam vai piejājam un nākam kādus svešus cilvēkus, kas tev nešķietas būt ceļavīri, tad klusi parausti mani pie kājām, lai zinu, kas man darāms.
V4UjMzKw_YY_0090.wav|Tur augšā būs laba guļa, un tur arī drošāk nekā gulēt tepat uz sola vai galda.
V4UjMzKw_YY_0091.wav|Kaut kādi negudri ķērāji arī ne domāt neiedomāsies tur meklēt bēgli, jo tie Ucināsies tur guļam kādu no krodzinieka puišiem.
V4UjMzKw_YY_0093.wav|To teicis, krusttēvs klusu un žigli devās istabas tumšajā kaktā, un krustdēls dzirdēja to uzkāpjam vietas augšējā stāvā un noguļamies.
V4UjMzKw_YY_0094.wav|Drīz ienāca no āra krodzinieks.
V4UjMzKw_YY_0095.wav|Iegājis savā kambarī, viņš aiztaisīja ciet un no iekšpuses aizbultēja tā durvis.
V4UjMzKw_YY_0096.wav|Visur bija iestājies klusums.
V4UjMzKw_YY_0097.wav|Arī ceļavīrus ārā nedzirdēja vairs runājamies.
V4UjMzKw_YY_0098.wav|Sad tad tik viens otrs ieklepojās vai kāds zirgs iesprauslājās.
V4UjMzKw_YY_0099.wav|Tas bija vienīgais troksnis, kas traucēja nakts klusumu.
V4UjMzKw_YY_0100.wav|Puika jau sāka gādāties un bažīties, ko viņam darīt, lai tādā vispārējā klusumā neuznāktu miegs, kad izdzirda krodzinieka kambarī tādu savādu troksni: izklausījās, it kā kāds bērtu veselu spaini sadauzītu ķieģeļu drumslu vai sabirušus un saslaucītus ledus gabaliņus.
V4UjMzKw_YY_0101.wav|Ieskanoties otrreiz tādam pat troksnim, zēns ilgāk nenocietās.
V4UjMzKw_YY_0102.wav|Uz pirkstu galiem iedams, viņš lēni, klusi un uzmanīgi kā kaķis zagās klāt kambara durvīm, kuras arī bija diviem stāviem, un tad saliecies blenda pa spraugu starp durvju apakšējo un augšējo pusi kambarī, kur uz galda dega svece.
V4UjMzKw_YY_0103.wav|Pabālā gaismā viss kambaris bija labi pārredzams, atkal ieskanējās savādais, neizprotamais troksnis.
V4UjMzKw_YY_0104.wav|Bet nu zēns bija redzējis, no kā tas ceļas un kas notiek otrā istabā.
V4UjMzKw_YY_0105.wav|Tagad viņš, tāpat kā atnācis, gāja no durvīm nost, nezinādams no brīnumiem un izbīlēm, kur tverties, ko domāt, ko būt.
V4UjMzKw_YY_0106.wav|Labprāt viņš gribētu iet pie divstāvu vietas, raut krusttēvu pie kājām, modināt un celt to augšā, lai stāstītu tam, ko nupat redzējis.
V4UjMzKw_YY_0107.wav|Tomēr baidos to darīt: krusttēvs var sākt rāties, ka traucē pašā pirmajā iemidzī.
V4UjMzKw_YY_0108.wav|Tātad neko nevar darīt.
V4UjMzKw_YY_0109.wav|Jāciešas un jāgaida rīts, paturot visu redzēto brīnumu kā lielu noslēpumu vienam pašam sevī.
V4UjMzKw_YY_0110.wav|Savādi ap dūšu zēnam gan ir ļoti.
V4UjMzKw_YY_0111.wav|Sarodas pat stipra drūme.
V4UjMzKw_YY_0113.wav|Tagad viņam būtu bail no tā.
V4UjMzKw_YY_0114.wav|Tas jau vajag būt vai nu pats nelabais, vai nelabā radinieks.
V4UjMzKw_YY_0116.wav|Bet ilgi būs vēl jāgaida gaili nedzird vēl ne pirmo reizi dziedam.
V4UjMzKw_YY_0117.wav|Bet, tiklīdz gailis dziedās trešo reizi un ausīs gaisma, tad viņš cels krusttēvu augšā.
V4UjMzKw_YY_0118.wav|Ja ne citādi, pie kājām raušus noraus to zemē, izvedīs ārā un tad visā klusumā tūliņ tam pastāstīs, ko naktī redzējis krodzinieka kambarī.
V4UjMzKw_YY_0119.wav|Bet, kad dziedāja gailis un gaisma ausa, zēns bija aizmidzis.
V4UjMzKw_YY_0120.wav|Pārejot lielajam uztraukumam, kāds tam bija radies no redzētajiem brīnumiem krodzinieka istabā, viņu bija pārņēmis savāds smags gurdenums, kam vēlāk pievienojās tīri neatvairāms miega mālis.
V4UjMzKw_YY_0121.wav|Piekusis staigādams un stāvēdams, viņš beidzot bija nosēdies garā galda otrā galā uz sola, gribēdams brītiņu atdusēties.
V4UjMzKw_YY_0122.wav|Tur tad galva un rokas bija noslīgušas uz galda, un tā viņš bija tur iemidzis.
V4UjMzKw_YY_0123.wav|Bet miegs viņam allaž bija ciešs, sevišķi arī tagad, kad pagājušu dienu bija krietni izgājies un visu šo nakti turējies kājiens.
V4UjMzKw_YY_0124.wav|Tālab arī, ap rīta gaismu iemidzis, gulēja nu kā nosists.
V4UjMzKw_YY_0125.wav|Viņa dēļ šādā reizē varēja sist bungas sētā vai istabā viņš no visa tā nebūtu nekā manījis.
V4UjMzKw_YY_0126.wav|Arī ceļavīru staigāšana iekšā un ārā viņu nebūt netraucēja saldajā miegā.
V4UjMzKw_YY_0127.wav|Viņš arī atradās galda otrā galā, istabas kaktā, projām no durvīm, kur to neviens ne tīši, ne netīši neaiztika, un tā viņš gulēja tik ilgi, kamēr beidzot uzmodās pats no sevis.
V4UjMzKw_YY_0128.wav|Ne mazumu zēns izbijās, ieraudzīdams spožu sauli spīdam istabā, tā ka istaba izskatījās kā pielijuši ar spožo saules gaismu.
V4UjMzKw_YY_0129.wav|Bet no cilvēkiem istaba bija pavisam tukša, tik mušas vien dziedāja gar logiem un žimbāja pa istabu un viņam ap galvu.
V4UjMzKw_YY_0130.wav|Arī kroga priekšā neredzēja ne cilvēkus, ne pajūgus, tātad visi aizbraukuši.
V4UjMzKw_YY_0131.wav|Va traks zēns pārbijies pusbalsī iesaucās.
V4UjMzKw_YY_0132.wav|Krusttēvam taču rīta agrumā vajadzēja tikt Ventai pāri!
V4UjMzKw_YY_0134.wav|Žigli viņš dodas pie lielās lagačas modināt krusttēvu.
V4UjMzKw_YY_0135.wav|Uz pirkstu galiem pastiepies, viņš saķers zābaku un raus pie tā, tad krusttēvs būs tūliņ nomodā.
V4UjMzKw_YY_0136.wav|Bet līdzko zābaku drusciņ parauj, tas viņam iešļūk rokā, gandrīz nokristu pie zemes, ja to nesatvertu ar otru roku.
V4UjMzKw_YY_0137.wav|Tagad viņš, paspēris kāju uz vietas apakšējā stāva malu, pakāpjas un nu redz arī otru zābaku, bet krusttēva nv tur vairs.
V4UjMzKw_YY_0138.wav|Tātad ķērēji to noķēruši, aizveduši projām un pat bez zābakiem!
V4UjMzKw_YY_0140.wav|Un tas viss noticis vienīgi viņa dēļ!
V4UjMzKw_YY_0142.wav|Kamdēļ viņam vajadzēja iemigt?
V4UjMzKw_YY_0143.wav|Diezin, kāds negals nu sagaida krusttēvu, un ko teiks māte, kad dabūs zināt, kā viņš izdzīvojis ar krusttēvu?
V4UjMzKw_YY_0144.wav|Viņam taču vajadzēja līdzēt tam laikā pārbēgt pār Ventu!
V4UjMzKw_YY_0145.wav|Kāda nelaime, tikpat kā otra pastarā diena!...
V4UjMzKw_YY_0146.wav|Paņēmis arī otru zābaku, viņš nokāpj zemē, pats nezinādams, ko ar krusttēva zābakiem iesākt, kur tos likt, kad krusttēvs pats pagalam, beigts.
V4UjMzKw_YY_0147.wav|Te viņš pamet acis uz divstāvu vietas apakšējo guļu un redz tur krusttēvu klusu un mierīgi guļam.
V4UjMzKw_YY_0148.wav|Bezgala prieks viņu pārņem, tā ka viņš tikko neiekliedzas, bet arī liels brīnums uzmācas: kā krusttēvs no augšējā stāva atradies apakšējā guļā?
V4UjMzKw_YY_0149.wav|Augšējā stāvā viņš patiesi bijis to liecina tur atrastie zābaki.
V4UjMzKw_YY_0150.wav|Bet kad, kālab un kā viņš nokļuvis apakšā?
V4UjMzKw_YY_0151.wav|Vai krusttēvs gulējis pie meitām?
V4UjMzKw_YY_0152.wav|Bet tās arī jau projām, tik viņš viens pats vēl guļ, it kā pats savā gultā.
V4UjMzKw_YY_0153.wav|Nē, saka sevī zēns, domīgi grozīdams galvu.
V4UjMzKw_YY_0154.wav|Nu es vairs nesaprotu ne šo slaveno divstāvu vietu, ne tās meitas, kas tanī guļ.
V4UjMzKw_YY_0155.wav|Šis krogs man liekas būt apburts te notiek brīnumi pēc brīnumiem.
V4UjMzKw_YY_0156.wav|Bet tagad nav laika brīnīties jāceļ krusttēvs nu augšā.
V4UjMzKw_YY_0157.wav|Kas, jau pusdienas laiks?
V4UjMzKw_YY_0158.wav|Uli, kālab tu, diedeli, nepamodināji mani laikā?
V4UjMzKw_YY_0159.wav|Krusttēv, es pats biju aizmidzis un gulēju līdz pat šim laikam, atsaka zēns, kautrēdamies krusttēvam vaicāt, kā viņš no augšas guļas ieradies apakšējā.
V4UjMzKw_YY_0160.wav|Līdz krusttēvs bija apģērbies, viņi devās tūliņ ārā un steidzās lejā pie upes, azaida turēšanu atlikdami uz vēlāku laiku.
V4UjMzKw_YY_0161.wav|Zini ko, krusttēv, čukst puika, iedams tam blakus un iepriekš apskatīdamies, vai kur tuvumā nav kāds cilvēks.
V4UjMzKw_YY_0162.wav|Krasta krodzinieks, es tev saku, ir velnam rada, vai arī viņš ir velna kalps, kā tas par dažiem cilvēkiem pasakā dzirdēts.
V4UjMzKw_YY_0163.wav|Kālab tā brīnās krusttēvs.
V4UjMzKw_YY_0164.wav|Tālab, ka viņam ir naudas kā velnam peļu.
V4UjMzKw_YY_0165.wav|Es pagājušu nakti redzēju.
V4UjMzKw_YY_0166.wav|Kad visi bija noguluši un atradās pirmā miegā, viņš darbojās ar savu naudu, domādams, ka neviens nekā neredz.
V4UjMzKw_YY_0167.wav|Bet es biju kājiens un pa durvju šķirbu visu noglūnēju.
V4UjMzKw_YY_0168.wav|Ko tad viņš darīja ar to naudu, skaitīja to?
V4UjMzKw_YY_0169.wav|Lika drusku pagaidīt, viņš nevis skaitīja, bet mērīja, jā, mērija naudu ar siekiem.
V4UjMzKw_YY_0170.wav|Redzēju pats ar savām acīm divi sieki pieberam pilnus līdz malām un iegāžam tos maisā, ko tad vēla pagrabā iekšā, turpat apakš galda.
V4UjMzKw_YY_0171.wav|Bet divreiz dzirdēju beram jau, kad vēl nemaz neskatījos.
V4UjMzKw_YY_0172.wav|Tātad viņam četri sieki naudas, ja ne vairāk.
V4UjMzKw_YY_0174.wav|Par tādu velna radinieku, kāds ir Krasta krodzinieks, arī es vēlētos būt.
V4UjMzKw_YY_0175.wav|Nākdams aizvakar šurp, brīdi pie šī kroga atpūtos un dzirdēju tad dažus te runājam, ka Krasta krodzinieks ieņemot muitas naudas no pāri ceļamiem braucējiem tik daudz, ka nespējot to izskaitīt un tālab sīku naudu mērījot ar mērīšanu.
V4UjMzKw_YY_0176.wav|Jo, kamēr sākušies kari, plosts no rīta blāzmas līdz pat vakara tumsai ir bez mitēšanās darbā tik daudz esot braucēju.
V4UjMzKw_YY_0177.wav|Neviens cits par karu izcelšanos tad arī tā nepriecājoties kā šis krodzinieks.
V4UjMzKw_YY_0178.wav|Jo katram braucējam, lai tas kas būdams, jāmaksā plosta muita.
V4UjMzKw_YY_0179.wav|Lieta tā, ka Bruģu muižai esot tāds līgums ar valdību un muiža plostu par it niecīgu nomu iznomājusi jau agrāk uz ilgākiem gadiem krodziniekam, kad plosts nedevis necik lielus ienākumus.
V4UjMzKw_YY_0180.wav|Bet nu ienākumi tādi, kādus agrāk neviens nebija paredzējis.
V4UjMzKw_YY_0181.wav|Un tā nu Krasta krodzinieks ticis par lielu bagātnieku.
V4UjMzKw_YY_0182.wav|Bet kā viņš var zināt, cik rubļu vienā siekā īsti ir?
V4UjMzKw_YY_0184.wav|Viņš tad darījis tāpat kā senlaikos kāds varens persiešu ķēniņš ar savu karaspēku.
V4UjMzKw_YY_0185.wav|Gribēdams celt lielus karus, tas savācis tik milzīgu karaspēku, ka izskaitīt to nav varējis.
V4UjMzKw_YY_0186.wav|Tad izdomājis šādu līdzekli: licis uztaisīt lielu aploku, pieraidījis to cieši pilnu ar karavīriem un tad licis izskaitīt, cik to tur ir iekšā.
V4UjMzKw_YY_0187.wav|Izrādījies, ka tanī satilpst ap desmittūkstoš cilvēku.
V4UjMzKw_YY_0188.wav|Tad tie gājuši ārā un citi atkal iekšā.
V4UjMzKw_YY_0189.wav|Pavisam viņš samērījis simt septiņdesmit aplokus un tā dabūjis zināt, ka viņa karaspēka kopskaits ir ap vienu miljonu un septiņsimt tūkstoš vīru.
V4UjMzKw_YY_0190.wav|Pēc šādas senlaiku ķēniņa gudrības liekas rīkojamies tagad Krasta krodzinieks ar savu vara naudu: viņš to vis neskaita, bet mēri.
V4UjMzKw_YY_0191.wav|Ak, ir arī cilvēki, kam karš un asinsizliešana nāk par labu brīnīdamies izsaucās puika.
V4UjMzKw_YY_0192.wav|Es atkal naktī, redzēdams tādu milzumu naudas, biju iedomājies krodzinieku esam velnam rada.
V4UjMzKw_YY_0193.wav|Bet, lai viņš arī nav velnam rada, velna kalps viņš tomēr ir, priecādamies par asinsizliešanu, lai tik varētu raust vairāk naudas kopā.
YhIom1p-P-k_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
YhIom1p-P-k_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
YhIom1p-P-k_0003.wav|Otrā grāmata, divdesmit ceturtā nodaļa.
YhIom1p-P-k_0004.wav|Rumzukalna teika.
YhIom1p-P-k_0005.wav|Jau tanī pašā svētdienā runāja un sprieda Lāčubitēs par divēju kāzu rīkošanu.
YhIom1p-P-k_0006.wav|Matīss solījās rītu vai parīt pat atsūtīt savu puspūru sagatavotā iesala.
YhIom1p-P-k_0007.wav|Tātad tavs iesals neies vis pa cepļa ceļu pie Anniņas tēva, kā Cieba, tevi kaitinādama, viņreiz taražājusi, bet nāks uz Lāčubitēm, un mēs tad tecināsim gardu, saldu alutiņu, dažā muciņā pielikdamas klāt pa krūziņai vienai otrai medus, lai ir jo salds dzēriens.
YhIom1p-P-k_0008.wav|Bites izraudzītas.
YhIom1p-P-k_0009.wav|Šogad, kā jau jaukā vasarā, bija laba medus raža, tā priecīgi čavaroja mazā māšele Maiga.
YhIom1p-P-k_0010.wav|Iesalu var jau sūtīt, kad grib un kad iegadās kāds brauciens uz šo pusi, runāja māte.
YhIom1p-P-k_0011.wav|Bet alu darīsim tikai pēdējā nedēļā.
YhIom1p-P-k_0012.wav|Tagad vēl laiks silts, ātri var ieskābt; bet, kad dzēriens ieskābis, tad nav nekas.
YhIom1p-P-k_0013.wav|Mums atkal jāgādā, ka pakuļam pūrus.
YhIom1p-P-k_0014.wav|Labi, ka, kāzas gaidot, pasteidzāmies jau atkult rudzus.
YhIom1p-P-k_0015.wav|Nu varēs vest iekšā un sērt pūrus.
YhIom1p-P-k_0016.wav|Veselu nedēļu jaukā laikā stāvēdami laukā, būs labi nožuvuši.
YhIom1p-P-k_0017.wav|Līdz izkuls, aizvedīs sudmalās, samals un pārvedīs miltus, tik tā rāsies, nebūs par agru.
YhIom1p-P-k_0018.wav|Es saku, tās pāris nedēļas paies ātri.
YhIom1p-P-k_0019.wav|Kur nu par agru pievienodamies sievasmātes domām, bilda skroderis.
YhIom1p-P-k_0020.wav|Tādā steigā un gatavošanā divi nedēļas aizskries kā divi dienas.
YhIom1p-P-k_0021.wav|Es tik nākošnedēļ iešu vēl pabeigt iesākto darbu Sātiņu vagarim.
YhIom1p-P-k_0022.wav|Tad citur lai tēvs šuj viens pats.
YhIom1p-P-k_0023.wav|Aiznākošu nedēļu došos te šurp un līdzēšu visu darīt un gatavot.
YhIom1p-P-k_0024.wav|Tas labi, tas labi, znotiņ, ka varēsi pēdējo nedēļu būt pie mums.
YhIom1p-P-k_0025.wav|Lai gan arī paši esam jau tagad cilvēku pavairāk, jo, kamēr muižas klaušas beigušās, raujamies visi pie saviem darbiem vien, tomēr šādā reizē arī katrs lieks roku pāris visai vajadzīgs.
YhIom1p-P-k_0026.wav|Cik brangi, ka ir tu, ir Matīss esat jau agrāk apšūdinājušies un nav tagad vairs jākavējas ar kāzu uzvalku šūšanu, tā atkal Lāčubitene.
YhIom1p-P-k_0027.wav|Runā un spriež arī par jauno pāru nākošo dzīvi.
YhIom1p-P-k_0028.wav|Matīss zina pastāstīt, ka Sātiņu muižā viņam viena istaba ar pavardu nu atbrīvota un, tiklīdz būs precējušies, varēšot iet tur dzīvot.
YhIom1p-P-k_0029.wav|Šādu ziņu apstiprina arī skroderis, teikdamies, tur strādādams, visu redzējis un atbrīvoto istabu arī jau apskatījis.
YhIom1p-P-k_0030.wav|Tomēr Cieba domā, ka nemaz nebūšot vajadzīgs pārdanģināties uz Sātiņiem; dižās muižas saimniece, runādamās ar viņu par skolas ierīkošanu muižā, solījusi dot tai pašai istabu, fanī tad nu pēc kāzām varēšot dzīvot abi ar Matīsu.
YhIom1p-P-k_0031.wav|Ja aizietu Sātiņos, tad izjuktu visi nodomi ar skolas ierīkošanu, jo tur nebūtu vajadzīgās skolas istabas, bet bez viņas dižā muižā laikam negadītos neviena cilvēka, kas varētu bērnus mācīt.
YhIom1p-P-k_0032.wav|Matīsam gan īsti nepatiktu, ka Cieba paliek arī turpmāk dižā muižā, bet, tā kā dzimtkungs nav tagad mājās un nemaz nevar vēl zināt, kad atkal pārbrauks, tad viņš galu galā nesaka arī neko pret viņu dzīvi dižā muižā, sevī nomierinādamies, ka kādu gadu varēs varbūt tur dzīvot labi un godīgi.
YhIom1p-P-k_0033.wav|Cieba stāsta arī, ka neba par velti viņa mācīšot bērnus.
YhIom1p-P-k_0034.wav|Saimniece teikusi, ka muiža turēšot skolotāju, tā dzimtkungs pats noteicis.
YhIom1p-P-k_0035.wav|Tātad, ja viņi dzīvos uz sevi, tad saņems no muižas savu tiesu deputātes labības un visu citu vajadzīgo, gluži tāpat kā visi muižas precētie gājēji, kas ēd paši par sevi.
YhIom1p-P-k_0036.wav|Bet, ja ēdīšot pie muižas galda, tad viņa par bērnu mācīšanu saņemšot taču dažus rubļus naudas.
YhIom1p-P-k_0037.wav|Nākošajā nedēļā viņa kādu dienu aiziešot muižā un tad ar saimnieci visu norunāšot; bet to viņa jau tagad varot teikt, ka slikti nebūšot, tamdēļ ka saimniece viņu visai izturot.
YhIom1p-P-k_0038.wav|Skroderis solās pēc kāzām nedzīvot vairs kopā ar vecākiem, bet apmesties kādā citā sētā uz palikšanu un sākt tur pats dzīvot par sevi.
YhIom1p-P-k_0039.wav|Labi būtu, ja atrastu brīvu kaktu kādās mājās Lāčubišu tuvumā, tamdēļ ka te viņam jau pašam savs zirgs un rati, tā ka tie katrā laikā lai būtu pavieglāk piesniedzami.
YhIom1p-P-k_0040.wav|Bet sievasmāte viņu nomierina, lai paciešoties pagaidām turpat vēl pie tēva un mātes: nākošu pavasari viņas znots ar precēto meitu atkal aiziešot no Lāčubitēm, jo esot sarunājuši uzņemt kādu mazu mājeli.
YhIom1p-P-k_0041.wav|Tad būšot Lāčubitēs brīvs kakts, kur varēšot dzīvot abi ar sievu.
YhIom1p-P-k_0042.wav|Līdz pavasarim lai paliekot katrs savā tagadējā vietā: Anna te, viņš pie saviem vecākiem, kā to jauni pāri dažreiz cienot darīt, līdz ierīkojas tā, ka var dzīvot kopā.
YhIom1p-P-k_0043.wav|Svētnaktīm viņš, tāpat kā tagad, varēšot atnākt apciemot savu sievu.
YhIom1p-P-k_0044.wav|Skroderis šādām domām pretī nerunāja, labi zinādams, ka Lāčubitene pieder pie tām sievām, kas pretrunas daudz necieš.
YhIom1p-P-k_0045.wav|Bez tam arī viņš pats ieskatīja, ka ir pilnīgi vienalga vai viņa sieva paliek pie mātes vai viņš to noved un noliek kādā citā sētā uz dzīvi, jo pats tā kā tā gandrīz kārtīgi katru nedēļu ir projām darbā un mājās var būt tikai svētnaktīm un svētdienām.
YhIom1p-P-k_0046.wav|Lai gan katrai pusei savi radi bija zināmi un jau agrāk bija dažreiz šis tas spriests un runāts, kurus no tiem lūgt kāzās, kurus ne, bet tagad nu nācās taisīt galīgus lēmumus.
YhIom1p-P-k_0047.wav|Abām līgavām bija gan vieni un tie paši radi, bet Matīsam un pagasta amatvīra dēlam katram savi.
YhIom1p-P-k_0048.wav|Uzņemt triju ģimeņu visus radus nebija vienkārši iespējams.
YhIom1p-P-k_0049.wav|Tāpēc nācās labi pārdomāt, ko aicināt, ko atstāt.
YhIom1p-P-k_0050.wav|Tālākos un mazāk ievērojamos atstājot pie malas, tomēr atlika vēl labs skaits tādu radu, kas gribot negribot bija aicināmi.
YhIom1p-P-k_0051.wav|Vienojās arī, kas būs radu ielūdzēji.
YhIom1p-P-k_0052.wav|Savi krusttēvi un krustmātes bija jālūdz ir saderinātiem, ir viņu līgavām pašiem, jo krusttēvi un krustmātes skaitās par dižiem radiem.
YhIom1p-P-k_0053.wav|Tad nu Ciebai būs jāiet uz Rumzām un jāielūdz Rumzas: Rumzene tak ir viņas krustmāte iesaucās Maiga.
YhIom1p-P-k_0055.wav|Kājām nevarēsi tik tālu laikam vēl aiziet, bilda skroderis, griezdamies pie Ciebas.
YhIom1p-P-k_0056.wav|Varēsi ņemt manu zirgu.
YhIom1p-P-k_0057.wav|Dari tad, kā redzi: vai nu jāj jāšus, vai brauc braukšus.
YhIom1p-P-k_0058.wav|Zirgam tagad būs pavaļas laiks.
YhIom1p-P-k_0059.wav|Nu nē, nebūs zirgiem nākošās nedēļās nekādas pavaļas, ne mūsējiem, ne tavam, teica māte starpā.
YhIom1p-P-k_0060.wav|Zeme kārtojama, rudzi sējami, pūri kuļami, sudmalās braucams, vasarāja vedama iekšā.
YhIom1p-P-k_0061.wav|Kāzas iekrīt, rau, taisni dižākā rudens darbu laikā.
YhIom1p-P-k_0062.wav|Ja nu it kādu svētdien var vienu otru zirgu dabūt atvaļā.
YhIom1p-P-k_0063.wav|Bet, pa nedēļu izstrādāti, arī zirgi grib savu dieniņu atpūsties.
YhIom1p-P-k_0064.wav|Cieba uz tam ierunājās, par viņu lai neraizējoties.
YhIom1p-P-k_0065.wav|Kāju viņa jūtot tik veselu, ka droši varēšot noiet līdz Rumzām.
YhIom1p-P-k_0066.wav|Iziešot sestdien, palikšot Rumzās pa nakti, svētdien aiziešot viņu meitām līdzi Griezes baznīcā, kas tur nav tālu un kur jau sen neesot bijusi, svētdienas nakti izgulēšot vēl Rumzās un pirmdien nākšot atpakaļ.
YhIom1p-P-k_0068.wav|Na, kad tu Rumzās paliec divi naktis, tad tev laika būs diezgan uzkāpt arī Rumzukalnā un to apskatīties.
YhIom1p-P-k_0069.wav|Tas tur itin tuvu, ieteicu tev to darīt, no kalna gala ir labs skats uz visu apkārtni, bilda atkal skroderis.
YhIom1p-P-k_0070.wav|Pērn, Rumzās šūdams, es arī tur uzkāpu.
YhIom1p-P-k_0071.wav|Tik to tev piesaku: viena pati nekad nekāp kalnā, vēl piebilst viņš pasmiedamies.
YhIom1p-P-k_0072.wav|Kālab ne, laikam tad tur kāds rauj vai māna kalna dibenā iekšā?
YhIom1p-P-k_0073.wav|Tā jau par veciem pilskalniem visur mēdz stāstīt, joko Cieba.
YhIom1p-P-k_0074.wav|Tā ir, tūliņ pastāstīšu teiku par Rumzukalnu, ko pērn dzirdēju stāstām veco Rumzeni.
YhIom1p-P-k_0075.wav|Senus laikus tur bijusi pils, bet tad reiz nezin kamdēļ kādu nakti nogrimusi kalna dibenā.
YhIom1p-P-k_0076.wav|Virsgalā tik bedre vien palikusi, pa kuru varējuši ielīst kalnā, tomēr neviens to nedarījis, tamdēļ ka bijis bail.
YhIom1p-P-k_0077.wav|Bet pulka gadu vēlāk kādā vasarā, kad Rumzās bijusi par ganumeitu kāda daiļa skuķe, tai sākušas zust aitas: katru dienu, ganot lopus kalna tuvumā, līdzko apsēžas, līdz uznākot šai tāds miega mālis, ka gribot negribot jāaizmieg.
YhIom1p-P-k_0078.wav|Bet, kad uzmostas, viena aita mazāk.
YhIom1p-P-k_0079.wav|Ganumeita katru vakaru dabū mājās rājienu par tādu palaidnīgu ganīšanu.
YhIom1p-P-k_0080.wav|Beidzot palikusi vairs tikai viena pati aita.
YhIom1p-P-k_0081.wav|To nu viņa par mantu gribētu nosargāt, citādi vakarā pēriens kā lietus Šai bēdu brīdī radusies kāda gudra sieva, kas tai piedevusi padomu: kad ganos atkal mācoties miegs kā mākonis virsū, tad lai tik pasakot šādus vārdus:
YhIom1p-P-k_0082.wav|Migu, migu, vienactiņa, lai tā otra lūkojas.
YhIom1p-P-k_0083.wav|Tad redzēšot, kas ar aitu notiks.
YhIom1p-P-k_0084.wav|Labi, līdz ganīdama nolaiž lopus pie Rumzukalna un pati apsēžas, līdz tūliņ tāda miega griba klāt, ka acis pašas no sevis krīt ciet.
YhIom1p-P-k_0085.wav|Vēl viņa paspēj tikai izteikt:
YhIom1p-P-k_0086.wav|Migu, migu, vienactiņa, lai tā otra lūkojas, kad viena acs ir jau aizmigusi, bet ar otru meitene redz visu.
YhIom1p-P-k_0087.wav|Izgudrēm vēl aizspiež sev roku aiz acīm, lai izskatītos patiesi kā aizmigusi, bet pa pirkstu starpām glūn, kas nu notiks ar viņas pēdējo aitu.
YhIom1p-P-k_0088.wav|Drīz vien ierauga kalna galā izlienam no bedres kādu vecu, vecu vīriņu ar garu baltu bārdu.
YhIom1p-P-k_0089.wav|Mudīgi, mudīgi tas dodas šurp pie lopiem un dzen aitu kalnā.
YhIom1p-P-k_0090.wav|Bet nu ganumeita šaujas tūliņ augšā, skrien vecim klāt un uzkliedz: ak tā, baltais diediiķi, tu esi tas blēdis, kas zog manas aitas!
YhIom1p-P-k_0091.wav|Saki tūliņ, kur citas aitas, jeb es tevi grābšu pie bārdas!
YhIom1p-P-k_0092.wav|Vecītis varen sabīdis un atteicis: na, kad jau esi redzējusi, tad nevar vairs neko darīt.
YhIom1p-P-k_0093.wav|Nāc man līdzi, gan dabūsi savas aitas.
YhIom1p-P-k_0094.wav|Vecītis nu iet atpakaļ kalnā, lien bedrē iekšā, kurai dibens vaļā, un gane tam pakal.
YhIom1p-P-k_0095.wav|Tik ilgi kāpuši uz leju, līdz nonākuši otrā pasaulē.
YhIom1p-P-k_0096.wav|Tur viss tikpat jauki kā pie mums pavasari: strautiņi tek, pļavas zaļas, puķītes zied, putnu pilni krūmi, un tie čivina tik tīkami, ka atklausīties vien nevar.
YhIom1p-P-k_0097.wav|Turpat arī gane redz visas savas aitas košā norā zaļā zālītē ganāmies.
YhIom1p-P-k_0098.wav|Tik cilvēka nekur neviena.
YhIom1p-P-k_0099.wav|Liekas, baltais vecītis tur dzīvo viens pats savā pasaulē.
YhIom1p-P-k_0100.wav|Nu tas saka: dzen savas avis atpakaļ kalnā augšā, tikai nevienam nekā nesaki, kur tās atradi; ja to darīsi, tad uz vietas tur augšā būsi beigta un atradīsies atkal te pie manis, bet tad vairs ārā nekad netiksi...
YhIom1p-P-k_0101.wav|Vakarā mājās saimniekiem dižs prieks, redzot pārdzenam visas zudušās aitas, un ganumeita piesolītā pēriena vietā dabū sviestmaizi.
YhIom1p-P-k_0102.wav|Visa saime varen ziņkārīga, kur aitas bijušas un kur tās atkal atradusi.
YhIom1p-P-k_0103.wav|Meitene negrib teikt, baidās par veča vārdiem.
YhIom1p-P-k_0104.wav|Bet visi tā nu viņai pārāk nīkās virsū, ka nevar vairs izturēt, un beidzot viņa arī saņem dūšu, domādama: ko man tik daudz cilvēku vidū gan baidīties?
YhIom1p-P-k_0105.wav|Kas man te var ko darīt?
YhIom1p-P-k_0106.wav|Un ņemās un izstāsta visu, kas todien ganos noticis, bet tūliņ arī nomirst.
YhIom1p-P-k_0107.wav|Tāda ir tā teika, ko Rumzās dzirdēju.
YhIom1p-P-k_0108.wav|Sen, sen tas noticis, bet ļaudis to stāsta no auguma augumā tālāk, savu stāstu nobeigdams, saka skroderis.
YhIom1p-P-k_0109.wav|Un tā ganumeita patiesi tur pazudusi?
YhIom1p-P-k_0110.wav|Vai nekad nekur nav vairs redzēta vaicā Maiga.
YhIom1p-P-k_0111.wav|Tā aprakta kapsētā kā jau mirusi.
YhIom1p-P-k_0112.wav|Bet vienam otram dažreiz gadoties gaišā mēnesnīcā ap pusnakti vai atkal vasarā pusdienas laikā, kad visās sētās guļ dienasvidu un neviena cilvēka nav nekur tuvumā.
YhIom1p-P-k_0113.wav|Ieraudzīt kalna galā viņu izkāpjam ar balto vecīti no bedres un raugāmies visapkārt.
YhIom1p-P-k_0114.wav|Tad viņai esot izdevies vecīti pielūgt, lai ļauj mazu miltiņu palūkoties šinī pasaulē, tomēr tūliņ ikreiz vedot to atkal atpakaļ, nekad neļaudams ne ilgi skatīties, ne arī vēlēdams paiet kādu solīti kur tālāk.
YhIom1p-P-k_0115.wav|Ai, kaut es arī dabūtu kādreiz redzēt to zudušo ganumeitu ar viņas balto vecīti vēlas Maiga.
YhIom1p-P-k_0116.wav|Bet es labāk vēlētos, kaut mani arī ierautu Rumzukalna dibenā!
YhIom1p-P-k_0117.wav|Tad dabūtu redzēt otru pasauli, smiedamās jokojas Cieba.
YhIom1p-P-k_0119.wav|Es tev iešu līdzi uz Rumzām, un tad raudzīsim pa kluso pusdienas laiku abas divas aiziet kalna tuvumā, noslēpsimies tur un glūnēsim: varbūt dabūsim viņus redzēt.
YhIom1p-P-k_0120.wav|Var gadīties, ka baltais vecītis arī mūs pamana un abas ierauj kalnā iekšā.
YhIom1p-P-k_0121.wav|Ai, tad tik būtu ko redzēt un skatīties, kā īsti ir viņā pasaulē tā atkal Maiga.
YhIom1p-P-k_0122.wav|Neamplē, merģel, niekus un neieņemies diezin ko galvā!
YhIom1p-P-k_0123.wav|Saklausīsies, iedomāsies spoku stāstus un tad nevarēsi nakti mierīgi gulēt sarāj māte meiteni.
YhIom1p-P-k_0124.wav|Klāv, nav arī labi vakara laikā stāstīt par miroņiem, viņu rādīšanos un staigāšanu apkārt.
YhIom1p-P-k_0125.wav|Bērni, noturēsim labāk vakara pātarus un tad iesim gulēt, lai rītu ikviens esam laikā pie darba.
YhIom1p-P-k_0126.wav|Nākošā sestdienā Cieba devās ceļā uz Rumzām, bet pirmdien nepārnāca atpakaļ, kā bija solījusies.
YhIom1p-P-k_0127.wav|Mājinieki sprieda, ka, iedama turp, būšot laikam samocījusi kāju, kamdēļ palikusi pie radiem kādu dienu ilgāk, lai kāju labi atpūtinātu.
YhIom1p-P-k_0128.wav|Bet, kad arī otrdien vakarā vēl nepārradās, tad māte trešdienas rītā lika Annai mest darbu pie malas, jūgt Klāva zirgu ratos un braukt raudzīt, kas tur ir, un, ja tā atkal saklibusi vai citādi sasirgusi, lai varētu tūliņ pārvest mājās.
YhIom1p-P-k_0129.wav|Bet liela bija mājinieku izbrīnīšanās, kad tās pašas dienas vakarā redzēja sētā pārbraucam Annu vienu pašu.
YhIom1p-P-k_0130.wav|Viņu izbrīnīšanās kļuva par izbailēm, dzirdot Annu pastāstām, ka Cieba nemaz neesot bijusi Rumzās.
YhIom1p-P-k_0131.wav|Arī vienās otrās mājās, kas ceļam tuvāk, viņa, braukdama atpakaļ, iegriezusies un taujājusi par māsu, bet nekur neesot redzēta.
YhIom1p-P-k_0132.wav|Nu bija liels satraukums.
YhIom1p-P-k_0133.wav|Māte un māsas, rokas lauzīdamas, vaimanāja, neviena nemācēja pateikt, kas īsti būtu varējis ar Ciebu lēkties.
YhIom1p-P-k_0134.wav|Vīrieši, cik vien to bija mājās, tūliņ devās visi ceļā: cits steidzās pie Matīsa ziņot tam par neizprotamo notikumu, cits pie pagasta amatvīra dēla, lai tas ietu līdzēt meklēt, vecsaimnieks jāja uz Degutiem, lai tiesas priekšsēdētājs liek ziņot novada ļaudis uz meklēšanu.
YhIom1p-P-k_0135.wav|Anna sēdās zirgā un aulekšoja uz dižo muižu, lai ziņotu saimniecei, kas noticis, un lūgtu viņas padomu un palīdzību.
YhIom1p-P-k_0136.wav|Māte pati ar Tiju un Maigu, iededzinājušas vējlukturi sveci, staigāja pa birzi ūkšēdamas, lelodamas un saukdamas, jo domāja, varbūt Ciebai tepat kur māju tuvumā, jau ejot turp, kas noticis ar lauzto kāju, un viņa te nu guļot bez palīdzības.
YhIom1p-P-k_0137.wav|Šādas domas gan pašām meklētājām nelikās necik prātīgas, jo nebija domājams, ka viņa no sestdienas priekšpusdienas gulētu te līdz ceturtdienas naktij.
YhIom1p-P-k_0138.wav|Tomēr, nekāda labāka padoma nezinādamas un nevarēdamas no nemiera un rūpēm mājās nekur dēties, viņas staigāja ap meža ceļiem un takām, skatīdamās un zudušo meklēdamas un saukdamas.
YhIom1p-P-k_0139.wav|Mājās palika tikai vecsaimniece un saimnieces precētā meita, kam ija atkal mazs bērns vācams.
YhIom1p-P-k_0140.wav|Uz rīta pusi pārnāca arī meklētājas, stāstīdamas, ka neviens uz viņu saukšanu un ūkšēšanu nekur neatsaucies, arī nekur nekā neredzējušas, kas kaut jebkā norādītu uz zudušās gājienu.
YhIom1p-P-k_0141.wav|Vārdu sakot, no Ciebas ne ziņas, ne miņas.
YhIom1p-P-k_0142.wav|Otrā dienā jau no paša rīta meklēja visi muižas ļaudis, kā arī no saimnieku sētām tie ļaudis, cik paspēja saziņot.
YhIom1p-P-k_0143.wav|Meklēja arī dienu vēlāk un šoreiz ar vēl lielāku ļaužu daudzumu, bet nekur nekā neatrada.
YhIom1p-P-k_0144.wav|Meklēšana bija viegla, tamdēļ ka nekādi īsti lieli meži ceļā starp Lāčubitēm un Rumzām neatradās.
YhIom1p-P-k_0145.wav|Izmeklēja mežus un birzes, kas atradās tuvumā, smalki un sīki, krūmu pēc krūma.
YhIom1p-P-k_0146.wav|Bet viss velti.
YhIom1p-P-k_0147.wav|Cieba bija un palika zudusi, kā ūdenī iekritusi.
YhIom1p-P-k_0148.wav|Ceļš no Lāčubitēm gāja vispirms uz dižo muižu un tad tālāk gandrīz visur pa klajumu vien.
YhIom1p-P-k_0149.wav|Bet nebija viņa redzēta ne izejam muižai cauri, ne arī krogos, ne ceļmales sētās bija kur ievērota.
YhIom1p-P-k_0150.wav|Tātad pazudusi laikam jau mežā starp Lāčubitēm un dižās muižas laukiem.
YhIom1p-P-k_0151.wav|Pa šo mežu izmeklējās sevišķi rūpīgi, bet bez jebkāda panākuma.
YhIom1p-P-k_0152.wav|Nākošā svētdienā pie visām četrām apkārtnes baznīcām sludināja par Ciebas pazušanu, aicinot ļaudis, ja kāds ko zinātu, par to vēstīt muižā vai pagasta tiesā, vai mācītājam, vai piederīgiem.
YhIom1p-P-k_0153.wav|Divās baznīcās Lāčubitene bija likusi lūgt Dievu.
YhIom1p-P-k_0154.wav|Pašu baznīcā, kur māte ar meitām bija klāt, viņas pa visu aizlūgšanas laiku bija gulējušas ceļos un šņukstēdamas un elsādamas raidījušas lūgšanas un nopūtas uz debesīm, bet zudusī neatradās, ne arī kāds pieteicās, kas zinātu par zudušo ko vēstīt.
YhIom1p-P-k_0155.wav|Diezin, kas notika ar meiteni, kas nē satikdamās vēlāk ar kaimiņiem un pazīstamiem, mēdza izsaukties Lāčubitene.
YhIom1p-P-k_0156.wav|Kā viņu svētdien izgāja to gājienu, nu un nu ne jausminas, kur palikusi.
YhIom1p-P-k_0157.wav|Esmu likusi ir mūs baznīcās lūgt Dievu, ir pa divi reizi paņemdama līdzi pa desmit olu esmu skrējusi miestā pie leišu mācītāja, esmu kritusi tam pie rokām un kājām, lūgdama, lai tur mišas par Ciebu, un, ja kāds ļauns cilvēks viņai ko padarījis, lai to krietni nomišo, bet viss, viss nekā nelīdz.
YhIom1p-P-k_0158.wav|Meitene paliek zudusi, kā zemē ielīdusi.
YhIom1p-P-k_0160.wav|Pagasta amatvīra dēlu ar Annu, kad jau nu bija sasaukti, salaulāja nedēļu vēlāk, nekā sākumā bija domāts, jo iepriekšējā svētdiena bija pagājusi vēl ar Ciebas meklēšanu un klaušināšanu gan pie pašu, gan pie apkaimes baznīcām.
YhIom1p-P-k_0161.wav|Kāzās vairāk nebija kā tik pašu māju ļaudis un Matīss.
YhIom1p-P-k_0162.wav|Atvestais iesals bija palicis neizlietots, alus nedarināts, pūri nemalti, baltmaize necepta, kaujamie lopi staigāja mierīgi pa ganībām, kā staigājuši, un barojās tālāk.
YhIom1p-P-k_0163.wav|Kāzu diena pagāja klusi, bez kokļu un stabuļu skaņām, bez dziesmām un dejām.
YhIom1p-P-k_0164.wav|Visiem bija drūmi prāti, smagas sirdis.
YhIom1p-P-k_0165.wav|Prieks nevienam nepatika.
YhIom1p-P-k_0166.wav|Matīss bija pavisam kā apdullis, kā apmākts.
YhIom1p-P-k_0167.wav|Daži viņam atgādināja, ka nu, ja negribot noiet zaldātos, nedrīkstot vairs ilgāk vilcināties ar precēšanos un, ja nu Cieba pazudusi un nav vairs nekur atrodama, tad taču lai ņemot to pašu cepļa Anniņu, tamdēļ ka cits nekas nu vairs neatliekot.
YhIom1p-P-k_0168.wav|Un viņa, kas agrāk bijuši uz viņu tā patrakusi, droši vien arī tagad vēl iešot pie tā, lai gan viņš Ciebas dēļ esot tik varen saskumis.
YhIom1p-P-k_0169.wav|Kā šī neies iesaucās skroderis.
YhIom1p-P-k_0170.wav|Viņa traka pēc Matīsa tagad vēl tāpat kā agrāk.
YhIom1p-P-k_0171.wav|Bet Matīss uz visām tādām ierunāšanas un pierunāšanas pūlēm kā arvien, tā arī tagad, kāzu dienā, tikai klusēja.
YhIom1p-P-k_0172.wav|Taba ja, redziet, bērni, kā iet, kad nelietīgus vārdus ņem mutē, teica Lāčubitene, kad kāzinieku pulkā bija atkal iestājies klusums, jo valodas nevienam nevedās.
YhIom1p-P-k_0173.wav|Tu, Klāv, viņreiz to svētdien pēc pirmā uzsauciena stāstīji te tādu tenku par Rumzukalna veci un ganumeitu.
YhIom1p-P-k_0174.wav|Cieba tad iejokojās, ka viņa arī gribētu tikt kalna dibenā iekšā.
YhIom1p-P-k_0175.wav|Un, re, kas notika: pazuda nabadzīte, ka tiešām jādomā, viņa ir ierauta Rumzukalnā.
YhIom1p-P-k_0176.wav|Nē, nē, vecā, gudrā paruna saka: nevajag mērķēt pie sienas, ka nerodas pie pieres!
YhIom1p-P-k_0177.wav|Ar tādu nelietīgu mērkēšanu un mēgļošanu cilvēki paši tik sev piemēgļo dažādas nelaimes.
YhIom1p-P-k_0178.wav|Lai gan Lāčubitene, kā krietna, gaiša sieva un kārtīga baznīcā gājēja, pasakām un māniem īsti vairs neticēja.
YhIom1p-P-k_0179.wav|Neticēja arī, ka Rumzukalnā būtu vēl kāda bedre vaļā, pa kuru varētu iekļūt kalna iekšienē un no turienes otrā pasaulē.
YhIom1p-P-k_0180.wav|Tomēr, kad Cieba vēl arvien neradās, nebija saklaušināmas par viņu arī nekur nekādas zinās, viņa beidzot nāca uz domām apskatīt tomēr Rumzukalnu, kas īsti ir ar to.
YhIom1p-P-k_0181.wav|Kaitēt tas, protams, nekā nevarēja.
YhIom1p-P-k_0182.wav|Tamdēļ viņa kādu dienu lika iejūgt zirgu, uzģērbās pati, lika uzģērbties arī Tijai un aizbrauca abas Rumzās apsērst radus.
YhIom1p-P-k_0183.wav|Tur viņas tad uzkāpa arī daudzinātajā pilskalnā un apskatījās labi to.
YhIom1p-P-k_0184.wav|Bet nē, nebija tur nekādas bedres, ne ieejas.
YhIom1p-P-k_0185.wav|Bet kur varēja meitene palikt, kur, kur?
YhIom1p-P-k_0186.wav|Tāpat jautāja, sprieda un prātoja arī kaimiņi un gandrīz visi novada un apkārtējo pārnovadu iedzīvotāji.
YhIom1p-P-k_0187.wav|Daži, sevišķi dižās muižas kalna saime, čukstēja, ka Cieba esot patikusi pašam dzimtkungam un tas būšot licis viņu nozagt un slepeni aizvest pie sevis Pēterburgā.
YhIom1p-P-k_0188.wav|Tādam dižkungam,kam pieder tik daudz muižu un māju un kam naudas kā velnam peļu, nekas neesot neiespējams; ko viņš iedomājoties, to liekot izdarīt, un beigts!
YhIom1p-P-k_0189.wav|Neviens circenis tur nedziedāšot pakaļ.
YhIom1p-P-k_0190.wav|Daži pat sprieda, ka tas būšot noticis ar Ciebas pašas ziņu un gribu: Matīsu viņa tik vazājusi aiz deguna, viņas īstais nodoms bijis kļūt lielkungam par lieko sievu un dzīvot vieglu dzīvi.
YhIom1p-P-k_0191.wav|Tālab vien tas viss tā arī esot tad noticis.
YhIom1p-P-k_0192.wav|Citi atkal vēroja, ka Ciebu būšot parāvuši sveši leišu ubagi, kas te viņnedēļ braukājuši apkārt, krogos gulējuši un tad uzreiz nozuduši.
YhIom1p-P-k_0193.wav|Bijis milzīgs vīrs ar divām it jaunām sievām.
YhIom1p-P-k_0194.wav|Pāris zirgu aizjūgti lielas dziļas razoles priekšā, kas bijusi pārsegta ar izstīpotu audeklu kā ar jumtu.
YhIom1p-P-k_0195.wav|Ko varot zināt, kas viss razolē bijis iekšā.
YhIom1p-P-k_0196.wav|Ja viņi tur ierāvuši Ciebu un aizsējuši tai muti, varot to vest kā putniņu būri, kur vien patīk, laikam lielais vīrs iegribējies vēl trešās sievas, it jaunu un daiļu.
YhIom1p-P-k_0197.wav|Citi sprieda vēl, ka vainīgie būšot čigāni, kas cauru vasaru mituši pa šejienes mežiem, bet nu gandrīz visi aizbraukuši nezin uz kurieni.
YhIom1p-P-k_0198.wav|Dažiem aizdomas krita uz tiem pašiem smalkajiem kungiem, kas pērnvasar tik lieliski iebraukuši dižajā muižā, uzdodamies par vācu prinčiem.
YhIom1p-P-k_0199.wav|Vienam no tiem Cieba varen patikusi, jo balles naktī to sev blakus vien turējis.
YhIom1p-P-k_0200.wav|Radās daži arī, kas vainu grieza uz žīdiem: tie būšot Ciebu noķēruši, aizveduši miestā un nobadījuši ar īleniem, asinis savākdami un paglabādami, lai būtu uz nākošām Lieldienām ko pieliet klāt, maces cepot, jo kristīga cilvēka asinis tiem esot par lielu svētību.
YhIom1p-P-k_0201.wav|Dzirdēdama visādas valodas un nevarēdama tanīs atrast nekāda prāta, Lačubitene kādu dienu saņēmās un aizgāja Zvejos pie vecā neredzīgā reģa.
YhIom1p-P-k_0202.wav|Tas, atcerēdamies to reizi, kad Cieba veda viņu uz Lāčubitēm un kad pēc viņa domām ceļā pie viņiem bija gadījies zirgu Maušis.
YhIom1p-P-k_0203.wav|Gabalu gājis ar tiem kopā un Ciebu apķēris un bučojis, tā ka viņam nācies triekt to ar nūju projām.
YhIom1p-P-k_0204.wav|Visu to atcerēdamies, viņš teicās citu neko nevaram iedomāties vainīgu Ciebas pazušanā kā vienīgi Mauši.
YhIom1p-P-k_0205.wav|Bija taču vispār pazīstama patiesība, ka Maušis ir allaž patracis uz skaistām sievietēm un, lai šai ziņā sasniegtu savas ikreizējās iegribas mērķus, tas bieži vien ne par ko nebēdā.
YhIom1p-P-k_0206.wav|Lāčubitene bija nupat vēl šinīs dienās likusi kādai čigānietei izlikt kārtis par Ciebas pazušanu.
YhIom1p-P-k_0207.wav|Un tā, sirodama apkārt pa sētām un dzirdēdama ļaudis melšam, ka čigāni esot Ciebu nozaguši, un gribēdama glābt savas tautas godu, bija izgudrēm teikusi, ka Ciebu aizvedis kāds žīds leišu miestā un turot tur paslēptu.
YhIom1p-P-k_0208.wav|Tā kārtis rādot.
YhIom1p-P-k_0209.wav|Kad nu vecais Zvejs sludināja viņai tādas pat ziņas, pastāstīdams arī notikumu ar Mauši viņgad ceļā, tad viņa vairs nešaubījās, ka vienīgi Maušis ir tas vainīgais un ka Cieba atrodas viņa ziņā un varā.
YhIom1p-P-k_0210.wav|Bet, kā meiteni dabūt no žīda nagiem ārā, tur viņai trūka padoma, jo Maušis bija žīds ar lielu vārdu un varu visās apkārtnes muižās.
YhIom1p-P-k_0211.wav|Kungi klausīja viņa padomus, zemnieki viņu bijās kā pašu nelabo.
YhIom1p-P-k_0212.wav|Lāčubitene pāris reizes aizgāja miestā, apskatīja, pa tirgus laiku šurpu turpu staigādama, Mauša nameli no visām pusēm, bet nevarēja nekur nekā sevišķa vai savāda novērot, kas kaut kā norādītu, ka namelī ir kāda slepena istaba vai pagrabs, kur varētu turēt kādu cilvēku paslēptu.
YhIom1p-P-k_0213.wav|Vienreiz viņa saņēma dūšu un iegāja pat Mauša nameli iekšā, piedāvādama faaušenei pirkt olas, ko tā groziņā bija paņēmusi līdz.
YhIom1p-P-k_0214.wav|Maušene bija arī olas apskatījusi, un, lai iznāktu kāda darīšana un ilgāk varētu visu labi nolūkot, Lāčubitene bija palaidusi Maušenei olas labi lēti piecas par vērdiņu.
YhIom1p-P-k_0215.wav|Žīdene tad arī olas bija nopirkusi, un, kamēr bija ņēmusi tās no groza ārā un sameklējusi un noskaitījusi naudu, tamēr Lāčubitene bija paguvusi visu labi apskatīt un novērot ir vienā istabā, ir otrā, jo durvis starp abām bija vaļā.
YhIom1p-P-k_0216.wav|Bet nekā nebija varējusi saskatīt, kas šā vai tā norādītu uz ko savādu.
YhIom1p-P-k_0217.wav|Vērīgi viņa bija skatījusies, vai neieraudzīs kur jel kādu gabaliņu no Ciebas drēbēm vai viņas galvas lakatiņu, vai kādu zeķīti vai pastaliņu, bet nē nekā, nekā nebija varējusi ieraudzīt.
YhIom1p-P-k_0218.wav|Pati nekāda gala miestā nezinādama, viņa aizgāja muižā un visu, ko no čigānietes un Zveju reģa bija dzirdējusi par Mauši, bailīgi un visā klusumā pastāstīja saimniecei.
YhIom1p-P-k_0219.wav|Bet saimniece, kas katrā lietā un vietā zināja padomu, atteica, ka te viņai arī pietrūkstot padoma, ko darīt, tamdēļ ka Maušis stāvot pie kungiem dižā ieredzē.
YhIom1p-P-k_0220.wav|Tomēr viņa solījās runāt par šo lietu runāt ar muižkungu.
YhIom1p-P-k_0221.wav|Bet ir no šīs runāšanas neiznāca nekas tālāk, jo, kad Lāčubitene pēc dažām dienām otrreiz nogāja pie saimnieces, viņa tai pasacīja, ka ar muižkungu gan runājusi, bet ir tas nezinot nekā, ko darīt.
YhIom1p-P-k_0222.wav|Satikdamās ar Matīsu, apbēdinātā māte pastāstīja savas domas par Mauša vainīgumu arī viņam, pie tam piebilzdama, ka Maušis jau agrāk ceļā ķērisCiebu rokā un bučojis.
YhIom1p-P-k_0223.wav|Matīsam, to dzirdot, radās bezgala sašutums un īgnums pret jau tā neieredzēto žīdu.
YhIom1p-P-k_0224.wav|Ja tas būtu še kur tuvumā, viņš ar to izdarītos uz vietas.
YhIom1p-P-k_0225.wav|Viņš uzprasīja mātei, kad un kur Maušis saticis Ciebu vienu pašu, ka varējis to tā noķert un bučot: vai pati to redzējusi, jeb kāds to stāstījis, bet, kad Lāčubitene atteica, ka aklais reģis tai to stāstījis un ka tas noticis toreiz, kad viņa to saitītē vedusi uz Lāčubitēm pie neveselās vecsaimnieces.
YhIom1p-P-k_0226.wav|Matīsam viss sašutums uzreiz pārgāja, apzinoties, ka viņš pats ir tas, kas toreiz ceļā bučojās ar savu līgavu, un ka Cieba, tīši maldinādama aklo reģi, bija Matīsu pašu noteikusi par Mauši.
YhIom1p-P-k_0227.wav|Nu viņš ieskatīja par labu, ka žīds nebija te bijis tagad tuvumā: citādi būtu viegli varējis apgrēkoties pie nevainīga cilvēka un pats krist nelaimē un postā.
YhIom1p-P-k_0228.wav|Arvien vairāk tuvojoties rudenim, draugi un piederīgie dzīvāk nekā agrāk pūlējās Matīsam ierunāt, lai jel darītu ko savas atbrīvošanas labā no zaldātu dienesta.
YhIom1p-P-k_0229.wav|Bet viņš uz visu klusēja, domīgi palocīja galvu un nezināja nekā atbildēt.
YhIom1p-P-k_0230.wav|Un ko tad viņam bij darīt, precēt Anniņu vai arī citu kādu?
YhIom1p-P-k_0231.wav|Nē, to viņš nevarēja, jo viņam prātā stāvēja tikai Cieba, sirds bija pilna tikai ar viņas tēlu.
YhIom1p-P-k_0232.wav|Vai varbūt viņš vēl arvien cerēja uz Ciebas atrašanos, kas to zin.
YhIom1p-P-k_0233.wav|Sacīt viņš par to nevienam nekā nesacīja.
YhIom1p-P-k_0234.wav|Varbūt cerēja, varbūt arī nē.
YhIom1p-P-k_0235.wav|Laikam viņu pēc visiem piedzīvojumiem bija pārņēmusi savāda vienaldzība pret visu, kas vēl tālāk varēja nākt.
YhIom1p-P-k_0236.wav|Muižas saimniece bija runājusi ar pārvaldnieku, lai tas Matīsu, kā muižai vajadzīgu cilvēku, izņemtu no zaldātiem, jo muižām bija tiesība to darīt, bet pārvaldnieks bija atbildējis, ka izņemamo saraksts un skaits šogad esot jau pilns un tālab Matīsu nevarot vairs izņemt.
YhIom1p-P-k_0237.wav|Tad saimniece bija Matīsam ieteikusi griezties pie pārvaldnieka, lai tas rakstītu dzimtkungam uz Pēterburgu un lūgtu to izpirkt Matīsu par naudu, kas tam kā bagātam kungam viegli būtu iespējams.
YhIom1p-P-k_0238.wav|Matīss padomāja par doto padomu, bet tomēr nekā nedarīja.
YhIom1p-P-k_0239.wav|Kā viņš varēja griezties pie dzimtkunga ar lūgumu, ja varbūt ir taisnība ļaužu čukstēšanai, ka tas pats licis sarīkot Ciebas nozagšanu un tagad tur to pie sevis kā savu draugaļu?
YhIom1p-P-k_0240.wav|Ka tas viss būtu noticis ar Ciebas pašas gribu un iepriekšēju ziņu, to viņš nekad neticēja, nevarēja iedomāties.
YhIom1p-P-k_0241.wav|Kamdēļ tad gan tai būtu bijis vēl vajadzīgs viņu tā pārbaudīt, ja tai būtu prāts stāvējis uz blēdībām?
YhIom1p-P-k_0242.wav|Nē, tas tā nebija domājams.
YhIom1p-P-k_0243.wav|Bet, lai šā vai tā, ja tā ir dzimtkunga rokā, tad viņš pie tā nevar un negrib griezties ne ar kādiem lūgumiem.
YhIom1p-P-k_0244.wav|Vispār tad viņš no tā negrib vairs nekā zināt, bet, ja liktenis reiz savestu viņus atkal kopā, tad blēdīgais lielskungs redzētu, kas notiktu.
YhIom1p-P-k_0245.wav|Nav gan droši zināms, ka dzimtkungs būtu viņa līgavu licis nolaupīt un turētu to sev par gultas draudzeni, fcet kalna ļaudis tā čukst.
YhIom1p-P-k_0246.wav|Nevar taču arī neviens apgalvot, ka tas nebūtu taisnība, jo kaut kur tak Ciebai vajag būt, kad še tā izmeklēti visi meži, krūmi un ūdeņi un nekur nav no viņas atrastas nekādas pēdas.
YhIom1p-P-k_0247.wav|Rumzukalnā vai citur kur zemē viņa taču nevarēja ielīst.
YhIom1p-P-k_0248.wav|Bija atnācis rudens un līdz ar to sācies puišu ķeramais laiks.
YhIom1p-P-k_0249.wav|Kādā tumšā, lietainā naktī, kad, kā saka, labs saimnieks ir ne savu suni neraida ārā, Lāčubitēs iebrauca zirgu Maušis ar saviem ļaudīm diviem pieņemtiem leišu algādžiem meklēt, vai tur neslēpjoties Matīss.
YhIom1p-P-k_0250.wav|Iegājis istabā, iešķīlis uguni un aizdedzinājis sveci, Maušis iespraudis to vējlukturī, ņēmās pārmeklēt istabu, kamēr abi leiši bija nostādīti par ķērējiem pie āra durvīm.
YhIom1p-P-k_0251.wav|Ja meklētais gribētu izbēgt, izmeklējies pa kaktiem, aizoderēm un pavietēm, un pagultēm, viņš lūkojās arī pašās gultās, vai meklētais nav zem apsegām kur noslēpts.
YhIom1p-P-k_0253.wav|Vai neredzi, ka te guļ sievietes iesaucās skaļā balsī Maiga, kas ar Tiju gulēja vienā gultelē, pie kuras Maušis nupat bija piegājis un sācis cilāt un vandīt apsegus.
YhIom1p-P-k_0257.wav|Vai neredzi, ka mums bizes ap galvu aptītas, kuram vīrietim ir bizes?
YhIom1p-P-k_0258.wav|Ak tu, sasodītais žīds, ja tu nevaldīsi nagus, es tev rādīšu!
YhIom1p-P-k_0259.wav|Un, tūliņ piešāvusies sēdus un ar abām rokām ieķērusies Maušim pinkainajā bārdā, skuķe plēsa un plūca to tik stipri, ka tas sāka pilnā balsī bļaut, lai laižot vaļā iešot tūlīt projām.
YhIom1p-P-k_0260.wav|Maiga tad arī atlaidās, dusmīgi norādamās:
YhIom1p-P-k_0261.wav|Pagāns tāds, nāks te ar saviem nedarbiem.
YhIom1p-P-k_0262.wav|Labāk saki, kur tu esi licis mūsu Ciebu, un tad vācies projām!
YhIom1p-P-k_0263.wav|Citādi es vēl aizsvilināšu tavu bārdu un pamielosim ar slotas kātu tevi pa muguru.
YhIom1p-P-k_0265.wav|Runāja Maušis izbrīnījies un it kā izbijies, pēc kam drīz aizbrauca projām.
YhIom1p-P-k_0266.wav|Šis notikums likās Lāčubitenei vēl vairāk apstiprinām domas, ka Maušis laikam ir īstais vainīgais pie Ciebas pazušanas.
YhIom1p-P-k_0267.wav|Matīss vēl arvien bija izrādījis savādu, citiem tīri neizprotamu vienaldzību pret visu, kas ap viņu notika, nepieņemdams nekādus padomus, būdams laikam tanīs domās, ka viss būs atkal labi, ja tikai rāsies Cieba un ja tā būs viņam vēl arvien uzticīga.
YhIom1p-P-k_0268.wav|Bet, ja tā nerodas vai būtu kļuvusi viņam neuzticīga, ielaizdamās ar dzimtkungu vai citu kādu, tad viņa dēļ lai notiek kas notikdams.
YhIom1p-P-k_0269.wav|Tad arī notika, ka zirgu Maušis jau otrā vakarā pēc tam, kad Maiga Lāčubitēs bija tam krietni retinājusi bārdu, ieradās ar saviem palīgiem dižā muižā ķert Matīsu.
YhIom1p-P-k_0270.wav|Uzkāpis uz virtuves lievenītēm, kur Matīss patlaban stāvēja, viņš pats pirmais grāba to tūliņ ciet, saukdams savus vīrus, lai nākot šurp ar virvi siet noķerto kopā, ka var vest projām.
YhIom1p-P-k_0271.wav|Bet Matīss tam uzkliedza:
YhIom1p-P-k_0273.wav|Vai neredzi, ka es jau esmu muižā?
YhIom1p-P-k_0274.wav|Kurp tu vēl domā mani vest To teikdams, viņš Mauši ar vienu triecienu nogrūda no lievenītēm, tā ka tas dandariski nokūleņoja pa nodubļotām dēļu kāpnītēm zemē, čūreniski iekrizdams satecējušā lietus pančkā.
YhIom1p-P-k_0275.wav|Nu ne Maušis, ne viņa palīgi neķērās vairs Matīsam klāt.
YhIom1p-P-k_0276.wav|Bet otrā dienā viņu līdz ar citiem saķertiem puišiem veda projām apriņķa pilsētā.
YhIom1p-P-k_0277.wav|Atvadoties un redzot tēvu saskumušu, bet māti raudam, viņš tos mierināja, teikdams:
YhIom1p-P-k_0278.wav|Tēvs, māte, ko nu bēdājaties manis dēļ?
YhIom1p-P-k_0279.wav|Tas Dieva nolikums.
YhIom1p-P-k_0280.wav|Es kara klaušas aplam nebīstos.
YhIom1p-P-k_0281.wav|Kā citi izturēs, iztikšu arī es un savus gadus izkalpošu.
YhIom1p-P-k_0282.wav|Vesels esmu, un labas gribas un gaišas saprašanas man nekad nav trūcis.
YhIom1p-P-k_0283.wav|Tādi cilvēki tiek dzīvē visur cauri.
5yDOoGBJPJc_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
5yDOoGBJPJc_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
5yDOoGBJPJc_0003.wav|Trešā grāmata, pirmā nodaļa.
5yDOoGBJPJc_0004.wav|Vakars laukā, Straujupe ceļā.
5yDOoGBJPJc_0005.wav|Jauka, karsta diena vasaras sākumā gāja uz galu.
5yDOoGBJPJc_0006.wav|Saules ripa, liela un iepelēki dzeltena, it kā peldētu pa putekļainu miglu, laidās gar apvāršņa malu uz mežu galiem.
5yDOoGBJPJc_0007.wav|Smagais, tvīkainais gaiss, kāds bija turējies visu dienu, likās nekļūstam vēsāks un vieglāks, arī saulei jau rietot.
5yDOoGBJPJc_0008.wav|Kāds virs pusmūža gados, pēc izskata darba cilvēks, tomēr ģērbies nevis zemnieka, bet drīzāk it kā pilsētnieka drēbēs, kāpa lēnos, gurdenos soļos no dziļas gravas pa meža taciņu kalnup, turēdams cepuri rokā un brīdi pa brīdim pavicinādams to ap galvu, tā traukdamies pievēcināt sev kādu vēsuma strāviņu klāt.
5yDOoGBJPJc_0009.wav|Dažus soļus tam iepriekš denkti un dūšīgi spērās kalnup kāds puika labos pusaudža gados, vienā rokā turēdams arī cepuri, otrā pagaru žaigu, kura brangi varēja noderēt, kaujoties ar suņiem, kā arī kalnā kāpjot atspaidam.
5yDOoGBJPJc_0010.wav|Saule vai jau norietējusi vai patlaban laižas zemē, ierunājās puika, kad bija uzkāpuši kalnā un abi piestājušies.
5yDOoGBJPJc_0011.wav|Mežā koku starpās neredz nekur vairs garās vakara ēnas, un biezienos un kuiteņos, liekas, jau pilna sakrēsla.
5yDOoGBJPJc_0012.wav|Skaties, krustdēl, augšup koku galotnēs.
5yDOoGBJPJc_0013.wav|Tad redzēsi, vai tur vēl kur ir kāds saules pēdējo staru atspīdums jeb tā jau pavisam norietējusi, teica vecākais gājējs, piesliedams savu ķuzi pie resnas priedes, noslaucīdams ar plaukstu savu mitro pieri un arī pats pamezdams acis augšup, uz kurieni puika patlaban skatījās.
5yDOoGBJPJc_0014.wav|Nē, neredz nekur vairs saules spīduma.
5yDOoGBJPJc_0015.wav|Arī koku galotnēs cits nekas nav saskatāms kā tik zaļās priežu un egļu skujas.
5yDOoGBJPJc_0016.wav|Saule pavisam jau nozudusi aiz tālajiem mežiem otrpus Ventas, tā atkal zēns, nosviezdams savu cepuri zemē un pats nosēzdamies tai līdzās skujām nobirušajā līdzenumā blakus takai.
5yDOoGBJPJc_0017.wav|Jā, pie jums te saule noriet aiz mežiem.
5yDOoGBJPJc_0018.wav|Pie mums jūrmalā tā atkal katru vakaru pazūd jūrā, piebilda vecākais, uzmaukdams rokā turēto cepuri uz ķuzes gala un tad piesliedams to atpakaļ pie priedes.
5yDOoGBJPJc_0019.wav|Bet, krusttēv, vajag gan tad savādi izskatīties, kad saule zūd jūrā!
5yDOoGBJPJc_0020.wav|Diezin, vai viņa uzreiz pazūd vai lēnām ielaižas viļņos?
5yDOoGBJPJc_0021.wav|Lēni vien, kā brišus iebrizdama, dodas arvien dziļāk, līdz tad, iekļūdama pavisam dzelmē, kur nevar nekur vairs turēties, nogrimst dibenā.
5yDOoGBJPJc_0023.wav|Diezin, kā saule, nogrimusi dziļā jūras dzelmē, tur nepaliek pavisam, bet rītā atkal uzlec?
5yDOoGBJPJc_0024.wav|Un, kad viņa tāda spoži sarkana kā nokaitēta dzelzs ripa grimst jūrā, vai tad dzird arī ūdeni čūkstam un redz karstus burbuļus skrienam gaisā?
5yDOoGBJPJc_0025.wav|Nē, nedzird nedz čūkstam, nedz burbuļi lec gaisā: neba viņa pie malas grimst jūrā, bet tālu projām, jūras vidū.
5yDOoGBJPJc_0026.wav|Malā stāvot, tad arī neko nedzird, ne arī var ko skaidri saredzēt.
5yDOoGBJPJc_0027.wav|Bet tur tomēr ir ko redzēt.
5yDOoGBJPJc_0028.wav|Kādreiz es gan noiešu, krusttēv, pie tevis un tad arī dabūšu redzēt, kā saule brien un pazūd jūrā.
5yDOoGBJPJc_0029.wav|Nekad vēl neesmu jūru redzējis, nezinu nemaz, kā tā izskatās.
5yDOoGBJPJc_0030.wav|Vai piejums saule rītos uzlec atkal turpat no jūras?
5yDOoGBJPJc_0032.wav|Nerunā vairs.
5yDOoGBJPJc_0033.wav|Klau, kas tur par savādu troksni?
5yDOoGBJPJc_0034.wav|Saruna pārtraucās.
5yDOoGBJPJc_0035.wav|Puika iztrūcies uzlēca kājās, un abi divi brītiņu vērīgi klausījās.
5yDOoGBJPJc_0037.wav|Tās ir Ventas krāces.
5yDOoGBJPJc_0038.wav|Ūdeņi, brāzdamies pār šķēršļiem, krāc un burzguļo izsaucās tas, uzelpodams vieglāk, kā atgūdamies no uztraukuma un izbīlēm.
5yDOoGBJPJc_0039.wav|Tur lejā tek Venta, un mēs esam tuvu brasla krācēm.
5yDOoGBJPJc_0040.wav|Tad dižceļš un krogus laikam arī nebūs vairs tālu?
5yDOoGBJPJc_0041.wav|Nē, nu vairs nav tālu, ja tev, krusttēv, nebūtu jābaidās sastapties ar mūsu puses cilvēkiem, varētu iet tūliņ tālāk tad mēs nokļūtu krogū vēl ar dienas gaismu.
5yDOoGBJPJc_0042.wav|Nē, vēl nedrīkstam iet no meža ārā.
5yDOoGBJPJc_0043.wav|Jānogaida pilnīga tumsa, un tad raudzīsim uzmanīgi aizlīst līdz krogum.
5yDOoGBJPJc_0044.wav|Tev vajadzēs papriekš ieiet iekšā un redzēt, kas tur ir par cilvēkiem.
5yDOoGBJPJc_0045.wav|Ja tu, iznācis atpakaļ, pateiksi man, ka tur nav nekādi muižas ļaudis un tiesasvīri, tad tik es iešu arī iekšā.
5yDOoGBJPJc_0046.wav|Labi būtu, ja mēs zinātu, kur te pa Ventu var brišus izbrist, tad ietu tepat pāri un krogū mums nemaz nevajadzētu rādīties.
5yDOoGBJPJc_0047.wav|Kad te ir brasls tuvumā, tad kādai vietai te vajag būt, kur brien pāri, bet tu laikam to nezināsi.
5yDOoGBJPJc_0048.wav|Nē, krusttēv, tādu vietu te nezinu, lai gan divi vasaras esmu pie šejienes saimniekiem dzinis ganos, bet pārbrienamo vietu neesmu licis vieķī.
5yDOoGBJPJc_0049.wav|Tikai itin sausās vasarās varot kaut kur pārbrist.
5yDOoGBJPJc_0050.wav|Tagadējā vasara nu būtu tāda, bet, kad ceļu nezina, tad nedrīkst vis upē laisties iekšā un vēl vakara sakrēslā: var ieskriet dzelmē.
5yDOoGBJPJc_0051.wav|Nē, nē, tād uz brišanu nav ko domāt.
5yDOoGBJPJc_0052.wav|Nogaidīsim tumsu, tad dosimies no meža ārā, pārgulēsim nakti vai nu pašā krogū.
5yDOoGBJPJc_0053.wav|Ja tur nemanīsim nekādus bīstamus cilvēkus, vai arī noslēpsimies kaut kur krogus tuvumā.
5yDOoGBJPJc_0054.wav|Un, tiklīdz izausīs gaisma un plostnieks sāks celt ļaudis pāri, tad raudzīsim tikt jau ar pirmo cēlienu otrā pusē.
5yDOoGBJPJc_0055.wav|Kad upe būs jau aiz muguras, gan es tad izlancīšos pa malu ceļiem un mežiem, ka nekādi ķērāji mani nedabūs vairs rokā.
5yDOoGBJPJc_0056.wav|Bīstamākā vieta manā ceļā, es saku, ir tikšana pāri Ventai, tāpēc ka pie pārceļamās vietas pastāvīgi sabrauc un saiet visādi cilvēki.
5yDOoGBJPJc_0057.wav|Bet raudzīsim rītu pat visā agrumā tikt otrā pusē.
5yDOoGBJPJc_0058.wav|Ja mēs, krusttēv, te paliekam vēl rītu, tad jau dienā, gar upi pastaigādami, satiksim varbūt kādu vienu vai otru zveju, kas pa upi laiviņā braukā, durdami zivis.
5yDOoGBJPJc_0059.wav|Tie mūs tad var arī pārcelt pāri.
5yDOoGBJPJc_0060.wav|Bet varbūt tas nemaz nebūs vajadzīgs un tiksim jau rīta agrumā kopā ar ceļavīriem uz plosta.
5yDOoGBJPJc_0061.wav|Bet nu atpūtušies esam un varam iet atkal tālāk, līdz sasniedzam mežmali.
5yDOoGBJPJc_0062.wav|Tur tad varēsim nogaidīt pilnīgu tumsu.
5yDOoGBJPJc_0063.wav|To teicis, par krusttēvu godātais cēlās augšā, ņēma savu ķuzi vienā, cepuri otrā rokā un lēnos soļos, kā laiku kavēdams, gāja pa taciņu tālāk, un jauneklis tam sekoja.
5yDOoGBJPJc_0064.wav|Bet knaušu šovakar ir milzums iesaucās pēdējais, dažas reizes savicinādams cepuri sev ap galvu un tad uzlikdams to galvā.
5yDOoGBJPJc_0065.wav|Siltā vakarā tā ir, sevišķi mežā.
5yDOoGBJPJc_0066.wav|Dur kaklā, ģīmī un rokās, citi džindž matos un lien ausīs iekšā, atteica vecākais, kaudamies ar knaušiem un uzmaukdams cepuri dziļi galvā.
5yDOoGBJPJc_0068.wav|Tu esi pīpnieks.
5yDOoGBJPJc_0069.wav|Tev ir šķiltava un krams.
5yDOoGBJPJc_0070.wav|Ierauj uguni, es salasīšu sviļus, sagrābāšu čūkšļus, uzkursim uguni un sataisīsim labu dūmu lāmu.
5yDOoGBJPJc_0071.wav|Citādi tak mēs neglābsimies no tiem knaušiem.
5yDOoGBJPJc_0072.wav|Nē, zēn.
5yDOoGBJPJc_0074.wav|Mēs atrodamies kalnā drīz te var ieraudzīt ir dūmus, ir uguni, un jods zina kas tad var te uznākt.
5yDOoGBJPJc_0075.wav|Kad nonāksim gravā vai ielejā, kur nevar necik tālu redzēt, tad iekursim.
5yDOoGBJPJc_0076.wav|Brīdi abi gājēji soļoja klusām.
5yDOoGBJPJc_0077.wav|Tad puika, pamezdams ar galvu uz augšu, it kā tur ko rādīdams, ievaicājās:
5yDOoGBJPJc_0078.wav|Vai tu, krusttēv, redzi to spožo zvaigzni tur pāri garās priedes galotnei?
5yDOoGBJPJc_0079.wav|Vai tā nav lielā Suņu zvaigzne?
5yDOoGBJPJc_0080.wav|Drīz suņudienas sāksies, un Suņu zvaigzne spīdot tad visspožāk, kad skrej traki suņi apkārt.
5yDOoGBJPJc_0081.wav|Nē, suņu zvaigzne tā nevar būt: tā spīd vairāk pamalē un ir gaiši spoža, bet šī ir gandrīz mums virs galvas un izskatās iesarkana.
5yDOoGBJPJc_0082.wav|Tas zīmējas uz kariem un asiņu izliešanu.
5yDOoGBJPJc_0083.wav|Kaut kur tālu, tālu esot kari jau izcēlušies.
5yDOoGBJPJc_0084.wav|Vecais vagaris teica, ka pie Zemestupeles jau kaujoties.
5yDOoGBJPJc_0085.wav|Tā avīzēs esot bijis lasāms.
5yDOoGBJPJc_0086.wav|Ej, muļķi, ej, nevis pie Zemestupeles pie Sevastupules kaujas nu jau divi gadi.
5yDOoGBJPJc_0087.wav|Tā to pilsētu sauc.
5yDOoGBJPJc_0089.wav|Pie Zemestupeles vai Sievastupeles, bet, kad karš ir un kaujas, tad asinis tek, un tālab tā lielā zvaigzne arī tāda sarkana.
5yDOoGBJPJc_0090.wav|Bail vien sametas, skatoties uz šo asiņaino zvaigzni!
5yDOoGBJPJc_0091.wav|Labāk nemaz neskatīšos augšup.
5yDOoGBJPJc_0092.wav|Bet vai tu, krusttēv, tici, ka kari izcelsies arī pie mums?
5yDOoGBJPJc_0093.wav|Vai tad tu neredzi, ka visi ceļi un krogi pilni karaspēka gan kājnieku, gan jātnieku?
5yDOoGBJPJc_0094.wav|Ir tur kazaki, kalmiki, kirgīzi, baškīri, un kas zin, kā tos visus sauc.
5yDOoGBJPJc_0095.wav|Un visi tie dodas prom uz jūrmalas pusi.
5yDOoGBJPJc_0096.wav|Ko šie tur steigtos, ja negaidītu karu izceļamies arī pie mums?
5yDOoGBJPJc_0097.wav|Jau pagājušā nedēļā, kad vēl atrados jūrmalā, tur bija redzami tālu jūrā milzīgi kuģi ar trim un četriem mastiem un lielām burām.
5yDOoGBJPJc_0098.wav|Šodien ap pusdienas laiku dzirdējām tālumā kaut kur dobji rībam.
5yDOoGBJPJc_0099.wav|Domājām pērkonu rūcam.
5yDOoGBJPJc_0100.wav|Tomēr nekur neredzējām mākoņus, arī vēlāk neuznāca nekur neviena mākoņa.
5yDOoGBJPJc_0101.wav|Nebūs bijis vis pērkons, bet eņlenderis būs šāvis ar kuģu dižgabaliem.
5yDOoGBJPJc_0104.wav|Ja tik nebūtu sašāvis Sakas jauno krogu.
5yDOoGBJPJc_0105.wav|Tur palika visa mana mantība.
5yDOoGBJPJc_0106.wav|Daudz nekas labs tur gan nebija, bet žēl man būtu viena krekla tas bija vēl pavisam jauns.
5yDOoGBJPJc_0107.wav|Vai tad enlenderis tik smalki māk nomērķēt, ka viņš taisni kreklu var sašaut?
5yDOoGBJPJc_0108.wav|Ej, muļķe, ej, vai nu taisni kreklā vajag iešaut?
5yDOoGBJPJc_0109.wav|Bet, ja krogu sašauj un tas nodeg, tad arī mans jaunais krekls pagalam.
5yDOoGBJPJc_0110.wav|Ak tā, to nebiju iedomājies, bet kari tad nu gan būs lieli, kad arī pie mums sāks karot.
5yDOoGBJPJc_0111.wav|Jā, dzird, ka septiņi ķēniņi gan pa sauszemi, gan pa ūdeni nākot krievam virsū.
5yDOoGBJPJc_0112.wav|Krusttēv, lai tie septiņi ir vai nu kaut kādi mazi ķēnelīši, vai arī lieli un vareni ķēniņi, es domāju, krievam tikpat nekā nepadarīs: krievs laidīs tiem virsū sumpurņus.
5yDOoGBJPJc_0113.wav|Tā zināja teikt muižas zirggana tēvs.
5yDOoGBJPJc_0114.wav|Tie visus ar zobiem saplēsīšot.
5yDOoGBJPJc_0115.wav|Sumpurņi mītot augstos kalnos.
5yDOoGBJPJc_0116.wav|Tiklīdz krievam izceļoties karš, tad ķeizars nobraucot pie augstajiem kalniem, piebungājot tur, un sumpurņi tūliņ lienot visi no kalnu spraugām ārā un prasot, uz kuru pusi skriet un ko plēst, un ķeizars tad tiem parādot, kurp lai skrien un plēš.
5yDOoGBJPJc_0117.wav|Tik vienu lietu es nesaprotu: kā kari varēja izcelties, kad astes zvaigzne nav redzēta?
5yDOoGBJPJc_0118.wav|Vecāmāte zina, ka uz kariem katru reizi nākot astes zvaigzne.
5yDOoGBJPJc_0119.wav|Nevar zināt, vai arī tagad nav astes zvaigzne rādījusies, tikai pie mums nebūs tā vēl pamanīta.
5yDOoGBJPJc_0121.wav|Paiesim te drusku, klajākā vietā, kur debesis var vairāk pārredzēt, un skatīsimies: varbūt ieraudzīsim kur zvaigzni ar tādu pat sarkanu asti kā pūķim, kas naktī skrej pa lauku.
5yDOoGBJPJc_0122.wav|Nē, krusttēv, lai paliek, labāk nemeklēsim astes zvaigzni, ja tā pati nerādās.
5yDOoGBJPJc_0123.wav|Man jau tā drebuļi vien iet pa visiem kauliem, paskatoties uz to sarkano zvaigzni.
5yDOoGBJPJc_0124.wav|Labāk skatīsimies, kurp mūsu taka aizved.
5yDOoGBJPJc_0125.wav|Tā sarunādamies, tie bija nonākuši pie kādas nelielas ielejas, kuras dibenā iekūra uguni.
5yDOoGBJPJc_0126.wav|Krusttēv, saki kas tu īsti esi, kas tev par mantu kas tev par amatu jūrmalā vaicāja jaunākais, kad abi bija nosēdušies ugunskuram tanī pusē, kur visvairāk gāja dūmi un kur vismazāk bija knaušu.
5yDOoGBJPJc_0127.wav|Tūliņ pēc atnākšanas pie mums viesos tev nācās uz karstām pēdām bēgt projām, un tā nedabūji nekā par sevi pastāstīt.
5yDOoGBJPJc_0128.wav|Pagājušā naktī un šodien, steidzīgi vien ejot un bēgot, arī man nekā nepastāstīji.
5yDOoGBJPJc_0129.wav|Kad es ko ievaicājos, tik atteici, tagad neesot laika runāties jāskatoties un jādomājot labāk, kā drīzāk tikt drošībā, bet nu varam mierīgi runāties.
5yDOoGBJPJc_0130.wav|Pastāsti tad nu ko tuvāk par sevi, lai mājās man ir ko pateikt.
5yDOoGBJPJc_0131.wav|Mana māte jau tā gribēs daudz ko zināt par savu vienīgo brāli, ko tik sen nebija redzējusi un no kā atkal tik aplam ātri vajadzēja sķirties.
5yDOoGBJPJc_0132.wav|Tu gribi zināt, kāds man amats?
5yDOoGBJPJc_0133.wav|To tev varu teikt: es esmu lubraks, atbildēja krusttēvs, uzkurinājis pīpi un vilkdams kuplu dūmu.
5yDOoGBJPJc_0134.wav|Bet, krusttēv, kas īsti ir lubraks?
5yDOoGBJPJc_0135.wav|Es šo vārdu esmu dažreiz dzirdējis, bet, ko tas patiesībā nozīmē, es nemaz labi nezinu.
5yDOoGBJPJc_0136.wav|Pie mums parasti par lubraku sauc nolaidušos, neveiklu, pagalam panīkušu cilvēku.
5yDOoGBJPJc_0137.wav|Bet, ka ir arī kāds lubraku amats, to es nebiju dzirdējis.
5yDOoGBJPJc_0138.wav|Jūrmales apgabalā par lubrakiem sauc tos cilvēkus, kas ķer kunterbandniekus, ņem nost tiem aizliegtas svešzemju preces un nodod tos priekšniecībai, kas tad vainīgos met cietumā un uzliek tiem lielus naudas sodus.
5yDOoGBJPJc_0139.wav|Es tev saku, zēn, lubraki var labi dzīvot.
5yDOoGBJPJc_0140.wav|Netrūkst nekad sava graša naudas.
5yDOoGBJPJc_0141.wav|No atņemtām precēm arī var dažreiz šo to paraut sāņus.
5yDOoGBJPJc_0142.wav|Lielo zīda lakatu, ko iedevu tavai mātei, es arī tādā ceļā ieguvu.
5yDOoGBJPJc_0143.wav|Kālab otrai māsai Ilzei arī nepārnesi tādu lakatu?
5yDOoGBJPJc_0144.wav|Nevarēji dabūt?
5yDOoGBJPJc_0145.wav|Būtu gan varējis dabūt.
5yDOoGBJPJc_0146.wav|Bet Ilze goda dāvanu nav pelnījusi: meitā būdama, piedzīvojusi puišeli.
5yDOoGBJPJc_0147.wav|Tādu ziņu man atveda jūrmalā apkārtbraukātājs žīds, un tāpēc tai nekā nepārliešu.
5yDOoGBJPJc_0148.wav|Zini: viņas dēļ negods visiem piederīgiem.
5yDOoGBJPJc_0149.wav|Jā, zēn.
5yDOoGBJPJc_0150.wav|Lubrakiem nav slikta dzīve.
5yDOoGBJPJc_0151.wav|Paaugsi lielāks, atnāksi pie manis, es tevi izmācīšu par krietnu lubraku.
5yDOoGBJPJc_0152.wav|Tik nezinu, kā man pašam būs tālāk vakarējā notikuma dēl jūsu krogā.
5yDOoGBJPJc_0153.wav|Kam tev arī vajadzēja tik traki izturēties?
5yDOoGBJPJc_0154.wav|Lielkungam zvelt tā pa galvu, ka tas noveļas kā baraviks no kāta un neceļas vairs augšā.
5yDOoGBJPJc_0155.wav|Ja tik nebūsi pavisam nositis.
5yDOoGBJPJc_0156.wav|Ak, nelaimīgs notikums, krustdēl, vairāk nekas.
5yDOoGBJPJc_0157.wav|Kamēr svešie karakuģi sāka parādīties mūsu jūrā, aizliegto preču vedēju darbība uz jūras pavisam aprimusi.
5yDOoGBJPJc_0158.wav|Šādā klusuma laikā izprasījos apmeklēt radus, bet, kā par nelaimi, līdz ierados dzimtenes pusē, iznāca muižas krogū saskriešanās ar pašu lielkungu, ko nemaz nepazinu.
5yDOoGBJPJc_0159.wav|Kad redzēju to tur tincinām un pliķējam aklu ubagu, tad nevarēju vairs valdīties un, turēdams lielkungu par kādu muižas sudiku vai citu nelieti, spēru tam tā pa ausi, ka tas novēlās kā salmu kūlis.
5yDOoGBJPJc_0160.wav|Ja tik patiesi neesmu nositis pavisam.
5yDOoGBJPJc_0161.wav|Redzot to vairs neceļamies un dzirdot, ka tas ir pats lielkungs, es tad cita padoma vairs nezināju kā aizsteigties pie tavas mātes, padot labdienu, atdot dāvanu un teikt atkal ardievas, pat ne vakariņas nedabūju iekost.
5yDOoGBJPJc_0162.wav|Labi, ka viņa tādā steigā vēl attapās raidīt tevi man līdz, lai izvadītu mani pa taisnākiem mežu ceļiem un takām līdz Ventai un līdzētu man tikt pāri upei un ārā no jūsu muižas robežām, jo vislielākā meklēšana notiks vispirms taču pašu novadā.
5yDOoGBJPJc_0163.wav|Tā gan jādomā, krusttēv, un labi tādēļ, ka jau tagad esam pie Ventas.
5yDOoGBJPJc_0164.wav|Ja rītu agri tiksi pāri, tad, domāju, viņā pusē tevi vairs ne ar kurtu suņiem nepanāks un pa malu ceļiem un mežiem tu drīz nonāksi sveiks un vesels savā jūrmalē.
5yDOoGBJPJc_0165.wav|Briesmīgi gan ir, kad cilvēku nosit, kaut arī negribēdams un netīšu.
5yDOoGBJPJc_0166.wav|Bet mūsu lielkungam, lai arī tas nebija ļauns cilvēks, tomēr dažreiz bija savādi untumi.
5yDOoGBJPJc_0167.wav|Tā pret to aklo veci viņš vakar tikai tādēļ izturējās tik nežēlīgi, ka tas darbojoties ar buršanu.
5yDOoGBJPJc_0168.wav|Lieta, rau, tā, ka kungi ieskata to par buršanu, kad gudri pašu cilvēki taisa kādas zāles un sniedz neveseliem palīdzību.
5yDOoGBJPJc_0169.wav|Tas neredzīgais nebija vis kaut kāds ubags, bet ļoti iecienīts reģis vecais Zvejs, kas ar saviem gudriem padomiem, labām zālēm un stipriem vārdiem jau dažu izglābis no nāves.
5yDOoGBJPJc_0170.wav|Tālab arī visiem bija ļoti žēl, redzot gudro reģi tā tramdām, un tamdēļ arī tev izdevās pa galvu pa kaklu aizbēgi., ka, notriekti dams lielkungu gar zemi, biji aklo vecīti izglābis no tālākas ķircināšanas.
5yDOoGBJPJc_0171.wav|Citādi tevi ļaudis būtu droši vien uz pēdām apcietinājuši.
5yDOoGBJPJc_0172.wav|Bet re, cik savādi dažreiz dzīvē gadās: Ilze savu puišeli, kā dzird, esot dabūjusi Lopu muižā no muižnieka, būdama tur par nameni, pēc kam no turienes padzīta, bet nu tu, nedz Lopu muižas kungu pazīdams, nedz gribēdams tam ko darīt, esi tomēr viņu smagi pārmācījis.
5yDOoGBJPJc_0173.wav|Jā, gluži netīši un negribēdams esmu par savu māsu vecajam netiklim atriebies.
5yDOoGBJPJc_0174.wav|Ja tik nebūtu vēl pavisam...
5yDOoGBJPJc_0175.wav|Kuš, krusttēv, skaties, kas tu māk paklusā balsī steidzīgi iesaucās puika.
5yDOoGBJPJc_0176.wav|Krusttēvs, uzšāvies stāvus un cieši satvēris rokā savu ķuzi, kā gatavodamies uz sišanu, vērīgi lūkojās vakara sakrēslā, kur dažus desmitus soļu atstatu bija redzamas kustamies it kā divu cilvēku ēnas.
5yDOoGBJPJc_0177.wav|Arī puika, uzlēcis stāvus un satvēris savu milnu, nostājās krusttēvam blakus.
5yDOoGBJPJc_0178.wav|Ieraudzījuši uguni spīdam un dūmus kūpam, nāk nu šurp.
5yDOoGBJPJc_0179.wav|Redzēsim, kas nācēji tādi būs, čukstēja krusttēvs.
5yDOoGBJPJc_0180.wav|Liekas, ir sievietes, atčukstēja krustdēls vai ne?
5yDOoGBJPJc_0181.wav|Liekas gan...
5yDOoGBJPJc_0182.wav|un krusttēvs atlaida savu roku vaļīgāk, ļaudams nūjas galam atspiesties pie zemes.
5yDOoGBJPJc_0184.wav|Nu ko ta brīnaties, vai vecā čigāne, mazā Janīte, jums nepazīstama?
5yDOoGBJPJc_0185.wav|Es tā esmu, un tā te man blakus ir Liekna Tija, sava vīra sieva un savu septiņu bērnu māte.
5yDOoGBJPJc_0186.wav|Ak vai, ak vai, mani bērniņi, mani bērniņi žēlodamās izmisušā balsī iesaucās otra sieviete.
5yDOoGBJPJc_0187.wav|Tu, lielā runātāja, pati esi tāda maza, maziņa kā meitene, kas nule tik sāks dzīt ganos, ierunājās lubraks.
5yDOoGBJPJc_0188.wav|Jā, baltās mātes baltais dēliņ, tāda krūplīte es esmu, tīri kā mazās sugas vācu vistiņa.
5yDOoGBJPJc_0189.wav|Tas tiesa, bet jaunā vairs neesmu: dēludēli jau lielie zirgu mitenieki un meitumeitas gudras mangotājas.
5yDOoGBJPJc_0190.wav|Agrāk biju mazu miltiņu lielāka, bet nu uz vecuma esmu sakritusi pavisam maziņa, sīciņa: visu savu diženumu, cik man tā bija, esmu atdevusi dēliem un meitām, katram savu daļiņu, pašai nekas nav atlicies.
5yDOoGBJPJc_0191.wav|Bet, rau, tā otrā sieva, Priča Tija, no Kalna Lieknēm, ir pašos spēka gados.
5yDOoGBJPJc_0192.wav|Vakar viņu krievi neganti pārbaidījuši: ķēruši rokā, un viņa bēgusi tā aizskrējusies, ka dabūjusi dusuli un tā pārbijusies, ka nu brīžiem jūk valoda.
5yDOoGBJPJc_0193.wav|Jā, čigāne piebilda klusākā balsī.
5yDOoGBJPJc_0194.wav|Liekas, viņa zaudējusi prātu.
5yDOoGBJPJc_0195.wav|Kur tad jūs divas satikāties dibināja lubraks.
5yDOoGBJPJc_0196.wav|Tepat šodien mežā.
5yDOoGBJPJc_0197.wav|Vakar vakarā krievi viņu dzinušies degšņā pie Piķeļu muižas, labi tālu no šejienes.
5yDOoGBJPJc_0198.wav|Mežā un tumsā nav varējuši viņu noķert, un vienā skrējienā šorīt mazā gaismiņā izbridusi Ventai cauri.
5yDOoGBJPJc_0199.wav|Un, ko domājat, nav noslīkusi.
5yDOoGBJPJc_0200.wav|Lielās izbailes devušas viņai spēku, un Dievs pats rādījis ceļu.
5yDOoGBJPJc_0201.wav|Uztraukdamās un kā par jaunu izbīdamās, tagad iesaucās sieva: Jā, jā, lielu, tālu gabalu mani dzinās.
5yDOoGBJPJc_0202.wav|Galvā man bija balts lakats.
5yDOoGBJPJc_0203.wav|Rau, šis smalkais pašaustais.
5yDOoGBJPJc_0204.wav|Skriedama norāvu to no galvas un iegrūdu azotē aiz špencera, lai tumsā nebalto un lai es varētu drīzāk pazust.
5yDOoGBJPJc_0205.wav|Skrēju vienu skriešanu, un rokā mani nedabūja, bet man pietrūka dvašas, nevaru vairs atvilkt elpu, un galva, mana galva!
5yDOoGBJPJc_0206.wav|Tā deg un griežas kā mutulī.
5yDOoGBJPJc_0207.wav|Vai, vai, mani bērniņi, Mani divi puisēni, manas piecas meitenes!
5yDOoGBJPJc_0208.wav|Viņa ir nevesela, pilnīgi liģena, teica lubraks, piegriezdamies čigānei.
5yDOoGBJPJc_0209.wav|Tu, mazā Janīte, aizved viņu tagad krogū, rītu ar pirmo cēlienu celieties pāri Ventai un aizved viņu mājās, lai piederīgie viņu savāc.
5yDOoGBJPJc_0210.wav|Mēs ar šo dēlēnu esam ceļagājēji, nav mums vaļas viņu vest, ne arī zināmceļus otrpus Ventas.
5yDOoGBJPJc_0211.wav|Se katrai rieciens maizes, un tad ejiet.
5yDOoGBJPJc_0212.wav|Tu taču ceļu zināsi?
5yDOoGBJPJc_0213.wav|Un Janīte galvoja, ka zinot ceļu, ja.
5yDOoGBJPJc_0214.wav|Paņēmusi nelaimīgo sievu pie rokas, viņa veda to pa meža taku uz laukmales pusi.
5yDOoGBJPJc_0215.wav|Janītei šis gājiens bija sevišķi izdevīgs un patīkams.
5yDOoGBJPJc_0216.wav|Lieta tā, ka pērnvasar viņa bija Lejas Liekņos ielīdusi pa lodziņu pretistabā, kur glabājas ēdamās lietas, un izzaguši no turienes kukuli maizes un podiņu sviesta.
5yDOoGBJPJc_0217.wav|Vēlāk viņa pati bija dzirdējusi ļaudis runājam, ka par vainīgo domājot taisni viņu.
5yDOoGBJPJc_0218.wav|No tā laika tad nebija drīkstējusi vairs rādīties uz to pusi.
5yDOoGBJPJc_0219.wav|Bet tagad viņa ies nu uz turieni lielā vajadzībā aizvedot vīram sievu un bērniem māti.
5yDOoGBJPJc_0220.wav|Tā ir pavisam cita lieta, un tā nu viņai pēc ilga laika būs atkal ceļš vaļā ir uz vieniem, ir otriem Liekņiem, un abējās mājās, kā arī citurienes apkārtnes sētās, varēs droši mangot atkal pa vecam.
5yDOoGBJPJc_0221.wav|Tālab viņai arī tagad tāds žēlīgi labdarīgs prāts pret paklīdušo sievu.
pdWnl3w3NTI_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
pdWnl3w3NTI_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
pdWnl3w3NTI_0003.wav|Trešā grāmata, sestā nodaļa.
pdWnl3w3NTI_0004.wav|Svētdienas pēcpusdienā.
pdWnl3w3NTI_0005.wav|Pusdienu paturējušas un virtuvi un pavardu uzkopušas, meitas izgāja pagalmā pasēdēt zem ēnaino kļavu, liepu un vīksnu pazarēm, kur siltā vasaras dienā bija visai patīkami.
pdWnl3w3NTI_0006.wav|Tur viņas atrada dārza puisi, kas jau tūliņ pēc pusdienas bija izgājis ārā, tamdēļ ka iekšā tam nekas nebija darāms.
pdWnl3w3NTI_0007.wav|Va re, Mičis jau staigā pa pagalmu un dārzu, visu apskatīdams un novērodams.
pdWnl3w3NTI_0008.wav|Laikam domā uz rītdienas darbu jaunajā vietā, teica tā meita, kuru citas dēvēja par Ievu.
pdWnl3w3NTI_0009.wav|Kā tad, jāredz, kāds īsti izskatās šejienes muižas dārzs, atteica puisis.
pdWnl3w3NTI_0010.wav|Kad kunga nav mājā, var visur droši iet un skatīties, arī pašu lieveņu tuvumā un gar kungu nama logiem.
pdWnl3w3NTI_0011.wav|Man arī visur jāiet, visur jāir, viss jāredz, jādzird puisi pārtraukdama, iesaucās pavārene, kas bija pamodusies no diendusas miega, piecēlusies un iznākusi ārā, ieraudzīdama te puisi ar meitām.
pdWnl3w3NTI_0013.wav|Būdama ļoti ziņkārīga un nevaļas dēļ tikai reti kad tikdama uz īsu brīdi no mājām prom, viņa ar savas saimes starpniecību dzīvoja līdzi ne vien visa pašu novada.
pdWnl3w3NTI_0014.wav|Bet arī apkārtējo novadu un muižu dzīvei, rūpīgi ievākdama vēstis un visu ievērodama, kas notiek kurā sētā, krogū, muižā vai citur.
pdWnl3w3NTI_0015.wav|Zināja viņa tad arī tik labi kā rets kāds cits, kurā sētā vilks ziemu aiznesis suni vai gribējis izstiept no āra aizgalda pussuķi, kur vasaru čigāni apmetušies, kuras mājas zagļi apciemojuši un tā joprojām.
pdWnl3w3NTI_0016.wav|Bet jo sevišķi viņa pastāvīgi atradās kursā par visiem tiem, kas bija nodomājuši tuvākā nākotnē precēties.
pdWnl3w3NTI_0017.wav|Na, meitenes, viņa teica laipna un draudzīga, apsēzdamās meitām līdzās.
pdWnl3w3NTI_0018.wav|Dzirdējāt šodien daudz pāru uzsaucam?
pdWnl3w3NTI_0019.wav|Cik pāru tad uzsauca pirmo reizi?
pdWnl3w3NTI_0020.wav|Tos citus es jau zinu.
pdWnl3w3NTI_0021.wav|Meitas samulsa, nezinādamas uz tādu jautājumu nekā skaidri atbildēt.
pdWnl3w3NTI_0022.wav|Uzsauca gan veselu rindu pāru, nedroši un kā kavēdamās teica Orta.
pdWnl3w3NTI_0023.wav|Pirmoreiz uzsauca veselus četrus pārus.
pdWnl3w3NTI_0024.wav|To es denkti ievēroju.
pdWnl3w3NTI_0025.wav|Bet, kas tie bija par cilvēkiem, to nezinu.
pdWnl3w3NTI_0026.wav|Visi sveši vārdi vien, pirmoreiz dzirdēti nu nekā nevaru atcerēties.
pdWnl3w3NTI_0027.wav|Viens bija no Briņķiem, Kvāšu saimnieka dēls, paklusā balsī iebilda Ieva.
pdWnl3w3NTI_0028.wav|Tas savādais māju vārds man palicis prātā.
pdWnl3w3NTI_0029.wav|Bet, kas viņa līgava, to es gan vairs neatceros.
pdWnl3w3NTI_0030.wav|Ak, tad Kvāša vecākais nu reiz precas izsaucās pavārene tīri priecīgā balsī.
pdWnl3w3NTI_0031.wav|Jau pāra gadu visi tā gaidīja, un tad nu tā reizina pienākusi!
pdWnl3w3NTI_0032.wav|Kas viņa izredzētā, to es dabūšu zināt no vagarenes: tā visus uzsauktos cienī denkti ievērot, lai varētu man pasacīt.
pdWnl3w3NTI_0033.wav|Vai vairāk no pirmoreiz uzsauktiem nevienu neatceraties?
pdWnl3w3NTI_0034.wav|Kad meitas vairāk uzsaukto nezināja, viņa vaicāja:
pdWnl3w3NTI_0035.wav|Nu un kā tad patika šāspuses ģērbi, puiši uz jums daudz skatījās, un ko laba teica slavenais mācītājs?
pdWnl3w3NTI_0036.wav|Meitas paskatījās cita uz citu, it kā meklēdamas padomu, ko atbildēt.
pdWnl3w3NTI_0037.wav|Mācītājs jau nu gan runāja tā, ka patiesi bija ne vien ko klausīties, bet arī ko brīnīties, teica dārza puisis.
pdWnl3w3NTI_0038.wav|Es tādu mācītāju nebiju vēl dzirdējis.
pdWnl3w3NTI_0039.wav|Bet izstāstīt gan nevaru, ko viņš teica.
pdWnl3w3NTI_0040.wav|Lai jau stāsta Ieva, tai labāka galva, tā laikam varēs ko pateikt.
pdWnl3w3NTI_0041.wav|Ieva, paskatīdamās ir uz otrām divām meitām, ir uz pavāreni, savādi nopūtās un tad, noliekusi galvu drusku uz vienu pusi, teica.
pdWnl3w3NTI_0042.wav|Tā mācība jau nu gan bija varbūt laba, ko svešais mācītājs tur sludināja, bet tie vārdi, tie teicieni, tie bija tādi, ko kurā katrā baznīcā gan laikam nemaz nedabū dzirdēt.
pdWnl3w3NTI_0043.wav|Vismaz es tādus dzirdēju pirmo reizi.
pdWnl3w3NTI_0044.wav|Un tad dabūjām dzirdēt pavisam ko jaunu: zemes rūķiem un citiem nabaga cilvēkiem esot dzīve daudz jaukāka un labāka nekā kungiem muižās un vāciešiem pilsētās.
pdWnl3w3NTI_0045.wav|Es gan nebiju vēl nekad dzirdējusi, ka dzīvot nabadzībā un trūkumā būtu patīkamāk nekā tādā dzīvē, kur nekā netrūkst.
pdWnl3w3NTI_0046.wav|Ja būtu tā, kā mācītājs teica, kāpēc tad kungi un vācieši nemaina savu dzīvi ierunājās dārza puisis.
pdWnl3w3NTI_0047.wav|Kāpēc tad viņi nenāk dzīvot zemkopju sētās un būdās, kur agri jāceļas, vēlu jāiet gulēt un kuļamā laikā pat cauras naktis jāstrādā, un tā jāvergo grūtos darbos gadu no gada?
pdWnl3w3NTI_0048.wav|Mēs tad atkal varētu baudīt tos grūtumus, kas viņiem jācieš muižās bezdarba dzīvē un pilnā vaļībā.
pdWnl3w3NTI_0049.wav|Na, Miči, ir gan arī kungiem viņu dzīvē savas bēdas un grūtības, dažreiz tādas, kādas arāju kārta nemaz nepazīst un nevar iedomāties, kā puisi apsaukdama, runāja pavārene starpā.
pdWnl3w3NTI_0050.wav|Neaizmirsti, Miči, ka lieliem cilvēkiem un kungiem lielas bēdas, maziem cilvēkiem viņu mazajā dzīvītē atkal mazas bēdiņas.
pdWnl3w3NTI_0051.wav|Re, kādas dižas bēdas Kalvenes kungam pat.
pdWnl3w3NTI_0052.wav|Nomirst viņam pērn vienīgā meita, vairāk bērnu nav.
pdWnl3w3NTI_0053.wav|Jau priekš dažiem gadiem nomira cienīgā, un tā nu paliek viens vienīgs.
pdWnl3w3NTI_0054.wav|Un meita bija tik laba, tik žēlīga kā eņģelītis.
pdWnl3w3NTI_0055.wav|Kur vien kādus nelaimīgus, kādus bēdulīšus zināja visiem, visiem labā Izālija sniedza palīdzību.
pdWnl3w3NTI_0056.wav|Kas gan Izālijas frēleni nepazina, visa apkārtne to cienīja, mīlēja.
pdWnl3w3NTI_0057.wav|Un šāds debešķīgs bērns nomirst!
pdWnl3w3NTI_0058.wav|Tādas nelaimes satriekts, Kalvenes kungs tagad arī pats kļuvis ļoti labs un žēlīgs pret visiem cilvēkiem, cenzdamies staigāt savas mīļās meitiņas pēdās, lai tā godātu un uzturētu ļaudīs dzīvu viņas piemiņu.
pdWnl3w3NTI_0059.wav|Kad sētu cilvēkiem nomirst piederīgs, tiem nedz ir laika ilgi žēloties, nedz arī viņu nomirējs varējis būt tik mīļš kā kungu bērns, tamdēļ ka ne ar ko nespēja citiem daudz palīdzēt.
pdWnl3w3NTI_0060.wav|Nabaga cilvēkiem atliek arī vēl mierināties un priecināties ar to, ka nomirējs aizgājis citā, labākā dzīvē.
pdWnl3w3NTI_0061.wav|Bet ar ko lai iepriecinās kungi, kam jau še nekā nav trūcis?
pdWnl3w3NTI_0062.wav|Tā, redzi, Miči, kungiem ir dažreiz lielas bēdas, tādas bēdas, kas tos padara mīkstus kā vētrā izlocītus niedolus, kā to dzird tagad par Kalvenes kungu.
pdWnl3w3NTI_0063.wav|Un Gaviezes lielskungs Kleists, kam viņgad nomira cienīgā, nezinādams, kā savās sirdssāpēs valdīties, kā savu žēlumu izrādīt, ņēmās un pats ar savu naudu uzcēla pagastam staltu skolas namu un pats arī algo skolotāju.
pdWnl3w3NTI_0064.wav|Ļaudis lai tik vīžo sūtīt bērnus skolā.
pdWnl3w3NTI_0065.wav|Redziet, to visu viņš dara savai nelaiķei par piemiņu.
pdWnl3w3NTI_0066.wav|Taču no kungu nelaimes dažreiz zemnieku cilvēkiem atlec arī savs labums.
pdWnl3w3NTI_0067.wav|Dieva sods tos padara daudzmaz labākus, noteica Mičis.
pdWnl3w3NTI_0068.wav|Kalvenes kungs pat; agrāk varbūt nemaz nebija labs un žēlīgs.
pdWnl3w3NTI_0069.wav|Bet nu nelaimē it kā atmožas no agrākās dzīves un sāk staigāt tos ceļus, ko labais, kundziskās dzīves zaņķī vēl nesamaitātais bērns tam rādījis.
pdWnl3w3NTI_0070.wav|Šejienes kungs, dzird, arī neesot nekāds labais.
pdWnl3w3NTI_0071.wav|Kaut arī tam uzbruktu reiz kāda smaga nelaime: nomirtu kāds mīļš tuvinieks vai lēktos cits kas ļauns!
pdWnl3w3NTI_0072.wav|Varbūt tad viņš arī kļūtu labs un godīgs.
pdWnl3w3NTI_0074.wav|Kā nu tā var runāt?
pdWnl3w3NTI_0075.wav|Nekad nekad nevajag vēlēt citam ļauna, un kaut tas būtu arī kungu kārtas cilvēks vai pat tavs ienaidnieks.
pdWnl3w3NTI_0076.wav|Dzīvi un dzedri ierunājās Ieva, kas bija noliekusies pie puķu dobes, plūca tur kādu nezāli ārā un tagad piecēlusies, visā sejā piesarkdama, stingri paskatījās puisim acīs, it kā saskaizdamās.
pdWnl3w3NTI_0077.wav|Cilvēks var kļūt labs arī bez visas nelaimes, un dažreiz arī visa nelaime nevar pie barga cilvēka nekā līdzēt.
pdWnl3w3NTI_0078.wav|Taisnību runā, meit taisnību paceltā balsī iesaucās pavārene.
pdWnl3w3NTI_0079.wav|Visiem nelīdz nekādi nelaimes piemeklējumi, un mūsu kungam nepavisam nevar nekā ļauna vēlēt: viņš jau tik smagi piemeklēts, ka drīzāk jāvēlas, lai viņam notiktu kāds prieks, kāda laime.
pdWnl3w3NTI_0080.wav|Apdomājiet, jau kopš vairāk gadiem nomira viņa cienīgā.
pdWnl3w3NTI_0081.wav|Otrreiz nav precējies, dzīvo viens pats kā koks tīrumā.
pdWnl3w3NTI_0082.wav|Pēcnācēju nav vairāk kā viens vienīgs dēls.
pdWnl3w3NTI_0083.wav|Tas pats neprecējies nevarot atrast brūti.
pdWnl3w3NTI_0084.wav|Noskatījies Lestenes frēleni, bet tā nenākusi.
pdWnl3w3NTI_0085.wav|Dusmās tad apņēmies nevienu citu nebildināt un tā nu dzīvo savā muižā gadu no gada kā vecpuisis.
pdWnl3w3NTI_0086.wav|Nekur vairs neiet, nebrauc, ar citiem kungiem gandrīz nemaz nesatiekas, turas tik ar zemnieku ļaudīm kopā, uzņēmies arī pagasta skriveļa amatu, lai pagastā lietas ietu visur kārtīgi un lai pagastam nevajadzētu turēt skrīveli par naudu, jo viņš kalpo pagastam par brīvu.
pdWnl3w3NTI_0087.wav|Tā pagastā visur nu valda kārtība un taisnība.
pdWnl3w3NTI_0088.wav|Bet tēvs ar dēla šādu dzīvi ir pagalam nelaimīgs, jo viņi divi ir savas cilts pēdējie nozari: ja tēvs vai dēls neprecas un nedabū jaunus mantiniekus, tad ar viņiem baronu Tēzenu cilts izmirst.
pdWnl3w3NTI_0089.wav|Un tā ir slavena cilts.
pdWnl3w3NTI_0090.wav|Redziet, kungu kārtas cilvēkiem ir gan arī savas bēdas un vēl tādas, kādas zemnieku cilvēki nepazīst: tiem vienalga, kā tu mirsti ar vai bez bērniem.
pdWnl3w3NTI_0091.wav|Gandrīz vēl labāk, kad bērnu nemaz nav, mazāk rūpestu.
pdWnl3w3NTI_0092.wav|Bet, kad kungi, kas savas cilts cēlumu skaita kopš gadu simteņiem, mirst bez pēcnācējiem, tad tie ir lielā nelaimē.
pdWnl3w3NTI_0093.wav|Tomēr lai nu paliek kungi pie savām dižām, mēs pie savām mazām bēdinām.
pdWnl3w3NTI_0094.wav|Sakiet labāk ko jauna vēl dabūjāt pie baznīcas vai krogū zināt?
pdWnl3w3NTI_0095.wav|Par kariem nekā nedzirdējāt?
pdWnl3w3NTI_0096.wav|Krogū nemaz neiegājām un ceļā no ļaudīm arī nekā nedzirdējām par kariem, atrunājās Mičis.
pdWnl3w3NTI_0097.wav|Nezinām, vai kari jau iznākuši malā jeb vai vēl lidinās virs jūras.
pdWnl3w3NTI_0098.wav|Na, tad jāpaciešas, jāpagaida, runāja saimniece kā apmierinādamās.
pdWnl3w3NTI_0099.wav|Gadīsies pienākt skolotājam, tad jau dabūšu šo to jauna zināt par kariem vai mieriem: viņš tur avīzes.
pdWnl3w3NTI_0100.wav|Vai tad jūsu pagastā skola arī ir, kad runājat par skolotāja pienākšanu ievaicājās Mičis.
pdWnl3w3NTI_0101.wav|Nu nē, mūsu novadā nav skolas, bet kaimiņos, Meldru muižā, ir jau kopš vairāk gadiem laba skola.
pdWnl3w3NTI_0102.wav|Ierīkoja to mūsu kunga radinieks, arī barons Tēzens.
pdWnl3w3NTI_0103.wav|Pats pieņēma labu skolotāju, pats maksāja tam algu, nosacīja un norakstīja arī, ka ir pēc viņa nāves muižai jāuztur skola un jāalgo skolotājs un vecuma dienās tam jādabū no muižas žēlastības maize līdz mūža galam.
pdWnl3w3NTI_0104.wav|Pat viņa sievai, ja tā dzīvotu ilgāk par viņu, jādabū žēlastības maize, līdz mirstot.
pdWnl3w3NTI_0105.wav|Bet, tiklīdz labais barons ar savu cienīgo nomira, re, kas nu notiek: nelaiķes radi, kas muižu manto pašam viņam nav neviena tieša rada, negrib vairs nedz skolu uzturēt, nedz skolotāju algot, nele vēl domā dienās maksāt tam penziju.
pdWnl3w3NTI_0106.wav|Tagad nu skolotājs savīrojis novadu vest šīs lietas dēļ prāvu, lai nelaiķa dzimtkunga testaments tiktu godīgi pildīts.
pdWnl3w3NTI_0107.wav|Bet zemnieki bailīgi, bīstas ar muižu prāvoties, ka neuzliek lielāku nomu.
pdWnl3w3NTI_0108.wav|Redzēs, kas tur izjuks.
pdWnl3w3NTI_0109.wav|Ja novads neko negribēs vai nevarēs darīt, skolotājs teicas atstāt vietu un iet uz citurieni.
pdWnl3w3NTI_0110.wav|Pavāren, āre, viens pienācis pie dārza žoga un, paceldams cepuri, jūs sveicina, paklusā balsī ierunājas Anlīze.
pdWnl3w3NTI_0112.wav|Lūdzu, nāciet arī dārzā, sveicinājumu atņemdama, sauca pavārene tīri priecīga un tad klusākā balsī teica: Tas ir kaimiņu skolotājs.
pdWnl3w3NTI_0113.wav|Nāciet, iesim, sēdīsimies uz sola, aicināšu arī viņu tur apsēsties, un tad parunāsimies.
pdWnl3w3NTI_0114.wav|Viņam, cilvēkam, arī grūti: nav gandrīz neviena, ar ko saieties, parunāties.
pdWnl3w3NTI_0115.wav|Pārāk jūtas vientulis, to skaidri noredzu.
pdWnl3w3NTI_0116.wav|Dažreiz pienāk te.
pdWnl3w3NTI_0117.wav|Nav jau arī mūs muižā nekādu gaišāku cilvēku, ar ko tāds gaišs gars, kāds viņš ir, varētu izmainīt vārdu.
pdWnl3w3NTI_0118.wav|Bet tomēr esam te viens otrs, kam vairāk vaļas nekā darbā iejūgtiem zemes rūķiem.
pdWnl3w3NTI_0119.wav|Piestaigā viņš tad, garām iedams, pie manis vai atkal pie vagara, vai klētnieka.
pdWnl3w3NTI_0121.wav|Viņam būs patīkami, sastopot še veselus četrus cilvēkus, kas nule tik atbraukuši no citurienes.
pdWnl3w3NTI_0122.wav|Viņš tā gantējas par to, ka ļaudis Dievzemītē tā viņš sauc Kurzemi dzīvo citos apvidos, kā viņi dzīvo kā tiem klājas un vai kungi tos aplam nespiež.
pdWnl3w3NTI_0123.wav|Kad pavārene ar Miči bija nosēdušies dārzmalē koku ēnā uz ozola sola un meitas palikušas turpat stāvot, patlaban pienāca skolotājs.
pdWnl3w3NTI_0124.wav|Tas bija vidēju, bet plecīgu augumu un, kā likās, pāri pusmūža gadiem.
pdWnl3w3NTI_0126.wav|Kur tad jūs, saimniec, vienā rāvienā tikāt pie tādas lielas jaunas saimes?
pdWnl3w3NTI_0127.wav|Tad jau nu jāiepazīstas, es esmu tepat no kaimiņiem, mans vārds Andrejs Spāģis.
pdWnl3w3NTI_0128.wav|Domāju, saimniece būs jau jums pateikusi, kas es tāds esmu, runāja atnācējs, pēc rindas vien ar visiem sasveicinādamies un sirsnīgi draudzīgi saspiezdams satverto roku, pēc kam, paklausīdams pavārenes aicinājumam, nosēdās uz sola, savu platmali nolikdams blakus.
pdWnl3w3NTI_0129.wav|Zin jau, zin , ka jūs esat kaimiņu pagasta skolotājs, es jau pateicu.
pdWnl3w3NTI_0130.wav|Bet sakait, lūdzami, kas jauns avīzēs: kari jau iznākuši mūsu jūrmalā vai ne ātri un steidzīgi runāja pavārene, acīmredzot gaidīdama jaunas ziņas.
pdWnl3w3NTI_0131.wav|Nē, nekas avīzēs nav jauns par kariem.
pdWnl3w3NTI_0132.wav|Un par notikumiem mūsu jūrā nepavisam nav nekas rakstīts.
pdWnl3w3NTI_0133.wav|Ja te kas notiks, tad jau tepat dabūsim to pa ļaudīm ātrāk zināt nekā no avīzēm.
pdWnl3w3NTI_0134.wav|Bet no kurienes visi šie jaunie ciemiņi?
pdWnl3w3NTI_0135.wav|Varbūt kāds ir no jūrmales puses un zina pateikt, kas tur patlaban notiek?
pdWnl3w3NTI_0136.wav|Nē, no tās puses neesam neviens, pasteidzās atteikt jaunais dārza puisis.
pdWnl3w3NTI_0137.wav|Es esmu vairāk no zemes vidienas, bet visas trīs meitas no Leišmales, no Vadakstes.
pdWnl3w3NTI_0138.wav|Jā, tās ir tās pašas meitas, ko barona lielskungs viņreiz Vadakstes muižā pats sarunājis un par ko es jums, skolmeistar, esmu jau stāstījusi.
pdWnl3w3NTI_0139.wav|Un ko pa jūs pusi dzird laba?
pdWnl3w3NTI_0140.wav|Novadi vai kungi ceļ jaunas skolas?
pdWnl3w3NTI_0141.wav|Un kā ļaudis pret tām izturas: labprāt laiž bērnus mācībā vai izvairās taujāja skolotājs, griezdamies pie dārza puiša un meitām.
pdWnl3w3NTI_0142.wav|Puisis acīmredzot samulsa, it kā nezinādams, ko teikt, ko neteikt, bet viena meita bilda diezgan droši.
pdWnl3w3NTI_0143.wav|Pie mums, Vadakstē, par skolu nedzird vēl it nekā runājam, bet vadakstnieku kaimiņos, dižajā Bruģu muižā, aizviņgad turienes kungs gan ietaisīja skolu, bet drīz vien tā atkal izplinkšēja, un tagad jau otru gadu skolas istaba stāvot tukša.
pdWnl3w3NTI_0144.wav|Tomēr tā paša novada otrā stūrī, pašā Ventmalē, kāds kropls ubags turienes kalpu mājās pagājušā ziemā sācis turēt skolu.
pdWnl3w3NTI_0145.wav|Braucot šurp, mums šo skolotāju gadījās redzēt čaisni uz Ventas plosta.
pdWnl3w3NTI_0146.wav|dn meita pastāstīja visu, ko pie šī savādā skolotāja bija ievērojusi, pie kam tai dārza puisis bija stāstīšanā palīdzīgs.
pdWnl3w3NTI_0147.wav|Na, Orta, ja stāsti par Bruģu muižas skolu un tās iznīkšanu, tad stāsti visu un pēc patiesības iesaucās tā meita, kuru citas dēvēja par Anlīzi.
pdWnl3w3NTI_0148.wav|Skola iznīka nevis tamdēļ vien, ka ļaudis labprāt negribēja laist tur bērnus, bet īsti tik tamdēļ, ka tā meita, kurai bija uzdots bērnus mācīt, pati pazuda un vairs neatradās.
pdWnl3w3NTI_0149.wav|Un meitas ņēmās savādo notikumu ar Ciebas pazušanu izstāstīt visos sīkumos, ko vien par to zinādamas.
pdWnl3w3NTI_0150.wav|Un nopietni meklēja zudušo un nekā neatrada brīnīdamies vaicāja skolotājs.
pdWnl3w3NTI_0151.wav|Jā, cieti un denkti meklēja vairāk dienu no vietas, teica Anlīze.
pdWnl3w3NTI_0152.wav|Bet no zudušās ne ziņas, ne miņas.
pdWnl3w3NTI_0153.wav|Jā, kā ūdenī iekritusi, kā zemē ielīdusi pazuda, piebilda savukārt Ieva.
pdWnl3w3NTI_0154.wav|Savādas lietas notiek mūsu zemē.
pdWnl3w3NTI_0155.wav|Jau agrākos laikos dzimtbūšanas un klaušu gados notikuši pie mums tīri nedzirdēti notikumi ar cilvēkiem un viņu likteņiem.
pdWnl3w3NTI_0156.wav|Bet notikums ar minēto skaisto Ciebu rāda, ka arī tagadējos laikos atsevišķu cilvēku labklājība un brīvība, varbūt pat dzīvība nesver daudz, noteica, kā sevī runādams, skolotājs un atvadījies aizgāja.
pdWnl3w3NTI_0158.wav|Kāda mierīga, droša nešanās, kāda prātīga valoda, kādas gudras acis un kāda augsta, gaiša piere!
pdWnl3w3NTI_0159.wav|Un kāda viņam acīs iedegās savāda uguns, runājot par ļaužu labklājību un brīvību!
pdWnl3w3NTI_0160.wav|Tiešām vīrišķīgi patīkams cilvēks tā meitas visas trīs cita par citu brīnījās un priecājās, kad skolotājs bija jau gabalā.
pdWnl3w3NTI_0161.wav|Bet Anlīze beidzot piebilda.
pdWnl3w3NTI_0162.wav|Viņš būtu vēl skaistāks un patīkamāks, ja viņam nebūtu bārdas.
2qeeRY7D-qw_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
2qeeRY7D-qw_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
2qeeRY7D-qw_0003.wav|Trešā grāmata, piektā nodaļa.
2qeeRY7D-qw_0006.wav|Nu, meitenes, kā izgulējāties pirmo nakti jaunā vietā un ko laba sapņojāt?
2qeeRY7D-qw_0007.wav|Tā otrā rītā Niedolu muižas pavārene, jau labi padzīvojusi, pamaza, paresna sieviņa ar brīnum laipnu seju un dzīvi un dzedri spulgojošām iezili pelēkām acīm uzvaicāja vakar atbraukušās meitas, dēvēdama tās par meitenēm, lai gan visas bija pilnīgi izauguši cilvēki.
2qeeRY7D-qw_0008.wav|Nosaukdama tās mīļajā un patīkamajā meiteņu vārdā, viņa acīmredzot gribēja pret tām izrādīt sevišķu labprātību un labpatiku.
2qeeRY7D-qw_0009.wav|Ko jaunā vietā pirmo nakti sapņo, to nevajag aizmirst tas piepildoties, viņa runāja tālāk.
2qeeRY7D-qw_0010.wav|Tā saka veci ļaudis, un es tam ticu.
2qeeRY7D-qw_0011.wav|Manā dzīvē tas arī piepildījies, ko jaunā vietā pirmo nakti redzēju sapnī.
2qeeRY7D-qw_0012.wav|Tā, kad atnācu šeit, Niedolu muižā, pirmā naktī nosapņoju, ka mežmalā vilks mani ķēris, un re, kas notika: divi gadi vēlāk pavārs mani tepat apprecēja.
2qeeRY7D-qw_0013.wav|Meitas cita par citu atteica, ka nekā sevišķa neesot šonakt sapņojušas.
2qeeRY7D-qw_0014.wav|Re, kāda reiza, runāja atkal pavārene.
2qeeRY7D-qw_0015.wav|Mūsu cienīgs lielskungs pats noskatās Vadakstē daiļas meitas, sarunā ar turienes kungiem, lai tās atlaiž tādā neparastā laikā, kad nav ne Mārtiņi, ne Jurģi.
2qeeRY7D-qw_0016.wav|Aizsūta arī kučieri ar pajūgu pakaļ, bet, kad nu meitas atbrauc, paša nav mājās: gadījās, rau, vakarrīt steidzīgā darīšanā aizbraukt apriņķa pilsētā, un nezinu, kad pārbrauks.
2qeeRY7D-qw_0017.wav|Man nu vienai jāzina, kur kuru meitu likt.
2qeeRY7D-qw_0018.wav|Izbraukdams tik daudz gan man teica, ka tā, kurai vārds Ieva, būšot pie istabām.
2qeeRY7D-qw_0019.wav|Kura tad nu ir tā Ieva?
2qeeRY7D-qw_0020.wav|Vakar vakarā teicāt, bet es jau vairs neatceros, labi neesmu visas vēl iezinusies.
2qeeRY7D-qw_0021.wav|Āre, šī jau ir, atteica divas meitas reizē, rādīdamas uz trešo, kura nosarka vispār seju kā nopliķēta un samulsusi skatījās sev pie kājām, bet rādītājas abas divas jautri smējās.
2qeeRY7D-qw_0022.wav|Ko nu, Ieviņ, sarksti, kā dzirdēdama nekaunīgu valodu griezās pavārene pie sarkstošās meitas.
2qeeRY7D-qw_0023.wav|Neba tu vien būsi istabene.
2qeeRY7D-qw_0024.wav|Visās muižās ir meitas pie istabām, citās pat pa divi trīs, sevišķi, ja cienmāte pati ir dzīva un mīt muižā vai kad ir neizprecētas meitas klāt.
2qeeRY7D-qw_0025.wav|Jo vairāk kungu ģimenē ir sieviešu, jo vairāk istabeņu vajadzīgs viņu kopšanai un apkalpošanai.
2qeeRY7D-qw_0026.wav|Mūsu muižā, kur cienmāte mirusi un lielskungs ir viens pats, iztiek ar vienu istabeni.
2qeeRY7D-qw_0027.wav|Ar tām divām meitām es jau pati zināšu, ko iesākt.
2qeeRY7D-qw_0028.wav|Paga, kā tad jūs divas sauc?
2qeeRY7D-qw_0029.wav|Ortu un Anlīzi.
2qeeRY7D-qw_0030.wav|Nūja, viena būs vajadzīga man kuknē par rokasmeitu.
2qeeRY7D-qw_0031.wav|Otra varēs iet dārzā strādāt.
2qeeRY7D-qw_0032.wav|Tur tu, Anlīz, būsi laba: tu izskaties druikta un spēcīga.
2qeeRY7D-qw_0033.wav|Krietni varēsi rīkoties ar lāpstu, ir grābekli.
2qeeRY7D-qw_0034.wav|Vīru un puišu, ko strādināt pa dārzu, vairs neatliek: kamēr viena gada laikā pa divi lāgi ņem rekrūšus, mūsu muiža kā izsijāta no puišiem.
2qeeRY7D-qw_0035.wav|Nav arī vairs tagad tādi laiki kā agrākus gadus, kad muiža varēja zināmu skaitu puišu paturēt sev, tā ka muižu puišiem tad nevajadzētu iet zaldātos.
2qeeRY7D-qw_0036.wav|Kamēr puišus neķer vairs ar ķeršanu, bet tie met meslus, kuriem būs jāiet, kuri varēs palikt mājās, tamēr muižas arī nevar vairs sev izņemt strādniekus no ņemamo puišu skaita.
2qeeRY7D-qw_0037.wav|Vienīgi, ja grib maksāt trīssimt rubļu par puisi, tad var to vēl izpirkt.
2qeeRY7D-qw_0038.wav|Nu bet kur rasies tādi kungi, kas gribētu un spētu sviest tādu naudu projām cilvēka dēļ?
2qeeRY7D-qw_0040.wav|Tā runājoties, kuknē ienāca arī vakar atbraukušais svešais strādnieks un deva pavārenei labrītu.
2qeeRY7D-qw_0041.wav|Paga, paga, kā tad tevi sauc, Miči Visvari, ja vaicāja tam pavārene.
2qeeRY7D-qw_0043.wav|Nu tad, Miči, āre, te būs dārza meita Anlīze.
2qeeRY7D-qw_0044.wav|Rītu varēsit abi divi sākt strādāt pa dārzu.
2qeeRY7D-qw_0045.wav|Lai gan lielskungs pats nav mājās, bet uz manu teicienu droši vari te palikt.
2qeeRY7D-qw_0046.wav|Darba mūs muižā netrūkst.
2qeeRY7D-qw_0047.wav|Ja būsi godīgs cilvēks un labs strādnieks, varēsi dzīvot te gadiem ilgi.
2qeeRY7D-qw_0048.wav|Mūs muižā strādnieku drīzāk par maz nekā par daudz.
2qeeRY7D-qw_0049.wav|Ļaudis runā, ka arī šogad ņemšot puišus vēl pa trešo reizi.
2qeeRY7D-qw_0050.wav|Tad jau strādnieku paliks vēl mazāk.
2qeeRY7D-qw_0051.wav|Saka, pie mums arī uznākšot kari no jūras puses.
2qeeRY7D-qw_0052.wav|Tālab tik daudz zaldātu vajadzīgs.
2qeeRY7D-qw_0053.wav|Mūsu kungs jau tāpēc arī aizbrauca apriņķa pilsētā aprunāties ar citiem kungiem, kur ievietot zaldātus, ko ķeizars sūtot uz šejieni.
2qeeRY7D-qw_0054.wav|Dzirdēs, kad pārbrauks, vai kari jau iznākuši no jūras un ko darīs.
2qeeRY7D-qw_0055.wav|Tu, Miči, neesi ko dzirdējis, kā tagad ir ap jūrmali, taisās kari vai ne, nē, visus šos gadus esmu dzīvojis viņpus Ventas, Dobeles un Jelgavas apkārtnē.
2qeeRY7D-qw_0056.wav|Nekā nezinu, kas gar jūrmali notiek.
2qeeRY7D-qw_0057.wav|Nekad neesmu tur bijis, melsa lubraks, slēpdams savu pagātni un rūpēdamies, lai viņu turētu par to, kas viņš nav.
2qeeRY7D-qw_0058.wav|Bet ko nu darīsit pirmo svētdienu svešumā pēc brīža ievaicājās atkal pavārene, griezdamās pie meitām un Miča.
2qeeRY7D-qw_0059.wav|Es domāju, iesit visi baznīcā.
2qeeRY7D-qw_0060.wav|Svētdien nekas nav darāms.
2qeeRY7D-qw_0061.wav|Kunga nav mājās, nekāda pusdiena nav taisāma.
2qeeRY7D-qw_0062.wav|Iztiksim mēs ar veco nameni vienas.
2qeeRY7D-qw_0063.wav|Jūs pati nenāksit?
2qeeRY7D-qw_0064.wav|Nē, Miči.
2qeeRY7D-qw_0065.wav|Kamēr mans vīrs miris, man jāpārzina ne vien pavards un vārīšana, bet visa augšas saimniecība.
2qeeRY7D-qw_0066.wav|Visur man jābūt, vis jāredz, jāzina.
2qeeRY7D-qw_0067.wav|Bet ies šodien baznīcā vagarene ar savu skuķi.
2qeeRY7D-qw_0068.wav|Iesit tai līdzi, tā jūs izvedīs tiešām pa lauku starpām un pļavām.
2qeeRY7D-qw_0069.wav|Jā, iesit visi.
2qeeRY7D-qw_0070.wav|Dabūsit redzēt šīspuses cilvēkus, ģērbus un pajūgus.
2qeeRY7D-qw_0071.wav|Šejieniešiem būs atkal uz jums ko skatīties.
2qeeRY7D-qw_0073.wav|Būs tur spriešana un čukstēšana, kas tās tādas var būt.
2qeeRY7D-qw_0074.wav|Tad tik nu labi uzpraušaties čaklas un greznas.
2qeeRY7D-qw_0075.wav|Pie baznīcas vagarene ar savu merģeli lai pašķiras no jums nostāk, ka citi lai nezina, no kurienes esat.
2qeeRY7D-qw_0076.wav|Meitas, priecīgi smiedamās, ieskrēja istabā prausties un greznoties.
2qeeRY7D-qw_0077.wav|Nonākot pie baznīcas, kura atradās plašas ielejas vidū, nelielā ieapaļā uzkalnā, Niedolu muižas baznīcēni redzēja lejā pie kroga tādu daudzumu pajūgu kā lielu lielajā tirgus dienā.
2qeeRY7D-qw_0078.wav|Citi braucēji patlaban piestājās, lūkodamies, kur novietot zirgus.
2qeeRY7D-qw_0079.wav|Kājnieki devās pa taku kalnup un steidzās iekšā baznīcā, traukdamies atrast sev daudzmaz pietiekamu vietiņu, jo skaidri bija noredzams, ka šodien visi sabraukušie un sanākušie nesatilps baznīcā un pēdējiem būs jāpaliek aiz durvīm.
2qeeRY7D-qw_0080.wav|Lieta tā, ka pagājušā svētdienā mācītājs bija pasludinājis, ka šosvētdien sprediķi teikšot kāds viņa draugs un skolasbiedrs, kas atbraucis no citurienes un esot daudzināts runātājs.
2qeeRY7D-qw_0081.wav|Tos laikus ļaudīm citas iešanas un pulcēšanās svētdienās nebija kā priekšpusdienās baznīcā un pēcpusdienās krogū.
2qeeRY7D-qw_0082.wav|Tamdēļ, tiklīdz šinīs vietās bija sagaidāms daudzmaz kas sevišķs vai savāds.
2qeeRY7D-qw_0083.wav|Tād visi plūda bariem turp, visvairāk baznīcā, jo tur viss redzētais un dzirdētais nekā nemaksāja.
2qeeRY7D-qw_0084.wav|Ja gribēja, iemeta upura makā savu grasi, kapeiku vai vērdiņu, ja negribēja vai negadījās pie rokas, varēja palikt, arī nekā nemetis.
2qeeRY7D-qw_0085.wav|Turpretim krogū bez sava tēriņa neviens nedabūja nekā laba baudīt vienīgi par velti varēja noskatīties, kur citi dzer vai kaujas.
2qeeRY7D-qw_0086.wav|Pat ja gribēja citiem līdzi padejot, tad bija jāmet arī sava artava muzikantiem.
2qeeRY7D-qw_0087.wav|Pie baznīcas šodien milzīgs saplūdums ļaužu, un šo saplūdumu vēl pavairojis visai jaukais laiks.
2qeeRY7D-qw_0088.wav|Dažus baznīcas vīrus redz ir vienā, ir otrā pusē atveram vai izceļam pa pāris logu, lai iekšā stāvošā, cieši sablīvējusies laužu burzma vieglāk varētu atvilkt elpu, bet ārā palikušie lai labāk varētu dzirdēt, ko mācītājs stāstīs.
2qeeRY7D-qw_0089.wav|Niedolu muižas meitas, turēdamās vagarenei tuvumā, spraužas iekšā, tā cerēdamas atrast sev kādu labāku vietiņu.
2qeeRY7D-qw_0090.wav|Tas viņām arī izdodas, un tā nu stāv visas kopā.
2qeeRY7D-qw_0091.wav|Nedz tagad vaļas rādīties puišiem, nedz puiši uz viņām šobrīd skatītos visi tik steidzas un pūlas atrast sev kādu vietiņu.
2qeeRY7D-qw_0092.wav|Nākot no baznīcas ārā, kad nebūs vairs nekur aplam jāsteidzas, tad viņas gan nošķirsies no vagarenes un viņas skuķes, nostāsies kur savrup un tad uzdos ziņkārīgajiem puišiem atminēt svarīgo mīklu: kas viņas tādas varētu būt un no kurienes?
2qeeRY7D-qw_0093.wav|Tagad visas stāv mierīgi, klāstīdamas grāmatu un meklēdamas dziesmu, ko tūliņ dziedās, jo ērģeles patlaban sāk jau dūkt.
2qeeRY7D-qw_0094.wav|Pēc pirmās dziesmas skaita garu garos rīta pātarus, tad dzied vēl, un drīz dievkalpošana ir tik tālu, ka kancelē parādās svešais mācītājs, sirms vecītis, un sāk savu sprediķa runu.
2qeeRY7D-qw_0095.wav|Mīļie draugi, viņš saka.
2qeeRY7D-qw_0096.wav|Es jums šodien gribu sacīt kādus pamācības vārdus par jūsu dzīvi.
2qeeRY7D-qw_0097.wav|Dažs labs no jums negrib vairs dzīvot uz zemēm un tik domā par pilsētu.
2qeeRY7D-qw_0098.wav|Cits skauģacis atkal skatās tik uz muižām, kur mīt kungi, domādams tur vien tikai labu dzīvi.
2qeeRY7D-qw_0099.wav|Mīļie draugi, Dievs visu dzīvi ir iegrozījis cilvēkiem par labu, gan labi zinādams, kas der vieniem, kas citiem.
2qeeRY7D-qw_0100.wav|Bet cilvēki nav ar to mierā, kur Dievs to licis.
2qeeRY7D-qw_0101.wav|Dažs labs gribētu tapt par kaut ko citu.
2qeeRY7D-qw_0102.wav|Daudzi žēlojas par lielu grūtību un smagiem darbiem.
2qeeRY7D-qw_0103.wav|Zvejnieks nopūšas, ka strādājis cauru dienu un nakti un nenieka nedabū.
2qeeRY7D-qw_0104.wav|Zemnieks guģojas, ka cauru vasaru aris, pļāvis un citus darbus darījis, bet tik vien dabūjis, ka tikko var dzīvību uzturēt.
2qeeRY7D-qw_0105.wav|Un daudzi tad arī izsaucas: Ak, kāda rūgta dzīvošana ir mums, zemniekiem!
2qeeRY7D-qw_0106.wav|Bet kāda viegla dzīve kungiem un dažiem vāciešiem!
2qeeRY7D-qw_0107.wav|Tie brauc lielos, mīkstos ratos, tiem ir pulka naudas un nav tā jāstrādā kā mums cauras dienas, bet kulšanas laikā vēl cauras naktis.
2qeeRY7D-qw_0108.wav|Uz tādu jūsu sūrošanos man jums jāsaka: esiet mierā ar to kārtu, kurā Dievs jūs licis!
2qeeRY7D-qw_0109.wav|Nemierā būdami ar savu kārtu, jūs turat pilsētniekus daudz laimīgākus par jums.
2qeeRY7D-qw_0110.wav|Bet jūs pilsētā redzat tikai lietas, kas spīd, nemaz nelikdami vērā tās lielās rūpes, kādas tur cilvēkiem ir.
2qeeRY7D-qw_0111.wav|Jums daudz grūtību, mīļie draugi, tas visiem zināms, jums agri jāceļas, vēlu jāiet gulēt.
2qeeRY7D-qw_0112.wav|Jums darbi ziemā un vasarā pulka ceļu, gaitu un klausīšanu.
2qeeRY7D-qw_0113.wav|Tas viss ir tiesa.
2qeeRY7D-qw_0114.wav|Bet jums tomēr viens liels labums, kādu citām kārtām nav: jūs protat ar mazumu iztikt.
2qeeRY7D-qw_0115.wav|Kad jums pajumte, apģērbs, maize, veselība, tad jūs esat laimīgi.
2qeeRY7D-qw_0116.wav|Pilsētnieki ar tādu mazumiņu nemāk pietikt.
2qeeRY7D-qw_0117.wav|Tiem jāēd baltmaize, un tā ir dārga, kā jūs to jau arī būsit dzirdējuši.
2qeeRY7D-qw_0118.wav|Tiem jāvalkā skaistas drēbes, un tās arī ir dārgas.
2qeeRY7D-qw_0119.wav|Dzīvoklis, sveces, siltums tas viss pilsētā maksā naudu.
2qeeRY7D-qw_0120.wav|Ar basām kājām tur arī nevar iet, kā jūs pa savām sētām, pļavām un tīrumiem.
2qeeRY7D-qw_0121.wav|Tur jāpērk kurpes un zābaki, kas viss atkal maksā naudu.
2qeeRY7D-qw_0122.wav|Pilsētniekiem, kas zin, nav tik grūti darbi kā jums.
2qeeRY7D-qw_0123.wav|Bet par to tiem lielas raizes un rūpes.
2qeeRY7D-qw_0124.wav|Pie jums zagļi nenāk, jo ko tie te zags, kad jums nav nekā?
2qeeRY7D-qw_0125.wav|Bet, ja tomēr kāds nāktu un gribētu no jūsu nabadzības ko nozagt, tad tas tam neizdodas, jo jūsu suns tad rej un zagli aizbiedē, tāpat arī vilku, kad tas gribētu iebrukt jūsu sētā.
2qeeRY7D-qw_0126.wav|Tā jūs varat aizvien mierīgi dusēt savās cisās.
2qeeRY7D-qw_0127.wav|Bet pilsētniekiem jābaidās, ka viņu naudu un mantu nenozog, un tāpēc tiem jātur naktssaucēji un visas mantas cieši jāglabā aiz atslēgām.
2qeeRY7D-qw_0128.wav|Jums te nav nekādu atslēgu vajadzīgs.
2qeeRY7D-qw_0129.wav|Te nav ne lielu blēžu, ne lielu cietumu.
2qeeRY7D-qw_0130.wav|Ak, cik bēdu pilsētniekiem traucē mieru!
2qeeRY7D-qw_0131.wav|Cik tur neredz nobālušu cilvēku staigājam pa ielām!
2qeeRY7D-qw_0132.wav|Citi bēdājas, ka tiem garš laiks esot; citi, ka maize neejot pie sirds.
2qeeRY7D-qw_0133.wav|Jums, mīļie zemnieki, laba veselība jūsu darbi dod jums spēku.
2qeeRY7D-qw_0134.wav|Par garu laiku jūs arī nežēlojaties, jo jums allaž ir darbs.
2qeeRY7D-qw_0135.wav|Pilsētā cilvēkiem daudzreiz naktī nenāk miegs uz mīkstiem spilveniem.
2qeeRY7D-qw_0136.wav|Jums salda dusēšana savā cietajā vietā.
2qeeRY7D-qw_0137.wav|Citi pilsētnieki no rīta līdz vakaram tup pie saviem darbiem.
2qeeRY7D-qw_0138.wav|Jūs dzīvojat pa lauku, jums vaļas redzēt saulīti, jums zied puķes, jūs dzirdat putnu balsis.
2qeeRY7D-qw_0139.wav|Kad jums ēst gribas, jums nevajag ne galda, ne galdauta jūs apsēžaties apakš zaļa koka vai kaut kur uz slieksni, strebjat savu sulu un ēdat savu melnu maizi ar sirds prieku.
2qeeRY7D-qw_0140.wav|Jums nav arī jāuzņem un jāapkopj lepni viesi.
2qeeRY7D-qw_0141.wav|Nav jāpērk sava barība par naudu: mīļais Dievs jums audzina maizi tīrumos, dārzos audzina atkal kāpostus un citus augļus, mežos dabūnat siltumu, bērzi dod jums sulas, un birzīs un norās aug jums veselības zāles dažādām kaitēm.
2qeeRY7D-qw_0142.wav|Jums zāles nav pērkamas aptiekās par naudu.
2qeeRY7D-qw_0143.wav|Ar pašu saplūktām labām zālēm jūs mākat savus vājniekus drīz izzāļot.
2qeeRY7D-qw_0144.wav|Kungi atstāj pilsētas un nāk piejums uz zemēm sērsties klausīties jūsu lakstīgalas, ostīt jūsu puķes, nāk priecāties jūsu silos un birzītēs.
2qeeRY7D-qw_0145.wav|To prieku, ko pilsētnieki nāk pie jums meklēt, jūs baudāt ik dienas un gluži par velti.
2qeeRY7D-qw_0146.wav|Mīļie draugi, esiet mierā ar to kārtu, kurā Dievs jūs licis, un nežēlojieties par grūtu dzīvi!
2qeeRY7D-qw_0147.wav|Pilsētniekiem grūtību vairāk nekā jums.
2qeeRY7D-qw_0148.wav|Pilsētā tie redz dažādus grēkus, no kā jūsu kārta še pasargāta.
2qeeRY7D-qw_0149.wav|Kur daudz bagātības, tur daudz lepnības un citu grēku.
2qeeRY7D-qw_0150.wav|Kas pilsētā grib dzīvot, tam vajag daudz naudas.
2qeeRY7D-qw_0151.wav|Uz zemēm nav tik daudz tērības: te ikviens ar savām rokām māk nopelnīt to, kas tam vajadzīgs.
2qeeRY7D-qw_0152.wav|Ja jums dažkārt uznāk naudas vajadzība, tad Dievs jums audzina tādu preci tīrumā, dārzā vai laidara, ko varat pārdot.
2qeeRY7D-qw_0153.wav|Pilsētniekiem nauda jāaizņemas un jādod lielas pagaidas.
2qeeRY7D-qw_0154.wav|Pilsētā daudz viltnieku, kam savāda skola savu tuvāku pievilt.
2qeeRY7D-qw_0155.wav|Zemnieks, pilsētā iebraucis, nedrīkst pat no sava vezuma atstāt nost, baidoties, ka pilsētas blēži to neapzog.
2qeeRY7D-qw_0156.wav|Pilsētā dažkārt vairāk sprāgst asaras nekā piejums.
2qeeRY7D-qw_0157.wav|Jūsu dzīves kārta, mīļie, nav tik slikta, kā jūs iedomājaties.
2qeeRY7D-qw_0158.wav|Jums ir mācītāji, kas uzlūko un meklē pakaļ, kā jūs dzīvojat.
2qeeRY7D-qw_0159.wav|Caur šādu gādību jūsu dvēselēm notiek liels labums.
2qeeRY7D-qw_0160.wav|Pilsētā, kur ļaužu tik daudz, nevar visiem tā piekļūt un visus uzmeklēt.
2qeeRY7D-qw_0161.wav|Uz zemēm jums te ir cietāka un stingrāka valdīšana.
2qeeRY7D-qw_0162.wav|Tālab arī te dabū redzēt daudz mazāk grēka darbu nekā pilsētā.
2qeeRY7D-qw_0163.wav|Te daudz mazāk arī redz piesmietas meitas nekā pilsētā.
2qeeRY7D-qw_0164.wav|Dzīvojot te savā mazākā, mierīgākā dzīvē, jums arī pastarā dienā būs mazāka atbildēšana jādod nekā pilsētniekiem.
2qeeRY7D-qw_0165.wav|Dažā sētā gan arī uz zemēm cilvēki nedzīvo priecīgi un laimīgi.
2qeeRY7D-qw_0166.wav|Tas nāk no tam, ka tie cits citu skauž.
2qeeRY7D-qw_0167.wav|Tādi cilvēki padevušies velna viltīgai gudrībai, kas cilvēkus uz ļaunu vien skubina.
2qeeRY7D-qw_0168.wav|Velns, tas grēku padomnieks un blēdis, arī Ievai iesvilpoja prātā ēst no aizliegtiem augļiem.
2qeeRY7D-qw_0169.wav|Citi cilvēki atkal savu tēvtēvu māņu dievu tēvaini tur par tādu, no kā jābīstas.
2qeeRY7D-qw_0170.wav|Bet, mīļie, vai tad jūs nezināt, ka tēvainis tik to drīkst darīt, ko Dievs tam pavēl?
2qeeRY7D-qw_0171.wav|Kad Dievs liek, tad viņš ducina un sper; kad Dievs tam pavēl stāvēt mierā, tad tēvainis nekā nedrīkst darīt.
2qeeRY7D-qw_0172.wav|Dažs cilvēks tēvaini un velnu bīstas vairāk nekā Dievu un, kad kas nokait, tad meklē palīdzību pie māņu pesteļiem un citiem velna kalpiem.
2qeeRY7D-qw_0173.wav|Kad cilvēki paši padara kādu grēku, tad tie liek velnam turēt ragus, tas ir: griež vainu uz to.
2qeeRY7D-qw_0174.wav|Bet, mīļie, vai tad jūs nezināt, ka velnam spēks ir paņemts un tas ellē ielikts cietumā uz ilgiem gadiem, tā ka cilvēkiem nav vairs jābīstas no šī citkārtējā slepkavas, visāda ļaunuma iesvilpotajā un nelaimesputna?
2qeeRY7D-qw_0175.wav|Kam kāda kaite uzbrūk, tas lai iet muižā zālēs vai pie sava mācītāja padomos, kas tad gan redzēs, ko darīt.
2qeeRY7D-qw_0176.wav|Visām kaitēm zāles arī nemaz vēl nav izdomātas...
2qeeRY7D-qw_0177.wav|Mīļie draugi, jūs domājat, mums, mācītājiem, arī ir viegla dzīve?
2qeeRY7D-qw_0180.wav|Mums ir daudz muldēšanu un galvas lauzīšanu ar dažādiem rakstiem un grāmatām un pārklaušināmo bērnu grūtām galvām.
2qeeRY7D-qw_0182.wav|Kad mācītāju nebūtu, tad debesis paliktu tukšas, bet elle kļūtu tik pilna, ka tur vietas pietrūktu.
2qeeRY7D-qw_0183.wav|Priecājieties, mīļie, ka jūs uz zemēm esat piedzimuši un varat te dzīvot.
2qeeRY7D-qw_0184.wav|Te jums ir godīga dzīve, bet no negodīgas un nešķīstas dzīves ceļas dažādas vājības un ļaunas kaites, kā krievu sods un citas, tin savā māju dzīvē nedariet kā cūkas, kas, piegājušas pie siles, savu ēsmu ierij.
2qeeRY7D-qw_0185.wav|Es saku: cilvēkam, kas bez pātariem iet pie ēšanas, ir acīs spļaujams.
2qeeRY7D-qw_0186.wav|Mātei nepienākas savu bērnu aplam lutināt jeb tillināt, lai tas neizaug kā teļš.
2qeeRY7D-qw_0187.wav|Dažreiz Dievs tādu vērselīgu bērnu gan ņem drīz pie sevis, bet dažreiz viņš to nedara, un tad tāds nejaudnieks ilgi mētājas citiem pa kājām.
2qeeRY7D-qw_0188.wav|Kāpēc dzīvē neredz laimīgus cilvēkus tik bieži, bet tikai reti?
2qeeRY7D-qw_0189.wav|Tāpēc, ka cilvēki nedzīvo tā, kā tiem tiek likts pie sirds.
2qeeRY7D-qw_0190.wav|Kas pats vārtīsies grēku dubļos, tas nonāks ellē, jo pret paša gribu Dievs nevienu pie cekula debesīs neievilks, āmen.
FQ9CXg2oyMM_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
FQ9CXg2oyMM_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
FQ9CXg2oyMM_0003.wav|Trešā grāmata, septītā nodaļa.
FQ9CXg2oyMM_0005.wav|Jauka pavasara diena.
FQ9CXg2oyMM_0006.wav|Saule spīd spoža un koša pie zilās debess kā mēļā villainē iesprausta zelta sakta.
FQ9CXg2oyMM_0007.wav|Lēnas, maigas vēsmas, plūzdamas šurp no dienvidiem, liekas visā dabā modinām jaunu dzīvību, aicinām katru radījumu uz jaunu dzīvi.
FQ9CXg2oyMM_0008.wav|Klajumā viss gaiss trīc un skan vidžīgi tilinātās cīruļu dziesmās.
FQ9CXg2oyMM_0009.wav|Tīrumos, kur arāji kā rotaļādamies kustas ar arkliem un zirgiem, zemākajās nolejās redz vietvietām gaisā mākonīti.
FQ9CXg2oyMM_0010.wav|Saulē silstošo arumu izgarojums, zemes tvaiks.
FQ9CXg2oyMM_0011.wav|Tautas valoda to dēvē par debess svētību, kas nolaižas no augšienes uz zemi, lai tā kļūtu rasmīga un dotu zemes kopējiem bagātus augļus.
FQ9CXg2oyMM_0012.wav|Meitas un skuķes plikām galvām un basām kājām pirmo reizi tādas šinī pavasarī čalodamas, jautri smiedamās vai arī dažbrīd uztrallinādamas un ko padziedādamas, skraida pa sētu vai arī kustas pa strautmali, velēdamas un skalodamas drānas.
FQ9CXg2oyMM_0013.wav|Visur pavasara atmoda, saules staru siltums un dzīvības prieks dabā un cilvēku sirdīs.
FQ9CXg2oyMM_0014.wav|Priedola muižas kungs vien nejūt nekā ne no pavasara atmodas, ne no siltā dzīvības prieka un dzīves sajūsmas.
FQ9CXg2oyMM_0015.wav|Spožie saules stari viņam liekas ja ne tieši auksti, tad vismaz tādi, kas viņa sastingušās asinis nespēj sasildīt, nespēj modināt viņa sirdī nekādu prieku, nekādu uzņēmības garu.
FQ9CXg2oyMM_0016.wav|Viņš tālab sēd iekurināta kamīna priekšā un, turēdams un grozīdams savus sastingušos locekļus pretim viļņojošām liesmu dūkām, cenšas tos atremdināt, sasildīt, atdzīvināt.
FQ9CXg2oyMM_0017.wav|Pie tam viņš domā tās pašas domas, kas viņam jau visus šos gadus nav devušas miera, bet kuru atrisināšanā viņš ne par soli nav ticis tālāk.
FQ9CXg2oyMM_0018.wav|Tās ir domas par cienītās, ļoti cienītās Tēzenu cilts nenovēršamo izmiršanu.
FQ9CXg2oyMM_0019.wav|Viņš ir šīs cēlās, vispār cienītās cilts pats pēdējais nozarītis.
FQ9CXg2oyMM_0020.wav|Ja viņš paliek neprecējies vai arī ja precas, bet nedabū pēcnācējus, tad savā laikā tik daudzinātā un dzimtenes labklājības darbos tik nopelniem bagātā Tēzenu cilts iet bojā un paliek vairs tik vēsturiskā atmiņā.
FQ9CXg2oyMM_0021.wav|Dzimtenes vēstures noputējušās, izdzeltējušās lappusēs Tēzenu vārds vēl kādu laiku būs sastopams, tad tas arī no vēstures izzudīs, vismaz netiks tur meklēts, nedz dzīvē minēts, jo, ko dzīvē vairs neredz, to ar laiku aizmirst.
FQ9CXg2oyMM_0022.wav|Pirms nomirst cilvēks, tad arī viņa vārds, ja tas šādā vai tādā ziņā nav sevišķi slavens un nav ieguvis nemirstību uz dažiem gadu simteņiem vai pat uz vienu otru gadu tūkstoti.
FQ9CXg2oyMM_0023.wav|Tāds ir visas mirstīgās radības liktenis.
FQ9CXg2oyMM_0024.wav|Tēvs viņam reizi no reizes visai nopietnā kārtā atgādinājis precēties un glābt viņu diženo cilti no bojā iešanas.
FQ9CXg2oyMM_0025.wav|Darījis to tēvs, gan lūgšus lūgdamies, gan ar loģiskiem prāta slēdzieniem un neapgāžamiem pierādījumiem.
FQ9CXg2oyMM_0026.wav|Sevišķi agrākus gadus tēvs ļoti bieži runājis par šo lietu.
FQ9CXg2oyMM_0027.wav|Redzēdams savus pūliņus paliekam aizvien bez jebkādiem panākumiem, tēvs tad šo sāpīgo jautājumu cilājis gan retāk, bet viņš labi zina, var ļoti viegli sevī iedomāties, cik smagi šis jautājums guļ tēvam uz sirds.
FQ9CXg2oyMM_0028.wav|Labprāt viņš jau arī censtos izpildīt tēva vēlēšanos.
FQ9CXg2oyMM_0029.wav|Saprot taču arī viņš pats, ko nozīmē slavenas, vēsturiskas muižnieku cilts bojā iešana, galīga izmiršana.
FQ9CXg2oyMM_0030.wav|Bet, kamēr skaistā, lepnā Elizabete viņam atteikusi un kamēr viņš sevi noņēmies citu nevienu vairs nemīlēt un neprecēt, tamēr arī nav nevienu vairs lūkojies, nav iemīlējies, nav pat mēģinājis iemīlēties un nav arī domājis vairs kādu bildināt.
FQ9CXg2oyMM_0031.wav|Tēvs viņam gan raudzījis ierunāt, lai nolūkotu kādu daiļu, veselīgu, savai augstajai kārtai atbilstošu jaunavu un to precētu, kaut arī bez sevišķas mīlestības, lai tikai dabūtu pēcnācējus, tā ka viņu cēlā cilts lai dzīvotu tālāk.
FQ9CXg2oyMM_0032.wav|Bet nē, viņš nepieņēma tēva padomu, nepadevās nekādiem pierunāšanas mēģinājumiem.
FQ9CXg2oyMM_0033.wav|Aizcirtās pret visu, kas nāca no tēva vai arī no radu un draugu puses, un ar neizprotamu nelokāmību turējās un palika pie savām paša domām vai, patiesību sakot, iedomām.
FQ9CXg2oyMM_0034.wav|Viņš pats saprata, ka tā ir ietiepība, ko viņš dara, bet tomēr palika pie tās un nedomāja no tās atlaisties.
FQ9CXg2oyMM_0035.wav|Kā viņš varēja atkal tuvoties kādai sievietei, piedāvāt tai savu roku un sirdi.
FQ9CXg2oyMM_0036.wav|Kad viena, kas tam šķita pārāka par visām citām.
FQ9CXg2oyMM_0037.wav|Un ko vienīgo viņš varēja mīlēt.
FQ9CXg2oyMM_0038.wav|Tā viņu aizvainojusi viņu atraidījusi, viņu slavenās Tēzenu cilts pēcnācēju un Niedolu un Priedolu muižas vienīgo mantinieku!
FQ9CXg2oyMM_0039.wav|Viņam šķita kā savu slaveno senču un visas Tēzenu cilts apvainojums, ja viņš pēc nelaimīgā piedzīvojuma ar skaisto, lepno Elizabeti vēl kādai piedāvātu savu mīlestību, jebšu viņam arī iepriekš tiktu galvots, ka viņa piedāvājums netiks vairs apsmādēts.
FQ9CXg2oyMM_0041.wav|Viņš negribēja no sievietēm vairs nekā zināt.
FQ9CXg2oyMM_0042.wav|Tā viņā nodibinājās ne tikai antipātijas pret sievieti, bet arī apātija, negriba pret visu parasto savas kārtas dzīvi, pret visu sabiedrību.
FQ9CXg2oyMM_0043.wav|Atrāvies no saviem pazīstamiem, noslēgdamies pret apkārtni un ārpasauli, viņš arvien vairāk sevī noslēdzās, kļuva allaž vientulīgāks, klusāks, pret visu vienaldzīgāks.
FQ9CXg2oyMM_0044.wav|Lai savu smagi vientulību, savas bezgalīgi garās dienas labāk sagalētu, viņš nodevās savas muižas saimniecības darbiem, piedalījās sava novada zemnieku dzīvē, uzņemdamies pat pagasta rakstveža pienākumus un vadīdams savu zemnieku dzīvi pareizi un lietderīgi.
FQ9CXg2oyMM_0045.wav|Tā viņš gan atrada zināmu līdzekli, kā vadīt savas dienas, galēt savu laiku, bet viņa sirdij un dvēselei un vispār viņa garam nebija tur nekādas dalības.
FQ9CXg2oyMM_0046.wav|Viņš sastinga savās jūtās.
FQ9CXg2oyMM_0047.wav|Viņa citreiz vēl brašā jaunība ziedēja, noziedēja un saziedēja.
FQ9CXg2oyMM_0048.wav|Viņa mūžs bija sakropļots.
FQ9CXg2oyMM_0049.wav|Viņš bija vecpuisis, jau nelaikā kļuvis vecs.
FQ9CXg2oyMM_0050.wav|Vismaz viņš pats sevi par tādu uzskatīja, un, pēc viņa domām, ar tādām acīm arī citi skatījās uz viņu.
FQ9CXg2oyMM_0051.wav|Tā viņa vientulīgā, pelēkā dzīve vilkās nepārtraukti vienāda, lēni un gausi gadu no gada tālāk kā aizsērējošs valks līdzenas, zemas rāvas purvainā liekņā.
FQ9CXg2oyMM_0052.wav|Sēdēdams tagad kamīna priekšā un sildīdams savas kājas, ceļus un rokas, kā arī ļaudams liesmu siltajam gaišumam apspīdēt savu bālo seju, viņš brīžiem aizmirsās un neko sevišķi nedomāja.
FQ9CXg2oyMM_0054.wav|Ko lai arī domātu, kad viss, kas bija domājams un reiz tā nodarbināja viņa prātus un domas, jau sen izdomāts, izprātots tiku tikām, un ne pie kāda sevišķa gala viņš vēl nekad nav ticis.
FQ9CXg2oyMM_0055.wav|Viņš izdzird dārzā balsis.
FQ9CXg2oyMM_0056.wav|Pagriezies sāņus un pametis acis turp, redz dārznieka zēnu iekāpušu kuplā liepā, bet dārznieks pats stāv apakšā un teic un rāda, kurus zarus nozāģēt.
FQ9CXg2oyMM_0057.wav|Kungs pieceļas no atzveltnes krēsla, pieiet pie loga, atgrūž tam vienu pusi vaļā un sauc dārzniekam, lai tik augstu nezāģējot; zēns lai kāpjot pāris pēdu zemāk un tur tik lai sākot zāģēt.
FQ9CXg2oyMM_0058.wav|Pa atvērtā loga pusi viņš jūt sitamies sev sejā maigi patīkamu, tīri siltu vēsmu.
FQ9CXg2oyMM_0059.wav|Viņš ņeaizver vairs logu, brītiņu pastāvējis uz vietas, it kā brīnīdamies un priecādamies par jauko pavasara dienu, viņš atgrūž arī otru loga pusi vaļā, un nu plūst un pildās visa piesmakusī, pieduknējusī, nevēdinātā istaba ar maigo, dzīvo pavasara gaisu.
FQ9CXg2oyMM_0060.wav|Tik patīkami stāvēt tui; pie vaļēja loga saulītē, un elpot šo gaisu sev krūtīs.
FQ9CXg2oyMM_0061.wav|Viņš jūt sirdī savādu, neizprotamu vieglumu, kādu jau sen nebija vairs pazinis.
FQ9CXg2oyMM_0062.wav|Viņam šķietas, ka ilgu laiku būtu bijis nevesels un ka nule tik sajutis kaut kādu labošanos, un ka viņā mostas it kā jauns prieka un spēka uzplūdums, jauna griba un spars uz dzīvi.
FQ9CXg2oyMM_0063.wav|Sēsties atzveltnes krēslā pie kamīna un sildīties viņš vairs nedomā.
FQ9CXg2oyMM_0064.wav|Siltuma jau gana no maigi remdenā, tīri siltā pavasara gaisa, ar ko nu pilna visa istaba.
FQ9CXg2oyMM_0065.wav|Viņš gribētu ko strādāt, tūliņ ko darīt, bet ko?
FQ9CXg2oyMM_0066.wav|Viņš izvelk sava rakstāmgalda lielo, dziļo atvilktni, kurā reiz mesti iekšā visi tie papīri, kas tam patlaban šķita nevajadzīgi vai nesteidzami un kas tur gul jau kopš gadiem, jo nekad nav vairs tos cilājis vai skatījis cauri.
FQ9CXg2oyMM_0067.wav|Ja arī atvilktni dažreiz drusku pavilcis, iemetis tanī skatu, tad atkal ātri aizgrūdis to ciet.
FQ9CXg2oyMM_0068.wav|Nav viņam nekad bijis patikas tos izskatīt un nokārtot: kas vēl derīgi, tos atlikt pie malas, bet nederīgos iznīcināt.
FQ9CXg2oyMM_0069.wav|Tagad viņš sajūt sevī dūšu šinī lielajā neskaidrībā darīt reiz skaidrību.
FQ9CXg2oyMM_0070.wav|Citu papīru pulkā tur ir arī vēstules no skaistās Elizabetes, daža laikam pat neuzplēsta.
FQ9CXg2oyMM_0071.wav|Kā reiz iemestas, tā tās tur gul.
FQ9CXg2oyMM_0072.wav|Kā viņš reiz šīs vēstules bija cienījis, turējis mīļas un dārgas, rūpīgi tās glabājis un par tām priecājies!
FQ9CXg2oyMM_0073.wav|Pat skūpstījis viņš tās bija.
FQ9CXg2oyMM_0074.wav|Bet kopš tā laika, kad viņu mīlestība bija sākusi jukt un kad lepnā jaunava beidzot atsacīja, viņam šīs vēstules riebās.
FQ9CXg2oyMM_0075.wav|Ik viņš pavilka atvilktni un kādu no tām ieraudzīja, ik viņu pārņēma tāda nepatīkama, pretīga sajūta, ka viņam šķita visa žults sakāpjam uz augšu.
FQ9CXg2oyMM_0076.wav|Krūtis cilājās smagi un dūša bija tāda, it kā uz vemšanu.
FQ9CXg2oyMM_0077.wav|Šādas riebīgas sajūtas dēļ viņš tad arī pēdējās vēstules, uz kurām pazina Elizabetes roku, nebija nemaz taisījis vairs vaļā.
FQ9CXg2oyMM_0078.wav|Bet ar riebumu un dusmām iegrūdis atvilktnē, nemezdams tās papīru grozā, lai nekristu nepiederīgās rokās un lai citi nedabūtu par viņa nelaimi kādas tuvākas ziņas, bet kamīns toreiz nekurējās, kur tās būtu varējis iemest, jo viņu mīlestības izjukšana bija notikusi taisni vasaras vidū.
FQ9CXg2oyMM_0079.wav|Tagad nu viņš auksts un mierīgs ņem dažādos, jau sen nodzeltējušos papīrus no atvilktnes ārā.
FQ9CXg2oyMM_0080.wav|Uzmezdams tiem ātru, paviršu skatu, pēc kam tie gandrīz visi ieceļo platā kamīna kvēlojošās oglēs.
FQ9CXg2oyMM_0081.wav|Kur tie, brītiņu spoži uzliesmodami, ātri beidz savas papīru dzīves sauso, nejutīgo iraidību.
FQ9CXg2oyMM_0082.wav|Starp citiem papīriem viņš iemet ugunī arī trīs četras mazas vēstulītes ar sīku, glītu adresi uz rožainās aploksnes.
FQ9CXg2oyMM_0083.wav|Labi viņš tās pazīst tās ir Elizabetes vēstulītes.
FQ9CXg2oyMM_0084.wav|Reiz viņam tik aumaļīgi pukstēja sirds, ieraugot šīs rožainās papīra lapiņas, turot tās rokā un lasot.
FQ9CXg2oyMM_0085.wav|Tagad viņš tās vienaldzīgi met ugunī, un ātri un vienaldzīgi tās uzliesmo un tad tūliņ nodziest un pazūd, nemaz negailēdamās kādā ogļu spīdumā, bet acumirklī pārklādamās ar pelēkām plēnēm un pavisam izdzisdamas un pazuzdamas.
FQ9CXg2oyMM_0086.wav|Gluži tāpat, kā tas noticis ar viņa un Elizabetes mīlestību.
FQ9CXg2oyMM_0087.wav|Viss izbijis, atdzisis, aizmirsts, pārklājies ar pelēkajām vienaldzības un aizmirstības plēnēm.
FQ9CXg2oyMM_0088.wav|Atkal viņam līdz ar citiem papīriem iejūk starp pirkstiem kāda rožaina vēstulīte.
FQ9CXg2oyMM_0089.wav|Tā nemaz nav vēl attaisīta.
FQ9CXg2oyMM_0090.wav|Grib viņš jau to līdz ar citām iemest ugunī, bet tad it pret paša gribu patur to vēl rokā un aplūko tuvāk.
FQ9CXg2oyMM_0091.wav|Taisīt to vaļā, kādi nieki, ko tur skatīt, ko lasīt?
FQ9CXg2oyMM_0092.wav|Šī ir laikam viņas trešā un pēdējā vēstule pēc viņas atteikšanās.
FQ9CXg2oyMM_0093.wav|Kas tur iekšā, to var viegli iedomāties.
FQ9CXg2oyMM_0094.wav|Divas viņš jau bija saņēmis pēc notikušās katastrofas tā viņš dēvēja viņu mīlestības izjukšanu, un abās viņa dziedāja to pašu agrāko dziesmu, ka nevarot viņa būt, jo nevarot savai sirdij pavēlēt.
FQ9CXg2oyMM_0095.wav|Tas pats, protams, varēja būt arī šinī, trešajā vēstulē.
FQ9CXg2oyMM_0096.wav|Uz viņas otru vēstuli pēc visa tā viņš nebija tai vairs nekā atbildējis, bet trešo un ceturto bija nemaz neattaisītu vienkārši nometis pie malas cauri neskatāmo papīru kaudzē.
FQ9CXg2oyMM_0097.wav|Tas viņam bija šķitis tas prātīgākais.
FQ9CXg2oyMM_0098.wav|Nu viņš vienu no šīm neattaisītām vēstulēm turēja atkal rokā.
FQ9CXg2oyMM_0099.wav|Taisīt vaļā un joku pēc paskatīties, kas tur rakstīts, jeb triekt vienkārši kamīnā iekšā līdzi citai vecai makulatūrai?
FQ9CXg2oyMM_0100.wav|Bet, iekām to darīt, var taču vēstulīti attaisīt, pārlasīt tās saturu un tad ugunī iekšā!
FQ9CXg2oyMM_0101.wav|Saņēmis to ciešāk kreisajā rokā, viņš ar diviem labās rokas pirkstiem noplēš tai aploksnes malu.
FQ9CXg2oyMM_0102.wav|Pielicis vaļējo aploksni pie deguna, viņš ož, vai būs tur vēl kas sajūtams no tām savādajām, saldi reibīgajām smaržām, pie kurām viņš citkārt tā bija pieradis un kas viņam toreiz tā patika, bet nē.
FQ9CXg2oyMM_0103.wav|Nekas nav vairs saožams pa gadiem viss izstāvējis, izdēnējis, izzudis.
FQ9CXg2oyMM_0104.wav|Tik vecu papīru nepatīkama, muknēja smarža vien nāk degunā, cits nekas.
FQ9CXg2oyMM_0105.wav|Viņš izņem vēstulīti no aploksnes, atloka to vaļā un sāks nupat lasīt.
FQ9CXg2oyMM_0106.wav|Bet, iekām to darīt, apskata vēstulīti vispār un redz tai gandrīz visas četras puses sīki pierakstītas.
FQ9CXg2oyMM_0107.wav|Brīnums, ko šī varējusi tik daudz tur sarakstīt?
FQ9CXg2oyMM_0108.wav|Viņš lasa, sēd, atkal omulīgi atlaidies atzveltnes krēslā, un lasa mierīgs un vienaldzīgs.
FQ9CXg2oyMM_0109.wav|Ziņkārība viņu vairs nesaista pie šīs vēstules.
FQ9CXg2oyMM_0110.wav|Kas tur teikts un vēstīts un kāds būs gala slēdziens tas viss viņu vairs neuztrauc, nemoka, tamdēļ ka to zina jau iepriekš, un bez tam pati rakstītāja viņam tagad pilnīgi vienaldzīga.
FQ9CXg2oyMM_0111.wav|Viņš lasa, uzreiz viņam acis ieplešas plati, skatās vēstuli ar sevišķu uzmanību, izbrīnu, pārsteigumu jeb citu ko tamlīdzīgu.
FQ9CXg2oyMM_0112.wav|Tad viņš salecas, uzšaujas no omulīgā sēdekļa, nomet vēstulīti uz galda un, saķēris galvu abām rokām, skraida pa istabu apkārt, brīžam kā neprātā iesmiedamies, brīžam iesaukdamies:
FQ9CXg2oyMM_0114.wav|Gribējusi tik labi mani pārbaudīt, izzināt manas mīlestības patiesīgumu un tāpēc vairākreiz mani atraidījusi.
FQ9CXg2oyMM_0115.wav|Bet beidzot, redzēdama mani nebildinām nevienu no tām.
FQ9CXg2oyMM_0116.wav|Kuras domājusi par savām sāncensēm, viņa pārliecinājusies, ka mana mīlestība uz viņu ir stipra, patiesa, vienīga.
FQ9CXg2oyMM_0117.wav|Un tāpēc nu neliedzot, ka arī mani mīlot tāpat, dodot man savu jāvārdu un esot gatava kļūt par manējo...
FQ9CXg2oyMM_0118.wav|Pieskrējis atkal pie galda, viņš pakampj vēstulīti un, acis izslaucīdams un izberzēdams, vēlreiz un atkal vēlreiz skatās tanī un lasa, vai tur tiešām tā ir lasāms.
FQ9CXg2oyMM_0119.wav|Jā, patiesi tā tur stāv rakstīts ar zilu uz rozā, rakstīts, lai gan sīkiem, tomēr skaidriem burtiem, un visa lepnās jaunavas atzīšanās izsacīta tik noteikti un gaiši, cik vien viņas jaunavīgais lepnums un kautrība to atļāvuši.
FQ9CXg2oyMM_0122.wav|Bet es, lepns un iedomīgs, uz savu bildinājumu nedabūdams tūliņ labvēlīgu atbildi.
FQ9CXg2oyMM_0123.wav|Iedomājos viņu vieglu meiteni, kas manu nopietno mīlestību neprot cienīt.
FQ9CXg2oyMM_0124.wav|Nespēj saprast, jutos bezgala apvainots, atgriezu tai muguru un viņas pēdējās vēstules divas vai trīs.
FQ9CXg2oyMM_0125.wav|Nemaz vairs neuzplēsu, nelasīju, un tā man viņas cēlā sirds un dziļā, nopietnā pretmīlestība palika nezināma, kas to varēja iedomāties, ka viņai ir tāda dziļa un nopietna daba un ka viņa savā mīlestībā bijusi tik smalkjūtīga, tik apdomīga, tik kautra?
FQ9CXg2oyMM_0126.wav|Ak, es nelaimīgais, ak, es ļaunā likteņa nolādētais!
FQ9CXg2oyMM_0127.wav|Viņa mani mīlējusi, patiesi mīlējusi!
FQ9CXg2oyMM_0128.wav|Tas jau noprotams arī no tā, ka viņa negāja ne pie viena no tiem, kurus dzirdēja viņu bildinājušus pēc manis.
FQ9CXg2oyMM_0129.wav|Šādu viņas izturēšanos daudzi domāja par lepnas, augstprātīgas sievietes untumu, kura nevar nevienu izmeklēties.
FQ9CXg2oyMM_0130.wav|Arī es pats viņu turēju par tādu.
FQ9CXg2oyMM_0131.wav|Bet nu es visu viņas izturēšanos saprotu: viņa mīlējusi mani.
FQ9CXg2oyMM_0133.wav|Un savu sirdi nav varējusi no manis nogriezt vai dalīt uz pusēm, vienu daļu atstājot pie manis, otru atdodot kādam citam.
FQ9CXg2oyMM_0134.wav|Nē, ja nav laime pilnīga un vesela, lai tad tās nav nemaz!
FQ9CXg2oyMM_0135.wav|Tā viņa pēc mūsu mīlestības traģiskā izjukuma būs sevī spriedusi, nolemdama labāk palikt vecmeita nekā apmierināties ar kādu nepilnīgu laimi.
FQ9CXg2oyMM_0136.wav|Atkal viņš skraida pa istabu no viena gala uz otru, rožaino vēstulīti turēdams rokā, brīžam piespiezdams to pie lūpām, brīžam pielikdams pie deguna un pūlēdamies saost kaut ko no tām savādi tīkamajām smaržām, kādas toreiz lietoja Elizabete un kas viņam tā patika, viņu tā reibināja un valdzināja.
FQ9CXg2oyMM_0137.wav|Bet nē nekā, it nekā nevar vairs sajust no citreizējā burvīguma.
FQ9CXg2oyMM_0138.wav|Viss izgaisis, izzudis, iznīcis, nezin kur palicis...
FQ9CXg2oyMM_0139.wav|Bet taču ne mūsu mīlestība viņš sevī izsaucas, saķerdams sev pieri ar roku, it kā baidīdamies, ka viņam varētu sākt jukt domas, apzinoties visu to mīlestības laimi, kāda tam reiz smaidījusi, jau piedāvājusies, bet ar nelaimīgo pārsteigšanos viņš to zaudējis, zaudējis, zaudējis...
FQ9CXg2oyMM_0140.wav|Taču nepavisam viņš atkal sevī iesaucas nē, nē, nepavisam, mana mīlestība līdz ar šo jauko pavasari ir atmodināta, es atmodināšu atkal viņas sirdi, un mēs būsim viens pāris!
FQ9CXg2oyMM_0141.wav|Viņam mana, es viņas.
FQ9CXg2oyMM_0142.wav|Par vēlu taču vēl nebūs.
FQ9CXg2oyMM_0144.wav|īstai mīlestībai nekad nekas nav par vēlu.
FQ9CXg2oyMM_0145.wav|Būs viss labi, līdz ar mūsu mīlestības atmodu kļūsim arī mēs paši atkal it kā jauni ir viņa, ir es...
FQ9CXg2oyMM_0146.wav|Viņš piesteidzas pie spoguļa un apskata sevi.
FQ9CXg2oyMM_0147.wav|Mati gar plānumiem un pie ausīm ir gan jau iesirmi, arī ap pieri redz šur tur jau pa baltam matam.
FQ9CXg2oyMM_0148.wav|Bet citur visur, cik pats var redzēt, tie pa lielumlielai daļai ir vēl tumši dzelteni tāpat kā citkārt.
FQ9CXg2oyMM_0149.wav|Nē, nē, vēl viņš nav vecs, būs viss labi.
FQ9CXg2oyMM_0150.wav|Bet ko nu sākt, ko darīt?
FQ9CXg2oyMM_0151.wav|Nudien, uz to viņam acumirklī trūkst atbildes.
FQ9CXg2oyMM_0152.wav|Būs jāaiziet parunāt ar tēvu.
FQ9CXg2oyMM_0153.wav|Viņš ieiet otrā istabā, pa kuras logu labi redzama Niedolu muiža.
FQ9CXg2oyMM_0154.wav|Kungu nama šinī galā lieliski kūp skurstenis.
FQ9CXg2oyMM_0155.wav|Tātad tēvs ir mājās un viņam vāra pusdienu vai gatavo pabrokasti.
FQ9CXg2oyMM_0156.wav|Uzmetis priekšnamā mēteli uz kamiešiem un paņēmis cepuri un nūju, viņš steidzīgi iet turpat pa mazajām durtiņām ārā, nelikdamies par veco papīru šķirošanu un kārtošanu vairs nekā zinis, pat atvilkto atvilktni aizmirsdams iegrūst atpakaļ.
FQ9CXg2oyMM_0157.wav|Viņš dodas uz Niedolu muižu nevis apkārt pa ceļu, kur būtu ejamas savas pāris verstis.
FQ9CXg2oyMM_0158.wav|Bet tiešām pa taku, jo muižas atrodas viena pie otras tik tuvu, ka abēju saimes ļaudis, bieži savā starpā satikdamies, ieminuši taisnu taku gar dārzu un pāri laukiem, kas pastāv un tiek lietots visos gadalaikos.
GN_ixLfqeaQ_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
GN_ixLfqeaQ_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
GN_ixLfqeaQ_0003.wav|Trešā grāmata, desmitā nodaļa.
GN_ixLfqeaQ_0004.wav|Jaunais pāris.
GN_ixLfqeaQ_0005.wav|Pagājis nedaudz vairāk par mēnesi no tās dienas, kad tēvs ar dēlu nosprieda citreizējās līgavas bildināšanu.
GN_ixLfqeaQ_0006.wav|Viņu aizbraucienam Lestenē un bildinājumam bijuši labi panākumi, jo šodien viņi brauc mājās no turienes un izredzētā līgava sēž jau Priedola kungam blakus kā pielaulāta jauna sieva.
GN_ixLfqeaQ_0007.wav|Bildināšana, uzsaukšana un kāzu rīkošana, un laulāšana notikusi ar tādu steigu, kā daždien zemnieku dzīvē gadās, kad puisis ar meitu nokļuvuši tik tālu, ka steigtin jāsteidzas precēties un laulāties, lai kristības neuznāktu papriekš.
GN_ixLfqeaQ_0008.wav|Kungu kārtas dzīvē tāda ārkārtīga steiga precību lietās ir pavisam neparasta.
GN_ixLfqeaQ_0009.wav|Šoreiz to nolēmēji bijuši abēji tēvi, lai bērniem, kuriem jau pirmoreiz ar precēšanos nebija veicies, atkal neizceltos kādas jukas.
GN_ixLfqeaQ_0010.wav|Jo kas varēja galvot, ka vienam vai otram neuznāk atkal kāds untums, nepieķeras viens vai otrs pie kāda vārda, sirdis neaizcērtas dusmās, nesāk tiepties, un vilks tad lai sazin, kas viss vēl var galā lēkties.
GN_ixLfqeaQ_0011.wav|Jau vispār zināms, ka iemīlējušies bieži ir kā bērni viegli aizkaitināmi, untumaini, tiepīgi.
GN_ixLfqeaQ_0012.wav|Pie šī pāra tas jau bija piedzīvots ar tik bēdīgām un tālejošām sekām.
GN_ixLfqeaQ_0013.wav|Tālab rūpīgajiem tēviem bija jābūt visai uzmanīgiem.
GN_ixLfqeaQ_0014.wav|Sevišķi vēl tamdēļ, ka Priedola kungs bija tēvam pāris reižu atkārtojis savu jau agrāk izmesto teicienu, ka viņš bijis apradis ar domām palikt labāk neprecējies.
GN_ixLfqeaQ_0015.wav|Kas varēja galvot, ka šīs domas pa ilgāku laiku neizaug stiprākas un neņem virsroku pār tagadējām domām un nodomiem?
GN_ixLfqeaQ_0016.wav|Tomēr galu galā visas bažas bija izrādījušās veltīgas, un jaunais pāris šodien bija laimīgi salaulāts viņu vecākiem un citiem piederīgiem par lielu prieku.
GN_ixLfqeaQ_0017.wav|Vai arī pašiem laulājamiem, tas nu gan bija grūti nosakāms, jo tie, kā jau padzīvojuši cilvēki, izturējās abi tik vienādi nosvērti, tik mierīgi un nesatraukti, ka tur vispār maz ko varēja lemt par viņu iekšķīgo stāvokli.
GN_ixLfqeaQ_0018.wav|Bet, lai kā būdams, vecāki toties bija laimīgi tik laimīgi, ka to katrs varēja noredzēt no viņu sejām un visas nešanās.
GN_ixLfqeaQ_0019.wav|Bet par visiem laimīgāks jutās vecais Niedolu kungs pats.
GN_ixLfqeaQ_0020.wav|Nu viņš taču bija drošs, ka Tēzenu cilts mūža dienas nebūs vēl skaitītas.
GN_ixLfqeaQ_0021.wav|Braukdams viens pats savā ekipāžā un omulīgi iezvēlies tās vienā stūrī, viņš tagad domā jaukas un gaišas nākotnes domas ir par savu, ir dēla un viņa pēcnācēju dzīvi.
GN_ixLfqeaQ_0022.wav|Trīs ekipāžās laimīgie kāzinieki dodas mājup.
GN_ixLfqeaQ_0023.wav|Pirmajā brauc jaunais pāris, otrā pats Niedolu dzimtkungs un trešajā kāda radu ģimene, kas no šīs puses bija aizbraukusi kāzās; bet visai šai nelielajai braucēju rindai priekšgalā jāj poritelis, dandariski vien locīdams un lecinādams lepnu jo lepnu kumeļu.
GN_ixLfqeaQ_0024.wav|Šoreiz nebrauc vis, zirgus pārmainīdami un visai steigdamies, kā viņreiz, kad tēvs ar dēlu brauca līgavu bildināt.
GN_ixLfqeaQ_0025.wav|Tagad brauc palēnā gaitā, pāris krogos zirgus atpūtinādami, ieoderēdami un padzirdīdami.
GN_ixLfqeaQ_0026.wav|Kā arī paši atspirdzinādamies krogus vācu galā vai arī pastaigādamies vienu otru pusstundu krogus tuvumā pa zaļumiem.
GN_ixLfqeaQ_0027.wav|Un savā starpā jautri patērzēdami un pajokodami, kā tas laimīgiem kāziniekiem piederas un labprāt vedas.
GN_ixLfqeaQ_0028.wav|Jautrākais runātājs un jokotājs ir vecais niedolnieks.
GN_ixLfqeaQ_0029.wav|Tas prieks, kas viņam šodien kūsā krūtīs, lauztin laužas uz āru, un vecajam vīram tīktin tīkas jokot, glaimot, čalot, smieties gluži kā laimīgam jauneklim.
GN_ixLfqeaQ_0030.wav|Bet, sēdēdams vientulis savā puskarietē un pārdomādams sevī klusi un mierīgi visu, kas noticis, viņš atrod, ka dēla ģimenes laime nu nodibināta uz drošiem pamatiem.
GN_ixLfqeaQ_0031.wav|Vispirms viņš galu galā taču apprecējis to, ko jau jaunās dienās tik kaislīgi mīlējis.
GN_ixLfqeaQ_0032.wav|Otrkārt, Lestenes mācītājs Kārlis Kupfers, kas nu jau gandrīz divdesmit gadu strādā nelaiķa Vatsona, šī daudzinātā zinātnieka un lielā latviešu tautas drauga, vietā un pats ir teicams un vispār cienīts draudzes gans.
GN_ixLfqeaQ_0033.wav|Jauno pāri ne vien cieši un pēc visiem baznīcas likumiem salaulāja, bet deva tiem līdzi kopdzīves ceļā tik jauku pamācību.
GN_ixLfqeaQ_0034.wav|Un, treškārt, dēls tēvam jau agrāk devis svētu solījumu, ka, lai arī viņam laulības dzīvē klātos kā klādamies, par šķiršanos viņš nekad nedomās.
GN_ixLfqeaQ_0035.wav|Tātad viss ir kārtībā viss noticis tā, kā nākas, un tamdēļ tad arī tēva sirds ir tik pilna īsta prieka.
GN_ixLfqeaQ_0036.wav|Sēžot savos ratos un noskatoties pakaļ uz netālu priekšā ripojošo jaunā pāra ekipāžu, viņam tā vien šķiet, ka tanī nu brauc visas slavenās Tēzenu ciltis nākotne liela, spoža, varena.
GN_ixLfqeaQ_0037.wav|Un, tāpat kā šovakar šī ekipāža sasniegs laimīgi savu mērķi Priedolu muižu, tāpat Tēzenu cilts turpmākos gadu desmitos un simteņos dosies tālāk pretim slavai un labklājībai.
GN_ixLfqeaQ_0038.wav|Nē, nē, tēzenu cilts vairs neizmirs.
GN_ixLfqeaQ_0039.wav|Gluži citādā garastāvoklī nekā vecais Tēzens atradās tagad viņa dēls ar savu līgavu.
GN_ixLfqeaQ_0040.wav|Gandrīz visu ceļu viņi braukuši klusēdami, kaudamies katrs ar savām domām.
GN_ixLfqeaQ_0041.wav|Nedz tiem kāda kopēja valoda, nedz arī kopējas vai vismaz vienādas domas.
GN_ixLfqeaQ_0042.wav|No pirmā gala, kad tikko bija izbraukuši no Lestenes, līgava gan bija laipni bildusi savu vīru ar vienu otru teicienu, šo to ievaicādamās.
GN_ixLfqeaQ_0043.wav|Bet, nedabūnot no tā nedz kādu atbildi, nedz no tā uzvaicāta, arī viņa drīz apklusa un nemēģināja vairs uzsākt sarunu.
GN_ixLfqeaQ_0044.wav|Ir citādi viņa bija tiekusies tam tuvoties: kad, uzdrāžoties kādam ritenim uz lielāku akmeni, ekipāža stiprāk sazvāļojās, viņa bija ar abām rokām apķērusies tam ap elkoni, spiezdamās pati ciešāk vīram klāt.
GN_ixLfqeaQ_0045.wav|Bet, kad viņš ne reizi nebija to apskāvis, nebija pievilcis sev tuvāk, nebija viņas tuvošanos licies ne manot.
GN_ixLfqeaQ_0046.wav|Nu tad arī viņa kļuva atturīga un, ratiem svaidoties, nemeklēja pie viņa nekādu pieturu un patvaru, nepieķērās tam vairs ne ar vienu roku, bet atlaidās savā ekipāžas kaktiņā un spiedās tur jo ciešāk iekšā.
GN_ixLfqeaQ_0047.wav|Cik viņa tam iesāņus uzmeta acis, viņa redzēja to aukstu, vienaldzīgu vai it kā saīgušu lūkojamies kaut kur tālē, pāri laukiem un klajumiem.
GN_ixLfqeaQ_0048.wav|Neviena skata, neviena acu uzmetiena viņai.
GN_ixLfqeaQ_0049.wav|Vārdu sakot, viņi brauc, viens otru neredzēdami, nepiegriezdami viens otram ne mazākās vērības.
GN_ixLfqeaQ_0050.wav|Tā viņa dodas ne tikai pretim jaunai dzīvesvietai arī jaunam mūžam, jo to viņa ļoti labi saprot, ka ar apprecēšanos cilvēkam sākas jauns mūža gabals, kā to mācītājs šodien tik jauki bija aprādījis.
GN_ixLfqeaQ_0051.wav|Bet, redzot savu vīru tādu, viņa nesaprot, nevar iedomāties, kāda tad būs viņas jaunā dzīve.
GN_ixLfqeaQ_0052.wav|Viņa jūt, ka šis ir brauciens pretim pilnīgi nezināmai nākotnei.
GN_ixLfqeaQ_0053.wav|Neskatoties uz visu savu nospiesto garastāvokli šādos apstākļos, viņai, no otras puses, atkal uzmācas liela ziņkārība.
GN_ixLfqeaQ_0054.wav|Kā gan šis savādais kāzu brauciens beigsies un kā sāksies viņu jaunā dzīve tur, tai svešajā Priedolu muižā, šovakar pat.
GN_ixLfqeaQ_0055.wav|Kad viņi atradīsies kopējā guļamistabā, kurš tad pēc tāda ilga, neizprotami spītīga klusējuma sāks pirmais valodu?
GN_ixLfqeaQ_0056.wav|Viņa patiesi ne.
GN_ixLfqeaQ_0057.wav|Tas viņai neklājas, sevišķi tādēļ, ka viņš šodien pret viņu izturējies tik nepiedodami vienaldzīgi.
GN_ixLfqeaQ_0058.wav|Tātad saruna jāsāk viņam.
GN_ixLfqeaQ_0059.wav|Bet ko viņš teiks?
GN_ixLfqeaQ_0060.wav|Vai liks viņai noģērbties un pateiks, kura ir viņas gulta?
GN_ixLfqeaQ_0061.wav|Jeb vai pats noģērbs viņu?
GN_ixLfqeaQ_0062.wav|Ai, tad būs viegli sarunu iesākt: viņa kaunēdamās neļausies viņam to darīt vai arī izliksies drusciņ dusmīga un pārmetīs tam, ka viņš ir neveikls un nemaz neprot gar sieviešu apģērbu rīkoties.
GN_ixLfqeaQ_0063.wav|Jeb viņš ieraidīs jumpravu, kas lai viņai palīdz noģērbt ceļadrēbes, apkopties un uzvilkt naktsveļu, un tad tik ies pats iekšā?
GN_ixLfqeaQ_0064.wav|Un kā viņi šo pirmo nakti pārlaidīs?
GN_ixLfqeaQ_0065.wav|Gulēs katrs savā gultā, jeb viņš sauks viņu pie sevis, jeb nāks pats pie viņas?
GN_ixLfqeaQ_0066.wav|Jeb viņš pirmo nakti gulēs pats savā istabā, liks viņu tagad pilnīgi mierā un tikai citu vai aizcitu vakar, kad būs vairāk saraduši un kad šīsdienas savādais, neizprotamais garastāvoklis būs grozījies, nāks viņu apciemot?
GN_ixLfqeaQ_0067.wav|Senāk, jaunās dienās, viņi bija jau varen saraduši, un, ja toreiz būtu bijušas viņiem kāzas, tad viņai gan ne sapnī nebūtu nācis prātā, ka viņš pirmo nakti gribētu no viņas atturēties un mēģinātu gulēt viens pats.
GN_ixLfqeaQ_0068.wav|Bet viņa toreiz tik ilgi to ķircināja, nedodama savu jāvārdu.
GN_ixLfqeaQ_0069.wav|Un pa šiem pagājušiem gadiem nu tā ir viens no otra atraduši sevišķi, kā liekas, viņš , ka nezin, kā nu atkal saradīs un kļūs viens otram mīļi un nepieciešami.
GN_ixLfqeaQ_0070.wav|Tas viss tagad tā, bet redzēs, redzēs, kas nu šovakar notiks un kā paies viņu pirmā nakts.
GN_ixLfqeaQ_0071.wav|Par to viņa tagad atrodas vislielākā ziņkārībā.
GN_ixLfqeaQ_0072.wav|No savas puses viņa nespers nevienu solīti uz saiabšanu nedz mājās, nedz arī te ceļā.
GN_ixLfqeaQ_0073.wav|Ja viņš to nedara, lai sēž sarucis savā ekipāžas stūrī līdz pat mājām!
GN_ixLfqeaQ_0074.wav|Labi, ka viņas jumprava jeb istabene, kas viņai arī brauc no dzimtenes līdz, nesēd viņu kučierim blakus uz bukas, bet ieņēmusi šādu vietu vīratēva puskarietē.
GN_ixLfqeaQ_0075.wav|Citādi tā, būdama visai noredzīga un samanīga meita, no viņu ilgās klusēšanas un tādas savādas sēdēšanas, it kā viens otram lai nedurtos ne klāt, drīz vien noskārstu, ka jaunā pāra starpā nav kaut kas kārtībā.
GN_ixLfqeaQ_0076.wav|Bet, par laimi, acīgā istabene atrodas otrā ekipāžā.
GN_ixLfqeaQ_0077.wav|Jaunais vīrs no izskata liekas turamies savādā vienaldzībā un it kā nekā sevišķa nedomājam.
GN_ixLfqeaQ_0078.wav|Tomēr tā nebūt nav.
GN_ixLfqeaQ_0079.wav|Viņš visu laiku domā diži dusmīgas domas.
GN_ixLfqeaQ_0080.wav|Uz ko viņš īsti dusmojas?
GN_ixLfqeaQ_0081.wav|Uz savu tēvu, kas viņu pierunājis precēt šo jau stipri noziedējušo jaunkundzi.
GN_ixLfqeaQ_0082.wav|Dusmojas viņš arī pats uz sevi, ka padevies tēva gribai.
GN_ixLfqeaQ_0083.wav|Un nav nopietni pretojies arī vēl pēc tam, kad bija redzējis savu citreizējo līgavu un pārliecinājies, ka tā, jebšu arī vēl skaista un cēla.
GN_ixLfqeaQ_0084.wav|Tomēr nebūt nav vairs tik pievilcīga, kāda tā tam bija likusies pirmajā jaunības ziedonī, kad arī viņš pats bija jauns un visādiem iespaidiem viegli pieietams.
GN_ixLfqeaQ_0085.wav|Ai, kā tad viņa bija tam patikusi!
GN_ixLfqeaQ_0086.wav|Tagad no visa tā ne jausmas.Vislielākās dusmas viņam tomēr uz šo blakus sēdošo sievieti, kuru nu visi dēvēs par viņa sievu, bet kuru viņš vēlētos labāk diezin kur tālu projām, nevis sev tuvumā un ar viņu divatā.
GN_ixLfqeaQ_0087.wav|Dusmas viņam uz šo sievieti ne tikai tamdēļ vien, ka tā nav vairs tāda jauna un burvīgi pievilcīga, kāda bija citreiz, bet sevišķi arī tamdēļ, ka tā toreiz nebija kautrējusies viņu atraidīt, pat pa divi un trīs reizes!
GN_ixLfqeaQ_0088.wav|Pret viņu, šīs slavenās cilts tagadējo vienīgo tiešo atvasi un divu labu muižu mantinieku, tā izturēties!
GN_ixLfqeaQ_0089.wav|Kā lepnajā muižnieku ballē Jelgavā pa Jāņiem, kur viņi pirmo reizi iepazinās, visas meitu mātes bija viņu ar acīm auklējušas, ikviena sevī vēlēdamās viņu, bagātā Tēzena vienīgo dēlu, par savu znotu!
GN_ixLfqeaQ_0090.wav|Toreiz viņš bija stalts un brašs kavalieris un veikls dejotājs un visām meitām bija paticis tāpat kā mātēm.
GN_ixLfqeaQ_0091.wav|No visām citām skaistulēm viņš tad izraudzījās šo Lestenes Firkseni, šo savādo bālģīmīti.
GN_ixLfqeaQ_0092.wav|Bet šī viņu tad atraidīja.
GN_ixLfqeaQ_0094.wav|Kā viņa to bija uzdrošinājusies?
GN_ixLfqeaQ_0095.wav|Ko šī tiepīgā Krimhilde gan iedomājusies par sevi un par ko īsti turējusi viņu?
GN_ixLfqeaQ_0096.wav|Jā, Krimhilde viņa ir, nudien īsta nībelungu Krimhilde.
GN_ixLfqeaQ_0098.wav|Kā viņš tad bija cietis gan savas patiesās, bet tik nežēlīgi nonicinātās mīlestības dēļ, gan savas tik neganti skarbi aizskartās patmīlības un godkārības labad.
GN_ixLfqeaQ_0099.wav|Bet nu viņš tai arī īsti krimhildiski atriebsies!
GN_ixLfqeaQ_0100.wav|Nu ir reize, nu viņš tai varēs parādīt atkal visu savu nicināšanu, kādu tā agrāk rādījusi pret viņu.
GN_ixLfqeaQ_0101.wav|Tēvs bija teicis, ka nu viņš šīs lepnās, spītīgās sievietes stīvo sprandu varēšot liekt un locīt pēc sava prāta kā gribēdams un ka nu tā būšot tam laba un paklausīga sieva.
GN_ixLfqeaQ_0102.wav|Ak, ne prātā viņam nenāk šo citreizējo lepno Krimhildi ņemt kā nepaklausīgu meža zirgu mācīt, izdzīt tai viņas tiepumu, labināt un radināt paklausībā.
GN_ixLfqeaQ_0103.wav|Nē, lai viņa sastingst savā tiepumā un spītībā!
GN_ixLfqeaQ_0104.wav|Viņš gar šo sievu nedarbosies, neliksies par to nekā zinis!
GN_ixLfqeaQ_0105.wav|Necentīsies savu īgnumu pārvarēt, kāds to tagad pārņēmis pret viņu.
GN_ixLfqeaQ_0106.wav|Uzmetot iesāņus uz to acis, kur tā, sakņubusi un sagriezusies uz otru pusi, sēd.
GN_ixLfqeaQ_0107.wav|Viņš redz viņas sprandu, uz kura sagriezts un savīts augstā apaļiskā ķeķē viss viņas milzīgo matu sapinums.
GN_ixLfqeaQ_0108.wav|Kas ekipāžā iespīdošās vakara saules zeltainos staros izskatās kā mākslīgās formās darināts tīra zelta lējums.
GN_ixLfqeaQ_0109.wav|Bet viņam nekas tur nepatīk, un drīzāk viņš šo skaistāko sievietes galvas darinājumu viņas pašas matu rotu būtu gatavs salīdzināt ar žīdu šabu maizes pīto kugeli nekā ar zelta lējumu vai citu ko jauku.
GN_ixLfqeaQ_0110.wav|Šis lielais matu greznums viņam pat šķiet kā viss viņas tiepuma un spītības acīm redzams attēls.
GN_ixLfqeaQ_0111.wav|Jā, tikai uz viņas sprandas šādam greznumam vieta!...
GN_ixLfqeaQ_0112.wav|Un ar īgnumu viņš vērš savu skatu projām no viņas matiem un viņas pašas.
GN_ixLfqeaQ_0113.wav|Viņš prāto un perina sevī domas, kā vissāpīgāk atdarīt šai viņa ienīstai sievietei, kura nu atradīsies viņa mājā un viņa varā, un tātad viņam būs nu vislabākā izdevība izrēķināties ar to.
8LrdavpAUa8_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
8LrdavpAUa8_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
8LrdavpAUa8_0003.wav|Trešā grāmata, astotā nodaļa.
8LrdavpAUa8_0004.wav|Atpakaļ pa jaunības tekām.
8LrdavpAUa8_0005.wav|Tēt, zini ko jauna jautrā balsī ātri iesaucās Priedola kungs, iegājis Niedolu muižas rakstāmistabā, kur atrada tēvu sēžam pie galda un kaut ko ierakstām saimniecības grāmatās.
8LrdavpAUa8_0006.wav|Nē, nekā nezinu jauna, atteica tēvs, ar dēlu sasveicinādamies.
8LrdavpAUa8_0008.wav|Es nemaz nezinu, tēt, kā to lai tev saku, kā lai izstāstu.
8LrdavpAUa8_0009.wav|Nu, teikšu it īsi un no paša gala: Lestenes Betija mani mīl un ir gatava nākt pie manis!
8LrdavpAUa8_0010.wav|Ko tu saki, viņa tev rakstījusi?
8LrdavpAUa8_0012.wav|Kad, nupat?
8LrdavpAUa8_0013.wav|Nē, jau priekš divpadsmit gadu, zini, jau toreiz.
8LrdavpAUa8_0014.wav|Un tu par to tik tagad sāc runāt, es tevis, dēls, nesaprotu.
8LrdavpAUa8_0015.wav|Es, tēt, pats sevis arī nesaprotu, man grūti iedomāties, ka tas taisnība.
8LrdavpAUa8_0016.wav|Bet tā tas ir, jau toreiz viņa mani mīlējusi, tik uz pirmo un otru bildinājumu nav jāvārdu devusi, gribēdama mani labi pārbaudīt; bet, kad galu galā pārliecinājusies, ka mana mīlestība nopietna, dziļa un patiesa.
8LrdavpAUa8_0017.wav|Tad rakstījusi man par savu mīlestību un devusi savu jāvārdu, bet es, sarūgtināts un pagalam saskaities uz viņu, netaisīju viņas vēstules nemaz vairs vaļā un iesviedu tās vecu, nederīgu papīru pulkā.
8LrdavpAUa8_0018.wav|Šodien nu nejauši uzķēru vienu no viņas neuzplēstām vēstulēm, attaisu to un tā nu tik dabūnu zināt visu to ilgo un savādo noslēpumu.
8LrdavpAUa8_0019.wav|Rau, tēt, šī ir tā liktenīgā vēstule.
8LrdavpAUa8_0020.wav|Lūdzu, izlasi.
8LrdavpAUa8_0021.wav|Un viņš noliek tēvam vēstuli priekšā.
8LrdavpAUa8_0022.wav|Vēstuli izlasījis, vecais kungs spēji pieceļas un, vislielākā mērā pārsteigts, skatās dēlam acīs.
8LrdavpAUa8_0023.wav|Un ko tu, Rūdolf, domā darīt tēvs vaicā.
8LrdavpAUa8_0024.wav|To es, rau, nezinu un tāpēc nācu, tēt, prasīt tavu padomu.
8LrdavpAUa8_0025.wav|Tu viņu vēl mīli?
8LrdavpAUa8_0026.wav|Gandrīz visus šos gadus esmu viņu mīlējis, šo skaisto, lepno Elizabeti, lai gan par savu mīlestību nevienam nekā nesacīju, nesdams savu nelaimes nastu viens pats un visā klusībā.
8LrdavpAUa8_0027.wav|Beidzot mana mīlestība likās atdzisusi, izzudusi un es domājos visu jau aizmirsis.
8LrdavpAUa8_0028.wav|Bet nu, dabūnot zināt, ka viņa mani mīlējusi, manā sirdī mostas agrākās Betijas jaukais tēls, es viņu garā redzu kā dzīvu sev priekšā, un mani pārņem savādas neizprotamas ilgas, gluži tāpat kā toreiz.
8LrdavpAUa8_0029.wav|Mīļais Rūdolf, tad ir labi, tad ir lieliski labi izsaucās tēvs, dēlu sirsnīgi apkampdams.
8LrdavpAUa8_0031.wav|Tu precēsi savu Betiju, jums būs pēcnācēji, un Tēzenu cilts dzīvos tāpat gadu simteņus, kā jau dzīvojusi līdz šim.
8LrdavpAUa8_0032.wav|Bet, tēt, mīļais tēt, vai nebūsim mēs viens vai otrs, vai arī abi jau par vecu tādai laulības dzīvei, kādu tu domā?
8LrdavpAUa8_0033.wav|Kas par vecumu iesaucās tēvs, atmezdams ar roku, it kā visas dēla bažas un šaubas aizvēdinādams projām.
8LrdavpAUa8_0034.wav|Toreiz jūs abi bijāt varen samērīgos gados: tev divdesmit seši, viņai divdesmit viens gads.
8LrdavpAUa8_0035.wav|Pagājuši nu desmit gadu...
8LrdavpAUa8_0036.wav|Tēt, tu gribēji teikt divpadsmit, dēls pārtrauca tēvu.
8LrdavpAUa8_0037.wav|Nūja, divpadsmit.
8LrdavpAUa8_0038.wav|Tev nu ir trīsdesmit astoņi, viņai trīsdesmit trīs.
8LrdavpAUa8_0039.wav|Jūsu divu starpā tas ir tāds pats samērīgs vecums kā toreiz.
8LrdavpAUa8_0040.wav|Un ar trīsdesmit trīs gadiem nav sieviete vēl par vecu, tāpat kā vīrietis ar trīsdesmit astoņi skaitās vēl pašā labumā, tā sakot, par īsti nobriedušu.
8LrdavpAUa8_0041.wav|Labāk jau būtu, ja toreiz būtu apprecējušies, bet, kad nu tas nelaimīgā kārtā nav toreiz noticis, tad precieties tagad.
8LrdavpAUa8_0042.wav|Gudra paruna taču saka: veca mīlestība nerūs.
8LrdavpAUa8_0043.wav|Ka tu viņu mīli, to jau tu pats neliedz, un laikam arī viņa tevi vēl mīl tāpat kā agrāk.
8LrdavpAUa8_0044.wav|Tas, tēt, gan var būt, un es to vēroju sevišķi no tā, ka viņa līdz pat šim laikam nav ne pie viena gājusi, lai gan viņai bildinātāju nav trūcis.
8LrdavpAUa8_0045.wav|Jā, Rūdolf, no tā, liekas, var gan puslīdz droši secināt, ka tavs tēls vēl pa vecam mīt viņas sirdī.
8LrdavpAUa8_0046.wav|Bet tomēr savāda gan ir viņas izturēšanās: pa visiem šiem gadiem viņa man ne ar vakara vēsmiņu nav vēsti rietusi, ka viņas sirds ilgotos pēc manis.
8LrdavpAUa8_0047.wav|Vai viņa, nesagaidījusi no manis vairs nekādas atbildes, nekādas ziņas, nevarēja taču ar kāda sava laba tuvinieka starpniecību man kaut ko ziņot par sevi vai uzdot tam izzināt, kas īsti ir ar mani un ko es domāju?
8LrdavpAUa8_0048.wav|Dēls, daža cita sieviete to varbūt būtu arī darījusi, bet tev jāievēro Betijas lepnais, atturīgais raksturs.
8LrdavpAUa8_0049.wav|Gadās dzīvē palaikam, rau, tādas sievietes, kas labāk gatavas ciest, daudz ciest vai pat drīzāk zaudē savu laimi nekā atstāj savu ieņemto lepno stāvokli.
8LrdavpAUa8_0050.wav|Tāds raksturs, bez šaubām, arī Betijai.
8LrdavpAUa8_0051.wav|To liecina visa viņas savādā izturēšanās.
8LrdavpAUa8_0052.wav|Būtu viņa savu sirdi atklājusi kaut savam tēvam, mēs esam draugi, viņš būtu man pasacījis, un viss būtu labi...
8LrdavpAUa8_0053.wav|Bet viņa savā lepnā, atturīgā prātā nav to darījusi, un tā ir tā nelaime.
8LrdavpAUa8_0054.wav|Tu pats viņu nebiji līdz šim pareizi pazinis, nebiji izpratis viņas raksturu, un tamdēļ vien noticis viss šis savādais sarežģījums, šis nežēlīgais likteņa lāsts, kas tik ilgi un tik smagi gulējis uz jums abiem un tamlīdz uz mani.
8LrdavpAUa8_0055.wav|Tu savukārt esi tāds pats cēls un lepns raksturs, nu un tā tas viss ir noticis.
8LrdavpAUa8_0056.wav|Bet priecājies, ka nu tu esi mācījies pareizi saprast viņas raksturu, un jūsu abu laime, kaut arī ar novēlošanos, tomēr jums uzsmaidīs visā pilnībā.
8LrdavpAUa8_0057.wav|Zini: kas lēni nāk, tas labi nāk.
8LrdavpAUa8_0058.wav|Vai mīlestība arī?
8LrdavpAUa8_0059.wav|Nu kālab lai arī mīlestībā tas nebūtu tāpat?
8LrdavpAUa8_0060.wav|Bet tik ilgi, tik ilgi, kad mana jaunība jau sen aizgājusi...
8LrdavpAUa8_0061.wav|Kas pie vīrieša vēl tavos gados runās par kādu jaunības aiziešanu?
8LrdavpAUa8_0062.wav|Tev tik trīsdesmit astoņi.
8LrdavpAUa8_0063.wav|Man jau pāri par piecdesmit astoņi, un ir tad skaista, daiļa sieviete man patīk vēl tāpat kā divdesmit gadus vecam jauneklim.
8LrdavpAUa8_0064.wav|Dzīves prieks padara cilvēku vienmēr jaunu, un tad tu, mīļais tēt, domā, ka man viņu atkal bildināt tagad, pēc tik daudz gadiem?
8LrdavpAUa8_0065.wav|Ka tu pa visiem šiem gadiem neesi nevienai citai piegriezis vērību un viņa nav ne pie viena cita aizgājusi, tā ir zīme, var teikt pat, tas ir Dieva lēmums, ka jums jāprecas.
8LrdavpAUa8_0066.wav|Patiesībā visus šos gadus jūs taču esat viens otru gaidījuši.
8LrdavpAUa8_0067.wav|Un kad lai viņu bildinu?
8LrdavpAUa8_0068.wav|Tūliņ, es domāju, gaidīts jau nu ir vairāk nekā diezgan.
8LrdavpAUa8_0069.wav|Un atkal lai es tuvojos šai lepnajai sievietei...
8LrdavpAUa8_0070.wav|Kas nu tev nekait tuvoties?
8LrdavpAUa8_0071.wav|Nu jau tu zini, ka aiz viņas lepnuma slēpjas dziļa, patiesa mīlestība pret tevi.
8LrdavpAUa8_0072.wav|Neaizmirsti, mīļais dēls, gudro patiesību, ka cilvēka iekšķīgs lepnums ir dārga vērtība, liela tikumiska bagātība.
8LrdavpAUa8_0073.wav|Un tikai tāds cilvēks, kam pašam ir kāda sirds un dvēseles bagātība, var arī otram ko dot.
8LrdavpAUa8_0074.wav|No tukšsirdīga cilvēka, no bezdvēseļa, velti ko gaidīt.
8LrdavpAUa8_0075.wav|Betija, kam tik dziļa mīlestība, tik liela dvēseles bagātība, spēs tevi aplaimot tā kā neviena cita.
8LrdavpAUa8_0076.wav|Tātad, apņemdams Lestenes Betiju, es nu saradošos ar plašajām un lepnajām Firksu ģimenēm, kuras pieder pie vecākām un visvairāk cienītām visā Kurzemē.
8LrdavpAUa8_0077.wav|Tā ir, dēls.
8LrdavpAUa8_0078.wav|Lestenieks jau arī dažreiz mēdz atsaukties uz Firksu cilts vecumu, kas Baltijas muižnieku ģimeņu senrakstos minēta jau tūkstoš trīssimt divdesmit piektajā gadā.
8LrdavpAUa8_0079.wav|Arī zemes bagātības ziņā Firksu cilts ir visai ievērojama: tā stāv ceturtā vietā starp visām citām ciltīm Kurzemē.
8LrdavpAUa8_0080.wav|Pirmo vietu ieņem Bēru ģimenes skaitā pavisam vienpadsmit ar savām milzīgajām dominēm Ventspils un Kuldīgas apriņķos.
8LrdavpAUa8_0081.wav|Otrā vietā nāk Ostenzakeni ar plašo Dundagu un citām savām muižām.
8LrdavpAUa8_0082.wav|Trešā vieta piekrīt Haniem, un ceturtā tad nāk Firksi ar piecpadsmit muižām.
8LrdavpAUa8_0083.wav|Tomēr nevis zemes platības ziņā vien Firksu cilts ievērojama: lielākā un labākā bagātība ir viņu meitu daudzums, un gandrīz visas tās daiļas un skaistas, turpināja tēvs, jautri pasmiedamies.
8LrdavpAUa8_0084.wav|Kad pēdējo reizi biju Jelgavā, sēdēdami viesnīcā kādi trīs vai četri paziņas kopā pie pusdienas galda un iebaudīdami kafiju ar liķieriem, sākām sarunāties par kurzemnieku meitām, kurai ciltij gan visvairāk šādas mantas.
8LrdavpAUa8_0085.wav|Un, ko domā, Nodagu Mirbahs, kā jau īsts vēsturnieks un mūsu Dievzemītes pagātnes un tagadnes labs pazinējs.
8LrdavpAUa8_0086.wav|Kas sarakstījis arī vēstules no hercoga Jēkaba laikiem.
8LrdavpAUa8_0087.wav|Pasaka mums, ka visbagātākā šinī ziņā esot patlaban Firksu cilts.
8LrdavpAUa8_0088.wav|Saskaitot visas precību gados esošās jaunavas, cik to nupat ir.
8LrdavpAUa8_0089.wav|Nūrmuižā, Nogalē, Lestenē, Līvbērzē, Zemītē, Strazdē, Pedvālē, Valdegalē, Nīgrandē, Kalvenē, Rudbāržos, Dunalkā un citās Firksiem piederīgās muižās.
8LrdavpAUa8_0090.wav|Esot kopā pavisam vesels pussimts meitu!
8LrdavpAUa8_0091.wav|Un visas skaistas, brašas un labi audzinātas vārdu sakot, tādas, kas dienās var būt krietnas namamātes.
8LrdavpAUa8_0092.wav|Dzirdēdams tādu stāstu, Vērgales Bērs vēl izsaucās: Ak tu Dieva dāvaniņa!
8LrdavpAUa8_0093.wav|Tā jau ir sēkla, ar ko var apsēt gandrīz pusi visu Kurzemes muižu.
8LrdavpAUa8_0094.wav|Jā, tā tur toreiz pārrunājām, pārsmējāmies par Firksu ģimeņu diženo bagātību.
8LrdavpAUa8_0097.wav|Es tev saku, Rūdolf, preci tu Lestenes Betiju nost, lai viena Firksene ir mazāk!
8LrdavpAUa8_0098.wav|Iesāks tas apaļais skaits irt, ies varbūt strauji uz leju, un agrāk vai vēlāk, ja Dievs dos, izprecēs viņas visas, un tev tad piederēs gods, ka tu būsi ierādījis citiem šo jauko ceļu, pa kuru cilvēki var nokļūt šīszemes paradīzē.
8LrdavpAUa8_0099.wav|Tātad atkal uz Lesteni, atpakaļ pa jaunības tekām, kur ar tādu savādi tīkamu prieku un tik jausmīgā uztraukumā esmu citkārt braucis un jājis izsaucās Rūdolfs, kā neticēdams, kā brīnīdamies par saviem nākotnes nodomiem.
8LrdavpAUa8_0100.wav|Jā, dēls, atpakaļ pa jaunības tekām!
8LrdavpAUa8_0101.wav|Laimīgs tas cilvēks, kas var atgriezties atpakaļ savā jaunībā un baudīt vēl kaut daļu no tā, kas pagājis.
8LrdavpAUa8_0102.wav|Mīļas, sirsnīgas atceres par jauko jaunību, atgriešanās atpakaļ un jaunībā ietām tekām, atsākt un darīt to, kas jaunībā domāts un gribēts, varbūt arī jau iesākts, bet nav padarīts.
8LrdavpAUa8_0103.wav|Tas cilvēku vēl pusmūžā vai pat vecumā padara atkal it kā jaunu vismaz uz kādu laiku atver tam dzīvē daudz jauna un jauka.
8LrdavpAUa8_0104.wav|Jā, jā, Rūdolf, mans mīļais Rūdolf, mans zelta puisēn, brauksim atkal uz Lesteni, lai viss uz vietas labi izdotos, es braukšu tev līdz, runāšu ar pašu lestenieku kā draugs ar draugu, tu atkal vari nokārtot savas sirdslietas ar Betiju zem četrām acīm, vai kā tev patīk.
8LrdavpAUa8_0105.wav|Tēvu atļauja un svētība būs ir tev, ir viņai par to es galvoju.
8LrdavpAUa8_0106.wav|Un slavenā un cēlā Tēzenu cilts vairs neizmirs, bet, atsvaidzināta un uzpotēta ar diženās, arī vēsturiski daudzinātās Firksu cilts asinīm, dzīvos un ziedēs augumu augumos tālāk.
8LrdavpAUa8_0107.wav|Tā sajūsminājies izsaucās tēvs un, satvēris abām rokām dēlu ap pleciem, purina un griež to kā dzīvinādams un dūšinādams gan uz vienu pusi, gan otru pusi.
8LrdavpAUa8_0108.wav|Bet kad brauksim vaicā dēls, atbrīvojies no tēva aumaļīgā apskāviena.
8LrdavpAUa8_0109.wav|Cik ātri vien varēsim sarīkoties.
8LrdavpAUa8_0110.wav|Jāpadomā, kad iznāk vislabāk.
8LrdavpAUa8_0112.wav|Nākošā pirmdienā ir laikam viņam pašam dzimšanas diena.
8LrdavpAUa8_0113.wav|Jāpaskatās kalendārā.
8LrdavpAUa8_0114.wav|Un, paņēmis no rakstāmgalda kalendāru, viņš, to pašķīris un tanī palūkojies, runātālāk: Kā tad, nākošpirmdien irlestenieka dzimšanas diena.
8LrdavpAUa8_0115.wav|Taisīsim tā, ka tanī dienā tur ierodamies.
8LrdavpAUa8_0116.wav|Lielas svinības vai mazas, tas mums nekrīt svarā, bet paši visi būs pie mājas.
8LrdavpAUa8_0117.wav|Un kā brauksim, tēt?
8LrdavpAUa8_0118.wav|Ar taviem vai maniem zirgiem?
8LrdavpAUa8_0119.wav|Es ilgus laikus nekur neesmu godos braucis, mani goda rati sen jau nav vairs kustināti no vāgūža ārā.
8LrdavpAUa8_0120.wav|Arī braucamie zirgi nav uzbaroti, uzkopti.
8LrdavpAUa8_0121.wav|Jāpadomā, dēls, kā darīt.
8LrdavpAUa8_0122.wav|Man šķiet, tava puskariete ir vēl it jauna.
8LrdavpAUa8_0123.wav|Tik jāsaka rēdniekam, lai labi uzspodrina un par jaunu uzlako.
8LrdavpAUa8_0124.wav|Zirgus varēs ņemt manus.
8LrdavpAUa8_0125.wav|Pēdējā laikā tie maz kur braukti un labi mituši.
8LrdavpAUa8_0126.wav|Un brauksim ar trīs zirgiem: divi pie dīseles un trešais priekšā.
8LrdavpAUa8_0127.wav|Lai zirgi pārāk nenogurtu un, Lestenē ielaižot, tie izskatītos braši un tramīgi, tad brauksim divi jūdzienos: manus zirgus izsūtīsim ar manu kučieri jau divas dienas iepriekš, lai nobrauc līdz Saldum un krogu labi atpūtina tos, paēdina un mūs gaida.
8LrdavpAUa8_0128.wav|Kad trešā dienā tur piebrauksim, tad tavs kučieris nojūgs tavus zirgus, bet mans kučieris jūgs karietei priekšā manus.
8LrdavpAUa8_0129.wav|Un tanī pašā dienā pēc pusdienas pieauļosim Lestenes pils priekšā tik lepni un lieliski, ka visi izbrīnīsies, bet viņa pagalam iztrūksies no šāda pārsteiguma, par kuru nebūs ne sapnī sapņojusi.
8LrdavpAUa8_0130.wav|Lai tad tavai Betijai, šij skaistajai bestijai, kas savā lepnā prātā darījusi tev un sev tik daudz nepatikšanu, uztraukumā un nezināšanas bailēs trīc ceļi!
8LrdavpAUa8_0131.wav|Es saku, viņai būs kaist un kust!
8LrdavpAUa8_0132.wav|Varbūt pat paģībs, tevi ieraugot.
8LrdavpAUa8_0134.wav|Jā, un lepni un droši tu izturies, jo nu tu taču zini, ka viņa tevi grib.
8LrdavpAUa8_0135.wav|Nu tu varēsi liekt un locīt viņas lepno sprandu kā gribēdams.
8LrdavpAUa8_0136.wav|Jā, jā, lepni un lieliski mēs tur iebrauksim, par to es gādāšu!
8LrdavpAUa8_0137.wav|Arī poritelis staltā zirgā un ar sudraba tauri rokā jās mums pa priekšu.
8LrdavpAUa8_0138.wav|Bet kur mēs ņemsim poriteli?
8LrdavpAUa8_0139.wav|Man tāda inventāra nekad nav bijis, un tu arī jau dažus gadus neturi vairs poriteli.
8LrdavpAUa8_0141.wav|Bet dabūsim tik jāpadomā.
8LrdavpAUa8_0142.wav|Patlaban man arī šaujas kas prātā: manā muižā ir dārza puisis, vārdā Mičis, ne vairs it jauns cilvēks, bet brīnum slaidu augumu un denktu nešanos.
8LrdavpAUa8_0143.wav|Tīri jādomā, ka būtu bijis kādā kroņa dienestā un valkājis formas apģērbu tā māk nesties.
8LrdavpAUa8_0144.wav|Domāju, šis puisis varētu tīri labi jāt par poriteli.
8LrdavpAUa8_0145.wav|Tu jau arī droši vien esi viņu redzējis, tik nebūsi ievērojis un ciešāk acis uzmetis.
8LrdavpAUa8_0146.wav|Bet es viņu tūliņ likšu iesaukt, tad redzēsi arī pats.
8LrdavpAUa8_0147.wav|Kad Mičis, Ievas pasaukts, ienāca un, abiem kungiem padevis parastā kārtā godu, palika pie durvīm stāvot, Niedolu kungs tam vaicāja:
8LrdavpAUa8_0148.wav|Saki, mīļais Miči, vai tu jāt arī proti?
8LrdavpAUa8_0149.wav|Puisis, ne mazumu izbrīnījies un nesaprašanā skatīdamies kungam acīs, paklusā balsī, bet diezgan droši atbildēja:
8LrdavpAUa8_0150.wav|Pie mums, cienīgs lielskungs, gandrīz katra sieviete māk jāt, kur nu vēl ne vīrietis.
8LrdavpAUa8_0151.wav|Taisni mācīts jātnieks gan neesmu, bet sedlos pareizi sēdēt un zirgu, kā nākas, valdīt protu.
8LrdavpAUa8_0152.wav|Tauri pūst arī proti?
8LrdavpAUa8_0153.wav|Puisis paraustīja kamiešus, atkal pabrīnīdamies un nesaprašanā paskatīdamies uz baronu.
8LrdavpAUa8_0154.wav|Esmu pūtis kādreiz.
8LrdavpAUa8_0155.wav|Bet nezinu, kādu tauri jūs, cienīgs lielskungs, domājat.
8LrdavpAUa8_0156.wav|Rau, tādu es domāju, teica kungs, rādīdams uz sienu, kur garā zīda pīnē karājās neliela taure.
8LrdavpAUa8_0157.wav|Noņem to un uzpūt.
8LrdavpAUa8_0158.wav|Puisis paņēma tauri, drusku to apskatīja un tad, pielicis mutturi sev pie lūpām, pūta tik skaļi, ka loga rūtis sāka drebēt un abi kungi aizspieda sev ausis ar rokām.
8LrdavpAUa8_0159.wav|Diezgan, diezgan iesaucās Niedolu kungs.
8LrdavpAUa8_0160.wav|Pūst tu proti, ņem tauri pie sevis un parunā ar kučieri, lai viņš tev iemāca, kā jātaurē, kad brauc svešā muižā iekšā.
8LrdavpAUa8_0161.wav|Arī jāt mācies katru dienu kādu stundu.
8LrdavpAUa8_0162.wav|Pēc četrām dienām mēs brauksim ceļā, un tev tad vajadzēs jāt mums priekšā par poriteli.
8LrdavpAUa8_0163.wav|Tu sakies pagājušus gadus dzīvojis Saldus un Dobeles apkārtnē.
8LrdavpAUa8_0164.wav|Tad tak tu laikam pārzini arī Lestenes apvidu ja?
8LrdavpAUa8_0165.wav|Nē, cienīgs lielskungs, Lēsti nemaz nepazīstu, Lestē nekad neesmu bijis, atteica puisis bailīgi un pagalam apjucis.
8LrdavpAUa8_0166.wav|Nu, vienalga, kučieris ceļu zina.
8LrdavpAUa8_0167.wav|Viņš tev uzsauks, kad un kur jānogriežas no viena ceļa uz otru.
8LrdavpAUa8_0168.wav|Bet tā taure ir sudraba.
8LrdavpAUa8_0169.wav|Tu paprasi saimniecei kritu un notīri un noberz to spožu, tā ka spīd un mirdz.
8LrdavpAUa8_0170.wav|Piektdien kučieris dosies ar trim zirgiem ceļā, un tu ar manu jājamo dūkano goda sedlos jāsi viņam līdz.
8LrdavpAUa8_0171.wav|Divas dienas Saldū atpūtināsit un uzkopsit zirgus.
8LrdavpAUa8_0172.wav|Pirmdien priekšpusdienā mēs tur ieradīsimies ar Priedola kungu un tad drāzīsim uz Lesteni, un tu manā jājamā zirgā un ar sudraba tauri rokā kā poritelis aulekšosi mums pa priekšu, un, tiklīdz tuvosimies muižai, tad tu uztaurēsi tā, ka visā parkā un dārzā atskanēs, vai ne?
8LrdavpAUa8_0173.wav|Ir visi lauki un tīrumi līgosies, cienīgs lielskungs, kad es visā spēkā pūtīšu sudraba taurē, noteica dārza puisis, no kungiem atvadīdamies un dodamies ārā.
8LrdavpAUa8_0174.wav|Brauciens uz Lesteni nu ir norunāts un norīkots, un man, tēt, tātad patiesi būs jāsievojas, teica tagad Priedola kungs, pagriezdamies uz tēva pusi un nopietni un domīgi lūkodamies tam acīs.
8LrdavpAUa8_0175.wav|Jā, dēls, tas tev nu jādara, atteica tēvs tāpat dziļi nopietni.
8LrdavpAUa8_0176.wav|To tu esi parādā sev pašam, man, kā tavam tēvam, mūsu slavenajai Tēzenu ciltij un visai mūsu Kurzemes muižniecībai.
8LrdavpAUa8_0177.wav|Apdomā, tas būtu morālisks trieciens visām mūsu muižnieku ciltīm, ja viena no tām atkal izmirtu, jo visur to iztulkotu kā morituri pazīmi mūsu muižniecības ciltīs.
8LrdavpAUa8_0178.wav|Un es, tēt, tā biju nodomājis palikt neprecējies un jau pilnīgi apradis ar šīm domām...
8LrdavpAUa8_0179.wav|Tā tu, Rūdolf, nedrīksti vairs runāt tēvs to strauji pārtrauca.
8LrdavpAUa8_0180.wav|Līdz šim tu tā varēji runāt, aizbildinādamies, ka neesi to dabūjis, kuru biji nocerējis.
8LrdavpAUa8_0181.wav|Nu tādas izrunas atkrīt.
8LrdavpAUa8_0182.wav|Un tas ir labi, bezgala labi Tēzenu cilts dzīvos, kā dzīvojusi, tālāk.
8LrdavpAUa8_0183.wav|No prieka un pateicības es nudien izdarīšu ko jauku un labu.
8LrdavpAUa8_0184.wav|Daži kungi kļuvuši visai labdarīgi grūtos piemeklējumos, lielās bēdās.
8LrdavpAUa8_0185.wav|Ja tie savās bēdās un nelaimē kļuvuši tādi humāni un labdarīgi, tad daudz vairāk man pienākas darīt citiem labu, piedzīvojot to prieka dienu, kad veselas cilts pēdējais pastarītis apprecas, tā glābdams šo cilti no izmiršanas.
8LrdavpAUa8_0186.wav|Jā, mīļais Rūdolf, tas ir svarīgs, ļoti svarīgs solis, ko tu tagad spersi, tam būs liela vēsturiska nozīme.
8LrdavpAUa8_0187.wav|Un tagad iesim brokastīs; blakus istabā patlaban klāj galdu, un pabrokasta laiks klāt.
8LrdavpAUa8_0188.wav|Es likšu uznest šampanieti.
8LrdavpAUa8_0189.wav|Tēt, es nemaz nevēlētos dzert pirms pusdienas šampanieti.
8LrdavpAUa8_0190.wav|Brokastīs pietiktu arī ar sarkano vīnu vai mozeli.
8LrdavpAUa8_0191.wav|Nē, dēls.
8LrdavpAUa8_0192.wav|Es šodien gribu dzert laimes un veselību mūsu ciltij, un to es nekad nedaru citādi kā tik ar šampanieti.
8LrdavpAUa8_0193.wav|Otra istabmeita, kuras pienākums bija ēdamistabas pārzināšana, galda klāšana un apkalpošana pie galda, šodien bija sasirgusi, tamdēļ viņas vietu izpildīja pirmā istabene Ieva, kuras īstais uzdevums citādi bija guļamistabu pārzināšana un turēšana kārtībā.
8LrdavpAUa8_0194.wav|Viņa uznesa tagad divas šampanieša pudeles no pagraba, bet pavārene, kas bija arī īstā saimniece, bija steigusies tai palīgā, parādīdama, kā šampanieša pudele jāatkorķē un kā jārīkojas, lejot šo kūsājošo dzērienu glāzēs.
8LrdavpAUa8_0195.wav|Kad abas glāzes bija piepildītas, Niedolu muižas dzimtkungs, satvēris savu glāzi un saskandinādams to ar dēla glāzi, sauca priecīgi spēcīgā balsī.
8LrdavpAUa8_0197.wav|Lai Tēzenu cilts dzīvo gadu simteņus kupla, sparīga un spēcīga!
3VCVADB_okM_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
3VCVADB_okM_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
3VCVADB_okM_0003.wav|Trešā grāmata, devītā nodaļa.
3VCVADB_okM_0004.wav|Jaunā istabene.
3VCVADB_okM_0005.wav|Skolotāja kungs, jūs nākat taisni kā saukts, laipna, priecīga un tīri laimīga bilda pavārene, saņemdama skolotāja doto labdienu.
3VCVADB_okM_0006.wav|Bet nu, lūdzu, sēstieties tūliņ mums līdzās pie svētdienas kafijas galda un, ja mūsu pēcpusdienas kafiju negribat apsmādēt, tad dzersit varbūt arī savu krūzīti un uzkodīsit rausi.
3VCVADB_okM_0007.wav|Orta, Anlīze, uzlieciet vēl vienu trauciņu, ielejiet tanī kafiju un padodiet arī raušus.
3VCVADB_okM_0008.wav|Pavārenes pašas un abu meitu sasarkušās sejas likās liecinām, ka tām nupat bijušas kādas jautras un jaukas valodas.
3VCVADB_okM_0009.wav|Paldies, saimniec, par aicinājumu, teica skolotājs, pakabinājis cepuri vadzī pie sienas, ieslējis zizli kaktā un nosēzdamies pie apklātā saimes galda uz balti noberzta sola.
3VCVADB_okM_0010.wav|Lāsi kafijas pēc pusdienas var iedzert, bet vairāk neko nevēlos baudīt.
3VCVADB_okM_0011.wav|Nu labi, skolotāja kungs, dzeriet krūziņu kafijas un klausaities manu sūdzību, jautri čaloja pavārene.
3VCVADB_okM_0012.wav|Gribu jums sūdzēt savas meitas vai vismaz izlūgties jūsu labu padomu, ko ar tām darīt.
3VCVADB_okM_0013.wav|Pērnvasar viņas visas trīs te atveda, bet nu nav ar savām vietām vairs mierā un guģojas, ka es neturot doto solījumu, sevišķi šīs divas kazas, Orta un Anlīze.
3VCVADB_okM_0014.wav|Jums jāzina, skolotāja kungs, ka mūsu muižā arī dārza meita pieder pie kalna saimes, jo viņa ēd, guļ un mīt te.
3VCVADB_okM_0015.wav|Abas meitas tik bija gaidījušas, lai saimniece pabeigtu savu teicienu.
3VCVADB_okM_0016.wav|Vēlīgi smiedamās, kā jau tas daždien pie meitām parasts, kad sākusies valoda par precēšanos, tās nu stāsta, ka Vadakstes cienīgā tās priecinājusi uz ātru apprecēšanos šejienes apvidū, tādēļ ka še tāda laime esot tīri parasta.
3VCVADB_okM_0017.wav|Tā no mazā Vibiņu novadiņa vien kādu gadu aizprecētas veselas četras meitas uz Pūņiem: muižas frēlene un trīs sētu meitas.
3VCVADB_okM_0018.wav|Tāds pļāviens bijis te vienā pašā gadā.
3VCVADB_okM_0019.wav|Kad še pērn atbraukušas, arī pavārene drošinājusi un priecinājusi viņas, ka ja arī ne visas, tad viena vai otra drīz vien tikšot pie vīra.
3VCVADB_okM_0020.wav|Tomēr nu jau gandrīz gads apkārt, kamēr viņas esot Niedolu muižā, laimīgo Vjbiņu vistuvākā tuvumā, bet no preciniekiem vēl ne jausmas.
3VCVADB_okM_0021.wav|Jā, atņēmās brašā Anlīze vēl atsevišķi.
3VCVADB_okM_0022.wav|Mēs negribam te vairs dzīvot, ja saimniece nepilda savu solījumu un negādā, ka mēs šovasar vai, vēlākais, uz rudeni tiekam sievu kārtā!
3VCVADB_okM_0023.wav|Par tādu savu svinīgi svarīgu no teicienu smejas ir pati sparīgā valodniece, ir otra meita gribot negribot piebiedrojas viņas sirsnīgajam smējienam, bet saimniece joko savukārt:
3VCVADB_okM_0024.wav|Re, tā meitas turas par savām precēšanās tiesībām.
3VCVADB_okM_0025.wav|Sevišķi, kad pienācis pavasaris.
3VCVADB_okM_0026.wav|Tad visas kā atkusušas upes, kur ledus kūst un iet, grib tikt no meitu dienām vaļā un drāzties precētu ļaužu pulkā.
3VCVADB_okM_0027.wav|Tā to esmu arvien novērojusi, bet šīs vadakstnieces, sevišķi Orta ar Anlīzi, ir pavisam spraigas un spridzīgas.
3VCVADB_okM_0028.wav|Dabūjušas kaut ko dzirdēt, ka Priedola kungs aizbraucis precību gaitās, viņas arī tik par precēšanos vien nu runā.
3VCVADB_okM_0029.wav|Liekas, citas nekādas gribas viņām vairs nav, ka tik precēties.
3VCVADB_okM_0030.wav|Kas tur, saimniec, daudz ko brīnīties, ja pavasaros upes izplūst un puķes grib ziedēt?
3VCVADB_okM_0031.wav|Pēc manām domām, jābrīnās gan būtu, ja tas tā nebūtu, teica skolotājs, drusku pasmīnēdams.
3VCVADB_okM_0033.wav|Skolotāja kungs tur mūsu pusi, nedod vis jums taisnību, priecīgi uzgavilēja ņipri spridzīgā Orta.
3VCVADB_okM_0034.wav|No iekšējām istabām iznāca Ieva.
3VCVADB_okM_0035.wav|Padevusi skolotājam labdienu, viņa ielēja sev kafiju, nosēdās pie galda un sāka dzert.
3VCVADB_okM_0036.wav|Šī, rau, ir vienīgā manu tagadējo meitu pulkā, kas man nemaļas virsū precību labad.
3VCVADB_okM_0037.wav|Es saku, Ieva ir tikpat darbā, kā arī valodā prātīga, rimta skuķe.
3VCVADB_okM_0038.wav|Tai es gan vēlētu dabūt dienās labu vīru.
3VCVADB_okM_0040.wav|Tā jau ir istabene, un istabenēm gandrīz nevienā muižā nav pašām jārūpējas par precēšanos tās izprecina muiža: ļauj izmeklēties patīkamu puisi un pūrā iedod vēl līdz vai nu kādas mājas, vai pat kādu muiželi.
3VCVADB_okM_0041.wav|Ieva pie šiem vārdiem dziļi nosarka un nodūra galvu, aizlikdama sev plaukstu virs acīm.
3VCVADB_okM_0042.wav|Ja viņai būtu bijis galvā lakats, viņa, bez šaubām, būtu to aizvilkusi pār seju.
3VCVADB_okM_0043.wav|Tā viņa no Anlīzes valodas jutās nokaunējusies.
3VCVADB_okM_0044.wav|Nevar vis zināt, kura tā būs, ko mūsu lielskungs dienās izprecinās, vai nu ielikdams kādās mājās par saimnieci, vai atdodams tai pat kādu muižiņu, rāmi un prātīgi, kā meitu apsaukdama, teica pavārene.
3VCVADB_okM_0045.wav|Varbūt tu, Anlīz, pati vari kļūt par šādu laimīgo.
3VCVADB_okM_0046.wav|Ikreiz tai nemaz nevajag būt istabenei.
3VCVADB_okM_0047.wav|Mūsu tagadējā istabene, cik noredzu un noprotu, šādu reizi diezin vai kad piedzīvos: viņa liekas pārāk atturīga, pārāk godīga.
3VCVADB_okM_0048.wav|Varbūt turpmāk dabū savu vietu mainīt ar tevi, Anlīz.
3VCVADB_okM_0049.wav|Viņa tad strādātu pa dārzu, bet tu nāktu par istabu uzkopēju.
3VCVADB_okM_0050.wav|Tik skaista tu gan neesi kā Ieva, bet ganta meita tu esi katrā ziņā.
3VCVADB_okM_0052.wav|Es saku: nebūtu nemaz slikti, kad tu dienās dabūtu vienu no Niedolu mazajām muiželēm.
3VCVADB_okM_0053.wav|To tad nesauktu vis vairs līdzšinējā vārdā, bet ļaudis drīz vien tad iedēvētu to tavā vārdā par Anlīzes muiželi.
3VCVADB_okM_0054.wav|Dārza meita, tagad vēlīgi iesmiedamās, žigli piecēlās no sola, pieskrēja pie loga un, piespiedusi seju pie rūts, domīgi lūkojās ārā, lai gan tur nekas sevišķs nebija redzams.
3VCVADB_okM_0055.wav|Orta novāca galdu, bet Ieva, atņēmusi roku no sejas un izslaucījusi no acu plakstiem, kā likās, dažas asaras, palika mierīgi sēžot pie galda.
3VCVADB_okM_0056.wav|Ienāca kāds svētdienas drebēs ģērbies darba cilvēks.
3VCVADB_okM_0057.wav|Padevis labdienu un nobučojis pavārenei roku, tas, nezināšanā skatīdamies apkārt, vaicāja:
3VCVADB_okM_0058.wav|Kura te ir istabene?
3VCVADB_okM_0059.wav|Tu nepazīsti atvaicāja pavārene.
3VCVADB_okM_0060.wav|Ko tev vajag no intabenes?
3VCVADB_okM_0061.wav|Gribēju lūgt kādu žēlastību, atteica ienācējs, skatīdamies uz trim meitām un nezinādams, kurai iet klāt.
3VCVADB_okM_0062.wav|Tā pati jau būs, kas sēž pie galda, tā atkal pavārene; un ienācējs nu žigliem soļiem piegāja pie galda, un, iekām meita attapās, kas īsti notiek, viņš satvēra un noskūpstīja tai roku.
3VCVADB_okM_0063.wav|Pagalam samulsusi, Ieva paslēpa roku pagaldē, bet bija jau par vēlu noskūpstīta tā bija.
3VCVADB_okM_0064.wav|Nu, saki, saki, kas tu tāds esi un kādas žēlastības tev vajag, pavārene skubināja ienācēju, redzēdama Ievu nesākam ar lūdzēju nekādu sarunu.
3VCVADB_okM_0065.wav|Tev, pavāren jeb saimniec nezinu, kā labāk tevi godināt, tev taču vajadzētu mani pazīt, es esmu mazās muiželes kalps, vārdā Kalna Jostiņš.
3VCVADB_okM_0066.wav|Man, rau, govs paturējusies.
3VCVADB_okM_0067.wav|Ir maza gošnele, runājām ar sievu, ka vajadzētu šķilt un audzināt.
3VCVADB_okM_0068.wav|Kā citādi lai tiek pie jaunasgočes?
3VCVADB_okM_0069.wav|Šī jau sešu septiņu teļu māte, pēc pāris gadiem būs veca.
3VCVADB_okM_0070.wav|Gribēju tad nu palūgt istabeni, vai nevarētu ļaut mums teļu vasarās laist līdzi citiem lopiem ganīties un ziemā mitināt muižas kūtī, kamēr izaugs, lai tad veco govi varētu atlaist.
3VCVADB_okM_0071.wav|To teikdams, vīrs atkal visai ātri un mudīgi tiecās meitai pie rokas, tomēr šoreiz tā roku paslēpa tik žigli, ka tas nepaguva to vairs ne satvert, nele vēl noskūpstīt.
3VCVADB_okM_0072.wav|Bet, kas neizdevās pie istabenes, to it lēni un visā omulībā vīrs izdarīja pie pavārenes, kura tad arī visai labvēlīgi noteica:
3VCVADB_okM_0073.wav|To jau viņa, Jostiņ, atļaus...
3VCVADB_okM_0074.wav|Ko es varu atļaut, ko neatļaut.
3VCVADB_okM_0075.wav|Es tur nekā nezinu un nedrīkstu, pavāreni pārtraukdama, ātri un it kā ar nepatikšanu runāja meita starpā.
3VCVADB_okM_0076.wav|Vari gan, vari.
3VCVADB_okM_0077.wav|Par to tu esi istabene, un tālab ļaudis nāk tevi lūgt, paklusā balsī pavārene pamācīja meitu.
3VCVADB_okM_0078.wav|Nabaga cilvēkiem tev jāpalīdz, citādi runās par tevi slikti.
3VCVADB_okM_0079.wav|Ko viena nedrīksti atļaut, par to vēlāk parunā ar cienīgo, bet ļaudis tā bez nekā tu nedrīksti atraidīt.
3VCVADB_okM_0080.wav|Pie kā tad lai viņi griežas?
3VCVADB_okM_0081.wav|Ej, Jostiņ, mājās, ej, būs viss labi: istabene atļauj, un cienīgs lielskungs tad arī nebūs pretī.
3VCVADB_okM_0082.wav|Es arī līdzēšu ar viņu parunāt.
3VCVADB_okM_0083.wav|Ejot kalpa vīram ārā, tai pašā durvju vērienā parādījās kāds pajauns žīds ar pātagu rokā.
3VCVADB_okM_0084.wav|Iekāpis pār slieksni un padevis labdienu, tas bez stomīšanās vaicāja.
3VCVADB_okM_0086.wav|Āre, sēd pie galda, bet ko tev vajag tā atkal pavārene.
3VCVADB_okM_0088.wav|Anlīze ar Ortu, kas laikam bija domājušas, ka žīds būs atvedis kādas jaunas ziņas, kā tas arvien parasts, kad muižā iebrauc kāds žīds.
3VCVADB_okM_0089.wav|Bet dzirdēdamas to runājam par žēlastības lūgšanu, noprata, ka nav tam nekas jauns padomā, un tamdēļ gāja pa durvīm ārā, bet žīds, griezdamies pie Ievas, runāja laipni un it kā glaimodams un labinādamies tai klāt.
3VCVADB_okM_0091.wav|Kādu žēlastību pārtrauca žīdu pavārene ar Ievu reizē.
3VCVADB_okM_0101.wav|Na, tas gan nenotiks, nekad iesaucās tagad pavārene sparīgi.
3VCVADB_okM_0102.wav|Tītari visu ziemu no klēts vien mitināmi, un nu, kad jau izvilkti uz cērpa un var dabūt barību ganos, nu lai dod šim cepeti taisīt.
3VCVADB_okM_0104.wav|Mēs, kristīgie, paši muižu ļaudis, nosvinam Lieldienas, tītara gaļas ne paost nedabūjuši; bet šis nekaunas prasīt pa divi tītari uz šabām un atsvētēm.
3VCVADB_okM_0106.wav|Nē, nekā tu nedabūsi un vairāk nerunā, skaties labāk, kur durvis, citādi ņemšu slotas kātu un izvadīšu tevi ar godu.
3VCVADB_okM_0107.wav|Kad pavārene žīdu tā bija izraidījusi, tad viņa tik ievēroja, ka Ieva, saķērusi sev galvu ar abām rokām un ar elkoņiem uzmetusies uz galda malas, raudāja un šņukstēja tā, ka viss viņas nedižais augumiņš locījās un raustījās.
3VCVADB_okM_0108.wav|Ko tu, bērns, brēc, kas tev kait brīnīdamās vaicāja pavārene, piegājusi meitai klāt un glāstīdama ar savu balto, mīksto roku viņas tumšos, gludeni spīdīgos matus.
3VCVADB_okM_0109.wav|Ilgāku laiku Ieva šņukstēja un elsāja, nekā neatsacīdama.
3VCVADB_okM_0110.wav|Beidzot tā, apvaldīdama savas raudas, teica:
3VCVADB_okM_0111.wav|Sakait, mīļā, labā pavārene, ko lai es iesāku, kur lai tveros?
3VCVADB_okM_0112.wav|Es nesaprotu, par ko cilvēki mani tur.
3VCVADB_okM_0113.wav|Ne vien muižas saime un pašu novada ļaudis, bet nu arī pat jau žīdi no leišu miestiem nāk pie manis ar diez kādiem lūgumiem.
3VCVADB_okM_0114.wav|Kas es te esmu, ka te visi tā pie manis vien griežas un nevis pie citām vai piejums?
3VCVADB_okM_0115.wav|Kāda es esmu draugulene, ak, man tāds kauns, ka nedrīkstu ļaudīs ne acis pacelt uz augšu.
3VCVADB_okM_0116.wav|Un viņa atkal sāka šņukstēt.
3VCVADB_okM_0117.wav|Nēkaiš, meit, ka ļaudis runā aplam.
3VCVADB_okM_0118.wav|Kad tik pati zini, ka viņu runas ir tukši nieki, tad vari būt mierīga.
3VCVADB_okM_0119.wav|Ļaužu runas ir tikpat kā vēja pūšana.
3VCVADB_okM_0120.wav|Dažu labu reizi, kad vējš pūš pretī, ir ļoti nepatīkami, un mēs vēlēt vēlētos, kaut tas labāk pūstu mums iemugurē, ja ne taisni mugurā, bet ko vējam varam darīt?
3VCVADB_okM_0121.wav|Grozīt to nespējam.
3VCVADB_okM_0122.wav|Jāgaida, jāpaciešas, Kdz tas norimstas vai pagriežas citādi.
3VCVADB_okM_0123.wav|Negudrs būtu tas, kas vēju gribētu atsist ar dūri vai sagrozīt uz citu pusi.
3VCVADB_okM_0124.wav|Paši līdz ar vēju grozīties arī nevaram, jo tas tikai reti kad ir mums pa ceļam.
3VCVADB_okM_0125.wav|Tāpat kā ar vēju ir arī ar ļaužu valodām: jāpagaida, jāpaciešas, un tās vai nu norimsies, vai arī aizgriezīsies kur projām.
3VCVADB_okM_0126.wav|Tā pavārene mācīja un mierināja meitu, un tā arī beidzot norima elsāt un šņukstēt un klusu un mierīgi slaucīja sev asaras no vaigiem.
3VCVADB_okM_0127.wav|Pavārene, pagriezusies pret skolotāju, kas bija izvilcis sev no svārku kabatas avīzi un skatījās tajā, ievaicājās:
3VCVADB_okM_0128.wav|Vai kas jauns par kariem?
3VCVADB_okM_0129.wav|Un, dabūjusi atbildi, ka nekas jauns nav, turpināja atkal sarunu ar istabeni:
3VCVADB_okM_0130.wav|Ak tad tālab tu esi aizvien tāda klusa, sērīga, saskumusi, ka ļaudis domā tevi par lielkunga drauguleni.
3VCVADB_okM_0131.wav|Tad tālab dažu rīt atrodu tava spilventiņa malu mitru.
3VCVADB_okM_0132.wav|To redzēdama, domāju, prātoju: diezin ko mūsu Ieviņa naktīs tā raud?
3VCVADB_okM_0133.wav|Lai gan ne pati, ne citas man nekā nesaka, bet noprotu, ka tev kādas slepenas bēdas grauž sirdi.
3VCVADB_okM_0134.wav|Gan gultu uzklādama, spilventiņa mitro pusi katrreiz izgudrēm esi pavērsusi apakšā, bet es, pacilādama spilventeli, tikpat atrodu apakšējo pusi mitrin mitru.
3VCVADB_okM_0135.wav|Jā, jā, meiten, tā jau ir: piedurknīte un spilventiņš, uzņemdami katra grūtdieņa un bēduļa slepenās asaras, vienīgie zina, kā tas cieš, kā tas nomocās.
3VCVADB_okM_0136.wav|Jums jāzina, skolotāja kungs, ka mūsu Ieviņa ir apaļa bārenīte bez tētiņa, bez māmiņas, pat bez patētiņa un pamāmiņas.
3VCVADB_okM_0137.wav|Vadakstes jaunā lielmāte, par viņu iežēlodamās, sarunājusi ar mūsu lielkungu un atsūtījusi še par istabeni, lai tai te klātos labi.
3VCVADB_okM_0138.wav|Bet ļaudis, rau, pēc vispār pazīstamas vecas parašas iedomājas, ka istabene esot lielkunga pieglaudule, un nāk un nīkst virsū, lai parāda tiem šādu vai tādu žēlastību vai lai palūdz ko lielkungam.
3VCVADB_okM_0139.wav|Par to nabaga bārīte, būdama godīga meitene, ir tik saskumusi un nelaimīga.
3VCVADB_okM_0140.wav|Bet, Ieviņ, es tev vēlreiz saku: laid visas ļaužu valodas pār galvu un nebēdā nekā.
3VCVADB_okM_0141.wav|Tāds jau istabeņu liktenis kopš seniem laikiem, ka par viņām visām dažādi runā un vēl dažādāk domā, kaut arī vienas vai otras dzīve būtu pavisam tīra.
3VCVADB_okM_0142.wav|Tev, redzu, nepatīk ne istabenes amats, ne ar to vienotās valodas ne tas negods, ne tas labums, kas istabenes dzīvei iet līdzi.
3VCVADB_okM_0143.wav|Bet daža cita meita, ja to aicinātu šādā vietā, nāktu, kājas kapādama.
3VCVADB_okM_0144.wav|Dārza Anlīze arī pati būsi ievērojusi tik smej un dej vien, kad ieminos kādu vārdiņu par viņas mainīšanos ar tevi, tā viņa gribētu tikt par istabeni.
3VCVADB_okM_0145.wav|Kur vari un ir tiešām vajadzīgs, dari vienam otram nabadziņam labu, palūgdama iepriekš barona kunga atļauju.
3VCVADB_okM_0146.wav|Kur nav vajadzīgs kā nupat nekaunīgajam siļķu Judefim , tur nemaz nerunā par to ar kungu un tādu nekaunīgu uzmākteni raidi pa durvīm ārā.
3VCVADB_okM_0147.wav|Un par visām lietām neklausies blēņu valodas ne pa ausu galam, nele vēl ņem tās pie sirds!
3VCVADB_okM_0149.wav|Tā gudrām istabenēm jāizturas.
3VCVADB_okM_0151.wav|Skolotājs, pārskatījis avīzi, sēdēja jau labu bricfi dīkā kluss un domīgs.
3VCVADB_okM_0152.wav|Beidzot teica.
3VCVADB_okM_0153.wav|Pēc manām domām, muižu saimniecēm, istabenēm, vagariem un citiem mūsu kārtas un mūsu tautas cilvēkiem.
3VCVADB_okM_0154.wav|Kas pie kungiem ir ieredzē un kam iespējams viņu prātu locīt šādā vai tādā ziņā uz labu, nevajadzētu vis darboties ar tādiem žēlastības niekiem, kā izlūdzot kalpa telēnam ganīklu vai žīdiem tītaru uz Lieldienu atsvēti.
3VCVADB_okM_0155.wav|Bet gan vajadzētu lūkot darīt ko visai savai zemnieku kārtai, visai savai tautai par labu.
3VCVADB_okM_0156.wav|Vispirmā kārtā es domāju skolas.
3VCVADB_okM_0157.wav|Nekas mūsu tautai tā nav vajadzīgs kā gara un prāta gaisma.
3VCVADB_okM_0158.wav|Tā tikpat nepieciešama, kā aklam atdot atpakaļ zaudēto acu gaismu.
3VCVADB_okM_0159.wav|Un prāta un gara gaisma iegūstama vislabāk tikai ar skolu palīdzību.
3VCVADB_okM_0160.wav|Kas pie labiem, cilvēcīgi domātājiem dzimtkungiem spēj un grib ko darīt, lai loka viņu prātu uz skolas pusi: ka tie celtu tautai skolas un gādātu labus skolotājus, jo tauta pati maz vēl saprot skolu labumu.
3VCVADB_okM_0161.wav|Un lai lūdz kungus un ieskaidro tiem, ka par skolotājiem ceļami nevis kroplīši un ubagi, kā tas savādais skolotājs, kas pērn redzēts uz Ventas plosta, vai citi tādi nespējnieki, kam vieta ubagu namā, bet ne skolā.
3VCVADB_okM_0162.wav|Arī kaut kāda neskolota, tikai dzimtkungam patīkama skuķe vai meita nevar būt skolotāja, kā tas, piemēram, noticis Bruģu muižā.
3VCVADB_okM_0163.wav|Kā tad, ko tāda merģele var mācīt citus, kas pati neko neprot ierunājās starpā Ieva, kas bija sākusi uzmanīgi klausīties skolotāja vārdos.
3VCVADB_okM_0164.wav|Nu ja, es saku, vajag kungus vedināt uz domām, ka ļaudīm kolas ir vajadzīgas.
3VCVADB_okM_0165.wav|Jācenšas tiem ierunāt un aizrādīt, tos pārliecināt un lūgt, lai pieņem īstus skolotājus, miesā un garā veselus un pienācīgi sagatavotus savam svarīgajam uzdevumam.
3VCVADB_okM_0166.wav|Bet kur lai dabū tādus skolotājus?
3VCVADB_okM_0167.wav|Kungus un mācītājus dzird sūdzamies, ka mūsu zemē skolotāju neesot, tā atkal istabene.
3VCVADB_okM_0168.wav|Tā ir tukša izrunāšanās.
3VCVADB_okM_0169.wav|Tādi skolotāji arī pie mums nav vairs meklējami ar skalu rokā.
3VCVADB_okM_0170.wav|Irlavā darbojas jau skolotāju seminārs, kur mācās vesels paprāvs skaits jaunekļu par skolotājiem.
3VCVADB_okM_0171.wav|Var pieprasīt arī vecajam Voltera mācītājam Cīravā: tam arī būs padomā viens vai otrs paša sagatavots skolotājs.
3VCVADB_okM_0172.wav|Un lai tik kungi un pagasti dod jaunajiem skolotājiem darbu un iztiku, tā ka tiem nav jāstāv bez vietas un maizes, tad to ar katru gadu sarasies arvien vairāk.
3VCVADB_okM_0173.wav|Jā, tas ir taisns vārds, ko jūs, sakāt skolotāja kungs, ierunājās pavārene.
3VCVADB_okM_0174.wav|Un tev, Ieviņ, ja barona kungs tevi klausa un sāk kādreiz ar tevi ko runāties pārsētu bērniem, tad tu viņam aizrādi un raugi iestāstīt, ka tiem ir skola vajadzīga.
3VCVADB_okM_0175.wav|Lai viņš jel dara tāpat, kā viņa radinieks, Meldru muižas dzimtkungs, darījis jau daudz agrāk ierīkodams savā novadā skolu un pieņemdams tur šo godājamo Spāģa kungu par skolotāju.
3VCVADB_okM_0176.wav|Istabene domīga klusēja, neatteikdama uz pavārenes vārdiem nekā, bet skolotājs runāja tālāk:
3VCVADB_okM_0177.wav|Otrs, ko mūsu kungi varētu darīt zemnieku labā, būtu neņemt augstu nomu par viņu mājām un galīgi reiz izbeigt visas klaušu atliekas, kas saimniekus ļoti kavē viņu pašu darbos.
3VCVADB_okM_0178.wav|Ar to zemnieku saimniecības tad spēcīgi nostiprinātos un uzplauktu.
3VCVADB_okM_0179.wav|Vispār tiem ļaudīm, kam pie saviem kungiem ir kāds iespaids.
3VCVADB_okM_0180.wav|Vajadzētu tos pēc iespējas katrā vietā un lietā dabūt par tautas labvēļiem un draugiem.
3VCVADB_okM_0181.wav|Lai tie turētos kopā ar saviem ļaudīm.
3VCVADB_okM_0182.wav|Rūpētos par sava novada kopēju labumu un visi justos kā vienas lielas saimes locekļi.
3VCVADB_okM_0183.wav|Vai zināt, skolotāja kungs, šai lietā arī daža istabene, ja tā ir gudra un prātīga, patiesi varētu daudz ko darīt visa novada labā.
3VCVADB_okM_0184.wav|Nudien, tas būtu pavisam kas cits nekā izlūgt vienam otram ubagam kādu žēlastības dāvanu.
3VCVADB_okM_0185.wav|Ak, skolotāj, jūsu gudrā valoda arī mums, neskolotiem cilvēkiem, acis kā vērtin atver, noteica pavārene, uzceldamās un sniegdama skolotājam roku, kas patlaban atvadījās, pie tam priecīgi sirsnīgi lūkodamās tam acīs.
NPOz4NLcpv8_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
NPOz4NLcpv8_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
NPOz4NLcpv8_0003.wav|Trešā grāmata, divpadsmitā nodaļa.
NPOz4NLcpv8_0004.wav|Beigas bez sākuma.
NPOz4NLcpv8_0005.wav|Piebraucot pie Priedola muižas, jauno pāri sagaidīja vesela ļaužu drūzma.
NPOz4NLcpv8_0006.wav|Lai gan laiks bija jau stipri vēls, muižas saime un sanākušie novada iedzīvotāji, sapulcējušies ap diviem godavārtiem, kas bija celti vieni otriem tuvumā, pacietīgi stāvēja un gaidīja savu iecienīto dzimtkungu, lai būtu klāt pie viņa pārbrauciena un dabūtu redzēt jauno lielmāti.
NPOz4NLcpv8_0007.wav|Vidū starp abiem godavārtiem notika īstā apsveicināšana.
NPOz4NLcpv8_0008.wav|Pirmais runāja vagaris, otrs vecākais Priedola saimnieks, abi vienkāršos vārdos novēlēdami savam dzimtkungam un viņa cienīgai laimīgu kopdzīves mūžu tik laimīgu, kādi tie esot šodien: kāzu dienas prieks un laime lai tos pavadot visu mūžu.
NPOz4NLcpv8_0009.wav|Saņemti ar līksmas mūzikas skaņām, apsveicināti ar sirsnīgām runām, appušķoti ar puķēm un vainagiem un aplīgoti ar meitu un sievu šādai reizei pienācīgām dziesmām, šāsdienas jauniķi atstāja puskarieti viņa, izkūņodamās no mīkstā sēdekļa atzveltnēm, viņš, nolēkdams augstu no bukas.
NPOz4NLcpv8_0010.wav|Lievenēm klāt ekipāža nebija piebraukta, tamdēļ ka priekšā bija tāda cilvēku burzma, ka grūti nācās braukšus tikt uz priekšu.
NPOz4NLcpv8_0011.wav|Ejot jaunajam pārim caur ļaužu baru, piesteidzās tiem klāt kāda sieva, nesdama rokās skaisti apģērbtu mazu puisēnu, ko iedeva jaunajai kundzenei, pie kam visas sievas sāka tūliņ skali un līksmi dziedāt:
NPOz4NLcpv8_0013.wav|Šogad citu ļaužu, Citugad pašas.
NPOz4NLcpv8_0014.wav|Šis zīmīgais notikums visiem šķita šīvakara sagaidīšanai pats svarīgākais, jo tas nepārprotami norādīja uz to, ko visi gaidīja no jaunās cienīgās.
NPOz4NLcpv8_0015.wav|Ļaudis zināja vecā Tēzena bažas un rūpes savas cilts nākamības dēļ.
NPOz4NLcpv8_0016.wav|Un tamdēļ vagarene, kam pašai bērni bija jau lieli, bija dabūjusi no citas sievas mazu bērniņu, to pienācīgi apkopusi un appušķojusi un ar to nu sveicināja un mudināja jauno kundzēni gluži tāpat, kā tas zemnieku kāzās parasts.
NPOz4NLcpv8_0017.wav|Jaunā kundzene, uz laukiem uzaugusi un dzīvojusi, pazina latviešu kāzu ierašas diezgan labi, saprata arī maza bērna simbolisko nozīmi kāzu ceremonijā un tāpēc brīdi nesa bērnu sev uz rokas, to pamīļodama un spiezdama sev pie krūtīm, pēc kam to atdeva vagarenei atpakaļ.
NPOz4NLcpv8_0018.wav|Nezinādama, kā labāk pateikties par šādu jaunas sievas pienākuma atgādināšanu un gribēdama iemantot ļaužu labprātību un mīlestību tik drīz, cik vien iespējams, viņa, bērniņu atdodama, apķēra vagareni un nobučoja.
NPOz4NLcpv8_0019.wav|Visā ļaužu barā nošalca it kā savāds aizkustinājums un saviļņojums.
NPOz4NLcpv8_0020.wav|Priecīga viņa sevī saprata, ka ar vienu šādu savu soli viņa uzreiz nākusi ļaudīm par desmit soļu tuvāk: tie taču redzēja, ka viņa nav lepna, nav iedomīga, bet ir prāta cilvēks, jo uzskata arī citas kārtas cilvēkus par sev līdzīgiem.
NPOz4NLcpv8_0021.wav|Nākot tuvāk lievenēm, sievas un meitas atkal dziedāja.
NPOz4NLcpv8_0022.wav|Griežat ceļu, rūmijati, Roze nāca istabā!
NPOz4NLcpv8_0023.wav|Ne tā roze viena nāca Rozes zari līdzu nāca!
NPOz4NLcpv8_0024.wav|Šij rozei gan nebija tādu kuplu zaru, kā to vēsta dziesmas par senām latviešu kāzām, kur brašās kāzās aizvada līgavu jaunā dižā sētā vesela, liela panākstnieku draudze.
NPOz4NLcpv8_0025.wav|Trejdeviņi bāleliņi tēvabrāļi, mātesbrāļi un pašas līgavas īstie bāleliņi, un kur simt zeltenīšu dejo tai apkārt.
NPOz4NLcpv8_0026.wav|Šīvakara rozei gan nebija nekādu panākstnieku līdz.
NPOz4NLcpv8_0027.wav|Vienīgā pavadone no dzimtenes un tēva nama bija viņas istabene.
NPOz4NLcpv8_0028.wav|Piebraucot pie godavārtiem un apturot tur zirgus, viņa bija izlēkusi no otras ekipāžas un sāka vākt savas un savas kundzenes ceļasomas no ratu priekšas ārā.
NPOz4NLcpv8_0029.wav|Bet piesteigušās kalna meitas bija paķērušas visas somas un tūliņ aizskrējušas projām, iekām viņa, ļaužu drūzmā iespiesta, bija dabūjusi aiziet tām līdz.
NPOz4NLcpv8_0030.wav|Tā viņa palika tur pie ekipāžas stāvot un tagad soļo iepakaļ savai kundzenei.
NPOz4NLcpv8_0031.wav|Šī, atskatīdamās atpakaļ, ierauga savu istabeni viņai sekojam, un neviļus viņai šaujas prātā, cik vientule viņa ienāk jaunajā dzīvē vienīgi savas kalpones pavadībā.
NPOz4NLcpv8_0032.wav|Bet par to viņa neskumst, redzot sirsnīgo saņemšanu no šejienes laužu puses.
NPOz4NLcpv8_0033.wav|Viņa nešaubās, ka šī saņemšana ir patiesi lafei domāta un sirsnīga, bez kādas liekuļošanas: veltī šejienes sievas un meitas viņai taču savas jaukākās kāzu dziesmas, gluži kā kādai latviešu sievai.
NPOz4NLcpv8_0034.wav|Tātad ieskata viņu par līdzīgu sev.
NPOz4NLcpv8_0035.wav|Ko gan vēl labāku, jaukāku šejienes sievas un meitas varētu viņai veltīt kā savas skaistās dziesmas?
NPOz4NLcpv8_0036.wav|Nav taču šiem vienkāršajiem zemes rūķiem pašiem nekā labāka.
NPOz4NLcpv8_0037.wav|Bet ar savu dziesmu zeltu tie viņu apzeltītu apzeltīt šinī viņas goda dienā.
NPOz4NLcpv8_0038.wav|Par to viņa jūtas aizkustināta līdz sirds dziļumiem un, tikko asaras valdīdama, rauga ielūkoties savam blakus ejošam vīram acīs.
NPOz4NLcpv8_0039.wav|Būdama pārliecināta, ka šāda saņemšana būs arī uz viņu darījusi labvēlīgu iespaidu, ka viss neizprotamais saīgums būs tam pārgājis, ka arī viņu būs pārņēmis vispārējais sajūsmas vilnis un ka nu viss būs labi.
NPOz4NLcpv8_0040.wav|Bet nevar nedz viņa acīs, nedz sejā saskatīt nekāda dvēseles aizkustinājuma, nekādas sajūsmas.
NPOz4NLcpv8_0041.wav|Tāds pats sauss, auksts un vienaldzīgs tas izskatās kā līdz šim.
NPOz4NLcpv8_0042.wav|Uzgājis uz lievenēm, dzimtkungs griežas pie ļaudīm ar uzrunu, pateikdamies par necerēti kuplo, sirsnīgo sagaidīšanu un uzaicinādams visus nākošā svētdienā pēcpusdienā pie sevis muižā uz atkāzu mielastu, kur visi atnācēji būšot tam mīļi viesi.
NPOz4NLcpv8_0043.wav|Uzsaukuši savam dzimtkungam un viņa cienīgai vēlreiz augstas laimes un trīskārt nourrājuši, sagaidītāji sāk izklīst.
NPOz4NLcpv8_0044.wav|Priekšnamā sulainis un istabenes palīdz jaunajam pārim noģērbt virsdrēbes, pēc kam tie visi pazūd, tik atbraukusī istabene paliek savas kundzenes tuvumā, nesdama viņas somas ierādītā istabā, slēgdama un raisīdama tās vaļā un ņemdama no turienes ārā savas kundzenes dažus drēbju gabalus.
NPOz4NLcpv8_0045.wav|Apkalpotājiem aizejot, priekšnamā palikuši tik abi jauniķi.
NPOz4NLcpv8_0046.wav|Viņa, piegājusi pie sienas spoguļa, lūkojas tanī, drusku kaut ko darbodamās ap saviem matiem, it kā kavēdama laiku un gaidīdama, kurā istabā tas nu viņu vedīs.
NPOz4NLcpv8_0047.wav|Viņš, saņēmis rokā lukturi ar degošu sveci, patlaban aizkurina cigāru.
NPOz4NLcpv8_0048.wav|Havanas tabakas dūmu smarža saplūst ar to neizprotami brīnišķo, tīksmīgi reibīgo gaisu, ko liekas izelpojam viņas drēbes, viņas miesa.
NPOz4NLcpv8_0049.wav|Kas tās ir par smaržām, kā tās sauc, ko viņa sev izvēlējusies, viņš nezina, bet brīnišķas tās ir patiesi.
NPOz4NLcpv8_0050.wav|Viegli tanīs var noreibt, pazaudēt savu mierīgo prātu, savu auksto saprašanu, un, velns zin, ko tad cilvēks gatavs ir izdarīt.
NPOz4NLcpv8_0051.wav|Bet ilgāk viņš netīksminās šinī burvīgi reibīgajā gaisā.
NPOz4NLcpv8_0052.wav|Paspēris pāris soļu līgavai tuvāk un rādīdams tai ar roku pa labi, kur aiz pusatvirā stāvošām durvīm rīkojas istabene ar savas kundzenes apģērbiem, viņš saka stingrā, sausā balsī:
NPOz4NLcpv8_0053.wav|Cienītā kundzene, tās istabas, te pa labi, ir jūsējās.
NPOz4NLcpv8_0054.wav|Tur jūs varat dzīvot un rīkoties pēc patikas.
NPOz4NLcpv8_0055.wav|Šīs, ar ieeju pa kreisi, ir manas, un te jums nav nekāda nākšana, tāpat kā man atkal nav nekā, ko meklēt jūsu istabās.
NPOz4NLcpv8_0056.wav|Mana sieva jūs nebūsit nekad: mūsu laulības kopdzīve jau beigusies, pirms tā iesākusies.
NPOz4NLcpv8_0058.wav|Un, to teicis, viņš ieiet savā galā, durvis aiz sevis aiztaisīdams.
NPOz4NLcpv8_0059.wav|Viņa paliek stāvot, kā pērkona spēriena satriekta.
NPOz4NLcpv8_0060.wav|Lai visu ko, to viņa nebūtu ne pa domu galiem varējusi iedomāties.
NPOz4NLcpv8_0061.wav|Bet šādus vārdus viņš bija teicis viņa taču bija pareizi dzirdējusi un tad aizgājis.
NPOz4NLcpv8_0062.wav|Viņa neticētu pati savām ausim, ja priekšnams nebūtu tukšs, ja viņš nebūtu aizgājis.
NPOz4NLcpv8_0063.wav|Un aizgājis tikai tādēļ, ka bija teicis šādus vārdus.
NPOz4NLcpv8_0064.wav|Kā sastingdama brīdi pastāvējusi uz vietas, viņa iet pa pusvirus stāvošajām durvīm istabā, pati labi saprazdama, ka nevar te taču visu nakti tā palikt stāvot.
NPOz4NLcpv8_0065.wav|Istabā viņa atrod savu istabeni stāvam pie atvāztas ceļa kastes ar kādu gaišu drēbes gabalu rokās un nezināšanā un ar iztrūcinājušos skatu lūkojamies šurp.
NPOz4NLcpv8_0066.wav|Tu dzirdēji, ko viņš man teica paklusā, nospiestā balsī tā uzprasa istabenei.
NPOz4NLcpv8_0067.wav|Nē, cienīgā lielmāt.
NPOz4NLcpv8_0068.wav|Mīla, nemelsies, tu dzirdēji viņa uzsauca tagad stingrā balsī un cieši lūkodamās meitai acīs.
NPOz4NLcpv8_0069.wav|Jā, lielmātiņ, dzirdēju gan, čukstēja tagad meita tikko dzirdami.
NPOz4NLcpv8_0070.wav|Nu, tad tu zini visu, redzi, kāds cilvēks!
NPOz4NLcpv8_0071.wav|Kur tāda izturēšanās dzirdēta, kā viņš pret mani izturas?
NPOz4NLcpv8_0072.wav|Un savu nedzirdēto lēmumu viņš it kā tīši teica vāciski, laikam vēlēdamies, lai tu arī to dzirdi, jo viņš taču ļoti labi zina, ka tu vāciski saproti.
NPOz4NLcpv8_0073.wav|Ja viņam būtu daudzmaz smalkjūtības, tad varēja man to taču pateikt franciski, ak vai!
NPOz4NLcpv8_0074.wav|Kaut gan būdama dziļi satriekta un kaut gan istabene tai bija visai tuvu stāvoša persona, tomēr jaunā kundzene, ieradusi visādās situācijās pienācīgi izturēties un būdama lepnas dabas sieviete, kaunējās istabenei izrādīt savas bēdas un izmisumu.
NPOz4NLcpv8_0075.wav|Nezinādama, ko darīt, viņa pastaigāja dažus soļus pa istabu un kaut ko uzsvilpoja.
NPOz4NLcpv8_0076.wav|Beidzot viņa nostājās istabenei priekšā un vaicāja:
NPOz4NLcpv8_0077.wav|Saki, Mīla, ko man darīt?
NPOz4NLcpv8_0078.wav|Es domāju, lielmātiņ...
NPOz4NLcpv8_0079.wav|Apklusti ar savu liemātēšanu saīgusi, gandrīz dusmīga iesaucās kundzene.
NPOz4NLcpv8_0080.wav|Kas es par lielmāti, kad viņš ar mani nedzīvos?
NPOz4NLcpv8_0081.wav|Lielmāte man izklausās kā apsmiekls.
NPOz4NLcpv8_0082.wav|Tādā vārdā tu mani nesauc.
NPOz4NLcpv8_0083.wav|Bet tā man taču jāsauc: ko sacīs ļaudis, dzirdēdami, ka es jauno lielmāti negodāju tā, kā pienākas?
NPOz4NLcpv8_0084.wav|Tā tu mani vari saukt, kur citi dzird, bet, kur esam vienas, tur sauc mani tāpat kā līdz šim Betsi.
NPOz4NLcpv8_0085.wav|Bet nu saki, Mīla, ko man darīt?
NPOz4NLcpv8_0086.wav|Es domāju, mīļā Betsi, tev jāiet vispirms nomazgāties: meitas jau sataisījušas vannu.
NPOz4NLcpv8_0087.wav|Tepat ir, blakus istabā.
NPOz4NLcpv8_0088.wav|Viņas man parādīja.
NPOz4NLcpv8_0089.wav|Vannai nevar ļaut atdzist.
NPOz4NLcpv8_0090.wav|Pēc tam runāsim, ko darīt tālāk.
NPOz4NLcpv8_0091.wav|Ak nē, Mīla.
NPOz4NLcpv8_0092.wav|Nav nekāda vanna vajadzīga.
NPOz4NLcpv8_0094.wav|Nu, tāpat.
NPOz4NLcpv8_0095.wav|Es vēl pielēju veselu pudeli Ķelnes ūdeņa.
NPOz4NLcpv8_0096.wav|Kamdēļ tam ļaut iet niekā?
NPOz4NLcpv8_0097.wav|Kā tu gribi, var nomazgāties, bet tad ir tu ej pēc manis vannā.
NPOz4NLcpv8_0098.wav|Es ātri noskalošos.
NPOz4NLcpv8_0099.wav|Paņem tik abām veļu un tad rādi, kur vanna, bet pirms apskatīsimies, kur ir guļamistaba.
NPOz4NLcpv8_0100.wav|Tepat aiz otrām durvīm.
NPOz4NLcpv8_0101.wav|Es jau esmu apskatījusies un sveces iedegusi.
NPOz4NLcpv8_0102.wav|Pieslēgšu vēl durvis uz priekšnamu, un tad iesim.
NPOz4NLcpv8_0103.wav|Izkāpušas no vannas un noslaucījušās, viņas, katra ietinusies savā palagā, iegāja guļamistabā.
NPOz4NLcpv8_0104.wav|Tupelītes nemaz negribu kājās: pa tādu mīkstu, biezu paklāju patīk labāk staigāt basām kājām.
NPOz4NLcpv8_0105.wav|Teica kundzene, nomezdama sarkanās zīda tupelītes blakus gultai un nosēzdamās pie galdiņa spoguļa priekšā.
NPOz4NLcpv8_0106.wav|Bet istabene, pārklājusi tai pār pleciem baltu lakatu, atlaida matus vaļā garus un skaistus, sukāja tos ar sudraba suku, lēni un ar apdomu, kā kāstin kāsdama, un tad sapina tos divās bizēs, kā jau arvien uz nakts guļu.
NPOz4NLcpv8_0107.wav|Uzģērbusi kundzenei arī naktskreklu un palagu izsviedusi pa durvīm, viņa aicināja savu kundzēni iet nu gultā.
NPOz4NLcpv8_0109.wav|Kam te nolikti vēl divi spilveni viens otram blakus?
NPOz4NLcpv8_0110.wav|Gultas uztaisītājas laikam domājušas, ka būs divi gulētāji.
NPOz4NLcpv8_0111.wav|Arī pati gulta tāda plata kā diviem gulētājiem.
NPOz4NLcpv8_0112.wav|Še, ņem to vienu spilvenu.
NPOz4NLcpv8_0113.wav|Un, iekām istabene paguva to satvert, kundzene bija to jau dusmīgi aizsviedusi no gultas projām, un tas plakšēdams nokrita uz netālo dīvānu istabas sienmalā.
NPOz4NLcpv8_0114.wav|Ai, kā pēc šīsdienas tālā brauciena un visiem uztraukumiem patīk mierīgi atstiepties klusā istabā savā gultā.
NPOz4NLcpv8_0115.wav|Te man liekas tīri labi, kā mājās, ielikusies gultā, sacīja jaunā kundzene istabenei, kas tai patlaban pārklāja apsegu vajadzīgā kārtībā.
NPOz4NLcpv8_0116.wav|Nē, nē, Mīla, augstāk nevelc kā tikai līdz krūtīm.
NPOz4NLcpv8_0117.wav|Citādi būs par siltu.
NPOz4NLcpv8_0118.wav|Bet nu gudro un saki ko man darīt šādā dzīvē?
NPOz4NLcpv8_0119.wav|Tu tā arvien esi gudra.
NPOz4NLcpv8_0120.wav|Parādi nu arī šoreiz savu gudrību.
NPOz4NLcpv8_0121.wav|Kas mana gudrība kungu lietās?
NPOz4NLcpv8_0123.wav|Bet es domāju, ka šovakar nedz varam, nedz arī vajadzīgs nospriest, ko darīt.
NPOz4NLcpv8_0124.wav|Jānogaida, kas būs tālāk, tad redzēsim.
NPOz4NLcpv8_0125.wav|Nāks laiks, nāks padoms.
NPOz4NLcpv8_0126.wav|Tā ja, noteica kundzene, palikdama klusu, it kā apmierinādamās ar savu likteni.
NPOz4NLcpv8_0127.wav|Istabene, savu kundzēni noguldījusi, atvākusi nomestos veļas gabalus un slaukāmos palagus, kā arī rītdienas ģērbu salikusi kārtībā, gribēja jau iet savā istabā, kad izdzirda kundzēni strauji un dikti sākam šņukstēt.
NPOz4NLcpv8_0128.wav|Izbijusies viņa pieskrēja pie gultas.
NPOz4NLcpv8_0129.wav|Betsi, mīļā, dārgā kundžene, Betsi, kas nu ir atkal, kas tev kait?
NPOz4NLcpv8_0130.wav|Ak, Mīla, Mīla, vai tā vajadzēja būt, vai tā man še būs jāguļ savā kāzu naktī?
NPOz4NLcpv8_0131.wav|Un kā būs uz priekšu, kas es te būšu?
NPOz4NLcpv8_0132.wav|Un kālab es še esmu, kad es nekam te neesmu vajadzīga?
NPOz4NLcpv8_0133.wav|Ak, es nekā vair nesaprotu, un manai sirdij nav miera.
NPOz4NLcpv8_0134.wav|Es visu laiku turējos un valdījos, negribēdama ne tev, ne pati sev ierādīt, ka barona Tēzena izturēšanās mani varen aizskārusi un dara man kādas sevišķas bēdas vai sirdssāpes.
NPOz4NLcpv8_0135.wav|Es gribēju būt lepna.
NPOz4NLcpv8_0136.wav|Bet nu es ilgāk vairs nevaru man nav vairs spēka visu to panest mierīgā garā.
NPOz4NLcpv8_0137.wav|Kas es vairs esmu?
NPOz4NLcpv8_0138.wav|Mans mūžs taču nu galīgi samaitāts, izķēmots pavisam.
NPOz4NLcpv8_0139.wav|Un ko teiks mani vecāki, dabūdami zināt, kāds liktenis viņu meitai?
NPOz4NLcpv8_0140.wav|Ai, es nespēšu savai mīļajai māmuliņai, savam labajam, gādīgajam tēvam darīt nekādu prieku.
NPOz4NLcpv8_0141.wav|Tikai bēdas un raizes, kauns un negods viņiem būs manis dēļ.
NPOz4NLcpv8_0142.wav|Ak, es nelaimīgā, vai to viņi jel kādreiz bija iedomājušies par savu Betsi?
NPOz4NLcpv8_0143.wav|Ilgi istabenei nācās runāt dažādi un uz visām pusēm.
NPOz4NLcpv8_0144.wav|Labināt un mīlināt savu kundzēni, līdz beidzot izdevās to daudzmaz nomierināt, reizi no reizes atkārtojot gudro parunu, ka.
NPOz4NLcpv8_0145.wav|Nāks laiks, nāks padoms, sevišķi arī aizrādot uz to, ka viņam taču ir tēvs, kas dzīvo tepat tuvumā un kas tā vēlas glābt savu cilti no izmiršanas.
NPOz4NLcpv8_0146.wav|Tas taču neļaus dēlam dzīvot tādu dzīvi, ka viņu laulība varētu izjukt.
NPOz4NLcpv8_0147.wav|Jā, gaidīsim, kas būs tālāk, teica kundze, mitēdamās šņukstēt un slaucīdama asaras.
NPOz4NLcpv8_0148.wav|Bet uztraukta es esmu ļoti.
NPOz4NLcpv8_0149.wav|Pieliec savu roku man pie sirds.
NPOz4NLcpv8_0150.wav|Tu jūti, kā tā lec?
NPOz4NLcpv8_0151.wav|Še, turi manu roku savā: tad man labāk, varbūt tad ātrāk iemigšu.
NPOz4NLcpv8_0152.wav|Un tu neej projām.
NPOz4NLcpv8_0153.wav|Kad iemiegu, tad nodzēs sveces un guli tepat uz dīvāna.
MRLBb9TwHUc_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
MRLBb9TwHUc_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
MRLBb9TwHUc_0003.wav|Trešā grāmata, vienpadsmitā nodaļa.
MRLBb9TwHUc_0004.wav|Jaukākā nakts.
MRLBb9TwHUc_0005.wav|Pie novada robežām Niedolu un Priedola muižu saimnieki sagaidīja pārbraucējus ar godavārtiem un mūziku.
MRLBb9TwHUc_0006.wav|Daži gaidītāji turēja arī degošas sveces rokā, jo bija jau pilnīga satumsa.
MRLBb9TwHUc_0007.wav|Draudzes mācītājs arī bija ieradies un nostājies gaidītāju pašā priekšgalā.
MRLBb9TwHUc_0008.wav|Kāzu braucienam pieturot pie godavārtiem un mūzikai apklustot, pirmais runāja mācītājs.
MRLBb9TwHUc_0009.wav|No viņa runas ļaudis nekā nesaprata, jo viņš runāja vāciski.
MRLBb9TwHUc_0010.wav|Pagasta dižais tiesnesis sveicināja abus dzimtkungus visu saimnieku un citu iedzīvotāju vārdā.
MRLBb9TwHUc_0011.wav|Viņa sveicinājuma runa bija nesakarīga, un viņš to norunāja gan ar īsākiem, gan garākiem pārtraukumiem.
MRLBb9TwHUc_0012.wav|Nezin, kas viņam bija to uzrakstījis uz papīra.
MRLBb9TwHUc_0013.wav|Bet ar lasīšanu vecajam vīram veicās vēl grūtāk nekā ar runāšanu no galvas, sevišķi laikam arī vēl tamdēļ, ka abas sveces, ar kurām tam citi rādīja uguni, nekādu īstu gaismu nedeva, jo vakara vēsmā sveču liesmiņa plivinājās un vicinājās uz visām pusēm.
MRLBb9TwHUc_0014.wav|Savu neveiklo runu tiesnesis visveiklāk nobeidza, pats sākdams raudāt un meklēdamies pa kabatām asaru lakatiņu, bet nekur to neatrazdams, pēc kam tam kaimiņš pasniedza savu.
MRLBb9TwHUc_0015.wav|Gaidītājiem pateikušies, pārbraucēji turpināja ceļu līdz mājām.
MRLBb9TwHUc_0016.wav|Niedolu kungs nebrauca savā muižā iekšā, bet pie vārtiem izkāpa un lika kučierim aizvest jaunās kundzes istabeni ar visām ceļasomām Priedola muižā.
MRLBb9TwHUc_0017.wav|Uz kurieni brauca jaunais pāris un kur laikam muižas ļaudis arī bija sarīkojuši lielu saņemšanu, jo laukam pāri redzēja tur muižas tuvumā ēnojamies it kā milzīgus godavārtus un apkārt tiem spīdam ugunis un cilvēkus kustamies.
MRLBb9TwHUc_0018.wav|Priedola kungam bija ienācis savāds untums prātā: ceļiem pie Niedolu muižas daloties, viņš bija atstājis savu sēdekli ekipāžā blakus jaunajai sievai un nosēdies uz bukas līdzās kučierim, paņemdams no tā grožus un pātagu, un tā nu pats aizvizināja savu dzīvesbiedreni līdz savai dzimtmuižai.
MRLBb9TwHUc_0019.wav|Visi, kas to redzēja, izbrīnījušies noskatījās šādā rīcībā, nezinādami, kā to saprast: vai tā bija sevišķa‘cienība no dzimtkunga puses vai nicināšana pret jauno kundzēni?
MRLBb9TwHUc_0020.wav|Arī Niedolu kungu viņa muižā visa saime sagaidīja svinīgi.
MRLBb9TwHUc_0021.wav|Lieveņu priekšā bija uzcelti godavārti, pašas lievenes izpušķotas puķēm un durvis apvītas zaļām vītnēm.
MRLBb9TwHUc_0022.wav|Bet ļaudis katrs pēc savas prašas vēlēja vecajam dzimtkungam laimes šādā viņa ģimenes prieka dienā, lielākā daļa gan tikai noskūpstot tam abas rokas, bet sievas un vecenes pie tam priecīgi iešņukstēdamās.
MRLBb9TwHUc_0023.wav|Dzimtkungs visiem mīļi pateicās, jo šinī dienā, kur viņa vienīgais dēls beidzot nu reiz apprecējies, viņš patiesi jūtoties dziļi apmierināts.
MRLBb9TwHUc_0024.wav|Ļaudīm pateikdamies, viņš paziņoja, ka likšot nākošo svētdienu pavakarē sarīkot dzīres, kur būšot arī muzikanti.
MRLBb9TwHUc_0025.wav|Varēšot tad visi ēst, dzert, diet un priecāties.
MRLBb9TwHUc_0026.wav|Tagad neko vairs nevarot izdarīt, esot jau vēls laiks, un tamdēļ lai ejot visi pie miera.
MRLBb9TwHUc_0027.wav|Ļaudīm šķita, ka viņu vecais dzimtkungs laikam stipri pieguris, svinēdams dēla kāzas un braukdams tādu garu ceļu, jo atvadījās viņš no tiem pārāk ātri un it kā steigšus steigdamies.
MRLBb9TwHUc_0028.wav|Bija viņam arī kurp steigties.
MRLBb9TwHUc_0029.wav|Tomēr nevis dodoties pie dusas cits kas stāvēja dzīves priecīgajam sirmgalvim prātā.
MRLBb9TwHUc_0030.wav|Iegājis iekšā, noģērbis ceļadrēbes, iedzēris glāzi tējas, vakariņas gandrīz nemaz neēzdams, viņš, pa daļai uztraukts, pa daļai it kā ko sevišķu domādams, atlaidās salonā savā atzveltnes krēslā.
MRLBb9TwHUc_0032.wav|Ieviņ, skaistā Ieviņ, vai tu man nemaz nevēli laimes uz maniem šīsdienas lielajiem priekiem, kad mans vienīgais dēls un mantinieks pārved sev mūža draugu viņš, laimīgi smaidīdams, uzrunāja istabeni, kad tā, ienākusi un nostājusies pie durvīm, vaicāja, ko vajagot.
MRLBb9TwHUc_0033.wav|Es jau jums, cienīgs lielskungs, vēlēju laimes līdz ar visiem citiem, atteica meita paklusā balsī un vispār seju sarkdama.
MRLBb9TwHUc_0035.wav|Tu man, uznākot uz lievenēm, noskūpstīji roku tāpat kā visi citi.
MRLBb9TwHUc_0036.wav|Bet nu nāc jel tuvāk man klāt un novēli īstas laimes, mani apkampdama un noskūpstīdama.
MRLBb9TwHUc_0037.wav|Tu zini, tu man patīc, un es tevi mīlu.
MRLBb9TwHUc_0038.wav|Meita pienāca baronam tuvāk un samulsusi un it kā nelaimīga palika sarkdama un tvīkdama viņam priekšā stāvam.
MRLBb9TwHUc_0039.wav|Satvēris to pie rokas, viņš pievilka skaisto skuķi pavisam sev klāt, aplikdams tai roku ap vidu, nosēdinādamssev uz ceļgalu un skūpstīdams tad viņas sarkstošos vaigus un sārtās lūpas.
MRLBb9TwHUc_0040.wav|Tā, redzi, vēlē laimes, viņš dudināja laipns un laimīgs.
MRLBb9TwHUc_0041.wav|Bet nu skūpsti arī tu mani, atbildi jel uz maniem skūpstiem.
MRLBb9TwHUc_0042.wav|Skuķe, aplikusi roku vecajam vīram ap viņa sirmo galvu, to glaudīja un noskūpstīja viņa augsto, balto pieri.
MRLBb9TwHUc_0043.wav|Un muti arī, citādi nav nekāda īsta bučošanās, viņš saka.
MRLBb9TwHUc_0044.wav|Un viņa, piemiegdama acis, noskūpsta arī viņa ūsas un lūpas.
MRLBb9TwHUc_0045.wav|Bet nu saki, mīļā Ieviņ, zelta meitene, vai nu piepildīdies reiz mana karstākā vēlēšanās?...
MRLBb9TwHUc_0046.wav|Tu būsi mana, būsi mana mīļā sirdsdraudzenīte, mana mazā, saldā sieviņa, ja?
MRLBb9TwHUc_0047.wav|Kāpēc jums, cienīgs lielskungs, vajag taisni mani?
MRLBb9TwHUc_0048.wav|Ir jau meitu diezgan, skaistu skaistās, kas būtu gatavas kuru katru dienu kļūt par jūsējo?
MRLBb9TwHUc_0050.wav|Tu esi par visām tā skaistākā, patīkamākā, un tevi esmu tā ieskatījis un iemīlējis kā citu nevienu tāpēc man vajag taisni tevi un citas nevienas, tikai tevi, tevi vien.
MRLBb9TwHUc_0051.wav|To prasa mana sirds, un savai sirdij nekā nevaru pavēlēt tā ir valdniece pār mani.
MRLBb9TwHUc_0052.wav|Bet mana sirds, cienīgs lielskungs, vai man nav sirds?
MRLBb9TwHUc_0053.wav|Vai es varu savai sirdij pavēlēt?
MRLBb9TwHUc_0054.wav|Bērns, bērns, skaistais bērns, ko tu runā?
MRLBb9TwHUc_0055.wav|Tik skaistai radībiņai, kāda tu esi, nemaz labi nepiestāv tāda gudra valoda.
MRLBb9TwHUc_0056.wav|Tādai zeltenītei vajag tikai klausīt un darīt to, ko saka viņas draugs un labvēlis.
MRLBb9TwHUc_0057.wav|Un tas esmu es.
MRLBb9TwHUc_0058.wav|Tu man lūdzi, lai vienu gadu gaidot, solīdamās pēc tam kļūt mana.
MRLBb9TwHUc_0059.wav|To esmu darījis, esmu gaidījis mierīgi un pacietīgi, un šis laiks, redzot tevi katru dienu, bija man tikpat īss kā Jēkabam septiņi gadi, kalpojot par daiļo Raeli.
MRLBb9TwHUc_0060.wav|Un nu ir gadskārta.
MRLBb9TwHUc_0061.wav|Taisni ap šo laiku pērn pirmo reizi tevi ieraudzīju Vadakstē, no tās reizes redzējuma tevi iemīlēju, gādāju arī tūliņ, ka tu lai pārbrauc manā muižā uz dzīvi, un pateicu tev, ka tevi mīlu un gribu par savu, solīdamies darīt visu, ko tu tik vēlēsies.
MRLBb9TwHUc_0062.wav|Pirms tu pretojies, pūlēdamās visādi atrunāties, bet, kad redzēji, ka es neatlaižos un esmu bez tevis nelaimīgs, tad lūdzies, lai pagaidot.
MRLBb9TwHUc_0063.wav|Bet nu noliktais laiks ir pienācis vai pat ir jau garām.
MRLBb9TwHUc_0064.wav|Cik ilgi vēl gaidīt un kamdēļ gaidīt?
MRLBb9TwHUc_0065.wav|Vai tu, mīļā zelta meiten, gribi man tikpat ilgi likt gaidīt kā Lestenes freilene manam dēlam veselus divpadsmit gadus?
MRLBb9TwHUc_0066.wav|Es tik ilgi nevaru gaidīt, jo nezinu, vai tik ilgi vismaz vairs dzīvošu, noteica barons pasmiedamies un tad kļūdams nopietns, gandrīz bēdīgs.
MRLBb9TwHUc_0067.wav|Bet kamdēļ jums vajag taisni manī ieskatīties, es esmu tāda klusa, rāma, atturīga.
MRLBb9TwHUc_0068.wav|Citas ir tik skaistas, priecīgas, vēlīgas, ja arī tepat jūsu muižā nav tādu, kas jums patiktu, tad taču pasaulē skaistu meitu ir diezgan un kādu vēl!
MRLBb9TwHUc_0069.wav|Pret kurām es neesmu vairāk nekas kā tikai ēna.
MRLBb9TwHUc_0070.wav|Nerunā, mana zelta dūjiņ, tādu valodu: tā mums nedz vienam, nedz otram nekā neiznāks, tā nevar nekā līdzēt.
MRLBb9TwHUc_0071.wav|Esmu pazinis savā laikā daudz skaistu meitu un daiļu sievu.
MRLBb9TwHUc_0072.wav|Nemaz tev nav mani jāskubina vēl tās kur meklēt: reta skaistule būs manā novadā, kura savu reizi nebūtu jaunās dienās bijusi mana mīļākā gan uz īsāku, gan ilgāku laiku.
MRLBb9TwHUc_0074.wav|Bet, kamēr tevi esmu redzējis, man tās nevienas vairs nepatīk: tu vien man stāvi prātā un sirdī naktīm un dienām.
MRLBb9TwHUc_0075.wav|Kopš mana pirmā sieva mirusi, man nav neviena tā patikusi kā tu.
MRLBb9TwHUc_0076.wav|Es tev saku, meiten, es tevi tā mīlu, ka katru dienu būtu gatavs tevi precēt, nebūt neskatoties uz to, ka es esmu muižnieks un tu zemniece.
MRLBb9TwHUc_0077.wav|Par visu to es nekā nerēķinātu.
MRLBb9TwHUc_0078.wav|Bet ir tur kāds cits kavēklis: redzi, man ir dēls, vienīgs dēls.
MRLBb9TwHUc_0079.wav|Viņa dēļ to nevaru.
MRLBb9TwHUc_0080.wav|Ko lai viņš teiktu, par ko viņš lai turētu savu tēvu, ja es tā izdarītos pēc viņa mātes nāves laulātos ar citu un vēl zemnieci un viņam būtu tevi jāuzskata par savu jauno māti?
MRLBb9TwHUc_0081.wav|Ak, nē, nē izsaucās skuķe kan izbijusies un dziļi nokaunēdamās.
MRLBb9TwHUc_0082.wav|Nekad, nekad tas nedrīkst būt, bet bez tevis, tu, daiļais eņģelīt, es dzīvot nevaru.
MRLBb9TwHUc_0083.wav|Tev vajag būt pie manis dienām un naktīm, tev jātop manai mīļākai, manai līgaviņai, mana sievai, jebšu arī nepielaulātai.
MRLBb9TwHUc_0084.wav|Liela starpība gan ir starp mums ne tikai dzīves kārtu dažādībā, bet arī gados: tev tikko pāri par divdesmit, man jau sešdesmit.
MRLBb9TwHUc_0085.wav|Tomēr tā pati karstā mīlestība, kas manā sirdī kvēlo pret tevi un kas iznīcina un padara par neesošu starpību starp zemnieci un muižnieku, tā pati mīlestība, domāju, atcels arī tās augstās robežas, kas pastāv starp divdesmit un sešdesmit gadiem.
MRLBb9TwHUc_0086.wav|No manas puses karsta, dziļa mīlestība tāda, kāda tikai iespējama vecam vīram uz jaunu meiteni.
MRLBb9TwHUc_0087.wav|Šis ir pēdējais mīlestības liesmojums, kas pārņem katru dziļi jūtīgu cilvēku, tuvojoties mūža beigām.
MRLBb9TwHUc_0088.wav|Ja grib, var arī teikt, ka tas ir pēdējais izmisuma pilnais saviļņojums vēl uz dzīvesprieku un dzīvības baudu jau tuvu kapa malai.
MRLBb9TwHUc_0089.wav|No tevis, bērniņ, tādu mīlestību nevaru prasīt.
MRLBb9TwHUc_0090.wav|Tu to nepazīsti, nesaproti, nevari iedomāties.
MRLBb9TwHUc_0091.wav|Varbūt dienās, kad pati būsi reiz sešdesmit un vairāk gadus, to sapratīsi, izjutīsi.
MRLBb9TwHUc_0092.wav|Bet, ko es tagad no tevis prasu un lūdzu, tā ir līdzcietība.
MRLBb9TwHUc_0093.wav|Līdzcietība pret vecu, nelaimīgu cilvēku.
MRLBb9TwHUc_0094.wav|Daudz, daudz esmu savā mūžā cietis.
MRLBb9TwHUc_0095.wav|Apmira mani bērni, atlika tikai vienīgs dēls, nomira mana sieva, dēls pēc pirmā nelaimīgā mēģinājuma ilgu laiku negribēja vairs precēties, manai ģimenei un līdz ar to visai baronu Tēzenu ciltij stāvēja izmiršana priekšā.
MRLBb9TwHUc_0096.wav|Visi šie nelaimes piesitieni, šīs bēdas padarīja manu galvu nelaikā baltu.
MRLBb9TwHUc_0097.wav|Šodien nu man liela prieka un laimes diena, kad dēls nodibina sev ģimeni un kad Tēzenu ciltij gaidāmi mantinieki.
MRLBb9TwHUc_0098.wav|Dari tu nu, mīļā Ieviņ, šīsdienas laimi man pilnīgu.
MRLBb9TwHUc_0100.wav|Atdod man savu daiļumu, savu skaistumu, savu jaunību, atver man paradīzes vārtus, un es darīšu visu, ko tu vēlēsies!
MRLBb9TwHUc_0101.wav|Jā, zelta meiten, dzirdi, ko es lūdzu!
MRLBb9TwHUc_0102.wav|Kad meita uz to nekā nesacīja, sēdēdama tam uz ceļgala kā domās nogrimusi un klusu šņukstēdama, viņš, to lūgdamies, atkal teica:
MRLBb9TwHUc_0103.wav|Mīļā zelta Ieviņ, kamdēļ tu šņuksti un raudi?
MRLBb9TwHUc_0104.wav|Pie tava daiļā augumiņa un skaistās sejiņas tas nemaz nepiestāv.
MRLBb9TwHUc_0105.wav|Es jau dienu no dienas esmu noskatījies, ka tavs daiļais augumiņš ir it kā radīts priekiem un līksmībai.
MRLBb9TwHUc_0106.wav|Un tā vien liekas, ka tas būtu gatavs kuru katru brīdi lēkt un diet, un griezties reibinošā prieku mutulī.
MRLBb9TwHUc_0107.wav|Bet tavs sērais, dziļi domīgais skats un visa tava aukstā, pārāk prātīgā nešanās it kā ar varu saista daiļo, priecīgo augumiņu tādā stingstošā atturībā.
MRLBb9TwHUc_0108.wav|Nu, kamdēļ tā, skaistais bērns?
MRLBb9TwHUc_0110.wav|Ļauj priekam lauzties uz āru, kūsāt un izplūst neatturamā, nevaldāmā sajūsmas straumē!
MRLBb9TwHUc_0111.wav|Kad skuķe arī uz šiem vārdiem nekā neatteica un turpināja šņukstēt, viņš pieceldamies nosēdināja to savā vietā uz krēsla, pats nokrizdams tai pie kājām ceļos un tad lūgdams un labinādams:
MRLBb9TwHUc_0112.wav|Jā, jā, tu klausīsi mani, būsi mana, mana!
MRLBb9TwHUc_0113.wav|Bet viņa, uzšāvusies no sēdekļa, krišus nokrita tam blakus ceļos uz grīdas, kā izbrīnīdamās un izbijusies steidzīgi runādama:
MRLBb9TwHUc_0114.wav|Cienīgs lielskungs, ko jūs darāt?
MRLBb9TwHUc_0116.wav|Tūliņ, tūliņ, man pie kājām uz grīdas ceļos!
MRLBb9TwHUc_0117.wav|Dievs, tas ir pret jūsu godu, vai, vai, ja kāds vēl kur nenoglūn!
MRLBb9TwHUc_0118.wav|Jau tagad ļaudis tā visādi par mani runā, ko tad vēl teiks?
MRLBb9TwHUc_0119.wav|Neviens nekā nenoglūnēs.
MRLBb9TwHUc_0120.wav|Durvis visas iz aizslēgtas, nedrīkst neviens gar durvīm ložņāt un glūnēt, bet, ja noskatās, lai arī, man viss vienalga!
MRLBb9TwHUc_0121.wav|Ātrāk necelšos augšā, kamēr tu man apsolīsies.
MRLBb9TwHUc_0122.wav|Ai, vai manu dieniņ, kāda nelaime, kādas bēdas!
MRLBb9TwHUc_0123.wav|Cienīgs, žēlīgs lielskungs, jūs ceļos uz grīdas!
MRLBb9TwHUc_0124.wav|Kā tas izskatās?
MRLBb9TwHUc_0125.wav|Tā jau jūs ne baznīcā neesmu redzējusi darām.
MRLBb9TwHUc_0126.wav|Lūdzu, lūdzu, celieties augšā klusā balsī vaimanādama, lūdzās skuķe.
MRLBb9TwHUc_0127.wav|Nē, ātrāk necelšos, līdz apsolīsies mani mīlēt, būt mana.
MRLBb9TwHUc_0128.wav|Es jau jūs mīlu, cienīgs lielskungs, vienmēr esmu mīlējusi, tik, lūdzu, celieties augšā.
MRLBb9TwHUc_0129.wav|Nē, nē, apsolies, ko es lūdzu, ātrāk ne.
MRLBb9TwHUc_0130.wav|Ko tad īsti lai apsolos?
MRLBb9TwHUc_0133.wav|Jā, un saki, ko tu gribi, ko tu vēlies, es visu darīšu, visu došu.
MRLBb9TwHUc_0134.wav|Man nekā nevajag, cienīgs lielskungs, es nekā nevēlos.
MRLBb9TwHUc_0135.wav|Es zinu, ka tev nekā nevajag.
MRLBb9TwHUc_0136.wav|Sudrabs un zelts, zīds un samts tevi nevilina, un tādas dāvanas tu nepieņem.
MRLBb9TwHUc_0137.wav|Bet saki, ko tu vēlies, es pildīšu katru tavu vēlēšanos.
MRLBb9TwHUc_0138.wav|Ko es lai vēlos runāja skuķe domīga klusā balsī.
MRLBb9TwHUc_0139.wav|Kad kāds nabadziņš vai cits kāds nelaimīgs nāk ko lūgties, tad gribētu, lai tādiem palīdzētu.
MRLBb9TwHUc_0140.wav|Vai, kad kāds nodarījis ko ļaunu un lūdz žēlastību, lai tam tad žēlastība netiktu liegta.
MRLBb9TwHUc_0141.wav|Viss notiks, kā tu vēlēsies.
MRLBb9TwHUc_0142.wav|Pati tu varēsi lūdzējus un nelaimīgos žēlot un tiem palīdzēt, pati varēsi viss būs tavās rokās.
MRLBb9TwHUc_0143.wav|Bet nu, cienīgs lielskungs, lūgšus lūdzu, celieties augšā.
MRLBb9TwHUc_0144.wav|Cik ilgi mēs tā gulēsim viens otram priekšā ceļos kā divi ubagi pie baznīcas durvīm?
MRLBb9TwHUc_0145.wav|Ātrāk ne, kamēr tu apsolies.
MRLBb9TwHUc_0147.wav|Tikai es esmu ubags: es ubagoju un lūdzos tavas mīlestības.
MRLBb9TwHUc_0148.wav|Tu esi bagāta: tev tik daudz jaukuma, daiļuma, skaistuma un tik karsta un dziļa mīlestība tev sirdī.
MRLBb9TwHUc_0149.wav|Pēc visa tā es lūdzos.
MRLBb9TwHUc_0150.wav|Tu klausīsi mani?
MRLBb9TwHUc_0151.wav|Apsolies kļūt mana?
MRLBb9TwHUc_0152.wav|Ja, jā, zelta sirsniņ?
MRLBb9TwHUc_0153.wav|Nu, es jau apsolos, ja citādi nevar, klusu, tikko dzirdami, sērā balsī čukstēja meita, it kā samierinādamās ar savu likteni un slaucīdama asaras no vaigiem.
MRLBb9TwHUc_0154.wav|Un jau šonakt, ja?
MRLBb9TwHUc_0155.wav|To es vēl nezinu, viņa tikko dzirdami dvesa.
MRLBb9TwHUc_0156.wav|Jā, jā, jau šonakt, jau tūliņ viņš iesaucās kā uzgavilēdams, žigli kā jauneklis uzšaudamies stāvus, satverdams pie rokām istabeni, uzraudams arī to augšā, apkampdams un kaislīgi un aumaļīgi skūpstīdams tai kaklu, vaigus, acis un muti.
MRLBb9TwHUc_0158.wav|Un nerunājiet tik stipri, izdzirdēs vēl ļaudis, viņa lūdzās.
MRLBb9TwHUc_0160.wav|Man par to nav bažas.
MRLBb9TwHUc_0161.wav|Un arī tu nebēdā nekā, tu manas dzīves galamērķis, mana laimes saule, mans dzīvības prieks!
MRLBb9TwHUc_0162.wav|Es gribētu kliegt un saukt, lai visa pasaule zin, ka tu nu būsi mana sieva un es vislaimīgākais cilvēks pasaulē!
MRLBb9TwHUc_0163.wav|Tik laimīgs, kāds vēl nekad neesmu bijis visā savā jaunībā ne.
MRLBb9TwHUc_0164.wav|Ai, šī būs jaukākā nakts manā mūžā!
MRLBb9TwHUc_0165.wav|Un, satvēris Ievu pie abām rokām, viņš griež un vicina to sev apkārt, tā ka tā griežas kā spole skritulā.
MRLBb9TwHUc_0166.wav|Tik ātri viņš to vicina, ka viņas kuplie svārki ar balto apakšsvārku, ko šai dienai par godu uzģērbusi, tālu plandās apaļā lokā un svārku stērbeles sniedz galda malu, uz kura žuburainā sudraba lukturī deg piecas sveces.
MRLBb9TwHUc_0167.wav|No plandīgi skrejošā svārka vējiem sveču liesmas šaudīgi plivinās uz vienu un otru pusi, it kā glābdamās no izdzišanas.
MRLBb9TwHUc_0168.wav|Bet barons savā prieku dullumā, paspēris soli uz priekšu, griež meitu ar tādu sparu, ka viņas svārki sniedz ne tikai sveces, bet arī pašu lukturi, un tas skanēdams nogāžas uz grīdas, sveces apdziest, un istabā uzreiz iestājas dziļa tumsa.
MRLBb9TwHUc_0169.wav|Vai, vai, es esmu pavisam noreibusi, galva griežas kā mutulī.
MRLBb9TwHUc_0170.wav|Nekā vairs nezinu, kurp esmu, kurp iet, kas ir.
MRLBb9TwHUc_0171.wav|Ka tik nepakrītu, viņa čukst.
MRLBb9TwHUc_0172.wav|Es nemaz neesmu noreibis.
MRLBb9TwHUc_0173.wav|Turies pie manis, nekur nekritīsi, viņš atčukst.
MRLBb9TwHUc_0174.wav|Un, tiklīdz meita tam apskāvusies ap kaklu, viņš paņem to rokās un kā mazu meiteni ienes savā guļamistabā, priecīgi dudinādams.
MRLBb9TwHUc_0175.wav|Jaukākā nakts, jaukākā nakts!
WwyPPfOOw20_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
WwyPPfOOw20_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
WwyPPfOOw20_0003.wav|Trešā grāmata, trīspadsmitā nodaļa.
WwyPPfOOw20_0005.wav|Dažas dienas Priedola muižas kungu namā bija pagājušas savādā mierā un klusumā.
WwyPPfOOw20_0006.wav|Jaunsalaulātos neredzēja nekur izejam, pat muižas ļaudīm tie nerādījās.
WwyPPfOOw20_0007.wav|Muižas gājēji un citi, nedabūdami savus kungus nekur redzēt, jokodami sprieda, ka tie savas kopdzīves sākumā laikam jūtoties tik pārāk laimīgi, ka, aizmirsdami visu pasauli, priecājoties tikai viens gar otru, pavadīdami ne vien naktis, bet arī dienas tik pa guļamistabu, lai tos neviens netraucētu.
WwyPPfOOw20_0008.wav|Turpretim kalna saime čukstēja, ka jaunais pāris dzīvojot katrs savā galā un laikam nemaz neesot bijuši vēl kopā.
WwyPPfOOw20_0009.wav|Ko citi kalna ļaudis pirms tik čukstēdami vēroja, to istabenes zināja par īstu patiesību: ka viņu kungi dzīvojot pilnīgi šķirti cienīgais guļot, uzturoties un ēdot viens pats savās istabās, cienīgā atkal savās.
WwyPPfOOw20_0010.wav|No istabeņu mutes šāda vēsts drīz izplatījās arī citu saimes locekļu starpā.
WwyPPfOOw20_0011.wav|Tie gan brīnījās par šādu nedzirdētu dzīvi, tomēr vispārējās domas bija, ka ilgi tas tā nevilkšoties: viens būšot otru šā vai tā aizkaitinājis, un tā nu abi divi tiepjoties, līdz atkal salabšot un saiešot kopā.
WwyPPfOOw20_0012.wav|Gandrīz katru rītu nu viens otrs klusumā taujāja istabenēm, vai samierināšanās jau notikusi, bet arvien dabūja atbildi, ka ne.
WwyPPfOOw20_0013.wav|Tā pagāja vēl gandrīz vesela nedēļa.
WwyPPfOOw20_0014.wav|Kādu rītu jaunās kundzes istabene tai pastāstīja, ka kalna ļaudis zinot par savu kungu nesaticību un nesatikšanu, ik dienas ievākdami no istabenēm un sulaiņa tuvākas ziņas un allaž apvaicādamies, vai vēl nav notikusi salabšana.
WwyPPfOOw20_0015.wav|Šorīt daži pat viņu gribējuši iztaujāt.
WwyPPfOOw20_0016.wav|Tomēr viņa nevienam nekā neteikusi.
WwyPPfOOw20_0017.wav|Bet ļaudis runājot, ka cienīgs lielskungs diezin vai nešķiršoties no savas cienīgās, kad nemaz neejot ar to kopā.
WwyPPfOOw20_0018.wav|Jā, Mīla, es ar tevi gribēju jau runāt par šo lietu.
WwyPPfOOw20_0019.wav|Saki ko man darīt?
WwyPPfOOw20_0020.wav|Tu visus šos gadus allaž bijusi ne tikai mana kalpotāja un kopēja, bet arī mana padomdevēja un tikpat kā mana draudzene.
WwyPPfOOw20_0021.wav|Ar tevi par dažādām lietām esmu varējusi izrunāties vaļsirdīgi jo vaļsirdīgi.
WwyPPfOOw20_0022.wav|Tu man esi bijusi laika kavētāja lauku dzīves pelēkajā ikdienībā un uzjautrinātāja un iepriecinātāja saskumšanas brīžos.
WwyPPfOOw20_0023.wav|Tālab arī māte laida tevi man līdz še svešumā un jaunā dzīvē.
WwyPPfOOw20_0024.wav|Dod tu nu padomu, ko man tagad darīt, kad vīrs, pārvedis mani uz šejieni, neliekas par mani nekā zinis, tā padarīdams ļaužu acīs ir mani smieklīgu un nožēlojamu, ir pats par apsmieklu palikdams.
WwyPPfOOw20_0025.wav|Jā, saki, labā Mīla, ko man tagad darīt?
WwyPPfOOw20_0026.wav|Kas es te īsti esmu?
WwyPPfOOw20_0027.wav|Kā uz mani skatīsies ļaudis?
WwyPPfOOw20_0028.wav|Jau tagad tie čukst, vēl nekā skaidri nezinādami.
WwyPPfOOw20_0029.wav|Ko darīs, kad dabūs zināt visu patiesību?
WwyPPfOOw20_0030.wav|Viņš līdz šim arī uz āru nekur nerādījās tāpat kā es, tā ka ļaudis nevarēja nekā skaidra nozināt par mūsu savstarpējām attiecībām.
WwyPPfOOw20_0031.wav|Bet nu viņš vakar un šodien sācis iet pa āru viens pats.
WwyPPfOOw20_0032.wav|Patiesībā viņam taču pieklājies vest mani sev līdz, parādīt man savu muižu, zirgus un govis, visu saimniecību, lai es arī zinātu, kas man uzraugāms.
WwyPPfOOw20_0033.wav|Bet, nevezdams mani nekur sev līdz, viņš kā stiprināt apstiprina visas tās valodas, ko ļaudis čukst savā starpā.
WwyPPfOOw20_0034.wav|Būtu viņa tēvs mājās, tas atnāktu, es izteiktu tam, kā ir, kā nav.
WwyPPfOOw20_0035.wav|Bet viņš aizbraucis darīšanās apriņķa pilsētā, un es nekā nezinu, ko iesākt.
WwyPPfOOw20_0036.wav|Vēl būtu laiks, kas zin visu griezt par labu, bet vēlāk, kad mūsu nesaticība būs kļuvusi ļaudīm un kaimiņiem zināma, tas būs daudz grūtāk mīļā.
WwyPPfOOw20_0037.wav|Mīla, dod padomu, ko man darīt, kamēr nav par vēlu!
WwyPPfOOw20_0038.wav|Par to jau es sevī esmu domājusi, mīļā, labā lielmātiņ...
WwyPPfOOw20_0041.wav|Mūsu starpā es esmu Betsi.
WwyPPfOOw20_0043.wav|Nūja, mīļā, zelta Betsi, es esmu domājusi par tavu nelaimi, un man arī padoms ir radies, vai zini, kāds?
WwyPPfOOw20_0044.wav|Nu, kad viņš nenāk pie tevis, ej tu pie viņa.
WwyPPfOOw20_0045.wav|Nu, kā to lai izdaru, kad viņš noteicis, ka man viņa istabās nav nekā, ko meklēt?
WwyPPfOOw20_0046.wav|Tev ir gan tur ko meklēt, tev ir jāmeklē tur tavs vīrs, ja vīrs nenāk pie sievas, tad sievai jāiet pie vīra, tas ir tikpat kā Dieva likums.
WwyPPfOOw20_0047.wav|Un kad to lai daru?
WwyPPfOOw20_0048.wav|Šodien pat, tikai nu ne tagad vakarā.
WwyPPfOOw20_0049.wav|Es pret vakaru sataisīšu vannu, nomazgāšu smaržīgā ūdenī tevi no galvas līdz kājām un tad ņemšu un savīšu tavus skaistos matus tik diženā cekulā, kādu viņš vēl nekad nebūs redzējis, un uzģērbšu tev tik šķidru plīvura naktsģērbu, ka viss tavs daiļais augums spīdēs cauri.
WwyPPfOOw20_0050.wav|Vakarā tāda tad ieej otrā galā, viņa istabās.
WwyPPfOOw20_0051.wav|Redzēs, ko viņš tad darīs.
WwyPPfOOw20_0052.wav|Es domāju, viņš nenocietīsies, neiepazinies ar šādu burvīgu apmeklētāju tuvāk un būs miers mājās.
WwyPPfOOw20_0053.wav|Tā tu, mīļā, domā, bet ja tas viss nedara uz viņu nekādu iespaidu un ja viņš ņem vēl to ļaunā?
WwyPPfOOw20_0054.wav|Vai tev bail par viņa ļaunošanos?
WwyPPfOOw20_0055.wav|Ārā viņš tevi neraidīs, un tu pati nenāc.
WwyPPfOOw20_0056.wav|Tad viņš būs spiests palikt pie tevis.
WwyPPfOOw20_0057.wav|Varbūt šim nakts apmeklējumam ir lieli panākumi.
WwyPPfOOw20_0058.wav|Bet, Mīla, kur tas dzirdēts, ka jauna sieva pati iet meklēt sava vīra mīlestību, kad viņš pats par to negādājas, neliekas ne zinot?
WwyPPfOOw20_0059.wav|Taisni tālab sievai pašai tas jādara, ka viņš to nedara.
WwyPPfOOw20_0060.wav|Kur vīrs pagalam savādnieks, tur arī sievai jābūt savādniecei.
WwyPPfOOw20_0061.wav|Tādas ir manas domas.
WwyPPfOOw20_0062.wav|Jaunā kundzene, labu brīdi klusējusi, it kā sevī ko pamatīgi pārdomādama, beidzot teica:
WwyPPfOOw20_0063.wav|Zini ko, Mīla, tev taisnība, es klausīšu tavam padomam un speršu pirmo soli, lai gan nezinu un nevaru iedomāties, kamdēļ viņš īsti ir tāds.
WwyPPfOOw20_0064.wav|Es to nevaru darīt ar mierīgu sirdi, tamdēļ ka neapzinos nekādā ziņā kaut jebko nodarījusi, kas viņam varētu dot iemeslu tik dīvaini pret mani izturēties.
WwyPPfOOw20_0065.wav|Ja mans mēģinājums neizdodas, nu tad lai viņš zinās, ko dara un kas notiek tālāk: visa atbildība tad divkāršā mērā krīt uz viņu vienu.
WwyPPfOOw20_0066.wav|Tā viņa noteica mierīgā balsī nopietni un svarīgi, un jau tūliņ pēc pusdienas kundzene un istabene sāka rīkoties uz sava lēmuma realizēšanu.
WwyPPfOOw20_0067.wav|Abas bija dziļi nopietnas, gan laikam šķizdamās sevī noprotam, ka šim vakaram vienā vai otrā ziņā vajag būt lielai nozīmei.
WwyPPfOOw20_0068.wav|Labprāt viņas būtu prasījušas, meklējušas vēl kur padomu, vai viņu nodoms ir īsti pareizs.
WwyPPfOOw20_0069.wav|Bet nebija viņām neviena cilvēka šinī jaunajā dzīves vietā, pie kā varētu griezties tagadējā brīdī un šinī lietā pēc padoma.
WwyPPfOOw20_0070.wav|Kaut jel vecais Tēzens bijis savā kaimiņu muižā, bet tas izbraucis, un jaunās kundzenes pašas piederīgie, kā viņas māte un citas tuvinieces, tālu un nav piesniedzamas.
WwyPPfOOw20_0071.wav|Abas sievietes jūtas še pilnīgi vientules, gandrīz kā cietumnieces, un tātad jārīkojas vienām pašām pēc sava padoma.
WwyPPfOOw20_0072.wav|Atkal un atkal pārdomājot visu šo savādo stāvokli, kādā viņas atrodas un par kādu līdz šim nekur nedz dzirdējušas, nedz arī kundzene lasījusi romānos, kā arī apzinoties, cik lielā mērā viņu šīvakara nodoms ir savāds, viņas abas jūtas stipri nospiestā garastāvoklī.
WwyPPfOOw20_0073.wav|Valodas nevedas, joki šķiet paši bēgam projām, un viņas lielāko tiesu klusē.
WwyPPfOOw20_0074.wav|Tomēr reiz kundzenei uznāk patika pajokoties.
WwyPPfOOw20_0075.wav|It kā gribēdama rādīt savai vienīgajai draudzenei še svešumā, ka viņai nav visa dūša vēl zudusi un ka viņa var vēl jokoties, lai arī notiktu kas notikdams, viņa iesmiedamās izsaucas:
WwyPPfOOw20_0076.wav|Tad nu šovakar gan būs otrā galā uzbrukums!
WwyPPfOOw20_0077.wav|Tāds, kādu tur ne kungs, ne viņa ļaudis nebūs laikam paredzējuši!
WwyPPfOOw20_0078.wav|Divas sazvērnieces šinī galā gatavojas tik sparīgi un ar tādu slepenību, ka šonakt, liekas, tiešām vajag kam notikt.
WwyPPfOOw20_0079.wav|Redzēsim, redzēsim, redzēsim, vai izdosies mums šo savādo cietoksni ieņemt vai nē.
WwyPPfOOw20_0081.wav|Kā divas vientulīgās sievietes bija nodomājušas, tā arī izdarīja.
WwyPPfOOw20_0082.wav|Vakara sakrēslā istabene izvadīja savu kundzēni priekšnamā un no turienes ielaida to otrā galā, parādīdama pareizās durvis, uz kuru misiņa klabatas kundzene uzspieda savus pirkstus, pie kam tās tūliņ drusku pavērās, un viņa žigli iegāja otra gala pirmajā istabā, durvis atkal klusi aiz sevis aizvērdama.
WwyPPfOOw20_0083.wav|Istabene, brīdi gaidījusi un nesagaidījusi kundzi nākam atpakaļ, devās savā galā, ticēdama, ka viss nu būs laikam labi.
WwyPPfOOw20_0084.wav|Skaidri un sīki viņa bija tai izstāstījusi, kur atrodas kunga darbistaba, kur ēdamistaba, guļamistaba un citas istabas, jo visu to viņa bija dabūjusi zināt ne vien no otra gala ļaudīm, bet dažreiz, kad kungs nebija iekšā, viņa bija otra gala istabenei līdzi iegājusi arī pati tur iekšā un visu apskatījusies.
WwyPPfOOw20_0085.wav|Tamdēļ viņa bija arī varējusi sniegt savai kundzei pareizas ziņas par otra gala iekārtu, tā ka nebija domājams, ka varētu tur apmaldīties.
WwyPPfOOw20_0086.wav|Kundzene, pareizi atrazdama kunga guļamistabu, iegāja tanī, neviena nepamanīta, nosēdās pie galda krēslā un ar baigi pukstošu sirdi palika tur mierīgi sēžot, gaidīdama tās lietas, kam nu šonakt bija notikt.
WwyPPfOOw20_0087.wav|Pelēkajā vakara sakrēslā apskatīdama istabu, viņa atrada to tīri patīkamu.
WwyPPfOOw20_0088.wav|Skaidri gan neko vairs nevarēja saredzēt, bet, ko no lieluma varēja noredzēt vai arī tikai nojaust, tas viss likās labi ierīkots: katra lieta savā vajadzīgā vietā.
WwyPPfOOw20_0089.wav|Nudien, manam vīram liekas būt laba gaume, viņa sevī sprieda.
WwyPPfOOw20_0090.wav|Visur kārtība un laba saskaņa.
WwyPPfOOw20_0092.wav|Brīnums tik, ka viņš tikai pret mani izturas līdz šim tik pārāk savādi, pavisam nekārtīgi.
WwyPPfOOw20_0093.wav|Tomēr nešaubos, ka, tiklīdz mēs reiz būsim sapratušies un mūsu starpā nodibinājušās normālas attiecības, mēs satiksim un dzīvosim labi.
WwyPPfOOw20_0094.wav|Un sākums visam tam notiks laikam jau šonakt tā domādama un vērodama, ka nu varbūt sāksies jauna dzīve, viņa sēdēja labu brīdi, bet gaidītais nenāca.
WwyPPfOOw20_0095.wav|Istabā kļuva arvien tumšāks.
WwyPPfOOw20_0096.wav|Juzdamās pa daļai nogurusi, pa daļai nepacietīga, it kā apnikusi, viņa piecēlās no krēsla, piegāja pie dīvāna un nosēdās uz tā.
WwyPPfOOw20_0097.wav|Te bija vieglāka sēdēšana, varēja atlaisties uz vienu vai otru pusi, atspiežoties ar elkoni uz mīkstā, šūpīgā sēdekļa, varēja arī atslieties ar muguru pret dīvāna atzveltni.
WwyPPfOOw20_0098.wav|Nu, bet kālab viņš vēl nenāca?
WwyPPfOOw20_0099.wav|Vai bija varbūt dabūjis manīt ko par viņas ienākšanu un tālab nu tīši nenāca, domādams pavadīt nakti citā kādā istabā?
WwyPPfOOw20_0100.wav|Bet lai viņš nāk vai nenāk, viņa ārā neies gaidīs līdz rītam, lai notiek kas notikdams!
WwyPPfOOw20_0101.wav|Lai gan jau visai vēls vakara gabals, cerību viņa tomēr gluži zaudējusi vēl nav.
WwyPPfOOw20_0102.wav|Var jau būt, ka viņš it netīši aizkavējies ārā, gribēdams jauko vakaru pavadīt vai nu uz lievenēm, vai arī pastaigādamies pa dārzu un parku.
WwyPPfOOw20_0103.wav|Jo dienas viņš arī uzturas lielāko tiesu istabās, laikam taču cilvēkam arī nepatīkami rādīties ļaudīm tā vienam pašam vien, kad jauna sieva mājās.
WwyPPfOOw20_0104.wav|Var arī būt, ka viņš tepat kādā istabā turas vēl nomodā, varbūt bibliotēkā iesācis ko lasīt un nu nevar beigt interesanto lektīru.
WwyPPfOOw20_0105.wav|Nav arī viņam nekur ko steigties, apzinoties, ka guļamistabā to sagaida tāda pat vientulība kā bibliotēkā vai citās istabās.
WwyPPfOOw20_0106.wav|Jā, nožēlojama tāda vientuļa vīrieša dzīve, kam dienas un naktis jāpavada gluži vienam bez sievietes glāstiem, bez mīlestības priekiem, bez īstās dzīves baudas.
WwyPPfOOw20_0107.wav|Tā viņa sevī vēro, apņemdamās palikt un gaidīt līdz rīta gaismai un arī vēl ilgāk līdz pat saules lēktam, jo var jau būt, ka viņš, ielasījies kādā gudrā, patīkamā grāmatā, miegu nejūt un tālab lasa visu nakti cauri.
WwyPPfOOw20_0108.wav|Nu labi, tad viņa arī sagaidīs rītu tepat.
WwyPPfOOw20_0109.wav|Ja viņa no savas puses spērusi pirmo soli, tad arī jāiet pa uzsākto ceļu līdz galam, lai taču reiz zinātu, vai būs iespējams ar viņu salabt un dzīvot kopā vai ne.
WwyPPfOOw20_0110.wav|Gaidīdama un kņupdama uz vienu un otru elkoni, un balstīdama galvu uz rokas, klausīdamās un nekur nekā nesaklausīdamās, viņa beidzot jutās tā nogurusi, ka netīk vairs sēdēt.
WwyPPfOOw20_0111.wav|Tamdēļ, paņēmusi vienu no dīvāna spilveniem, paspiež to zem galvas un noliekas pusguļus.
WwyPPfOOw20_0112.wav|Bet ja man uzmācas miegs un es te tā varbūt iemiegu viņa sev vaicā.
WwyPPfOOw20_0113.wav|Bet lai, kas par to, ka viņš atrod mani še iemigušu.
WwyPPfOOw20_0114.wav|Es taču atrodos tikai sava vīra guļamistabā, nekur citur.
WwyPPfOOw20_0115.wav|Un tas patiesi nav nekas ļauns.
WwyPPfOOw20_0116.wav|Nē, tas var vēl būt taisni labi, kad viņš atrod mani še ienākušu, viņu gaidījušu un iemigušu.
WwyPPfOOw20_0117.wav|Laikam tas darīs uz viņu labvēlīgu iespaidu, redzot, ka es esmu spērusi pirmo soli uz salabšanu.
WwyPPfOOw20_0118.wav|Un tas patiesībā man arī pieklājas, jo es taču esmu sieviete vājākais radījums, bet viņš ir vīrietis radības kungs.
WwyPPfOOw20_0119.wav|Jā, jā, man jālokās pirmajai un jāzemojas sava kunga un pavēlnieka priekšā.
WwyPPfOOw20_0120.wav|To prasa sievietes daba un muižnieku kārtā pastāvošās tradīcijas.
WwyPPfOOw20_0121.wav|Nevis vīru kaitināt un tam pretī tiepties, bet viņa priekšā locīties, zemoties, visur nākt viņa iegribām pretim, viņa kundziskiem untumiem skatīties pāri, tos neņemt ļaunā un drīz aizmirst tas ir katras īstas sievietes gods un tikums.
WwyPPfOOw20_0122.wav|Tā saka tante Jūlhena, un viņai taču būs gan laikam taisnība, jo viņa ir gudra sieviete un prot tik jauki runāt.
WwyPPfOOw20_0123.wav|Tālab es te palikšu un gaidīšu, lai arī gaidīdama iemiegu, un jauki būs patiesi, kad viņš, rīt te ienācis, atradīs mani iemigušu, rīta saules zeltaino staru apspīdētu, ar mīlīgu sāpju smaidu sejā un mīlestībā pukstošu sirdi krūtīs.
WwyPPfOOw20_0124.wav|Mani modinādams, viņš spiedīs man kvēlošu skūpstu uz lūpām, ņems mani savās rokās, ieliks gultā, raus un sviedīs manu plīvura naktsģērbu projām, un es būšu viņa sieva.
WwyPPfOOw20_0126.wav|Jaukāks nevarētu būt pats debesrīts tur viņā saulē..
WwyPPfOOw20_0127.wav|No šī jaukā domu sapņa viņu iztraucē lēns durvju vēriens, tik tikko sadzirdams.
WwyPPfOOw20_0128.wav|Bet atvērtas tās ir, un pa tām viņš ienāk, atkal tāpat klusi tās aiz sevis aizvērdams.
WwyPPfOOw20_0129.wav|Tad viņš nāk šurp, nāk klusu un žigli, tiešām pie viņas.
WwyPPfOOw20_0130.wav|Jau viņa garais, vieglais naktsmētelis pieskaras tai klāt.
WwyPPfOOw20_0131.wav|Tad viņš nosēstas turpat uz dīvāna, aplikdams roku tai ap vidu, pievilkdams visu viņas augumu sev tuvāk.
WwyPPfOOw20_0132.wav|Tātad zinājis viņu še ienākušu.
WwyPPfOOw20_0133.wav|Gatavojies arī savukārt uz satikšanos, kas noprotams no tā, ka pārģērbšanās istabā jau noģērbies, uzvilcis savu naktsmēteli un tāds nu te ienāk.
WwyPPfOOw20_0134.wav|Diezin, ko viņš tagad domā, kas lasāms viņa sejā?
WwyPPfOOw20_0135.wav|Vai nu tiešām būs īsta un patiesa salabšana un galīgs miers?
WwyPPfOOw20_0136.wav|Velti viņai tagad lūkoties tam sejā.
WwyPPfOOw20_0137.wav|Istabā ir jau tik tumšs, ka var redzēt tikai cilvēka tēlu stāvam, sēžam vai kustamies, bet ieskatīties sejā vai acīs, redzēt tur ko tas tagad nav iespējams.
WwyPPfOOw20_0138.wav|Bet, lai kā būdams, šimbrīžam viņš ir labs un mīlīgs un cieši spiež viņu sev klāt.
WwyPPfOOw20_0139.wav|Sacīt nesaka vēl ne vārda.
WwyPPfOOw20_0140.wav|Laikam taču cilvēkam pašam kauns par savu līdzšinējo izturēšanos.
WwyPPfOOw20_0141.wav|Nevar vēl nekādu sarunu uzsākt.
WwyPPfOOw20_0142.wav|Arī viņa, protams, nesteigsies ātrāk ar valodu, iekam viņš to neuzrunās.
WwyPPfOOw20_0143.wav|Ko viņai arī steigties?
WwyPPfOOw20_0144.wav|Prieks jau par to, ka ir tā kā nupat: tas būs visa laba iesākums.
WwyPPfOOw20_0145.wav|Patlaban viņš to apķer un skūpsta viņas lūpas, seju, kaklu, krūtis skūpsta tik sirsnīgi, tik kaislīgi, ka viņa tīri satrūkstas, bet reizē viņu pārņem arī droša pārliecība, ka nu būs miers mājās.
WwyPPfOOw20_0146.wav|Sacīt arvien vēl nekā nesaka laikam pārāk aizrāvies prieka un laimības sajūsmā.
WwyPPfOOw20_0147.wav|Bet lai viņš arī nesaka ne vārda, nu viņš tai ir rokā vai, pareizāk runājot, viņa ir tam rokās tik tuvu, tik cieši, ka labāk nevar, un pazīstamo parfimēriju smarža, ar kādām viņš mēdz ieslacīt savus kabatas lakatus, plūst no viņa drēbēm tai pretī.
WwyPPfOOw20_0148.wav|Tātad ir gan savukārt gatavojies uz satikšanos, pat savu naktsmēteli salaistīdams ar smaržām.
WwyPPfOOw20_0149.wav|Redzams, cik arī vīrietis un vēl tāds padzīvojis cilvēks var šādā reizē būt nevīrišķīgi nieķelīgs, klīrīgs un patikšanas kārīgs.
WwyPPfOOw20_0150.wav|Bet viņai par to tikai prieks: tas viss liecina, ka viņš grib tai patikt, tātad viņa ir tam mīļa.
WwyPPfOOw20_0151.wav|Skūpsta viņš to arvien kaislīgāk, kaut ko čukstēdams un šļupstēdams.
WwyPPfOOw20_0152.wav|Pirms viņa nekā nesaprot.
WwyPPfOOw20_0153.wav|Bet tad ieklausās šai čukstu valodā un nu dzird un saprot, ka viņš, kaislībā elsādams, tikko dveš:
WwyPPfOOw20_0154.wav|Mana daļa, mana daļa, mana daiļā daļa!
WwyPPfOOw20_0156.wav|Na, tad nu ir gan liels latviešu tautas draugs, kad pat savā guļamistabā un mīlestības prieku mirkļos savus sirsnīgākos vārdus dveš man ausī latviešu valodā!
WwyPPfOOw20_0157.wav|it izbrīnījusies sevī spriež laimīgā kundzene.
WwyPPfOOw20_0158.wav|Redzams, gadu no gada lauku vientulībā dzīvodams un gandrīz ar zemniekiem vien satikdamies, viņš pats kļuvis tīri zemniecisks.
WwyPPfOOw20_0160.wav|Šāda gluži neparasta izturēšanās tik liecina, kāds manam vīram ir pārspīlēts raksturs un ka viņš, cik tiepīgs un nepiekāpīgs ir naidā, tikpat neapvaldīti sirsnīgs un izkūstoši padevīgs var atkal būt mīlestībā.
WwyPPfOOw20_0161.wav|Jā, tagadējais brīdis gaiši liecina, ka viņa sirdsledus ir sācis kust un ka viss nu būs labi.
WwyPPfOOw20_0162.wav|Atkal dzird durvis lēni, lēni paveramies, un atvirā parādās balts sievietes tēls.
WwyPPfOOw20_0163.wav|Vīrs, viņu kaislīgi un arvien aumaļīgi skūpstīdams, tā aizrāvies, ka nemana no visa tā nekā, bet viņa, skatīdamās uz durvju pusi, redz balto stāvu tūliņ uz durvīm un pēc tam aiz tām dziļajā nakts krēslā atkal pazūdam.
WwyPPfOOw20_0164.wav|Viņa par redzēto nebilst ne vārda, jo, kamēr viņš nav sācis runāt, viņa arī negrib to darīt.
WwyPPfOOw20_0165.wav|Nerūp viņai arī ne drusciņ, kas tas bijis, kas nejauši iemaldījies guļamistabas nepieslēgtajās durvīs.
WwyPPfOOw20_0166.wav|Viņai tagad pavisam cits kas sirdī un prātā: viņas mūža laime nu sāksies.
WwyPPfOOw20_0167.wav|Viņas sirds jau kustin kūst patiesā mīlestībā pret šo savādo vīru, un, kad nu reizē kūst divu siržu ledus, tad vajag sākties viņu starpā īstajam mīlestības pavasarim un laimības ziedonim.
WwyPPfOOw20_0168.wav|Un par visu to patiesais nopelns piekrīt istabenei!
WwyPPfOOw20_0169.wav|Kas to būtu domājis, ka viņas Mīla, šī vienkāršā skuķe, prot atrast tādu gudru padomu?
WwyPPfOOw20_0170.wav|Pieci vai seši gadi par viņu jaunāka un neskolota, vairāk nekā cita neprot kā tik pienācīgi viņu apģērbt un apkopt, bet kas par apdomu un izdomu!
WwyPPfOOw20_0171.wav|Patiesībā viņa kļuvusi par manas laimes un nākotnes nodibinātāju.
WwyPPfOOw20_0172.wav|Bet to es viņai arī nekad neaizmirsīšu un allaž būšu pateicīga.
WwyPPfOOw20_0173.wav|Jau rītu pat tai ko labu uzdāvināšu.
WwyPPfOOw20_0174.wav|Tā viņa sevī nolemj.
WwyPPfOOw20_0175.wav|Atkal viņš to skūpstīdams sauc par savu daļu.
WwyPPfOOw20_0176.wav|Ak, viņa tam labprāt čukstētu pretī, ka viņa tiešām ir ne tikai viņa daļa, bet viņa pilnīgs piederums uz visiem laikiem.
WwyPPfOOw20_0177.wav|Bet gan jau to pateiks.
WwyPPfOOw20_0178.wav|Tagad viņa tik apliek savas abas rokas tam ap kaklu, un nu viņš skūpsta to vēl kaislīgāk, iesēdina pilnīgi sev klēpī, auklē kā mazu meiteni, tad paņem rokās un nes uz gultas pusi.
WwyPPfOOw20_0179.wav|Šai brīdī atskan spalgs un skaļš ārdurvju pulkstenīša šķindiens.
WwyPPfOOw20_0180.wav|Nometis viņu uz dīvāna, kaislīgais pielūdzējs uzšaujas stāvus un tai pašā mirklī ir ar vienu lēcienu pa durvīm ārā.
WwyPPfOOw20_0181.wav|Nu viņa vairs nesaprot nekā.
WwyPPfOOw20_0182.wav|Kāpēc kungam pašam jāskrien ārā no guļamistabas, kad kaut kas pie ārdurvīm šķindina?
WwyPPfOOw20_0183.wav|Vai viņš kaunas, ka ļaudis dabūs zināt viņu bijušu kopā ar jauno sievu?
WwyPPfOOw20_0184.wav|Ak, tad viņš patiesi ir savādnieks, tāds savādnieks, ka viņa nezin vairs, ko par tādu vīru teikt, ko domāt.
WwyPPfOOw20_0185.wav|Viņa paliek mierīgi sēžot uz dīvāna, lai nogaidītu, kas te īsti galu galā notiks.
KQQgppaqOOk_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
KQQgppaqOOk_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
KQQgppaqOOk_0003.wav|Trešā grāmata, četrpadsmitā nodaļa.
KQQgppaqOOk_0004.wav|Miera nodibinātājs.
KQQgppaqOOk_0005.wav|Priedola muižas dzimtkungs tanī vakarā, kad viņa kundzene bija nodomājusi to pārsteigt ar savu apmeklējumu, bija iedomājies iet vēžot.
KQQgppaqOOk_0006.wav|Dienām arī maz kur iziedams uz āru, viņš pa mājām un ar sevi vien bija stipri apnicis.
KQQgppaqOOk_0007.wav|Dzirdot vagari stāstām, ka Leitižā šovasar esot brīnum lieli vēži, viņam bija iešāvies prātā jauko vasaras nakti pavadīt upmalā.
KQQgppaqOOk_0008.wav|Pasaucis vagari ar dārznieku, bija licis tiem aizjūgt darba ratos zirgu, un tad visi trīs, saulei rietot, visā klusumā turpat, no zirgu staļļa priekšas, aizbrauca uz netālo upi, vezdami sev līdz kādu pusduci ķeseļu, uz kurām rāpināt vēžus.
KQQgppaqOOk_0009.wav|Smerdes tiesai bija paņēmuši vagara nošautu vārnu, jo tas, domādams arī iet kādu vakaru vēžot, bija jau priekš dažām dienām to nošāvis un iemetis kūts kaktā, lai tā varētu labi apsmirst un appūt, kādu ēsmu vēži cienī par sevišķu gardumu un tad arī jo labi kāpj uz ķeselēm.
KQQgppaqOOk_0010.wav|Kundzei ar savu istabeni, dzīvojot pils otrā galā, nebija ne jausmas par kunga aizbraukšanu.
KQQgppaqOOk_0011.wav|Sulainis, protams, sava kunga aizbraukšanu gan zināja, jo pats bija ielicis somā pudeli konjaka līdz ar uzkožamiem un iedevis to aizbraucējiem līdz.
KQQgppaqOOk_0012.wav|Zinot kungu aizbraukušu, sulainim uzreiz iešāvās prātā kādas sevišķas domas un slepeni nodomi.
KQQgppaqOOk_0013.wav|Lieta tā, ka jau no agra pavasara, kad muižā bija atnākusi jaunā, skaistā istabene Madaļa, viņš bija metis uz to acis.
KQQgppaqOOk_0014.wav|Jo tālāk, jo arvien vairāk tā viņam bija iepatikusies.
KQQgppaqOOk_0015.wav|Pēc ilgiem pūliņiem, pēc slepenām sarunām divatā, pēc daudziem mīļiem, sirsnīgiem roku spiedieniem un dažādu dāvaniņu pasniegšanas.
KQQgppaqOOk_0016.wav|Viņam beidzot bija izdevies meitu tik tālu pielabināt un viņas prātu tādā mērā locīt uz savu pusi.
KQQgppaqOOk_0017.wav|Ka tā bija solījusies pirmā izdevīgā brīdī atļaut tam kādu stundiņu rimties pie viņas sāniem, pavadot tur šos brītiņus mīlestības laimībā un priekā.
KQQgppaqOOk_0018.wav|Tāds izdevīgs laiks sulainim šķita nu atnācis šovakar, kad kunga nebija mājās.
KQQgppaqOOk_0019.wav|Tagad viņš varēja būt uz visu nakti drošs.
KQQgppaqOOk_0020.wav|Jo, kad kungs nodevies vēžošanas priekiem, tad nebija domājams, ka tas varētu atgriezties atpakaļ agrāk kā tikai nākošā rītā.
KQQgppaqOOk_0021.wav|Izmanīgā prātā viņš nu gribēja šo nakti izlietot saviem mīlestības nolūkiem.
KQQgppaqOOk_0022.wav|Lai neviens nekā nejaustu par viņu slepeno satikšanos, tad sulainis ar gudru ziņu bija pierunājis savu Madaļu, tiklīdz citas meitas būs sagājušas savā istabā uz guļu, iezagties visā klusumā lielkunga guļamistabā, kura atradās pavisam nost no ļaužu istabām, un tur viņu gaidīt.
KQQgppaqOOk_0023.wav|Meita no pirmā gala gan labprāt negribēja to darīt.
KQQgppaqOOk_0024.wav|Tomēr viņš bija pratis tai ieskaidrot, ka citādi satikšanās nav nemaz iespējama, jo, kauču istabenei bija vienai pašai sava istabele, tomēr tā atradās cieši blakus citu meitu kopējai istabai.
KQQgppaqOOk_0025.wav|Un tām droši vien nepaliktu nepamanīts, ja viņas istabā atrastos vēl kāds cilvēks, tamdēļ ka abas istabas šķīra vienu no otras tikai plāna dēļu siena.
KQQgppaqOOk_0026.wav|Pats savā istabelē sulainis nevarēja vest meitu iekšā, tamdēļ ka tai cieši līdzās un tāpat aiz dēļu sienas gulēja pavārs ar namiķi.
KQQgppaqOOk_0027.wav|Visus šādus apstākļus apsvērdama, Madaļa jeb, kā sulainis viņu mēdza dēvēt mīlināmā vārdā, Daļa, būdama gudra un prātīga meita arī mīlestības gaitās, bija tad galu galā nosolījusies ierasties paša lielkunga guļamistabā.
KQQgppaqOOk_0028.wav|Kur patiesi varēja justies droši no katras noklausīšanās, jo nekādai skaudīgai sāncensei, ne arī kādai vienkārši ziņkārīgai dvēselei.
KQQgppaqOOk_0029.wav|Nevarēja taču ne pa sapņiem nākt prātā, ka sulainis ar istabeni savas slepenās satiksmes vietu būtu nolikuši taisni paša cienīgā guļamistabā.
KQQgppaqOOk_0030.wav|Bet tik ātri, kā bija cerējusi un nosolījusies, Madaļa nevarēja savu solījumu izpildīt.
KQQgppaqOOk_0031.wav|Kā nelaimei, citas meitas savā blakus istabā taisni šovakar bija iesākušas nezin par ko gantīgi runāties un čukstēties, tā turēdamās ilgi jo ilgi nomodā.
KQQgppaqOOk_0032.wav|Tā istabene tad arī nevarēja kustēties no savas aizoderes ārā, negribēja, durvis čīkstinādama, vērst uz sevi citu meitu uzmanību.
KQQgppaqOOk_0033.wav|Jo, manīdamas viņu izejam un nenākam vairs atpakaļ, tās uzreiz dabūtu jods zin kādas domas par viņu.
KQQgppaqOOk_0034.wav|Un tad viņai no šīm pļāpīgajām žagatām nebūtu nekur vairs glābiņa.
KQQgppaqOOk_0035.wav|Viņai tamdēļ nācās ilgi gaidīt.
KQQgppaqOOk_0036.wav|Pulksteni saimnieces istabā dzirdēja jau nositam vienu, kad meitas beidzot apklusa, sākdamas cita pēc citas šņākt, un istabene nu varēja celties augšā un tik klusu, cik vien iespējams, zagties no savas aizoderes ārā.
KQQgppaqOOk_0037.wav|Liegi un manīgi, kā kaķe tīkodama ķert peli, viņa uz pirkstu galiem stidzinājās pa gaiteni un tad pa ēdamistabu un citām telpām, līdz nokļuva pie zināmās guļamistabas.
KQQgppaqOOk_0038.wav|Lēni jo lēni vērdama durvis vaļā, viņa palika dažus mirkļus stāvam uz vietas, cerēdama sulaini atveram durvis plašāk un saņemam viņu ar plati atplestām rokām, lai tūliņ to aumaļīgi spiestu sev pie krūts.
KQQgppaqOOk_0039.wav|Brītiņu stāvējusi un nekā nesagaidījusi, viņa pati pavēra durvis plašāk.
KQQgppaqOOk_0040.wav|Neizsakāma bija viņas izbrīnīšanās, ieraugot sulaini apķērušu kādu citu sievieti un to skūpstām ar tādu aizraušanos, ka tas viņu nemaz nepamanīja.
KQQgppaqOOk_0041.wav|Lai gan istabā bija pilnīga vasaras nakts krēsla, tomēr taisni pretim logam sulaiņa tēls bija pietiekami skaidri izšķirams.
KQQgppaqOOk_0042.wav|Klusi pievilkusi durvis atpakaļ, bet ciet netaisīdama, lai viņu nepamanītu, istabene laidās projām mazāk liegi, mazāk uzmanīgi un mazāk bailīgi nekā bija nākusi, bet toties jo ātri un steidzīgi.
KQQgppaqOOk_0043.wav|Laimīgi sasniegusi savu istabeli, viņa iesviedās savā gultā ar tādu smagu un negantu dusmu saviļņojumu, ka visa gulta salocījās, dikti iebrikšķēdamās un vairākkārt nočīkstēdama, it kā sāpīgi iebrēkdamās.
KQQgppaqOOk_0044.wav|Bet citas meitas aiz dēļu starpsienas gan pusmiegā, gan pusnomodā visas iekunkstējās.
KQQgppaqOOk_0045.wav|Savās gaitās piekrāpusies un tā nejauki izmuļķota, viņa pagalam saniknota dusmīgi sevī nošņāca: Neģēlis!
KQQgppaqOOk_0046.wav|Kam gan mani vēl tā labinādams un aicinādams, kad cita jau sarunāta?
KQQgppaqOOk_0047.wav|Vai gribējis mani tik izkaitināt un izjokot jeb domājis ņemties ar divām reizē?
KQQgppaqOOk_0049.wav|Un kas tā tāda varēja būt, ko viņš tur tumsā barona istabā tā gumzīja un gnauzīja uz dīvāna?
KQQgppaqOOk_0050.wav|Kalna meitas vēl nupat naktī visas nogulušas runājās savā istabā, neviena no tām nav dzirdēta izejam.
KQQgppaqOOk_0051.wav|To es labi zinu, tātad ievedis kādu no laidarniecēm vai kādu kalpu meitu un to nu spaida un vantina kā kaķis peli.
KQQgppaqOOk_0054.wav|Tad tāds blēdīgs sulainis vēl tanī pašā dienā kā ripa aizripotu projām!
KQQgppaqOOk_0055.wav|Tā apbēdinātā un apkaitinātā meita dusmojas un niknojas savā vientuļā gultā.
KQQgppaqOOk_0056.wav|Nedod miera tai viltīgais sulainis, kas ar kādu nezināmu mīļāko dzimtkunga guļamistabā patlaban bauda mīlestības laimības un prieka brīžus.
KQQgppaqOOk_0057.wav|Savas biedrenes viņa dzird aiz dēļu sienas mierīgi šņācam saldā miegā, bet viņa guļ kā uz nātrām, un miegs nerādās acīm ne tuvumā.
KQQgppaqOOk_0058.wav|Acis iepletusi, viņa skatās tumsā viņas istabelei nav neviena loga, un tamdēļ tur visu nakti dziļa tumsa, skatās, līdz acis piegurst un gandrīz sāk sāpēt, bet saredzēt nevar nekā.
KQQgppaqOOk_0059.wav|Sulainis, dzirdot savus blakus gulētājus otrā istabā arī ilgi turamies nomodā, tāpat nebija varējis lēti tikt no savas istabeles ārā.
KQQgppaqOOk_0060.wav|Naktssaucēju muižas pagalmā dzirdēja jau nosaucam pusnakts stundu, kad sulainis juta savus kaimiņus iemigušus un varēja nu līst no savas istabeles ārā un doties slepenajās mīlestības gaitās.
KQQgppaqOOk_0061.wav|Iegājis kunga guļamistabā, viņš sev par lielu prieku sakrēslā ieraudzīja meitu jau sēžam un viņu gaidām.
KQQgppaqOOk_0062.wav|Un sēdēja tā nevis kaut kur uz krēsla bet taisni uz dīvāna.
KQQgppaqOOk_0063.wav|Vairāk, nudien, viņš nevarēja vēlēties.
KQQgppaqOOk_0064.wav|Piesteidzies tai klāt un to apkampdams, viņš atrada to tik maigu, mīkstu un mīlīgu, kādu līdz šim nebija varējis ne iedomāties.
KQQgppaqOOk_0065.wav|Va velna, kur vareni uzcirtusies man par godu un prieku!
KQQgppaqOOk_0066.wav|viņš sevī brīnījās.
KQQgppaqOOk_0067.wav|Tāds plāns un smalks drēbes gabals mugurā, kādu tai nekad nebiju manījis; visur, kur vien liek roku klāt, gluži tāpat kā pliku miesu satver.
KQQgppaqOOk_0068.wav|Un kā salējusies ar tādām brīnišķīgām smaržām, kādas nekad nebiju vēl odis!
KQQgppaqOOk_0069.wav|Kur šī, pie joda, tādas cēlusi?
KQQgppaqOOk_0070.wav|Vai varbūt cienīgā mātes nelaiķei atlikušas kur kādas sevišķas pudelītes un šī nu tās atradusi?
KQQgppaqOOk_0071.wav|Ne istabenēm, ne jumpravām tādas smaržas nekad nebiju jutis.
KQQgppaqOOk_0072.wav|Vārdu sakot, daiļā Madaļa viņam šonakt tā patika kā vēl nekad.
KQQgppaqOOk_0073.wav|Nebūt arī nepretojās: nedz grūda viņa rokas nost, nedz sita pa nagiem, kā tā arvien mēdza darīt, kad viņš kļuva pārdrošs un pārāk uzmācās.
KQQgppaqOOk_0074.wav|Arī nerājās un viņu nekaunināja.
KQQgppaqOOk_0075.wav|Tik brīžiem klusi, klusi, tikko dzirdami iesmējās.
KQQgppaqOOk_0076.wav|Šādā negaidītā laimē un priekā viņš tad arī nezināja nekā vairāk ko teikt kā tikai sajūsmināts vienu otru reizi klusi iečukstēties:
KQQgppaqOOk_0077.wav|Mana Daļa, mana Daļa Paņēmis sev klēpī, viņš to auklēja un šūpoja kā mazu meiteni.
KQQgppaqOOk_0078.wav|Neizsakāmas laimības pilns viņš beidzot nesa to uz gultas pusi, gribēdams to ieguldīt paša lielkunga gultā.
KQQgppaqOOk_0079.wav|Gluži pareizi sevī vērodams, ka Madaļa, lai gan katru rītu uzklāj kunga gultu, pati tomēr nekad nebūs uzdrīkstējusies ielikties tur iekšā.
KQQgppaqOOk_0080.wav|Un pamēģināt, cik jauki un patīkami ir gulēt tādā gultā ar smalkiem palagiem, mīkstiem spilveniem un zem zīda apsegiem.
KQQgppaqOOk_0081.wav|Viņš turpretim to jau dažu reizi bija izmēģinājis, ne tikai tāpat iesviezdamies gultā uz vienu otru brīdi, kā pats teica, atstiepdams tur kaulus, bet, kad kungs nebija mājās, dažreiz veselas naktis tur izgulēdamies.
KQQgppaqOOk_0082.wav|No tā viņš šķita tādu pat labumu sev tiekam, kā kad dažreiz dabū labi saēsties no kungu ēdiena vai sadzerties no viņu dzērieniem.
KQQgppaqOOk_0083.wav|Šo nakti viņš nu ar šādu kungu labumu gribēja pacienāt arī savu Daļu, lai tad varētu viņas priekšā palielīties: Na, vai tu jūti arī, kāda mīksta un salda guļa ir lielkunga gultā?
KQQgppaqOOk_0084.wav|Bez manis tu tādā gultā nekad nebūtu tikusi pašai tev nebūtu dūšas likties tur iekšā.
KQQgppaqOOk_0085.wav|Bet man tas nav nekas: es diezin cik naktis jau esmu te izgulējies, tā kā vien gribējis!
KQQgppaqOOk_0086.wav|Šādas lepnas domas domājot, nejauki skaļi pēkšņi ieskanējās ārdurvju zvans.
KQQgppaqOOk_0087.wav|Uzreiz visas viņa lepnās domas un jaukie nodomi izjuka kā nebijuši.
KQQgppaqOOk_0088.wav|Atstājis domāto Daļu ar viņas liktenim, pat neuzsaukdams tai, lai skrien no kunga istabas ārā, gluži pareizi domādams, ka viņa pati no sevis sapratīs to darīt.
KQQgppaqOOk_0089.wav|Viņš, jau sen iedīdīts savās sulaiņa gaitās un lēcienos, devās pa galvu pa kaklu pie ārdurvīm, tikko vēl paspēdams noraut sev no pleciem un pasviest kaut kur pie malas kunga naktsmēteli.
KQQgppaqOOk_0090.wav|Ātri atslēgt durvis un ielaist kungu bez vismazākās gaidīšanas tas bija kļuvis jau kopš gadiem par viņa dzīves svarīgāko uzdevumu, un to viņš arī tagad pildīja ir ar tīri sulainisku ārēju veiklību, ir ar sirsnīgu iekšķīgu dziņu un centību.
KQQgppaqOOk_0091.wav|Kundzene, palikusi viena istabas vidū stāvot, kur domātais vīrs neizprotamā steigā bija to nolicis, pats aizlaizdamies projām ar tādu straujumu, ka mēteļa šētes vien bija novējojušas, nezināja pirmajos acumirkļos, ko domāt, kā būt.
KQQgppaqOOk_0092.wav|Dzirdēdama ārdurvis atslēdzam un nākam kādu iekšā ar klaudzošiem zābakiem, viņa nosēdās turpat pie galda krēslā, kur jau vispirms bija sēdējusi.
KQQgppaqOOk_0093.wav|Tad viņa dzirdēja sava vīra balsi.
KQQgppaqOOk_0095.wav|Tom, nomauc man zābakus.
KQQgppaqOOk_0096.wav|Tātad viņas vīrs laikam tik ienācis no āra.
KQQgppaqOOk_0097.wav|Bet, ja tā, kas tad bijis tas, ar ko viņa bija te skūpstījusies un kas nupat bija kā vējš aizskrējis projām?
KQQgppaqOOk_0098.wav|Nekā viņa nu vairs nesaprata, nevarēja iedomāties, kas ir, kas nav.
KQQgppaqOOk_0099.wav|Bet, lai kā būdams, viņa paliek sēžot, kā sēdējusi, un gaidīs, kas notiks tālāk.
KQQgppaqOOk_0100.wav|Viņa dzird kungu ieejam kādā citā istabā.
KQQgppaqOOk_0101.wav|Tā, pēc Mīlas stāstījuma, laikam ir pārģērbšanās telpa, jo atrodas blakus guļamistabai.
KQQgppaqOOk_0102.wav|Dzird viņa tur divas vīriešu balsis sarunājamies laikam tie ir kungs ar sulaini, pēdējais palīdz pirmajam noģērbties.
KQQgppaqOOk_0103.wav|Bet kur kungs būtu tik vēlu naktī bijis?
KQQgppaqOOk_0104.wav|Un, ja tas bijis kungs, kas nule pārradies mājās, kas tad tas bijis tāds, kas pirmīt te bija pie viņas?
KQQgppaqOOk_0105.wav|Ilgi viņa nedabū par šo neizprotamo mīklu domāt, jo patlaban dzird vienu no runātājiem dodam kungam labu nakti un steidzīgos soļos aizejam projām, bet otru dzird soļojam šurp.
KQQgppaqOOk_0106.wav|Patlaban arī veras durvis vaļā, un tanīs parādās pats kungs, turēdams rokā lukturi ar degošu sveci.
KQQgppaqOOk_0107.wav|Ieraudzījis pie galda sēžam savu kundzi, viņš pārsteigts klusi brīnās, grib tai ko teikt, bet tomēr nesaka nekā.
KQQgppaqOOk_0108.wav|Dažus acumirkļus stingri, pa daļai dusmīgi uz to skatījies, sarauc pieri un tad iet no istabas ārā, durvis aiz sevis ciršus aizcirzdams un atstādams viņu vienu pašu tumšajā istabā.
KQQgppaqOOk_0109.wav|Viņa paliek sēžot, kā sēdējusi, un pūlas kaut ko domāt un izprast, kas te īsti šonakt notiek, bet nevar nekā ne izdomāt, ne izprast.
KQQgppaqOOk_0110.wav|Viņai domas jūk un pietrūkst padoma.
KQQgppaqOOk_0111.wav|Beidzot viņa sēž kā sastingusi, vairs nekā nedomādama.
KQQgppaqOOk_0112.wav|Drīz arī uzaust rīts.
KQQgppaqOOk_0113.wav|Debess rīta pusē, kā pa logu redzams, sārtojas, tātad drīzumā lēks saule.
KQQgppaqOOk_0114.wav|Viņa pieiet tuvāk pie loga un lūkojas pa to ārā.
KQQgppaqOOk_0115.wav|Jā, ārā viss jau tik gaišs, viss tik jauks.
KQQgppaqOOk_0116.wav|Bet te viņa šo nakti pavadījusi kā kādā ļaunā sapnī.
KQQgppaqOOk_0117.wav|Tikai tagad viņa šķiet no tā uzmostamies.
KQQgppaqOOk_0118.wav|Viņai kļūst it kā vieglāk.
KQQgppaqOOk_0119.wav|Viņai ir tā, it kā tiktu vaļā no kāda milzīga zirnekļa bieziem, tumšiem tīkliem, kas bijuši tai apausti un apvīti pār acīm un ap visu galvu.
KQQgppaqOOk_0120.wav|Nu ir laiks bēgt no šī ļaunā sapņa.
KQQgppaqOOk_0121.wav|Jā, ārā no šīs ļaunu tumsas garu apsēstās istabas, projām, projām!
KQQgppaqOOk_0122.wav|Un, gandrīz rikšus skriedama, viņa izskrien no kunga gala un priekšnamam cauri savās istabās iekšā.
KQQgppaqOOk_0123.wav|Mīla rodas viņu gaidām tāpat nenoģērbusies viņa visu nakti sēdējusi turpat kundzenes guļamistabā uz dīvāna.
KQQgppaqOOk_0124.wav|Nu, mana mīļā zelta kundzenīte, mana dārgā Betsi, kā tev klājās šonakt?
KQQgppaqOOk_0125.wav|Ko tu piedzīvoji?
KQQgppaqOOk_0126.wav|Liecies būt tīri uzbudusi.
KQQgppaqOOk_0127.wav|Vai no priekiem vai no bēdām ziņkārīga vaicā istabene, piesteigusies tai klāt un satverdama viņas rokas savās.
KQQgppaqOOk_0128.wav|Tik aukstas rociņas.
KQQgppaqOOk_0129.wav|Tīri kā nākot no lauka.
KQQgppaqOOk_0131.wav|Viņš ir neģēlis, viņš ir necilvēks un velns zin kas, tikai ne cilvēks ar veselu prātu izsaucas kundzene, piespiezdama galvu istabenei pie kamieša un sākdama šņukstēt.
KQQgppaqOOk_0132.wav|Kādus slazdus viņš man bija tur uzstādījis!
KQQgppaqOOk_0133.wav|Jā, nezin kādu cilvēku ieraida pie manis, lai tas mani glāsta un bučo!
KQQgppaqOOk_0134.wav|Ak, man liekas, viņš jau iepriekš būs dabūjis zināt, ka es iešu pie viņa, un tad sarunājis savā vietā ieraidīt guļamistabā pie manis kādu svešinieku.
KQQgppaqOOk_0136.wav|Un kundzene ņemas un izstāsta pēc rindas vien istabenei savus pagājušās nakts piedzīvojumus un tad vaicā tai:
KQQgppaqOOk_0137.wav|Nu saki, Mīla, kā viņa izturēšanos pret mani lai nosauc?
KQQgppaqOOk_0138.wav|Lietu vispusīgi pārdomādamas un pārrunādamas, abas atrod lielkunga izturēšanos tiešām par vislielākā mērā prastu un bezkaunīgu.
KQQgppaqOOk_0139.wav|Tagad saslienas jaunajā kundzēnā viss viņas diženās cilts lepnums un aizvainotas sievietes jūtas.
KQQgppaqOOk_0140.wav|Ak tā viņā izsaucas, taisni nostādamās un lepni paceldama galvu.
KQQgppaqOOk_0142.wav|Viņš domā man spītēt, mani ķircināt un apvainot, lai tā mani pazemotu.
KQQgppaqOOk_0143.wav|Tad viņš gan atradis īsto, ar kuru tā domājas darīties!
KQQgppaqOOk_0144.wav|Lai viņš tik turpina iet pa uzsākto ceļu tālāk!
KQQgppaqOOk_0145.wav|Ar to viņš mani nelocīs, neapbēdinās, neiznīcinās!
KQQgppaqOOk_0146.wav|Mana daba jau pa piecdesmit procentiem pastāv no spītības un nepadošanās.
KQQgppaqOOk_0148.wav|Spītēsimies viens otram.
KQQgppaqOOk_0149.wav|Redzēs, kas vairāk no tā cietīs.
KQQgppaqOOk_0151.wav|Bet redzēsim, kāds labums viņam celsies no tādas spītīgas un šķirtas laulības dzīves.
KQQgppaqOOk_0153.wav|Tas būs viss, un pēc viņa kā pēdējā šī cilts locekļa nāves Tēzenu vapenis tiks tad salauzīts un iemests viņam līdzi kapā.
KQQgppaqOOk_0154.wav|Tā aizies visa Tēzenu cilts iznīcībā un aizmirstībā, un vainīgs pie tam būs vienīgi viņš, šis ērmotais savādnieks ar savu neveselīgo, nevīrišķīgo, negodīgo izturēšanos.
KQQgppaqOOk_0155.wav|Par ko es gan tādu izturēšanos pret sevi esmu pelnījusi?
KQQgppaqOOk_0156.wav|Nekā es neapzinos būt vainīga.
KQQgppaqOOk_0157.wav|Esmu pat pēc visas viņa izturēšanās spērusi pati pirmo soli uz tuvošanos un salabšanu.
KQQgppaqOOk_0158.wav|Bet kā viņš man par to atmaksā?
KQQgppaqOOk_0159.wav|Ar jaunu apvainošanu: ieraidīdams istabā pie manis nezin kādu cilvēku, lai tas mani tur viņa vietā sagaida, skūpsta un mīlē.
KQQgppaqOOk_0161.wav|Kurš vīrs vēl tā izturas pret savu laulātu sievu?
KQQgppaqOOk_0162.wav|Kur tas gan dzirdēts, un par ko?
KQQgppaqOOk_0163.wav|Bet man un manai ciltij no tā nekas nekaitēs: Firksu cilts zied un kuplo piecpadsmit ģimenēs, kas visas dzīvo lielās un bagātās muižās.
KQQgppaqOOk_0164.wav|Bet Tēzenu cilts pēdējais nozarītis ir šis ērmotais, nevīrišķīgais Priedola dzimtkungs.
KQQgppaqOOk_0165.wav|Kā dzīves nespējīgs, pusnokaltis zariņš viņš vēl dēn pie nokaltuša koka stumbra, bet pienāks laiks, kad arī viņš nokaltīs pavisam un nokritīs zemē, un ar to spītniekam un viņa ciltij būs beigas.
KQQgppaqOOk_0166.wav|Redzēsim arī, kā vecajam niedolniekam patiks un ko viņš teiks par dēla šādu posta dzīvi, kad dabūs to zināt.
KQQgppaqOOk_0167.wav|Tā viņa rājās un sirdījās, aizskarta savās sievišķības jūtās un cilvēciskā vienaldzībā.
KQQgppaqOOk_0168.wav|Brīdi klusējusi, it kā atņemdamās vai apdomādamās, viņa iesāka atkal par jaunu:
KQQgppaqOOk_0169.wav|Tādu izturēšanos es tam nekad nepiedošu, bet atspītēšu, cik vien man būs spēkā, un kaitināšu to, kur vien tik varēdama.
KQQgppaqOOk_0170.wav|Šis domā ļaužu acīs likt mani kaunā un apsmieklā, iesūtīdams nezin kādu vīrieti savā vietā guļamistabā.
KQQgppaqOOk_0171.wav|Bet pats tik kritīs smieklā.
KQQgppaqOOk_0173.wav|Ņemsim abas viņu kaitināt.
KQQgppaqOOk_0174.wav|Tu gulēsi manā istabā.
KQQgppaqOOk_0175.wav|Jā, tepat pie manis.
KQQgppaqOOk_0176.wav|Lai saime un ļaudis dabū zināt, ka jaunā cienīgā atstāta gluži viena un, baidīdamās viena pati savās istabās, guldina savu kalponi pie sevis.
KQQgppaqOOk_0177.wav|Dzirdēs, ko tad ļaudis teiks un kā zobosies par savu kungu.
KQQgppaqOOk_0178.wav|Istabene sāka smieties.
KQQgppaqOOk_0179.wav|Bet tad jau viņš var vēl kļūt uz mani greizsirdīgs, un vai tas būs labi viņa vaicāja, smieklus apvaldīdama.
KQQgppaqOOk_0181.wav|Nekas viņam nebūs par daudz.
KQQgppaqOOk_0182.wav|Taisni to es vēlētos.
KQQgppaqOOk_0183.wav|Jau šorīt, kad galda meita blakus istabā noliks man pienu vai kafiju.
KQQgppaqOOk_0184.wav|Es piezvanīšu un iesaukšu viņu te izprasīt, kas būs šodien pusdienā, lai tad viņa redz, ka mēs guļam kopā.
KQQgppaqOOk_0185.wav|Un tu tad apkamp mani un skūpsti, un sauc par savu sievuku, es atkal tevi saukšu par savu vīraku, nu kā meitenes plosīdamās un jokodamās dažreiz mēdz darīt.
KQQgppaqOOk_0186.wav|Vai arī sauc mani pēc mūsu parastās iesaukas par savu Betiku, es atkal tevi par savu Mīļuku.
KQQgppaqOOk_0187.wav|Galda meita to droši vien jau šodien pat pastāstīs otrā galā, un tad arī pats cienīgais to dabūs no sava sulaiņa zināt.
KQQgppaqOOk_0188.wav|Redzēs, kā tad viņam tas patiks.
KQQgppaqOOk_0189.wav|Tikai spītēt, spītēt es tam gribu un kaitināšu to kā prazdama un zinādama!
KQQgppaqOOk_0190.wav|Istabene, kas sākumā bija gardi smējusies par savas kundzenes savādiem nodomiem, drīz kļuva domīga.
KQQgppaqOOk_0191.wav|Nē, mīļā Betsi, tas nebūtu prātīgi tīši visādi cienīgu lielkungu kaitināt.
KQQgppaqOOk_0192.wav|Tas diezin vai ko līdzētu, un es baidos, ka man, ja es tur būšu kā līdzvainīga, neiziet plāni.
KQQgppaqOOk_0193.wav|Tava mammas kundzene mani tamdēļ tik deva līdzi, lai es būtu tev paklausīga apkalpotāja un prātīga padoma devēja, piekodinādama, ka, ja es būšot kur nekrietna, tad vākšot mani atpakaļ mājās un tad tur dabūšot rīkstes, cik tik pelnīts.
KQQgppaqOOk_0194.wav|Redzi, mīļā zelta kundzenīt, no tā man ir bail, un tamdēļ es nekā negribu uzsākt pret cienīgo lielkungu, lai mani neapsūdz taviem vecākiem.
KQQgppaqOOk_0195.wav|Es zinu, ko tas nozīmē rīksti baudīt, un to es nevēlētos.
KQQgppaqOOk_0196.wav|Savā starpā varam jokoties kā gribēdamas, bet cienīgam lielkungam pretī ko darīt to es nedrīkstu.
KQQgppaqOOk_0198.wav|Betsi, tu rīkstes nepazīsti, tev viegli runāt par manu bailību.
KQQgppaqOOk_0199.wav|Bet es zinu, ko runāju.
KQQgppaqOOk_0200.wav|Uz tādu istabenes atbildi kundzenei neradās nekā, ko teikt, un viņa klusēdama domāja un prātoja sevī, kā citādi vislabāk atspītēt savam vīram.
KQQgppaqOOk_0201.wav|Pagājušās nakts dīvainie notikumi bija ne tikai šinī, bet arī otrā galā sacēluši nesaticību un dusmas.
KQQgppaqOOk_0202.wav|Tā, kad sulainis, sastapdams gaitenī istabeni, tiecās satvert tās roku, kaut ko čukstēdams mīlīgā balsī par savu Daļu, tā, dusmīgi atgrūzdama viņa roku, aizskrēja tam garām kā viesuļa grūdiens.
KQQgppaqOOk_0203.wav|Nesaprazdams, kas ir, kas nav, un domādams to priekā un laimībā gražojamies, viņš, otrreiz ar to sastapdamies, apķērās tai abām rokām apkārt un vilka sev klāt, gribēdams skūpstīties.
KQQgppaqOOk_0204.wav|Bet šai brīdī meita tam cirta tādu pliķi pa vaigu, ka viss gaitenis noskanēja, un sulainis atsprāga pa divi soļi no daiļās Daļas nost.
KQQgppaqOOk_0205.wav|Par tādu negaidītu un nekaunīgu savas laipnības atraidījumu arī sulainis savukārt sapīka ne pa jokam un niknās dusmās gudroja, kā istabenei vislabāk atmaksāt par tādu izturēšanos, kaut tikai zinātu, kamdēļ viņa īsti ir tāda.
KQQgppaqOOk_0206.wav|Vēl nupat naktī, gandrīz jau gaismiņai austot, bija tik maiga un mīlīga kā siltā ūdenī samērcēta pirtsslota, bet nu tāda kā nejaukākais kadeģa atžagars.
KQQgppaqOOk_0207.wav|Arī pats lielskungs bija šodien nerunīgs, nelaipns un tik saīdzis, kādu kalna saime to sen nebija redzējusi.
KQQgppaqOOk_0208.wav|Tā nesaticības, nemiera un naida uguns, lai gan nebija izšāvusies liesmās, zem pelniem un plēnēm gruzdēja bez mitēšanās tālāk.
KQQgppaqOOk_0209.wav|Kad kundzene, ilgi nomodā pa gultu vārtījusies un vāļājusies, velti pūlēdamās iemigt, beidzot it kā juta miega mirkli tuvojamies, viņa izdzirda lēni veram durvis.
KQQgppaqOOk_0210.wav|Pametusi turp pusaizmiegtās acis, redzēja Mīlu ienākam ar prāvu baltu bļodu rokās, pilnu lielu sarkanu vēžu.
KQQgppaqOOk_0211.wav|Pieiedama gultai tuvāk, priecīga, it kā vēstīdama ko sevišķu, istabene teica:
KQQgppaqOOk_0214.wav|Tos lielskungs pagājušā naktī pats noķēris.
KQQgppaqOOk_0215.wav|Vēži tā nākuši pie vārnas smerdes, ka varējuši tīri smeišus smelt ar ķeselēm ārā, un ātri vien visas līdzpaņemtās kules bijušas pilnas, kamdēļ drīz bijis jābrauc mājās, nebijis vairs kur likt.
KQQgppaqOOk_0216.wav|Otrā galā tad visi loba un ēd vēžus, ka šņakst vien.
KQQgppaqOOk_0217.wav|Šo bļodu galda meita iestiepa mums.
KQQgppaqOOk_0218.wav|Ir gan milzīgi tēvaiņi.
KQQgppaqOOk_0219.wav|Nolobi vienu man.
KQQgppaqOOk_0220.wav|Bet, āre, pats lielākais palicis neizvārīts.
KQQgppaqOOk_0221.wav|To viņš gals sūta šim galam.
KQQgppaqOOk_0223.wav|Laidīšu, Betsi, to pie tevis gultā, teic istabene, un smiedamās viņa otrā rokā paceļ milzīgu dzīvu vēzi, saņēmusi to ap muguru un tiekdamās likt to gultā zem apsegiem.
KQQgppaqOOk_0224.wav|Kundzene spiegdama un kliegdama raujas augšup uz pagalvi.
KQQgppaqOOk_0225.wav|Nebūtu par ļaunu, mīļā Betsi, kad šis aukstais, melnais ķēburis pielīstu tev klāt un labi iekniebtu.
KQQgppaqOOk_0226.wav|Apdomā, tas ir lielkunga paša pagājušā naktī ķerts un tev dāvāts.
KQQgppaqOOk_0227.wav|Tu saki, viņš man to stāstījis?
KQQgppaqOOk_0228.wav|Jā, uz labu laimi atsaka meita, pati nezinādama, vai otra gala ļaudis runājuši patiesību vai melsuši niekus.
KQQgppaqOOk_0229.wav|Bet, lai šā vai tā, viņa cer ar to pateikt savai kundzenei taču ko patīkamu.
KQQgppaqOOk_0230.wav|Nu, Mīļuk,ja viņš taisa ar mani tādus jokus, tad jādomā, ka patiesībā viņš tik visai mani neienīst.
KQQgppaqOOk_0231.wav|Savādnieks viņš gan ir.
KQQgppaqOOk_0232.wav|Tas ir viss, un tas arī man jāievēro.
KQQgppaqOOk_0233.wav|Ja viņš pret mani grib būt atkal laipns, tad, protams, arī man jābūt laipnai pretī.
KQQgppaqOOk_0234.wav|Un ko lai dara, tāds ir mūsu kārtas sieviešu liktenis.
KQQgppaqOOk_0235.wav|Muižnieku sievām palaikam daudz kas jāizcieš no saviem vīriem.
KQQgppaqOOk_0236.wav|Un šis lielais vēžu ciltstēvs, vai zini, var galu galā varbūt kļūt par īsto miera nodibinātāju mūsu starpā.
KQQgppaqOOk_0239.wav|Es arī saku: šis ir tas īstais miera tēvainis, teica meita, turēdama vēzi kundzenei tik tuvu pret krūtīm, ka tā atkal sāka kliegt un spiegt.
KQQgppaqOOk_0240.wav|Bet kur liksim šo lielo ķēburi?
KQQgppaqOOk_0241.wav|Vajadzēs izvārīt miera mielastam.
KQQgppaqOOk_0242.wav|Nē, Mīla, zini ko, ieliec šo labdarīgo miera dibinātāju ūdenī, lai nenobeidzas.
KQQgppaqOOk_0243.wav|Es izcelšos, iesim abas staigāt un nonesīsim un ielaidīsim atpakaļ upē, lai dzīvo tālāk un vairo savu cilti.
KQQgppaqOOk_0244.wav|Būtu, šķiet, pārlieku bēdīgi, ja vēžu pasaulē tik dižena cilts aizietu ar šo tēvaini bojā.
KQQgppaqOOk_0246.wav|Istabene gāja, meklēja ūdeni un ielaida tanī vēzi, labi neizprazdama, vai kundzenes vārdi bija vientiesībā runāti jeb tikai izsmieklā un zobgalībā par Tēzenu cilti.
W_QQ2JMwJcI_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
W_QQ2JMwJcI_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
W_QQ2JMwJcI_0003.wav|Trešā grāmata, piecpadsmitā nodaļa.
W_QQ2JMwJcI_0004.wav|Mīlestības alga.
W_QQ2JMwJcI_0005.wav|Ievas iesaukšana kungu istabās tanī vakarā, kad dzimtkungs pārbrauca no dēla kāzām, un palikšana tur visu nakti, nebija palikusi nemanīta citiem Niedolu muižas kalna iedzīvotājiem, sevišķi meitām, Ievas darbabiedrenēm.
W_QQ2JMwJcI_0006.wav|Arī dažu citu vakaru dzirdēja iesaucam to iekšā un nevarēja tad vairs sagaidīt iznākam atpakaļ.
W_QQ2JMwJcI_0007.wav|Bet rītos, kad viņas, agrāk uzcēlušās, iegāja kādreiz Ievas istabā, redzēja viņas gultu nesagulētu.
W_QQ2JMwJcI_0008.wav|Tāpat pa dienu, kad kungs bija mājās un citas meitas strādāja katra savu darbu, istabene dažreiz veseliem cēlieniem nebija nekur redzama.
W_QQ2JMwJcI_0009.wav|Visas viegli saprata, ko tas nozīmē.
W_QQ2JMwJcI_0010.wav|Neviena par to nebrīnījās, tādēļ ka tāda dzīve bija dažās muižās parasta parādība.
W_QQ2JMwJcI_0011.wav|īpaši Niedolu muižas ļaudīm tas nebija sen nekas jauns.
W_QQ2JMwJcI_0012.wav|Jauns un it kā brīnums bija šķitis tikai tas, ka tagadējā istabene tik nule bija kļuvusi par kunga drauguleni.
W_QQ2JMwJcI_0013.wav|Visi to jau sen bija gaidījuši.
W_QQ2JMwJcI_0014.wav|Veselu gadu.
W_QQ2JMwJcI_0015.wav|Bet allaž veltīgi: nekad nekā nebija manījuši no kādas draugulības.
W_QQ2JMwJcI_0016.wav|Tagad nu beidzot tāda bija nodibinājusies.
W_QQ2JMwJcI_0017.wav|Neviens par to vairs nešaubījās.
W_QQ2JMwJcI_0018.wav|Tāpat neviens jau veselu gadu nebija ne zinājis, ne tikai manījis, ka cita kāda no muižu vai sētu meitām būtu ar kungu draugā.
W_QQ2JMwJcI_0019.wav|Jo kalna meitas, kā pašas galvoja, zinājās raitas šinī lietā, un ne no zemnieku sētām, ne mazajām muiželēm arī nebija redzēta neviena jauna un skaista sieviete nākam pie kunga.
W_QQ2JMwJcI_0020.wav|Tas bija tas divkāršais brīnums, par ko tagad visi brīnījās, čukstēja un runāja.
W_QQ2JMwJcI_0021.wav|Veselu gadu muižā nodzīvojusi tāda jauna, daiļa un maiga meitene, un lielskungs visu šo laiku nav to aizticis un arī pret citām turējies rāms un godīgs, kāds tas agrāk nekad nebija redzēts.
W_QQ2JMwJcI_0022.wav|Par visu to nu muižas jau tā runīgai un čalīgai saimei bija daudz vairāk ko spriest, vērot un pareģot nekā citām reizēm, kad lielskungs bija pielicis sev kādu jaunu draudzeni.
W_QQ2JMwJcI_0023.wav|Ieva, visas šīs runas un aprunas gan paslepus dzirdēdama, gan arī tikai nojauzdama, jutās divkārt nelaimīga.
W_QQ2JMwJcI_0024.wav|Dažreiz, iznākdama no iekšējām istabām pavardā un redzot meitas, kas visas bija salīdušas kopā, izjūkam katru uz savu pusi un steidzamies savās gaitās, saprata, ka tās runājušas par viņu.
W_QQ2JMwJcI_0025.wav|Citreiz atkal iziedama pagalmā vai parkā, kur atradās divas vai trīs meitas kopā, tās tūliņ apklusa, lai gan nupat bija dzirdējusi tās kaut ko triecam un smejamies.
W_QQ2JMwJcI_0026.wav|Viņa nešaubījās, ka tās par viņu runājušas.
W_QQ2JMwJcI_0027.wav|Bet visvairāk viņa savu tagadējo dzīvi sajuta smagu un apzinājās negodīgu no pavārenes izturēšanās pret viņu.
W_QQ2JMwJcI_0028.wav|Šī sieviete, kas līdz šim bijajutusies par īsto pilntiesīgo noteicēju visā Niedolu muižas kalna saimniecībā un par kādu arī visa saime to uzskatīja, tagad it kā ar vienu rāvienu bija kļuvusi pret viņu nu pavisam citāda.
W_QQ2JMwJcI_0029.wav|Visu laiku viņa pret Ievu bija tāda pati laipna un labprātīga bijusi kā pret visām kalna meitām.
W_QQ2JMwJcI_0030.wav|Bet nu tā viņas priekšā taisni liecās un locījās gandrīz tāpat, kā katrā muižā kalpones to mēdza darīt pašas kundzenes un namamātes priekšā.
W_QQ2JMwJcI_0031.wav|Nerunāja nekur arī viņai pretī, nelika nekā strādāt, pat dzīrās un rūpējās par to, lai citas meitas vēl apkalpotu istabeni.
W_QQ2JMwJcI_0032.wav|Ieva saprata, ka tagadējā saimniece gluži vienkārši viņu bijās.
W_QQ2JMwJcI_0033.wav|Tas viņai bija jo nepatīkami un sāpīgi.
W_QQ2JMwJcI_0034.wav|Viņa tad arī, lai pavāreni vairāk iedrošinātu un tā būtu pret viņu tāda pati kā pret citām meitām, izturējās pret to laipni un mīlīgi, gandrīz pazemīgi, nejaucās nekur viņas darīšanās un visādi dzīrās ar to apieties kā ar savu draudzeni.
W_QQ2JMwJcI_0035.wav|Šaimniece savukārt ar laiku pārliecinājās, ka istabene ir pa vecam tāpat nelaimīga kā agrāk.
W_QQ2JMwJcI_0036.wav|Bieži viņa redzēja to domās nogrimušu skumstam un sērojam, nevis līksmojam un priecājamies, trallojam un dainojam, kā citas meitas to darīja.
W_QQ2JMwJcI_0037.wav|Rītos, kad Ieva bija gulējusi savā istabā, viņa tāpat kā agrāk bieži atrada viņas spilvena stūri saraudātu mitru.
W_QQ2JMwJcI_0038.wav|Zinādama, ka Ieva par savām slepenām bēdām un sirdssāpēm nekādus tuvākus paskaidrojumus nedod, jau dažreiz viņa bija pūlējusies to iztaujāt, bet allaž veltīgi, un, rūpēdamās par šīs daiļās un labās bārenītes labklājību, viņa beigu beigās iedomājās par šo lietu runār ar pašu cienīgo.
W_QQ2JMwJcI_0039.wav|Kādu dienu, kad zināja to darbistabā vienu pašu, viņa arī iegāja pie tā un rūpīga un gādīga izteica tam savus novērojumus par Ievu, kungs, it uzmanīgi uzklausījies pavārenes stāstījumu, pateicās tai, tomēr vairāk nekā nesacīja.
W_QQ2JMwJcI_0040.wav|Bet jau tai pašā dienā viņš iesauca pie sevis istabeni un ņēmās to izvaicāt, kas tai īsti kaitot, kādas bēdas to mocot.
W_QQ2JMwJcI_0041.wav|Kad tā allaž esot skumja un sēra un naktīs savā istabiņā raudot, kā to no saimnieces dabūjis zināt.
W_QQ2JMwJcI_0042.wav|Kurpretim viņš esot ar mieru darīt visu, lai viņa skaistā Ieviņa būtu jautra, priecīga un laimīga.
W_QQ2JMwJcI_0043.wav|Man nekas nekait, man nekā netrūkst, atteica istabene.
W_QQ2JMwJcI_0044.wav|Un, ja es tagad arī vēl kādreiz skumstu un raudu tāpat kā agrāk, tad nevis tāpēc, ka man kā trūktu, bet gan tāpēc, ka man visa ir par daudz, ka es dzīvoju visādā pilnībā.
W_QQ2JMwJcI_0045.wav|Esmu labi paēdusi, skaisti apģērbusies, gandrīz nekas nav jāstrādā, kabatasnaudas arī nekad netrūkst, katram ubadziņam, kas ienāk muižā, varu iedot lielāku artavu, nekā visbagātākie saimnieki, iedami pie dievgalda, spēj dot baznīcas ubagiem.
W_QQ2JMwJcI_0046.wav|Nē, nē, man nekā netrūkst, bet daža meita mani skauž, sievas aprunā, vīrieši nicina.
W_QQ2JMwJcI_0047.wav|Tālab esmu nelaimīga.
W_QQ2JMwJcI_0048.wav|Bet tur neko nevaru darīt.
W_QQ2JMwJcI_0049.wav|Tāds mans liktenis, tāda mana dzīve.
W_QQ2JMwJcI_0050.wav|Neiedomājies, mīļais bērns, visādās veltīgās bēdās.
W_QQ2JMwJcI_0051.wav|Neesmu dzirdējis, ka tevi kāds aprunātu.
W_QQ2JMwJcI_0052.wav|Nevaru arī saprast, kam būtu kāda patikšana to darīt.
W_QQ2JMwJcI_0053.wav|Jā, jūs gan nedabūnat neko dzirdēt, tamdēļ ka visas no jums vairās.
W_QQ2JMwJcI_0054.wav|Bet es zinu, kā ļaudis uz mani skatās un kā citas meitas un sievas mani aprunā, sevišķi meitu mātes, tamdēļ ka viņu meitas neviena nav tikušas par lielkunga mīļāko, un tālab es nu esmu skabarga viņu acīs.
W_QQ2JMwJcI_0055.wav|Nu, lai viņas skauž un dusmojas, tu nekādas aprunas nemeklē un neklausies, tad viss būs labi.
W_QQ2JMwJcI_0056.wav|Es ļaužu tenkas neklausos un meklēt tās patiesi nemeklēju.
W_QQ2JMwJcI_0057.wav|Tomēr dažreiz nākas dzirdēt tās it negaidot un pret pašas gribu.
W_QQ2JMwJcI_0058.wav|Tā vēl pagājušā nedēļā, birzī ogodama, redzu trīs sievas pa taku ejam garām un kaut ko dūšīgi triecam.
W_QQ2JMwJcI_0059.wav|Ieklausos, dzirdu runā par mani, no kā tu saprati, ka tās runāja par tevi, varbūt runāja par kādu citu meitu vai sievu.
W_QQ2JMwJcI_0060.wav|Nē, nē, skaidri dzirdēju triecam par istabeni, tātad par mani, un kādos nekaunīgos vārdos viņas mani sauca!
W_QQ2JMwJcI_0061.wav|Kā tad viņas tevi sauca, par kunga drauguleni?
W_QQ2JMwJcI_0065.wav|Par māsiņu sauca tevi?
W_QQ2JMwJcI_0066.wav|Ir par māsiņu, ir tai rupjā, nejaukā vārdā, kādā sauc visas tās sievietes, kas ir tādas netikles un bezkauņas, kāda es tagad esmu.
W_QQ2JMwJcI_0067.wav|To taču visi zina, ka es tāda esmu, zin muiža, zin viss novads, un arī vēl apkārtējie kaimiņu novadi.
W_QQ2JMwJcI_0068.wav|Un tālab nu aiz muguras mani tā nogāna.
W_QQ2JMwJcI_0069.wav|Man priekšā jau gan visi ir tik laipni un labi.
W_QQ2JMwJcI_0070.wav|Tā arī tās trīs sievas, ko birzī dzirdēju tā par mani gānāmies.
W_QQ2JMwJcI_0071.wav|Pārgājusi mājās, visas trīs atrodu pavarda kaktā mani gaidām.
W_QQ2JMwJcI_0072.wav|Steidzas nu visas man klāt, grib bučot rokas un lūdzas žēlastību un palīdzību esot maizītes aptrūcis, rudzi neesot vēl pļauti.
W_QQ2JMwJcI_0073.wav|Un tu, hm, nu iedevu katrai pa kukulītim.
W_QQ2JMwJcI_0074.wav|Ko tad viņas tur vainīgas, ka es esmu tāda palaidoņa un nogānāma sieviete?
W_QQ2JMwJcI_0075.wav|Jeb vai viņu maizes alkstošie bērniņi kur kā vainīgi, lai es tiem liegtu maizes riecienu?
W_QQ2JMwJcI_0076.wav|Vainīga taču esmu tikai es pati, dzīvodama tādu negoda dzīvi, ka viņu mātes ar pilnu tiesu var mani aprunāt un nejauki nogānīt.
W_QQ2JMwJcI_0077.wav|Pati vien esmu visu pelnījusi.
W_QQ2JMwJcI_0078.wav|Mīļā, daiļā meiten, pati tā sevi nenoliec.
W_QQ2JMwJcI_0079.wav|Ne tev, tādam skaistam putniņam, tāda pārgudra valoda piestāv, ne arī tu pati esi kur kā vainīga.
W_QQ2JMwJcI_0080.wav|Tas vainīgais esmu vienīgi es, tevi pavedinādams un piedabūdams būt par manu mīļāko, teica vecais kungs, nosēdinādams istabeni sev uz ceļiem un noskūpstīdams viņai pār vaigiem ritošās asaras, manis dēļ tu esi kritusi pie ļaudīm aprunā un negodā.
W_QQ2JMwJcI_0081.wav|Bet par to tu esi darījusi lielu un labu darbu: tu esi man atdevusi manu jaunību.
W_QQ2JMwJcI_0082.wav|Pie tevis un ar tevi es jūtos atkal kā jauneklis, un mani pārņēmis tāds dzīves prieks, kādu sen jau vairs nebiju pazinis, lai gan dzīvi nicinājis neesmu nekad.
W_QQ2JMwJcI_0083.wav|Bez tevis manas vecumdienas būtu tagad nepanesamas.
W_QQ2JMwJcI_0084.wav|Apdomā tās bēdas ar manu dēlu.
W_QQ2JMwJcI_0086.wav|Mūsu cilts nākotne likās nodrošināta, bet cik drīz izgaida mans prieks, manas cerības, dabūnot zināt, ka viņa laulības dzīve palikusi tikai uz papīra un ka uz laulības kopdzīvi arī turpmāk nav ne mazāko izredžu.
W_QQ2JMwJcI_0087.wav|Pagalam nelaimīgs es tagad būtu, divkārt nelaimīgāks nekā agrāk, kad es atrastos vientulis šādā irstošā un mirstošā ģimenes dzīvē.
W_QQ2JMwJcI_0088.wav|Tikai tu, Ieviņ, dari manu dzīvi ne vien panesamu, bet arī jauku.
W_QQ2JMwJcI_0089.wav|Manas citādi tik vientulīgās, pelēkās dienas, kas līdzīgas vēlajam rudens laikam, pie tevis un ar tevi pārvērtušās it kā par pavasara dienu rožaino rīta blāzmu.
W_QQ2JMwJcI_0090.wav|Manas citkārt garās, bēdīgās naktis pie tavām krūtīm kļuvušas par paradīziskiem prieku brīžiem.
W_QQ2JMwJcI_0091.wav|Jā, meiten, lai gan es gados un izskatā esmu vecs, bet sirdī un jūtās esmu atkal jauns, tik jauns, kāds jau sen nebiju vairs juties.
W_QQ2JMwJcI_0092.wav|Un tas ir tavs nopelns: atdodama man savu godu, savu nevainību, savu jaunību, tu esi to padarījusi.
W_QQ2JMwJcI_0093.wav|Saki, mīļais, labais bērns, kā lai to tev atlīdzinu?
W_QQ2JMwJcI_0094.wav|Kā lai par visu to tev pateicos?
W_QQ2JMwJcI_0095.wav|Saki, ko tu vēlies no manis, es visu pildīšu, visu darīšu.
W_QQ2JMwJcI_0096.wav|Nekas, cienīgs lielskungs, nav jums man jāatlīdzina, tamdēļ ka viss man jau ir, nekā netrūkst.
W_QQ2JMwJcI_0097.wav|Atkal jau, mana mīļā draudzene, tu runā tā, kā man nepatīk iesaucās barons, istabeni pārtraukdams.
W_QQ2JMwJcI_0098.wav|Vai es neesmu tev teicis, kā tev ar mani jārunā, kad esam divatā vien?
W_QQ2JMwJcI_0099.wav|Ak, man tas tā nevedas, viegli nopūzdamās, sacīja meita.
W_QQ2JMwJcI_0100.wav|Bet, kad nu tā vajag būt, tad arī runāšu arī tā.
W_QQ2JMwJcI_0101.wav|Nu ja, mīļais draugs, gribēju tev teikt, ka man nekā nevajag.
W_QQ2JMwJcI_0102.wav|Bet, ja nu tu it vēlies darīt ko man par prieku un patikšanu, tad man būtu prātā skola mūsu zemnieku bērniem.
W_QQ2JMwJcI_0103.wav|Redzi, mīļais vīriņ...
W_QQ2JMwJcI_0104.wav|Meita nepaguva savu teicienu izteikt, jo kungs to, pa jaunu apķēris, sirsnīgi skūpstīja, visai sajūsmināts iesaukdamies:
W_QQ2JMwJcI_0105.wav|Ai, mana daiļā, mīļā sieviņa, kā es priecājos, dzirdot tevi pirmo reizi saucam mani šinī vārdiņā!
W_QQ2JMwJcI_0106.wav|Līdz šim tu biji to darījusi tikai tad, kad es to tev tieši liku.
W_QQ2JMwJcI_0107.wav|Nu tu pirmo reizi pati no sevis lieto šo vārdu.
W_QQ2JMwJcI_0108.wav|Nuja, mīļais vīriņ, gribēju tev atgādināt, ka tavs radinieks nelaiķis Meldru kungs savā novadā jau sen ierīkojis zemnieku bērniem labu skolu.
W_QQ2JMwJcI_0109.wav|Vai tu nevarētu darīt to arī savā novadā?
W_QQ2JMwJcI_0110.wav|Niedolu novads nav liels, arī Priedola pagasts esot apmēram tāds pats.
W_QQ2JMwJcI_0111.wav|Vai tu nevarētu šiem saviem abiem novadiem dot jel vienu skolu?
W_QQ2JMwJcI_0112.wav|Jeb, ja Priedola novads pieder tavam dēla kungam, vai nevarētu sarunāties ar viņu un tad pa abiem kopā ierīkot skolu, kurā abu novadu bērni varētu mācīties?
W_QQ2JMwJcI_0113.wav|Nu, ko tu saki uz to, kā tev patīk manas domas?
W_QQ2JMwJcI_0114.wav|Tu mani varbūt par to sarāsi un ņemsi ļaunā?
W_QQ2JMwJcI_0115.wav|Varbūt tas arī nemaz nav iespējams.
W_QQ2JMwJcI_0116.wav|Skolas celšana un ierīkošana izmaksātu laikam daudz naudas, un kur tad vēl skolotāja uzturēšana un alga!
W_QQ2JMwJcI_0117.wav|Mana mīļā, gudrā sieva, barons teica, labvēlīgi pasmaidīdams un priecīgs istabenei lūkodamies acīs.
W_QQ2JMwJcI_0118.wav|Nule tik man kļūst saprotams, kālab tu šoreiz bez nekādas skubināšanas no manas puses, pati no sevis vien, sauc mani par savu vīriņu: tu ļoti vēlies gādāt zemniekiem skolu.
W_QQ2JMwJcI_0119.wav|Nu labi, varu teikt, ka tu esi uzminējusi manas domas.
W_QQ2JMwJcI_0120.wav|īres esmu domājis par skolas celšanu sava un Priedola novada ļaudīm.
W_QQ2JMwJcI_0121.wav|Līdz šim neesmu šai lietā gan nekā darījis, tādēļ ka gribu likt iepriekš izmācīt par skolotāju kādu no pašu novada jaunekļiem.
W_QQ2JMwJcI_0122.wav|Biju domājis uz dārznieka puiku.
W_QQ2JMwJcI_0123.wav|Bet tam nu tik desmit vai divpadsmit gadu ilgi vēl būtu jāgaida, līdz tas izaugs un izmācīsies.
W_QQ2JMwJcI_0124.wav|Tas būtu gan, mīļais vīriņ, visai ilgi: daudz bērnu paliktu visus nākošos gadus vēl arvien bez skolas un mācības.
W_QQ2JMwJcI_0125.wav|Tad nu tālab jāizrauga kāds cits, ko likt izmācīt par skolotāju.
W_QQ2JMwJcI_0126.wav|Es domāju, vīriņ, vai nederētu parunāt ar Meldru skolotāju: varbūt tam būtu kāds zināms, kas jau ir izmācījies un tūliņ varētu nākt vietā.
W_QQ2JMwJcI_0127.wav|fJē, mana gudrā, gādīgā sieva.
W_QQ2JMwJcI_0128.wav|Es gribētu skolotāju no pašu ļaudīm: lai arī kāds no mūsu saimnieku dēliem tiek par ko labāku.
W_QQ2JMwJcI_0129.wav|Esmu dzirdējis Audara saimnieka vecāko dēlu daudzinām par lielu grāmatnieku: ir pats saimnieks, ir saimniece man teikuši, viņu dēlam esot ļoti viegla galva un labprāt dotu viņu mācībā, bet nezinot, kur un par ko lai mācās.
W_QQ2JMwJcI_0130.wav|Prasīja man, vai nevarētu nākt muižā mācīties par remesnieku vai mūrnieku, bet muižai tāda jauna amatnieka nav tagad vajadzīgs.
W_QQ2JMwJcI_0131.wav|Es domāju, aizsūtīsim to uz pāris gadiem Irlavā.
W_QQ2JMwJcI_0132.wav|Tas esot jau iesvētīts un, līdz izmācīsies, būs pilna cilvēka kārtā.
W_QQ2JMwJcI_0133.wav|Bet tad tas jādara drīz.
W_QQ2JMwJcI_0134.wav|Pāris gadu jau tā kā tā ir labs laika gabals.
W_QQ2JMwJcI_0135.wav|Labi, darīsim to drīz.
W_QQ2JMwJcI_0136.wav|Jau šodien pat vai nu liec aizjūgt zirgu un aizbrauc Audaros, vai arī aizej kājām un pastāsti saimniekiem, ko mēs ar viņu dēlu gribam darīt.
W_QQ2JMwJcI_0137.wav|Man būs kauns tur tā stāstīt un runāties dzimtkunga vārdā, it kā es būtu kāda cienmāte.
W_QQ2JMwJcI_0138.wav|Nekas nekaitēs.
W_QQ2JMwJcI_0139.wav|Būs labi, tu jau tā esi gudra un sapratīga.
W_QQ2JMwJcI_0140.wav|Es zinu, tu izdarīsi visu pareizi.
W_QQ2JMwJcI_0141.wav|Labi arī būs, ja Audari dabūs zināt, ka tu rūpējies par viņu dēlu un vispār gādājies un gantējies par zemnieku bērnu izskološanu: tad viņi nāks pie ieskata, ka tu neesi vis tikai sava kunga gultas biedrene, bet ka tev rūp arī kas cits un ka tu esi arī viņu labdare.
W_QQ2JMwJcI_0142.wav|Jā, izrunājies jau šodien ar Audariem.
W_QQ2JMwJcI_0143.wav|Ka viņi būs ar mieru, to es zinu.
W_QQ2JMwJcI_0144.wav|Rītu raugi satikties ar Meldru skolotāju.
W_QQ2JMwJcI_0145.wav|Pie tā Audara dēls agrāk gājis skolā, un tas zinās pateikt, vai viņš varētu ar savām tagadējām zināšanām jau šoruden iestāties seminārā.
W_QQ2JMwJcI_0146.wav|Ja vēl nebūtu tik tālu, tad Audariem puika tūliņ jāsūta Meldros pie skolotāja, lai tas to sagatavo, es skolotājam par to samaksāšu.
W_QQ2JMwJcI_0147.wav|Pāris gadu laikā, kamēr Audaru dēls mācīsies Irlavā, mēs ar Priedola kungu uzcelsim skolu, un tad niedolniekiem un priedolniekiem būs pašiem sava skola.
W_QQ2JMwJcI_0148.wav|Un tā būs tev alga par tavu mīlestību, jo citu nekādu algu tu taču nepieņem.
W_QQ2JMwJcI_0149.wav|Istabene saprata, ka šis nu ir tas brīdis, kur viņai uz sirsnīgāko jāpateicas savam draugam, jo bija tas taču solījies izpildīt to viņas vēlēšanos, kura tai pēdējā laikā visvairāk bija gulējusi uz sirds.
W_QQ2JMwJcI_0150.wav|Viņa tad arī neaicināta un neskubināta metās kungam ap kaklu, apkampa viņu, skūpstīja, sauca par savu vīriņu un vēl citādos glaimu vārdos, kurus zināja tam visvairāk patīkam, un tā pateicās ir savā, ir visa novada vārdā.
W_QQ2JMwJcI_0151.wav|Par tādu istabenes sajūsmināšanos vecais Tēzens, spiezdams viņas daiļo, maigi tīksmīgo augumu sev cieši klāt, smējās īstus laimīga fauna smieklus.
W_QQ2JMwJcI_0153.wav|Kad istabene, aizgājusi Audaros, pastāstīja dzimtkunga nodomu par skolas dibināšanu un viņu dēla sūtīšanu seminārā, lai izmācītos par skolotāju.
W_QQ2JMwJcI_0154.wav|Audarene, izcēlusi abas rokas sev pār galvu un sasizdama tās kopā, priecīga iesaucās.
W_QQ2JMwJcI_0155.wav|Mīlā, labā istabene, tu nāc kā pati debesu vēstnese pie mums!
W_QQ2JMwJcI_0156.wav|Tādu prieka vēsti tu mums atnes.
W_QQ2JMwJcI_0157.wav|Tev jāzina, mīļā, baltā, kādas bēdas jau gadiem spiež manu sirdi.
W_QQ2JMwJcI_0158.wav|Redzi, kad mūsu dēls bija triju gadu vecs puisēns, viņam uznāca liela neveselība karstuma liga.
W_QQ2JMwJcI_0159.wav|Gulēja dažas nedēļas, lidinādamies starp dzīvību un nāvi.
W_QQ2JMwJcI_0160.wav|Es tad savā sirdī nosolījos, ja mūsu dēliņš kļūtu atkal vesels un būtu dzīvotājs, audzināt to par īstu Dieva bērnu un redzi, Dievs bija dzirdējis manu svētu solīšanos: puisēns izveseļojās, auga un izauga par labu un mīļu jaunekli.
W_QQ2JMwJcI_0161.wav|Nu jau septiņpadsmit gadu.
W_QQ2JMwJcI_0162.wav|Esmu viņu, cik pati prazdama, mācījusi grāmatā, un galva viņam tik lēta kā citam nevienam: skolā grāmatās un rakstos visur bija pirmais.
W_QQ2JMwJcI_0163.wav|Bet nezināju, nesapratu, ko darīt tālāk kā viņu izaudzināt par Dieva bērnu, baznīcā gan iet ik svētdienas.
W_QQ2JMwJcI_0164.wav|Bet baznīcā gājējs vien nav vēl Dieva kalps, nele vēl Dieva bērns, pati to labi sajēdzu.
W_QQ2JMwJcI_0165.wav|Un, kā to par Dieva kalpu izaudzināt un izskolot, par to mums pašiem nav nejēgas.
W_QQ2JMwJcI_0166.wav|Tālab man bailes dienām un naktīm, ka, ja nepildu savu solījumos, Dievs var mani piemeklēt: vai nu atkal uzsūtīt dēlam kādu grūtu ligu, vai pat mums to pavisam atņemt.
W_QQ2JMwJcI_0167.wav|Bet, kad lielskungs sadomājis likt mūsu dēlu izmācīt par skolotāju, tad tas patiesi būs īsts Dieva bērns un Dieva vārda kalps, jo mācītāji un skolotāji stāv Dievam vistuvāk un ir Viņa īstie bērni.
W_QQ2JMwJcI_0168.wav|Jā, tad nu mūsu dēls būs tas, par ko viņu biju solījusies audzināt: tad būšu savu solījumu pildījusi, un ir mums, ir viņam pašam klāsies joprojām labi.
W_QQ2JMwJcI_0169.wav|Redzi, mīļā istabene, tā man tavs pastāstījums patiesi ir kā vēsts no debesīm.
W_QQ2JMwJcI_0170.wav|Tā izkratījusi savu sirdi, saimniece sūtīja pakaļ saimniekam un dēlam, kas abi līdz ar saimi patlaban strādāja druvā.
W_QQ2JMwJcI_0171.wav|Ieveda istabeni arī klētī un gribēja cienāt, bet, kad tā pateikdamās atraidīja, tad tāpat parunājās.
W_QQ2JMwJcI_0172.wav|Saimniece labprāt vēlējās zināt, kā tagad muižā klājas un vai zinot ko tuvāk par Priedola kungiem.
W_QQ2JMwJcI_0173.wav|Ļaudis runājot, ka turienes lielskungs ar savu cienīgo nemaz nesadzīvojot tā, kā laulātiem ļaudīm pieklātos.
W_QQ2JMwJcI_0174.wav|Vai esot tas patiesi taisnība?
W_QQ2JMwJcI_0175.wav|Kad istabene izvairījās no atbildes uz tādiem jautājumiem, noteikdama, ka par kungu dzīvi kaimiņu muižā nekā tuvāk nezinot.
W_QQ2JMwJcI_0176.wav|Saimniece ņēmās nu pastāstīt, ka kā agrākus laikus dzīvojuši kungi un ļaudis šinīs muižās, pie kam viņa viešņai paskaidroja, ka arī viņa savā jaunībā pāris gadu bijusi Niedolu muižā par istabeni, pēc kam tad ieprecēta Audaros par saimnieci.
W_QQ2JMwJcI_0177.wav|Drīz pārnāca saimnieks ar dēlu no lauka.
W_QQ2JMwJcI_0178.wav|Āre, tas jau ir mūsu dēls, teica saimniece, rādīdama uz jaunekli, kas bija palicis sētā dažus soļus no mātes stāvam un skatāmies uz svešo sievieti.
W_QQ2JMwJcI_0179.wav|Rūdul, nāc nu bučo svešajai krustmātei roku.
W_QQ2JMwJcI_0180.wav|Tā ir mūsu muižas istabene, viņa tev atnesa labu vēsti, skubināja māte dēlu.
W_QQ2JMwJcI_0181.wav|Jauneklis arī nāca tūliņ klāt un tiecās liekties dēvētai krustmātei pie rokas, gan laikam mazāk domādams par labo vēsti, bet vairāk priecādamies par šo jauno, daiļo meitu, ko tagad redzēja pirmo reizi visā tuvumā.
W_QQ2JMwJcI_0182.wav|Gan jau agrāk kādreiz bija to redzējis bet tikai notālēm.
W_QQ2JMwJcI_0183.wav|Roku tai noskūpstīt viņam neizdevās, jo tā tūliņ atkāpās atpakaļ, abas rokas steidzīgi paslēpdama savā villainē.
W_QQ2JMwJcI_0184.wav|Mīļāk nekā viņas roku viņš būtu apķēris un skūpstījis viņu pašu tik skaista tā bija un izskatījās tīri vēl pavisam kā meitene.
W_QQ2JMwJcI_0185.wav|Jauneklis palika stāvot un klusi lūkojoties uz istabeni.
W_QQ2JMwJcI_0186.wav|Šī savukārt arī dzīvi un it kā pārsteigta noskatījās jauneklī.
W_QQ2JMwJcI_0187.wav|Tas neatvairāmi atgādināja veco Niedolu dzimtkungu.
W_QQ2JMwJcI_0188.wav|Seja, acis, matu viļņojums nu viss tāds pats.
W_QQ2JMwJcI_0189.wav|Tikai abu starpā vesels pussimts gadu.
W_QQ2JMwJcI_0190.wav|Citādi viens, kas otrs.
W_QQ2JMwJcI_0191.wav|Viņa bija redzējusi kādu dzimtkunga bildi no jaunības gadiem.
W_QQ2JMwJcI_0192.wav|Tur tas bija tāpat izskatījies.
W_QQ2JMwJcI_0193.wav|Ja arī saimniece nebūtu teikusi, ka agrāk dienējusi muižā, istabene tikpat pazītu jauneklī dzimtkunga dēlu.
W_QQ2JMwJcI_0194.wav|Sarunas Audaros beidzās ar to, ka Rūduls solījās rītu pat aiziet pie Meldru skolotāja, lai tas viņu pārbaudītu un, ja vajadzīgs, gatavotu uz iestāšanos seminārā.
W_QQ2JMwJcI_0195.wav|Audarene, gabaliņu pavadīdama viešņu pa laukiem un pļavām un sajuzdama dziļu pateicību par viņas atnākšanu, pilnīgi atkusa un kļuva vārdos un valodā pavisam vaļsirdīga.
W_QQ2JMwJcI_0196.wav|Tu esi viena no manām pēcnācējām istabenes amatā, un tev laba sirds, viņa teica, laimīgi pasmiedamās, ar tevi varu runāties kā pati ar sevi.
W_QQ2JMwJcI_0197.wav|Tu ievēroji, ka mans vecākais dēls stipri atsities lielkungā?
W_QQ2JMwJcI_0198.wav|Tā likās gan, paklusu atteica istabene.
W_QQ2JMwJcI_0199.wav|Jā, to saka visi.
W_QQ2JMwJcI_0200.wav|Dažām, kas savā laikā bijušas muižā pie istabām, pirmie bērni arī izskatās vairāk vai mazāk pēc lielkunga.
W_QQ2JMwJcI_0201.wav|Bet neviens nav tā padevies viņa pļaukā un visā izskatā un gaitā kā mans Rūduls.
W_QQ2JMwJcI_0203.wav|Es arī pati lielkungu toreiz ļoti mīlēju.
W_QQ2JMwJcI_0204.wav|Tad viņš bija tik nedaudz pāri par četrdesmit gadu un visā augumā un izskatā skaists un brašs.
W_QQ2JMwJcI_0205.wav|Varen viņš man patika.
W_QQ2JMwJcI_0206.wav|Tālab arī mans pirmais laikam tā padevies pēc viņa.
W_QQ2JMwJcI_0207.wav|Es nu gribētu kā ēst, lai no puikas, ko vairāk mīlu par visiem saviem bērniem, dienās iznāktu kas labs: vai nu par ko izmācītos, vai citādi tiktu dzīvē kur augstāk.
W_QQ2JMwJcI_0208.wav|Labi, labi, ka cienīgais atcerējies manu puisēnu, par to domājis un grib arī turpmāk par to rūpēties.
W_QQ2JMwJcI_0209.wav|Paldies arī tev, mīļā, baltā, ka tu no savas puses neesi viņam liegusi, bet pati mums vēl atnesi šo prieka vēsti.
W_QQ2JMwJcI_0210.wav|Es zinu, istabene var mūsu kunga prātu dažreiz locīt ir uz vienu, ir otru pusi.
W_QQ2JMwJcI_0211.wav|Esi tu nu, sirdsmīļā, arī turpmāk manam puisēnam laba un žēlīga.
W_QQ2JMwJcI_0212.wav|Esi viņam tikpat kā otra māte.
W_QQ2JMwJcI_0213.wav|Es lūgšu par tevi Dievu, lai arī tavi draugulības gadi nepaietu tev par tukšu un lai ir tu dienās kļūtu kādās labās mājās par saimnieci un nāktu labklājībā un atkal godā.
W_QQ2JMwJcI_0214.wav|Tā būs tava mīlestības alga.
W_QQ2JMwJcI_0215.wav|Ieva, iedama viena, domāja par visu dzirdēto un redzēto.
W_QQ2JMwJcI_0216.wav|Domāja un pūlējās saprast, ko cilvēki īsti uzskata par godu un labklājību.
W_QQ2JMwJcI_0217.wav|Audarene bija viņai novēlējusi tikt atkal godā.
W_QQ2JMwJcI_0218.wav|Tātad istabenes dzīvi jeb, kā viņa bija sacījusi, amatu uzskata gan vispār par negodu.
W_QQ2JMwJcI_0219.wav|Bet tomēr ar šādu negoda dzīvi cenšas tikt pie labklājības un arī viņai novēl šādu labklājību.
W_QQ2JMwJcI_0221.wav|Vispirms labklājība, tad gods.
W_QQ2JMwJcI_0222.wav|Ar negodu jāiegūst labklājība un tad jāmeklē atkal gods!
W_QQ2JMwJcI_0223.wav|Jā, tāda, liekas, daždien bijusi vecu laiku pieticības gudrība.
W_QQ2JMwJcI_0224.wav|Bagāts, kā grib, nabags, kā var.
W_QQ2JMwJcI_0225.wav|Bagātais var būt vienmēr godīgs, nabags tikai tad, kad ticis pie labklājības, tas ir, kad nav vairs nabags.
H44SsEJlgwM_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
H44SsEJlgwM_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
H44SsEJlgwM_0003.wav|Trešā grāmata, divdesmitā nodaļa.
H44SsEJlgwM_0004.wav|Tumšs notikums.
H44SsEJlgwM_0005.wav|Dažus mēnešus pēc uztraucošā notikuma ar Priedola kunga sazāļošanos siļķu žīds Judelis tīši vai netīši bija pastāstījis Niedolu muižas kalpu sievām, kurām bija atvedis siļķes pārdot, ka pagājušā vasarā Priedola dārznieks pircis no viņa žurku zāles.
H44SsEJlgwM_0006.wav|Šis pastāstījums kļuva zināms vagarenei, tā pastāstīja to ssavam vīram, un tas vēl tanī pašā dienā aiznesa šo vēsti Priedola vagarim un reizē arī pašam kungam, tamdēļ ka Niedolu kungs nebija mājās citādi viņš droši vien vispirms būtu to pavēstījis pašu kungam.
H44SsEJlgwM_0007.wav|Priedola muižā par dārznieku kalpoja jau otru gadu Visvara Mičis, kas dārzniecībā it drīz bija tā iepraties, ka, tiklīdz sirgstošais Niedolu muižas dārznieks izveseļojās, bija varējis uzņemties kaimiņu muižā pastāvīgu dārznieka vietu.
H44SsEJlgwM_0008.wav|Pret viņu nu vērsās stipras aizdomas.
H44SsEJlgwM_0009.wav|Drīz ieradās pa otru reizi izmeklēšanas tiesnesis no apriņķa pilsētas, priecīgi uzņēmīgs un sparīgs, ka noslēpumainajā nozāļošanas mēģinājumā, kurā līdz šim nebija varējis ienest nekādu skaidrību, radušies nu jauni gaismas pavedieni, kas to vedīs varbūt uz īstajām pēdām.
H44SsEJlgwM_0010.wav|Mičis Visvaris, ņemts noklaušināšanā, izskaidroja vispirms, ka žurku zāles no siļķu Judeļa pircis tanī nolūkā, lai iznīdētu žurkas, kas stipri bijušas savairojušās dārza pagrabā, kur tās pagājušā ziemā grauzušas tam kopā sakņu augļu sēkliniekus un arī citas saknes.
H44SsEJlgwM_0011.wav|Kad viņam aizrādīja, ka tādā gadījumā žurku iznīcināšana būtu bijusi vajadzīga ziemā, bet nevis vasarā, kad žurkas visās malās var dabūt barības diezgan.
H44SsEJlgwM_0012.wav|Viņš atbildēja, ka vasarā žurku zāles lietojis arī kurmju iznīcināšanai, kas aplam rakušies pa dārzu, bet atlikumu taupījis nākošai ziemai, ko arī varēja vēl uzrādīt.
H44SsEJlgwM_0013.wav|Šādā viņa divējādā izskaidrojumā tiesas izmeklētājs ieraudzīja zināmu apjukumu, ar kuru viņa aizdomas pret dārznieku vēl pavairojās.
H44SsEJlgwM_0014.wav|Bet svarīgākais pie visa bija tas, ka tas vispār darbojies ar tik stipru nāvīgu indi, nelietodams ne lamatas, ne citus kādus vienkāršākus līdzekļus kurmju un žurku iznīdēšanai.
H44SsEJlgwM_0015.wav|Izmeklēšanas tiesnesim nu stājās priekšā svarīgais uzdevums izpētīt tos iemeslus, kādi dārznieku varētu būt skubinājuši nozāļot Priedola dzimtkungu, kas pie visiem tā bija ieredzēts, izņemot varbūt vienīgi viņa paša sievu.
H44SsEJlgwM_0016.wav|Nevarēja arī nekur saklaušināt nekādas ziņas, kas šā vai tā norādītu uz kādu naidu vai nesaticību starp labo kungu un dārznieku.
H44SsEJlgwM_0017.wav|Šādos apstākļos it neviļus radās izmeklēšanas tiesnesim domas, vai tik te neslēpjas kur kādi mīlestības pavedieni, kādi sakari ar sievietēm: vai nu dārznieks pats būtu iepinies kādos mīlestības valgos, vai viņš nāves zāles apgādājis kādai citai personai, kas lai ar tām rīkotos.
H44SsEJlgwM_0018.wav|Ņēmās nu izmeklētājs Priedola muižas kalna saimi jo smalki un rūpīgi izklaušināt.
H44SsEJlgwM_0019.wav|Ar kādām sievietēm pagājušā vasarā dārznieks manīts visvairāk satiekamies.
H44SsEJlgwM_0020.wav|Vai tas redzēts reizēm arī kungu istabās un kā bijis sevišķi tanī dienā, kad notikusi kunga sasirgšana.
H44SsEJlgwM_0021.wav|Vai viņš tad nav tur redzēts.
H44SsEJlgwM_0022.wav|Atbildes bija ļoti dažādas un lielāko tiesu pavisam nenoteiktas: meitas viņš palaikam saticis gandrīz visas, kā kuru reizi iegadījies, īsti tuvu tomēr laikam nestāvējis nevienai.
H44SsEJlgwM_0023.wav|Bieži arī redzēts ieejam otrā galā, kur lencis kundzenes istabeni Mīlu.
H44SsEJlgwM_0024.wav|Svarīgu atslēgu noslēpumainā notikuma atklāšanai izmeklēšanas tiesnesis šķitās atradis kādas ravētājas liecinājumā.
H44SsEJlgwM_0025.wav|Kura, sadzirdējusi, kādas ziņas meklē, atnāca muižā un pastāstīja, ka viņa pērnvasar.
H44SsEJlgwM_0026.wav|Ravēdama puķu dobes pils priekšā, nejauši piecēlusies stāvus un pa vaļēju logu redzējusi dārznieku sēžam uz gultas malas, bet turpat, viņam blakus, stāvējusi kāda sieviete tāda it kā kundzene.
H44SsEJlgwM_0027.wav|Pievesta pie pils, ravētāja parādīja to logu, pa kuru bija redzējusi to, ko nupat stāstīja.
H44SsEJlgwM_0028.wav|Aiz šī loga patiesi bija atradusies cienīgās guļamistaba.
H44SsEJlgwM_0029.wav|Izmeklēšanas tiesnesim nu šķita, ka lieta zināmā mērā jau noskaidrota.
H44SsEJlgwM_0030.wav|Cienīgā, būdama pastāvīgi vientule, būšot ielaidusies ar dārznieku, kas, lai gan nebija gados vairs jauns, tomēr izskatījās diezgan brašs.
H44SsEJlgwM_0031.wav|Brašāks un glītāks par citiem muižas gājēju kārtas vīriešiem un varēja gan patikt katrai sievietei, sevišķi tad, ja labāks kavalieris nav piesniedzams.
H44SsEJlgwM_0032.wav|Tik viens punkts visā šinī lietā izmeklēšanas tiesnesim bija un palika neskaidrs: ja arī patiesi būtu notikusi tāda sadraudzēšanās, kurai galu galā tomēr grūti nācās ticēt, tad taču palika neizprotams, kamdēļ dārzniekam būtu vajadzējis tiekties pēc lielkunga dzīvības.
H44SsEJlgwM_0033.wav|Viņš taču nestāvēja tādai domātai draudzībai nekur un nekā ceļā, nelikdamies par savu cienīgo un viņas dzīvi pils otrā galā nekā zinām.
H44SsEJlgwM_0034.wav|Neviens apkalpotājs nezināja nekā teikt, ka dzimtkungs būtu kādam ko vaicājis, kā dzīvo cienīgā vai vispār kas otrā galā notiek.
H44SsEJlgwM_0035.wav|Nē, viss otrs gals viņam bija allaž bijis pilnīgi vienaldzīgs.
H44SsEJlgwM_0036.wav|Jeb dārznieks savā vientiesībā bijis iedomājies, ka vēlāk, ja kungs dabū visu zināt, viņam var tomēr klāties plāni, un tamdēļ bailestībā sadomājis nogādāt to labāk pavisam pie malas, lai gan pēc tāda vientiesīša un negudrinieka viņš nebūt neizskatījās.
H44SsEJlgwM_0037.wav|Jeb vai še ir darīšana ar kādu atriebšanās notikumu?
H44SsEJlgwM_0038.wav|Dažreiz sieviete mēdz būt neganta un atriebīga, negribēdama savu apvainotāju atstāt nesodītu.
H44SsEJlgwM_0039.wav|Vai še arī nevarētu būt tāds gadījums?
H44SsEJlgwM_0040.wav|Dažs vīrietis tādā reizē kļuvis par paklausīgu ieroci atriebīgas sievietes rokās.
H44SsEJlgwM_0041.wav|Tādā nolūkā tad arī laikam varēja būt notikusi visa šī citādi grūti iedomājamā sadraudzēšanās.
H44SsEJlgwM_0042.wav|Kāda no kalna kalponēm bija atcerējusies, ka liktenīgajā pēcpusdienā, kad kungiem klāts kafijas galds, tur redzēta otra gala istabene ienākam.
H44SsEJlgwM_0043.wav|Izmeklēšanas tiesnesis šo notikumu ieskatīja par tik svarīgu, ka tūliņ parakstīja rīkojumu par istabenes apcietināšanu un vēl tanī pašā dienā aizsūtīja savu palīgu ar pāris vīriem muižas pajūgā tai pakaļ.
H44SsEJlgwM_0044.wav|Jau trešā dienā izsūtītie bija atpakaļ, un istabenei uz pēdām vajadzēja stāties izmeklētāja priekšā.
H44SsEJlgwM_0045.wav|Bet veiklā un sapratīgā Mīla deva uz visiem jautājumiem tik samanīgas atbildes, ka izmeklētājam stipri sašļuka viņa lieliskās cerības, it kā būtu ticis patiesībai jau visai tuvu uz pēdām, vispirms uz izmeklētāja gudri sadomāto.
H44SsEJlgwM_0046.wav|Un saudzīgi noslēpumainos vārdos izteikto vaicājumu, vai bijis viņai kas zināms par kādu tuvāku sakaru starp cienīgo un dārznieku.
H44SsEJlgwM_0047.wav|Viņa atbildēja ar tik noteiktu un gaišu nee un tik droši skatīdamās vaicātājam acīs, ka tas pats tīri apjuka.
H44SsEJlgwM_0048.wav|Arī visā tālākā nopratināšanā viņa aizstāvēja savu kundzēni tā, ka labāk nevarēja nemaz iedomāties, pie tam vēl lieliski brīnīdamās, kā gan par viņas kundzēni varot vispār tā ko domāt.
H44SsEJlgwM_0049.wav|Kad izmeklētājs, cerēdams viņu pārsteigt, strauji ievaicājās, vai to viņa arī neesot nekad redzējusi, kad dārznieks dažreiz sēdējis cienīgās gultā.
H44SsEJlgwM_0050.wav|Bet cienīgā stāvējusi turpat klāt, vēl uzlikdama tam roku uz kamieša, tad Mīla, skaļi iesmiedamās, atteica:
H44SsEJlgwM_0051.wav|Nē, tā ko nekad neesmu redzējusi un nevarēju arī redzēt, tamdēļ ka tas nekad nav noticis.
H44SsEJlgwM_0052.wav|Bet, ja kāda sieva, kā jūs sakāt, šķietas tā ko redzējusi, tad viņa ir redzējusi aplam.
H44SsEJlgwM_0053.wav|Nevis cienīgā tā bija, kas stāvēja dārzniekam blakus pie gultas, turēdama tam roku uz kamieša.
H44SsEJlgwM_0054.wav|Bet es tā biju, jo dažreiz, kad cienīgā viena gāja pastaigāties, kamēr es uzkopu istabas, dārznieks ienāca pie manis, gan ienesdams puķes, ko nolikt cienīgās guļamistabā, gan arī ar mani parunāties vai pagaloties, jo es viņam patiku.
H44SsEJlgwM_0055.wav|Lai pa logu kāds neieraudzītu, ka viņš ir iekšā pie manis, tad viņš arvien mēdza nosēsties vai nu uz kāda krēsla, vai arī uz kundzenes gultas malas.
H44SsEJlgwM_0056.wav|Tā ka kundzene ar istabeni abas bija tikpat kā pilnīgi vienādu augumu, tad Mīlas liecinājumu, ka nevis cienīgā, bet viņa stāvējusi guļamistabā blakus dārzniekam, nevarēja vis atmest kā vienkāršu izdomājumu.
H44SsEJlgwM_0057.wav|Izvaicāja nu ravētāju sīki jo sīki, kā redzētā sieviete bija ģērbusies: kā kundzene vai kā kalpone?
H44SsEJlgwM_0058.wav|Sieva tikai to atcerējās, ka mugurā tai bijusi melns ar baltu rūtaina jaciņa.
H44SsEJlgwM_0059.wav|Ģīmi neredzējusi, tamdēļ ka tā stāvējusi ar muguru pret logu.
H44SsEJlgwM_0060.wav|Ņēmās nu atkal izvaicāt visas kalna kalpones, ko tās zin teikt par rūtaino blūzi: kam tāda bijusi kundzenei vai istabenei.
H44SsEJlgwM_0061.wav|Gandrīz visas vienbalsīgi liecināja, ka tādu vairākkārt redzējušas cienīgai mugurā.
H44SsEJlgwM_0062.wav|Tā bijusi tīra zīda.
H44SsEJlgwM_0063.wav|Turpretim istabenei Mīlai nebijis nevienas rūtainas blūzes vai jaciņas ne zīda, ne kartūna, ne arī vilnas.
H44SsEJlgwM_0064.wav|Bet arī šāds vienbalsīgs liecinājums Mīlu nebūt nesamulsināja.
H44SsEJlgwM_0065.wav|Jā gan, viņa, it kā drusku nokaunējusies, bet tomēr nemaz nenobīdamās, teica klusākā balsī, nekā līdz šim runājusi.
H44SsEJlgwM_0066.wav|Jā gan, man pašai tādas blūzes nebija.
H44SsEJlgwM_0067.wav|Bet cienīgā lielmāte man kādreiz bija vēlējusi uzvilkt vienu vai otru savu blūzi, kad gājām kopā kur pastaigāties, lai es izskatītos brašāka un čeklāka.
H44SsEJlgwM_0068.wav|Tā iedrošināta, es citreiz darīju to arī bez viņas ziņas un atļaujas.
H44SsEJlgwM_0069.wav|Sevišķi, kad viņa pati bija izgājusi.
H44SsEJlgwM_0070.wav|Un kad bija gaidāms dārznieks ienākam.
H44SsEJlgwM_0071.wav|Zīda jaciņā es jo sevišķi varēju izrādīties tam grezna, maiga un tīkama.
H44SsEJlgwM_0072.wav|Vīriešiem taču nekur citur tā nepatīk pieķert savas rupjās rokas kā pie maigas, zīdā un samtā tērpušās sievietes krūtīm to es zinu ļoti labi.
H44SsEJlgwM_0073.wav|Tātad arī toreiz, kad ravētāja šķita guļamistabā redzam cienīgo lielmāti, viņa redzējusi tikai mani cienīgās rūtainajā zīda jaciņā.
H44SsEJlgwM_0074.wav|Žēl, ka viņa neredzēja, kāds svārks man bija mugurā: varbūt tad būtu zinājusi arī pateikt, ka tas bija zila vai melna samta, jo dažreiz arī tādus uzvilkos.
H44SsEJlgwM_0075.wav|Kad dārznieks bija atkal aizgājis, tad cienīgās drēbes katrreiz mudīgi noģērbu un iekabināju atpakaļ skapī.
H44SsEJlgwM_0076.wav|Arī dārznieks, tiklīdz cienīgo redzēja pa gatuvi vai pagalmu nākam mājup, metās kā zaglis pa mazajām durvīm ārā, dažreiz izlēkdams dārza pusē pat pa logu, jo cienīgās viņš ļoti bijās.
H44SsEJlgwM_0077.wav|Pēc istabenes Mīlas noklaušināšanas izmeklēšanas tiesnesis nogrima dziļās pārdomās.
H44SsEJlgwM_0078.wav|Viņš šķita tik tālu nācis patiesībai tuvāk, ka vainīgais vajag būt meklējams starp trim personām: dārznieku, istabeni Mīlu un pašu cienīgo, bet, kurš īsti no tiem ir vainīgais, jeb vai divi, vai arī visi trīs kopā ir vainīgi, to viņš nevarēja izdomāt.
H44SsEJlgwM_0079.wav|Barons Tēzens bija sazāļots ar arsēniku.
H44SsEJlgwM_0080.wav|Dārznieks šo nāvekli bija pircis, pie sevis turējis un glabājis, nevienam par to agrāk nebilzdams ne vārda.
H44SsEJlgwM_0081.wav|Tātad droši vien viņš to pircis un glabājis kādam noziedzīgam nolūkam.
H44SsEJlgwM_0082.wav|Bet, kas barona kafijas tasē arsēniku iebēris un kamdēļ tas darīts, tas bija un palika noslēpums.
H44SsEJlgwM_0083.wav|Dārznieks pats otra gala istabās nav redzēts gandrīz nekad un zināmajā pavakarē nepavisam ne.
H44SsEJlgwM_0084.wav|Varēja būt to istabene Mīla darījusi.
H44SsEJlgwM_0085.wav|Bet atkal paliek nenoskaidrots svarīgais jautājums kamdēļ viņa to lai būtu darījusi?
H44SsEJlgwM_0086.wav|Bet nebija arī šādām domām nekāda daudzmaz drošāka pieturas punkta, jo kam gan barons dzīvē stāvējis kur kādam ceļā, ka būtu varējusi rasties vajadzība mēģināt to nogādāt pie malas?
H44SsEJlgwM_0087.wav|Pie kalna saimes, kā arī visas muižas ļaudīm un vispār visā savā novadā jaunais Tēzens stāvēja kā labs kungs tādā ieredzē, ka par kaut jebkādiem ļauniem nolūkiem pret viņu no šīs puses nebija nedz ko domāt, nedz ko vērot.
H44SsEJlgwM_0088.wav|Jā, slepkavības mēģinājums bija pastrādāts, viens vainīgais tas bija dārznieks likās tikpat jau kā pienākts, bet nebija nekur nekā saskatāms jebkāds iemesls: kamdēļ un kādā nolūkā dārznieks lai būtu mēģinājis labo dzimtkungu nonāvēt?
H44SsEJlgwM_0089.wav|Vēl atlika gan otrs novirziens.
H44SsEJlgwM_0090.wav|Izmeklētājam še bija prātā kripenreiters Kelpšs fon Špleks.
H44SsEJlgwM_0091.wav|Šis no leišiem uzklīdušais šļahtičs.
H44SsEJlgwM_0092.wav|Kas pāris gadu bija Kursā piekopis plikadīdas barona amatu.
H44SsEJlgwM_0093.wav|Jādīdams kā kripenreiters apkārt pa muižām, kur sastopami labi uzdzīvotāji kungi.
H44SsEJlgwM_0094.wav|Un turspēlēdams ar tiem kārtis uz naudu.
H44SsEJlgwM_0095.wav|Šis klaidonis bija un palika tomēr visiem tikpat kā svešs cilvēks.
H44SsEJlgwM_0096.wav|Par viņa cilti un cēlumu neviens vairāk nekā nezināja kā tik to, ko viņš pats stāstīja.
H44SsEJlgwM_0097.wav|Un stāstījis viņš bija dažādi un nenoteikti tik nenoteikti, ka tagad, kur to labprāt būtu vēlējušies nopratināt.
H44SsEJlgwM_0098.wav|Neviens nezināja, kur to meklēt.
H44SsEJlgwM_0099.wav|Šis nevienam tuvāk pazīstamais kripenreiters kopš liktenīgās pēcpusdienas aizjājiena nebija nekur vairs nedz manīts, nedz tam pēdas sadzenamas.
H44SsEJlgwM_0100.wav|Taisni šī savādā pazušana modināja izmeklētājā ļaunas domas.
H44SsEJlgwM_0101.wav|No ļaudīm viņš bija saklaušinājis, ka Kelpšs fon Špleks pa savas uzturēšanās laiku Priedola muižā piegriezis it kā zināmu vērību mājas kundzei, dažreiz ar to pa dārzu vai parku kopā pastaigādamies un sarunādamies.
H44SsEJlgwM_0102.wav|Kad kundzene, lietum uznākot, steigusies mājās no pastaigāšanās gājiena, tad Kelpšu fon Špleku redzējuši skrienam tai pretī ar lietus nojumīti rokā, bet, kad tā gājusi staigāt jaukā laikā, tad viņš atkal dzīries to apkalpot, turēdams tai saules nojumīti virs galvas.
H44SsEJlgwM_0103.wav|Varētu būt, ka šis blandonīgais plikadīda bija iedomājies sevī, cik patīkami būtu dzīvot par kungu Priedola muižā un kļūt tādai skaistai kundzenei par vīru, kura tagad, kā viņš droši vien bija dabūjis dzirdēt, ir gluži vientule, sava vīra tikpat kā pilnīgi atstāta.
H44SsEJlgwM_0104.wav|Vai nevarēja šim nabaga plikadīdas kavalierim it dabiski rasties domas nogādāt Priedola Tēzenu pie malas, lai tad precētu viņa skaisto un bagāto atraitni?...
H44SsEJlgwM_0105.wav|Tā izmeklēšanas tiesnesis pats sev vaicāja.
H44SsEJlgwM_0106.wav|Kad noziedzīgais mēģinājums nebija izdevies, aizdomīgais kripenreiters nozuda kā žīds pa Miķeļiem un no tā laika vairs ne savas acis te nerāda.
H44SsEJlgwM_0107.wav|Ja to nemocītu ļauna sirdsapziņa un bailes no tiesas un likuma, tad tam patiesi nebūtu bijis nekāda iemesla tā piepeši pazust.
H44SsEJlgwM_0108.wav|Kālab nekur nenozuda Vilands, tik vienīgi viņš vien?
H44SsEJlgwM_0109.wav|Tātad aizdomas, stipras aizdomas pastāvēja pret šo avantūristu klaidoni, gandrīz vēl stiprākas nekā pret dārznieku.
H44SsEJlgwM_0110.wav|Bet, tā kā Kelpšu fon Špleku nevarēja dabūt rokā, tad bija jātur ciet vismaz tas, kas ir jau rokā, jo būtu bijusi kauna lieta, ja tik smaga nozieguma mēģinājumā nevarētu dabūt nevienu, ko vilkt tiesas priekšā.
H44SsEJlgwM_0111.wav|Izmeklētājam radās pat aizdomas, vai tik dārznieks nav varbūt rīkojies saziņā ar kripenreiteru: varbūt no viņa kripenreiters dabūjis nāves zāles un tad pats ar savu roku iebēris tās barona tasē?
H44SsEJlgwM_0112.wav|Vārdu sakot, izmeklētājam tagad šķita, ka šis kripenreiters šādā vai tādā veidā ir arī nozieguma dalībnieks, arī viņš.
H44SsEJlgwM_0113.wav|Šādas viņa domas likās apstiprinām vēl kāds sevišķs apstāklis.
H44SsEJlgwM_0114.wav|Proti, sīkāk salīdzinādams šā kripenreitera abus uzvārdus, Kelpšu un Špleku, viņš bija atradis, ka tas ir viens un tas pats vārds, viens un tas pats, tikai no otra gala lasāms.
H44SsEJlgwM_0115.wav|Kad pirmo uzvārdu Kelpš lasa otrādi, tad iznāk Šplek, bet, kad šo lasa no otra gala, tad atkal iznāk Kelpš.
H44SsEJlgwM_0116.wav|Šāda neparasta rīcība.
H44SsEJlgwM_0117.wav|Lai no viena uzvārda iegūtu divus, izmeklētājam šķita jau kaut kas dīvains, neatļauts.
H44SsEJlgwM_0118.wav|Un varbūt pat noziegums pats par sevi.
H44SsEJlgwM_0119.wav|Ja nu vēl šo divkāršā uzvārda izgudrotāju un nesēju veda sakarā ar tagadējo mīklaino notikumu.
H44SsEJlgwM_0120.wav|Tad nemaz nebija noraidāmas domas, ka viņš tanī nebūtu dalībnieks.
H44SsEJlgwM_0121.wav|Jā, viens vainīgais nu būtu vairāk un varbūt pats galvenais.
H44SsEJlgwM_0122.wav|Bet tas nav sadabūnams, nav pat uzzināms.
H44SsEJlgwM_0123.wav|Tātad neatliek nekas cits kā turēties pie tiem, ko arī var domāt šā vai tā vainīgus un kas jau apcietināti, pie dārznieka un istabenes.
H44SsEJlgwM_0124.wav|Tos tad arī aizveda apriņķa pilsētā un ievietoja cietumā.
H44SsEJlgwM_0125.wav|Pret dārznieku izmeklētājam bija radušās vēl kādas sevišķas blakus domas, daži muižas ļaudis teicās redzējuši, ka garais kripenreiters tā viņi dēvēja Kelpšu fon Špleku.
H44SsEJlgwM_0126.wav|Nevarēdami šo viņa vārdu pienācīgi izrunāt.
H44SsEJlgwM_0127.wav|Esot dažreiz redzēts knakstāmies un kampstāmies arī ap skaisto un ņipro istabeni Mīlu, kad to saticis kur notulš no kundzenes acīm.
H44SsEJlgwM_0128.wav|Vai par šī ciemiņa šādu uzbāzīgu izturēšanos nevarēja kļūt greizsirdīgs un saniknoties dārznieks?
H44SsEJlgwM_0129.wav|Gan ļaudis liecināja, ka viņš galojies ar visām kalna meitām, sevišķu vērību nepiegriezdams laikam nevienai.
H44SsEJlgwM_0130.wav|Bet Mīla pati bija liecinājusi, ka viņa stāvējusi dārzniekam tuvu un viņš to apmeklējis pat cienīgās guļamistabā.
H44SsEJlgwM_0131.wav|Tātad viņam varēja gan rasties greizsirdības niknums uz garo kripenreiteru.
H44SsEJlgwM_0132.wav|Un vai nebija tad gluži dabīgi, ka viņš iedomājās šo ienīsto svešinieku pamielot ar savām žurku zālēm?
H44SsEJlgwM_0133.wav|Atlika tik jautājums: kā viņš to varēja izdarīt?
H44SsEJlgwM_0134.wav|Kungu ēdamistabā viņu neviens nav redzējis.
H44SsEJlgwM_0135.wav|Bet varbūt slepus tomēr iezadzies un, labi nezinādams, kur sēdēs kungs, kur viesi, aiz pārskatīšanās iebēris dzimtkunga tasē nāves zāles, kas bija domātas kripenreiteram?
H44SsEJlgwM_0136.wav|Jeb viņš rīkojies kopīgi ar Mīlu, un šī varbūt bija uzņēmusies iebērt pulveri un arī laikam nebija zinājusi kungu sēdēšanas kārtību pie galda un tā tad iebērusi nepareizā tasē?
H44SsEJlgwM_0137.wav|Katrā ziņā lieta bija ļoti neskaidra.
H44SsEJlgwM_0138.wav|Bet, lai šā vai tā, dārznieks un istabene likās būt katrā ziņā vairāk vai mazāk vainīgi, un tamdēļ tos arī nodeva tiesai.
H44SsEJlgwM_0139.wav|Nākošā pavasari viņus Jelgavā tiesāja.
H44SsEJlgwM_0140.wav|Tiešu pierādījumu pret apsūdzētiem gan trūka, tomēr aizdomas bija stipras.
H44SsEJlgwM_0141.wav|Vienkārt, Priedola barons Tēzens bija sazāļots ar arsēniku un tik stipra veidā, ka sazāļotais, bez šaubām, drīz būtu nomiris, ja uz ātru roku nebūtu izdevies sagādāt ārsta palīdzību.
H44SsEJlgwM_0142.wav|Otrkārt, dārznieks Mičis Visvaris bija ne vien bez muižas ziņas apgādājis arsēniku, bet to arī slepeni turējis un glabājis.
H44SsEJlgwM_0143.wav|Tātad bija pieņemams, ka viņam bijuši ar to kādi ļauni nodomi prātā, kādas domas vēl pastiprināja Judeļa liecība, ka dārznieks to lūdzis un kodinājis nevienam nekā neteikt, ka viņš no tā pircis žurku zāles.
H44SsEJlgwM_0144.wav|Treškārt, nekur citur briesmīgais nāveklis Priedola muižā nebija manīts lietošanā kā tikai paša lielkunga kafijas tasē.
H44SsEJlgwM_0145.wav|Bet, ka dārznieks ar savām slepus pirktajām un rūpīgi glabātajām nāves zālēm patiesi būtu arī nozāļojis kādas žurkas, tur viņam nebija neviena liecinieka, neviena pierādījuma.
H44SsEJlgwM_0146.wav|Visu to ievērojot, tiesa tad arī atzina trīsdesmit deviņus gadus veco dārznieku Miči Visvari vainīgu, ka mēģinājis nonāvēt savu kungu baronu Rūdolfu Tēzenu.
H44SsEJlgwM_0147.wav|Lai gan oēloņi, kamdēļ to gribējis darīt, palika nenoskaidroti.
H44SsEJlgwM_0148.wav|Un notiesāja to uz sešiem gadiem spaidu darbos, bet pēc tam uz nometināšanu Sibīrijā.
H44SsEJlgwM_0149.wav|Istabeni Mīlu Laipstuli pierādījumu trūkuma dēļ attaisnoja.
H44SsEJlgwM_0150.wav|Tomēr sodu ciest notiesātajam nenācās.
H44SsEJlgwM_0151.wav|Vedot to vēlā vakara laikā no tiesas uz cietumu, viņš kādā tumšā šķērsielā vedējiem izmuka, tik žigli aizskriedams un tik ātri un veikli pazuzdams, ka visa meklēšana ir tanī naktī, ir nākošās dienās izrādījās veltīga.
H44SsEJlgwM_0152.wav|Mičis Visvaris bija zudis un pazudis arī turpmāk kā zemē ielīdis vai ūdenī iekritis.
H44SsEJlgwM_0153.wav|Nu visi runāja pilnā pārliecībā, ka viņš patiesi bijis īstais vainīgais.
H44SsEJlgwM_0154.wav|Jo, ja viņš tāds nebūtu, tad tak nebūtu vis bēdzis.
q208ezgXuuw_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
q208ezgXuuw_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
q208ezgXuuw_0003.wav|Trešā grāmata, sešpadsmitā nodaļa.
q208ezgXuuw_0004.wav|Kas zeltu atradis, nerok sudrabu.
q208ezgXuuw_0005.wav|Nākošajā pavasari Niedolu kungs kādu dienu, ieiedams Ievas istabiņā, atrada to nosēdušos pie galdiņa ar lielu atvāztu grāmatu priekšā.
q208ezgXuuw_0006.wav|Acīmredzot viņa bija tanī lasījusi.
q208ezgXuuw_0007.wav|Ieraudzījis meitu noraudājušos un steidzīgi tagad slaukām ar abām rokām sev asaras no vaigiem, viņš piegāja tai klāt.
q208ezgXuuw_0008.wav|Atkal, Ieviņ, tu esi asarās, kamdēļ, kas tev kait viņš vaicāja.
q208ezgXuuw_0009.wav|Vai tevi atkal kāds aprunājis?
q208ezgXuuw_0010.wav|Esi dzirdējusi citas meitas atkal ko stāstām par tevi?
q208ezgXuuw_0011.wav|Nē, neesmu nekā dzirdējusi, neviens nav mani aprunājis.
q208ezgXuuw_0012.wav|Kamdēļ tad raudi uzlikdams roku meitai uz kamieša, viņš vaicāja klusā, sirsnīgā balsī.
q208ezgXuuw_0013.wav|Lai gan blakus istabu zināja tukšu, jo pavāreni redzēja ar citām kalponēm rīkojamies patlaban pagalmā.
q208ezgXuuw_0014.wav|Kur bija iznestas no salona mīkstās mēbeles, no guļamistabām ar pēļiem, spilveniem un apsegiem, kā arī no citām istabām citas lietas, ko kalpones jaukā, saulainā dienā tur putināja, slaucīja un tīrīja, pašas pie tam smiedamās un čalodamas, tā ka skanēja viss pagalms.
q208ezgXuuw_0015.wav|Neviens tevi nav aprunājis atkārtoja barons savu vaicājumu, nesagaidīdams nekādas atbildes.
q208ezgXuuw_0016.wav|Nē, neviens, vismaz es nekā nezinu.
q208ezgXuuw_0017.wav|Kamdēļ tad biji raudājusi?
q208ezgXuuw_0018.wav|Tamdēļ, ka man pašai sevi jāaprunā.
q208ezgXuuw_0019.wav|Es nesaprotu, ko tu domā.
q208ezgXuuw_0020.wav|Meita sāka no jauna raudāt un šņukstēt.
q208ezgXuuw_0021.wav|Nu, Kas ir, bērns, neesi tāda noslēpumaina, runā droši un skaidri, kas tev kait, viņš klusu teica, kā labinādams, glaudīdams meitai galvu un skūpstīdams viņas sārtos vaigus.
q208ezgXuuw_0022.wav|Es neesmu vairs viena, viņa šņukstēdama tikko sadzirdami atčukstēja.
q208ezgXuuw_0023.wav|Barons, vai nu meitas vārdus labi nesadzirdējis, vai arī to nozīmi pareizi nesapratis, acumirklī nenojēdza, par ko tā īsti runā.
q208ezgXuuw_0024.wav|Te viņš, iemezdams skatu atvāztajā grāmatā, redzēja uzšķirtu Grūtu Sievu Lūgšanu.
q208ezgXuuw_0025.wav|Šo lūgšanu Ieva bija lasījusi: tas bija skaidri redzams no tā, ka šī lappuse bija nopilējusi asarām.
q208ezgXuuw_0026.wav|Nu viņš uzreiz saprata to, ko līdz šim bija varbūt tikai neskaidri nojautis.
q208ezgXuuw_0027.wav|Viņš aplika roku šņukstošajai meitai apkārt, vilkdams to sev klāt un ar otru roku glāstīdams tai galvu un vaigus, tā pūlēdamies to nomierināt un iepriecināt.
q208ezgXuuw_0028.wav|Bet viņš nelietoja pie tam tos rupjos vārdus, kādi sastopami bībelē un lūgšanu grāmatās vai kādus lietoja ārsti, kā: grūta sieva, vai atkal uz grūtām kājām, vai par bērnu dabūšanu, dzemdēšanu un tamlīdzīgi.
q208ezgXuuw_0029.wav|Daudz satikdamies ar latviešu sievietēm un bieži būdams ar tām tuvos sakaros, viņš bija dzirdējis, ievērojis un piesavinājies to smalko, pieklājīgi saudzīgo izteiksmes veidu, kādā par šādām lietām runā katra pieklājīga sētu sieva, katra godīga zemnieku meita.
q208ezgXuuw_0030.wav|Tu esi jau tāda viņš vaicāja klusu un mīlīgi, glaudīdams istabenes līdzeni sapītās un ap galvu lielos, apaļos rituļos satītās tumšās matu pīnes, pie tam ar savādu, it kā priecīgu smīnu lūkodamies uz viņas daiļo augumiņu.
q208ezgXuuw_0031.wav|Kad meita, nekā neatteikdama, sāka par jaunu šņukstēt, viņš atkārtoja vaicājumu: Tu esi jau tāda, mana gudrā, labā sieva, ja, sen jau?
q208ezgXuuw_0032.wav|Otru mēnesi.
q208ezgXuuw_0033.wav|Ak, tad tava stundina vēl tālu, nemaz neraudi un nebēdājies jau iepriekš, gan būs viss labi.
q208ezgXuuw_0034.wav|Tu esi allaž un visur tāda gudra, prātīga un godīga.
q208ezgXuuw_0035.wav|Nevajag mani velti daudzināt par to, kas es neesmu.
q208ezgXuuw_0036.wav|Nevis godīga un prātīga negodīga un palaidne es esmu, dzīvodama tādu dzīvi.
q208ezgXuuw_0037.wav|Nenicini un negāni, bērniņ, pati sevi.
q208ezgXuuw_0038.wav|To lai dara citi.
q208ezgXuuw_0039.wav|To jau sen arī dara, dažādas valodas par mani skandinādami.
q208ezgXuuw_0040.wav|Un diezin ko nu vēl teiks, kad dabūs zināt, ka man kāja paslīdējusi.
q208ezgXuuw_0041.wav|Ak, tad jau runās visi, kas vien muti pleš.
q208ezgXuuw_0043.wav|Kur es tāda lai palieku?
q208ezgXuuw_0044.wav|Nu viņa atkal šņukstēja.
q208ezgXuuw_0045.wav|Te, muižā, neviens nekā nerunās.
q208ezgXuuw_0046.wav|Par to es gādāšu.
q208ezgXuuw_0047.wav|Esi pavisam droša un mierīga, noteica barons rimti un pašpaļāvīgi.
q208ezgXuuw_0048.wav|Bet tagad ej un nomazgā acis, lai neizskaties noraudājusies, un uzģērb labākas drēbes iesim drusku pastaigāties pa āru.
q208ezgXuuw_0053.wav|Tad es iziešu papriekš un birzī pagaidīšu, līdz jūs līdz tu iznāksi, lai neredz mūs ejam kopā.
q208ezgXuuw_0054.wav|Nē, iesim kopā un tu nesien vis lakatiņu galvā, bet uzliec mazo platmalīti, ko es tev viņreiz pārvedu no pilsētas.
q208ezgXuuw_0055.wav|Nekad tu to vēl neesi uzlikusi.
q208ezgXuuw_0056.wav|Šodien tev nu tā jāliek galvā to es tā vēlos.
q208ezgXuuw_0057.wav|Ai, vai, taisni šodien man jāiet staigāt ar šo jauno greznumu galvā!
q208ezgXuuw_0058.wav|It kā lai tīši izrādītos jo koša un godīga izsaucās meita brīnīdamās un kā pati sev ko pārmezdama.
q208ezgXuuw_0059.wav|Vai gan arī citas, kas nēsā cepures, ir tādas pat negodnieces kā es un domā savu negodu slēpt zem skaistās cepurītes?
q208ezgXuuw_0060.wav|Veltīgas pūles, neīsts gods izkūst drīz kā balts sniedziņš saulē, un tā vietā paliek kauns un negods kā melna zeme.
q208ezgXuuw_0061.wav|Dzimtkungs ar istabeni izgāja reizē no muižas un, blakus vien soļodami, devās pa taku uz birzi.
q208ezgXuuw_0062.wav|Kalpones, darbodamās pagalmā, nolūkojās tiem pakaļ, gan nekā nerunādamas, bet visai zīmīgi saskatīdamās savā starpā.
q208ezgXuuw_0063.wav|Arī darbinieki, nākdami patlaban no lauka pusdienā, galvas pagrozīdami, ar smīnlgiem skatiem pavadīja aizgājējus, jo pirmo reizi redzēja savu dzimtkungu ejam kopā ar istabeni.
q208ezgXuuw_0064.wav|Tā nebija vis nejauša sagadīšanās, kā daždien darbu gaitās redz notiekam, kad, steidzoties kur pa pagalmu vai sētas takiem, vienam otram no muižas saimes locekļiem daži soļi jāpaiet līdzās dzimtkungam.
q208ezgXuuw_0065.wav|Nē, šoreiz tie abi divi izgāja reizā no mājām un tā nu divatā arī soļoja nezin kurp un kādās gaitās.
q208ezgXuuw_0066.wav|Kad tuvojās jau birzij un nebija vairs jābaidās, ka tie varētu no šejienes ko sadzirdēt, kuknes Orta, piestādamās darbā, teica kādam vīram, kas pēdējais pārnāca no lauka:
q208ezgXuuw_0067.wav|Ans, tu redzēji, kas tur aizgāja?
q208ezgXuuw_0068.wav|Redzēju, redzēju, tas atsaka, savādi pasmiedamies.
q208ezgXuuw_0069.wav|Varens pāris, bet vai tad šai reiz nepaslīdēs kāja, viņam tā līdzi staigājot?
q208ezgXuuw_0070.wav|Nevar zināt, nevar zināt jaucās valodā galdameita.
q208ezgXuuw_0071.wav|Katram cilvēkam sava laime.
q208ezgXuuw_0072.wav|Dažai paslīd kāja nezin kur un kā, bet cita gadskārtu pēc gadskārtas virina stikla durvis un staigā pa vaska grīdu, un tomēr nekait nekas.
q208ezgXuuw_0073.wav|Liekas, mūsu tagadējā istabene ir liela zinātāja un varētāja: viņa vadā veci kā saitītē.
q208ezgXuuw_0074.wav|Kur šie vieni divi tā iedami?
q208ezgXuuw_0075.wav|Man jau jājūdz zirgi un jābrauc viņiem pakaļ, saka kučieris, izvilkdams vieglos divzirgu ratus sētienā.
q208ezgXuuw_0076.wav|Lika braukt taisni vien pa dižceļu, tur es viņus panākšot, un tad sēdīšoties iekšā un braukšot tālāk.
q208ezgXuuw_0077.wav|Diezin, kurp tad brauks?
q208ezgXuuw_0078.wav|Uz kurieni gan lielskungs sadomājis šo vest brīnās atkal Orta.
q208ezgXuuw_0079.wav|Diezin, vai nebrauks pie mācītāja zobojas dārza meita, nākdama pie kalna meitām.
q208ezgXuuw_0080.wav|Nē, Anlīz, tas nevar būt: šodien jau nav sestdiena, šodien neviens nebrauc saukties, smejas Orta, būdama priecīga, ka var tagad labi vilkt gar zobiem istabeni, kuras dzīvi, tāpat kā citas meitas, arī viņa laikam visai apskauž.
q208ezgXuuw_0081.wav|Nu ne, runā kučieris starpā, vezdams zirgus no staļļa ārā.
q208ezgXuuw_0082.wav|Uz mācītāja muižas pusi man nelika braukt, bet pavisam uz otru pusi uz Leitišu.
q208ezgXuuw_0083.wav|Meitu starpā nu sākās jauna spriešana un vērošana ar dažādām zobgalīgām piezīmēm par nezināmo gājienu un braucienu.
q208ezgXuuw_0084.wav|Kad kučieris gājējus bija panācis, tie sēdās pajūgā, un kungs lika braukt kučierim tālāk.
q208ezgXuuw_0085.wav|Pirms brauca pa dižceļu, tad nogriezās uz mazākiem ceļiem.
q208ezgXuuw_0086.wav|Tie bija visai nelīdzeni, tāpēc brauca tikai soļos.
q208ezgXuuw_0087.wav|Jaukā laikā un sēžot vaļējos ratos, bija visapkārt laba, patīkama redzēšana, un dzimtkungs rādīja savai mīļākai visas vietas, kas no ceļa bija saskatāmas un kas bija ievērojamas dabas jaukumu ziņā.
q208ezgXuuw_0088.wav|Beidzot lika zirgus apturēt un uz ceļa gaidīt, līdz viņi nākšot atpakaļ.
q208ezgXuuw_0089.wav|Es tev gribu, Ieviņ, rādīt Leitišas upes jaukos līčus un krastus un pastāstīt, kas te tās aptuvienē zemē ir atrodams, teica barons Tēzens, kāpdams pa augsto upes krastu lejup un vezdams istabeni zem rokas.
q208ezgXuuw_0090.wav|Un viņš tai stāstīja, ka dažās vietās te, tikai padziļi zemē, atrodoties dedzināmās akmeņogles, dažā vietā atkal atrodot okeru, pie tam paskaidrodams savai līdzgājējai, kas okers tāds ir un ko ar to dara.
q208ezgXuuw_0091.wav|Tad Leitiša tek cauri ne tikai jaukam, bet arī savā ziņā bagātam apvidum, piebilda istabene, klausīdamās kunga stāstījumā.
q208ezgXuuw_0092.wav|Tā ir, bet tās piekrastē agrāk atrasta arī tāda manta, kāda nekur citur nav sastopama visā mūsu dzimtenē.
q208ezgXuuw_0093.wav|Kas tā par mantu?
q208ezgXuuw_0094.wav|Drīz nonāksim tanī vietā, un tad pastāstīšu.
q208ezgXuuw_0095.wav|Ilgāku brīdi gājuši gan pa iemītu taku, gan pa upmales līdzenām, tikko ar jaunu, zaļu zāli apzēlušām pļavām, viņi ieraudzīja kādā plašā līdzenumā prāvu un labi augstu atsevišķu, apaļM kalnu.
q208ezgXuuw_0096.wav|Redzi, šo kalnu sauc Sudraba kalnu, sacīja tagad barons.
q208ezgXuuw_0097.wav|Vecos rakstos uzejamas ziņas, ka senāk no tā rakuši sudrabu ārā, kas bijis atrodams dziļi kalna iekšienē.
q208ezgXuuw_0098.wav|Priekš vairāk gadu desmitiem atsūtīti inženieri no galvaspilsētas, lai izpētītu, vai kalnā nav vēl atrodams sudrabs.
q208ezgXuuw_0099.wav|Tie rakuši, meklējuši, pētījuši, bet nekā sevišķa neesot atraduši.
q208ezgXuuw_0100.wav|Vai nu nav diezgan dziļi rakušies kalnā iekšā, vai arī tur visas sudraba āderes jau agrāk uzietas un izsmeltas, to nevar droši zināt pēc tam kalns nav ticis vairāk pārmeklēts.
q208ezgXuuw_0101.wav|Valdības inženieri, dzird, gan izteikušies, ka tur esot atrodamas citas mantas: dzelzsrūda vai arī petrolejas avots, bet visai niecīgā vairumā, tā ka daudz nekā tur nevarētu mantot.
q208ezgXuuw_0102.wav|Tomēr, tomēr vajadzētu kalna iekšieni izmeklēt dziļi un pamatīgi, sevišķi tā sudraba dēļ.
q208ezgXuuw_0103.wav|Kālab kungi un citi cilvēki, kas ir gudri un mācīti un kam vajadzīgā iespēja, to nedara?
q208ezgXuuw_0104.wav|brīnījās istabene.
q208ezgXuuw_0105.wav|Un kas to lai darītu?
q208ezgXuuw_0106.wav|Varmsātes kungs, kura tiesā kalns atrodas, nav ne pats sevišķi mācīts, ne arī turīgs cilvēks, kam būtu naudas diezgan visādiem blakus izdevumiem.
q208ezgXuuw_0107.wav|Lai viņam tik pietiek naudas ikdieniškām vajadzībām.
q208ezgXuuw_0108.wav|Bet kālab to nedara Niedolu lielskungs, tam taču naudas diezgan.
q208ezgXuuw_0109.wav|Niedolu kungs to tālab nedara, ka viņam sudrabs nerūp: kas zeltu atradis, tas sudrabu vairs nerok.
q208ezgXuuw_0110.wav|Kur tad viņš atradis zeltu?
q208ezgXuuw_0111.wav|Prasi, kā vajag, tad pateikšu.
q208ezgXuuw_0112.wav|Es, mīļais vīriņ, gribēju zināt, kur tu esi atradis zeltu, atteica istabene, paklausīgi runādama tā, kā zināja to kungam patīkam.
q208ezgXuuw_0113.wav|Tas zelts, ko esmu atradis, esi tu, mana daiļā zeltenīte, mana mīļā, labā, gudrā sieva!
q208ezgXuuw_0115.wav|priecīgi sajūsmināts, izsaucās barons, istabeni apkampdams un spiezdams sev klāt.
q208ezgXuuw_0117.wav|Mālu pika, vairāk nekas.
q208ezgXuuw_0118.wav|Palaidniece un bezkauņa, kas nav vīžojusi turēt godu.
q208ezgXuuw_0119.wav|Laiks tai būtu lēkt dzelmē, nevis staigāt pa jauko Dieva pasauli!
q208ezgXuuw_0120.wav|Uzspiezdams plaukstu viņai uz mutes, viņš teica:
q208ezgXuuw_0121.wav|Nerājies pati uz sevis, lu nekā neesi vainīga.
q208ezgXuuw_0122.wav|Jā kur ir kāds tavā dzīvē vainīgs, tad es tas esmu vai arī liktenis, kas mūs abus saveda kopā.
q208ezgXuuw_0123.wav|Vai pasaule, kas tevi uzskatīja un daudzināja jau par manu mīļāko, tiklīdz biji te atvesta, tā it kā rādīdama ar savām runām un aprunām mums to ceļu, pa kuru nu beidzot arī ejam gluži kā laulāts pāris, lai gan laulāti neesam.
q208ezgXuuw_0124.wav|Izstaigājušies pa jaukajiem līčiem, saplūkuši pa saulgozainām atkalnēm gaiļa paslavas un citas pirmās pavasara puķes, kā arī salasījušies plūdu laikā upes iznestās smiltis pļavā skaistas, raibas goļiņas.
q208ezgXuuw_0125.wav|Viņi pēc dažām stundām kāpa atpakaļ augstajā krastā un devās uz ceļa pusi, kur kučieri ar aizjūgu redzēja mierīgi gaidām.
q208ezgXuuw_0126.wav|Na, nu esam gan izdzīvojušies kā īsti vaļinieki, viņa iedama bilda pārmetumu pilnā balsī.
q208ezgXuuw_0127.wav|Pašā pavasara karstākā darba laikā, kad lauki arami un sējami, gandrīz veselu dienu atraudami divus zirgus no darba.
q208ezgXuuw_0128.wav|Tie šodien brangi būtu varējuši iet ecēšās; arī kučieris, zirgus pakopis, būtu varējis palīdzēt tīrumā vai dārzā.
q208ezgXuuw_0129.wav|Es pati šodien arī tikpat kā nekā neesmu strādājusi.
q208ezgXuuw_0130.wav|Tā mēs nu turpmāk arvien braukāsim vai staigāsim divatā, nekādu darbu nestrādādami, tik šo to apskatīdamies, parunādamies un viens otram pakavēdami laiku.
q208ezgXuuw_0131.wav|Kālab tā meita brīnīdamās vaicāja.
q208ezgXuuw_0132.wav|Tālab, lai tu daudz nebūtu viena pati.
q208ezgXuuw_0133.wav|Vienatnē tu nododies sērām domām, skumsti un bēdājies.
q208ezgXuuw_0134.wav|Bet tas nedrīkst tā būt.
q208ezgXuuw_0135.wav|Tev jāturas, ja arī nejautrā prātā, tad vismaz bezbēdīgā, mierīgā prātā, lai mūsu bērns būtu lēns un lēnprātīgs un dienās izaugtu par dzīvespriecīgu, patīkamu cilvēku.
q208ezgXuuw_0136.wav|Es justos ļoti nelaimīgs, ja mūsu dēls būtu tāds kā Rūdolfs, kas neprot dzīvot patiesu dzīvi un, spītēdamies ar savu sievu, pats sakropļo tīši savu mūžu.
q208ezgXuuw_0137.wav|Tev, mīļā, tālab tagad nu arvien jābūt labā prātā, pēc iespējas jautrai un priecīgai, lai mūsu dēls būtu tāds pats labdabīgs, patīkams un priecīgs dzīves gājējs, kādi mēs esam paši.
q208ezgXuuw_0138.wav|Vai to jau var zināt, ka būs dēls viņa kā šaubīdamās ievaicājās klusā, tikko sadzirdamā balsī.
q208ezgXuuw_0139.wav|Es vismaz gaidu dēlu, es nevaru iedomāties, ka tādai jaunai, skaistai, veselai un priecīgai klātgulētājai, kāda esi tu, pirmais bērns nebūtu dēls.
q208ezgXuuw_0140.wav|Viņa vairs neteica nekā.
q208ezgXuuw_0141.wav|Galvu nodūrusi, soļoja klusi baronam līdzās, klausīdamās kādu brīdi viņa gudros paskaidrojumos par vecāku, sevišķi mātes, iespaidu uz pēcnācējiem.
q208ezgXuuw_0142.wav|Jā, varēja jau būt viņam taisnība.
q208ezgXuuw_0143.wav|Likās būt labs zinātājs šādās lietās.
q208ezgXuuw_0144.wav|Bija viņam taču visādas grāmatas vācu un franču valodā, kuras dažreiz bija redzējusi to lasām un no kurām viņa nesaprata nekā.
q208ezgXuuw_0145.wav|Bija caur viņa rokām arī daudz sievietes jau gājušas, un laikam visas tās bija dabūjušas no viņa bērnus.
q208ezgXuuw_0146.wav|Iešaujas viņai prātā prasīt tam, vai viņš pats arī zin, cik mīļāko viņam īsti bijušas un cik pavisam viņam varētu būt dēlu un meitu, ja ņemtos tos visus saskaitīt?
q208ezgXuuw_0147.wav|Bet nē, tagad viņa to nedarīs, varbūt kādu citu reizi, kad atkal iesāks ko runāt par tādām lietām.
q208ezgXuuw_0148.wav|Viņa dzirdējusi stāstām, ka turku ķeizaram arī esot pulka sievu un tālab to saucot suņa vārdā par Zultanu, jā, bet vai Niedolu lielkungam arī nav pulka sievu?
q208ezgXuuw_0149.wav|Tikai viņš tās netur visas uzreiz pie sevis, bet ņem un laiž citu pēc citas gandrīz katru gadu sava.
q208ezgXuuw_0150.wav|Gada laiku nu jau sabijusi viņa.
q208ezgXuuw_0151.wav|Redzēs, kas citugad būs viņas pēcnācēja, kad viņai būs pilns klēpis un kad viņu izraidīs no muižas un kaut kur ieprecinās.
q208ezgXuuw_0152.wav|Agrāk, kā dzird stāstām, bijušas viņam, tāpat kā turku sultānam, arī vairākas sievas reizā, gandrīz visas kalna meitas vai pat visas jaunākās sievietes, kādas muižā bijušas sastopamas.
q208ezgXuuw_0153.wav|Nu, uz vecuma dienām, kļuvis gan rāmāks un iztiek tikai ar vienu.
q208ezgXuuw_0154.wav|Pērn, kad viņa te bija pirmo gadu un gan jau vispār skaitījās par barona mīļāko, tomēr nebija vēl tam padevusies, viņš, kā pavārene un citas sievietes teicās novērojušas, izticis pat bez nevienas mīļākās.
q208ezgXuuw_0155.wav|Vai tas bija pilna taisnība, viņa nezināja, bet varbūt gan, arī viņa pati toreiz nekādas draugulenes nebija manījusi ne pašā muižā, ne arī no citurienes nākam un ejam.
q208ezgXuuw_0156.wav|Viņš pats arī bija tai galvojis, ka neviena cita tam vairs nepatīkot tikai viņa, un tālab prāts un jūtas tam ne uz vienu citu vairs nenesoties kā tikai uz viņu.
q208ezgXuuw_0157.wav|Tagad viņš arī tiešām tā turējās.
q208ezgXuuw_0158.wav|Bet redzēs, redzēs, cik ilgi tā būs, kas notiks nākošgad?
q208ezgXuuw_0159.wav|Tagad viņš gan tai galvo, ka nekad viņu neatstāšot un pie citas nevienas vairs neiešot.
q208ezgXuuw_0160.wav|Bet ko tu tādam kungu cilvēkam vari ticēt?
q208ezgXuuw_0161.wav|Grūti iedomāties, ka viņš turēs zemnieku skuķei doto vārdu.
q208ezgXuuw_0162.wav|Un, ja viņš netur savu solījumu, ko viņam par to var darīt?
q208ezgXuuw_0163.wav|Vārdu sakot, visu par sevi pārdomādama, istabene saprot, ka viņa pilnīgi atrodas tagad kunga varā.
q208ezgXuuw_0164.wav|Tomēr darīt tur nekā nevar un tātad viņai mierīgi jāpadodas savam liktenim.
q208ezgXuuw_0165.wav|Ilgāk viņa nedabū šīs savas nākotnes domas domāt, jo patlaban, sasnieguši ekipāžu, sēstas tanī iekšā un lēnā gaitā laiž mājup.
q208ezgXuuw_0166.wav|Pie kam lielskungs tai rāda apkārtnē redzamās muižas un muiželes, kā arī zemnieku sētas.
q208ezgXuuw_0167.wav|Par dažu no tām šo to pastāstīdams tuvāk, jo viņš, tanī apvidū augdams un nodzīvodams mūža lielāko daļu turpat uz vietas, pazīst ir turienes kungus, ir zemniekus un pārzin viņu dzīvi.
q208ezgXuuw_0168.wav|Mājās viņi pārbrauca pavakarē, kad ļaudis gāja ārā no palaunaga.
q208ezgXuuw_0169.wav|Bija jauns pārsteigums, redzot istabeni sēžam lielkungam blakus, bet viņš tai savu roku bija aplicis ap vidu gluži tā, it kā brauktu ar savu cienīgo.
q208ezgXuuw_0170.wav|Istabene sēdēja, drusku saliekusies, acis kā kaunēdamās nolaidusi uz zemi un nekur nelūkodamās.
q208ezgXuuw_0171.wav|Toties visi, kam šinī brīdī gadījās būt muižas pagalmā, lūkojās uz viņu.
q208ezgXuuw_0172.wav|Ratiem apstājoties pie lievenēm, barons, izkāpis pats papriekš, izkāpināja istabeni un tad, paņēmis to zem rokas, veda namā.
q208ezgXuuw_0173.wav|Tā dzimtkungs nav redzēts ne pret vienu istabeni izturamies, čukstēja vecākās meitas savā starpā, kas ilgākus gadus bija muižā dzīvojušas.
q208ezgXuuw_0174.wav|Nolicis priekšnamā virsdrēbes, barons gāja savā darbistabā, ievezdams līdzi tur istabeni un likdams pasaukt pavāreni.
q208ezgXuuw_0175.wav|Mīļā Anna, viņš teica, nosēzdamies pie rakstāmgalda un pagriezdamies pret pavāreni.
q208ezgXuuw_0176.wav|Tu man ilgi un labi esi kalpojusi.
q208ezgXuuw_0177.wav|Par to tev mans lielais paldies, un tu varēsi te dzīvot līdz mūža beigām.
q208ezgXuuw_0178.wav|Bet saimniece turpmāk būs nu Ieviņa.
q208ezgXuuw_0179.wav|Visu saimniecību tu nodod viņai, visu viņai parādi, viņu pamāci: viņa būs nu visur tā noteicēja un zinātāja, tu tikai viņai palīdzēsi.
q208ezgXuuw_0180.wav|Un viņš nolika uz galda stūra tai priekšā papīra naudas gabalu.
q208ezgXuuw_0181.wav|Kad pavārene, naudu saņēmusi un pateikusies, gribēja iet jau no istabas ārā, barons atturēja vēl to atpakaļ, teikdams:
q208ezgXuuw_0182.wav|Anna, man vēl kas sakāms.
q208ezgXuuw_0183.wav|Ieviņa turpmāk vairs negulēs kā līdz šim savā mazajā istabiņā.
q208ezgXuuw_0184.wav|Šarīko jau šovakar kārtībā nelaiķes lielmātes guļamistabu, tur gulēs jaunā saimniece.
q208ezgXuuw_0185.wav|Un tu, Ieviņ, ej pati līdzi, un dariet visu, kā vajadzīgs.
q208ezgXuuw_0186.wav|Kad abas sievietes bija iegājušas līdz šim nelietotajā guļamistabā.
q208ezgXuuw_0187.wav|Un skatījās un vēroja, kā grezno gultu uzklāt par jaunu, pavārene, it kā ko atcerēdamās, steidzīgi izņēma no sava priekšauta aizjostes veselu bunti spožu, skanīgu atslēgu un sniedza to istabenei, teikdama.
q208ezgXuuw_0188.wav|Ieviņ, āre še būs atslēgas, visas kopā.
q208ezgXuuw_0189.wav|Es parādīšu, kas ar kuru slēdzams, un novēlu tev daudz, daudz laimes...
q208ezgXuuw_0190.wav|Paturiet atslēgas vēl mierīgi pie sevis, pavāreni pārtraukdama, teica istabene.
q208ezgXuuw_0191.wav|Gan jau ar laiku atdosit un parādīsit visu, kas darāms.
q208ezgXuuw_0192.wav|Jūs man līdz šim bijusi tikpat kā īsta māte.
q208ezgXuuw_0193.wav|Esiet arī uz priekšu tāda.
q208ezgXuuw_0194.wav|Tik laimes man nekādas nevēliet.
q208ezgXuuw_0195.wav|Es neesmu vis laimīga, bet nelaimīga.
q208ezgXuuw_0196.wav|Un, pavāreni apķērusi, viņa skūpstīja tai abus vaigus, gribēja skūpstīt arī roku, bet pavārene nelaidās, savukārt apkampdama un bučodama istabeni un steidzīgi runādama:
q208ezgXuuw_0197.wav|Kā ne, kā ne, bērns?
q208ezgXuuw_0198.wav|Tu tak vari būt laimīga, patiesi laimīga: tagad tu būsi pāri mums visām.
q208ezgXuuw_0199.wav|Apdomā, neviena istabene nav še vēl piedzīvojusi tādu vaļu un varu kā tu.
q208ezgXuuw_0200.wav|Tu būsi kā pati cienīgā.
q208ezgXuuw_0201.wav|Abas sievietes sāka raudāt.
q208ezgXuuw_0202.wav|Pavārene, pati nezinādama, kamdēļ īsti.
q208ezgXuuw_0203.wav|Istabene gan zināja, kas viņai spieda sirdi, bet, nevarēdama nevienam savu sirdi izkratīt.
q208ezgXuuw_0204.wav|Viņa domājās laikam savas bēdas mazināt, dodama asarām vaļu.
q208ezgXuuw_0205.wav|Un ļaudama tām bagātīgi tecēt uz pavārenes pilno, tuklo vaigu.
q208ezgXuuw_0206.wav|Pie kura tā bija cieši piespiedusi savas acis, it kā kaunēdamās un slēpdamās no citu cilvēku skatiem, lai gan istabā bez viņām pašām cita neviena nebija.
q208ezgXuuw_0207.wav|Kad Ieva otrā rītā izgāja kuknē dzert pēc paraduma savu tasi piena brokastī, pavārene tai pateica, ka viņai jāiet ēdamistabā turēt brokasti kopā ar lielkungu, tā viņš pats noteicis.
q208ezgXuuw_0208.wav|Tikai tad kad viņam būšot viesi, tad viņa pa vecam ēdīšot kopā ar citu kalna saimi.
q208ezgXuuw_0209.wav|Paturējusi azaidu, istabene gāja lielkunga istabā, gribēdama to uzkopt, bet atrada šo darbu jau padarītu.
q208ezgXuuw_0210.wav|Nu viņa devās savā istabā tur tas pats.
q208ezgXuuw_0211.wav|Tātad viņa nebija vairs apkalpotāja, bet viņu pašu apkalpoja.
q208ezgXuuw_0212.wav|Viņa juta sev vaigus kaunā degam.
q208ezgXuuw_0213.wav|Viņa nav vairs līdzīga citām meitām, un visas nu skaidri zina, kas viņa te ir!
q208ezgXuuw_0214.wav|Viņa aizspieda acis abām plaukstām.
q208ezgXuuw_0215.wav|Viņai uznāca tādas jūtas, ka pati varētu iespļaut sev acīs.
q208ezgXuuw_0216.wav|Citas meitas, kā arī vēlāk pagalmā muižas sievas, deva viņai šodien labrītu, godāja daža sveicinādama arī par saimnieci.
q208ezgXuuw_0217.wav|Tātad visa muiža zināja viņas negodu.
q208ezgXuuw_0218.wav|Smieties gan neviena nesmējās.
q208ezgXuuw_0219.wav|Neredzēja arī sievietes nekur galvas saduram kopā un kaut ko čukstam.
q208ezgXuuw_0220.wav|Taisni otrādi: visas viņas gaja un kustējās mudīgi, kā steigdamās katra savā darba gaitā, kad viņa bija tām daudzmaz kur tuvumā.
q208ezgXuuw_0221.wav|Viņa noprata, ka visas viņu it kā bijās, ieraudzīdamas viņā ne vairs sev vairāk vai mazāk līdzīgo istabeni, bet taisni savu virsnieci.
q208ezgXuuw_0222.wav|Jā, lielskungs bija turējis vārdu: neviena par viņu atklāti nekur nekā nerunāja.
q208ezgXuuw_0223.wav|Bija pieticis, ka viņš bija ar to kopā staigājis un pavizinājies un bija to visiem redzot pie rokas ievedis namā.
q208ezgXuuw_0224.wav|Kad nu dzirdēja viņu vēl ieceltu par saimnieci, tad mēles uz aprunāšanu un izsmiešanu bija uzreiz visām kā piesietas.
q208ezgXuuw_0225.wav|Ko aprunātājas un zobgales darīja klusumā un pašas savā starpā vien, tā bija, protams, cita lieta.
q208ezgXuuw_0226.wav|Bet par to viņa nu jutās droša, ka viņas ausīs nekas vairs neskanēs.
q208ezgXuuw_0227.wav|Pārdomājot savu tagadējo jauno dzīvi, viņai nevilšus šāvās prātā kāds skats, ko pērn bija redzējusi vistu kūtī.
q208ezgXuuw_0228.wav|Tur bija pielaista pie citām vistām kāda jauna, sveša vistiņa, gandrīz vēl cālis.
q208ezgXuuw_0229.wav|Citas to pagalam neieredzēja un knāba.
q208ezgXuuw_0230.wav|Tad īstais vistu kungs un valdnieks, diženais gailis, bija ņēmies šo vistiņu aizsargāt.
q208ezgXuuw_0231.wav|Nostādamies tai tuvumā priekšā, tā ka knābējas lai netiktu tai klāt, noliecis savu lepno galvu uz zemi, jaunajai cālītei tuvu, it kā šķistu redzam viņā sev līdzīgu, ar ko var sadurt galvas kopā un padudināties.
q208ezgXuuw_0232.wav|It nobijusies stāvēja mazā vistiņa varenajam savas cilts valdniekam tik tuvā tuvumā, kam bija tāds liels, līks knābis, tāda kupla un gara, sarkana bārda un ar tādām lieliski garām, zili un zaļi mirdzošām un zvērojošām spalvām pušķots grezns mētelis.
q208ezgXuuw_0233.wav|Citas vistas, galvas izcēlušas un kaklus izstiepušas, tīri neticīgiem skatiem lūkojās un brīnījās par sava kunga un valdnieka šādu izturēšanos pret viņu ienīsto svešo vistiņu.
q208ezgXuuw_0234.wav|Tomēr noprazdamas, ka tas šo cālīti noskatījies, lai dienās izaudzinātu sev par jaunu mīļāko un tālab to tā sargā un pātē, neuzdrīkstējās to vairs knābāt, un tā baltā cālīte drīz pierada pie citām vistām.
q208ezgXuuw_0235.wav|Vai arī viņa pati nebija šāda cāle, ko vecais, varenais muižas gailis ņēmis nu savā dingsmā, lai citas nevarētu to noriet un noknābāt?
q208ezgXuuw_0236.wav|Domājot šādas domas, viņa visā savā skumji bēdīgā prātā tomēr it neviļus un tīri pret pašas gribu brīžam it priecīgi pasmaidīja.
-AmAoBeLKRg_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
-AmAoBeLKRg_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
-AmAoBeLKRg_0003.wav|Trešā grāmata, astoņpadsmitā nodaļa.
-AmAoBeLKRg_0004.wav|Dabas spēki.
-AmAoBeLKRg_0005.wav|Nesaticība un nesatikšanās Priedola kunga un viņa cienīgās starpā nemitējās.
-AmAoBeLKRg_0006.wav|Gāja nedēļas, mēneši un gadi, mainījās vasara ar ziemu, tikai viņu kopdzīvē nemainījās nekas.
-AmAoBeLKRg_0007.wav|Tā nebija patiesībā nekāda kopdzīve.
-AmAoBeLKRg_0008.wav|Dzīvoja gan abi zem viena jumta, bet katrs savā galā, kurš pretējam galam bija tikpat kā noslēgts.
-AmAoBeLKRg_0009.wav|Visas cerības un jausmas, ko kundzene kādreiz šķita novērojusi uz kaut jebkādu prāta grozīšanos jeb labošanos pie viņas vīra, katrreiz izrādījās veltīgas.
-AmAoBeLKRg_0010.wav|Arī gudrā, uzticīgā istabene Mīla ar visu savu izmanību, izdomu bagātību un attapību nekā nespēja darīt par labu kundzenes tuvināšanai kungam.
-AmAoBeLKRg_0011.wav|Gan viņas, viena par otru šo to sagudrodamas, dažādi bija izmēģinājušās.
-AmAoBeLKRg_0012.wav|Tā, starp citu, Mīla bija iedomājusies, ka vajadzētu viņām pa āru dārzā vai pagalmā, pils priekšā iet biežāk pastaigāties, spēlēt tur kroketu vai citas spēles, kur sievietes, ātri kustēdamās un skraidīdamas, var labi izrādīt sava auguma daiļumu un skaistumu.
-AmAoBeLKRg_0013.wav|Taisni kunga darbistabas logiem pretim bija ierīkots šūpulis, kur varēja šūpoties gan pa diviem, gan pa vienam, gan sēdus, gan arī stāvus.
-AmAoBeLKRg_0014.wav|Šinī šūpulī viņas darbojās nereti veseliem cēlieniem, kā Mīla teica, dažādi ķeižodamās.
-AmAoBeLKRg_0015.wav|Jaukās, siltās dienās, uzģērbušās vieglas, paīsas drēbes, viņas svaidījās un eidājās ar šūpuli tik aušīgi, ka bruncīši kā karogi skrēja un plīvoja gaisā, un dažam labam, kas to kaut notālēm redzēja, patika brīdi acis pamielot pie šī neparasti jaukā, aušīgā skata.
-AmAoBeLKRg_0016.wav|Tik Priedolu kungu nekad neredzēja nedz logu atveram, nedz arī tik pie tā pieejam un lūkojamies dārzā, kur, kā zemnieki sacīja, divi vaļas lopiņi izlaidīgi aušojās.
-AmAoBeLKRg_0017.wav|Redzot, ka tas viss nekā nelīdz, viņām beidzot sāka apnikt šāda ķeižošanās.
-AmAoBeLKRg_0018.wav|Vai zini ko, Betsi, teica kādu dienu istabene kundzenei, kad abas, izdzīvojušās pa āru, pievakarē it nokusušas ienāca iekšā.
-AmAoBeLKRg_0019.wav|Mūsu kungs, liekas, nemaz nav kā dzīvs cilvēks, bet drīzāk pielīdzināms sakaltušam sakārnim.
-AmAoBeLKRg_0020.wav|Jā, Mīļuk, tev taisnība.
-AmAoBeLKRg_0021.wav|Viņš gan iet un kustas kā citi cilvēki, bet patiesībā ir tikai cilvēka ēna.
-AmAoBeLKRg_0022.wav|Kas tas par cilvēku, kas, būdams vēl īstos vīra gados, neliekas sievieti ne redzot!
-AmAoBeLKRg_0023.wav|Un vēl tādu skaistu sievieti, kā tu, mana Betsi!
-AmAoBeLKRg_0024.wav|Redzot, kā mēs te pa dārzu aušojamies un ķeižojamies.
-AmAoBeLKRg_0025.wav|Kā es tevi dažreiz izgrūžu no šūpuļa un tad vilinu, vantinu un ņukāju kā lelli zaļā zālē.
-AmAoBeLKRg_0026.wav|Un tu, izlaidīgi vārtīdamās, smejies kā neprātā, vai atkal kā tu mani dažreiz apķer, bučo un sauc par savu Mīļuku.
-AmAoBeLKRg_0027.wav|Visu to redzot, viņam patiesi jau sen, šķiet, vajadzētu būt uz mani greizsirdīgam un triekt tādu istabeni ārā no savas muižas prom pie jodu jodiem, bet re, viņam tas viss vienalga.
-AmAoBeLKRg_0028.wav|Tu viņam bijusi nebijusi.
-AmAoBeLKRg_0029.wav|Tā ir, jā, es un mans vīrs mēs tuvāk kopā laikam gan nesaiesim nekad, tā man liekas skaidra lieta.
-AmAoBeLKRg_0030.wav|Reiz viņi tomēr sagājās, tas bija taisni tanī laikā, kad Niedolu kungs ar savu mīļāko atradās ārzemju ceļojumā.
-AmAoBeLKRg_0031.wav|Notika tas it savādā kārtā un gluži nejauši.
-AmAoBeLKRg_0032.wav|Kādu dienu, kad Mīla ar citām kalna meitām ņēmās denkti tīrīt un uzkopt istabas, kundzene viena pati izgāja pastaigāties.
-AmAoBeLKRg_0033.wav|Laiks bija jauks, gaiss tvīkains.
-AmAoBeLKRg_0034.wav|Toties mežā bija jo patīkami.
-AmAoBeLKRg_0035.wav|Viņa tad arī ilgāk nekā citām reizēm palika mežā, staigādama tālu jo tālu zem ēnaini smaržīgo egļu un priežu tumšzaļajiem nojumjiem pa skuju apbirušiem malkas un ganu ceļiem, gan arī pa čaukstamām, čabošām pērnajām lapām bērzu un apšu birzī.
-AmAoBeLKRg_0036.wav|Tvīkainajā gaisā bija savilkušās pērkona mākoņas.
-AmAoBeLKRg_0037.wav|Kundzene tās pamanīja tikai tad, kad izdzirda jau pirmo rūcienu.
-AmAoBeLKRg_0038.wav|Mākoņi, ātri augdami un sabiezēdami, drīz aizsedza sauli.
-AmAoBeLKRg_0039.wav|Mežā palika tumšāks un klusāks.
-AmAoBeLKRg_0040.wav|Nedzirdēja vairs putniņus nedz dziedam, nedz čivinām, ikkatra vēja pūsmiņa likās pilnīgi norimusi.
-AmAoBeLKRg_0041.wav|Kokiem zari nelocījās, lapas nekustēja.
-AmAoBeLKRg_0042.wav|Sāka krist pirmās lietus piles, paretas, lielas un aukstas.
-AmAoBeLKRg_0043.wav|Uz pēdām viņa sitās apkārt, gribēdama steigties mājup, bet lietus lija jau stipri, un mājas bija tālu.
-AmAoBeLKRg_0044.wav|Viņa saprata, ka prātīgākais būtu meklēt zem kāda kupla koka patvērumu un nogaidīt tur lietu pārskrienam: pērkona lietus taču nemēdz ilgi līt.
-AmAoBeLKRg_0045.wav|Patlaban viņa ierauga netālu sev priekšā brīnum kuplu egli ar resnu bērzu tai blakus.
-AmAoBeLKRg_0046.wav|Egles zari nokarājās vienā pusē kā tumši zaļš nojumis.
-AmAoBeLKRg_0047.wav|Rikšus skriedama, viņa pasteidzas tur apakšā.
-AmAoBeLKRg_0048.wav|Jā, te nelīst virsū nemaz.
-AmAoBeLKRg_0049.wav|Nopurinājusi lietus rasu sev no drēbēm, viņa piespiežas pie bērza baltā liemeņa un stāv tur nu sausā vietiņā gluži sausa.
-AmAoBeLKRg_0050.wav|Drīz viņa izdzird ātrus soļus, it kā kāds skriešus skrietu, un tanī pašā brīdī kuplās egles pajomī iesteidzas viņas vīrs!
-AmAoBeLKRg_0051.wav|Abi pārsteigti, platām acīm mēmi uzskata viens otru.
-AmAoBeLKRg_0052.wav|Atradis te kundzēni, kungs grib jau iet tūliņ no pajomja atkal ārā, bet nu pēc dobjas pērkona ierūkšanās lietus sāk gāšus gāzt.
-AmAoBeLKRg_0053.wav|Pa kuplās egles biezo, slīpo zaru segu redz ūdens strāvas kā no jumta plūstam.
-AmAoBeLKRg_0054.wav|Bet še apakšā ne rasas pilītes nemana uzpilam uz sejas.
-AmAoBeLKRg_0055.wav|Kungs it kā pret paša gribu atraujas atpakaļ un, liekas, domā pieslieties pie egles stumbra, bet ierauga to notecējušu ar mīkstām, jēlām sveķu svecēm.
-AmAoBeLKRg_0056.wav|Tātad tur nevar.
-AmAoBeLKRg_0057.wav|Viņš tālab paliek stāvot gabaliņu no egles nostāk, kaut gan lietus tur drusciņ šļācas virsū.
-AmAoBeLKRg_0058.wav|Drīz šļākšanās kļūst stiprāka.
-AmAoBeLKRg_0059.wav|Viņa redz kungam pa drēbēm ritam lejup jau rasas piles.
-AmAoBeLKRg_0060.wav|Ja viņš ilgāk tur tā stāvēs, viņš kļūs cauri slapjš.
-AmAoBeLKRg_0061.wav|Bet viņa, cieši piespiedusies pie bērza, pašā egles tuvumā, kur to pilnīgi sedz biezais skuju nojumis, stāv kā istabā.
-AmAoBeLKRg_0062.wav|Pakāpdamās pa egles lielajām saknēm bērzam vēl tuvāk, tā ka viņai priekšā atliek brīva vietiņa, viņa vienaldzīgi un pieklājīgi gluži tāpat, kā to darītu šādā vietā un šādā reizē kaut kuram pazīstamam cilvēkam, bilst:
-AmAoBeLKRg_0063.wav|Mans kungs, lūdzu, āre, te nemaz nelīst virsū.
-AmAoBeLKRg_0064.wav|Viņš atkāpjas pussoli atpakaļ.
-AmAoBeLKRg_0065.wav|Nudien, te lietus neaizņem nemaz, bet tā viņš nevar stāvēt atgriezis viņai muguru, kaut arī tā ir viņa sieva, to nepieļauj visvienkāršākās pieklājības paražas.
-AmAoBeLKRg_0066.wav|Viņš taču ir labi audzināts un zina un jūt katrreiz, kas klājas, kas neklājas.
-AmAoBeLKRg_0067.wav|Viņš tātad tūliņ arī apgriežas apkārt un stāv nu viņai priekšā visā tuvumā, redz viņas sarkstošo seju, viņas skaistās, burvīgi dedzīgās acis, bet lietus gāž vienu gāšanu.
-AmAoBeLKRg_0068.wav|Bez mazākās mitēšanās.
-AmAoBeLKRg_0069.wav|Viņi paši zem šī savādā koku jumja, no kuriem viens ir balts un tīrs, otrs pelēks un sveķains, gan atrodas tikpat kā pilnīgā sausumā, bet viņam kāja jau sāk slapt, jo abi koki ieauguši taisni šļaubas nokalnes ierievē, kura tagad pildās ar ūdeni.
-AmAoBeLKRg_0070.wav|Ātri tas plūst uz augšu.
-AmAoBeLKRg_0071.wav|Pa abām dižajām egles saknēm, kas atrodas šinī pusē un sastāda jau celma daļu, viņam atkal jāraujas atpakaļ, jāpakāpjas uz augšu, ja negrib stāvēt ūdenī.
-AmAoBeLKRg_0072.wav|Viņai nekas.
-AmAoBeLKRg_0073.wav|Viņa stāv bērzam vistuvāk, uz resnajām egles saknēm, augstāk, ka pati redz sevi pilnā drošībā: tik augstu, šķiet, ūdens nudien nekāps, ka varētu sniegt viņai kājas.
-AmAoBeLKRg_0074.wav|Bet viņš atrodas pašā uzplūdu malā.
-AmAoBeLKRg_0075.wav|Par nelaimi, viņam vēl šodien jaunas, smalkas kamašas kājās.
-AmAoBeLKRg_0076.wav|Viņš tātad spiests allaž rauties augšup, viņai tuvāk un tuvāk.
-AmAoBeLKRg_0077.wav|Jau viņa jūt viņa miesas siltumu cauri savām plānajām, smalkajām drēbēm.
-AmAoBeLKRg_0078.wav|Viņa spiežas bērzam tik tuvu klāt, cik vien iespējams.
-AmAoBeLKRg_0079.wav|Labi, ka šie divi koki tā savijušies un saauguši kopā, ka var stāvēt uz egles saknēm bet slieties pie bērza.
-AmAoBeLKRg_0080.wav|Tas tāds tīrs un balts, un tāpēc tam droši var spiesties tik klāt, cik vien iespējams.
-AmAoBeLKRg_0081.wav|Kungam uz šļaubajām saknēm grūti nostāvēt, kājas slīd lejup.
-AmAoBeLKRg_0082.wav|Nekas viņam cits neatliek kā apķerties abām rokām ap bērzu, ietverot līdz ar to arī kundzēni sev rokās.
-AmAoBeLKRg_0083.wav|Cik savāds neiespējams un neiedomājams stāvoklis viņa sevī brīnās.
-AmAoBeLKRg_0084.wav|Beidzot, beidzot mans vīrs tur mani reiz savās rokās apķertu, lai gan ar nedzīvu priekšmetu kopā.
-AmAoBeLKRg_0085.wav|Abus mūs tas spiež, liekas, vienādi sirsnīgi sev klāt ir mani, ir slaido balto bērza liemeni.
-AmAoBeLKRg_0086.wav|Nezin, kas no abiem tam vairāk patīk, es vai nedzīvais, nejūtīgais koks.
-AmAoBeLKRg_0087.wav|Sacīt nekā nesaka.
-AmAoBeLKRg_0088.wav|Neviena vārda.
-AmAoBeLKRg_0089.wav|Skatās tik tuvu acīs, ka viņai deg un tvīkst visa seja, pati viņa to jūt.
-AmAoBeLKRg_0090.wav|Spiež viņu tik cieši un cieti sev klāt, ka viņai tiek pavisam savādi, bet vienmēr vēl nebilst nekā.
-AmAoBeLKRg_0091.wav|Savādnieks ir gan, pavisam savādāks nekā citi cilvēki.
-AmAoBeLKRg_0092.wav|Viņai šādā nepiedzīvotā, nedzirdētā stāvoklī tiek arī tīri neomulīgi.
-AmAoBeLKRg_0093.wav|Nē, tā kā nedzīva viņa nevar ilgāk vairs stāvēt.
-AmAoBeLKRg_0094.wav|Ja viņš patiesi kļuvis kā mēms, tad taču viņai vēl ir valoda.
-AmAoBeLKRg_0095.wav|Kaut kas jāsaka.
-AmAoBeLKRg_0096.wav|Kā par laimi, patlaban nozib atkal spožs zibens, un viņai iešaujas kas prātā.
-AmAoBeLKRg_0098.wav|Grauzda pērkona laikā taču nedrīkst stāvēt zem koka, viņa saka, būdama ziņkārīga, vai nu ko gan viņš atteiks, vai izsauksies varbūt: Labi būtu, ja pērkons mūs te abus tagad nospertu!
-AmAoBeLKRg_0099.wav|Jeb neteiks nekā, palikdams savā neizprotamajā mēmumā, bet nē, nekas no visa tā.
-AmAoBeLKRg_0100.wav|Kā pērkons var zināt, zem kura koka mēs esam?
-AmAoBeLKRg_0101.wav|Te ir daudz koku, viņš atsaka.
-AmAoBeLKRg_0102.wav|Nudien labi teikts, vienkārši un asprātīgi!
-AmAoBeLKRg_0103.wav|viņa, sevī nobrīnīdamās, priecājas.
-AmAoBeLKRg_0104.wav|Lai nu vēl saka kāds, ka viņš būtu uz muti kritis!
-AmAoBeLKRg_0105.wav|Vai ka viņam trūktu vesela, dabiska prāta.
-AmAoBeLKRg_0106.wav|Nē, nē, tikai savādnieks, bez gala savādnieks...
-AmAoBeLKRg_0107.wav|Tas viss viņai atkal iedod lielākas un labākas domas par viņu, nekā līdz šim bijušas.
-AmAoBeLKRg_0108.wav|Nupat atkal viņa izturēšanās tik savāda, tik dīvaina.
-AmAoBeLKRg_0109.wav|Nesaka vairāk ne vārda un tur viņu līdz ar bērzu sev tik tuvu.
-AmAoBeLKRg_0110.wav|Gan tikai ar vienu roku abus apķertus.
-AmAoBeLKRg_0111.wav|Ar otru aptausta viņas drēbes laikam gribēdams pārliecināties, vai nav salijusi jeb vai nupat kur nepil lietus lāses virsū.
-AmAoBeLKRg_0112.wav|Šķizdamās viņa domas uzminējusi, viņa čukst.
-AmAoBeLKRg_0113.wav|Nē, es esmu pilnīgi sausa.
-AmAoBeLKRg_0114.wav|Bet viņš neliekas to ne dzirdis, ne saprotam.
-AmAoBeLKRg_0115.wav|Viņai saskrien asinis galvā.
-AmAoBeLKRg_0116.wav|Viņa nezin vairs, kur skatīties, kur ne.
-AmAoBeLKRg_0117.wav|Viņai kauns, aizmiedz labāk acis tad pavisam ciet.
-AmAoBeLKRg_0118.wav|Viņa jūtas kā sastingusi, nepakustinādama ne mazo pirkstiņu, nesacīdama ne pusvārdiņa, bet sevī domādama: Gluži kā nekaunīgs fauns, kas birzī noķēris ganu meitu un barbariskā kaislībā piespiedis pie koka!
-AmAoBeLKRg_0119.wav|Kas to būtu domājis no šī saziedējušā savādnieka!
-AmAoBeLKRg_0120.wav|Tāds jaunlaiku fauns, patiesi fauns...
-AmAoBeLKRg_0121.wav|Lietus rima, beidzot nostājās pavisam.
-AmAoBeLKRg_0122.wav|No skuju nojumja ritēja un pilēja vairs tikai atsevišķas, saules staros mirdzošas rasas piles.
-AmAoBeLKRg_0123.wav|Arī zemē ūdens straujums bija jau pārskrējis.
-AmAoBeLKRg_0124.wav|Uzplūdums nokalnes rievā kritās un kāpās atpakaļ, nesniegdamies vairs kungam pie kājām.
-AmAoBeLKRg_0125.wav|Viņš tad arī atstāja apķerto bērzu, kāpa rievas ūdens čurkstei pāri un gāja no skuju nojumja ārā.
-AmAoBeLKRg_0126.wav|Palikusi uz brīdi viena, nopurinādama sev no drēbēm rasu un tās sakārtodama, kundzene nezināja, ko domāt, ko būt par šo savādo sastapšanos divatā še mežā, negaisa laikā ar vīru.
-AmAoBeLKRg_0127.wav|Tikai pēc dažiem gadiem viņi nu bija kā vīrs un sieva.
-AmAoBeLKRg_0128.wav|Ai, dzīve, dzīve, cik tu esi savāda, un cik savādi un dīvaini ir daždien cilvēki!
-AmAoBeLKRg_0129.wav|Ja viņai kāds agrāk būtu mēģinājis iestāstīt tādus notikumus, kādus viņa tagad piedzīvojusi ar savu vīru, viņa nekad nebūtu tos ticējusi patiesus.
-AmAoBeLKRg_0130.wav|Neparko, bet, lai kā būdams, nu taču reiz notikusi satuvošanās, un viņu starpā nu būs miers un saticība.
-AmAoBeLKRg_0131.wav|Nejauši viņai šaujas prātā mazs dzejolītis, ko lasījusi reiz kādā žurnālā un kura sākums bija šāds.
-AmAoBeLKRg_0136.wav|Šādas laimīgas domas domādama, viņa iznāca no paslēptuves un skatījās, kur vīrs, būdama drošā pārliecībā, ka nu viņš ņems to zem rokas un pa taisnāko un sausāko ceļu vedīs mājup un visa muiža nu redzēs, ka viņi ir salabuši, ka miers ir reiz mājās.
-AmAoBeLKRg_0137.wav|Ai, kāds tas būs visiem brīnums, bet viņa būs priecīga, lepna un laimīga!
-AmAoBeLKRg_0138.wav|Bet, iznākusi no nojumja klajumā, viņa savu vīru nevarēja nekur ieraudzīt, lai gan skatījās uz visām pusēm.
-AmAoBeLKRg_0139.wav|Saukt viņu, ūkšēt?
-AmAoBeLKRg_0140.wav|Nē, to nē, ja jau tīši aizšmaucis no viņas, soļos viņa viena mājās.
-AmAoBeLKRg_0141.wav|Iet viņa, un dažādas domas šaudās viņai pa galvu.
-AmAoBeLKRg_0142.wav|Vai pēc visa tā nekas nebūs grozījies viņu kopdzīvē un vīra dīvainās, nesaprotamās savādības pastāvēs arī vēl turpmāk?
-AmAoBeLKRg_0143.wav|Jeb viņš tikai kautrējas tā uzreiz pielaisties un kļūt gluži cits cilvēks?
-AmAoBeLKRg_0144.wav|No pirmā gala vēl kādas reizes tā laikam pauntumosies un tad tikai atmetīs savas dīvainās savādības un sāks dzīvot, kā pienākas pa visu laiku tā, kas to zin?
-AmAoBeLKRg_0145.wav|Acumirklī viņai trūkst atbildes uz visiem šiem jautājumiem.
-AmAoBeLKRg_0146.wav|Viņa arī nepūlas vairāk tanīs iedziļināties, nemēģina lūkoties cauri tam biezajam priekškaram, kas šķir tagadni no nākotnes.
-AmAoBeLKRg_0147.wav|Nākošās dienas to jau izrādīs.
-AmAoBeLKRg_0148.wav|Otrā rītā, kad kundzene bija uzcēlusies, Mīla tai teica:
-AmAoBeLKRg_0149.wav|Mīļā Betsi, savu gaišo tērpu tu vakar esi varen sadzīvojusi: visa muguras puse tā noberzta ar bērza mizas spurām, ka ar tīrīšanu vien nav vairs līdzams, jādod būs atkal mazgāt.
-AmAoBeLKRg_0150.wav|Jā, Mīļuk, es vakar birzī, glābdamās no lieliskā lietus, piespiedos pie kāda bērza, atteica kundzene, nestāstīdama istabenei nekā tuvāk.
-AmAoBeLKRg_0151.wav|Un kā nu tā var berzēties gar koku ar tik jaunām, skaistām drēbēm pukojās istabene.
-AmAoBeLKRg_0152.wav|Pagāja divas, trīs un vairākas dienas, viņu dzīvē nekas negrozījās.
-AmAoBeLKRg_0153.wav|Dzīvoja katrs savā galā tāpat kā agrāk.
-AmAoBeLKRg_0154.wav|Viņš nenāca pie viņas, nelika arī viņu saukt pie sevis, un viņa arī nekā nedarīja.
-AmAoBeLKRg_0156.wav|viņa sevī izsaucās.
-AmAoBeLKRg_0157.wav|Nekas viņā nav grozījies.
-AmAoBeLKRg_0158.wav|Laikam nav viņš arī ne uz kādām pārmaiņām vairs spējīgs jau par daudz saziedējis, sakaltis, no visa dzīves spirgtuma atradis.
-AmAoBeLKRg_0159.wav|Dabas spēki mūs mežā nejauši bija sadzinuši kopā, piespiezdami brīdi tur divus pretiniekus rimties tikpat kā vienu otram rokās.
-AmAoBeLKRg_0160.wav|Dabas spēks, kas kaut kur bija vēl slēpies viņa asinīs, spieda viņu uz brīdi aizmirsties.
-AmAoBeLKRg_0161.wav|Tas ir viss, pats viņš tur laikam nekā nebija nedz domājis, nedz vēlējies.
-AmAoBeLKRg_0162.wav|Viss nejauši nācis, noticis un pagājis, un ar to arī viss beigts.
-AmAoBeLKRg_0163.wav|Nav tur nekā nedz ko cerēt, nedz gaidīt.
-AmAoBeLKRg_0164.wav|Tā viņu dzīve gāja savā parastā gaitā bez kādām pārgrozībām atkal tālāk.
-AmAoBeLKRg_0165.wav|Kundzenei tā tomēr nebija gluži bez pārgrozībām.
-AmAoBeLKRg_0166.wav|Drīz viņa juta sevi neesam vairs vienu, tātad tam savādajam, nejaušajam notikumam pērkona negaisa laikā tur mežā bijušas sekas.
-AmAoBeLKRg_0167.wav|Kā jau viņš pats un kā viss viņa dzīvē bija tik savāds, tā arī šis notikums pierindojās viņa dzīves dažādiem posmiem, bet viņa tam nekā neziņoja.
-AmAoBeLKRg_0168.wav|Viņa jutās par lepnu: ja viņš pēc visa tā nav licies par viņu ne zinis, lai tad arī viņš nezin, līdz kļūs visiem zināms.
-AmAoBeLKRg_0169.wav|Bet, kad viņa bija tik tālu, ka stāvoklis, likās, ilgāk nebija vairs slēpjams, viņa aizrakstīja savai mātei, ka ir tādu ļaužu un kad paredzamas gaidības.
-AmAoBeLKRg_0170.wav|Vecais niedolnieks saņēma laimes vēlējumu vēstuli no sava vecā drauga.
-AmAoBeLKRg_0171.wav|Gandrīzbez kažoka, tikai pusmētelī vien vecis, šo vēstuli izlasījis, būtu aizskrējis Priedola muižā.
-AmAoBeLKRg_0172.wav|Ja Ieva nebūtu tam uz lievenēm izsteigusies pakaļ un spiestin spiedusi uzvilkt kažoku.
-AmAoBeLKRg_0173.wav|Jo kopš sasirgšanas Liepājā, kur ārsts bija pateicis, ka vecā kunga veselība nav nekāda stiprā.
-AmAoBeLKRg_0174.wav|Ieva pastāvīgi cieši rūpējās par sava vīriņa un labdara sargāšanu un uzturēšanu.
-AmAoBeLKRg_0175.wav|Priedola kungam pašam jaunā vēsts nedarīja ne prieku, ne bēdas.
-AmAoBeLKRg_0176.wav|Viņš izturējās pilnīgi vienaldzīgi.
-AmAoBeLKRg_0177.wav|Toties jo priecīgs un laimīgs bija tēvs.
-AmAoBeLKRg_0178.wav|Sevišķi vedeklu viņš apmīļoja un noglaimoja kā vien prazdams.
-AmAoBeLKRg_0179.wav|Tagad kundzene pateica arī istabenei, kas gaidāms.
-AmAoBeLKRg_0180.wav|Šī, saņēmusi tādu ziņu, nevis priecājās, ne arī vēlēja kundzenei laimes, bet nobijās, saskuma un sāka šņukstēt, teikdamās jau sen manījusi, ka kundzenei ir pret viņu kāds noslēpums, un nu tiešām izrādoties, ka tā ir.
-AmAoBeLKRg_0181.wav|Ar ko gan viņa esot pelnījusi tādu neuzticību?
-AmAoBeLKRg_0182.wav|Kā viņas mīļā Betsi, kurai tik ilgi bijusi uzticīga, varējusi tā pret viņu izturēties?
-AmAoBeLKRg_0183.wav|No šis dienas viņa savu kundzi citādi vairs nesauca kā par cienīgo lielmātiņu, nebūt neievērodama kundzenes vēlēšanos, lai arī turpmāk pašu satiksmē viss paliekot pa vecam.
-AmAoBeLKRg_0184.wav|Arī kad kundzene viņu saukāja par Mīļuku, viņa vairs neklausījās un nekustēja no vietas, atteikdama, viņa neesot nekāds Mīļuks, bet Mīla, kādā vārdā arī kundzenei nācās to nu saukt, ja gribēja to piedabūt pie paklausības.
-AmAoBeLKRg_0185.wav|Nākošā pavasarī, ap to laiku, kad ozoliem plauka pumpuri, arī pie Tēzenu sirmā, slavenā ciltskoka atraisījās jauns pumpurītis.
-AmAoBeLKRg_0186.wav|Priekā un laimē vecais niedolnieks atlaida visiem saviem un arī Priedola saimniekiem tā pavasara nomas maksu, bet kalpiem katram uzdāvāja pa trīs rubļi.
-AmAoBeLKRg_0187.wav|Nevarēja sagudrot vien, cikos un kādos vārdos jauno mantinieku kristīt.
-AmAoBeLKRg_0188.wav|Jaunie prieki tomēr nepastāvēja ilgi: pēc dažām nedēļām mazais mantinieciņš nomira.
-AmAoBeLKRg_0189.wav|Likās, ka daba vai cita kāda augstāka vara nebija ar to mierā, ka tāda cildena cilts, par kādu vecais niedolnieks uzskatīja Tēzenu cilti, grib savu nākotni dibināt uz aklas nejaušības notikuma.
-AmAoBeLKRg_0190.wav|Likās, ka augstākā vara nopietnās lietās prasa no cilvēkiem vairāk nopietnības, ciešas gribas un noteiktu, kārtīgu dzīvi.
-AmAoBeLKRg_0191.wav|Vismaz vecais niedolnieks tā tagad domāja izprotam un tulkojam mūžīgās nezināmās augstākās varas gribu un likumus.
-AmAoBeLKRg_0192.wav|Viņš tāpēc arī dēlam pa daļai nopietnā, pa daļai jokainā valodā atgādināja, ka Roma nav vienā dienā uzcelta un ka Tēzenu cilts nākotne nedrīkst atkarāties tikai no viena vai otra nejauša gadījuma.
-AmAoBeLKRg_0193.wav|Esot viņš arī abēju novadu saimniekiem priekā atlaidis pusgada nomu un kalpiem izdalījis naudas balvas, tomēr nekāds īsts, paliekams prieks neesot ticis.
-AmAoBeLKRg_0194.wav|Dēls tāpēc lai gādājot, rūpējoties, ka tēvs lai reiz piedzīvotu jau iepriekš samaksāto prieku.
-AmAoBeLKRg_0195.wav|Likumīgs mantinieks, gaidīts un sagaidīts, bija atnācis un atkal aizgājis.
-AmAoBeLKRg_0196.wav|Vai un kad sagaidīs citu, nevarēja zināt.
-AmAoBeLKRg_0197.wav|Pat Niedolu lielkunga mīļākās dēls, kas bija piedzimis pāris mēnešu agrāk, auga spirgts un vesels.
-AmAoBeLKRg_0198.wav|Tik savādi bija dabas spēki.
-AmAoBeLKRg_0199.wav|Vecajam kungam par šo jauno atvasi bija arī savs īstens prieks, jo, lai gan tas nevarēja skaitīties par Tēzenu cilts likumīgu pēcnācēju un šī slavenā vārda nesēju nākotnē, tomēr tas bija tās sievietes dēls, ko viņš mīlēja vairāk par visām citām, ar kādām vien līdz šim bija nonācis sakaros.
qXd3I2QlID0_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
qXd3I2QlID0_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
qXd3I2QlID0_0003.wav|Trešā grāmata, deviņpadsmitā nodaļa.
qXd3I2QlID0_0005.wav|Dzīve Priedolu muižas kungu namā pāris gadu laikā neuzrādīja atkal nekādas pārmaiņas, lai gan vecais niedolnieks nebija vēl atmetis pēdējo cerību.
qXd3I2QlID0_0006.wav|Pēc viņa domām, kaut kam taču vajadzēja notikties dēla un vedeklas starpā, kas ienestu kādas pārgrozības viņu dzīvē.
qXd3I2QlID0_0007.wav|Uz galīgu šķiršanos viņi taču laikam nedomā tā viņš vēroja, jo tad jau dēls raidītu sievu no sevis projām vai arī viņa pati to atstātu un ietu atpakaļ pie saviem vecākiem.
qXd3I2QlID0_0008.wav|Bet, ja viņa vēl mierīgi stāv pie vīra un viņš to vēl arvien tālāk tur Priedola muižā, tad taču jāpieņem, ka tie viens otru pagalam neienīst un laikam paši sevī vēl varbūt domā uz izlīgšanu un salabšanu.
qXd3I2QlID0_0009.wav|Bez tam reiz taču bija noticis viņu dzīvē ļoti savādais gadījums, ka tie uz brīdi bija tomēr sagājuši kopā, lai gan, tā sakot, ārkārtējā gadījumā, dabas spēku spiesti.
qXd3I2QlID0_0010.wav|Kas reiz jau bija noticis, vai tas nevarēja vēlreiz atkārtoties, kaut arī kādā citādā veidā?
qXd3I2QlID0_0011.wav|Tā sevī sprieda vecais niedolnieks, vēl arvien lolodams kādas cerības uz Tēzenu cilts pastāvēšanu.
qXd3I2QlID0_0012.wav|Notika, ka šinī laikā abi jautrie uzdzīvotāji vērgalnieks un striķinieks bija atcerējušies vecā niedolnieka ielūgumu atbraukt kādreiz pie viņa paciemoties.
qXd3I2QlID0_0013.wav|Kādā jaukā rudens dienā viņi nu reiz atbrauca savos lepnajos pajūgos Niedolu muižā un viņiem līdzi atbrauca arī Nodagu Mirbahs.
qXd3I2QlID0_0014.wav|Tai pašā dienā ieradās tur vēl divi citi kungi gan nekādi dzimtkungi un muižu īpašnieki, bet tā sauktie kripenreiteri, tas ir, tādi nabaga muižnieķeļi, kam pašiem nebija savas iedzīves, nebija arī nekādas mantas vai līdzekļu dibināt sev tādu dzīvi, ka varētu precēties.
qXd3I2QlID0_0015.wav|Kripenreiteriem parasti arī nebija pietiekamas izglītības, tā ka tie nespēja ieņemt nekādas augstāku ierēdņu vietas ne guberņas administrācijā, ne apriņķa tiesā vai policijā.
qXd3I2QlID0_0016.wav|Bet, ja dažiem arī bija daudzmaz labāka izglītība un zem labvēlīgas priekšniecības viegli būtu varējis kāda zemāka ierēdņa vietā ieprasties un iestrādāties.
qXd3I2QlID0_0017.wav|Tad tomēr labprāt nekādu vietu nepieņēma, atsaukdamies uz savu augsto dzimumu un uzsvērdami, ka muižnieku kārtas cilvēkam neklājas pašam sev pelnīt pārtiku.
qXd3I2QlID0_0018.wav|Tā lai darot studētie pilsoņi, tā sauktie literāti.
qXd3I2QlID0_0019.wav|Šādi nabadzīgi un lepni muižnieki dzīvoja no bagāto un turīgo muižnieku žēlastības, mitinādamies dažas nedēļas jebkurā muižā.
qXd3I2QlID0_0020.wav|Visur tos uzņēma it kā pašu ģimenes patālākus radus, un visur tie centās būt, kā saka, derīgi cilvēki.
qXd3I2QlID0_0021.wav|Piemēram, kad turīgais namatēvs izteica kādu asprātīgu teicienu, tad kripenreiters saprata, ka viņa uzdevums ir smieties par visiem citiem skaļāk.
qXd3I2QlID0_0022.wav|Ja bija kāda vēstule steidzīgi jānogādā pastā, bet kučierim vai muižas jātniekam nebija laika, tad sēdās kripenreiters zirgā un padarīja šo darbu.
qXd3I2QlID0_0023.wav|Vai, kad kungu galdam aptrūka cukura vai spīzmanei piparu vai ievajadzējās kādas mārciņas svaigas gaļas vai arī kungam tabakas.
qXd3I2QlID0_0024.wav|Tad kripenreiters bija atkal īstais vīrs savā vietā: iedeva tam pāris rubļu naudas.
qXd3I2QlID0_0025.wav|Un viņš pats personīgi apgādāja visu vajadzīgo no tuvākās pilsētiņas, jo pārdotavas uz laukiem toreiz nekur nebija un iepirkties varēja vienīgi pilsētā.
qXd3I2QlID0_0026.wav|Kad dzimtkunga nebija mājās, tad kripenreitera uzdevums bija mājaskundzei pakavēt laiku, ja tā cieta viņusev tuvumā.
qXd3I2QlID0_0027.wav|Ja nē, tāds vaļas puisis mētājās apkārt pa kukni vai laidaru, meitas vajādams.
qXd3I2QlID0_0028.wav|Bet īsti savas varas augstumos kripenreiters varēja izrādīties, ja muižā gadījās kāds sevišķs notikums.
qXd3I2QlID0_0029.wav|Piemēram, ja naktssaucējs no rīta zināja vēstīt, ka naktī gribējuši zagļi muižā ielauzties.
qXd3I2QlID0_0030.wav|Vai mežsargs atnāca ar ziņu, ka mežā vilks manīts vai kaut kur redzēts traks suns.
qXd3I2QlID0_0031.wav|Tad kripenreiters, apbruņojies ar bisi plecos un mazāku šaudīldu un dunci aiz jostas, sēdās zirgā un jāja uz cīņu.
qXd3I2QlID0_0032.wav|Apmēram ar tādu pat diženi varonīgu gaitu, kā sengrieķu teiku varoņi dodamies cīņā uz spārnainu, daudzgalvainu pūķu un citādu briesmoņu izdeldēšanu.
qXd3I2QlID0_0033.wav|Kad kripenreiters bija kādā muižā dažas nedēļas vai mēnešus nodzīvojis un viņam sāka tur apnikt vai kad manīja, ka viņš pats tur ir apnikts, tad viņš sedloja savu zirgu un jāja uz citu muižu, lai mitinātos kā liekēdis atkal tur pie svešas siles.
qXd3I2QlID0_0034.wav|No tā tad cēlies viņu nosaukums, ka viņi tā jādīja no vienas siles pie otras.
qXd3I2QlID0_0035.wav|Labākajiem kripenreiteriem mēdza būt divi zirgi, vienu jāja viņš pats, otrā dažus soļus iepakaļ jāja viņa sulainis.
qXd3I2QlID0_0036.wav|Citiem bija tikai viens zirgs, un tādiem vajadzēja jāt pa ceļu vieniem pašiem, bez nekāda pavadoņa, kā arī muižā, kur nojāja un uzturējās, bija jāiztiek bez sava sulaiņa, līdz gadījās kāds labsirdīgs kungs, kas tam uzdāvināja otru zirgu.
qXd3I2QlID0_0037.wav|Tāds iedzīvojies kripenreiters tad tūliņ pieņēma sev sulaini pa lielākai daļai kādu vecu zaldātu, kas nebija vairs nekāda īsta darba spējīgs, bet uzspodrināt kungam zābakus un notīrīt zirgu gan varēja.
qXd3I2QlID0_0038.wav|Algu savam sulainim kripenreiters nemaksāja tikpat kā nekādu, tamdēļ ka pašam nebija naudas.
qXd3I2QlID0_0039.wav|Bet par to tādam kripenreitera sulainim bija īsta vaļasvīra dzīve, katras muižas kuknē viņš pie saimes galda bija labi paēdis, un dažreiz kāds pārticis kungs, kam bija manījies pienācīgi padot godu, atmeta tam šādu vai tādu sīkas naudas gabalu, par ko nopirkt tabaku.
qXd3I2QlID0_0040.wav|Vairāk viņam arī nekā nevajadzēja.
qXd3I2QlID0_0041.wav|Ja viņa kungam kādā muižā gadījās laime, ka muižas īpašnieks tam uzdāvināja jaunu uzvalku, tad vecās drēbes, gluži dabīgi, piekrita sulainim.
qXd3I2QlID0_0042.wav|Ja tās nebija mērā un nevarēja uzdabūt savam augumam virsū vai bija jau pārāk sadilušas, nu tad vismaz iznāca no tām labi ielāpi, ar ko savu uzvalku varēja krietni izlāpīt.
qXd3I2QlID0_0043.wav|Tāds kripenreitera sulainis tad arī nereti izskatījās tik raibs un dažāds, ka ļaudis nezināja, kam to pielīdzināt: ne cilvēku, neari māju, ne mežu dzīvnieku starpā vai putnu valstī tāds raibiķis nekad nebija redzēts.
qXd3I2QlID0_0044.wav|Kripenreiteri bija savā ziņā ļoti iedomīgi cilvēki un stingri raudzījās uz to, ka ļaudis sarunā lai viņus godātu par baronu lielkungiem.
qXd3I2QlID0_0045.wav|Ja kāds to aizmirsa un, sarunādamies ar kripenreiteru, nesauca to taisni par lielkungu, bet tikai par barona kungu vai citā kādā mazākā godavārdā.
qXd3I2QlID0_0046.wav|Tad tāds nemanīgais drīz vien dabūja vai labu gāzienu ar plaukstu pa ausi, vai cirtienu ar kančuku pa pleciem.
qXd3I2QlID0_0047.wav|Jo kripenreiteram, kā jau jātnieka cilvēkam, kančuka bija vienmēr pastāvīgi klāt vai nu pārvilkta pār kamiesi, vai aizbāzta aiz zābaka liela.
qXd3I2QlID0_0048.wav|Pašu kungu starpā kripenreiters nestāvēja, protams, nekādā īstā ieredzē, kā jau to šis nosaukums rāda.
qXd3I2QlID0_0050.wav|Šā viņus saukāja arī zemnieki protams, tikai tur, kur tie nebija klāt.
qXd3I2QlID0_0051.wav|Tomēr gadījās arī nebēdnieki zeņķi un resgaļi, kas darīja to tīši un taisni tur, kur kripenreiters dzird, sevišķi, ja gadījās to sastapt jāšus kaut kur meža tuvumā.
qXd3I2QlID0_0052.wav|Pasaukuši pāris reizes to par plikadīdas baronu, pārdrošnieki tad deva kājām vaļu un pazuda meža biezienā, labi zinādami, ka tur jāšus nevar tālu iejāt.
qXd3I2QlID0_0053.wav|Bet, kamēr kripenreiters nokāpj no zirga, piesien to un tale tik sāk cilpot tiem pa koku starpām pakaļ, tad tie jau ir projām un nav ne ar kādiem suņiem vairs sadzenami.
qXd3I2QlID0_0054.wav|Kripenreiters tos laikus nebija nekāds retums, lai gan agrāk to bija bijis vēl vairāk.
qXd3I2QlID0_0055.wav|Gandrīz visi tie muižnieku dēli, kas nemantoja muižas tamdēļ ka muižu parasti mantoja tikai vecākais dēls viens pats un kas nebija dabūjuši nekādas prāvākas daļas no tēva krājuma vai arī kas bija kādu naudas summu mantojuši un nodzīvojuši, tie visi agrākajos laikos palika par kripenreiteriem.
qXd3I2QlID0_0056.wav|Tik daudz cilvēku pulkā, cik bija kripenreiteru, gadījās tur, protams, arī cilvēki ar dažādām tieksmēm, dziņām un raksturiem.
qXd3I2QlID0_0057.wav|Tomēr divējādā ziņā tie gandrīz visi bija vienādi: visi viņi bija kaislīgi mednieki un vēl jo kaislīgāki kāršu spēlmaņi.
qXd3I2QlID0_0058.wav|Dažādus mednieku jokus tie zināja no galvas tik daudz, ka vienā vai otrā vakarā visus tos ir ne domāt nevarēja izstāstīt.
qXd3I2QlID0_0059.wav|Arī pie kāršu spēles tiem bija tādi vārdi un nosaukumi, kādus citi spēlmaņi nezināja.
qXd3I2QlID0_0060.wav|Divi kripenreiteri bija nu citiem viesiem līdzi ieradušies Niedolu muižā.
qXd3I2QlID0_0061.wav|Viens no tiem, fon Vilands, it pajauns cilvēks, patiesībā vēl nemaz nebija īsts kripenreiters, bet nule tik gatavojās par tādu kļūt.
qXd3I2QlID0_0062.wav|Viņam pat nebija vēl pašam sava zirga.
qXd3I2QlID0_0063.wav|Viņš tamdēļ atbrauca braukšus, sēdēdams Striķu Bēra karietes priekšā blakus kučierim.
qXd3I2QlID0_0064.wav|Bija viņš še ieradies tanī nolūkā, vai varbūt varētu baronus Bērus vai Tēzenus kāršu spēlē tiktāl noplūkt, ka varētu sev iegādāties zirgu, un tad sākt savas īstā kripenreitera gaitas.
qXd3I2QlID0_0065.wav|Bet, ja kāršu spēlē nebūtu laimes, tad viņš cerēja pa savas uzturēšanās laiku šeit tā ietapt un iepatikties vecajam, bagātajam Tēzenam, ka tas varbūt dāvinātu viņam kādu zirgu, ja ne ko labāku, vismaz vienu no žirgtākajiem kleperiem.
qXd3I2QlID0_0067.wav|Tas bija jau labi gados un īsts sava aroda cilvēks.
qXd3I2QlID0_0068.wav|Viņš iejāja jāšus Niedolu muižā gandrīz reizē ar baronu Bēru karietēm, tikai kādu pusversti palikdams iepakaļ, tamdēļ ka viņa jājamam rumakam bija pagrūti nācies turēt līdzi varenajiem skrējējiem, lai gan viņš to nežēlīgi apstrādāja ir ar piešiem, ir ar kančuku.
qXd3I2QlID0_0069.wav|Bet Kelpša fon Špleka sulainis ieradās tikai pāris stundu vēlāk, vilkdamies ar gluži saklibušu zirgu tālu citiem iepakaļ.
qXd3I2QlID0_0070.wav|Lai ar šiem viesiem ienestu vairāk dzīvības un kādu pārtraukumu Priedola muižas tik visai vienmuļajā dzīvē, tad vecais Tēzens savus viesus norīkoja tā, ka abi Bēri un Mirbahs palika turpat Niedolu muižā.
qXd3I2QlID0_0071.wav|Bet abus kripenreiterus aizraidīja Priedola muižā, iepriekš tiem pasacīdams, ka dēls ļoti gaidot viesus.
qXd3I2QlID0_0072.wav|Tā Priedola kungam nekas cits neatlika kā atsūtītos viesus uzņemt un teikt, ka ļoti priecājoties par viņu ierašanos.
qXd3I2QlID0_0073.wav|Norunāts bija, ka uz kārsu spēli sapulcēšoties pārmaiņus vienu dienu Niedolu, otru atkal Priedola muižā.
qXd3I2QlID0_0074.wav|Tā nu iznāca, ka jaunā Tēzena kundzei bija arī jārādās viesiem un jāsatiekas ar savu vīru kopīgi pie galda ne vien Priedola muižā, kad tur turēja pusdienas vai vakariņas.
qXd3I2QlID0_0075.wav|Bet arī Niedolu muižā pie galda bija jāuzņemas oficiālās namamates loma, tamdēļ ka vecajam Tēzenam pašam nebija savas namamātes.
qXd3I2QlID0_0076.wav|Tā nu atklāti sākās patiesi it kā cita jauna, normāla dzīve Priedola kunga un viņa cienīgās starpā.
qXd3I2QlID0_0077.wav|Bet tikai atklāti.
qXd3I2QlID0_0078.wav|To saprata un manīja vecais Tēzens ļoti labi.
qXd3I2QlID0_0079.wav|Tomēr viņš cerēja, ka no šī ārējā pasākuma var ar laiku varbūt attīstīties arī iekšēji sakari.
qXd3I2QlID0_0080.wav|Viņš tamdēļ jutās it apmierināts un sarīkoja saviem viesiem par godu un prieku arī pāris reizes lielas medības.
qXd3I2QlID0_0081.wav|Vairāk dienu pa abām kaimiņu muižām diženi padzīvojušies, viesi rīkojās doties projām.
qXd3I2QlID0_0082.wav|Baroni Bēri brauca katrs uz savu muižu, vērgalnieks paņemdams līdzi arī Nodagu Mirbahu, lai to pa ceļam aizvestu viņa muižā.
qXd3I2QlID0_0083.wav|Kripenreiters Kelpšs fon Šplek teicās aizjāt leišos apciemot radus, bet fon Vilands nezināja īsti, uz kuru pusi doties.
qXd3I2QlID0_0084.wav|Viņam pa šīm dienām bija labi veicies.
qXd3I2QlID0_0085.wav|Gan kāršu spēlē maz bija varējis citiem ko noplūkt.
qXd3I2QlID0_0086.wav|Bet vecais Tēzens viņam tāpat no laba prāta bija dāvinājis jājamu zirgu ar visiem sedliem.
qXd3I2QlID0_0087.wav|Nu viņš nebija vairs kājnieks un tātad varēja uzsākt savas patiesās kripenreitera gaitas.
qXd3I2QlID0_0088.wav|Nezināja tikai, uz kurieni jāt.
qXd3I2QlID0_0089.wav|Domāja savā pirmajā jājienā laist uz Nīgrandi, kur dzīvoja lielā un turīgā Firksu ģimene ar daudz dēliem un vēl jo daudzām un skaistām meitām un meitenēm.
qXd3I2QlID0_0091.wav|Beidzot citi to samācīja, lai jājot uz Dzirām, kur dzīvojot kāds Bātas Sakena radinieks.
qXd3I2QlID0_0092.wav|Uz turieni jaunais iesācējs tad arī laidās ceļā.
qXd3I2QlID0_0093.wav|Nojājis ceļa lielāko dalu, netālu no Klagatu muiželes, kur ceļa kreisajā pusē bija krūmi, kas aizstiepās līdz pat netālajam mežam, viņš izdzirda krūmos saucam:
qXd3I2QlID0_0094.wav|Rau, kur jāj atkal viens plikadīdas barons!
qXd3I2QlID0_0096.wav|Tu neesi nekāds lielskungs, tik kripenreiters, bļodlaizis, vairāk nekās!
qXd3I2QlID0_0097.wav|Saprazdams, ka tas zīmējas uz viņu jo cita neviena jātnieka še nekur nebija.
qXd3I2QlID0_0098.wav|Fon Vilands vareni sapīka, tūliņ izlēca no sedliem, atstādams zirgu ceļmalā, un ar kančuku rokā devās krūmos, skriedams tik ātri, cik vien spēdams, lai nekaunīgos knauķus uz vietas pārmācītu.
qXd3I2QlID0_0099.wav|Gluži pareizi savā prātā spriezdams, ka, ja tiem jau savā pirmajā jājienā uzlaidīs tādu vaļu, tad vēlāk viņš no tādiem aizticējiem nekur vairs neglābsies.
qXd3I2QlID0_0100.wav|Tamdēļ tūliņ tiem jādod tāds cirtiens, ka lai tie to atmin uz priekšdienām.
qXd3I2QlID0_0101.wav|Vēl vairāk viņš sapīka, redzēdams, ka tie ir čigānu puikas.
qXd3I2QlID0_0102.wav|Ak jūs, krūmu pieguļnieki, jūs, jēru zagļi rājās fon Vilands, dzīdamies jo sirdīgi tiem pakaļ, tomēr noķert tos nevarēja, un beidzot tie viņam pavisam pazuda.
qXd3I2QlID0_0103.wav|Nokusis un pagalam nosirdījies, atnāca atpakaļ uz lielceļa, bet savu zirgu arī vairs neatrada.
qXd3I2QlID0_0104.wav|Pēdas rādīja, ka tas noskrējis uz muižas pusi.
qXd3I2QlID0_0105.wav|Devās tāpēc turp.
qXd3I2QlID0_0106.wav|Kad izstāstīja notikumu Sakenam, tas apvaicājās ļaudīm, vai nav kāds redzējis skrējām kur apsedlotu zirgu.
qXd3I2QlID0_0107.wav|Tāda neviens nebija redzējis.
qXd3I2QlID0_0108.wav|Bet gan zirgu gans teicās redzējis, ka pa malu ceļu apkārt muižai kāds čigāns apsedlotā zirgā aizauļojis uz leišu pusi.
qXd3I2QlID0_0109.wav|Izsūtīja jātniekus dzīties tam pakaļ, to meklēt.
qXd3I2QlID0_0110.wav|Bet nekā nepanāca.
qXd3I2QlID0_0111.wav|Otrā dienā, kad atkal bija velti izmeklējušies, Sakens teica kripenreiteram:
qXd3I2QlID0_0112.wav|Tev, mīļo Viland, nāksies ilgi staigāt kājām no vienas muižas uz otru, līdz atkal tiksi reiz pie zirga.
qXd3I2QlID0_0113.wav|Pirmo zirgu tev čigāni atvākuši, tīši tevi kaitinādami, un tu, kā jauns iesācējs, kas pasauli vēl nepazīst, viņu blēdību neesi sapratis, un tā viņu nodoms tiem izdevies, man nav lieku zirgu, ko tev dot.
qXd3I2QlID0_0114.wav|Nīgrandnieks ir ciets vīrs un rūpīgs saimnieks, kas nekādus jokus nepazīst.
qXd3I2QlID0_0115.wav|Bruģu muižas Štiglics gandrīz pastāvīgi tagad uzturas galvaspilsētā, bet muižkungs uz savu galvu tev zirgu nedos.
qXd3I2QlID0_0116.wav|Nezinu vis, kur tu varētu tikt pie zirga.
qXd3I2QlID0_0117.wav|Būs tev jādodas kājām uz citu kādu apvidu.
qXd3I2QlID0_0118.wav|Tūliņ pēc abu kripenreiteru aizjāšanas Priedola muižā notiks liels uztraukums jaunais barons Tēzens bīstami sasirga: sūdzējās par briesmīgām sāpēm vēderā un it kā dullumu galvā.
qXd3I2QlID0_0119.wav|Bija dzēruši uz pašām atvadībām kā pēdējo baudījumu katrs pa tasei kafijas, un no tās viņam kļuvis slikti.
qXd3I2QlID0_0120.wav|Viņš mocījās briesmīgi.
qXd3I2QlID0_0121.wav|Par laimi, Niedolu muižā vakar bija ieradies uz kāršu spēli no kaimiņu muižas ārsts, kas vēl nebija aizbraucis, jo vecais Tēzens bija to vēl paturējis, lai šovakar divatā kavētu ar to laiku pie kārtīm.
qXd3I2QlID0_0122.wav|Sulainis aizskrēja tam pakaļ.
qXd3I2QlID0_0123.wav|Tas, izzinājis, kad un ka notikusi sasirgšana, un redzēdams, kā sasirgušais mocās.
qXd3I2QlID0_0124.wav|Noteica, ka būšot notikusi saindēšanās ar kādu stipru, indīgu vielu, lika sasirgušajam uz vietas dzert daudz silta piena un gādāja par vemšanu ar kādu pulveri, kas tam starp citām līdzi vadājamām zālēm atradās, ceļasomā.
qXd3I2QlID0_0125.wav|Pēc dažām stundām vārīgi sasirgušajam sāpes sāka mitēties un nākošā rītā bija kļuvis jau tiktāl labāk, ka mierīgi iemiga.
qXd3I2QlID0_0126.wav|Ārsts, ievērodams visus apstākļus, nāca pie slēdziena, ka vājnieks patiesi bijis iedzēris kādu visai indīgu vielu, laikam arsēniku.
qXd3I2QlID0_0127.wav|Pārmeklēja kannā atlikušos kafiju, bet tanī nekā sevišķa neatrada.
qXd3I2QlID0_0128.wav|Sulainis un daži citi no kalna saimes teicās pēc kungu padzeršanas arī iedzēruši pa krūziņai kafijas, bet tiem nevienam nekas nekaitējis.
qXd3I2QlID0_0129.wav|Tātad laikam vienīgi barona tasē iebērtas nāvīgās zāles.
qXd3I2QlID0_0130.wav|Ārsts, rūpīgi savācis barona vēmekļus, aizsūtīja ziņu apriņķa ārstam, lai ierodas ar vajadzīgiem instrumentiem tos izpētīt.
qXd3I2QlID0_0131.wav|Lai dabūtu skaidrību, vai tiešām vienā tasē vien bijusi iejaukta nāvīgā viela, tad neviens cits kā vecais Tēzens pats sēdās vieglos ratos un lika kučierim braukt uz Dziru muižu, lai redzētu, kā stāv ar kripenreitera Vilanda veselību.
qXd3I2QlID0_0132.wav|To atrada pilnīgi veselu, tikai bez zirga.
qXd3I2QlID0_0133.wav|Kā stāv ar trešā kafijas dzērāja veselību, nevarēja zināt, jo Kelpšs fon Špleks bija aizjājis nezin kur leišos.
qXd3I2QlID0_0134.wav|Bet pietika jau ar līdz šim ievāktām ziņām, ka noticis kāds noziegums pret Priedola dzimtkunga dzīvību.
qXd3I2QlID0_0135.wav|Reizē ar apriņķa ārstu ieradās arī izmeklēšanas tiesnesis.
qXd3I2QlID0_0136.wav|Zinātniskā izmeklēšanā pierādījās, ka baronam Tēzenam iedots ar kafiju arsēniks.
qXd3I2QlID0_0137.wav|Nu bija jāatrod vainīgais.
qXd3I2QlID0_0138.wav|Smalki un rūpīgi tiesnesis iztincināja kalna saimi, lai noskaidrotu, kas atradušies vai iegājuši ēdamistabā tad, kad kafija bijusi ielieta jau tasēs.
qXd3I2QlID0_0139.wav|Cieši izprasīja arī pašu baronu Tēzenu, vai viņš jau priekš tam nav ko ēdis vai dzēris.
qXd3I2QlID0_0140.wav|Bet viņš noteikti atcerējās, ka tas nebija noticis.
qXd3I2QlID0_0141.wav|Tātad viss nozieguma noslēpums bija saistīts vienīgi ar kafijas tasi.
qXd3I2QlID0_0142.wav|Šim apstāklim tad nu piegrieza vislielāko vērību.
qXd3I2QlID0_0143.wav|Tā kā vispār bija zināms, ka barons nesadzīvo labi ar savu kundzēni, tad izmeklētājam radās it kā aizdomas pret to, un viņš šīs savas domas vārīgā, tīri bailīgā veidā izteica zem četrām acīm vecajam baronam Tēzenam, bet tas šādas aizdomas cieši noraidīja.
qXd3I2QlID0_0144.wav|Tomēr manīgais, piedzīvojušais ierēdnis ar to neapmierinājās.
qXd3I2QlID0_0145.wav|Viņš centās sazināt, vai kundzenei neesot kāds sevišķi mīļš cilvēks, varbūt pat kāds pielūdzējs.
qXd3I2QlID0_0146.wav|Šai nolūkā viņš visu kalna saimi un arī citus muižas iedzīvotājus rūpīgi noklaušināja, izrunādamies ar katru atsevišķi.
qXd3I2QlID0_0147.wav|Visas ievāktās ziņas pēc kārtas vien pārbaudot un pārdomājot, ierēdnim radās aizdomas pret istabeni Mīlu, kas, būdama savai kundzenei ļoti tuvu stāvoša persona, varbūt pat draudzene, laikam gribējusi savu kundzēni reiz atbrīvot no nepatīkamā vīra.
qXd3I2QlID0_0148.wav|Bet neviens no visiem izklaušinātiem nebija notikuma laikā redzējis Mīlu otra gala istabās viņa bija uzturējusies tikai kundzes galā un vēlāk redzēta dārzā.
qXd3I2QlID0_0149.wav|Izmeklēšanā bija noskaidrojies arī, ka kripenreiters Kelpšs fon Špleks, uzturēdamies Priedola muižā, it kā piegriezis sevišķu vērību namamātei, cenzdamies būt pret to visādi uzmanīgs un pakalpīgs.
qXd3I2QlID0_0150.wav|Dažreiz redzēts arī ar to dārzā pastaigājamies.
qXd3I2QlID0_0151.wav|Tā kā vainīgo nekur nevarēja saskatīt, tad izmeklētājam radās zināmas aizdomas pret šo kripenreiteru.
qXd3I2QlID0_0152.wav|Pie vācu muižniekiem tas nemaz nepiederēja.
qXd3I2QlID0_0153.wav|Nebija pat zināms, kādas tas tautības, kur cēlies un kur piederīgs.
qXd3I2QlID0_0154.wav|Nezin no kurienes kopš dažiem gadiem uzklīdis, piesities dažiem Kursas muižniekiem, sirojis apkārt arī kā kripenreiters pa šejienes muižām, laikam atrazdams šādu dzīvi visai patīkamu.
qXd3I2QlID0_0155.wav|Un nu bija pazudis, kā ūdeni iekritis, jo izsūtītie vēstneši bija apjādījuši visas pazīstamākās muižas gar Kursas robežu leišos, uz kurieni tas solījies jāt, bet nebija nekur tam varējuši sadzīt pēdas.
qXd3I2QlID0_0156.wav|Izmeklēšanas tiesnesis, uzturējies ilgāku laiku Priedola muižā un nenākdams ne pie kāda noteikta gala slēdziena, aizbrauca beidzot projām, savāktos izmeklēšanas materiālus aizvezdams sev līdz, lai tos sakārtotu un iesūtītu tad augstākām tiesu instancēm.
qXd3I2QlID0_0157.wav|Šinī rudenī Tēzena kundze kādu dienu paziņoja savam vīram, ka viņa atstāšot Priedola muižu un apmetīšoties uz dzīvi vai nu pie saviem vecākiem, vai Jelgavā.
qXd3I2QlID0_0158.wav|Reizē ar to viņa lūdza dot viņai zirgus un ekipāžu, ka varētu aizbraukt pie vecākiem.
qXd3I2QlID0_0159.wav|Kad noliktā dienā viss bija sagatavots, pajūgs stāvēja nama priekšā un istabene ar visām somām bija jau iekravājusies ekipāžā, kundze lika izsaukt savu vīru priekšnamā un tam teica:
qXd3I2QlID0_0160.wav|Fon Tēzen, es nu no šejienes aizbraucu.
qXd3I2QlID0_0161.wav|Pateicos jums par visu to labumu un laipnību, ko zem šī jumta pa šiem gadiem esmu baudījusi.
qXd3I2QlID0_0162.wav|Bet vajadzīga es šeit neesmu, jo mēs esam un paliekam viens otram sveši cilvēki, un tāpēc te vairs nedzīvošu.
qXd3I2QlID0_0163.wav|Bet, ja jums reiz pienāk vārgas dienas, ļauna neveselība saista jūs pie gultas un nav jums mīlu roku, kas jūs koptu, tad ziņojiet man, un es nākšu un kopšu jūs un pārjums rūpēšos, kā labai sievai pieklājas.
qXd3I2QlID0_0165.wav|To teikusi, viņa, lepni pamezdama ar galvu, gāja ārā, iekāpa karietē, un tā lēnā gaitā ripoja pa lapām nobirušo gatuvi no muižas ārā.
qXd3I2QlID0_0166.wav|Kad tās pašas dienas vakarā vecais Tēzens pastāstīja savai mīļākai, ka Priedola cienīgā aizbraukusi projām un Rūdolfs palicis viens pats, viņa, rokas salikusi, brīdi palika klusi un mierīgi stāvot uz vietas, nevis izbrīnīdamās, bet, kā likās, sevī ko pārdomādama.
qXd3I2QlID0_0167.wav|Pēc tam viņa nopūzdamās izsaucās:
qXd3I2QlID0_0169.wav|Citi viņus apskauž, domādami tos bezdarbībā un pārticībā dzīvojam priecīgi un laimīgi.
qXd3I2QlID0_0170.wav|Bet es nu, dziļāk ieskatīdamās kungu kārtas dzīvē, redzu, cik tā patiesībā ir muļķīga, tukša un nožēlojama.
qXd3I2QlID0_0171.wav|Jau tur Liepājā dabūju dzirdēt, ar kādiem niekiem un tukšām panckām darbojas un pūlējās kungu kārtas cilvēki, pat valdības vīri, tā ka jādomā, ka tie ir nevis pieauguši cilvēki, bet muļķa bērni.
qXd3I2QlID0_0172.wav|Tad atkal te viņreiz sabraukušie bagātie bramaņi un nabagie junkuri un plikadīdas, kas klīst apkārt, mitinādamies pa nedēļām un mēnešiem muižās!
qXd3I2QlID0_0173.wav|Saki vai tā maz jel ir prātīgu cilvēku dzīve jeb vienkārša ērmošanās un dzīves ķēmošana un bojāšana?
qXd3I2QlID0_0174.wav|Tanī pašā reizē arī notika Priedola lielkunga neizprotamā sazāļošanās, un nu viņa izšķiršanās no savas pielaulātās sievas!
qXd3I2QlID0_0175.wav|Neprāts, aplamības un muļķības uz visām pusēm.
qXd3I2QlID0_0176.wav|Vai tādai jābūt cilvēku dzīvei?
qXd3I2QlID0_0177.wav|Redzams, tie cilvēki, kas bēdas un rūpes nepazīst un varētu dzīvot priekā un laimē, nav ar šādu dzīvi mierā un paši meklē un dara sev bēdas.
qXd3I2QlID0_0178.wav|Tas tālab ir tā, ka šiem cilvēkiem trūkst īsta darba.
qXd3I2QlID0_0179.wav|Bet dzīve bez darba ir nevis cilvēku laime, bet lāsts.
qXd3I2QlID0_0180.wav|To es tagad esmu noskatījusies kungu dzīvē.
qXd3I2QlID0_0181.wav|Mana mīļā, gudrā sieva, mana zelta Ieviņ, cik prātīgi tu māki runāt teica vecais kungs, laipni pasmīnēdams, aplikdams roku mīļākai ap vidu un nosēdinādams to sev blakus uz dīvāna.
qXd3I2QlID0_0182.wav|Tavs veselais zemnieces prāts, tavs neaptumšotais, gaišais dabas bērna skats saprot un redz visu daudz labāk nekā mūsu kārtas sievietes vai vīrieši.
qXd3I2QlID0_0183.wav|No tevis runā veselais zemnieku cilvēka prāts.
qXd3I2QlID0_0184.wav|Tālab arī tu man esi ne vien mīļa un patīkama draugulene un mans neizsmeļamais prieku avots, bet arī gudra un prātīga padoma devēja visās lietās.
qXd3I2QlID0_0185.wav|Es tevi klausīšu visur un turpmāk bez tava padoma vairs nekā nedarīšu.
qXd3I2QlID0_0186.wav|Ai, Ieviņ, ja es jaunās dienās būtu tevi pazinis, es nebūtu nevienu citu precējis kā tikai tevi.
qXd3I2QlID0_0187.wav|Tagad nu tas diemžēl nevar vairs notikt, bet tomēr gribu būt tev tikpat kā īsts vīrs un visādi turēties tev līdzīgs!
qXd3I2QlID0_0189.wav|Es nekādas pirktas, smalkas drēbes vairs nevalkāšu tikai tās vien, ko tu ar savām kalponēm esi vērpusi un audusi, tu, mana labā, gudrā sieva.
qXd3I2QlID0_0190.wav|Nu, kad tik es, te muižā vien dzīvodama, arī nekļūstu ar laiku negudra, jokoja mīļākā, atlaizdama galvu pie vecā vīra krūts.
qXd3I2QlID0_0191.wav|Nē, tu savās zemnieces drēbēs būsi arī pati vienmēr īsta zemniece, un es gribu būt tev līdzīgs arī tāds pats zemnieku cilvēks, jo abi mēs dzīvojam uz zemēm un tātad patiesībā esam zemnieki.
UzdnaD6pjww_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
UzdnaD6pjww_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
UzdnaD6pjww_0003.wav|Trešā grāmata, divdesmit pirmā nodaļa.
UzdnaD6pjww_0004.wav|Izmirstībai nolemta cilts.
UzdnaD6pjww_0005.wav|Pavasarī bija uzcelts Niedolu un Priedola novadiem skolas nams.
UzdnaD6pjww_0006.wav|Tas atradās jaukā vietā, paprāva egliena manā, sausā, saulgozainā uzkalniņā, kur ielejā redzēja mazu ezeriņu spīdam.
UzdnaD6pjww_0007.wav|Abēju muižu kungi to bija kopējiem līdzekļiem cēluši.
UzdnaD6pjww_0008.wav|Lai gan saticība tēva un dēla starpā nebija nekāda labā galvenā kārtā dēla savādās laulības dzīves dēļ , tomēr skolu lietā abi bija vienprātīgi tanī ziņā, ka arī zemnieku bērni mācāmi lasīt, rakstīt un daudzmaz rēķināt un citās visvajadzīgākās zināšanās.
UzdnaD6pjww_0009.wav|Vasaras sākumā, kad jaunais skolotājs bija pārbraucis no Irlavas, skolas namu iesvētīja.
UzdnaD6pjww_0010.wav|Ļaužu, kā jau svētdienas dienā un jaukā laikā, bija sanācis milzums vai, kā dzirdēja pašus to izsakāmies, puspagasta.
UzdnaD6pjww_0011.wav|Visi ne tuvu nevarēja satilpt lielajā skolas istabā, kur notika iesvētīšana, jo skola bija domāta tikai trīsdesmit vai, labākā gadījumā, četrdesmit bērniem, paredzot caurmērā no katrām mājām vienu bērnu.
UzdnaD6pjww_0012.wav|Bet nebija nebūt arī vajadzīgs visiem sanākušiem iekļūt iekšā, jo logi un durvis bija vaļā un ārā stāvošie gluži labi varēja visu dzirdēt, kas iekšā notika.
UzdnaD6pjww_0013.wav|Mācītājs iesvētīšanas runā skubināja ļaudis līdzās Dievam pateikties arī abiem cienīgiem dzimtkungiem.
UzdnaD6pjww_0014.wav|Kas savā lielā žēlastībā un mīlestībā gādājuši saviem novadiem skolu, lai arī zemnieku bērniem tiktu kas no tās prāta un gara gaismas, ko bauda visa izglītotā cilvēce.
UzdnaD6pjww_0015.wav|Reizē pie tam arī biedinādams, lai pārāk nepalaižoties uz pasaulīgām gudrībām, jo arī skolā Dieva vārdam un Kristus garam jāstāvot augstāk pār visām citām gudrībām.
UzdnaD6pjww_0016.wav|Piekodināja arī skolotājam, lai tas kā zaļš jauneklis un iesācējs savā darba laukā neiedomājoties jau nu kādus brīnumus rādīt un diezin kādas gudrības mācīt.
UzdnaD6pjww_0017.wav|Bet lai šinī jaunajā gaismas namā spīdot tā gaisma, kas nav ne veca, ne jauna, bet ir mūžīga, un šī gaisma esot vislabāk saskatāma un saprotama no katķisma, dziesmu grāmatas un bībeles.
UzdnaD6pjww_0018.wav|Solījās arī pats skolu un skolotāju allaž uzmanīgi pārlūkot, kā viņš nule teicis.
UzdnaD6pjww_0019.wav|Vecais niedolnieks ziņoja, cik skolas nama uzcelšana izmaksājusi un ka viņi ar Priedola kungu seguši visus izdevumus kopīgi.
UzdnaD6pjww_0020.wav|Un skolas namu līdz ar piemērīto dārza zemi dāvinot saviem novadiem, lai viņu ļaudis ar laiku tiktu pie jaunas gaismas un dzīvotu tādā apgaismotā dzīvē, kā to redzot Vāczemē, spranču zemē un citur Eiropā.
UzdnaD6pjww_0021.wav|Iekām savu runu beigt, vecais kungs, balsi pazeminādams un runādams lēnākā gaitā, it kā katru vārdu atsevišķi apsvērdams, teica:
UzdnaD6pjww_0022.wav|Mani mīļie niedolnieki un priedolnieki!
UzdnaD6pjww_0023.wav|Nedomājiet, ka man un manam dēlam vien pienākas patence par šo jauno jums dāvāto skolas namu.
UzdnaD6pjww_0024.wav|Mēs to gan esam cēluši, tas tiesa.
UzdnaD6pjww_0025.wav|Bet pirmās domas par skolas celšanu nebija vis manā galvā radušās: uz to mani uzvedināja un paskubināja mana tagadējā saimniece.
UzdnaD6pjww_0026.wav|Viņa par to vispirmā bija domājusi un gādājusies.
UzdnaD6pjww_0027.wav|Viņa arī turpmāk rūpēsies un gādāsies par skolu, un, ja manas vecās acis kur ko neredzēs, tad viņa ar savām jaunajām acīm un mīļo prātu drīzāk ieraudzīs, kur kas trūkst un vajadzīgs, un man to pasacīs.
UzdnaD6pjww_0028.wav|Ieva, kas arī atradās lielajā istabā ļaužu vidū, gluži negaidot dzirdēdama tā sevi daudzinām, pavisam samulsa un gribēja kaut kur spiesties sāņus un noiet malup, bet, tā kā ļaužu burzmā tas nebija iespējams.
UzdnaD6pjww_0029.wav|Tad palika nosarkusi stāvot turpat uz vietas, acis nodūrusi uz zemi un nekur neskatīdamās.
UzdnaD6pjww_0030.wav|Jaunais Tēzens savukārt paziņoja, ka kopā ar tēvu viņi sava mūža laikā algošot arī skolotāju un gādāšot par skolas nama uzturēšanu kārtībā, lai novadiem nerastos jauni izdevumi un neaugtu nodokļi.
UzdnaD6pjww_0031.wav|Arī skolas grāmatas došot tiem bērniem, kuru vecāki nevarētu tās iegādāties.
UzdnaD6pjww_0032.wav|Kaimiņu Meldru skolotājs, kas kā jaunā skolotāja pirmais sagatavotājs un ceļa rādītājs uz svarīgo amatu arī bija ir no muižas, ir pagasta lūgts kā goda viesis, kāpa nu katedrā.
UzdnaD6pjww_0033.wav|Tomēr viņa dzīve pēdējos gados bija sarūgtināta prāvas dēļ ar tagadējo Meldru muižas īpašnieku, kas, būdams pavisam citādu ieskatu vīrs nekā agrākais īpašnieks, liedzās izpildīt šā nosacījumus attiecībā uz skolu.
UzdnaD6pjww_0034.wav|Viņš tad bija arī jau nolēmis atmest visām šīm nepatikšanām ar roku.
UzdnaD6pjww_0035.wav|Atstāt Meldru novadu un pagaidām atgriezt dzimtenei vispār muguru, doties Vācijā un studēt tur, lai tad vēlāk no citas vietas un citādā veidā strādātu kā savas tautas audzinātājs, aizstāvētājs un atbrīvotājs no gara tumsas un netaisnas varas.
UzdnaD6pjww_0036.wav|Tomēr tagad viņš kāpa katedrā, lai apsveiktu savu bijušo skolēnu viņa jaunajā amatā un novēlētu tam sekmīgu darba gaitu.
UzdnaD6pjww_0037.wav|Runājot šos vārdus, viņam sirds it kā sažņaudzās, iedomājoties, ar kādām jaukām cerībām reiz pats kā spirgts un sparīgs jauneklis bija nācis šurp un ka nu jāaiziet, kad uzsāktais darbs tikko labi iesākts un kad jaunajā skolotājā būtu nu mīļš darbabiedrs.
UzdnaD6pjww_0038.wav|Bet nekā nevar darīt.
UzdnaD6pjww_0039.wav|Kad viens darba lauks radies par šauru, tad jāmeklē cits plašāks.
UzdnaD6pjww_0040.wav|Tā viņš sevī spriež.
UzdnaD6pjww_0041.wav|Tomēr savā runā viņš no tā nekā nemin, pēc skolotāja apsveicināšanas un pamācības griezdamies pie ļaudīm, tos paskubinādams neatraut bērnus no skolas, bet labprāt tos turp sūtīt.
UzdnaD6pjww_0042.wav|Un pilnīgi uzticēties jaunajam skolotājam, kas ir pašu novada cilvēks, tātad visiem labi pazīstams un pie tam pienācīgi sagatavots savam svarīgajam darbam.
UzdnaD6pjww_0043.wav|Beidzot jaunais skolotājs pats stājās katedrā, it kā stādīdamies ļaudīm priekšā, tos sveicinādams un izlūgdamies viņu uzticību un mīlestību kopējā darbā.
UzdnaD6pjww_0044.wav|Juzdamies iedrošināts ar vecā barona vārdiem par jaunu gaismu, viņš beidzot arī ņēmās sludināt , ka gribot nest šinī tumšajā Kursas stūrītī jaunu gaismu, lai tā plūstu visās istabās un būdās un ļaužu galvās un prātos.
UzdnaD6pjww_0045.wav|Jauneklis savā runā tā aizrāvās, ka aizmirsa pavisam mācītāja biedināšanas vārdus, ir arī mācītāju pašu, lai gan tas turpat stāvēja tikai pāris soļu no katedras.
UzdnaD6pjww_0046.wav|Iesvētīšanai beidzoties, kad saimnieki gāja abiem dzimtkungiem klāt, pateikdamies par dāvāto skolu, daži no tiem spieda roku arī muižas saimniecei, jo bija taču no paša vecā barona mutes dzirdējuši, ka viņa bijusi pirmā un īstā ierosinātāja visā šai lietā.
UzdnaD6pjww_0047.wav|Arī jaunais Tēzens piegāja tai klāt un, gan nekā nerunādams, tikai laipni galvu palocīdams, paņēma viņas roku savā plaukstā un sirsnīgi to paspieda.
UzdnaD6pjww_0048.wav|Šī bija pirmā reize, kur viņš ar sava tēva mīļāko sanācis tik tuvu un tik labprātīgi.
UzdnaD6pjww_0049.wav|Līdz šim to vienkārši nebija licies redzot.
UzdnaD6pjww_0050.wav|No šās reizas izturēšanās Ievai šķita, ka viņa labprātība, draudzība un mīlestība pret saimnieku ļaudīm ir gan laikam dziļa un patiesa, ja viņš arī tai pateicas par viņas nopelniem zemnieku skolas labā.
UzdnaD6pjww_0051.wav|Gan viņai bija un palika neattaisnojama un nesaprotama viņa izturēšanās pret paša sievu, bet citādi viņa ieskatīja to nu par labu un cienījamu cilvēku.
UzdnaD6pjww_0052.wav|Vārdu sakot, no šīs dienas Priedola kungs viņai rādījās it kā jaunā gaismā.
UzdnaD6pjww_0053.wav|Pāris mēnešu pēc mīklainās sazāļošanas prāvas iztiesāšanas kādās viesībās bija satikušies vecais niedolnieks un lestenieks.
UzdnaD6pjww_0054.wav|Pārrunādami divatā savu nelaimīgo bērnu likteni tuvāk, viņi nāca uz vienprātīgām domām, ka vajadzētu vēlreiz mēģināt savest bērnus kopā.
UzdnaD6pjww_0055.wav|Niedolnieks zināja stāstīt, ka Priedola kungs pa vecam tu roties pilnīgā vientulībā un acīmredzot jūtoties nelaimīgs.
UzdnaD6pjww_0056.wav|To pašu stāstīja otrs tēvs atkal par meitu, kura tagad dzīvojot pie viņa: arī tā izvairoties no katras sabiedrības.
UzdnaD6pjww_0057.wav|Liekoties nenoliedzama patiesība, ka abi esot nelaimīgi, ka abiem it kā kaut kas trūkstot.
UzdnaD6pjww_0058.wav|Tātad vajadzētu dot tiem gadījumu vēlreiz redzēties, satikties.
UzdnaD6pjww_0059.wav|Varbūt savos ieskatos, savās sirdīs un prātos tie tiktāl grozījušies, ka nu gribētu tuvoties viens otram un būtu gatavi dzīvot tā, kā dzīvo visi laulāti ļaudis.
UzdnaD6pjww_0060.wav|Prāva bija taču pierādījusi, ka tiem nav bijis vienam pret otru it nekādu ļaunu nolūku un ka mīklainā sazāļošanā vainīgi bijuši gājēju kārtas cilvēki.
UzdnaD6pjww_0061.wav|Vienalga, vai nu tiem kādam bijuši ļauni nodomi pret Priedola kungu, vai tie gribējuši nezin kādu iemeslu dēļ izrēķināties ar citu kādu personu.
UzdnaD6pjww_0062.wav|Atraduši par vajadzīgu mēģināt bērnus vēlreiz savest kopā, abi tēvi prātoja, kā to vislabāk izdarīt.
UzdnaD6pjww_0063.wav|Padoms drīz bija atrasts.
UzdnaD6pjww_0064.wav|Visi tie nākošā nedēļā bija ielūgti uz dažām dienām pie striķinieka krietni saspēlēt kārtis.
UzdnaD6pjww_0065.wav|Niedolnieks solījās aizbraukt Striķu muižā, paņemot arī dēlu līdz, jo uz kāršu spēli viņš visvieglāk esot pavedināms un ar Striķu Bēru viņš liekoties satiekamies labāk nekā ar citu kādu, kamdēļ esot domājams, ka uz turieni viņu varēšot gan aizvest.
UzdnaD6pjww_0066.wav|Bet tur, viesībām beidzoties, lestenieks uzaicināšot tēvu ar dēlu, kā jau savus radus, apmeklēt arī viņu, un esot domājams, ka Priedola kungam šādā reizē būšot tik daudz vīrišķības izturēties bruņnieciski un sievastēva uzaicinājumu neatraidīt.
UzdnaD6pjww_0067.wav|Tā lietu nokārtojuši, abi tēvi šķīrās.
UzdnaD6pjww_0068.wav|Vecais Tēzens, pārbraucis mājās, jau otrā dienā uzmeklēja dēlu un uzvedināja to pieņemt striķinieka ielūgumu uz kāršu partiju.
UzdnaD6pjww_0069.wav|Dēls bija ar mieru, un tātad braukšana bija nospriesta lieta.
UzdnaD6pjww_0070.wav|Norunāja braukt ar priedolnieka zirgiem.
UzdnaD6pjww_0071.wav|Ar saviem zirgiem vecais Tēzens bija nodomājis aizsūtīt savu saimnieci Jelgavā, lai tā tur viņu sagaidītu: tad viņš tai izrādītu visu, kas Jelgavā ievērojams, varētu arī šo to iepirkties, un pēc tam abi kopā brauktu mājās.
UzdnaD6pjww_0072.wav|Ieva no pirmā gala negribēja nekā dzirdēt par braukšanu vienai pašai tik tālā ceļā, bail vien viņai būšot, un ko viņa zināšot Jelgavā viena pati iesākt, ja gadoties viņai iebraukt tur jau ātrāk, nekā viņš ieradies no Lestenes?
UzdnaD6pjww_0073.wav|Nebēdā, mīļais bērns, nekā, drošināja to vecais Tēzens.
UzdnaD6pjww_0074.wav|Nedz ceļā, nedz Jelgavā tev tak nav nekā, ko baidīties.
UzdnaD6pjww_0075.wav|Kučieris ceļu zina, tu brauksi puskarietē un ar maniem vislabākajiem zirgiem priekšā.
UzdnaD6pjww_0076.wav|Uz zirgu aizjūga un karietes redzama Tēzenu ciltszīme.
UzdnaD6pjww_0077.wav|Šādam pajūgam visi ar godbijību griezīs ceļu un dos tev godu.
UzdnaD6pjww_0078.wav|Arī Jelgavā viss būs labi: kučieris zinās, kur iebraukt, un tu paprasīsi tik, kur ir Niedolu barona istabas, ej tanīs iekšā un dzīvo kā mājās: es esmu viesu nama saimniekam vecs pazīstams un jau aizvakar, būdams vēl ceļā, aizrakstīju tam, lai divas istabas pataupa man.
UzdnaD6pjww_0079.wav|Citādi tagad, ap Jāņu laiku, kad tur sabrauc kungi no visas Kurzemes, grūti dabūt viesu namos kādu istabu.
UzdnaD6pjww_0080.wav|Tālab jāaizņem jau iepriekš.
UzdnaD6pjww_0081.wav|Rakstīju tam arī, kad mans kučieris tur atved kādu jaunu kundzēni, lai to laiž manās istabās un apkalpo tā kā manu piederīgu.
UzdnaD6pjww_0082.wav|Ai vai, kas es par kundzēni izsaucās Ieva.
UzdnaD6pjww_0083.wav|Jā, mana mīļā, gudrā sieva, ar tevi apiesies tāpat kā ar kungu kārtas sievietēm.
UzdnaD6pjww_0084.wav|Tu, protams, uzģērbies un turies pienācīgi.
UzdnaD6pjww_0085.wav|Te, mājās, vari ģērbties savās pašaustās drēbēs tāpat kā es; bet, kad braucam ciemā vai pilsētā, tad jāģērbjas kundziski tur neko nevar darīt.
UzdnaD6pjww_0086.wav|Ja gribi, vari iet pastaigāties pa pilsētu: klīst nekur neklīdīsi, Jelgava nava liela pilsēta.
UzdnaD6pjww_0087.wav|Ja netīk staigāt, sēdi savās istabās, līdz es atbraukšu.
UzdnaD6pjww_0088.wav|Ja tu jaunnedēļ trešdien pēcpusdienā izbrauc, ceturtdienas vakarā būsi Jelgavā, un piektdien vai, vēlākais, sestdien ieradīšos es reizē ar Lestenes kungu un viņa pajūgā.
UzdnaD6pjww_0089.wav|Ieva tomēr mēģināja vēl atrunāties no braukšanas, aizrādīdama, ka nav viņai taču Jelgavā nekādas vajadzības.
UzdnaD6pjww_0090.wav|Noteiktā laikā viņa izsūtīšot kučieri, lai tas viens pats aizbrauc viņam pakaļ, kamdēļ gan viņai vēl tur kulties līdz?
UzdnaD6pjww_0091.wav|Nu tamdēļ, ka tu esi mana sieva.
UzdnaD6pjww_0092.wav|Es taču negribu dzīvot dažas dienas pilsētā kā visu atstāts vientulis.
UzdnaD6pjww_0093.wav|Par ko tad man ir tādajauna, jauka un vēlīga sieva?
UzdnaD6pjww_0094.wav|Uja, kāds mans vecītis vēl vienmēr aplam iemīlējies smējās Ieva.
UzdnaD6pjww_0095.wav|Pat dažas dienas nevar iztikt viens pats, un mīļākā jāvadā pakaļ kā izsalkušam darbiniekam viņa maizes tarba.
UzdnaD6pjww_0096.wav|Bet, kamēr mēs tā dzīvosim, mīlēdamies un priecādamies tur pilsētā kā laimīgs jauniku pāris, kur tad paliks zvaunis?
UzdnaD6pjww_0097.wav|Kā tas varēs bez manis iztikt?
UzdnaD6pjww_0098.wav|Nebēdā par to nemaz.
UzdnaD6pjww_0099.wav|Zvaunis paliek zvaunis, atteica barons, lietodams to pašu nosaukumu, kādā ļaudis palaikam mēdz nosaukt mīļus, lutinātus puisēnus.
UzdnaD6pjww_0100.wav|Pavārene ar istabenēm apkops viņu uz labāko un redzēs katru brīdi.
UzdnaD6pjww_0101.wav|Pats es viņām to piekodināšu.
UzdnaD6pjww_0102.wav|Jau visa braukšanas lieta šķita norunāta, un ir Ieva, ir dzimtkungs gribēja iet katrs savās gaitās, kad viņš, it kā vēl ko atcerēdamies, ierunājās:
UzdnaD6pjww_0104.wav|Man vēl kas iešaujas prātā.
UzdnaD6pjww_0105.wav|Skolotājs man vakar runāja par grāmatām.
UzdnaD6pjww_0107.wav|Runāja un lūdza, vai nevarētu jau laikāk apgādāt, lai nekavējas mācība.
UzdnaD6pjww_0108.wav|Solījos grāmatas pirkt un gādāt, bet nekā nezinu, kādas ir vajadzīgas.
UzdnaD6pjww_0110.wav|Lai skolotājs brauc tev līdzi, lai izmeklējas Jelgavā grāmatas, un tu samaksā, es tev atstāšu naudu.
UzdnaD6pjww_0111.wav|To jūs divi varat jau padarīt, kamēr es tur ieradīšos un tevi savākšu.
UzdnaD6pjww_0112.wav|Būs arī ceļā tev labāk, nekā braucot vienatnē.
UzdnaD6pjww_0113.wav|Ir pilsētā nejutīsies gluži vientule.
UzdnaD6pjww_0114.wav|Uz to viņai nebija nekā, ko iebilst, un, kā bija norunāts, tā nu rīkojās darīt.
UzdnaD6pjww_0115.wav|Tēvs ar dēlu, izspēlējušies kārtis Striķu muižā ar baroniem Bēriem, paklausīdami Lestenes Firksa uzaicinājumam, aizbrauca tam līdz paviesoties viņa muižā.
UzdnaD6pjww_0116.wav|Viss tātad šķita raisāmies un ritam taisni tā, kā abi divi tēvi bija norunājuši.
UzdnaD6pjww_0117.wav|Bet, kāds būs visa šī viņu gudri sadomātā apciemojuma gala iznākums, to tēvi nevarēja, protams, paredzēt, un tas viņiem darīja lielas rūpes.
UzdnaD6pjww_0119.wav|Abi tēvi tālab, pielaižot lestenieka puskarietei pirmajai pie staltās pils, steidzās izkāpt, lai redzētu, kas notiks, kad priedolnieks, kas brauca gabaliņu viņiem iepakaļ, viens pats sēdēdams savos pusratos, piebrauks pie durvīm.
UzdnaD6pjww_0120.wav|Tur stāvēja māte ar meitu vienas pašas, gan laikam arī pilnā mērā apzinādamās šā brīža svarīgumu un tāpēc tā bija norīkojušās, ka citu nekādu piederīgu tur nebija klāt.
UzdnaD6pjww_0121.wav|Abi tēvi, apsveicinājušies ar dāmām, negāja vēl tūliņ namā, bet palika turpat stāvot un sagaidot trešo atbraucēju.
UzdnaD6pjww_0122.wav|Tūliņ arī pieripoja otra puskariete.
UzdnaD6pjww_0124.wav|Izkāpa un nāca šurp jaunais Tēzens.
UzdnaD6pjww_0125.wav|Apsveicinājās ar namamāti un tad, paskatīdamies uz otru pusi, kur stāvēja viņa kundzene, padeva tai labdienu.
UzdnaD6pjww_0126.wav|Tikai drusciņ palocīdams galvu, un tad lepni, auksti un vienaldzīgi gāja tai garām namā iekšā.
UzdnaD6pjww_0127.wav|Tēvi, palikuši ārpusē vieni paši abas dāmas bija katra uz savu pusi aizsteigušās projām , bēdīgi saskatījās viens ar otru, tad sagāja kopā, apkampās un abi sāka klusu raudāt.
UzdnaD6pjww_0128.wav|Sulainim, kas patlaban izņēma no puskarietes ceļasomas, atdevuši savus virsmēteļus, tēvi atkal, ne vārda neteikdami, brītiņu lūkojās viens uz otru, kā meklēdami padoma, ko teikt, ko būt.
UzdnaD6pjww_0129.wav|Pirmais attapās niedolnieks.
UzdnaD6pjww_0130.wav|Tēzeni ir izmirstībai nolemta cilts, viņš teica paklusā balsī, bet dziļi traģiskā balsī, lūkodamies tieši lesteniekam acīs un visā sejā nobālis, pie kam lielas asaru lāses tam ritēja pār vaigiem.
UzdnaD6pjww_0131.wav|No gājēju ļaudīm visu šo skatu, kas šodien norisinājās Lestenes pils priekšā, neviens nebija redzējis.
UzdnaD6pjww_0132.wav|Gan Lestenes muižas sulainis bija atradies turpat pils priekšā, bet viņš bija pastāvīgā nevaļā, attaisot ekipāžām izeju un kāpinādams kungus no tām ārā, gan atkal atverot pils durvis un laižot atbraukušos kungus priekšnamā, gan arī saņemot viņu mēteļus un ceļasomas.
UzdnaD6pjww_0133.wav|Tikai Priedola kučieris, piebraukdams ar savu kungu kā pēdējais un palikdams tur, līdz sulainis izvāca no ekipāžas ceļasomas, bija redzējis un ievērojis sava kunga savādo izturēšanos pret cienīgo kundzēni un sapratis, ko tas nozīmē.
UzdnaD6pjww_0134.wav|Šis kučieris, vārdā Atis vai, kā viņa kungs to sauca, Ote, bija jauns, brašs vīrs, lielu augumu un garu, kuplu bārdu.
UzdnaD6pjww_0135.wav|Kad viņš sēdēja uz bukas stalts un denkts, kā izcirsts granīta tēls ar grožiem un pātagu rokās, mierīgi valdīdams un vadīdams trīs vai četrus varenus rikšotājus, tad dažs kungs apskauda priedolnieku viņa diženā kučiera dēļ.
UzdnaD6pjww_0136.wav|Priedola kungs arī bija uz savu kučieri ne mazumu lepns, un, lai gan reti kur izbrauca un tātad maz varēja ar to palepoties, tomēr tas stāvēja pie viņa labā ieredzē.
UzdnaD6pjww_0137.wav|Kučieris atkal savukārt bija lepns uz savu kungu, zinādams to par īstu zemnieku draugu un labvēli, kas uz citiem kungiem daudz vērības negriež.
UzdnaD6pjww_0138.wav|Redzēdams šodien savu kungu lepni paejam garām cienīgai kundzenei, arī viņš sajuta sevi vajadzību, līdzīgi savam kungam, izturēties auksti, ļoti vienaldzīgi un pat lepni pret visiem Lestenes muižas cilvēkiem.
UzdnaD6pjww_0139.wav|Savus zirgus braukdams lēnos soļos no pilspriekšas nost uz staļļu pusi, viņš tad arī nepagrieza acis ne uz vienu, ne otru pusi, nelikdamies redzam nevienu cilvēku ne pa labi, ne pa kreisi, bet skatīdamies taisni vien kaut kur tālu projām pāri pagalmam, pāri dārzam, pāri ēku jumtiem.
UzdnaD6pjww_0140.wav|Šejienes ļaudīm bija just, ka viņš ir Priedola muižas kučieris!
UzdnaD6pjww_0141.wav|Tās pašas Priedola muižas, kuras lielskungs atstājis, neievēro un negrib šās muižas kungu meitu!
UzdnaD6pjww_0142.wav|Nojūdzot staļļa priekšā zirgus, Lestenes kučieris un staļļa puiši varēja šodien izrunāties un izvaicāties desmitiem reižu, līdz no Priedola kučiera dabūja kādu vārdu ārā.
UzdnaD6pjww_0144.wav|Abi tēvi tūliņ negāja pilī iekšā.
UzdnaD6pjww_0145.wav|Laikam negribēdami rādīt citiem savu dziļo satricinājumu, kas nebija arī ārīgi noslēpjams.
UzdnaD6pjww_0146.wav|Viņi, ne vārda nesacīdami, bet kā klusi saprazdami viens otra domas, devās lēnos soļos uz dārza pusi.
UzdnaD6pjww_0147.wav|Labu brīdi klusēdami soļoja viens otram blakus pa dārza zvirgzdainajiem celiņiem.
UzdnaD6pjww_0148.wav|Beidzot lestenieks traucēja klusumu, dobjā, gandrīz smokošā balsī ierunādamies:
UzdnaD6pjww_0152.wav|Abi katrs par sevi krietni, nevainojami cilvēki.
UzdnaD6pjww_0153.wav|Visi, kas tos pazīst, par tiem priecājas.
UzdnaD6pjww_0154.wav|Bet kopā nesader.
UzdnaD6pjww_0155.wav|Iet viens otram kā ienaidnieki garām, un mēs, viņu vecāki, esam viens otram vislabākie draugi.
UzdnaD6pjww_0156.wav|Nu kāpēc tas nevarētu būt tā arī ar bērniem?
UzdnaD6pjww_0157.wav|Kad niedolniekam neradās uz to nekā, ko teikt, lestenieks bilda par jaunu:
UzdnaD6pjww_0158.wav|Zini ko, mīļais Tēzen.
UzdnaD6pjww_0159.wav|Kad tavs Rūdolfs un mana Elizabete neparko negrib dzīvot kopā un viņu laulības dzīve uzskatāma nu par galīgi izjukušu.
UzdnaD6pjww_0160.wav|Bet, ja dēls laulību šķirt un par jaunu precēties, kā tu saki, arī nedomā, tad taču cits nekas neatliek, ka tev pašam jāprecas un jāglābj Tēzenu cilts no izmirstības.
UzdnaD6pjww_0161.wav|Un jādara tas tev visā drīzumā, kamēr vēl esi spirgts un vesels.
UzdnaD6pjww_0162.wav|Zini, tanīs gados, kuros mēs atrodamies, mēdz sacīt, ka mūsu dienas ir skaitītas.
UzdnaD6pjww_0163.wav|Ja gribi dabūt sev pēcnācēju un pats to pieredzēt, tad gaidīt nevar.
UzdnaD6pjww_0164.wav|Vēl tu esi spējīgs pieredzēt savas cilts turpināšanos: kad tava saimniece piedzīvojusi no tevis dēlu, tad tas pats, bez šaubām, var notikt arī ar likumīgu sievu, ja tu tādu ņem.
UzdnaD6pjww_0165.wav|Raženās ģimenēs ir diezgan meitu, kas ne vien būtu ar mieru, bet pat ar īstu prieku ietu pie vecā, cienītā Tēzena, lai kļūtu par slavenas cilts jaunu māti un šīs cilts glābēju un turpinātāju.
UzdnaD6pjww_0166.wav|Padomā tik, draugs, uz vienu otru pusi, bildini un panēm!
UzdnaD6pjww_0167.wav|Tēzens palika tagad stāvot.
UzdnaD6pjww_0168.wav|Piestājās arī Lestenieks.
UzdnaD6pjww_0169.wav|Labu brīdi viņi tur tā stāvēja viens otram blakus.
UzdnaD6pjww_0170.wav|Tad niedolnieks, it kā pamatīgi sevī ko apsvēris, pagriezās pret savu draugu un teica rāmi un mierīgi, bet svarīgi:
UzdnaD6pjww_0171.wav|Nē, mīļais draugs.
UzdnaD6pjww_0172.wav|Otrreiz neprecēšos.
UzdnaD6pjww_0173.wav|Negribu vairs nevienu citu sev par sievu kā tik savu tagadējo saimnieci.
UzdnaD6pjww_0174.wav|Šī daiļā zemnieku meitene ir manās vecumdienās mans vienīgais prieks, mans spirgtums, mans atspaids.
UzdnaD6pjww_0175.wav|Bez viņas mans pēdējais mūža posms nebūtu vairs nekas.
UzdnaD6pjww_0176.wav|Viņas rokās gribu aiziet mūžībā pie viņas man būs viegli nomirt.
UzdnaD6pjww_0177.wav|Ja Tēzenu ciltij ir lemts izmirt, tad es, mirstīgs cilvēks, nevaru tur nekā darīt.
UzdnaD6pjww_0178.wav|Nav cilvēku spēkā grozīt nezināmās augstākās varas tumšā likteņa lēmumus.
UzdnaD6pjww_0179.wav|Ja Trojas ķēniņš Priamus ar visiem saviem daudzajiem dēliem un vareno Hektoru priekšgalā nespēja novērst savas augstās pils bojāeju, kad liktenis reiz to bija tā nolēmis, ko tad es, viens vienīgs vecs diengaļis, lai iespētu pret vareno likteni?
UzdnaD6pjww_0180.wav|Žēl gan, ka Baltijas muižniecība par vienu cilti kļūs atkal nabagāka.
UzdnaD6pjww_0181.wav|Kad visu to lietu pārdomā mierīgā prātā un no augstāka un plašāka stāvokļa, tad, mīļais draugs, tāds žēlums zūd, teica niedolnieks, ar vienu roku paņemdams namatēvu zem elkoņa, bet otrā turēdams savu noņemto platmali un sākdams lēnos soļos iet tālāk.
UzdnaD6pjww_0182.wav|Kad kāda tauta vai arī atsevišķa cilts savu ziedu laiku pārdzīvojusi un novecojusi, tad tā noiet no sadzīves skatuves un cita stājas tās vietā.
UzdnaD6pjww_0183.wav|Tāda ir dzīves gaita, un zeme tālab tukša nepaliek.
UzdnaD6pjww_0184.wav|Tēzenu cilts noies no skatuves, noies ar laiku varbūt vēl kādas citas.
UzdnaD6pjww_0185.wav|Bet viņu vietā stāsies desmitas mūsu zemnieku ciltis, un tās nekad neizmirs, jo to ir liels daudzums.
UzdnaD6pjww_0186.wav|Un galu galā: vai latvieši nav tādi paši cilvēki kā vācieši?
UzdnaD6pjww_0187.wav|Vai Dievzemītei nav vienalga, kas viņu apdzīvoja tik šie apdzīvotāji pienācīgi izpilda tos pienākumus, kādi cilvēkam ir pret zemi?
UzdnaD6pjww_0188.wav|Vai zemnieki, apstrādādami zemi un ražodami cilvēcei pārtiku, nav pilnvērtīgāki iedzīvotāji nekā muižnieki, kas tikai ņem zemnieka sastrādātos, gatavos produktus un tos patērē?
UzdnaD6pjww_0189.wav|Rau, tā skatoties uz lietu, man šķiet, nav nekā sevišķi traģiska, ja kāda muižnieku cilts, kura izmirstībai nolemta, aiziet bojā.
UzdnaD6pjww_0190.wav|Tā ir dabas mūžīgā pārmaiņa un tātad attīstības process.
UzdnaD6pjww_0191.wav|Lestenieks neatteica uz to nekā, un viņi vairāk par šo lietu nesarunājās, jo katram bija te savādas domas un.strīdēties viņi negribēja.
UzdnaD6pjww_0192.wav|Bet lestenieks sevī vēroja: Vecais Tēzens acīmredzot pilnīgi piesavinājies doktora Garlība Merķeļa ieskatus par latviešiem un uzskata tos pilnīgi par mums līdzīgiem.
UzdnaD6pjww_0193.wav|Tikai ar šādiem ieskatiem viņš tad arī varējis pieņemt sev tikpat kā par sievu vienkāršu zemnieku meiteni.
UzdnaD6pjww_0194.wav|Redzams, savādnieki ir abi divi ir tēvs, ir dēls.
UzdnaD6pjww_0195.wav|Abi vecie draugi, kuru domas tagad bija sākušas dalīties un šķelties tik svarīgā jautājumā, kādas ir zemnieku attiecības ar muižniecību, norunāja pāris dienu palikt Lestenē un tad laisties ceļā uz Jelgavu, kur notiks ne vien brālīgā konference.
UzdnaD6pjww_0196.wav|Bet kur Kurzemes muižnieki, kā jau katru gadu ap Jāņiem, nokārto dažādas maksāšanas gan zināmās iestādēs, gan īpaši paši savā starpā.
UzdnaD6pjww_0197.wav|Priedola kungs jau otrā dienā aizbrauca projām.
UzdnaD6pjww_0198.wav|Mājās kučieris pastāstīja savai sievai, ko bija Lestenē redzējis un novērojis: ka kungs auksti un lepni gājis cienīgai garām, nelikdamies gandrīz to ne redzus.
UzdnaD6pjww_0199.wav|No kučierenes dabūja to zināt citi muižas ļaudis, un nu tie visi saprata, ka uz cienīgās nākšanu atpakaļ nav ko domāt.
UzdnaD6pjww_0200.wav|Neviens arī to nenožēloja.
UzdnaD6pjww_0201.wav|Jo viņu kungs, lai arī būdams liels savādnieks pret savu sievu un citiem kungiem, pret zemniekiem tomēr bija labs un sadzīvoja ar tiem teicami.
UzdnaD6pjww_0202.wav|Bet nezin kā būtu, ja še dzīvotu arī cienīgā un jauktos muižas dzīvē.
geD7iwX3po8_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
geD7iwX3po8_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
geD7iwX3po8_0003.wav|Trešā grāmata, septiņpadsmitā nodaļa.
geD7iwX3po8_0004.wav|Laulību parks un cita pasaule.
geD7iwX3po8_0005.wav|Rūpēdamies par savu mīļāko, lai tai neatliktu laika skumt un sērot.
geD7iwX3po8_0006.wav|Niedolu dzimtkungs sadomāja aizbraukt uz kādu laiku pilsētā un ņemt viņu tur sev līdz.
geD7iwX3po8_0007.wav|Lai tā dabūtu redzēt svešas vietas, svešus cilvēkus un nāktu uz citām domām, tā ka tai vienmēr nevajadzētu domāt tikai par sevi un savu stāvokli.
geD7iwX3po8_0008.wav|Viņš pats zināja no sevis, cik patīkami ir cilvēkam, kad pēc ilgākas nodzīvošanas vienā vietā.
geD7iwX3po8_0009.wav|Un noraizēšanās ar dažādām ikdienišķām rūpēm tiek uz kādu laiku no visa brīvs.
geD7iwX3po8_0010.wav|Aizbrauc kur citur un dzīvo, izklaidējas un priecājas tur, nekā nebēdājot un nedomājot par to, kas noticis pagātnē vai varētu notikt nākotnē.
geD7iwX3po8_0011.wav|Pēc tādas izdzīves viņš aizvien bija juties kā atspirdzis, kā no jauna atdzīvojies.
geD7iwX3po8_0012.wav|Šādu atdzīvi viņš nu gribēja novēlēt arī savai tagadējai mīļākai, mīlēdams to vairāk par visām citām agrākajām istabenēm.
geD7iwX3po8_0013.wav|Liels bija Ievas pārsteigums, kad kungs tai kādu dienu pastāstīja, ka nākošā nedēļā, braukdams Liepājā, ņemšot viņu sev līdz.
geD7iwX3po8_0014.wav|No pirmā gala viņa ne dzirdēt negribēja no tā.
geD7iwX3po8_0015.wav|Bija viņai kauns jau no pašu ļaudīm tepat muižā, ejot kur pa āru kopā ar baronu.
geD7iwX3po8_0016.wav|Labprāt viņa no šādiem gājieniem, kur vien tas bija iespējams, izvairījās.
geD7iwX3po8_0017.wav|Un nu vēl braukt tam līdzi pilsētā un rādīties tur ar viņu kopā svešos ļaudīs!
geD7iwX3po8_0018.wav|Viņa savās zemnieces drēbēs ies un staigās tur līdzās kungu kārtas cilvēkam un vēl vecam vīram!
geD7iwX3po8_0019.wav|Tur jau katrs garāmgājējs, acis vien uzmezdams, sapratīs, kas tas par pārīti.
geD7iwX3po8_0021.wav|Tā viņa sevī domāja.
geD7iwX3po8_0022.wav|Bet lielskungs, redzēdams viņas iztrūcināto seju, drīz uzminēja viņas domas un tūliņ pasacīja, ka Liepājā uzšūdināšot tai pilsētnieces drēbes, tā ka droši varēšot rādīties pilsētnieču vidū un staigāt viņam līdzi neviens nekā nezināšot, kas viņa tāda ir.
geD7iwX3po8_0023.wav|Mierīgi padzīvošoties tur abi dažas dienas, redzēšot, kā pilsētā izskatās, kā tur ļaudis dzīvo.
geD7iwX3po8_0024.wav|Dabūšot redzēt arī jūru, ostu un dižlaivas vai kuģus.
geD7iwX3po8_0025.wav|Ieva klausījās kunga stāstījumā, nezinādama, vai par visu dzirdēto priecāties vai bēdāties.
geD7iwX3po8_0026.wav|Redzēt pilsētu un pat vēl kādu laiku tur padzīvot ai, tas būtu tiešām kas jauns un jauks, un tad jūra!
geD7iwX3po8_0027.wav|Jā, to viņai visvairāk gribētos redzēt.
geD7iwX3po8_0028.wav|Jā, būtu tur gan daudz, ko skatīties.
geD7iwX3po8_0029.wav|Nevar viņa taču sevī iedomāties, kā tāds milzīgs ūdens īsti izskatās, kam nevarot pārredzēt pāri.
geD7iwX3po8_0030.wav|Arī pilsētu viņa nekad vēl nav redzējusi.
geD7iwX3po8_0031.wav|Kāda gan tā varētu būt?
geD7iwX3po8_0032.wav|Vai tāda kā leišu miests, tikai lielāka, vai kas citādāks?
geD7iwX3po8_0033.wav|Patiesi patiktos to visu redzēt.
geD7iwX3po8_0034.wav|Bet bažas atkal, kā viņai viss tur izdosies: vai nebūs bailes, ka nedabū kāds zināt, kas viņa tāda ir savam kungam.
geD7iwX3po8_0035.wav|Ak, tad gan labāk būtu palikt mierīgi mājās!
geD7iwX3po8_0036.wav|Tomēr kā ikreiz, tā arī tagad notika tā, kā lielskungs gribēja.
geD7iwX3po8_0037.wav|Un nākošā nedēļā, kad laiks bija jauks un ceļš likās labs, viņš kādu dienu lika kučierim jūgt trīs zirgus puskarietei priekšā, viņi abi divi sēdās iekšā un aizbrauca.
geD7iwX3po8_0038.wav|Viņš muižas pārzināšanu uzticēdams vagarim, viņa atkal kalna saimniecības vadīšanu ar visu prāvo atslēgu bunti nododama pavārenei.
geD7iwX3po8_0039.wav|Liepājā viņi apmetās Buses viesu namā netālu no Annas baznīcas, tagadējā Peldu ielā.
geD7iwX3po8_0040.wav|Pats viesu nams bija pusotra stāva un necik plašs, bet toties jo plaši un augsti bija vārti nama galā, pa kuriem varēja iebraukt viesu nama sētā.
geD7iwX3po8_0041.wav|Virs vārtiem bija redzama liela izkārtne ar zeltītu lauvas tēlu un apakšā tam uzraksts: Zum goldenem Loeiven.
geD7iwX3po8_0042.wav|Puspagraba telpās blakus ieejai namā bija pārdotava, kur pats Buse tirgojās ar sviestu, sāli, siļķēm, žāvētām mencām, rūcinātām plekstēm un citām pārtikas precēm, kā arī ar tabaku un svecēm.
geD7iwX3po8_0043.wav|Kad kāds piebrauca pie viesu nama un pēc vairākkārtējas skandināšanas ārdurvis neatdarījās, tad Buse pats nāca no pagrabiņa ārā, atslēdza durvis un laida atbraukušos viesus iekšā.
geD7iwX3po8_0044.wav|Tā tas bija, arī atbraucot tagad baronam Tēzenam.
geD7iwX3po8_0045.wav|Vairākas reizes kučieris bija dabūjis veltīgi raustīt šķindekļa saiti.
geD7iwX3po8_0046.wav|Bet, kad Buse bija durvis atslēdzis, tad viņš mīļi un laipni aicināja savus viesus iekšā, teikdams kučierim, lai uznesot kunga ceļasomas augšā, jo viņam neesot laika tūliņ jāsteidzoties atpakaļ bodē; zirgus viņš pa bodes durvīm gan uzskatīšot.
geD7iwX3po8_0047.wav|Kad barons Tēzens ar Ievu uzkāpa pa šaurām koka kāpnēm augšā un kučieris tiem pakaļ uznesa somas, smagi soļodams ar klaudzošiem zābakiem pa gaiteņa čīkstošo grīdu, tad drīz gaiteņa dibenā atdarījās kādas durvis un no turienes iznāca jauna, skaista meita dzelteniem matiem un zilām, priecīgām acīm.
geD7iwX3po8_0048.wav|Vai jūs esat saimniece?
geD7iwX3po8_0049.wav|Mēs gribējām lūgt divas istabas, bilda barons Tēzens.
geD7iwX3po8_0050.wav|Saimniece neesmu, tik saimnieces meita.
geD7iwX3po8_0051.wav|Bet istabas varu jums ierādīt, atteica, jautri pasmaidīdama, skaistā blondīne, pie tam izvilkdama sev no skoteles kabatiņas atslēgu, uzslēgdama kādas durvis un lūgdama atbraucējus tanī iekšā.
geD7iwX3po8_0052.wav|Lielskungs, apskatījies rādītās istabas, teica atrodam tās derīgas, pie kam piebilda:
geD7iwX3po8_0053.wav|Es esmu barons Tēzens no Niedolu muižas un palikšu te dažas dienas.
geD7iwX3po8_0054.wav|Un šī, kas man te ir līdzi, ir mana apkalpotāja.
geD7iwX3po8_0055.wav|Viņa arī dzīvos visu laiku te, un, kad viņai kas vajadzīgs un es būtu izgājis, lūdzu viņai visu dot.
geD7iwX3po8_0056.wav|Labi, barona kungs, atteica blondīne, tūliņ pazuzdama aiz durvīm.
geD7iwX3po8_0057.wav|Palicis ar Ievu divatā, barons Tēzens tai stāstīja, ka Buses viesu nams gan neesot nekāds lepnais, bet tomēr labākais visā Liepājā.
geD7iwX3po8_0058.wav|Lielākais labums esot tas, ka tur esot plaša sēta un vairāki staļļi, kur ievietot zirgus.
geD7iwX3po8_0059.wav|Tālab arī gandrīz visi iebraukušie kungi tur apstājoties.
geD7iwX3po8_0060.wav|Un, piegājis pagalma pusē pie loga, viņš rādīja Ievai plašo sētu ar garu rindu staļļu gar sētas abām pusēm.
geD7iwX3po8_0061.wav|Sētā redzēja patlaban iebrauktus milzīgus ratus ar uzstīpotu audekla jumtu, pie kuriem stāvēja kāds vīrs ar melnu stropeni galvā, sarkanā vestē un zilos svārkos ar lielām, spožām sudraba pogām, bet kājās tam bija gari, spīdīgi zābaki.
geD7iwX3po8_0062.wav|No ratu pajumtes līda ārā dažas sievietes.
geD7iwX3po8_0063.wav|Barons stāstīja, ka tas esot prūšu ormanis, iebraucis no Klaipēdas, Karalaučiem vai Danskas, atvezdams laikam dzīvo preci.
geD7iwX3po8_0064.wav|Kas par preci vaicāja Ieva.
geD7iwX3po8_0065.wav|Nu, meitas šejienes māsiņu namiem.
geD7iwX3po8_0066.wav|Liepājā, kā jau ostas pilsētā, kur arvien daudz jūrnieku, šādiem namiem ir kupla dzīve.
geD7iwX3po8_0067.wav|Ak tētīt iesaucās Ieva izbrīnījusies, tīri izbīdamās.
geD7iwX3po8_0068.wav|Es būtu domājusi, ka par dzīvu preci sauc teļus, putnus un citus dzīvniekus, ko no zemēm ved pilsētā pārdot.
geD7iwX3po8_0069.wav|Bet kas to dzirdējis, ka sievietes tā kā kaujamus teļus vadā no vienas pilsētas otrā nodošanai negoda dzīvei?
geD7iwX3po8_0070.wav|Ak tētīt, kādas meitas, kāda dzīve, kāda pasaule!
geD7iwX3po8_0071.wav|Nupat sētā iebrauca arī viņu kučieris savu pajūgu un nojūdza zirgus un veda tos staļļos.
geD7iwX3po8_0072.wav|Vai viņš mūs gaidīs?
geD7iwX3po8_0073.wav|Un cik ilgi te paliksim vaicāja Ieva.
geD7iwX3po8_0074.wav|Kučieris, zirgus atpūtinājis un pabarojis, jau rītu brauks atpakaļ.
geD7iwX3po8_0075.wav|Kad gribēsim braukt mājās, es laidīšu ziņu, un viņš atbrauks mums pakaļ.
geD7iwX3po8_0076.wav|Bet, kad īsti brauksim, to tagad vēl nezinu.
geD7iwX3po8_0077.wav|Tas atkarāsies no manas sievas: kad tā būs visu apskatījusi un jauns nekas še nebūs vairs ko skatīties, tad sūtīšu pakaļ kučierim.
geD7iwX3po8_0078.wav|Ak, tādas sievas dēļ varam tūliņ braukt atpakaļ, noteica Ieva, sēri pasmaidīdama.
geD7iwX3po8_0079.wav|Pilsētu esmu nu redzējusi, braucot pāri upei, redzēju arī kuģus.
geD7iwX3po8_0080.wav|Kad tik vēl dabūnu redzēt jūru, tad man pietiek visam mūžam.
geD7iwX3po8_0081.wav|Nu nē, vēl tu ne no pilsētas, ne no pašiem pilsētniekiem neesi nekā laba redzējusi.
geD7iwX3po8_0082.wav|Tev jāzina, ka nupat iesākusies Liepājā īstā vasaras dzīve un izdzīves prieki jūrmalā.
geD7iwX3po8_0083.wav|Visus kara gadus Liepājas dzīve bija kā pamirusi, sevišķi vasaras izpriecas jūrmalā tikpat kā pilnīgi izbeigušās.
geD7iwX3po8_0084.wav|Bet pēc pērngada noslēgtā miera šī nu ir pirmā vasara, kad mazgāšanās jūrā un izprieca jūrmalā iet atkal pilnā spēkā un, var teikt, tagad divkāršā kuplumā nekā priekškara gadus.
geD7iwX3po8_0085.wav|Sabraukuši tagad te kungi un kundzenes ne vien no daudzām Kurzemes muižām, bet arī no leišiem, poļiem, pat no Pēterburgas un citām malām.
geD7iwX3po8_0086.wav|Es saku, te tagad būs daudz ko redzēt ne vien tev, bet mums abiem.
geD7iwX3po8_0087.wav|Pēc tāda paskaidrojuma istabenei cits nekas neatlika kā paklausīt kungam un mierīgi palikt pilsētā, kamēr tas viņam patiks.
geD7iwX3po8_0088.wav|Vēl viņš pasacīja, ka šinī viesu namā siltus ēdienus nevarot dabūt tikai sviestmaizes un tēju vai kafiju.
geD7iwX3po8_0089.wav|Viņš iešot ēst pusdienu vācu kungu biedrībā Musē.
geD7iwX3po8_0090.wav|Arī viņa vēlāk, kad būšot apģērbusies pa pilsētnieciski, varēšot nākt viņam līdzi.
geD7iwX3po8_0091.wav|Tagad lai liekoties padot tēju uft maizi ar gaļu vai sieru un paēdot tepat.
geD7iwX3po8_0092.wav|Ieva atteica, viņai jau visādi uzkožamie esot no mājām līdz.
geD7iwX3po8_0093.wav|Un viņa ņēma un izkravāja vesela liela groza bagāto saturu: gan rupju, gan smalku maizi.
geD7iwX3po8_0094.wav|Tītara un stirnas cepeti, sviestu, olas un citādu pavalgu.
geD7iwX3po8_0095.wav|Ko, taisīdamās ceļā, bija ar pavārenes palīdzību sacepusi un savārījusi.
geD7iwX3po8_0096.wav|Redzēdams tādus dažādus gardumus, arī kungs sēdās tiem klāt un, likuši padot tēju, abi ar Ievu ieturēja tepat krietnu palaunagu, tā ka iešana biedrības namā izrādījās pavisam nevajadzīga.
geD7iwX3po8_0097.wav|Pirmajās dienās, kamēr Ieva nebija vēl dabūjusi pilsētniecisku apģērbu, viņa negāja nekur ārā.
geD7iwX3po8_0098.wav|Šuvēja atnāca pie viņas, noņēma mēru, parādīja dažādus drēbju paraugus, un, kad drēbe bija izmeklēta, kungs pats aizgāja šuvējai līdzi to nopirkt, un jau pēc pāris dienām šuvēja atnāca ar pusgatavo darbu uz uzmēģināšanu.
geD7iwX3po8_0099.wav|Vēl pēc pāris dienām apģērbs bija gatavs, un šuvēja to palīdzēja Ievai uzģērbt, pati nevarēdama diezgan nopriecāties, cik tas Ievas augumam varen labi pielaikojoties.
geD7iwX3po8_0100.wav|Ievai pašai gan tas nebūt tik aplam nepatika, un daudz mīļāk viņa būtu palikusi savā līdzšinējā ierastajā svēdrainajā pašaustā bruncī un kamzolītī.
geD7iwX3po8_0101.wav|Bet nevarēja neko darīt.
geD7iwX3po8_0102.wav|Arī kungs noteica apģērbu skaistu, un Ievai gribot negribot bija jāmācās to pareizi uzģērbt un daiļi iet un nesties, vēl viņai uzšūdināja otru tērpu.
geD7iwX3po8_0103.wav|Pirmais bija gaišs un domāts jaukam laikam.
geD7iwX3po8_0104.wav|Otru izmeklēja tumšāku un biezāku lietus dienām un dzestrākiem vakariem.
geD7iwX3po8_0105.wav|Arī kurpes un zeķes apgādāja tādas, kādas valkāja kungu kārtas sievietes.
geD7iwX3po8_0106.wav|Viņi apdzīvoja viesu namā divas nelielas istabas.
geD7iwX3po8_0107.wav|Priekšējā ēda un uzturējās dienās, dibenistabā gulēja.
geD7iwX3po8_0108.wav|Kad baronam Tēzenam atnāca kāds draugs vai paziņa, tad Ieva iegāja guļamistabā un palika tur, kamēr svešie aizgāja.
geD7iwX3po8_0109.wav|Dienām viņi nu maz bija mājās, jo jaukā laikā viņš to veda sev līdz jūrmalā, gan citur apskatīt pilsētu.
geD7iwX3po8_0110.wav|Lielākais gājiens bija uz paviljonu otrpus upes un labu gabalu ārpus pilsētas.
geD7iwX3po8_0111.wav|Dažreiz brauca uz turieni arī braukšus ar kazu ormani.
geD7iwX3po8_0112.wav|Tā sauca tos ormaņus, kas brauca vieglos ratos un neveda nekādus mantas vezumus tikai cilvēkus.
geD7iwX3po8_0113.wav|Paviljons bija jauka izpriecas vieta pašā šosejas malā, pretim alksniena parkam.
geD7iwX3po8_0114.wav|Paviljonā varēja katrā laikā dabūt ēst un dzert.
geD7iwX3po8_0115.wav|Pēc pusdienām tur spēlēja arī mūzika divi vai trīs meti muzikantu.
geD7iwX3po8_0116.wav|Tad varēja tur dejot, kādam nolūkam bija ierīkota plaša zāle.
geD7iwX3po8_0117.wav|Kungi, kā nākdami no jūrmalas, dejoja tur baltās biksēs, mugurā paturēdami vai nu savus vasaras mēteļus, vai garos dienas svārkus, citi nenolikdami pat savas platmales vai augstās gardibenes.
geD7iwX3po8_0118.wav|Arī kundzenes veda un vicināja dejas zālē tādās pat drēbēs, kādās bija izgājušas pastaigāties.
geD7iwX3po8_0119.wav|Ja dejošana notika vakaros, tad visi bija pienācīgos balles ģērbos kungi tumšos, kundzenes gaišos tērpos.
geD7iwX3po8_0120.wav|Bet, kad Liepājā stāvošā garnizona virsnieki sarīkoja paviljonā balli, tad tur spēlēja kara mūzika, un tad bija liela dejas izprieca pēc visiem mākslas likumiem kungi frakās, virsnieki savā goda tērpā un kundzenes balles tērpos.
geD7iwX3po8_0121.wav|Barons Tēzens ar savu mīļāko dažreiz ēda paviljonā pusdienu vai arī vakariņas.
geD7iwX3po8_0122.wav|No pirmā gala Ieva jutās nokaunējusies un tīri nelaimīga, kad barona draugi un pazīstami satiekoties viņus sveicināja vai kāds uz brīdi pie viņiem piestājās un ar baronu runājās.
geD7iwX3po8_0123.wav|Viņa tad sarka un tvīka, nezinādama, kur acis likt, kurp skatīties.
geD7iwX3po8_0124.wav|Bet vēlāk viņa ar visu vairāk un vairāk aprada un tik ļoti vairs nekaunējās.
geD7iwX3po8_0125.wav|Viņa nāca pie pārliecības, ka še, kur vairāk sanāk tik daudz dažādu kungu un kundzeņu, kam pašiem savā starpā darīšanas, runāšanas un čalošanas diezgan, viņu neviens sevišķi neievēro.
geD7iwX3po8_0126.wav|Ja kādi jauni vīrieši ciešāk un vērīgāk uz viņu skatījās.
geD7iwX3po8_0127.wav|Viņa saprata, ka tas notiek laikam tāpēc, ka viņa ir daiļa un skaista meita.
geD7iwX3po8_0128.wav|Kā to jau agrāk bija dzirdējusi par sevi runājam gan vīriešus, gan sievietes un kā to viņai vecais lielskungs pastāvīgi apgalvoja, atkal un atkal apbrīnodams viņas daiļumu, un skaistumu un nekad nevarēdams beigt par to priecāties.
geD7iwX3po8_0129.wav|Jaukā laikā viesi labprāt ieturēja vakariņas un dzēra tēju nevis pašā paviljonā, bet ārpusē, nosēdušies alksnienā pie maziem galdiņiem.
geD7iwX3po8_0130.wav|Barons Tēzens, sēdēdams ar savu mīļāko pie atsevišķa galdiņa, pastāstīja tai kādu vakaru, kā šis parks cēlies un kāds tam agrāk bijis nosaukums.
geD7iwX3po8_0131.wav|Tā kā pašā pilsētā neesot neviena lielāka atklāta dārza, tad pilsētas valdes vīri reiz vienojušies ierīkot šinī alkšņu pļavā parku vai meža dārzu, atstājot te tos alkšņus, kas jau auga, un dēstīdami citus klāt.
geD7iwX3po8_0132.wav|Lai dēstīšana nekad nemitētos un jauni koki pastāvīgi nāktu klāt, tad nolemts, ka, pilsētas namniekiem un pēc viņu priekšzīmes arī citiem iedzīvotājiem precoties, jādēsta te pa divi alkšņi.
geD7iwX3po8_0133.wav|Tāda kārtība pastāvot Liepājā jau kopš ilga laika, un paši liepājnieki mēdzot jokot, cik pilsētā ir laulātu ļaužu, tikpat pāru te esot alkšņu.
geD7iwX3po8_0134.wav|Garzobi tad arī šo alksnienu iesaukuši par laulību dārzu.
geD7iwX3po8_0135.wav|Tagad nu, kamēr te uzcelts paviljons, to saucot lepnajā vārdā par paviljona parku.
geD7iwX3po8_0136.wav|Tālab arī visi alkšņi te pa pāriem vien kopā redzami, teica Ieva.
geD7iwX3po8_0137.wav|Es sevī jau dažreiz nobrīnījos par šo savādo alksnienu.
geD7iwX3po8_0138.wav|Domāju: diezin, kālab te jumji vien redzami?
geD7iwX3po8_0139.wav|Tādi te lielie un resnie, tādi mazie un tievie alkšņi.
geD7iwX3po8_0140.wav|Vienu pašu te neredz gandrīz nevienu koku.
geD7iwX3po8_0141.wav|Bet kālab dēsta tikai alkšņus, citus kokus nemaz?
geD7iwX3po8_0142.wav|Alksnis taču nav nekāds skaists koks.
geD7iwX3po8_0143.wav|Laikam tāpēc, ka alkšņu dēsti te apkārtnes pļavās viegli dabūnami.
geD7iwX3po8_0144.wav|Citi jauni kociņi tuvumā nekur nav piesniedzami.
geD7iwX3po8_0145.wav|Varbūt arī tamdēļ, lai viss dārzs būtu vienāds, sastāvošs no vienas sugas kokiem: kad jau reiz sākts alkšņus dēstīt, tad dēsta tos vien.
geD7iwX3po8_0146.wav|Alkšņiem arī šādā zemā, purvainā vietā vislabāk patīk augt.
geD7iwX3po8_0147.wav|Citi koki te nīkuļotu.
geD7iwX3po8_0148.wav|Kādu dienu barons Tēzens zināja pastāstīt savai mīļākai, ka nākošā svētdienā laulāšot kādus pārus un tad arī notikšot atkal jaunu koku dēstīšana laulību parkā.
geD7iwX3po8_0149.wav|Viņš solījās atbraukt tad ar Ievu še, lai viņi arī dabūtu redzēt svinīgo dēstīšanas ceremoniju, kad jaunsalaulātie pāri tiešām no baznīcas atbrauc alksnienā, iedēsta kociņus un tad brauc atpakaļ pilsētā svinēt kāzas.
geD7iwX3po8_0150.wav|Kā pajokodamies barons piebilda:
geD7iwX3po8_0152.wav|Nebūtu par ļaunu, ja tie augtu lieli citu pulkā par piemiņu šīm laimīgajām dienām, ko šovasar te pavadām.
geD7iwX3po8_0153.wav|Tas tik vēl trūka smējās Ieva.
geD7iwX3po8_0154.wav|Mums mājās aug labu labie oši, ozoli, bērzi un citi raženi koki.
geD7iwX3po8_0156.wav|Pats arī teici, ka tik laulāti ļaudis savā kāzu dienā te dēsta kociņus.
geD7iwX3po8_0157.wav|Ko sacītu pilsētnieki, dabūdami zināt, ka viņu laulību dārzā aug arī nelaulātu ļaužu dēstekļi Pie šiem vārdiem viņa apklusa un sadrūma, laikam iecerēdamās savu nelaulāto dzīvi un savu nezināmo nākotni.
geD7iwX3po8_0158.wav|Barons to nojauta, uzcēlās no galdiņa, lika pasaukt ormani, sēdās abi ar meitu ratos un brauca uz Buses viesu namu, par laulību dārzu vairs nerunādami.
geD7iwX3po8_0159.wav|Kādu dienu, staigādami pa Lielo ielu, viņi ieraudzīja otrpus upes uzbraucam uz tilta spožu karieti ar četriem gari jūgtiem skaistiem, melniem zirgiem.
geD7iwX3po8_0160.wav|Tilts gulēja uz ūdens, un, soļojot pa to vienuviet četriem lieliem zirgiem un velkot prāvu karieti, ūdens šļakstījās pa tilta grodu starpām kā daždien uz plosta.
geD7iwX3po8_0161.wav|Kad kariete bija no tilta jau zemē, braucējs skaļi saplikšķināja pātagu, un četrjūgs no pēdām laida auļos vien pa Lielo ielu tālāk pilsētai cauri uz jūrmalas pusi, tā ka citi braucēji un gājēji pa galvu pa kaklu metās sāņus un bēga nost no ielas.
geD7iwX3po8_0162.wav|Rau, tas ir trakais vērgalnieks barons Bērs, teica Tēzens savai blakus sēdētājai mīļākai, kad četijūgs bija aizdrāzies garām un tie līdz ar citiem varēja atkal droši turpināt gājienu.
geD7iwX3po8_0163.wav|Tā trakiski vien viņš braucot pa pilsētu.
geD7iwX3po8_0164.wav|Visi brīnās, ka nav vēl notikusi kāda nelaime.
geD7iwX3po8_0165.wav|Ja kučieris tā brauktu, to policija drīz savaldītu.
geD7iwX3po8_0166.wav|Bet Bērs neļauj vis braukt kučierim: pats sēžas uz bukas, ņem pātagu rokā un triec zirgus, cik tiem kājas spēj, nekā nebēdādams, kas priekšā.
geD7iwX3po8_0167.wav|Policija gan gribējusi tam noliegt šādu braukšanu, bet viņš to neievēro, atteikdams, viņam neesot jāklausa policijai viņš esot barons.
geD7iwX3po8_0168.wav|Dzird, ka policijmeistars griezīšoties pie gubernatora pēc padoma, ko darīt ar tādu patvaldīgu vērgalņieku.
geD7iwX3po8_0169.wav|Dažas dienas vēlāk, kad Niedolu kungs ar savu mīļāko ieturēja paviljona zālē brokasti, pie viņiem piegāja divi kungi un vāciski par kaut ko sarunājās ar baronu Tēzenu.
geD7iwX3po8_0170.wav|Pēc brīža tie nosēdās pie cita galda, kur jau daži sēdēja un arī uzkoda un iedzēra.
geD7iwX3po8_0171.wav|Barons Tēzens pasacīja Ievai, ka viens no tiem bijis vērgalnieks, otrs viņa brālēns striķinieks un tie aicinājuši to sēsties viņu karietē un braukt uz jūrmalu viņa kariete ārā gaidot.
geD7iwX3po8_0172.wav|To pastāstījis, barons Tēzens vaicāja, vai Ievai patiktu pavizināties karietē: varot aizbraukt vai nu līdz Buses viesu namam, vai arī līdz jūrmalai.
geD7iwX3po8_0173.wav|No turienes kučieris tad braukšot te atpakaļ paņemt savus kungus.
geD7iwX3po8_0174.wav|Meita atteica, nebūt viņa nevēloties vizināties tādos zirgos, kas tik aplam skrējēji.
geD7iwX3po8_0175.wav|Tēzens tad, atvadījies no citiem kungiem, ņēma Ievu zem rokas, un viņi, lēni pastaigādamies, gāja atpakaļ uz pilsētu.
geD7iwX3po8_0176.wav|Ejot Ieva tam stāstīja, ka striķinieku viņa pazinusi no tās reizes, kad viņgad redzējusi to uz Ventas plosta.
geD7iwX3po8_0177.wav|Dzirdējusi vēlāk arī Niedolu muižā ļaudis stāstām, kādi strikinieks un vērgalnieks ir lieli bramaņi un uzdzīvotāji.
geD7iwX3po8_0178.wav|Jā, tie divi brāļi vai pusbrāļi, vai brālēni kas viņi īsti ir, nezinu bieži dara visu apgabalu nedrošu ar savām trakulībām, noteica vecais niedolnieks.
geD7iwX3po8_0179.wav|Vēl viņi nebija nonākuši Lielās ielas augšgalā, kad izdzirda sev aiz muguras ratu rīboņu, pakavu ātru un diktu klaudzoņu un tad krišanu, gāšanos, grftšanu, stiklu šķindoņu un sieviešu kliegšanu.
geD7iwX3po8_0180.wav|Atskatīdamies atpakaļ, redzēja ļaudis no visām pusēm skrējām kopā pie Baznīcas ielas stūra, kur stāvēja vērgalnieka varenais četrjūgs gluži savādā veidā: zirgi gan atradās uz ielas, bet kariete, apsviedusies apkārt, gulēja uz ietves, un divi riteņi rēgojās gaisā.
geD7iwX3po8_0181.wav|It kā nebūt nebrīnīdamies par šādu notikumu un laikam juzdamies priecīgs, ka pats palicis gluži sveiks un vesels.
geD7iwX3po8_0182.wav|Vērgalnieks, sabāzis rokas kabatās un svilpodams kādu priecīgu meldiju, stāvēja turpat uz ietves, mierīgi noskatīdamies.
geD7iwX3po8_0183.wav|Kā ļaudis, paņēmuši uz rokām divus kungus, cēla tos ormaņu ratos un veda pie ārsta.
geD7iwX3po8_0184.wav|Ieva vienu no tiem pazina par strikinieku, bet barons Tēzens teica, ka otrs esot barons Keizeriings no Vecpils.
geD7iwX3po8_0185.wav|Dzirdēja runājam, ka abi tie līdz ar Gaviezes Kleistu un Bātas Sakenu sēdējuši karietē, vērgalnieks pats braucis un triecis zirgus ar tādu negantu sparu kā jau arvien.
geD7iwX3po8_0186.wav|Bet, būdams pats iedūšojies, nav pareizi rīkojies ar grožiem: zirgi skrējuši gar ielas vienu malu, un kariete apcirtusies apkārt, pa daļai salūzdama, pie kam divi iekšā sēdētāji dabūjuši smagus belzienus.
geD7iwX3po8_0187.wav|Na, varbūt nu vērgalnieks kļūs no šī brauciena prātīgāks un policijmeistaram nevajadzēs vairs griezties viņa dēļ pie gubernatora, teica barons Tēzens Ievai, dodamies ar to tālāk mājup.
geD7iwX3po8_0188.wav|Otrā dienā, kad barons Tēzens ar savu mīļāko atradās vieni paši savā dzīvojamā istabā, kāds tik strauji pieklauvēja pie durvīm, ka Ieva tikko paspēja iesteigties otrā istabā, kad dzirdēja durvis atveramies, pa tām kādu ienākam un vīrieša balsi saucam:
geD7iwX3po8_0190.wav|Tad braši smiekli, skaļš uzsvilpiens un atkal pidrilla, tidrilla un smiekli.
geD7iwX3po8_0191.wav|Apmēram stundu jautrais atnācējs trieca ar baronu Tēzenu.
geD7iwX3po8_0192.wav|Kad bija aizgājis, Ieva dabūja zināt, ka tas bijis Vērgales Bērs.
geD7iwX3po8_0193.wav|It kā jau aizmirsis vakarējo notikumu ar karietes apgāšanos, priecīgi lielījies, ka kopā ar še atbraukušu vasarnieku baronu Mengdenu šodien izdarījuši labu griezienu, par ko visai pilsētai būšot ko runāt nedēļām ilgi.
geD7iwX3po8_0194.wav|Viņi likuši barona Mengdena sulainim sēsties žīdu ormanī.
geD7iwX3po8_0195.wav|Aizbraukt dāmu peldvietā jūrmalā, noģērbties tur un tad kailam mesties kailo kundzēnu pulkā ūdenī iekšā, ko sulainis arī izdarījis.
geD7iwX3po8_0196.wav|Gan policija apcietinājusi ir vainīgo ormani, ir sulaini, bet viņi divi ar baronu Mengdenu samaksājuši sodu, un abi vainīgie tikuši tūliņ atkal brīvi.
geD7iwX3po8_0197.wav|Vakarā Tēzens aizgāja Muses biedrībā spēlēt kārtis, kur to vērgalnieks bija ieaicinājis.
geD7iwX3po8_0198.wav|Pārnāca tik otrā rītā.
geD7iwX3po8_0199.wav|Teicās pie pāris simts rubļu gan pagrūdis, bet pavadījis patīkamu nakti ar šiem jautrajiem kungiem.
geD7iwX3po8_0200.wav|Vērgalnieks solījies kādreiz aizbraukt arī Niedolu vai Priedolu muižā saspēlēt tur kārtis.
geD7iwX3po8_0201.wav|Un viņš, neieredzēdams dēla pārāk vientulīgo un pavisam savādo dzīvi.
geD7iwX3po8_0202.wav|Kādai tas pēc apprecēšanās atkal nodevies, uzaicinājis tos turēt vārdu un jo drīz atbraukt ciemos.
geD7iwX3po8_0203.wav|Viņš domājot, ka jautrajiem, izdzīves priecīgajiem kungiem varētu, rasi, būt labvēlīgs iespaids uz dēlu, tā ka tas sāktu reiz tādu dzīvi, kādu visi dzīvo.
geD7iwX3po8_0204.wav|Satiktos ar savas kārtas cilvēkiem, salabtu ar savu sievu un rūpētos par savas ģimenes un visas Tēzenu cilts nākotni.
geD7iwX3po8_0206.wav|Nākošā vakarā viņš atkal aizgāja spēlēt kārtis un pārnāca arī visai vēlu.
geD7iwX3po8_0207.wav|Šoreiz teicās pārnesam Ievai svarīgas jaunas ziņas.
geD7iwX3po8_0208.wav|Sestdien vakarā būšot rātūzī balle.
geD7iwX3po8_0209.wav|Lielajā zālē.
geD7iwX3po8_0210.wav|Rātūzis esot nesen kā uzcelts.
geD7iwX3po8_0211.wav|Viss tur vēl spodrs un glīts, un rātūža zāle esot ne vien lielākā, bet arī greznākā visā Liepājā.
geD7iwX3po8_0212.wav|Pie vienas sienas esot tik liels spogulis, ka cilvēks var sevi apskatīt no galvas līdz kājām.
geD7iwX3po8_0213.wav|Paviljona zālē balles un dejas vakari notiekot arvien, bet rātūzī parasti tik divreiz pa gadu vienreiz ziemā, otrreiz vasarā, un tad tas esot liels notikums.
geD7iwX3po8_0214.wav|Arī šoreiz uz rātūža balli ir pašas Liepājas kungu kārta, ir sabraukušie vasaras un peldu viesi rīkojoties lieliski.
geD7iwX3po8_0215.wav|Zāles izpušķošana uzticēta paviljona saimniekam Bāram, kas agrāk dzīvojis Pēterburgā un tādās lietās esot liels pratējs.
geD7iwX3po8_0216.wav|Bet Liepājas dzejniekam Ludolfam Šleijam, kas jau sadomājis, uzrakstījis un licis nodrukāt veselu krājumu jauku dziesmiņu, uzdots uz šo balli sagudrot kādu jaunu, īsti pienācīgu dziesmu, ko, balli atklājot, lasīt viesiem priekšā.
geD7iwX3po8_0217.wav|Tomēr nevis rātūža balle pati par sevi vien esot liels un svarīgs notikums.
geD7iwX3po8_0218.wav|Šoreiz tā būšot sevišķi ievērojama kāda strīda izšķiršanas dēļ, par kuru tagad gantējoties visa Liepāja.
geD7iwX3po8_0219.wav|Šis lieliskais strīdiņš notiekot divu kundzēnu dēļ.
geD7iwX3po8_0220.wav|Līdz šim par Liepājas lielāko skaistuli vispār uzskatīta advokāta Gebeļa kundze.
geD7iwX3po8_0221.wav|Bet nu tai šo godu cenšoties atņemt no Pēterburgas še uz vasaras dzīvi atbraukusī grāfiene Ridigera, ģenerāļa cienīgā.
geD7iwX3po8_0222.wav|Viena daļa kungu pulcējoties ap šo ģenerālieni, daudzinādami un apbrīnodami to par Liepājas šīsvasaras pirmo skaistuma dievieti.
geD7iwX3po8_0223.wav|Otri atkal ap advokāta cienīgo, kurai neesot tik grezni ģērbi un tik smalka nešanās kā galvaspilsētas grāfienei.
geD7iwX3po8_0224.wav|Bet kura par to atkal esot stipri jaunāka un tikai pirms pāris gadiem precējusies.
geD7iwX3po8_0225.wav|Grāfienes pielūdzēji pulcējoties konsula nobeļa kundzes salonā, kura esot ar grāfieni draugā; bet advokātienes cienītāji pie viņas pašas mājās.
geD7iwX3po8_0226.wav|Sestdien rātūža ballē nu galīgi būšot paziņots: vai advokāta kundze arī turpmāk varēs lepoties par Liepājas pirmo sievieti jeb vai tai šo godu atņems galvaspilsētas skaistuma dieviete.
geD7iwX3po8_0227.wav|Ak Dieviņ, ar kādām lietām kungu kārtas cilvēkiem darboties ir patika un atliek laika izsaucās Ieva.
geD7iwX3po8_0228.wav|Un kā tad varēs izšķirt, kura vairāk, kura mazāk skaista?
geD7iwX3po8_0229.wav|To izšķirs barons Ķetlers, citreizējo Kurzemes hercogu radinieks.
geD7iwX3po8_0230.wav|Tas ir vēl it jauns, stalts, brašs un skaists cilvēks, patīkams visāmkundzēm katra to vēlētos savaldzināt savos tīklos un iegūt par savu mīļāko.
geD7iwX3po8_0231.wav|Ak, palaidoņas un bezkauņas izsaucās Ieva, bet, tūliņ atcerēdamās, ka arī viņa pati nav vairs godīga un ka viņai tālab neklājas vairs tā rāties uz citām, kā agrāk to bija cienījusi darīt, viņa nodūra galvu un klusēja, klausīdamās baronu stāstām tālāk.
geD7iwX3po8_0232.wav|Jā, baronam Ķetleram šī lieta nu jāizšķir, un zini, kā?
geD7iwX3po8_0233.wav|Viņam balle jāatklāj.
geD7iwX3po8_0234.wav|Kad kungi un kundzenes būs lielajā zālē sapulcējušies, tad nāks viņš iekšā, un, kurai no abām skaistulēm viņš ies klāt, pasniegs puķes un iesāks ar to polonēzi, tā būs uzvarējusi.
geD7iwX3po8_0235.wav|Sestdien pret vakaru barons Tēzens veda savu mīļāko pa Lielo ielu pastaigāties, lai tā arī dabūtu redzēt, kā kungi sabrauc uz balli, bija tur arī ko redzēt.
geD7iwX3po8_0236.wav|Vesela rinda spožu ekipāžu, pa lielākai daļai ar četriem gari jūgtiem zirgiem priekšā.
geD7iwX3po8_0237.wav|Patlaban redzēja piebraucam starp citiem arī Vērgales Bēra karieti ar četriem skaistiem melniem priekšā, oreiz uz sava sēdekļa atradās kučieris ar sulaini un brauca prātīgi.
geD7iwX3po8_0238.wav|Tiklīdz sulainis, nolēcis no bukas, atrāva karietes durvis vaļā, no tās izkāpa četri kungi, visi balles uzvalkos.
geD7iwX3po8_0239.wav|Re, atkal tie paši ir kopā, kas viņdien, karietei gāžoties, tanī atradās: vērgalnieks, striķinieks, Bātas Ostenzakens un Gaviezes jaunais Kleists.
geD7iwX3po8_0240.wav|Trūkst tikai Vecpils Keizerliņa: tam viena kāja esot dabūjusi tādu belzienu, ka vēl ilgi vajadzēšot to turēt sabindējumā: esot kauls drusku iesprādzis.
geD7iwX3po8_0241.wav|Striķiniekam nodrāztais un ar stikliem sagrieztais vaigs liekas jau pilnīgi sadzijis.
geD7iwX3po8_0242.wav|Arī karietei ieliktas jaunas stikla durvis.
geD7iwX3po8_0243.wav|Piebrauca atkal citas karietes un puskarietes.
geD7iwX3po8_0244.wav|Rau, tanīs greznajos pajūgos, kur zirgiem apsietas ap kakliem zīda šalles un arī vēl citādi tie izpušķoti, piebrauc poļu firsti, grāfi un citi viņu lepnie magnāti jeb augstneši, stāstīja barons Tēzens.
geD7iwX3po8_0245.wav|Tie ir gan no leišiem, gan poļiem, kur tiem pieder milzīgas muižas.
geD7iwX3po8_0246.wav|Še tie ieradušies uz mazgāšanos jūrā un vasaras izpriecu ar visām savām spožajām ekipāžām un dārgajiem zirgiem.
geD7iwX3po8_0247.wav|Par tādu nedzirdētu greznību, kur zirgi izpušķoti pat ar zīda šallēm, Ieva nezināja nekā, ko teikt.
geD7iwX3po8_0248.wav|Pieķērusies savam baronam pie elkoņa, viņa klusu soļoja tam līdzi atpakaļ Buses viesu namā, sevī domādama: Pavisam cita pasaule!
geD7iwX3po8_0249.wav|Ko te redz un dzird, tas viss man šķiet tīri kā dzīve kādā brīnišķā pasakā, ko meitenes dienās dzirdēju stāstām.
geD7iwX3po8_0250.wav|Barons Tēzens to pašu nakti sasirga, sūdzēdamies pārmaiņus gan par karstumiem, gan par aukstiem drebuļiem.
geD7iwX3po8_0251.wav|Ieva noprata, kas tas ir drudzis, ar ko tovasar daudzi sirga.
geD7iwX3po8_0252.wav|Viņa it nobijās, iedomājoties, ka vecis var nomirt.
geD7iwX3po8_0253.wav|Ko tad viņa lai iesāk, kur lai paliek, būdama tādu ļaužu un bez nekāda apgādnieka?
geD7iwX3po8_0254.wav|Tagad viņa nāca pie atziņas, kas šis vecais, labais kungs viņai ļoti vajadzīgs.
geD7iwX3po8_0255.wav|Viņa kopa to, cik un kā zinādama.
geD7iwX3po8_0256.wav|Kad viņš bija iemidzis, viņa pat nometās ceļos un sirsnīgi lūdza Dievu, lai drīz tam atdotu veselību.
geD7iwX3po8_0257.wav|Kad nākošajā dienā nebija vēl labāk, viņa griezās pie Buses kunga, un tas sūtīja ārstam pakaļ.
geD7iwX3po8_0258.wav|Ārsts atrada, ka barons Tēzens saaukstējies, laikam labi neatvēsinājies iegājis jūrā.
geD7iwX3po8_0259.wav|Neesot gan nekas bīstams, tomēr viņa vecumā vājība viegli varot kļūt ļaunāka.
geD7iwX3po8_0260.wav|Noteica, ka vājniekam jāpaliek gultā un jālieto viņa dotās zāles tad pēc labas nedēļas būšot atkal vesels.
geD7iwX3po8_0261.wav|Tikai pēc divām nedēļām barons Tēzens jutās tiktāl atspirdzis, ka varēja iet atkal ārā un apmeklēt paziņas.
geD7iwX3po8_0262.wav|Pārnācis viņš zināja stāstīt jaunas ziņas.
geD7iwX3po8_0263.wav|Baroni Bēri līdz ar citiem paziņām aizbraukuši Gaviezē, Vērgalē un Bātā, kamdēļ arī par niedolnieka sasirgšanu nav nekā zinājuši un nav viņu apmeklējuši.
geD7iwX3po8_0264.wav|Par skaistuļu sacensības iznākumu rātūža ballē dabūjis zināt, ka uzvarētāja palikusi Gebeļa kundze, par ko Pēterburgas grāfiene jutusies tik nelaimīga, ka drīz atstājusi balli.
geD7iwX3po8_0265.wav|Bet viņas bēdu kauss nav bijis ar to vien pilns, ka provinces advokāta kundze atklāti atzīta par pirmo skaistuli.
geD7iwX3po8_0266.wav|Pretinieces cienītāji ņēmušies viņu vēl citādi kaitināt un apbēdināt: pa vaļēju logu naktī viņas guļamistabā iesviesta mencas galva.
geD7iwX3po8_0267.wav|Par tādu neģēlību grāfiene griezusies pie ģenerālgubernatora ar sūdzību.
geD7iwX3po8_0268.wav|Tas arī tūliņ atsūtījis sevišķu uzdevumu ierēdni no Rīgas, lai lietu izmeklē.
geD7iwX3po8_0269.wav|Tas meklējis un pētījis, bet nekāda gala nav varējis sadzīt.
geD7iwX3po8_0270.wav|Tad ģenerāļa kundze aizbraukusi projām, nodievodamās nekad vairs nenākt Liepājā uz vasaras dzīvi.
geD7iwX3po8_0271.wav|Ak tētīt, ar kādām blēņām un niekiem darbojas kungu kārtas cilvēki nobrīnīdamās izsaucās Ieva.
geD7iwX3po8_0272.wav|Es līdz šim biju domājusi, ka kungi taču visi ir tādi pat gudri, prātīgi un nopietni kā mans niedolnieks, bet, ko te šovasar Liepājā redzu un dzirdu, tad tīri jādomā, ka daudziem kungu kārtas piederīgiem nav vairāk prāta kā bērniem.
geD7iwX3po8_0273.wav|Neprātīgi brauc, gāžas un sitas, sievietēm, jūrā mazgājoties, uzsūta pliku vīrieti, istabā iesviestas mencas galvas dēļ sūdz Rīgā, un no turienes vēl sūta cilvēku šurp, kas lai tādus niekus izmeklē!
geD7iwX3po8_0274.wav|Bet, kur patiesi būtu vajadzīga visstingrākā izmeklēšana, kā, piemēram, dzīvās cilvēku preces vadāšanas un pārdošanas lietā, tur neviens nedz ko zin, nedz redz, nedz izmeklē.
geD7iwX3po8_0275.wav|Saki, ko gribi, bet man tā vien liekas, ka te ir darīšana tikai ar muļķa bērniem: bērni ir tie nieku darītāji, bērni arī tie izmeklētāji.
geD7iwX3po8_0276.wav|Pēc manām domā, tā var darboties tikai tādi cilvēki, kam nav nekā, ko darīt, kas nezin, ko ar savu laiku iesākt.
geD7iwX3po8_0277.wav|Man prieks dzirdēt, ka manai sievai, kā jau īstam, vienkāršam darba cilvēkam un dabas bērnam, ir tāds vesels prāts, gudri pasmīnēdams, noteica barons Tēzens.
geD7iwX3po8_0278.wav|Ne tās vien jau ir visas tās muļķības, kādas notiek kungu un pilsētnieku dzīvē, par ko esmu tev stāstījis.
geD7iwX3po8_0279.wav|Daudz vēl ir to savādību, aplamību un muļķību, ko vaļas cilvēki, nezinādami, kā savu laiku sagalēt, izdomā un izdara.
geD7iwX3po8_0280.wav|Varu tev pastāstīt vēl kādu jaunu aplamību, ko nupat dabūju no labiem draugiem zināt.
geD7iwX3po8_0282.wav|Še Liepājā nodibināta kāda jauna ticība.
geD7iwX3po8_0283.wav|Jauna ticība?
geD7iwX3po8_0285.wav|Kas par ticību?
geD7iwX3po8_0286.wav|Pliko sekte jeb pliko ticība.
geD7iwX3po8_0288.wav|Jā, tāda te esot izcēlusies, bet to turot lielā slepenībā.
geD7iwX3po8_0289.wav|Jaunās draudzes locekļi sapulcējoties kāda tirgotāja namā aiz cieši noslēgtām durvīm.
geD7iwX3po8_0290.wav|Ko tad tādā sapulcē dara?
geD7iwX3po8_0291.wav|Skaidri nezinu, neesmu tur bijis.
geD7iwX3po8_0292.wav|Svešus tur arī neielaižot, tikai labus pazīstamus, pilnīgi uzticamus cilvēkus.
geD7iwX3po8_0293.wav|No paziņām dzirdēju, ka sievietes šinīs dievlūdzēju sapulcēs noģērbjoties kailas, lai tā vīriešus radinātu turēties pretim grēkam, bet, kas nevar pretim atturēties, lai tad uz vietas, turpat visas sapulces priekšā, krīt grēkos.
geD7iwX3po8_0294.wav|Na, tādām dievlūdzējām gan derētu, ka tur ierastos kāds ar slauktuvi auksta ūdens vai labu žagaru un tā izdzītu tām visu patiku uz tādām aplamībām.
geD7iwX3po8_0295.wav|Re, ko cilvēki savā pārāk lielā vaļā izgudro, plikas lūgs Dievu.
geD7iwX3po8_0296.wav|Jā, Ieviņ, tev taisnība, cilvēki, būdami bez darba, iziet niekā.
geD7iwX3po8_0297.wav|Tomēr šejienes kundzenes nav tādas pliko sapulces pašas izgudrojušas.
geD7iwX3po8_0298.wav|To visu viņas dabūjušas zināt gan laikam no Ķencbergas jeb Karalaučiem Prūsijā, kur priekš pārdesmit gadiem virsmācītājs Ebelis bija tādas sapulces noturējis ar dažām turienes augstas kārtas kundzenēm.
geD7iwX3po8_0299.wav|Kā: jauno skaisto grāfieni Kanic, Minnu fon Deršava kundzēni un citām, kuras dēvējās par viņa dvēseles brūtēm.
geD7iwX3po8_0300.wav|Lai liepājnieku pliko ticība cēlusies kur celdamās: še izgudrota vai no citurienes sadzirdēta, tas viena balva, neticīgo ticība un velna gudrība tā ir un paliek.
geD7iwX3po8_0301.wav|Ak, man še pilsētā nemaz vairs nepatīk.
geD7iwX3po8_0302.wav|Liekas, gandrīz visi cilvēki ir tikai vai nu blēņdari, vai muļķi.
geD7iwX3po8_0303.wav|Vai zini ko, mīļais vīriņ, brauksim labāk mājās.
geD7iwX3po8_0304.wav|Tur pavisam cita dzīve.
geD7iwX3po8_0305.wav|Zemnieku cilvēki, lai arī neskoloti, vienkārši un daudzreiz rupji, bet tiem taču ir prāts.
geD7iwX3po8_0306.wav|Tur, ja kāds nekauņa puisis grib redzēt kailu sievieti, tad piezogas vai nu pie pirts lodziņa, vai noglūn krūmos, kur meitas upē mazgājas, bet celt kailuma dēļ jaunu ticību tas tur nevienam un nekad nenāks prātā.
geD7iwX3po8_0307.wav|Notikuši te arī vēl citi ērmi, turpināja atkal barons.
geD7iwX3po8_0308.wav|Pagājušās svētdienas pavakarē ieradušies paviljonā vairāk virsnieku un iedomājušies dejot, bet nav bijis dāmu, tamdēļ ka tās atradušās vēl jūrmalā.
geD7iwX3po8_0309.wav|Tad virsnieki izgājuši parkā, kur, saģērbušās savos svēdrainos, sarkanos un melnos goda brunčos, pastaigājušās kalpones un citas latviešu meitas, ņēmuši katrs vienu zem rokas, ieveduši paviljonā un dejojuši ar tām.
geD7iwX3po8_0310.wav|Kad vēlāk to dabūjuši zināt pilsētas kungi un muižnieki, tie sūdzējuši gubernatoram, ka virsnieki dejojuši ar ielasmeitām un māsiņām.
geD7iwX3po8_0311.wav|Un atkal ierēdņa sūtīšana un liela izmeklēšana.
geD7iwX3po8_0312.wav|Redzi, tā notiek ērmi ērmu galā.
geD7iwX3po8_0313.wav|Zini ko, Ieviņ, brauksim gan projām.
geD7iwX3po8_0314.wav|Tev še nepatīk, un man te nav nekā jauna, ko redzēt.
geD7iwX3po8_0315.wav|Tomēr mājās vēl nebrauksim.
geD7iwX3po8_0316.wav|Prūsijas robeža nav še visai tālu.
geD7iwX3po8_0317.wav|Patlaban iebraucis kāds ormanis no Klaipēdas, un rītu viņš brauc atpakaļ brauksim tam līdzi.
geD7iwX3po8_0318.wav|No Klaipēdas laidīsim līdz Berlīnei un varbūt tālāk.
geD7iwX3po8_0319.wav|Gribu tev parādīt Vāczemi.
geD7iwX3po8_0320.wav|Ieva gribēja runāt pretī, bet tas nelīdzēja, un otrā rītā viņi laidās ceļā.
geD7iwX3po8_0321.wav|Braucot gar jūrmalu, barons Tēzens vaicāja savai mīļākai, kas viņai vislabāk paticis Liepājā.
geD7iwX3po8_0322.wav|Brīdi padomājusi, viņa atteica.
geD7iwX3po8_0323.wav|Tik divas lietas man te īsti patika: jūra un laulību dārzs.
geD7iwX3po8_0324.wav|Žēl patiesi, ka mēs nevarējām šai dārzā iedēstīt savus divus kociņus, lai tie arī tur izaugtu par brašu jumi.
qHMAIWz0Uko_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
qHMAIWz0Uko_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
qHMAIWz0Uko_0003.wav|Ceturtā grāmata, otrā nodaļa.
qHMAIWz0Uko_0004.wav|Vienam ķeza, otram kiza.
qHMAIWz0Uko_0005.wav|Jukums tomēr neizbrauca savā garajā ceļā vis tūliņ jau otrā rītā, kā baroni to bija vēlējušies.
qHMAIWz0Uko_0006.wav|Viņa tēvam radās rati tādā nekārtībā, ka ar tiem nevarēja laisties tālākā ceļā: pāris riteņu bija tā sačebējuši, ka vajadzēja taisīt jaunus.
qHMAIWz0Uko_0007.wav|Līdz tos pataisīja, aizveda pie kalēja un apkaldināja, pagāja daža nedēļa, tamdēļ ka karstākajā lauku darbu laikā Kalna Jostiņām, kas pats bija savā saimniecībā arī amatnieks, atlika maz vaļas brīžu, kuros varēja strādāt amatnieka darbus.
qHMAIWz0Uko_0008.wav|Bez tam puika viņam bija derens palīgs lauku novākšanas darbā.
qHMAIWz0Uko_0009.wav|Tālab arī Jukums varēja uzsākt savu braucienu uz Vāciju tikai jau labi rudenī, kad labība bija pa lielākai daļai novākta.
qHMAIWz0Uko_0010.wav|Aizbrauca viņš, pamācīts tēva aizrādījumiem, kā ceļā jārīkojas ar zirgu un ratiem, un pavadīts mātes piekodinājumiem turēties vienmēr godīgi: neaiztikt citus cilvēkus ne ar vārdiem, ne darbiem.
qHMAIWz0Uko_0011.wav|Nu, māt, atteica Jukums atvadoties.
qHMAIWz0Uko_0012.wav|Citus cilvēkus un viņu mantu manas rokas nekad neaiztiks par to esi droša.
qHMAIWz0Uko_0013.wav|Bet, kad es viņus arī aiztiktu ar vārdiem, par to nav nekā, ko bīties, jo es māku tikai mūsu valodā runāt un rāties, un to tur Vāczemē neviens tikpat nesapratīs.
qHMAIWz0Uko_0014.wav|Aizbrauca Jukums jaukā dienā un jaukās cerībās, kādas jaunās dienās piemīt gandrīz ikvienam, dodoties pirmo reizi tālākā ceļā, kur sagaidāms daudz kas jauns, neredzēts un nezināms.
qHMAIWz0Uko_0015.wav|Aizbrauca Jukums pirmdienas rītā, un māte mājās no šī rīta skaitīja sevī ēdienu starpas, vērodama, kur Jukums kuru reizi varēja atrasties.
qHMAIWz0Uko_0016.wav|Tās pašas dienas pievakarē viņa rēkoja, ka tagad viņš laikam sasniedzis Kazu vai Lubu krogu, kur baros zirdziņu un paliks pa nakti.
qHMAIWz0Uko_0017.wav|Otrdien pusdienā viņa to domāja Gavezes tuvumā un vakarā Grobiņā, bet trešdien pusdienā jau Liepājā.
qHMAIWz0Uko_0018.wav|Ceturtdien pret vakaru varbūt jau iebrauca Palangā.
qHMAIWz0Uko_0019.wav|Tālāk viņa nespēja tam sekot, jo nezināja vairs nedz tās vietas, nedz to vietu nosaukumus, pa kurām tas nu brauca.
qHMAIWz0Uko_0020.wav|Tomēr savās domās viņa dēlu pastāvīgi pavadīja arī tālākā ceļā.
qHMAIWz0Uko_0021.wav|Garā redzēja svešus ceļus brīžam sausus un baltus, brīžam atkal pelēki dubļainus.
qHMAIWz0Uko_0022.wav|Un pa tiem līgojam savu Jukumu lēnā gaitā ar mazo, pakūdo losīti godīgi un prātīgi allaž tālāk un tālāk, lejup salaižot rikšis, pa līdzenumu čunčinot.
qHMAIWz0Uko_0023.wav|Bet pret kalnu ne vien ļaujot zirdziņam iet soļos, bet arī pats izlec no ratiem, soļo tiem blakus, brīžiem tos ar vienu vai otru roku vai arī ar abām pastumdams, lai zirdziņam būtu vieglāk.
qHMAIWz0Uko_0024.wav|Tālu, tālu viņam jābrauc.
qHMAIWz0Uko_0025.wav|Dažus līdzenumus viņš lēnā gaitā ar savu losīti izlīgos, dažus kalnus Izkāpinās, dažas ielejas izčunčinās, līdz nokļūs tur tanī svešajā muižā, kuras vārdu viņa vairs neatceras.
qHMAIWz0Uko_0026.wav|Kaut tikai Jukums to varētu atcerēties un nevajadzētu griezties atpakaļ mājās kungam par jaunu to paprasīt!
qHMAIWz0Uko_0027.wav|Bet laikam gan viņš atcerēsies, jo viņam tak laba galva, un galu galā viņš to tālo muižu, kur tās lielās aitas, taču sasniegs.
qHMAIWz0Uko_0028.wav|Ja viņš arī aizmirstu svešās muižas savādo vārdu, varbūt tālab atpakaļ tomēr nebūs jābrauc, jo, rasi, viņš iedomāsies paprasīt pretimbraucējiem, kur iet ceļš uz to muižu ar tām lielajām avīm.
qHMAIWz0Uko_0029.wav|Tā māte domās pavada dēlu viņa tālā ceļā ik uz soļa, allaž būdama tam klāt gan ar labu padomu, gan citādi tam palīdzīga, ja tikai viņš dzirdētu, zinātu, saprastu, ko viņa sevī domā un viņam saka.
qHMAIWz0Uko_0030.wav|Bet kaut kas no visa tā viņam gan jāsaprot, jāsajūt!
qHMAIWz0Uko_0031.wav|Nevar taču būt, ka tās goda domas, tie vienkāršie, sirsnīgie vārdi, ko domā un runā mātes sirds.
qHMAIWz0Uko_0032.wav|Paliktu nezināmi, neizprotami, nesajusti viņas bērnam, lai tas arī atrastos diez kādā tālumā.
qHMAIWz0Uko_0033.wav|Gan jau kāda nezināma vēsmiņa, kāds saules vai mēness, vai rietekļa stariņš, kāds sapnis, kāda paša it kā nejauša iedoma kaut ko viņam dvēselē pavēstīs no visa tā, ko māte jūt, domā un viņam vēlē.
qHMAIWz0Uko_0034.wav|Skaitīdama tālāk dienas, nedēļas un mēnešus, kamēr Jukums aizbraucis, māte beidzot vēro, ka nu viņš laikam sasniedzis to tālo muižu, zirdziņu labi atpūtinājis, aunu dabūjis un nu griežas atpakaļ mājup.
qHMAIWz0Uko_0035.wav|Ierūpst nu mātei ļoti, kaut tikai dēliņam izdotos aunu labi pārvest.
qHMAIWz0Uko_0036.wav|Kāda ķeza var celties, ja aunam ceļā kas nokait!
qHMAIWz0Uko_0037.wav|Ak Dievs, Jukums gan ir visādi dūšīgs, saprātīgs un acīgs puika, tas tiesa: to saka visi, un to zina arī viņa.
qHMAIWz0Uko_0038.wav|Bet par sasirgušu aitu glābšanu viņš, nudien, nezina ne rīta, ne vakara.
qHMAIWz0Uko_0039.wav|Jā, citādi viss jau laikam būtu labi, ja tik tam aunam ceļā neuziet kāda kaite.
qHMAIWz0Uko_0040.wav|Bet, lai kā būdams, tikpat jau Dieva ziņa galu galā būs pār visu...
qHMAIWz0Uko_0041.wav|Tā māte savās rūpēs zināmā mērā nomierinās.
qHMAIWz0Uko_0042.wav|Paiet ziema, pienāk pavasaris.
qHMAIWz0Uko_0043.wav|Sāk jau koki laisties lapās, puķes ziedos.
qHMAIWz0Uko_0044.wav|Drīz būs vasara klāt, bet no Jukuma ne ziņas, ne miņas.
qHMAIWz0Uko_0045.wav|Ļaudis vēro, runā un melšā dažādi.
qHMAIWz0Uko_0046.wav|Kam nekā nepiekrīt tuvāk, tie ar vieglu sirdi pasmejas, daži pat pazobojas, ka Jukums ar visu Vāczemes aunu būšot aizjucis viņā pasaulē un šinī saulē to laikam vairs neredzēšot.
qHMAIWz0Uko_0047.wav|Smejas un zobojas arī vēl citādi un dažu dažādi.
qHMAIWz0Uko_0048.wav|Bet īsteniekiem, kā arī visiem, kam Kalna Jostiņš ir no radu puses, smiekli vis nenāk.
qHMAIWz0Uko_0049.wav|Jo noskumusi rūpīgā māte.
qHMAIWz0Uko_0050.wav|Ar citām sievām maz ko runā, labi zinādama, ka visa runāšanās ar tām par dēla pazušanu būtu lieka.
qHMAIWz0Uko_0051.wav|Ne ar kādu padomu neviena no tām nevar viņai līdzēt tikai viņu mēlēm rastos tur jauna barība.
qHMAIWz0Uko_0052.wav|Sirds viņai tomēr tik smaga un pilna tāda nemiera, ka grūti nākas sevī vien nest visas šīs neizteicamās rūpes un raizes.
qHMAIWz0Uko_0053.wav|Labprāt viņai gribētos daudzmaz atvieglināt sirdi, parunājoties ar kādu citu cilvēku, kas varbūt gudrāks par viņu un kam laba sirds.
qHMAIWz0Uko_0054.wav|Bet kur tādu atrast?
qHMAIWz0Uko_0055.wav|Viņa sevī domā dažas dienas, un beidzot rodas kāda domiņa, kura tai šķietas būt pareiza.
qHMAIWz0Uko_0056.wav|Vīram nekā nesaka.
qHMAIWz0Uko_0057.wav|Jostiņš jau no dabas ir tāds kluss.
qHMAIWz0Uko_0058.wav|Redzams, viņš tāpat sevī mokās ar smagām domām un iekšķīgu nemieru.
qHMAIWz0Uko_0059.wav|Un viņa negrib vīra nemieru darīt vēl lielāku.
qHMAIWz0Uko_0060.wav|Tamdēļ par savām domām un nodomiem nesaka tam nekā.
qHMAIWz0Uko_0061.wav|Bet svētdien pēc pusdienas, izdzinusi govi ganos.
qHMAIWz0Uko_0062.wav|Viņa gatuves galā nomazgā mālu bedrē kājas un gar mežmali un pa lauku starpām aiztek Niedolu dižā muižā.
qHMAIWz0Uko_0063.wav|Uzmeklē saimnieci un parunājas ar to divatā, izsūdzēdama tai savas bažas un bēdas par zudušo puiku un pavaicādama, ko gan saimniece domājot par visu to lietu.
qHMAIWz0Uko_0064.wav|Vai varot turēt vēl kādu cerību uz Jukuma atgriešanos mājās, jeb vai tas jau nu tā būs un paliks pazudis uz visiem laikiem līdz ar zirgu un ratiem, Ieva, redzēdama Josteni tik norūpējušos un nobēdājušos, mierina un priecina to kā zinādama.
qHMAIWz0Uko_0065.wav|Nevajagot visas cerības vēl zaudēt.
qHMAIWz0Uko_0066.wav|Brauciens tāls, ceļš nezināms.
qHMAIWz0Uko_0067.wav|Varbūt gadījušies tur kādi šķēršļi, kāds kavēklis.
qHMAIWz0Uko_0068.wav|Viņa jau arī runājusi ar veco lielkungu par Jukuma pazušanu, un viņš solījies rakstīt vai arī likt Vērgales lielkungam rakstīt uz to muižu un pieprasīt, vai puika tur jau bijis jeb vai vispār nav nemaz tur aizbraucis.
qHMAIWz0Uko_0069.wav|Bet, līdz grāmata tādā pasaules malā aiziet un līdz atnāk atbilde, tur jau vajadzīgs atkal nezin cik mēnešu, un tāpēc tagad cits nekas neatliekot kā tikai ciesties un paciesties.
qHMAIWz0Uko_0070.wav|Viņa puikas sūtīšanu tādā tālā ceļā jau no sākta gala ieskatījusi par lielu aplamību, bet, kad lielkungi bijuši to tā uz pēdām cieši nolēmuši, tad nevarējusi jaukties starpā.
qHMAIWz0Uko_0071.wav|Tagad nu droši vien vecais lielskungs pats nožēlojot, ka piebiedrojies trakulīgo baronu Bēru iedomai, bet nu ir viss par vēlu.
qHMAIWz0Uko_0072.wav|Viņa ar lielkungu daudz nerunājot par šo nepatīkamo lietu, labi saprazdama, ka viņam tā ķeras pie sirds.
qHMAIWz0Uko_0073.wav|Ja Jukums patiesi nepārrastos vairs mājās, tad baroni zirgu un ratus atlīdzināšot par to viņa gādāšot.
qHMAIWz0Uko_0074.wav|Tomēr tik ļauni viņa vēl nedomājot.
qHMAIWz0Uko_0075.wav|Taisni otrādi: viņa cerot, ka Jukums šovasar pārbraukšot lai nu ar aunu vai bez tā.
qHMAIWz0Uko_0076.wav|Cik viņa Vāczemi pazīstot, tad tur nekādas īstas ziemas gan neesot, bet dažu ziemu sasniegot tomēr bieza kārta sniega vismaz apgabalis un turoties nereti arī diezgan ilgi.
qHMAIWz0Uko_0077.wav|Tā viņa dzirdējusi arī veco lielkungu stāstām.
qHMAIWz0Uko_0078.wav|Un, ja nu pagājušu ziem varbūt bijis tā, tad taču pats no sevis saprotams, ka tādā laikā viņš nebūs varējis ar ratiem tālu tikt, bet tam būs gribot negribot nācies nogaidīt, līdz sniegs nokūst un ceļi daudzmaz apžūst.
qHMAIWz0Uko_0079.wav|Tātad varot domāt, ka viņš ziemu vairāk nedēļas vai pat dažus mēnešus turpinot nu braucienu uz mājām.
qHMAIWz0Uko_0080.wav|Tā ka, ja ne šinī pavasarī, tad katrā ziņā vasaru varot gaidīt viņu pārbraucam.
qHMAIWz0Uko_0081.wav|Ja vien viņš nav nomiris vai grūti sasirdzis, ko gan nevarot domāt, tamdēļ ka Jukums bijis izskatā stiprs un veselīgs zēns.
qHMAIWz0Uko_0082.wav|Tā pamācīta, Jostene daudzmaz nomierināta gāja atpakaļ mājās.
qHMAIWz0Uko_0083.wav|Bet uzmācās viņai nu atkal jaunas rūpes: vai aunam vasaras laikā, dienu no dienas guļot ratos, kas nenokait, nepiesitas kāda liga?
qHMAIWz0Uko_0084.wav|Karstā laikā avis dažkārt mēdz sirgt, sevišķi griešanās kaite tām ātri uznāk.
qHMAIWz0Uko_0085.wav|Tas tā mēdz būt ejot ganos, kur taču tās dabū arī izstaigāties un izvēdināties, bet, guļot dienas un naktis bez pārtraukuma siltā salmu guļā ratos, tur lielās sugas aunam ar viņa garo, biezo vilnu var diezin kāda kaite uziet!
qHMAIWz0Uko_0086.wav|Viņas Jucis gan ir gudrs, saprātīgs zēns.
qHMAIWz0Uko_0087.wav|Lai gan nekādas zāles viņš nezin, ar ko aitām glābjama tā griešanās kaite, tomēr griezties viņš aunam neļaus nē, viņš piesies to ratu krautēs tik stingri, ka tas ne drusciņ nedabūs griezties, nu ne drusciņ, bet ka tik auns tad nenosprāgst!
qHMAIWz0Uko_0088.wav|Dēlam izbraucot, viņa bija tam piekodinājusi, arī rītiem mostoties un vakariem gulstoties, noskaitīt savu tēvs-mūs.
qHMAIWz0Uko_0089.wav|Tomēr, baidīdamās, vai puika kādreiz varbūt nepiemirst to darīt, viņa drošības dēļ katru rītu un vakaru, lūgdama pati par sevi Dievu, noskaitīja lieku vienu tēvs-mūs arī par dēlu.
qHMAIWz0Uko_0090.wav|Bet no šīs dienas viņa nu ir rītiem, ir vakariem skaitīja divus liekus tēvs-mūs: vienu par Jukumu, otru par viņa vedamo dižas sugas aunu ar garo, biezo vilnu, lai Dievs uzturētu to sveiku un veselu, tā ka tas garajā ceļā un karstā laikā nesa vārgtu un nenobeigtos.
qHMAIWz0Uko_0091.wav|Niedolu un Priedola muižas ļaudīm būtu daudz vairāk ko runāt, spriest un vērot par Jukuma nepārbraukšanu jeb, kā tagad jau mēdza sacīt, par Jukuma pazušanu.
qHMAIWz0Uko_0092.wav|Ja negadītos cits kāds uztraucošs notikums, kas pazudušo Jukumu ar visu dižās sugas aunu aizbīdīja it kā tālāk, dodams bagātu vielu citām jo svarīgām valodām.
qHMAIWz0Uko_0093.wav|Lieta tā, ka Priedola muižas jaunais dārznieks jau pagājušā rudenī bija apprecējis tās pašas muižas nameni un tā ar laiku bija uzticējusi vīram savu noslēpumu.
qHMAIWz0Uko_0094.wav|Ka viņugad notikušā jaunā Tēzena sazāļošanā viņa gan esot īstā vainīgā, lai gan tas viss noticis pret viņas gribu un viņai pašai iepriekš nekā par to nezinot.
qHMAIWz0Uko_0095.wav|Un noticis tas tā.
qHMAIWz0Uko_0096.wav|Vina, būdama ar Miči Visvari draugos un dabūdama no tā zināt, ka viņam ir ļoti stipras žurku zāles, no kurām žurkas un vārnas sprāgstot kā mušas.
qHMAIWz0Uko_0097.wav|Palūgusi tam iedot kādu drusku arī viņai gribējusi aiznest tās Meldru Kluvjos, kur dzīvo viņas tēvs, nozāļot vecu suni.
qHMAIWz0Uko_0098.wav|Mičis arī iedevis pīpas vākā nelielu šupsnīti, un viņa, gribēdama tam vāku tūliņ atdot, iesteigusies pieliekamā kambari, iebērusi balto pulveriti kādā tasītē un nolikusi tasīti plaukta stūrīti pie malas, domādama vēlāk dabūt kādu papīrīti un ietīt pulveri tanī.
qHMAIWz0Uko_0099.wav|Bet tūliņ to nepadarījusi, un galda meita, klādama drīzi pēc tam kungiem kafijas galdu, pakampusi to pašu atlikto tasīti, ciešāk tanī laikam neieskatīdamās un balto pulverīti nemaz nepamanīdama.
qHMAIWz0Uko_0100.wav|Kad lielskungs kādu laiciņu pēc kafijas ļoti sasirdzis, viņa ieskrējusi pieliekamā kambarī, meklējusi atlikto tasīti, bet vairs neatradusi.
qHMAIWz0Uko_0101.wav|Nu sapratusi, kas noticis, bet nedrīkstējusi nevienam nekā teikt.
qHMAIWz0Uko_0102.wav|Arī izmeklēšanas tiesnesim nekā neteikusi, jo, kad Mičis pats tam nesacījis, ka viņam bijušas nāves zāles, tad arī viņa to nedarījusi, baidīdamās krist bargā sodā.
qHMAIWz0Uko_0103.wav|Dārznieks, dabūdams zināt tādas ziņas, jau tanī pašā dienā iegāja pie barona un izteica tam visu taisnību.
qHMAIWz0Uko_0104.wav|Barons Tēzens, izklausījies dārznieka stāstījumu un brīdi padomājis, noteica:
qHMAIWz0Uko_0105.wav|Labi, ka šinī tumšajā lietā beidzot nākusi patiesība gaismā.
qHMAIWz0Uko_0106.wav|Nu nevarēs vairs cits citu domāt par vainīgu, kuri nekā nav vainīgi.
qHMAIWz0Uko_0107.wav|īstie vainīgie bijuši Mičis Visvaris un tava sieva, lai gan nekā ļauna negribēdama.
qHMAIWz0Uko_0108.wav|Žēl, ka tas cilvēks tik bargi notiesāts.
qHMAIWz0Uko_0109.wav|Tā kā nelaime bija notikusi bez nekāda ļauna nodoma, tad viņu varēja tiesāt un sodīt tik par nāvīgu zāļu neatļautu, slepenu turēšanu un par neuzmanīgu rīkošanos ar tām.
qHMAIWz0Uko_0110.wav|Sods tad būtu bijis daudz vieglāks.
qHMAIWz0Uko_0111.wav|Barons teicās arī rakstīt tiesu iestādēm Jelgavā par šo lietu un pieprasīt skaidras ziņas, vai Mičis Visvaris dabūts rokā un kur tas tagad atrodas, lai varētu spert soļus viņa likteņa vieglināšanai.
qHMAIWz0Uko_0112.wav|Pēc vairāk dienām arī pienāca atbilde, ka tiesas un policijas iestādēm par izbēgušo arestantu Miči Visvari it nekas neesot zināms kā toreiz bēdzis un zudis, tā aizbēdzis un pazudis līdz šai dienai.
qHMAIWz0Uko_0113.wav|Visi nu nožēloja, ka citreizējs dārznieks, tāds labs un godīgs cilvēks, iekļuvis tādā ķezā: diezin kurp aizbēdzis, kur palicis un kur tagad atskatoties.
qHMAIWz0Uko_0114.wav|Varbūt pat neesot vairs nemaz dzīvo starpā.
qHMAIWz0Uko_0115.wav|Dzirdēdama visādas pārrunas šinī lietā, Niedolu muižas vagarene, sarunādamās kādu dienu ar kalpu nievām, gudri noteica:
qHMAIWz0Uko_0117.wav|Tā ir vecu ļaužu gudra paruna, un tai šinī reizā ar taisnība.
qHMAIWz0Uko_0118.wav|Re, Mičis gluži nevainīgs cilvēks dabūja izsēdēties cietumos un beidzot pavisam vēl pazuda, varbūt jau diezin kur un kā ņēmis galu.
qHMAIWz0Uko_0119.wav|Bet skat, Priedola muižas Dore, kas pie visas nelaimes tā īstā vainīgā, kā traka iebērdama tasē nāves zāles, nedabūja nekādu sodu, dzīvoja visus šos gadiņus, kā dzīvojusi, muižā greznodamās un puišiem ķizinādamās, līdz pieķizināja sev jauno dārznieku.
qHMAIWz0Uko_0120.wav|Un kas viņai kait?
qHMAIWz0Uko_0121.wav|Viegla un laba dzīve rotāties pa muižas dārzu.
qHMAIWz0Uko_0122.wav|Viņai dzīve ir ķiza.
qHMAIWz0Uko_0123.wav|Bet kur Mičis?
qHMAIWz0Uko_0125.wav|Jā, vienam ķeza, otram kiza.
qHMAIWz0Uko_0126.wav|Priedola kungs sarunājās ar mācītāju, un abi kopā izgatavoja rakstu, kurā izstāstīja notikumu ar nelaimīgo sazāļošanos un nevainīgi notiesātā cilvēka pazušanu.
qHMAIWz0Uko_0127.wav|Šo rakstu aizsūtīja Jelgavā latviešu avīzēm, un jau aiznākošā svētdienā Niedolu muižas saimniece lasīja zem kuplās liepas pagalmā to savai kalna saimei priekšā.
qHMAIWz0Uko_0128.wav|Vēlāk sanāca klausīties arī citi muižas ļaudis un pat vaļas cilvēki no apkārtējām mājām, bet pret vakaru avīžu lapa aizceļoja arī uz Priedola muižu, kur to dārznieks tad lasīja visiem priekšā, un līdz ar citiem arī viņa Dore klausījās, kā tai viņugad izgājis ar balto pulverīti.
qHMAIWz0Uko_0129.wav|Dažs pie tam paskatījās uz dārznieci ar tādu pārmetuma pilnu skatu, ka viņa nezināja, kur acis likt, un lūkojās vairāk uz zemi, nekā ļaudama tām staigāt apkārt.
qHMAIWz0Uko_0130.wav|Tagad viņa nožēlo, ka bija stāstījusi vīram taisnību, labāk jau būtu, ja nekā nebūtu teikusi un viss būtu palicis pa vecam: tad neviens par viņu nerunātu un dažs viņu tik rūgti neuzlūkotu!
qHMAIWz0Uko_0131.wav|Nākošās dienās ļaudis vēroja, ka tagad, kur avīzēs aprakstīts viss tas notikums ar nelaimīgo sazāļošanos.
qHMAIWz0Uko_0132.wav|Laikam arī Mičis dabūšot to zināt, ja viņš vēl ir dzīvs, un tad varbūt kādreiz te ieradīšoties.
qHMAIWz0Uko_0133.wav|Ja ne cita dēļ, tad vismaz savākt savas palikušās mantas, starp kurām bija pāris labu zābaku.
qHMAIWz0Uko_0134.wav|Nekādu piederīgo viņam laikam neesot, jo, kā viņš viņugad aizvests projām, tā viņa palikušās mantas te stāvot neviens nenākot tās vākt.
qHMAIWz0Uko_0135.wav|Ļaužu valodās daudzreiz izpaužas domas un slēdzieni par dzīves notikumiem, parādībām un viņu gaidāmām sekām ne vien tanī ziņā, ka tie tālu pārsniedz īstenības robežas, bet nereti paredz arī pašu patiesību.
qHMAIWz0Uko_0137.wav|Kad Priedola muižas ļaudis Vasarsvētku otrā svētdienā nāca no baznīcas, viņiem pārnāca līdzi kāds vīrietis melnā pusmētelītī ar spožām misiņa pogām un tādu cepuri gandrīz kā zaldātam.
qHMAIWz0Uko_0138.wav|Pārnācēji šo savādo svešnieku, ar kuru pa vienu ceļu bija soļojuši, nebija pazinuši, jo visi tie tikai pēdējos gados bija ienākuši muižā uz dzīvi.
qHMAIWz0Uko_0139.wav|Bet pašā muižā radās vēl daži ļaudis no agrākiem laikiem, un tie uzreiz pazina svešniekā kādreizējo dārznieku Visvari Miči, jebšu tas bija tagad svešādās drēbēs ģērbies.
qHMAIWz0Uko_0140.wav|Starp citiem ļoti labi viņu pazina agrākā namene Dore, tagadējā dārzniece.
qHMAIWz0Uko_0141.wav|Tā tad arī pirmā sāka ar viņu valodu, vāķa viņu savā istabā un aicināja svētku pusdienā.
qHMAIWz0Uko_0142.wav|Ak, nu bija tik daudz ko pārrunāt par pagājušiem laikiem.
qHMAIWz0Uko_0143.wav|Sanāca dārznieka istabā arī citi vecākie Priedola muižas ļaudis, kas pazina agrāko dārznieku, ar to redzēties un izrunāties.
qHMAIWz0Uko_0144.wav|Atsteidzās arī daži no tuvējās Niedolu muižas, kur Mičis agrāk bija kalpojis un tātad arī dažiem bija vēl labā atmiņā.
qHMAIWz0Uko_0145.wav|Runāja visi, mierīgi un priecīgi tagad pārspriezdami pagājušos notikumus, kas bijuši tik tumši un bēdīgi, bet nu, kad visa patiesība beidzot nākusi gaismā, neesot tur vairs nedz ko baiļoties, nedz bēdāties.
qHMAIWz0Uko_0146.wav|Žēl esot gan, ka Mičim, gluži godīgam, nevainīgam cilvēkam, nācies pārciest tādas grūtības, un pie tam dažs viņu domās tiešām turējis vainīgu.
qHMAIWz0Uko_0147.wav|Laime esot liela, ka viņam Jelgavā ienācis prātā bēgt un ka bēgšana labi izdevusies, citādi būtu aizsūtīts Sibīrijā un tad dzimteni gan nekad vairs nebūtu redzējis arī pēc tam vairs ne, kad viņa nevainība nākusi gaismā.
qHMAIWz0Uko_0148.wav|Dzirdēdams tādas domas izsakām, Mičis teica:
qHMAIWz0Uko_0149.wav|Tamdēļ es tik bēgu, ka zinājos nevainīgs, bet savu nevainību nevarēju nekā pierādīt.
qHMAIWz0Uko_0150.wav|Ka namene būtu viņai iedoto baltā pulvera šupsnīti tīši vai netīši iebērusi kunga tasē, to nevarēju iedomāties, kamdēļ domāju, ka kunga sazāļošanās nākusi no citas kādas puses.
qHMAIWz0Uko_0151.wav|Redzēdams, ka ar labu netikšu vaļā, un negribēdams tīri ne par ko uzsākt tālo un bēdīgo arestantu ceļu uz Sibīriju, es tad nolēmu bēgt, lai arī izietu kā iziedams, un, paldies Dievam, viss izdevās labi.
qHMAIWz0Uko_0152.wav|Bet jūrmalā melsos saviem biedriem un priekšniekiem, ka mani sagūstījuši un aizveduši sev līdzi prūšu kontrabandnieki un tur mani turējuši visus šos gadus it kā verdzībā, līdz beidzot laimējies izbēgt.
qHMAIWz0Uko_0153.wav|Visu dzirdēto pārrunādami, vecākie ļaudis, galvas domīgi nogrozīdami, sprieda, ka cilvēki dzīvē bieži taustoties un stulbinoties it kā pa tumsu ejot, bet ceļu tālāk neredzot; darot ko, bet nezinot, vai tas nāks pašiem par labu vai par ļaunu.
qHMAIWz0Uko_0154.wav|Tā šis pats Visvara Mičis domājies darām labu, gribēdams iznīdēt žurkas, bet kritis nelaimē un gājis gandrīz pavisam bojā.
qHMAIWz0Uko_0155.wav|Dore arī gribējusi tikai labu, bet pret pašas gribu aizsūtījusi lielkungu gandrīz viņā pasaulē un Miči iegāzusi nelaimē.
qHMAIWz0Uko_0156.wav|Jā, kā pa tumsu, kā pa tumsu taustās cilvēks dzīvē, nobeidza kāds vecītis savu prātojumu.
qHMAIWz0Uko_0157.wav|Vienam ķeza, otram kiza, noteica kāds cits.
qHMAIWz0Uko_0158.wav|Izrunājies ar ļaudīm, Mičis uzgāja arī pie kunga atvainoties, ka neuzmanīgās rīkošanās dēļ ar žurku zālēm pavisam pret paša gribu nodarījis tam tādas ciešanas.
qHMAIWz0Uko_0159.wav|Priedola kungs, kas pret ļaudīm allaž bija labprātīgs un labvēlīgs, zināja arī Mičim pateikt vienu otru mīļu vārdu un atlaida to ar viņam piemītošo laipnību, piesolīdams tam zirgu un braucēju, kas lai viņu aizvestu uz jūrmalu, tā ka tam nevajadzētu savu mantu nest uz muguras.
qHMAIWz0Uko_0160.wav|Pie tam vēl viņš it kā savam bijušam dārzniekam par labāku apmierinājumu solījās denkti ņemt priekšā siļķu Judeli.
qHMAIWz0Uko_0161.wav|Kamdēļ tas vadā apkārt tik bīstamas zāles, par kādām pazīstams baltais žurku pulveris.
qHMAIWz0Uko_0162.wav|Nebūtu viņš tās te atvedis, tad visa šī klizma, no kuras nācies cilvēkiem laikam ciest vairāk nekā žurkām, nebūtu nemaz notikusi.
qHMAIWz0Uko_0163.wav|Apsērsis abu muižu pazīstamos un savāķis savu mantību, Mičis otrdienas rītu laidās ceļā atpakaļ uz savu dzīves vietu.
qHMAIWz0Uko_0164.wav|Priedola muižas staļļa puisis bija iejūdzis labāko darba zirgu vienjūga ratos, un tanīs nu sēdās abi iekšā.
qHMAIWz0Uko_0165.wav|Mičis bija uzmaucies kājās jaunos garos zābakus, pats pajokodamies, ka tie pa šiem gadiem labi atdusējušies un varēšot nu krietni turēt.
qHMAIWz0Uko_0166.wav|Bet muižas ļaudis, sevišķi meitas, saprata, ka viņš jaunajos zābakos gan laikam tāpēc iekāpis, ka tie vareni piestāvot pie viņa skaistā apģērba ar tik daudz spožām pogām un tādiem atlokiem, kādi še nebija redzēti ne kučierim, ne sulainim.
qHMAIWz0Uko_0167.wav|Mičim Visvarim aizbraucot projām, brašā dārza meita Anlīze divi dienas staigāja, aizvilkusies galvas drāneli aiz acīm un ne ar vienu gandrīz nekā nerunādama.
qHMAIWz0Uko_0168.wav|Tikai uz citu meitu vaicājumu, kas kaitot, acis vai zobi sāpot, tā atteica, ka žēl esot cilvēka, kam dzīvē klājies tik grūti.
qHMAIWz0Uko_0169.wav|Viņa tad nu citādi nevarot kā tādam cilvēkam noraudāt pakaļ esot tā ļoti žēl, jo pazīstot to par ļoti labu cilvēku jau no tā laika, kaa viņugad redzējusi to pirmo reizi tur uz Ventas plosta, kur tas ar savu krustdēlu bijis visādi palīdzīgs gaudenajam skolotājam.
qHMAIWz0Uko_0170.wav|Sirds viņai sāpēt sāpot, ieceroties šo labo cilvēku un viņa smago likteni; un tālab esot jāraud, jo viņai esot pārlieku mīksta sirds.
qHMAIWz0Uko_0171.wav|Patiesībā viņa raudāja nevis par Visvara Miča likteni, bet pati par savu.
qHMAIWz0Uko_0172.wav|Lieta tā, ka viņa pa šīm dienām, kamēr agrākais dārznieks te ciemojās, divatā ar to sarunājoties, bija izmetusi dažus nepārprotamus vārdus, ka viņi divi varētu precēties.
qHMAIWz0Uko_0173.wav|Abiem būtu nu laiks to darīt viņš jau pāri četrdesmit, viņai ap divdesmit pieci, tātad vecuma ziņā esot pareizs samērs un abi jau prāta gados.
qHMAIWz0Uko_0174.wav|Labi varētu sākt paši savu iedzīvi un droši vien labi sadzīvotu, tamdēļ ka viens otru pazīstot par krietnu cilvēku.
qHMAIWz0Uko_0175.wav|Esot viņa arī iekrājusi...
qHMAIWz0Uko_0176.wav|Tādus vārdus meita it nepārprotamā kārtā bija izmetusi, tikai to nebija teikusi, ka gados viņai gan jau pāri par trīsdesmit.
qHMAIWz0Uko_0177.wav|Tomēr Mičis, kas dienu mūžu bija turējies pie sen pazīstamās vecpuišu gudrības, ka meitas nebūt nav vadājamas no vienas malas uz otru.
qHMAIWz0Uko_0178.wav|Un vēl tādu tālu gabalu kā no Priedola muižas līdz jūrmalai.
qHMAIWz0Uko_0179.wav|Tamdēļ ka tāda manta sastopama visās malās, nebija licies viņas vārdus saprotam un nebija devis tai nekādu atbildi.
qHMAIWz0Uko_0180.wav|Tamdēļ tā nu skuma un raudāja.
VscL26-r_7w_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
VscL26-r_7w_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
VscL26-r_7w_0003.wav|Ceturtā grāmata, ceturtā nodaļa.
VscL26-r_7w_0004.wav|Siļķu Judeļa karš.
VscL26-r_7w_0005.wav|Siļķu Judelim divējas Lieldienas bija pagājušas garām, nedabūjot Niedolu muižā neviena tītara, tamdēļ ka nebija varējis pienest pavārenei nekādas ziņas par jauniem kariem.
VscL26-r_7w_0006.wav|Tiklīdz Judelis iebrauca muižā, pavārene katru reizi bija griezusies pie viņa ar ziņkārīgo jautājumu: kas pasaulē dzirdams jauns un vai kari kur izcēlušies, jeb vai visur vēl arvien valdot tāds pats dziļš miers un klusums kā līdz šim.
VscL26-r_7w_0007.wav|Un Judelim, galvu noliecot it zemu uz vienu pusi un bēdīgi nobraukot bārzdu ar kreiso roku, bet labo turot sev uz sirds, bija nācies sērā balsī atbildēt, ka nekur nekādas kara ziņas nav varējis saklaušināt.
VscL26-r_7w_0008.wav|Melot un niekus stāstīt viņš kā godīgs siļķu pārdevējs negribēja, varbūt arī nedrīkstēja, jo zināja muižas saimnieci katru nedēļu kārtīgi lasām avīzi, un tātad iestāstīt muižas ļaudīm to, kas nekur nebija noticis, viņš nevarēja.
VscL26-r_7w_0009.wav|Sie pāris pagājušie gadi bija Judelim bēdīgākie viņa mūžā.
VscL26-r_7w_0010.wav|Tā viņš izteicās saviem draugiem, to patiesībā sajuta arī pats.
VscL26-r_7w_0011.wav|Nu kā lai arī nē?
VscL26-r_7w_0012.wav|Apsolīts tītars par tīri nieka lietu ja varētu saklaušināt kur kādu kara ziņu.
VscL26-r_7w_0013.wav|Bet nekur tāda lieta nebija saklaušināma.
VscL26-r_7w_0014.wav|Kā nelaime pasaulē iestājies tāds miers un klusums, ka liekas, visa pasaule nu pilnīgi sastingusi.
VscL26-r_7w_0015.wav|Uh, ko Judelis nedotu, ja dabūtu kur ko zināt par jauniem kariem!
VscL26-r_7w_0016.wav|Iebraucis kalpu sētās, kur vesels pusducis sievu vecās mātes nemaz neskaitot klāt , kas visas lielas runātājas, un, lai gan tās daudz ko zina, tomēr par kariem nezina neviena ne rīta, ne vakara.
VscL26-r_7w_0017.wav|Ja kāda varētu tam pateikt, ka dēls vai brālis pārlaidis no zaldātiem grāmatu, ka nu būs atkal karš, viņš tādai sievai uz pēdām iedotu vienu vai divas siļķes par velti un vēl it labi uzlietu sālījumu virsū.
VscL26-r_7w_0018.wav|Bet nē, neviena nekā.
VscL26-r_7w_0019.wav|Reiz viņš gan bija pats mēģinājis sagudrot kādu kara ziņu un sniegt to pavārenei.
VscL26-r_7w_0020.wav|Tas bija toreiz, kad kursenieki ar leišiem bija tirgus dienā miestā stipri kāvušies, tik stipri, ka žīdi nebija varējuši tos izšķirt.
VscL26-r_7w_0021.wav|Šo notikumu viņš bija pavārenei iztēlojis lielāku, nekā tas bijis patiesībā, un nosaucis to par kuršu un leišu karu.
VscL26-r_7w_0022.wav|Bet pavārene, kas pa Krimas kara laiku bija pieradusi pie ziņām par lielām asiņainām kaujām, kur krituši un ievainoti simtiem un tūkstošiem, nenēma kuršu un leišu karu par pilnu un Judeli vēl bargi sabāra par tādu nieku stāstīšanu.
VscL26-r_7w_0024.wav|viņa tīri dusmīgi bija noteikusi.
VscL26-r_7w_0025.wav|Kad tie viens otram sasmalsta ar pātagas kātu pa muguru vai iekrīt cits citam čuprā un labi izplūcas, tad sauc to, kā gribi, par kaušanos vai plūkšanos, bet tas nav nekāds karš.
VscL26-r_7w_0026.wav|Karš ir tikai tad, kad kaujas zaldāti un ģenerāļi ar zobeniem un kad šauj ar plintēm un dižgabaliem, netaupīdami viens otram pat dzīvību.
VscL26-r_7w_0027.wav|Jā, Judelis tik daudz arī zināja, ka tāds ir īsts karš.
VscL26-r_7w_0028.wav|Nelaime tik tā, ka ziņas par tādu karu pagājušos pāra gados nebija nekur varējis saklaušināt.
VscL26-r_7w_0029.wav|Pavārenes sabārts par tādu niecīgu ziņu stāstīšanu, Judelis it nokaunējies bija aizbraucis projām un no tās reizes nemaz vairs nebija labi drīkstējis stāties viņas priekšā.
VscL26-r_7w_0030.wav|Iebraucis muižā, bija tik pieturējis pie kalpu dzīvojamās ēkas, pārdevis sievām siļķes un tad posies atkal projām, kalnā kuknē nemaz neuziedams.
VscL26-r_7w_0031.wav|Tā bija pagājusi gandrīz visa ziema, Judeli ne reizi neredzot tiekamies ar pavāreni.
VscL26-r_7w_0032.wav|Bet kādu dienu ziemas beigās, dažas nedēļas priekš Lieldienām, Judelis brinum strauji ielaida Niedolu muižā.
VscL26-r_7w_0033.wav|Apturējis zirgu pie sklandas kalpu dzīvokļu priekšā, viņš negāja vis iekšā runāties ar kalpu sievām un piedāvāt tām siļķes, aizmirsa pat tām padot labdienu, arī savu zirģeli nemaz nepiesēja, tik uzmetis grožas uz sklandas, devās tūliņ pusrikšis prom uz kalna kuknes pusi.
VscL26-r_7w_0034.wav|Neievēroja arī taku un neskatījās, kur kājas liek, bet laida tik pārtiešus muižas sētienam un pagalmam pāri, tā ka sniegs un dubļi vien šķīda.
VscL26-r_7w_0035.wav|Lai ātrāk tiktu steidzīgā gaitā uz priekšu un garie svārki to nekavētu iešanā, viņš svārku garās šetes abās pusēs turēja satvertas rokās un sarautas uz augšu.
VscL26-r_7w_0036.wav|Iesteidzies kuknē un ieraudzījis darbojamies tur ap kuldu pavāreni, viņš, priecīgā uztraukumā ne labdienu padodams, steidzīgi iesaucās:
VscL26-r_7w_0039.wav|Kas, kari, kur tad ir kari?
VscL26-r_7w_0040.wav|Kas ar ko kaujas pa daļai ziņkārīgi, pa daļai neuzticīgi skatīdamās uz žīdu, vaicāja pavārene, atgriezdamās no kuldas uz durvju pusi.
VscL26-r_7w_0043.wav|Tagad pavārene pagāja dažus soļus uz priekšu, nostādamās Judelim tuvu klāt un stingri lūkodamās tam acīs, cieši noprasīja:
VscL26-r_7w_0044.wav|Judeli, apdomā, ko tu saki!
VscL26-r_7w_0045.wav|Katru vārdu, ko tu gribi teikt, trīsreiz apsvei; iekām to izrunā!
VscL26-r_7w_0046.wav|Apsver, vai tas patiesi ir taisnība skaidra, dzīva patiesība!
VscL26-r_7w_0047.wav|To es tev saku un piekodinu: niekus tu nemurkšķi man priekšā!
VscL26-r_7w_0048.wav|Es tikpat dabūšu zināt patiesību, un, ja tu būsi samelsies niekus, tītaru nedabūsi nekad!
VscL26-r_7w_0049.wav|Saki tu man īsi un skaidri: vai tik tāda pat izkaušanās, kāda tirgos notiek kurseniekiem ar leišiem?
VscL26-r_7w_0050.wav|Ja tas ir tā, tad tas nav nekāds karš.
VscL26-r_7w_0051.wav|To tu man pasaki, un saki tikai to, ko tu arī vari apzvērēt!
VscL26-r_7w_0054.wav|Vise pole zeme un leise zeme ir pilna ar karem.
VscL26-r_7w_0055.wav|Vai sen jau kaujas?
VscL26-r_7w_0056.wav|Jau no svece mēnese.
VscL26-r_7w_0058.wav|Judeli, Judeli, vai tik nav nieki, ko tu man te stāsti?
VscL26-r_7w_0059.wav|Bet nu iznāca arī Ieva kuknē un, dzirdēdama, par ko pavārene sarunājas ar žīdu, apstiprināja pilnā mērā viņa atvestās kara ziņas, jo vakar vakarā saņēmusi avīzi un tanī lasījusi, ka poļos izcēlies liels dumpis, kas pārnācis arī leišu zemē.
VscL26-r_7w_0060.wav|Un tu, mīļā saimniecīt, nevarēji man par to pastāstīt jau vakar vakarā?
VscL26-r_7w_0061.wav|Tu varēji nociesties, visu nakti paturēdama šādu ziņu pie sevis pārmetumu pilnā balsī griezās pavārene pie saimnieces.
VscL26-r_7w_0062.wav|Saimniece aizbildinājās, ka avīzi lasījusi, jau apgulusies un noģērbusies.
VscL26-r_7w_0063.wav|Bet tomēr varēji mani likt iesaukt un pateikt, kas noticis, ak, tad es gan tik mierīgi nebūtu vairs gulējusi!
VscL26-r_7w_0064.wav|Nu Judelis, dzirdēdams arī saimnieci apstiprinām viņa vēstis, jutās drošs un priecīgs un dūšīgs stāstīja tālāk, ka ātrāk viņš nevarējis kara ziņas atvest, jo agrāk pats neko nezinājis, ka no pirmā gala dumpinieki karojuši tik pa savu zemi un tikai vēlāk dumpis pārcēlies arī uz leišu zemi.
VscL26-r_7w_0065.wav|Bez tam viņš vairāk nekā divi nedēļas nebijis šinī apvidū, bijis aizbraucis pie sava sievasbrāļa Sauļos un nevarējis gandrīz tikt vairs atpakaļ visas malas pilnas dumpinieku, kas žīdus grābstot cieti un, kur vien kādam kas vezumā, visu izķīckājot.
VscL26-r_7w_0066.wav|Bēdzis tad pāri robežai Kursā iekšā, lai varētu pārkļūt mājās.
VscL26-r_7w_0067.wav|Bēgot arī pats ar savām ausīm dzirdējis karus karojam.
VscL26-r_7w_0068.wav|Stāstījuši viņam arī citi žīdi briesmīgas lietas: Benkavas tuvumā, leišu mežos, dumpinieki bijuši lielceļa malā sakāpuši kokos un tur no augšas šāvuši uz garāmejošajiem krieviem, bet šie atkal šāvuši no apakšas un dūruši ar spīķiem, ar spīķiem.
VscL26-r_7w_0071.wav|Nu tad tas ir īsts karš, noteica tagad pavārene apmierināta un reizā lūgdama saimnieci, lai vēlāk, tiklīdz tai būs laika, lasa viņai priekšā kara zinās arī no avīzēm.
VscL26-r_7w_0072.wav|Vēl Judelis teicās zinām kādu briesmīgu vēsti, bet to viņš liedzās ātrāk stāstīt, iekām nebūšot dabūjis pusdienu, jo aplam gribot ēst.
VscL26-r_7w_0073.wav|Pavārene tad arī steidzās to pamielot tā, kā tas šādā svarīgā reizā pienākas, pēc kam Judelis tai pastāstīja briesmīgo vēsti, kuru viņš dabūjis zināt, braukdams no Skodas uz Kursu.
VscL26-r_7w_0074.wav|Pašā Bārtas upes krastmalā, Kursas daļā, kādā saulainā aizvēja vietā krievi bija apmetušies un, domādami še droši, izvārījuši diženu pusdienu kāpostus ar speķi, jo, pa tāliem ceļiem un leišu mežiem iedami, bijuši nākuši un varen izsalkuši.
VscL26-r_7w_0075.wav|Līdzko pātarus noskaitījuši, visi nosēžas un nupat sāks turēt kāroto pusdienu, līdz uzskrējuši poļi.
VscL26-r_7w_0076.wav|Tūliņ krievi, lai viņu pusdiena nekristu poļiem rokās, triekuši savus katlus apkārt, tā ka gardie kāposti ar visu speķi sagāzušies Bārtas upē, kur patlaban gājis ledus.
VscL26-r_7w_0077.wav|Un krieviem neēdušiem vajadzējis stāties pretī poļiem un kauties vai bēgt projām.
VscL26-r_7w_0082.wav|Šoreiz Judelis iecēla Niedolu muižā prāvu tītaru tēvaini ratu krautēs, kuram līdzās sēdēja dižens gailis.
VscL26-r_7w_0083.wav|Pavārene vārdu bija turējusi, jo Judelis bija pratis tai iestāstīt, ka kara izcelšana maksājusi viņam daudz pūļu.
VscL26-r_7w_0084.wav|Bijušas lielas iešanas un skriešanas, braukšanas un būšanas, līdz ar citu žīdu starpniecību un palīdzību izdevies piedabūt Rotšildus, lai dod krievu ķeizaram un poļu lielkungiem naudu kara celšanai, bet bez naudas tak nekāds dumpis, ne karš nebūtu varējis izcelties.
VscL26-r_7w_0088.wav|Pavārene tad arī, ievērodama Judeļa pūles un nopelnus šī kara izcelšanās lietā, bija izlūgusi saimniecei ne vien tītaru, bet, tamdēļ ka karš tik ļoti briesmīgs, izkaulējusi arī vēl gaili, ko dot Judelim kā dāvanu šogad uz Lieldienām.
VscL26-r_7w_0089.wav|Judela slava, ka viņš bijis tas vīrs, kas ar Rotšildu naudu īsti izcēiis karu krieviem ar poļiem, izplatījās no muižas kuknes vispirms pa visu muižu un vēlāk arī pa Niedolu novadu sētām, kā arī pa apkārtējiem novadiem.
VscL26-r_7w_0090.wav|Tā ka ļaudis tūkastoš astoņsimt sešdesmit trešā gada poļu dumpi smiekla dēļ iesaukāja tanī apvidū par siļķu Judeļa karu.
VscL26-r_7w_0091.wav|Šī kara izcēlēja slava, uz kuru Judelis no pirmā gala bija mēdzis būt tīri lepns un laimīgp, nenāca tam par labu.
VscL26-r_7w_0092.wav|Žandarmērijai un kara iestādēm leišos, kas ar dumpja apspiešanu un dumpinieku pabalstītāju sodīšanu rīkojās ļoti bargi, bija nācis ausīs, ka siļķu Judelis pabalstot dumpiniekus ar žīdu naudu.
VscL26-r_7w_0093.wav|Taisni pirmā žīdu Lieldienu svētku dienā, kad Judelis ar savējiem gribēja sēsties pie pusdienas galda un baudīt gardo tītara cepeti, ieradās viņa dzīvoklī Skodā žandarmi, bez nekādas nopratināšanas uz pēdām viņu apcietināja un aizveda projām.
VscL26-r_7w_0094.wav|Vēlāk dabūja dzirdēt, ka tas aizsūtīts Vilnā un nodots kara tiesai.
VscL26-r_7w_0095.wav|Cits nekas tālāk par viņu nebija saklaušināms.
VscL26-r_7w_0096.wav|Notikums ar siļķu Judeli ļoti uztrauca Skodas, kā arī apkārtējo miestu žīdus, kuri ļoti nobijās, ka nesāk arī viņus ņemt aizdomās un apcietināt par dumpinieku pabalstīšanu ar naudu vai par spiegošanu un ziņu piegādāšanu dumpiniekiem.
VscL26-r_7w_0097.wav|Vispār bija zināms, ka tādiem tad klājās ļoti bēdīgi, sevišķi, kamēr par Viļņas apgabala ģenerālgubernatoru bija iecelts bļauris grāfs Muravjovs, kas dumpja galīgu apspiešanu vadīja ar nedzirdētu nežēlību.
VscL26-r_7w_0098.wav|Visās malās dzirdēja runājam par jaunā grāfa Platera traģisko likteni.
VscL26-r_7w_0099.wav|Dumpinieku pabalstīšanas dēļ tas bija Vilnā notiesāts uz nāvi.
VscL26-r_7w_0100.wav|Māte gan aizsteigusies Pēterburgā, kritusi ķeizaram pie kājām un izlūgusi dēla apžēlošanu.
VscL26-r_7w_0101.wav|Bet, kad pārbraukusi atpakaļ Vilnā, dēls bijis jau nošauts: ģenerālgubernators tikai aizbildinājies, ka kara ministra telegrammu par notiesātā apžēlošanu saņēmis par vēlu, stundu pēc viņa nošaušanas.
VscL26-r_7w_0102.wav|Visi to saprata tikai par tukšu izrunāšanos, kādu necilvēcīgais grāfs allaž tagad lietojot līdzīgos gadījumos.
VscL26-r_7w_0103.wav|Pēdējā poļu dumpju laikā panslāvisma kustība bija pirmo reizi dabūjusi lielu iespaidu uz valdības lietām Krievijā.
VscL26-r_7w_0104.wav|Sevišķi uz panslāvisma vadoņu prasību, kuru priekšgalā bija nostājies Katkovs ar savu laikrakstu.
VscL26-r_7w_0105.wav|Uz to Muravjovs, pārliecināts panslāvists un nikns polu pretinieks, bija iecelts par dumpja apspiedēju un dumpinieku sodīšanu ar tīri neaprobežotām pilnvarām.
VscL26-r_7w_0106.wav|Kuras tas tad arī izlietoja pilnos apmēros, tā ka poļi viņu dēvēja par Viļņas bendi...
VscL26-r_7w_0107.wav|Šādas un citas līdzīgas ziņas un valodas lielā mērā uztrauca tiklab Judeļa piederīgos, kā arī citus žīdus ir Judeļa, ir viņu pašu nezināmā, nedrošā likteņa dēļ.
l7OGDN9Avpw_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
l7OGDN9Avpw_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
l7OGDN9Avpw_0003.wav|Trešā grāmata, divdesmit piektā nodaļa.
l7OGDN9Avpw_0004.wav|Zālaks zied.
l7OGDN9Avpw_0005.wav|Saule sasniegusi savu visaugstāko pakāpi debeskalnā.
l7OGDN9Avpw_0006.wav|Augstāk tai vairs nav kur kāpt.
l7OGDN9Avpw_0007.wav|Nupat tā griežas atvāržās un lēnām, bet pastāvīgi tad laidīsies atpakaļ lejup.
l7OGDN9Avpw_0008.wav|Dienas tagad visgarākās, un šogad tās šinī laikā ir jaukas un karstas.
l7OGDN9Avpw_0009.wav|Gaiss pavisam rāms.
l7OGDN9Avpw_0010.wav|Šodien pat ne vēja pūsmiņa nav manāma.
l7OGDN9Avpw_0011.wav|Niedolu muižā ap pusdienas laiku tāds miers un klusums kā daždien miroņu ciemā.
l7OGDN9Avpw_0012.wav|Kad nav neviens aizgājējs aprokams un kad pelēkie, saulē un lietū izbalējušie vai pakrūmē ar zaļu, rudu vai pelēku sūnu apsūnojušie krusti un krustiņi, veselām rindām rēgodamies cits citam blakus.
l7OGDN9Avpw_0013.wav|Tomēr šķiet tik vientulīgi un it kā visu aizmirsti, lūkojas augšup pret zilo debesi un spožo sauli.
l7OGDN9Avpw_0014.wav|Jā, Niedolu muižā tagad dziļš miers un kapsētas klusums.
l7OGDN9Avpw_0015.wav|Darbinieki un visa muižas saime atrodas diendusā.
l7OGDN9Avpw_0016.wav|Ir kalna ļaudis, nezin kur kurais palicis, pavada šo kluso, karsto pusdienas stundu mierā.
l7OGDN9Avpw_0017.wav|Pat pīles, visu priekšpusdienu izpeldējušās pa dīķi un izpļērkšķējušās, cik paticis.
l7OGDN9Avpw_0018.wav|Tagad, nogulušas zaļajā mauriņā dīķmalē un pabāzušas knābjus zem spārna, snauž savu pusdienas snaudienu.
l7OGDN9Avpw_0019.wav|Bet vistas, paslēpušās ēnā zem ceriņu krūmiem un pudurainām akācijām, klusu peras smiltīs, kā mazgādamās tur un vēsinādamās.
l7OGDN9Avpw_0020.wav|Kuplie, augstie un ar baltiem starainiem ziediem kā piekaisītie jasmīnu krūmi izplata tik stipru, saldi reibīgu smaržu, ka šķiet, visas dzīvās un pat nedzīvās būtes tālu visapkārt noreibušas.
l7OGDN9Avpw_0021.wav|Zālaks zied dīķī un lejā ezerā pilnu ziedēšanu, tā ka ūdens izskatās nevis zils vai pelēki ruds kā citos gadalaikos, bet vispār zaļš.
l7OGDN9Avpw_0022.wav|Tas viss rāda, ka tagad ir pats vasaras vidus.
l7OGDN9Avpw_0023.wav|Bet, kad jasmīnu krūmu puduris, šis pēdējais kuplais vasaras krāšņums, būs noziedējis.
l7OGDN9Avpw_0024.wav|Savu smaržu izsmaržojis un kad sacelsies vējš, kas zālaku dīķī un ezerā sadzīs vienā malā, vai arī uznāks stiprs lietus, kas to nogremdēs dibenā.
l7OGDN9Avpw_0025.wav|Un zaļais ūdens kļūs atkal iepelēki zils, tad vasaras vidus būs jau pāri un sāksies atvasara.
l7OGDN9Avpw_0026.wav|Tādas domas domāja Ieva, uzmetusies ar elkoņiem savā istabā uz loga bēģeļa un lūkodamās pagalmam pāri uz saulē mierīgi vizošo zaļgano dīķa līmeni, kas stiepās no kūtīm visgarām muižas sētienam un pagalmam līdz pat dārzam.
l7OGDN9Avpw_0027.wav|Cik tagad savāds šis citkārt arvien tik tīrais dīķa ūdens!
l7OGDN9Avpw_0028.wav|Tas pieziedējis ar zālaku, tālab tas ir tagad tāds netīri zaļš.
l7OGDN9Avpw_0029.wav|Ūdens gan arī tagad tanī pastāvīgi mainās, jo dambī meniķis ir tik tālu vaļā, ka apmēram tikpat daudz nosūcas, cik no strauta pieplūst jauns ūdens klāt.
l7OGDN9Avpw_0030.wav|Tagad tas tomēr viss ir zaļš, tamdēļ ka zālaks to sedz.
l7OGDN9Avpw_0031.wav|Vai arī mana sirds un visa mana dzīve nav apklājusies it kā ar biezu zālaka kārtu?
l7OGDN9Avpw_0032.wav|viņa sev vaicāja.
l7OGDN9Avpw_0033.wav|Dīķa un ezeru ūdeņi tomēr noskaidrosies, kad zālaks būs pārziedējis un kad vējš vai lietus gāzes to sadzīs malā un iznīcinās.
l7OGDN9Avpw_0034.wav|Bet kas atbrīvos manu dzīvi no šī pelēkā ikdienības zālaka, zem kura es jau tik ilgi atrodos?
l7OGDN9Avpw_0035.wav|Brašais, tīkamais jauneklis nāca ar savu pirmo mīlestību pār mani kā straujš, silts pavasara vējš pār mierīgu dīķa vai ezera līmeni, grasīdamies sacelt to bangās un aizraut vai pa gaisu gaisiem projām kā teiku laikos pa gaisu skrejošus Dieviņa ezerus.
l7OGDN9Avpw_0036.wav|Bet es viņa mīlestību nepieņēmu, aizraidīdama tīkamo jaunekli, pat bēgdama no tā kā no sava niknākā ienaidnieka un beigās vēl sevi apmelodama, ka viņš man nepatīk, ka viņu nemīlu un negribu.
l7OGDN9Avpw_0037.wav|Un par to nu es palieku savā līdzšinējā zālakā un mūžam vairs netikšu no tā vaļā.
l7OGDN9Avpw_0038.wav|Bet tad it kā sabijusies atskatījās atpakaļ, vai nav uzmodies viņas puisēns, kas turpat blakus viņas gultai gulēja savā mazajā gultiņā.
l7OGDN9Avpw_0039.wav|Bet nē, nebija uzmodies.
l7OGDN9Avpw_0040.wav|Viņa dzirdēja to lēni un mierīgi elpojam miegā tālāk.
l7OGDN9Avpw_0041.wav|Piegājusi pie gultiņas, viegli pārklāja pār bērna seju un rociņām šķidru plīvura lakatu, lai mušas to netraucētu, jo patlaban vienu dzirdēja istabā žimbājam.
l7OGDN9Avpw_0042.wav|Laikam tā nupat bija ieskrējusi pa logu.
l7OGDN9Avpw_0043.wav|Guļamistabu viņa pastāvīgi turēja tīru no mušām, logu atvērdama tikai rītos agri un vakaros vēlu vai arī siltā, tvīkainā laikā atstādama to visu nakti vaļā.
l7OGDN9Avpw_0044.wav|Tagad viņa steidzīgi piegāja atpakaļ pie loga un klusu to aiztaisīja, jo, lai gan logam priekšā atradās kupla liepa un tāda pati kļava, tā ka saule pa pusdienas laiku logā neiespīdēja, tomēr siltā laikā mušas laižas visur apkārt.
l7OGDN9Avpw_0045.wav|Viņa nosēdās atzveltnes krēslā pie loga un sāka nogrimt atkal domās par savu savādo likteni.
l7OGDN9Avpw_0046.wav|Šinī brīdī kāds lēni, lēni pieklauvēja pie durvīm.
l7OGDN9Avpw_0047.wav|Viņa piecēlās un klusu tās atvēra.
l7OGDN9Avpw_0048.wav|Saimniec, lūdzu, iznāciet.
l7OGDN9Avpw_0049.wav|Kāds cilvēks grib ar jums runāt, čukstēja meita.
l7OGDN9Avpw_0050.wav|Ieva pameta ar galvu par zīmi, ka viņa izies.
l7OGDN9Avpw_0051.wav|Tad, piegājusi pie gultiņas, pārmeta pār bērna pagalvi krustu, kā katru reizi mēdza darīt, no tā aiziedama, un tad, uz pirkstu galiem iedama, klusu devās ārā, durvis aiz sevis lēni aizvērdama.
l7OGDN9Avpw_0052.wav|Saimes istabā blakus kuknei radās stāvam kāds prāvs puika ar cepuri rokā.
l7OGDN9Avpw_0053.wav|Labdien, saimniec viņš sveicināja drošs un priecīgs.
l7OGDN9Avpw_0055.wav|Kas tu tāds esi viņa ievaicājās, to pārtraukdama.
l7OGDN9Avpw_0056.wav|Redzējusi esmu, bet nevaru vairs atcerēties, kad un kur.
l7OGDN9Avpw_0057.wav|Paga, paga, vai tū reiz te muižā par ganu pie zirgiem vai cūkām nebiji?
l7OGDN9Avpw_0058.wav|Kā tad, divas vasaras saganīju muižas cūkas, bet tas jau nu trīs gadi.
l7OGDN9Avpw_0059.wav|Pēc tam visu šo laiku biju pie vecākiem: vasarās gāju mazajā muiželē sievu dienas, ziemās strādāju mājās.
l7OGDN9Avpw_0060.wav|Dižā muižā reti kad atnācu, un tālab tu, tik ilgi manis neredzējusi, negribēji vairs pazīt.
l7OGDN9Avpw_0061.wav|Jā, jā, nu atceros gan, tu jau Kalna Jostiņa dēls, un tevi sauc Juci, vai ne?
l7OGDN9Avpw_0063.wav|Bet esi arī izskrējis pa šiem gadiem garumā kā apšu baravika pēc lietus: nu jau tu izskaties kā labs puspuisis.
l7OGDN9Avpw_0064.wav|Dzirdēju jau no meitām, ka viņu svētdien, kad biju nobraukusi pie savas māsas, tu bijis mūsu zirgu puiša kāzās, kur izrādījies par varenu dejotāju.
l7OGDN9Avpw_0065.wav|To tev meitas tad stāstījušas tikai tā notikuma dēļ ar vagarenes Jūlīti.
l7OGDN9Avpw_0066.wav|Citādi viņām mana dejošana vai nedejošana gan laikam maz rūpētu.
l7OGDN9Avpw_0067.wav|Nē, par Jūlīti viņas man nekā nestāstīja.
l7OGDN9Avpw_0068.wav|Kas tad bija ar to, bet, āre, sols, sēdēsim!
l7OGDN9Avpw_0069.wav|Ko tik ilgi runādamies tāpat stāvam?
l7OGDN9Avpw_0070.wav|To teikusi, viņa nosēdās, un tā paša sola galā piesēdās arī puika.
l7OGDN9Avpw_0071.wav|Ar vagarenes Jūlīti, saimniec, nebija nekas sevišķs.
l7OGDN9Avpw_0072.wav|Tikai viņa aplam uzpūtīga, īstā lepukule.
l7OGDN9Avpw_0073.wav|Ko domā, viņa nenāca ar mani dejot.
l7OGDN9Avpw_0074.wav|Nevienu reiziņu, lai gan vedināju vairāk reižu.
l7OGDN9Avpw_0075.wav|Kālab negāja?
l7OGDN9Avpw_0076.wav|Tālab, ka man nav zābaku.
l7OGDN9Avpw_0077.wav|Tikai tālab?
l7OGDN9Avpw_0079.wav|Ja krogus ballē meita neiet pie kāda puiša, tad tas nav nekāds brīnums.
l7OGDN9Avpw_0080.wav|Bet es biju lūgts kāzinieks, viņa lūgta kāziniece visi vieni radi, vareni dzīrenieki kopā, un viņa tā pret mani izturas!
l7OGDN9Avpw_0081.wav|Kur vēl tāda izturēšanās dzirdēta?
l7OGDN9Avpw_0082.wav|Vēlāk dabūnu dzirdēt, ka manas pastalas tur vainīgas, pati to citām teikusi.
l7OGDN9Avpw_0083.wav|Redzi, redzi, Jukum, lepnas meitenes nedrīkst vis pastalnieki aicināt uz deju.
l7OGDN9Avpw_0084.wav|Tur vajag zābaknieku, kam kājas iet kripu, krāpu.
l7OGDN9Avpw_0085.wav|Bet, saimniec, kas kait labām pastalām?
l7OGDN9Avpw_0086.wav|Ja būtu vecas, sačočētas, es vēl saprastu tādu izturēšanos.
l7OGDN9Avpw_0087.wav|Bet man pastalas pavisam jaunas, tasni uz kāzām kā pataisītas.
l7OGDN9Avpw_0088.wav|Nu, nelaime tik tā, ka no nemītas ādas.
l7OGDN9Avpw_0089.wav|Citi gan, iekām ādu likt raugos, ielaiž to uz pāris dienām kaļķu šķidrumā, lai noēd spalvu: tad ir tīra un gludena āda.
l7OGDN9Avpw_0090.wav|Bet mēs ar tēvu sarunājām, ka labāk ir, kad to nedara, jo, kad āda nav bijusi kaļķos, tad tā ir stiprāka.
l7OGDN9Avpw_0091.wav|Bet Jūlītei sevišķi tas neesot paticis pie manām pastalām, ka tās ir ar visu spalvu.
l7OGDN9Avpw_0092.wav|Esot teikusi, man esot tādas pat rudas spalvainas kājas kā rudam šunelim.
l7OGDN9Avpw_0093.wav|Ak tu mutes palaidēja meitene iesmējās Ieva.
l7OGDN9Avpw_0094.wav|Jā, redzi, kas par noteicienu tādai merģeles ņibrai!
l7OGDN9Avpw_0095.wav|Bet pastalas man patiesi skaistas.
l7OGDN9Avpw_0096.wav|Žēl, ka, nākdams šurp, neuzāvos tad tu pati redzētu, cik labi izskatās.
l7OGDN9Avpw_0097.wav|Ja būtu no raibas, plankainas govs, kur redzami dažādi raibumi, tad varbūt būtu gan vienam otram ko pasmieties.
l7OGDN9Avpw_0098.wav|Bet manām pastalām viscaur vienāda spalva koši zaļa: rau, mūsu pašu vecās Zāles āda, ko pērn atlaidām, kad jaunā goče bija izaugusi.
l7OGDN9Avpw_0099.wav|Un kādā vajadzībā tu nāci pie manis?
l7OGDN9Avpw_0101.wav|Sākām runāties par Jūlīti un manām pastalām, un tā nedabūju vēl pateikt savu vajadzību.
l7OGDN9Avpw_0102.wav|Gribēju lūgt, vai tu nevarētu teikt vagarim, kad sūta kādus braucējus Liepājā, lai paņem mani līdz.
l7OGDN9Avpw_0103.wav|Manam tēvam darba laikā nebūs tik drīz nekāda braukšana pilsētā, bet laisties kājām tālā ceļā būtu pagrūti, jo būs man arī savs neliels nesamais līdz.
l7OGDN9Avpw_0104.wav|Ko tu Liepājā gribi darīt?
l7OGDN9Avpw_0105.wav|Palikšu tur dzīvot, vai Tev tur kāda vieta zināma?
l7OGDN9Avpw_0107.wav|Mīlā saimniec, zinu tevi labu cilvēku.
l7OGDN9Avpw_0108.wav|Tamdēļ teikšu visu taisnību.
l7OGDN9Avpw_0109.wav|Citiem gan nevienam nekā iepriekš nesaku: nepatiktos, ja citi jau skandinātu to, kas man nav vēl rokā.
l7OGDN9Avpw_0110.wav|Mums tur ir rads Liepājā, mana tēva māsēns.
l7OGDN9Avpw_0111.wav|Tas ir mācīts bruģeris un labi pelnoties: Liepājā tagad bruģējot vairāk jaunas ielas, un bruģeriem darba nekad netrūkstot.
l7OGDN9Avpw_0112.wav|Pelnot līdz trīsdesmit kapeiku dienā, bet, ja darbus uzņemot uz akota, varot izpelnīt pat līdz četrdesmit kapeiku.
l7OGDN9Avpw_0113.wav|Pa Vasarsvētkiem tēva māsēns bija mājās, sarunājām, ka man arī jāmācās bruģera amats gribu pelnīt naudu.
l7OGDN9Avpw_0114.wav|Jā, es gribu pelnīt naudu.
l7OGDN9Avpw_0115.wav|Varēsi tad nopirkt zābakus, un tad Jūlīte garu degunu tev vairs nedos, smējās Ieva.
l7OGDN9Avpw_0116.wav|Zābakus jau tagad būtu varējis iegādāties, ja būtu gribējis iesaucās puika priecīgi un dūšīgi.
l7OGDN9Avpw_0117.wav|Par pusotra rubļa jaunus zābakus var dabūt.
l7OGDN9Avpw_0118.wav|Savi pāris rubļi man ir.
l7OGDN9Avpw_0119.wav|Ganīdams muižā cūkas, lasīju pa laukiem kaulus, pārdodams žīdam par grasi mārciņā, un tā drusku iekrāju.
l7OGDN9Avpw_0120.wav|Dažreiz arī viens otrs kripenreiters, kas iejāja mūsu muižā un ko es sapratīgi pasteidzos izgodēt par cienīgu lielkungu, iedeva man pa pieci kapeikām.
l7OGDN9Avpw_0121.wav|Dažreiz arī, kad kungi brauca pa ganīklas ceļu, kur priekšā sklandas, pasteidzos izraut vārstekles kārti un izlaist tos cauri, tie man arī nometa zemē pa vērdiņam vai trijniekam, vai piecniekam.
l7OGDN9Avpw_0122.wav|Tā likdams kapeiku pie kapeikas, esmu ticis pie sava pirmā kapitāla divi rubuļiem.
l7OGDN9Avpw_0123.wav|Tas ir labs krājums.
l7OGDN9Avpw_0124.wav|Bet muļķis es būtu, ja savu naudu izdotu par zābakiem, kad man to vēl nemaz nav vajadzīgs, un ja es noietu pilsētā ar tukšām rokām.
l7OGDN9Avpw_0125.wav|Zābaki nezudīs tos dabūšu arī vēlāk.
l7OGDN9Avpw_0126.wav|Bet pirms jātiek pilsētā un jāizmācās amats.
l7OGDN9Avpw_0128.wav|Tu runā prātīgi.
l7OGDN9Avpw_0129.wav|No tevis dienās iznāks krietns cilvēks tu atrodies uz pareiza ceļa.
l7OGDN9Avpw_0130.wav|Šonedēļ vēl ne, bet jaunnedēļ vai drusku vēlāk, kad būs iekults piecdesmit sešdesmit pūru jaunu rudzu, muiža sūtīs dažas ores jauno rudzu Liepājā, un tad likšu, lai paņem tevi līdz.
l7OGDN9Avpw_0131.wav|Bet vai nebūs žēl šķirties no dzimtenes?
l7OGDN9Avpw_0132.wav|Jūlīti Liepājā nedabūsi redzēt, un tā tev taču laikam patīk, kad tā gribēji ar to dejot?
l7OGDN9Avpw_0133.wav|Zēns nosarka, nezinādams tūliņ, ko atbildēt.
l7OGDN9Avpw_0134.wav|Bet tad, norijis siekalas un piecēlies kājās, it kā taisīdamies jau uz iešanu, teica paklusā balsī:
l7OGDN9Avpw_0135.wav|Patīk gan, un es melotu, ja teiktu, ka tā nav.
l7OGDN9Avpw_0136.wav|Bet ko visa mana patikšana var līdzēt, kad viņa mani negrib un, čuknas izcēlusi, skrien garām.
l7OGDN9Avpw_0137.wav|Tomēr viņas lepnuma dēļ es neiešu nodurt degunu uz zemi, skumt un sēroties vai atmest dzīvei ar roku.
l7OGDN9Avpw_0138.wav|Nē, taisni otrādi, gribu kļūt par turīgu vīru un ar savu paša spēku!
l7OGDN9Avpw_0139.wav|Redzēs, ko tad šī lepnā merģele teiks, kad es pēc dažiem gadiem pārnākšu ar zābakiem kājās un naudu kabatās.
l7OGDN9Avpw_0140.wav|Ja Jūlīte būs vēl dabūnama un man patiks, bildināšu viņu tad.
l7OGDN9Avpw_0141.wav|Ja ne, dabūšu citu, varbūt vēl labāku.
l7OGDN9Avpw_0142.wav|Ai, Jukum, cik tu esi denkts un dūšīgs, tas man patīk.
l7OGDN9Avpw_0143.wav|Ko lai dara, bez dūšas un cietas gribas cilvēks nav nekas.
l7OGDN9Avpw_0144.wav|Esmu nodomājis kļūt par mācītu bruģeri, un par to man jātop!
l7OGDN9Avpw_0145.wav|Jau tagad, ganīdams muiželē zirgus, lasu druvmalē akmeņus kopā un mācos tos likt citu citam blakus un galā tā, ka visi stāv līdzeni, vienādi un cieši, it kā bruģī.
l7OGDN9Avpw_0146.wav|Muižā palikt negribi?
l7OGDN9Avpw_0147.wav|Par ko lai es muižā palieku?
l7OGDN9Avpw_0148.wav|Augstākais mērķis te jau dažam labam tikt par sulaini, lai tad līdzētu meitām mazgāt vai slaucīt traukus un nēsāt tos no kuknes istabā un atkal atpakaļ.
l7OGDN9Avpw_0149.wav|Bet ne visi par sulaiņiem var tapt, ne arī man sulaiņa amats patīk.
l7OGDN9Avpw_0150.wav|Manās lielajās, rupjajās rokās smalkie trauki vairāk saplīstu un sabirztu nekā atliktu veseli.
l7OGDN9Avpw_0151.wav|Bet akmeņus, rau, tos es droši varu cilāt un kraut kā gribēdams tie ne sitami neplīst.
l7OGDN9Avpw_0152.wav|Jukum, tu man patīc.
l7OGDN9Avpw_0153.wav|Tev stāv priekšā gaiša dzīve tu būsi pats savas laimes kalējs un krietns cilvēks, nevis kāds plāna galdiņa urbējs.
l7OGDN9Avpw_0154.wav|To es noredzu.
l7OGDN9Avpw_0155.wav|Bet ievēro, ko es tev vēl teikšu: kad tu esi pilsētā, tad savu meistaru, kā arī citus svešus cilvēkus nesauc par tu, bet uzrunā ar jūs.
l7OGDN9Avpw_0156.wav|Tas pilsētā tā parasts, un tā arī tev jādara.
l7OGDN9Avpw_0157.wav|Ak, neņem, mīlā saimniec, ļaunā izsaucās puika, kā drusciņ apjucis.
l7OGDN9Avpw_0158.wav|Man jau mājās māte teica, lai tevi arī tā saucot, bet tu...
l7OGDN9Avpw_0160.wav|Ak, es tev es jums jau nobučotu arī roku, bet zinu, ka tu to negribi un neļaujies.
l7OGDN9Avpw_0161.wav|Nē, Jukum, tas nav vajadzīgs, un to negribu.
l7OGDN9Avpw_0162.wav|Bet še mana roka, un sasveicināsimies, rau, tāpat.
l7OGDN9Avpw_0163.wav|Novēlu tev laimes uz taviem jaunajiem labajiem nodomiem, un, kad darbinieki brauks ar labību Liepājā, pasūtīšu tev zinu, varbūt arī pats vēl kādreiz pienāksi noteica Ieva, uzceldamās, sniegdama Jukumam roku un tad steigdamās iekšā, jo kalpone ziņoja, ka zvaunis esot uzmodies un saucot viņu.
l7OGDN9Avpw_0164.wav|Paņēmusi puisēnu, nosēzdamās pie loga krēslā un to paauklēdama un mīlinādama, viņa nolūkojās pakaļ Jukumam, kas, gar dīķmali denkti soļodams, devās pa taku lejup uz ezera pusi, lai pārtiešus steigtos uz mazo muiželi.
l7OGDN9Avpw_0165.wav|Nē, tam zēnam nekāds zālaks nepārklās viņa dzīves ezeru.
l7OGDN9Avpw_0166.wav|Būdams tāds gudrs, denkts un dūšīgs, viņš pratīs savus dzīves ūdeņus turēt allaž dzidri tīrus.
l7OGDN9Avpw_0168.wav|Labas gribas un uzņēmības šim zēnam netrūkst, viņa sevī runāja, redzot to nozūdam jau pakalnā aiz jasmīnu un ceriņu krūmiem.
l7OGDN9Avpw_0169.wav|Šā paša gada rudenī, kad druvas bija jau novāktas, rudzi apsēti un citi lauku darbi pa lielākai daļai nostrādāti.
l7OGDN9Avpw_0170.wav|Devās kājām kalpa dēls Uldis no Lopu muižas uz Sakas jūrmali apsērst savu krusttēvu un, ja būtu iespējams, palikt tur un mācīties par lubraku, uz ko krusttēvs to jau aizviņvasar bija uzaicinājis.
l7OGDN9Avpw_0171.wav|Šoreiz viņam iešana bija droša un raita: ne Krasta krogā, ne otrpus Ventas Plosta krogā, ne arī citur kur neredzēja vairs ne baškīrus, ne kalmikus vai citus kara jātniekus.
l7OGDN9Avpw_0172.wav|Arī pa ceļiem redzēja braucam tikai mierīgus ceļavīrus un ejam pašu cilvēkus šādās vai tādās gaitās.
l7OGDN9Avpw_0173.wav|Garas rindas atbraucēju, kas pa atlijušo lielceļu dzinās un stūmās uz Liepājas pusi ar smagiem vezumiem.
l7OGDN9Avpw_0174.wav|Liecināja, ka šogad bijusi bagāta raža: iekulto labību muižu darbinieki bija bēruši maisos, krāvuši orēs augstus vezumus un nu veda pilsētā, lai tur to bērtu kuģos un laistu uz ārzemēm, kamēr labība turas augstā cenā.
l7OGDN9Avpw_0175.wav|Ka kungi tiktu pie naudas, tā ka varētu lepni dzīvot un kupli dzīrot.
l7OGDN9Avpw_0176.wav|Jā, Kurzemīte ir īsta Dieva zemīte, soļodams vēroja sevī jauneklis.
l7OGDN9Avpw_0177.wav|Ja tik ir miera gadi un kalmiki, kirgīzi un citi krievu postgaļi neposta mūsu dzīvi un neķīckā mūsu labumu, tad te maizes paaug diezgan un visiem klājas labi.
l7OGDN9Avpw_0178.wav|Pēc triju dienu gājiena viņš nonāca jūrmalē.
l7OGDN9Avpw_0179.wav|Pirmajam lubrakam, ko tur sastapa, vaicāja, vai nezinot, kur ir lubraks Uldriķis Bandenieks.
l7OGDN9Avpw_0181.wav|Rau, tur, tanī namelī, kāpmalē, viņš piedzīvo pie pazīstamiem, iesim tik turp.
l7OGDN9Avpw_0182.wav|Ejot un ierunādamies ar jaunekli, lubraks tam stāstīja, ka viņa krusttēvam gadījusies liela klizma: viņgad prūšu kontrabandinieki to noķēruši, aizveduši sev līdz prūšos, kur saturējuši vairāk nekā trīs gadus trimdā, likdami strādāt dažādus grūtus darbus.
l7OGDN9Avpw_0183.wav|Tikai pērn pavasari ar lielām pūlēm laimējies krusttēvam tikt brīvībā un pārbēgt atkal mūsu jūrmalē, kur tad biedriem pastāstījis, kur bijis un kā tam pa šiem pagājušiem gadiem klājies.
l7OGDN9Avpw_0184.wav|Tagad nu tas esot atkal savā agrākā vietā.
l7OGDN9Avpw_0185.wav|Kad krustdēls bija krusttēvu atradis, ar to sasveicinājies un atdevis no mājām atnesto kukuli, viņš izstāstīja tam sava nāciena mērķi un vaicāja, vai būtu cerības dabūt še darbu un maizi.
l7OGDN9Avpw_0186.wav|Krusttēvs, brīdi padomājis, atteica tam, lai paliekot pie viņa agrāk vai vēlāk gādāšot tam vietu un dienās izmācīšot par krietnu lubraku.
l7OGDN9Avpw_0187.wav|Krustdēlam ievaicājoties, kā viņam klājies svešumā trimdā, vai nebijis visai grūti, krusttēvs, gudri pavīpsnādams, atteica:
l7OGDN9Avpw_0188.wav|Par tādām lietām, kas jau garām, ir gudrākais labāk nemaz nerunāt.
l7OGDN9Avpw_0189.wav|Ko lai saka par tādu trimdinieka dzīvi?
l7OGDN9Avpw_0190.wav|Tur dažu vakaru nācās padziedāt tā, kā jau dziesmā teikts:
l7OGDN9Avpw_0192.wav|Šodien gaļas nedabūji...
l7OGDN9Avpw_0193.wav|Jā, krustdēl, nīkt un trimdēt bez gaļas un cita pavalga nav viegla lieta.
l7OGDN9Avpw_0194.wav|Uz krusttēva vaicājumu, kā klājoties pa mājām un kas noticis ar Lopu muižas kungu: vai tiešām toreiz turpat nomiris, kur no varenā zvēliena nokritis, jeb vai vēl kādu laiku pieticis, krustdēls, priecīgi iesmiedamies, atteica:
l7OGDN9Avpw_0195.wav|Tu domā, viņš no tava sitiena būtu jau beigts?
l7OGDN9Avpw_0197.wav|Tik varens sitējs nemaz neesi, kā pats iedomājies.
l7OGDN9Avpw_0198.wav|Vecais Lopu muižnieks ir sveiks un vesels un droši vien dzīvos vēl dažu dienu.
l7OGDN9Avpw_0199.wav|Tik sargies tanī pusē rādīties tad viņš tevi gan liktu apcietināt un vāktu pie tiesas.
l7OGDN9Avpw_0200.wav|Liela vajadzība man tur rādīties norūca kā sevī krusttēvs.
l7OGDN9Avpw_0201.wav|Tālāk krustdēls stāstīja krusttēvam, ka dzimtenē pa šiem gadiem vispār neesot nekas sevišķs noticis.
l7OGDN9Avpw_0202.wav|Bet otrpus Ventas, Niedolu novadā, tur gan esot fēkušies lieli notikumi: tur dārznieks viņgad gribējis nozāļot Priedola lielkungu, bet pieķerts un tad notiesāts uz aizsūtīšanu Sibīrijā.
l7OGDN9Avpw_0203.wav|Jelgavā gan esot izbēdzis, bet nezin, kas vēlāk ar viņu noticis: vai noķerts, vai kur palicis.
l7OGDN9Avpw_0204.wav|Kāda meita no Niedolu muižas pērnvasar gājusi uz Vadaksti apsērst radus, gulējusi Lopu muižā nakti, un tā tad pastāstījusi šo briesmīgo notikumu.
l7OGDN9Avpw_0205.wav|Krusttēvs, paklausījies krustdēla stāstījumā, vienaldzīgi pagrozīja galvu, aizkūpināja savu īso pīpīti un, brītiņu to sūcis, tālu izspļāva siekalas, gudri noteikdams.
l7OGDN9Avpw_0206.wav|Mīļais Uldi, dzīvē ir visādi ceļi, cits par citu līkumaināki un sarežģītāki.
l7OGDN9Avpw_0207.wav|Gudram cilvēkam jāprot pa tiem tā iet, ka visur tiek vesels cauri.
dJThXCkd2eA_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
dJThXCkd2eA_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
dJThXCkd2eA_0003.wav|Trešā grāmata, divdesmit trešā nodaļa.
dJThXCkd2eA_0004.wav|Cīņa par un pret savu laimību.
dJThXCkd2eA_0005.wav|Tiklīdz Ieva bija nomazgājusies, pārģērbusies, sakopusies un izkravājusi no līdzpaņemtā pārtikas groza dažus uzkožamos, sāka ieturēt pusdienu, kad dzirdēja pie durvīm pieklauvējam.
dJThXCkd2eA_0006.wav|Viņa atslēdza durvis, domādama, ka nu būs atbraucis arī vecais lielskungs, bet ienāca skolotājs.
dJThXCkd2eA_0007.wav|Priecīgs viņš stāstīja, ka naktsmāju sarunājis sev tepat tuvumā, otrā iebraucamā sētā, bijis arī jau gadatirgū, kas atrodoties pilsētas nomalē pie Ezera vārtiem.
dJThXCkd2eA_0008.wav|Redzējis jau zvēru un kumēdiņu būdas, tikai iekšā nekur negājis gribot iet ar viņu reizē.
dJThXCkd2eA_0009.wav|Pie vienas kumēdiņu būdas iekšā laidējs saucis, ka tur esot kāds vīrs, kas lēkšot pats sev pāri pār galvu.
dJThXCkd2eA_0010.wav|To īsti vajadzētu redzēt.
dJThXCkd2eA_0011.wav|Ieva bija gatava līdzgājēja, tik aicināja viņu arī iepriekš uzkost.
dJThXCkd2eA_0012.wav|Var ieoderēt, nebūs par ļaunu, pilsētā neesmu vēl nekā ēdis, bet kas tā par reižu būs, ko tagad ēdīsim, launags vai palaunags?
dJThXCkd2eA_0013.wav|Viss raizā, varbūt arī vakariņas klāt, kam gan še pilsētā lai būtu laika ēst katru reizi atsevišķi, kad tik daudz kur jāiet, jāredz?
dJThXCkd2eA_0014.wav|Iesāka viņš savu ieoderēšanu ar to, ka visus gardākos kumosus ņēma un sniedza viņai, gan nolikdams uz viņas šķīvja, gan dodams tai tieši mutē.
dJThXCkd2eA_0015.wav|Viņa lūdza to nedarīt, jo pati varot visu dabūt, zinot arī labāk nekā viņš, kas ir gardāks un ko pati vēloties.
dJThXCkd2eA_0016.wav|Tomēr nebija viņš atrunājams.
dJThXCkd2eA_0017.wav|Acīmredzot iemīlējies jauneklis varen gribēja gar viņu darboties, un viņai pašai tas arī bija tik ļoti patīkami.
dJThXCkd2eA_0018.wav|Cik neizsakāmi jauki taču bija, kad viņš ar vienu roku satvēra un turēja viņas roku, lai tā nekavētu viņu pasniegt tai atkal kaut ko un vismīļāk taisni mutē.
dJThXCkd2eA_0019.wav|Viņa tad atkal ņēmās savukārt ēdināt viņu.
dJThXCkd2eA_0021.wav|Še nu varēja darīt to labāk nekā karietē, jo te nebija ne kučiera, ne cita kāda, kas varētu ko pamanīt.
dJThXCkd2eA_0022.wav|Jā, tas bija labi, tā bija laime...
dJThXCkd2eA_0023.wav|Tā domāja sevī Ieva.
dJThXCkd2eA_0024.wav|Bet arī reizē nelaime, jo viņas iemīlnieks jutās še drošāks, arī saprazdams, ka še neviens viņus nenoglūnēs.
dJThXCkd2eA_0025.wav|Skūpstīšanās, apkampšanās, auklēšanās sākās nu tur, kur pirmīt palika, un, likās, nemaz negribēja rimties.
dJThXCkd2eA_0026.wav|Beidzot Ieva nolēma saņemties un būt nopietna, jo viņai, kā jau vecākajai, taču vajadzēja pirmai kļūt prātīgai.
dJThXCkd2eA_0027.wav|Sāka viņa savu nopietnību izrādīt ar to, ka solījās sūdzēt viņa mātei, kāds viņas dēls ir nerātns.
dJThXCkd2eA_0028.wav|Bet viņš to visu uzskatīja tikai par joku.
dJThXCkd2eA_0029.wav|To tu vari darīt, tiklīdz pārbrauksim mājās, un, ja māte man neļaus tevi mīlēt, tad es to nedarīšu.
dJThXCkd2eA_0030.wav|Bet tagad daru, kas man patīk.
dJThXCkd2eA_0031.wav|Pati taču arī dzirdēji, ka māte man taisni pieteica cienīt un mīlēt labo krustmāti, un to es nu daru.
dJThXCkd2eA_0032.wav|Nedomāju arī, ka māte man liegtu to, ko reiz vēlējusies un vēlējusi.
dJThXCkd2eA_0033.wav|Mana māte arī pati nav nekāda svētā: esmu pa ļaudīm diezgan dzirdējis, ka jaunās dienās viņa tāpat dienējusi muižā pie istabām un bijusi ar lielkungu draugā kā tu tagad.
dJThXCkd2eA_0034.wav|Tātad mēs visi esam vienādi grēcinieki ir es, ir tu, ir mana māte un ari pats vecais lielskungs kā visu šo mazo, sīko grēcinieku dižais priekšnieks.
dJThXCkd2eA_0035.wav|Bet nu Ieva tiešām kļuva nopietna, pat dusmīga, nosaukdama viņu par nekauņu puiku, ka ne vien tādus nepiederīgus vārdus uzdrīkstas runāt, viņai dzirdot, par veco, labo lielkungu, kas viņu pašu licis izskolot un devis tam tādu labu vietu.
dJThXCkd2eA_0036.wav|Bet ņem vēl mutē neatļautus vārdus par sava paša māti!
dJThXCkd2eA_0037.wav|Kā tas saskanot ar ceturto bausli?
dJThXCkd2eA_0038.wav|Vai labam dēlam tas tā pieklājoties?
dJThXCkd2eA_0039.wav|Viņa māte, kaut arī jaunās dienās bijusi muižā pie istabām, tāpat kā daudz citas, tomēr tagad esot godīga sieviete, krietna saimniece un vislabākā māte saviem bērniem.
dJThXCkd2eA_0040.wav|Nekad neesot dzirdēts, ka bērni kur būtu pārmetuši savai mātei viņas jaunības dzīvi, sevišķi vēl, ja tā dzīvojusi nevis pēc savas gribas.
dJThXCkd2eA_0041.wav|Bet uz lielkunga pavēli un varbūt ar vecāku ziņu vai pat paskubināšanu, jo kur gan agrākos laikos būtu radušies tādi stipri un droši sētu ļaudis, kas būtu uzdrīkstējušies nepaklausīt kungu pavēlēm?
dJThXCkd2eA_0042.wav|Pat visvienkāršākie, visrupjākie zemnieku dēli un meitas nekā nepārmetot saviem vecākiem par viņu grūto, moku pilno dzīvi agrākos vergu un klaušu laikos.
dJThXCkd2eA_0043.wav|Bet viņš skolotājs un vēl tāds jauns zeņķis uzdrīkstas nepieklājīgi runāt par savu māti!
dJThXCkd2eA_0044.wav|Vai viņš zinot, vai varot maz jel iedomāties, ko viņa māte, būdama muižā, savā laikā izcietusi, kādas asaru straumes izlējusi?
dJThXCkd2eA_0045.wav|Es istabenes dzīvi un nedzīvi mūsu muižā pazīstu un tāpēc nesaprotu, ka var rasties kāds cilvēks, kas šādu nelaimīgu sievieti apvaino un tai ko pārmet!
dJThXCkd2eA_0046.wav|Tad tu mani arī laikam nicini, kad nekaunies pats savai mātei pārmest šādu dzīvi, tā viņa stingri noteica un tad sāka strauji šņukstēt, nespēdama vairāk nekā runāt kā tik pusbalsī kunkstēt:
dJThXCkd2eA_0047.wav|Ak vai, ai vai, kāda ir pasaule, kāda dzīve, kādi cilvēki!
dJThXCkd2eA_0048.wav|Tādu nopietnu virzienu bija ņēmusi viņu tik viegli un vaļīgi iesāktā lakstošanās.
dJThXCkd2eA_0049.wav|Ieva jutās it apmierināta, ka tas tā bija noticis, jo viņa domāja, ka kaislīgais jauneklis būs nu satriekts un kļūs prātīgs.
dJThXCkd2eA_0050.wav|Kaut gan šis nerātnais Rūduls tai patika kā pati debesu dāvana, tomēr viņa saprata ļoti labi, ka viņu mīlestībai nav lemts ilgs mūžs un ka tāpēc ir vienīgi pareizi, ja abi jo drīz uzmostas no jaukā, kopīgi sapņotā sapņa.
dJThXCkd2eA_0051.wav|Tālab viņa, lai gan tīri sāpīgā balsī šņukstēja un vaimanāja, sevī tomēr priecājās, ka varējusi būt tik stipra un stingra.
dJThXCkd2eA_0052.wav|Bet nu arī jauneklis kļuva nopietns.
dJThXCkd2eA_0053.wav|Piecēlies, nostājies viņai priekšā, uzspiedis dūri uz galda stūra, it kā vēlēdamies visam tam, ko nu teiks, piedot vairāk svara, viņš iesāka lēnā, dziļā, bet drebošā balsī, kā sevī taustīdamies un meklēdams vārdus.
dJThXCkd2eA_0054.wav|Jā, tu sauc mani par zeņķi, nekaunīgu zeņķi, lai arī, varbūt tāds esmu.
dJThXCkd2eA_0055.wav|Es nicinot savu māti, pārmetot tai viņas jaunības grēkus, nevarot saprast viņas dzīvi, bet tu to saprotot, pazīstot, un es tad laikam nicinot arī tevi.
dJThXCkd2eA_0056.wav|Tā tu teici.
dJThXCkd2eA_0057.wav|Esi droša, ka līdz šim neesmu tevi vēl nekad nicinājis.
dJThXCkd2eA_0058.wav|Ne reiziņas, kālab lai būtu to darījis?
dJThXCkd2eA_0059.wav|Es tevi pazīstu, tevi saprotu.
dJThXCkd2eA_0060.wav|Tu esi gājusi to ceļu, dzīvojusi to dzīvi, kāda tev priekšā gadījās, no kuras varbūt gribēji, bet nevarēji izvairīties.
dJThXCkd2eA_0061.wav|Gluži tāpat, kā to dara lielumlielā daļa cilvēku pasaulē.
dJThXCkd2eA_0063.wav|kas tur nicināms?
dJThXCkd2eA_0064.wav|Par ko man tevi līdz šim nicināt?
dJThXCkd2eA_0065.wav|Bet nu, kur es tevi pazīstu tuvāk.
dJThXCkd2eA_0066.wav|Kur esmu kļuvis tev vistuvākā tuvumā, kur šis brīnišķīgais brauciens vasaras naktī, šis jaukais sapnis divatā, mūs, tā sakot, ir atdevis vienam otru.
dJThXCkd2eA_0067.wav|Ja nu tu vēl gribētu palikt muižā, neatmestu vecajam lielkungam ar roku un nenāktu man par sievu, tad gan gribot negribot būtu tevi jānicina.
dJThXCkd2eA_0068.wav|Tagad nu ir tavs liktenis tavā varā: tu vari godīgu nabaga jaunekli vai, kā tu saki, zeņķi, kas tevi mīlē par visu vairāk pasaulē, darīt bezgala laimīgu, kļūdama par viņa sievu.
dJThXCkd2eA_0069.wav|Bet, ja tev nav patikas vai dūšas to darīt, tad paliec arī turpmāk šim netiklajam vecim par gultas drauguleni un tad spried pati, vai es, kā arī visi citi godīgi cilvēki varēsim tevi cienīt vai nicināt.
dJThXCkd2eA_0070.wav|Es zinu, ka tu mani mīli.
dJThXCkd2eA_0071.wav|Varbūt tikpat patiesi un kaislīgi kā es tevi: ja tā nebūtu, tad tu tā neaizrautos, neaizmirstos un arī tā necīnītos pati ar sevi, bet it vienkārši atgrieztu man muguru vai izmestu mani pa durvīm ārā.
dJThXCkd2eA_0072.wav|Jā, es zinu, ka tu mani mīli, bet saki vai tev būs dūša saraut visas tās nelikumīgās važas, ar kurām šis netiklais vecis kā ļauns zirneklis ar saviem vārtakšļiem saistījis tevi pie sevis, un vai gribi sniegt man roku un kļūt man par likumīgu laulātu sievu?
dJThXCkd2eA_0073.wav|Labais zēn, cik tu godīgi domā par mani izsaucās Ieva, saķerdama ar abām rokām sev galvu un dziļā sirsnībā lūkodamās skolotājam acīs.
dJThXCkd2eA_0074.wav|Tikai goda domas man ir ar tevi prātā, cits nekas, viņš atteica.
dJThXCkd2eA_0076.wav|Kā tas vairs iespējams?
dJThXCkd2eA_0077.wav|Tu esi skolotājs un apprecēsi istabeni, izbijušu barona draudzeni!
dJThXCkd2eA_0078.wav|Ko teiks ļaudis?
dJThXCkd2eA_0079.wav|Ar kādām acīm skatīsies skolēni uz tevi un mani?
dJThXCkd2eA_0080.wav|Kur mēs divi tādi iesim?
dJThXCkd2eA_0081.wav|Viņš mani arī nekad neatlaidīs: viņš tāpat, iemīlējies kā tu.
dJThXCkd2eA_0083.wav|Turēs tevi tāpat kā velns pasakā apakšzemes pilī ievestu princesi!
dJThXCkd2eA_0084.wav|Un senlaiku pasaku Niedrītim vai citam kādam spēkonim vajadzēs laikam nākt tevi atbrīvot!
dJThXCkd2eA_0085.wav|Bet vai tagad maz jel ir vēl kur tāda verdzība, ka kunga var pie sevis turēt kādu skuķi pret viņas pašas gribu?
dJThXCkd2eA_0086.wav|Domāju, tagad taču ir pilnīgi brīvības laiki un katrs var iet un dzīvot, kur pašam patīk.
dJThXCkd2eA_0087.wav|Arī lielkunga mīļākā var to darīt.
dJThXCkd2eA_0088.wav|Un kā tu domā būt še, vecā lielkunga celtā skolā, par skolotāju, kad gribi tam atņemt viņa mīļāko?
dJThXCkd2eA_0089.wav|Tikai pazaudēsi vietu, tas būs viss.
dJThXCkd2eA_0090.wav|Tu domā, man vietas dēļ ir tādas aplamas bažas?
dJThXCkd2eA_0091.wav|Vietu dabūšu, kur gājis, lai gan varbūt ne tik labu kā te, jo man taču ir apliecība, ka esmu beidzis semināru un tātad man ir pilnas skolotāja tiesības, bet tādus skolotājus tagad meklē dažā pagastā, tik nevar atrast, tamdēļ ka to ir liels trūkums.
dJThXCkd2eA_0094.wav|Vai tad cilvēka dzīvē laba vieta ir taisni tas lielākais?
dJThXCkd2eA_0095.wav|Dzīvot labā vietā būtu jau gan patīkami, bet ko visa labā vieta var līdzēt, ja mana dvēsele ir neapmierināta.
dJThXCkd2eA_0096.wav|Ja esmu nelaimīgs un ja man visi prāti, visas domas ilgojas pēc radniecīgas dvēseles, ko esmu iemīlējis vairāk par visu, bet kas nav pie manis, kas dzīvo kopā ar izvirtušu veci un noder tam par izpriecas priekšmetu.
dJThXCkd2eA_0097.wav|Saki kam šim vecim taisni tu esi vajadzīga, tā daiļākā no latviešu meitām, kādu līdz šim esmu redzējis un ko esmu iemīlējis vairāk par visu?
dJThXCkd2eA_0098.wav|Viņš ir vācietis.
dJThXCkd2eA_0100.wav|Bet tu esi zemnieku meita, tev jākļūst zemnieka dēlam par sievu viņš noteica stingrā, gandrīz skaļā balsī un satvēra viņas rokas, tā ka viņa it iztrūkusies iesaucās:
dJThXCkd2eA_0102.wav|Izdzirdēs vēl citās istabās.
dJThXCkd2eA_0104.wav|Nebiju no tevis nekad domājusi.
dJThXCkd2eA_0105.wav|Tamdēļ, ka cīnos par savas dvēseles laimību.
dJThXCkd2eA_0106.wav|Zini, ja cilvēks dzīvē kur atradis to, kas tam šķiet visaugstākais, vislabākais, tad tam vajag censties visiem godīgiem līdzekļiem to sasniegt.
dJThXCkd2eA_0107.wav|Kas to nedara, tas nav nekāds cilvēks.
dJThXCkd2eA_0108.wav|Ai, mīļā, tu nekā nezini, kāda ir pasaule, kāda ir diženu cilvēku dzīve, viņu augstākie mērķi un centieni!
dJThXCkd2eA_0109.wav|Vecis tevi tikai labi ģērbj un ēdina, un vantina kā lelli pa savām netīrām rokām.
dJThXCkd2eA_0110.wav|Nekādu augstāku gudrību, dzīves ceļus un mērķus viņš vai nu negrib, vai nespēj tev parādīt.
dJThXCkd2eA_0111.wav|Bet es tev rādīšu pavisam jaunu dzīvi, tik skaistu, tik diženu.
dJThXCkd2eA_0112.wav|Es tevi iepazīstināšu ar Gēti, Šilleru un citiem lielajiem vācu dziesminiekiem un rakstniekiem.
dJThXCkd2eA_0113.wav|Visu tev lasīšu priekšā, iztulkošu, izstāstīšu.
dJThXCkd2eA_0114.wav|Tev atklāsies pavisam jauna plaša, gaiša pasaule, par kādu tev līdz šim nav ne jausmas.
dJThXCkd2eA_0115.wav|Tu dabūsi zināt, kā lieli, ievērojami cilvēki pa gadsimteņiem dzīvojuši, cīnījušies, sasnieguši savus mērķus vai arī gājuši bojā.
dJThXCkd2eA_0116.wav|Tad tu skatīsies uz dzīvi un cilvēkiem citādām acīm nekā līdz šim.
dJThXCkd2eA_0117.wav|Tagad tu laikam domā, tu nevarot būt mana sieva tālab, ka esi vecā barona mana īstā tēva mīļākā.
dJThXCkd2eA_0118.wav|Bet es tev izstāstīšu , ka ķēniņa dēls Dons Karloss bijis arī iemīlējies savā skaistajā pamātē.
dJThXCkd2eA_0119.wav|Tu laikam sevī domā mani tikai slepeni aplaimot ar savu mīlestību, tāpat kā Berlihingenas Geca drāmā skaistā kundze Adelheida to dara ar nabaga zēnu Franci.
dJThXCkd2eA_0120.wav|Bet nē, ar tādu mīlestības aplaimojumu es nekad nebūtu mierā!
dJThXCkd2eA_0121.wav|Man vajag tevi visu un tikai vienam pašam un vienādvien.
dJThXCkd2eA_0123.wav|Mīlestības druskas, kas nokrīt no paēdušā vecā iemīlnieka bagātā galda, es negribu!
dJThXCkd2eA_0124.wav|Un, ja vecis ir prātīgs, tad viņam neatliek nekas cits kā darīt pēc grāfa Saverna priekšzīmes Sillera balādē par gājienu uz dzelzs cepli, kad tas saka savai kundzenei un godīgajam zēnam Fridolīnam: Ejiet un esiet viens otram mīli.
dJThXCkd2eA_0125.wav|Ieva, kas no iekarsušā jaunekļa sajūsmas straumē plūstošiem vārdiem maz ko paspēja satvert un saprast, vairāk neko nezināja atteikt kā tam atgādināt viņa pienākumus.
dJThXCkd2eA_0128.wav|Saki pats vai skolotājam un vēl tik jaunam cilvēkam, kāds tu esi, tāda izturēšanās piederas?
dJThXCkd2eA_0129.wav|Kā tu varēsi nopietni un godīgi mācīt bērnus, kad tev tādi nedzirdēti nodomi prātā?
dJThXCkd2eA_0130.wav|Celties pretī lielkungam un diezin ko vēl ne kur tas ir dzirdēts?
dJThXCkd2eA_0132.wav|Simtiem un tūkstošiem reižu tas ir noticis visās pasaules malās, kur lielkungi ir darījuši citiem pārestību.
dJThXCkd2eA_0133.wav|Tik tu, mīļā, no tā nekā nezini, un par manu amatu un bērnu mācīšanu nebēdā.
dJThXCkd2eA_0134.wav|Domāju, to visu izdarīšu uz labāko.
dJThXCkd2eA_0135.wav|Esmu taču gājis cauri labu skolu.
dJThXCkd2eA_0136.wav|Un, to beidzot, direktors mums deva ceļā līdz gudru pamācību, kā dzīvot un strādāt un kā izturēties arī pret saviem priekšniekiem.
dJThXCkd2eA_0137.wav|Viņš teica: Nekad neaizmirstiet, ka jums jāstrādā miera un mīlestības darbs, sējot un dēstot bērnu sirdīs prāta un gara gaismu un Kristus mīlestību.
dJThXCkd2eA_0138.wav|Tālab esiet it kā Kristus mācekļi, visu paciezdami lēnprātībā, un, kur jūsu mācību nesaprot un neuzņem, tur nedomājiet uz ļaunu, bet nokratiet pīšļus no kājām un ejiet savu darba gaitu tālāk.
dJThXCkd2eA_0139.wav|Naidu un dumpi nemeklējiet ar saviem priekšniekiem un citiem dzīves stiprajiem.
dJThXCkd2eA_0140.wav|Labāk zemojieties viņu priekšā un, ja vajadzīgs, lokaities un liecieties.
dJThXCkd2eA_0141.wav|Bet, ja esat noliekusies jau līdz zemei, un ir tad vēl nepietiek un grib celt jums kāju pat uz pakausi virsū, tad vairāk necietiet: celieties augšā un pretojieties ar visiem līdzekļiem, kādi vien godīgam cilvēkam godīgā cīņā atļauti.
dJThXCkd2eA_0142.wav|Vārdu sakot, tad jākampj milna rokā un jāstājas varmākam pretī.
dJThXCkd2eA_0143.wav|Tādi bija mūsu direktora, vecā Sadovska tēva, vārdi, un pēc tiem es gribu rīkoties arī šinī pašā reizē.
dJThXCkd2eA_0144.wav|Saki, mīļā, labā krustmāt, dārgā Ieviņ, kad es tevi esmu tik patiesi iemīlējis un vēlos sev par godīgu sievu.
dJThXCkd2eA_0145.wav|Bet, ja vecis būtu mūsu mīlestībai pretī un negribētu tevi atlaist, vai tad tas nebūtu no viņa puses tikpat kā kājas celšana mums uz pakausi, un vai tad mums nav tiesība stāties tam pretī ar visiem līdzekļiem, kādi vien mums pieietami?
dJThXCkd2eA_0146.wav|Nospiestiem taču jāgādā sev taisnība un brīvība!
dJThXCkd2eA_0147.wav|Rūdolf, Rūdolf, kur tu savā aizgrābsmā esi tālu jau aizbrāzies!
dJThXCkd2eA_0148.wav|Tīri kā vieglais, straujais pavasara vējš.
dJThXCkd2eA_0149.wav|Tāda gudrība, par kādu tu stāsti, vārdos jau izklausās ļoti jauka.
dJThXCkd2eA_0150.wav|Bet pašā dzīvē tas ir citādi.
dJThXCkd2eA_0151.wav|Tu, mani ieraudzījis, iemīlējies un gribi nu sev par sievu.
dJThXCkd2eA_0152.wav|Bet es taču sen jau vairs neesmu brīva: lai gan neesam laulājušies, tomēr esmu lielkungam tikpat kā likumīga sieva.
dJThXCkd2eA_0153.wav|Man jau arī no viņa ir dēls.
dJThXCkd2eA_0154.wav|Ko teiktu, ko domātu vēlāk mans zvaunis par tādu savas mātes izjukušu dzīvi?
dJThXCkd2eA_0155.wav|Ieva bija gribējusi būt pret dedzīgo jaunekli nopietna, tā domādama to visdrīzāk padarīt prātīgu.
dJThXCkd2eA_0156.wav|Bet tagad viņa bija pārliecinājusies, ka arī viņš var būt ļoti nopietns un saka tad viņai tādu patiesību acīs, uz kuru viņa dažā labā vietā nespēj nekā atbildēt: runā taču viņš vēl gudrāk nekā mācītājs un tik droši, ka jādomā, viņam pasaule piederētu.
dJThXCkd2eA_0158.wav|Viņa tamdēļ sevī nolēma, pāriet labāk atpakaļ uz jokiem un ņemt visu lietu no vieglās puses.
dJThXCkd2eA_0159.wav|Vai zini ko, tu esi pārāk straujš, pārāk iedomīgs un pārāk untumains jauneklis: visu, ko tu iedomājies, iegribies, to tu tūliņ vēlies izdarīt, viņa teica, atbrīvodama savas rokas un atkāpdamās soli atpakaļ.
dJThXCkd2eA_0160.wav|Tā ir zīme, ka tu esi ļoti izlutināts māte tevi maz rājusi.
dJThXCkd2eA_0161.wav|Bet rājienu tu esi bieži pelnījis, arī šodien pat.
dJThXCkd2eA_0162.wav|Būtu tagad te tava māte, es liktu viņai rāt tevi uz nebēdu.
dJThXCkd2eA_0163.wav|Bet, kad viņas te nav, tad es pati gribētu tevi rāt tā, ka tev ausis vien sviltu.
dJThXCkd2eA_0165.wav|Rāsimies tad paši iesaucās viņš tīri priecīgs.
dJThXCkd2eA_0166.wav|Rāj un gāni tu mani, kā zinādama, un es atkal tevi.
dJThXCkd2eA_0167.wav|Ļaunā neņemšu nekā.
dJThXCkd2eA_0168.wav|Darīsim tā, kā apdziedātājas sētu kāzās: izgānās uz visām pusēm tā, ka bailes metas klausoties, un tomēr ļauna prāta ne uz vienu neturēdamas.
dJThXCkd2eA_0169.wav|Es uz tevi gan turēšu ļaunu prātu un rāšos no tiesas, tu negantais!
dJThXCkd2eA_0170.wav|Nu tad tik sāc.
dJThXCkd2eA_0171.wav|Nē, iesāc tu, tu esi vīrietis.
dJThXCkd2eA_0172.wav|Un viņš, piegājis tai tuvāk, jautri un priecīgi pusbalsī sauca:
dJThXCkd2eA_0174.wav|Tu gribi ar mani tik galoties kā kaķe ar peli, bet nopietni tu nekā nedomā.
dJThXCkd2eA_0176.wav|Ko ar tevi var domāt nopietna?
dJThXCkd2eA_0177.wav|Tu vēl esi puika, ak, tu mazais Rūdītis!
dJThXCkd2eA_0178.wav|Un tu esi mazā Ieviņa, ak tu Ievele, tu Ievuks, tu litvuža, tu Vuža, tu Cieba, tu Ciebele!
dJThXCkd2eA_0179.wav|Tā mani neviens nesauc.
dJThXCkd2eA_0180.wav|Mani tik sauc Ievu vai Ieviņu, vai arī Ievužu.
dJThXCkd2eA_0181.wav|Nekā, Ievas sauc gan arī par Ciebām, sevišķi, kamēr tāš ir mazas.
dJThXCkd2eA_0182.wav|Jā, citur tā gan sauc.
dJThXCkd2eA_0183.wav|Ne vien, kamēr ir mazas, bet arī, ja vienās mājās ir divi vai vairāk Ievas, tad izšķirības dēļ mazāko arvien saukā par Ciebu.
dJThXCkd2eA_0184.wav|Tikai mani tā neviens nesauc mūs pusē to tā nav ieņēmušies.
dJThXCkd2eA_0185.wav|Bet es tevi tā saucu.
dJThXCkd2eA_0186.wav|Nu ,tu Cieba, tu Ciebele, tu mazā Ciebiņa!
dJThXCkd2eA_0187.wav|Es atkal tevi saucu, kā es gribu.
dJThXCkd2eA_0188.wav|Tu Rūdulis, tu Rūduzis, tu rudacis!
dJThXCkd2eA_0190.wav|Man nemaz nav rudas acis, bet zilas.
dJThXCkd2eA_0191.wav|Par rudaci tu mani tik tālab sauc, ka tev laikam kāds rudacis kur patīk.
dJThXCkd2eA_0192.wav|Un mani par savu vīru negribi tik tālab, ka tev muižā ir laba un viegla dzīve.
dJThXCkd2eA_0193.wav|Tu esi tāda pat izlutusi un izpeikusi kā visas kalna māsiņas, kas tik grib jārēties ar puišiem un uz godīgu dzīvi nedomā.
dJThXCkd2eA_0195.wav|Tu pats esi savas skaistās mātes palutušais, izpeikušais skaistais dēliņš.
dJThXCkd2eA_0196.wav|Tu esi vislielākais visgribis pasaulē: tiklīdz ko ieraugi, līdz tūliņ tev vajag to dabūt.
dJThXCkd2eA_0197.wav|Bet mani tu nedabūsi par savu sievu.
dJThXCkd2eA_0198.wav|Es tevis negribu, negribu, negribu viņa, visā sejā sarkdama, sauca pusbalsī un pieliekdamās tam tuvāk, it kā baidīdamās, lai kur kāds cits nedzirdētu viņas vārdus.
dJThXCkd2eA_0199.wav|Ko es gribēšu, to dabūšu.
dJThXCkd2eA_0200.wav|Tev, vīzdegune, es padoma neprasīšu.
dJThXCkd2eA_0201.wav|Ak tu, kāds varens, jā, tu jau esot kunga dēls, bet es tev, rau, parādu knipi!
dJThXCkd2eA_0202.wav|Un tu atkal esi lielkunga mīļākā, tu bezkauņa, veca vīra pavedēja, musinātāja un priecinātaja!...
dJThXCkd2eA_0203.wav|Beidzot viņiem pietrūka vārdu un nebija nevienam vairāk ko teikt kā tikai:
dJThXCkd2eA_0206.wav|Un, tu, tu čukstēdami, ieslīga viens otram rokās, kaislīgi apkampdamies, kā neprātā skūpstīdamies un klusu smiedamies, priecājās par šo savādo rotaļu, kādu līdz šim neviens nebija pazinuši, bet kas tiem tā bija patikusi un sagādājusi abiem tādu neizsakāmu prieka baudu.
dJThXCkd2eA_0207.wav|Nepatīkamā nopietnība bija izgaisusi, nezin kur palikdama, rūgtā īstenība nemocīja vairs nedz vienu, nedz otru.
dJThXCkd2eA_0208.wav|Vieglais jautrības un smieklu gars bija atkal nācis pār abiem, un viņi jutās abi bezgala laimīgi.
dJThXCkd2eA_0209.wav|Viņa, pirmā atgūdamās no saviļņoto jūtu reiboņa, pēc brīža teica:
dJThXCkd2eA_0210.wav|Bet nu tev jāiet projām.
dJThXCkd2eA_0211.wav|Šodien staigāt un pilsētu skatīties vairs neiesim, ir jau vakars.
dJThXCkd2eA_0212.wav|Pēc pagājušās nakts izvārgšanas šonakt labi izgulēsimies un rītu tad iesim un visu redzēsim.
dJThXCkd2eA_0213.wav|Tālab ej nu uz savu naktsguļu, un, ja tūliņ neiesi, es tevi sviešus izsviedīšu pa durvīm.
dJThXCkd2eA_0214.wav|Nu viņš tīšu negāja.
dJThXCkd2eA_0215.wav|Viņa devās sviest to ārā.
dJThXCkd2eA_0216.wav|Pakampusi viņa cepuri, viņa to uzspieda tam galvā un tad, sagrābusi to abām rokām, rāva un grūda uz durvju pusi.
dJThXCkd2eA_0217.wav|Tik patīkami taču bija apkampt atkal šo brašo jaunēkli, ar to cīnīties un grumties.
dJThXCkd2eA_0218.wav|Bet viņš izrādījās stiprāks: ar vienu roku Ievu saķēris, viņš ar otru pieslēdza durvis, kas līdz šim bija stāvējušas tik tāpat aiztaisītas.
dJThXCkd2eA_0219.wav|Tad, saņēmis viņu abās rokās, aiznesa pie dīvāna un nolika tur.
dJThXCkd2eA_0220.wav|Sākās nu pretošanās, spēkošanās un galošanās, kāda palaikam parasta zemnieku puišu un meitu starpā.
dJThXCkd2eA_0221.wav|Darba ļaužu kārta bieži kautrējas savas mīlestības jūtas izrādīt skūpstos, glāstos un glaimos, bet vismīļāk to dara, dodot vaļu savām miesas spējām, izrādot, cik katrs ir tvirts un vingrs, un it kā mēroties spēkiem.
dJThXCkd2eA_0222.wav|Skolotājs aizgāja vēlu vakarā projām, un Ieva, juzdamās pagalam nogurusi no ilgās galošanās un grumšanās, ģērbās tūliņ nost, sviedās gultā, drīz iemiga uņ gulēja cietā, laimīgā miegā līdz pat azaida laikam otrā rītā.
dJThXCkd2eA_0223.wav|Žigli tad piecēlās, žigli kopās, posās un ģērbās, jo vakar vakarā šķiroties bija norunāts, ka šorīt viņš atnāks jau no rīta un tad ies abi skatīties pilsētu, tirgu un kumēdiņus.
dJThXCkd2eA_0224.wav|Viņa gribēja būt jau pilnīgi gatava, lai, tiklīdz viņš atnāks, varētu tūliņ iet, ka lai istabā neiznāktu vairs nekāda tielēšanās, plosīšanās un turēšanās.
dJThXCkd2eA_0225.wav|Nē, tik tālu viņa nedrīkstēja vairs ielaisties ar šo straujo, kaislīgo jaunekli, tāda vaļsirdīgi pārdroša runāšanās, rāšanās un gānīšanās kā vakarvakarā bija bīstama.
dJThXCkd2eA_0226.wav|To viņa tagad ieskatīja.
dJThXCkd2eA_0227.wav|Vēl viena tāda zemnieciski parasta galošanās cīņa un viņa nebūtu vairs kungs pār sevi.
dJThXCkd2eA_0228.wav|Vakarējie pārdrošie joki nedrīkstēja vairs atkārtoties, un tāpēc tie jau iepriekš bija jānovērš.
dJThXCkd2eA_0229.wav|Gaidītais atnāca, kad viņa, izkravājusi savus uzkožamos, radās jau sēžot pie galda un dzerot pienu.
dJThXCkd2eA_0230.wav|Paprasījusi, ko viņš vēlētos pienu vai kafiju, viņa pati izskrēja pateikt istabenei, ko lai ienes.
dJThXCkd2eA_0231.wav|Turēdami azaidu, viņi divatā saucās tāpat par tu, kā jau vakar bija iesākuši, bet par vakarējiem notikumiem un vispār par mīlestību tagad nerunāja.
dJThXCkd2eA_0232.wav|Visa saruna grozījās ap to, kur nu ies, ko darīs un ko vispirms skatīsies.
dJThXCkd2eA_0233.wav|Par visu to Ieva bija patiesi priecīga.
dJThXCkd2eA_0234.wav|Viņai bija ap sirdi tik viegli, tik vaļīgi, tik brīvi kā vēl nekad.
dJThXCkd2eA_0235.wav|Redzēt šo brašo, tīkamo jaunekli sev tuvumā, ar to runāties, smieties un jokoties, ap to darboties tā, kā tas notika tagad, tas bija tik jauki, tik neparasti jauki.
dJThXCkd2eA_0236.wav|Vecais barons viņai reiz bija teicis, ka viss viņas augumiņš izskatoties tā, it kā tas būtu radīts tikai priekiem un līksmībai un šķistos jau pats no sevis lēkt un diet gribam, ja vien viņai nebūtu allaž tik nopietna seja un tik sēras acis.
dJThXCkd2eA_0237.wav|Tagad nu viņa sevī vēroja, ka dziļā nopietnība viņas sejā un sērais skats viņas acīs laikam zuduši, jo viņa patiesi varēja tagad skriet un diet ar tik vieglu sirdi un tik jautri kā vēl nekad.
dJThXCkd2eA_0238.wav|Smiekli vairs nebija jāsmejas tie lija un plūda paši no sevis.
dJThXCkd2eA_0239.wav|Jā, tagad viņa bija atkal jauna ne vien izskatā, bet arī sirdī un jūtās gluži tāda, kā tas viņas gados un viņas dabā iederēja.
dJThXCkd2eA_0240.wav|Viņa jutās kā atraisīta no smagām burvju saitēm, kuras gan neviens neredzēja, par kurām neviens nekā nezināja, bet kuras viņa bija jutusi un nesusi visus šos gadus.
dJThXCkd2eA_0242.wav|Un tas viss bija šī patīkamā jaunekļa nopelns.
dJThXCkd2eA_0244.wav|Jā, viņa tuvums tai bija kā veselība, kā atdzimšana, kā atjaunošanās: viņa jutās atkal it kā meitenes gados.
dJThXCkd2eA_0245.wav|Ai, kā mīlestība var pārvērst cilvēku!
dJThXCkd2eA_0246.wav|viņa priecīga un laimīga sevī brīnījās.
dJThXCkd2eA_0247.wav|Gan viņa pati gaiši atzina, ka savienošanās viņiem nebūs iespējama tamdēļ ka viņa aizdzīvojusi savu dzīvi jau tālu projām, turpretim viņš Savu nule tik sāk.
dJThXCkd2eA_0248.wav|Bet saraut it visas saites ar savu pagātni, postīt un ārdīt visu savu iepriekšējo dzīvi, lai tikai iegūtu to, kas pašai tik tīkams un vilinošs, nekā nerēķinot par to, kādu iespaidu tas viss ar laiku varētu atstāt uz pieaugušo dēlu, nē, to viņa nevarēja, nedrīkstēja un negribēja darīt.
dJThXCkd2eA_0249.wav|Pret šādu savu laimību viņai bija gribot negribot jācīnās visiem miesas un dvēseles spēkiem.
dJThXCkd2eA_0250.wav|Bet, lai kā būdams, tagadējie brīži ar patīkamo jaunekli ir tomēr tik neizsakāmi jauki, īpaši te, svešā pilsētā.
dJThXCkd2eA_0251.wav|Kur nav jākavājas ne no kādiem pazīstamiem, kur var droši satikties, iet un runāties, citiem nekā nezinot, kas viņi tādi ir.
dJThXCkd2eA_0252.wav|Brālis un māsa vai vīrs un sieva vai citi kādi tuvinieki.
dJThXCkd2eA_0253.wav|Jo īsāks satiksmes cēliens, jo tuvāk virzās neizbēgamais šķiršanās brīdis, jo saldākas un tīkamākas ir mīlestības jūtas, to viņa bija dzirdējusi jau agrāk un nu izbaudīja to pati pie sevis.
dJThXCkd2eA_0254.wav|Viņi gan nešķirsies viens no otra nekur tālu: viņa dzīvos pa vecam muižā, un viņš tikai pāris verstu tālā skolas namā, bet tomēr viņi būs tikpat kā šķirti.
dJThXCkd2eA_0255.wav|Satikties tādā draudzībā kā tagad, tik sirsnīgi izrunāties un tā brīvi un vaļīgi izturēties viens pret otru to viņi vairs nevarēs.
dJThXCkd2eA_0256.wav|Taisni otrādi no tā būs jāsargās, un viņa to arī darīs, cik stingri vien spēdama un prazdama.
dJThXCkd2eA_0257.wav|Bija viņi pilsētu pa daļai apskatījuši un gāja tagad uz gadatirgu, kad viņš kādā klusākā ielā sāka atkal runāt par mīlestību, pirmo reiz šodien.
dJThXCkd2eA_0258.wav|Runāja viņš tagad atkal nopietni, bet mierīgi, mazāk kaislīgi nekā vakar, vairāk jautādams un gribēdams zināt viņas domas, mazāk uzstādamies ar saviem ieskatiem.
dJThXCkd2eA_0259.wav|Kad viņa galu galā tam, smagi nopūzdamās, atteica, ka daudzreiz nevarot dzīvē tā izdarīt, kā patiktos un vēlētos, un tālab esot jādzīvo parastā dzīve tālāk, viņš, palikdams stāvot uz vietas, vaicāja tai, vai viņa tiešām tā domājot arī šinī gadījumā.
dJThXCkd2eA_0260.wav|Jā, tāpat, viņa atteica brīvi un vaļsirdīgi.
dJThXCkd2eA_0261.wav|Kamdēļ īsti?
dJThXCkd2eA_0262.wav|Kādu iemeslu dēļ?
dJThXCkd2eA_0263.wav|Nevaru tev visus tos izstāstīt, un, ja arī izstāstītu, tikpat tu tos nesaprastu, tamdēļ ka mani nepazīsti.
dJThXCkd2eA_0264.wav|Tu redzi mani tikai tādu, kāda es tagad esmu.
dJThXCkd2eA_0265.wav|Mana agrākā dzīve tev sveša.
dJThXCkd2eA_0266.wav|Viņi gāja atkal tālāk, izstaigājās pa tirgu, apskatīja zvēru un kumēdiņu būdas, paēda kādā ēdnīcā kopā pusdienu un vakarā aizgāja katrs savā mājvietā.
dJThXCkd2eA_0267.wav|Nākošā rītā viņš to atkal uzmeklēja, un abi, draudzīgi un priecīgi sarunādamies, devās uz pils pusi, gribēdami šodien vispirms apskatīt, kaut arī tikai no ārpuses vien, šo vareno ēku, par kuru bija dzirdējuši, ka tanī esot tikpat daudz logu, cik gadā dienu.
dJThXCkd2eA_0268.wav|Apskatījuši pili no vienas un otras puses, viņi nosēdās pilsdārzā uz sola.
dJThXCkd2eA_0269.wav|Vai zini ko viņš pēc ilgas klusēšanas teica, paņēmis viņas roku savā.
dJThXCkd2eA_0270.wav|Es nevaru aprast ar domām, ka mūsu dzīvē lai viss paliktu pa vecam.
dJThXCkd2eA_0271.wav|Vai tev tiešām liela patika palikt tavā līdzšinējā dzīvē un būt vecajam diengalim par mīļāko?
dJThXCkd2eA_0273.wav|Nevienu nakti, nevienu dienu, nevienu brīdi es tevi vairs neatstāšu pie viņa.
dJThXCkd2eA_0274.wav|Lai tad arī notiek kas notikdams, bet viņa tu vairs nebūsi, viņš tevi vairs nedabūs.
dJThXCkd2eA_0276.wav|Nepaguva viņš pabeigt savu teicienu, kad ieraudzīja turpat pa celiņu nākam uz šo pusi veco baronu.
dJThXCkd2eA_0277.wav|Ieva, izrāvusi roku skolotājam no plaukstas, steidzās baronam pretī, skolotājs piecēlies palika apjukumā turpat stāvot.
dJThXCkd2eA_0278.wav|Apsveicinājies ar Ievu un paņēmis viņu zem rokas, barons pienāca pie skolotāja, uzprasīdams, vai grāmatas jau nopirkuši.
dJThXCkd2eA_0279.wav|Ieva, kaunēdamās melot, ka viņi grāmatas pavisam bija aizmirsuši, drusku padomājusi, atteica, ka viņiem neatlicis laika grāmatas meklēt un pirkt, jo abas dienas pagājušas, skatoties pilsētu un tirgu.
dJThXCkd2eA_0280.wav|Nu lielskungs teica skolotājam, lai aizejot grāmatu pārdotavā, izmeklējoties grāmatas un lai atnākot ar rēķinu viesu namā, viņš tad iedošot naudu.
dJThXCkd2eA_0281.wav|To teicis, viņš ar Ievu soļoja uz viesu namu.
dJThXCkd2eA_0282.wav|Ielas stūri pagriezdama galvu atpakaļ, Ieva redzēja skolotāju tanī pašā vietā, kur bija palicis, vēl stāvam kā par sālsstabu sastingušu.
ckpqncF9Fbk_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
ckpqncF9Fbk_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
ckpqncF9Fbk_0003.wav|Trešā grāmata, divdesmit otrā nodaļa.
ckpqncF9Fbk_0004.wav|Sapnis divatā.
ckpqncF9Fbk_0005.wav|Ieva bija sarīkojusies braukt Jelgavā.
ckpqncF9Fbk_0006.wav|Kučieris pielaida puskarieti pie lievenēm taisni tanī brīdī, kad skolotājs iesteidzās muižas pagalmā, savas mātes pavadīts, kura bija nākusi redzēt dēlu aizbraucam tālajā ceļā.
ckpqncF9Fbk_0007.wav|Tad nu, mīļā zelta saimniecīt, ņem manu dēlu sev līdz.
ckpqncF9Fbk_0008.wav|Apskaties, ka viņš Jelgavā visu, kas vajadzīgs, izdara pareizi, un pārved to atkal godīgi atpakaļ mājās.
ckpqncF9Fbk_0009.wav|Viņš viens nedz pilsētā ko zinās, nedz arī viņam naudas.
ckpqncF9Fbk_0010.wav|Esi tu tik laba par viņu gādāt, viņu redzēt.
ckpqncF9Fbk_0011.wav|Tu jau līdz šim esi viņam bijusi tikpat kā otra māte, esi jel, lūdzama, tāda arī turpmāk, uzmet allaž uz viņu acis un palūdz viņa labā arī lielkungu.
ckpqncF9Fbk_0012.wav|Ar tādiem vārdiem Audarene griezās pie Ievas, kas, iznākusi uz lievenēm, atvadījās no sava puisēna, to atkal un atkal skūpstīdama un ar asarām acīs lūgdama pavāreni un piekodinādama istabenei, galda meitai un citām kalponēm Paulīti ne brīdi neatstāt bez uzraudzības.
ckpqncF9Fbk_0013.wav|Bet Audarene, griezdamās pie sava dēla, lika tam vēl pie sirds klausīt visur labajai krustmātei, to mīlēt un cienīt un tai pateikties par viņas šo labo prātu.
ckpqncF9Fbk_0015.wav|Vēl tu esi jauns zaķis un pats no pasaules maz ko zini.
ckpqncF9Fbk_0016.wav|Nepalaidies pārāk uz paša gudrību, bet esi paklausīgs lielkungam, kas tev devis skolu, un klausi, ko saka labā krustmāte.
ckpqncF9Fbk_0017.wav|Un, mīļā zelta saimniecīt, sēdi tik viena pati savā mīkstā karietē un pašā vidū, nemaz nevācies vienā malā Rūdis var sēdēt blakus kučierim.
ckpqncF9Fbk_0018.wav|Skolotājs pats arī teica, ka uz bukas esot labi tur varot tālu visu redzēt, un gribēja kāpt jau pie kučiera, bet Ieva to nepielaida, teikdama, kamdēļ gan sēdēt uz bukas, kad karietē vietas diezgan.
ckpqncF9Fbk_0019.wav|Un, tā kā jaukā laikā puskarietei jumts nolaists atpakaļ, tad no turienes sēdēkļa tāpat viss esot labi pārredzams.
ckpqncF9Fbk_0020.wav|Skolotājs nu kāpa ekipāžā un, paklausīdams skaistās krustmātes aicinājumam, nosēdās tai līdzās.
ckpqncF9Fbk_0021.wav|Tā kā bija braucams garš ceļš, tad šoreiz puskarietei priekšā bija likti četri zirgi, tomēr, lai neizskatītos pārāk lepni, tad uz Ievas vēlēšanos bija jūgti nevis gari bet visi četri blakus.
ckpqncF9Fbk_0022.wav|Kučieris cēla savu garo pātagu uz augšu, noskanēja skaļš plīkšķis, un visi četri rikšotāji, ausīdamies un it kā priecīgi sabīduši, deva kājām vaļu, un puskariete aizripoja straujā gaitā.
ckpqncF9Fbk_0023.wav|Ieva jutās pārsteigta, kāds jaunais skolotājs ir patīkams, runīgs un vispār, kā saka, gaišs cilvēks.
ckpqncF9Fbk_0024.wav|Līdz šim viņa bija tikai dažas reizes to redzējusi un vēl retāk un mazāk ar to sarunājusies.
ckpqncF9Fbk_0025.wav|Tagad nu tas sēdēja viņai blakus un tikai ar viņu vien runājās.
ckpqncF9Fbk_0026.wav|Gluži jauns vēl gados, jauns arī izskatā drīzāk līdzināms skolēnam nekā skolotājam, viņš tomēr varēja runāt par visu ko un pie tam gudri un prātīgi, tīri kā pieaudzis cilvēks.
ckpqncF9Fbk_0027.wav|Ievai pat likās, ka bez vecā Niedolu lielkunga viņa savā muižā nebūtu vēl satikusi nevienu tik gudru, prātīgu cilvēku kā šo patīkamo jaunekli.
ckpqncF9Fbk_0028.wav|Bet, kad par ko jokoja vai ņēmās stāstīt kādus smieklu stāstiņus, tad viņa valoda bija tik asprātīga un atjautīga, ka bija ne vien ko smieties, bet varēja tīri pabrīnīties.
ckpqncF9Fbk_0029.wav|Jā, tiešām patīkams zēns, viņa priecīga sevī sprieda.
ckpqncF9Fbk_0030.wav|Nepatīkami tad viņai arī neizklausījās, kad šis glītais jauneklis, runādams par sievietēm un viņu skaistumu, vienkāršos vārdos gan pa daļai kautrīgi un it tā kavēdamies.
ckpqncF9Fbk_0031.wav|Bet tomēr vaļsirdīgi pastāstīja, ka no visām sievietēm, kādas tam gadījies līdz šim redzēt, viņa esot visskaistākā.
ckpqncF9Fbk_0032.wav|Uz parasto jautājumu, ko gan tas atrodot pie viņas tik skaistu, viņš prata aprakstīt viņas skaistumu un daiļumu tik jaukos un tik sirsnīgos vārdos un ar tādu aizraušanos un sajūsmu, ka viņa gandrīz nožēloja savu jautājumu.
ckpqncF9Fbk_0033.wav|Kamdēļ viņai maz jel vajadzēja ielaisties ar to kādos jautājumos vai sarunās pašai par sevi, bet tomēr tas viss bija tik tīkami dzirdēt, ko viņš tai teic.
ckpqncF9Fbk_0034.wav|Viņa labprāt vērstu sarunu uz citu pusi.
ckpqncF9Fbk_0035.wav|Vismaz viņa pūlas rādīt, ka saruna tagadējā virzienā tai nepatīk.
ckpqncF9Fbk_0036.wav|Bet tas viss viņai tik vāji izdodas, un jauneklis nav vis tik viegli uzvedināms runāt par citu kādu tematu: viņas skaistums un daiļums liekas to pagalam valdzinājuši.
ckpqncF9Fbk_0037.wav|Nepaiet arī ilgs laiks, kad viņš tai atzīstas, ka mīlot to kā savu dvēseli un, ja viņš kādreiz domātu precēties, tad cita neviena nevarētu būt viņa izredzētā kā tikai mīļā, skaistā krustmāte.
ckpqncF9Fbk_0038.wav|Viņa nezina, ko uz to atteikt, kā izturēties: palikt nopietnai vai kaut kā atjokoties.
ckpqncF9Fbk_0039.wav|Bet viņš pats nāk šai neveiklajā stāvoklī viņai palīgā.
ckpqncF9Fbk_0040.wav|Nebrīnieties, mīļā krustmāt, par manu valodu.
ckpqncF9Fbk_0041.wav|Domas ir brīvas mēdz ļaudis sacīt.
ckpqncF9Fbk_0042.wav|Ikviens drīkst ar savām domām darīt, kā pašam patīk, var domāt šā, var domāt arī citādi.
ckpqncF9Fbk_0043.wav|Bet man piemīt tā īpašība, ka to, ko domāju, arī runāju.
ckpqncF9Fbk_0044.wav|Vismaz tādam mīļam, labam cilvēkam, kāda ir skaistā krustmāte, negribu savas domas slēpt vai sagrozīt, vai viltot, jo vairāk tamdēļ, ka manās domās nav taču nekā ļauna.
ckpqncF9Fbk_0047.wav|Viņa gribētu teikt, ka nevajag iekārot cita sievu.
ckpqncF9Fbk_0048.wav|Bet viņa taču nav neviena sieva tikai mīļākā.
ckpqncF9Fbk_0049.wav|Tātad viegli būtu viņam atteikt tai tādu patiesību, ko tā nevēlēties dzirdēt un kas tai būtu pat ļoti nepatīkami.
ckpqncF9Fbk_0050.wav|Tamdēļ labāk nesaka nekā.
ckpqncF9Fbk_0051.wav|Gandrīz kļūst viņai jau žēl, ka aicinājusi to pie sevis karietē: ja viņš sēdētu uz bukas, tad šādas sarunas viņu starpā nebūtu varējušas notikt.
ckpqncF9Fbk_0052.wav|Patlaban viņš paņem viņas roku savā.
ckpqncF9Fbk_0053.wav|Viņa saprot, ka to viņam nenākas darīt.
ckpqncF9Fbk_0054.wav|Saprot arī ļoti labi, ka viņai neklātos to atļaut.
ckpqncF9Fbk_0055.wav|Ja cits kāds to darītu, viņa savu roku tanī pašā mirklī izrautu tam no plaukstas.
ckpqncF9Fbk_0056.wav|Bet tagad viņas rokai tik patīkami, ka nemaz netīkas vilkt to atpakaļ, un tā viņa tīri pret pašas gribu atstāj to viņa plaukstā.
ckpqncF9Fbk_0057.wav|Viņš piesēstas arī tai tuvāk nekā līdz šim.
ckpqncF9Fbk_0058.wav|Viņa vilktos vairāk sānus, bet nav tas iespējams turpat ir karietes āra siena, kurai jau viņa cieši klāt.
ckpqncF9Fbk_0059.wav|Viņš apliek tai roku ap vidu, spiezdamies pats tai klāt.
ckpqncF9Fbk_0060.wav|Nu tā, nudien, nepiederas.
ckpqncF9Fbk_0061.wav|To saprot varbūt arī viņš.
ckpqncF9Fbk_0062.wav|Bet abiem tas tik patīkami, tik jauki, ka neviens nesaka nekā.
ckpqncF9Fbk_0063.wav|Kamdēļ lai arī tā nesēdētu?
ckpqncF9Fbk_0064.wav|Ļauns tas nekas nav, un redzēt viņus neviens neredz, jo kučieris atpakaļ neskatās tam darba diezgan ar četru rikšotāju pareizu vadīšanu, bet nekādus pretimbraucējus patlaban nekur neredz.
ckpqncF9Fbk_0065.wav|Pie Auces kroga jāaptur, jāpabaro zirgi.
ckpqncF9Fbk_0066.wav|Kučieris tos izjūdz un ieved stedelē.
ckpqncF9Fbk_0067.wav|Viņi divi izkāpj un iet pa tuvāko apkārtni pastaigāties.
ckpqncF9Fbk_0068.wav|Atnākot pie kroga atpakaļ, redz tur piebraukušu kādu otru karieti ar četriem gari jūgtiem zirgiem, kuriem kučieris kabina sānsaites nost, lai arī tos vestu stedelē.
ckpqncF9Fbk_0069.wav|No karietes nupat kāpj ārā divas jaunas, slaikas kundzenes un viena vecāka dāma.
ckpqncF9Fbk_0070.wav|Pie kam istabene, nolēkusi no kučiera blakus sēdekļa, ir tām palīdzīga, pirms ar roku nolīdzinādama un nogludinādama viņu saburzījušās drēbes.
ckpqncF9Fbk_0071.wav|Tad, ieskriedama krogā un iznesdama krūzē ūdeni, padzirdina savas kundzenes.
ckpqncF9Fbk_0072.wav|Arī tās pastaigājas, pāris reižu iedamas līdz birzei un nākdamas atpakaļ.
ckpqncF9Fbk_0073.wav|Beidzot neiet vairs nekur, nostājas turpat pie savas karietes.
ckpqncF9Fbk_0074.wav|Istabene, sadabūjusi krogā nelielu galdeli, iznes un noliek to karietes tuvumā, iznes arī trīs krēslus, tad izvelk no karietes priekšējā sēdekļa apakšas prāvu grozu ar vāku.
ckpqncF9Fbk_0075.wav|Izņem no tā baltu lakatu, apklāj galdeli, uzliek arī maizi ar uzkožamiem, un visas trīs kundzenes sāk turēt palaunagu.
ckpqncF9Fbk_0076.wav|Kāds vecs ubags ar lielām tarbām plecos un garu, līku ķuzi rokā.
ckpqncF9Fbk_0077.wav|Kas līdz šim bija stāvējis pie kroga stedeles stūra, tagad, lēni čāpodams, virzās šurpmāk.
ckpqncF9Fbk_0078.wav|Pirms tuvodamies kundzēnu karietei no viena gala, tad no otra, it kā to lenktin ielenkdams no visām pusēm.
ckpqncF9Fbk_0079.wav|Un beidzot atrodas pašām kundzenēm it tuvumā, kur, noņēmis cepuri, sāk skaitīt lieliskus pātarus, gan klanīdamies uz abām pusēm, gan zemu saliekdamies uz priekšu.
ckpqncF9Fbk_0080.wav|Ja arī viņa valodu nedzirdētu, tad jau no zilbalti rūtainām nātna biksēm ikviens varētu pateikt, ka tas ir leitis, bilst Ieva skolotājam, notālēm noskatoties uz ubagu.
ckpqncF9Fbk_0081.wav|jā, kurzemnieki tādas rūtainas bikses nenēsā.
ckpqncF9Fbk_0082.wav|Un lielus notinis ar varen noskrandušiem auteļiem, var teikt, īstām ķeskām, bet kājās vecas lielas vīzes.
ckpqncF9Fbk_0083.wav|Laikam tīšu iztaisījies par tādu plukataini, lai vairāk izskatītos pēc ubaga, saka skolotājs.
ckpqncF9Fbk_0084.wav|Citādi zemnieku cilvēki vasaras laikā visi iet basām kājām, bet šis satuntuļojies tā, kā tas ubagu kārtas piederīgiem vislabāk piestāv un kā lai varētu gūt vislabākos panākumus, jā.
ckpqncF9Fbk_0085.wav|Tas ir īsts ubagu meistars.
ckpqncF9Fbk_0086.wav|Patlaban ubags arī guva panākumus: vecākā kundzene iedeva gabalu baltmaizes ar šķēlīti gaļas virsū savai kalponei, kas to pasniedza ubagam.
ckpqncF9Fbk_0087.wav|Gan zemu izklanījies un tiku tikām izklāņojies, manīgais vecis ar šādu goda un pateicības parādīšanu vien neaprobežojās par viņam notikušo žēlastību.
ckpqncF9Fbk_0088.wav|Bet līda savām labdarēm pavisam klāt, pirms saķerdams un gribēdams bučot roku kalponei.
ckpqncF9Fbk_0089.wav|Bet šī neparko neļāvās to darīt, laikam gluži pareizi saprazdama, ka gods saņemams tikai kundzenēm un ka tās varētu ņemt ļaunā, ja viņām kas tiktu mazāk vai pietrūktu kāda daļa nogaidītā goda.
ckpqncF9Fbk_0090.wav|Kalpone, būdama izmanīga meita, tad arī izlocījās tik veikli, ka ubags nedabūja tai nekā noskūpstīt ne roku, ne piedurkni, un kundzenes it apmierinātas un priecīgas redzēja, ka visu godu saņems viņas vienas pašas.
ckpqncF9Fbk_0091.wav|Gudrais ubags to arī viņām deva ar pilnu krūti: turēdams cepuri ar nūju vienā rokā, bet ar otru bijīgi pieķēris vecākai kundzenei pie svārku ločām, tas pavilka viņas plato svārku sev tuvāk un, zemu, zemu saliecies, noskūpstīja ločainā svārka stērbeles.
ckpqncF9Fbk_0092.wav|Tad darīja to pašu arī jaunajām kundzenēm.
ckpqncF9Fbk_0093.wav|Visas tās bija priecīgas un laimīgas un meta skatus uz visām pusēm, lai pārliecinātos, vai daudz ir to acu, kas redzējušas šo viņām pienācīgā goda parādīšanu.
ckpqncF9Fbk_0094.wav|Pateicībā par tādu goda parādīšanu viņas katra iedeva ubagam arī pa gabaliņam naudas, par ko vēlreiz saņēma patīkamo godināšanu no ubaga puses.
ckpqncF9Fbk_0095.wav|Ubags, ar tādu lietpratību un tik laimīgi nokārtojis savas darīšanas pie vienas karietes, devās nu arī pie otras.
ckpqncF9Fbk_0096.wav|Bet, brīdi pie tās klanījies un klāņojies, viņš nule tik ievēroja, ka karietē nav neviena cilvēka.
ckpqncF9Fbk_0097.wav|Dusmīgi nospļāvies, lika tad savu luģeni galvā un devās krogā iekšā.
ckpqncF9Fbk_0098.wav|Ieva un skolotājs, nākdami no otras puses, bija palikuši ubaga manīgajiem vanaga skatiem kā par brīnumu paslēpti laikam tamdēļ, ka, turēdams saujā dažus naudas gabaliņus, tas bija sajutis sevī pārāk stipru kāri steigties krogā un iemest vienu otru labu kraukšķi.
ckpqncF9Fbk_0099.wav|Uzkāpis uz kroga lievenītēm, viņš atskatījās atpakaļ un, noņēmis cepuri, vēl dažas reizes zemu klanījās pret lielo karieti un tai līdzās sēdošām kundzenēm.
ckpqncF9Fbk_0100.wav|Noskatīdamās pakaļ kroga durvīs nozūdošajam ubagam, vecākā kundzene teica:
ckpqncF9Fbk_0101.wav|Tu re, cik leišu ubags ir pieklājīgs un kā koši prot dot godu!
ckpqncF9Fbk_0102.wav|Mūsu Kursas ubagus nekad neredzēsi tādus: ne tie prot jau pa gabalu noņemt cepuri, ne arī klanīties kā leiši.
ckpqncF9Fbk_0103.wav|Sos vārdus viņa runāja latviski acīmredzot tanī nolūkā, lai kalpone tos skaidri saprastu un vēlāk mājās pastāstītu arī citiem gājēju kārtas ļaudīm, kā cienīgā lielmāte skatās uz goda došanu, un lai arī tie zinātu darīt pēc leišu parauga.
ckpqncF9Fbk_0104.wav|Ieva, kas patlaban gāja svešajām dāmām garām, uz tādu it kā vispār sacītu novērojumu noteica tāpat latviski:
ckpqncF9Fbk_0105.wav|Leišu ubagi ir gan lieli goda devēji un mīl klanīties kungiem acu priekšā līdz zemei.
ckpqncF9Fbk_0106.wav|Nav tikai zināms, kādi tie ir aiz muguras.
ckpqncF9Fbk_0107.wav|Kursas cilvēki tā nemāk klanīties, tas ir tiesa, bet tiem tāda izlikšanās arī nav vajadzīga, jo tie tādi pat vientiesīgi un patiesīgi, kādi mēdz būt acu priekšā, ir arī citur.
ckpqncF9Fbk_0108.wav|Svešā kundze, tāpat arī viņai līdzās sēdošās jaunās dāmas vislielākā mērā izbrīnījušās lūkojās šurp, nevarēdamas saprast, kāpēc šī jaunā, skaistā kundzene.
ckpqncF9Fbk_0109.wav|Kuru viņas domājās esam kādu lielmāti.
ckpqncF9Fbk_0110.wav|Jo bija taču tikpat labi ģērbusies kā viņas un brauca arī spožā četru zirgu karietē.
ckpqncF9Fbk_0111.wav|Nerunā ar viņām vāciski, kā tas kungu kārtas piederīgiem viscaur parasts.
ckpqncF9Fbk_0112.wav|Un savādākais vēl tas, ka tā runā latviski par tādām lietām, ko kalponei nemaz nenāktos dzirdēt, jo gājēju cilvēki uz pazemību un goda došanu taču tikai pamācāmi un paskubināmi, bet nevis no tā atrunājami, kā šī kundze to dara.
ckpqncF9Fbk_0113.wav|Tas rau, bija tas savādais, ko nedz vecīgā muižniece, nedz tai līdzās sēdošās jaunās kundzenes nevarēja saprast.
ckpqncF9Fbk_0114.wav|Tālab viņām tāds pārsteigums, tāda brīnīšanās.
ckpqncF9Fbk_0115.wav|Tikai vēlāk, kad bija aizbraukuši labu gabalu no kroga projām.
ckpqncF9Fbk_0116.wav|Kučieris, ļaudams zirgiem pret uzkalniņu iet soļos.
ckpqncF9Fbk_0117.wav|Stāstīja Ievai, ka svešo dāmu kučieris stedelē, kur barojuši zirgus, prasījis, no kādas muižas šis esot un kas tā jaunā, skaistā kundzene, ko tas vedot kāda jaunekļa pavadībā.
ckpqncF9Fbk_0118.wav|Viņa cienīgā ar savām meitām to vēloties zināt.
ckpqncF9Fbk_0119.wav|Tomēr viņš neteicis taisnību, no kurienes ir, ko ved un uz kurieni brauc, bet izgudrēm pamēļojis, ka esot no Apriķu mācītāja muižas un vedot mācītāja meitu un dēlu ciemā pie Īles mācītāja.
ckpqncF9Fbk_0120.wav|Turpretim svešais kučieris, acīmredzot visu ticēdams, ko tam stāsta, pateicis savā dievtiesībā visu taisnību, ka esot no Aizventes muižas, cienīgā vedot jaunākās meitas Jelgavā Jāņu ballē rādīt preciniekiem.
ckpqncF9Fbk_0121.wav|Trīs vecākās meitas viņa kungiem esot jau aizprecētas uz to pusi: viena Platonē, otra Jelgavā un trešā Benkavā.
ckpqncF9Fbk_0122.wav|Tagad nu pienākusi rinda šīm divām braukt precību tirgū.
ckpqncF9Fbk_0123.wav|Lielskungs pats jau pagājušā nedēļā aizbraucis nokārtot dažādas darīšanas un izspriesties ar citiem kungiem.
ckpqncF9Fbk_0124.wav|Un nu māte pasto meitas projām, vezdama tās precību tirgū smējās skolotājs.
ckpqncF9Fbk_0125.wav|Pa to starpu tēvs varbūt būs jau kādus preciniekus Jelgavā sarunājis.
ckpqncF9Fbk_0126.wav|Jā, Jelgavā katru gadu pa Jāņiem sabraucot jauni un veci kungi no visas Kursas un Zemgales, un turp arī steidzas visas mātes izrādīt savas meitas.
ckpqncF9Fbk_0127.wav|Tā dzird stāstām, piebilda Ieva.
ckpqncF9Fbk_0128.wav|Šī māte ar savām meitām, ko redzējām pie Auces kroga, ir tagad laikam visas lielu cerību pilnas.
ckpqncF9Fbk_0129.wav|Tā aplaimotas ar ubaga godinājumu, kas tām nobučoja gandrīz visas brunču sterbeles, viņas to tagad droši vien uzskata kā laimīgu likteņa pareģojumu, smējās atkal skolotājs, bet kučieris, piebiedrodamies skolotāja smējienam, noteica.
ckpqncF9Fbk_0130.wav|Un leišu ubags par dabūto sīknaudu sper krogā kraukšķi pēc kraukšķa uz Kursas kundzēnu veselību un labu izdošanos precību tirgū.
ckpqncF9Fbk_0131.wav|Cēlās vakara migla.
ckpqncF9Fbk_0132.wav|Taisījās it kā uz lietu.
ckpqncF9Fbk_0133.wav|Braucot pa mežu, Ievai kļuva vēss, un viņa paņēma villaini, ar ko pārsegties.
ckpqncF9Fbk_0134.wav|Kučieris pieturēja zirgus un uzcēla karietes jumtu.
ckpqncF9Fbk_0135.wav|Nu Ieva ar skolotāju atradās divatā tikpat kā mazā būdiņā, pie tam abi pārsegušies ar vienu villaini.
ckpqncF9Fbk_0136.wav|Lai nebūtu auksti, viņi spiedās viens otram cieši klāt.
ckpqncF9Fbk_0137.wav|Tas bija tik jauki, tik patīkami.
ckpqncF9Fbk_0138.wav|Bet kariete, viegli ritēdama un vēl jo vieglāk šūpodamās, viņus kā žūžināt žūžināja maigos pusnomoda, pusmiega sapņos.
ckpqncF9Fbk_0139.wav|Viņš pat paņēma viņu sev klēpī, auklēdams un mīlinādams, lolodams un midzinādams kā mazu meiteni sev rokās.
ckpqncF9Fbk_0140.wav|Viņa negribēja ļauties, bet tas bija tik neparasti patīkami, kas tik jauns un jauks viņas mūžā, ka viņai trūka spēka pretoties.
ckpqncF9Fbk_0141.wav|Vasaras nakts nav gara, un šī nakts viņiem tik tuvā divatā aizskrēja kā dīvaini jauks sapnis neredzēts, nedomāts, necerēts.
ckpqncF9Fbk_0142.wav|Uzausa gaisma, Ieva, atvērusi acis un lūkodamās pretim lecošai sārti spožajai vasaras saulei, sevī pārdomāja aizskrējušo, dīvaini jauko sapni, pati sev vaicādama: kas nu būs tālāk?
ckpqncF9Fbk_0143.wav|Šis glītais, raženais jauneklis iemīlējies viņā līdz ausīm tā ir skaidra lieta.
ckpqncF9Fbk_0144.wav|Bet arī viņa ir samīlējusies uz nebēdu un savās jūtās aizrāvusies pārāk tālu.
ckpqncF9Fbk_0145.wav|Kam tā vajadzēja, bet ko tur varēja darit?
ckpqncF9Fbk_0146.wav|Viņš ar savu patieso mīlestību bija nācis pār viņu kā maigs un aukaini straujš, jauks ziedoņa vējš pār pusplaukušu bērzu birztalu un atraisījis viņā visus aizmetušos, bet vēl neuzplaukušos dvēseles pumpurīšus, visas viņā snaudošās, bet vēl nemodinātās jūtas.
ckpqncF9Fbk_0147.wav|Tagad viņa bija kā jauna bērzu birzs, pilna vaļēju lapu zaļumā vai kā atstāta pieguļnieku uguns vientuļā mežmalē, kas dzisdama bija nīkusi un dīkusi savā vaļā, bet nu straujš vēja grūdiens to bija uzpūtis pilnās liesmās.
ckpqncF9Fbk_0148.wav|Kamdēļ tā vajadzēja?
ckpqncF9Fbk_0149.wav|Jā, vai viņa bija to gribējusi?
ckpqncF9Fbk_0150.wav|Kā daždien īsta mīlestība, tā arī šī bija nākusi negaidot un pret viņas gribu...
ckpqncF9Fbk_0151.wav|Tā viņa sevī vēroja.
ckpqncF9Fbk_0152.wav|Kādā kārtā viņu vakarējie joki un pirmā saruna par mīlestību bija sākušies, to viņa vairs labi neatcerējās un nevarēja pati nu vairs saprast, kā tas vispār bija varējis notikt.
ckpqncF9Fbk_0153.wav|Viņa gudrā, prātīgā Ieva tā samīlējusies šinī jauneklī!
ckpqncF9Fbk_0154.wav|Kas to būtu varējis no viņas domāt?
ckpqncF9Fbk_0155.wav|Viņa taču ir vecā lielkunga mīļākā, kas viņu iztur tikpat kā savu sievu, nav tikai ar viņu laulājies, un te nu viņai radies pašai savs sirdsdraugs, kas vienā pašā naktī kļuvis gandrīz jau par viņas mīļāko!
ckpqncF9Fbk_0157.wav|Kas viss šinī īsajā vasaras naktī nebija noticis!
ckpqncF9Fbk_0158.wav|Viņi bija apkampušies, gulējuši viens otram rokās, skūpstījušies, saukušies par tu un runājušies tanī mīlestības valodā, ko nevar nedz otram pastāstīt, nedz aprakstīt, bet ko var tikai čukstēt mīļākais mīļākai ausī vai dvest viens otram uz lūpām.
ckpqncF9Fbk_0159.wav|Re, cik viss ir citādi, kad vecumu starpība starp diviem iemīlniekiem ir nevis piecdesmit gadu, bet tikai četri vai pieci gadi.
ckpqncF9Fbk_0160.wav|Un pie tam šoreiz es esmu tā vecākā, viņš vēl pavisam jauniņš.
ckpqncF9Fbk_0161.wav|Tīri man pašai kauns par tādu savu mīlestību, bet ko tur var darīt, kas sauc miegu?
ckpqncF9Fbk_0162.wav|Pats tas atnāk vakarā.
ckpqncF9Fbk_0163.wav|Kas sauc mīlestību?
ckpqncF9Fbk_0164.wav|Pati tā atnāk zināmā reizē jūtu pavasarī, nemeklēta, nesaukta, neaicināta.
ckpqncF9Fbk_0165.wav|Tā Ieva sevī spriež un vēro, klusi nolūkodamās uz jaunekli, kas, ielicis galvu viņai klēpī, liekas iesnaudies saldajā rīta snaudā.
ckpqncF9Fbk_0166.wav|Viņa nezin, vai priecāties par šo tīkamo jaunekli vai turēt uz viņu dusmas, kas viņas klusajā, mierīgajā dzīvē ienesis uzreiz tādu saviļņojumu, kas grasās viņas dzīves straumi izcelt ārā no drošajiem krastiem un aizraut diezin kur projām.
ckpqncF9Fbk_0167.wav|Viņa sevī nolemj, ka tas nedrīkst notikt, viņa nedrīkst savu dzīvi vieglprātīgi bojāt, padoties nejaušiem notikumiem vai pašas kaislību iegribas mutuļiem.
ckpqncF9Fbk_0168.wav|Nē, nē, viņai jābūt prātīgai.
ckpqncF9Fbk_0169.wav|Viņai ir savs dēls.
ckpqncF9Fbk_0170.wav|Tas jāaudzina, jāgādā par tā nākotni, nevis jādomā uz pašas priekiem un izdzīves kāri.
ckpqncF9Fbk_0171.wav|Ar šīsnakts lakstošanos un pagalošanos lai pietiek.
ckpqncF9Fbk_0173.wav|Un, tiklīdz viņš modīsies, viņa tam atgādinās, ka tā vairs nedrīkst jokoties, un viņa būs arī stingri nopietna.
ckpqncF9Fbk_0174.wav|Tad zēnam zudīs visa patika.
ckpqncF9Fbk_0175.wav|Vienu naksniņu viņi divatā sapņojuši jauku sapni.
ckpqncF9Fbk_0176.wav|Tas nu ir izsapņots, un ar to visam beigas!
ckpqncF9Fbk_0177.wav|Bet tagad lai viņš vēl snauž un sapņo jauko sapni viens pats sevī tālāk.
ckpqncF9Fbk_0178.wav|Nupat viņš paver acis, un, lūkojoties šinīs mīļajās zilajās acīs, viņa nevar ilgāk atturēties viņa noliecas un noskūpsta viņa augsto, balto pieri un šīs skaistās zilās acis.
ckpqncF9Fbk_0179.wav|Bet citādi viņa būs nu patiesi mierīga un prātīga.
ckpqncF9Fbk_0180.wav|Tikai viņš nav tāds.
ckpqncF9Fbk_0181.wav|Nosēdies viņai blakus, viņš grib to atkal apķert.
ckpqncF9Fbk_0182.wav|Viņa saņemas un sola sist pa pirkstiem, ja neņemšot rokas nost.
ckpqncF9Fbk_0183.wav|Viņš tur tai savas rokas priekšā:
ckpqncF9Fbk_0184.wav|Še, sit, ja esmu pelnījis.
ckpqncF9Fbk_0185.wav|Paņem, āre, savu saulessardzinu un kniķē ar tā kātu man pa nagiem, ka lai skan vien.
ckpqncF9Fbk_0186.wav|Viņa, kā nožēlodama savus draudus un gribēdama būt atkal laba, paņem viņa rokas un sajūsmināta spiež sev pie sirds.
ckpqncF9Fbk_0187.wav|Pēc brīža viņš grib to skūpstīt.
ckpqncF9Fbk_0188.wav|Viņa cenšas būt stingra un nopietna un sola cirst viņam pliķi, ja nebūs mierīgs.
ckpqncF9Fbk_0189.wav|Še, cērt, viņš saka, paliekdams tai savu vaigu tuvāk.
ckpqncF9Fbk_0190.wav|Un viņa uzspiež tam uz vaiga klusu, sirsnīgu skūpstu.
ckpqncF9Fbk_0191.wav|Tā Ieva pati redz savu labi domāto stingrību uz vietas sabrūkam pretim tīkamajam jauneklim.
ckpqncF9Fbk_0192.wav|Bet tā taču ilgāk nevar iet, viņa beidzot saka tīri dusmīgā balsī, gan patiesībā vairāk dusmodamās uz sevi nekā uz skolotāju, jo neba viņš vainīgs, ka viņa tā samīlējusies, ka nespēj pati būt kungs par sevi un izturēties auksti un nopietni.
ckpqncF9Fbk_0193.wav|Jā, tā tas ilgāk nevar iet.
ckpqncF9Fbk_0194.wav|Kopā sēdēdami un lūkodamies viens otram acīs, mēs nekad nekļūsim prātīgi.
ckpqncF9Fbk_0195.wav|Ej, sēdies blakus kučierim, es palikšu te viena, un tad būs labi.
ckpqncF9Fbk_0197.wav|Nu viņa apņemas pati sevi pārvarēt un paturēt cīņā virsroku, lai tas maksātu ko maksādams.
ckpqncF9Fbk_0198.wav|Viņa liek apturēt zirgus.
ckpqncF9Fbk_0199.wav|Kučier, es iešu tev blakus uz bukas.
ckpqncF9Fbk_0200.wav|Man palika slikti gribu ieelpot vairāk tīra gaisa.
ckpqncF9Fbk_0201.wav|Nē, mīļā saimniec, tas neiet...
ckpqncF9Fbk_0202.wav|Ja jūs būtu ģērbusies kā kalpone, tad gan varētu sēdēt man blakus.
ckpqncF9Fbk_0203.wav|Bet jūs jau esat sagreznojusies tāpat kā katra cienīga kundzene, un kur tas ir redzēts, ka kundzene sēž uz bukas?
ckpqncF9Fbk_0204.wav|Visi skatīsies uz mums ar platām acīm.
ckpqncF9Fbk_0205.wav|Nē, nē, to nevar, nosaka kučieris.
ckpqncF9Fbk_0206.wav|Un ko ta lai daru, man te ir slikta dūša.
ckpqncF9Fbk_0207.wav|Tad labāk es eju uz bukas iesaucās skolotājs, redzēdams saimnieci patiesi kļūstam nopietnu.
ckpqncF9Fbk_0208.wav|Un viņš grib jau kāpt no karietes ārā.
ckpqncF9Fbk_0209.wav|Bēt, mīļo skolmeistar, no tā taču saimniecei nekļūs labāka dūša, kad jūs sēdēsit uz bukas un ieelposit tīru gaisu, jūs tak elposiet tīru gaisu, jums taču katram ir sava dūša, ne abiem viena smējās kučieris visā savā vientiesībā.
ckpqncF9Fbk_0210.wav|Nu Ieva, sabijusies, ka kučieris nesāk ko noprast, paliek mierīga un saka, viņai sliktā dūša nupat sākot pāriet, varēšot braukt atkal tālāk, tikai karietes priekšējo aizkaru lai nolaižot uz leju, ka putekļus nedzen iekšā, jo vējš pūšot taisni pretī.
ckpqncF9Fbk_0211.wav|Tomēr tas viss tikai par nelaimi: viņš atkal sāk lakstoties apkampj viņu un skūpsta, teikdamies gribam atvainoties par visu, kas noticis.
ckpqncF9Fbk_0212.wav|Jā, to jau viņa bija paredzējusi, ka tā būs, un tālab, likdama nolaist aizkaru, bija domājusi patiesībā mazāk par putekļiem, bet vairāk par to, lai kučieris ko nepamanītu.
ckpqncF9Fbk_0213.wav|Tomēr viņa centīsies būt nu prātīga, lai iemīlējušos jaunekli vestu uz citām domām.
ckpqncF9Fbk_0214.wav|Viņa nedos tam vairs ne mazākā iemesla uz kādām pārdrošībām.
ckpqncF9Fbk_0215.wav|Tagad vairs nav tumšā nakts, kur līdz ar redzes gaismu it kā apmiglojas un aptumšojas māņu un sapņu miglā arī cilvēka prāts un jūtas.
ckpqncF9Fbk_0216.wav|Nē, tagad, gaišā dienā, viņa sajēdz skaidri, ka nevar un nedrīkst tālāk vairs ielaisties ar šo jauno kaislīgo cilvēku.
ckpqncF9Fbk_0217.wav|Viņa taču nevar būt reizē tēva un dēla mīļākā!
ckpqncF9Fbk_0218.wav|Ak, tad viņa būtu neģēle un pašai nāktos sevi nicināt.
ckpqncF9Fbk_0219.wav|Bet Rūduls ir taču vecā lielkunga dēls.
ckpqncF9Fbk_0220.wav|Tas ir nenoliedzams.
ckpqncF9Fbk_0221.wav|To ne tikai viņa māte tai teikusi, to ne vien pierāda viņa izskats, bet to viņa pati tagad skaidri redz no visas viņa izturēšanās: tāds pats kaislīgs, savai iegribai padevīgs, pārdrošs un ne par ko nebēdātājs kā vecais lielskungs.
ckpqncF9Fbk_0222.wav|Jā, divus vecā lielkunga dēlus viņa nu labi pazīst.
ckpqncF9Fbk_0223.wav|Abus sauc Rūdolfus bet kāda starp abiem milzu starpība!
ckpqncF9Fbk_0224.wav|Priedola Rūdolfs neredzēts savādnieks, kas visvairāk rnīlē vientulību, savu sievu aizlaidis projām, citas sievietes nemeklē un dzīvo kā mūks, bet Auduru Rūdolfs brašs, nerimstošas dzīvības pilns puisis, kas savu kaislību straujumā būtu gatavs aizskriet visos viesuļu viesuļos.
ckpqncF9Fbk_0225.wav|Starpība šo abu viena tēva dēlu dabā cēlusies laikam no tā, ka mātes būs bijušas katram savādu iedabu.
ckpqncF9Fbk_0226.wav|Katrā zinā jautrā, skaistā un dzīvespriecīgā Audarene, liekas, būs dēlā vēl savukārt pavairojusi tās īpašības, ko tas guvis no tēva puses.
ckpqncF9Fbk_0227.wav|Veselīgas, priecīgas sētu sievietes un neapnikušā dzīves baudītāja, vecā lielkunga, īstens dēls tāds Ievai šķita jaunākais Rūdolfs, kas, stingri viņas sarāts, bija atkal noslīdzis pusguļus un piespiedis seju viņai pie krūtīm, likās tagad atrodamies vieglā iesnaudienā.
ckpqncF9Fbk_0229.wav|Viņa nevar tanī atlūkoties vien.
ckpqncF9Fbk_0230.wav|Bet viņa nedrīkst izrādīt tam vairs ne mazāko labpatiku.
ckpqncF9Fbk_0231.wav|Viņa nedrīkst ne soli tālāk to aizraut mīlestības kaislību mutuļos.
ckpqncF9Fbk_0232.wav|Viņa ir vecākā, un viņai tad arī jābūt prātīgākai par jauno zēnu.
ckpqncF9Fbk_0233.wav|Viņa taču nav nekāda Potivārene, kas apgrēkotos neatļautā mīlestībā ar šo skaisto Jāzepu, kā viņa to lasījusi bībelē par netiklo sievu Ēģiptes ķēniņu namā.
ckpqncF9Fbk_0234.wav|Visādus iemeslus viņa sadomā, ko tam teikt, kālab viņi nevar mīlēties.
ckpqncF9Fbk_0235.wav|Viņa mēģinās to pārliecināt, un viņam vajag to saprast.
ckpqncF9Fbk_0236.wav|Tiklīdz viņš modīsies un sāks atkal runāt par mīlestību, viņa raudzīs ar gudriem vārdiem tam ierunāt prātu.
ckpqncF9Fbk_0237.wav|Par laimi, viņu brauciens jau drīz tuvojas galamērķim.
ckpqncF9Fbk_0238.wav|Ap pusdienas laiku kučieris saka, varot jau sākt redzēt Jelgavu.
ckpqncF9Fbk_0239.wav|Skolotājs, izliecies drusku ārā no karietes, skaita baznīcu torņus.
ckpqncF9Fbk_0240.wav|Redzamas braucam uz pilsētas pusi vairākas ekipāžas.
ckpqncF9Fbk_0241.wav|Citas viņiem tuvāk vai tālāk priekšā, citas vieglā gaitā šaujas nupat garām, jo viņi ar sabrauktiem zirgiem ritinās tikai lēni uz priekšu.
ckpqncF9Fbk_0242.wav|Arī dažus jātniekus staltos zirgos redz rikšos vai aulekšos laižam uz pilsētas pusi.
ckpqncF9Fbk_0243.wav|Ieva vēroja, ka tiem pa lielākai daļai vajag būt kripenreiteriem, kas arī steidzas Jelgavā, lai tur pa izpriecas laiku arī padzīvotu jautri uz citu rēķina, jo pašiem šiem nabaģeļiem nebija nedz liekas naudas, nedz arī pilsētā kāda īsta darīšana.
ckpqncF9Fbk_0244.wav|Ir dažus zemnieku pajūgus redz kustamies tanī pašā virzienā.
ckpqncF9Fbk_0245.wav|Citi brauc ar vezumiem, citi tāpat vieglos ratos, kuros sēž līdzās vīriešiem arī sievietes koši raibajā zemnieču svētdienas rotā.
ckpqncF9Fbk_0246.wav|Visi dodas Jelgavā Jāņu tirgū, paskaidro kučieris, atskatīdamies atpakaļ.
ckpqncF9Fbk_0247.wav|Arī zemnieku dēliem un meitām tur sava rādīšanās un skatīšanās.
ckpqncF9Fbk_0248.wav|Kungi pa ballēm un viesībām, zemnieku pasaule atkal pa tirgu, gar kumēdiņu būdām un pa krogiem.
ckpqncF9Fbk_0249.wav|Pie Dobeles vārtiem liela sadrūzmēšanās.
ckpqncF9Fbk_0250.wav|Vairākas ekipāžas apstājušās vai nu nevarēdamas tikt tūliņ uz priekšu, vai arī iebraucēji apjautājas, kur varētu dabūt vēl istabas.
ckpqncF9Fbk_0251.wav|Viesnīcas visas jau aizņemtas.
ckpqncF9Fbk_0252.wav|To tagad zina katrs.
ckpqncF9Fbk_0253.wav|Tāpēc jāmeklē uzturas vietas privātos dzīvokļos.
ckpqncF9Fbk_0254.wav|Un te, pie vārtiem, iznākusi vesela rinda žīdu un žīdeļu atbraucējiem pretī.
ckpqncF9Fbk_0255.wav|Nostājušies rindā vien abās pusēs ceļam, tie cits par citu skaļākā balsī sauc un piedāvā istabas, katrs ieteikdams un lielīdams savu istabu labumu un laipno apkalpošanu, dažs vēl uzsvērdams, ka viņa istabās kungus apkalpojot pati saimniece, kas esot jauna un skaista.
ckpqncF9Fbk_0256.wav|Ar šādu priecīgu vēsti saucēji griežas sevišķi pie tām ekipāžām, kurās redz tikai kungus bez kundzenēm.
ckpqncF9Fbk_0257.wav|Tā kā skolotājs izliecies drusku no karietes ārā un Ieva nemaz nav redzama, tad arī kāds žīdu pusaudzis drīz vien nostājas Niedolu muižas puskarietei līdzās un, uz augšu palēkdamies, sauc, ka viņam esot labas istabas un viesus apkalpojot jauna un skaista, skaista saimniece.
ckpqncF9Fbk_0258.wav|Šī pēdējā viņam liekas tik svarīga lieta, ka viņš, brīžiem istabas nemaz vairs nepieminēdams, sauc tik vienu saukšanu:
ckpqncF9Fbk_0260.wav|Kas par skaistu saimnieci, kas par skaistu saimnieci!
ckpqncF9Fbk_0261.wav|Beidzot žīdelis tā noguris un aizsmacis, ka pietrūkst spēka, un uz brīdi aprimstas kliegšanā.
ckpqncF9Fbk_0262.wav|Par nelaimi, taisni šinī brīdī gadās atnākt viņa daudzinātai skaistajai saimniecei.
ckpqncF9Fbk_0263.wav|Tā ir vēl pajauna žīdiete pazemu augumu un patukla, ar sarkaniem matiem, sārtiem vaigiem un acīm kā vanadzei.
ckpqncF9Fbk_0264.wav|Parāvusi žldeli sāņus, viņa pusbalsī nikni tam pārmet, kālab nesaucot diktāk: jau pāra stundu, kamēr to izraidījusi no mājām, bet vēl neesot sagaidījusi neviena viesa.
ckpqncF9Fbk_0265.wav|Nobraukšot visi kungi garām, un viņas istabas palikšot tukšas, nedabūšot nekā nopelnīt.
ckpqncF9Fbk_0266.wav|Iešāvusi žīdelim pliķi pa vienu un otru vaigu, viņa, pagājusi dažus soļus tālāk, paliek stāvam un skatāmies, kā nu zēns izpildīs savu uzdevumu.
ckpqncF9Fbk_0267.wav|Un tas, žigli saņēmies un sapurinājies, sauc atkal visā spēkā, piedāvādams savas saimnieces labās istabas un daudzinādams arī pašu saimnieci, cenzdamies rādīt pie tam priecīgi jautru seju, lai gan asaras birst kā pupas pa abiem vaigiem.
ckpqncF9Fbk_0268.wav|Patlaban kariešu un citu pajūgu sadrūzma tiktāl beidzas, ka niedolnieku ekipāža var doties uz priekšu.
ckpqncF9Fbk_0269.wav|Skolotājs ar Ievu, atskatīdamies atpakaļ, redz to pašu žīdeli piestājamies tagad pie kādas citas ekipāžas, kurā vēro kungu vien sēžam.
ckpqncF9Fbk_0270.wav|Tur nu viņš atkal, uz augšu palēkdamies, skaļā, priecīgā balsī piedāvā istabas.
ckpqncF9Fbk_0271.wav|Dzirdami vēl notālēm arī viņa saucieni par pašu saimnieci:
ckpqncF9Fbk_0273.wav|Vai tu nevarēji iet līdzi šim žīdelim, viņa labajās istabās un pie viņa skaistās saimnieces?
ckpqncF9Fbk_0274.wav|Tev taču vēl nav nekur naktsmāja zināma, Ieva smiedamās saka skolotājam.
ckpqncF9Fbk_0275.wav|Nāc tu arī līdz, tad es iešu, it kā sadusmots par šādu izzobošanu, diezgan skarbi atsaka skolotājs.
ckpqncF9Fbk_0276.wav|Kučieris apturēja zirgus viesu nama priekšā, kur sulainis izsteidzās pretī.
ckpqncF9Fbk_0277.wav|Ieva lika pasaukt pašu saimnieku, prasīja tam, vāciski runādama, vai barons Tēzens jau atbraucis, un, dabūdama atbildi, ka vēl neesot, lūdza parādīt viņa istabas.
ckpqncF9Fbk_0278.wav|Saimnieks nu veda to pa kāpnēm augšā, pats iedams pa priekšu un uzsaukdams sulainim, lai uznesot cienīgās kundzenes somas.
ckpqncF9Fbk_0279.wav|Kučieris iebrauca zirgus viesu nama sētā, bet skolotājs devās apskatīties pilsētu un meklēt sev kādu naktsmājas vietu.
pPtr2blhnWc_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
pPtr2blhnWc_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
pPtr2blhnWc_0003.wav|Trešā grāmata, divdesmit ceturtā nodaļa.
pPtr2blhnWc_0004.wav|Gods godam dara godu.
pPtr2blhnWc_0005.wav|Zini ko, Ieviņ, sacīja kādudien Niedolu Tēzens savai mīļākai.
pPtr2blhnWc_0006.wav|Tev būtu jāaiziet šodien skolas namā.
pPtr2blhnWc_0008.wav|Parunāties ar skolotāju.
pPtr2blhnWc_0009.wav|Kas man par runāšanu ar skolotāju?
pPtr2blhnWc_0010.wav|Es gribētu, lai viņš sāk skolu jau tūliņ vai, vēlākais, nākošās nedēļās.
pPtr2blhnWc_0011.wav|Norunāts gan ir skolu svinīgi atvērt tikai rudenī, kad bērni būs beiguši ganu gaitas.
pPtr2blhnWc_0012.wav|Tad atbrauks tur mācītājs, un arī es ieradīšos.
pPtr2blhnWc_0013.wav|Bet daudz bērnu ir, kas ganos nemaz nedzen, sevišķi saimnieku puisēni un skuķes.
pPtr2blhnWc_0014.wav|Iekām tie savā vaļā skraida pa mājām, var taču labāk jau tagad sākt ko mācīties.
pPtr2blhnWc_0015.wav|Līdz rudenim izmācīsies vismaz lasīt.
pPtr2blhnWc_0016.wav|Ābeces un citas grāmatas ir sagādātas, skola gatava un iesvētīta, un skolotājs dzīvo tur jau iekšā bez darba.
pPtr2blhnWc_0017.wav|Lai vāc bērnus kopā un sāk jau darboties ar ābecniekiem.
pPtr2blhnWc_0018.wav|To tu viņam, tur nogājusi, šodien pasaki.
pPtr2blhnWc_0019.wav|Saki, ka es to tā vēlos.
pPtr2blhnWc_0020.wav|Un lai viņš arī atnāk pats muižā, gribu ar viņu parunāt, vai ir skolā viss, kā vajag, un vai vēl kā netrūkst?
pPtr2blhnWc_0021.wav|Vai, man netiktu turp iet, atteica Ieva domīgi un kā vilcinādamās.
pPtr2blhnWc_0022.wav|Es labāk aizsūtīšu ziņu ar kādu cilvēku, lai viņš atnāk šeit, un izrunājies pats ar viņu.
pPtr2blhnWc_0023.wav|To var darīt, jā, bet kāpēc tu negribi iet?
pPtr2blhnWc_0024.wav|Tāpat, kā tāpat, tad tev taču kāds iemesls.
pPtr2blhnWc_0025.wav|Nekāda sevišķa iemesla nav, bet viņš ir neprecējies cilvēks, jauneklis, viens pats dzīvo skolas namā, un, ja mani redzētu tur staigājam, ļaudīm tūliņ rastos dažādas domas un celtos nejaukas valodas.
pPtr2blhnWc_0026.wav|Tu nezini varbūt, cik ļoti zemnieku cilvēki mīl citus aprunāt, sevišķi kas zīmējas uz muižas kalna saimi un vēl pašu lielkunga mīļāko.
pPtr2blhnWc_0027.wav|Tai jādzīvo tā kā stikla namā, kā spogulī.
pPtr2blhnWc_0028.wav|Līdz tā kur kustas un rādās daudzmaz kur tālāk uz āru, tūliņ dažādas domas, runas un aprunas.
pPtr2blhnWc_0029.wav|Šādu sievieti jau it dabīgi ieskata par tādu, kas uz visu ko gatava, ko katrs var dabūt.
pPtr2blhnWc_0030.wav|Un, ja redzētu mani tik vienu reizi reiziņu aizejam vienu pašu skolas namā, tūliņ čukstētu un runātu pa malu malām.
pPtr2blhnWc_0031.wav|Ka muižas jaunā saimniece jau reižu reizēm redzēta ejam pa skolas ceļu.
pPtr2blhnWc_0032.wav|Un tad drīz vien mani daudzinātu par tādu mačku, kam ar vienu vien vairs nepietiek un kas meklē jau vecajam lielkungam palīgus.
pPtr2blhnWc_0033.wav|Tu vari paņemt kādu meitu līdz.
pPtr2blhnWc_0034.wav|Tas nekā nelīdzētu.
pPtr2blhnWc_0035.wav|Noturētu mūs abas par vienādām jārniecēm.
pPtr2blhnWc_0036.wav|Teiktu: tās abas iet tur jārēties.
pPtr2blhnWc_0037.wav|Savādas ierašas zemniekiem, teica vecais Tēzens, galvu domīgi nogrozīdams.
pPtr2blhnWc_0038.wav|Es gan domājos zemnieku cilvēkus pazīstam labi, bet, ka tie tādi aprunātāji, to nebiju vēl tik labi novērojis.
pPtr2blhnWc_0039.wav|Ja nu lieta ir tāda, kā tu saki, tad labāk izskata dēļ tu nevari vis iet pie skolotāja, un par to man tiešām žēl.
pPtr2blhnWc_0040.wav|Es pats visur nevaru tā aiziet, kā vēlētos: man jau pāri par sešdesmit, un zini, tāds gadu daudzums ir jau jūtams.
pPtr2blhnWc_0041.wav|Tāpēc dažu labu reizi nāksies turpmāk tev spert vienu otru soli, kur es pats to nespēšu.
pPtr2blhnWc_0042.wav|Biju domājis, ka arī uz skolu tu varēsi šad tad aiziet paredzēt, kā tur skolotājs strādā, un padzirdēt, pavaicāt, vai nav kas vēl vajadzīgs.
pPtr2blhnWc_0043.wav|Gribēju arī, lai uz svētkiem tu sagādātu bērniem kādas dāvanas, tā ka tiem lai arvien vairāk rodas patika uz skolā iešanu un prieks uz mācīšanos.
pPtr2blhnWc_0044.wav|To visu varētu tā darīt, ja skolotājs būtu precējies cilvēks un nevis jauns puisis kā tagad.
pPtr2blhnWc_0045.wav|Pareizi, mīļā.
pPtr2blhnWc_0046.wav|Tad jāsaka, lai viņš ilgi nedzīvo puisī, bet lai nolūko kādu labu meitu un precas jau pirmajā amata gadā.
pPtr2blhnWc_0047.wav|Labas domas, mīļais vīriņ.
pPtr2blhnWc_0048.wav|Tām es pilnīgi pievienojos.
pPtr2blhnWc_0049.wav|Tik jauns skolotājs un vēl neprecējies tas patiesi nav nemaz tā, kā vajadzētu būt.
pPtr2blhnWc_0050.wav|Rudenī sanāks pilns nams skolēnu.
pPtr2blhnWc_0051.wav|Laba daļa to starpā būs arī meiteņu, dažas jau prāvas skuķes.
pPtr2blhnWc_0052.wav|Saimnieku meitenes uzcirtīsies cita par citu pārākas, gribēdamas labi patikt lielākajiem puišeļiem saimnieku dēliem, ir pašam skolotājam, kas ir tāds brašs un glīts jauneklis.
pPtr2blhnWc_0053.wav|Tur drīz var izcelties neatļauta uguns.
pPtr2blhnWc_0054.wav|Tāpēc būtu gan ļoti prātīgi, kad skolotājs būtu precējies cilvēks.
pPtr2blhnWc_0055.wav|Tad viņam vienkārši jāpaziņo, lai gādā, ka līdz rudenim ved sievu mājās, noteica barons nopietni.
pPtr2blhnWc_0056.wav|Bet vai viņam arī ir iespēja sievu uzturēt?
pPtr2blhnWc_0057.wav|Ar viņa nelielo aldziņu lai tik labi pietiek, domāju, vienam pašam cilvēkam.
pPtr2blhnWc_0058.wav|Tad tu domā, mīļā, ka viņa alga par mazu, ka tā palielināma?
pPtr2blhnWc_0059.wav|Tā gan, jā, bet nedomāju, ka pielikšana būtu izdarāma naudā.
pPtr2blhnWc_0060.wav|Pēc mana ieskata, pie skolas vajadzētu būt zemei.
pPtr2blhnWc_0061.wav|Cik tur tagad ir neliels dārziņš, tas nav nekas.
pPtr2blhnWc_0062.wav|Vajadzētu piešķirt skolai tik daudz zemes, ka skolotājs var no tās dzīvot.
pPtr2blhnWc_0063.wav|Ko līdz tam paaugstināt algu naudā, kad tā tikpat jāapēd.
pPtr2blhnWc_0064.wav|Dosim viņam labāk tik daudz zemes, ka var turēt pāris zirgu, pāris govju, puisi un kalponi, tad būs iztika visiem.
pPtr2blhnWc_0065.wav|Arī skolotājs pats ar sievu vaļas laikā varēs darboties paši savā saimniecībā.
pPtr2blhnWc_0066.wav|Varēs ierīkot arī plašāku dārzu, un tur dārzā pavasaros un rudeņos ir skolēniem vaļas stundās būs darbs, un tas arī būs labi.
pPtr2blhnWc_0067.wav|Tā tie skolas gados neatradināsies no miesīga darba, un dažs skolas dārzā varbūt iepratīsies tādā sakņu un augļu koku apkopšanā, ko savā māju dzīvē nekad vēl nebūs redzējis.
pPtr2blhnWc_0068.wav|Darbam jāiet ar skolu roku rokā.
pPtr2blhnWc_0069.wav|Šķirdami skolu no darba, mēs izaudzinātu pa daļai vieglas dzīves meklētājus, puskoka lēcējus un liekēžus.
pPtr2blhnWc_0070.wav|Prātīgs vārds, ko tu saki, mana labā, gudrā sieva izsaucās barons, ar lielu patiku lūkodamies Ievai acīs.
pPtr2blhnWc_0071.wav|Skolai jāpiešķir zeme.
pPtr2blhnWc_0072.wav|Tas ir vajadzīgs, un tas jādara mums.
pPtr2blhnWc_0073.wav|Kas to cits lai dara, saimniekiem zemes nevienam neatliek, katram ir tikai tik daudz, cik tas viņa saimniecības uzturēšanai nepieciešami vajadzīgs.
pPtr2blhnWc_0074.wav|Bet, lai katrs no savu māju zemes atdalītu kādu sieka vai pušpūres vietu un atnestu un noliktu to pie skolas nama, tas nav iespējams.
pPtr2blhnWc_0075.wav|Tāpēc skolas zeme jādod vienīgi muižai, citādi tur nekā nav līdzams.
pPtr2blhnWc_0076.wav|Pareizi, pareizi, un cik, tu domā, vajadzētu dot skolai zemes?
pPtr2blhnWc_0077.wav|Domāju, mīļais vīriņ, tu pats zināsi vislabāk, cik lielai zemei jābūt, kas ar divi zirgiem apstrādājama.
pPtr2blhnWc_0078.wav|Barons, pastaigājis pāris reižu pa istabu no viena gala līdz otram un brīdi sevī padomājis, teica:
pPtr2blhnWc_0079.wav|Es vēroju, trīsdesmit pūrvietu pietiks.
pPtr2blhnWc_0080.wav|Droši vien, tik daudz zemes viens puisis ar diviem zirgiem, būdams dienu no dienas darbā, varēs labi apstrādāt.
pPtr2blhnWc_0081.wav|Jo viņiem nekādos pastos vai šķūtīs nekur nebūs jābrauc.
pPtr2blhnWc_0082.wav|Nu, labi, tad šonedēļ pat, kaut jebkuru dienu, pasaukšu vagari, lai paņem kārti un ķēdi, un iesim un atmērīsim no muižas lauku tā gala, kas skolas namam vistuvāk, trīsdesmit pūrvietu aramas zemes līdz ar pļavas un ganīklas stūri.
pPtr2blhnWc_0083.wav|Skolotājam jādod taču gatava, iestrādāta zeme.
pPtr2blhnWc_0084.wav|Atmatu vai celmienu iestrādāt nebūs viņam pa spēkam.
pPtr2blhnWc_0085.wav|Gluži pareizi, bet, mīļo vīriņ, tā zeme ne tikai jādod tngadējam skolotājam lietošanā, bet tā piešķirama pašai skolai, liti skolotājs tanī ar laiku būtu kāds būdams.
pPtr2blhnWc_0086.wav|Un piešķirto zemi tad vajag cieši norakstīt, ka tā droši uz visiem laikiem pieder novadam un paliek tikai skolotāja liet ošanā.
pPtr2blhnWc_0087.wav|Citādi var iznākt tā kā Meldru muižā: tavs radinieks novēl testamentā turienes pagastam skolu ar zemi un naudas kapitālu, nolikdams skolotājam vecuma dienās arī pensiju.
pPtr2blhnWc_0088.wav|Bet tavs labais radinieks nomirst, nomirst arī viņa atraitne, testaments nav bijis īsti cieši un pareizi norakstīts, un mantinieki to nu nepilda.
pPtr2blhnWc_0089.wav|Tad jāliek izgatavot arī atdalāmā zemes gabala karte, un, tiklīdz braukšu apriņķa pilsētā, likšu dāvāto zemi uz mūžīgiem laikiem norakstīt novada īpašumā ar noteikumu, ka tā lietojama tikai skolai.
pPtr2blhnWc_0091.wav|Kā lai tev par visu to pateicos?
pPtr2blhnWc_0092.wav|Cik tu esi man mīļš un labs un cik tu žēlīgs arī pret visiem izsaucās mīļākā, kampdamās vecim ap kaklu, iespiezdama to atzveltnes krēslā.
pPtr2blhnWc_0093.wav|Kāpdama tam uz ceļiem klēpī, to skūpstīdama un glāstīdama tam galvu, kā to aizvien bija iepratusies darīt, kad gribēja tam ko sevišķu izlūgt.
pPtr2blhnWc_0094.wav|Vai arī par ko sevišķu pateikties, jo šādu izturēšanos zināja vecajam sieviešu draugam un meitu mīlētājam visvairāk patīkam.
pPtr2blhnWc_0095.wav|Vai nu tu arī vēl negribēsi aiziet pie skolotāja un paziņot tam, ka viņš pie savas līdzšinējās algas dabūs vēl veselu pusmāju zemi?
pPtr2blhnWc_0096.wav|Par zemes norakstīšanu uz novada vārda es pagasta tiesai paziņošu pats.
pPtr2blhnWc_0097.wav|Nē, mīļais vīriņ.
pPtr2blhnWc_0098.wav|Uz skolas namu es arī tagad vēl neiešu.
pPtr2blhnWc_0099.wav|Bet jau šodien pat noiešu ar šo prieka vēsti Audaros paziņot to skolotāja vecākiem.
pPtr2blhnWc_0100.wav|Tiem prieks par gaidāmo dēla labklājību būs varbūt vēl lielāks nekā viņam pašam.
pPtr2blhnWc_0101.wav|Bez tam Audars taču ir mazais tiesnesis.
pPtr2blhnWc_0102.wav|Pateikšu tam, lai pasaka to arī dižajam tiesnesim Zemturim.
pPtr2blhnWc_0103.wav|Tad jau viņi rīt vai parīt būs neaicināti klāt pateikties tev par tavu lielo žēlastību.
pPtr2blhnWc_0104.wav|Viena alga.
pPtr2blhnWc_0106.wav|Es jau redzu, ka tavs prieks par manu dāvanu pagastam ir varbūt lielāks, nekā tas būtu visam manam novadam.
pPtr2blhnWc_0107.wav|Es saprotu un cienu tavu mīlestību uz nabaga zemnieku cilvēkiem taviem tautas brāļiem, un tālab man arī patīk tiem palīdzēt un darīt labu.
pPtr2blhnWc_0108.wav|Man pašam nav vēlēts piedzīvot visu to laimi, ko no dzīves biju cerējis un gaidījis.
pPtr2blhnWc_0109.wav|Bet kā atsvaru un atlīdzību par visu to, kas zaudēts vai neiegūts, žēlīgais liktenis man piešķīris tevi.
pPtr2blhnWc_0110.wav|Un tāpēc man tāda patika darīt taviem ciltsbrāļiem un māsām labu, jo zinu, ka tas ir tavs lielākais prieks, tava labākā laime.
pPtr2blhnWc_0111.wav|Vēl tanī pašā dienā Ieva devās ceļā uz Audariem.
pPtr2blhnWc_0112.wav|Ejot viņai bija jautrs prāts un priecīgas domas darbojās galvā.
pPtr2blhnWc_0113.wav|Kā arī lai ne, šo dienu viņa uzskatīja par vienu no laimīgākām savā mūžā.
pPtr2blhnWc_0114.wav|Bija viņai taču it kā negaidot izdevies apgādāt skolai zemi uz visiem laikiem un līdz ar to nodrošināt skolotājiem labāku dzīvi, kas it sevišķi būs par lielu prieku arī viņa vecākiem.
pPtr2blhnWc_0115.wav|Viņa bija pārliecināta, ka to atzīs ne vien viņa vecāki, bet ar laiku jo vairāk arī pats skolotājs, kam viņa vēlēt vēlēja labu un gribēja visādi būt palīdzīga, tikai pati nevarēja un nedrīkstēja arto ielaisties nekādā tuvākā siržu draudzībā.
pPtr2blhnWc_0116.wav|Bet varbūt ar laiku, kad viņš būs apprecējies, viņa jūtas un domas mainīsies, un tad arī viņi varēs saieties kā labi draugi un mīļi ciemiņi.
pPtr2blhnWc_0117.wav|Šodien viņai gluži negaidot un it laimīgā kārtā bija izdevies lielkungam ieskaidrot.
pPtr2blhnWc_0118.wav|Kamdēļ viņa tagad nevar aiziet pie skolotāja, lielskungs viņas ieskaidrojumam bija uzreiz ticējis, un tā viņai nu satikšanās ar skolotāju divatā nebija.
pPtr2blhnWc_0119.wav|Vismaz tuvākajā nākotnē nebija vairs gaidāma, un no tādas satikšanās viņa bija ļoti bažījusies.
pPtr2blhnWc_0120.wav|Viņa vēroja, ka skolotājs, būdams kaislīgi viņā iemīlējies un nevarēdams viņu dabūt par savu, ir tagad laikam lielā mērā nelaimīgs, greizsirdīgs un varbūt arī dusmīgs vai pat nikns.
pPtr2blhnWc_0121.wav|Labi viņa atceras, ar kādām acīm tas Jelgavā bija noskatījies pakaļ, kad viņa, to atstādama uz ielas, bija lielkungam zem rokas gājusi atpakaļ uz viesu namu.
pPtr2blhnWc_0122.wav|Un dienu pēc tam, kad viņš bija atnācis viesnīcā ar rēķinu, lielskungs bija to aicinājis, vai negribot nākt viņiem līdzi apskatīties pilī ķeizara istabas un lielkungu kāpnes pils pagrabos, viņš, ar kaut ko aizbildinādamies, bija strauji aizsteidzies projām.
pPtr2blhnWc_0123.wav|Arī ceļā no Jelgavas uz mājām, kad viņam nācās sēdēt blakus kučierim, viņš, dažreiz atskatīdamies atpakaļ, bija metis tik drūmi dusmīgu skatu karietē, ka Ievai bija radušās bailes, vai jauneklis neizdara savā mīlestības greizsirdībā kādu aplamību.
pPtr2blhnWc_0124.wav|Par laimi, tas nebija noticis, un vecais lielskungs jaunekļa uztraukto garastāvokli arī nemaz nebija laikam pamanījis.
pPtr2blhnWc_0125.wav|Tā viss toreiz galu galā bija noritējis labi un godīgi.
pPtr2blhnWc_0126.wav|Bet no tās reizes viņi nebija vairs redzējušies ne divatā, ne citādi.
pPtr2blhnWc_0127.wav|Kādu prātu tas tagad uz viņu turēja un kāda būs viņa izturēšanās, kad atkal tiksies, to viņa nezināja sev pateikt un tāpēc ieskatīja par gudrāko tuvākā nākotnē ar viņu nesatikties.
pPtr2blhnWc_0128.wav|Ejot viņai brīžiem gan uznāca ir bažas, ir prieks, ka satiks to varbūt Audaros: varbūt viņš šādā vai tādā darīšanā vai arī vienkārši aiz gara laika aizgājis no skolas nama pie vecākiem, un tad gribot negribot būs ar to atkal jāsatiekas.
pPtr2blhnWc_0129.wav|Ai, cik tas būtu patīkami pēc dažām dienām atkal reiz redzēt patīkamo jaunekli, kurā viņa iemīlējusies kā pusaugu skuķe tik sirsnīgi, tik jūsmīgi.
pPtr2blhnWc_0130.wav|Ja tik viņš nemāktos virsū ar savu nodomu dabūt viņu par savu, kas nevar notikt un nedrīkst notikt nekad, nekad.
pPtr2blhnWc_0131.wav|Bet, ja mīļais Rūdis atkal būs nerātns, tad sūdzēs to viņa mātei protams, tikai pa jokam, un mātes tuvumā jauneklis turēsies taču laikam prātīgi, tā ka nekādi jauni sarežģījumi viņu starpā nevarēs rasties...
pPtr2blhnWc_0132.wav|Tā viņa iedama izdomājās dažādi un uz visām pusēm.
pPtr2blhnWc_0133.wav|Nonākot Ievai Audaros, izrādījās, ka skolotājs tur nebija atnācis.
pPtr2blhnWc_0134.wav|Arī saimnieka nebija mājās tas bija aizgājis pagasta namā, jo šodien bija tiesasdiena.
pPtr2blhnWc_0135.wav|Mājās radās saimniece viena pati: lielākie bērni kopā ar gājējiem strādāja pļavā, bet mazākie bija aizgājuši ganos.
pPtr2blhnWc_0136.wav|Audarene, dabūdama zināt, ka dēls jau ar nākošu pavasari dabūs prāvu zemes gabalu lietošanā par brīvu, tā ielīksmojās, ka krita Ievai ap kaklu, apkampa to, skūpstīja reizi no reizes un dēvēja to par savu mīļo māsiņu.
pPtr2blhnWc_0137.wav|Gribēja viešņu cienāt arī ar ēdieniem un dzērieniem esot uz siena pļauju ir alus patecināts, ir ieurbta muca skābētu sulu, bet, kad viešņa no visa tā cieši atteicās, tad Audarene, nezinādama, kā savu lielu pateicību un neliekuļotu sirsnību labāk apliecināt.
pPtr2blhnWc_0138.wav|Pārgāja uz to sevišķo laipnību un ārkārtīgo uzticību, kādu līdzīgās reizēs piekopj visas lauku mātes un saimnieces.
pPtr2blhnWc_0139.wav|Viņa ieveda viešņu klētī un ņēmās tai izrādīt mantu.
pPtr2blhnWc_0140.wav|Atslēdza ir savu, ir vecākās meitenes pūra lādi.
pPtr2blhnWc_0141.wav|Izcilādama un izskatīdama, cik kurai dvieļu, kreklu, brunču, jaku un špenceru, zeķu un cimdu, kā arī no citām lādēm un skapjiem izņemdama un parādīdama.
pPtr2blhnWc_0142.wav|Cik un kādas jaunas drēbes ir saimniekam un pieaugušiem bērniem.
pPtr2blhnWc_0143.wav|Nepalika neizrādīti arī savērptie un vēl nevērptie lini un noaustie, bet vēl neizšūdinātie vadmalas un linu audeklu baķīši.
pPtr2blhnWc_0144.wav|Beidzot noņēma vākus arī tīnēm un kastēm, rādīdama un teikdama, cik vēl ir pērnās labības un cik dažādu miltu.
pPtr2blhnWc_0145.wav|No rudzu apcirkņa izvilka arī pāris labu žāvētu cūkas priekšun pakaļpleču, kas, graudos ierušināti, bija labi uzturējušies, tikai drusciņ vien no virsas appelējuši.
pPtr2blhnWc_0146.wav|Audarene priecīgi galvoja, ka ar šo pavalgu, prātīgi saimniekojot, iztikšot līdz jaunai gaļai, lai gan pa rudzu pļaušanas un sēšanas laiku, kad strādājami grūti darbi, gaļas pavalgs būšot jādod katru dienu vismaz pāris reižu.
pPtr2blhnWc_0147.wav|Bet pietikšot un iztikšot līdz pat rudenim.
pPtr2blhnWc_0148.wav|Turpretim dažiem vājākiem saimniekiem jau tagad neesot vairs ne kumosa gaļas mājās, un vienīgais atbalsts tādā sētā esot baltais sviestelis un siļķu Judeļa no Ilaiķiem vai Skodas atvestās siļķes ar sālimu.
pPtr2blhnWc_0149.wav|No kāda cita apcirkņa izvilka graudos noglabātus divus labi nokaltētus sierus, prāvus un biezus, katru apmēram tādu kā muižas lielā tecīla.
pPtr2blhnWc_0150.wav|Tos saimniece teicās piena mēnesī sasējusi un ir saulē, ir dūmos nožāvējusi un glabājam atsargam: ja rudenī vai ziemā uznāk kāds neparedzēts gadījums vai nu jātaisa bēres, vai jāceļ kāzas.
pPtr2blhnWc_0151.wav|Nu, ko tad iesāks, ja nebūs nekas atlikts?
pPtr2blhnWc_0152.wav|Kur rudenī vai ziemā lai dabūnam sieru?
pPtr2blhnWc_0153.wav|Tad jau dažs tūliņ runātu, ka Audarene ir vienas dienas saimniece.
pPtr2blhnWc_0154.wav|Bet tādu negodu viņa nevēlētu ne savai ienaidniecei piedzīvot, nele vēl sev.
pPtr2blhnWc_0155.wav|Un re, cik labi, ka arī savs siera un gaļas padoms stāv atsargam, viņa teica paklusā balsī, tīri čukstēdama un ar roku mīļi un sirsnīgi piegrūzdama Ievai pie sāniem.
pPtr2blhnWc_0156.wav|Ja jau lielskungs dod skolai zemi un grib, lai Rūdis precas, tad šoruden pat būs kāzas jārīko, un kas tad nekaitēs, kad kāzu sieri jau gatavi!
pPtr2blhnWc_0157.wav|Līgavas mātei ir siers vai nav, ko dalīt pie guldībām, es došu savus!
pPtr2blhnWc_0158.wav|Tad nu tu, zelta cielaviņ, palīdzi tik nolenkt kur kādu labu līgavu manam Rūdītim.
pPtr2blhnWc_0160.wav|Ko tāda sētu slota skolas namā darīs?
pPtr2blhnWc_0161.wav|Būtu ir viņam pašam, ir mums, radiem un piederīgiem, tik par nepatikšanu.
pPtr2blhnWc_0163.wav|Tādu, kas kādu laiku bijusi muižā.
pPtr2blhnWc_0164.wav|Es pati esmu muižā dienējusi, un, ja dēls pārvestu kaut kādu lužu, kužu, es tādu nevarētu ieredzēt.
pPtr2blhnWc_0165.wav|Es gan ne mūsu, ne Priedola muižā nevienas tādas meitas nezinu, kas Rūdulim būtu pieveicīga, teica Ieva.
pPtr2blhnWc_0166.wav|It ja varbūt mūsu pavārenes Jūlīte, tā šo pavasari iesvētīta, ir daiļa meitene, un, cik esmu noskatījusies, liekas, nagi tai nav atpuvuši: kampj un dara visādu darbu, kas tik gadās priekšā.
pPtr2blhnWc_0168.wav|Ko tā zin, smalkāku dzīvi nemaz nepazīst kalnā dienējusi nav nevienas dienas!
pPtr2blhnWc_0169.wav|Bet, mīļā zelta cielaviņ, kas tad kait tev pašai?
pPtr2blhnWc_0170.wav|Vai tad tu nevēlētos nākt pie Rūda?
pPtr2blhnWc_0171.wav|Ak, tevi es ar abi roki ņemtu sev par vedeklu!
pPtr2blhnWc_0172.wav|Vai tev būtu slikti dzīvot jaunās, gaišās istabās un būt par skolmeistara gaspažu?
pPtr2blhnWc_0173.wav|Viņam tu patīci, to es zinu, viņš tevi par skaisto krustmāti vien sauc.
pPtr2blhnWc_0174.wav|Un domāju, arī viņš tev patiks Rūdis taču ir tāds labs, godīgs un glīts puika.
pPtr2blhnWc_0175.wav|Ak, tas nekad nevar notikt izsaucās Ieva, vislielākā mērā izbrīnījusies, tīri izbijusies.
pPtr2blhnWc_0176.wav|Gribētu zināt, kālab gan ne, savukārt brīnīdamās vaicāja Audarene.
pPtr2blhnWc_0177.wav|Es esmu par viņu vecāka, man arī jau dēls...
pPtr2blhnWc_0179.wav|Daža sieva ir savus trīs četrus gadus vecāka par vīru, un tālab nekāds ierobs nekur nerodas.
pPtr2blhnWc_0180.wav|Taisni otrādi: vecāka sieva dažā labā vietā ir par vīru prātīgāka un, kur vajadzīgs, piedod labu padomu, tu arī, jebšu gadiņu vienu, otru par viņu vecāka, esi daiļa un denkta un izskaties tīri kā skuķe.
pPtr2blhnWc_0181.wav|Ka tev jau puišelis, arī nekas nekait: cik puišu neapprec meitu ar bērnu vai atraitni ar veselu rindiņu bērnu un dzīvo labi.
pPtr2blhnWc_0182.wav|Bez tam tavs zvaunis taču ir paša lielkunga, nevis kaut kāda puiša dēls par to viņš gādās.
pPtr2blhnWc_0183.wav|Ja jau tu viņam esi tik mīļa, tad viņš arī tavu dēlu neaizmirsīs, varbūt liks tāpat izmācīt par skolmeistaru kā manu Rūdi.
pPtr2blhnWc_0184.wav|Jā, esi prātīga, būs labi.
pPtr2blhnWc_0185.wav|Es runāšu ar dēlu un teikšu, ka tu viņu mīli un esi ar mieru iet pie viņa.
pPtr2blhnWc_0186.wav|Nē, no Dieva puses, nerunājiet ar viņu par tādām lietām un ne vārdiņa neminiet par mani par jaunu izbijusies, tīri lūgdamās, teica Ieva.
pPtr2blhnWc_0188.wav|Lielskungs nekad mani neatlaidīs.
pPtr2blhnWc_0189.wav|Nu, neiedomājies, mīļā, visai daudz par sevi, mūžu muižā nenodzīvosi.
pPtr2blhnWc_0190.wav|Savi četri gadi esi bijusi vecim par klātgulētāju, diezgan viņš gar tevi jau atpriecājies.
pPtr2blhnWc_0191.wav|Nāks diena, kad ieskatīsies citu kādu un tevi atlaidīs.
pPtr2blhnWc_0192.wav|Tā ir bijis ar mani un visām citām, tā būs arī ar tevi.
pPtr2blhnWc_0193.wav|Pati tad nožēlosi, ka Rūduli būsi atraidījusi, bet tad būs par vēlu.
pPtr2blhnWc_0194.wav|Ja arī tevi vēlāk apprecinās kādās mājās, nekad tur nebūs tik laba dzīve kā skolas namā.
pPtr2blhnWc_0195.wav|Un apdomā skolots vīrs!
pPtr2blhnWc_0196.wav|Tu saki, tevi neatlaidīšot.
pPtr2blhnWc_0197.wav|Atlaidīs gan, kad labi lūgsi, un uz kāzām tevi vēl lieliski apdāvinās.
pPtr2blhnWc_0198.wav|Tev arī pašai visas atslēgas rokā, atkal piegrūzdama ar roku mīlīgi un sirsnīgi Ievai pie sāniem, čukstošā balsī turpināja Audarene, lai gan ne klētī, ne arī visā sētā bez viņām pašām nebija neviena cita cilvēka.
pPtr2blhnWc_0199.wav|Tu vari, mīļā, šo to, kas tev liekas derīgs un vajadzīgs, jau laikus pievākt un atlikt pie malas.
pPtr2blhnWc_0200.wav|Atteci arī biežāk mūsmājās, šo to paspraudusi padusē vai paspiezdama zem villaines.
pPtr2blhnWc_0201.wav|Noliksi te, lai tik krājas.
pPtr2blhnWc_0202.wav|Vēlāk viss derēt derēs: dzīvosi tad ar Rūdīti pārticībā kā divi roni pavasara saulgoznī jūrmalē.
pPtr2blhnWc_0203.wav|Nē, nē, tāda dzīve man nav prātā.
pPtr2blhnWc_0204.wav|No lielkunga mantas es nekad nekā neaiztikšu, tas nebūtu labi.
pPtr2blhnWc_0205.wav|Es gribu, lai viss ietu pa godam.
pPtr2blhnWc_0206.wav|Kā tad, kā tad, mīļā, tikai ar godu, gods godam dara godu!
pPtr2blhnWc_0207.wav|Tas ir vecu ļaužu gudrs teiciens.
pPtr2blhnWc_0208.wav|To pašu saku arī es un tāpēc priecājos, ka ir tu domā tāpat, un tāda arī būs visa tava dzīve: ar godu tu muižā ienāci, ar godu tur dzīvoji, ar godu muižu atstāsi un ar godu aiziesi arī skolas namā pie mana dēla.
pPtr2blhnWc_0209.wav|Kā tad, gods godam dara godu.
pPtr2blhnWc_0210.wav|Un goda nekad nav par daudz.
pPtr2blhnWc_0211.wav|Nu jā, mīļā Audarene, lai gods godam dara godu.
pPtr2blhnWc_0213.wav|Tu patiesi negribi nākt pie Rūda?
pPtr2blhnWc_0214.wav|Tu domā, lielskungs tevi nelaidīs?
pPtr2blhnWc_0215.wav|Tā es domāju.
pPtr2blhnWc_0216.wav|Nu nē, lielskungs tevi atlaidīs, kad tikai denkti lūgsi.
pPtr2blhnWc_0217.wav|Tu jau zini tikpat labi, cik es, kā viņš pārgrūstāms: meties tik ar visām četrām vecim apkārt, izmeņģējies ar viņu tā kā ar vecu salmu kūli, un viņš darīs visu, ko tu vēlēsies.
pPtr2blhnWc_0218.wav|Vai nezini, kā dziesmā teikts?
pPtr2blhnWc_0219.wav|Slikta bija šīi vasara, slikti vien izdevās.
pPtr2blhnWc_0220.wav|Kumeļš arklu sadauzīja, meita puisi salauzīja.
pPtr2blhnWc_0221.wav|Ja meitas cilvēks var puisi salauzīt, tad tu nevarēsi ar tādu vecu čāčiņu to padarīt?
pPtr2blhnWc_0222.wav|Laid tik visu savu spēku un mākslu darbā un izdabū, lai viņš tevi atlaiž.
pPtr2blhnWc_0223.wav|Iestāsti arī, ka manai māsai Zagarenei ir jauna, skaista meita, tik šogad iesvētīta, kas arī par dienēšanu muižas kalnā vien ģego: varbūt vecis to ņem tavā vietā, tu esi tad brīva kā atraisīta un uz pēdām vari iet pie Rūduļa.
pPtr2blhnWc_0224.wav|Nē, mīļā Audarene, nē, tas nekad nenotiks.
pPtr2blhnWc_0225.wav|Tu manu Rūdi nemīli, viņš tev nepatīk?
pPtr2blhnWc_0226.wav|Brīdi padomājusi, Ieva klusā, bet stingrā balsī atteica:
pPtr2blhnWc_0227.wav|Nē, viņš man nepatīk, un es viņu nemīlu, no mums diviem pāris nekad nevar iznākt.
pPtr2blhnWc_0228.wav|Bet man cits kas šaujas prātā: es ataicināšu savu jaunāko māsu pie sevis.
pPtr2blhnWc_0229.wav|Lai viņi saskatās un, ja viens otram patīk, lai precas.
pPtr2blhnWc_0230.wav|Ja ir taisnība, ka es Rūdim tā patīkot, tad, rasi, viņam patiks arī mana māsa.
pPtr2blhnWc_0231.wav|Vai tev māsa arī ir?
pPtr2blhnWc_0232.wav|Biju dzirdējusi, ka tu esot apaļa bāre un neesot tev pat neviena īstenieka.
pPtr2blhnWc_0233.wav|Nē, māsa man ir gan, un to es varu ataicināt uz kādām nedēļām pie sevis viesos.
pPtr2blhnWc_0234.wav|Bet Zagarenei saki, lai viņa savai meitenei dod žagarus un neklausās viņas ģegošanā par dzīvi muižas kalnā.
pPtr2blhnWc_0235.wav|Tas būs tas prātīgākais.
pPtr2blhnWc_0237.wav|Ieva gāja mājup daudz bēdīgāka, nekā bija atnākusi.
pPtr2blhnWc_0238.wav|Vispirms viņai sāpēt sāpēja sirdī, ka bija nācies apmelot sevi un runāt pret savu sirdsapziņu, teicot, ka skolotājs tai nepatīk un viņa to nemīl.
pPtr2blhnWc_0239.wav|Tas bija tik muļķīgi, tik bezgala bēdīgi.
pPtr2blhnWc_0240.wav|Bet tomēr viņa nenožēloja to darījusi, tamdēļ ka citādi nebija iespējams atraidīt tik pārāk uzmācīgo Audareni.
pPtr2blhnWc_0241.wav|Smagu iespaidu uz viņu bija atstājusi arī šīs sievietes nevaldāmā mantas un iedzīvošanās kāre, pie tam vēl velti valkājot jauko parunu: gods godam dara godu.
pPtr2blhnWc_0242.wav|Kamdēļ daži cilvēki, īpaši sievietes, daždien tā pārāk dzenas pēc mantas, nebēdājot pat ne par kādiem līdzekļiem...
pPtr2blhnWc_0243.wav|Ieva sev vaicāja.
pPtr2blhnWc_0244.wav|Padomādama par šo parādību dziļāk, viņa nāca pie slēdziena, ka tas notiek tamdēļ, ka šie cilvēki ir mazturīgi, daži pat īsti tukšinieki.
pPtr2blhnWc_0245.wav|Bet, ja mazturīgs cilvēks daudzmaz ticis pie kaut jebkādas mantas.
pPtr2blhnWc_0246.wav|Tad viņā nereti mostas kāre pēc vēl jo lielākas mantas.
pPtr2blhnWc_0247.wav|Un tad tāds visiem spēkiem un visādiem līdzekļiem dzenas sasniegt savus mērķus, nebēdājot pat nekā, ja citi šādu viņa mantkārību dēvē par badakāsību.
pPtr2blhnWc_0248.wav|Visu to apcerot, Ieva sevī noņēmās gudrot un gādāties, kas būtu darāms, lai visi nabadzīgie zemnieku ļaudis un tukšinieki tiktu vismaz Niedolu un Priedola novadā ar laiku daudzmaz pie drošākas dzīves un lielākas labklājības.
OZvyJYz6qtA_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
OZvyJYz6qtA_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
OZvyJYz6qtA_0003.wav|Ceturtā grāmata, trešā nodaļa.
OZvyJYz6qtA_0004.wav|Pelēkais zemnieciņš.
OZvyJYz6qtA_0005.wav|Niedolu muižā bija ieradies kādu dienu fotogrāfs, kādi tolaik staigāja apkārt pa muižām, fotografēdami kungus.
OZvyJYz6qtA_0006.wav|Fotografēšana toreiz bija vēl jauna māksla.
OZvyJYz6qtA_0007.wav|Mazākajās pilsētās nebija sastopams neviens fotogrāfs.
OZvyJYz6qtA_0008.wav|Nebūtu bijis arī tur tādam darba, ja kāds būtu nometies, jo bez muižniekiem un citiem bagātiem cilvēkiem nevienam visā apriņķī laikam fotogrāfs nebūtu bijis vajadzīgs.
OZvyJYz6qtA_0009.wav|Muižnieki toreiz bija vienīgie bagātie vai pārtikušie cilvēki lauku dzīvē.
OZvyJYz6qtA_0010.wav|Un ir šie, ja kāds fotografējās, tad arī ne vairāk kā vienreiz visā mūžā.
OZvyJYz6qtA_0011.wav|Tādā lielā pilsētā kā Rīga varbūt bija jau kāds rets fotogrāfs, bet tik tālu pa zemes ceļiem aizbrauca tikai ļoti nedaudzi Kurzemes muižnieki.
OZvyJYz6qtA_0013.wav|Tātad fotografēšanās arī tiem, kas par to bija ko dzirdējuši vai lasījuši laikrakstā un labprāt būtu bijuši ar mieru likties nobildēties, tomēr tas nebija vis viegli iespējams.
OZvyJYz6qtA_0014.wav|Šādu apstākli izlietoja nu viens otrs ārzemju fotogrāfs, atbraucis no Berlīnes vai Karalaučiem ar prūšu ormani Liepājā vai Jelgavā un tad ar savu aparātu plecos apstaigādams Kurzemes muižas un fotografēdams kungus.
OZvyJYz6qtA_0015.wav|Tāds mākslinieks kādā jaukā vasaras dienā bija nu ieradies arī Niedolu muižā un piedāvājās vecajam Tēzenam, kā pats sacīja, darīt to nemirstīgu, lai bērniem un bērnubērniem arī pēc viņa nāves būtu redzams, kā izskatījies viņu vectēvs.
OZvyJYz6qtA_0016.wav|Rādīja viņš arī dažus uzņēmumus, ko bija uzņēmis dažās citās muižās, kuru kungus vecais Tēzens pazina un atrada tos ļoti labi uzņemtus.
OZvyJYz6qtA_0017.wav|Viņš tad arī galu galā atļāva sevi noņemt.
OZvyJYz6qtA_0018.wav|Pasacīja arī šim darba meklētājam māksliniekam, ka varot aiziet ir Priedola muižā, kur dzīvo viņa dēls, tas laikam arī likšot uzņemties.
OZvyJYz6qtA_0019.wav|Patlaban vecais Tēzens bija nofotografēts un, stāvēdams pils priekšā, sarunādamies ar savu mīļāko, gribēdams to piedabūt, lai tā arī ļautos to darīt, ieraudzīja kādu cilvēku nākam no sētiena puses žigliem soļiem šurp.
OZvyJYz6qtA_0020.wav|Saprazdams, ka tam kāda darīšana, viņš atstāja Ievu sarunājamies ar fotogrāfu, pats pagriezdamies pret nācēju, lai dzirdētu, kas tam vajadzīgs.
OZvyJYz6qtA_0021.wav|Nācējs bija vēl dažus soļus atstatu, kad jau, noņēmis cepuri un dzimtkungu sveicinādams, droši un priecīgi nkaļā balsī teica:
OZvyJYz6qtA_0022.wav|Cienīgs lielskungs, es to aunu pārvedu.
OZvyJYz6qtA_0023.wav|Vecais kungs uzreiz nepazina atnācēju un nevarēja vēl attapties, par ko tas runā, kad Ieva piesteidzās un, sniegdama atnācējam roku, priecīgi pārsteigta, izsaucās:
OZvyJYz6qtA_0025.wav|Un sveiks un vesels un visu labi izdarīji?
OZvyJYz6qtA_0026.wav|Arī aunu pārvedi?
OZvyJYz6qtA_0027.wav|Jā, saimniec.
OZvyJYz6qtA_0028.wav|Auns ir mājās.
OZvyJYz6qtA_0029.wav|Lūdzu, nāciet pie laidara, varat apskatīt.
OZvyJYz6qtA_0030.wav|Bet kāds tu, Jukum, pa to laiku, kamēr nebiju tevi redzējusi, izaudzis liels!
OZvyJYz6qtA_0031.wav|Pirmajā acumirklī gandrīz tāpat negribēju tevi pazīt kā lielskungs.
OZvyJYz6qtA_0032.wav|Tikai no balss pazinu.
OZvyJYz6qtA_0033.wav|Nav brīnums, ka pa šo laiku esi izaudzis krietni lielāks drīz jau būs gads apkārt, kamēr aizbrauci.
OZvyJYz6qtA_0034.wav|Gāja nu saimniece abi ar lielkungu skatīties pārvesto aunu, tas bija no ratiem jau izvākts un laidara priekšā ēda zaļu āboliņu, kas tam bija nomests priekšā.
OZvyJYz6qtA_0035.wav|Bet aunam apkārt bija sapulcējušies gandrīz visi muižas ļaudis.
OZvyJYz6qtA_0036.wav|Jukums īsos vārdos pastāstīja, ka ceļā gājis labi, muižu atradis.
OZvyJYz6qtA_0037.wav|Bet pa ziemas laiku nav varējis slikto ceļu dēļ braukt un tamdēļ pabraucis kādu gabalu, vienā otrā pilsētiņā vai miestā dažas dienas dusinājis zirgu, dažreiz arī šo to pelnījies, gan pats iedams darbā, gan arī dažu dienu braukdams ar visu zirgu.
OZvyJYz6qtA_0038.wav|Kamēr pats bijis darbā, turienes ļaudis aunu un zirgu nekad nekā nav aiztikuši, bet gan tos vēl pielūkojuši un apkopuši.
OZvyJYz6qtA_0039.wav|Vāczemē vasara sākusies agrāk nekā pie mums, un tas viņam bijis par labu: dažā birzē varējis paganīt ir zirgu, ir aunu, lai nevajadzētu pirkt sienu un tērēties.
OZvyJYz6qtA_0040.wav|Zirgu sapinis, aunu iesējis grožā un pats stāvējis klāt par ganu.
OZvyJYz6qtA_0041.wav|Dažā vietā to viņam neļāvuši, gribējuši ķīlāt, vest uz tiesu un diezin ko darīt, bet, kad parādījis Vērgales lielkunga rakstu ar lieliem sarkaniem zieģeļiem un pastāstījis, ka viņam auns jāved mājās, bet nav vairs ne zirgam, ne aunam barības, tad nedarījuši nekā.
OZvyJYz6qtA_0042.wav|Tā visur ticis labi cauri.
OZvyJYz6qtA_0043.wav|Vispār vācieši esot labi un godīgi cilvēki.
OZvyJYz6qtA_0044.wav|Tikai uz berlīniešiem gan viņam neesot labs prāts.
OZvyJYz6qtA_0045.wav|Tie, redzēdami tādu svešādu pajūgu un tanī vedam lielu aunu, bet viņu, tādu jaunu zēnu, vienu pašu par braucēju, iedomājušies viņu dažādi dēlināt, nemaz nekā nerēkodami, kādas viņam bažas un rūpes tādā tālā ceļā un svešā zemē, kad abiem lopiem aptrūcis barības.
OZvyJYz6qtA_0046.wav|Kāds garš klaņķis, iedams ar citiem vaļas puišiem tam gabalu līdzi pa ielu, ņēmies ilgu laiku dažādi gar viņu muļķoties, lai gan viņš negriezis uz tam nekādu vērību.
OZvyJYz6qtA_0047.wav|Bet tad beidzot sācis ķerties zirgam pie galvas, teikdamies vest to uz policiju apskatīties, vai tas nav zagts, jo taisni tāds pats viņa krusttēvam esot nozagts.
OZvyJYz6qtA_0048.wav|Tad ilgāk vairs necietis: izlēcis no ratiem, roka izšļukusi kā pati no sevis, un vilcis tādu zvēlienu garajam klaņķim pa kumbri, ka tas uz vietas čūreniski sačupis dubļu skrlnī.
OZvyJYz6qtA_0049.wav|Domājis gan: na, nu būs kaušanās uz nebēdu, un diezin kas tad notiks ar manu zirgu, ar aunu un mani pašu.
OZvyJYz6qtA_0050.wav|Bet nenoticis it nekas: garais klemente piecēlies un vāķies sānis, bet viņa biedri tikai gardi nosmējušies.
OZvyJYz6qtA_0051.wav|Tā viņš ticis no saviem Berlīnes dēlinātājiem vaļām.
OZvyJYz6qtA_0052.wav|Tomēr, ja tam otrreiz nāktos braukt uz sakšu ķēniņa valsti vai nu atkal aunam pakaļ, vai citā kādā darīšanā, tad viņš Berlīnei cauri gan vairs nebrauktu, bet labāk ar līkumu apkārt.
OZvyJYz6qtA_0053.wav|Jukums pastāstīja arī, ka lielākais brīnums, ko Vāczemē redzējis, bijuši ugunsrati, kas skrej bez zirga un velk vēl lielu rindu citu ratu sev līdz.
OZvyJYz6qtA_0054.wav|Tas bija visiem tāds brīnums, kādu neviens no visiem šejienes ļaudīm nevarēja teikties redzējis, arī siļķu Judelis ne, kas gan arī bija tālu kūlies pa pasauli apkārt.
OZvyJYz6qtA_0055.wav|Bet lielākais labums, ko Jukums teicās Vācijā ieguvis, esot tas, ka viņš iemācījies vāciski runāt.
OZvyJYz6qtA_0056.wav|Lielskungs, redzēdams visu labi izdarītu, sacīja:
OZvyJYz6qtA_0057.wav|Tad nu man, Jukum, būs tev jādod tie apsolītie divdesmit rubli, tos tu esi pelnījis.
OZvyJYz6qtA_0058.wav|Ienāc iekšā, tūliņ dabūsi, un tad, Jukum, steigtin steidzies mājās!
OZvyJYz6qtA_0059.wav|Māte tevi jau sen nogaidījusies, teica saimniece.
OZvyJYz6qtA_0060.wav|Nobēdājusies viņa ir par zirgu, ir ratiem, bet visvairāk, protams, par tevi un par aunu.
OZvyJYz6qtA_0061.wav|Ieraudzīdama nu tevi, viņa droši paliks par desmit gadu jaunāka.
OZvyJYz6qtA_0062.wav|Auna dēļ nekādas rūpes vairs neturi.
OZvyJYz6qtA_0063.wav|Lielskungs jau aizlaidis viņu vērgalniekam, lai sūta tam pakaļ.
OZvyJYz6qtA_0064.wav|Piebilde, šis patiesais notikums no pagājušā gadusimteņa vidus ar braucienu minētā Saksijas muižā pēc vaislas auna īstenībā noticis tā, ka braucējs un auna pārvedējs bijis vecāks kalps protams, arī vācu valodas nepratējs un lasīt, rakstīt nemācētājs.
OZvyJYz6qtA_0065.wav|Nākošjā nedēļā braukdams uz Striķiem, iegriezās Niedolu muižā arī pats vērgalnieks.
OZvyJYz6qtA_0066.wav|Na, vecais draugs, teica viņš niedolniekam.
OZvyJYz6qtA_0067.wav|Nu man gribot negribot jādod tev taisnība, ka latvieši ir apdāvināta tauta.
OZvyJYz6qtA_0068.wav|Ja vienkāršs zemnieku puika, kā nācis no lauku sētas un pasaulē vēl nekur nebijis, vārdu sakot, pastalnieks, pelēks zemnieciņš.
OZvyJYz6qtA_0069.wav|Ja tāds atrod ceļu uz tālo sakšu zemi un visu, kas uzdots, tur nokārto pareizi un pārbrauc atkal sveiks atpakaļ.
OZvyJYz6qtA_0070.wav|Ko tad pelēkais zemnieciņš neizdarīs, kad būs gājis skolām cauri, un tad latvieši būs vispār kļuvuši par kultūras tautu.
OZvyJYz6qtA_0071.wav|Es tālab domāju, ka gudrāk mēs darītu, ja saviem zemniekiem skolas vis neceltu un par viņu skološanu nerūpētos.
OZvyJYz6qtA_0072.wav|Bet, kur vien iespējams, drīzāk liktu viņu skološanai šķēršļus ceļā, citādi mēs tik izaudzināsim paši sev vēl nelaimi: pelēkais zemnieciņš mūs nomāks, mūs uzvarēs.
OZvyJYz6qtA_0074.wav|Vecais Tēzens nezināja acumirklī, ko atteikt, jo viņš labi nesaprata, vai vērgalnieks patiesi tikai joko vai runā nopietni, bet Nodegu Mirmahs.
OZvyJYz6qtA_0076.wav|Kam kādu laiku piederēja Nodegu muiža, viņš gan bija miris jau Krimas kara beigās, bet romānā autors liek tam dzīvot dažus gadus ilgāk.
OZvyJYz6qtA_0077.wav|Lai šī gaišā, simpātiskā persona varētu izteikt savus ieskatus, kas atrodas stiprā kontrastā ar toreizējās muižniecības lielum lielās daļas ieskatiem.
OZvyJYz6qtA_0078.wav|Tātad Nodegu Mirmahs, kas kā arvienu, tā arī šoreiz bija vērgalniekam atbraucis līdz, piebilda gudri un ar īstu vēsturnieka mierīgumu.
OZvyJYz6qtA_0079.wav|Mīļais Bēr, kam jānotiek, tas notiks.
OZvyJYz6qtA_0080.wav|Vēstures gaitu atsevišķi ikdienišķi cilvēki, kādi mēs esam, nevaram ne aizkavēt, ne grozīt.
OZvyJYz6qtA_0081.wav|Darbodamies ar mūsu dzimtenes vēstures pētīšanu, esmu daudz dabūjis pārliecināties, ka latvieši ir apdāvināta un varonīga tauta.
OZvyJYz6qtA_0082.wav|Nemaz viņa arī nav bijusi senatnē tik tumša un mežonīga, kā to tagad dažs apstākļu nepazinējs spriež un domā.
OZvyJYz6qtA_0083.wav|Viņai bijusi pat sava labi izkopta kultūra un reliģija.
OZvyJYz6qtA_0084.wav|Piemēram, Abava bijusi kuršiem svēta upe.
OZvyJYz6qtA_0085.wav|Bet tauta, kas meklējusi un atradusi sev svētumus un pratusi pati radīt sev garīgu pasauli, nav nekādā ziņā skaitāma ne pie mežonīgām, ne barbariskām.
OZvyJYz6qtA_0086.wav|Arī tagadējā dzīvē lai tik skatāmies vaļējām acīm un ar prātu bez aizsprieduma, tad bieži redzēsim, ka mūsu zemnieki ir vismaz tikpat apdāvināti kā mēs.
OZvyJYz6qtA_0087.wav|Vērgalnieks, zinādams pretim runāšanu mācītam vīram, par kādu bija pazīstams nodedznieks, velti tālāk nestrīdējās ar to, bet lūdza niedolnieku aizsūtīt pakaļ sakšos braucējam zēnam, teikdams gribam ar to parunāt.
OZvyJYz6qtA_0088.wav|Kad Jukums atnāca, viņš, izvaicājis to par veiksmīgo braucienu, iedeva tam vēl desmit rubļu.
OZvyJYz6qtA_0089.wav|To dabūja zināt visa muižas saime, un visi nu daudzināja Jostiņu Jukumu par bagātnieku, kam bija vienam pašam trīsdesmit rubļu skaidras naudas.
OZvyJYz6qtA_0090.wav|Tas bija tāds kapitāls, kāds citiem kalpu cilvēkiem nebija par visiem kopā.
OZvyJYz6qtA_0091.wav|Arī saimniekiem nebija tāda krājuma.
OZvyJYz6qtA_0092.wav|Daži sprieda un gudroja, ko Jukumam ar tādu naudu iesākt.
OZvyJYz6qtA_0093.wav|Arī Ieva, kas bija iesaukusi zēnu kuknē un lika dot tam pusdienu, ievaicājās, ko viņš domājot nu iesākt ar savu naudiņu.
OZvyJYz6qtA_0094.wav|To es tev, saimniec, gribēju prasīt, iesaucās Jukums.
OZvyJYz6qtA_0095.wav|Es domāju iet pilsētā un mācīties par bruģeri tās manas domas jau no pagājušā gada.
OZvyJYz6qtA_0096.wav|Bet es nezinu, kur un kā visdrošāk paglabāt naudu, lai taupās, kad kādreiz vajadzēs.
OZvyJYz6qtA_0097.wav|Tagad man tās nevajag.
OZvyJYz6qtA_0098.wav|Zābakus negribi pirkt, vaicāja Ieva.
OZvyJYz6qtA_0100.wav|Gan zābakus dabūšu, kad izmācīšos amatu un sākšu pelnīties.
OZvyJYz6qtA_0101.wav|Savu lielo naudu gribētu taupīt nākotnei, tik nezinu, kam to nodot glabāšanā vai lielkungam vai varbūt tev pašai.
OZvyJYz6qtA_0102.wav|Tev es arī droši ticu viss novads tevi daudzina labu un godīgu.
OZvyJYz6qtA_0103.wav|Nē, Jukum.
OZvyJYz6qtA_0104.wav|Ko tu dosi lielkungam vai man glabāt.
OZvyJYz6qtA_0105.wav|Ir vēl labāka glabāšanas vieta: Liepājā ir tāda krāšanas lāde, kur naudu var nodot drošā glabāšanā un kur par glabāšanu ne vien nav nekas jāmaksā, bet maksās tev vēl klāt: ik no rubļa četras kapeikas gadā.
OZvyJYz6qtA_0106.wav|Kad Ieva bija ieskaidrojusi Jukumam, ka nauda tur ir pilnīgi droša.
OZvyJYz6qtA_0107.wav|Tā ka par tās pazušanu nav ko bēdāt, un ka viņa ar lielkungu arī savu naudu tur glabājot, viņš solījās tai nodot savus trīsdesmit rubļus, teikdams.
OZvyJYz6qtA_0108.wav|Nu Tad, labā saimniec, noliksi tur arī manu naudu, lai glabājas, līdz kādreiz man vajadzēs.
OZvyJYz6qtA_0109.wav|Es pats nezinu, kur un kā to dara.
OZvyJYz6qtA_0110.wav|Ieva solījās palūgt lielkungu, lai tas Jukuma naudu aizsūta Liepājā un nogulda, jo pati viņa arī maz ko zinot, kur un kā to dara.
OZvyJYz6qtA_0111.wav|Savas spalvainās pastalas tu neesi vēl nonēsājis.
OZvyJYz6qtA_0112.wav|Tās tev palikušas dzīvas visā garajā ceļā, ieminējās Ieva, skatīdamās Jukumam uz kājām.
OZvyJYz6qtA_0113.wav|Jā, ko domā, kas mūsu vecajai Zālei par stipru ādu!
OZvyJYz6qtA_0114.wav|Gandrīz veselu gadu esmu gājis ar savām zaļajām spalvenēm.
OZvyJYz6qtA_0115.wav|Apakša gan jau bija padilusi caura, un, līdz pārbraucu mājās, līdz tūliņ bija jālāpa, bet gar malām un uz purniem zaļā spalva vēl skaidri redzama.
OZvyJYz6qtA_0116.wav|Biju dzirdējis jau agrāk sakām, ka ormaņiem maz plīstot zābaki.
OZvyJYz6qtA_0117.wav|Tagad nu varu no paša piedzīvojumiem teikt, ka arī pastalas braucējam plīst daudz mazāk nekā citiem pastalu nēsātājiem: tēvs ar māti gada laikā dabūjuši pataisīt jau otras, bet es ar savām aiziešu vēl Liepājā un droši vien valkāšu līdz rudenim.
OZvyJYz6qtA_0118.wav|Dažs cits tāds jauns puisis, ticis daudzmaz pie naudas, vecās pastalas gan mestu nost un gribētu staigāt vairs tikai zābakos vien.
OZvyJYz6qtA_0119.wav|Abi labi, Jukum, ka tu esi taupīgs un krājīgs tu tiksi dzīvē uz priekšu.
OZvyJYz6qtA_0120.wav|Kā tad, saimniec, vīrietim neklājas būt tādam aplam grozīgam un skrējējam visiem vējiem līdzi.
OZvyJYz6qtA_0121.wav|Tāda mēdz būt tikai viena otra meitene, noteica Jukums, un nu viņš paklusā balsī stāstīja:
OZvyJYz6qtA_0122.wav|Re, ir tāda vagara Jūlīte, pagājušu gadu viņa staļļa puiša kāzās nenāca ar mani dejot, tamdēļ ka man bija spalvainas pastalas kājās.
OZvyJYz6qtA_0123.wav|Bet, ko domā, pagājušu svētdien, kad mūs muiželē bija balle, viņa pati veda mani un divi reiz, lai gan bija kājās tās pašas pastalas, kas pagājušugad kāzās.
OZvyJYz6qtA_0124.wav|Un tu, gāji, nu, ko tad citu darīšu?
OZvyJYz6qtA_0125.wav|Kad ved, jāiet, Jūlīte taču ir skaista skuķe, man viņa labi patīk.
OZvyJYz6qtA_0126.wav|Izvedu tad arī pāra reizes viņu un denkti izsvītināju.
OZvyJYz6qtA_0127.wav|Man tikai brīnums, kā tāds skuķis visā savā prātā tā var pārvērsties: pērngad, kad satiekoties kur devu tai labdienu, nelikās mani ne redzot un, čuknas izcēlusi, kā mēma gāja garām.
OZvyJYz6qtA_0128.wav|Tagad pati nāk man klāt, nosēžas blakus un runājas kā ar lielu pazīstamu, tik lipnīga, ka tīri nevaru saprast, kas noticis.
OZvyJYz6qtA_0129.wav|Tur mātes un meitas gudrība kopā, npteica Ieva tāpat, klusākā balsī.
OZvyJYz6qtA_0130.wav|Kā tā, varu tev teikt, Jukum, lai laime tev smaida: tev grib Jūlīti ieprecināt.
OZvyJYz6qtA_0131.wav|Kā tu to zini un es jau nemaz nedomāju tik drīz vēl precēties: pirms gribu iet pilsētā izmācīties amatu.
OZvyJYz6qtA_0132.wav|Laikam tev nemaz nevajadzēs to darīt: rāsies tev šepat kāds darbs, ja tik vēlēsies.
OZvyJYz6qtA_0133.wav|Kas tas būtu par darbu?
OZvyJYz6qtA_0134.wav|Tevi grib celt mazajā muiželē par vagari.
OZvyJYz6qtA_0135.wav|Tagadējais vagaris, kā jau būsi dzirdējis, uzņēmies kaimiņu novadā mājas un nākoš pavasari aizies tur uz dzīvi.
OZvyJYz6qtA_0136.wav|Mūs vagaris ar vagareni nu nākuši uz domām ielikt tevi mazajā muiželē viņu vietā.
OZvyJYz6qtA_0137.wav|Vagarene jau pa divi reiz man runājusi un lūgusi, lai es to iestāstītu lielkungam.
OZvyJYz6qtA_0138.wav|Mūs vagaris esot gatavs lielkungam iegalvot, ka tu visu protot, kā lauku darbi jāvada, un no pirmā gala viņš tev palīdzēšot darbus ievadīt un pārraudzīt.
OZvyJYz6qtA_0139.wav|Tikai lai es neesot pretī un lai pašķirot tev ceļu; tava māte esot viņiem no radu puses, un tamdēļ viņi gribot par radu bērnu gādāt.
OZvyJYz6qtA_0140.wav|Bet es vagarenei neko vēl neapsolīju, gribēdama iepriekš dzirdēt, ko tu pats domā.
OZvyJYz6qtA_0141.wav|Ak tad tālab Jūlīte tagad tāda kā apvennēta, pavisam citāda, nekā bija pērn.
OZvyJYz6qtA_0142.wav|Pret mani arī Jūlīte tagad varen laipna.
OZvyJYz6qtA_0143.wav|Gandrīz katru dienu uznāk pie manis parunāties, nes man puķes no sava dārziņa un rāda, kādus rokteņus megžģinot un kādus pirkstaiņus adot.
OZvyJYz6qtA_0144.wav|Tie laikam visi tev domāti.
OZvyJYz6qtA_0145.wav|Bet es tos nevalkāšu, vismaz tik drīz ne, noteica Jukums, brītiņu klusējis, kā sevī ko pārdomādams.
OZvyJYz6qtA_0146.wav|Vagara vieta ir laba vieta, un Jūlīte ir daiļa meitene, tas viss taisnība.
OZvyJYz6qtA_0148.wav|Izmācīšos amatu, kā to jau esmu nodomājis, un, ja tad Jūlīte būs vēl dabūjama, nākšu un precēšu viņu nost.
OZvyJYz6qtA_0149.wav|Tāda tava apņemšanās būs vagarim un vagarenei liela vilšanās.
OZvyJYz6qtA_0150.wav|Dabūt par znotu jaunu vagari un vēl tādu, kam savs labs krājums, tā nav vis nieka lieta, ik dienas tāda laimīte nav ķerama.
OZvyJYz6qtA_0151.wav|Ir nabaga Jūlītei nāksies nu dažu asaru notecināt tavas neparastās apņemšanās dēļ.
OZvyJYz6qtA_0152.wav|Lai tecina, lai.
OZvyJYz6qtA_0153.wav|Meitenēm asaras tek lēti un viegli; bet tā ir tāda prece, par ko žīds nekā nemaksā.
OZvyJYz6qtA_0154.wav|Ja būs krietna un nopietna meitene un mani gaidīs, tad jau mēs pēc pāra gadiem atkal satiksimies.
OZvyJYz6qtA_0155.wav|Te viņu sarunu pārtrauca istabene, atsteigdamās un ziņodama:
OZvyJYz6qtA_0157.wav|Svešie kungi brauks projām un grib nojums atvadīties.
OZvyJYz6qtA_0158.wav|Niedolu muižā, kamēr Tēzena kundze bija mirusi un kamēr vecais Tēzens dzīvoja ar mīļākām, citi kungi ar savām ģimenēm nebrauca vairs viesos.
OZvyJYz6qtA_0159.wav|Kaimiņi vai draugi, viņu apmeklēdami, ieradās tik vieni paši, kundzes vai meitas nekad neņemdami līdz.
OZvyJYz6qtA_0160.wav|Vispār muižnieku kārtas sievietes Niedolu muižā nekad vairs nerādījās.
OZvyJYz6qtA_0161.wav|Turpretim kungi paši, nelikdamies par niedolnieka sakariem ar sievietēm nekā zinis, labprāt apciemoja omulīgo veci, kas bija ne vien patīkams uzdzīvotājs, kura muižas pagrabos aizvien atradās bagāti krājumi labāko vīnu.
OZvyJYz6qtA_0162.wav|Bet kam allaž bija, kā saka, arī stipra kabata, tā ka vajadzības gadījumā to brangi varēja aizpumpēt.
OZvyJYz6qtA_0163.wav|Pēdējos gados tiem viņa paziņām, kas pabiežāki ciemojās Niedolu muižā un labi pazina vecā Tēzena tuvīnos sakarus ar Ievu.
OZvyJYz6qtA_0164.wav|Bija nodibinājies paradums, ka tie atbraukdami apsveicinājās arī ar saimnieci, tiklīdz to kur ieraudzīja, bet, braucot projām, katru reizi to kārtīgi uzmeklēja, lai varētu pateikties par laipno uzņemšanu, jo zināja to labi patīkam pašam namatēvam.
OZvyJYz6qtA_0165.wav|Ieva, būdama gudra sieviete, sevī vēroja, ka svešie kungi savā starpā viņu gan laikam aprunā.
OZvyJYz6qtA_0166.wav|Jo kā lai tie varētu viņu cienīt, kad viņa ir neskolota sieviete, zemnieku meita un nelaulāta dzīvo kā laulāta sieva, pie tam vēl ar vecu vīru un ne savas kārtas cilvēku!
OZvyJYz6qtA_0167.wav|Tā viņa sevī vēroja.
OZvyJYz6qtA_0168.wav|Tomēr atklāti pret svešajiem kungiem bija jāizturas tikpat laipni, kā tie izturējās pret viņu.
OZvyJYz6qtA_0169.wav|Visi tie viņai arvien sniedza roku, dažs tikai pateikdamies, bet cits arī vēl šo to parunādamies.
OZvyJYz6qtA_0170.wav|Lai it kā ilgāk varētu paturēt viņas roku sev plaukstā un jo dziļāk ieskatīties viņas skaistajā sejā un burvīgajās acīs, pie kam viens otrs dažreiz it kā aizmirsdamies pievilka viņas roku sev pie lūpām un uzspieda uz tās skūpstu.
OZvyJYz6qtA_0171.wav|Pasacījusi kalponei, ka viņa tūliņ ies, Ieva, sniegdama Jukumam roku, teica:
OZvyJYz6qtA_0173.wav|Vēlu tev visu labu un nešaubos, ka tu dzīvē iesi uz priekšu.
OZvyJYz6qtA_0174.wav|Bet, ja tev kādreiz vajag padoma vai palīdzības, tad griezies pie manis.
OZvyJYz6qtA_0175.wav|Jukums, saspiedis un pakratījis roku, nelaida to tūliņ vaļā, bet bailīgi un kā kautrēdamies cēla to sev pie mutes un to noskūpstīja.
OZvyJYz6qtA_0176.wav|Viņai šis jauneklis tā patika, ka nerāva vis roku atpakaļ, bet pasniedza ir otru, un arī to viņš noskūpstīja.
keLjSzBxjxo_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
keLjSzBxjxo_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
keLjSzBxjxo_0003.wav|Ceturtā grāmata, pirmā nodaļa.
keLjSzBxjxo_0004.wav|Kālab žīdi valda pasauli, un vai latvieši ir apdāvināta tauta?
keLjSzBxjxo_0005.wav|Kopš Meldru skolotājs, nolēmis atstāt savu vietu un rīkodamies uz aiziešanu, tikai reti kad vairs pienāca Niedolu muižā.
keLjSzBxjxo_0006.wav|Un avīzes neatnesa, vecā pavārene atradās lielā nezināšanā, kā stāv ar mieru un kariem.
keLjSzBxjxo_0007.wav|Izcelsies kur kādi jauni kari vai turpināsies joprojām miera laiki, kādi pēc Krimas kara nobeigšanās pastāvēja nu jau pāris gadu.
keLjSzBxjxo_0008.wav|Ieva, bieži dzirdēdama pavāreni taujājam ir muižā iebraukušus preču žīdus, ir ienākušus ubagus, ir citus svešus cilvēkus, kā stāvot ar kariem.
keLjSzBxjxo_0009.wav|Un redzēdama ziņkārīgo veču visai norūpējušos un noraizējušos, nedabūjot nekādas skaidras ziņas.
keLjSzBxjxo_0010.wav|Bija griezusies pie lielkunga ar lūgumu, vai nevarētu viņš apgādāt avīzi arī muižai, lai tad varētu apmierināt pavārenes ziņkārību.
keLjSzBxjxo_0011.wav|Jo tā, saklausījusies pa kara gadiem visādas ziņas par briesmīgu kaušanos uz jūras un sauszemes, negribot nu gandrīz cita nekā vairs zināt un runāt kā tik par kariem un kaušanos, par zaldātiem un ģenerāļiem.
keLjSzBxjxo_0012.wav|Vecais Tēzens, dabūdams zināt, cik ļoti pavārene gantējas par notikumiem ne vien pašu novadā, bet arī plašā pasaulē, aizrakstīja Jelgavā, lai sūta viņa muižai latvisku avīzi.
keLjSzBxjxo_0013.wav|Tā nu ik nedēļas pienāca muižā neliela lapiņa, kuru tad Ievai vajadzēja lasīt pavārenei priekšā.
keLjSzBxjxo_0014.wav|Ne pavārene pati, ne arī kalpones nevarēja no avīzes neko izlasīt labi, ja viņas prata kaut ko lasīt dziesmu un lūgšanas grāmatā, kur bija redzami pa lielai daļai tikai bieži dzirdēti, jau pazīstami vārdi.
keLjSzBxjxo_0015.wav|Tā kā bez pavārenes arī citi kalna ļaudis gribēja dzirdēt, ko avīzes vēsta, tad Ieva lasīšanu ierīkoja tādos brīžos, kad vajadzīgie darbi bija padarīti un visa kalna saime varēja kādu garāku vai īsāku lomiņu būt mierā.
keLjSzBxjxo_0016.wav|Sapulcējās tad vai nu laužu ēdamā istabā, vai turpat kuknē, vai arī vasaru jaukā iaikā durvju priekšā zem kuplās liepas.
keLjSzBxjxo_0017.wav|Ieva, paņēmusi avīzi, nosēdās savu klausītāju vidū uz sola un tad lasīja tiem priekšā jaunās ziņas par notikumiem, kas bija notikuši jau priekš kādām nedēļām vai vēl senāk, bet kas šinī klusā, vientuļā malienas muižā tomēr bija vēl arvienu jauni.
keLjSzBxjxo_0018.wav|Kad svētdienā pēc Jēkaupenes Ieva pārnāca no baznīcas, viņa atrada izdevīgu brīdi lasīt ļaudīm priekšā šodien saņemto avīzi.
keLjSzBxjxo_0019.wav|Vakar bija atbraukuši pie vecā Tēzena viesos Vērgales un Striķu Bēri, šodien bija atnācis arī Priedola kungs, un nu visi četri rāvās ar kāršu spēli.
keLjSzBxjxo_0020.wav|Brokasti bija jau paturējuši, pusdienas gatavošanai bija vēl laika diezgan, un tātad viņa nu varēja it mierīgi lasīt avīzi.
keLjSzBxjxo_0021.wav|Mīļā saimniecīt, vai par kariem arī dabūsim šoreiz ko dzirdēt?...
keLjSzBxjxo_0022.wav|Ievai nosēžoties, pirmā ievaicājās pavārene.
keLjSzBxjxo_0023.wav|Es jau gaidu nedēļu pēc nedēļas, vai nebūs sākuši kādi sveši ķeizari vai nu ar mūsējo, vai paši savā starpā kauties varbūt to pašu dažādu ticību dēļ vai kādu sieviešu labad?
keLjSzBxjxo_0024.wav|Nē, mīļā pavārene, nav arī šīsnedēļas avīzē nevienas ziņas par kariem.
keLjSzBxjxo_0025.wav|Es avīzi pārskatīju jau no viena gala līdz otram.
keLjSzBxjxo_0026.wav|Ak Dievs...
keLjSzBxjxo_0027.wav|smagi nopūzdamās, bēdīgi izsaucās pavārene.
keLjSzBxjxo_0028.wav|Bet te ir cits kāds brangs raksts...
keLjSzBxjxo_0029.wav|pavāreni mierinādama un priecinādama, teica Ieva.
keLjSzBxjxo_0030.wav|Tanī brīnum laba lasīšana par žīdu baņķieriem Rotšildiem: kā tie tikuši pie tādas milzu bagātības.
keLjSzBxjxo_0031.wav|Ak, to es nemaz nevēlos dzirdēt: nei es pie tādas bagātības kādreiz tapšu, nei man arī tāda vairs vajadzīga man visi bērni miruši...
keLjSzBxjxo_0032.wav|tā atkal pavārene.
keLjSzBxjxo_0033.wav|Nē, nē, par žīdu bagātniekiem vajag gan ko dabūt dzirdēt...
keLjSzBxjxo_0034.wav|iesaucās namiķis.
keLjSzBxjxo_0036.wav|Nu, no mūsu ļaudīm gan neviens par tādu netaps.
keLjSzBxjxo_0037.wav|Bet, rau, varbūt siļķu Judelis var par tādu tapt...
keLjSzBxjxo_0038.wav|smējās kučieris, rādīdams uz žīdu, kas patlaban bija arī tur pienācis.
keLjSzBxjxo_0041.wav|laipni un mīlīgi, kā lūgšus lūgdamies, teica žīds, uzlikdams roku sev uz sirds.
keLjSzBxjxo_0042.wav|Āre, Judeli, še sēdi...
keLjSzBxjxo_0043.wav|bilda dārza meita, pasniegdama žīdam kraģi.
keLjSzBxjxo_0044.wav|Judeli, par kariem ir kas dzirdams vai nē?...
keLjSzBxjxo_0045.wav|meitu pārtraukdama, steidzīgi ievaicājās pavārene.
keLjSzBxjxo_0047.wav|ar roku atmezdams, atteica žīds, un Ieva, iestājoties vispārējam klusumam, lasīja:
keLjSzBxjxo_0049.wav|Trakuļi sacēlās kājās, nokāve ķēniņu un viņa piederīgus, netaupīja arī augstus un bagātus kungus, un asinis plūda vietu vietām.
keLjSzBxjxo_0050.wav|Dumpinieki nevarēja norimt.
keLjSzBxjxo_0051.wav|Savas zemes bagātību un svētību izpostījuši, tie dēvēs uz Vāczemes pusi, gribēdami arī še savus briesmu darbus strādāt.
keLjSzBxjxo_0052.wav|Vācu valdnieķeļi, kam tikai mazi zemes gabali un arī mazs karaspēks, trīcēja un drebēja, neuzdrīkstēdamies pretī turēties.
keLjSzBxjxo_0053.wav|Kas vien varēja, spruke projām un raudzīja kā zinādami savu naudu un mantu no ienaidnieku nagiem paglābt.
keLjSzBxjxo_0054.wav|Tā darīja arī Esenes-Kaseles landgravs.
keLjSzBxjxo_0055.wav|Viņš savus naudas miljonus un dārgus dimanta akmeņus uz Prankpurtes pilsatu aizvede, kur toreiz dzīvoja kāds panīcis baņķierelis no žīdu kārtas, vārdā Meiers Rotšilds.
keLjSzBxjxo_0056.wav|Landgravs to pazine kā ļoti taisnu un uzticamu žīdu.
keLjSzBxjxo_0057.wav|Tam viņš tagad nodeve glabāšanā savu naudu un dārgos akmeņus.
keLjSzBxjxo_0058.wav|Rotšilds gan negribēja jemt, jo arī te varēja spranči atnākt un visu pajemt.
keLjSzBxjxo_0059.wav|Bet tas neko nelīdzēja žīdam bija jājem, vai grib vai ne.
keLjSzBxjxo_0061.wav|Bet žīds ir un paliek žīds.
keLjSzBxjxo_0062.wav|Tas zin sīksti dzīvot un krāt grasi pie graša.
keLjSzBxjxo_0063.wav|Tāpat darīja arī Rotšilds.
keLjSzBxjxo_0064.wav|Tikko spranči aizgāje, viņš uzsāke atkal savu baņķiera amatu, un īsā laikā tam laimējās ar taisnu un godīgu naudas andeli ne vien bagātību, bet arī jo lielu uzticību iemantot.
keLjSzBxjxo_0065.wav|Rotšildu drīz visi turēja par vislabāko un visbagātāko Prankpurtes baņķieri.
keLjSzBxjxo_0066.wav|Pēc nobeigtiem kariem Esenes-Kaseles landgravs, kas bija aizbēdzis svešās zemēs, pāmāce arī atpakaļ savā valstelē.
keLjSzBxjxo_0067.wav|Dabūjis dzirdēt, ka spranči Rotšilda namu izpostījuši, viņš savā prātā domāja, ka arī viņa nauda un dārgie akmeņi būs nu pagalam, jo, laupīdami žīda mantu, viņa mantu spranču dumpinieki tiešām nebūs taupījuši.
keLjSzBxjxo_0068.wav|Kādu dienu landgravs tomēr nojāje pie Rotšilda, gribēdams padzirdēt, kā īsti viņa manta aizgājuse postā; bez tam arī gribēja drusciņ naudas patapināt no žīda.
keLjSzBxjxo_0069.wav|Nonācis pie žīda, landgravs teice: Paldies Dievam, nu gan ir miers, bet mums tas maksāja diezgan dārgi.
keLjSzBxjxo_0070.wav|Es tagad esmu tikpat nabags kā citkārt Ijabs, kad tam viss aizgāje postā.
keLjSzBxjxo_0071.wav|Jūs, vai jūs esat nabags, to it nebūt neticu, tā atkal žīds.
keLjSzBxjxo_0072.wav|Kā nu ne, vai tad spranči nav pajēmuši ir manu, ir arī tavu krājumu?
keLjSzBxjxo_0073.wav|Atnācu tagad pie tevis lūgties, lai tu, ja vien vari, aizdotu man kādu mazumiņu naudas.
keLjSzBxjxo_0074.wav|Jums it nebūt nevajaga tapināt no manim naudu.
keLjSzBxjxo_0075.wav|Tā nauda, ko iedevāt man glabāt, ir it visa vēl manās rokās, tavu brīnumu, vai tad spranči tēvi neaplaupīja?
keLjSzBxjxo_0076.wav|Manu naudu tie gan it visu pajēma, bet jūsu naudu tie nevarēja atrast, lai gan smalki ošņāja un ar zvērīgām acīm kāri pārmeklēja visas malas.
keLjSzBxjxo_0077.wav|Kastes ar jūsu naudu un dimantiem biju tā noglabājis, ka tie nevarēja atrast.
keLjSzBxjxo_0078.wav|Vai tas patiesi varētu būt?
keLjSzBxjxo_0080.wav|Tā ir, un nu jau deviņi gadi ar jūsu naudu pelnos, laizdams pie godīgiem cilvēkiem to apgrozībā un jemdams mērenus procentus, lai cik necik varētu atpelnīt savu zaudēto mantu.
keLjSzBxjxo_0081.wav|Paldies Dievam, pelnoties ar jūsu naudu, man līdz šim gājis pārlieku labi.
keLjSzBxjxo_0082.wav|Tagad spēju jūsu naudu atdot visu, līdz ar interesēm.
keLjSzBxjxo_0083.wav|Lielkungam, to dzirdot, prieka asaras nobira pār vaigiem.
keLjSzBxjxo_0084.wav|Satvēris žīda roku, lielskungs sacīja: Mīļais Meijer Rotšild, tu tiešām esi visuzticīgākais žīds, kādu līdz šim pazīstu.
keLjSzBxjxo_0085.wav|Paturi joprojām manu naudu pie sevis, lai tā palīdz tevim andelēties un nes mums abiem augļus.
keLjSzBxjxo_0086.wav|Es savai tiesai vairāk negribu kā tikai divi procenti, un mana nauda var palikt pie tevis divpadsmit gadus; tikai dimantus un citus dārgos akmeņus jemšu tūliņ pie sevis.
keLjSzBxjxo_0087.wav|Zināms, Rotšilds ar laiku palika nu par bagātu vīru; viņa kapitāli vairodamies vairojās, un viņam piederēja jau daudz miljonu naudas.
keLjSzBxjxo_0088.wav|Citi žīdi, dabūdami to zināt, cerēja nu no Rotšilda lielas lietas.
keLjSzBxjxo_0089.wav|Viņi pat stipri ticēja, ka šis nu būšot vecā derībā apsolītais Mesija jeb žīdu tautas Pestītājs, kas pa visu pasauli izklīdušos žīdus sapulcināšot kopā viņu vecajā tēvišķē.
keLjSzBxjxo_0090.wav|Jau atnāce no Palestīnas žīdu sūtītie un gauži lūdze visu turienes žīdu vārdā, lai Rotšilds nākot uz Jeruzalemi, uzceļot tur Dāvida valdīšanas krēslu un paliekot par jūdu ķēniņu, kāds tiem jau senos laikos bijis.
keLjSzBxjxo_0091.wav|Bet vecā, gudrā vīra galviņa tiem atbildēja: Labāk esmu viena ķēniņa žīds nekā visu žīdu ķēniņš.
keLjSzBxjxo_0092.wav|Tūkstoš astoņsimt divpadsmitajā gadā vecais Meiers Rotšilds nomira.
keLjSzBxjxo_0093.wav|Priekš nāves sasaucis savus piecus dēlus kopā, tos svētīja un jo cieti tiem piekodināja trīs lietas.
keLjSzBxjxo_0094.wav|Pirmkārt, lai nekad neatstājot savu tēvtēvu ticību.
keLjSzBxjxo_0095.wav|Otrkārt, lai nemūžam neturot savā starpā naidu.
keLjSzBxjxo_0096.wav|Un treškārt lai neko nedarot, pirms to neesot paši savā starpā labi apsprieduši.
keLjSzBxjxo_0097.wav|Dēlus tā pamācījis, mirējs vēl piebilda: Kad šīs trīs lietas piepildīsit, tad paliksit visbagātākie cilvēki pasaulē un visas pasaules valstis jums piederēs.
keLjSzBxjxo_0098.wav|Kad tūkstoš astoņsimt picpadsmitajā gadā Vīnes pilsētā sanāca no visām Eiropas valstīm valdnieki un viņu vietnieki uz kongresu.
keLjSzBxjxo_0099.wav|Tad Esenes Kaseles landgravs nevarēja ķeizariem un ķēniņiem diezgan izslavēt Frankfurtes nelaiķa žīda taisnu goda prātu un ieteice tiem tapināt naudu tikai no viņa dēliem.
keLjSzBxjxo_0100.wav|Tātad rādās, ka nelaiķis Meiers Rotšilds, sludinādams saviem pieciem dēliem tādu lielu nākotni, būs spriedis pareizi, jo visiem pieciem brāļiem bija tik daudz zelta naudas, ka būtu jau toreiz vajadzējis piecdesmit zirgu, kas to spētu pavilkt.
keLjSzBxjxo_0101.wav|Bet Rotšildu bagātības auga un vairojās ar katru gadu no auguma augumā, tā ka var teikt: viņiem pieder patiesībā jau tagad visa pasaule, un nav paredzams, ka tas varētu kādreiz būt citādi...
keLjSzBxjxo_0102.wav|Kad Ieva bija beigusi lasīt, pavārene pieceldamās izsaucās:
keLjSzBxjxo_0103.wav|Ak tad žīdi tālab valda pasauli, ka viņiem gandrīz visas pasaules nauda rokās!
keLjSzBxjxo_0104.wav|Bet viņi tad arī ir tie īstie vainīgie, kālab nekur vairs nav karu: viņi nedod ķeizariem un ķēniņiem naudu, un tie bez naudas nevar karot.
keLjSzBxjxo_0105.wav|Judeli, tu dzirdi, kādi tavi tautasbrāļi Rotšildi ira!
keLjSzBxjxo_0107.wav|Dziļi atņemdams elpu, uzlicis kreiso roku sev uz sirds labajā rokā viņam bija pātaga un pavērsis acis uz augšu, it kā raudzīdamies debesīs, aizgrābts sacīja Judelis.
keLjSzBxjxo_0113.wav|Nosvētī savus bagātos tautasbrāļus tā, ka neviena čigānu mātīte labāk to nevarētu...
keLjSzBxjxo_0114.wav|smiedamies runāja namiķis.
keLjSzBxjxo_0115.wav|Vai tu, Judel, vadādams siļķes pa sētām un sievas krāpdams, nedomā ar laiku palikt mūsu zemē par tādu pat žīdu baņķieri, kādi Rotšildi ir jau citās zemēs?
keLjSzBxjxo_0117.wav|It sapīcis atteica Judelis, pagriezdamies uz namiķa pusi un iesānis nospļaudamies.
keLjSzBxjxo_0125.wav|Judelis iegāja kuknē, kur izlūdza saimniecei gabalu maizes un picku sviesta sev pusdienas tiesai.
keLjSzBxjxo_0126.wav|Paturējis pusdienu, viņš devās atkal ārā, gribēdams iet pie kalpu sievām piedāvāt tām siļķes par lētu cenu un sālimu par velti.
keLjSzBxjxo_0127.wav|Priekšnamā viņš manīja sevi pavelkam pie svārku piedurknes.
keLjSzBxjxo_0128.wav|Paskatījies iepakaļ, redzēja, ka pavārene viņu apturējusi.
keLjSzBxjxo_0130.wav|viņš vaicāja, palikdams stāvot un skatīdamies pavārenei acīs.
keLjSzBxjxo_0132.wav|Viņa čukstēja, to neviens nedrīkst dzirdēt, ko es tev tagad teikšu...
keLjSzBxjxo_0133.wav|Un, pieliekusies žīdam jo tuvu pie auss, viņa čukstēja.
keLjSzBxjxo_0134.wav|Ja tu, Judeli, vari saviem bagātajiem tautasbrāļiem, tiem īstiem pasaules valdniekiem Rotšildiem, laist ziņu, lai viņi tapina ķeizariem naudu, ka tie var sākt jaunus karus.
keLjSzBxjxo_0135.wav|Tad tu vari būt drošs, ka uz nākošām žīdu Lieldienām dabūsi lielu un labu tītaru.
keLjSzBxjxo_0138.wav|Vēlēs, vēlēs, kad es teikšu, viņa vēlēs.
keLjSzBxjxo_0139.wav|Tik gādā tu, ka izceļas kari, tad tītars būs rokā.
keLjSzBxjxo_0141.wav|Judeli, Judeli, vai tu neapsoli par daudz?
keLjSzBxjxo_0142.wav|Tad tu pats celsi karu?
keLjSzBxjxo_0143.wav|Vai tu varēsi, vai tu to mācēsi?
keLjSzBxjxo_0148.wav|Nu, Judeli, lai tad tā paliek, kā runāts.
keLjSzBxjxo_0149.wav|Būsim abi vīrs un vārds.
keLjSzBxjxo_0151.wav|Ak, kas ta nu atkal būs par stāstīšanu, lasīšanu un klausīšanos!...
keLjSzBxjxo_0152.wav|apspiestā balsī runādama, priecājās pavārene.
keLjSzBxjxo_0153.wav|Kārtis labu cēlienu saspēlējušies, kungi iedomājās iet pastaigāties paelpot āra gaisu un uzmest acis kviešu laukam, jo vērgalnieks, kas nesen bijis Liepājā, teicās dabūjis no labības tirgotājiem zināt, ka šogad kviešiem būšot labas cenas.
keLjSzBxjxo_0154.wav|Ejot pār muižas pagalmu, striķinieks ievaicājās niedolniekam:
keLjSzBxjxo_0155.wav|Saki, mīļais Tēzen, ko tavi ļaudis dara tur kuknes priekšā zem kuplās liepas?
keLjSzBxjxo_0156.wav|Sasēdušies visi uz soliem, un viena sieviete tura papīra lapu rokā.
keLjSzBxjxo_0157.wav|Vai tā tiem citiem tur ko rāda?
keLjSzBxjxo_0158.wav|Kādas bildes?
keLjSzBxjxo_0159.wav|Priedola kungs atvadījies aizgāja savā muižā bet niedolnieks teica, nē, mīļo ciemiņ.
keLjSzBxjxo_0160.wav|Tur lasa avīzi, latvisku avīzi.
keLjSzBxjxo_0161.wav|Mana saimniece tā lasītāja, un citi visi klausās.
keLjSzBxjxo_0163.wav|Un ko latviešu avīze var viņiem vēstīt?
keLjSzBxjxo_0165.wav|Es tev ieteiktu arī tavā muižā turēt ļaudīm avīzi.
keLjSzBxjxo_0166.wav|Kas labāk māk, lai lasa; citi var klausīties.
keLjSzBxjxo_0167.wav|Domāju, ka striķinieki būs tādi pat čakli lasītāji un vērīgi klausītāji kā mani niedolnieki.
keLjSzBxjxo_0168.wav|Latvieši ir vispār ļoti apdāvināta tauta.
keLjSzBxjxo_0169.wav|Iedomājies tik: mana pavārene, jau vecīga sieviete, kas pati lasīt nemāk gandrīz nemaz, no citu lasīšanas vien pa kara laikiem tā ieklausījusies kara ziņās, ka visus lielākos ģenerāļus un karavadoņus zin saukt vārdā.
keLjSzBxjxo_0170.wav|Sevišķi Todlebens viņai tagad pastāvīgi esot galvā un mēles galā.
keLjSzBxjxo_0171.wav|Vārdu sakot, tanī tīri samīlējusies un gaidot tikai jaunus karus, lai viņas iemīlētais varonis varētu atkal jo labi izkauties un gūt jaunu slavu.
keLjSzBxjxo_0173.wav|Saimniece sūdzas, viņai esot tīrais negals ar kara cienītāju un karavadoņos samīlējušos pavāreni: pastāvīgi gaidot jaunus karus un kara ziņas, bet nevarot sagaidīt.
keLjSzBxjxo_0174.wav|Tagad viņai esot arī lielas rūpes, vai tik princis Napoleons, kas patlaban nācis pie valdības stūres Francijā, būšot tikpat varens karavadonis kā pirmais Napoleons.
keLjSzBxjxo_0176.wav|Pati būtu raidāma karā...
keLjSzBxjxo_0177.wav|noteica striķinieks.
keLjSzBxjxo_0178.wav|Bet Vērgales Bērs sacīja:
keLjSzBxjxo_0179.wav|Tu, mīļo Tēzen, liecies būt liels Merķeļa domubiedrs.
keLjSzBxjxo_0180.wav|Tas savā laikā ņēmās rakstos un runās paust un iepotēt vāciešiem tādas pārspīlētas domas, it kā mūsu zemnieki būtu kādas citkārtējas sevišķas varoņu cilts pēcnācēji, kuriem mūsu sentēvi atņēmuši viņu diervišķību un varonību, nospiezdami tos vergu un kalpotāju kārtā.
keLjSzBxjxo_0181.wav|Daudzi no liberālākās muižniecības tiklab Vidzemē, kā Kurzemē arī pieņēmuši šādu viltotu vēstures mācību, sākuši nu skatīties uz mūsu zemniekiem kā uz tādiem, kam notikusi diez kāda netaisnība, kuru mums nu visiem spēkiem esot jācenšas izlabot.
keLjSzBxjxo_0182.wav|Bet es neesmu ne doktora Merķeļa sludinātās mācības cienītājs, nedz arī varu mūsu zemniekos ieraudzīt kādus brīnuma radījumus, kuriem mums nu visā steigā jāceļ skolas un visādi citādi par tiem jārūpējas.
keLjSzBxjxo_0183.wav|Doktors Merķelis, superintendants Zontāgs un visi citi viņu domubiedri par varu gribēja, lai latviešu un igauņu zemniekus atlaiž brīvus.
keLjSzBxjxo_0184.wav|Tas nu noticis jau priekš kādiem četrdesmit gadiem, un ar to pietiek!
keLjSzBxjxo_0185.wav|Kas vēl tālāk sajūsminās par doktora Merķeļa idejām un cerē un cenšas latviešus padarīt par diez kādiem brīnumu putniem, tos ir pārņēmis it vienkārši sauktais teļa entuziasms.
keLjSzBxjxo_0186.wav|Nu, mīļais Bēr.
keLjSzBxjxo_0187.wav|Tā nu nevarētu spriest par visiem tiem liberālajiem muižniekiem, kas vairāk vai mazāk rūpējas par zemnieku tālāko labklājību.
keLjSzBxjxo_0188.wav|Ceļ tiem skolas, grib gādāt tiem prāta un gara gaismas iegūšanu.
keLjSzBxjxo_0189.wav|Un reizē grib uzlabot un nodrošināt viņu laicīgās dzīves labklājību, atdot tiem viņu mājas patstāvīgā, drošā lietošanā pret mērenu nomu vai arī pārdot par dzimtu.
keLjSzBxjxo_0190.wav|Kāda ideja pēdējos gados sākusi klīst dažu liberālāko muižnieku starpā.
keLjSzBxjxo_0191.wav|Ir, mīļais draugs, daži kungi mūsu aprindās, kas par visas savas dzīves īsto mērķi sprauduši mūsu zemnieku likteņa pamatīgu uzlabošanu, ievedot vajadzīgās reformas pēc Vakareiropas parauga.
keLjSzBxjxo_0192.wav|Kur tādi muižnieki ir?
keLjSzBxjxo_0193.wav|Vispirms kārtā Rūjienas Felkerzams.
keLjSzBxjxo_0194.wav|Par agru, daudz par agru aizgāja šis teicamais vīrs, šis mūsu zemes lielākais reformators, bet tomēr ceļu parādīja, pa kuru mums iet.
keLjSzBxjxo_0196.wav|Un kas viņam no tam tika?
keLjSzBxjxo_0197.wav|Guberņas maršala amatā viņu pa otrreiz neievēlēja, un ko viņš no zemniekiem ieguva?
keLjSzBxjxo_0198.wav|Taisnība, par Vidzemes muižnieku vecāko viņu vairs neievēlēja: landtāga majoritāte nosvērās nevis uz liberālā Hamilkara Felkerzama, bet uz konservatīvā Akseļa Nolkena pusi.
keLjSzBxjxo_0199.wav|Bet kas par to.
keLjSzBxjxo_0200.wav|Jaunu strāvu viņš bija ierāvis.
keLjSzBxjxo_0201.wav|Ko viņš ieguva no zemniekiem, tu vaicā.
keLjSzBxjxo_0202.wav|Man gadījās būt Rīgā, kad Felkerzams bija miris un kad notika viņa apbedīšana.
keLjSzBxjxo_0203.wav|Jēkaba baznīcā, kur bija pulcējusies Vidzemes bruņniecība un guberņas augstākā administrācija ar ģenerālgubernatoru priekšgalā.
keLjSzBxjxo_0204.wav|Pavadīt pēdējā gaitā šo cēlāko no visiem tagadnes bruņiniekiem, šo drošsirdīgāko liberālisma karoga nesēju.
keLjSzBxjxo_0205.wav|Gluži negaidot ierādās arī divpadsmit zemnieki Rūjienas pagasta saimnieki, kas, dabūjuši vēsti par Felkerzama nāvi, bija steigšus devušies pa tālo zemes ceļu sliktā pavasara laikā, lai atnestu savu pēdējo sveicienu.
keLjSzBxjxo_0206.wav|Būtu sēru vēsts ātrāk aizsniegusi Rūjienas zemnieku sētas, tad gan visi turienes zemturi būtu devušies ceļā, lai izsacītu pēdējās pateicības savam labdarim.
keLjSzBxjxo_0207.wav|Bet tā bija paguvuši to izdarīt tikai tie, kuru sētas atradās vistuvāk satiksmes centram un kuri vispirmie bija saņēmuši nāves ziņu.
keLjSzBxjxo_0208.wav|Draugi, varu jums teikt, ka šie divpadsmit vienkāršie vīri, ģērbušies savās pelēkās zemnieku drēbēs.
keLjSzBxjxo_0209.wav|Ienākdami spožajā baznīcā lepno bērinieku vidū.
keLjSzBxjxo_0210.wav|Nostādamies līdzās nelaiķa piederīgiem šķirstam vistuvāk, nolikdami tur no brūkleņu mētrām un eža cisām savītu prastu vainagu un īsos vārdos latviski pateikdami.
keLjSzBxjxo_0211.wav|Ka atveduši no dzimtenes meža šos zaļumus kā lielas piemiņas un neizteicamas pateicības mazu zīmi savas labklājības nodibinātājam.
keLjSzBxjxo_0212.wav|Savam citreizējam dzimtkungam.
keLjSzBxjxo_0213.wav|Draugi, varu jums teikt, ka tas atstāja daudz dziļāku iespaidu nekā ģenerālsuperintendanta Valtera spēcīgā, kodolīgā runa par skaisto tekstu Dot ir svētīgāk nekā ņemt vai muižniecības pārstāvju runas kapsētā.
keLjSzBxjxo_0215.wav|Man tur bija tā ap sirdi, ka es labprāt būtu gulējis nelaiķa vietā šķirstā un būtu vēlēt vēlējies, lai tie divpadsmit zemnieki savu vienkāršo vainagu būtu nolikuši man un tos nedaudzos sirsnīgos vārdus man sacījuši!
keLjSzBxjxo_0216.wav|Redzot šos divpadsmit vienkāršos, spēcīgos vīrus stāvam ap vaļējo kapu, man šķita tā, it kā te senie goti glabātu nolaistās Buzento upes dibenā savas tautas labāko un diženāko vadoni.
keLjSzBxjxo_0217.wav|Slaveno ķēniņu Alarihu, kas bija cēlies no tām tautām, kuras dzīvoja ap Baltijas jūru.
keLjSzBxjxo_0218.wav|Un ko tāpēc dēvēja par Baltu jeb Baltieti.
keLjSzBxjxo_0219.wav|Ja, tā mēs tur guldījām kapā savu labāko baltieti varētu teikt: ķēniņu Hamilkaru, jo viņam prātā bija stāvējusi visa Baltijas nākotne visu viņas iedzīvotāju labklājība.
keLjSzBxjxo_0221.wav|izsaucās striķinieks, satverdams Tēzenu pie elkoņa un to purinādams.
keLjSzBxjxo_0223.wav|Tas bija viens no jaukākiem brīžiem, ko savā mūžā esmu pieredzējis.
keLjSzBxjxo_0224.wav|Labprāt es tiem divpadsmit Rūjienas zemniekiem būtu gājis klāt un spiedis roku.
keLjSzBxjxo_0225.wav|Bet es baidījos, vai tie drīkstēs sveicināties ar kungu kārtas cilvēku, spiežot tam roku: vai nelieksies man pie elkoņa; un tāpēc, negribēdams šos goda vīrus pazemot, negāju labāk tiem nemaz klāt un tik tāpat, pamezdams ar galvu, klusi tiem pateicos.
keLjSzBxjxo_0226.wav|Šai brīdī niedolnieks ieraudzīja ejam pa lauku starpu vagari, kas svētdienas savvaļā bija arī laikam izgājis apskatīties gaidāmās ražas bagātību.
keLjSzBxjxo_0227.wav|Niedolnieks pagāja tam gabaliņu pretī, gribēdams ar to parunāties, tā ka abi Bēri palika uz brīdi vieni paši.
keLjSzBxjxo_0228.wav|Redzi, kā vecajam Tēzenam viņa latviešu metrese sagrozījusi prātu...
keLjSzBxjxo_0229.wav|klusu teica striķinieks.
keLjSzBxjxo_0230.wav|Agrāk tak viņš nebija ne tāds liberāls, ne arī tāds liels zemnieku draugs, par kādu tagad izrādās.
keLjSzBxjxo_0231.wav|Jā, jaunām skukēm palaikam ir liels iespaids uz veciem vīriem...
keLjSzBxjxo_0232.wav|tāpat klusi runādams, teica vērgalnieks.
keLjSzBxjxo_0233.wav|Tās, ja ir gudras, bieži var ar tiem izdarīt visu, ko tik grib.
keLjSzBxjxo_0234.wav|Laba man arī liekas būt viņa tagadējā gultas māsiņa: jauna, daiļu augumu, skaista un droši vien priecīga un dūšīga klātgulētāja.
keLjSzBxjxo_0235.wav|Neviens lietuvēns tādu vecīti vairāk nenomocīs kā šāda jauna ragana, kas nākusi no zemnieku sētas ar visu lauku spirgtumu, zemes spēku un īstu zemnieces vienkāršā, bet gaišā un stiprā prāta gudrību.
keLjSzBxjxo_0236.wav|Es saku: tā ir viņa lietuvēns drīz nojās viņu kapā!
keLjSzBxjxo_0237.wav|Apdomā: tāda jauna bakhante, pastāvīgi galodamās tikai ar vecu vīru un pati palikdama mūžam neapmierināta, kļūst arvien vairāk izsalkusi un nesātīgāka un beidz veci nost, ja neņemas pati pagādāt tam palīgus.
keLjSzBxjxo_0238.wav|Niedolnieks nāca atpakaļ, un Bēriem viņa aprunāšana bija jāpārtrauc.
keLjSzBxjxo_0239.wav|Sarunādamies viņi bija lēnām gājuši tālāk un nonākuši pie pūru lauka, kur nu palika stāvot.
keLjSzBxjxo_0240.wav|Nu, ka patīk mani kvieši?...
keLjSzBxjxo_0241.wav|vaicāja niedolnieks, laizdams patīkami apmierinātu skatu pāri plašajam tīrumam, kas viss kā kustošs ūdens līmenis viegli līgojās lēnā vējiņā.
keLjSzBxjxo_0243.wav|teica striķinieks, satverdams dažas vārpas saujā un tad ļaudams tām atkal slīdēt ārā un brīvi līgoties savu stiebru galos.
keLjSzBxjxo_0244.wav|Jā, auguši kvieši labi, un vārpas metas jau ruslas.
keLjSzBxjxo_0245.wav|Patlaban runājām ar vagari, ka nākošnedēļ jāsāk pļaut nost.
keLjSzBxjxo_0246.wav|Bet mēs, iedami paši līču loču pa laukiem, aizklīdām arī ar savu runu kaut kur pavisam projām no tā priekšmeta, par ko pirmīt runājām...
keLjSzBxjxo_0247.wav|bilda vērgalnieks.
keLjSzBxjxo_0248.wav|Mēs taču strīdējāmies par to, vai mūsu zemnieki ir kāda sevišķi apdāvināta tauta, kā to domā mūsu tagadējais namatēvs, vai ne.
keLjSzBxjxo_0249.wav|Jā, kā to lai izšķir?
keLjSzBxjxo_0250.wav|Kā lai pierāda, vai mūsu zemnieki ir apdāvinātāki par citu tautu zemniekiem vai ne?...
keLjSzBxjxo_0251.wav|tā atkal striķinieks.
keLjSzBxjxo_0252.wav|Viņi ir apdāvinātāki, un viņiem jābūt tādiem!...
keLjSzBxjxo_0253.wav|iesaucās Tēzens dedzīgi.
keLjSzBxjxo_0255.wav|Latvieši taču ir ne vien savas tautas zemnieki, bet reizā arī viņas zieds.
keLjSzBxjxo_0256.wav|Citām tautām ir sava muižniecība, ir arī sava pilsētnieku un literātu kārta, un tad tik vēl beidzot nāk zemnieki kā viszemākā, visneievērojamākā tautas daļa.
keLjSzBxjxo_0257.wav|Bet latvieši visi ir vēl vienkopus.
keLjSzBxjxo_0258.wav|Nav viņiem ne muižnieku, ne literātu, ir tikai zemnieki, un šinī kārtā tātad slēpjas visa šīs tautas prāta, gara un dvēseles spēku kopība.
keLjSzBxjxo_0259.wav|Tālab, es domāju, šī zemnieku tauta savu gara un prāta spēju ziņā stāv daudz augstāk ne vien pār citu tautu zemnieku kārtu, bet arī pār citām tautām vispār, jo latviešiem, kā jau teicu, viņu gara un prāta spējas nav dalītas uz vairāk daļām, bet atrodas visas vienup.
keLjSzBxjxo_0260.wav|Vācu zemnieks, piemēram, nevar būt diez cik apdāvināts, jo viņā ir tik viena trešā daļa no savas tautas gara un prāta spējām.
keLjSzBxjxo_0261.wav|Jūs teiksit: bet par to atkal vācu muižniecības inteliģence stāv ļoti augstu.
keLjSzBxjxo_0262.wav|Tomēr tā nebūt nav: šī kārta pilnīgi atšķīrusies no tautas pārējām daļām, tātad palikusi vienpusīga, un tai trūkst tā skaidrā, vienkāršā veselā prāta un gaišā, spēcīgā gara, kāds sastopams tikai pie zemniekiem.
keLjSzBxjxo_0263.wav|Mēs, muižnieki, domājamies diez cik gudri un šķietamies inteliģences ziņā stāvam diez kur augstu pāri visiem citiem.
keLjSzBxjxo_0264.wav|Bet, skatoties uz mūsu dzīvi un darbiem ar vienkārša zemnieka acīm, mēs dažreiz izskatāmies pavisam smieklīgi, nožēlojami smieklīgi.
keLjSzBxjxo_0265.wav|Mana tagadējā saimniece nu, teiksim atklāti, mīļākā atvērusi man acis.
keLjSzBxjxo_0266.wav|Viņas dabiskais, veselais prāts un gaišais skats man vairāk nekā vienreiz rādījuši, ka mēs dažu labu brīdi vairāk līdzināmies maziem bērniem vai lieliem muļķiem nekā inteliģentiem cilvēkiem.
keLjSzBxjxo_0267.wav|Jā, pie tādas pārliecības es ar viņas palīdzību esmu nācis un tāpēc arī domāju un ticu, ka latvieši ir ļoti apdāvināta tauta, lai gan to tā taisni melnu uz balta nevaru pierādīt.
keLjSzBxjxo_0268.wav|Kuš, man šaujas patlaban prātā, kā vislabāk varēsim pārliecināties, vai latvieši ir apdāvināta tauta vai ne iesaucās vērgalnieks, apstājies uz vietas, iesmiedamies un iesizdams sev ar plaukstu pa pieri.
keLjSzBxjxo_0269.wav|Mājās lasīju kādā Berlīnes avīzē sludinājumu, ka Letšenas muižā pie Leipcigas varot dabūt pirkt labus merinosugas vaislas aunus.
keLjSzBxjxo_0270.wav|Tā kā jau sen biju vēlējies uzlabot savā muižā aitkopību, iegādājot merinosugas aitas, tad, domāju, tagad nu būtu laba reiza to darīt, pārvedot no Vācijas šīs sugas vaislas aunu.
keLjSzBxjxo_0271.wav|Bet kas pārvedīs?
keLjSzBxjxo_0272.wav|Gribēju uzdot to kādam žīdam.
keLjSzBxjxo_0273.wav|Tomēr, kad tu, Tēzen, apgalvo, ka mūsu zemnieki ir tāda apdāvināta tauta, tad nupat iedomājos uzdot šo darbu kādam mūsu zemniekam.
keLjSzBxjxo_0274.wav|Bet tikai zemniekam īstam, vienkāršam zemniekam, kas Vācijā nekad nav bijis un vāciski runāt neprot.
keLjSzBxjxo_0275.wav|Ja tāds vienkāršs latviešu cilvēks man pārved aunu no minētās muižas, tad tik ticēšu, ka latvieši ir apdāvināta tauta, ātrāk ne.
keLjSzBxjxo_0276.wav|Runāja, gudroja un tielējās kungi, kad un kur sameklēt tādu sētu cilvēku, ko varētu sūtīt ceļā uz Vāciju.
keLjSzBxjxo_0277.wav|Beidzot vienojās darīt to tūliņ: kuru zemnieku pirmo satikšot, iedami tagad pat pastaigāties te pa lielceļu, to sūtīšot tālajā ceļā.
keLjSzBxjxo_0278.wav|Staigāja nu visi trīs kungi pa lielceļu, skatīdamies un gaidīdami, kas nāks pirmais uz šo pusi.
keLjSzBxjxo_0279.wav|Nāca kāda sieva.
keLjSzBxjxo_0280.wav|To laida garām, jo to nevarēja sūtīt.
keLjSzBxjxo_0281.wav|Tad brauca siļķu Judelis.
keLjSzBxjxo_0282.wav|Arī to neapturēja.
keLjSzBxjxo_0283.wav|Staigāja viņi vēl tālāk un pēc brīža redzēja dūšīgi nākam uz šo pusi kādu vīrieti.
keLjSzBxjxo_0284.wav|Pienākot klātāk izrādījās, ka tas ir pagarš puika ar jaunām spalvainām pastalām kājās.
keLjSzBxjxo_0285.wav|Noņēmis cepuri, tas gribēja iet jau kungiem garām, kad barons Tēzens to apturēja, vaicādams:
keLjSzBxjxo_0286.wav|Puiš, kurp tu iedams?
keLjSzBxjxo_0287.wav|Uz mūs muižu.
keLjSzBxjxo_0289.wav|Pie saimnieces, viņa man vēlēja braukt līdzi darbiniekiem, kad tie vedīs labību Liepājā.
keLjSzBxjxo_0290.wav|Gribēju dabūt zināt, kuru dien izbrauks.
keLjSzBxjxo_0291.wav|Ko tu gribi Liepājā darīt?
keLjSzBxjxo_0292.wav|Mācīties par bruģeri.
keLjSzBxjxo_0293.wav|Bet tu nevari braukt vairs Liepājā, tev jābrauc Vāczemē.
keLjSzBxjxo_0296.wav|Aunu puika brīnījās, vēl vairāk pārsteigts.
keLjSzBxjxo_0297.wav|Jā, aunu un nevis aitu, teica tagad vērgalnieks, pieiedams zēnam tuvāk.
keLjSzBxjxo_0298.wav|Letšenas muižā pie Leipcigas pilsētas sakšu zemē var dabūt labus lielās sugas vaislas aunus.
keLjSzBxjxo_0299.wav|Es uz turieni aizrakstīšu grāmatu un aizsūtīšu naudu, bet tu tikai aizbrauksi un pārvedīsi.
keLjSzBxjxo_0300.wav|Es tev iedošu arī ceļā līdzi dažas grāmatas, ka tu esi mans cilvēks un brauc taisnā, godīgā darīšanā, lai tevi neviens neķibelē.
keLjSzBxjxo_0301.wav|Iedošu tev arī dažus rubļus tēriņa naudas, par ko pašam tikt un zirgam pirkt barību, un, ja tu man to aunu labi pārvedīsi, tad es tev maksāšu divdesmit rubļu.
keLjSzBxjxo_0302.wav|Divdesmit rubļu zēns brīnījās, saķēris sev galvu un tad liekdamies kungam pie piedurknes.
keLjSzBxjxo_0303.wav|Jā, divdesmit rubļu tu dabūsi, ja visu pareizi izdarīsi.
keLjSzBxjxo_0304.wav|Tik ievēro labi tās muižas vārdu, ka ceļā neaizmirsti.
keLjSzBxjxo_0305.wav|To sauc Letšenas muižu, un tā atrodas sakšu zemē netālu no Leipcigas pilsētas.
keLjSzBxjxo_0306.wav|Kamēr zēns klusu dudināja dzirdētos vārdus, tā pūlēdamies tos labi iespiest sev atmiņā, vērgalnieks, brīdi sevī padomājis, vēl vaicāja:
keLjSzBxjxo_0307.wav|Vāciski runāt tu nemāki?
keLjSzBxjxo_0309.wav|Skolā arī esi bijis?
keLjSzBxjxo_0311.wav|Kur šis būs bijis skolā.
keLjSzBxjxo_0312.wav|Pie mums līdz šim tak vēl nebija skolas.
keLjSzBxjxo_0313.wav|Tikai šogad nu sāksies skola, piebilda barons Tēzens.
keLjSzBxjxo_0314.wav|Lasīt un rakstīt arī māki vaicāja vērgalnieks, pratinādams zēnu tālāk.
keLjSzBxjxo_0315.wav|Rakstīt neprotu nemaz un lasīt varu tikai dziesmu grāmatā un katķismā.
keLjSzBxjxo_0316.wav|Tad tu esi īstais vīrs, kāds man vajadzīgs izsaucās vērgalnieks, uzsizdams puikam uz pleca.
keLjSzBxjxo_0317.wav|Un cik tev gadu?
keLjSzBxjxo_0318.wav|Septiņpadsmit, un iesvētīts esmu jau pērn.
keLjSzBxjxo_0319.wav|Labi, puiš, tad tu varēsi braukt.
keLjSzBxjxo_0320.wav|Bet kur man būs zirgs?
keLjSzBxjxo_0321.wav|Nu bija jāapspriež jautājums par zirgu.
keLjSzBxjxo_0322.wav|Pēc neilgas apspriešanās baroni vienojās, ka zēns lai brauc ar sava tēva zirgu un ratiem, bet viņa tēvam pa to laiku Niedolu muiža dos vienu no saviem vājākiem kleperiem, kad tam zirga kur ievajadzēsies.
keLjSzBxjxo_0323.wav|Tu esi kāds no manu kalpu dēliem.
keLjSzBxjxo_0324.wav|Esmu revi redzējis jau dažureiz, runāja barons Tēzens, griezdamies pie zēna.
keLjSzBxjxo_0325.wav|Bet kā sauc tavu tēvu?
keLjSzBxjxo_0326.wav|Mans tēvs ir Kalna Jostiņš no mazās muiželes kalpu mājām, un mans vārds ir Jukums.
keLjSzBxjxo_0327.wav|Nu labi, Jukum, tad ej tūliņ mājās un pasaki savam tēvam, lai viņš tev dod zirgu un ratus, ka tu jau rītu pat vari braukt uz Vāczemi, saki tēvam, ka es to lieku.
keLjSzBxjxo_0328.wav|Labi, cienīgs lielskungs.
keLjSzBxjxo_0329.wav|Bet kas man dos tos divdesmit rubļus?
keLjSzBxjxo_0330.wav|Tos es došu, smiedamies teica vērgalnieks.
keLjSzBxjxo_0331.wav|Bet, ja es tanī dienā te nebūtu, kad tu pārvedīsi aunu, tad tev tos iedos cienīgais niedolnieka lielskungs.
keLjSzBxjxo_0332.wav|Jā, to es padarīšu.
keLjSzBxjxo_0333.wav|Tikai, Jukum, ievēro labi Letšenas muižas vārdu, ka par ilgošu neaizmirsti.
keLjSzBxjxo_0334.wav|Un ceļš uz Vāczemi, zini, tā: no Liepājas brauc uz Palangu un tad uz Klaipēdu.
keLjSzBxjxo_0335.wav|Tālāk tev ceļš tad jāprasa.
keLjSzBxjxo_0336.wav|Nu, kad man cienīgie lielkungi apsola dividesmit rubļu, tad jau es gan ceļu atradīšu un to aunu pārvedīšu, kauču tas atrastos otrā pasaules malā zēns noteica dūšīgi, griezās apkārt un ar denktiem un priecīgi viegliem soļiem devās mājup.
4zCH_T-0VYM_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
4zCH_T-0VYM_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
4zCH_T-0VYM_0003.wav|Ceturtā grāmata, septītā nodaļa.
4zCH_T-0VYM_0006.wav|Visi atkal redzamies pēc vasaras brīvlaika.
4zCH_T-0VYM_0007.wav|Kā pavadījāt brīvdienas?
4zCH_T-0VYM_0009.wav|Gribu ticēt izskatāties saulē nodeguši un atspirguši.
4zCH_T-0VYM_0010.wav|Daudz esat uzturējušies brīvā gaisā.
4zCH_T-0VYM_0012.wav|Bet nu saukšu savus zēnus ne vairs par tu, bet par jūs, jo nu esam tercijā, un tercaņi ir jau lieli jaunkungi un gudri vīri.
4zCH_T-0VYM_0013.wav|Tā runīgais veco valodu skolotājs, ienācis pēc vasaras brīvlaika pirmo dienu klasē, uzrunā savus skolēnus, kas tam visi labi pazīstami jau no iepriekšējiem semestriem, sākot no pašām zemākajām klasēm.
4zCH_T-0VYM_0014.wav|Uz šodienu, kā pirmo latīņu stundu, nav nekas preparēts, tamdēļ atkārtosim tāpat ko no jau agrāk izjemtā.
4zCH_T-0VYM_0015.wav|Domāju īsu skatu mest atpakaļ uz Cēzara Bellum gallicum.
4zCH_T-0VYM_0016.wav|Kas vēlētos pastāstīt galvenos notikumus?
4zCH_T-0VYM_0018.wav|Cēzars pats atskan no vairāk pusēm priecīgi labvēlīgi saucieni.
4zCH_T-0VYM_0019.wav|Viņš pats vislabāki zinās pastāstīt par saviem varoņa darbiem un piedzīvojumiem.
4zCH_T-0VYM_0020.wav|Tāli, tādi labvēlīgi saucieni izskaidrojami ne vien ar to, ka gandrīz visa klase ieskata, cienī un daudzina savu primu.
4zCH_T-0VYM_0021.wav|Bet jo sevišķi arī tāpēc, ka ne ikviens jūtas pietiekoši drošs latīņu valodā, lai tanī varētu no galvas pastāstīt kaut arī īsi sajemtus notikumus, bet Cēzars to spēj .
4zCH_T-0VYM_0022.wav|Viņš tad arī pieceļas un, palēni, bet droši runādams, nostāsta visus galvenos notikumus tā, ka skolotājs it apmierināts vairākkārt paloka galvu.
4zCH_T-0VYM_0023.wav|Stunda jau beigusēs, uzdots jauns uzdevums, un skolotājs, nokāpis no katedras, taisās jau iet ārā, kad klasē notiek savāds gadījums.
4zCH_T-0VYM_0024.wav|Kāds skolēns, augumā liels un spēcīgs puisis, bet mācībās vājiņš, kamdēļ katrā klasē sēd pa divi gadi.
4zCH_T-0VYM_0025.wav|Ķizina skolotājam aiz muguras kādu nejauku karikatūru, kuru tas stundā, neuzmanīgi klausīdamies, slepus uzzīmējis un nu, to rādīdams, acīmredzot grib par un pret skolotāju sacelt smieklus.
4zCH_T-0VYM_0026.wav|Šai brīdī Cēzars, piegājis karikatūras rādītājam klāt, sper tam visā spēkā varenu pliķi pa vaigu, tā ka noskan visā klasē, un skolotājs it pārsteigts atsitas atpakaļ un vaicā, kas tur bijis.
4zCH_T-0VYM_0027.wav|Man izšļuka roka, atsaka Cēzars, cenzdamies izturēties mierīgi, lai gan drebošā balss un sarkstošā seja liecina par viņa stipro, iekšķīgo uzbudumu.
4zCH_T-0VYM_0028.wav|Bet lielais puisis, kas dabūjis pliķi, pirmā acumirklī pret paša gribu bijis piespiedis plaukstu pie sapliķētā vaiga, tagad it kā atjēdzies un nokaunējies atjem plaukstu no vaiga nost, un nu visiem kļūst redzams viņa caur un cauri sarkanais vaigs.
4zCH_T-0VYM_0029.wav|Teicienu par rokas izšļukšanu Cēzars bija dzirdējis muižā, kad dažreiz kāds puisis vai vīrs uzsauca kādam nekaunīgam knauķim: Na, pielūko, ka man neizšļūk roka!
4zCH_T-0VYM_0030.wav|Un dažreiz arī teicējam izšļuka roka, un līdz ar to tad noskanēja vainīgajam vai nu pliķis pa vaigu, vai pļauka pa pakausi.
4zCH_T-0VYM_0031.wav|Nezinādams, vai šāds teikums par pliķa došanu pazīstams vācu valodā vai ne, Cēzars uzbudumā izteica to, gluži vārdiski pārtulkotu, jo tas viņam šķita šinī reizā piederīgāki nekā runāt par smērēšanu vai lietot kādu citu vāciem parastu teicienu.
4zCH_T-0VYM_0032.wav|Skolotājs tomēr, redzēdams divus skolēnus tādus uzbudušus un vienu ar sarkanu vaigu, saprata laikam uzreiz, ko nozīmē teiciens par rokas izšļukšanu.
4zCH_T-0VYM_0033.wav|Bet viņš, tālāk nekā nevaicājis, steidzās pa durvīm ārā.
4zCH_T-0VYM_0034.wav|Pazīstot Cēzaru par apdāvinātu un labu skolēnu, viņam laikam bija nepatīkami sākt izmeklēt kādu notikumu, kurā šis skolēns ir dalībnieks.
4zCH_T-0VYM_0035.wav|Bija vispār taču zināms arī, ka šis teicamais skolēns ir vecā, ievērojamā Niedolu Tēzena audžudēls, kas dzīvoja direktora dzīvoklī, ēda pie viņa galda un vispār tika uzskatīts it kā direktora ģimenes loceklis.
4zCH_T-0VYM_0036.wav|Bet pret šādu izcilus skolēnu uzsākt kādas šļuras izmeklēšanu nē, to vecais klasiķis, kā skolēni mēdza dēvēt šo skolotāju, nevēlējās.
4zCH_T-0VYM_0037.wav|Ja vajadzīgs, lai dara to pats direktors vai kāds cits.
4zCH_T-0VYM_0038.wav|Viņš ne, lai gan taisni viņa stundā un viņam esot klāt bija pliķis iecirsts.
4zCH_T-0VYM_0039.wav|Sapliķētais bija visās klasēs, kādas līdz šim gājis cauri, pazīstams ne vien par lielu pretinieku visām mācībām, bet arī par dižanu spēkavīru.
4zCH_T-0VYM_0040.wav|Labprāt viņš mīlēja saķerties ar citiem un tos pēc iespējas katrā gadījumā, kā saka, piespiest pie sienas.
4zCH_T-0VYM_0041.wav|Tā kā viņš savā klasē pašreizējos gadagājumus aizvien bija pāraudzis ne vien miesīgā augumā, bet arī gados, tad viņam savā klasē nebija nemaz vairs tādu biedru, kas varētu būt viņam pretinieki.
4zCH_T-0VYM_0042.wav|Tamdēļ viņam vajadzēja sniegties pāri savai klasei, vairāk uz augšu, kur bija sastopami lielāki puiši, stiprāki vīri.
4zCH_T-0VYM_0043.wav|Ar tiem viņš tad meklēja sakarus un darīšanas.
4zCH_T-0VYM_0044.wav|Tātad arī viņa gaitas gāja sekmīgi uz priekšu un uz augšu, gan ne mācību ziņā, bet tikai spēku mērīšanā.
4zCH_T-0VYM_0045.wav|To visi jau zināja.
4zCH_T-0VYM_0046.wav|Tā tercijā viņš nule tik bija ienācis, bet dūres izmēģinājis ar šo klasi bija jau pagājušā gadā, un nu viņam bija gaišas izredzes ne vien uz izdūrošanos ar zekundaņiem, bet varēja cerēt uzkauties pat līdz primai.
4zCH_T-0VYM_0047.wav|Cēzars nevērtēja gan arī miesas spēkus zemu, bet tomēr augstāk stādīja gara spējas, un te nu šis lielais klasesbiedrs, kas tik ar miesas spēkiem vien dižojās, nebaudīja viņa acīs itin nekādu cienību.
4zCH_T-0VYM_0048.wav|Bet šī lielā rievela un bramana skolēnu starpā pagalam nepieveicīgā izturēšanās viņam taisni bija riebīga.
4zCH_T-0VYM_0049.wav|Jau veselu gadu bijis ar to kopā kvartā, kur tas, kā parasts, bija sēdējis otru gadu, un tas kaut kā bija iekļuvis tercijā.
4zCH_T-0VYM_0050.wav|Atkal nu būs vesels gads jābūt ar to kopā, kur tad tas pēc gada paliks sēžot.
4zCH_T-0VYM_0051.wav|Šo klases miera un katra nopietna darba traucētāju viņš it kā instinktīvi nevar ieredzēt.
4zCH_T-0VYM_0052.wav|Jau dažreiz viņam it kā nevilši un tīri pret paša gribu pacēlusēs roka uz izšļukšanu pret šo cilvēku, kuram, šķiet, visur, tikai skolā nevarētu būt vietas.
4zCH_T-0VYM_0053.wav|Bet arvien viņš bija savaldījies.
4zCH_T-0VYM_0054.wav|Nav viņam paticis sacelt traci, nav arī bijis patikšanas mērīties dūru stiprumā un smagumā ar šo dūrošanas meistaru.
4zCH_T-0VYM_0055.wav|Tomēr, kad tas šodien nekautrējās pulgot visu cienīto, mīlēto veco klasiķi, tad Cēzaram apskrējās sirds tā kā nekad.
4zCH_T-0VYM_0056.wav|Un tanī apziņā, ka viņš ir klases primua un ka godīgiem skolēniem neklājas mierīgi noskatīties veca un iemīlēta skolotāja pulgošanā.
4zCH_T-0VYM_0057.wav|Viņš tad bija lielajam palaidnim spēris smagu pliķi, būdams pārliecībā, ka tas neuzdrīkstēsies klasē un skolotājam esot klāt celties viņam pretī un sākt ar viņu mērīties spēkiem.
4zCH_T-0VYM_0058.wav|Viņa psiholoģiskais novērtējums izrādījās pareizs: lielais spēkonis un dūru varonis necēlās augšām un nebruka viņam virsū, bet palika savā vietā mierīgi sēdot, brīžam pieliekot pie sarkanā kreisā vaiga plaukstu, brīžam atkal atjemot nost.
4zCH_T-0VYM_0059.wav|Likās, ka dabūtais pliķis bija tam pilnīgs pārsteigums, ko tas no sava primus nebūt nebija gaidījis.
4zCH_T-0VYM_0060.wav|Bet, ja viņš tagad domātu nokavēto atgūt un savukārt uzbruktu primum, tad viņam klātos pavisam plāni, jo citi klasesbiedri, kas gandrīz visi bija Cēzara cienītāji, tik nagus vien knaibīja un dūres vīstīja, sevī šņākdami, ka lielais Goliāts dabūjis labu mācību, bet vēl tam vajadzētu.
4zCH_T-0VYM_0061.wav|Manīdams tādu sev nelabvēlīgu stāvokli, tas palika mierīgi sēžot.
4zCH_T-0VYM_0062.wav|Drīz nāca arī cits skolotājs iekšā un sākās jaunā stunda.
4zCH_T-0VYM_0063.wav|Jaukos vasaras vakaros ģimnāzistiem paradums iet pa divi trim vai arī pulciņos gar jūrmali pastaigāties, dažreiz sarīkojot savā starpā skriešanos vai citādas spēku vai veiklības sacīkstes.
4zCH_T-0VYM_0064.wav|Kad jau gana izvicojušies pa jūrmali, tad atpakaļ parasti notiek iešana uzbrukuma soļos, ko vāciski sauc par Stumischritt un kādos karapulkiem jāsoļo, uzbrūkot kādai apcietinātai vietai, lai ienaidnieku pēc iespējas pārsteigtu, vai arī steidzoties kaujā savējiem palīgā.
4zCH_T-0VYM_0065.wav|Nesen pagājušais vācu un franču karš ar savām lieliskām kaujām un spožām vācu uzvarām visiem vēl dzīvā atmiņā gan no stāstījumiem un dzirdējumiem, gan no avīžu aprakstiem.
4zCH_T-0VYM_0066.wav|Cēzars atceras lasījis vācu avīzē, ka briesmīgajā kaujā pie Gravelotes, kas ilga trīs dienas, vācu rindas beidzot jau sākušas šķobīties.
4zCH_T-0VYM_0067.wav|Un tie kauju laikam būtu pazaudējuši, ja šajā bīstamajā brīdī nebūtu uzbrukuma soļos atsteigušās ar nepacietību gaidītās bairiešu divīzijas, kas tad stāvokli glābušas un kauju izšķīrušas vāciem par labu.
4zCH_T-0VYM_0068.wav|Ejot šovakar gar jūrmali, gandrīz visa klase sapulcējusēs ap Cēzaru viņš ir šīs dienas varonis un taisni tāds varonis un vadonis, kāds jauniešiem vislabāk patīk: viņš liekas tiem tuvojamies vēstures Cēzara spožākajam darba laikam kara gaitām.
4zCH_T-0VYM_0069.wav|Šīs dienas uzvara pār lielo spēkoni tiem šķietas viņu Cēzara kara gaitu sākums, kas dienās var beigties ar lielu cietokšņu ieņemšanu un varbūt pat ar vienas vai otras valsts sagraušanu.
4zCH_T-0VYM_0070.wav|Liepājā par stipri apcietinātām vietām ģimnāzisti iedomājušies vēja sudmalas uz tām viņi tad izdara vakariem savus gājienus uzbrukuma soļos.
4zCH_T-0VYM_0071.wav|Liepājā tolaik bija trīs vējenes.
4zCH_T-0VYM_0072.wav|Vienas atradās Alejas laukuma augšējā galā.
4zCH_T-0VYM_0073.wav|Tās sauca pēc viņu īpašnieka vārda par Hazenjēgera sudmalām.
4zCH_T-0VYM_0074.wav|Otras Doniņa sudmalas bija Graudu ielas beigu galā, kādā uzkalniņā un trešās kādā klajākā vietā ostmalē, starp tiltu un muitas namu.
4zCH_T-0VYM_0075.wav|Visas trīs šīs vējenes bija mierīgas un čaklas darba iestādes, kas Liepāju apgādāja ar rupjiem un smalkiem miltiem.
4zCH_T-0VYM_0076.wav|No kuriem daļu izveda arī uz ārzemēm, jo toreiz Kurzeme bija bagātā maizes zeme, daudzināta Dievzemīte, kas ražoja labību tādā daudzumā, ka pašu zemē nevarēja visu ražu izlietot.
4zCH_T-0VYM_0077.wav|Un gan labību, gan arī miltus sūtīja caur Ventspils un Liepājas ostām uz Holandi, Beļģiju, Vāciju un vēl citur.
4zCH_T-0VYM_0078.wav|Bet skolas jaunatnei bija vienaldzīgi, cik čakli un mierīgi strādāja Liepājas vējenes: zēnu galvās bija radušās domas, ka tās ir apcietinātas vietas, pat cietokšņi, uz kuriem tiem gan vasaras gaišajos, gan rudens tumšajos vakaros izdarāmi uzbrukuma gājieni, un pie tam tie palika.
4zCH_T-0VYM_0079.wav|Šīs domas gan bija radušās ģimnāzijas zemākajās klasēs, mazāko skolēnu galvās, bet pie tām pagaidus turējās arī vēl vidējās un pat augstākās klases, kamēr varbūt reiz būs radušās kādas citādas domas, kādi jauni centieni.
4zCH_T-0VYM_0080.wav|Tā arī tercija gandrīz pilnā sastāvā devās šovakar no jūrmalas atpakaļ uz pilsētu uzbrukuma soļos.
4zCH_T-0VYM_0081.wav|Šī vakara uzbrukums bija domāts Hazenjēgera cietoksnim.
4zCH_T-0VYM_0082.wav|Gājiens uz šo cietoksni bija vispatīkamākais, tamdēļ ka šim sudmalim bija skaistas meitenes.
4zCH_T-0VYM_0083.wav|Zemākās klasēs tās uzskatīja it kā par nolaupītām un turku harēmā turētām princesēm, kuras jāsteidzas atsvabināt.
4zCH_T-0VYM_0084.wav|Terciāņi tādus baigus gan vairs nerunāja.
4zCH_T-0VYM_0085.wav|Sudmaļa meitenes viņiem bija tikai meitenes, vairāk nekas, un savus parastos uzbrukuma gājienus viņi izdarīja vairs tikai tanī nolūkā, lai pieradinātos pie ātras soļošanas un vispār pie liekas miesas spēku vingrināšanās.
4zCH_T-0VYM_0086.wav|Dažu vakaru, kad laika bija diezgan un pašiem patika laba, izdarīja uzbrukuma gājienu arī vēl uz otru cietoksni Doniņa sudmalām.
4zCH_T-0VYM_0087.wav|Uz trešo cietoksni pēdējos gados vairs negāja nemaz: bija kļuvis zināms, ka tam tuvumā ierīkojies kāds prieku nams, kur, kā jau ostmales tuvumā, vakariem visvairāk juka matroži, trokšņodami un kaudamies gan savā starpā, gan ar citiem garāmgājējiem.
4zCH_T-0VYM_0088.wav|Ģimnāzisti šīs trešās vējenes tad ar laiku pilnīgi izslēdza no sava rotaļu dzīves apjoma, noteikdami šo cietoksni atrodamies tādā Persijas vai Turcijas provincē, kur pastāvīgi plosās mēris, holera un citas sērgas.
4zCH_T-0VYM_0089.wav|Pietika nu ar divi cietokšņiem, kuri pa vecam ir paši stāvēja labā slavā, ir viņu apkārtne nebija nekā vainojama.
4zCH_T-0VYM_0090.wav|Šovakar, atnākuši līdz Hazenjēgera cietoksnim, terciāņi sastājās rindās.
4zCH_T-0VYM_0091.wav|Cēzars tos komandēja vēl dažādos pajēmienos pa labi un kreisi, uz priekšu un atpakaļ, kā to bija noskatījies zaldātu apmācībā.
4zCH_T-0VYM_0092.wav|Un tad, pārskatīdams savu pulku un atrazdams visu pareizā kārtībā, pasludināja šī vakara darbību par pabeigtu, pēc kam varot iet katrs savu ceļu uz mājām.
4zCH_T-0VYM_0093.wav|Iekām šķiroties, kāds biedrs, laikam viens no Cēzara dedzīgākiem cienītājiem, nostājās citiem priekšā un, parafrāzēdams pazīstamās balādes pantiņu, cildeni svinīgi noteica.
4zCH_T-0VYM_0095.wav|Biedri, pārliecināti, ka viņu klases primus dienās tiešām būs liels karavadonis.
4zCH_T-0VYM_0096.wav|Ja arī ne taisni tik liels kā senromnieku Cēzars, kas bija reizā ir valdnieks, ir karavadonis.
4zCH_T-0VYM_0097.wav|Tad nekādā ziņā tas nebūs mazāks par tagadējo vācu Moltki, kas veselos trīs karos pēc kārtas vien vedis prūšu un vēlāk visu Vācijas armiju no uzvaras uz uzvaru.
4zCH_T-0VYM_0098.wav|Tā nepilna gadu desmita laikā padarīdams citkārt nelielo Prūsiju par pirmo un varenāko valsti Eiropā.
4zCH_T-0VYM_0099.wav|Ģimnāzisti dažreiz strīdas, kam lielāki nopelni pie Prūsijas pacelšanās tādos neredzētos varas un slavas augstumos Bismarkam vai Moltkem?
4zCH_T-0VYM_0100.wav|Gudrākie spriež, ka abiem vienādi nopelni: cik viens ģeniāls diplomāts, tik otrs liels karavadonis.
4zCH_T-0VYM_0101.wav|Vācu tautai gadījusēs tā lielā laime, ka abi šie vīri dzīvojuši vienā laikā un darbojušies savā starpā pilnā saskaņā un vienprātībā, viens otru neapskauzdami.
4zCH_T-0VYM_0102.wav|Un vēl jo liela šī laime bijusi tanī ziņā, ka Prūsijas ķēniņš pats nav aktīvi jaucies ne valdības, ne kara lietās, bet atļāvis rīkoties tiem vīriem, kurus zinājis par sevi gudrākus, Bismarkam un Moltkem.
4zCH_T-0VYM_0103.wav|Tiem tad arī izdevies ar Prūsijas zobena varu apvienot visu Vāciju vienā lielā, kopējā valstī un padarīt to tik stipru, kāda tā vēl nekad nav bijusi.
4zCH_T-0VYM_0104.wav|Jā, Bismarks un Moltke piepildījuši tos ideālus, sasnieguši tos centienus, par kādiem pat Fridrihs Lielais nevarējis ne sapņot.
4zCH_T-0VYM_0105.wav|Tā ģimnāzisti spriež, pārrunādami nupat norisinājušos lieliskos pasaules notikumus.
4zCH_T-0VYM_0106.wav|Šie notikumi, kas saviļņojuši visā Eiropā sabiedrības prātus un domas, sevišķi jaunatnes starpā, skubina arī ģimnāzistus mest skatus ir nākotnē uz gaidāmiem, ir tālākā pagātnē atpakaļ uz notikušiem kariem un ar tiem sakarā stāvošām pārvērtībām.
4zCH_T-0VYM_0107.wav|Tie meklē bibiliotēkās augšām un lasa ne vien kara hronikas un aprakstus, bet arī vēsturiskus romānus, kuros notēlotas lielu karu gaitas.
4zCH_T-0VYM_0108.wav|Krievu valodu ģimnāzijā vēl maz māca, krievu literatūra gandrīz nemaz nav jāprot, jo vācu paidagogi pārliecināti, ka krievu literatūrā nav nekādu klasisku darbu, no kuriem jaunatne varētu ņemties kādus ideālus dzīves paraugus.
4zCH_T-0VYM_0109.wav|Ģimnāzistu starpā ir tomēr daži, kaut arī nedaudzi, kas auguši krievu ģimenēs, prot krievu valodu un kaut kā pārzin arī šīs tautas literatūru.
4zCH_T-0VYM_0110.wav|Daži lasījuši pat Tolstoja lielo romānu Karš un miers, ko krievi daudzina par slavenu darbu.
4zCH_T-0VYM_0111.wav|Arī ģimnāzisti savos pulciņos un literāriskās pārrunās, kur lasītos darbus atstāsta un apspriež, līdz šim bija šo romānu ar viņa savādo tendenci pierādīt, ka Napoleons nav bijis nekāds ģēnijs, tikai laimīgu apstākļu iznests uz augšu.
4zCH_T-0VYM_0112.wav|Uzskatījuši it kā par kādu sevišķi ievērojamu ražojumu ar jaunu problēmu atrisinājumiem un jaunām atziņām.
4zCH_T-0VYM_0113.wav|Tagad, pēc vācu un franču kara, tie to par tādu vairs neuzskatīja.
4zCH_T-0VYM_0114.wav|Tagad Tolstojs viņu acīs bija gan liels mākslinieks, apbrīnojams tēlotājs un stāstītājs, bet vājš domātājs, prātnieks ar greiziem un nepareiziem dzīves ieskatiem: viņa romāna personas netic nekādai varonībai.
4zCH_T-0VYM_0115.wav|Viņa varoņi iet cīņā tikai tamdēļ, ka tiem jāiet, cērt ar zobenu un kaujas, paši neko nedomādami, nekā nesajēgdami, ko dara, kamdēļ to dara un kas būs galā.
4zCH_T-0VYM_0116.wav|Viņi netic tai cīņai, ko valsts un tēvija ved pret ienaidnieku.
4zCH_T-0VYM_0117.wav|Viss viņu acīs norit mehāniski, nejauši un bez apziņas.
4zCH_T-0VYM_0118.wav|Cīņas iznākums tiem ir kaut kādu nejaušu apstākļu sagadīšanās.
4zCH_T-0VYM_0119.wav|Vairāk nekas, iznāk tātad tā, ka katra varonība ir tikai iedomāta, nevajadzīga, lieka.
4zCH_T-0VYM_0120.wav|Bet tādi uzskati ir pavisam aplami, saka Cēzars kādā pulciņā, kur lielākie ģimnāzisti no vairāk klasēm sanākuši uz literāriskām pārrunām un kur kāds polis, krievu valodas pratējs un čakls lasītājs, referējis par Tolstoja romāniem.
4zCH_T-0VYM_0121.wav|Jā, aplami, es saku.
4zCH_T-0VYM_0122.wav|Dzīve taču rāda pavisam ko citu.
4zCH_T-0VYM_0123.wav|Divpadsmitā un nākošos gados sacelšanās un cīņas pret Napoleonu nebūt nebija kaut kāda nejauša parādība, bet apzinīgi vesta cīņa ar apzinātu galamērķi, kurš arī tika sasniegts.
4zCH_T-0VYM_0124.wav|Bet sevišķi jaunākie kari, ko Vācija veda pret Austriju un nupat pret Franciju, neapšaubāmi pierāda, cik Tolstoja ieskati par nejaušu apstākļu sagadīšanos ir aplami!
4zCH_T-0VYM_0125.wav|Moltke taču pierādīja, ka viņš katras kaujas un visa kara iznākumu uz mata bija pareizi apsvēris un izrēķinājis jau iepriekš.
4zCH_T-0VYM_0126.wav|Visas armijas, divīzijas un pulki viņam bija izdalīti un nostādīti ar tādu aprēķinu, ka tie izšķirošās kaujās noteiktā stundā bija vienkopus un pār pretinieku pārsvarā, un, labi apgādāti un pilnu cīņas paļāvību vesti kaujā, tie katrreiz pārspēja pretinieku.
4zCH_T-0VYM_0127.wav|Karā pret Austriju, lielajā kaujā pie Kenigsgrecas, kad prūšu ķēniņš, notālēm noskatīdamies niknajā cīņā un redzēdams austriešus vareni turamies, sāka šaubīties par cīņas gala iznākumu, Moltke mierīgi un ne acis nepamirkšķinādams atteica ķēniņam.
4zCH_T-0VYM_0128.wav|Majestāt, jūs varat būt pilnīgi mierīgi: mēs ne tikai šo kauju šodien vinnēsim, bet sakausim tanī austriešus tik pamatīgi, ka ar to arī visam karam būs beigas.
4zCH_T-0VYM_0129.wav|Pret šādu karavadoni un šādi vadītiem karapulkiem Tolstoja teorija par vienīgi laimīgu apstākļu nejaušu sagadīšanos izrādās par sajukušas galvas tukšu izdomu.
4zCH_T-0VYM_0130.wav|Redziet, tā ir tā lielā starpība starp krievu cilvēku un vācieti, starp krievu tautas un vācu tautas pasaules uzskatu: krieviem viss ir akla nejaušība, pār viņu valda apstākļi un tumšs liktenis, viņš ir apstākļu vergs; vācietim viss ir gaiša apziņa, zinātne, sistēma.
4zCH_T-0VYM_0131.wav|Krievs ļaujas vadīties no apstākļiem, vācietis pats veido, vada un loka apstākļus pēc sava prāta.
4zCH_T-0VYM_0132.wav|Bet paust tādus ieskatus, ka varonība ir nevajadzīga, ka cilvēka prāts tātad ir tikpat kā lieks, jo viss atkarājas no aklu, nejaušu notikumu sagadīšanās, tas ir bīstams, nosodāms darbs: ar to tautā tiek ieaudzināta neticība, nepaļāvība uz pašas spēkiem un tamlīdz gļēvulība un uzņēmības trūkums.
4zCH_T-0VYM_0133.wav|Krievu tautai, kurai par šādu aplamu ideju sludinātāju uzstājies tāds apdāvināts rakstnieks, kāds ir Tolstojs.
4zCH_T-0VYM_0134.wav|Tas var dienās smagi maksāt, ja viņas prese, kritika un paidagoģika nepratīs pret šādu ideju sludinātāju stingri uzstāties un pasargāt sabiedrību un sevišķi jauno paaudzi no šo aplamu ideju kaitīgā iespaida.
4zCH_T-0VYM_0135.wav|Noteica kāds skolotājs, kas šoreiz atradās skolēnu starpā.
4zCH_T-0VYM_0136.wav|Krievu sabiedrība ir jau tiktāl pārjemta no nihilisma mācībām un citām kaitīgām idejām, ka es šaubos, vai Tolstojs tur daudz ko var vēl samaitāt, noteica kāds primanis, kas bija uzmanīgi sekojis tiklab šī vakara referātam, kā arī pēc tam debatēm.
4zCH_T-0VYM_0137.wav|Vienīgais, ko Tolstojs var darīt, ir tas, ka viņš ar savu slaveno vārdu minētām kaitīgām idejām pašķir jo sekmīgu ceļu un palīdz tām izplatīties arī tanīs aprindās, kur tās līdz šim varbūt nebija vēl izplatījušās.
4zCH_T-0VYM_0138.wav|Es esmu teicis un teicu, ka krievu literatūrā nav klasisku darbu, kas tautā var audzināt tēvijas mīlestību un vispār augstu ideālismu, sacīja pans Biļkevičs, šī vakara referents.
4zCH_T-0VYM_0139.wav|Tādi klasiķi ir tikai poļu tautai.
4zCH_T-0VYM_0141.wav|Ja jūs prastu poliski un varētu lasīt Mickeviča lielos darbus Konrādu Vallenrodu un Panu Tadeušu, tad jūs redzētu, kāds tur ideālisms, kāds patriotisms.
4zCH_T-0VYM_0142.wav|Varbūt kādu citu reizi, kad būs atkal mana kārta, referēšu jums par Mickeviču.
4zCH_T-0VYM_0143.wav|Skolotājs ieminējās, ka derētu tuvāk iepazīties ar Šekspīru, kas esot reizā tikpat ideāls, cik reāls rakstnieks.
4zCH_T-0VYM_0144.wav|Tipu dažādībā un bagātībā un cilvēku dvēseles pazīšanā viņam nevarot līdzināties neviens cits rakstnieks vai dzejnieks.
4zCH_T-0VYM_0145.wav|Stāvot Šekspīrs cieši uz dzīves īstenības pamatiem, bet tomēr rādot visaugstākos ideālisma kalngalus, kādos cilvēka gars un dvēsele spēj pacelties.
4zCH_T-0VYM_0146.wav|Viņa priekšlikums būtu, lai ģimnāzisti iestudētu un uz Ziemassvētkiem izrādītu kādu no Šekspīra lielajām senromiešu drāmām, varbūt Jūliju Cēzaru.
4zCH_T-0VYM_0147.wav|Kas vēlētos tēlot titula lomu?
4zCH_T-0VYM_0148.wav|Cēzars pats, Cēzars pats atskanēja terciāņu saucieni no vairāk pusēm.
4zCH_T-0VYM_0149.wav|Neviens cits neprot tik labi deklamēt kā viņš, un viņam šī loma būs laikam īsti piestāvīga.
FL6Q70q8AJA_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
FL6Q70q8AJA_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
FL6Q70q8AJA_0003.wav|Ceturtā grāmata, devītā nodaļa.
FL6Q70q8AJA_0004.wav|Jaunais dzimtkungs.
FL6Q70q8AJA_0005.wav|Daudz agrāki nekā citiem gadiem Cēzars šoreiz bija pārradies no Tērbatas dzimtenē.
FL6Q70q8AJA_0006.wav|Jau priekš Lieldienām.
FL6Q70q8AJA_0007.wav|Teicās viņš tālab to darījis, ka bija šo pavasari iesvētāms kāds no viņa jaunākiem brāļiem un viņš, kā pats vecākais brālis, gribējis pie šī svinīgā notikuma būt klāt.
FL6Q70q8AJA_0008.wav|Mātei par to bija liels prieks, ka vecākais dēls jem tādu dzīvu dalību pie ģimenes mazākiem locekļiem: tā viņai šķita droša zīme, ka vecākais dēls arī pēc viņas un dzimtkunga nāves dienās labprāt redzēs jaunākos brāļus un māsas un rūpēsies par viņu labklājību.
FL6Q70q8AJA_0009.wav|Bet Cēzaram īstais iemesls, kamdēļ šopavasar tik agri steidzies mājās, bija laikam tas, ka gribēja tēvam un mātei parādīt jauno godadāvanu, ko tam bija pasnieguši viņa korporācijas biedri.
FL6Q70q8AJA_0010.wav|Viņam bija uzdāvināts sudraba rapieris kā pateicības un atzinības zīme par to, cik viņš sekmīgi un slaveni ar šo ieroci rokā aizstāvējis savas korporācijas krāsas un godu uz ārieni vispārējā stundentu sadzīvē.
FL6Q70q8AJA_0011.wav|Tas bija tāds godinājums, kādu Kuronijā laikam nebija piedzīvojis vēl neviens cits.
FL6Q70q8AJA_0012.wav|Un ne tikai Kuronijā vien: vispār Tērbatā ne par vienu korporāciju nebija dzirdams, ka kādam studentam būtu novēlēts šāds godinājums.
FL6Q70q8AJA_0013.wav|Viņš tātad pirmais un pārākais par visiem studentiem Tērbatā tagadējiem un bijušajiem...
FL6Q70q8AJA_0014.wav|Tā viņš sevī sprieda.
FL6Q70q8AJA_0015.wav|Cīņā uz zobeniem viņam nav pretinieka ne spēka, ne izveicības ziņā.
FL6Q70q8AJA_0017.wav|Priecīgā lepnumā viņš stāsta tēvam un mātei, ka visi tie, kas iedrošinājušies stāties viņam menzūrās pretim, dabūjuši to dārgi samaksāt, bet pats viņš katrreiz izgājis gluži sveikā cauri.
FL6Q70q8AJA_0018.wav|Ar pilnu tiesību viņš varot sacīt, ka tagad paša korporācijas biedri viņu mīlot un apbrīnojot un citi bīstoties.
FL6Q70q8AJA_0019.wav|Nu jau vairāk nekā gads esot apkārt, kopš viņam vairs nenācies jemt ieroci rokā un aizstāvēt savu vai Kuronijas godu pret kādu nelabvēli, tādā respektā viņš tagad stāvot visā Tērbatā!
FL6Q70q8AJA_0020.wav|No rapieri ierobtiem vārdiem redzams, ka tā dāvinātāji bijuši visā plašā apkārtnē pazīstamu, cienījamu ģimeņu dēli.
FL6Q70q8AJA_0021.wav|Starp citiem tur atradās pašu draudzes mācītāja abu dēlu vārdi, kuriem viens studēja teoloģiju, otrs medicīnu.
FL6Q70q8AJA_0022.wav|Arī iecienītā apriņķa ārsta dēls un vairāku Lejaskurzemes muižnieku dēli bija dāvinātāju pulkā.
FL6Q70q8AJA_0023.wav|Vecajam niedolniekam bija īsts sirdsprieks, zinot savu ārlaulības dēlu tādā ieredzē un cieņā arī pie apkārtnes muižniecības.
FL6Q70q8AJA_0024.wav|No savas puses viņš labprāt gribētu šim savam brašajam, lepnajam un mīļajam dēlam arī novēlēt kādu godu un cienu.
FL6Q70q8AJA_0025.wav|Nevar viņš tikai sadomāt, kā un ko darīt.
FL6Q70q8AJA_0026.wav|Beidzot viņam iešaujas labs padoms prātā.
FL6Q70q8AJA_0027.wav|Pagājušugad viņš, kā vispār pazīstams ļaužu draugs un viņu izglītības veicinātājs, ievēlēts par apriņķa skolu valdes priekšnieku.
FL6Q70q8AJA_0028.wav|Nupat pagājušā ziemā viņš ar Priekules mācītāju Heselberģi, kā skolu valdes garīgo locekli, apbraukājuši gandrīz visas tautskolas savā apriņķī, pārraudzīdami viņu darbību.
FL6Q70q8AJA_0029.wav|Dažas tomēr palikušas nepārlūkotas, jo agri uznācis pavasaris, ceļi pavisam atšķīduši, kļuvuši tīri nebraucami un viņš pats sanīcis.
FL6Q70q8AJA_0030.wav|Nepārlūkotās skolās viņš tagad nodomājis sūtīt savā vietā savu mācīto dēlu, tamdēļ ka pats vēl arvienu nejūtas pilnīgi spirgts.
FL6Q70q8AJA_0031.wav|Viņš stāsta Cēzaram, ka aizrakstīšot Heselberģim, lai tas tūliņ pēc svētkiem, kad skolās būt atkal sākusēs mācība, ierodas te, un tad abi varēšot uzsākt jaunu pārraudzības braucienu.
FL6Q70q8AJA_0032.wav|Pret šādu piedāvājumu Cēzars tomēr cēla iebildumus: viņam būtot neveikli uzjemties pienākumu, kas uzticēts viņa tēvam.
FL6Q70q8AJA_0033.wav|Tas viņam izliktos kā nepiederīga iejaukšanās viņam nepiekrītošās kompetencēs, par ko dažs labs varētu skatīties uz viņu greizi vai pat sākt viņu aiz muguras aprunāt.
FL6Q70q8AJA_0034.wav|Nē, par oficiālu skolu pārlūku, kādā amatā viņš nav oficiāli iecelts, viņš nevarot uzstāties.
FL6Q70q8AJA_0035.wav|Bet pašu novada skolā, ja tēvs vēloties, viņš labprāt būtu ar mieru aiziet un paskatīties, padzirdēt, kā tur stāv ar mācībām.
FL6Q70q8AJA_0036.wav|Ar šejienes skolotāju viņš jau tā vēlētos tuvāk iepazīties, tamdēļ ka tas visā novadā laikam ir vienīgais inteliģents cilvēks.
FL6Q70q8AJA_0037.wav|Tad nu varēšot izdarīt visu vienā reizā ir iepazīties tuvāk ar skolotāju, ir pārbaudīt zināšanās viņa skolēnus.
FL6Q70q8AJA_0038.wav|Dzimtkungs bija arī tā ar mieru, un Cēzars jau otrā dienā aizgāja skolā, kamēr bērni vēl nav atlaisti Lieldienu brīvdienās.
FL6Q70q8AJA_0039.wav|Pārnāca viņš no turienes iepriecināts un tīri sajūsmināts.
FL6Q70q8AJA_0040.wav|Bērnu zināšanas atradis labas.
FL6Q70q8AJA_0041.wav|Nemaz nebijis domājis, ka ļaužu skolā pasniedz tik plašas mācības.
FL6Q70q8AJA_0042.wav|Kā redzams, skolotājs Audars esot ievērojams paidagogs.
FL6Q70q8AJA_0043.wav|Skola vispār esot labi nostādīta ne vien mācību, bet arī audzināšanas zinā.
FL6Q70q8AJA_0044.wav|Audzināšanas un rakstura stiprināšanas princips še esot tik stingri ievērots, kā to neesot līdz šim zinājis nevienā citā skolā, arī ģimnāzijā ne.
FL6Q70q8AJA_0045.wav|Tā skolēniem, pavasarī atstājot skolu, esot jānodod skolotājam īpašs, paša uzrakstīts un parakstīts ciešs solījums, it kā zvērests, ka ikviens pa vasaru, skolu neapmeklēdams, mācības tomēr neaizmirsīs, tās atkārtos un, arī mājās dzīvodams, krietni vedīsies.
FL6Q70q8AJA_0046.wav|Vienu tādu solījumos viņš redzēšanai pajēmies līdza, un, izvilcis no kabatas papīra lapu, viņš lasīja tās saturu tēvam un mātei priekšā.
FL6Q70q8AJA_0047.wav|Tam bija šāds saturs:
FL6Q70q8AJA_0048.wav|Mans solījums.
FL6Q70q8AJA_0049.wav|Es, apakšā rakstījies, apsolos kā svētu pienākumu tās mācības, ko mans skolotājs man uzdevis, pa šīgada brīvdienām čakli un pareizi izmācīties.
FL6Q70q8AJA_0050.wav|Proti, no katķisma, bībeles stāstiem, baznīcas stāstiem, kā arī no ģeogrāfijas un no vācu un krievu valodas.
FL6Q70q8AJA_0051.wav|Visu to sirdīgi atsākt un mācīties cauri.
FL6Q70q8AJA_0052.wav|Ko es minētās mācībās no pagājušajiem Ziemassvētkiem.
FL6Q70q8AJA_0053.wav|Paskaidrojums, tos laikus laukskolās īstā skolas gaita sākās tik pēc Ziemassvētkiem, kad saule jau bija atgriezusēs un dienas kļuva garākas un gaišākas.
FL6Q70q8AJA_0054.wav|Tātad, ko no pagājušajiem Ziemassvētkiem, līdz šim pavasarim esmu gājis cauri.
FL6Q70q8AJA_0055.wav|Bez tam vēl apsolos caur īpašām piemācībām savam skolotājam darīt prieku.
FL6Q70q8AJA_0056.wav|Beidzot svēti apjemos pa skolas brīvdienām dievbijīgi un godīgi uzvesties, saviem vecākiem jeb viņu vietniekiem visās labās lietās būt uz vārda paklausīgs un nekādā ziņā savam skolotājam un sev pašam nepelnīties kaunu.
FL6Q70q8AJA_0057.wav|To liecina Aleksis Zorgenfreijs, paskaidrojums.
FL6Q70q8AJA_0058.wav|Augšējā solījuma noraksts jemts no nelaiķa Kriškana materiāliem, kurus tas krājis Kurzemes tautskolu vēstures sarakstīšanai.
FL6Q70q8AJA_0059.wav|Vecais dzimtkungs, noklausījies rakstu nolasām, ļoti nopriecājās, ka viņa celtā un uzturētā skolā, kur darbojas par viņa naudu izmācīts skolotājs, valda tāds veselīgs gars un tāda centība.
FL6Q70q8AJA_0060.wav|Ne mazāks prieks viņam bija, ka šo skolu pārlūkojis un tādas labas ziņas pārnesis viņa mīļākais dēls, viņa Cēzars.
FL6Q70q8AJA_0061.wav|Vēlāk māte sarunājās ar dēlu divatā.
FL6Q70q8AJA_0062.wav|Viņa gribēja zināt, vai redzējis arī skolotājeni: ko tā darījusi un kā viņam patikusi.
FL6Q70q8AJA_0063.wav|Runājoties ar dēlu, viņa tam pastāstījusi arī, ka reiz gribējusi skolotājam ieprecināt savu jaunāko māsu, ataicinājusi tamdēļ to jau šurp, bet viņš nepiegriezis tai nekādu vērību, un tā tur nekas neiznācis, pēc kam tad apjēmis kādu saimnieka meitu tepat no kaimiņu novada.
FL6Q70q8AJA_0064.wav|Dēls savukārt pastāstīja mātei, ka skolotājeni gan redzējis, bet maz to ievērojis, jo iepazinies tur ar kādu citu cilvēku, kas saistījis visu viņa uzmanību.
FL6Q70q8AJA_0066.wav|Runājis tas starp citu par jauna latviešu laikraksta izdošanu, ko domājot nosaukt par Baltijas Zemkopi, un aicinājis skolotāju par līdzstrādnieku.
FL6Q70q8AJA_0067.wav|Cik nopratis no runas, tad pie gubernatora stāvot labā ieredzē.
FL6Q70q8AJA_0068.wav|Bet ne vieta, ne arī labā ieredze pie gubernatora neesot saistījusi viņa uzmanību tā kā pats šis cilvēks.
FL6Q70q8AJA_0070.wav|Kāda vienkāršība, vīrišķīga izturēšanās un kāds runātājs!
FL6Q70q8AJA_0071.wav|Katrs vārds drošs, noteikts un katrreiz īstā vietā, kā ar cirvi iecirsts.
FL6Q70q8AJA_0072.wav|Vispār visa izturēšanās ļoti bruņnieciska.
FL6Q70q8AJA_0073.wav|Drīzāk viņš to būtu noturējis par kādu ievērojamu muižnieku nekā par latviešu cilvēku, ja pats nebūtu teicis, ka ir dzimis latvietis.
FL6Q70q8AJA_0074.wav|Apdomā kur latviešu starpā ir redzēts tāds šāvējs kā šis Maters?
FL6Q70q8AJA_0075.wav|Izejam pagalmā šaut mērķī, viņš liek skolēniem sakustināt zemē iedurto vingrošanas kārti un, stāvēdams pārdesmit soļus atstatu, katru reizi ar revolveri kā likts iešauj uz vienu un otru pusi kustošā kārtī.
FL6Q70q8AJA_0076.wav|To spēj tikai ļoti rets muižnieks, kas bieži iet medībās un gandrīz katru dienu šauj.
FL6Q70q8AJA_0077.wav|Par tādu šāvēju tīri pabrīnījos.
FL6Q70q8AJA_0078.wav|Starp Kuronijas tagadējiem biedriem tikai es protu tik precīzi un droši šaut.
FL6Q70q8AJA_0079.wav|Gājām tad šauties ar Māteru tādā kustošā mērķī seši reizes no vietas.
FL6Q70q8AJA_0080.wav|Un, ko domā, es vienreiz pūdelēju, bet viņš ne reizi.
FL6Q70q8AJA_0082.wav|Bija atvedis arī kastītes ar zīmēšanas daiktiem, ko izdalīja labākiem skolēniem.
FL6Q70q8AJA_0083.wav|Man, aizgājušam ar tukšām rokām, bija tīri neērti.
FL6Q70q8AJA_0084.wav|Citreiz, kad iešu, arijāpajem bērniem ko nonest.
FL6Q70q8AJA_0085.wav|Jā, ļoti patīkams cilvēks, es tev saku.
FL6Q70q8AJA_0086.wav|Tukšojām arī dažu alus glāzi kopā.
FL6Q70q8AJA_0087.wav|Gribēju jau sadzert ar viņu tudraudzību, kā tas studentiem ar piedzīvojušiem filistriem piederas.
FL6Q70q8AJA_0088.wav|Nezināju tik, no kādas viņš korporācijas un kur studējis, jo runājoties un jokojoties viņš par Tērbatu, it kā par brīnumu, ne reizi neieminējās.
FL6Q70q8AJA_0089.wav|Tāpēc beidzot ieprasos, kur viņš studējis un kādu fakulēāti beidzis.
FL6Q70q8AJA_0090.wav|Un, ko domā, šis inteliģentais kungs, omulīgi iesmiedamies, atbild, viņš esot studējis Kazdangas pagasta augstskolā un beidzis tur pie krietnā Pētera Etmaņa visas fakultātes, kādas vien tur bijušas.
FL6Q70q8AJA_0091.wav|Dzirdot to, negribas ne ticēt, tīri man kā brīnums liekas: tik inteliģents cilvēks, tik vispusīgi izglītots, tāds dižans gars, šķiet īsts ģēnijs, un nestudēts!
FL6Q70q8AJA_0093.wav|Žēl, ļoti žēl, ka ar šo patīkamo cilvēku nevarēju sadzert šmolli un kļūt ar viņu tudraugs.
FL6Q70q8AJA_0094.wav|Vai tad tālab, dēls, nevari būt viņam draugs, ka viņš nav studējis?
FL6Q70q8AJA_0096.wav|Neaizmirsti, māt, ka es esmu korporelis, kuronis!
FL6Q70q8AJA_0097.wav|Un Kuronija ir pati aristokrātiskākā no visām citām Tērbatas korporācijām, tamdēļ, ka Kurzemes muižnieki to dibinājuši, un arī tagad viņas locekļu lielākā daļa esam mēs, tās guberņas muižnieku dēli.
FL6Q70q8AJA_0098.wav|Bet Kurzemes muižniecība pēc savām tradīcijām ir konservatīvākā un aristokrātiskāka par Vidzemes un Igauņzemes muižniecībām.
FL6Q70q8AJA_0099.wav|Sakarā ar Kurzemes tīri aristokrātisko satversmi, kas izveidojusēs aristokrātiskās Polijas virsvaldības laikā un pēc Polijas parauga, kur muižniecībai allaž piederējusi neaprobežota vara.
FL6Q70q8AJA_0100.wav|Bet šmollēties var tikai līdzīgs ar līdzīgu.
FL6Q70q8AJA_0101.wav|Citādi tas būtu zem mūsu krāsu goda.
FL6Q70q8AJA_0102.wav|Bet to nedrīkst pielaist neviens mūsu krāsu nesējs un aizstāvētājs, nele vēl es, kas esmu tagad oldermanis un spožākais loceklis, kā to liecina man dāvinātais sudraba rapieris.
FL6Q70q8AJA_0103.wav|Savu un savas korporācijas aiztikto godu ikviens kuronis zinās ar ieroci rokā nomazgāt baltu un tīru.
FL6Q70q8AJA_0104.wav|Ak, dēliņ, vai ar ieročiem var godu aizstāvēt jeb notraipītu nomazgāt atkal tīru?
FL6Q70q8AJA_0105.wav|Es reiz arī karsti sargāju savu sievietes godu, tomēr, dzīves varas spiesta, to nenosargāju.
FL6Q70q8AJA_0106.wav|Un nesaprotu un neredzu nekādu iespēju, kā to varētu kādreiz ar ieroča palīdzību atgūt atpakaļ.
FL6Q70q8AJA_0107.wav|Kas zudis, paliek zudis.
FL6Q70q8AJA_0108.wav|Manas diemas ir, ka ieročiem ir vieta karā, bet dzīvē jādzīvo tāpat bez ieročiem.
FL6Q70q8AJA_0109.wav|Dēls palika domīgs un uz mātes vārdiem tūliņ neatteica nekā.
FL6Q70q8AJA_0110.wav|Bet, brīdi klusējis un vai nu sevī ko dziļāki pārdomādams, vai arī nekā nedomādams un nekādu tiešu atbildi neatrazdams, it savādi pasmīnēdams, sacīja:
FL6Q70q8AJA_0111.wav|Māt, vēl nav visu dienu vakars.
FL6Q70q8AJA_0112.wav|Citiem vārdiem runājot, kas nav, tas vēl var būt.
FL6Q70q8AJA_0113.wav|Tavs gods ir arī man goda lieta.
FL6Q70q8AJA_0114.wav|To es paturēšu acīs, jo korporeļa apzināts uzdevums it visur ir par godu uzstāties, godu sargāt, godu pārstāt!
FL6Q70q8AJA_0115.wav|Neaizmirsti arī, ka es, tāpat kā dažs mīlestības bērns, esmu ļoti apdāvināts, ļoti spējīgs.
FL6Q70q8AJA_0116.wav|Atceries, ko tev reiz stāstīju par princi Austrijas Žuanu un Saksijas grāfu Moricu, kas gandrīz kļuva par Kurzemes hercogu.
FL6Q70q8AJA_0117.wav|Līdzās tiem tad neaizmirsti savu dēlu, kam ģimnāzijā izpelnītais goda nosaukums Cēzars vēl tagad piemīt tiklab še ģimenē, kā arī Tērbatā, draugu un biedru starpā.
FL6Q70q8AJA_0118.wav|Es domāju, māt, uz savu Cēzaru tu vari tikpat droši paļauties kā Senā Roma uz savu dižanāko valdnieku Jūliju Cēzaru.
FL6Q70q8AJA_0119.wav|Bet tagad atstāsim domas par nākotnes notikumiem pie malas un runāsim vēl par Māteru.
FL6Q70q8AJA_0120.wav|Tas cilvēks man stāv prātā, it kā būtu še priekšā, un aizjem visas manas domas, lai gan viņš nav students.
FL6Q70q8AJA_0121.wav|Viņš arī par tevi runāja...
FL6Q70q8AJA_0122.wav|ito par mani svešs cifvēks varēja runāt kā iztrūkusēs iesaucās māte.
FL6Q70q8AJA_0124.wav|Runāja viņš, tevi apbrīnodams un slavēdams.
FL6Q70q8AJA_0125.wav|Lika man arī tevi nepazīstamā kārtā sveicināt.
FL6Q70q8AJA_0126.wav|Kad citu reizi atbraukšot uz šo pusi, tad arī tevi apciemošot un pateikšoties savā un tautas vārdā par visu to dažādo labumu, ko tu darījusi saviem tautas brāļiem Niedolu un Priedola novadā.
FL6Q70q8AJA_0127.wav|Skolotājs viņam esot visu izstāstījis, kāda tu esi tautas labvēle.
FL6Q70q8AJA_0128.wav|No viņa sarunas ar skolotāju dabūju arī zināt, ka pie iepirktajām saimnieku mājām muiža tagad liekot piegriezt katrām pa gabalam meža, māju pirkšanas maksu tālab nebūtin nepaaugstinot.
FL6Q70q8AJA_0129.wav|Un tas viss esot atkal vienīgi tavs nopelns.
FL6Q70q8AJA_0130.wav|Jau mājas iepērkot par dzimtu, tu izdarījusi tīro brīnumu, pierunādama tēvu pārdot tās par tik lētu cenu, kāda citur nekur nav dzirdēta.
FL6Q70q8AJA_0131.wav|Maters teica, viņš pārzinot diezgan skaidri māju iepirkšanas gaitu un cenas visā Kurzemē.
FL6Q70q8AJA_0132.wav|Dažā novadā mājas iepirktas vairāk vai mazāk izdevīgi.
FL6Q70q8AJA_0133.wav|Tā arī mūsu aizkaimiņi nīgrandnieki esot iepirkušies, varot teikt, ļoti godīgi; bet par niedolniekiem un Priedolniekiem esot jāsaka, ka tie savas mājas dabūjuši pavisam lēti tā sakot, par sviestmaizi.
FL6Q70q8AJA_0134.wav|Un nu tu izgādājusi, ka pie visām šīm lētajām cenām saimnieki dabūn vēl labus gabalus meža.
FL6Q70q8AJA_0135.wav|Tālab Maters tā sajūsmināts par tevi.
FL6Q70q8AJA_0136.wav|Jā, dēls, visi saimnieki mūsu, kā arī Priedolu novadā dabūn tagad katrs savu gabalu meža.
FL6Q70q8AJA_0137.wav|Viegli man tas nenācās to no tēva izdabūt.
FL6Q70q8AJA_0138.wav|Citās muižās visā apriņķī gandrīz nevienā pašā nav zemnieku mājām dots arī mežs.
FL6Q70q8AJA_0139.wav|Tur visur mežs paliek nedalīts un atrodas vienīgi muižu pašu īpašumā, lai saimnieki, jebšu arī mājas iepirkuši par dzimtu, tomēr malkas un ganību ziņā būtu un paliktu no muižas atkarīgi.
FL6Q70q8AJA_0140.wav|Bet es jēmos un tēvam ierunāju, ka saimnieki būs uz mani skaudīgi, kad manām mājām vienām pašām ir laba meža pie simt pūrvietu, bet visām citām saimnieku mājām tā nav nemaz.
FL6Q70q8AJA_0141.wav|Un, kur skaudība, tur ir arī nesaticība, naids, riebšana un nav un nevar būt laba sadzīve.
FL6Q70q8AJA_0142.wav|Tā es tēvam teicu un stāstīju, un beidzot viņš piejēma manu padomu un lika abu novadu saimnieku mājām arī piemērīt katrām savu gabalu meža.
FL6Q70q8AJA_0143.wav|Muižas meži nu ir stipri mazāki, bet par to saimnieki, ja tik rīkosies prātīgi, ir apgādāti ar mežu uz bērnu bērniem, un dzīve tiem būs daudz vieglāka un drošāka, jebšu arī vēlāk būtu še kāds kungs būdams, jo nu tie no muižas ir pilnīgi neatkarīgi.
FL6Q70q8AJA_0144.wav|Māt, tā ir liela lieta, ko tu esi darījusi niedolniekiem un priedolniekiem.
FL6Q70q8AJA_0145.wav|Maters teica, dažā muižā latviete gan esot arī dzimtkungam draudzene, bet nekur kungs neesot tāds latviešu draugs un labvēlis kā te: tālab ka citur nekur dzimtkungu draudzenes neesot ne tik gudras, ne arī tā norūpējušās par savu tautu kā tu.
FL6Q70q8AJA_0146.wav|Stāstīja viņš arī, ka latviešu un visas Krievijas jūrniecības tēvs Valdemārs vācu avīzē Inlandē izsacījis sirsnīgu atzinību Meldru Tēzenam, mūsu tēva radiniekam.
FL6Q70q8AJA_0147.wav|Daudzinādams to par tiešām liberālu muižnieku un patiesu draugu un labvēli latviešiem.
FL6Q70q8AJA_0148.wav|Tamdēļ ka tas jau sen savā novadā licis ierīkot skolu, piejēmis tur krietno Spāģi par skolotāju.
FL6Q70q8AJA_0149.wav|Pats algojot skolotāju, uzturot skolu un nodrošinājis skolotāja vecuma dienas ar pietiekošu pensiju.
FL6Q70q8AJA_0150.wav|Bet Spāģis nu jau sen projām, un citkārt slavenā skola panīkusi, tamdēļ ka Meldru Tēzena mantinieki nepildīja nelaiķa dzimtkunga testamenta nosacījumus par skolu un skolotāju.
FL6Q70q8AJA_0151.wav|Jā, to, māt, zin arī Māters.
FL6Q70q8AJA_0152.wav|Bet tur labais nelaiķis nav nekā vainīgs.
FL6Q70q8AJA_0153.wav|Par Tēzeniem runādams, Maters iesaucās: Diezin ko mūsu lielais patriots Valdemārs teiktu par Niedolu Tēzenu, ja dabūtu zināt, kāds tas ir tautas draugs un labvēlis un ka viņa nelaulātā kundze, cienījama latviešu sieviete, viņu par tādu pārvērtusi...
FL6Q70q8AJA_0154.wav|Teicās, kad tikšoties ar Valdemāru, pastāstīt tam par tevi un par Niedolu dzimtkungu.
FL6Q70q8AJA_0155.wav|Par tēvu jau var stāstīt daudz laba: viņš ir bagāts kungs un zemnieku draugs, tas viss ir taisnība, nu bet ko par mani lai stāsta?
FL6Q70q8AJA_0156.wav|Es esmu aprunāta, nicināta, negodā kritusi, nelaimīga sieviete, noteica māte, gluži negaidot sadrūmusi, gandrīz sašņurusi.
FL6Q70q8AJA_0157.wav|Nē, māt, tā nerunā par sevi, kas tevi aprunā vai nicina, tie ir tikai neprašas un plānprātiņi.
FL6Q70q8AJA_0158.wav|Tāds gudrs cilvēks kā Maters jebšu viņš arī nav students teica, tu esot viena no cēlākām, labākām un ievērojamākām sievietēm, kādas jebkad dzīvojušas latviešu zemē.
FL6Q70q8AJA_0159.wav|Izsaucās dēls, māti apkampdams, noskūpstīdams viņas skaisto, balto pieri un glāstīdams viņas kuplos, melni spīdīgos matus, kuros nebija redzama vēl neviena sirma škiedrina.
FL6Q70q8AJA_0160.wav|Svētdienā pēc Lieldienām bija nolikta vācu bērnu iesvētīšana, zēniem un meitenēm kopīgi, jo vācu iesvētāmo nebija tik daudz, ka būtu nācies tos šķirt divi dalās.
FL6Q70q8AJA_0161.wav|Vecais Tēzens, kas nebija jau ilgāku laiku bijis pie dievgalda, bija nodomājis izlietot šo gadījumu un šinī svētdienā izdarīt nokavēto.
FL6Q70q8AJA_0162.wav|Arī Cēzars bija nolēmis iet pie galda reizā ar tēvu sava jaunākā brāļa iesvētīšanas dienā.
FL6Q70q8AJA_0163.wav|Bet, lai ģimenes sastāvs būtu pilnīgs kopā, tad viņš aicināja arī māti iet reizā ar viņiem.
FL6Q70q8AJA_0164.wav|Māte, lai gan citādi visur ievēroja un klausīja, ko viņas dievinātais Pauls teica, tomēr no iešanas pie vācu dievgalda negribēja ne dzirdēt.
FL6Q70q8AJA_0165.wav|Nevis tamdēļ, ka viņa būtu kāda stingra, pārliecināta latviete vai ka viņai būtu kāds pretīgums pret vāciešiem, bet vienkārši tāpēc, ka tāda kārtība bija jauna un neierasta.
FL6Q70q8AJA_0166.wav|Līdz šim viņa nekad nebija gājusi pie vācu dievgalda, allaž turēdamās pie latviešu draudzes.
FL6Q70q8AJA_0167.wav|Viņas bērni gan visi bija iesvētīti vāciski, tāpēc ka bija apmeklējuši vācu skolas, un, pēc viņas domām, tas tiem tā pieklājās.
FL6Q70q8AJA_0168.wav|Tomēr šoreiz Pauls neatfaidās dēla iesvētāmā dienā viņai vajadzētu iet pie dievgalda reizā.
FL6Q70q8AJA_0169.wav|Ak, Pauli, kam tā vajadzētu viņa pretodamās vaicāja.
FL6Q70q8AJA_0170.wav|Tas izskatīsies tā, it kā es pate bāztos vāciešos un kungu kārtā iekšā un it kā sietiņ sietos savu bērnu tēvam klāt, kas taču nav ne manas kārtas, ne manas tautas.
FL6Q70q8AJA_0171.wav|Man būtu pagalam nepatīkami, kad kungi un zemnieki, redzēdami mani ne savā vietā, ko čukstētu par mani, mani aprunātu un par mani nosmietos.
FL6Q70q8AJA_0172.wav|Es jau varu tāpat aiziet baznīcā, nosēsties kaut kur pakaļējos krēslos un notālēm noskatīties, kur Oskaru iesvētī un kur tu ar tēvu esot pie galda, kāpēc man arī būt tur pulkā, kur es nekad neesmu bijusi?
FL6Q70q8AJA_0173.wav|Neviens par tevi, mīļo māt, nekā nečūkstēs un nesmiesies; un, ja to kādi darīs, tad tie paši būs neprašas vai plānprātiņi.
FL6Q70q8AJA_0174.wav|Tu esi viena no cēlākām, ievērojamākām sievietēm!
FL6Q70q8AJA_0175.wav|Tā teica gudrais Maters jebšu arī nestudēts cilvēks būdams, un tādai sievietei neklājas griezt vērību uz tam, kā izturas un ko domā neprašas, noteica dēls lepni un dižani, un mātei bija jāpiekāpjas.
FL6Q70q8AJA_0176.wav|Gaidītā svētdiena pienāca.
FL6Q70q8AJA_0177.wav|Laiks bija jauks un silts, īsti tāds, kāds šai dienai, ko sauc par Balto svētdienu, labi piederas.
FL6Q70q8AJA_0178.wav|Baltā svētdienā un jaukā laikā gaišās drēbēs tērpušās iesvētāmās jaunavas tad arī izskatījās jo glītas un košas, kā tikko uzplaukušas lauka lilijas jaukā pavasara dienā.
FL6Q70q8AJA_0179.wav|Latviešu dievkalpojums, sākts šorīt agrāki par citiem svētrītiem, bija nobeidzies arī agrāki.
FL6Q70q8AJA_0180.wav|Iesvētāmie bija jau sastājušies baznīcas pagalmā divi rindās zēnos un meitenēs, kad pie baznīcas vārtiem piedrāzās pilnos auļos Niedolu muižas spožā, vaļējā ekipāža ar četriem gari jūgtiem zirgiem priekšā.
FL6Q70q8AJA_0181.wav|Uz pakaļējā sēdekļa redzēja sirmo dzimtkungu un viņam blakus saimnieci.
FL6Q70q8AJA_0182.wav|Bet uz priekšējā sēdekļa brašais students Cēzars ar jaunāko bridi.
FL6Q70q8AJA_0183.wav|Tiklīdz pēdējais bija stājies rindā, iesvētāmie gāja baznīcā, un dievkalpojums sākās.
FL6Q70q8AJA_0184.wav|Dievgaldniekiem pulcējoties ap altāri, Niedolu muižas saimnieci neredz līdzās ne dzimtkungam, ne dēliem, lai gan ar tiem kopā redzēja to atbraucam.
FL6Q70q8AJA_0185.wav|Cēzars, pamanījis māti neesam pulkā, atskatās atpakaļ un redz to patiesi novietojušos pēdējos krēslos, citiem aizmugurē, it kā lai nogaidītu savu rindu pēc kungiem.
FL6Q70q8AJA_0186.wav|Nupat tā arī ceļas augšām, acīmredzot rīkodamās nākt šurp.
FL6Q70q8AJA_0187.wav|Dēls paiet mātei pretī, pajem to zem rokas un tad pieved pie altāra blakus tēvam, pats nostādamies tai otrā pusē.
FL6Q70q8AJA_0188.wav|Stāv nu viņi tur gluži tā, kā vienai ģimenei piederas.
FL6Q70q8AJA_0189.wav|Pēc dievkalpojuma ejot no baznīcas ārā, arī turas tādā pat kārtībā: māte vidū, tēvs vienā, dēls otrā pusē; bet šim atkal blakus soļo jaunākais brālis.
FL6Q70q8AJA_0190.wav|Lai gan latviešu dievkalpojums jau sen garām, tomēr liela daļa latviešu baznīcēnu nav gājuši vēl projām.
FL6Q70q8AJA_0191.wav|Bet palikuši nogaidām arī vācu dievkalpojuma beigas, lai redzētu vācu iesvētāmos ne vien baznīcā ieejam, bet arī iznākam, jo, kur saujiņa vācu jauniešu kopā pie tam vēl daži muižnieku kārtas , tur zemniekiem šķiet varena acu pamielošana un pie tam vēl gluži par brīvu.
FL6Q70q8AJA_0192.wav|Citi iegājuši arī baznīcā iekšā un redzējuši, ka vecais niedolnieks kopā ar savu saimnieci un saimnieces dēliem gājis pie dievgalda.
FL6Q70q8AJA_0193.wav|Ārā nākot, atkal tos visus redz vienkopus, un tā tie arī aizbrauc projām.
FL6Q70q8AJA_0194.wav|Ļaudīm par visu redzēto nu liela vērošana, runāšana, spriešana un pareģošana.
FL6Q70q8AJA_0195.wav|Jau to, ka Cēzars bija pārlūkojis skolu it kā pats dzimtkungs, daudzi uzskatīja par lielu notikumu un vēroja no tam, ka saimnieces dēls dienās būšot laikam viņu dzimtkungs.
FL6Q70q8AJA_0196.wav|Nu, pēc braukšanas vienā ekipāžā un kopā iešanas pie dievgalda vispārējās domas bija, ka Cēzars mantošot Niedolu muižu.
FL6Q70q8AJA_0197.wav|To droši vien izgādāšot viņa māte, kura, kā arvienu vairāk izrādoties, varot darīt ar dzimtkungu, ko vien iegriboties.
FL6Q70q8AJA_0198.wav|No šis svētdienas niedolnieki savā starpā tad arī dēvē Cēzaru vairs tikai par savu jauno dzimtkungu.
FL6Q70q8AJA_0199.wav|Tagad viņš tas gan vēl nav, bet pēc vecā Tēzena nāves, bez šaubām, būs.
jJYM0zsE7FU_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
jJYM0zsE7FU_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
jJYM0zsE7FU_0003.wav|Ceturtā grāmata, desmitā nodaļa.
jJYM0zsE7FU_0004.wav|Siržu romantika un gaisa pilis.
jJYM0zsE7FU_0005.wav|Kā uz Lieldienām pārbraucis dzimtenē, Cēzars šovasar netika vairs atpakaļ Tērbatā.
jJYM0zsE7FU_0006.wav|Neilgi pēc svētkiem kādā apkaimes muižā bija nomiris dzimtkungs, kas savulaik arī bija studējis Tērbatā un piederējis pie Kuronijas.
jJYM0zsE7FU_0007.wav|Šo filistri pavadīt savas korporācijas vārdā un uzdevumā nu nācās Cēzaram.
jJYM0zsE7FU_0008.wav|Pārbrauca gan arī vēl divi studenti, un tiem trijatā tad bija jānoliek pie kapa vaiņags ar lentu korporācijas krāsās, bet runu pie tam nācās sacīt Cēzaram kā korporācijas oldermanim un vispār kā vienam no viņas redzamākiem locekļiem ar iznesīgu uzstāšanos.
jJYM0zsE7FU_0009.wav|Viņš tad arī norunāja piemērotu kodolīgu runu, kas bija pārāka par citu pavadītāju runām un bēriniekiem ļoti patika.
jJYM0zsE7FU_0010.wav|Pēc bērēm Cēzaram vajadzēja apmeklēt savus divus pārbraukušos biedrus, kas abi bija no šejienes apriņķa.
jJYM0zsE7FU_0011.wav|Tie atkal apmeklēja viņu, kā arī aizveda viņu sev līdza pie saviem radiem.
jJYM0zsE7FU_0012.wav|Tā ciemojoties, laiks ir pagājis, drīzi atnāca vasaras brīvdienas, un atpakaļ Tērbatā tie neviens šovasar vairs neaizbrauca, bet Cēzars kļuva pazīstams ar vairāk muižnieku ģimenēm gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē.
jJYM0zsE7FU_0013.wav|Vispār viņš tagad stāvēja muižnieku aprindās zināmā mērā it kā sevišķas uzmanības punktā.
jJYM0zsE7FU_0014.wav|Visvairāk pie hmm skaistā dzimuma.
jJYM0zsE7FU_0015.wav|Brašais, skaistais students ar savu iznesīgo uzstāšanos visur patika.
jJYM0zsE7FU_0016.wav|Viņam gāja līdza arī slava, ka viņš ir savas korporācijas izcilākais biedrs.
jJYM0zsE7FU_0017.wav|Korporācijas dzīves prasījumu ievērošanā un izpildīšanā pārāks par visiem citiem.
jJYM0zsE7FU_0018.wav|Ka viņš ir arī denkts un veikls jātnieks, to redzēja un liecināja visi, kur Cēzars parādījās jāšus uz sava Bajaco.
jJYM0zsE7FU_0019.wav|Bet, ka viņš veikls un viegls dejotājs, to zināja visas jaunavas, kurām dejas vakaros vai ballītēs, kādas vienā otrā muižā notika šādā vai tādā gadījumā, bija nācies ar to dejot vai redzēt to dejojam.
jJYM0zsE7FU_0020.wav|Tātad bez vārda runas bruņniecisks kavalieris, kādam īstam studentam pēc tā laika augstāko aprindu ieskatiem jābūt.
jJYM0zsE7FU_0021.wav|Bez tam ap Cēzaru vijās it kā zināma romantisma migla.
jJYM0zsE7FU_0022.wav|Bija viņš taču bagāta muižas īpašnieka un vispār pazīstama sieviešu medinieka audžudēls tā veco Tēzenu dēvēja muižnieku ģimenēs, pie tam brašs un lieliski apdāvināts.
jJYM0zsE7FU_0023.wav|Sabiedrībā čukstēja un runāja, ka šis ārlaulības audžudēls esot tēvam mīļāks nekā likumīgā laulībā dzimušais dēls, nožēlojamais savādnieks, kas nesadzīvoja ar savu sievu.
jJYM0zsE7FU_0024.wav|Minēja un minstināja arī muižnieku aprindās: kam vecais Tēzens gan novēlēšot savu bagātību, un kas pēc viņa un priedolnieka nāves mantošot Niedolu un Priedola muižu?
jJYM0zsE7FU_0025.wav|Vai Cēzars jeb vecā niedolnieka radi no viņa nelaiķes puses?
jJYM0zsE7FU_0026.wav|Šāda nezināšana padarīja to romantismu, kas vijās ap Cēzara interesanto personu, vēl neizprotamāku, nenoteiktāku un pašu Cēzaru vēl pievilcīgāku.
jJYM0zsE7FU_0027.wav|Ka Cēzaram pie visa sava romantisma un personīgās brašības ir arī daiļas jūtas un laba sirds, to sievietes ar prieku un patiku vēroja no viņa izturēšanās pret savu vienkāršo māti.
jJYM0zsE7FU_0028.wav|Ka viņš to visas draudzes priekšā bija jēmis zem rokas, vedis pie altāra, visu dievkalpojumu tad pavadījuši kopā ar tēvu un tā arī izgājuši no baznīcas.
jJYM0zsE7FU_0029.wav|Dēls, kas tā izturas pret savu māti pie tam vēl vienkāršu sievieti , būšot dienās arī labs vīrs savai sievai, sprieda daža jūtīga meitu māte.
jJYM0zsE7FU_0030.wav|Klusā, vientuļā, norobežotā un ierobežotā lauku muižniecības sabiedrībā Cēzars bija tagad, kā saka, ejoša monēta.
jJYM0zsE7FU_0031.wav|Runāja par viņu kā par ko lielu, ievērojamu, tāpēc ka cita lielāka un ievērojamāka patlaban nekā nebija, kas saistītu vispārēju uzmanību un par ko visi tā varētu runāties.
jJYM0zsE7FU_0032.wav|Sievietes sevišķi gudroja un prātoja, vai brašā studenta sirds nepiesiešoties kur tuvāk.
jJYM0zsE7FU_0033.wav|Uz kuru un kādu pusi viņš gan varot mērķēt un domāt?
jJYM0zsE7FU_0034.wav|Protams, uz ievērojamām ģimenēm jau ne.
jJYM0zsE7FU_0035.wav|Tur viņa sirds romantika neatrastu nekādu patīkamu atbalsi, un, ja arī viena vai otra jaunava no augstajām ģimenēm varbūt ko savādi justu un domātu, tas tikpat paliktu viņas pašas noslēpums: izpaust to tālāk tā tikpat nedrīkstētu, tāpēc ka vecāki un citi piederīgi būtu pretim.
jJYM0zsE7FU_0036.wav|Mācītāju, ārstu un arendatoru ģimenes būtu vienīgās, kur Cēzara sirdstieksmēm varētu būt kādas izredzes.
jJYM0zsE7FU_0037.wav|It ja varbūt arī kādā nabadzīgāku muižnieku ģimenē, kuras īpašumā vai lietošanā atrodas tikai neliela muiža ar maziem ieņēmumiem un kurai lielāks skaits meitu, tā ka visas nevar cerēt diezin kā izprecināt.
jJYM0zsE7FU_0038.wav|It ja varbūt šādā ģimenē Cēzaram varētu uzsmaidīt laime, citur jau ne!
jJYM0zsE7FU_0039.wav|Tādas bija vispārējās domas muižniecības starpā.
jJYM0zsE7FU_0040.wav|Un tiešām drīz kļuva zināms, ka Cēzars šādā ģimenē bija atradis savas sirds un dvēseles pievilcības priekšmetu Galēju muiža nebija ievērojama ne ar savu zemes platību, ne arī ar viņas labumu un ienesību.
jJYM0zsE7FU_0041.wav|Viņas īpašnieks piederēja gan pie vecas, daudzinātas cilts, bet nebija turīgs, nemaz jau nerunājot par bagātību, bet bērnu vesela rinda, citi jau pilngadīgi, citi vēl it mazi.
jJYM0zsE7FU_0042.wav|Pie tam dēli neapdāvināti, vismaz mācīties negribīgi un naudas tērētāji, bet meitenes skaistas, jautras un priecīgas, kā īstas lauku puķītes, kas zied savā vaļā pļavās un ārēs un ko katrs, šķiet, var viegli noplūkt, kas vien vīžo pēc tām pieliekties.
jJYM0zsE7FU_0043.wav|Šādā ģimenē brašais Cēzars bija ieraudzījis kādu puķīti, pie kuras un pēc kuras viņam bija paticis noliekties.
jJYM0zsE7FU_0044.wav|Ellenas kundzenīte, melnmataina tumšace, bija iešķīlusi Cēzaram sirdī mīlestības dzirksteli tik spožu kā cita neviena.
jJYM0zsE7FU_0045.wav|Vaļsirdīgi viņš tai atzinās, ka viņa ir pirmā sieviete, kas spējusi viņu apburt un pilnā mērā saistīt pie sevis.
jJYM0zsE7FU_0046.wav|Nebija Ellena ne visai skaista, ne arī citādi, kā likās, sevišķi ievērojama.
jJYM0zsE7FU_0047.wav|Daiļš augumiņš, gudras acis un lielais dabiskums un vienkāršība visā iznesībā tās likās Cēzaram viņas raksturīgākās īpatnības, un tās pievilka un saistīja viņu lielā mērā.
jJYM0zsE7FU_0048.wav|Bet jo vairāk viņu saistīja saruna ar to.
jJYM0zsE7FU_0049.wav|Viņam bija tīri jābrīnās, cik dziļi prātīgi un atjautīgi var runāt un kādus vienkārši veselīgus ieskatus var izteikt šī lauku dzīves vientulībā uzaugusē jaunava, kura bija tikko pāri skuķes gadiem.
jJYM0zsE7FU_0050.wav|Drīzi viņš atrada, ka Ellena savā dabā un raksturā gluži atšķiras no visām citām savām māsām.
jJYM0zsE7FU_0051.wav|Vienīgā gudrā dūja žadzinošu žagatu pulkā, viņš sevī sprieda, salīdzinādams Ellenu ar viņas allaž priecīgajām, joku un smieklu bagātajām māsām.
jJYM0zsE7FU_0052.wav|Kad viņš tai atklāja savu mīlestību, viņa par to nedz izbrīnījās, nedz arī likās sevišķi sajūsmināmies.
jJYM0zsE7FU_0053.wav|Brīdi viņa sēdēja gluži klusu.
jJYM0zsE7FU_0054.wav|Likās viņa klausāmies žubes dziesmiņā, kas viņiem virs galvas kuplajā kļavā čivināja dzedri un dzīvi.
jJYM0zsE7FU_0055.wav|Tad, pajēmusi viņa roku savā, sacīja:
jJYM0zsE7FU_0056.wav|Iekām runāt tuvāk par mīlestību, saki man, mīļais draugs, kādi bijuši tavi jaunības sapņi?
jJYM0zsE7FU_0057.wav|Kādas gaisa pilis puisēna un vēlāk ģimnāzista gados esi savās domās cēlis un par ko sapņojis un ilgojies dienās dzīvē tapt?
jJYM0zsE7FU_0058.wav|No bērnības dienām celtām gaisa pilīm daudzi slēdz cilvēka mūža tālākās gaitas un viņu darbības laukus.
jJYM0zsE7FU_0060.wav|Tas gan patiesībā varētu zīmēties tikai uz ļoti apdāvinātiem un stipra rakstura cilvēkiem, kas to, ko jaunības sapņos vēlējušies.
jJYM0zsE7FU_0061.wav|Spējuši vēlāk sasniegt vairāk vai mazāk pilnā mērā, kamēr maz apdāvinātie un vāja rakstura cilvēki dzīves beigās stāv pie saturā tukša mūža kā zvejnieks pasakā pie sasistas siles.
jJYM0zsE7FU_0062.wav|Tomēr, lai šā vai tā, apmainīsimies ar saviem bērnības un jaunības sapņiem, ko kurš esam domājuši, cerējuši, vēlējušies.
jJYM0zsE7FU_0063.wav|Tā dziļāki un pamatīgāki iepazīsimies viens ar otra iekšķīgo cilvēku.
jJYM0zsE7FU_0064.wav|Cēzars tīri izbijās par tā šādu valodu.
jJYM0zsE7FU_0065.wav|Kauns viņam bija stāstīt savai sirdsmeitenei, kādas domas ir viņa biedriem, ir viņam pašam savulaik spokojušās galvā par viņa nākotni: ka viņš būs dižs karavadonis vai cits kāds slavens vīrs.
jJYM0zsE7FU_0066.wav|Kauns šādus sapņus stāstāt viņam bija tāpēc, ka no tādiem mērķiem viņš atradās pavisam, pavisam tālu.
jJYM0zsE7FU_0067.wav|Viņš bija tikai students, brašs korporelis, bet vairāk nekas.
jJYM0zsE7FU_0068.wav|Students un vēl Kuronijas slavenākais krāsu nesējs un aizstāvētājs jā, tas skanēja lieliski, bet kas tad īsti ir aiz visa tā?
jJYM0zsE7FU_0069.wav|Kas tālāk, to viņš pats nezin sev pateikt.
jJYM0zsE7FU_0070.wav|Tu, mīļais draugs, kavējies teikt man, kādi bijuši tavi bērnības sapņi, kādas gaisa pilis cēlis puisēna un ģimnāzista gados.
jJYM0zsE7FU_0071.wav|Varbūt esi aizmirsis vai arī ir kauns to teikt pārtrauca viņa domu pavedienu Ellenas vaicājums.
jJYM0zsE7FU_0073.wav|Taisnību sakot, arī man tīri kauns stāstīt ne vien citiem, bet arī tev savus meitenes sapņus, savas pirmās gaisa pilis tik bērnišķīgs man tas viss izliekas.
jJYM0zsE7FU_0074.wav|Manas gaisa pilis bija tās, ka es vēlējos būt lielā, bagātā muižā apprecēta, kur lai man būtu daudz apkalpotāju: trīs četras istabenes manām vajadzībām vien, tikpat daudz meitu pie bērniem, nu, un citas tādas muļķības, par ko man tagad pašai jāpasmejas.
jJYM0zsE7FU_0075.wav|Nemaz nav tik liela muļķība, noteica pusbalsī Cēzars, nezinādams nekā labāka, ko teikt.
jJYM0zsE7FU_0077.wav|Parastas seklas meitenes ikdienišķā vēlēšanās, pasteidzās Ellena atbildēt.
jJYM0zsE7FU_0080.wav|Celsim tagad, savos prāta gados un spēcīgā jaunības uzjēmībā, jaunas gaisa pilis.
jJYM0zsE7FU_0081.wav|Tbreiz mums tikai caur tālas nākotnes zilo miglu šķita saredzami mūsu darbu ideāli.
jJYM0zsE7FU_0082.wav|Tagad mēs tūliņ varam tos celt un veidot pēc sava prāta, ieskata un spējas, tagad varam censties saskaņot savus ideālus ar dzīves īstenību.
jJYM0zsE7FU_0083.wav|Dārgā Ellen, kādu ideālu man vēl vajaga meklēt, celt un veidot, kad tevi esmu atradis?
jJYM0zsE7FU_0084.wav|Tu esi man visu ideālu ideāls iesaucās Cēzars sajūsmināts, Ellenu apkampdams un skūpstīdams.
jJYM0zsE7FU_0085.wav|Par tādu ideālu žīds nekā nedod, smējās Ellena.
jJYM0zsE7FU_0086.wav|Ir jau patīkami būt mīļam cilvēkam tuvumā, spiest to sev pie sirds, saukt to par savu, zvērēt tam mūžīgu uzticību un nodoties uz pēdējo.
jJYM0zsE7FU_0087.wav|Bet ar to vien dzīvē nepietiek, un arī sirds un prāts ilgam ar to vien nebūs apmierināti, ja nerāsies nekādi citi ideāli, nekādas citas cenšanās.
jJYM0zsE7FU_0088.wav|Es tev, mans dārgais, varu teikt, ka tādi vīrieši pie manis nestāv nekādā cenā un cieņā.
jJYM0zsE7FU_0089.wav|Kas cita nekā nezin kā tik priecāties gar daiļo sievieti.
jJYM0zsE7FU_0091.wav|Tā ir dabiska parādība, mīlā Ellen, ka sieviete cenšas vīrietim patikt.
jJYM0zsE7FU_0092.wav|Bet nedabiska, ja sieviete cita nekā labāka un augstāka nezin kā tikai censties patikt.
jJYM0zsE7FU_0093.wav|Un nedabisks savukārt un nožēlojams tas vīrietis, kas pie tādas sievietes atrod patikšanu.
jJYM0zsE7FU_0094.wav|Es saku: tas ir salkanums, tā ir gļēvulība, darba negriba, darba nespēja, gara trulums, jeb kā citādi to lai nosauc.
jJYM0zsE7FU_0095.wav|Kā daudz dzīves jautājumos, tā arī šinī ziņā zemnieki jemami citām kārtām par paraugu.
jJYM0zsE7FU_0096.wav|Viņu ieskati par mīlestību dabiski, ļoti vienkārši un, pēc manām domām, veselīgi.
jJYM0zsE7FU_0097.wav|Viņi saka: mīlestībai pieder tikai svētvakars, kad ir būts pirtī, kad paši nopērušies koši balti, kad nekādi sevišķi vakara darbi nav jāstrādā un kad otrā rītā nav agri nekur jāsteidzas.
jJYM0zsE7FU_0098.wav|Šinī vakarā arī puiši iet meitās satiekas ar savām iecerētām līgaviņām.
jJYM0zsE7FU_0099.wav|Redzi, visa vesela nedēļa savā vai saimnieka un kunga darbā un tad tikai viens vakars siržu romantikai un mīlestības vajadzībai...
jJYM0zsE7FU_0100.wav|Jā, tā esmu dzirdējusi gājēju ļaudis runājam par mīlestību.
jJYM0zsE7FU_0101.wav|Un tas tā pareizi, jo no sirds priekiem un mīlestības baudas līdzcilvēkiem un pasaulei nekāds labums neatlec, bet jādzīvo pasaulē taču tā, ka arī citiem cilvēkiem nāk no mūsu dzīves kāds nebūt labums citādi mūsu dzīve ir bez satura, mūsu mūžs lieks.
jJYM0zsE7FU_0102.wav|Lai gan tevi aizvien pazinu gudru, prātīgu jaunavu, tomēr, ka tu tik dziļi esi pārdomājusi dzīves mīklu un proti tādus augstus prasījumus uzstādīt cilvēkam, to nebūtu domājis.
jJYM0zsE7FU_0103.wav|Kur tu visu to jēmusi?
jJYM0zsE7FU_0104.wav|Neviens tavā apkārtnē tā nerunā un laikam arī nedomā.
jJYM0zsE7FU_0105.wav|Mīļais Paul, tas nav manas pašas nopelns, ka es skatos uz dzīvi varbūt nopietnāki nekā visa cita jaunatne manā apkārtnē.
jJYM0zsE7FU_0106.wav|Pāra gadu pie mums bija skolotāja, francūziete.
jJYM0zsE7FU_0107.wav|Šabo jaunkundzīte, brīvās Šveices pavalstniece, nabadzīte, kliba un vēl it jauna.
jJYM0zsE7FU_0108.wav|Bet kāds noteikts raksturs un kāds gaišs pasaules uzskats tai bija!
jJYM0zsE7FU_0110.wav|No kaut jebkādas neapmierinātības, no īgna prāta, no dzīves apnikuma ne vēsts.
jJYM0zsE7FU_0111.wav|Viņa mums mācīja, ka tās gaisa pilis, kas bērnībā un jaunatnē sapņotas un lolotas, vēlāk cilvēkam jācenšas uzcelt pašā dzīvē jāpārvērš sapņi par īstenību.
jJYM0zsE7FU_0112.wav|Pie tam viņa uzsvēra, ka cēlākiem jaunības sapņiem un augstākiem dzīves ideāliem esot jābūt nevis cilvēkam pašam sev sagādāt diez kādus labumus, diez kādas dzīves ērtības.
jJYM0zsE7FU_0113.wav|Bet gan darīt citiem labu, palīdzēt nabadziņiem un nelaimīgiem, labot viņu likteni un vispār pūlēties visas dzīves pacelšanā augstākā tikumiskā stāvoklī.
jJYM0zsE7FU_0114.wav|Mīļais, būsim arī mēs tādi, kas grib strādāt un pūlēties cilvēces augsto ideālu labā, dēstīdami un pauzdami ir savā dzīves kaktiņā humānās mācības un altruisma idejas.
jJYM0zsE7FU_0115.wav|Citiem vārdiem runājot, celsim savas gaisa pilis gara pasaulē, ideālu valstībā.
jJYM0zsE7FU_0116.wav|Materiālā dzīvē, reālā pasaulē mēs maz ko sasniegtum.
jJYM0zsE7FU_0117.wav|Nav mums nevienam lielu kapitālu vai citas bagātības.
jJYM0zsE7FU_0118.wav|Neder pēc tādām mantām arī aplam plēsties.
jJYM0zsE7FU_0119.wav|Taisnību sakot, man būtu kauns, ja es redzētu savu vīru vaiga sviedros pūlamies pasaulīgas mantas sagūšanā un krāšanā.
jJYM0zsE7FU_0120.wav|Visi tādi pārāk lieli rāvēji un krājēji dzīvē man izliekas kā laupītāji un badakāši, kam nav nekādu augstāku ideālu kā tikai citam ko noplēst un sev piesavināties.
jJYM0zsE7FU_0121.wav|Man tas liekas ne vien netaisni, bet arī tīri nedabiski, kad vienam cilvēkam pieder lieli zemes gabali, bet otram nav ne pēdas zemes; vai kad pilsētā vienam ir vesela rinda milzu namu, bet otram nav ne būdiņas, kur pārgulēt nakti.
jJYM0zsE7FU_0122.wav|Redzi, tālab man katra liela bagātība riebjas.
jJYM0zsE7FU_0123.wav|Manas domas ir: kad ikvienam sava iztiekama tiesa, tad diezgan.
jJYM0zsE7FU_0124.wav|Šabo jaunkundze teica tā: Ja kāds cilvēks, iesākdams, kā saka, no nenieka.
jJYM0zsE7FU_0125.wav|Sasniedzis ar saviem spēkiem kādus īpašus panākumus, ko varējis atstāt visai cilvēcei par lielu mantojumu, kā, piemēram, šveicietis Pestaloci, francūzis Ruso vai atkal Franklins, Dženers vai arī Vašingtons un Linkolns.
jJYM0zsE7FU_0126.wav|Tad tādi gari atzīstami par lieliem cilvēces spīdekļiem un labdariem uz audžu audzēm.
jJYM0zsE7FU_0127.wav|Bet, ja kāds, no mazas rocības sākdams, saguvis tikai lielas muižas, plašus zemes gabalus, milzu namus vai citu ārēju spožumu, par saviem līdzcilvēkiem nekā nebēdādams, tad tāds cilvēks manās acīs nav vairāk nekas kā tikai rāvējs un plēsoņa.
jJYM0zsE7FU_0128.wav|Jā, tā teica mūsu francūziete.
jJYM0zsE7FU_0129.wav|Manām māsām viņas vārdi bija pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, bet man tie palika prātā.
jJYM0zsE7FU_0130.wav|Daudz esmu par tiem domājusi, un, jo vairāk domāju, jo dibināti un svarīgi man tie liekas.
jJYM0zsE7FU_0131.wav|Tava francūziete, cik noprotams, bijusi sieviete, kas devusies dzīvē ar īpašu uzdevumu labot cilvēci.
jJYM0zsE7FU_0132.wav|Un tu, būdama daiļjūtīga un dziļdomīga meitene, esi viņas mācībai pievienojusies ar visu tavu daiļo, cēlo dvēseli.
jJYM0zsE7FU_0133.wav|Arī es cienu nepazīstamās Sabo jaunkundzes domas, tāpēc ka tev tās tā patīk.
jJYM0zsE7FU_0134.wav|Bet saki, mīļā zelta Ellena, kādus ideālus darbus mēs varēsim cilvēces labā strādāt, kad mums nebūs nekāda kapitāla, nekādas turības?
jJYM0zsE7FU_0135.wav|Mīļais Paul, tu mans dižanais Cēzar!
jJYM0zsE7FU_0136.wav|Ļoti labi mēs to varēsim arī bez nekāda kapitāla un bez nekādas turības.
jJYM0zsE7FU_0137.wav|Mēs paši varam stāties cilvēces kalpībā.
jJYM0zsE7FU_0138.wav|Redzi, tu būsi labs un godīgs advokāts, dosi visiem pareizus padomus, palīdzēsi nospiestiem un netaisni cietušiem tikt pie taisnības un savām tiesībām.
jJYM0zsE7FU_0139.wav|No mazturīgiem nejemsi nekādu atlīdzību par savu darbu.
jJYM0zsE7FU_0140.wav|Visi zinās, ka tev var uzticēties, ļaudīm nebūs jāstaigā pie dārgiem un blēdīgiem padoma devējiem.
jJYM0zsE7FU_0141.wav|Saki vai tāds tavs darbs nebūs augsts un cēls ideālisms, un vai tu šādā savā darbā neatrasi patiesu apmierinājumu, apzinādamies savu sirdi tīru, savu dvēseli baltu?
jJYM0zsE7FU_0142.wav|Nekādu cēlāku gaisa pili par šādu darbu es nemaz nevaru iedomāties.
jJYM0zsE7FU_0143.wav|Savu darbu būsi ļaužu vidū it kā svece ar savu gaismu tumšā istabā: visi skatīsies uz tevi, turēsies pie tevis, un tu visiem būsi vajadzīgs un palīdzīgs.
jJYM0zsE7FU_0144.wav|Nedzīvosim greznu un izšķērdīgu dzīvi.
jJYM0zsE7FU_0145.wav|Neturēsim nekādus jājamos zirgus, arī braucamo zirgu un pajūgu nebūs mums vajadzīgs.
jJYM0zsE7FU_0146.wav|Tev nevajadzēs rūpēties par lielu pelnu.
jJYM0zsE7FU_0147.wav|Kad iztiekama tiesa, tad pietiek.
jJYM0zsE7FU_0148.wav|Arī es strādāšu tev līdzīgi līdzcilvēkiem palīdzēdama, viņu likteni vieglinādama...
jJYM0zsE7FU_0149.wav|Ko gan tu varētu strādāt Ellenu pārtraukdams un viegli pasmiedamies, ievaicājās Cēzars.
jJYM0zsE7FU_0150.wav|Agrāk es to arī nezināju un pate sevī dažreiz spriedu un gudroju, kāds varētu būt mans dzīves uzdevums, atteica Ellena nopietni.
jJYM0zsE7FU_0151.wav|Bet nu es esmu ar sevi skaidrībā.
jJYM0zsE7FU_0152.wav|Kopš šī pavasara.
jJYM0zsE7FU_0153.wav|Tev jāzin, ka pie mums agrāk bija iemīlēta istabene.
jJYM0zsE7FU_0154.wav|Ļoti denkta un patīkama skuķe, saukta skaistā Kača.
jJYM0zsE7FU_0155.wav|Pērn viņa apprecējās un šo pavasari nedēļās nomira un nomira tāpēc, ka nebija saprātīgas vecmātes.
jJYM0zsE7FU_0156.wav|Kad atveda ārstu, bija jau par vēlu.
jJYM0zsE7FU_0157.wav|Viņš varēja tik pateikt, ka nepiedzīvojušas, nemākulīgas vecmātes aplamā rīcība novedusi jauno, veselīga nedēļnieci kapā.
jJYM0zsE7FU_0158.wav|Man Kačas bija ļoti žēl.
jJYM0zsE7FU_0159.wav|Es vīstīju dūres, dusmojos, skraidīju kā izmisusi, raudāju, bet nevarēju nevienu vainot, jo cilvēku pašu nezināšana nav viņu vaina.
jJYM0zsE7FU_0160.wav|Tad es sevī nojēmos mācīties par bērnu sajēmēju, lai savā apkārtnē varētu palīdzēt visos tanīs gadījumos, kur lietderīgas palīdzības trūkst.
jJYM0zsE7FU_0161.wav|Redzu, tu brīnies, dzirdēdams par tādu manu apjemšanos, bet nebrīnies, sirdsmīļais, nemaz.
jJYM0zsE7FU_0162.wav|Ko lai citu es darītu?
jJYM0zsE7FU_0163.wav|Studēt medicīnu, kā to sievietes dzird darām Šveicē vai citur ārzemēs, to es nespēju, jo nav man nedz vajadzīgās izglītības, nedz arī tik daudz līdzekļu, ka varētu ārzemēs dzīvot un apmeklēt tur augstskolu.
jJYM0zsE7FU_0164.wav|Bet izmācīties akušeres amatu to es varu.
jJYM0zsE7FU_0165.wav|Manēji gan negrib no tam neko dzirdēt, bet viena tante mani aizstāv un palīdzēs vecākus pierunāt.
jJYM0zsE7FU_0166.wav|Viņa man arī dos vajadzīgo naudu.
jJYM0zsE7FU_0167.wav|Tātad, mīļo Cēzar, var notikt, ka varbūt jau šo rudeni sagaidīsi arī mani Tērbatā kā bērnu sajēmēju kursu apmeklētāju.
jJYM0zsE7FU_0168.wav|Mācīsimies un gatavosimies tur abi savam kopējam nākotnes darbam savu gaisapiļucelšanai.
jJYM0zsE7FU_0169.wav|Un dod man uz tamsavu roku.
jJYM0zsE7FU_0170.wav|Klusu ciezdams, viņš satvēra pirms viņas roku un tad viņu pašu, vilkdams to sev pie sirds.
jJYM0zsE7FU_0171.wav|No šis dienas Cēzars skatījās ar lielāku cienību uz Ellenu nekā līdz šim.
jJYM0zsE7FU_0172.wav|Jaunās meitenes nopietnā griba un ciešā apjemšanās iegūt vajadzīgās zināšanas, lai varētu kalpot vienkāršu ļaužu sievietēm viņu grūtās dienās jo pārtikušu kārtu sievietēm palīdzības jau netrūka, tas viss atstāja uz viņu dziļu iespaidu.
jJYM0zsE7FU_0173.wav|Viņš saprata, ka viņa studentiskā dzīve, jebšu braša un lepna, bijusi līdz šim tukša un nenozīmīga, bez jebkāda īsta satura, pat bez skaidri noteikta nākotnes mērķa.
jJYM0zsE7FU_0174.wav|Gads pēc gada tikai izprieca un bramēšanās vien!
jJYM0zsE7FU_0175.wav|Gan viņš apzinājās pārākais visā plašajā korporeļu saimē.
jJYM0zsE7FU_0176.wav|Nu bet kāda tam visam galu galā nozīme?
jJYM0zsE7FU_0177.wav|Patiesībā itin nekāda.
jJYM0zsE7FU_0178.wav|Ar Ellenas iztēlotiem un aizstāvētiem dzīves uzdevumiem un mērķiem tas viss nepastāvēja nekādā sakarā.
jJYM0zsE7FU_0179.wav|Par savu līdzšinējo dzīvi un viņas sasniegumiem viņam pašam tagad bija gandrīz vairāk kauns nekā prieka tik niecīgi un bērnišķīgi tie tam tagad šķita.
jJYM0zsE7FU_0180.wav|Biežāki nekā līdz šim viņš tagad satikās ar Ellenu, gan tieši pie viņas aizjādams, gan arī sastopoties kādā kaimiņu muižā pie viņas radiem.
jJYM0zsE7FU_0181.wav|Arī tie labprāt redzēja viņus tiekamies un turamies, tamdēļ ka Ellenai, kā maz pārtikušu un ar daudz bērniem svētītu vecāku meitai, diezin kāds labu labais precinieks grūti bija sagaidāms.
jJYM0zsE7FU_0182.wav|Tiem tad arī šķita Niedolu Tēzena audžudēls diezgan labs.
jJYM0zsE7FU_0183.wav|Kādudien, kad Čēzaram zirgs bija jau apsedlots, lai jātu atkal pie Ellenas, un staļļa puisis to sētienā vadāja, gaidīdams, līdz vajadzēs vest pie lievenēm, Cētaru, nākot tam no savas istabas ārā, priekšnamā aizturēja māte.
jJYM0zsE7FU_0184.wav|Paul, viņa teica.
jJYM0zsE7FU_0185.wav|Kas būs ar mūsu mājām?
jJYM0zsE7FU_0186.wav|Tām vēl arvienu nav vārda.
jJYM0zsE7FU_0187.wav|Citi viņas sauc pēc vecā vārda vēl par Lauku krogu, dti manā vārdā par Ievas muiželi, vēl citi par Līgavas jeb Mīlavas vai arī par Saldavas muižu.
jJYM0zsE7FU_0188.wav|Man nepatīkami un tīri kauns, dzirdot šādus divdomīgus vārdus.
jJYM0zsE7FU_0189.wav|Domāju tu, kā skolots cilvēks, varētu padomāt, kāds vārds mūsu mājām vislabāk piestāvētu, un tad teikt tēvam, lai tādā vārdā ieraksta muižas grāmatās, tad arī novada ruļļos tā ierakstītu un visi tā sauktu.
jJYM0zsE7FU_0190.wav|Tagad, kamēr nomnieks tur dzīvo, iesaukās šā tā, un vēlāk, kad nāksies pašiem tur mist, būs nepatīkami, kad mūsu mājas dažādi langās, dēls, brīdi padomājis, kā jokus taisīdams, pasmiedamies atteica.
jJYM0zsE7FU_0191.wav|Māt, es nekādu labu, īsti zīmīgu vārdu nevaru iedomāties.
jJYM0zsE7FU_0192.wav|Es arī tanīs mājās nedzīvošu mans ceļš iet citur, un man zirgs jau sedlots.
jJYM0zsE7FU_0194.wav|Ja nekas labāks neiešaujas prātā, liec ierakstīt par Gaisapili.
jJYM0zsE7FU_0195.wav|To teikdams, viņš bija jau uzsēdies sedlos un, iespraudis vēl labo kāju pareizi kāpslī, auļoja tūliņ projām.
jJYM0zsE7FU_0196.wav|Māte nesaprašanā noskatījās dēlam pakaļ.
kJPhIkYGUSA_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
kJPhIkYGUSA_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
kJPhIkYGUSA_0003.wav|Ceturtā grāmata, astotā nodaļa.
kJPhIkYGUSA_0004.wav|Mīlestības svētki ar negaidītu uzdzīru.
kJPhIkYGUSA_0005.wav|Viss lielais franču un vācu karš Niedolu muižas vecajai pavārenei bija pagājis bez tās dedzīgās gādāšanās un gantēšanās, kāda tai piemita un to mocīt mocīja agrākos karos.
kJPhIkYGUSA_0006.wav|Nestāja viņa vairs virsū ne apkārt braukājošiem žīdiem, ne citiem svešiem cilvēkiem, kam gadījās ierasties muižā, lai pastāstītu, kas dzirdams par kara notikumiem.
kJPhIkYGUSA_0007.wav|Arī saimnieci lika mierā ar kara ziņu lasīšanu un to pārrunāšanu un izskaidrošanu.
kJPhIkYGUSA_0008.wav|Lieta tā, ka siļķu Judeļa liktenis bija to varen sabiedējis.
kJPhIkYGUSA_0009.wav|Bija viņa taču Judelim devusi gaili un tītaru par kara ziņu atnešanu, pie kam Judelis, visiem dzirdot, bija lielījies, ka viņš izgādājis naudu, lai poļi varētu celt dumpi.
kJPhIkYGUSA_0010.wav|Un viņa kopā ar Judeli bija smējusēs un priecājusēs par labām kara ziņām.
kJPhIkYGUSA_0011.wav|Bet ļaudis šo poļu dumpi bija iesaukuši par Judeļa karu, tamdēļ ka viņš pie tā izcelšanās, kā pats teica, bija piedalījies ir ar savu, ir ar Rotšilda un citu žīdu naudu.
kJPhIkYGUSA_0012.wav|Pavārene nu baidījās, ka krievi viņas tītara došanu arī neuzskata par polu dumpja pabalstīšanu vai turēšanos uz poļu pusi.
kJPhIkYGUSA_0014.wav|Šādas bailes viņu mocīja ļoti, nevarēja nedz dienām mierīgi paēst, nedz naktīm nāca miegs, tā ka viņa it pavārga un zaudēja labu daļu no sava miesas apmēra, pilnīguma un smaguma.
kJPhIkYGUSA_0015.wav|Judelis tik pēc divi gadi bija ticis no apcietinājuma vaļām un atgriezies dzimtenes pusē, bet kāds!
kJPhIkYGUSA_0016.wav|Tāds, ka viņu gandrīz vairs nepazina: citreiz melnā bārzda bija pagalam balta, un trūka viņam dažu priekšzobu.
kJPhIkYGUSA_0017.wav|Bēdās un raizēs par nezināmo likteni bija viņam kara cietumā mati kļuvuši pirms sirmi, tad balti, jo bija viņš notiesāts uz nāvi, un jau otrā dienā pēc sprieduma viņam vajadzēja būt pakārtam.
kJPhIkYGUSA_0018.wav|Tikai ļoti iespējīgiem Vilnas žīdiem, ar prāvu naudas summu ejot Judelim palīgā, bija izdevies krievus tik tālu piedabūt, ka nāves sodu pārvērta no pirmā gala aizsūtīšanā uz Sibīriju, bet tad paturēšanā turpat Vilnas cietumā, no kurienes pēc divi gadiem to atsvabināja pavisam.
kJPhIkYGUSA_0019.wav|Bet žandarmi tam jau iepriekšējā pratināšanā bija izsituši dažus zobus un izplūkājuši bārzdu, tamdēļ ka negribējis atzīties savā noziegumā.
kJPhIkYGUSA_0020.wav|Kad vecā pavārene to dzirdēja, viņu šaušalas pāijēma.
kJPhIkYGUSA_0021.wav|Viņai jau tā arvien sāpēja zobi, lai gan tos pastāvīgi turēja siltumā, sargāja no skrejoša vēja un ēda tikai mīkstu barību.
kJPhIkYGUSA_0022.wav|Bet ko nu vēl, ja tos dauzītu tā, ka tie lec no smaganām ārā un izkrīt no mutes, ak šausmas, to viņa nekad neizciestu.
kJPhIkYGUSA_0023.wav|Kad nu Judelis, pukstēdams un reižu no reizes nopūzdamies, tai izstāstīja, cik naudas izmaksājusi Viļņas žīdiem viņa izglābšana vispirms no karātavām, tad no sūtīšanas uz Sibīriju un beidzot atsvabināšana no cietuma, par ko visu viņš palicis tiem parādā.
kJPhIkYGUSA_0024.wav|Bet šis parāds tur esot tik liels, ka ir viņa bērniem, ir bērnu bērniem būšot tur visu mūžu ko maksāt.
kJPhIkYGUSA_0025.wav|Kad pavārene visu to dzirdēja, tad viņa tā nobijās, ka kājas notirpa un sirds pagura, un viņa nekā vairs nevēlējās dzirdēt ne par šo nelaimīgo Judeļa karu, ne par citiem kariem, ne arī par pašu Judeli.
kJPhIkYGUSA_0026.wav|Viņa izbeidza visu satikšanos ar to, stingri noteikdama: Zini ko, Judeli!
kJPhIkYGUSA_0027.wav|Mēs esam abi ļoti sabīduši tu no tiem briesmīgiem piedzīvojumiem tur Viļņā, es atkal no taviem stāstījumiem.
kJPhIkYGUSA_0028.wav|Bet divi sabīduši cilvēki nevar viens otram dot nekādu gudru padomu.
kJPhIkYGUSA_0029.wav|Tālab mums labāk nemaz neder satikties un runāties.
kJPhIkYGUSA_0030.wav|Pie šāda sava lēmuma pavārene palika: viņa izvairījās no katras satikšanās ar Judeli, bet, ja to nejauši kur satika, tad neielaidās nekādās sarunās, un beidzot viņa to nemaz vairs nešķitās pazīstam.
kJPhIkYGUSA_0031.wav|Sevī viņa pat centās aizmirst, ka būtu kādreiz devusi šim žīdam tītaru un gaili vai ka vispār būtu to kādreiz pazinusi.
kJPhIkYGUSA_0032.wav|Tagad viņa, atmetusi kariem un kara ziņām uz visiem laikiem ar roku, gādājās un gantējās vienīgi par tām pašām lietām, kas jau agrākus laikus bija tai nodarbinājušas domas un prātus.
kJPhIkYGUSA_0033.wav|Kādi jauni pāri uzsaukti, kādi nule riedās uzsaukties, kurš puisis svētnaktīm iet pie kuras meitas, kādai neprecētai sievietei paslīdējusi kāja, kad un kādu meitu dēļ puiši plūkušies un kādā tirgū leiši kāvušies ar kurseniekiem.
kJPhIkYGUSA_0034.wav|Tagad viņa bija nākusi pie atziņas, ka šādas ziņas vākt un klausīties ir daudz izdevīgāki, jo tur nekāda izmeklēšana ar visām savām briesmām nenāca pakaļ.
kJPhIkYGUSA_0035.wav|Vērīgi viņa arī sekoja visam tam, kas notika pašā muižā, un tur, kā jau tādā vietā, kur dzīvo lielāks skaits cilvēku kopā un kur arī dažādiem cilvēkiem pastāvīgi pienākšana no ārienes, šādi vai tādi notikumi gadījās pastāvīgi.
kJPhIkYGUSA_0036.wav|Vispār dzīve tur kustējās un mainījās pastāvīgi.
kJPhIkYGUSA_0037.wav|Lielākais notikums muižā šovasar bija tas, ka Cēzars bija pārbraucis no Tērbatas ar skaistu krāsainu cepurīti galvā un šauru krāsainu lentīti pār krūtīm.
kJPhIkYGUSA_0038.wav|Cik brašs un skaists viņš izskatījās šādā jaunā greznumā!
kJPhIkYGUSA_0039.wav|Meitas nevarēja noskatīties vien.
kJPhIkYGUSA_0040.wav|Mātei, kā jau arvienu, bija prieks par savu labo dēlu.
kJPhIkYGUSA_0041.wav|Jau aizviņvasar viņš ir mātei, ir tēvam bija sagādājis lielu prieku, nobeigdams ģimnāzijas pēdējo klasi ar cum laude.
kJPhIkYGUSA_0042.wav|Tomēr par šādu notikumu citi vai nu maz ko zināja, vai nezināja nekā.
kJPhIkYGUSA_0043.wav|Bet tagad, kad viņš bija students krāsainā cepurītē, to redzēja visi.
kJPhIkYGUSA_0044.wav|Visvairāk prieka un lepnuma par to bija vecajam dzimtkungam.
kJPhIkYGUSA_0045.wav|Kuronijas krāsnesis tas bija cilvēks, kam jebkurā muižnieku namā, nemaz jau nerunājot par tā sauktajām literātu aprindām, bija katrā laikā durvis atvērtas.
kJPhIkYGUSA_0046.wav|Tādu cilvēku visur uzskatīja par savu, par savām ģimenēm līdzīgu.
kJPhIkYGUSA_0047.wav|Bez tam Cēzars arī citādi bija visādi ievērojams jauneklis.
kJPhIkYGUSA_0048.wav|Starp citu bija zināms, ka viņš labākais paukotājs ne vien Kuronijā, bet visā Tērbatā un šāvējs tāds, kam acs un roka nekad nemisas.
kJPhIkYGUSA_0049.wav|Tātad tāds mūzas dēls, kādu tolaik muižnieku un citās turīgās vācu aprindās vispār uzskatīja par jaunās paaudzes augstāko ideālu.
kJPhIkYGUSA_0050.wav|Vecais dzimtkungs labprāt gāja tagad ar šo savu brašo, lepno dēlu divatā pastaigāties.
kJPhIkYGUSA_0051.wav|Acīmredzot viņam tiktin patika rādīties ar to ļaudīm.
kJPhIkYGUSA_0052.wav|Šovasar viņš arī iedomājās atjaunot savus rīta izjājienus, ko jau vairāk gadus nebija vairs darījis.
kJPhIkYGUSA_0053.wav|Jaukās dienās pēc kafijas lika sedlot zirgus, sēdās abi ar Cēzaru sedlos un tad jāja kādu gabalu ap laukiem, pa pļavām un gar mežiem.
kJPhIkYGUSA_0054.wav|Jāja lielāko daļu tikai soļos, reti reiz palaizdami sīkos riksīšos vai vieglos lēciņos, jo vecais Tēzens zem gadu nastas un dažādi baudītas priecīgas dzīves iespaidiem bija kļuvis jau stipri nevarīgs.
kJPhIkYGUSA_0055.wav|Nevarēja ne domāt kaut cik sacensties jāšanas veiklībā ar brašo jaunekli, kuram, sēžot sedlos uz sava Bajaco, ceļš, kā saka, visur bija līdzens: varen kājotājs zirgs kā putns uz spārniem to viegli pārnesa pār grāvjiem un sklandām.
kJPhIkYGUSA_0056.wav|Kad Cēzars jāja viens, tad tēvam labāk patika tikai notālēm noskatīties.
kJPhIkYGUSA_0057.wav|Dažreiz vecis, gatavodamies uz izjājienu un laikam atcerēdamies savas jaunās dienas, arī uzlikās galvā savu krāsaino cepurīti, jau visai izbalējušu un daudzkārt sadurstītu.
kJPhIkYGUSA_0058.wav|Jaunībā viņš bija dažus semestrus studējis un arī piederējis pie Kuronijas.
kJPhIkYGUSA_0059.wav|Jāja abi tad blaku blakām vecs filistrs un jauns students: vienam galva un bārzda balta kā sniegs, otram mati melni kā ogle un tikko uzdīgušas tādas pat Ūsiņas.
kJPhIkYGUSA_0060.wav|Ļaudis, redzēdami viņus tā jājam, smējās, ka viņu vecais dzimtkungs arī palicis par studentu.
kJPhIkYGUSA_0061.wav|Šogad Tēzens bija nolēmis nelaist Cēzaru tik drīzi projām, bet likt tam nogaidīt šā rudeņa pirmās medības.
kJPhIkYGUSA_0062.wav|Bija nodomāts sarīkot tās lielas un kuplas, salūdzot tanīs muižniekus no tuvākas un tālākas apkaimes.
kJPhIkYGUSA_0063.wav|Vecais Tēzens gribēja to visu priekšā palepoties ar savu brašo dēlu.
kJPhIkYGUSA_0064.wav|Dabūnot to redzēt, iepazīstoties ar to tuvāk, vēlāk varbūt tad arī citi muižnieki turēs to vairāk vai mazāk sev līdzīgu: ielūgs to savukārt medībās, uz kāršu partijām vai citās viesībās.
kJPhIkYGUSA_0065.wav|Tā viņš domās šķita savam pabērnim, kurš tam tomēr bija vēl mīļāks nekā likumīgais dēls, līdzinām ceļu tālākai dzīves gaitai.
kJPhIkYGUSA_0066.wav|Uz universitāti nebija ko steigties.
kJPhIkYGUSA_0067.wav|Vienkārt, Cēzars ir ļoti apdāvināts gan viņš studijas veiks.
kJPhIkYGUSA_0068.wav|Otrkārt, jaunībai pieder jaunības tiesa.
kJPhIkYGUSA_0069.wav|Lai zēns labi izdzīvojas jautru biedru vidū jauko studenta dzīvi ilgākus gadus, gluži tāpat kā visi muižnieku dēli.
kJPhIkYGUSA_0070.wav|Nekā viņš neļaus savam Cēzaram trūkt, un savus desmit, divpadsmit gadus viņš droši var palikt Tērbatā un dzīvot kundziski.
kJPhIkYGUSA_0071.wav|Kad jautrā dzīve un studentu prieki apniks, tad ķersies pie studijām, sajemsies un noliks eksāmenus.
kJPhIkYGUSA_0072.wav|Cēzars studē jurisprudenci, un pats viņš teicis, ka studijas viņam nedara nekādas grūtības.
kJPhIkYGUSA_0073.wav|Tēvs tad ari, pilnam palaizdamies uz apdāvinātā dēla spējām, netura nekādas bažas viņa studiju dēļ.
kJPhIkYGUSA_0074.wav|Katru gadu pa lielākai daļai taisni savā dzimšanas dienā Niedolu dzimtkungs aicina sava novada saimniekus pie sevis viesībās.
kJPhIkYGUSA_0075.wav|Jau agrākus laikus viņš dažu reizi bija rīkojis dzīrās saviem saimniekiem, dažas stundas pavadīdams ar tiem kopīgi, gan gudri un draudzīgi sarunādamies par zemnieku dzīves vajadzībām, gan iebaudot ar saimniekiem kopā pa kausam alus un omulīgi pajokojoties.
kJPhIkYGUSA_0076.wav|Bet, kamēr saimnieki iepirkušies savas mājas un dzimtu, šādu dzīru muiža rīkoja nu kārtīgi ik gadus.
kJPhIkYGUSA_0077.wav|To sauca par mīlestības svētkiem.
kJPhIkYGUSA_0078.wav|Tanīs vajadzēja ierasties katru māju saimniekam ar saimnieci un viņu vecākajam dēlam, nākošajam saimniekam.
kJPhIkYGUSA_0079.wav|Ja kādam saimniekam dēlu nebija, tad tēvam un mātei līdza bija jānāk vecākai meitai māju mantiniecei.
kJPhIkYGUSA_0080.wav|Svētki parasti sākās ar mielastu pie kopēja galda vai nu ēdamā istabā, vai uz pils lievenēm, skatoties, kāds kuru reizi bija laiks; bet kalpi un citi muižas gājēji savu šīsdienas cieņu sajēma pagalmā.
kJPhIkYGUSA_0081.wav|Šogad pirmo reizi mīlestības svētku mielastā redzēja arī Cēzaru.
kJPhIkYGUSA_0082.wav|Viņš sēdēja galda vidū, dzimtkungam pa labi, bet pa kreisi saimniece.
kJPhIkYGUSA_0083.wav|Arī viņa šinīs svētkos pirmo reizi bija redzama pie galda, līdz šim.
kJPhIkYGUSA_0084.wav|Tā šādās reizās bija tikai rīkojusi apkalpotājus un meitas, padodot viesiem ēdienus un dzērienus.
kJPhIkYGUSA_0085.wav|Tagad nu visi trīs sēdēja kopā pie dzīru galda, gluži kā vienas ģimenes locekļi.
kJPhIkYGUSA_0086.wav|Viesi sačukstējās savā starpā, ka esot varen izskatīga trijotne: viņš jau pilnīgi baltu galvu, bet vēl dzīvi spulgojošām acīm un cienīgu izskatu; viņa pašos labākajos mūža gados, vēl arvienu skaista un visā izskatā īsta saimniece.
kJPhIkYGUSA_0087.wav|Viņas mierīgā seja un gudrais skats liecinot, ka viņa apzinās savu varu: daža pielaulāta muižnieka sieva nespēlējot ne tuvu tik noteicošo lomu muižas un visa novada dzīvē kā viņa, visiem arī zināms, ka viņa vada un valda ne vien muižu un visu novadu bet arī pašu dzimtkungu.
kJPhIkYGUSA_0088.wav|Visu skati tālab arī vairāk pievērsti viņai nekā dzimtkungam pašam.
kJPhIkYGUSA_0089.wav|Visi vēro, kas viņai gan še patīk, kas ne un kādas domas šinī brīdī gan slēpjas aiz viņas skaistās, baltās pieres.
kJPhIkYGUSA_0090.wav|Par Cēzaru atkal saimnieces čukst, ka tik skaists jaunskungs neesot vēl redzēts, bet saimnieki savā starpā minstina: vai tas dienās būšot viņu kungs?
kJPhIkYGUSA_0091.wav|Tā kā priedolnieks ne no savas cienīgās atlaulājas, ne arī skatās sev jaunu sievu, tad skaidra lieta, ka ar viņa nāvi Tēzenu cilts izmirs, ja vecais Tēzens neceļ saimnieces dēlu par savu pēcnācēju un savas cilts turpinātāju.
kJPhIkYGUSA_0092.wav|Tā kā šodien saimnieces dēls sēd dzimtkungam blakus pie dzīru galda.
kJPhIkYGUSA_0093.wav|Un arī saimniece pate tur sēd it kā likumīga cienīgā, Tad daudziem rodas domas, ka galu galā var notikt gluži nedzirdētas lietas.
kJPhIkYGUSA_0094.wav|Un agrākais Paulis, citkārtējs zvaunis, ko tagad visi dēvē par Cēzaru, var kļūt viņiem par dzimtkungu.
kJPhIkYGUSA_0095.wav|Kad viesi visi sasēdušies pie galdiem, dzimtkungs pieceļas un atklāj svētkus ar īsu uzrunu:
kJPhIkYGUSA_0097.wav|Sveiki nu atkal visi kā mīļi viesi mūsu kopējos draudzības un mīlestības svētkos!
kJPhIkYGUSA_0098.wav|Priecājos, ka jūs visi esat sveiki un veseli, saimnieki un saimnieces, un jūsu pēcnācēji.
kJPhIkYGUSA_0099.wav|Gada laikā neviens neesat nomiruši un visi tāpat esat še kopā kā pērn šinī dienā.
kJPhIkYGUSA_0100.wav|Tas liecina, ka jums visiem ir laba veselība un liela patikšana dzīvot labāk šinī pasaulē nekā kādā citā.
kJPhIkYGUSA_0101.wav|Arī es, lai gan par jums visiem vecāks, esmu, kā redzat, vēl sveiks un vesels un nedomāju nojums tik drīzi šķirties.
kJPhIkYGUSA_0102.wav|Ceru dažu gadu palikt vēl jūsu starpā, jo ar jums tikties, jūs redzēt man allaž bijis un ir īstens prieks.
kJPhIkYGUSA_0103.wav|Šodien mans prieks ir jo liels vēl tamdēļ, ka arī priedolnieku saimnieki ir kopā ar niedolniekiem nākuši pie manis.
kJPhIkYGUSA_0104.wav|Jo, tā kā Priedola kungs ir uz ilgāku laiku Vāczemē un nevar saviem priedolniekiem šogad sarīkot nekādus svētkus.
kJPhIkYGUSA_0105.wav|Tad esmu arī tos aicinājis pie sevis, un jūs, mīļie priedolnieki, esat nākuši.
kJPhIkYGUSA_0108.wav|Un, lūdzu, baudīsim nu tās dāvanas, ko saimniece mums cēlusi priekšā.
kJPhIkYGUSA_0109.wav|Mielastu turot, vecākie saimnieki atceras un pārrunā, kā senāk bij šinīs svētkos tad bijis citādi: tad arī mācītājs bijis aicināts.
kJPhIkYGUSA_0110.wav|Tas noturējis iepriekš īsu aizlūgumu par dzimtkungu un visu novadu, un tale tik sācies mielasts.
kJPhIkYGUSA_0111.wav|Tagad nu tas tā vairs nav.
kJPhIkYGUSA_0112.wav|Sētļaudis nezin, kamdēļ tas īsti tā.
kJPhIkYGUSA_0113.wav|Tikai dažs retais, kam tuvāka satikšanās ar muižu, zin pačukstēt, ka tāda kārtība ieviesusēs no tās reizas, kad mācītājiene pārraidījusi atpakaļ saimnieces sūtīto dzimšanas dienas rausi.
kJPhIkYGUSA_0114.wav|No tā laika arī dzimtkungs neesot nekad vairs bijis mācītāja muižā, ne arī mācītāju aicinājis pie sevis.
kJPhIkYGUSA_0115.wav|Pa mielasta laiku saimnieki uzsauc laimes un uzdzer veselības savam dzimtkungam.
kJPhIkYGUSA_0116.wav|Neaizmirst arī pieminēt un daudzināt Priedola dzimtkungu, kas ir tikpat labs kungs kā vecais Tēzens, bet kas tagad nav še klāt.
kJPhIkYGUSA_0117.wav|Mielastam beidzoties, saimnieki, kā ik gadus parasts, ceļ savu dzimtkungu trīsreiz gaisā un sauc urrā, novēlēdami tam ilgu mūžu.
kJPhIkYGUSA_0118.wav|Bet, tā kā šoreiz arī muižas saimniecības vadītāja sēd pie galda, tad saimnieces un meitas sastājas tai apkārt, sajem ar visu krēslu un arī sviež trīsreiz gaisā un uzurrā savukārt augstas laimes.
kJPhIkYGUSA_0119.wav|Kuplu labklājību un ilgu mūžu, nu saimnieki un viņu dēli grib to pašu darīt arī ar Cēzaru.
kJPhIkYGUSA_0120.wav|Bet tas veikli uzlecas no sava sēdekļa un tik manīgi aizšmauc projām, ka gaisā sviedējiem un urrātajiem izdodas tik tukšu krēslu pacelt uz augšu citiem pāri pār galvu.
kJPhIkYGUSA_0121.wav|Brašo studentu pašu arī meitām un saimniecēm neizdodas satvert un noturēt, lai gan tās no visām pusēm apjūk tam apkārt kā bites, gribēdamas par jaunu sēdināt to krēslā un sviest savā trapā uz augšu, kad jau vīriešiem tas nav paveicies.
kJPhIkYGUSA_0122.wav|Kāds saimnieks, kas, vai nu stiprāk par citiem iedūšojies, vai kam pašam no sevis lielāks uzņēmības gars, tomēr neapmierināts ar studenta aizbēgšanu, tā ka tas palicis gaisā nesviests, nekundzināts un nedaudzināts.
kJPhIkYGUSA_0123.wav|Pajēmis rokā glāzi vīna un nostājies pretim dzimtkungam, viņš, paceldams glāzi uz augšu, uzdzer studentam uzdziras, saukdams visā spēkā:
kJPhIkYGUSA_0124.wav|Lai dzīvo cienīts studenta lielskungs, jaunskungs Cēzars, mūsu nākošais dzimtkungs!
kJPhIkYGUSA_0126.wav|Muižas saimniece, izdzirdusi tādu saucienu, māj saucējam, lai mitas ar tādu saukšanu.
kJPhIkYGUSA_0127.wav|Tas arī ierauga māšanu un, laikam saprazdams, ka gājis par tālu, nākdams ar tādām uzdzirām klajā, paliek kā apmulsis uzreiz klusu, nedabūdams izsaukt trešo reizi urrā.
kJPhIkYGUSA_0128.wav|Arī citi, kas tam saukuši līdza, aprimstas, jo arī laikam pamanījuši saimnieces mājienus.
kJPhIkYGUSA_0129.wav|Tā labi domātās uzdziras apraujas un izjūk.
kJPhIkYGUSA_0130.wav|Saucējam pienāk klāt arī pate saimniece un, galvu purinādama, bilst:
kJPhIkYGUSA_0132.wav|Saucējs nekā neatsaka, tikai gudri savā bārzdā nosmīn, gan laikam sevī domādams: Neko nekait!
kJPhIkYGUSA_0133.wav|Goda nekad nav par daudz.
kJPhIkYGUSA_0134.wav|Būs Cēzars par dzimtkungu vai ne, bet daudzināt var: tas patīk ir mātei, ir dēlam, lai gan izrāda, it kā nepatiktu.
kJPhIkYGUSA_0135.wav|Un vecajam patīk vai ne tas man viena balva: tam nav nekur vairs nekāda īsta teikšana apteicēja un darītāja ir tikai viņa pate viņa ir visas muižas valdniece un atslēga!
kJPhIkYGUSA_0136.wav|Tā sevī spriež Graviņu saimnieks, visu vērību piegriezdams tik saimniecei un meklēdams vienīgi viņas labvēlību.
kJPhIkYGUSA_0137.wav|Bet arī dzimtkungs, piecēlies no galda, pienāk Grraviņam klāt un, klusi pasmaidīdams, piešķindina savu glāzi pie viņa glāzes.
kJPhIkYGUSA_0138.wav|Tātad arī viņš nav jēmis saucienu pie sirds.
kJPhIkYGUSA_0139.wav|Pēc mielasta, kas nobeidzas tikai jau labā pievakarē, muižā ierodas prāgari un sāk pūst jautru dejas mūziku.
kJPhIkYGUSA_0140.wav|Nu ir jauniem, ir veciem kājas pašas no sevis cilājas, it kā darba prasīdamas pēc labā mielasta.
kJPhIkYGUSA_0141.wav|Drīz arī viss muižas pagalms pilns jautros dejas virpuļos griezošos un sitinošos pāru.
kJPhIkYGUSA_0142.wav|Visvairāk raušanās meitām un saimniecēm ap Cēzaru, katra grib ar to dejot.
kJPhIkYGUSA_0143.wav|Pārmezdamas, ka tas pirmīt viņām izsprucis un nedabūjušas sviest to gaisā, viņas toties nu jo sirdīgi vicinās ar to dejā, gan pašas cita pēc citas to aicinādamas, gan arī viņš tās ved un aicina.
kJPhIkYGUSA_0144.wav|Otrā dienā pēc mīlestības svētkiem dzimtkungs priekšpusdienā liek atkal sedlot zirgus un abi ar Cēzaru aizjāj apskatīties kādu jaunu māju celšanu.
kJPhIkYGUSA_0145.wav|Māte jau Cēzaram teikusi, ka tēvs agrākā Lauku kroga vietā liekot celt jaunas ēkas, aprēķinātas un ierīkotas tā, kā tas labām zemnieku mājām vajadzīgs.
kJPhIkYGUSA_0146.wav|Tikai dzīvojamā ēka esot lielāka un skaistāka, nekā zemnieku sētās parasts: to ceļot no mūra un ar diviem stāviem, apmēram tādu, kā mācītāja muižā un citās muiželēs ir dzīvojamās ēkas.
kJPhIkYGUSA_0147.wav|Māte arī stāstījusi, ka šīs jaunās mājas domātas viņai kā uzturas vieta vecuma dienās.
kJPhIkYGUSA_0148.wav|Kad tēvs būšot miris un muižā ienākšot citi kungi, tad viņa pāriešot tur.
kJPhIkYGUSA_0149.wav|Pēc viņas nāves mājas piekristu viņam kā vecākajam dēlam, bet, ja viņam nevajadzētu, tad lai ierīkojoties kā redzēdami tur citi bērni.
kJPhIkYGUSA_0150.wav|Tā māte bija stāstījusi.
kJPhIkYGUSA_0151.wav|Viņš arī notālēm bija redzējis agrākā kroga vietā ceļam jaunas ēkas, bet tuvāk tām nekad nebija piegājis.
kJPhIkYGUSA_0152.wav|Nu viņi nojāja un tās apskatīja.
kJPhIkYGUSA_0153.wav|Jājot atpakaļ, vecais Tēzens pasacīja, ka kroga zemei, kas nav pietiekoši liela māju vajadzībām.
kJPhIkYGUSA_0154.wav|Viņš likšot vēl piegriezt kādu daļu no muižas aramās zemes un pļavām.
kJPhIkYGUSA_0155.wav|Tā ka šij jaunajai vienībai lai būtu pie divisimt pūrvietu zemes.
kJPhIkYGUSA_0156.wav|Bez tam likšot arī piemērīt laba meža kādu simt pūrvietu, lai jaunā saimniecība būtu no muižas pilnīgi neatkarīga.
kJPhIkYGUSA_0157.wav|Šo saimniecību viņš likšot norakstīt kā jaunas zemnieku mājas ar pilnīgi izmaksātu zemi, tā ka uz mājām lai negulētu nekāds parāds.
kJPhIkYGUSA_0158.wav|Tur māte tad varēšot pēc viņa nāves dzīvot, uzaudzinot savus mazākos bērnus un pavadot vecuma dienas.
kJPhIkYGUSA_0159.wav|Cēzars to visu klausījās diezgan vienaldzīgi.
kJPhIkYGUSA_0160.wav|Šīs jaunās zemnieku mājas ar gluži jaunām ēkām, teicamu zemi un labu mežu viņam nebūt nestāvēja prātā.
kJPhIkYGUSA_0161.wav|Par ko viņš gādājās un gantējās?
kJPhIkYGUSA_0162.wav|To viņš pats nemaz nezināja.
kJPhIkYGUSA_0163.wav|Viņš bija vēl jauns.
kJPhIkYGUSA_0164.wav|Bet jaunībā gandrīz katram ir milzīgi nodomi par savu nākotni.
kJPhIkYGUSA_0165.wav|Biedri un draugi, daudzinādami viņu par Cēzaru, bija domājuši dienās viņu izaugam par lielu karavīru.
kJPhIkYGUSA_0166.wav|Arī pats viņš agrāk bija tā kaut ko domājis.
kJPhIkYGUSA_0167.wav|Tagad viņš gan vairs neticēja, ka no viņa varētu reiz iznākt kāds kara ģēnijs, jo bija viņam jau pāri par divdesmit gadu, bet vēl viņš no kara lietām vairāk nezināja kā tik iešanu uzbrukuma soļos, ko pats ar citiem ģimnāzistiem bija ievingrinājies, un šaušanu mērķī.
kJPhIkYGUSA_0168.wav|Bet, ka viņš dienās būs kas liels un pasaulē ko izdarīs, par to viņš ne brīža nešaubās.
kJPhIkYGUSA_0169.wav|Tikai, kas viņš būs, to viņš vēl nezin un nevar iedomāties.
kJPhIkYGUSA_0170.wav|Agrāk viņš ļoti bija gribējis būt par studentu par īstu studentu ar skaistām krāsām.
kJPhIkYGUSA_0171.wav|Tas nu viņš ir, un zemnieki viņu par to apbrīno, tēvs cienī un mīlē, un muižas meitas skatās uz viņu ar spulgojošām acīm.
kJPhIkYGUSA_0172.wav|Jā, tagad viņš ir students, Kuronijas biedrs, viņas krāsu nesējs un aizstāvētājs, un tēvs uz viņu lepns, bet kas tālāk, to viņš tagad nevar sev pateikt.
kJPhIkYGUSA_0173.wav|Tikai to zin un jūt, ka viņš būs kas liels, kas sevišķs.
kJPhIkYGUSA_0174.wav|Katrā ziņā šīs zemnieku mājas, kas te tagad tiek celtas, viņa uzmanību nespēj ne šādā, ne tādā ziņā saistīt.
kJPhIkYGUSA_0175.wav|Vakar vakarā viens saimnieks viņam uzdzēris uzdziras kā nākošajam dzimtkungam, citi tam piebalsojuši, un tēvs arī to dzirdējis un glāzi pieskandinājis.
kJPhIkYGUSA_0176.wav|Ko tas nozīmē?...
kJPhIkYGUSA_0177.wav|Neko viņš negrib par to domāt tālāk, bet tomēr dažādas domas it kā pret paša gribu šaudās viņam pa galvu.
kJPhIkYGUSA_0178.wav|Klusu ciezdams, viņš jāj pāra soļu tēvam iepakaļ mājup.
kJPhIkYGUSA_0179.wav|Māte pie apklāta galda tos sagaida uz lievenim, priecīgi uzrunādama:
kJPhIkYGUSA_0180.wav|Nu, mani kundziņi, mani studenti, būs labi izsalkuši, lūdzu nu pabrokasti.
kJPhIkYGUSA_0181.wav|Liku galdu klāt tepat uz lievenēm, te ir patīkamāks gaiss.
kJPhIkYGUSA_0182.wav|Sēžaties, sēžaties, mani kundziņi, mani studenti!...
kJPhIkYGUSA_0183.wav|Atnāk siena laiks.
kJPhIkYGUSA_0184.wav|Pļavās skan izkaptis jau no agra rīta.
kJPhIkYGUSA_0185.wav|Pēc brokastlaika tur ierodas arī meitas, sievas un pusaudži.
kJPhIkYGUSA_0186.wav|Sākas spaiļu ārdīšana, kopā grābšana, vālu taisīšana, uzvandišana un žāvēšana.
kJPhIkYGUSA_0187.wav|Pievakarē pa pļavas ceļu savā skaistā zirgā jāj tur garām Cēzars.
kJPhIkYGUSA_0188.wav|Meitas un skuķes, nedrīkstēdamas studentu tāpat ar vārdiem uzrunāt, labvēlīgi zadinādamas, bildina to ar dziesmām:
kJPhIkYGUSA_0189.wav|Staltu zirgu kundziņš jāja, greznu lika cepurīti.
kJPhIkYGUSA_0190.wav|Nolīgojušas šo teicienu un tālāk vārdus laikam nezinādamas, uzsāka atkal:
kJPhIkYGUSA_0191.wav|Kur tu leci, muižu meita, priekšautiņu pacēlusi?
kJPhIkYGUSA_0192.wav|Kalnā teku raudzīties pazeltīti kungi jāja.
kJPhIkYGUSA_0193.wav|Cita arī uzdaiņo pazīstamo, jaunākā laikā pašas tautas darinātās dziesmas teicienu:
kJPhIkYGUSA_0194.wav|Tas zirgs gan ir ķeizara, tas jātnieks ir mans.
kJPhIkYGUSA_0195.wav|Cēzars arī dzirdējis zadinājumu un, saprazdams, ka tas mērķēts uz viņu, nogriež zirgu no ceļa, piejāj grābējām klāt, pacēlis cepuri, dod tām labdienu un apvaicājas, kā veicoties ar grābšanu.
kJPhIkYGUSA_0196.wav|Paskatījies pulkstenī un redzēdams, ka drīz būs pieci, saka grābējām, ka varot iet palaunagā, nemaz nenogaidot zvanīšanu muižā.
kJPhIkYGUSA_0197.wav|Tad jāj soļos atkal tālāk, bet, grābējām ejot birzmalē turēt palaunagu, kāda uzjem un citas līgo tai līdza:
kJPhIkYGUSA_0198.wav|Patīkams tēua dēls Garām manu sētu jāja.
kJPhIkYGUSA_0199.wav|Viņš pacēla cepurīti, man nobira asariņas.
kJPhIkYGUSA_0200.wav|Otrā un trešā dienā pēc siena pļaujas sākuma līgo jau milzīgi siena vezumi no pļavas muižā iekšā, gan viena, gan divzirgu vilkti.
kJPhIkYGUSA_0201.wav|Viss muižas sētiens piesmaržo tīkamo jauna siena smaržu, kāda nebija baudīta jau veselu gadu.
kJPhIkYGUSA_0202.wav|Arī laidara augša, kur līdz šim oda tik pēc veca, pelējuša siena un kūts iztvaikojuma, tagad smaržo tikpat labi kā pļavā, kur stumj kopā siena vālus un krauj vezumus.
kJPhIkYGUSA_0203.wav|Meitas, jemdamas sienu no vezumiem pretim un mīdamas to pantā, izskatās notvīkušas un nosarkušas, jo laidara augša zem kārniņu jumta karstā laikā stipri piesilusi, un darbs tik vezumu izbāzējiem, kā arī pantu minējām nav viegls.
kJPhIkYGUSA_0204.wav|Bet, kad vezumi izbāzti, tad panteniecēm atliek brīdis atpūsties, līdz pārbrauks citi vezumi.
kJPhIkYGUSA_0205.wav|Kādā pastarpē, kad meitas atrodas pabrīvē, iepatīkas Cēzaram uznākt laidara augšā.
kJPhIkYGUSA_0206.wav|Meitas tagad drošākas.
kJPhIkYGUSA_0207.wav|Tūliņ tās bildina viņu:
kJPhIkYGUSA_0208.wav|Lūgtum, lūgtum, jaunskungs, nāciet mums palīgā mīt pantu!
kJPhIkYGUSA_0209.wav|Savukārt zadinādams meitas, viņš tām vaicā, vai tur augšā neesot auksti saule tur taču nekad neiespīdot.
kJPhIkYGUSA_0212.wav|Kreklos izsviedušās un īsos apakšsvārceļos, mēs te salstam, ka zobi vien klab, attopas atjokot kāda meita.
kJPhIkYGUSA_0213.wav|Bet otra, panta malā dillinādamās un ķizinādamās, sauc un aicina:
kJPhIkYGUSA_0214.wav|Jā, mēs dikti salstam.
kJPhIkYGUSA_0215.wav|Nāciet, jaunskungs, mūs drusku sasildīt.
kJPhIkYGUSA_0216.wav|Students arī neliekas vairāk skubināties.
kJPhIkYGUSA_0217.wav|Atskrējies drusku atpakaļ, viņš ar varenu lēciehu ir uz panta augšām, kur nu sākas kliegšana un spiegšana, smiekli un čalas bez gala.
kJPhIkYGUSA_0218.wav|Darbinieks, uzbraukdams ar siena vezumu uz kūtsaugšu un redzēdams minējas vicojamies ar studentu, uzsauca tām:
kJPhIkYGUSA_0220.wav|Velti jums te nomizēs zobi: tas ozols nav no jūsu meža.
kJPhIkYGUSA_0221.wav|Lai citur šā vai tā, bet siena pantā visi vienādi, atsaucas viena minēja.
kJPhIkYGUSA_0222.wav|Sākot bāzt vezumu ārā, Cēzars palīdz minējām jemt sienu un taisīt pantu.
kJPhIkYGUSA_0223.wav|Bet viņas iegrūž to kādā dziļākā vietā, viņš sakampj kādu skuķi, ieraudams to sev līdza siena plūdos kā ūdens dziļumos.
kJPhIkYGUSA_0224.wav|Met nu viņiem un krauj, un veļ sienu veseliem klēpjiem no visām pusēm virsū, līdz tie pavisam tanī pazūd.
kJPhIkYGUSA_0225.wav|Na, tie nu ir beigti, parakti kā kapā nekas nav vairs no tiem ne manāms, ne dzirdams, pat Libiti nedzird vairs kliedzam, saka viena meita.
kJPhIkYGUSA_0226.wav|Tas viņai par mācību nosaka otra, allaž vēl kraudama pazudušajiem sienu virsū.
kJPhIkYGUSA_0227.wav|Mazā Libite vēl tikai pusskuķis, bet jau tāda rievele un drošiniece: pate uzķizināja jaunkungu augšām lai nu galodamās pate dabūn galu!
kJPhIkYGUSA_0228.wav|Patiesi, tie dienas gaismu vairs neredzēs, jau vesels vezums siena virsū.
kJPhIkYGUSA_0230.wav|skaudīgi smiedamās, teic atkal pirmā meita.
kJPhIkYGUSA_0231.wav|Na, ziemu jau gan tiks ārā: kad līdz šitai vietai siens būs nobarots, tad viņus atradīs abus kopā un sakaltušus.
kJPhIkYGUSA_0232.wav|Tā dažreiz siltrijas šaurajā garaiņu skurstenī atrod irbi ar vanagu: kā bulta pakaļ tai šaudamies, tur iedrāzies un ārā nav vairs ticis ne pats, ne irbe.
kJPhIkYGUSA_0233.wav|Vēlāk, skursteni tīrot, atrod tos abus izžuvušus un sakaltušus, nosaka vīrs, vezumu izbāzis un rīkodamies braukt projām, jo lejā gaida jau atkal cits vezums.
kJPhIkYGUSA_0234.wav|Kad līdz šitai vietai nobaros, tas būs tā ap Ziemassvētkiem!
kJPhIkYGUSA_0235.wav|Nē, tas būs ap Meteni, smejas meitas viena par otru.
kJPhIkYGUSA_0236.wav|Kad darbinieks tukšos ratus jau nobraucis lejā un cits vezums uzbraukts augšā, gar panta otru malu nu arī izlien students, slaucīdams gan sviedrus no sejas, gan lasīdams siena sapūs, kas sabiruši aiz apkakles.
kJPhIkYGUSA_0237.wav|Viņam pakaļ izlien arī Libite.
kJPhIkYGUSA_0238.wav|Ai, vai, gandrīz mani noslāpēja.
kJPhIkYGUSA_0239.wav|Tik daudz siena virsū, ka ne elpu nevarēja atvilkt, liekulīgi guģojas skuķe, izjukušos matus kārtodama un tīrīdama.
kJPhIkYGUSA_0240.wav|Vāķot rudzus, Cēzaram gadās ieiet lauku šķūnī.
kJPhIkYGUSA_0241.wav|Patlaban tur iebraukti divi vezumi.
kJPhIkYGUSA_0242.wav|Ap vienu rīkojas pavecs, pamazs vīriņš, jābāž augstu, jo pants tuvojas jau čukuram.
kJPhIkYGUSA_0243.wav|Vīriņš cilā divzari dalbiņu, lai ar to jemtu no vezuma pa kūlim un tad kacētu augšām.
kJPhIkYGUSA_0244.wav|Cēzars, paķēris trīszaru dakšu, uzlec uz vezuma, liek vīriņam kāpt zemē un tad, jemdams pa četri pieci kūļi kampienā, īsā brīdī izsviež visu vezumu augšā, tā ka vīriņš var braukt pakaļ citam.
kJPhIkYGUSA_0245.wav|Vai, ja visi vīri un puiši būtu tik stipri un tā denkti strādātu, tad tik ietu darbi ātri uz priekšu nopriecājas kāda no panta krāvējām un minējām, lai gan tai samests tik daudz kūļu apkārt, ka galva vien rēgojas ārā un pate negūst jemt tos pretī un pienācīgi novietot.
kJPhIkYGUSA_0246.wav|Vispār meitas sevišķi sajūsminātas par brašo studentu, un, dzirdēdamas, ka tam mīlestības mielastā uzdzertas uzdziras kā nākošajam dzimtkungam, tās sarunādamās priecājas, kas tad būtu par jauku dzīvi Niedolu muižā, ja dienās patiesi Cēzars te būtu par kungu.
kJPhIkYGUSA_0247.wav|Precētās atkal brīdina meitas tik aplam vis nepriecāties par tik jaunu un skaistu kungu: dažai paslīdēšot kāja un vaiņags nokritīšot nelaikā.
kJPhIkYGUSA_0248.wav|Lai ari, ar tik skaistu vīrieti tas ir tā grēka vērts iesaucas mazā Libite.
kJPhIkYGUSA_0249.wav|Nu, nu, nu, meit, ar tādiem vārdiem nemēgļojies, ka nepiemēgļo pate sev nelaimi!
kJPhIkYGUSA_0250.wav|Tad bimbāsi citādi, Libiti apsaukdama, nosaka kāda vecene.
kJPhIkYGUSA_0251.wav|Citas vecākas sievas atkal spriež, ka Cēzars liekoties atsities tēva dabā un izskatā: tāds pat brašs un skaists un sievietēm patīkams, tikai melnie mati un acis esot mantoti no mātes.
kJPhIkYGUSA_0252.wav|Laikam tad arī būšot tāds pat gudrs un prātīgs kā māte.
mTlE0u7bU_w_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
mTlE0u7bU_w_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
mTlE0u7bU_w_0003.wav|Ceturtā grāmata, sestā nodaļa.
mTlE0u7bU_w_0004.wav|Māte un dēls.
mTlE0u7bU_w_0005.wav|Laiks skrien ātri.
mTlE0u7bU_w_0006.wav|Ievas dzīvei Niedolu muižā jau otrs gadu desmits iet uz beigām.
mTlE0u7bU_w_0007.wav|Kādudien, piecēlusēs kā arvienu agrāk par citiem, pastaigājusēs pa āru un uznākusi atpakaļ uz lievenēm, viņa tur nosēdās pretim patlaban lecošai saulei.
mTlE0u7bU_w_0008.wav|Bija jauks, silts agra pavasara rīts.
mTlE0u7bU_w_0009.wav|Nupat sāka kustēties ļaudis gar muižas kalpu un citas saimes dzīvojamām ēkām.
mTlE0u7bU_w_0010.wav|Vagari dzirdēja rīkojam vīrus pie darba, vagareni, kas bija arī muižas modere, redzēja ejam ar kalponēm laidarā slaukt govis un dot tām barību.
mTlE0u7bU_w_0011.wav|Kad saimnieci redzēja piecēlušos, tad visi zinājās, ka nu ir laiks sākt katram savu dienas gaitu, tāda bija parastā kārtība.
mTlE0u7bU_w_0012.wav|Ieva tāpēc arī parasti katru rītu cēlās pirmā, izgāja ārā, pastaigājās vai arī tik atgrūda savas istabas logam slēģus vaļām, lai zinātu to uzcēlušos.
mTlE0u7bU_w_0013.wav|Barons Tēzens pats bija jau stipri vecs, bet muižkungu neturēja.
mTlE0u7bU_w_0014.wav|Tātad viņa un vagaris bija patiesībā tie, kas pārzināja un vadīja šīs nelielās muižas saimniecību, katrā svarīgākā lietā gan griežoties pēc padoma pie barona, bet visas tekošās darīšanas nokārtodami paši, galvenā kārtā tā, kā viņa vēlējās un noteica.
mTlE0u7bU_w_0015.wav|Sēdot tagad viena uz lievenēm, viņa atgādājās, ka šodien ir viņas dzimšanas diena, pēc skaita trīsdesmit astotā.
mTlE0u7bU_w_0017.wav|viņa kā izbrīnīdamās sevī domā.
mTlE0u7bU_w_0019.wav|Šovasar paliks astoņpadsmit gadu, kad viņa kopā ar divām citām meitām atbrauca no Vadakstes še uz dzīvi.
mTlE0u7bU_w_0020.wav|Toreiz viņa bija gandrīz vēl skuķe tiklab pēc auguma, kā arī visā izskatā un skaitīja tikko divdesmit gadu.
mTlE0u7bU_w_0021.wav|Tagad jau pāri pusmūžam.
mTlE0u7bU_w_0023.wav|Un tomēr cik daudz piedzīvots un pārdzīvots.
mTlE0u7bU_w_0024.wav|Toreiz viņa bija kautra, bailīga meitene.
mTlE0u7bU_w_0025.wav|Tagad visvarenā Niedolu muižas saimniece.
mTlE0u7bU_w_0026.wav|Un ne tikai muižas vien gandrīz arī visa pagasta saimniece, jo vecais lielskungs arī novada lietās nekā nedara un neizšķir, neprasījis iepriekš viņas domas un padomu.
mTlE0u7bU_w_0027.wav|Arī pagasta saimnieki un citi, kam muižā kāda darīšana un kas grib gudri rīkoties, iepriekš izrunājas ar saimnieci, lai zinātu viņas domas, izlūgtos viņas labvēlību, un tale tik griežas pie barona un ceļ tam savu lūgumu, savu vajadzību priekšā.
mTlE0u7bU_w_0028.wav|Ja saimniece ir teikusi, ka viņa savu labvēlību neliedz, tad ikviens var būt drošs, ka vecais viņa lūgumu ievēros, viņa vajadzību izpildīs.
mTlE0u7bU_w_0029.wav|Ja viņa teikusi kādā lietā nē, tad labāk pie dzimtkunga nemaz neej: pret savas saimnieces gribu viņš nekā nedarīs.
mTlE0u7bU_w_0030.wav|Tāda vara viņai tagad pie vecā dzimtkunga un tamlīdz arī pār visu pagastu.
mTlE0u7bU_w_0031.wav|Bet nācies viņai arī daudz ko izciest un paciest, līdz šāds stāvoklis nodibinājās un līdz viņa jutās pilnīgi droša savā saimnieces neaprobežotā varā.
mTlE0u7bU_w_0032.wav|Maksāja tas viņai dažu rūgtu brīdi, dažu nepatikšanu.
mTlE0u7bU_w_0033.wav|Sevišķi attiecībā uz apkārtējām muižām un viņu saimniecības vadītājām, kas visas bija muižnieces, pašu dzimtkungu laulātās sievas.
mTlE0u7bU_w_0034.wav|Dzīve lauku muižnieku ģimenēs tos laikus lielāko tiesu bija idilliski vienkārša, klusa un it kā norobežota.
mTlE0u7bU_w_0035.wav|Lielākā pilsētā reti kad aizbrauca.
mTlE0u7bU_w_0036.wav|Par teātriem nebija ne runas.
mTlE0u7bU_w_0037.wav|Koncertu bija tik, cik paši tos pa svētku laiku vienā vai otrā muižā sarīkoja.
mTlE0u7bU_w_0038.wav|Un tie pastāvēja iekš tam, ka kāds kungs vai dāma, kam bija palaba balss, samācījās dažas dziesmas un klavieru pavadībā dziedāja tās citiem priekšā vai arī kādreiz sabiedrojās kāds dziedātājs un dziedātāja, un tad iznāca duets.
mTlE0u7bU_w_0039.wav|Garajos ziemas vakaros dažā muižā paretam sarīkoja arī kādu masku ballīti, uz ko tad bija liela taisīšanās un pēc tam ilga pārrunāšana.
mTlE0u7bU_w_0040.wav|Uz ārzemēm ceļoja reti, jo tas maksāja daudz un katrai ģimenei, tas nemaz nebija pa spēkam.
mTlE0u7bU_w_0041.wav|Nesajuta pēc tādiem lielākiem ceļojumiem arī nekādu sevišķu vajadzību.
mTlE0u7bU_w_0042.wav|Ceļošana ar zirgiem bija gausa un neērta.
mTlE0u7bU_w_0043.wav|Kāda tā ir pa dzelzceļu, to tikai retais zināja un pa daļai arī tikai no citu stāstījumiem.
mTlE0u7bU_w_0044.wav|Pašu zemē dzelzceļu vēl nebija.
mTlE0u7bU_w_0045.wav|Dzirdēja gan, ka tāds esot starp Kīgu un Dinaburgu, bet pa to ceļu uz ārzemēm ne uz Vāciju, ne Franciju nebrauca, un tātad tas Kurzemes muižniekiem nekā nedeva.
mTlE0u7bU_w_0046.wav|Dzīvodamas šādu noslēgtu dzīvi un no plašākas pasaules būdamas it kā atšķirtas, muižnieku ģimenes tad arī jo bieži satikās savā starpā un pavadīja laiku pēc savas patikas un tolaiku paražas.
mTlE0u7bU_w_0047.wav|Starp citu, pastāvēja muižās vēl idilliskais lnuku dzīves ieradums, ka viena sūtīja otrai jaunus ēdienus nobaudīšanai.
mTlE0u7bU_w_0048.wav|Tā, kad bija iekulti un samalti jauni kvieši.
mTlE0u7bU_w_0049.wav|Un cepta pirmā baltmaize vai pīrāgi, tad pate cienīgā nodalīja pa kukulītim maizes vai pa pieci seši pīrāgi, ietina tos baltā lakatā.
mTlE0u7bU_w_0050.wav|Un nammeita vai muižas jātnieks tad laidās ar tādu aizsienu uz kaimiņu muižu un nodeva to turienes cienīgai.
mTlE0u7bU_w_0051.wav|Rudeņos, sevišķi uz Ziemassvētkiem, kad kāva cūkas un darināja dažādas desas un cepa asiņu raušus, tad atkal tāpat sūtīja apkārtnes muižām no visa ko nobaudīt.
mTlE0u7bU_w_0052.wav|Tā nācās katrā muižā sagatavot un aizsūtīt pa pieci, seši vai vēl vairāk tādu sūtījumu uz kaimiņiem kā ciemakukuli vai nobaudīšanas tiesu.
mTlE0u7bU_w_0053.wav|Par to atkal, protams, tikpat daudz nāca atpakaļ.
mTlE0u7bU_w_0054.wav|Pēc, satiekoties kādās viesībās, cienīgās tad pašas savā starpā pārrunāja, kā cepumi vai desu darinājumi kuri izdevušies, pie tam, protams, viena otras darbu vairāk uzteikdamas nekā savu, kā jau to pieklājība prasa.
mTlE0u7bU_w_0055.wav|Vārdu sakot, muižnieku ģimeņu dzīve toreiz bija sekla un tukša, un šo aprindu sievietes nekādu uzdevumu sev nezināja kā gatavot labus ēdienus, un par tiem tad arī tiekoties bija pirmā un galvenā runāšana.
mTlE0u7bU_w_0056.wav|Niedolu muižā, kamēr cienīgā bija mirusi un kamēr kungs pats dzīvoja ar mīļākām, tāda satiksme un saticība ar citām muižām bija izbeigusēs: ne citas muižas uz šejieni vairs kādus ciemakukuļus sūtīja, nedz arī tās tādus sajēma no Niedolu muižas.
mTlE0u7bU_w_0057.wav|No šāda sabiedriska dzīves aploka Niedolu muiža bija izslēgta.
mTlE0u7bU_w_0058.wav|Šinī aplokā nebija ieslēgta arī mācītāja muiža.
mTlE0u7bU_w_0059.wav|Bet par to mācītāja dzimšanas dienā no visām tuvākām muižām sūtīja uz mācītāja muižu dzimšanas dienas kriņģeli vai citu kādu cepumu, un pēcpusdienā tad sabrauca šo muižu kungi apsveicināt mācītāju un iedzert kafiju vai paturēt tur vakariņas.
mTlE0u7bU_w_0060.wav|Pirmo gadu, kad Ieva bija iecelta par saimnieci, vecais Tēzens bija viņai kādā dienā teicis, ka rītu būs mācītājam dzimšanas diena un ka tam jāsūta krinģelis.
mTlE0u7bU_w_0061.wav|Ieva tad arī bija izcepusi labu kriņģeli, Tēzens pats to bija apskatījis un atzinis par lieliski izdevušos, pēc kam Ieva to ar nameni bija aizsūtījusi netālajā mācītāja muižā.
mTlE0u7bU_w_0062.wav|Bet namene bija pārnākusi ar visu kriņģeli atpakaļ: mācītāja kundze, kas pate bija dzimusi muižniece, dabūdama dzirdēt, ka sūtītais ciemakukulis ir no Niedolu muižas, bija atdevusi to nesējai atpakaļ, dusmīgi noteikdama: No tādas sievietes es nekādu sūtījumu nepiejemu un negribu nekā zināt.
mTlE0u7bU_w_0063.wav|Ieva par šādu atraidījumu baronam pirms nekā neteica, baidīdamās sacelt naidu, jo pate zinājās par šā naida īsto cēloni.
mTlE0u7bU_w_0064.wav|Bet, kad nākošā gadā Tēzens tai atkal atgādināja, ka rītu būs mācītāja dzimšanas diena un ka vajadzīgs sūtīt ciemakukuli, viņa pastāstīja tam, kā pērngad izgājis ar sūtīšanu.
mTlE0u7bU_w_0065.wav|Viņš neko neteica, nelika arī sūtīt, bet arī pats vairs nebrauca mācītāju sveicināt.
mTlE0u7bU_w_0066.wav|No tā laika attiecības starp veco Tēzenu un mācītāju bija kļuvušas vēsas, un viņi redzējās vairs tikai reizi pa gadu, kad Tēzens gāja pie dievgalda.
mTlE0u7bU_w_0067.wav|Šādi un līdzīgi, pa daļai jau sen aizmirsti gadījumi nāk tagad Ievai atcerē un atdzīvojas, sēdot klusā rītā vienai uz lievenēm.
mTlE0u7bU_w_0068.wav|Tagad tie viņai vairs nedara nekādas rūpes.
mTlE0u7bU_w_0069.wav|Tagad viņa nav vis kāda jaunina zeltenīte kā toreiz vai kāda vienkārša meita.
mTlE0u7bU_w_0070.wav|Tagad viņa ir tāda pat kā visas muižu īpašnieku sievas.
mTlE0u7bU_w_0071.wav|Ir viņai arī sava rindiņa bērnu, tikai viņa nav sieva, jā, kas tad viņa ir, tā viņa pate sev jau dažkārt vaicājusi, un tāds pat vaicājums viņai arī tagad, ja ne uz lūpām, tad prātā.
mTlE0u7bU_w_0072.wav|Jau neskaitāmas reizes viņa pūlējusies izprast un saprast, kas viņa te, šinī muižā, īsti ir.
mTlE0u7bU_w_0073.wav|Pēc patiesības viņa būtu tikpat kā lielkunga sieva, kā pate cienīgā, jo viņai ir tāpat visa vara rokā kā katrai muižas īpašnieka sievai, varbūt vēl lielāka, tamdēļ ka viņš pats ir vecs un viņai daudzreiz nākas aizstāt viņa vietu.
mTlE0u7bU_w_0074.wav|Arī par viņas bērniem viņš gādā tāpat kā katrs tēvs par saviem.
mTlE0u7bU_w_0075.wav|Jā, tā tas viss ir patiesībā.
mTlE0u7bU_w_0076.wav|Bet ļaudis tomēr skatās uz viņas dzīvi un stāvokli citādām acīm: tiem ir pašiem savi ieskati un spriedumi šinī lietā, tamdēļ ka viņa dzīvo nelaulātā kopdzīvē ar veco baronu.
mTlE0u7bU_w_0077.wav|Gan visi saprot, ka muižnieks taču nevar laulāties ar zemnieku meitu un tātad nedz viņa pate, nedz cits kāds nevar tur nekā darīt.
mTlE0u7bU_w_0078.wav|Visi arī zin, ka viņa pate nav pie šādas savas dzīves nekā vainīga, jo kura zemnieku skuķe agrākos laikos, kad kungiem piederēja tikpat kā visa vara, gan būtu uzdrikstējusēs būt lielkungam nepaklausīga, ja negribēja samaitāt vai padarīt nepanesami grūtu savu un savu piederīgu dzīvi?
mTlE0u7bU_w_0079.wav|To zin un saprot visi no daudz gadījumiem, kādi pieredzēti ne tikai pie vecā niedolnieka, bet arī pie daža cita dzimtkunga.
mTlE0u7bU_w_0080.wav|Tātad arī viņa nav pie sava likteņa nekā vainīga.
mTlE0u7bU_w_0081.wav|Un tomēr tomēr visi skatās uz viņu savādām acīm, citādāki nekā uz citām barona bijušām un izbijušām istabenēm.
mTlE0u7bU_w_0082.wav|Gan laikam tāpēc, ka viņa palikusi pie barona visu mūžu, it kā viņa sieva, un tomēr sieva nav.
mTlE0u7bU_w_0083.wav|Jā, kas tad viņa nu īsti ir?...
mTlE0u7bU_w_0084.wav|Šāds grūts jautājums viņai pēdējos gados nemaz vairs nedod miera un atkal un atkal uzmācas ar neatvairāmu varu, sevišķi no tā laika, kamēr bērni sāk pieaugt un nāk jau prāta gados.
mTlE0u7bU_w_0085.wav|Viņas Paulis, kādreizējais zvaunis, jau ir prāvs puika.
mTlE0u7bU_w_0086.wav|Šogad palika sešpadsmit gadu.
mTlE0u7bU_w_0087.wav|Ja viņš būtu sētu ļaužu bērns, tad jau ja ne pagājušu, šo pavasari ar steigu vajadzētu iesvētīt.
mTlE0u7bU_w_0088.wav|Bet viņš jau tikpat kā kungu bērns, pieder pie vāciešiem.
mTlE0u7bU_w_0089.wav|Bet vāci savus bērnus tik jaunus nesvētī.
mTlE0u7bU_w_0090.wav|Tā arī tad vecais barons noteicis, ka Pauli svētīs tikai pēc divi trīs gadi, varbūt tad, kad beigs ģimnāziju.
mTlE0u7bU_w_0091.wav|Bet, vai svētīts vai nesvētīts, puika jau pieaug ne vien augumā, bet arī prātā un apķērībā, jo viņam jau no dabas gaišs prāts un laba galva.
mTlE0u7bU_w_0092.wav|Viņš laikam jau saprot, kas viņa māte tāda ir, bet kas viņa ir?
mTlE0u7bU_w_0093.wav|Ļaudis viņu dēvē vislabākā gadījumā pēc agrāko dienu paraduma par lielkunga mīļāko jeb līgavu.
mTlE0u7bU_w_0094.wav|Bet dažs aiz muguras viņu nogāna tanī nejaukajā vārdā, kādā zemnieku ļaudis parasti lamā neprecētas sievietes, kurām ir bērni.
mTlE0u7bU_w_0095.wav|Parasti viņu gan visi godā par saimnieci, bet laikam tikai tur, kur dzird viņa pate vai viņai tuvu stāvoši cilvēki.
mTlE0u7bU_w_0096.wav|Ak vai, ja viņas Paulis dabūn dzirdēt saucam savu māti tanī nekaunīgajā, rupjajā vārdā!
mTlE0u7bU_w_0097.wav|Labāk viņa tad vēlētos būt mirusi nekā dzīva.
mTlE0u7bU_w_0098.wav|Visus šos gadus bieži viņai kā ļauns biedēklis šāvies prātā, ko tai Jelgavā reiz teicis toreizējs jaunais skolotājs: ka diezgan viņš dzirdējis ļaudis runājam par savu māti, kas viņa bijusi jaunās dienās un kādu dzīvi dzīvojusi meitas kārtā.
mTlE0u7bU_w_0099.wav|Pastāvīgi viņa savā sirdī baiļojusēs, ka reiz pienāks varbūt laiks, kad arī viņas zvaunim nāksies dzirdēt tādus vārdus par savu māti.
mTlE0u7bU_w_0102.wav|Varbūt jau zin visu...
mTlE0u7bU_w_0104.wav|Patlaban viņa to ierauga nākam no parka un lūkojamies augšup kuplajā liepā, kurai zari vēl kaili, jo lapas nav vēl salapojušas nule tik pumpuro.
mTlE0u7bU_w_0105.wav|Redzams, arī zēns agri cēlies.
mTlE0u7bU_w_0106.wav|Varbūt vēl agrāk par viņu, jau uzprausies un, citu nemanīts, izgājis pa mazajām sētas durvīm, izstaigājies jau pa āru un nu nāk atpakaļ, skatīdamies kokos, vērodams putniņus un klausīdamies viņu dziesmas.
mTlE0u7bU_w_0107.wav|Siltajā, jaukajā rītā tie svilpj un čivina, ka skan vien uz visām pusēm.
mTlE0u7bU_w_0108.wav|Cik brašs un denkts zēns mans Paulis!
mTlE0u7bU_w_0109.wav|Savā skaistajā ģimnāzista cepurītē viņš tik patīkams, ka patiesi ne acis nevar no tā nolaist.
mTlE0u7bU_w_0110.wav|Viņa priecīgi lepna sevī vēro, bet drīz arī smagi bēdīga nopūšas: Kaut šim raženajam jauneklim būtu labāka māte, nekā es esmu!
mTlE0u7bU_w_0111.wav|Zini, māt, ko, te ir viens putniņš, kas māk arī latīniski, zēns saka smiedamies, jau notālēm pacēlis cepuri un māti sveicinādams.
mTlE0u7bU_w_0113.wav|Jā, māt, tas dzied pa latīniski vien, bet tikai vienu vārdu.
mTlE0u7bU_w_0115.wav|Tūliņ pateikšu, redzi, skolā mums pērn vai aizpēm bija jāmācas no galvas šādi vārdi:panis, piskis, krinis, finis, ignis, lapis, pulvis, kinis un vēl citi.
mTlE0u7bU_w_0116.wav|Abi tie pirmie vārdi nozīmē maizi un zivi, bet putniņš sauc tikai to otru vien:piscis, piscis, piscis.
mTlE0u7bU_w_0117.wav|Tālāk šī putniņa zināšanas latīņu valodā nesniedzas.
mTlE0u7bU_w_0118.wav|Un zini, kas tas par putninu ir?
mTlE0u7bU_w_0120.wav|Zīlīte, to es tagad, staigādams pa parku, izpētīju.
mTlE0u7bU_w_0121.wav|Laikam tēviņš, tā priecīgi neatlaidīgi saukdams, aicina mātīti uz ligzdas taisīšanu.
mTlE0u7bU_w_0122.wav|Tu labi māki latīniski, kad tā putniņa valodā vari saklausīt latīņu vārdus?
mTlE0u7bU_w_0123.wav|Ja nemācētu, tad nesēdētu savā klasē pašā pirmā vietā un nebūtu primus.
mTlE0u7bU_w_0124.wav|Ja kāds savā klasē grib būt pirmais, tam ne tikai viena vai dažas, bet visas mācības jāprot ļoti labi.
mTlE0u7bU_w_0125.wav|Tad tu vari iedomāties, ka arī latīniski es savā klasē esmu pirmais un protu savu klasi valdīt tā kā neviens cits primus.
mTlE0u7bU_w_0126.wav|Tad arī visa skola mani ievēro un daudzina.
mTlE0u7bU_w_0127.wav|Zini, māt, gandrīz ikvienam ir sava vairāk vai mazāk zīmīga iesauka jeb palama.
mTlE0u7bU_w_0128.wav|Dažam tikai šāda tāda, bet man jaukākā un diženākā par visiem mani sauc Cēzaru, un tas nozīmē vislielāko, visslavenāko senās varenās Romas valdnieku.
mTlE0u7bU_w_0129.wav|No viņa vārda arī cēlies tagadējo lielo valdnieku nosaukums ķeizars.
mTlE0u7bU_w_0130.wav|Tad tev, dēls, skolā patiesi klājas labi.
mTlE0u7bU_w_0131.wav|Un tu redzēsi, kādu skolas liecību uz vasaras brīvdienām pārvedīšu mājās!
mTlE0u7bU_w_0132.wav|Tev un tēvam būs atkal lielais prieks.
mTlE0u7bU_w_0133.wav|Sevišķi tēvam, jo viņš tādas lietas saprot labāki nekā tu.
mTlE0u7bU_w_0134.wav|Nezinu, ko tu man tad dāvināsi, viņš man apsolījis jaunu jājamu zirgu ar jauniem sedliem un pašam savu flinti.
mTlE0u7bU_w_0135.wav|Arī pistoli dabūšu, lai varu mācīties šaut mērķī.
mTlE0u7bU_w_0136.wav|Tad tu gan būsi varens.
mTlE0u7bU_w_0137.wav|Tikpat kā īsts kungs.
mTlE0u7bU_w_0138.wav|īsts kungs, māt, es būšu arī patiesi.
mTlE0u7bU_w_0139.wav|Bet kur tev muiža, kad gribi būt par kungu iesmējās māte.
mTlE0u7bU_w_0140.wav|Vai tad tie vien kungi, kam muižas?
mTlE0u7bU_w_0141.wav|Es būšu dienās bagāts advokāts, gudrs dakteris vai augsts tiesaskungs un tlzīvošu tāpat kā visi kungi.
mTlE0u7bU_w_0142.wav|Turēšu arī savu jājamu zirgu.
mTlE0u7bU_w_0143.wav|Vai tas, Paulīt, nebūs par lepnu?
mTlE0u7bU_w_0144.wav|Es, tava māte, esmu taču tikai vienkārša saimniece.
mTlE0u7bU_w_0145.wav|Bet mans tēvs ir īsts muižnieks, un es, viņa dēls, tad arī varu būt īsts kungs.
mTlE0u7bU_w_0146.wav|Ak, tad jau man būs tīri kauns un bailes saukt tevi par navu dēlu...
mTlE0u7bU_w_0148.wav|Viņa sāka šņukstēt, kā kad nupatējs prieks par brašo dēlu būtu zudis un tā vietā uzmākušās kādas bēdas, skumjas vai raizes.
mTlE0u7bU_w_0149.wav|Māt, kas ta nu iztrūcies vaicāja jauneklis, pieliecies mātei klāt un aplicis roku viņai ap plecu.
mTlE0u7bU_w_0150.wav|Tūliņ viņa neatteica nekā.
mTlE0u7bU_w_0151.wav|Likās, ka balss būtu nozudusi Amīkstos un elsās.
mTlE0u7bU_w_0152.wav|Māt, kālab tu raudi?
mTlE0u7bU_w_0153.wav|Kas tev kait dēls atkal vaicāja.
mTlE0u7bU_w_0154.wav|Dēls, tu mani dienās vairs nemīlēsi, tu mani nicināsi.
mTlE0u7bU_w_0156.wav|Kālab es tevi nicināšu viņš brīnījās.
mTlE0u7bU_w_0157.wav|Tālab, ka es neesmu laba māte.
mTlE0u7bU_w_0159.wav|Es esmu slikta.
mTlE0u7bU_w_0160.wav|Piedod, piedod, lūdzams, savai nelaimīgajai mātei!
mTlE0u7bU_w_0161.wav|Ak, man ir kauns skatīties tavās gaišās godīga dēla acīs!
mTlE0u7bU_w_0162.wav|Un zinu, vēlāk tu pats kaunēsies tādas savas mātes, viņa šņukstēja, aizspiedusi acis abām plaukstām un noliekusi galvu uz zemi.
mTlE0u7bU_w_0163.wav|Kālab, mīļā māmiņ, kālab, es nesaprotu tādu tavu runu.
mTlE0u7bU_w_0164.wav|Ja ne tagad, gan tu ar laiku sapratīsi.
mTlE0u7bU_w_0165.wav|Un tad tev būs jākaunas savas mātes.
mTlE0u7bU_w_0166.wav|Tad mums būs vienam no otra jābēg un jāslapstās.
mTlE0u7bU_w_0167.wav|Nē, mīļā, dārgā māmuliņ, tas nekad nebūs!
mTlE0u7bU_w_0168.wav|Zvēru, ka es tevis nekaunēšos un nekad tevi neatstāšu, lai notiktu kas notikdams jauneklis cieši noteica, nosēzdamies mātei līdzās, pajemdams vienu viņas roku savā un spiezdams to sev pie sirds.
mTlE0u7bU_w_0169.wav|Nekas, Paulīt, turpmāk nenotiks.
mTlE0u7bU_w_0170.wav|Bet, kas noticis, tas nav vairs grozāms, un tas ir tāds kauns: es taču neesmu laulāta sieva, bet tavam tēvam tikai klātgulētāja jeb, kā ļaudis mani sauc, lielkunga mīļākā.
mTlE0u7bU_w_0171.wav|Ak, dēls, šādu savas mātes dzīvi tu nekad nevarēsi tai piedot, un es baidos, ka mātes negods dienās šā vai tā nemet ēnu arī uz tevi un nebojā tavu dzīvi...
mTlE0u7bU_w_0173.wav|Un kālab tu raudi?
mTlE0u7bU_w_0174.wav|Jā, es saprotu visu, zinu visu.
mTlE0u7bU_w_0175.wav|Bet nekā sevišķi ļauna es tur neredzu un tālab nekad tevis nekaunēšos un tev nekā nepārmetīšu.
mTlE0u7bU_w_0176.wav|Kas tad tur ļauns, ka tu esi mana tēva nelaulāta sieva, tikai viņa mīļākā?
mTlE0u7bU_w_0177.wav|Es domāju otrādi: tas ir taisni laimīgs gadījums, ka jūs divi esat dzīvē sastapušies, samīlējušies un nu dzīvojat kopā, jo no jūsu mīlestības es esmu cēlies.
mTlE0u7bU_w_0178.wav|Ja jūs nebūtu pazinušies un satikušies, tad manis nemaz nebūtu pasaulē.
mTlE0u7bU_w_0179.wav|Un būt pasaulē tas taču ir tik jauki: redzēt gaišo sauli, pazīt dažādus cilvēkus, ar tiem satikties un lldza tiem priecāties, un bēdāties, ai, māt, vai tas nav jauki, tik bezgala jauki, saki pate.
mTlE0u7bU_w_0180.wav|Vai, dēls, kāds tu esi ne vien mīļš un labs, bet arī gudrs un prātīgs, viņa klusā balsī kā nomierinājusēs teica, pieliekdama galvu dēlam pie pleca.
mTlE0u7bU_w_0181.wav|Tālab, ka es bezgala daudz lasu un vēl jo vairāk domāju un prātoju.
mTlE0u7bU_w_0182.wav|Gan man prāts nesas arī uz jāšanu, uz medībām un sevišķi uz šaušanu mērķī.
mTlE0u7bU_w_0183.wav|Bet vaļas laikos arī daudz lasu, rakdamies pa tēva bibliotēku un meklēdams augšām visu, kas man šķiet ievērības cienīgs.
mTlE0u7bU_w_0184.wav|Bet, daudz lasot, arī daudz kas jāpārdomā.
mTlE0u7bU_w_0185.wav|Esmu lasījis arī par tādām sievietēm, kas dzīvojušas nelaulātas ar augstiem kungiem, bet tās, ja pašas bijušas gudras un godīgas, nav vis ikreiz nicinātas, kā tu domā, bet tāpat cienītas kā visi labi cilvēki.
mTlE0u7bU_w_0186.wav|Un tie dēli, kas cēlušies no šādu pāru kopdzīves, palaikam bijuši ļoti apdāvināti un kļuvuši par slaveniem vīriem.
mTlE0u7bU_w_0187.wav|Tā sakšu ķēnina Augusta Stiprā un viņa mīļākās Auroras Kenigsmarkas dēls, kas vēsturē pazīstams kā Јaksijas grāfs Morics, ar savu dūšu un uzņēmību tika gandrīz par Kurzemes hercogu.
mTlE0u7bU_w_0188.wav|Tikai Krievijas spiests, dabūja atkāpties un kādu laiku turējās ar mazu saujiņu karotāju Usmas ezerā uz nelielas salas, atsizdams visus uzbrukumus.
mTlE0u7bU_w_0189.wav|Kad turēšanās nebija vairs iespējama, tad savā zirgā jāšus izpeldēja pa dziļo un plašo ezeru malā.
mTlE0u7bU_w_0190.wav|Vēlāk viņš kļuva Francijā par vienu no tā laika visslavenākiem karavadoņiem.
mTlE0u7bU_w_0191.wav|Strasburgas Toma baznīcā viņam pēc nāves Francijas ķēniņš lika uzcelt greznu marmora pieminekli.
mTlE0u7bU_w_0192.wav|Minēšu vēl kādu otru slavenu mīlestības bērnu, kam arī kaut kāds sakars ar mūsu Kurzemi.
mTlE0u7bU_w_0193.wav|Tas ir lielā vācu ķeizara un Spānijas ķēniņa Kārļa Piektā ārlaulības dēls princis Žuans.
mTlE0u7bU_w_0194.wav|Saukts par Austrijas Žuanu, kurš galīgi atsvabināja Spāniju no svešas varas.
mTlE0u7bU_w_0195.wav|Izdzīdams no tās maurus, pilnīgi sagrāva turku floti lielajā kaujā pie Lepanto, kur turki zaudēja pie trīssimt kuģu ar vairāk nekā trīsdesmit tūkstošiem karotāju.
mTlE0u7bU_w_0196.wav|Ar Kurzemi šim slavenajam karavadonim gan vienīgi tik daudz sakara, ka kāda vācu galma dāma, vārdā Barbara Blomberg, glābdama kādas augstākas kundzenes godu.
mTlE0u7bU_w_0197.wav|Bija tīši uzdevusies par prinča Zuana māti, par kādu to tad arī vispār turēja.
mTlE0u7bU_w_0198.wav|Tomēr viņas radinieks, zinādams visu patiesību šinī lietā un minēto Barbaru gluži nevainīgu, apprecēja to, pārnāca abi Kurzemē.
mTlE0u7bU_w_0199.wav|Nopirkās Sermites muižu pie Kazdangas un apmetās te uz dzīvi, kur vēl tagad mīt viņu pēcnācēji baroni Blombergi.
mTlE0u7bU_w_0200.wav|Tev gan, Paulīt, varena galva, kad visu lasīto tā vari paturēt un labi māki stāstīt citiem.
mTlE0u7bU_w_0201.wav|Tāda gaiša saprašana un laba atmiņa man no mana izglītotā tēva un sevišķi no manas gudrās mātes.
mTlE0u7bU_w_0202.wav|Ne bez iemesla taču tēvs tevi dēvē par savu gudro sievu.
mTlE0u7bU_w_0203.wav|Nebūtu jums diviem tādas labas galvas, arī man tāda nebūtu.
mTlE0u7bU_w_0204.wav|Kad muižnieks ar zemnieci sabiedrojas kopdzīvē, tad viņu pēcnācēji mēdz būt apdāvināti.
mTlE0u7bU_w_0205.wav|Vai ģimnāzijā ir arī kādi zemnieku bērni?
mTlE0u7bU_w_0206.wav|Agrāk gan paretam viens otrs bijis, tagad Liepājas ģimnāzijā laikam nav neviena, vismaz es nezinu, bet Kuldīgas ģimnāzijā esot divi gabali un abi ļoti apdāvināti.
mTlE0u7bU_w_0207.wav|Viens no tiem, vārdā Kadeģis, esot pavisam nabagu vecāku dēls: no pirmā gala ieradies klasē pat ar pastalām kājās.
mTlE0u7bU_w_0208.wav|Visiem bijuši brīnumi un smiekli.
mTlE0u7bU_w_0209.wav|Bet ahu, kad nāk pie mācībām un izrādās, ka pastalnieks pārspēj visu klasi, tad smējējiem mutes vien paliek no brīnumiem vaļām.
mTlE0u7bU_w_0210.wav|Visi skolotāji par Kadeģi vien liecinot, ka tāds skolēns neesot viņiem vēl gadījies.
mTlE0u7bU_w_0211.wav|Bet sevišķi apbrīnojama esot viņa saprašana matemātikā jeb rēķināšanā: šīs mācības stundās skolotājam ļoti vajagot uzmanīties, ka neizskaidro ko nepareizi vai kur nepārteicas, jo te skolēns bieži esot gudrāks par skolotājiem.
mTlE0u7bU_w_0212.wav|Paskaidrojums, Pēteris Kadeģis, kas ģimnāzijā dažreiz redzēts ar pastalām kājās un izrādījis lielas matemātikas dāvanas, tā ka universitātē uz to lika lieliskas cerības un biedri to dēvēja pat par latviešu Gausu.
mTlE0u7bU_w_0213.wav|Vēlākā dzīvē tomēr šādas cerības neattaisnoja.
mTlE0u7bU_w_0214.wav|Pavadīja mūža lielāko daļu Krievijā kā matemātikas skolotājs un nomira patstāvīgajā Latvijā kā mēru un svaru valdes priekšnieks.
mTlE0u7bU_w_0215.wav|Dēls, ar lielu prieku dzirdu, ka tu ne tikai pats labi proti savas mācības un vari tā gudri runāt, bet arī priecājies par citiem krietniem cilvēkiem.
mTlE0u7bU_w_0216.wav|Tā ir zīme, ka tev laba sirds.
mTlE0u7bU_w_0217.wav|Paliec arī turpmāk tāds, kāds tu tagad esi savā jaunībā.
mTlE0u7bU_w_0218.wav|Tad man būs prieks par tevi arī tad vēl, kad jau gulēšu kapā.
mTlE0u7bU_w_0219.wav|Kā akmens man novēlās no sirds, dzirdot, ka tu visu saproti, visu zini par savu māti un tomēr viņu mīlē un cieni.
mTlE0u7bU_w_0220.wav|Tagad man atliek lūgt tev tikai vienu: esi arī pret mazajiem tāds labs, gudrs un mīlīgs un palīdzi man tavus brāļus un māsas izaudzināt par labiem cilvēkiem.
mTlE0u7bU_w_0221.wav|Tu esi vecāks par viņiem.
mTlE0u7bU_w_0222.wav|Ej tu viņiem kā labs paraugs dzīvē pa priekšu tad viņiem būs daudz līdzēts.
mTlE0u7bU_w_0223.wav|Kad es kļūšu veca un nevarīga, tad redzi tu viņus un palīdzi tiem turēties uz ceļa.
mTlE0u7bU_w_0224.wav|Tēva tad vairs nebūs: tas jau pie astoņdesmit gadu, un viņa dieniņas varbūt jau drīz būs skaitītas...
mTlE0u7bU_w_0225.wav|Patlaban atsteidzās namene, ziņodama:
mTlE0u7bU_w_0227.wav|Tur sanākuši saimnieki un grib ar jums runāt.
mTlE0u7bU_w_0228.wav|Aizraidījusi kalponi, solīdamās drīzi iet, viņa sacīja dēlam:
mTlE0u7bU_w_0229.wav|Kā jau esi no tēva dzirdējis, Niedolu un Priedola saimniekiem pārdod nu viņu sētas par dzimtu.
mTlE0u7bU_w_0230.wav|Abi kungi sarunājuši iet šai lietā citiem ar labu paraugu pa priekši, stādamies šejienes apgabalā paši pirmie pie māju pārdošanas.
mTlE0u7bU_w_0231.wav|Pa šiem Jurģiem nu sāksies jaunā kārtība: saimnieki iemaksās pirmo iemaksu, dabūs kontraktus un skaitīsies par dzimtu māju īpašniekiem.
mTlE0u7bU_w_0232.wav|Vai daudz viņiem būs jāmaksā vaicāja dēls mātei.
mTlE0u7bU_w_0233.wav|Es nemaz nezinu, cik zemnieku mājas maksā.
mTlE0u7bU_w_0234.wav|Šī lieta jau arī saimniekiem rūp, un tamdēļ tie tik agri steigušies.
mTlE0u7bU_w_0235.wav|Šodien priekšpusdienā nolikta galīga noruna ar tēvu.
mTlE0u7bU_w_0236.wav|Bet, iekām pie viņa parakstīt iepriekšējos līgumus, saimnieki grib vēl parunāties ar mani un dzirdēt, kas un kā būs: visiem bail, vai nebūs cena augsta, vai spēs maksāt un vai dažam nenāksies atstāt savu tēvtēvu sētu.
mTlE0u7bU_w_0237.wav|Un tu, māt, zini ko jau šinī lietā, būs kādam jāatstāj?
mTlE0u7bU_w_0239.wav|Cenas būs tik zemas kā nevienā citā novadā: tēvs arī šinī ziņā grib būt citiem kungiem par labu priekšzīmi tā man izdevās viņu pierunāt.
mTlE0u7bU_w_0240.wav|Līdz divi tūkstoši nesniegsies nevienam.
mTlE0u7bU_w_0241.wav|Vislielākām un labākām mājām cena nolikta no tūkstoš seši simti līdz tūkstoš astoņi simti rubļu.
mTlE0u7bU_w_0243.wav|Citām visām no tūkstoš divi simti līdz tūkstoš pieci simti un izmaksa uz astoņdesmit gadiem.
mTlE0u7bU_w_0244.wav|To esam tā ar tēvu norunājuši.
mTlE0u7bU_w_0245.wav|Saimnieki vēl neviens nekā skaidra nezin un tālab steigušies jau tik agri šurp.
mTlE0u7bU_w_0246.wav|Bet neko daudz viņiem iepriekš neteikšu: gribu, lai tēvs pats viņiem visu pasaka.
mTlE0u7bU_w_0248.wav|Māju iepirkšana mūsu saimniekiem par tik lētu cenu to es uzskatu par sava mūža lielāko un labāko darbu: nu mūsu saimnieki ar laiku tiks pie turības un varēs labi dzīvot.
mTlE0u7bU_w_0249.wav|Ceru, ka par to es viņiem palikšu labā piemiņā.
mTlE0u7bU_w_0250.wav|Te viņa,pārtraukdama sarunu, apskatījās visapkārt un, neredzēdama nekur neviena cilvēka tuvumā, stāstīja klusā balsī tālāk:
mTlE0u7bU_w_0251.wav|Tēvs jau man vaicāja, kuras mājas man vislabāk patīkot: tās lai es izvēloties, un viņš man atdošot tās dzimtīpašumā.
mTlE0u7bU_w_0252.wav|Bet es uz stingrāko no tām atteicos, negribēdama nevienu saimnieku celt no viņa sētas ārā.
mTlE0u7bU_w_0253.wav|Māt, ļoti labi, ka tā esi darījusi.
mTlE0u7bU_w_0254.wav|Man aplam nepatiktu, ja citiem būtu mūsu dēļ būtu kas jācieš.
mTlE0u7bU_w_0255.wav|Man likās, tēvam arī galu galā patika labāki, ka es piedāvājumu nepiejēmu, jo nu nevajadzēs nevienam nodarīt pārestību.
mTlE0u7bU_w_0256.wav|Teicās tēvs tad gādāt par mums citādā ziņā.
mTlE0u7bU_w_0257.wav|Nezinu, vai viņš domā dāvāt mums kādu muiželi vai kādu daļu naudas norakstīs.
mTlE0u7bU_w_0258.wav|Lai tēvs dara, kā pats ieskata par labu.
mTlE0u7bU_w_0259.wav|Man nekas nebūs vajadzīgs: es būšu dabūjis labu skolu un pelnīšu pats sev maizi.
mTlE0u7bU_w_0260.wav|Ja viņš ko dod, tas lai paliek tev un mazajiem.
mTlE0u7bU_w_0261.wav|Vairāk dēls ar māti nedabūja runāties, tamdēļ ka saimnieki nāca šurp, un viņš devās savā istabā.
mTlE0u7bU_w_0262.wav|Mēs jau nākam klusi un vairi, baidīdamies lielkungu traucēt laikam nav vēl cēlies, uznākot saimniekiem uz lievenēm un padodot labrītu, teica priekšējais no tiem.
mTlE0u7bU_w_0263.wav|Gribējām ar tevi, mīļā, labā, iepriekš parunāt un lūgt tavu palīdzību.
mTlE0u7bU_w_0264.wav|Kā tu, labā, teiksi, tā lielskungs gribēs un darīs.
mTlE0u7bU_w_0265.wav|Tavs vārds, viņa vara to jau zinām.
mTlE0u7bU_w_0266.wav|Tālab jau arī tevi kundzinām vairāk nekā viņu.
mTlE0u7bU_w_0267.wav|Gribējām tad nu vēl tevi palūgt mūs žēlot.
mTlE0u7bU_w_0268.wav|Lai kā, taču visi esam vienas tautas brāļi un māsas.
mTlE0u7bU_w_0269.wav|Kā tad nu būs: visi varēsim palikt arī uz priekšu savās sētās jeb kādiem uzsacīs, un tad, ja ne šo, citu pavasari būs jāiet ārā?
mTlE0u7bU_w_0270.wav|Nevienam nebūs jāatstāj sava sēta nedz šo, nedz citu pavasari.
mTlE0u7bU_w_0272.wav|Citu visu jums pateiks un noteiks lielskungs pats.
mTlE0u7bU_w_0273.wav|Bet, ka neviens netapsit cilāti, to jums, mīļie saimnieki, jau es varu pasacīt droši un skaidri.
mTlE0u7bU_w_0274.wav|Nu kļuva visi dūšīgāki un drošāki.
mTlE0u7bU_w_0275.wav|Sevišķi lielo un labo māju saimnieki, jo līdz šim bija bažījušies, vai kādas no viņu mājām nepaturēs pa te saimniece sev.
mTlE0u7bU_w_0276.wav|Nu šādas bažas bija izgaisinātas.
mTlE0u7bU_w_0277.wav|Visi tagad saimniecei spieda roku, spēcīgi to kratīdami.
mTlE0u7bU_w_0278.wav|Viens izvilka no mēteļa azotes baltā dvielī ietītu skaistu sieru un sniedza to saimniecei, bilzdams:
mTlE0u7bU_w_0279.wav|Zinām, zinām, mīļā, labā, ka tev nekā netrūkst.
mTlE0u7bU_w_0280.wav|Bet manās mājās šis ir pirmais šā pavasara siers, siets piena mēnesī.
mTlE0u7bU_w_0282.wav|Kāds cits atkal priecīgs un sajūsmināts bilda:
mTlE0u7bU_w_0283.wav|Tiklīdz vasaru izraudzīsim bites, pirmo jēmienu atnesīšu tev.
mTlE0u7bU_w_0284.wav|Lai tu, mīļā, labā, lielkungam būtu pate salda kā no pilnām šūnām pilošs medutiņš un allaž turētu viņa prātiņu mīkstu, mīļu un maigu uz mums taviem tautas brāļiem un māsām!
CAwTBqNZd8I_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
CAwTBqNZd8I_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
CAwTBqNZd8I_0003.wav|Ceturtā grāmata, divpadsmitā nodaļa.
CAwTBqNZd8I_0004.wav|Nedzīves dzīve.
CAwTBqNZd8I_0005.wav|Cēzars, kā nosolījies, nebrauca vairs atpakaļ Tērbatā, palikdams mierīgi dzimtenē.
CAwTBqNZd8I_0006.wav|Ar māti un veco baronu nekādās tālākās sarunās neielaidās, nedz arī ko teica par saviem tālākiem nodomiem.
CAwTBqNZd8I_0007.wav|Varbūt viņam arī tādu nemaz nebija.
CAwTBqNZd8I_0008.wav|Tikai kā viņreiz aizcirties savā ietiepībā, tā pie tās stūrgalvīgi palikdams joprojām.
CAwTBqNZd8I_0009.wav|Māte gan mēģināja izvaicāt dēlu tuvāk, ko domājot darīt un kas būs tālāk.
CAwTBqNZd8I_0010.wav|Bet viņš uz visiem vaicājumiem nekādas tiešas atbildes nedeva, arvien noslēpumaini klusēdams, it kā sevī glabādams kādu sevišķi gudru nodomu, par kuru nevēlējās nevienam nekā izpaust.
CAwTBqNZd8I_0011.wav|Bet acīmredzot viņam nebija nekāda gudra noslēpuma, nekāda tālāka nodoma par savu nākotni, par savu dzīvi.
CAwTBqNZd8I_0012.wav|Māte likās saprotam dēla savādo stāvokli.
CAwTBqNZd8I_0013.wav|Pēc savas brašās, lepnās dzīves ir še mājās, ir tur Tērbatā, biedru starpā.
CAwTBqNZd8I_0014.wav|Un pēc lieliskajiem nodomiem uzstāties turpmāk kā jaunais barons Tēzens.
CAwTBqNZd8I_0015.wav|Viņš nu, šim lepnajam nodomam sabrūkot, negribēja no dzīves, kā bija vērojams, nekā vairs zināt.
CAwTBqNZd8I_0017.wav|Visam viņš bija atmetis ar roku, savā aizvainotā pašmīlībā it kā gaidīdams, ka nāks kāds, viņa priekšā atvainosies un dos viņam visu to, ko viņš vēlējās un par ko tiepās.
CAwTBqNZd8I_0018.wav|Bet neviens nenāca, nekā nesolīja, nekā nedeva.
CAwTBqNZd8I_0019.wav|Māte gan, būdama gudra sieviete, cilvēku domu uzminētāja un siržu izpratēja, tumši sevī nojēdza dēla negudro, neprātīgo stāvokli, bet nespēja tam līdzēt, jo viņš mātes padomus vairs neklausījās un pats par sevi tai nekā neizteica.
CAwTBqNZd8I_0020.wav|Likās, it kā viņš pats šādas savas izturēšanās kaunējās un savu ietiepību tagad nožēloja.
CAwTBqNZd8I_0021.wav|Bet no tās atsacīties, braukt atpakaļ Tērbatā un turpināt agrākā kārtā savu parasto dzīvi to viņš arī nevarēja, jo negribēja pats savu aplamību ierādīt.
CAwTBqNZd8I_0022.wav|Kā viņš, varenais, visu apbrīnotais Cēzars, tā varējis ieskriet kā ar pieri sienā!
CAwTBqNZd8I_0023.wav|Nē, to viņš negribēja, nevarēja, nedrīkstēja ierādīt!
CAwTBqNZd8I_0024.wav|Lietai vajadzēja izskatīties joprojām tā, it kā viņš rīkojies pareizi un viņam notikusi liela netaisnība.
CAwTBqNZd8I_0025.wav|Šādā iedomā viņš tad nu tiepās tālāk, nekā nebēdādams, kas no visa tā galu galā virtīs...
CAwTBqNZd8I_0026.wav|Tā māte sevī vēroja dēla stāvokli.
CAwTBqNZd8I_0027.wav|Vai tas tiešām bija tā, viņa droši nozināt tomēr nevarēja.
CAwTBqNZd8I_0028.wav|Beidzot viņa arī nomierinājās tanī apziņā, ka visu darījusi, ko laba māte var darīt dēla audzināšanas un apgādāšanas labā.
CAwTBqNZd8I_0029.wav|Dienas un naktis viņa bija jau no puisēna dienām par to rūpējusēs, gan pašu mācīdama uz visu labu, gan lūgdama Dievu, lai tam dotu gaišu prātu un goda domas un pašķirtu dzīvē ceļu.
CAwTBqNZd8I_0030.wav|Viss arī bija labi veicies līdz pat šim laikam.
CAwTBqNZd8I_0031.wav|Bet, kad nu lēcies tāds notikums, kur dēls tai vairs neklausa, kur viņa domas un ieskati šķiras no mātes domām un viņš nav pierunājams, tad tas ir tāds uzdevums, ko viņa nespēj veikt, tas iet pāri viņas spēkiem.
CAwTBqNZd8I_0032.wav|Galu galā viņa ir arī taču tikai cilvēks, pie tam vēl sieviete.
CAwTBqNZd8I_0033.wav|Bet, kur dzīvē gadās tādi notikumi, kas iet pār mūsu spēkiem, kas cilvēka prātam un saprašanai nav saprotami, nav izšķirami, nav novēršami.
CAwTBqNZd8I_0034.wav|Tur mums, nīcīgajiem zemes radījumiem, cita padoma nav kā savas nevarības un niecības apziņā salikt rokas pazemībā un lūgt.
CAwTBqNZd8I_0035.wav|Tēvs, ne mūsu, bet tavs prāts lai notiek.
CAwTBqNZd8I_0036.wav|Tā Ieva, vakariem nometusēs pie gultas ceļos un Dievu lūgdama par dēlu, mierināja savu sirdi.
CAwTBqNZd8I_0037.wav|Patiesībā nekādas sevišķas bēdas dēls viņai gan nedarīja.
CAwTBqNZd8I_0038.wav|Nebija viņš ļauns cilvēks, nebija arī palaidnieks.
CAwTBqNZd8I_0039.wav|Tikai viņa lielās, gaišās nākotnes sabrukums bija tas, kas māti tā apbēdināja un darīja tik nelaimīgu.
CAwTBqNZd8I_0040.wav|Kādas cerības viņa nebija reiz lolojusi sev sirdī sakarā ar šo savu pirmo dēlu, kas auga tik jauks puisēns un izrādīja tādas apbrīnojamas gara dāvanas!
CAwTBqNZd8I_0041.wav|Un nu tas stāv še mājās, nīkst un nekā nedara, un tā jau otrs semestris iet uz beigām.
CAwTBqNZd8I_0042.wav|Nekas viņam vairs nepatīk, ne par ko negantējas, ne uz ko nesajemas, ne uz ko nav denkts.
CAwTBqNZd8I_0043.wav|Pat sudraba rapieris, uz ko tas agrāk bija tik lepns, guļ istabas kaktā nomests uz sola, necilāts, aizmirsts, noputējis.
CAwTBqNZd8I_0044.wav|Cik ilgām tāda nedzīves dzīve turpināsies māte dažu dienu sevī baigi vaicā.
CAwTBqNZd8I_0045.wav|It kā gaudens, kas nespēj darbā cilāt savus locekļus, šis brašais, varenais dēls laiž dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, un tā tas iet arvienu tālāk.
CAwTBqNZd8I_0046.wav|Cik ilgi, cik ilgi tā?
CAwTBqNZd8I_0047.wav|Vai viņš paliks mazu prātu, kā to dzird stāstām par dažiem, kas no ilgām studijām maitājušies galvā un beidzot gājuši niekā?
CAwTBqNZd8I_0048.wav|Jeb viņš jau sācis palikt par vājprātīgu, par plānprātiņu?
CAwTBqNZd8I_0049.wav|Jeb vai es pate kļūstu vājprāte?...
CAwTBqNZd8I_0050.wav|Māte izbijusies sev vaicā.
CAwTBqNZd8I_0051.wav|Jeb vai mēs abi atrodamies uz viena ceļa un ejam pretim postam?
CAwTBqNZd8I_0052.wav|Un izbailēs un izmisumā viņa abām rokām saķer sev galvu un cieši spiež to, it kā pūlēdamās saturēt jūkošās domas kopā, lai tās pavisam nesajuktu un nezin kur nepazustu.
CAwTBqNZd8I_0053.wav|Ar varu viņa grib piespiest savas smadzenes darboties pareizi un nejukt.
CAwTBqNZd8I_0054.wav|Tā Ieva neskaitāmus brīžus pavada rūpēs un raizēs sava dēla dēļ, līdz atkal nāk kādi gaiši brīži, kas kā saules stari, starp tumšām lietus mākoņām izlauzdamies cauri, apgaismo un sasilda viņas tumšu bēdu un aukstas bezcerības nomākto un nomocīto sirdi.
CAwTBqNZd8I_0055.wav|Ar gudro, enerģisko Ellenu Cēzars vairs nesatiekas.
CAwTBqNZd8I_0056.wav|Viņas nodoms doties uz Tērbatu un izmācīties tur par bērnu sajēmēju bija izjucis, jo daudzinātā labā krustmāte bija sasirgusi, tai bija ārsti ieteikuši braukt ārzemēs veseļoties, un Ellenai bija nācies to pavadīt uz turieni.
CAwTBqNZd8I_0057.wav|Tur nu viņa, kopā ar krustmāti dzīvodama, bija savu nodomāto amatu izmācījusēs, bet nevarēja tikt atpakaļ, tamdēļ ka krustmātei veseļošanās nolūkos bija vēl arvienu jāuzturas siltajā dienvidus gaisā.
CAwTBqNZd8I_0058.wav|No pirmā gala Cēzars ar Ellenu bija dzīvi sarakstījušies.
CAwTBqNZd8I_0059.wav|Bet kopš viņa rudeņa, kad viņš tik negaidot bija pārradies no Tērbatas mājās un atpakaļ vairs nebrauca, viņu sarakstīšanās bija izbeigusēs, jo galu galā viņš labi nezināja, ko īsti tai rakstīt par savu studiju pārtraukumu un ko domā darīt tālāk.
CAwTBqNZd8I_0060.wav|Tā viņš dzīvoja tagad savā lauku vientulībā bez šīs sparīgās, gudrās jaunavas atspaida un iespaida.
CAwTBqNZd8I_0061.wav|Dažas reizas viņu bija apciemojis viens otrs agrākais studiju biedrs, gribēdams zināt, kamdēļ viņš gan īsti dzīvojot mājās un nenākot turpināt un nobeigt studijas.
CAwTBqNZd8I_0062.wav|Bez tam Kuronijas zaļzilibaltās krāsas nemaz vairs nestāvot tādā cieņā kā toreiz, kad viņš bijis biedru pulkā.
CAwTBqNZd8I_0063.wav|Bet uz visiem tādiem vaicājumiem un aicinājumiem Cēzars maz ko atbildēja, lielāko daļu klusēja, savādi gudri pasmaidīdams, pavīpsnādams un izpūzdams no sudrabā kaldinātās pīpes garā cibuka kuplu dūmu gaisā.
CAwTBqNZd8I_0064.wav|Biedri paviesojušies atkal aizceļoja, nedabūjuši nekādas skaidras ziņas, kas Cēzaram īsti kait vai nekait un ko viņš nodomājis darīt nākotnē.
CAwTBqNZd8I_0065.wav|Apciemoja starp citiem reiz viņu arī kāds biedrs, kas studijas bija beidzis un dabūjis vietu apriņķa valdē.
CAwTBqNZd8I_0066.wav|Tas aicināja Cēzaru arī piejemt kādu vietu, ja tālāk negribot studēt.
CAwTBqNZd8I_0067.wav|Viņam esot tuvāk pazīstami daži kuroņu filistri, kas atrodoties atbildīgās vietās gan Jelgavā un Rīgā, gan apriņķu pilsētās.
CAwTBqNZd8I_0068.wav|Tie labprāt dodot kuroņiem vietas, kaut arī universitātes kursu vēl nebeigušiem, jo ar laiku praksē tie tikpat labi varot iestrādāties kā studijas beigušie, un dažs labais tā visu savu mūžu ēdot diezgan bagātu maizi.
CAwTBqNZd8I_0069.wav|Ja tik Cēzars vēloties, viņš parunāšot ar vienu otru filistri, un varbūt jau nākošu mēnesi pat varēšot stāties vietā.
CAwTBqNZd8I_0070.wav|Bet visus šādus biedru piedāvājumus Cēzars lepni aukstā atturībā mierīgi noraidīja un tā palika arī turpmāk turpat, kur bijis.
CAwTBqNZd8I_0071.wav|Palicis mājās, no pirmā gala Cēzars kādu laiku dzīvoja turpat muižā, uzturēdamies tanī pašā istabā, kur bija mitis jau kopš skolas gadiem, un ēda kopā ar tēvu un māti pie viena galda.
CAwTBqNZd8I_0072.wav|Bet, tā kā viņam bija nepatīkami ar vecākiem dienu no dienas redzēties un runāties un viņam labāk patikās būt vienam.
CAwTBqNZd8I_0073.wav|Tad viņš pēc kāda laika pārgāja uz pastāvīgu dzīvi mātei dāvinātās mājās.
CAwTBqNZd8I_0074.wav|Tanīs pašās mājās, kur viņš agrāk bija domājies nekad nedzīvot, kamdēļ arī nebija turējis par vajadzīgu palīdzēt izdomāt tām kādu daudzmaz piestāvīgu vārdu.
CAwTBqNZd8I_0075.wav|Tagad nu viņš dzīvoja šinīs bezvārda mājās, mizdams otrā stāvā kādā plašā, bet vienkāršā istabā.
CAwTBqNZd8I_0076.wav|Māte atlaida nomniekam zināmu daļu nomas, par ko tas no savas saimes ēdiena deva iztiekamu tiesu Cēzaram.
CAwTBqNZd8I_0077.wav|Mātei gan tas nepatika.
CAwTBqNZd8I_0078.wav|Viņa vēlējās, lai dēls vismaz pusdienās atnāktu muižā un ēstu, kā agrāk, kopā ar viņu un tēvu pie viena galda.
CAwTBqNZd8I_0079.wav|Tomēr dēls teicās esam mierā arī ar vienkāršo sētas laužu, uzturu un muižā gandrīz nekad vairs neatnāca.
CAwTBqNZd8I_0080.wav|Viņa lepnais Bajaco stāvēja nesedlots un nejāts jau otru gadu.
CAwTBqNZd8I_0081.wav|Tāpat skaistā medību bise karājās viņa agrākajā istabā muižā necilāta un nelietota, jo medības vairs nerīkoja un Cēzars bisi nejēma rokā.
CAwTBqNZd8I_0082.wav|Visa muiža, viss novads brīnījās un nevarēja saprast, kā šādu, agrāk tik dzīvā un brašā studenta tagadējo kluso, vienkāršo un vientulīgo dzīvi izskaidrot.
CAwTBqNZd8I_0083.wav|Vecais Tēzens kopš tās reizas, kad ar Cēzaru bija notikusi lielā izrunāšanās, bija arī kļuvis klusāks un sevī vairāk noslēdzies nekā agrāk.
CAwTBqNZd8I_0084.wav|Saimniecības lietās gandrīz nemaz vairs nejaucās, visu atstādams savas saimnieces zināšanā un vadīšanā.
CAwTBqNZd8I_0085.wav|Tikai divi reizes gadā, pavasari un rudenī, kad saimniekiem bija parastās maksāšanas dienas, viņš pēc rindas vien piejēma visus saimniekus un sajēma to nomaksas.
CAwTBqNZd8I_0086.wav|Citādi viņu novada ļaudis maz vairs kur dabūja redzēt.
CAwTBqNZd8I_0087.wav|Arī gadskārtējo mīlestības mielastu lika saimniecei rīkot vienai pašai.
CAwTBqNZd8I_0088.wav|Visvairāk viņš uzturējās savās istabās, tikai reti kad pastaigādamies ar nūjiņu rokā vai pieturēdamies Ievai pie rokas dārzā un parkā.
CAwTBqNZd8I_0089.wav|Priedolnieks maz tēvu apciemoja, Cēzars gandrīz nekad nebija muižā redzams.
CAwTBqNZd8I_0090.wav|Arī vērgalnieks ar striķinieku jau vairāk nekā divi gadi nebija Niedolu muižā vairs rādījušies, un lestenieks jau dažus gadus nebija tur redzēts.
CAwTBqNZd8I_0091.wav|Tā agrākā jautrā, saviesīgā dzīve Niedolu muižā bija pavisam izbeigusēs.
CAwTBqNZd8I_0092.wav|Pat kripenreiteri tur neviens vairs neiejāja.
CAwTBqNZd8I_0093.wav|Ļaudis gāja un strādāja savās parastās darba gaitās pa vecam jautri un priecīgi, kā jau tas pulkā vedas, tik kalna saime bija klusa un rāma, jo ikviens sevī vēroja veco kungu esam sagājušu vai pat sasirgušu.
CAwTBqNZd8I_0094.wav|Dažs pie tam domāja, ka tanīs gados vecis vairs neatspirgšot un nekad nekļūšot labāks, bet gan allaž arvien vairāk savārgšot, jo viņa mūžs acīmredzot ejot uz beigām.
CAwTBqNZd8I_0095.wav|Kalna ļaudis, rāmi un domīgi kustēdamies katrs savā gaitā, prātoja, kā nu būšot uz priekšu, kad vecais ozols reiz kritīšot, kas tad muižu valdīšot?
CAwTBqNZd8I_0096.wav|Vai tagadējā saimniece, vai priedolnieks, vai Cēzars, ko ļaudis kādus gadus agrāk jau vispār bija dēvējuši par jauno dzimtkungu, jeb vai cits kāds kungs?
CAwTBqNZd8I_0097.wav|Neviens nezināja pateikt, kas un kā būs turplikām.
CAwTBqNZd8I_0098.wav|Par saimnieces dēlu, ko ļaudis agrāk vispār uzskatīja it kā par savas kārtas cilvēku un pie tam vēl tādu brašu, denktu un gantu, vēlēdamies to par savu dzimtkungu, tagad visi kratīja galvas, būdami nesaprašanā, kas ar to ir, kas nav.
CAwTBqNZd8I_0099.wav|Vispārējās domas bija, ka viņš, ilgi iedams augstās skolās, būšot maitājies galvā.
CAwTBqNZd8I_0100.wav|Zemniekiem agrākus laikus vispāri bija tādas domas, ka skolās maitājoties galvas, sevišķi zemāku kārtu pēcnācējiem, jo tiem neesot tik stipras galvas, ka varētu augstākas skolas veseli nobeigt.
CAwTBqNZd8I_0101.wav|Tā kā Cēzara māte bija zemniece, tad likās skaidrs, ka arī ar viņas dēlu būšot tā pate nelaime.
CAwTBqNZd8I_0102.wav|Pa daļai ar žēlumu, pa daļai ar nievāšanu ļaudis noskatījās uz citkārt tik brašo, priecīgo studentu, kas tagad, kā kurmis ieracies savā alā, nekur negāja, nekā nedarīja, nekas nebija.
CAwTBqNZd8I_0103.wav|Vai tas nav brīnums?
CAwTBqNZd8I_0104.wav|sacīja ļaudis, savā starpā sarunādamies.
CAwTBqNZd8I_0105.wav|Jauns, brašs cilvēks pašos spēka gados un, kā liekas, taču pilnīgi vesels miesās, stāv pavisam dīkā, nekā nedara un acīmredzot nīkst nost it kā vecītis, kas dzīvei atmetis ar roku, kam gadi jau pāri un kas gaida tik savu pēdējo stundiņu.
CAwTBqNZd8I_0106.wav|Kaut māte jel sapratusēs likt baznīcā Dievu pārlūgt par tādu dēlu vai būtu aizgājusi miestā pie leišu mācītāja vai Lēnās pie katoļu baznīckunga dabūt pudelīti svētītā ūdens un ar to samazgātu dēlam galvu.
CAwTBqNZd8I_0107.wav|Cik ilgi viņš tur tā nīks tanīs bezvārda mājās, cik ilgi dzīvos tādu nedzīves dzīvi?
CAwTBqNZd8I_0108.wav|Tā prātoja ļaudis.
CAwTBqNZd8I_0109.wav|Bezvārda mājas daži iesaukāja Cēzara paša vārdā par Cēzareju, bet Galēju muižu, kur agrāk zināja dzīvojam viņa līgavu, dēvēja nu par Galileju.
CAwTBqNZd8I_0110.wav|Tā garzobjiem un nieku tenkātājiem bija divi no bībeles stāstiem pazīstami vārdi Cēzareja un Galileja, kurus tie jauca savos jokos par nožēlojamo studentu, citkārt tik brašo, vareno Cēzaru.
CAwTBqNZd8I_0111.wav|Meitas, atcerēdamās agrāko Cēzaru, kas tām tā bija paticis, ka dažas viņa dēļ bija pat sakāvušās, mēģināja to atkal zadināt ar dziesmām, kad redzēja kur to parādāmies ārpus bezvārda mājām.
CAwTBqNZd8I_0112.wav|Bet tas viss nekā nelīdzēja Cēzars vai nu nedzirdēja zadinājumus tā viņš likās sevī iegrimis , vai arī, ja dzirdēja, tad nelikās tos saprotam un nei gāja meitām klāt, nei arī tām ko atbildēja.
CAwTBqNZd8I_0113.wav|Pat mazā Libite, kas tagad bija vēl skaistāka nekā viņuvasar, jo nule tik kā bija sasniegusi savas īstās ziedu un prieka dienas, uz visiem saviem vedinājumiem un musinājumiem, lai Cēzarajaunskungs nāktu šķūnī līdzēt atkal mīt rudzu pantu, palika bez atbildes.
CAwTBqNZd8I_0114.wav|Vārdu sakot, Cēzaru vairs nekas nevilka, nekas tam nepatika.
CAwTBqNZd8I_0115.wav|Piedzīvodama šādu izturēšanos, kur viņš pat nenāk līdzēt mīt rudzu pantu, mazā Libite arī sprieda, ka Cēzars neesot nu vairs vesels un tam patiesi vajadzētu nevis samazgāt galvu ar svētītu ūdeni, kā daži vēro.
CAwTBqNZd8I_0116.wav|Bet dot labāk iedzert kādas kručkas, ko protot pataisīt vecā, gudrā Vaičene, redzētu, vai tad viņš vēl neietu minējām līdzēt mīt pantu...
CAwTBqNZd8I_0117.wav|Tā muižu meitas, citkārtējās Cēzara apbrīnotājas, cienītājas un mīlētājas, tagad nežēlīgi vilka to sev gar zobiem.
CAwTBqNZd8I_0118.wav|Vecākās sievas atkal, dzirdēdamas studentu un daudzināto jauno dzimtkungu tā nozobojam, kā nožēlodamas gudri noteica:
CAwTBqNZd8I_0120.wav|Kā tad, tā ir: kas dubļos kritis, sauss neuzcelsies.
CAwTBqNZd8I_0121.wav|Viņa līdzšinējās dzīves atstāšanu un apmešanos bezvārda mājās it kā uz aplāgu un nekā nedarām.
CAwTBqNZd8I_0122.wav|Tās uzskatīja vienkārši par iekrišanu dubļos, jo kur gan tas bija dzirdēts, kur redzēts, ka jauns, vesels cilvēks.
CAwTBqNZd8I_0123.wav|Un vēl tāds ar augstu skolu tā noliekas uz miera dzīvi un nekā nedarīšanu?
CAwTBqNZd8I_0124.wav|Priedola kungs, kas līdz šim bija dzīvojis klusi un vientulīgi savā muižā, it kā nelikdamies nekā zinis par to, kas notiek Niedolu muižā, pēdējā laikā bija kļuvis citādāks un sācis vērot un klausīties, kas Niedolu muižā īsti tagad notiek.
CAwTBqNZd8I_0125.wav|Brašā, lepnā Cēzara palikšana mājās, studijas nenobeigušam un dzīvē vēl nekā nesasniegušam, arī viņam likās ērmota un nesaprotama.
CAwTBqNZd8I_0126.wav|Tā kā Cēzara šāda neizprotama izturēšanās gāja jau pie divi gadi.
CAwTBqNZd8I_0127.wav|Tad priedolnieks sāka apklaušināties ir pie savas, ir Niedolu muižas saimes ļaudīm, ko dzird par Cēzaru runājam.
CAwTBqNZd8I_0128.wav|Kamdēļ īsti tas kļuvis tāds savādnieks, un ko tas, atmezdams studentu dzīvei ar roku un palikdams mājās, te nu gaida?
CAwTBqNZd8I_0129.wav|Un dabūja viņš no ļaužu valodām tik daudz nozināt, ka tas domājot dienās tapt par Niedolu muižas dzimtkungu.
CAwTBqNZd8I_0130.wav|Kādā mīlestības mielastā, kur priedolnieks nebijis klāt, atrazdamies toreiz ārzemēs.
CAwTBqNZd8I_0131.wav|Ļaudis jau uzdzēruši uzdziras tam kā nākošajam Niedolu lielkungam un arī tēvs pieskandinājis tad glāzi ar uzdzērājiem.
CAwTBqNZd8I_0132.wav|Tālāk priedolnieks dabūja no ļaudīm dzirdēt, ka Cēzars gribējis, lai tēvs viņu ieceļ likumīga dēla godā un lai salaulājas ar viņa māti, bet nezin kamdēļ tēvs negribējis to visu tūliņ darīt.
CAwTBqNZd8I_0133.wav|Tā visa šī padarīšana tad atlikta uz nākošām dienām, un Cēzars palicis tamdēļ mājās, lai nogaidītu, kad tēvs pildīs minētās prasības.
CAwTBqNZd8I_0134.wav|Visu dzirdēto pārdomādams dziļāki un sīkāki, Priedola Tēzens uzminēja gluži pareizi, ka tēvs nebūs gribējis izpildīt Cēzara vēlēšanos, lai salaulājas ar viņa māti, laikam tamdēļ.
CAwTBqNZd8I_0135.wav|Ka negrib darīt nepatikšanas saviem radiem, sevišķi viņam savam vienīgajam dēlam no pirmās laulības.
CAwTBqNZd8I_0136.wav|Priedolnieks vēroja pareizi un loģiski, ka šādu gluži neparastu soli muižnieku dzīvē tēvs būs atlicis uz vēlāku laiku uz to brīdi, kad jutīs jau visā tuvumā savas dzīves un dzīvības galu.
CAwTBqNZd8I_0137.wav|Priedolniekam nu tīri pret paša gribu radās sirdī savāds īgnums uz tēva tagadējo mīļāko un viņas vareno dēlu.
CAwTBqNZd8I_0138.wav|Tēvam bija savā laikā bijušas vairāk mīļākās, bet neviena nebija palikusi ne tuvu tik ilgi šinī amatā kā tagadējā Ieva un neviena nebija arī dabūjusi par tēvu tādu vaļu un varu un tam tā uzkundzējusēs kā tagadējā.
CAwTBqNZd8I_0139.wav|Beidzot nu vēl sadomājusi, lai viņu apprec par likumīgu sievu un viņas bērni lai kļūtu muižnieku kārtā, bet vecākais pat par dzimtkungu un galveno mantinieku.
CAwTBqNZd8I_0141.wav|Tas bija kas pavisam nedzirdēts, nedomājams.
CAwTBqNZd8I_0142.wav|Priedola Tēzens negribēja celt ar tēvu strīdu un atklāti darīt tam kādas nepatikšanas tas bija pretī viņa klusajai dabai, viņa vientulīgajai dvēselei.
CAwTBqNZd8I_0143.wav|Bet sevī viņš nolēma tēva mīļākās un viņas dēla nodomiem strādāt pretī un tos izjaukt.
CAwTBqNZd8I_0144.wav|Kā to vislabāk izdarīt, par to viņš vēl nebija skaidrībā, bet skaidrībā viņš bija par to, ka tas ir jāizdara.
CAwTBqNZd8I_0145.wav|Un, ja kas nopietni ir darāms, tad ar laiku rodas arī padoms un iespēja, kā to izdarīt.
CAwTBqNZd8I_0146.wav|Priedolnieks nebija savā dabā ļauns cilvēks, nē nebija, sevišķi uz saviem zemniekiem viņš nekad neturēja ļaunu prātu.
CAwTBqNZd8I_0147.wav|Visu laiku, kamēr uzjēmis Priedola muižas vadīšanu un valdīšanu, viņš bija centies tā dzīvot un rīkoties ar saviem zemniekiem, lai tie būtu ar viņu mierā un ieskaitītu viņu par labu kungu.
CAwTBqNZd8I_0148.wav|Viņš gribēja būt zemnieku draugs nevis vien tamdēļ, ka pats piederēja pie muižniecības liberālā spārna jau no tā laika, kad jaunās dienās bija lasījis doktora Garlība Merķeļa rakstus, kas uz viņu bija atstājuši dziļu iespaidu, bet sevišķi arī tamdēļ, ka citu nekādu draugu viņam nebija.
CAwTBqNZd8I_0149.wav|Ar citiem muižniekiem satikās reti, ļoti reti un arī tikai īsās darīšanās, turpretim ar saviem zemniekiem satikās ik dienas, izrunājās ar tiem visādās lietās, visādos gadījumos, un tie viņu cienīja un mīlēja.
CAwTBqNZd8I_0150.wav|Vārdu sakot, zemnieki bija viņa vienīgie draugi.
CAwTBqNZd8I_0151.wav|Bet tēva mīļākā un Cēzars, viņas varenais dēls, tie, pēc priedolnieka domām, nebija jau sen vairs nekādi zemnieki.
CAwTBqNZd8I_0152.wav|Tie, lai gan nebija īsti muižnieki, bija nenoliedzami pusmuižnieki, kas tagad visiem spēkiem centās tapt tikpat kā par īstiem muižniekiem.
CAwTBqNZd8I_0153.wav|Kas gan Cēzaram trūkst vēl no īsta muižnieka?
CAwTBqNZd8I_0154.wav|Vienīgi muižniecības diploma, tā sevī sprieda Priedola Tēzens.
CAwTBqNZd8I_0155.wav|Viņa dzīslās rit vecas muižnieku cilts asinis, jauktas ar stipras, veselīgas zemnieces asinīm, kas to miesas un gara spēkos padara vēl daudz spējīgāku par dažu īstu muižnieku.
CAwTBqNZd8I_0156.wav|Izglītība viņam arī labu labā.
CAwTBqNZd8I_0157.wav|Ja viņš dabūn tik vēl barona Tēzena vārdu un iegūst Niedolu muižu savā dzimtīpašumā, tad viņš ir tāds izcils muižnieks, par kuru pārāka nebūs visā Kurzemē, tāpat kā tagad Kuronijā neesot par viņu pārāka neviena studenta.
CAwTBqNZd8I_0158.wav|Nē, par muižnieku ar Tēzena vārdu viņam nebūs tapt, un tikpat maz viņš dabūs arī Priedola un Niedolu muižu!
CAwTBqNZd8I_0159.wav|Par to es gādāšu.
CAwTBqNZd8I_0160.wav|Lai viņš paliek pusmuižnieks, kā bija, un vairāk nekas!
CAwTBqNZd8I_0161.wav|noteica Priedola Tēzens ar tādu ciešu apjemšanos un tik stingrā, stiprā balsī, kā tas pie viņa bija kas pavisam neparasts, jo sulainis no dzirdētā strauji spēcīgā sauciena it iztrūcies ieskrēja iekšā, prasīdams, ko cienīgs kungs vēloties.
CAwTBqNZd8I_0162.wav|Neko, Jāni, atteica kungs, savukārt pats it kā iztrūcies un apmulsis par tādu savu izturēšanos.
CAwTBqNZd8I_0163.wav|Bet, kad ienācis esi, tad pakacies no sienas manu pīpu, iebāz tabaku, aizkurini un tad padod šurp.
cN_j8jTbUHw_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
cN_j8jTbUHw_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
cN_j8jTbUHw_0003.wav|Ceturtā grāmata.
cN_j8jTbUHw_0005.wav|Līdzīgi baroniem Tēzeniem izmira arī viņa mīļākās Ievas Lāčubites jeb, kā viņu jaunās dienās dzimtā sētā un Bruģu muižā sauca, Cieba.
cN_j8jTbUHw_0006.wav|Lāčubites cilts.
cN_j8jTbUHw_0007.wav|Pie savējiem Lāčubitēs viņa bija tikai divi reizes: kad aizbrauca savas māsas precību lietās un pārveda savu māti pie sevis Niedolu muižā.
cN_j8jTbUHw_0008.wav|Vairāk viņa ar savas dzimtenes ļaudīm nesagājās arī ar dižās Bruģu muižas vareno saimnieci ne, no kuras reiz bija mācijusēs un noskatījusēs ir muižas saimniecības, ir visa novada vadīšanu.
cN_j8jTbUHw_0009.wav|Tāpat arī palika it kā sveša savai agrākai paziņai no dzīves Bruģu muižas laikos Lotes kundzenei, kas vēlāk kā Vadakstes cienīgā bija viņai reiz bijusi tik labvēlīga un palīdzīga.
cN_j8jTbUHw_0010.wav|Vispār Ieva izvairījās no katras satikšanās un sazināšanās ar saviem agrākiem pazīstamiem.
cN_j8jTbUHw_0011.wav|Darīja viņa to laikam tālab, ka negribēja pa te vēstīt par sevi, ka ir barona mīļākā, jeb, kā ļaudis tādas sievietes toreiz dēvēja, drauguļa jeb draugulene.
cN_j8jTbUHw_0012.wav|Domās viņa gan dažu reiz kavējās savas pirmā jaunības atmiņās un labprāt būtu kādreiz satikusēs ar toreizējiem draugiem un draudzenēm.
cN_j8jTbUHw_0014.wav|apzinādamās savu savādo stāvokli, viņa kaunējās savas tagadējās dzīves un tālab pa te tīši sargājās no satikšanās ar saviem agrākiem pazīstamiem un pazīstamām.
cN_j8jTbUHw_0015.wav|Matīsa pazušana viņu saderināšanās laikā un tagadējā neslavējamā dzīve barona mīļākās kārtā bija atstājuse smagu iespaidu uz viņas dabu un raksturu, tā ka agrākā jautrā un aizvien priecīgā Cieba jutās tagad pastāvīgi it kā nospiestā gara stāvoklī.
cN_j8jTbUHw_0016.wav|Jautras valodas un joki viņai vairs nevedās, priecīgi smiekli pār viņas lūpām vairs neskanēja.
cN_j8jTbUHw_0017.wav|Tādā gara stāvoklī viņa nodzīvoja savu mūžu un nomira.
cN_j8jTbUHw_0018.wav|Matīss, kā jaunās dienās bija noņēmies neprecēt nevienu citu, ja nedabūs Ciebu, tā pie tam arī palika: dzīvoja vecpuisī un nomira neprecējies un ar Ciebu vairāk nesaticies, kā to vienu reiz Niedolu muižā, pārnākdams no krieviem.
cN_j8jTbUHw_0019.wav|Cepļa Anniņa, zinādama Matīsu aizejam zaldātos, tā ka uz to nebija vairs ko cerēt, apprecējās drīzi pēc tam ar kādu prāvu un labu māju saimnieka vecāko dēlu, kļuva tanīs mājās par saimnieci, piedzīvoja veselu rindu bērnu, kas gandrīz visi uzauga par krietniem dēliem un brašām meitām.
cN_j8jTbUHw_0020.wav|Viņa nomira lielā vecumā.
cN_j8jTbUHw_0021.wav|Kažis, kas puika gados aizbēga līdza viltus prinčiem Vāczemē, pārdesmit gadus vēlāk pārnāca atpakaļ dzimtenē.
cN_j8jTbUHw_0022.wav|Teicās izmācījies par smalko sulaini jeb ķelneri.
cN_j8jTbUHw_0023.wav|Patlaban darbojoties Liepājā un esot viņam lielas cerības ierīkot tur pašam savu viesnīceli, jo esot kaut ko iekrājies.
cN_j8jTbUHw_0024.wav|Apsērstot radus un paziņas bruģiniekus, viņš atrada savu jaunāko brāli Maži muižā par namiķa palīgu tik vien tam bija dzīvē veicies.
cN_j8jTbUHw_0025.wav|To nu solīja ņemt sev līdzi pilsētā.
cN_j8jTbUHw_0026.wav|Liels prieks viņam bija, dabūnot zināt, ka vecais Bierans vēl dzīvs.
cN_j8jTbUHw_0027.wav|To tad arī uzmeklēja un bez kavēšanās saspēlēja ar vecu draugu kārtis gan ne vairs baznīcā, kā citkārt, bet aizgāja Grīvaišu krogā un tad sita veselu dienu trumpes.
cN_j8jTbUHw_0028.wav|Tagad Kažis tīši ļāva liegt tam trumpu, tā laizdams tam drusku iedzīvoties sīkā naudā.
cN_j8jTbUHw_0029.wav|Atcerējās arī agrāku laiku paziņas.
cN_j8jTbUHw_0030.wav|Starp citu nožēloja, ka kungu Zapele neesot vairs viņu vidū: diezin, kā tā tagad prot spēlēt un vai varētu viņu veikt, jeb viņi noveiktu to.
cN_j8jTbUHw_0031.wav|Pieminēja arī agrāki stalti cēlo un lepno puisi Salmu Salmu.
cN_j8jTbUHw_0032.wav|No Bierana stāstīšanas Kažis noprata, ka tas tagad kļuvis par plānā galdiņa urbēju: nolicies pie Pluiņu saimnieka par pieminēju, nekā nedarot, bet svētdienām ejot līdza novada muzikantiem gan krogu ballēs, gan māju dzīrās un godos, sizdams sietiņu.
cN_j8jTbUHw_0033.wav|Lai gan maz ko pie tam nopelnot un viegli neejot, tomēr stalti vēl vienumēr nesoties un mazo cepurīti vēl arvienu redzot tam galvas vienā malā.
cN_j8jTbUHw_0034.wav|Niedolu novada kapsētā gar viena žoga malu redzama garāka rinda vienādu kapa kopiņu ar vienādiem krustiem.
cN_j8jTbUHw_0035.wav|Paši šie kapi nekopti, apauguši ar zāli, dažam krusts jau nopuvis, citam saslīcis sānis, dažiem citiem gan vēl turas taisni.
cN_j8jTbUHw_0036.wav|Šinī kapu rindā guļ citreizējā daudzinātā vecā barona Tēzena mīļākā ar savu māti un saviem dēliem un meitām.
cN_j8jTbUHw_0037.wav|Tā ka visi viņas bērni miruši bez pēcnācējiem, tad no viņas cilts nav nekas palicies pāri.
cN_j8jTbUHw_0038.wav|Vientulīgā mežmales kapsētā aprakta vesela ģimene ar dažādiem dzīves centieniem gan cēliem sākumiem, bet sabojātu, sakropļotu gala iznākumu, gan lepnām un dižām izdomām, bet jau nelaikā sabrukušām cerībām.
cN_j8jTbUHw_0039.wav|Dzimtenes zeme žēlīgi apslēpj un paglabā savā klēpī visus un visu tiklab cēlo, dižano sapņu sapņotājus, kā arī vieglo un vājo domu domātājus.
cN_j8jTbUHw_0040.wav|Panākumus un kļūdas visu, visu tā uzņem un noslēpj sevī.
cN_j8jTbUHw_0041.wav|Citkārt tik daudzināto sievieti ar viņas dižano dēlu un citiem bērniem tikai reti kāds vairs kad piemin.
cN_j8jTbUHw_0042.wav|Aizmirstības sega klājas lēni, bet spēcīgi un neatvairāmi pār pagātnes notikumiem.
cN_j8jTbUHw_0043.wav|Citi cilvēki, cita dzīve stātin stājas agrākāju vietā.
cN_j8jTbUHw_0044.wav|Dzīve nekad nemitas, tikai maina savus ārējos veidus, bet, kas mainās, tas iet uz priekšu.
cN_j8jTbUHw_0045.wav|Grāmata ielasīta Latvijas neredzīgo bibliotēkas skaņu ierkstu studijā tūkstoš deviņsimt deviņdesmit sestā gada jūnijā.
LPJ7lbXoMy8_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
LPJ7lbXoMy8_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
LPJ7lbXoMy8_0003.wav|Ceturtā grāmata, vienpadsmitā nodaļa.
LPJ7lbXoMy8_0004.wav|Ģimenes gods.
LPJ7lbXoMy8_0005.wav|Tanī pašā gadā, jau vēlu rudenī, Cēzars gluži negaidot pārradās mājās.
LPJ7lbXoMy8_0006.wav|Tūliņ kā pārbraucis, viņš neteica iemeslus, kas to spieduši tik negaidot un tik neparastā laikā atstāt Tērbatu, solīdamies darīt to otrā rītā, kad būšot atdusējies no garā brauciena un labi izgulējies.
LPJ7lbXoMy8_0007.wav|Nākošā rītā, kad vecais Tēzens bija uzcēlies un dzēra kafiju, pie viņa iegāja Cēzars un, apsveicinājies ar tēvu, tūliņ griezās pie tā ar šādu vēstījumu:
LPJ7lbXoMy8_0008.wav|Mīļo tēv, es esmu pārradies mājās pavisam neparastā laikā un gluži savādā darīšanā.
LPJ7lbXoMy8_0009.wav|Nebiju domājis, ka man tas kādreiz būs jādara.
LPJ7lbXoMy8_0010.wav|Bet nu man šāda negaidīta, nedomāta reiza pienākusi.
LPJ7lbXoMy8_0011.wav|Manam liktenim tagad jāizšķiras.
LPJ7lbXoMy8_0012.wav|Ir noticis kāds notikums, ko es viens nevaru nokārtot.
LPJ7lbXoMy8_0013.wav|Tev jānāk man palīgā, citādi vairs nevaru Tērbatā rādīties.
LPJ7lbXoMy8_0014.wav|Vecais kungs, ne mazuma izbrīnījies, ieplēta acis, naudu esi nospēlējis kārtīs, esi kritis parādos viņš paklusā balsī vaicāja.
LPJ7lbXoMy8_0015.wav|Nē, nekas tamlīdzīgs, atteica Cēzars skali un vaļi.
LPJ7lbXoMy8_0016.wav|Kas tad noticis?
LPJ7lbXoMy8_0017.wav|Es tevi nesaprotu.
LPJ7lbXoMy8_0018.wav|Runā skaidrāki, mīļo Cēzar.
LPJ7lbXoMy8_0019.wav|Es esmu, tēv, apvainots.
LPJ7lbXoMy8_0021.wav|Es esmu apvainots, mana māte ir apvainota, tu esi apvainots visa mūsu ģimene ir apvainota!
LPJ7lbXoMy8_0022.wav|Mūsu ģimenes gods ir aizskarts.
LPJ7lbXoMy8_0023.wav|Vai tad tu, dēls, nezini, kā pret goda apvainotājiem jāizturas?
LPJ7lbXoMy8_0024.wav|Ja vainīgais tev līdzīgs, tad taču izaicini to.
LPJ7lbXoMy8_0025.wav|Bet, ja tas zem tavas kārtas, tad tāds nemaz nevar tevi apvainot un ar tādu kanaļu tad dari, kā pats redzi.
LPJ7lbXoMy8_0026.wav|Tēv, apvainotājs ir man līdzīgs.
LPJ7lbXoMy8_0027.wav|Tas ir krāsnesis.
LPJ7lbXoMy8_0028.wav|Kādas korporācijas?
LPJ7lbXoMy8_0029.wav|Fratenitas Rigensis.
LPJ7lbXoMy8_0030.wav|Nemuižnieks, dzimis rīdzinieks, no ierēdņu aprindām.
LPJ7lbXoMy8_0031.wav|Skaitoties it kā par patricieti, lai gan tēvs iejem ne visai svarīgu vietu guberņas valdē.
LPJ7lbXoMy8_0034.wav|Un tas tevi apvainoja, jā, tēv.
LPJ7lbXoMy8_0035.wav|Nu, mīļais Cēzar, tad tev viegla lieta nomazgāt savu apvainojumu: lai viņš par apvainojumu atbild tev ar rapieri rokā vai stājas pretim pistoles stobra galam.
LPJ7lbXoMy8_0037.wav|Jeb viņš baidās, grib izvairīties?
LPJ7lbXoMy8_0038.wav|Nu, tad tur citi līdzekļi, kurus tu pazīsti varbūt vēl labāki nekā es, jo es korporācijā tādus amatus nekad neesmu iejēmis kā tu un vispār neesmu spēlējis korporāciju dzīvē tādu izcilus lomu, kāda tev jau kopš dažiem gadiem piekritusi.
LPJ7lbXoMy8_0039.wav|Bet vēl tu neesi teicis, kur un kādos apstākļos šis apvainojums noticis.
LPJ7lbXoMy8_0040.wav|Tautu komersā.
LPJ7lbXoMy8_0041.wav|Un apdomā, tik daudziem un dažādu korporāciju tautiešiem dzirdot, viņš uzdrīkstas mani aizskart, mētādamies ar divdomīgiem teicieniem par dzimušu kalpones dēlu, par pacelšanos uz augšu ar paša spēkiem un līdzīgu siekalošanos.
LPJ7lbXoMy8_0042.wav|Un tu viņu neizaicināji?
LPJ7lbXoMy8_0043.wav|Tēv, kā tu tā ko maz vari iedomāties?
LPJ7lbXoMy8_0044.wav|Uz pēdām es viņu izaicināju.
LPJ7lbXoMy8_0045.wav|Arī kādu viņu biedru, kas, viņam siekalojoties, bija atradis par iespējamu skatīties uz mani un savādi smīnēt.
LPJ7lbXoMy8_0046.wav|Un kas notika tālāk?
LPJ7lbXoMy8_0048.wav|Kas ar zaķapastalām var notikt?
LPJ7lbXoMy8_0049.wav|Kad otrā rītā mani sekundanti noiet viņu dzīvoklī, lai lietu drīz un ātri nokārtotu un norunātu divkaujas vietu, tos nevienu neatrod mājās.
LPJ7lbXoMy8_0050.wav|Tas pats arī otru un trešu reizi.
LPJ7lbXoMy8_0051.wav|Vēlāk noskaidrojās, ka tie izjēmuši zaķu pases abi aizšmaukuši uz Vāciju.
LPJ7lbXoMy8_0052.wav|Laikam gluži pareizi diedelnieki bija paredzējuši, ka te viņi dzīvotāji vairs nebūs: ja izvairītos no divkaujas, tad es viņus vienkārši kā divus suņus būtu nošāvis!
LPJ7lbXoMy8_0053.wav|Tātad viņi ir projām?
LPJ7lbXoMy8_0054.wav|Projām, uz neredzēšanos, es nevaru iedomāties, kad un kādos apstākļos tie varētu cerēt uz atgriešanos.
LPJ7lbXoMy8_0055.wav|Un tad tev par apvainošanu nav vairs ko sūdzēties.
LPJ7lbXoMy8_0056.wav|Abi nelieši, bēgdami ne vien no divkaujas, bet arī atstādami šejienes dzīvi vispār, paši apliecinājuši, ka viņi sajūtas vainīgi un ka viņiem nav goda jūtu, tātad viņi ir bezgoži, bet bezgoži nedz spēj kāda godu apvainot, nedz arī dot gandarījumu.
LPJ7lbXoMy8_0057.wav|Manas domas, Cēzar, ir, ka tādā gadījumā tu vari mierīgi atgriezties Tērbatā un turpināt studijas.
LPJ7lbXoMy8_0058.wav|Neviens tevi turpmāk vairs ir ne domāt neiedomāsies aizskart, zinot, kā diviem jau izgājis, kas to uzdrīkstējušies.
LPJ7lbXoMy8_0059.wav|Mīļais tēv, man šinī lietai citādas domas nekā tev.
LPJ7lbXoMy8_0060.wav|Mūsu ģimenes gods ir smagi aizskarts.
LPJ7lbXoMy8_0061.wav|Mana māte apvainota.
LPJ7lbXoMy8_0062.wav|Bet mātes un ģimenes gods man ir svēts un dārgs.
LPJ7lbXoMy8_0063.wav|Dārgāks nekā mana dzīvība.
LPJ7lbXoMy8_0064.wav|Korporācijas dzīves paražas, tradīcijas un noteikumi manī ir dzīvi.
LPJ7lbXoMy8_0065.wav|Ar pilnu tiesību uzdrošinos teikt, ka es esmu korporelis no galvas līdz kājām, korporelis ne vien ārīgi, bet arī iekšķīgi.
LPJ7lbXoMy8_0066.wav|Un kā tāds es nevaru ar to apmierināties, ka divi mana un manas ģimenes goda apvainotāji izputējuši.
LPJ7lbXoMy8_0067.wav|To es gan arī pats ticu, ka turpmāk manu un manas ģimenes godu varbūt neuzdrīkstēsies atklāti neviens aizskart.
LPJ7lbXoMy8_0068.wav|Bet, ko katrs domās, tā ir pavisam cita lieta.
LPJ7lbXoMy8_0069.wav|Kas var man galvot, ka dažs labs mani neuzskata par kalpones dēlu un tikai par tavu audzēkni?
LPJ7lbXoMy8_0071.wav|Es negribu, ka mani, pirmo varoni visā korporeļu saimē, uzskata tikai par tavu audžudēlu.
LPJ7lbXoMy8_0072.wav|Nē, nē, tāds es nevaru vairs atgriezties atpakaļ Tērbatā.
LPJ7lbXoMy8_0073.wav|Tam visam nu jātop citādi, jeb Tērbatas biedri mani nekad vairs neredzēs savā vidū!
LPJ7lbXoMy8_0074.wav|Kā tu to domā, mīļais Cēzar?
LPJ7lbXoMy8_0075.wav|Es tur varu atgriezties tikai kā barons Tēzens, citādi vairs nē.
LPJ7lbXoMy8_0076.wav|Vecais barons tālāk vairs nevaicāja.
LPJ7lbXoMy8_0077.wav|Viņš sēdēja, rokas salicis krustis uz celi un klusi raudzīdamies uz dēlu.
LPJ7lbXoMy8_0078.wav|Viņa acīs likās lasāma īsta sirdspatika, dziļa labvēlība, mīlestība, tēva lepnums.
LPJ7lbXoMy8_0079.wav|Pēc brīža viņš paklusā balsī vaicāja:
LPJ7lbXoMy8_0080.wav|Tu gribi, lai es tevi adoptēju?
LPJ7lbXoMy8_0081.wav|Jā, tēv, to es vēlos, tu mani jau tā kā tā turi par savu dēlu, lai tad nu es tāds esmu arī likumīgi un visas sabiedrības priekšā.
LPJ7lbXoMy8_0082.wav|Atkal tēvs brīdi klusēja, kā sevī ko pārdomādams un atkal ar lielu patiku un nenoliedzamu lepnumu nolūkodamies uz dēlu.
LPJ7lbXoMy8_0083.wav|To es jau kopš dažiem gadiem biju domājis, mīļo Cēzai; pēc brīža atkal teica tēvs.
LPJ7lbXoMy8_0084.wav|Nebiju tik ne mātei, ne tev nekā par savu nodomu minējis.
LPJ7lbXoMy8_0085.wav|Gribēju darīt to tikai tad, kad jutīšos vājš, kad manīšu nāvi tuvojamies: lai Rūdolfam jau iepriekš nebūtu ko uztraukties.
LPJ7lbXoMy8_0086.wav|Bet, kad nu tev gadījies tur tāds savāds notikums un tu ar savu līdzšinējo vārdu negribi vairs atgriezties Tērbatā atpakaļ, tad darīšu to jau tagad.
LPJ7lbXoMy8_0087.wav|Norakstīšu un izsludināšu pēc visiem likumiem tevi par adoptīvdēlu.
LPJ7lbXoMy8_0088.wav|Un tad tu varēsi braukt uz Tērbatu kā jaunais barons Pauls Tēzens, Niedolu muižas dzimtkunga dēls.
LPJ7lbXoMy8_0089.wav|Priedolnieks nu gan uztrauksies, kad dabūs visu to zināt, un man droši vien būs ar viņu nepatīkama izskaidrošanās.
LPJ7lbXoMy8_0090.wav|Nu bet ko lai dara, reiz tam jānotiek tā kā tā.
LPJ7lbXoMy8_0091.wav|Mantošanas jautājumu kā blakus lietu nokārtosim vēlāk.
LPJ7lbXoMy8_0092.wav|Mīļais, labais tēv izsaucās dēls, piesteidzies tēvam klāt, nometies ceļos un noskūpstīdams tam abas rokas.
LPJ7lbXoMy8_0093.wav|Mantošanas lieta man nerūp.
LPJ7lbXoMy8_0094.wav|Es neesmu mantkārīgs.
LPJ7lbXoMy8_0095.wav|Tu jau esi ierīkojis labas mājas ar jaunām, stiprām ēkām, kur mani mazākie brāļi un māsas varēs dzīvot un dienās pārdalīs tās šā vai tā savā starpā.
LPJ7lbXoMy8_0096.wav|Ar šām mājām viņiem vismaz pagaidām pietiks.
LPJ7lbXoMy8_0097.wav|Cik man būs naudas vajadzīgs, es to nopelnīšos pats.
LPJ7lbXoMy8_0098.wav|Man tikai vajadzīgs tavs vārds, lai varu uzstāties citu muižnieku dēlu pulkā kā jaunais barons Tēzens, tā ka lai neviens nevarētu vairs uz mani skatīties kā uz kalpones dēlu vai Niedolu barona audžudēlu.
LPJ7lbXoMy8_0099.wav|Jā, es gribu būt tavs īsts un likumīgs dēls arī atklātībā, kāds es esmu patiesībā.
LPJ7lbXoMy8_0100.wav|Ka tu man šo prieku, šo godu, šo tiesību gribi novēlēt, par to tev, mīļo, dārgo tēv, mans vissirsnīgākais paldies!
LPJ7lbXoMy8_0101.wav|Es tevi allaž cienīšu un mīlēšu, kā labam, krietnam dēlam pieklājas.
LPJ7lbXoMy8_0102.wav|Kaunu tavam slavenajam vārdam nedarīšu nekur, bet ikkatrā gadījumā, kur būs vajadzīgs, aizstāvēšu to ar ieročiem rokā, kā īstam bruņiniekam piederas.
LPJ7lbXoMy8_0103.wav|Labi, mans dēls.
LPJ7lbXoMy8_0104.wav|Brauksim tad šonedēļ pat Jelgavā pie mana notāra vai arī izsauksim to uz šejieni, lai nokārto visas formalitātes, ka vēlāk neceļas nekādi sarežģījumi, un tu būsi likumīgs dēls un mana un manu slaveno senču vārda nesējs, kuri jau hercoga Jēkaba laikā iejēmuši un izpildījuši svarīgus amatus pie galma.
LPJ7lbXoMy8_0105.wav|Sveiks tad, jaunais Kurzemes muižniek!
LPJ7lbXoMy8_0106.wav|Nudien brašs un iznesīgs slavenā Tēzena cilts pēcnācējs un pārstāvis.
LPJ7lbXoMy8_0107.wav|Sveiks, Pauls barons fon Tēzens!
LPJ7lbXoMy8_0108.wav|Uz tevi esmu lepns, par tevi esmu priecīgs nu Tēzenu cilts vairs neizmirs!
LPJ7lbXoMy8_0109.wav|Un savā laikā mēs apskatīsimies tev kādu denktu un dūšīgu meiteni no labas ģimenes, lai Tēzenu ciltij būtu kupls skaits stipru, veselīgu pēcnācēju.
LPJ7lbXoMy8_0110.wav|Nāc, dēls, lai tevi apkampju un spiežu sev pie sirds izsaucās tēvs sajūsminādamies un izplezdams rokas pret Cēzaru.
LPJ7lbXoMy8_0111.wav|Tomēr Cēzars nesteidzās vis tūliņ tēvam klāt, nestiepa rokas tam pretī, bet, it kā atkāpdamies vēl soli atpakaļ, sakrustoja rokas uz krūtīm un tad, nostādamies lepni un cēli, teica nosvērti mierīgā, stingrā, gandrīz aukstā balsī.
LPJ7lbXoMy8_0112.wav|Bet tikai ar vienu noteikumu, tēv, esmu gatavs kļūt par tavu likumīgu dēlu un tava un tavu slaveno senču vārda nesēju.
LPJ7lbXoMy8_0113.wav|Kā, kas tas būt par noteikumu paklusā balsī vaicāja tēvs, izstieptās un uz augšu paceltās rokas nolaizdams.
LPJ7lbXoMy8_0114.wav|Tev jāatdod manai mātei viņas gods, viņas sievietes gods.
LPJ7lbXoMy8_0115.wav|Kā tu, Cēzar, to domā?
LPJ7lbXoMy8_0116.wav|Tev jāsalaulājas ar manu māti.
LPJ7lbXoMy8_0117.wav|Bet mēs ar māti esam jau reižu reizām norunājuši un vienojušies, ka mēs paliksim nelaulājušies un, kā esam sākuši, tā nodzīvosim savu kopējo mūžu tāpat brīvā, labprātīgā draudzībā...
LPJ7lbXoMy8_0119.wav|Mans gods to nepielaiž, ka mana māte lai arī turpmāk paliktu ar tevi nelaulājusēs.
LPJ7lbXoMy8_0120.wav|Kas es tad būšu par baronu Tēzenu, kad mana māte ir tev vienkārša klātgulētāja?
LPJ7lbXoMy8_0121.wav|Tad tikpat ikviens varēs uz mani skatīties un klusumā nosmīnēt kā uz kalpones dēlu.
LPJ7lbXoMy8_0122.wav|Ja es kāpju sadzīvē uz augšu, tad mana māte nevar palikt pa vecam dzīves novārtā.
LPJ7lbXoMy8_0123.wav|Tie laiki ir garām kā citkārt, kad dēls dažreiz tika par ko labāku, bet māte, kā nu bijusi, palika par verdzeni.
LPJ7lbXoMy8_0124.wav|Kad es topu par tavu likumīgu, oficiālu dēlu, tad manai mātei jātop par tavu oficiālu, likumīgu sievu, pielaulātu pēc visiem baznīcas likumiem.
LPJ7lbXoMy8_0125.wav|Tas nevarēs notikt, noteica vecais barons klusu un lēni, bet mierīgi un stingri nopietni.
LPJ7lbXoMy8_0126.wav|Tam ir jānotiek iesaucās Cēzars dikti, piecirzdams kāju pie grīdas un lepni sasliedamies.
LPJ7lbXoMy8_0127.wav|Viņa balss noskanēja kā bargs pērkona grāviens ne vien tēva kabinetā, kur viņi tagad runājās, bet arī pa apkārtējām istabām, tam ir jānotiek!
LPJ7lbXoMy8_0128.wav|Tagad kabinetā iesteidzās māte, izdzirdusi dēla bļauro uzkliedzienu.
LPJ7lbXoMy8_0129.wav|Patlaban viņa bija sukājusēs galvu.
LPJ7lbXoMy8_0130.wav|Mati bija izlaisti vaļām un izsukāti, bet vēl nepīti.
LPJ7lbXoMy8_0131.wav|Kā garš, plašs melns zīda mēteiis tie viļņoja viņai pār muguru lejup, ietīdami sevī gandrīz visu viņas augumu līdz pat ceļiem.
LPJ7lbXoMy8_0132.wav|Tik tagad Cēzars ievēroja, kādi mātei dižani un skaisti mati.
LPJ7lbXoMy8_0133.wav|Kamēr viņš bija sācis iet skolu gaitas un dzīvoja vairāk pilsētā nekā mājās, viņam nekad nebija vairs gadījies redzēt māti ar vaļām izlaistiem matiem, un šādu skatu, kuru tagad redzēja, viņš pavisam bija aizmirsis.
LPJ7lbXoMy8_0134.wav|Redzot savu skaisto māti laipnu un maigu piesteidzamies vecim klāt un savas daiļās, baltās rokas, kas bija līdz pat kamiešiem kailas, apliekam tam ap kaklu, Cēzaram iezagās sirdī savādas, neizprotamas un līdz šim nepazītas jūtas.
LPJ7lbXoMy8_0135.wav|Vispirms tās bija it kā priecīga lepnuma jūtas par šādu māti.
LPJ7lbXoMy8_0136.wav|Tad it kā kāda tumša, slepena greizsirdības sajūta, kāda savāda, dzēlīga skaudība.
LPJ7lbXoMy8_0137.wav|Un tad slepenas dusmas, kaut kur dziļi sirdsdibenā glūnošs niknums pret viņiem abiem, redzot tos nostājamies it kā naidīgā stāvoklī pret viņu un apzinādamies paliekam sevi vienu pašu.
LPJ7lbXoMy8_0138.wav|Vecis viņas kuplo matu strāvu pārklāja sev pār seju, it kā tīksmīgi tanī slēpdamies.
LPJ7lbXoMy8_0139.wav|Māte, redzēdama dēlu tik auksti un stingri nostājušos galda galā un lūkojamies bez smaida un laipnības vaibsta pretim tēvam, abām rokām vilka un spieda veci sev pie krūtīm, kā sargādama, kā pārstādama.
LPJ7lbXoMy8_0140.wav|Mīļais papiņ, manu zelta kundziņ, manu saldo vīriņ!
LPJ7lbXoMy8_0141.wav|Kas ir, kas še notiek viņa it sabīdusi vaicāja, skūpstīdama vecim pieri un nesaprašanā lūkodamās uz dēlu.
LPJ7lbXoMy8_0142.wav|Cēzars ir nepaklausīgs, stūrgalvīgs, ietiepīgs, lēnā balsī žēlojās vecis.
LPJ7lbXoMy8_0144.wav|Mans mīļais, labais Paul, kā tu vari tā izturēties pret tēvu?
LPJ7lbXoMy8_0145.wav|Savu nesalīdzināmi labo tēvu, kas tā mūs visus mīlē, par mums visiem rūpējas un gādā!
LPJ7lbXoMy8_0146.wav|Izstāsti man, kas te bija: par ko runājāt, par ko tu ietiepies.
LPJ7lbXoMy8_0147.wav|Lai stāsta tēvs, atteica Cēzars, savas vēl arvienu uz krūtīm turētās rokas nolaizdams uz leju un sākdams pa istabu staigāt no viena gala uz otru.
LPJ7lbXoMy8_0148.wav|Kad tēvs bija izstāstījis, par ko runājuši un kamdēļ izcēlusies domu starpība, māte atgriezās pie dēla ar stingru brīdinājumu.
LPJ7lbXoMy8_0149.wav|Paul, Paul, ko es dziržu?
LPJ7lbXoMy8_0150.wav|Tu iedomājies kļūt par muižnieku, par baronu!
LPJ7lbXoMy8_0151.wav|Kāpēc tev tāds gods vajadzīgs viņa runāja izbrīnījusies.
LPJ7lbXoMy8_0152.wav|Un, redzi, tēvs ir tik labs, tik mīļš: viņš tev arī visu to grib novēlēt, grib tevi piejemt par savu likumīgu dēlu.
LPJ7lbXoMy8_0153.wav|Bet tu ar to neesi mierā, tu jaucies vēl mūsu darīšanā, uzstādams, lai mēs liekamies salaulāties!
LPJ7lbXoMy8_0155.wav|Ko tu zini par mūsu starpību?
LPJ7lbXoMy8_0156.wav|Tev taču nav ne ziņas, ne miņas, kā mēs esam iepazinušies, kā sagājuši kopā, ko norunājuši, kā vienojušies, ko viens otram solījušies un kā savus solījumos esam turējuši.
LPJ7lbXoMy8_0157.wav|Es tev varu tik to teikt, ka mēs vienmēr esam ļoti labi iztikuši un satikuši, paši vien visu nokārtodami savā starpā un viens par otru rūpēdamies ar patiesu mīlestību.
LPJ7lbXoMy8_0158.wav|Ko tu nu gribi sasniegt ar šādu savu iejaukšanos mūsu starpā?
LPJ7lbXoMy8_0159.wav|Tu, šķizdamies par mani ko gādājam, darām man ko labu, tikai jauc manu dzīvi, manu labo, mierīgo dzīvi.
LPJ7lbXoMy8_0160.wav|Dēls, tas nav tavs pienākums, un to tev neklājas darīt!
LPJ7lbXoMy8_0161.wav|Kur tas dzirdēts, ka ola grib būt gudrāka par vistu ka ola grib mācīt vistu?
LPJ7lbXoMy8_0162.wav|Māt, tava runa nevar man nekā līdzēt, atsaucās Cēzars strauji.
LPJ7lbXoMy8_0163.wav|Tu runā tā, kā tu domā un saproti.
LPJ7lbXoMy8_0164.wav|Bet tavas domas še neder.
LPJ7lbXoMy8_0165.wav|Jūs divi varētu dzīvot tā, kā jums patīk, ja jums nebūtu bērnu, bet jums ir bērni.
LPJ7lbXoMy8_0166.wav|To starpā arī es, un man nebūt nav vienaldzīgi, kas mana māte ir: laulāta sieva vai lielkungam vienkārša klātgulētāja un kalpone, uz kuras bērniem katrs var skatīties kā uz kalpones pēcnācējiem, kā uz nožēlojamiem, nicināmiem bandu bērniem.
LPJ7lbXoMy8_0169.wav|Vai tā tev klājas runāt par savu māti?
LPJ7lbXoMy8_0170.wav|Kā tev nav kauna tādus vārdus jemt mutē iesaucās māte, sākdama šņukstēt.
LPJ7lbXoMy8_0171.wav|Kas tevi nicina, kas uz tevi skatās kā uz kalpones bērnu?
LPJ7lbXoMy8_0172.wav|Kas tevi drīkst šā vai tā nolamāt?
LPJ7lbXoMy8_0173.wav|Visi tevi cienī, godē un mīlē, tāpat kā tavu tēvu un mani.
LPJ7lbXoMy8_0174.wav|Jo mēs esam visam novadam darījuši dažādus labumus.
LPJ7lbXoMy8_0175.wav|Es esmu bijusi tā, kas tēvu katru reizi pielūgusi un pielabinājusi, un viņš ļaudīm visu devis un vēlējis, ko esmu lūgusi.
LPJ7lbXoMy8_0176.wav|Tālab viss novads mūs cienī un mīlē un tāpat cienī un mīlē arī tevi, mūsu dēlu, jo tu vienmēr esi bijis godīgs, klausīgs dēls un labs cilvēks pret visiem.
LPJ7lbXoMy8_0177.wav|Tāpat arī mūsu citus bērnus neviens nenicina, nekā neaprunā.
LPJ7lbXoMy8_0178.wav|Tu, Paul, esi allaž bijis mans lielākais prieks, mans acuraugs, mans lepnums!
LPJ7lbXoMy8_0179.wav|Kālab nu tu esi tāds savāds: veltīgi tiepies un tēvu un mani vairs neklausi?
LPJ7lbXoMy8_0180.wav|To nebiju nekad no tevis gaidījusi.
LPJ7lbXoMy8_0181.wav|Māt, mēs ar savām runām nekad nesaiesim kopā, jo katrs ejam pa savu ceļu jeb, kā zemnieki saka, viens runājam par kazu, otrs par cūku.
LPJ7lbXoMy8_0182.wav|Tu saki, te novadā mūs visi mīlot un cienot.
LPJ7lbXoMy8_0183.wav|Par to nešaubos.
LPJ7lbXoMy8_0184.wav|Bet visa pasaule nav mūsu novads.
LPJ7lbXoMy8_0185.wav|Pat tur, tālā Tērbatā, esmu dabūjis dzirdēt izmetam vārdus, ka es esot kalpones dēls!
LPJ7lbXoMy8_0186.wav|Tagad māte atstāja baronu sēžam krēslā, piegāja klāt dēlam, pajēma viņa labo roku savās abās un, to paijādama, runāja lēni un mīlīgi:
LPJ7lbXoMy8_0187.wav|Mīļais, labais Paul, mans citkārtējais neaizmirstamais zvauni!
LPJ7lbXoMy8_0188.wav|Gudrs, prātīgs cilvēks visus dzirdētus vārdus nekad neievēro.
LPJ7lbXoMy8_0189.wav|Klausies un ievēro arī tu tikai to, kas ir labs un derīgs.
LPJ7lbXoMy8_0190.wav|Piedauzīgus, ļaunus vārdus nešķieties dzirdam un nedomā par tiem.
LPJ7lbXoMy8_0191.wav|Lai tie paliek kā vēja pūtiens, kas skrien pa gaisu: tiklīdz tas aizskrējis projām, neviens to vairs nepiemin.
LPJ7lbXoMy8_0192.wav|Nē, māt, students tā nedrīkst izturēties.
LPJ7lbXoMy8_0193.wav|Pret katru vārdu, ko var uzskatīt par apvainojumu, tam jāuzstājas, prasot vai nu atvainošanos, vai jāsagādā gandarījums ar ieročiem rokā.
LPJ7lbXoMy8_0195.wav|Ja par katru vārdu gribēs tiesāties un meklēties, tad jau no urzas un ķirzas netiks ārā un viss laiks paies ar tādām blēņām vien.
LPJ7lbXoMy8_0196.wav|Tev vismaz tā nevajadzētu darīt, jo tu esi arvien tāds gudrs, prātīgs un labs.
LPJ7lbXoMy8_0197.wav|Tu, mīļā māt, aizmirsti, ka es esmu korporelis un pie tam savas korporācijas amata vīrs.
LPJ7lbXoMy8_0198.wav|Kā tādam man ir tiešs un svēts pienākums aizstāvēt savu un savas korporācijas godu.
LPJ7lbXoMy8_0199.wav|Ne velti man dāvināts sudraba rapieris par to, ka savas korporācijas zaļzili baltās krāsas esmu aizstāvējis ar ieroci rokā sirdīgāki un sekmīgāki par visiem citiem.
LPJ7lbXoMy8_0200.wav|Paul, mans gudrais, labais Paul, zini, ko es tev teikšu.
LPJ7lbXoMy8_0201.wav|Kar tad tādu korporeļa amatu labāk vadzī pie sienas, kā tēvs dara.
LPJ7lbXoMy8_0202.wav|Savu zaļzilbalto, krāsaino studenta cepurīti ar lentīti tādās pat krāsās viņš kā atmiņu no skolas gadiem pakabinājis, rau, te rakstāmā istabā pie sienas.
LPJ7lbXoMy8_0203.wav|Dēn un bāl gadu gadā, tik joku dēļ to reiz uzlikās galvā, kad ar tevi kopā kādu priekšpusdien tepat pa laukiem pajādījāt.
LPJ7lbXoMy8_0204.wav|Es tev saku: kar tu savu krāsaino amatu arī pie sienas un tādu nieku dēļ netaisi nekādu būšanu un velti netiepies un nemeklējies.
LPJ7lbXoMy8_0205.wav|Māt, nevis tās krāsas jau pašas par sevi tas svarīgākais vai galvenais.
LPJ7lbXoMy8_0206.wav|Krāsas ir tikai korporāciju ārējā nozīme.
LPJ7lbXoMy8_0207.wav|Bet korporācijām ir arī liela iekšķīga nozīme, sevišķi audzināšanas un goda jūtu izkopšanas, kā arī savstarpējas palīdzības ziņā.
LPJ7lbXoMy8_0208.wav|Apdomā, kas par jaukiem teicieniem, ko mūsu korporācija rakstījusi savā karogā: Sirds kurzemnieka gods un Draugs tam draugs.
LPJ7lbXoMy8_0209.wav|Un to viņa rakstījusi jau priekš daudz gadiem Vāczemē, Jēnas universitātē, kad mūsu zemē vēl nebija nekādas augstskolas.
LPJ7lbXoMy8_0210.wav|Tad tur, studēdami tālā svešumā, mūsu muižnieku dēli sapulcējās un dibināja paši savu korporāciju, nosaukdami to savas dzimtenes Kurzemes vārdā par Kuroniju, sarunādamies savā starpā latviski un likdami tās karogā gudrus un zīmīgus latviešu teicienus.
LPJ7lbXoMy8_0211.wav|Redzi, māt, tādas tradīcijas, tādas mīļas, jaukas atmiņas, kas liecina par dzimtenes mīlestību, jau vien ir vērtas, ka tās tura cieņā, godā.
LPJ7lbXoMy8_0212.wav|Kur nu vēl pate korporācijas dzīve, kas jauniem cilvēkiem ir tikpat kā īsta audzināšana.
LPJ7lbXoMy8_0213.wav|Māte tagad nezin, ko īsti atteikt uz tādu gudru izskaidrojumu.
LPJ7lbXoMy8_0214.wav|Bet nu tēvs, lēni un mierīgi runādams, saka, ka viņam pašam patiesībā nebūtu nekas pretī ar māti salaulāties.
LPJ7lbXoMy8_0215.wav|Tikai viņš neesot viens pats.
LPJ7lbXoMy8_0216.wav|Viņa pirmās sievas radi jau tā skatoties savādām acīm uz viņa tagadējo dzīvi; bet ko gan teiktu tie, dabūdami zināt, ka viņš devies laulībā zem savas kārtas?
LPJ7lbXoMy8_0217.wav|Bet jo sevišķi viņam stāvot prātā viņa vienīgais dēls no likumīgās laulības.
LPJ7lbXoMy8_0218.wav|Tagad viņš satiekot ar Rūdolfu diezgan labi.
LPJ7lbXoMy8_0219.wav|Nekādus pārmetumus dēls tēvam nekā netaisot par šā savādo dzīvi.
LPJ7lbXoMy8_0220.wav|Bet, ja viņš nu, vecuma galā, dotos pa otrreiz laulībā un pie tam zem savas kārtas, tad, bez šaubām, katra laba satiksme tēva un dēla starpā izbeigtos un Rūdolfs paliktu jo vientulis savā jau tā vientulīgajā dzīvē, juzdamies arī tēva atstāts.
LPJ7lbXoMy8_0221.wav|Tāda apziņa viņa tēva sirdi vecuma dienās pavisam apbēdinātu.
LPJ7lbXoMy8_0222.wav|Cerot viņš taču vēl kādu gadiņu dzīvot, un viņš vēlētos, lai šis laiciņš aizritētu mierā un saderībā ar visiem piederīgiem, arī ar nelaiķes vienīgo dēlu.
LPJ7lbXoMy8_0223.wav|Bet, kad jutīšot sev pēdējo stundiņu jau tuvumā, tad varbūt gan sūtīšot pēc mācītāja un likšoties salaulāties ar māti.
LPJ7lbXoMy8_0224.wav|Māte vienumēr dzīvojot tepat, mācītāja muiža arī neesot tālu, tātad laulāšana varot katrā laikā notikt.
LPJ7lbXoMy8_0225.wav|Tā viņš tagad esot klusi sevī nolēmis un pie sava palikšot.Tādā kārtā viņam līdz nāves stundiņai būšot miers un pēc nāves lai tad piederīgi saka ko sacīdami tad viņš nekā vairs nedzirdēšot.
LPJ7lbXoMy8_0226.wav|Bet, salaulājoties ar māti, Cēzars kā viņu vecākais dēls tad arī kļūšot par viņa vārda mantinieku par baronu Tēzenu ar visām likumīga dēla tiesībām.
LPJ7lbXoMy8_0227.wav|Jautājumu mantas zinā viņš sīkāk nokārtošot testamentā.
LPJ7lbXoMy8_0228.wav|Nu, redzi nu, Paul, kāds tēvs ir labs un žēlīgs!
LPJ7lbXoMy8_0229.wav|Nāc viņam pateicies, teica māte, atstādama dēlu un tecēdama atkal pie lielkunga, to apkampdama, skūpstīdama un visādi apmīļodama.
LPJ7lbXoMy8_0230.wav|Dēls zemu paklanījies pret tēvu, un tad teica:
LPJ7lbXoMy8_0231.wav|Uz Tērbatu braukt es tagad tomēr nevaru.
LPJ7lbXoMy8_0232.wav|Es esmu apvainots, mana māte ir apvainota, visas manas ģimenes gods ir apvainots, un es neesmu dabūjis gandarījumu tāpēc nevaru un negribu rādīties biedru vidū.
LPJ7lbXoMy8_0233.wav|Ej, Paul, ej, ko tu te ar savu godu tā lepojies un par to vien ģeģo!
LPJ7lbXoMy8_0234.wav|Gods nav vārdos skandināms, nedz viņa apvainošana ar zobenu vai pistoli nomazgājama.
LPJ7lbXoMy8_0235.wav|Tādas domas ir tukši māņi.
LPJ7lbXoMy8_0236.wav|Godam jāparādās cilvēka dzīvē un darbā.
LPJ7lbXoMy8_0237.wav|Par manu godu nebēdā.
LPJ7lbXoMy8_0238.wav|Neviens nav mani apvainojis un nevar apvainot.
LPJ7lbXoMy8_0239.wav|Savus bērnus esmu godam audzinājusi, tēvu kopusi un mīlējusi, kā labai sievai pienākas, un novada ļaudīm darījusi labu kā prazdama.
LPJ7lbXoMy8_0240.wav|Tas ir mans gods, un vairāk goda man nevajaga.
LPJ7lbXoMy8_0241.wav|Māt, atceries, ko es reiz tev teicu, kad runājām par godu un kad tu domāji, ka zaudētu godu nevarot atgūt atpakaļ?
LPJ7lbXoMy8_0242.wav|Es teicu: vēl nav visu dienu vakars, un, kas nav, tas var būt.
LPJ7lbXoMy8_0243.wav|Tagad nu ir tāda reiza pienākusi, kad arī tev jāatgūst tavs gods.
LPJ7lbXoMy8_0244.wav|Un no tam es neatkāpšos, ne par soli!
LPJ7lbXoMy8_0245.wav|Es tālāk neesmu šai lietā runājams skarbi noteica Cēzars, strauji steigdamies ārā un durvis cieti aiz sevis aizcirzdams.
LPJ7lbXoMy8_0246.wav|Dziļi Kurzemes lejas galā, jau Bandavas daļā, tālu nost no pilsētām un dižiem ceļiem, mežainā apvidū, atrodas kāda pavisam vientulīga muiža vietējā mācītāja miteklis.
LPJ7lbXoMy8_0247.wav|Muižas laukiem un pļavām ietālāk gandrīz visapkārt lieli, tumši skuju koku meži, tikai dienvidus pusē, netālu aiz dārza, ir neliela bērzu birztala.
LPJ7lbXoMy8_0248.wav|Jaukā, saulainā rudens dienā trīs jaunavas staigāja pa to sēņodamas, divas jau pieaugušas, trešā vēl pusaugusi zeltenīte.
LPJ7lbXoMy8_0249.wav|Nodzeltējušās lapas pa daļai jau nobirušas no bērziem, kamdēļ sēņotājām vērīgi jālūkojas, kur starp tām ieraugāma kāda sēne.
LPJ7lbXoMy8_0250.wav|Divas jur runājas, jokojas, smejas, trešā klusa.
LPJ7lbXoMy8_0251.wav|Ko tu, Gertrūd, nekā nesaki uz visiem mūsu jokiem?
LPJ7lbXoMy8_0252.wav|Sevī vien nogrimusi, it kā valodu būtu zaudējusi vai kā kad sapnī vien staigātu pa birzi.
LPJ7lbXoMy8_0253.wav|Vai tas viss Teodora nerakstīšanas dēļ vien?
LPJ7lbXoMy8_0254.wav|Jeb vai tev vēl kas spiež sirdi vecākā māsa uzvaicā nerunātāju.
LPJ7lbXoMy8_0255.wav|Kas tad vēl man varētu būt?
LPJ7lbXoMy8_0256.wav|Tātad viss viņa dēļ vien?
LPJ7lbXoMy8_0257.wav|Bet apdomā pate, nu jau trīs nedēļas, kopš nav no viņa ne zīmes, ne ziņas.
LPJ7lbXoMy8_0258.wav|Tā, Gertrūd, tava nelaime, ka tu apkrāvusēs tikpat jau kā ar saderētu brūtgānu un, dzīvodama še, lielu mežu vientulībā, tālu nost no pasaules, nevari nu kārtīgi sajemt no viņa vēstules un tad bieži esi tādās bēdās un rūpēs, ka tīri žēl redzēt.
LPJ7lbXoMy8_0260.wav|Mūs nekādas bēdas nemoca ne vēstuļu sagaidīšanas, ne nesagaidīšanas dēļ, tā jaunākā māsa nieko Gertrūdi.
LPJ7lbXoMy8_0261.wav|Nemaz nerunājiet tādu bramanīgu valodu atsaka Gertrūde.
LPJ7lbXoMy8_0262.wav|Pašas esat vēl vairāk norūpējušās, ka jums nav neviena, kam rakstīt un no kā atbildes sajemt.
LPJ7lbXoMy8_0263.wav|Gaidāt nezināmus viesus ik dienas.
LPJ7lbXoMy8_0264.wav|Nevarēdamas sagaidīt, tīšu sviežat, pusdienu ēzdamas, katra savu nazi no galda zemē, lai tik nāktu kāds vīrietis viesos, bet kā nenāk, tā nenāk.
LPJ7lbXoMy8_0265.wav|Un, ja kādreiz esat ko sapņojušas, kas šā vai tā būtu iztulkojams uz viesu nākšanu, tad atkal tāda vērošana un gaidīšana, kā kad neēdušam cilvēkam parāda riecienu maizes.
LPJ7lbXoMy8_0266.wav|Ko jūs divas atkal jau strīdaties jaunāko māsu sarunā jaucas vecākā.
LPJ7lbXoMy8_0267.wav|Visām trijām mums vienāds liktenis vientulība un garlaicība.
LPJ7lbXoMy8_0268.wav|Tev, Gertrūd, gan jau zināms savs nākošais.
LPJ7lbXoMy8_0269.wav|Bet kas tev tur par labumu?
LPJ7lbXoMy8_0270.wav|Vienreiz gadā te uz pāra nedēļām parādās, pēc tam aizbrauc atkal projām, un tev veselu gadu tad jātiek vienīgi no viņa vēstulēm, ko tas raksta vēl diezgan nekārtīgi, kā tagad pat atkal: jau vairāk par trīs nedēļi nezini no tā ne rīta, ne vakara.
LPJ7lbXoMy8_0271.wav|Kad tik pēcgalā nepazūd vēl pavisam nosaucas jaunākā.
LPJ7lbXoMy8_0272.wav|Bet vecākā, neievērodama jaunākās māsas teicienu, turpina savu prātojumu tālāk.
LPJ7lbXoMy8_0273.wav|Kā trīs svētās meitas, kas istabas sienā ielīdušas, klusu trinkšķinādamas savas zelta vārpstes, vērpj cilvēku mūža zīda pavedienus.
LPJ7lbXoMy8_0274.wav|Tā mēs trīs dzīvojam šinī vientulīgā mežu viducī klusu un godīgi.
LPJ7lbXoMy8_0275.wav|Dienu no dienas, gadu no gada, gatavodamās un gaidīdamas kādus nezināmus preciniekus, kas lai nāktu un mūs savāktu.
LPJ7lbXoMy8_0276.wav|Bet liekas mēs nevienam neesam vajadzīgas neviens nenāk, lai gan ļaudis mūs daudzina daiļas un skaistas.
LPJ7lbXoMy8_0277.wav|Laikam pasaule arī nekā par mums nezin.
LPJ7lbXoMy8_0278.wav|Paliksim ar laiku vecas.
LPJ7lbXoMy8_0279.wav|Ja tevi, Gertrūd, arī vēl tavs Teodors atstāj, tad mums visām vienāds liktenis.
LPJ7lbXoMy8_0280.wav|Nolādēta vieta še arī liekas būt sākdama gandrīz raudāt, dusmojas Gertrūde.
LPJ7lbXoMy8_0281.wav|Tik tālu projām no pasaules, tādu milzīgu mežu apgabalā kas te var atbraukt, kas te var atnākt?
LPJ7lbXoMy8_0282.wav|Mans Teodors gan mani mīl, par to es nešaubos ne brīža.
LPJ7lbXoMy8_0283.wav|Bet, kad viņš grib te atbraukt no Rīgas, tad viņam jātaisās kā uz garo ārzemju ceļojumu, un no Tērbatas vēl divreiz tālāk.
LPJ7lbXoMy8_0285.wav|Es saku: ja viņš mani atstāj, tad tā nav ne mana, ne viņa vaina, bet tas lielais tālums un tas aklais un muklais mežu apgabals, kur nav gandrīz nekādu ceļu un kur satiksme ar ārpasauli pavisam grūta: labi ja vienreiz nedēļā var aizsūtīt cilvēku uz pastu.
LPJ7lbXoMy8_0286.wav|Pie visa īstais vainīgais, mīļā Gertrūd, tad ir tēvs, tā atkal Līzbete.
LPJ7lbXoMy8_0287.wav|Kamdēļ viņš neatstāj šo tuksnesības vietu un neiet par mācītāju pilsētā vai kādā lauku draudzē tuvāk pasaulei, lai mēs jel dabūtu izprecēties?
LPJ7lbXoMy8_0288.wav|Es saku: te mēs visas sakaltīsim kā vecas pekas rudenī birzmales saulgoznī.
LPJ7lbXoMy8_0289.wav|Mēs kopjamies un daiļojamies: peldamies ezerā, mazgājamies pienā, matus izpinam, kā vien tik zinādamas un kā varēdamas izdomāt.
LPJ7lbXoMy8_0290.wav|Nu kam tas viss par labu?
LPJ7lbXoMy8_0291.wav|Kas mums no tam tiek?
LPJ7lbXoMy8_0292.wav|Neviens te nenāk, mūs neskatās, mūsu daiļumu neredz.
LPJ7lbXoMy8_0293.wav|Jaunie, kuplie ozoli un slaikie oši ezera krastā, melnais krauklis vecā ozola galotnē.
LPJ7lbXoMy8_0294.wav|Un pelēki ruslais vanags līkās priedes sausajā zarā ir vienīgie, kas mūs redz zaļajā ezermalā noģērbjamies, zilajos ezera viļņos izpeldamies un pēc tam slaukāmies un atkal ģērbjamies.
LPJ7lbXoMy8_0295.wav|Bet nezin, vai tie daudz uz mūsu daiļumu skatās un vai tiem tas maz rūp.
LPJ7lbXoMy8_0296.wav|Mūsu vaigus glāsta, mūsu krūtis skūpsta vienīgi lēnais ezera vējiņš nekas cits.
LPJ7lbXoMy8_0297.wav|Ai, vai, cik bēdīgi, kad visu to tā pārdomā!
LPJ7lbXoMy8_0298.wav|Kopies un darbojies, daiļojies un greznojies kādām nezināmām gaidām, to vien turi prātā, tam vien taupies, bet tas nenāk.
LPJ7lbXoMy8_0299.wav|Laikam to arī nekad nesagaidīšu.
LPJ7lbXoMy8_0300.wav|Es jau esmu apnikusi gaidīt.
LPJ7lbXoMy8_0301.wav|Man nu gan ir kāds notikums gadījies, kuram liekas būt laba nozīme, paklusi un it kā noslēpumaini stāsta jaunākā.
LPJ7lbXoMy8_0302.wav|Vecā Anna saka, ka, ja, pirmo reizi izejot sēņot, dabūnot baraviku, tad to rudeni precēšanās droša kā nospriesta.
LPJ7lbXoMy8_0303.wav|Un es, rau, aizvakar, kad viena pate iznācu pirmo reizi sēnēs, dabūju skaistu īsto baraviku: itin dulu virsu un garu, baltu kātu, izaugušu dziļajā sūnā pie plocīša kuplajām eglītēm rau, turpat.
LPJ7lbXoMy8_0304.wav|Jums nevienai nekā neteicu par savu laimi.
LPJ7lbXoMy8_0305.wav|Bet, kad nu tā ienākusi runa par precēšanos, tad tagad uzticu jums savu noslēpumu.
LPJ7lbXoMy8_0307.wav|Uz tādiem vecās Annas nieku māņiem nepalaidies.
LPJ7lbXoMy8_0308.wav|Ja viņas māņi ko līdzētu, tad pate nebūtu palikusi neprecējusēs.
LPJ7lbXoMy8_0309.wav|Es tev saku, māsiņ, tu vari dulo baraviku jemt līdza sev gultā un likt pa nakti pagalvī vai spiest pie sirds, vai guļot viņas garo, balto kātu vari turēt saujā tikpat precēties nedabūsi, ja nebūs vēlēts, kā mazo māsu pārsmiedama, nosaka vecākā.
LPJ7lbXoMy8_0311.wav|Ko nu strīdēties vecās Annas blēņu ticības dēļ!
LPJ7lbXoMy8_0312.wav|Iesim labāk mājās: rau veiku, klibais Jānis staigā pa sētu.
LPJ7lbXoMy8_0313.wav|Tātad jau pārjājis ar pastu.
LPJ7lbXoMy8_0314.wav|Redzēsim, vai nebūs varbūt pārnesis kādu vēstuli, vedinās Gertrūde.
LPJ7lbXoMy8_0315.wav|Mājās viņas atrod uz lievenītēm noliktu uz galdiņa vēstuli ar svešādām markām.
LPJ7lbXoMy8_0317.wav|Tēvs katru reizi te noliek mūsu vēstules, iesaucas jaunākā.
LPJ7lbXoMy8_0318.wav|Bet Gertrūde jau paķērusi vēstuli rokā un apskata to no visām pusēm.
LPJ7lbXoMy8_0319.wav|Tā ir no ārzemēm Vācijas marka virsū, un uz mana vārda!
LPJ7lbXoMy8_0320.wav|Diezin, kas man no turienes var rakstīt viņa sauc uztraukusies.
LPJ7lbXoMy8_0321.wav|Tas ir taču Teodora rokraksts, vai tad pati vairs nepazīsti saka Līzbete, vēstules adresi apskatīdama.
LPJ7lbXoMy8_0322.wav|Tā man arī liekas.
LPJ7lbXoMy8_0323.wav|Bet es brīnos, kā man viņa vēstule varētu nākt no Vācijas?
LPJ7lbXoMy8_0324.wav|Plēs tik augšām, tad redzēsim, kas tur ir.
LPJ7lbXoMy8_0325.wav|Kad Gertrūde vēstuli uztaisījusi un pārlasījusi, viņa iesaucās:
LPJ7lbXoMy8_0327.wav|Viņš raksta, ka savāda notikuma dēļ viņam nācies aizbraukt Berlīnē un tur nu laikam studēšot.
LPJ7lbXoMy8_0328.wav|Uz priekšu rakstīšot plašāk.
LPJ7lbXoMy8_0329.wav|Kamēr Gertrūde ar māsām vēl nevar iedomāties, kas viņas saderināto spiedis tik negaidot atstāt Tērbatu un doties studijas turpināt Berlīnē, iznāk pats mācītājs uz lievenēm, turēdams attaisītu vēstuli rokā.
LPJ7lbXoMy8_0330.wav|Tev, Gertrūd, šodien bija vēstule no Frizendāla un no ārzemēm.
LPJ7lbXoMy8_0331.wav|Ko viņš pats raksta?
LPJ7lbXoMy8_0332.wav|Kur viņš tagad ir?
LPJ7lbXoMy8_0333.wav|Berlīnē, domājot tur tagad studēt, bet vairāk arī nekā nezinu, solās turpmāk rakstīt plašāki.
LPJ7lbXoMy8_0334.wav|Man arī par viņu ziņas, saka tēvs nosēzdamies.
LPJ7lbXoMy8_0335.wav|Kādas, tēv, viņš tev arī rakstījis ziņkārīgi vaicā Gertrūde.
LPJ7lbXoMy8_0336.wav|Nē, Viņš man nav rakstījis, man rakstījis mans draugs profesors Etingens no Tērbatas.
LPJ7lbXoMy8_0337.wav|Un ko, varu tik tev teikt, bērns, ka man tavs Frizendāls nepatīk.
LPJ7lbXoMy8_0338.wav|Bet man viņš, tēv, patīk vairāk par visu pasaulē dedzīgi tūliņ atsaucas meita, domādama, ka tēvs, celdams pret viņas izredzēto kādus iebildumus, mēģinās viņu no tā atrunāt, bet viņa grib būt tam uzticīga, mūžam uzticīga, kā jau solījusēs.
LPJ7lbXoMy8_0339.wav|Man nepatīk nosaka tēvs vēlreiz un šoreiz jo svarīgi.
LPJ7lbXoMy8_0340.wav|Un nezinu, vai arī tev vairs tā patiks, kad dzirdēsi visu.
LPJ7lbXoMy8_0341.wav|Es esmu vienmēr teicis: ko der cilvēkam dzert, kad nevar nest?
LPJ7lbXoMy8_0342.wav|Dzērumā tāds cilvēks izdara aplamības, ko dažreiz grūti nākas labot, dažreiz arī nemaz vairs nevar izlabot.
LPJ7lbXoMy8_0343.wav|Tā ir arī ar tavu Teodoru.
LPJ7lbXoMy8_0344.wav|Aizpagājušu nedēļu komersā aizskāris dzērumā ar nepiederīgiem vārdiem kādu kuroni, Niedolu dzimtkunga audžudēlu, kas studentu starpā Tērbatā tagad skaitoties par pirmo lauvu.
LPJ7lbXoMy8_0345.wav|Tas, protams, uz pēdām izaicinājis.
LPJ7lbXoMy8_0346.wav|Glābdams savu dzīvību, tavs Teodors tad visā steigā aizbēdzis, jo stāties pretī minētam kuroņu lauvam būtu tikpat kā savu dzīvību nolikt tam pie kājām.
LPJ7lbXoMy8_0347.wav|Kopā ar viņu aizbēdzis arī kāds otrs, kas līdza ar viņu tai pašā lietā vainīgs.
LPJ7lbXoMy8_0348.wav|Paldies Dievam, ka Teodors bijis tik apdomīgs glābt savu dzīvību izsaucas Gertrūde, uzelpodama vieglāk.
LPJ7lbXoMy8_0349.wav|Dzīvība, dzīvība, tā ir, bērns, dārga manta.
LPJ7lbXoMy8_0350.wav|Tas tiesa, bet gods?
LPJ7lbXoMy8_0352.wav|Vai Fratemitas Rigensis nespriedīs bargu tiesu par tādu savu locekli, kas bēg no satisfakcijas došanas?
LPJ7lbXoMy8_0353.wav|Vai tavu Teodoru kā negodīgu neizslēgs no korporācijas?
LPJ7lbXoMy8_0354.wav|Studēt Berlīnē arhitektūru nebūtu jau slikti tur šai fakultātei teicami spēki.
LPJ7lbXoMy8_0355.wav|Bet, kad un kā Frizendāls varēs griezties no turienes atpakaļ, kad viņam še palikušas tādas smagas lietas nenokārtotas?
LPJ7lbXoMy8_0356.wav|Gertrūde, runājot tēvam par viņas saderētā negodīgo izturēšanos, bija piesarkusi visā sejā līdz pat zeltdzeltenajiem matiem.
LPJ7lbXoMy8_0357.wav|Tomēr citādi bija izturējusies mierīga.
LPJ7lbXoMy8_0358.wav|Bet pēc tam, iegājusi guļamā istabā, uztrauktā jaunava nespēja tālāk vairs valdīties iekrita uz acīm savā gultā uz pagalvi, strauji sākdama šņukstēt.
LPJ7lbXoMy8_0359.wav|Līzbet, nāc skaties, kā Trude aplam bļaujas!
LPJ7lbXoMy8_0360.wav|Viss augums tā pur, lokās un raustās, kā kad lielu pērienu būtu dabūjusi, sacīja jaunākā, iesteigusēs otrā istabā.
LPJ7lbXoMy8_0361.wav|Nav tur nekā, ko skatīties.
LPJ7lbXoMy8_0362.wav|Mīlestības laikos tas tā piederas: prieki ar bēdām un skumjām mainās tāpat kā saules gaiss ar lietus mākoņām.
LPJ7lbXoMy8_0363.wav|Ak vai, kad tā ir, tad es, ja man nebūtu cita nekā, ko darīt, labāk eju mūs tēvam ganīt lopus nekā gaidu brūtgānus.
LPJ7lbXoMy8_0364.wav|Izsaucās jaunākā māsa, un, iegājusi guļamā istabā, viņa klusu un nevienam neredzot izjēma no savas gulteles pagalvja jau gluži saplekušo baraviku un aizsvieda to ar visu kātu pa logu ārā.
HcQdd6X6Cp0_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
HcQdd6X6Cp0_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
HcQdd6X6Cp0_0003.wav|Ceturtā grāmata, septiņpadsmitā nodaļa.
HcQdd6X6Cp0_0004.wav|Dzīves kļūda.
HcQdd6X6Cp0_0005.wav|Četri gadi pēc vecā niedolnieka nāves nomira arī Priedola Tēzens.
HcQdd6X6Cp0_0006.wav|Ar to nu bija izmirusi visa Tēzenu cilts ir vīriešu, ir sieviešu līnijā, tā ka nekas no tās nepalika pāri.
HcQdd6X6Cp0_0007.wav|Priedola Tēzenam nāve arī bija uznākusi gluži negaidot, un tā viņš nomira tāpat kā viņa tēvs, nekādu testamentu neatstādams, tā ka abas muižas un atstātie kapitāli pēc likuma piekrita nu vecā Tēzena radiem no viņa nelaiķes puses.
HcQdd6X6Cp0_0008.wav|Priedola Tēzena prom aizgājusē, bet neatlaulājusēs kundze ar to vairs neredzējās.
HcQdd6X6Cp0_0009.wav|Arī vīra bērēs neieradās: vai nu par viņa nāvi tai nebija ziņots, vai arī, ja bija ziņots, nebija ieskatījusi par vajadzīgu braukt šurp to izvadīt, kad jau tik daudz gadu nebija viens par otru likušies nekā zinis.
HcQdd6X6Cp0_0010.wav|Bija dzirdams, ka viņa jau sen atteikusēs no likumīgās uztura un dzīves tiesas, kas tai no vīra pienācās.
HcQdd6X6Cp0_0011.wav|Tāpat bija zināms, ka viņa atsacījusēs no katras mantošanas tiesības uz viņas vīram piederošiem īpašumiem.
HcQdd6X6Cp0_0012.wav|Viņa dzīvoja Jelgavā, iztikdama vienīgi ar to daļu, ko bija mantojusi no saviem vecākiem, un tātad pēc priedolnieka nāves kā vienīgie mantinieki atlika vecā Tēzena sievas radi.
HcQdd6X6Cp0_0013.wav|Priedola dzimtkungu neveda apbedīt nekādos cilts kapos, bet apbedīja tepat Priedola kapsētā pašu ļaužu vidū, kādu vēlēšanos viņš dažkārt bija izteicis.
HcQdd6X6Cp0_0014.wav|Bēres nebija ne lielas, ne lepnas.
HcQdd6X6Cp0_0015.wav|Sabrauca daži apkaimes muižnieki, ieradās mācītājs, atnāca skolotājs, ģērbies melnos godasvārkos, ar dziesmu grāmatu padusē.
HcQdd6X6Cp0_0016.wav|Noturēja īsu dievkalpošanu kungu namā, kur līķis bija nolikts, tad saimnieki jēma šķirstu uz kamiešiem un pārmainīdamies nešūs vien aiznesa savu daudzināto labo kungu netālajā kapsētā.
HcQdd6X6Cp0_0017.wav|Atkal skolotājs ar ļaudīm dziedāja, mācītājs sprediķoja un sacīja lūgšanas un svētīšanas vārdus, pēc kam mironi, kas bija guldīts vienkāršā ozola šķirstā, vīri, dvieļos turēdami, ielaida kapā.
HcQdd6X6Cp0_0018.wav|Vērgalnieks, vienīgais no attālākiem muižniekiem, kas bija uz šo pēdējo izvadīšanu ieradies.
HcQdd6X6Cp0_0019.wav|Stājās pie vaļēja kapa un apriņķa maršala vārdā, kas sasirgšanas dēļ nebija varējis pats bērēs ierasties.
HcQdd6X6Cp0_0020.wav|Pajēma Tēzenu cilts vapeni, pārlauza to vidū pušu un tad iemeta kapā, teikdams šādus vārdus.
HcQdd6X6Cp0_0021.wav|Slavenā Tēzenu, saukta Dortenu bet pilnā vārdā Dortēzenu, cilts nu izmirusi, viņas pēdējais loceklis še guldīts kapā.
HcQdd6X6Cp0_0022.wav|Ciltij izbeidzoties, iznīcināta arī cilts zīme.
HcQdd6X6Cp0_0023.wav|Līdzās citām mūsu jau izmirušām ciltīm, kā Galeniem, Torkiem, Amboteniem, Vāleniem, Trotiem un dažām citām mūsu kārtas ģentēm ar visai cienījamiem vārdiem, nu izzuduši no Kurzemes muižnieku saraksta arī Tēzeni.
HcQdd6X6Cp0_0024.wav|Šis notikums palikušajām ciltīm lai noder kā atgādinājums rūpēties par savu tālāko pastāvēšanu un reizā tas uzliek muižniecībai arī lielākus pienākumus.
HcQdd6X6Cp0_0025.wav|Gādāt par zemes labklājību, jo mūsu skaits palicis atkal mazāks, mūsu rindas atkal retākas, bet pienākumi un uzdevumi ne tikai paliek tie paši, bet allaž aug.
HcQdd6X6Cp0_0026.wav|Tad kapu aizbēra.
HcQdd6X6Cp0_0027.wav|Zemnieku bija kapsētā nesalīdzināmi vairāk nekā muižnieku kārtas piederīgu gandrīz viss novads.
HcQdd6X6Cp0_0028.wav|Jo, tā kā nelaiķis bija jau gadu desmitiem vispār pazīstams kā labs kungs, tad ļaudis lielos baros bija pulcējušies redzēt to izvadām un guldām pēdējā dusas vietā.
HcQdd6X6Cp0_0029.wav|Tomēr Tēzenu cilts pedulīti žēlot gan laikam daudz nežēloja.
HcQdd6X6Cp0_0030.wav|Vismaz raudam pavadītāju pulkā neredzēja nevienu.
HcQdd6X6Cp0_0031.wav|Sak, kungu kārtas cilvēks, ko tur zemniekam žēlot!
HcQdd6X6Cp0_0032.wav|Raudāt raudāja vienīgi tie ļaudis, kam tas jādara pēc viņu amata pienākumiem, proti, ubagi.
HcQdd6X6Cp0_0033.wav|Bet tie tad arī darīja to, kā saka, no tiesas, sevišķi, kad dāvanu dalītājs tuvojās ubagiem, tie sāka raudāt un gaudot cits par citu diktāki, dažs kaukdams, cita spiegdama visā spēkā, tā saceļot milzīgu troksni.
HcQdd6X6Cp0_0034.wav|Nesējiem priedolnieka vecais sulainis dalīja katram pa sudraba karotei, kā tas dzimtkungu bērēs daždien parasts.
HcQdd6X6Cp0_0035.wav|Tā kā nesēju bija labi daudz, jo tie vairāk reižu bija ceļā mainījušies, tad šodien pašķīda zemnieku starpā laba tiesa sudraba karošu; bet tukšā palicēji sevī gauži nožēloja, ka nav arī spiedušies tuvāk un piedalījušies šķirsta nešanā.
HcQdd6X6Cp0_0036.wav|Citi atkal guģojās uz sulaini, ka tas visas karotes neesot izdalījis, jo palikusi tam vēl laba kaudzīte groziņa dibenā.
HcQdd6X6Cp0_0037.wav|Tās, lai gan arī varbūt bijušas domātas izdalīšanai, tas nu paturēšot laikam pats sev.
HcQdd6X6Cp0_0038.wav|Tāds bija daudzinātās Tēzenu cilts pats pēdējais beigu cēliens.
HcQdd6X6Cp0_0039.wav|Ievas dzīve viņas mūža tālākā gaitā nebija laimīga: vairāk apmākušās, tumši drūmas dienas viņa piedzīvoja nekā jaukus, saulainus brīžus.
HcQdd6X6Cp0_0040.wav|Viņa dzīvoja tagad savā muiželē.
HcQdd6X6Cp0_0041.wav|Abas meitas nomira neapprecējušās.
HcQdd6X6Cp0_0042.wav|Viena bija kļuvusi vājprātīga, dažus mēnešus savārgusi un tad nomirusi, tā ka māte un citi piederīgie teicās viņas nāvi uzskatām par Dieva žēlastību.
HcQdd6X6Cp0_0043.wav|Otrs dēls, arī Tērbatas students, pa vasaras brīvdienām bija izdarījis pašnāvības mēģinājumu, iešaudams sev ar revolveri lodi krūtīs.
HcQdd6X6Cp0_0044.wav|Šāviens gan, par laimi, nebija nāvīgs.
HcQdd6X6Cp0_0045.wav|Aizkavēts izdarīt otru šāvienu un izveseļojies, tas drīzi tādā pašā ceļā atkārtoja savu mēģinājumu, un šoreiz neatlaidīgajam pašnāvniekam viņa nodoms izdevās: viņš nomira apmēram pusstundu pēc sašaušanās.
HcQdd6X6Cp0_0046.wav|Ārstu pārveda par vēlu, un, ja tas būtu atvests ātrāki, tikpat nebūtu varējis neko līdzēt, jo ievainojums bija nāvīgs un pašnāvnieks nebūtu bijis vairs glābjams.
HcQdd6X6Cp0_0047.wav|Ārsts liecināja.
HcQdd6X6Cp0_0048.wav|Ieva ieveda ārstu dārzā un lūdza tur pie galdiņa nosēsties, gribot viņa ar to parunāties.
HcQdd6X6Cp0_0049.wav|Lūdzu, doktora kungs, sakait man vienu lietu, ko es nesaprotu, viņa uzsāka, kad abi bija pie galdiņa uz sola nosēdušies.
HcQdd6X6Cp0_0050.wav|Sakait man kas tās par domām, kas tas par prātu var būt, ka cilvēks pats sev dara galu un vēl tāds, kam dzīvē, šķiet, nekas netrūkst, nekas nekait, kā to tagad piedzīvoju pie sava Oskara?
HcQdd6X6Cp0_0051.wav|Nekas viņam netrūka, nauda studijām nodrošināta, pats jauns, vesels, apdāvināts, visiem mīļš un patīkams cilvēks var teikt, laimes luteklis, un tāds jem un izdara pašnāvību!
HcQdd6X6Cp0_0053.wav|Kad vienreiz neizdodas, dara to otrreiz!
HcQdd6X6Cp0_0054.wav|Tā ko iedomāties, tā ko darīt nu kā to cilvēks var?
HcQdd6X6Cp0_0055.wav|Mans prāts to nesaprot, manas smadzenes nevar to iedomāties.
HcQdd6X6Cp0_0056.wav|Vai tā Dieva sodība, bet par ko, viņš man bija allaž tik mīļš bērns, tik labs cilvēks pret katru un caurin cauri godīgs jauneklis.
HcQdd6X6Cp0_0057.wav|Ko viņš varēja būt pret Dievu noziedzies?
HcQdd6X6Cp0_0058.wav|Jeb tas manu grēku dēļ?
HcQdd6X6Cp0_0059.wav|Es ar savu grēcīgu dzīvi būtu to pelnījusi?
HcQdd6X6Cp0_0060.wav|Ak, tad tas sods pārāk liels, pārāk smags un netaisns.
HcQdd6X6Cp0_0061.wav|Tiešām es būtu to pelnījusi.
HcQdd6X6Cp0_0062.wav|Savas dzīves grēku esmu vienmēr pūlējusies mazināt, savu dzīvi labot, palīdzēdama citiem, cik vien tas bijis iespējams.
HcQdd6X6Cp0_0063.wav|Un tad vēl man nu tāds piemeklējums...
HcQdd6X6Cp0_0065.wav|Ārsts brītiņu klusēja.
HcQdd6X6Cp0_0066.wav|Pēc tam aizpīpoja cigāru, padomāja, iekāsējās un tad lēnā balsī runāja:
HcQdd6X6Cp0_0067.wav|Mīļā saimniec, savā ilgā amata dzīvē esmu daudz ko piedzīvojis, novērojis un ievērojis, daudz arī esmu studējis un lasījis par dažādām lietām, arī par pašnāvības jautājumu.
HcQdd6X6Cp0_0068.wav|Pašnāvības domas mēdz rasties tikai nevesela laikmeta neveselīgu cilvēku galvās.
HcQdd6X6Cp0_0069.wav|Cilvēkam ar veselu prātu tādas domas nekad nenāks galvā.
HcQdd6X6Cp0_0070.wav|Pēc briesmīgiem kariem, lieliem dumpjiem un nemieriem vai pēc grūtiem bada gadiem.
HcQdd6X6Cp0_0071.wav|Daži cilvēki, kam nav visai stiprs prāts, kam vājāki jutekļi vai kam smadzenes pārāk satricinātas.
HcQdd6X6Cp0_0072.wav|Nevar visas pārdzīvojamā laikmeta briesmas mierīgi panest.
HcQdd6X6Cp0_0073.wav|Tad tādiem cilvēkiem apjūk prāts un tie izdara pašnāvību bet tagad no visa tā ne vēsts.
HcQdd6X6Cp0_0074.wav|Mūsu laiki ir mierīgi kā arvienu un visa dzīve gluži parasta.
HcQdd6X6Cp0_0075.wav|Jūsu dēls likās arī miesīgi un garīgi vesels.
HcQdd6X6Cp0_0076.wav|Jūs runājat par saviem grēkiem.
HcQdd6X6Cp0_0077.wav|Esiet mierīga par tiem.
HcQdd6X6Cp0_0078.wav|Ir varbūt kāds grēks, ja to tā varam saukt, bet tas nav jūsu grēks.
HcQdd6X6Cp0_0079.wav|Tas ir Tēzenu cilts grēks.
HcQdd6X6Cp0_0080.wav|Tomēr arī tur paši cilvēki nav nekā vainojami.
HcQdd6X6Cp0_0081.wav|Tagad, kur šī cilts izmirusi, varu jums pateikt savas domas, novērojumus un dzirdējumus.
HcQdd6X6Cp0_0082.wav|Tēzenu cilts bij veca.
HcQdd6X6Cp0_0083.wav|Viņas spēks pa gadu simteņiem bija izdēnējis un ar jaunām, veselīgām asinīm nebija atsvaidzināts.
HcQdd6X6Cp0_0084.wav|Vecas ciltis, ja tanīs laiku pa laikam neieplūst jaunas, spirgtas, veselīgas asinis, galu galā sāk izvirst, un viņu pēcnācējos citās biežāki, citās retāki, citās lielākā, citās mazākā mērā sāk parādīties kādas iedzimtas kaites.
HcQdd6X6Cp0_0085.wav|Tēzenu ciltī jau kopš dažiem augumiem manītas vājprātības zīmes, pie cita viņas locekļa stiprāk, pie cita vājāk.
HcQdd6X6Cp0_0086.wav|Sakait vai priedolnieks bija uzskatāms prāta ziņā par pilnīgi veselu?
HcQdd6X6Cp0_0087.wav|Kad tas, beidzot dabūjis ilgi tīkotu līgavu, to tūliņ atstāj, negrib no tās vairs nekā zināt un dzīvo vientulis kā mūks, satikdamies gandrīz vienīgi tikai ar zemnieku cilvēkiem, ko tas nozīmē?
HcQdd6X6Cp0_0088.wav|Un vai pašu veco niedolnieku arī varēja uzskatīt par pilnīgi veselu, nosvērtu prāta ziņā?
HcQdd6X6Cp0_0089.wav|Vai viņa lielā, tīri neapmierināmā kāre pēc sievietēm viņa jaunākos gados nav zināmā mērā arī neveselīga parādība?
HcQdd6X6Cp0_0090.wav|Jūs bijāt no visām citām vienīgā, kas, jebšu arī nelaulāta, viņu noveda un prata turēt pie parastās, normālās laulības dzīves.
HcQdd6X6Cp0_0091.wav|Un, lai arī par viņa paša veselo prātu galu galā nekad nevarēja šaubīties, tomēr viņa asinis nebija vairs viscauri veselas, kā to redzam pie dažiem viņa tiešiem pēcnācējiem: priedolnieks gan nebija vājprātīgs, tomēr tik pārāk lielā mērā savādnieks, ka viņa savādības robežojās jau ar vājprātību.
HcQdd6X6Cp0_0093.wav|Visiem taču zināms, ka Audarene jaunās dienās bijusi muižā par istabeni un ka pirmais dēls tai no barona.
HcQdd6X6Cp0_0094.wav|Tas bija krietns cilvēks, līdz kādā dienā parādījās pie viņa vājprātības zīmes.
HcQdd6X6Cp0_0096.wav|Jā, mīļā saimniec.
HcQdd6X6Cp0_0097.wav|Es citādi to lietu nevaru iedomāties.
HcQdd6X6Cp0_0098.wav|Viņā laikam arī atdzimusi šās cilts kaite: pašnāvības dziņa viņā būs modusēs zem tuvojošās vājprātības iespaida.
HcQdd6X6Cp0_0099.wav|Varbūt viņš bija arī lasījis par šādām lietām, bija ievērojis priedolnieka savādo dzīvi, skolotāja sasirgšanu un nāvi un tad, baidīdamies, ka pašam neuznāk tāda kaite, nojēmies aizsteigties tai priekšā, pats padarīdams galu.
HcQdd6X6Cp0_0100.wav|Ak Dievs, ak Dievs, mani bērni, mani bērni vaimanāja saimniece.
HcQdd6X6Cp0_0101.wav|Tā aizgāja viena meitene, tā nu Oskars, kas būs ar citiem?
HcQdd6X6Cp0_0102.wav|Nē, mīļā saimniec.
HcQdd6X6Cp0_0103.wav|Nemaz tā neuztraucieties.
HcQdd6X6Cp0_0104.wav|Kā jau teicu, tādas kaites gandrīz nekad neatdzimst visos, tikai dažos pēcnācējos.
HcQdd6X6Cp0_0105.wav|Mūsu novadā taču dažai labai sievai pirmais bērns ir no lielkunga, bet tikai Audarenes dēlā vien parādījās šī kaite.
HcQdd6X6Cp0_0106.wav|Ja jūsu vienai meitai bijusi iedzimta šī kaite un ja arī Oskars varbūt šādā vai tādā sakarā ar to aizgājis, tad varat būt pilnīgi droša, ka jūsu divi palikušie dēli ir pilnīgi veseli un darīs jums vēl daudz prieka.
HcQdd6X6Cp0_0107.wav|Dievs, Dievs, ko es dziržu, kāds liktenis, kādas briesmas kungu ģimenēs un vēl tādā daudzinātā dzimtā!
HcQdd6X6Cp0_0108.wav|Jā, mīļā saimniec.
HcQdd6X6Cp0_0109.wav|Viss nav zelts, kas spīd.
HcQdd6X6Cp0_0110.wav|Dažs labs sētu cilvēks, nesdams savas dzīves smagās grūtības, apskauž muižniekus viņu bagātības, viņu vieglās dzīves dēļ.
HcQdd6X6Cp0_0111.wav|Bet, kā redzat, viņiem ir atkal savas bēdas, savas raizes un daudz jo briesmīgākas un smagākas, nekā dažs var sajēgt.
HcQdd6X6Cp0_0112.wav|Iedomājieties tik: zinot tādu likteni sev priekšā, ka ģimenes locekļu starpā var gaidīt parādāmies ārprātu!
HcQdd6X6Cp0_0113.wav|Kas tā par dzīvi?
HcQdd6X6Cp0_0114.wav|Varbūt arī vecais Tēzens pats to zināja un aiz izmisuma tad metās pār galvu un kaklu izdzīves priekā, cenzdamies dzīvi baudīt, kamēr vēl ir prātā vesels un kamēr miesa to spēj.
HcQdd6X6Cp0_0115.wav|Zem šādas atziņas baigu sloga tad arī viņa paša dzīve bija neveselīga, viņa prieka baudījumi neīsti vienoti ar mūžīgām bailēm un bažām.
HcQdd6X6Cp0_0116.wav|Brīdi viņi abi divi klusēja, dakteris par jaunu aizkūpinādams savu cigāri, bet viņa kā saļimusi un sabrukusi zem dzirdētā pastāstījuma smagās nastas.
HcQdd6X6Cp0_0117.wav|Beidzot viņa, aizspraudīdama zem lakata savus matus, kas pa šiem gadiem bija izauguši atkal kupli un gari, bet nu jau stipri sasirmuši, smagi nopūzdamās, teica:
HcQdd6X6Cp0_0120.wav|Ja es varētu savu dzīvi atsākt no pirmā gala atpakaļ un vēlreiz to dzīvot, tad es to dzīvotu citādi: paliktu pie saviem sētu ļaudīm, uzticēdama savu likteni tikai pate sev un nemeklēdama muižās nekādu glābiņu, lai notiek kas notikdams.
HcQdd6X6Cp0_0121.wav|Ne goda, ne prieka, ne vieglas dzīves dēļ es atnācu muižā, bet citas varas spiesta gribēdama glābt no grūta likteņa savu iemīlēto puisēnu.
HcQdd6X6Cp0_0122.wav|Tomēr nedz to izglābu, nedz citu ko laba saguvu tik pate kļuvu nelaimīga, palikdama par lielkunga mīļāko, nelaimīga uz visu mūšu un ar visiem saviem bērniem.
HcQdd6X6Cp0_0123.wav|Būtu apprecējusēs ar zemnieku zēnu, man taču ne prātā nenāktu kādreiz baiļoties par to, ka maniem pēcnācējiem varētu uzbrukt tāda briesmīga kaite, kāda ir iedzimta vājprātība, no kuras nav nekāda glābiņa.
HcQdd6X6Cp0_0124.wav|Iedzimtās kaites gandrīz visas ir neglābjamas, ieminējās ārsts.
HcQdd6X6Cp0_0125.wav|Tas ir bēdīgi, tas ir briesmīgi, doktora kungs, bet nu par vēlu.
HcQdd6X6Cp0_0126.wav|Mūža otrā galā nevaru vairs nedz glābt savu un savu pēcnācēju likteni, nedz grozīt savu dzīvi.
HcQdd6X6Cp0_0127.wav|Kā nu ir, viss jājem par labu.
HcQdd6X6Cp0_0128.wav|Mana dzīves kļūda, mans nožēlojamais liktenis lai noder citām sievietēm par biedinājumu nesaistīt dzīvi nekādām saitēm ar cilvēkiem, kuru dzīves ēnu puses un tumšie likteņi mums nav pārzināmi.
HcQdd6X6Cp0_0129.wav|Bet ko lai dara, kādi ceļi bija priekšā, tādus gāju.
HcQdd6X6Cp0_0130.wav|Pate tos nemeklēju un labākus nebūtu laikam zinājusi atrast.
HcQdd6X6Cp0_0131.wav|Kā pratu, tā cīnījos un dzīvoju.
HcQdd6X6Cp0_0132.wav|Labu gribēju, bet neizdevās.
HcQdd6X6Cp0_0133.wav|Kas ir gudrāki par mani, lai dzīvo labāki, un lai Dievs ir žēlīgs un piedod manus grēkus!
9gnjMCzHigc_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
9gnjMCzHigc_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
9gnjMCzHigc_0003.wav|Ceturtā grāmata, piektā nodaļa.
9gnjMCzHigc_0004.wav|Vēls viess.
9gnjMCzHigc_0005.wav|Beidzot tuvojās ziema, kas šogad ilgi bija kavējusies.
9gnjMCzHigc_0006.wav|Vakar uzsniga pirmais sniegs, un šodien bija sācies stiprs sals.
9gnjMCzHigc_0007.wav|Niedolu muižā namene, sēdēdama vakarā ar namiķi savvaļā pie kuknes loga, it ziņkārīgi un ar patiku noraudzījās, kā sals puķoja dažādām puķēm loga rūtis cieti.
9gnjMCzHigc_0008.wav|Tāds skats šinī rudenī nebija vēl redzēts.
9gnjMCzHigc_0009.wav|Gandrīz jau visas rūtis aizpuķotas.
9gnjMCzHigc_0010.wav|Nekā nevar ārā redzēt, tikai mēness vien kaut kur pāri rijas jumtam, cauri noledotām rūtīm nomanāms bāli spīdam.
9gnjMCzHigc_0011.wav|Zvaigzni nevienu nekur vairs nevar saredzēt, teica namene.
9gnjMCzHigc_0012.wav|Arī koki dārzā, akas svīre laidara galā un pats laidars visi uzreiz kā pazuduši.
9gnjMCzHigc_0013.wav|Šodien pusdienā vēl visu ko redzējām pa logu, kas ir ārā.
9gnjMCzHigc_0014.wav|Nu, aiz aizsalušiem logiem būs sēta un viss ārs no mūsu acīm šķirti varbūt līdz pat pavasarim, ja pa starpām neuznāk ilgāks mīksts laiks ar stipru atkusni un lietu.
9gnjMCzHigc_0017.wav|Ko tur var gribēt, ko domāt?
9gnjMCzHigc_0018.wav|Ziemu nevar būt vasara, un vasaru nevar būt ziema.
9gnjMCzHigc_0019.wav|Vasaru logi caurām dienām stāv vaļām, un mušas skrej iekšā ārā.
9gnjMCzHigc_0020.wav|Ziemu logi ne vien pastāvīgi stāv cieti, bet dažugad aizsaluši nedēļām un mēnešiem ilgi, tā ka nekā pa logu neredzēsi, kas ārā ir, kas nav.
9gnjMCzHigc_0021.wav|Tā tas no laika gala nolikts un citādi nevar būt gudri noteica namiķis, kā pamācīdams nameni.
9gnjMCzHigc_0022.wav|Dzirdēja priekšnamā durvis veram, kādu tur ienākam un tad dauzām kājas pie grīdas.
9gnjMCzHigc_0023.wav|Diezin kas tur nāks iekšā tāds nobridies, kad denkti piecērt zābakus pie grīdas, sizdams sniegu no kājām nost, ierunājās namiķis.
9gnjMCzHigc_0024.wav|Varbūt vagaris nāk parunāties ar saimnieci.
9gnjMCzHigc_0025.wav|Kam citam darbdienā būtu zābaki kājās minēja namene.
9gnjMCzHigc_0026.wav|Ej niekus, kur tev vagaris, netālu no sava ērberģa pa skaidru, tīru taciņu atnākdams, būtu tā nobridies, ka sniegu vien nevar no kājām nodauzīt, pagaidi, bet klau!
9gnjMCzHigc_0027.wav|Taustās gar durvīm, ir svešnieks: nezin, kur klabata, un tumsā nevar sagrābstīt, ej ielaid.
9gnjMCzHigc_0028.wav|Kad meita durvis atvēra, kuknē ienāca svešs vīrietis, kā likās, jau pusmūža gados, ģērbies parastā ziemas apģērbā, zābakiem kājās un zaldāta cepuri galvā, no kam bija vērojams, ka tas agrāk dienējis zaldātos.
9gnjMCzHigc_0029.wav|Padevis labvakaru, svešnieks sacīja, vai saimniece mājās, vēloties ar saimnieci runāt.
9gnjMCzHigc_0030.wav|Tagad, kad ienācējs bija nojēmies cepuri, nolaidis uz leju sava puskažoka apkakli un slaucīja savas piesarmojušās ūsas, meita ievēroja, ka tas pēc visas nešanās bija denkts vīrietis un labi izskatīgs.
9gnjMCzHigc_0031.wav|Kas tas tāds bija, nevarēja, protams, zināt.
9gnjMCzHigc_0032.wav|Nekur un nekā nebija arī noredzams un nozināms, ka tas būtu jau precējies.
9gnjMCzHigc_0033.wav|Bet meitām jāizmanās laimi ķert, kur vien tā šādā vai tādā veidā šķietama tuvumā.
9gnjMCzHigc_0034.wav|Varbūt šis svešnieks tiešām ir vēl neprecējies, un, ko var zināt, varbūt tas viņā ieskatās!...
9gnjMCzHigc_0035.wav|Tā meita samanīgā prātā ātri sevī vēroja un tālab laipni smaidīgā, maigā valodā teica:
9gnjMCzHigc_0036.wav|Ir mājās, ir.
9gnjMCzHigc_0037.wav|Lūgtu, nāciet ēdamā istabā un te uzgaidīsit.
9gnjMCzHigc_0038.wav|Es tūliņ pasaukšu saimnieci.
9gnjMCzHigc_0039.wav|Un, žigli kustēdamās un tik viegli patecēdama, kā namiķis nemaz nebija paradis šo tūļīgo meitu redzēt, tā atvēra ēdamās istabas durvis, ātri sadabūja sveci, iededzināja to un nolika lukturī uz galda, atkal laipni un lipnīgi runādama:
9gnjMCzHigc_0040.wav|Iededzināju sveci, lai jums navjāsēd tumsā.
9gnjMCzHigc_0041.wav|Āre, piesēdieties tepat pie krāsns uz mūrīti.
9gnjMCzHigc_0042.wav|Te ir silts, ārā tagad stipri salst.
9gnjMCzHigc_0043.wav|Žiglā, mīlīgā meita pazuda tuvējās durvīs.
9gnjMCzHigc_0044.wav|Drīz tā izsteidzās atpakaļ, pavēstīdama, ka saimniece tūliņ iznākšot.
9gnjMCzHigc_0045.wav|Tad, atkal aicinādama un kā iedrošinādama svešnieku, lai tik sēžot pie siltas krāsns, pate izgāja atpakaļ kuknē, durvis aiz sevis aiztaisīdama.
9gnjMCzHigc_0046.wav|Saimniece, iznākdama ļaužu ēdamā istabā, sveces vājā gaišumā pūlējās saskatīt svešnieka seju.
9gnjMCzHigc_0047.wav|Tomēr, piegājuse tam tuvāk un redzēdama to pavisam svešu cilvēku, jautāja:
9gnjMCzHigc_0048.wav|Ko jums vajadzēja, un no kurienes jūs esat?
9gnjMCzHigc_0049.wav|Svešnieks tagad savukārt paspēra soli saimniecei tuvāk, ievaicādamies:
9gnjMCzHigc_0050.wav|Mani nepazīsti?
9gnjMCzHigc_0051.wav|Viņa pajēma no galda lukturi ar sveci, pacēla to pretī svešnieka sejai, pārs acumirkļu tanī skatījās un tad paklusā balsī īsi un sausi atteica:
9gnjMCzHigc_0052.wav|Nē, nepazīstu.
9gnjMCzHigc_0053.wav|Tagad svešnieks ierunājās stiprākā, dobjākā balsī:
9gnjMCzHigc_0054.wav|Cieba, tu mani vairs nepazīsti?...
9gnjMCzHigc_0055.wav|Saimniecei izkrita svece ar visu lukturi pie zemes, tomēr neapdzisa, un svešnieks, saliecies un žigli to pajēmis, nolika uz galda.
9gnjMCzHigc_0056.wav|Dažus acumirkļus saimniece stāvēja kā pamiruse, nesajēgdama, vai viņa pēkšņi uzmodusēs no kāda ilga, ilga sapņa jeb vai viņai nule tik uzreiz uznācis kāds pavisam savāds sapnis, par kuru viņa nezin, vai priecāties vai bēdāties.
9gnjMCzHigc_0057.wav|Un no kura gribētu uzmosties, bet trūkst spēka sapņa valgus nokratīt un atvērt acis.
9gnjMCzHigc_0058.wav|Tomēr drīz vien viņa sajēdza, ka atrodas nomodā.
9gnjMCzHigc_0059.wav|Un nav vairs jāuzmostas, jo acis ir jau vaļām, un viņa raugās un redz sev priekšā, tik tuvu, tuvu sev priekšā to cilvēku, pie kura visus šos gadus domās bija pastāvīgi atradusēs.
9gnjMCzHigc_0060.wav|Ar kuru garā bija dzīvojuse visu savu dzīvi, bet kuru jau sen bija ticējuse mirušu un ar kuru šinī pasaulē nekad vairs nebija cerējuse redzēties.
9gnjMCzHigc_0062.wav|Mans Matīs viņa, pārsteigumā un priekā gandrīz sastinguse un ar gluži aizrāvušos balsi, tikko dzirdami dvesa, piegājuse svešajam vīrietim pavisam klāt un lūkodamās tam acīs.
9gnjMCzHigc_0063.wav|Vispirms pazinu tevi tikai no balss, kad tu, saukdams mani par Ciebu, ierunājies stiprākā, dobjākā balsī, bet nu redzu arī no acīm un visiem ģīmja pantiem, ka tu esi Matīss.
9gnjMCzHigc_0064.wav|Ak Dievs, ak Dievs, Dievs, kas to būtu domājis, Matīss, mans Matīss!
9gnjMCzHigc_0065.wav|Priecīgi iesmiedamās, viņa spieda savu asarās pārplūstošo seju tam pie krūts.
9gnjMCzHigc_0068.wav|Un tu esi tā pate citreizējā Ciebele, mana jautrā, priecīgā meitene, mana pazudusē līgava.
9gnjMCzHigc_0069.wav|Viņš izsaucās, viņu apkampdams un ar vienu roku atliekdams viņas galvu atpakaļ, lūkodamies viņai sejā un acīs, it kā pūlēdamies saskatīt tur savas agrākās meitenes vaibstus un smaidus.
9gnjMCzHigc_0070.wav|Šī seja bija citāda nekā toreizējā tā bija pilnīgāka, tuklāka, bet acis tās pašas.
9gnjMCzHigc_0071.wav|Jā, Ciebas acis, Ciebas mīlīgais skats.
9gnjMCzHigc_0072.wav|Arī mati tādi pat skaisti kā toreiz, tikai vēl lieliskāki viņš priecājās, glāstīdams viņas lielā kaudzē ap galvu savītos matus.
9gnjMCzHigc_0073.wav|Te mani nesauc par Ciebu.
9gnjMCzHigc_0074.wav|Neviens te nezin, ka man tāds vārds.
9gnjMCzHigc_0075.wav|Te mani sauc par Ievu vai atkal par saimnieci, vai saimnieces kundzēni.
9gnjMCzHigc_0076.wav|Ak jā, tevi sauc par saimnieces kundzēni, bet kur tavs kungs?
9gnjMCzHigc_0077.wav|Izbraucis, uz veselu nedēļu.
9gnjMCzHigc_0078.wav|Tu esi atnācis īstā laikā.
9gnjMCzHigc_0079.wav|Mēs tagad būsim vieni paši, bet kur tu izcēlies, no kurienes tu nāc?
9gnjMCzHigc_0080.wav|No Lāčubitēm.
9gnjMCzHigc_0082.wav|Tad tu visu zini par mani?
9gnjMCzHigc_0083.wav|Zinu, māte izstāstīja, viņš teica sausā balsī, izlaizdams viņu sev no rokām un runādamies it kā no viņas nostāk.
9gnjMCzHigc_0084.wav|Bet viņa pajēma to pie rokas un veda citā istabā, teikdama:
9gnjMCzHigc_0085.wav|Nāc, iesim iekšā.
9gnjMCzHigc_0086.wav|Tur būs siltāks, varēsi noģērbties.
9gnjMCzHigc_0087.wav|Un, ievedusi to citā istabā, viņa, pajēmuse viņa cepuri, nolika to, tad pogāja vaļām tam kažoku, vilka to nost un palīdzēja viņam noģērbties.
9gnjMCzHigc_0088.wav|Nosēdinājuse savu viesu krēslā, novilka pate tam arī zābakus, kā to citkārt bija redzējuse zemnieku sētā, kad saimnieks vakarā pārbrauc no darba vai ceļa ar sasalušiem apaviem, tad neviens cits kā pate saimniece metas tam palīgā: noauj kājas un citādi to apkopj.
9gnjMCzHigc_0089.wav|Tā arī viņa tagad darbojās ap savu viesu: novilkuse zābakus un samītās, aukstās zeķes, mauca tam kājās sausas, siltas zeķes un tad pasniedza mīkstas istabas kurpes.
9gnjMCzHigc_0090.wav|Šī ir tava istaba viņš vaicāja, skatīdamies apkārt, kamēr viņa darbojās ap viņa kājām, neļaudama pašam nekā darīt.
9gnjMCzHigc_0091.wav|Nē, tā ir kunga guļamā istaba.
9gnjMCzHigc_0092.wav|Mana ir tepat blakām, rau, aiz tām durvīm.
9gnjMCzHigc_0093.wav|Te guļ mans vecis, un šonakt tu nu būsi tas vecītis, kas te gulēs.
9gnjMCzHigc_0094.wav|Kur tad tavs kungs aizbraucis?
9gnjMCzHigc_0096.wav|Ak tu, mans mīļais Matīsiņ, mans zelta Mačiņ!
9gnjMCzHigc_0097.wav|Vai mēs to bijām domājuši, ka vēl kādreiz redzēsimies šinī saulē?
9gnjMCzHigc_0099.wav|Bet es vēl nekā par tevi nezinu, kur tu tik ilgi bijis, kā tev klājies.
9gnjMCzHigc_0100.wav|Par maniem likteņiem un manu dzīvi tu dabūji zināt jau no mātes.
9gnjMCzHigc_0101.wav|Pastāsti nu man kaut visā īsumā, kālab tu tik lēti nenāci mājās.
9gnjMCzHigc_0103.wav|Likšu klāt galdu, ēdīsim vakariņas, tu būsi izsalcis.
9gnjMCzHigc_0104.wav|Un, pavilkuse zvaniņu, viņa steidzās otrā istabā, kur dzirdēja kādu ienākam, un viņa deva namenei pavēles, kas jātaisa vakariņās, bet galda meitai teica, lai uzliekot uz galda sarkano vīnu un rumu.
9gnjMCzHigc_0105.wav|Liekas, tu te rīkojies kā lielajā gastūzī, teica Matīss, ienākot viņai atpakaļ.
9gnjMCzHigc_0106.wav|Bet rumu un groku es nedzeru, ja nu kādu glāzi vīna.
9gnjMCzHigc_0107.wav|Trūkt man te nekas netrūkst, tas tiesa.
9gnjMCzHigc_0108.wav|Tomēr rīkojos allaž prātīgi, bet šovakar, kad pēc tik ilga laika tu esi mans viess, tad nu gan gribu tevi godam uzjemt un labi pacienāt, kā jau savu citreizējo vīriņu.
9gnjMCzHigc_0109.wav|Atceries, kā mēs toreiz saucāmies, kad atnāci svētnaktīm pie manis vai kad citur kur satikdamies divatā: tu mani dēvēji par savu sieviņu, es atkal tevi par savu vīriņu, un abi tā gaidījām to laimīgo laiku, kad varēsim tie būt viens otram.
9gnjMCzHigc_0110.wav|Bet, re, iznāca dzīvē pavisam citādi.
9gnjMCzHigc_0111.wav|Tagad nu jau laikam šis ir tavs vīriņš, viņš teica, pajemdams rokā kāda veca vīra portreju, kas bija rāmī nolikta uz galda.
9gnjMCzHigc_0112.wav|Jā, tas jau viņš ir, mans labais vecītis, viņa atteica nosarkdama un kā nokaunēdamās.
9gnjMCzHigc_0113.wav|Liekas, dūšīgs vecis.
9gnjMCzHigc_0115.wav|Vecs čačiņš, bet tāds nu viņš ir, un viņam laba sirds.
9gnjMCzHigc_0116.wav|No tevis pašas nav nevienas bildes?
9gnjMCzHigc_0117.wav|Ir gan, vēlāk parādīšu.
9gnjMCzHigc_0118.wav|Viņa pazvanīja kalponi un lika kamīnā iekurt uguni.
9gnjMCzHigc_0119.wav|Tad pastūma pret kurošos uguni divi mīkstus atzveltnes krēslus, vienā iesēdināja viņu, otrā iesēdās pate un tad aicināja viņu pastāstīt savu pagaišo dienu dzīvi un arī visu pagaišo gadu dzīvi.
9gnjMCzHigc_0120.wav|Un viņš stāstīja tai īsos, vienkāršos vārdos, ka zaldātos, tiklīdz izcēlies karš, tas pulks, kurā viņš dienējis, sūtīts kara laukā, bijis ilgāku laiku kaujās, pa divi lāgi ievainots, bet abas reizes viegli: izveseļojies un gājis atkal frontē.
9gnjMCzHigc_0121.wav|Trešo reizi ievainots smagi labajā kājā, un tad turki viņu sagūstījuši un aizveduši līdza saviem ievainotiem Turcijā.
9gnjMCzHigc_0122.wav|Pēc dažiem mēnešiem kāja sadzijuse, bet nevarējis tikt vairs atpakaļ: turki sagūstītos paturējuši par saviem pavalstniekiem un likuši pie darba.
9gnjMCzHigc_0123.wav|Tā nodzīvojis tur gandrīz pieci gadi.
9gnjMCzHigc_0124.wav|Beidzot izdevies ar kādu krievu kuģa ļaužu palīdzību slepeni iekļūt viņu kuģī un pārbēgt Krievijā.
9gnjMCzHigc_0125.wav|Karaklausībai atzīts par nederīgu, tamdēļ ka labā kāja palikuse no ievainojuma pastīva un mēnešu griežos sāpot vēl tagad.
9gnjMCzHigc_0126.wav|Tad uzsācis ceļu uz dzimteni, laiku pa laikam uzturēdamies vienā vai otrā pilsētā, meklēdams darbu un pelnīdamies.
9gnjMCzHigc_0127.wav|Tā atkal pagājuši gadi.
9gnjMCzHigc_0128.wav|Beidzot nu, priekš divi nedēļām, pārlīgojis Bruģu muižā.
9gnjMCzHigc_0129.wav|Vecākus un brāli atradis dzīvus.
9gnjMCzHigc_0130.wav|Nogājis arī Lāčubitēs.
9gnjMCzHigc_0131.wav|Tur dabūjis zināt, ka viņa tagad esot Niedolu muižā pie ļoti laba kunga par saimnieci.
9gnjMCzHigc_0132.wav|Māte arī pateikuse, ka viņa citreizējai Ciebai esot jau divi bērni...
9gnjMCzHigc_0133.wav|Jā, divi dēli, viens pieci gadi, otrs tik gadu vecs, klusā balsī viņa to pārtrauca.
9gnjMCzHigc_0134.wav|Bet laulājušies neesat?
9gnjMCzHigc_0135.wav|Nē, viņš labprāt būtu ar mieru to darīt, bet negrib aizkaitināt savu dēlu un citus radus, un es viņu uz tam nespiežu.
9gnjMCzHigc_0136.wav|Domāju: ko man vairs var līdzēt laulība ar viņu, kad mana dzīves laime jau tā kā tā ir izpostīta.
9gnjMCzHigc_0137.wav|Kā izpostīta?
9gnjMCzHigc_0138.wav|Tu taču tagad atrodies tādā laimē, kur nekas netrūkst.
9gnjMCzHigc_0139.wav|Tava māte arī teica, tu sēdot tikpat kā pašas laimītes klēpī.
9gnjMCzHigc_0141.wav|Savāķ tu viņas domas, viņas teikšanu un manas domas.
9gnjMCzHigc_0142.wav|Viņa tik spriež, kad pārticība, laicīga labklājība, tad jau ir laime un viss.
9gnjMCzHigc_0143.wav|Un ko tad tu vēl vēlies?
9gnjMCzHigc_0144.wav|Un mana sirds?
9gnjMCzHigc_0145.wav|Un kas tad tai trūkst?
9gnjMCzHigc_0146.wav|Tu to jautā, tu, Matīs.
9gnjMCzHigc_0147.wav|Vai tu vairs nezini, ka tu esi mans Matīss, es tava Cieba un tu man trūksti, jā, tu, tu.
9gnjMCzHigc_0148.wav|Visus šos gadus esmu tevis ilgojusēs, alkuse tavas mīlestības.
9gnjMCzHigc_0149.wav|Kā bada cietējs pēc maizes kumosa es ilgojos tevis.
9gnjMCzHigc_0150.wav|Un nu beidzot pēc tik daudz gadiem reiz tu pārradies, bet tu zobojies par mani, prasīdams, kas manai sirdij trūkstot.
9gnjMCzHigc_0152.wav|Kamdēļ tu esi tāds?
9gnjMCzHigc_0153.wav|Vai tu neesi vairs mans agrākais Matīss, mans mīļais, labais puisēns, kāds biji citkārt?
9gnjMCzHigc_0154.wav|Mana sirds bijuse visus šos gadus auksta, sasaluse kā ledū.
9gnjMCzHigc_0155.wav|Un tu, manas sirds kausētājs, negribi vis to sildīt, viņas ledu kausēt, bet gribi arī vēl savukārt to saldēt un apledot!
9gnjMCzHigc_0156.wav|Matīs, Matīs, vai esmu to pelnījuse?
9gnjMCzHigc_0157.wav|Tad labāk nemaz nebūtu man rādījies, ja tu tā runā un izturies.
9gnjMCzHigc_0158.wav|Tāds tu manu sirdi nomirināsi pavisam un nobeigsi mani nelaikā, tā ka nedabūšu savus bērniņus izaudzināt.
9gnjMCzHigc_0159.wav|Un viņa sāka šņukstēt.
9gnjMCzHigc_0160.wav|Cieba, Cieba, ko mums vairs runāt par laimi, par sirds atdzišanu un aukstumu, kad viss ir izpostīts, iziris un nekas nav vairs glābjams, teica Matīss, aplikdams roku viņai ap vidu.
9gnjMCzHigc_0161.wav|Ne es vairs esmu citreizējais Matīss, ne tu citreizējā Cieba.
9gnjMCzHigc_0162.wav|Es esmu kara briesmas pārcietis zaldāts, invalīds; tu esi tikpat kā cita sieva.
9gnjMCzHigc_0163.wav|Tu esi gadiem ilgi dzīvojuse ar viņu.
9gnjMCzHigc_0164.wav|Tev jau bērni no viņa...
9gnjMCzHigc_0166.wav|Tas tiesa vismaz tev tas tā izliekas, bet, Matīs, ko man bija darīt?
9gnjMCzHigc_0167.wav|Izstāstīšu tev savu likteni, šoreiz tikai īsos vārdos.
9gnjMCzHigc_0168.wav|māte tev laikam neko tuvāk nestāstīja?
9gnjMCzHigc_0169.wav|Nē, viņa noraidījās, teikdama, tu jau man visu izstāstīšot.
9gnjMCzHigc_0170.wav|Nu ja, to nu darīšu.
9gnjMCzHigc_0171.wav|Redzi, toreiz, ejot uz Rumsām lūgt radus kāzās, man ceļā uzbruka dienas laikā laupītāji: aizspieda man muti, aizsēja acis, iesvieda mani ratos un aizveda prom.
9gnjMCzHigc_0172.wav|Kas tie bija, kā izskatījās?
9gnjMCzHigc_0173.wav|Kas mani pirmie sagrāba, bija laikam pašu cilvēki, jo bija aizsējušies ģīmjus.
9gnjMCzHigc_0174.wav|Tie citi bija čigāni, vīri un sievas.
9gnjMCzHigc_0175.wav|Brauca ilgi un tālu, nezinu, kur.
9gnjMCzHigc_0176.wav|Kad beidzot apstājāmies, bija jau tumša nakts.
9gnjMCzHigc_0177.wav|Mani izcēla no ratiem un piekodināja izturēties klusu un mierīgi, citādi uz vietas mani noduršot...
9gnjMCzHigc_0178.wav|Un kāds garš, bļaurs čigāns pagrezoja man gar acīm spožu dunci, kādu lieto lopu kaušanai.
9gnjMCzHigc_0179.wav|Cik otrā dienā varēju novērot, biju aizvesta tālu leišos, kādā žīdu miestā, jo notālēm leitiski un žīdiski vien dzirdēju runājam.
9gnjMCzHigc_0180.wav|Es atrados kādā vientulīgā ēkā liela dārza vidū.
9gnjMCzHigc_0181.wav|Biju ieslodzīta mazā istabiņā, kurai logs stāvēja aizslēģots dienu un nakti, un nekā nevarēju redzēt, kas ārā notiek.
9gnjMCzHigc_0182.wav|Ēdienu man padeva čigānu sievas, bet durvis pastāvīgi apsargāja vairāk čigāni.
9gnjMCzHigc_0183.wav|Nevarēju saprast, nespēju iedomāties, kāpēc esmu tā slepeni aizvesta un kāpēc tur mani tā tura.
9gnjMCzHigc_0184.wav|Uz visiem jautājumiem nekā nejātbild, uz visiem pieprasījumiem nekā nesaka.
9gnjMCzHigc_0185.wav|Tik uzsauc, lai stāvot klusu.
9gnjMCzHigc_0186.wav|Ja būtu žīdi mani sagūstījuši un tā turējuši pagrabā, būtu domājuse, ka grib mani nokaut, lai dabūtu kristīgo asinis macēm, lai gan Lieldienas bija jau garām un nākošās Lieldienas vēl tālu.
9gnjMCzHigc_0187.wav|Bet mani zadzēji un kaklakungi bija čigāni, kamdēļ nevarēju saprast, kas tiem ir ar mani prātā.
9gnjMCzHigc_0188.wav|Trešā dienā ienāk pie manis pagraba istabiņā vai zini, kas?
9gnjMCzHigc_0190.wav|Tu nevarētu iedomāties: Bruģu muižkungs!
9gnjMCzHigc_0191.wav|Matīss iepleta acis, jā Bruģu muižas lielais valdnieks.
9gnjMCzHigc_0192.wav|Un pasaka man īsi un gaiši, viņš gribot mani par savu mīļāko.
9gnjMCzHigc_0193.wav|Es esot skaista meitene, viņš esot manī ieskatījies, nevarot bez manis dzīvot un tamdēļ, dzirdēdams mani taisāmies precēties, negribējis zemnieku puisim tādu kumosu novēlēt un uzdevis čigāniem mani nozagt.
9gnjMCzHigc_0194.wav|Ja es būšot prātīga un viņu mīlēšot, man klāšoties labi: likšot ierīkot tur tālā miestā man labu dzīvokli, došot zīda drēbes un citādus labumus.
9gnjMCzHigc_0195.wav|Bruģu muižas pagraba meitas viņam vairs nepatīkot, kamēr mani ieskatījis, un tāpēc nu esot gatavs darīt visu, ko vien es vēlos, lai tik es atkal darītu, ko viņš vēlas.
9gnjMCzHigc_0196.wav|Bruģu muižkungs turpināja, kādu gadu es varēšot dzīvot leišu miestā, kur viņš mani ik nedēļas apmeklēšot.
9gnjMCzHigc_0197.wav|Pēc tam domājot braukt atpakaļ Vācijā, kur tad mani jemšot līdza.
9gnjMCzHigc_0198.wav|Kad es dievodamās noteicu, ka tas nekad nenotiks un ka drīzāk esmu gatava mirt nekā padoties viņa nolūkiem, ai, kur tad viņš kļuva bargs!
9gnjMCzHigc_0199.wav|Teica, ka tevi es nekad vairs neredzēšot, jo tu noiešot zaldātos un atpakaļ bez divdesmit pieci gadi nepārnākšot.
9gnjMCzHigc_0200.wav|Tātad visas cerības un tevis gaidīšana būtu velta un pate tik iekristu nelaimē, jo no viņa nagiem vaļām tikpat netikšot to lai nedomājot!
9gnjMCzHigc_0201.wav|Kad viņš ko iegriboties, tad vajagot tā būt, tā tas esot viņa dabā, un mani viņš dabūšot par savu.
9gnjMCzHigc_0202.wav|Ja ne ar labu, tad ar varu, un tad es vaļām vairs netikšot nekad turēšot mani timbā, līdz es tur nobeigšoties kā novārdzināta kaķe.
9gnjMCzHigc_0203.wav|Beidzot deva man dažas nedēļas laika apdomāties.
9gnjMCzHigc_0204.wav|Tad atkal ieradīšoties, un, ja es nebūšot vēl nākuse pie prāta, tad viņš gan zināšot, ko darīt.
9gnjMCzHigc_0205.wav|Piekodināja arī, lai nedomājot uz bēgšanu.
9gnjMCzHigc_0206.wav|Ja tas arī izdotos, tikpat dzīva es nepaliktu: viņa samaksāti ļaudis mani uzmeklēšot, kauču es diez kur atrastos, un vai nu mani nokaušot, vai noslīcināšot.
9gnjMCzHigc_0207.wav|Tā mani tur saturēja gandrīz trīs mēneši.
9gnjMCzHigc_0208.wav|Viņš vairāk reižu ieradās.
9gnjMCzHigc_0209.wav|Tomēr ar varu man neko neizdarīja, laikam tamdēļ, ka es solījos tad pate sevi nonāvēt, un to varmāka laikam negribēja, pie tam būdams varbūt pārliecībā, ka agrāk vai vēlāk tam izdosies manu pretestību salauzt un manu prātu tiktāl locīt, ka pate tam atdošos.
9gnjMCzHigc_0210.wav|Kādu dienu ienesa man ēdienu veca, pazīstama čigāne, saukta mazā Janīte.
9gnjMCzHigc_0211.wav|Divatā vien esot, jēmos to visā klusumā lūgt un pierunāt, lai palīdz man tikt no šīs timbas ārā, solīdamās tai mūžam būt pateicīga un maksāt cik vien spēdama.
9gnjMCzHigc_0212.wav|Viņu arī kustināja manas lūgšanas un asaras, un beidzot viņa ļāvās pierunāties.
9gnjMCzHigc_0213.wav|Nākošā naktī, kad vīri, kas priekšnamā gulēja un mani apsargāja, bija iemiguši.
9gnjMCzHigc_0214.wav|Vecenīte klusu attaisīja loga slēģus, klusu jo klusu es atvēru logu, izkāpu ārā, un tad abas žigli un manīgi laidāmies projām.
9gnjMCzHigc_0215.wav|Janīte nāca man līdza vai, pareizāki sakot, veda mani, jo pate es nezināju ceļu.
9gnjMCzHigc_0216.wav|Tomēr ne uz Bruģu muižu, ne uz savām mājām nedrīkstēju iet: bija jābaidās, ka visvarenais muižkungs neliek izpildīt savu briesmīgo solījumu.
9gnjMCzHigc_0217.wav|Sadomāju tālab bēgt uz Vadakstes muižu, uz kurieni bija aizprecēta cienīgās godā man labi pazīstamā Lote.
9gnjMCzHigc_0218.wav|Domāju, tā zinās kādu padomu.
9gnjMCzHigc_0219.wav|Četras dienas iedamas pa mežu un malu ceļiem un slapstīdamās pa krūmiem un leišu sētām, ciemiem, un ceļu prašņādamas, beidzot nonācām Vadakstē.
9gnjMCzHigc_0220.wav|Izstāstīju savai pazīstama cienīgai visu savu bēdu likteni.
9gnjMCzHigc_0221.wav|Uz mājām iet arī viņa man nevēlēja, būdama tanīs domās, ka varenā muižkunga vārdi nav varbūt visjemami par joku, bet viņu kur sūdzēt kas to lai varēja uzjemties?
9gnjMCzHigc_0223.wav|Viņa mani paturēja pagaidām pie sevis par kalponi.
9gnjMCzHigc_0224.wav|Norunājām nevienam nekā tuvāk par mani nestāstīt un mani saukt nevis vairs par Ciebu, bet par Ievu.
9gnjMCzHigc_0225.wav|Man bija viena manta, kur es palieku, jo dabūju dzirdēt, ka tu esi nogājis zaldātos un mūsu savienošanās tātad izjukuse.
9gnjMCzHigc_0226.wav|Vadakstes cienīgā aizsūtīja manai mātei pakaļ it kā kādās sievu darīšanās.
9gnjMCzHigc_0227.wav|Tā māte atnāca Vadakstē, dabūja manu likteni zināt, un viņas bēdu dienas beidzās.
9gnjMCzHigc_0228.wav|Norunājām, ka viņa nevienam nekā neteiks par manu atrašanos, lai varmāka nedabūtu uzzināt, kur es atrodos, un lai es varētu dzīvot mierā un drošībā.
9gnjMCzHigc_0229.wav|Tā es visiem citiem biju un paliku pazuduse, un ļaudis vēl arvienu brīnījās, runāja, minēja un prātoja, kur gan skuķe varējuse palikt.
9gnjMCzHigc_0230.wav|Arī Vadakstē dzirdēju šādas valodas.
9gnjMCzHigc_0231.wav|Nākošā vasarā muižā atbrauca Niedolu lielskungs.
9gnjMCzHigc_0232.wav|Tas mani redzēja, un es biju viņam iepatikusēs, viņš bijis savā muižā un visā apkārtnē pazīstams kā liels meitenieks.
9gnjMCzHigc_0233.wav|Laikam bažīdamies, ka es arī nesajūtu ko par viņa nelabo slavu un tad varbūt baidīšos iet uz turieni.
9gnjMCzHigc_0234.wav|Vecais sieviešu medinieks bija izgudrēm ieteicis Vadakstes cienīgai, ka viņa muižā esot vajadzīgas veselas trīs meitas, un uzdevis tad Lotes lielmātei tās viņam apgādāt, bet vienai to starpā esot jābūt man.
9gnjMCzHigc_0235.wav|Tā mēs tur aizbraucām trīs vadakstnieces.
9gnjMCzHigc_0236.wav|Tik vēlāk izrādījās, ka vajadzīga bijuse vienīgi es tās divas tik man pašai par krāpšanu un citiem par acu mānīšanu.
9gnjMCzHigc_0237.wav|Drīz man vecis atklāja savu mīlestību.
9gnjMCzHigc_0238.wav|Nu tikai redzēju, kur esmu iebraukuse.
9gnjMCzHigc_0239.wav|Sapratu, kas man draud, nu bet ko man bija darīt?
9gnjMCzHigc_0240.wav|Iet projām, bet uz kurieni?
9gnjMCzHigc_0241.wav|Mājās nedrīkstēju vēl rādīties.
9gnjMCzHigc_0242.wav|Gan bez mājām un bez Bruģu muižas ir pasaule vēl plaša, tā domāju, bet man tā nezināma.
9gnjMCzHigc_0243.wav|Paliku tad šepat un nolēmu, ja citādi neies, padoties savam liktenim.
9gnjMCzHigc_0244.wav|Domāju arī, varbūt rodas ar laiku kāds padoms.
9gnjMCzHigc_0245.wav|Un, ja ne, lai notiek kas notikdams ar mani, kad tik varētu tevi glābt!
9gnjMCzHigc_0246.wav|Rau, man nāca prātā, ka šejienes lielskungs, ja viņš mani tā mīl, varēs varbūt tevi izvadāt no zaldātiem, jo kungiem taču ir liela vara.
9gnjMCzHigc_0247.wav|Jēmos un iestāstīju viņam, ka man radinieks nojemts zaldātos un ka tas ļoti gribētu tikt mājās, tamdēļ ka saderinājies ar manu māsu un tā nu pagalam nelaimīga.
9gnjMCzHigc_0248.wav|Noteicu viņam ari, ka esmu cieši nojēmusēs ātrāki nekļūt viņam par mīļāko, kamēr viņš nedarīs visu, kas vien iespējams, lai mans radinieks tiek atsvabināts.
9gnjMCzHigc_0249.wav|Viņš bija tā ar mieru: rakstīja kara valdei uz apriņķi un tālāk, likdams meklēt tēvi augšām un solīdamies tevi izpirkt.
9gnjMCzHigc_0250.wav|Bet dabūja atbildi, ka tu esot aizsūtīts karā.
9gnjMCzHigc_0251.wav|Rakstīja tad uz turieni.
9gnjMCzHigc_0252.wav|Gaidījām abi ar nepacietību kādu ziņu: es atbildi no tevis, viņš manu mīlestību.
9gnjMCzHigc_0253.wav|Gāja mēnesis pēc mēneša.
9gnjMCzHigc_0254.wav|Nenāca nekāda vēsts.
9gnjMCzHigc_0255.wav|Viņš man atgādināja turēt vārdu, jo esot darījis visu, ko zinājis un iespējis; bet, ja tas viss nekā nelīdzot, neesot viņa vaina.
9gnjMCzHigc_0256.wav|Es izlūdzos gaidīt vēl vienu gadiņu.
9gnjMCzHigc_0257.wav|Viņš bija tik labs un mīļš un gaidīja.
9gnjMCzHigc_0258.wav|Pagāja arī tas gads.
9gnjMCzHigc_0259.wav|Vēl arvienu par tevi ne ziņas, ne miņas.
9gnjMCzHigc_0260.wav|Tā zuda visa mana cerība.
9gnjMCzHigc_0261.wav|Bet viņš, ceļos nometies, lūdza manu mīlestību kā ubags kādu lielu dāvanu, kā ļaundaris apžēlošanu.
9gnjMCzHigc_0262.wav|Tas man bija kas negaidīts: tā atļaut sevi lūgties nē, to nedrīkstēju, tas man šķita kas nedzirdēts, un tad es...
9gnjMCzHigc_0264.wav|Jā, tad es viņam atdevos, čukstēja Ieva, aizspieduse acis ar abām plaukstām.
9gnjMCzHigc_0265.wav|Bet tas nu jau sen.
9gnjMCzHigc_0266.wav|Jā, tas nu jau sen, klusi atkārtoja viņas teicienu Matīss.
9gnjMCzHigc_0267.wav|Un mani tu pēc tam aizmirsi.
9gnjMCzHigc_0269.wav|Matīs, ko tu atkal runā viņa izsaucās, atjemdama plaukstas no acīm un paskatīdamās uz viņu ar savādu, it kā izbijušos skatu.
9gnjMCzHigc_0270.wav|Neviena dieniņa nav pagājuse, kad savās domās nebūtu bijuse pie tevis un ar tevi.
9gnjMCzHigc_0271.wav|Arī tad, kad gulēji savam vecim rokās?
9gnjMCzHigc_0272.wav|Matīs, Matīs, kā tu par mani zobojies un mani nesaproti!
9gnjMCzHigc_0273.wav|Vai tu domā, ka man bija viegli pārlauzt savu sirdi un kļūt citam par mīļāko?
9gnjMCzHigc_0274.wav|Ko es cietu, kā es mocījos, viņam atdodamās, bet tevis ilgodamās, pie tevis domādama!
9gnjMCzHigc_0275.wav|Nē, to es vārdos nevaru izteikt.
9gnjMCzHigc_0276.wav|Istabā ieskrēja tekātnis puisēns, jautrs un priecīgs.
9gnjMCzHigc_0277.wav|Rau, mans dēls, mans Pauls, mans zvaunis.
9gnjMCzHigc_0278.wav|Paul, nāc dod svešajam ciemiņam roku, viņa skubināja puisēnu, un tas, pienācis klāt, sniedza Matīsam roku.
9gnjMCzHigc_0279.wav|Skaists puika Matīsam kā nevilšu izzagās pār lūpām.
9gnjMCzHigc_0280.wav|Ieskaties, kādas acis.
9gnjMCzHigc_0282.wav|Puisēns, paprasījis mātei, kur viņa jaunais zirdziņš, drāzās atkal atpakaļ savā istabā, bet viņa, noskatīdamās tam pakaļ teica:
9gnjMCzHigc_0283.wav|Jā, acis tavas kas tavas.
9gnjMCzHigc_0284.wav|Tik mati ir pēc maniem; bet viss sejas veids gluži kā tavs.
9gnjMCzHigc_0285.wav|Vispāri man liekas, ka arī tev puisēna gados būs bijuse tāda pat daba, gaita un nešanās kā viņam tagad.
9gnjMCzHigc_0286.wav|Es tev saku: man tā vien šķiet, ka, nākdams jaunekļa gados, viņš būs gluži tāds, kā tu biji toreiz, kad mēs iepazināmies.
9gnjMCzHigc_0288.wav|Tu pa šiem gadiem esi te iedzlvojusēs puikā un mani, kas visu laiku bijis pavisam citā pasaules malā, gribi nu noteikti gandrīz par viņa tēvu.
9gnjMCzHigc_0289.wav|Nu tu pats redzi, ka es nerunāju tukšus niekus: mana sirds, mana dvēsele pastāvīgi bijuse pilna tava tēla.
9gnjMCzHigc_0290.wav|Tālab arī mans dēls atsities tavā izskatā.
9gnjMCzHigc_0291.wav|Tvīkdama un nīkdama domās pēc tevis, es tā sajūsminājos, aizrāvos un reiz gandrīz jau aizmirsos satiksmē ar šejienes jauno skolotāju.
9gnjMCzHigc_0292.wav|Un otrreiz atkal ar kādu citu vienkāršu, bet denktu jaunekli, tamdēļ ka tie abi man atgādināja tevi, lai gan ne ar izskatu, bet ar savu jaunību, denktumu un krietnumu.
9gnjMCzHigc_0293.wav|Vārdu sakot, kur ko labu un patīkamu redzēju, tūliņ tu man nāci prātā, lai gan biju tikpat kā cita sieva un dzīvoju tikai ar to.
9gnjMCzHigc_0294.wav|Tagad pavēra durvis galda meita un ziņoja, ka vakariņas gatavas un galds apklāts.
9gnjMCzHigc_0295.wav|Ieva aicināja savu viesu nu vakariņās, meitu tūliņ atlaizdama pie miera, teikdamās iztikt pie galda bez viņas.
9gnjMCzHigc_0296.wav|Turot vakariņas un iebaudot pa glāzei vīna, viņi savās sarunās aizklīda atpakaļ pagājušos laikos, atgādādamies visu, ko toreiz bija piedzīvojuši un ko tagad tā patika pārrunāt.
9gnjMCzHigc_0297.wav|Kā ceļā satikušies, kad viņa veduse aklo reģi, kā tad slepeni bučojušies, bet aklais tomēr pamanījis un gribējis Matīsu piekaut, domādams to par nekaunīgo Mauši.
9gnjMCzHigc_0298.wav|Pieminēja arī to nakti, kad Bruģu muižā sabraukuši svešie prinči un kad meitām bijis jāiet gulēt tiem klāt, kā tad viņa bailēs aizbēguse pie mātes.
9gnjMCzHigc_0299.wav|Tagad nu par visiem toreizējiem notikumiem varēja nosmieties ar vieglu sirdi, sevišķi par to joku, ka prinči un citi ballenieki viņus divus saguldījuši kopā kā jaunu pāru kungu gultā.
9gnjMCzHigc_0300.wav|Ai, to lielisko, trako dzīru nakti!
9gnjMCzHigc_0303.wav|Mēs toreiz bijām vēl tik jauni un patiesībā abi vēl diezgan lieli muļķi, bet tomēr visām klizmām tikām veiksmīgi pāri un bijām tik laimīgi izsaucās Matīss, pieskandinādams savu glāzi pie Ievas glāzes, to izdzerdams un Ievu noskūpstīdams.
9gnjMCzHigc_0304.wav|Jā, sevišķi tā trakā balles nakts bija brīnišķīga, teica Ieva, arī jautra un priecīga.
9gnjMCzHigc_0305.wav|Es jau domāju: na, nu vairs netikšu vaļām no jaunākā prinča nagiem, jo viņš mani pie sevis vien turēja un saimniece mani vēl pastāvīgi stumtin stūma tam klāt, bet, re, cik jauki iznāca: taisni mūs divus pašus saguldīja elsiņa lielmātes gultā.
9gnjMCzHigc_0306.wav|To mēs neviens nebijām ne sapnī sapņojuši.
9gnjMCzHigc_0307.wav|Matīs, uz to mēs patiesi varam vēl vienu glāzi iedzert.
9gnjMCzHigc_0308.wav|Un viņi atkal izdzēra savas glāzes, skūpstījās, apkampās un sauca viens otru par Ciebu un Mači, gluži kā tas bija daždien noticis sen pagājušās dienās.
9gnjMCzHigc_0309.wav|Abi jutās jautri un it kā jaunāki, jo no iebaudītā vīna bija viņu prāti uzbuduši, viņu sirdis atkalredzēšanās priekā un laimē kā atkusušas.
9gnjMCzHigc_0310.wav|Ieva pat ieminējās šonakt viņi nu atkal esot tāpat kā toreiz, tanī trakajā naktī, jautri, priecīgi un laimīgi vieni paši kopā, tikai ne vairs vienā istabā, bet varot iet pa visām istabām un darīt, kas patīkas.
9gnjMCzHigc_0311.wav|Jo viņa te esot saimniece un nedz kādi prinči, nedz cits kas nevarot viņus še traucēt.
9gnjMCzHigc_0312.wav|Visas kungu istabas viņa noslēguse no iekšas puses, un neviens te nevarot ienākt.
9gnjMCzHigc_0313.wav|Jā, nu viņi esot te gluži vieni paši, tīri tāpat kā Ādams ar Ievu paradīzē.
9gnjMCzHigc_0314.wav|Jā, Cieba, tā nu gan ir, bet tu vairs neesi mana, par kādu es tevi toreiz turēju un ticēju.
9gnjMCzHigc_0315.wav|Tagad tu esi tikpat kā cita vīra sieva rau, tā veča, kā bilde te uz galdiņa redzama.
9gnjMCzHigc_0316.wav|Kas es viņam par sievu, kas viņš man par vīru izsaucās Ieva, bezbēdīgi iesmiedamās.
9gnjMCzHigc_0317.wav|Tu esi patiesībā mans vīrs, kā tevi jau tos laikus divatā dēvēju.
9gnjMCzHigc_0318.wav|Viņš tikai pats iespiedās mūsu starpā.
9gnjMCzHigc_0319.wav|Viņa sieva es neesmu arī tagad es taču neesmu viņam pielaulāta!
9gnjMCzHigc_0320.wav|Tev ir vecākas un pirmākas tiesības uz mani, un tālab varam darīt, ko gribam!
9gnjMCzHigc_0321.wav|Mīļā Cieba, tu runā gudri, droši un patiesīgi.
9gnjMCzHigc_0322.wav|Viņš tik iespraudies mums starpā tas ir tiesa.
9gnjMCzHigc_0323.wav|Tomēr mēs še satiekamies tikai uz īsu brīdi.
9gnjMCzHigc_0324.wav|Mūsu ceļi ir šķirti, un tādi tie paliks arī turpmāk: mums nav bijis vēlēts kļūt laimīgiem.
9gnjMCzHigc_0325.wav|Uz mūžu gan ne.
9gnjMCzHigc_0327.wav|Ja nevar to sagūt uz visu mūžu, labi arī, ja dabon to satvert uz vienu otru reižu.
9gnjMCzHigc_0328.wav|Mīlestības prieks un laimība, kaut arī tikai īsu brīdi baudīti, ir tas nevīstošais dzīves ziedonis, kas atmiņās zied vēl līdz vecuma dienām, padarot cilvēka mūžu jauku un palīdzot vieglāk pārciest visas bēdas un raizes.
9gnjMCzHigc_0329.wav|Atceries, kā mēs jaunās dienās, kad svētnaktīm atnāci Lāčubitēs, priekā trīcēdami, drebēdami, gulējām viens otram rokās, sargādami savu laimi un taupīdami to līdz tai dienai, kad tā būs vēlēta.
9gnjMCzHigc_0330.wav|Bet mēs to nesagaidījām.
9gnjMCzHigc_0331.wav|Un nu mums pēc ilga, ilga laika šāds brīdis pienācis, kur drīkstam viens otram piederēt, un aplamnieki mēs būtum, ja to laistum tāpat garām kā toreiz.
9gnjMCzHigc_0332.wav|Viņa apklusa, it kā pa te saraudamās par saviem vārdiem.
9gnjMCzHigc_0333.wav|Paskatīdamās uz Matīsu, viņa redzēja to sēžam domās nogrimušu, varbūt kavējoties senu dienu atmiņās.
9gnjMCzHigc_0334.wav|Viņas pēdējos teicienus tas nebija laikam dzirdējis jeb vismaz nebija tos ievērojis un sapratis.
9gnjMCzHigc_0335.wav|Ja tu vairs negribi ne ēst, ne dzert, tad celsimies augšām un iesim atpakaļ otrā istabā, viņa teica, iztraucēdama Matīsu no dziļajām domām.
9gnjMCzHigc_0336.wav|Viņi iegāja tur un nosēdās uz dīvāna.
9gnjMCzHigc_0337.wav|Man pirmīt solīji parādīt savu bildi, viņš ieminējās.
9gnjMCzHigc_0338.wav|Jā, tūliņ viņa piegāja pie sienas un atvilka kādai prāvai gleznai priekškaru nost.
9gnjMCzHigc_0339.wav|Tad, pajēmuse rokā lukturi ar piecām svecēm, turēja to pret gleznu, teikdama:
9gnjMCzHigc_0340.wav|Skaties un saki, vai es tāda esmu.
9gnjMCzHigc_0341.wav|Viņš, vislielākā mērā pārsteigts, skatījās gleznā, kur zeltītos rāmjos bija redzama Cieba visā savā jaunības daiļumā un skaistumā.
9gnjMCzHigc_0342.wav|Bet pavisam bez apģērba, dižanie mati vien, izlaisti pilnīgi vaļām, bija vienīgais plīvuris, kas ziņkārīgām acīm zināmā mērā aizsedza viņas auguma daiļumu.
9gnjMCzHigc_0343.wav|Viņa stāvēja pie kāda platlapaina istabas koka, turēdama sev rokā āboli, un smaidīdama lūkojās pretī apskatītājam.
9gnjMCzHigc_0344.wav|Cik skaista, un kādi gari mati brīnīdamies klusi izsaucās Matīss.
9gnjMCzHigc_0345.wav|Toreiz, kad mēs pazināmies, tev vēl nebija tik gari.
9gnjMCzHigc_0346.wav|Bet tagad ir vēl garāki.
9gnjMCzHigc_0347.wav|Pagaidi, kad palaidīšu vaļām, tad redzēsi.
9gnjMCzHigc_0348.wav|Un ābolis rokā.
9gnjMCzHigc_0349.wav|Kā tad, kā jau Ievai paradīzes dārzā, viņa teica, klusi un priecīgi pasmiedamās.
9gnjMCzHigc_0350.wav|Kur tādu bildi dabūji?
9gnjMCzHigc_0351.wav|Tā taisīta Vāczemē, kad ar veci bijām tur aizbraukuši, slavens meistars to mālēja, maksāja dažus tūkstošus.
9gnjMCzHigc_0352.wav|Jā, redzu, tu esi dzīvojuse pavisam citādā pasaulē un gluži citādu dzīvi nekā es.
9gnjMCzHigc_0354.wav|Kad bildi bija aplūkojuši, viņa to atkal aizsedza un sacīja Matīsam, ka varēšot viņš iet nu pie miera, jo pēc tāda gara ceļa atdusa vajadzīga.
9gnjMCzHigc_0355.wav|Runāšoties atkal rītu tālāk.
9gnjMCzHigc_0356.wav|Iekām iemiegot, varot paskatīties košas bilžu grāmatas, kas noliktas pie gultas uz galdiņa.
9gnjMCzHigc_0357.wav|Novēlējuse vieglu dusu, viņa izgāja no istabas.
9gnjMCzHigc_0358.wav|Matīss drīz atradās siltā, mīkstā gultā.
9gnjMCzHigc_0359.wav|Pajēmis grāmatu, viņš brīdi to šķirstīja.
9gnjMCzHigc_0360.wav|Tur bija dažādi kara skati, bet pavisam citādi, nekā viņš tos līdz šim bija redzējis: virsnieki, zaldāti, zirgi un viss cits tik skaists, tik glīts kā jau grāmatā un uz bildes.
9gnjMCzHigc_0361.wav|Īstenībā tādi nebija nekad ne domājami.
9gnjMCzHigc_0362.wav|Drīz viņam apnika šādus karus skatīties, arī miegs mācās ar tādu smagu varu virsū, ka grāmata izslīka no rokām un viņš ātri iemiga, neattapdamies pat izpūst piecžuburainajā lukturī degošās sveces blakus gultai uz galdiņa.
9gnjMCzHigc_0363.wav|Pēc denktas iziešanās pirmajā iemidzī siltajā istabā miegs bija tik salds un tik neatvairāms, ka viņš citu neko vairs nejuta kā tikai šo saldo miega varu.
9gnjMCzHigc_0364.wav|Šinī pirmajā iemidzī viņš sapņoja dīvainu sapni.
9gnjMCzHigc_0365.wav|Šķita, it kā dzirdētu durvis veram.
9gnjMCzHigc_0366.wav|Savādā nespēkā viņš tikai ar pūlēm spēja drusciņ pavērt smagos plakstienus.
9gnjMCzHigc_0367.wav|Visa istaba viņam šķita savādā spožā gaismā, it kā saulē atspīdam.
9gnjMCzHigc_0368.wav|Laikam tas tā tik izliekas manām gurdenām acīm.
9gnjMCzHigc_0369.wav|No kurām miegs vēl nav izgulēts.
9gnjMCzHigc_0370.wav|Viņš sapnī nodomāja un nespēkā laida jau plakstienus atkal kopā.
9gnjMCzHigc_0371.wav|Nekā nedomādams par sveču izdzēšanu, kad, nejauši pavērsis acis uz durvju pusi, to pašu skaisto bildi, ko pirmīt bija redzējis zeltītā rāmī pie sienas.
9gnjMCzHigc_0372.wav|Tagad ieraudzīja izkāpušu no rāmjiem un stāvam pie lielā gumijkoka, tepat blakus galdiņam.
9gnjMCzHigc_0373.wav|Tāda pat skaista, daiļa kā tur, zelta rāmī, tikai mati vēl garāki.
9gnjMCzHigc_0374.wav|Rokā pajemto sārto āboli smaidīdama turēja viņam pretī.
9gnjMCzHigc_0375.wav|Gan daudz ko esmu redzējis un dzirdējis, bet to gan nekad nebūtu varējis ne iedomāties, ka bilde var kļūt dzīva un pate izkāpj no rāmjiem, viņš sapnī domāja, pūlēdamies samulsušā prātā uzmosties no sava neizprotamā sapņa, bet uzmosties kā nevarēja, tā nevarēja.
9gnjMCzHigc_0376.wav|Kas, vai viņš bija jau nomodā?
9gnjMCzHigc_0377.wav|Bet kāpēc tad acis tā ar miegu pilnas, ka nevar pilnīgi atvērt, un galva tik dulna?
9gnjMCzHigc_0379.wav|Viņš tomēr kā pret paša gribu sniedzās pēc burvīgās sapņu bildes, kas bija pienākuse jo tuvu, un viņš satvēra ķizīto āboli ar visu roku.
9gnjMCzHigc_0380.wav|Matīss nodzīvoja pie Ievas gandrīz veselu nedēļu.
9gnjMCzHigc_0381.wav|Tā viņiem bija laika diezgan izrunāties par dažādiem notikumiem, ko pagājušos gados piedzīvojuši.
9gnjMCzHigc_0382.wav|Viņa starp citu ieminējās, ka tagad, kur viņai Niedolu muižā un pie vecā lielkunga tāda vara.
9gnjMCzHigc_0383.wav|Viņa gan varētu ko darīt viņu laimes īstajam postītājam Bruģu muižkungam, ja tas jau kopš dažiem gadiem nebūtu aizlaidies projām.
9gnjMCzHigc_0384.wav|Vai nu zināmās lietas dēļ ar Bruģu lielkunga naudas skapi, vai arī tās varmācības labad, ko ar viņu izdarījis.
9gnjMCzHigc_0385.wav|Toreizējais notikums viņai tagad liekoties kā ļauns, sen pieredzēts sapnis.
9gnjMCzHigc_0386.wav|Viņa par to arī vismīļāk negribot nedz domāt, nedz runāt.
9gnjMCzHigc_0387.wav|Vienīgi, kad vecā čigāne, mazā Janīte, kādreiz te uzklīstot, tad nākoties pārrunāt toreizējos notikumus.
9gnjMCzHigc_0388.wav|Nu jau gandrīz , veselu gadu neesot vairs redzēta laikam būšot miruse.
9gnjMCzHigc_0389.wav|Kalna ļaudīm Ieva bija pasacījuse, ka Matīss ir viņas tuvs radinieks brālēns, kas pēc vairāk gadiem pārkļuvis mājās no kara un no turku zemes un tagad atnācis apsērst savu brālēni.
9gnjMCzHigc_0390.wav|Vecā pavārene, dabūjuse zināt saimnieces radu bijušu karā, jēmās to izvaicāt daudz un dažādi, starp citu, vai redzējis arī ģenerāli Todlēbenu, kas viņas vīra nelaiķim esot no radu puses.
9gnjMCzHigc_0391.wav|Bet, kad dzirdēja, ka Matīss dažus gadus nodzīvojis Viļņā, tad gribēja zināt, vai pazinis arī siļķu Judeli, kas tur pāra gadu tīri nieku dēļ saturēts cietumā, un daudz netrūcis, kad būtu pakārts.
9gnjMCzHigc_0392.wav|Vaicāja arī, vai ko dzirdējis par grāfa Platera nošaušanu, kuru tagad apdziedot visos tirgos, pat ubagi, staigādami apkārt pa sētām, skandinot žēlas dziesmas par viņa nāvi.
9gnjMCzHigc_0393.wav|Matīss atteica, siļķu Judeli nepazinis, bet, grāfu Plateru nošaujot, bijis pats tur klāt kā skatītājs.
9gnjMCzHigc_0394.wav|Kaps jau bijis iepriekš izrakts un bedrei līdzās iedzīts zemē stabs, pie kam nošaujamo piesiet; bet grāfs teicis, ka nav vajadzīgs nedz viņu piesiet, nedz arī acis aizsiet: stāvēšot tāpat.
9gnjMCzHigc_0395.wav|Nostājies tad arī pašā bedres malā, un, kad norībējuši šāvieni un iekritis bedrē, tad ūdens augstu uzšļācies gaisā, jo bedre bijusi pa pusei pilna ūdens.
9gnjMCzHigc_0396.wav|Ak Dievs, cik briesmīgi izsaucās, rokas salikuse, pavārene.
9gnjMCzHigc_0397.wav|Bet poļi gan arī bijuši dažreiz ļoti nežēlīgi.
9gnjMCzHigc_0398.wav|Tā pa siļķu Judela kara laiku tie pie Bārtas upes uzbrukuši krieviem, kuri patlaban bijuši izvārījušies kāpostus un gribējuši turēt pusdienu.
9gnjMCzHigc_0399.wav|Tomēr poļi nav gaidījuši nav ļāvuši krieviem paturēt pusdienu, bet aicinājuši tūliņ uz kaušanos, un tā nabaga krieviem vajadzējis kauties neēdušiem, un, lai gardais ēdiens nekristu poļiem rokās, tad triekuši to Bārtas upē ar visu gaļu iekšā.
9gnjMCzHigc_0401.wav|Jā, karā iet gan briesmīgi.
9gnjMCzHigc_0402.wav|Viņiem runājoties, redzēja kuknē ienākam klibu ubagu.
9gnjMCzHigc_0403.wav|Tūliņ arī dzirdēja dobju vīrieša balsi sakām.
9gnjMCzHigc_0404.wav|Dziesma par to lielu kungu grāfu Plateru, ko krievi Viļņā nežēlīgi nošāvuši.
9gnjMCzHigc_0405.wav|Pēc šiem vārdiem ubags dziedāja.
9gnjMCzHigc_0406.wav|Ak, mana sirds jau trīcēt sāk, kad redzu, kas priekš durvīm nāk.
9gnjMCzHigc_0419.wav|To ieraugot, man spēki zūd, Ak, baile, baile!
9gnjMCzHigc_0422.wav|Pulks muzikantu pakaļ nāk, Tie dzied un spēlē manu nāv To ieraugot, man spēki zūd, Ak, baile, baile!
9gnjMCzHigc_0424.wav|To vietu redzu tuvumā, kur bedre jau ir gatava.
9gnjMCzHigc_0425.wav|Liels stabs uz ledus uztaisīts, Tur drīz es tapšu piesaistīts.
9gnjMCzHigc_0426.wav|To ieraugot, man spēki zūd, ak, baile, baile, mirt man grūt, kā manas miesas dreb un trīc, jau tuvu klāt man pēdējs brīds, ardievu, bērni, sieviņa, ardievu, Viļņas pilsēta!
9gnjMCzHigc_0427.wav|Ardiev man teicot, spēki zūd, Ak, baile, baile, mirt man grūt, jau rindas stāv nostādītas, jau visiem plintes gatavas.
9gnjMCzHigc_0429.wav|Un pienācis man pēdējs brīds.
9gnjMCzHigc_0430.wav|Es vairāk nekā nespēju, kā Vai, vai, šaujat uzsaucu.
9gnjMCzHigc_0431.wav|Jaukas ziemas dienas rītā Matīss devās ceļā atpakaļ uz Bruģu novadu, teikdamies ar nākošu pavasari gribam tur sākt citreizējo amatu ēku celšanu.
9gnjMCzHigc_0432.wav|Uzmetusēs savu lapsādas kažoku, Ieva gāja viņu pavadīt, bet staļļapuisis, kam viņa bija likuse aizvest savu radinieku līdz Bruģu novada robežām un pārlaist pāri Ventai, soļos brauca ar pajūgu tiem gabaliņu iepriekš.
9gnjMCzHigc_0433.wav|Bija agrs rīts, zvaigznes mirdzēja tumšzilajā debess augstumā, tik retā sētā redzēja uguni spīdam, visur valdīja vēl nakts miers un klusums.
9gnjMCzHigc_0434.wav|Un mana Cieba negrib nākt man līdza.
9gnjMCzHigc_0435.wav|Vienam man jāceļo atpakaļ uz dzimtenes ārēm, jokodamies bilda Matīss, soļodams blakus Ievai un turēdams viņas roku savā.
9gnjMCzHigc_0436.wav|Bet viņa atteica nopietni un, kā likās, dziļi kustināta:
9gnjMCzHigc_0437.wav|Ai, Matīs, es tev ietu līdza, lai tu kurp iedams, kaut līdz pasaules galam, ja es nebūtu še saistīta ar nesaraujamām saitēm.
9gnjMCzHigc_0438.wav|Apdomā, še mani bērni, še manu bērnu tēvs, še manu bērnu apgāda un nākotne.
9gnjMCzHigc_0439.wav|Tu esi par vēlu atradies.
9gnjMCzHigc_0440.wav|Ja tu būtu nācis agrāk, kad man nebija vēl bērnu, ai, tad tava Cieba nakts vidū un ar basām kājām būtu aizskrējuse tev līdza.
9gnjMCzHigc_0441.wav|Bet, kad ir bērni, tad pirmā kārtā jārūpējas par tiem un jāpriecājas par viņu laimi un labklājību.
9gnjMCzHigc_0442.wav|Mātei un tēvam ar savu prieku un savu laimi tad jāpaliek pēdējā vietā.
9gnjMCzHigc_0443.wav|Tā to dzīve prasa, un tas ir pareizi, un tā jādzīvo.
9gnjMCzHigc_0444.wav|Ja nav iespējams sasniegt savu laimi, tad cilvēkam tomēr vēl atliek darba diezgan, rūpējoties par citiem cilvēkiem vispirmā kārtā par saviem bērniem.
9gnjMCzHigc_0445.wav|Dzīvojot vieglo vaļas dzīvi muižā, man pa šiem visiem gadiem, pēdējiem gadiem bijis laika diezgan izdomāties uz visām pusēm par cilvēku dzīvi un arī par mūsu savādo likteni.
9gnjMCzHigc_0447.wav|Tad viņi šķīrās.
9gnjMCzHigc_0448.wav|Ieva lika teikt mātei un māsām labdienas un, ja māte nevarot ar vedeklu satikt, tad lai tik pavasarī braucot abas ar neprecēto māsu šurp.
9gnjMCzHigc_0449.wav|Viņa jau ar kungu runājuse, un viņš esot labprāt ar mieru, ka māte nāk muižā par vērpuču un māsa par audēju.
9gnjMCzHigc_0450.wav|Kad dzīvosim, redzēsim, vai vēl kādreiz nāksies mums satikties jeb šī būs mūsu pēdējā redzēšanās, teica Matīss, sniegdams savai pavadītājai roku.
9gnjMCzHigc_0451.wav|Lai šā vai tā: redzamies vai neredzamies, bet atmiņu mums nu vienam no otra paliks visam mūžam, viņa atteica, to apkampdama un skūpstīdama.
9gnjMCzHigc_0452.wav|Tad Matīss iesēdās ragavās, un zirgs tūliņ sāka rikšot.
9gnjMCzHigc_0453.wav|Ieva brīdi nolūkojās aizbraucējam pakaļ, kas rīta sakrēslā drīzi vien pazuda viņas acīm.
2hnLBgIygqc_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
2hnLBgIygqc_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
2hnLBgIygqc_0003.wav|Ceturtā grāmata, trīspadsmitā nodaļa.
2hnLBgIygqc_0004.wav|Visu dienu vakars.
2hnLBgIygqc_0005.wav|Kādu rītu Niedolu dzimtkungs pēkšņi sasirga.
2hnLBgIygqc_0006.wav|Jau vairāk dienu viņš Ievai bija licies stipri savārdzis, jo nemaz neizgāja ārā no savas istabas un gandrīz nekā neēda.
2hnLBgIygqc_0007.wav|Šinī laikā Ieva, zinādama viņu tādu, piegrieza tam sevišķu vērību.
2hnLBgIygqc_0008.wav|Vakariem padzirdīja ar tēju, kuru gan vairāk par pusglāzi reti kad izdzēra.
2hnLBgIygqc_0009.wav|Tad noguldīja viņu, sarīkoja pagalvi vajadzīgā kārtībā.
2hnLBgIygqc_0010.wav|Aizspraudīja abās pusēs apsegu un, kā ik vakara vēlēdama labu nakti, noskūpstīja tam pieri.
2hnLBgIygqc_0011.wav|Un pēc tam gāja savā istabā, durvis starp savu un viņa istabu atstādama pusviru, lai dzirdētu, ja tas ko prasa vai iekunkstas.
2hnLBgIygqc_0012.wav|Kādu rītu viņa atmodusēs gulēja vēl brīdi nomodā, augšām neceldamās un klausīdamās, un vērodama, vai vecis jau atmodies jeb vēl guļ.
2hnLBgIygqc_0013.wav|Miegā šņācam to gan vai nedzirdēja, bet arī nedzirdēja viņu saucam.
2hnLBgIygqc_0014.wav|Nakti bija laikam gulējis labi, jo ne reizi nebija to manījusi mostamies.
2hnLBgIygqc_0015.wav|Vaļējām acīm viņa tagad gulēja klausīdamās un lūkodamās logā, kur pa slēģa spraugām spīdēja iekšā dienas gaisma un rīta saules stari.
2hnLBgIygqc_0016.wav|Piepeši blakus istabā dzirdēja pagrūžam krēslu.
2hnLBgIygqc_0017.wav|Kamēr viņa vēl uzmanīgi klausījās, vai patiesi pareizi dzirdējusi, atkal bija dzirdams troksnis.
2hnLBgIygqc_0018.wav|Tagad viņa žigli izlēca no gultas un tūliņ teciņus devās otrā istabā.
2hnLBgIygqc_0019.wav|Slēģi tur nebija aizslēģoti, jo vecis nevēlējās gulēt aiz aizslēģotiem logiem.
2hnLBgIygqc_0020.wav|Tālab, līdz ieskrējusi otrā istabā, redzēja dzimtkungu guļam, apsegu nosviedušu sev no krūtīm un vienu roku izstieptu un ar to tvarstīdamies ap gultai blakus stāvošo krēslu, it kā pūloties to pagrūst, pakustināt vai padauzīt.
2hnLBgIygqc_0023.wav|Es jau labi sen biju nomodā tūliņ būtu dzirdējusi, viņa teica, satverdama vājnieka roku, palikdama to zem apsega, pate piesēzdama uz gultas kranti un vaicādama, kā šorīt jūtoties.
2hnLBgIygqc_0024.wav|Vājnieks neatteica nekā, tikai lēni aplika tai roku ap kaklu, kā vilkdams viņu sev klātāk.
2hnLBgIygqc_0025.wav|Viņa piecēlās, pārliecās tam pāri, apskaudama viņa galvu.
2hnLBgIygqc_0026.wav|Tu gribi mani pie sevis?
2hnLBgIygqc_0027.wav|Vienam vien apnicies, esi viens pats jau diezgan atgulējies.
2hnLBgIygqc_0028.wav|Viņa minstināja un, manīdama viņa roku pieskaramies sev pie krūtīm, žigli nogrūda savu smalko, balto, pašas austo linu kreklu no kamiešiem, pieliecās gulētājam tuvāk un čukstēja:
2hnLBgIygqc_0030.wav|Tik nevarīgs un grib vēl dzīvoties ar savu prieku.
2hnLBgIygqc_0031.wav|Ak tu, mans nemierīgais vecītis!
2hnLBgIygqc_0032.wav|Nesajemdama uz visiem bildinājumiem nekādas atbildes, viņa, atrāvusēs drusku atpakaļ un lūkodamās vājniekam acīs, čukst bažīga un rūpīga:
2hnLBgIygqc_0033.wav|Kālab nekā nesaki, kas kait, tu mani redzi, pazīsti mani vēl?
2hnLBgIygqc_0034.wav|Acis tik gaišas un raugās gudri kā arvienu.
2hnLBgIygqc_0035.wav|Es esmu tava Ievele, tava mazā sievele un lielā nedarbīgā rievele, kāda tā arvien tā patikusi savam mīļajam vīriņam, savam mazajam Pēterītim un daudzreiz darīja tam pārestību.
2hnLBgIygqc_0036.wav|Diezin, kad mans Pēterītis atkal dzīvosies ar savu sieviņu kā nerātnis puišelis ar nekaunīgu, izlaidīgu meiteni?...
2hnLBgIygqc_0037.wav|Vina manīja vājnieku velkam viņas galvu sev tuvāk un kaut ko pie auss čukstam.
2hnLBgIygqc_0038.wav|Viņa klausījās, bet nevarēja saklausīties, ko tas čukst.
2hnLBgIygqc_0039.wav|Teic diktāki, es nevaru sadzirdēt viņa iesaucās.
2hnLBgIygqc_0040.wav|Bet atkal tik tā pati neizprotamā čukstēšana, kura vairāk izklausījās kā šņākšana, kā šļupstēšana.
2hnLBgIygqc_0041.wav|Beidzot viņa šķita kādu vārdu sapratusi.
2hnLBgIygqc_0042.wav|Ko, mācītāju viņa vaicāja, skatīdamās sirmgalvim acīs, un viņai likās, it kā tas drusku palocītu galvu.
2hnLBgIygqc_0043.wav|Ak Dievs viņa sevī izsaucās, atstādama lielkungu gultā un steigdamās pie galda.
2hnLBgIygqc_0045.wav|Mēle nojemta, ar mokām kustas, bet nevar nekā skaidri izteikt...
2hnLBgIygqc_0046.wav|Pajēmusi papīra lapu un spalvu, viņa iemērca to tintē un ar lieliem, resniem burtiem uzrakstīja teicienu: Lai sūta pēc mācītāja?
2hnLBgIygqc_0047.wav|Tad, piegājusi pie loga, atvilka priekškaru sānis, tā ka istabā lai būtu pavisam gaišs, un pēc tam, piesteigusēs pie gultas, turēja vecim tuvu pie acīm lapu ar viņas rakstu.
2hnLBgIygqc_0048.wav|Un viņš likās to izlasām un saprotam, jo par atbiidi palocīja galvu.
2hnLBgIygqc_0049.wav|Tagad Ieva, pieliekusēs tuvāk pie auss, vaicāja:
2hnLBgIygqc_0050.wav|Vai lai mācītājs brauc ar Dieva augstību?
2hnLBgIygqc_0051.wav|Bet vājnieks kratīja galvu, ka to viņš nevēlas.
2hnLBgIygqc_0052.wav|Līdz šim viņam pirkstā bija redzēti divi laulības gredzeni.
2hnLBgIygqc_0053.wav|Ieva zināja, ka viens no tiem bija viņa paša, otrs viņa nelaiķes.
2hnLBgIygqc_0054.wav|Tagad viņš vienu no tiem novilka sev no pirksta un, pajēmis Ievas roku savā, uzmauca to viņai pirkstā.
2hnLBgIygqc_0055.wav|Nu viņai uzausa it kā gaisma, ko lielskungs vēlas: viņš jūt tuvojamies savu pēdējo stundiņu un grib priekš nāves vēl ar viņu salaulāties!
2hnLBgIygqc_0056.wav|Ātri viņa uzrāvās rīta svārku un, basām kājām iesteigusēs meitu istabā, raidīja nameni tūliņ iesaukt kučieri, un, tiklīdz tas bija ienācis kuknē, viņa tam sacīja, ka jājūdz divi zirgi ātri vieglajos ratos un jābrauc pakaļ mācītājam, jo lielskungs viņu gaidot un pats liekot aicināt.
2hnLBgIygqc_0057.wav|Iegājusi atpakaļ iekšā, viņa iedeva vājniekam pāri ēdamās karotes sarkanā vīna ar ūdeni, lai tas kļūtu spirgtāks.
2hnLBgIygqc_0058.wav|Tad iegāja savā istabā, nomazgājās, uzposās un apģērbās.
2hnLBgIygqc_0059.wav|Redzēdama kučieri izbraucam, gāja atkal pie vājnieka un nosēdās pie viņa gultas.
2hnLBgIygqc_0060.wav|Viņa bija darījusi visu, ko tas bija vēlējies, un nu gaidīja mierīga un neuztraukdamās tās lietas, kam bija nākt un notikties.
2hnLBgIygqc_0061.wav|Vaiņaga viņai nebija, bet tas viņai pie laulāšanas nebūs arī vajadzīgs, jo viņa, lai gan nelaulāta, nav tomēr vairs jaunava savu jaunavas godu viņa jau sen zaudējusi, viņai ir jau vesela rindiņa bērnu no vecā lielkunga.
2hnLBgIygqc_0062.wav|Varētu gan jau vainadziņu nopīt no mirtēm, ko pate audzina savām meitenēm un kas ir tik kuplas un skaisti zaļas, viena pat jau uzziedējusi košiem, baltiem ziediņiem.
2hnLBgIygqc_0063.wav|Bet nē, lepoties ar to, kas viņai nenākas, viņa nevēlas.
2hnLBgIygqc_0064.wav|Salaulāsies tāpat, bez vainaga, ar pliku galvu.
2hnLBgIygqc_0065.wav|Neba baznīcā ejams, nedz altāra priekšā stāvams, kur pilna baznīca noskatās laulājamā pārā.
2hnLBgIygqc_0066.wav|Te, guļamā istabā un pie mirēja gultas, nebūs nekādu lieku skatītāju, norunātāju un apspriedēju, kas bijis labs un kas vainojams.
2hnLBgIygqc_0067.wav|Nē, nekāda vaiņaga nav vajadzīgs, bez tam mati viņai ir skaisti un tik krāsni un lieliski, ka ar tiem vien var diezin ko izdarīt.
2hnLBgIygqc_0068.wav|Savīs tad tos tik augstā, kuplā cekulā, kas izskatīsies kā nekad neredzēts, brīnišķīgs vaiņags.
2hnLBgIygqc_0069.wav|Vaiņags no viņas pašas miesīgā greznuma.
2hnLBgIygqc_0070.wav|Šādu uz viņas pašas galvu augušu vaiņagu tai neviens nevar liegt.
2hnLBgIygqc_0071.wav|Gluži tāpat kā tās goda domas, kas mīt viņai sirdī un parādījušās viņas dzīvē un darbos, tai neviens nevar atjemt.
2hnLBgIygqc_0072.wav|Lai saka par viņu pašu, ko kurš grib, bet tā labklājība, kādā viņa pacēlusi Niedolu un Priedola novadus, tā nav noliedzama, jo tā visiem ir zināma, visiem redzama.
2hnLBgIygqc_0073.wav|Tādas domas par sava mūža dižanāko darbu viņai it neviļus šaujas tagad, viņas kāzu dienas rītā, kā pašas no sevis prātā.
2hnLBgIygqc_0074.wav|Kāzu diena katra cilvēka dzīvē ir liels notikums ir slieksnis uz jaunu dzīves posmu.
2hnLBgIygqc_0075.wav|Vai brīnums, ka arī Ievai šinī rītā visādas domas, pagātnes brīži un nākotnes cerības šaudās pa galvu, sēdot pie saderinātā gultas un turot viņa roku savā.
2hnLBgIygqc_0076.wav|Vai, cik savāda viņai iznākusi šī goda diena!
2hnLBgIygqc_0077.wav|Viņai jau pāri par četrdesmit, viņam pāri par astoņdesmit gadu.
2hnLBgIygqc_0078.wav|Viņa vēl spēka gados miesā un garā vesela, viņš acīmredzot vairs necelsies.
2hnLBgIygqc_0079.wav|Savāda, savāda viņas kāzu diena!
2hnLBgIygqc_0080.wav|Bet savāds bijis arī viss viņas mūžs, visa viņas dzīve.
2hnLBgIygqc_0081.wav|Jā, visiem cilvēkiem nav vienāda dzīve, nav vienāds mūžs, bija viņa savas dzīves sākumā iedomājusēs to daudz citādāku.
2hnLBgIygqc_0082.wav|Bet tā neiznāca, kā pate bija domājusi, cerējusi un vēlējusēs.
2hnLBgIygqc_0083.wav|Gan viņa bija bija centusēs locīt un grozīt, virzīt un veidot dzīvi pēc sava prāta, bet bija viņas nodomiem gadījušies dažādi šķēršļi priekšā, kurus nebija spējuse vai pratuse nodabūt nost no sava dzīves ceļa.
2hnLBgIygqc_0084.wav|Kā to arī lai būtu spējusi un pratusi, kad toreizējā dzīvē sētu cilvēkiem nebija vēl nekādas īstas brīvības?
2hnLBgIygqc_0085.wav|Sevišķi sievietēm bija visādi jālokās un jāmokās, ja negribēja palikt dzīves ceļmalē citiem par kāju pameslu.
2hnLBgIygqc_0086.wav|Bez pašām dzīves grūtībām tām viņu daiļums un skaistums bija vēl par nastu un postu, un viņa, kā par nelaimi, bija taisni ļoti skaista un daiļa visi viņu par tādu daudzināja.
2hnLBgIygqc_0087.wav|Bet lai kā būdams, viņa sevī vēroja.
2hnLBgIygqc_0088.wav|Lai arī savu dzīvi viscauri neesmu spējusi dzīvot tā, kā to biju vēlējusēs, un dažreiz bija jāpadodas citai varai, tomēr cik prazdama un varēdama esmu gājusi tās tekas un darījusi tos darbus, ko man rādīja manas sirdsdomas...
2hnLBgIygqc_0089.wav|Kučieris, izbraucis no muižas, satika nākam uz šo pusi Priedola kungu, jo Ieva bija ieskatījusi par savu pienākumu tūliņ zinot lielkunga dēlam par tēva vārīgu sasirgšanu.
2hnLBgIygqc_0090.wav|Kurp tu braukdams vaicāja priedolnieks kučierim.
2hnLBgIygqc_0091.wav|Kad kučieris paskaidroja, ka saimnieces kundzene to sūtījusi mācītājam pakaļ, priedolnieks, brīdi padomājis, teica:
2hnLBgIygqc_0092.wav|Tu nebrauc vis pēc mācītāja, bet laid visā steigā uz Bata dakteršķi un atved dakteri.
2hnLBgIygqc_0093.wav|Saki daktera kungam, ka es tevi sūtu un ka viņam tūliņ jābrauc šurp!
2hnLBgIygqc_0095.wav|Mācītāju, ja būs vajadzīgs, es pats apgādāšu.
2hnLBgIygqc_0097.wav|Kučieris laida tik strauji projām, ka putekļu strūkla kā šaura, gara mākoņa vilkās tam pa ceļu pakaļ un bija redzama vēl labu brīdi pēc tam, kad viņš pats ar pajūgu bija jau nozudis tuvējā mežā un kad ratus nedzirdēja vairs rībam.
2hnLBgIygqc_0098.wav|Noskatījies brīdi aizbraucēja saceltā putekļu mākonī un redzēdams to beidzot izgaistam, Priedola Tēzens griezās apkārt un, nūjiņu liegi cilādams, sāka soļot lēnos solos atpakaļ uz savu muižu, it kā sevī ko labi pārdomādams.
2hnLBgIygqc_0099.wav|Unbija viņam arī ko domāt.
2hnLBgIygqc_0100.wav|Bija viņš no savas un Niedolu muižas kalna saimes ļaudīm taču dzirdējis, ka Cēzars neejot tālab vairs atpakaļ uz Tērbatu, ka tēvs neliekoties salaulāties ar viņa māti, tā legalizēdams viņas bērnus arī par saviem.
2hnLBgIygqc_0101.wav|Ka Cēzars dzīvoja mājās jau ceturto semestri, it kā ko nogaidīdams.
2hnLBgIygqc_0102.wav|No tam priedolnieks slēdza, ka tēvs patiesi būs solījies izpildīt saimnieces un viņas dēla vēlēšanos, tikai atlikdams šo lietu uz vēlāku laiku.
2hnLBgIygqc_0103.wav|Kkad manīs sev nāvi tuvojamies, tā ka lai neiznāktu vairs nekāda skaidrošanās, rēķināšanās un naidošanas ar piederīgiem.
2hnLBgIygqc_0104.wav|Kad tagad tēvs svarīgi sasirdzis, kā saimniece viņam to ziņojusi, un tad nesūta vis pēc ārsta, bet pēc mācītāja, tas viņam likās gaiši norādām, ka nu ir pienācis tas brīdis, kur tēvs nodomājis spert kļūmīgo soli.
2hnLBgIygqc_0105.wav|Tāpēc viņš bija priecīgs, ka dabūjis to laikā nojaust un ka viņam bija iespēja tēvs nodomu varbūt vēl izjaukt.
2hnLBgIygqc_0106.wav|Vispirms viņš gribēja nogaidīt, ko ārsts teiks.
2hnLBgIygqc_0107.wav|Pēc nepilnām divi stundām ārsts bija klāt.
2hnLBgIygqc_0108.wav|Priedola kungs iegāja Niedolu muižā taisni tanī brīdī, kad ārsts nāca no lievenēm zemē un taisījās sēsties ratos, kuriem kučieris bija aizjūdzis citus zirgus priekšā.
2hnLBgIygqc_0109.wav|Ārsts, jau vecs vīrs, kas savā ilggadējā praksē bija daudz ko pieredzējis, pasacīja priedolniekam, ka viņa tēva kungu ķērusi trieka: visa kreisā puse nojemta, arī runāt nespējot!
2hnLBgIygqc_0110.wav|Zāles devis, bet tās maz ko varēšot vairs līdzēt.
2hnLBgIygqc_0111.wav|Zināma atlabošanās pie jaunāka cilvēka varētu būt tomēr vēl iespējama, bet tik lielā vecumā, kāds ir niedolniekam, esot uz tam visai maz cerību.
2hnLBgIygqc_0112.wav|Uz Priedola kunga vaicājumu, vai tēvs esot vēl samaņā, ārsts atteica, ka vēl esot gan pilnā maņā: viņš ar to sarunājoties ar zīmēm un ar rakstīta vāida palīdzību un pārliecinājies, ka vājnieks vēl visu samana un saprot.
2hnLBgIygqc_0114.wav|Atlaidis ārstu, Priedola kungs uzskatīja par savu pienākumu ieiet apraudzīt vēl tēvu, labi saprazdams, ka šī būs laikam viņu pēdējā redzēšanās.
2hnLBgIygqc_0115.wav|Tēvu viņš atrada nomodā guļam un lūkojamies viņam pretī.
2hnLBgIygqc_0116.wav|Likās, ka viņš par dēla apsērsienu priecātos: galvu palocīdams, viņš to ar labpatiku sveicināja.
2hnLBgIygqc_0117.wav|Drusku pacēla arī labo roku, pūlēdamies stiept to dēlam pretī.
2hnLBgIygqc_0118.wav|Dēls tagad piesteidzās vājniekam klāt, satvēra pacelto roku, noliecās un skūpstīja to.
2hnLBgIygqc_0119.wav|Tēva roku pie tam aprasoja dažas lielas asaru lāses, kas nokrita dēlam no vaiga.
2hnLBgIygqc_0120.wav|Viņam bija tēva žēl...
2hnLBgIygqc_0121.wav|Kādi viņu mūži abiem savādi un nožēlojami!
2hnLBgIygqc_0122.wav|Viņš tā šinī brīdī sevī domāja.
2hnLBgIygqc_0123.wav|Labprāt viņš tagad darītu visu, ko tēvs vēlas.
2hnLBgIygqc_0124.wav|Ja vajadzīgs, viņš būtu gatavs tēvam par patikšanu atkal precēties, kaut ko pašu Lestenes Elizabeti ņemt atkal pie sevis.
2hnLBgIygqc_0125.wav|Bet pielaist to, ka tēvs lai salaulātos ar savu saimnieci, nē!
2hnLBgIygqc_0127.wav|Gan arī viņš pats ir zemnieku draugs, tāds pat kā tēvs, varbūt vēl lielāks.
2hnLBgIygqc_0128.wav|Bet ar zemniekiem radoties nē, to vien nē, tas būtu pretī visām tradīcijām.
2hnLBgIygqc_0129.wav|Tādas lietas visu Tēzenu cilts vēsturē nav nekad vēl notikušas un nedrīkst notikt arī tagad.
2hnLBgIygqc_0130.wav|Lai tad labāki viņu vecā, lepnā cilts iet bojā, bet lai tā izmirst tīra un skaidra augsti aristokrātiska un nesajaukta ar zemnieku asinīm, kāda tā allaž bijusi no paša sava sākuma!...
2hnLBgIygqc_0131.wav|Tā priedolnieks savā prātā spriež un domā.
2hnLBgIygqc_0132.wav|Jau skūpstīdams tēvam roku, viņš bija ievērojis, ka tam agrāko divu laulājamo gredzenu vietā ir pirkstā tikai vairs viens.
2hnLBgIygqc_0133.wav|Tagad, nejauši uzmezdams acis uz saimnieci, kas, pastumdama krēslu tuvāk, aicina to sēsties, viņš otru gredzenu ierauga viņai pirkstā.
2hnLBgIygqc_0135.wav|Nu viņam nav vairs ne mazāko šaubu, kādā nolūkā gribējusi aicināt mācītāju šurp.
2hnLBgIygqc_0136.wav|Bet nē, tas nedrīkst būt, lai tur notiktu vai kas!
2hnLBgIygqc_0137.wav|Ātri viņš atvadās no tēva, dodas ārā un soļo lieliem, stingriem soļiem mājup.
2hnLBgIygqc_0138.wav|Tur liek kučierim sedlot zirgu, sēžas tanī un pilnā gaitā drāž prom uz mācītāja muižu.
2hnLBgIygqc_0139.wav|Mācītāju viņš atrod dārzā pastaigājamies.
2hnLBgIygqc_0140.wav|Tur tātad divatā varēs vajsirdīgi parunāties.
2hnLBgIygqc_0141.wav|Priedolnieks īsos vārdos steidzīgi izstāsta tam, ap ko lieta grozās, un lūdz to nebraukt uz Niedolu muižu un tā aizkavēt tēva nodomu salaulāties ar saimnieci.
2hnLBgIygqc_0142.wav|Mācītājs, lēni ar roku braucīdams savu pilno, sirmo bārzdu, domīgi groza galvu, it kā meklēdams padomu un acumirkli nezinādams, ko teikt.
2hnLBgIygqc_0143.wav|Beidzot piestājas un, lūkodamies priedolniekam acīs, saka:
2hnLBgIygqc_0144.wav|Bet, ja mani aicina dot mirējam svētku vakariņu, tad man, barona kungs, ir jābrauc tādā reizā neviens garīdznieks nedrīkst atteikties.
2hnLBgIygqc_0145.wav|Un, ja jūsu tēva kungs ir vēl pie pilna, gaiša prāta un prasa, lai es viņu salaulāju ar saimnieci, tad man tas arī jādara, jo grūti man būtu atrunāties un atsaukties uz kādām ārējām formalitātēm, kā tas pie vienkāršiem draudzes locekļiem parasts.
2hnLBgIygqc_0146.wav|Jūsu tēvs ir muižnieks, pie tam ievērojams un vispār cienīts muižnieks un viens no maniem patroniem, bet mēs, mācītāji, esam muižnieku, sevišķi savu patronu, kalpi.
2hnLBgIygqc_0147.wav|Tad vēl jūsu tēva kungs ir vecs vīrs, cienījams sirmgalvis, kuram es aiz cienības pret viņa personu nedrīkstu nekad aizliegties, ja viņš mani aicina pie sevis.
2hnLBgIygqc_0148.wav|Aicina jau nevis viņš pats, bet viņa saimniece.
2hnLBgIygqc_0149.wav|Tas viena alga, barona kungs.
2hnLBgIygqc_0150.wav|Kad aicina, tad man jābrauc.
2hnLBgIygqc_0151.wav|Es nevaru izmeklēt, kas braucēju sūtījis man pakaļ pats barons vai viņa saimniece.
2hnLBgIygqc_0152.wav|Kad ziņa ir, ka jābrauc pie vājnieka vai mirēja, tad jābrauc vien ir.
2hnLBgIygqc_0154.wav|Un tā būtu, barona kungs?
2hnLBgIygqc_0155.wav|Jums pašiem tad jāsasirgst un jāliekas gultā.
2hnLBgIygqc_0156.wav|Mācītājs palika atkal domīgs, kā pats ar sevi cīnīdamies.
2hnLBgIygqc_0157.wav|Brītiņu padomājis, tad teica:
2hnLBgIygqc_0158.wav|Ja citādi neiet, barona kungs, un ja jūs to tā vēlaties, tad lai tas notiek.
2hnLBgIygqc_0159.wav|Bet tikai šodien es būšu nevesels.
2hnLBgIygqc_0161.wav|Ja rītu atkal man sūtītu pakaļ, tad es braukšu.
2hnLBgIygqc_0162.wav|Ilgāk neaizliegšos.
2hnLBgIygqc_0163.wav|Šodien es būšu jūsu kalps, barona kungs, rītu jūsu tēva un, ko viņš vēlēsies, to darīšu.
2hnLBgIygqc_0164.wav|Nu labi, mācītāja kungs, klusi un mierīgi noteica Priedolnieks, tāds ne priecīgs, ne bēdīgs, bet izskatīdamies norūpējies un nobažījies, kā cilvēks, kam nokārtojama kāda sarežģīta, svarīga lieta.
2hnLBgIygqc_0165.wav|Izvilcis sev no kabatas cigāru ieliekamo, pajēmis vienu cigāru, otru pasniegdams mācītājam.
2hnLBgIygqc_0166.wav|Priedola kungs iedrēza sērkociņu, aizkurināja savu cigāru, pēc kam turēja degošo skaliņu pretim mācītājam, kas arī aizpīpoja savu cigāru.
2hnLBgIygqc_0167.wav|Un tad abi, pūzdami smaržīgu dūmu strūklas gaisā, viens no otra ardievojās.
2hnLBgIygqc_0168.wav|Priedola kungs sēdās sedlos un soļos jāja atpakaļ uz savu muižu, bet mācītājs domīgi nolūkojās tam pakaļ.
2hnLBgIygqc_0169.wav|Savādi likteņi, savādi cilvēki, viņš sevī sprieda.
2hnLBgIygqc_0170.wav|Pats savu laulības dzīvi izpostījis, grib aizkavēt tēva salaulāšanos ar saimnieci, kas jau gadu desmitus bijusi tam par sievu, grib to darīt tikai tamdēļ, lai saimnieces bērni nekļūtu par muižniekiem.
2hnLBgIygqc_0171.wav|Labāk viņš grib Tēzenu cilti izmirdināt tīru un skaidru, nekā kad tanī būtu piejaukušās zemnieku asinis un tā dzīvotu tālāk ar jaunām, bet neīstām atvasēm uz vecā celma.
2hnLBgIygqc_0172.wav|Pats lielu lielais zemnieku draugs, bet no radošanās ar zemniekiem baidās kā žīds no krusta, īsts Baltijas muižnieka lepnums!
2hnLBgIygqc_0173.wav|Ja, jā, neviens nevar pārlēkt pār savu ēnu un ko tur lai dara?
2hnLBgIygqc_0174.wav|Vecais atkal lielu mūža daļu nodzīvojis ar saimnieci, kuru turējis sev par sievu, tikai visā savā ilgajā laimē aizmirsis salaulāties un grib to izdarīt nu, kad nāve jau zobu galā, un man jābūt tam, kam jāberžas vidū starp šiem abiem cietajiem dzimu akmeņiem.
2hnLBgIygqc_0175.wav|Vai, vai, lai Dievs palīdz, ka no visas šīs šļurigas dalīšanas izietu šā vai tā neieskrambāts!
2hnLBgIygqc_0176.wav|Ieva sēdēja pie vecā Tēzena gultas, prātodama, ko nu darīt, kad mācītāja vietā bija atvests ārsts un vājnieka vēlēšanās palikusi neizpildīta.
2hnLBgIygqc_0177.wav|Apzināti vai neapzināti viņa noprata, ka Priedola kunga iejaukšanās šinī lietā bija vērsta pret tēva nodomu.
2hnLBgIygqc_0178.wav|Acīmredzot viņš bija uzminējis tēva domas un tamdēļ licis braukt kučierim nevis pēc mācītāja, bet pēc ārsta.
2hnLBgIygqc_0179.wav|Ārsta atvešana pate par sevi nebija smādējama, varbūt tā arī bija steidzama, steidzamāka nekā mācītāja atgādāšana šurp, bet tālab mācītājs nedrīkstēja palikt nevests.
2hnLBgIygqc_0180.wav|Pate viņa pēc laulības nemaz sevišķi nedzinās.
2hnLBgIygqc_0181.wav|Viņa pat to drīzāk nevēlējās nekā vēlējās, jo salaulāšanās ar dzimtkungu viņai šķita kā sniegšanās pēc kā nesava, viņai nepiederoša un nepiestāvoša.
2hnLBgIygqc_0182.wav|Pa visiem šiem gadiem viņa nekad nebija pūlējusēs pat nebija ne reizi mēģinājusi dzimtkungu pierunāt, lai tas viņu precētu.
2hnLBgIygqc_0183.wav|Lai gan agrākos gados, kad viņš tik aplam bija viņā ietracis.
2hnLBgIygqc_0184.wav|Viņa, ja būtu bijusi viltīga un kādu laiku vecim aizliegusēs un to ķircinājusi, uzstādīdama tam savas prasības, būtu varējusi ar to izdarīt diezin ko.
2hnLBgIygqc_0185.wav|Bet viņa nebija to darījusi.
2hnLBgIygqc_0186.wav|Nekad viņa nebija ar savu miesu tirgojusēs, nekad viņa nebija ar savu daiļumu un skaistumu centusēs izsist kādu cenu, savu mīlestību pārdodot par skanošu zeltu vai kādu ārēju spožumu.
2hnLBgIygqc_0187.wav|Kad liktenis reiz viņu bija savedis tik tuvu kopā ar šo veco vīru, ka viņa bija kļuvusi tam par mīļāko, tad viņa dzīvoja ar to, nekas viņai netrūka, un viņa jutās sevī apmierināta.
2hnLBgIygqc_0188.wav|Katrā ziņā ne pēc kā vairāk viņa necentās, neko sevišķu nevēlējās.
2hnLBgIygqc_0189.wav|Tagad, kad dzimtkungs nu vēlējās ar viņu salaulāties, viņa, kā ikreiz, tā arī šoreiz sava vīriņa domām nebija pretī.
2hnLBgIygqc_0190.wav|Lai gan patiesībā sevī vēlējās, kaut vecis apdomātos citādi.
2hnLBgIygqc_0191.wav|Un galu galā varbūt to nedarītu, jo viņai tā vien likās, ka visi viņu nejauki aprunās, ja viņa kļūs par muižnieka sievu un viņas bērni par muižniekiem.
2hnLBgIygqc_0192.wav|Dažas aprunātājas, sevišķi no muižnieku puses, sauks viņu īstā vārdā.
2hnLBgIygqc_0193.wav|Tas būs negods ir viņai pašai, ir viņas bērniem.
2hnLBgIygqc_0194.wav|Teiks, ka viņa ar savu preci nopirkusēs sev un bērniem muižnieku godu un svaru.
2hnLBgIygqc_0195.wav|Nē, nē, nē, to viņa nevēlas, to viņa negrib...
2hnLBgIygqc_0196.wav|Nu, vājnieka iekunkstēšanās viņu iztaucē no dziļajām domām.
2hnLBgIygqc_0197.wav|Paskatīdamās uz gultu, viņa redz to vaicājoši lūkojamies šurp un pievēršam skatus arī uz durvju pusi.
2hnLBgIygqc_0198.wav|Viņa saprot, ka tas vēlas ko zināt, varbūt gaida mācītāju.
2hnLBgIygqc_0199.wav|Viņa pieiet pie galda, uzraksta uz papīra lapas vārdus Vai mācītāju?
2hnLBgIygqc_0200.wav|un tad rāda tam rakstu.
2hnLBgIygqc_0201.wav|Jā, viņš paloka galvu.
2hnLBgIygqc_0202.wav|Nu viņa nedrīkst vairs kavēties.
2hnLBgIygqc_0203.wav|Viņai jāpilda mirēja pēdējā vēlēšanās.
2hnLBgIygqc_0204.wav|Viņa iziet ēdamā istabā, pasauc savu otru dēlu Oskaru, pasaka tam, lai liek staļļa puisim jūgt zirgus un lai šauj uz mācītāja muižu un lūdz mācītāju tūliņ braukt šurp ar šiem pašiem zirgiem, ka nebūtu jākavējas, līdz sajūdz mācītāja zirgus.
2hnLBgIygqc_0205.wav|Teic mācītājam, ka lielskungs katru brīdi gaida viņu atbraucam un pats pēc viņa sūtījis nosauc māte dēlam pakaļ, steidzoties tam no istabas ārā.
2hnLBgIygqc_0206.wav|Ceļā Oskars sastop priedolnieku jājam mājup.
2hnLBgIygqc_0207.wav|Cepures celdami, tie viens otru sveicina, bet zirgus neaptur un nesarunājas.
2hnLBgIygqc_0208.wav|Kad dēls pēc nepilnas stundas pārbrauc atpakaļ un pastāsta mātei, ka mācītāju atradis stipri sagājušu.
2hnLBgIygqc_0209.wav|Tā ka nav varējis braukt, tikai piebildis, ka rītu, ja būšot labāki, gan pūlēšoties atbraukt.
2hnLBgIygqc_0210.wav|Tad Ieva saprata, ka mācītājs laikam tīšu kavējas.
2hnLBgIygqc_0211.wav|Varbūt būs dabūjis zināt, ap ko lieta grozās.
2hnLBgIygqc_0212.wav|Šādas savas aizdomas viņa šķiet neapšaubāmi apstiprināmies, kad dēls pastāsta vēl, ka ceļā saticis Priedola Tēzenu jājam no mācītāja muižas mājup.
2hnLBgIygqc_0213.wav|Nu viņa skaidri un droši šķiet paredzam, ka no vecā lielkunga labi domātā nolūka nekas neiznāks: līdz rītam tas acīmredzot vairs nepietiks.
2hnLBgIygqc_0214.wav|Un, ja arī dzīvs vēl būs, skaidras samaņas tam vairs nebūs, jo ar katru stundu tas tiek vājāks.
2hnLBgIygqc_0215.wav|Vēl viņš gan lūkojas ar tādu skatu, no kura redzams, ka viņš visu vēl saprot.
2hnLBgIygqc_0216.wav|Viņš gaida mācītāju.
2hnLBgIygqc_0217.wav|Bet tas nenāk.
2hnLBgIygqc_0218.wav|Kā viņai vājnieku mierināt, priecināt?
2hnLBgIygqc_0219.wav|Kā tam pakavēt laiku?
2hnLBgIygqc_0220.wav|Reižu no reizas viņš pajem viņas roku savā.
2hnLBgIygqc_0221.wav|Nevarīgi sniedzas pēc viņas matiem.
2hnLBgIygqc_0222.wav|Viņa zin, ka tam allaž patikuši viņas mati.
2hnLBgIygqc_0223.wav|Ne vien viņu kuplumu un skaistumu slavējis, bet arī priecājies, ka no tiem plūstot tāds pats brīnišķīgi burvīgs, neizprotams smaržīgums kā no viņas pašas no visas viņas miesas.
2hnLBgIygqc_0224.wav|Viņa atlaiž matus sev vaļām un pārliecas pār vājnieku, ļaudama savām matu strūklām plūst pār viņa galvu, seju un rokām, tā ka viņš pilnīgi atrodas viņas matu tīkamajā pavēnī.
2hnLBgIygqc_0225.wav|Kad viņa pēc laba brīža paceļ galvu un lūkojas tam sejā, viņa redz veci iemigušu ar savu maigo burvīgumu viņa to iemidzinājusi.
2hnLBgIygqc_0226.wav|Bet viņš elpo tik vāji, ka viņa labi saprot, ka tas ir viņa pēdējais miegs šinī pasaulē: kad tas beigsies, sāksies lielais mūžības miegs.
2hnLBgIygqc_0227.wav|Nē, no viņu salaulāšanās neiznāks vairs nekas, nevar vairs iznākt.
2hnLBgIygqc_0228.wav|Nu ir viss beigts.
2hnLBgIygqc_0229.wav|To nu viņa saprot skaidri.
2hnLBgIygqc_0230.wav|Savā ziņā viņai tiek it kā vieglāki: kad lielskungs nomirst nesalaulājies, neviens nevarēs viņai pārmest, ka viņa, izlietodama veča nevarību, tik neparastā kārtā ieguvusi sev un saviem bērniem muižnieku kārtas godu.
2hnLBgIygqc_0231.wav|Cēzaram, kas reiz tā bija centies pēc barona goda, vēlēdamies par katru cenu arī māti redzēt šai godā un, kad tas nebija noticis, nu jau vairāk nekā divi gadi kvernē un krēnē savā klusā vientulībā, tam viņa labāk nesaka nekā, kas te šodien notiek.
2hnLBgIygqc_0232.wav|Tikai aizsūtījusi mazāko dēlēnu, lai pasaka brālim, ka tēvs atkal sasirdzis.
2hnLBgIygqc_0233.wav|Bet Cēzars nebija līdz šim vēl nemaz atnācis, laikam uzskatīdams tādu sasirgšanu pie tik veca cilvēka par parastu parādību.
2hnLBgIygqc_0234.wav|Šodien līdz pat vakaram un visu nākošu nakti Ieva nosēdēja viena pate pie vājnieka gultas, kurš acīmredzot kļuva arvien slābāks un nevarīgāks.
2hnLBgIygqc_0235.wav|Dažādas domas viņai, vienatnē sēžot jo mirēju cilvēku taču nevarēja uzskatīt ne par kādu otrinieku, dažādas domas šaudījās atkal viņai galvā un prātā.
2hnLBgIygqc_0236.wav|Viņa bija lielkunga mīļākā bijusi visus šos gadus.
2hnLBgIygqc_0237.wav|Nu viņa bija lielkunga līgava saderināta brūte!
2hnLBgIygqc_0238.wav|Pats viņš, gulēdams miršanas gultā, bija ar to saderinājies, uzmaukdams tai savu gredzenu pirkstā.
2hnLBgIygqc_0239.wav|Bet salaulāties viņiem nav vairs iespējams to viņš nespēj vairs nokārtot, un viņa no savas puses negrib neko darīt, lai lietu pasteidzinātu.
2hnLBgIygqc_0240.wav|Tas būtu pret viņas godu, pret krietnas sievietes dabu.
2hnLBgIygqc_0241.wav|Tātad sieva viņa nekļūs.
2hnLBgIygqc_0242.wav|Liktenis nolēmis, ka viņai visu mūžu jābūt tikai par mīļāko un līgavu.
2hnLBgIygqc_0243.wav|Jā, viņa ir mūžīga līgava, vairāk nekas...
2hnLBgIygqc_0244.wav|Otrā dienā tiešām atbrauca mācītājs un jau it agri.
2hnLBgIygqc_0245.wav|Ieva viņam pastāstīja, ka lielskungs vakar viņu ļoti gaidījis, jo vēlējies, lai priekš savas nāves tos vēl salaulātu, bet nevarējis sagaidīt viņu atbraucam.
2hnLBgIygqc_0246.wav|Viņai bijis tīri žēl sava vecā, labā drauga, redzot stundu pēc stundas gaidām to atbraucam mācītāju, bet allaž veltīgi.
2hnLBgIygqc_0247.wav|Aplūkojis vājnieku, kas gulēja jau dziļā nemaņā, mācītājs teica:
2hnLBgIygqc_0248.wav|Bet, mīļā saimnieces kundzene, tagad es jūs nevaru vairs laulāt, jo barona kungs ir jau pilnīgi bez samaņas.
2hnLBgIygqc_0249.wav|To no jums neviens arī neprasa, atteica Ieva lēnā, bet stingrā balsī, galvu lepni paceldama.
2hnLBgIygqc_0250.wav|Ja vēlaties, dievaaugstību es varu viņam dot, to var darīt, kad arī mirējs jau bez samaņas.
2hnLBgIygqc_0251.wav|Oblates un biķeris man ir līdza.
2hnLBgIygqc_0252.wav|Ielejiet tik drusku sarkanā vīna...
2hnLBgIygqc_0253.wav|Nē, mācītāja kungs, jūsu sniegto dievaaugstību mirējs vairs nevēlas, jūs varat iet.
2hnLBgIygqc_0254.wav|Un viņa atvēra durvis, pa kurām mācītājs tad steigšus soļoja ārā.
2hnLBgIygqc_0255.wav|Pret vakaru vecais Tēzens izdzisa.
2hnLBgIygqc_0256.wav|Ieva ieaicināja visus savus bērnus pie nomirušā gultas.
2hnLBgIygqc_0257.wav|Arī Cēzars bija tagad atnācis.
2hnLBgIygqc_0258.wav|Bērni, tēva vairs nav.
2hnLBgIygqc_0259.wav|Viņam pienācis visu dienu vakars.
2hnLBgIygqc_0260.wav|Mēs esam vieni, viņa teica, asarām līstot.
2hnLBgIygqc_0261.wav|Pielūgsim Dievu par viņa dvēseli un paši par sevi.
2hnLBgIygqc_0262.wav|Viņa nometās pie nomirēja gultas ceļos, kas bija viscauri apklāts ar baltu palagu, tā ka tikai galva vien bija redzama.
2hnLBgIygqc_0263.wav|Pa vienu roku viņai nometās abas meitas, jau prāvas skuķes, bet otrā pusē abi jaunākie dēli.
2hnLBgIygqc_0264.wav|Cēzars noliecās tāpat uz krēsla atzveltni.
2hnLBgIygqc_0265.wav|Tad viņa, salikusi vienas rokas pirkstus otros, sāka skaitīt:
2hnLBgIygqc_0266.wav|Mūsu Tēvs debesīs...
2hnLBgIygqc_0267.wav|Tomēr tālāk neskaitīja, bet, brītiņu lūgšanu pārtraukusi, teica, kā ar bērniem runādama:
2hnLBgIygqc_0268.wav|Mūsu tēvs debesīs, jā, tie ir patiesīgi vārdi, un taisni mēs tagad varam tā teikt, jo mūsu tēvs patiesi ir debesīs un mēs, nabadziņi, esam palikuši te vieni paši.
2hnLBgIygqc_0269.wav|Ievērojiet, bērni, ne tikai šinī brīdī, bet katru dienu visā mūžā, ka Jūsu Tēvs ir debesīs un tur no augšienes Viņš redz un redzēs nu vienmēr jūsu darbus, jūsu dzīvi.
2hnLBgIygqc_0270.wav|Tāpēc esiet allaž labi un godīgi, mīlējiet cits citu un, kur vajadzīgs un iespējams, palīdziet viens otram un arī citiem cilvēkiem.
8JMPfOAiQMo_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
8JMPfOAiQMo_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
8JMPfOAiQMo_0003.wav|Ceturtā grāmata, piecpadsmitā nodaļa.
8JMPfOAiQMo_0004.wav|Latviešu zemē.
8JMPfOAiQMo_0005.wav|Kaps bija drīz aizbērts, kapa kopiņa uzmesta un appušķota.
8JMPfOAiQMo_0006.wav|Ubagi, kas līdz šim bija stāvējuši divi rindās pie kapsētas vārtiem.
8JMPfOAiQMo_0007.wav|Brāzās tagad klibodami un aizgūtnēm steigdamies pie kapa, metās tur ceļos un ātri skaitīja pātarus.
8JMPfOAiQMo_0008.wav|Jo priedolnieka sulainis jau stāvēja turpat ar atvāztu maku rokās un, kurš pātarus bija beidzis, tam iemeta naudu cepurē vai villaines stūrī pārs sudraba naudas gabaliņu.
8JMPfOAiQMo_0009.wav|Par racēju un citu vienkāršo kapenieku pacienāšanu tāpat bija gādāts, kā tas zemnieku bērēs parasts, tikai jo kuplākā mērā.
8JMPfOAiQMo_0010.wav|Pie kapsētas vārtiem Niedolu muižas meitas cēla no ratiem ārā grozu ar baltmaizes kukuļiem, kurus namene ar asu nazi rokā jēma un grieza gan biezos rikos, gan garos aprikos, gan arī veselos puskukuļos vai ceturkšņos.
8JMPfOAiQMo_0011.wav|Otra meita jēma un dalīja tos ļaudīm, bet namiķis ar pudeli un glāzi rokās otra pudele tam rēgojās šķeltenes kabatā lēja un sniedza kapu brandavu sievietēm pa vienam, vīriešiem pa pārs kraukšķu.
8JMPfOAiQMo_0012.wav|Ieva, stāvēdama turpat ieblakus, raudzījās, ka viņas norīkotie dalītāji izdara visu pareizi un kārtīgi.
8JMPfOAiQMo_0013.wav|Ubagi, pātarus mudīgi saskaitījuši un baltus naudas gabaliņus sajēmuši, steidzās atkal aizgūtnēm vien no kapa projām un no kapsētas ārā, jo zināja aiz vārtiem dalām šņabi un baltmaizi.
8JMPfOAiQMo_0014.wav|Vienkāršu kapenieku, kas paši ietu nepazīstamiem dalītājiem klāt un sajemtu cieņu svešā vietā un darba dienā, nebija visai daudz, un tā vien ubagi visi dabūja savu tiesu vairāk nekā pietiekošā mērā, bet arī čigāni nepalika tukšā.
8JMPfOAiQMo_0015.wav|Kāds čigāns bija pat tik tālu sacienājies, ka tam radās patika iztaisīt kādu īsti čigānisku joku.
8JMPfOAiQMo_0016.wav|Ieraudzījis Priedola kungu patlaban stāvam pie vārtiem, laikam gaidot savu ekipāžu piebraucam, čigāns, piegājis klāt un nojēmies cepuri, ļoti līdzcietīgi skatīdamies tam acīs, teica:
8JMPfOAiQMo_0017.wav|Cienīgs, spožais lielskungs, tev dikti žēl tēva?
8JMPfOAiQMo_0018.wav|Būtu es to zinājis, labprāt es būtu miris tava tēva vietā par viņu un par taviem grēkiem, tāpat kā Jēzus Kristus miris par citu grēkiem.
8JMPfOAiQMo_0019.wav|Par tādu čigāna izturēšanos priedolnieks sēri vienaldzīgi pasmaidīja, un čigāns, nekādas atbildes nedabūjis, lika sev cepuri atkal galvā un devās atpakaļ ļaužu barā, noteikdams:
8JMPfOAiQMo_0020.wav|Ka ne, ne, cienīgs goda lielskungs...
8JMPfOAiQMo_0021.wav|Otrā vakarā pēc dzimtkunga apbedīšanas bija Niedolu muižā rīkots bēru mielasts abēju muižu saimēm, kā arī tiem nedaudziem šo muižu agrākiem kalpotājiem, kas no citurienes bija ieradušies kapsētā un no turienes pārbraukuši līdza mājā.
8JMPfOAiQMo_0022.wav|Mielastu bija saimniece rīkojusi uz savu galvu.
8JMPfOAiQMo_0023.wav|Tamdēļ tas nebija diez cik kupls, jo negribēja viņa lieki tērēt nesavu mantu, bet ar Priedola kungu nebija vēlējusēs stāties šīs lietas dēļ nekādās sarunās.
8JMPfOAiQMo_0024.wav|Tālab arī saimnieki un citi novada ļaudis nemaz nebija lūgti.
8JMPfOAiQMo_0025.wav|Bet pacienāt muižu saimes, kā arī agrākos gājējus un muižā sanākušos ubagus to Ieva ieskatīja ne vien par atļautu, bet arī vajadzīgu un tāpēc visus tos lika saukt mielastā.
8JMPfOAiQMo_0026.wav|Čigāni ieradās tāpat neviena nesaukti un neaicināti, jo braucienā uz kapsētu bija piedalījušies un tālab uzskatīja sevi par pilntiesīgiem bēriniekiem.
8JMPfOAiQMo_0027.wav|Saprata čigāni arī paši no sevis, ka šādā reizā muižā baltmaize būs cepta, pārs lopu nokauti gaļai un alus tecināts un tātad tur varēs labi dzīroties.
8JMPfOAiQMo_0028.wav|Arī kripenreiteri, kā jau tādi vīri, kas kurā katrā muižā mēdza iegriezties bez nekāda ielūguma un tur viesoties un uzturēties, cik ilgi pašiem patīk, bija pāijājuši citiem bēriniekiem līdza Niedolu muižā un te nu apmetušies.
8JMPfOAiQMo_0029.wav|Tos uzjēma kā pilnīgus viesus, godāja par cienīgiem baronu lielkungiem un deva tiem arī mielastu protams, nevis kopā ar ļaudīm, bet kungu istabās pie sava īpaša galda.
8JMPfOAiQMo_0030.wav|Arī dzērieni tiem bija citādi nekā ļaužu mielastā, jo redzēja tur nesam iekšā baltas, sarkanas un dzeltenas pudeles.
8JMPfOAiQMo_0031.wav|Tātad kripenreiteru lielkungus cienāja ir ar smalkiem šņabjiem, ir ar vīniem, kādus dzērienus ļaužu mielastā vis neredzēja.
8JMPfOAiQMo_0032.wav|Tikai saimniece vienu nepatīkamu lietu kripenreiteriem bija gan pasludinājusi jau priekš mielasta sākšanās.
8JMPfOAiQMo_0033.wav|Proti, ka tie varot te palikt vienīgi šodien vēl un rītu, bet tad cienīgie baronu lielkungi lai taisoties, ka vāķas no Niedolu muižas projām, jo, tā kā pašu kungs miris, tad viņa kungu galdu vairs neklāšot un nekādus viesus nevarot vairs še uzjemt un turēt.
8JMPfOAiQMo_0034.wav|Arī viņu zirgiem nevarot ļaut ilgāki ganīties muižas āboliņa laukā.
8JMPfOAiQMo_0035.wav|Kripenreiteru lielkungi tad arī vienprātīgi solījās to ievērot un rītu vai parītu posties projām.
8JMPfOAiQMo_0036.wav|Starp agrākiem kalpotājiem jo redzamu vietu mielastā iejēma Jukums ar savu sievu Jūllti, sēdēdami abi divi lielākajam galdam pašā galā.
8JMPfOAiQMo_0037.wav|Muižā jau sen bija zināms, ka Jukums ir Liepājā pirmais bruģeru meistars, kas uzjemas un vada visus lielākos bruģēšanas darbus.
8JMPfOAiQMo_0038.wav|Tāpat bija zināms, ka viņam pilsētā pašam savs prāvs nams, tā viņam bija dzīvē labi veicies.
8JMPfOAiQMo_0039.wav|Agrākie pazīstamie nolūkojās uz viņu tagad it ar cienību un visu, ko viņš vai viņa Jūlīte teica, klausījās uzmanīgāki, nekā kad citi ko runāja.
8JMPfOAiQMo_0040.wav|Viņi arī nebija nedz viens, nedz otrs valodā skopi.
8JMPfOAiQMo_0041.wav|Jukums it ar patiku atgādājās tos laikus, kad braucis Lečenas muižā, sakšos, pēc dižās sugas auna, un pastāstīja vienu otru jautru gadījumu no tā laika atmiņām.
8JMPfOAiQMo_0042.wav|Stāstīja arī par dzīvi Liepājā, kas tur savāds vai ievērojams.
8JMPfOAiQMo_0043.wav|Starp citu, kā sevišķu paražu Liepājas kungu un vāciešu starpā minēja dziedāšanu mielastos un viesībās.
8JMPfOAiQMo_0044.wav|Un latviešu draudzes mācītājs viņam teicis, ka šādu paražu turienes vācieši piesavinājušies no apkārtējiem pērkoniekiem un nīceniekiem, jo Liepāja, atrazdamās taisni Pērkones novada vidū un Nīcai tuvos kaimiņos, esot daudz ko piejēmusi no šo novadu vecajām ieražām.
8JMPfOAiQMo_0045.wav|Tā arī dziedāšanu, sēdot visiem pie galda.
8JMPfOAiQMo_0046.wav|Ja kādās viesībās kungi paši nekādas labas dziesmas neprotot.
8JMPfOAiQMo_0047.wav|Tad saucot viesu istabā iekšā kalpones, kas gandrīz visas ir nīcenieces vai pērkonieces.
8JMPfOAiQMo_0048.wav|Un tās tad, uzrirtušās savos skaistos sarkanos vai zvēdrainos ģērbos, nākot iekšā un dziedot viesiem priekšā savas jaukās dziesmas.
8JMPfOAiQMo_0049.wav|Un kungi un kundzenes dziedot tām līdza arī latviski, kā jau tas latviešu zemē pieklājas.
8JMPfOAiQMo_0050.wav|Mācītājs teicies tādu paražu nezinām nevienā citā pilsētā.
8JMPfOAiQMo_0051.wav|To pastāstījis, Jukums ieminējās, ka arī te, šīvakara mielastā, derētu ko labu uzdziedāt.
8JMPfOAiQMo_0052.wav|Un, kad tur nevienam nekas nebija pretī, tad viņš ar Jūlīti abi reizā iesāka un visi dziedāja tiem līdza šādu dziesmu:
8JMPfOAiQMo_0053.wav|Saki, saki, sakulīti,
8JMPfOAiQMo_0054.wav|Kādi uiesi istabā?
8JMPfOAiQMo_0055.wav|Sirmu zirgu mitenieki, Jaunu meitu precinieki.
8JMPfOAiQMo_0056.wav|Dziesma bija gara, un pagāja laba pusstunda, līdz to izdziedāja līdz galam.
8JMPfOAiQMo_0057.wav|Tālākās sarunās par Liepājas dzīvi Jukums apgalvoja, ka, pēc viņa domām, šī esot vislatviskākā pilsēta latviešu zemē.
8JMPfOAiQMo_0058.wav|Šādām savām domām par pierādījumu viņš minēja to, ka Liepājā jau priekš apmēram četrdesmit gadu, kā vecākie liepājnieki atceroties, iecelts latviešu cilvēks par burmistru.
8JMPfOAiQMo_0059.wav|Tas bijis kāds Dēlēns jeb Dēliņš.
8JMPfOAiQMo_0060.wav|Pēcnācēji vēl tagad dzīvojot Liepājā.
8JMPfOAiQMo_0061.wav|Bet viens pēcnācējs, laikam kaunēdamies sava latviskā vārda, iedomājies to pārtaisīt citādi un saucoties un rakstoties tikai Tēlens; un tā nu to visi saucot par Telenu, bet garzobji it vienkārši par Teliņu.
8JMPfOAiQMo_0062.wav|Jā, dēlings iecelts Liepājā par birģermeisteru tūkstoš astoņsimt trīsdesmit piekrajā gadā.
8JMPfOAiQMo_0063.wav|To zinu no vecajiem rakstiem, piebilda Cēzars, kas arī atradās mielastā un nebija vis gājis kripenreiteru istabā, laikam tāpēc, ka tos neieskatīja ne par kādiem ievērojamiem muižniekiem un tamdēļ labāk turējās ļaužu pulkā.
8JMPfOAiQMo_0064.wav|Bet Jukums stāstīja tālāk, ka Liepāja arī tāpēc esot latviskāka par visām citām mūsu pilsētām, ka te bijis pirmais latviešu policijmeistars vecais Miķelis, kas tikai aizpēm nomiris.
8JMPfOAiQMo_0065.wav|Tas dzimis vēl dzimtbūšanas laikos, kad latviešiem nebijis uzvārdu.
8JMPfOAiQMo_0066.wav|Tā arī viņam nebijis nekāda uzvārda un, nojemts zaldātos, saukts tāpat kristāmā vārdā par Miķeli.
8JMPfOAiQMo_0067.wav|Sis pats vārds viņam tad arī palicis par uzvārdu visu mūžu.
8JMPfOAiQMo_0068.wav|Būdams ļoti labu galvu un visādi krietns, uzdienējis par kapteini un tad iecelts Liepājā par policijas meistaru.
8JMPfOAiQMo_0069.wav|Jā, kapteinis Mihaels iecelts Liepājā par policijmeistaru tūkstoš astoņsimt trīsdesmit septītajā gadā un vēlāk paaugstināts pirms par puspalkavnieku, beidzot par pilnu palkavnieku.
8JMPfOAiQMo_0070.wav|To zinu no veciem rakstiem, apstiprināja atkal Cēzars.
8JMPfOAiQMo_0071.wav|Esmu lasījis kāda ārzemnieka aprakstu par Liepāju, kas tur uzturējies tūkstoš astoņsimt piecdesmitā gada vasarā.
8JMPfOAiQMo_0072.wav|Tas stāsta, ka vācu frizieri un daži citi šādi tādi plukatas gan skatījušies uz policijmeistaru Mihaelu kā uz bauri, bet visi citi Liepājas iedzīvotāji un valdība bijuši ar to ļoti mierā.
8JMPfOAiQMo_0073.wav|Jo bijis godīgs un taisns cilvēks un Liepājā nodibinājis tādu kārtību un tīrību, kāda tur nekad nebijusi.
8JMPfOAiQMo_0074.wav|No pirmā gala, policijmeistaru labi nepazīdami un zinādami to mazturīgu cilvēku ar lielu ģimeni, žīdi un citi tirgotāji uz Ziemassvētkiem sasūtījuši tam bagātas dāvanas gan ēdamas lietas, gan citādas mantas.
8JMPfOAiQMo_0075.wav|Bet Mihaels visas tās aizsūtījis atpakaļ devējiem un, kurām mantām īpašniekus nav varējis izzināt, tās izdalījis nabagiem.
8JMPfOAiQMo_0076.wav|Tāds godīgs un taisns viņš bijis un palicis vienādvien.
8JMPfOAiQMo_0077.wav|Jā, līdz pat mūža beigām iesaucās Jukums.
8JMPfOAiQMo_0078.wav|Liepājnieki viņu tagad vēl piemin godā un cieņā.
8JMPfOAiQMo_0079.wav|Es arī dabūju redzēt šo veco Miķeli jeb, kā vāci un krievi to sauca, Mihaeli.
8JMPfOAiQMo_0080.wav|Pēdējos gadus dzīvoja pensijā un nomira pie deviņdesmit gadu vecs.
8JMPfOAiQMo_0081.wav|Pilsēta nosauca vienu ielu viņa vārdā, un es to šovasar izbruģēju.
8JMPfOAiQMo_0082.wav|Nu pa Miķeļa ielu laba braukšana un iešana.
8JMPfOAiQMo_0083.wav|Policijmeistars Miķelis bijis īsts latviešu Miķelis: gudrs un godīgs un dažreiz spriedis ļaudīm tādus gudrus spriedumus kā pats bībeles Zālamans, palīdzēdama savam vīram runāšanā, teica Jūlīte.
8JMPfOAiQMo_0084.wav|Liepājas tirgus sievas vēl tagad zin stāstīt par viņa savādiem spriedumiem.
8JMPfOAiQMo_0085.wav|Bet dažreiz vecītim gan izgājis arī tīri šļūceniski, sevišķi, kad bijis sapīcis un nevaļīgs.
8JMPfOAiQMo_0086.wav|Tā reiz divi sievas nogājušas sūdzēties, ka viena otru gānījušas.
8JMPfOAiQMo_0087.wav|Vecis dusmīgs raidījis tās projām, strauji iesaukdamies: Ko jūs ar tādiem šūdiem atkal nākat pie manis!
8JMPfOAiQMo_0088.wav|Vai nezināt, ka man galva jau sen pila šūdu?
8JMPfOAiQMo_0089.wav|Jā, jā, liepājai pieder tas gods, ka tur bijis latvietis par policijas meistaru un tas bijis godīgs cilvēks.
8JMPfOAiQMo_0090.wav|Nevienā citā pilsētā nedzird, ka latvietis būtu kur šādā amatā.
8JMPfOAiQMo_0091.wav|Kad jau nu tā sākušās valodas par latviskāko pilsētu latviešu zemē, tad man jāaizrāda, ka Liepājā arī cēlies pirmais kuģis ar latviešu vārdu.
8JMPfOAiQMo_0092.wav|To zinu no veciem rakstiem.
8JMPfOAiQMo_0093.wav|Seši Liepājas tirgotāji tūkstoš astoņsimt divdesmit ceturtajā gadā sadevušies kopā, likuši uzbūvēt sev kuģi un devuši tam latvisku nosaukumu Laima.
8JMPfOAiQMo_0094.wav|Lai tas pa tālām pasaules malām nestu un daudzinātu mūsu arāju tautas vārdu un godu tā toreiz latvieši saukti, bet īpašniekiem pašiem lai nāktu laba peļņa.
8JMPfOAiQMo_0095.wav|Toreizējie laikraksti arī piemin, ka Laima esot pats pirmais kuģis ar latvisku nosaukumu, un novēl tam laimīgas gaitas.
8JMPfOAiQMo_0096.wav|Gan Liepājai, Rīgai un citām mūsu ostu pilsētām bijis arvien daudz kuģu.
8JMPfOAiQMo_0097.wav|Kurzemei hercoga Jēkaba laikā bijis pat ap simt kuģu gan kara uzdevumiem, gan tirgošanās vajadzībām.
8JMPfOAiQMo_0098.wav|Bet neviens pats nav bijis ar latvisku nosaukumu.
8JMPfOAiQMo_0099.wav|Tāds pirmais cēlies tikai Liepājā.
8JMPfOAiQMo_0100.wav|Tātad Liepāja ir nākošās latviešu kuģniecības māte.
8JMPfOAiQMo_0101.wav|Beidzot Cēzars ievaicājās Jukumam, kas labs Liepājā tagad dzirdams no jauna.
8JMPfOAiQMo_0102.wav|Vai Hazenjēgera un Doniņa sudmalas stāvot vēl tāpat staltas un stipras kā toreiz, kad viņš gājis skolā, jeb vai ģimnāzisti, šturmēdami tās kā ienaidnieka cietokšņus, būšot vienas vai otras sagāzuši?
8JMPfOAiQMo_0103.wav|Abas minētās vējenes stāv vēl, studenta lielskungs, staltas un stipras, kā stāvējušas, atsaucās Jūlīte.
8JMPfOAiQMo_0104.wav|Bet pašiem tiem cilvēkiem neklājas tur labi: Hazenjēgera vidējo meitu, kas kopš pāris gadiem bija precējusēs ar Liepājas garnizona oficieri Ipatovu, vīrs aizpagājušu nedēļ nošāva: bija pieķēris, ka tā ir viltniece un slepeni satiekas ar kādu citu.
8JMPfOAiQMo_0105.wav|Gan lūgusēs un liegusēs, ka nav vainīga, bet vīrs redzējis, ka kurpju apakšas ir ar kaļķiem, un tātad sapratis, ka viņa bijusi tanī pašā namā kāda jauna vīrieša dzīvoklī, kur priekšistaba patlaban kaļķota.
8JMPfOAiQMo_0106.wav|Tad nabadzītei bijis gals uz vietas greizsirdīgais vīrs nebijis pielūdzams.
8JMPfOAiQMo_0107.wav|Na, tad ir vērts, ka cilvēks iet pasaulē, kad, pārnācis mājās, var tā stāstīt kā mūsu Jukums ar savu Jūlīti izsaucās tīri iepriecināta vecā pavārene.
8JMPfOAiQMo_0108.wav|Tādus stāstus kā par Liepājas burmistru Dēliņu un policijas meistaru Miķeli, kas abi bijuši latvieši, es varu klausīties ar tādu pašu patiku kā Judeļa stāstus par Rotšildiem.
8JMPfOAiQMo_0109.wav|Mielasts bija pilnā gaitā, kad namiķis ieveda kādu svešu vīrieti, jau sirmgalvi, bet citādi vēl spirgtu un modru.
8JMPfOAiQMo_0110.wav|Tas teicās gribam ar saimnieci runāt.
8JMPfOAiQMo_0111.wav|Saimniece tūliņ to zīmēja par agrāko dārznieku Visvara Miči.
8JMPfOAiQMo_0112.wav|Nu arī citi Niedolu un Priedola muižas vecākie saimes locekļi to pazina, ar to sveicinājās un sāka valodas.
8JMPfOAiQMo_0113.wav|Mičis stāstīja, ka viņš vecuma dēļ lubraka dienestu atstājis un esot tagad ceļā uz savu dzimteni Bruģu muižas novadā, kur domājot pavadīt vecuma dienas.
8JMPfOAiQMo_0114.wav|Tuvākiem paziņām uzticēja arī savu noslēpumu, ka viņa īstais vārds un uzvārds neesot Mičis Visvaris: to tik tālab piejēmis, ka tiesas kungi meklējuši viņu rokā par to, ka piekāvis Lopu muižnieku.
8JMPfOAiQMo_0115.wav|Tagad, kur viņam skaidri zināms, ka šis muižnieks un viņa draugi miruši, viņš nu jūtoties pilnīgi drošs un saukšoties atkal savā agrākā vārdā par Uldriķi Bandenieku.
8JMPfOAiQMo_0116.wav|Sēdot pie galda un sarunājoties ar citiem mielastniekiem, šis divvārdu virs ievēroja ubagu pulkā kādu pavecu bārzdainu vīrieti, kas, sakņubis pie maza galdiņa, kopā ar kādu sievieti turēja mielastu.
8JMPfOAiQMo_0117.wav|Sakait, saimnieces kundzene, ko gribat, bet es esmu gatavs derēt uz pīpu tabakas, ka tur tas ubags man ir pazīstams, lai gan,šķiet, sen neesmu to redzējis.
8JMPfOAiQMo_0118.wav|Tas var būt, jūs, kas zem divējādiem vārdiem tālu pasaulē klīduši, ar daudz cilvēkiem satikušies, tad arī varbūt šo ubagu esat kur redzējuši.
8JMPfOAiQMo_0119.wav|Nē, nē, saimniec, ne vien es, jūs arī esat viņu redzējusi nu es skaidri ieceros, un vai zināt, kur?
8JMPfOAiQMo_0120.wav|Viņugad pie Plosta krogus, kad jūs ar tām divām citām vadakstniecēm un es ar savu krustdēlu cēlāmies visi reizā pār Ventu: tas ir tas pats gaudenais skolmeistars, ko tur meitene toreiz vilka rokas ratelos.
8JMPfOAiQMo_0121.wav|Ūn, nogājis pie ubaga, viņš to uzrunāja.
8JMPfOAiQMo_0122.wav|Tas ar visām sešām savām tupelēm atlēca tagad pie saimnieces, arī sieviete atnāca šurp.
8JMPfOAiQMo_0123.wav|Es jūs, saimniec, gan ne par kādu mantu nebūtu pazinis, ja šis cilvēks nebūtu man teicis, ka jūs esat tā pate jaunā, daiļā skuķe, kas toreiz tur ar tām divām žagatām sēdēja vienā orē, sacīja gaudenais.
8JMPfOAiQMo_0124.wav|Bet koša, daiļa gan jūs esat arī vēl tagad.
8JMPfOAiQMo_0125.wav|Sen biju dzirdējis, ka Niedolu muižā esot laba saimniece, kas ubagus žēlo un katram palīdz, un ka tai visa vara rokās, bet ne sapnī nebiju iedomājies, ka tā ir toreiz pie Ventas redzētā skaistā vadakstniece.
8JMPfOAiQMo_0126.wav|Es esmu precējies, apjēmu to pašu savu skolas meiteni, kas mani toreiz rateļos vilka.
8JMPfOAiQMo_0127.wav|Ir tagad viņa mani velk visur, kur vajadzīgs.
8JMPfOAiQMo_0128.wav|Nebijām sen ēduši gaļas vasarām zemnieku sētās šādu pavalgu maz.
8JMPfOAiQMo_0129.wav|Aizvakar tāpēc saku sievai: Jem un aizvelc mani Niedolu muižā: tur rītu lielkungam bēres, taču tad arī ubagiem kas atlēks.
8JMPfOAiQMo_0130.wav|Tā mēs te atbraucām.
8JMPfOAiQMo_0131.wav|Aizkļūt kapsētā nevarējām tāds ceļš manam zirgam par tāļš, teica ubags, pasmiedamies un paskatīdamies uz sievu.
8JMPfOAiQMo_0132.wav|Tālāk gaudenais stāstīja, ka skolotājs viņš sen nu jau vairs neesot.
8JMPfOAiQMo_0133.wav|Esot iecelti jauni skolotāji tiklab Marijas skolā, kā Rubā, tādi, kas mācījušies Irlavā; viņam esot jāiztiek tāpat, bez vietas un amata, pa daļai ar ubagošanu, pa daļai šā tā pelnoties.
8JMPfOAiQMo_0134.wav|Dažreiz sadomājot puišiem kādas dziesmas, kad grib pazīstamas meitas labi apdziedāt; citreiz atkal ejot ar stiprām dziesmām meitām palīgā, kad tās grib puišiem labi uzlaist pa ādu.
8JMPfOAiQMo_0135.wav|Vislielākā peļņa esot rudeņiem, kad puišus jem zaldātos.
8JMPfOAiQMo_0136.wav|Jau kopš divi gadi apriņķī esot ievesta tāda kārtība, ka pie puišu nojemšanas kungiem un dakteriem krieviski jārunā un zaldāts pie durvīm nolikts arī tāds, kas latviski nemaz neprot.
8JMPfOAiQMo_0137.wav|Viņš, leišmalē dzīvodams, ielauzījies krievu valodā tā, ka varot it labi sarunāties.
8JMPfOAiQMo_0138.wav|Daži vecāki vedot viņu tad līdza, lai pateiktu ko viņu dēlam par labu un palīdzētu retavoties no zaldātu dienesta vaļām: dažs puisis kungu priekšā tā sabīstoties, ka valoda aizcērtoties pavisam un ne vārda nevarot atteikt, kad prasot, vai ir vesels jeb vai kas kaitot.
8JMPfOAiQMo_0139.wav|Tad nu viņš tur dodoties sabīdušiem puišiem palīgā un pateicot krieviski, kas kuram kait.
8JMPfOAiQMo_0140.wav|Tad ari, redzot tur pazīstamu pašu cilvēku tuvumā, viens otrs puisis daudzmaz atgūstoties no savām lielām izbīlēm, sajemot drošāku prātu un pats atteicot kungiem latviski, kas kur sāp vai kait.
8JMPfOAiQMo_0141.wav|Bet bez viņa palīdzības gan neviens puisis to nevarētu.
8JMPfOAiQMo_0142.wav|Tā viņš teicās tur pūloties tautas brāļu labā un tādās reizās dabūnot no katra puiša, kura labā ko runājis, pusrubli; bet, ja izdodoties kādu izretavot, tad jemot veselu rubli; bagātie saimnieki šādā reizā dodot pat papīra trijnieku.
8JMPfOAiQMo_0143.wav|Tik liksta dažreiz esot ar zaldātu, kas nolikts pie durvīm: tas grūžot atpakaļ, pat ar kāju sperdams, kad šis ar savām sešām koka tupelēm gribot lēkt nojemšanas istabā iekšā .
8JMPfOAiQMo_0144.wav|Tad zaldātam arī jādodot pa rublim, citādi iekšā netiksi.
8JMPfOAiQMo_0145.wav|Tā veci paziņas, pēc ilga laika reiz satikušies pa vairākiem vienā vietā, stāstīja cits citam savas bēdas un priekus, un galu galā visi jutās jautri un omulīgi, jo ikviens bija baudījis labas vakariņas.
8JMPfOAiQMo_0146.wav|Tik Priedola muižas dārzniece Dore, tā pate, kas reiz tik neapdomīgi bija rīkojusēs ar žurku zālēm, bija saskumusi un izskatījās noraudājusēs.
8JMPfOAiQMo_0147.wav|Beidzot viņa pienāca tur, kur sēdēja un runājās agrākais Mičis Visvaris, tagadējais Uldriķis Bandenieks, gaudenais ubags ar savu sievu un saimniece.
8JMPfOAiQMo_0148.wav|Sākdama raudāt, viņa teica:
8JMPfOAiQMo_0150.wav|Judelis vakar, kamēr citi bij aizbraukuši uz kapiem, stāstīja man un vecajai pavārenei, ka atkal būšot kari, šoreiz krieviem ar turku.
8JMPfOAiQMo_0151.wav|Mazās tautas tur jau kaujoties ar turkiem, krievs iešot tām palīgā, un tad būšot briesmīgi kari.
8JMPfOAiQMo_0152.wav|Judelis teica: lai arī asinis plūstu pa logiem ārā, bet turks krievam nepadošoties!
8JMPfOAiQMo_0153.wav|Un Rotšildi un citi žīdi došot naudu, lai tik ķeizari var karot.
8JMPfOAiQMo_0154.wav|Tā Judelis mani pārbiedēja.
8JMPfOAiQMo_0155.wav|Man, rau, vecākais dēls ir krievos, un, ja izceļas tādi briesmīgi kari, tad jau viņš, nabadziņš, dzīvs tur nepaliks, ak vai, ak vai!
8JMPfOAiQMo_0156.wav|Neviens nemācēja nelaimīgajai mātei pateikt kādu prieka vārdu, jo visi zināja Judeli kara un miera lietās par lielāku un labāku zinātāju nekā pašu cilvēkus, visus kopā jemot.
8JMPfOAiQMo_0157.wav|Ir gaudenis, lai gan izbijis skolotājs un krievu valodas pratējs, nezināja, ko tur teikt, ko būt.
8JMPfOAiQMo_0158.wav|Beidzot vecā pavārene teica:
8JMPfOAiQMo_0159.wav|Man viena alga, izcelsies kari vai ne.
8JMPfOAiQMo_0160.wav|Man nav neviena piederīga krievos.
8JMPfOAiQMo_0161.wav|Bet, ja izcelsies, tad būs atkal liela darīšana manam mīļākajam ģenerālim Todlebenam.
8JMPfOAiQMo_0162.wav|Tas tikpat kā pašu cilvēks, kā jau latviešu zemē dzimis un audzis, manam vīra nelaiķim no radu puses: abi kandavnieki, cēlušies no Kandavas.
8JMPfOAiQMo_0163.wav|Jaunās dienās apmeklējot vīra radus Kandavā, man tur rādīja Todlebenu namu, kur agrāk tie turējuši traktieri.
8JMPfOAiQMo_0164.wav|Kad zemnieki atlaisti uz brīvi, tad Todlebenu traktierī sarīkota balle un Kandavas apkārtnes muižnieki un citi vācieši tur dejojuši visu nakti, bet paši zemnieki, stāvēdami ārā, skatījušies pa logiem iekšā, kā kungi svin zemnieku brīvlaišanas svētkus.
8JMPfOAiQMo_0165.wav|Jaunais Todlebens aizgājis Jelgavā, turējis bodi.
8JMPfOAiQMo_0166.wav|Tur arī piedzimis viņa dēls Edvards, tagadējais ģenerālis.
8JMPfOAiQMo_0167.wav|Bet skolas gados bijis liels palaidnis: mācīties negrib, tēvam bodē palīdzēt ne domāt nedomā prāts tik uz bramanību uz iedzeršanu un meitām.
8JMPfOAiQMo_0168.wav|Tēvs tad, nezinādams, ko ar tādu dēlu iesākt, jēmis lielo rieveli no skolas ārā un nodevis zaldātos.
8JMPfOAiQMo_0169.wav|Tur tad bramanis savaldīts un kara skolā labi mācījies.
8JMPfOAiQMo_0170.wav|Tā mana nelaiķa radi par viņu stāstīja.
8JMPfOAiQMo_0171.wav|Un, re, kas par vīru dienās izvirta noagrākā trakuļa!
8JMPfOAiQMo_0172.wav|Es saku: Todlebens ir mans mīļākais ģenerālis,un,ja Rotšildidos mūsu un turku ķeizaram naudu un izcelsies briesmīgi kari, tad manam Todlebenam būs atkal diža darīšana.
8JMPfOAiQMo_0173.wav|Čigāni, līdz ar citiem labu mielastu paturējuši, jau pēc savas dabas nevarēja palikt tā mierā sēžam un runājamies, bez tam viņiem galvas tagad bija siltas.
8JMPfOAiQMo_0174.wav|Tālab tie no viņiem, kam bija kādi mūzikas rīki, jēma un uzrāva jautras un priecīgas skaņas, un nu ir čigāni paši, ir puiši un meitas stājās pāros, un tad sākās deja.
8JMPfOAiQMo_0175.wav|Kā tas daždien brašās bērēs parasts, kur jaunie tāpat bez sava prieka negrib šķirties.
8JMPfOAiQMo_0176.wav|Būdami tanīs domās, ka prieks tā nekur nav vajadzīgs kā taisni bērēs un bēdās.
8JMPfOAiQMo_0177.wav|Še bēdas gan nebija nekādas lielās, jo nelaiķis bija jau nodzīvojis pilnu mūžu un nebija tam arī neviena tāda īstenieka, kas pēc tā visai skumtu.
8JMPfOAiQMo_0178.wav|Vienīgi saimnieci redzēja ar saraudātām acīm, bet arī viņa citu priekšā prata izturēties mierīgi un nevienam savas bēdas neizrādīja un nekā par tām nestāstīja.
8JMPfOAiQMo_0179.wav|Tātad nobēdājušos cilvēkus bēru mielastā nekur neredzēja.
8JMPfOAiQMo_0180.wav|Bet priecāties patika ne tikai bēdās, bet arī paša prieka dēļ, sevišķi, kad tik daudz jaunu cilvēku kopā.
8JMPfOAiQMo_0181.wav|Bēru noslēgšana ar dejām un balli jau arī tamdēļ bija it piestā vīga, ka nelaiķis bija neprecējies un tātad tam reizā ar bērēm bija dzeramas arī kāzas, kā tas kursenieku starpā vispār parasts.
8JMPfOAiQMo_0182.wav|Dzirdēdami ļaužu istabā skanam dejas mūziku un rībam grīdu, arī kripenreiteri nāca no kungu istabām ārā, jēma muižas meitas vai jaunākās čigānietes un griezās un sitinājās ar tām citiem līdza dejas virpuļos.
8JMPfOAiQMo_0183.wav|Kad nāca tā sauktais meitu dancis, kur tām tiesība pašām izvēlēties un vest puišus dejā, mazā Libite ātri un mudīgi uzmeklēja Cēzaru, notvēra to pirmā no visām citām un tad priecīga un laimīga kā ripot ripoja ar to no istabas viena gala uz otru, lēti nelaizdama to vaļām.
8JMPfOAiQMo_0184.wav|Na, kalpu Libite nu ir spārnos saka kāds vecāks vīrs, kas pats nav vairs dejotājs, bet noskatās, kā dejo jaunie.
8JMPfOAiQMo_0185.wav|Aba izsaplētusēs jemas.
8JMPfOAiQMo_0186.wav|Lec un griežas, tā sakot, ar visām četrām.
8JMPfOAiQMo_0187.wav|Bet Libite ne ar vienu ausi neklausās, ko saka ļaudis.
8JMPfOAiQMo_0188.wav|Ar visām domām un jūtam viņa ir pie sava otrinieka.
8JMPfOAiQMo_0189.wav|Būdama ar to jau no aizviņas vasaras pazīstama, viņa tagad dejojot paklusi ievaicājās tam, vai viņš vēl atceroties, ka reiz viņi abi divi uz kūtsaugšas apkrauti ar sienu, tā ka gandrīz pazuduši, tik ar lielām mokām tapdami vairs no siena valsta ārā.
8JMPfOAiQMo_0190.wav|Un kāds tur kārstums bijis tanī siltajā, tikko no saulainas pļavas pārvestā sienā!...
8JMPfOAiQMo_0191.wav|Viņa bijusi slapja kā slaucama kaķe un domājusi nudien tur nu izkusīšot.
8JMPfOAiQMo_0192.wav|Jaunie diedami, vecie jautri sarunādamies, nosvinēja bēru priekus, gudrā prātā spriezdami, ka vecā lielkunga pēdējie godi tiklab kapsētā, kā arī te mājās noritējuši gandrīz viscauri pēc tīri latviskām bēru paražām, kā jau tas latviešu zemē piederas.
8JMPfOAiQMo_0193.wav|Bēru balle beidzās, tikai gaismiņai svīstot, kad darba ļaudis steidzās pie miera, gribēdami noraut vēl kādu snapīti miega, lai pa dienu būtu spirgti un denkti grūtā darbā, jo patlaban bija vasarājas ievākšana pilnā gaitā.
8JMPfOAiQMo_0194.wav|Otrā dienā, paturējuši pusdienu un pateikušies saimniecei par laipnu uzjemšanu, kripenreiteri atvadījās, lika sedlot savus zirgus un jāja projām.
8JMPfOAiQMo_0195.wav|Pablend, Griet, uz kuru pusi šie jās, teica saimniece galda meitai.
8JMPfOAiQMo_0196.wav|Ienākusi pa brīdi atpakaļ kuknē, meita vēstīja:
8JMPfOAiQMo_0197.wav|Jūs domājat, saimniec, viņi jās kur tālu?
8JMPfOAiQMo_0199.wav|Līdz krustceļam nojājuši, tūliņ nogriezās tepat pa sānu ceļu un sajāja visi kā septiņi okstiņi Priedola muižā.
8JMPfOAiQMo_0200.wav|Lai nu tik priedolnieka lielskungs zinis, kad un kā dabūs šos liekēžus no muižas atkal ārā.
mx_ZRc7YIEg_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
mx_ZRc7YIEg_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
mx_ZRc7YIEg_0003.wav|Ceturtā grāmata, četrpadsmitā nodaļa.
mx_ZRc7YIEg_0005.wav|Galu galā šinī klusajā un slepeni vestajā cīņā es tomēr uzvarēju.
mx_ZRc7YIEg_0006.wav|Es uzvarēju teica otrā dienā Priedola Tēzens, iznākdams Niedolu muižā no salona, kur mirušais bija ieguldīts šķirstā un šķirstam apkārt salikti trauki ar ledu.
mx_ZRc7YIEg_0007.wav|Saimniece bija pagājusi viņam garām un gribēja jau iet ar puķēm salonā.
mx_ZRc7YIEg_0008.wav|Nolikt tās pie šķirsta, ka, it kā sevī apdomājusēs, piestājās, atgriezās atpakaļ un, uz Priedola kungu skatīdamās, teica lēni un mierīgi:
mx_ZRc7YIEg_0009.wav|Ko tad jūs, barona kungs, uzvarējuši, paši savu mirstošo tēvu.
mx_ZRc7YIEg_0010.wav|Citu nevienu, bet veselam, spēcīgam cilvēkam uzvarēt mirēju nezinu, vai ar tādu uzvaru ir ko lielīties un lepoties.
mx_ZRc7YIEg_0011.wav|Lai Dievs dod nelaiķim vieglu mūžīgo dusu, bet lai viņš jums ir žēlīgs un palīdz jūsu sirdij atrast mieru pēc šādas jūsu uzvaras.
mx_ZRc7YIEg_0012.wav|Vairāk Ieva nekā neteica.
mx_ZRc7YIEg_0013.wav|Viņa jutās savā sievišķībā par lepnu stāstīt priedolniekam, ka viņa nebūt nav dzinusēs nedz agrāk, nedz arī šinīs pēdējās dienās, lai lielskungs liktos salaulāties, un ka sūtīšana mācītājam pakaļ notikusi uz viņa paša vēlēšanos.
mx_ZRc7YIEg_0014.wav|Priedolnieks atkal, it kā smagi satriekts ar tēva mīļākās vienkāršiem un vientiesīgiem, bet toties jo sāpīgi uz viņu krītošiem vārdiem, kluss un nospiests, ar priekšup noliektu galvu gāja no istabas un pils ārā.
mx_ZRc7YIEg_0015.wav|Viņš taču vismaz atklāti arvienu labi saticis ar tēva mīļāko, un te nu viņam bija iznākusi ar to nepatīkama vārdu izmaiņa tēva šķirstam visā tuvumā.
mx_ZRc7YIEg_0016.wav|Nudien, tas nebija patīkami, un viņš nemaz nebija to vēlējies.
mx_ZRc7YIEg_0017.wav|Bet noticis tas bija, un tur nevarēja vairs neko darīt.
mx_ZRc7YIEg_0018.wav|Tomēr, lai kā būdams, jāpacieš viņam šī nepatikšana.
mx_ZRc7YIEg_0019.wav|Viņš taču ir tagad vecas, slavenas cilts vienīgais tiešais pēctecis, un viņam jārūpējas un jāgādājas par to, ka šī cilts, ja jau tai lemts iet bojā, izmirst tīra un nesajaukta ar zemnieku asinīm.
mx_ZRc7YIEg_0020.wav|Tikai to viņš grib.
mx_ZRc7YIEg_0022.wav|Un to gribēt un Tēzenu cilti pasargāt tīru tas ir viņa augsts un svēts pienākums!...
mx_ZRc7YIEg_0023.wav|Tā viņš sevi nomierina un klusā, drūmā gaitā soļo uz savu muižu.
mx_ZRc7YIEg_0024.wav|Nākošā dienā kļuva zināms, kur un kā Priedola kungs nolēmis savu tēvu apbedīt.
mx_ZRc7YIEg_0025.wav|Šejienes kapsētā nebija nedz kapličas, kādās mēdz mirušos muižniekus novietot, palaikam, tāpat virs zemes, tikai šķirstus cieti noslēdzot, nedz arī vispārējā kapsētā še atdalīts un iekārtots kāds īpašs vācu nodalījums.
mx_ZRc7YIEg_0026.wav|Dēls tamdēļ nolēmis tēvu aizvest mātes dzimtenē.
mx_ZRc7YIEg_0027.wav|Tur jau no veciem laikiem ir īpaša kungu kārtas kapliča.
mx_ZRc7YIEg_0028.wav|Tur apbedīta māte, un viņai līdzās tur nu guldīs tēvu.
mx_ZRc7YIEg_0029.wav|Kam vien Priedola kungs to tā stāsta, tas visiem izklausās jauki un labi.
mx_ZRc7YIEg_0030.wav|Lai gan cilvēku mirstīgām atliekām viena alga, kur tās satrūd, tomēr pietāte un kristīgās parašas prasa, ka piederīgo pīšļi, ja tas vien iespējams, atrastos vienkopus.
mx_ZRc7YIEg_0031.wav|Bet Tēzenu cilts pēdējam pēcnācējam te vēl cits kāds iegansts ir prātā.
mx_ZRc7YIEg_0032.wav|Šejienes kapsētā apbedīts kāds Niedolu muižas saimnieces bērns.
mx_ZRc7YIEg_0033.wav|Tam līdzās saimniece likusi aizjemt un aizzīmēt kādu plašāku gabaliņu zemes, kur dienās viņu pašu un viņas piederīgos rakt.
mx_ZRc7YIEg_0034.wav|Otras tādas savādākas vietas šejienes kapsētā vairs nav, jo kapsēta jau sen dibināta un stipri pierakta, bet ierīkot jaunu kapsētu par to līdz šim nemaz nav vēl domāts.
mx_ZRc7YIEg_0035.wav|Tātad, ja veco dzimtkungu gribētu šepat apbedīt, nāktos rakt viņa kapu taisni saimnieces aizjemtajā svabadajā gabaliņā vai tam tuvumā.
mx_ZRc7YIEg_0036.wav|Bet to dēls nevēlas.
mx_ZRc7YIEg_0037.wav|Varētu tad arī dienās notikt, ka saimniece liek sevi guldīt taisni blakus tēvam, un, ja gadās varbūt, ka viņš, vecā barona dēls, nomirst ātrāki, tad nebūtu neviena, kas saimniecei to liedz darīt, un tad viņa gulētu tēvam blaku blakām kā laulāta sieva!
mx_ZRc7YIEg_0038.wav|Bet tas būtu kā skabarga muižniekiem acīs un negods visai vēsturiski slavenai Tēzenu ciltij!
mx_ZRc7YIEg_0039.wav|Tātad tēva apbedīšanai jānotiek mātes dzimts un cilts kapsētā.
mx_ZRc7YIEg_0040.wav|Tur arī saimniece ar visu savu plašo ģimeni neaizbrauks un nevarēs pavadītājiem tā izrādīties, kas viņa par varenu sievieti, kā tas še bez šaubām notiktu.
mx_ZRc7YIEg_0041.wav|Tur, svešumā, viņa vienkārši kautrēsies nākt šķirstam tuvumā un izrādīt kādas žēlabas.
mx_ZRc7YIEg_0042.wav|Kad ļaudīm kļuva zināms, ka aizgājušo neraks vis Niedolu kapsētā, bet vedīs un guldīs uz pēdējo dusu viņa nelaiķes dzimtenē, sākās vispārēja rīkošanās uz lielu bēru braucienu.
mx_ZRc7YIEg_0043.wav|Abēju novadu saimnieki vienojās savā starpa, ka bēru braucienā jāpiedalās tādā pat kārtā kā parastajos ikgadējos mīlestības svētkos: no katras sētas jābrauc vismaz saimniekam un saimniecei ar vecāko dēlu vai meitu.
mx_ZRc7YIEg_0044.wav|Bet redzēt lielisko braucienu un dzimtkunga apbedīšanu vēlējās arī vēl daudzi citi, tā ka braucēju sanāca daudz vairāk.
mx_ZRc7YIEg_0045.wav|Noliktā dienā Niedolu muižā un uz apkārtējiem lielceļiem tad arī sabrauca veselas rindas bērinieku.
mx_ZRc7YIEg_0046.wav|Tie skatījās, skaitīja un vēroja, ka ik no sētas esot vai nu divzirgu ore, vai arī ore ar vienjūgu pēdējā sēdot pats saimnieks ar saimnieci, orē gandrīz visa saime.
mx_ZRc7YIEg_0047.wav|No muižām brauca vairāk divjūgi, jo tiklab muižu sudiki, kā arī darba ļaudis negribēja mājās palikt.
mx_ZRc7YIEg_0048.wav|Tāpat kalpus, iebujiešus un citus sīkus ļaudis un vaļiniekus redzēja pulkā gan ar saviem, gan ar satapinātiem pajūgiem gluži kā lielā tirgus dienā, kad neviens negrib palikt mājās, kas vien spēj kājas cilāt, un kad darbam katrs atmet ar roku.
mx_ZRc7YIEg_0049.wav|Arī daži muižnieki, kas ar nelaiķi bija stāvējuši tuvākos sakaros, kā Vērgales un Striķu Bēri un tuvākie kaimiņi, sabrauca šorīt Niedolu muižā, lai piedalītos kopējā sēru braucienā.
mx_ZRc7YIEg_0050.wav|Tāpat kripenreiteri no visas plašās apkārtnes bija pulcējušies vienkopus, tā ka tos redzēja bērinieku barā veselu pulciņu.
mx_ZRc7YIEg_0051.wav|Visiem tiem priekšgalā jāja kāds garš, kalsns sirmgalvis, ko vecākie Niedolu un Priedola muižas iedzīvotāji pazina par to pašu plikadīdas baronu.
mx_ZRc7YIEg_0052.wav|Kas te bija toreiz uzklīdis, kad notika priedolnieka saindēšanās un kad daudzi to pēc tam maldīgā kārtā bija turējuši minētā notikumā par īsto vainīgo.
mx_ZRc7YIEg_0053.wav|Kopš tā laika tas nebija šinī apvidū vairs manīts, jo viņa ceļi bija aizjēmuši plašākas darbības apjomu, kas bija sniedzies ārpus Kursas un Zemgales robežām, tālu leišos, Vidzemē un poļos iekšā.
mx_ZRc7YIEg_0054.wav|Tagad nu viņš bija atkal te ieradies un šoreiz it labā zirgā, pie kam to pavadīja pieklājīgi ģērbies sulainis, arī sēdēdams diezgan labam zirgam sedlos.
mx_ZRc7YIEg_0055.wav|Vispāri viss šī kripenreitera izskats likās tagad liecinām, ka viņš pēdējā laikā mitis pie tādas siles, kur nekas nav trūcis.
mx_ZRc7YIEg_0057.wav|Ar šādu garāku vārdu viņš acīmredzot gribēja palikt sev vairāk svara un cienības.
mx_ZRc7YIEg_0058.wav|To viņam arī neviens neliedza, un Niedolu muižas staļļa puisis bija pirmais, kas, sajemdams viņa zirgu un palīdzēdams pašam izkāpt no sedliem, izgodēja to par cienīgu barona lielkungu.
mx_ZRc7YIEg_0059.wav|Visi pazīstamie žīdi, kas ar veco Tēzenu vai viņa muižu bija stāvējuši kādās darīšanās, šodien bija arī te ieradušies, starp citiem arī siļķu Judelis.
mx_ZRc7YIEg_0060.wav|Tas bija jau pavisam vecs un salīcis, bet tomēr bija ieskatījis par savu pienākumu izvadīt veco Tēzenu pēdējā ceļā.
mx_ZRc7YIEg_0061.wav|Jo savā laikā viņš te ilgus laikus bija braukājis, pārdodams kalpu sievām siļķes un sālimu uzliedams par brīvu virsū.
mx_ZRc7YIEg_0062.wav|Pie kam savu grasi bija pelnījis un uz Lieldienām ne vienu vien tītaru vai gaili bija aizvedis projām.
mx_ZRc7YIEg_0063.wav|Kad bija pratis ietapt pavārenei vai saimniecei.
mx_ZRc7YIEg_0064.wav|Tikai kapsētā līdza nebrauca tik tāls ceļš viņam šķita par grūtu, un tālab savā vietā sūtīja jaunāko dēlu.
mx_ZRc7YIEg_0066.wav|Ir visā augumā un staigāja salīkusi un uz nūjiņas atspiezdamās.
mx_ZRc7YIEg_0067.wav|Tomēr garā jutās vēl modra, un, kā dažureiz, kad saimniece kur izbrauca, tā arī šodien nācās tai aizstāt viņas vietu un pārzināt kalna saimniecību.
mx_ZRc7YIEg_0068.wav|Bailes no žandarmiem un poļu dumpja dalībnieku.
mx_ZRc7YIEg_0069.wav|Un pabalstītāju ķērējiem pa šiem ilgiem gadiem bija mitējušās.
mx_ZRc7YIEg_0070.wav|Un tālab viņai bija it patīkami, ka Judelis šodien palika te.
mx_ZRc7YIEg_0071.wav|Jo sen jau nebija to vairs redzējusi un nu viņai gribēt gribējās ar to reiz atkal labi par visu izrunāties arī par kariem un kara ziņām.
mx_ZRc7YIEg_0072.wav|Viņa tad arī veda Judeli kalna kuknē iekšā, nosēdināja to pienācīgi siltā vietā un solīja tam labu brokasti, tiklīdz bērinieki būšot izbraukuši un viņai atlikšoties pilnīga vaļa.
mx_ZRc7YIEg_0073.wav|Bēru brauciens beidzot bija sastādījies un sāka kustēties jau tūliņ pēc brokastlaika, jo braucamas bija vairāk jūdzes un tālab jau agri bija jālaižas ceļā.
mx_ZRc7YIEg_0074.wav|Pašā priekšā brauca divi mācītāji.
mx_ZRc7YIEg_0075.wav|Tad nāca līķa rati, ko vilka četri gari jūgti zirgi, segti melniem segiem.
mx_ZRc7YIEg_0076.wav|Līķratiem priekšā jāja poritelis melnā zirgā un melnā uzvalkā ar sudraba tauri pie sāniem, kura sēru lentē bija piestiprināta tam kaklā.
mx_ZRc7YIEg_0077.wav|Līķratiem pakaļ jāja staļļa puisis, tecinādams sev blakus pavadā nelaiķa apsedlotu jājamo zirgu, tērptu melnā segā.
mx_ZRc7YIEg_0079.wav|Kripenreiteriem sekoja priedolnieka, vērgalnieka, striķinieka un citu muižnieku ekipāžas.
mx_ZRc7YIEg_0080.wav|Tad sekoja abu novadu saimnieki ar savām orēm un vienjūgiem, muižu saimes, kalpi un visi citi pavadītāji.
mx_ZRc7YIEg_0081.wav|Brauciena beigu daļā brauca daži žīdu pajūgi gan no apkārtējiem krogiem un pārdotavām, gan no tuvējiem leišu miestiem.
mx_ZRc7YIEg_0082.wav|Bet noslēdza visu vēzu savi pārdesmit vezumi čigānu.
mx_ZRc7YIEg_0083.wav|Kuru šinī apgabalā nebija nekad trūcis, jo vecais niedolnieks nebija tiem stingri aizliedzis savā novadā uzturēties.
mx_ZRc7YIEg_0084.wav|Un tālab šejienes mežos un krūmos tie pastāvīgi uzturējās, tik ziemām, kad zem klajas debess nevarēja tverties, aizklīzdami tālāk pa apkārtnes krogiem.
mx_ZRc7YIEg_0085.wav|Līdz tad atkal, vasarai atnākot, atgriezās atpakaļ šejienes zaļajā muižā, kā viņi paši dēvēja savas uzturas vietas mežos un krūmos.
mx_ZRc7YIEg_0086.wav|Niedolu dzimtkungu viņi daudzināja par labu kungu, tamdēļ ka tas čigānu tautu nevajājot, vienīgi to vainu tam pieminēdami, ka nemainot ar viņiem zirgus.
mx_ZRc7YIEg_0087.wav|Tagad sacījās jūtot lielas žēlabas labā kunga dēļ, dusmodamies un solīdamies uz nāvi, ka tā uzdrīkstējusēs tādam vīram ķerties klāt.
mx_ZRc7YIEg_0088.wav|Savas lielās žēlabas tie tagad izrādīja, piedalīdamies pilnā sastāvā ar sievām un bērniem labā lielkunga bērēs.
mx_ZRc7YIEg_0089.wav|Ubagi un citi, kam pašiem nebija zirgu un kas nebija varējuši dabūt vedējus.
mx_ZRc7YIEg_0090.wav|Bet bērēs gribēja būt, jau vakar un aizvakar bija kājām devušiem ceļā uz nelaiķa pirmās sievas dzimteni, lai redzētu tur, kā dzimtkungs tiks guldīts zemē, kā arī lai pēc apbedīšanas dabūtu bēru brandava un baltmaizes.
mx_ZRc7YIEg_0091.wav|Sevišķi ubagiem bija ko traukties un steigties, ka lai pie kapsētas vārtiem iejemtu sev pienācīgi izdevīgu vietu un lai turienes ubagi neaizsteigtos tiem priekšā, jo glabājamais taču bija pašu niedolnieku lielskungs un nevis turienietis vai cits kāds svešnieks.
mx_ZRc7YIEg_0092.wav|Savs kungs, savi ļaudis, savi ubagi!
mx_ZRc7YIEg_0093.wav|Tāds bija šādās reizās parastais ubagu taisnības un tiesību teiciens.
mx_ZRc7YIEg_0094.wav|Vērgalnieks, laiku pa laikam paceldamies savā vaļējā ekipāžā stāvus, atskatīdamies atpakaļ un nevarēdams braucēju rindai saredzēt gala, bilda savam blakussēdētājam.
mx_ZRc7YIEg_0095.wav|Kādreiz vecais niedolnieks ļoti jūsmoja par Hamilkara Felkerzama apbedīšanu, kurā jēmuši dalību divpadsmit Rūjienes zemnieki.
mx_ZRc7YIEg_0097.wav|Stāstīdams par Felkerzama izvadīšanu no Rīgas Jēkaba baznīcas, niedolnieks teica, viņš būtu vēlējies toreiz gulēt Felkerzama vietā šķirstā un sajemt tos godinājumus, ko vienkāršie zemnieki tur parādījuši savam bijušam dzimtkungam.
mx_ZRc7YIEg_0098.wav|Bet diezin ko šis vecītis tagad teiktu, ja pats redzētu, kāda nepārskatāmi gara reiza pavadītāju brauc viņa šķirstam pakaļ.
mx_ZRc7YIEg_0099.wav|Un lielumlielā daļa šo braucēju ir viņa paša zemnieki Niedolu un Priedola novada iedzīvotāji.
mx_ZRc7YIEg_0101.wav|Un šādu, tīri ķēnišķīgu godu vecajam Tēzenam sagādājusi viņa nelaulātā sieva: tā atslēgusi viņa sirdi zemniekiem un līdz ar to atvērusi zemnieku sirdis viņam.
mx_ZRc7YIEg_0102.wav|Jā, šij sievietei bijusi un laikam arī tagad vēl ir brīnišķīga vara uz cilvēku sirdīm.
mx_ZRc7YIEg_0103.wav|Braucot gar draudzes baznīcu, brauciens pieturēja un palika brīdi stāvot, jo baznīcas tornī zvanīja ar visiem pulksteņiem, dodot aizgājējam, kā draudzes priekšniekam, pēdējās ardievas no baznīcas puses.
mx_ZRc7YIEg_0104.wav|Tāpat pie kādas kaimiņu draudzes baznīcas, gar kuru bija jābrauc garām, uz brīdi pieturēja.
mx_ZRc7YIEg_0105.wav|Jo arī tur sagaidīja un pavadīja sēru braucienu ar zvanu skaņām.
mx_ZRc7YIEg_0106.wav|Arī kapsētās, kuras tuvāk ceļam, skulbināja zvanus.
mx_ZRc7YIEg_0107.wav|Nevarēja taču tādu lielu rindu bērinieku, kas veda savu dzimtkungu glabāt, tāpat klusu palaist garām, jo visā apkārtnē bija zināms, ka miris vecais niedolnieks un ka to šodien tur ved.
mx_ZRc7YIEg_0108.wav|Pieturēt pie ceļmales kapsētām bērinieki gan nemaz nepieturēja, jo tas aizjemtu pārāk daudz laika.
mx_ZRc7YIEg_0109.wav|Kursā agrākus laikus bija vēl dzīva vecvecā iekārta, ka pie dažām labām mājām bija ierīkota sava īpaša kapsēta.
mx_ZRc7YIEg_0110.wav|Kaut arī maza, maziņa, bet kad tik sava!
mx_ZRc7YIEg_0111.wav|Tāds bija seno kuršu ieskats.
mx_ZRc7YIEg_0112.wav|Kā šinī pasaulē tie nemīl dzīvot sādžās, bet tikai atsevišķās sētās, kur viena ģimene no otras pilnīgi šķirtas, tā arī aizgājušiem būs dusēt katrai sētai par sevi!
mx_ZRc7YIEg_0113.wav|Dzīvē dažreiz gadījies, ka ar vienu vai otru kaimiņu vajadzēja sanīsties, ar dažu pat tā, ka nemaz nebija ko domāt uz miera saderēšanu, un tad ar tādu lai gul vienā kapsētā līdz pat pastara dienai!
mx_ZRc7YIEg_0114.wav|Ak, Dieviņ tētiņ, kas ta to var izturēt?
mx_ZRc7YIEg_0115.wav|Dažreiz arī par kaimiņu veco saimnieci dzirdēts runājam, ka ļauns cilvēks.
mx_ZRc7YIEg_0116.wav|Bet par viņsētas veci atkal dzirdēts melšam, ka tas pārvēršoties par vilkatu un tad saplosot kaimiņiem aitas.
mx_ZRc7YIEg_0117.wav|Cits saimnieks atkal turot pūķi, kas velk naudu, nē, ar tādiem būt kopā nepatīkami arī pēc nāves.
mx_ZRc7YIEg_0118.wav|No tādiem jo nostāk, jo labāk.
mx_ZRc7YIEg_0119.wav|Kā dzīvojuši, tā arī miruši katras sētas iemītnieki par sevi!
mx_ZRc7YIEg_0121.wav|Tālab arī senākus laikus dažu labu māju tīrumos, kur bija kāds apaļš uzkalniņš, apaudzis kokiem vai bez tiem, redzēja kapsētu mazu, maziņu, tikai pašu vajadzībām.
mx_ZRc7YIEg_0122.wav|Vēlāk šādas māju kapsētas sāka panīkt un ar laiku izzust, jo mācītāji liedzās tādas visai mazas un bieži vien viena otrai it tuvu stāvošas kapsētas iesvētīt, bet reizā ar to cieši raudzījās, ka miroņi netiktu rakti neiesvētītā zemē.
mx_ZRc7YIEg_0123.wav|Tā ļaudis tika spiesti pāriet uz kopus kapsētām.
mx_ZRc7YIEg_0124.wav|Tagad šādas māju kapsētas Kursā gan laikam pavisam izbeigušās, bet tos laikos, kad Tēzeni dzīvoja un mira, vēl dažā ceļmalā vai arī lauku vidū redzēja apaļu uzkalniņu ar divi, trīs vai vairāk krustiem, kas bija zīme, ka tuvējām mājām ir tur sava kapsēta.
mx_ZRc7YIEg_0125.wav|Māju kapsētās zvana nebija gandrīz nevienā, jo vienam pašam saimniekam tādos mazturības laikos, kādos tolaik dzīvoja zemnieku cilvēki, iegādāt nebija pa spēkam vai arī to neieskatīja par nepieciešami vajadzīgu.
mx_ZRc7YIEg_0126.wav|Kad bija prāvāks ilkszvans, miršanas un bēru gadījumā aizgāja ar to kapsētā, piekabināja tur pie kāda koka zara un nozvanīja, cik vajadzīgs.
mx_ZRc7YIEg_0127.wav|Kurās mājās nebija arī laba ilkszvana vai tādu nevarēja patapināt no kaimiņa, tur iztika tāpat, apbedīšanas dienā toties diktāki un ilgāki dziedot savā kapsētiņā.
mx_ZRc7YIEg_0128.wav|Arī tām pāris māju kapsētām, gar kurām šīsdienas bēriniekiem nācās braukt garām, nebija sava zvana.
mx_ZRc7YIEg_0129.wav|Bet tādu garu garo rindu bērinieku, kāda nekad līdz šim nebija redzēta, pie tam vēl zinot, ka tur ved cienījamu lielkungu, nevarēja tāpat klusumā palaist garām.
mx_ZRc7YIEg_0130.wav|Šādā reizā vajadzēja mosties un traukties ikvienam, kam mājas ceļmalā, kaut tās arī atrastos cita kunga novadā, to prasīja vecumvecā kristīgā paraša.
mx_ZRc7YIEg_0131.wav|Bez tam nevar zināt, kā tas kungiem un mācītājiem patiktu, ja zemnieki nepiegrieztu pienācīgu vērību kungu bērēm.
mx_ZRc7YIEg_0132.wav|Varbūt jem to ļaunā, un tad var nākt kāda piemeklēšana pakaļ, jo kungiem ir garas rokas: tiem tu vis neizspruksi, ja viņi gribēs tevi ķert, sevišķi, ja tu esi cilvēks ar savu iedzīvi un tātad nevari nekurp aizbēgt un pazust.
mx_ZRc7YIEg_0133.wav|Tā arī tanīs mājās, kurām patlaban tuvojās bērinieki un kurām bija pašām sava kapsēta.
mx_ZRc7YIEg_0134.wav|Saimnieks, ieraudzījis dižano braucienu ar vairāk karietēm priekšgalā, paķēris dziesmu grāmatu un pasaucis ļaudis, žigli devās prom uz kapsētu apaļajā kalniņā, pašā ceļmalā.
mx_ZRc7YIEg_0135.wav|Un sāka tur visā sparā dziedāt kādu bēru dziesmu.
mx_ZRc7YIEg_0136.wav|Ļaudis dziedāja saimniekam līdza, tā parasto goda parādīšanu garām vestam mironim izrādot ar dziedāšanu.
mx_ZRc7YIEg_0137.wav|Kādās otrās tādās pašās mājās saimnieka paša laikam nemaz nebija sētā, jo tur redzēja saimnieci ar meitām steidzamies kapu kalniņā un arī ar dziedāšanu aizpildām zvana vietu.
mx_ZRc7YIEg_0138.wav|Ir ganu zēns, atstājis lopus ganlklā, steidzās dziedātājām palīgā, samanīgā prātā iepriekš noraudams kādai govij no kakla skambuli, kuru, atskrējis pie kapsētas vārtiem, žigli pakabināja bērza zarā un,to tad skulbinādams, palīdz vilkt meldiju.
mx_ZRc7YIEg_0139.wav|Gan visai vienkāršais skārda skambulis neizdod nedz kādas skaidras, nedz arī tālu dzirdamas skaņas.
mx_ZRc7YIEg_0140.wav|Bet, lai ar skaņām kā būdams, bērinieki tomēr redz pulksteņa vaidīgu daiktu zem bērza zara strauji vicināmies uz vienu un otru pusi, tātad zvanīšana notiek dūšīgi.
mx_ZRc7YIEg_0141.wav|Un arī dziedātājas rauj ar dziedāšanu visā spēkā, jo sacēlies stiprs vējš, kas dziedātājām ne vien rausta un purina drēbes un vicina lakatus, bet arī balsis rauj cieti un dziesmas skanas nes kaut kur sānis projām.
mx_ZRc7YIEg_0142.wav|Lai bērinieki tās dzirdētu, tad jādzied, kā saka, no tiesas.
mx_ZRc7YIEg_0143.wav|Un jādzied diezgan ilgi, jo bērinieku rinda tik gara, ka ar vienu dziesmu vien nepietiek: tā izdziedāta jau visa, bet rindas beigu gals vēl labi tālu projām.
mx_ZRc7YIEg_0144.wav|Tātad gribot negribot jāuzjem vēl otra dziesma.
mx_ZRc7YIEg_0145.wav|Kādu iespaidu skambuļa skulbināšana un sieviešu dziedāšana atstāj uz bēriniekiem, nevar zināt.
mx_ZRc7YIEg_0146.wav|Bet sevišķi par to liekas priecājamies čigāni, jo tie, braukdami kapsētiņai garām, rāda viens otrs turp ar roku un kaut ko dikti saka, tomēr dziedātājas nesaprot nedz viņu mājienus, nedz saucienus.
mx_ZRc7YIEg_0147.wav|Gala kapsētai bēru brauciens tuvojas jau labi pēcpusdienā.
mx_ZRc7YIEg_0148.wav|Tur sabraukušas muižnieku ģimenes no tuvākās un tālākās apkārtnes, tā lai pakalnē ap kapsētu redzamas vaiiākas karietes, puskarietes un citādas ekipāžas.
mx_ZRc7YIEg_0149.wav|Niedolu muižā visus šos gadus tik reti muižnieki bija veco Tēzenu kādreiz apciemojuši un tad arī tikai vīriešu kārtas locekļi vien, jo apmeklēt tādu namu, kur kungs dzīvoja ar nelaulātu sievieti pie tam vēl ne savas kārtas , to muižnieces sava goda pēc ieskatīja vienkārši par neiespējamu.
mx_ZRc7YIEg_0150.wav|Tagad, kad šis nekā nebēdātājs uzdzīvotājs vecis bija miris.
mx_ZRc7YIEg_0151.wav|Visi uzskatīja viņa savādo dzīvi kā aizmirstu, viņa grēkus pret augsto sabiedrību un viņas parašām kā izdzēstus.
mx_ZRc7YIEg_0152.wav|Un parādīt tam pēdējo godu bija kuplā skaitā ieradušās visas pazīstamās muižnieku ģimenes, pie kam sievietes bija vēl pārsvarā, jo tiklab mātes, kā meitas.
mx_ZRc7YIEg_0153.wav|Labprāt vēlējās redzēt to sievieti, kas agrāko visu sievu un meitu draugu bija pie sevis vien pratusi saistīt un tā visus šos gadus turējusi pilnīgi to savā varā.
mx_ZRc7YIEg_0154.wav|Pate kļūdama patiesībā ir par viņa, ir muižas, ir visa novada īsto valdnieci, Visi gribēja viņu redzēt.
mx_ZRc7YIEg_0155.wav|Šodien visām likās būt izdevīga reiza, kur šo sievieti varēs labi apskatīt, pašām nekā nebaidoties, ka varētu kaut kā noziegties pret smalko pieklājību un vispār pret sieviešu godu, jo ierasties kapsētā un noskatīties pazīstama cilvēka pavadīšanā tur nav un nevar būt nekas nepieklājīgs.
mx_ZRc7YIEg_0156.wav|Divas padzīvojušas zemnieku sievas, stāvēdamas ārpus kapsētas, sarunājās.
mx_ZRc7YIEg_0157.wav|Izklausās, kā pulksteņi šodien zvana.
mx_ZRc7YIEg_0158.wav|Saka, ka, kungu cilvēkus apglabājot, tie skanot citādi, nekā kad pašu cilvēkus apzvana, teica viena.
mx_ZRc7YIEg_0161.wav|Šīm divām sievām pieiet klāt tagad kāda trešā, teikdama:
mx_ZRc7YIEg_0162.wav|Nē, šodien pulksteņi tā neskan, Dievs lai pasarg!
mx_ZRc7YIEg_0163.wav|Vecais niedolnieks jau bijis labs kungs, ļaunu, negantu liekungu aprokot, tad gan pulksteņi tā dziedot.
mx_ZRc7YIEg_0164.wav|Rau, viņugad, kad veco saulgoznieku glabājuši, tad Bāta baznīcas tornī tā vien skanējis.
mx_ZRc7YIEg_0166.wav|Visi brīnījušies par tādu zvanīšanu agrāk tāda nebijusi tur nekad dzirdēta.
mx_ZRc7YIEg_0167.wav|Zemniekiem brīnums, kungiem nepatīkami.
mx_ZRc7YIEg_0168.wav|Gan vagaris uzskrējis tornī, teikdams zvanītājam, lai sāk par jaunu zvani nepareizi saskanējuši.
mx_ZRc7YIEg_0169.wav|Labi, sāk par jaunu, atkal tas pats Dievs!
mx_ZRc7YIEg_0170.wav|Un tā ir apbēdījuši, skanot tikai:
mx_ZRc7YIEg_0174.wav|Skops, par nemēru skops, atteica pienācēja, pieliekdamās tām divām tuvāk un pusbalsī dudinādama.
mx_ZRc7YIEg_0175.wav|Kamēr paša cienīgā mirusi, nav vairs precējies, dzīvojis tik ar citām sievām un meitām un vairāk neko neatmetis kā muižas maizē stāvošām vērdiņu, bet sētu sievietēm trīs kapeikas.
mx_ZRc7YIEg_0176.wav|Daža sieva, it izbrīnīdamās par tādu niecīgu grēka naudu, teikusi:
mx_ZRc7YIEg_0178.wav|Tad šis saraujies uzačus uz augšu un savukārt it kā brīnīdamies sakus: Kādu cenu tu vēl gribi?
mx_ZRc7YIEg_0179.wav|Tev bija labi, man bija labi, un tu vēl dabūn trīs kapeikas.
mx_ZRc7YIEg_0180.wav|Kas tad man ko maksā?
mx_ZRc7YIEg_0182.wav|Bet āre, nomirst, un ko nu dzied pulksteņi!
mx_ZRc7YIEg_0183.wav|Nu, Vējkājiene, ja tu tā visu skaidri zini, tad tu savu laiku pati arī esi tur pelnījusēs vērdiņus!...
mx_ZRc7YIEg_0185.wav|Vai es kādreiz esmu Saulgozes muižā dienējusi?
mx_ZRc7YIEg_0186.wav|Ne savu mūžu neesmu tur bijusi.
mx_ZRc7YIEg_0187.wav|Tik pa ļaudīm esmu dzirdējusi tādas valodas.
mx_ZRc7YIEg_0188.wav|Nu, tad tu tāpat no mājām esi aizgājusi muižā un medījusi tur tās trīs kapeikas.
mx_ZRc7YIEg_0190.wav|Nē, kad jums divām ir tādas nešķīstas mēles, tad es labāk eju pie citām sievām un runājos ar tām.
mx_ZRc7YIEg_0191.wav|Jā, jā, ej vien ej tu pie citām, kas ir tavas sugas.
mx_ZRc7YIEg_0192.wav|Pa muižām esi staigājusi, piederi tikpat kā pie sudiku kārtas, tu esi pārāka par citām: tu vari iet bajāru kāzās par skalu plēsēju.
mx_ZRc7YIEg_0194.wav|Tā jūs mani noliekat?
mx_ZRc7YIEg_0195.wav|Bet te jūs vis nedomājiet aprunāt veco Niedolu lielkungu!
mx_ZRc7YIEg_0196.wav|Ir bijis labs kundziņš.
mx_ZRc7YIEg_0197.wav|Tālab arī pulksteņi neskan vis no elles un velna, kā jūs tur muldat, bet tā vien skan:
mx_ZRc7YIEg_0202.wav|Tā kundziņš atbild, visu atvēlēdams še palicējiem.
mx_ZRc7YIEg_0203.wav|Es skaidri to dzirdu.
mx_ZRc7YIEg_0204.wav|Un, ja jūs divas gribēsit citādi ko sagrozīt un runāsit aplamības par cienīgu lielkundziņu, es uzdošu tiesai un kungiem.
mx_ZRc7YIEg_0206.wav|Šķirstu ar mironi ienes kapsētā, tomēr kapličiņā iekšā, kas izpušķota ar puķēm un zaļumiem un kur sadegtas sveces lukturos, to nenes, bet, tā kā laiks jauks, tad noliek pie kapličiņas durvīm ārpusē.
mx_ZRc7YIEg_0207.wav|Šķirstu attaisa vaļām, lai apskatītu, vai, vedot tādu tālu ceļu, mironis nav sasviedies uz vienu vai otru pusi.
mx_ZRc7YIEg_0208.wav|Bet nē, guļ koši un labi, kā noguldīts.
mx_ZRc7YIEg_0209.wav|Visas šīs dienas nelaiķis turēts vēsā vietā, kur tam pastāvīgi apkārt bija trauki ar ledu.
mx_ZRc7YIEg_0210.wav|Tad arī no trūdējuma maz vēl kas jūtams, un tālab šķirstu atstāj atvāztu pa visu sēru dievkalpojuma laiku.
mx_ZRc7YIEg_0211.wav|Ko izdara divi mācītāji, jo tiklab pēc mācītāju ieskata, kā arī pēc ļaužu parašas izskatās labāki, kad dzied un lūgšanas saka pie vaļēja šķirsta nekā pie cieti aiztaisīta.
mx_ZRc7YIEg_0212.wav|Kad dievkalpojums beidzies, līķis iesvētīts un vīri rīkojas jau taisīt šķirstu cieti.
mx_ZRc7YIEg_0213.wav|No pavadītāju pulka iznāk kāda sieviete melnā plīvuri, pieiet šķirstam klāt, nojem pār miroņa seju pārklāto šķidro, balto segu.
mx_ZRc7YIEg_0214.wav|Un dažus acumirkļus lūkojas vēl pēdējo reizi šinī bālajā, aukstajā sejā, tad noliekusēs noskūpsta mironim pieri, skaļi iešņukstēdamās.
mx_ZRc7YIEg_0218.wav|Apkārt stāvošo pavadītāju bars tagad it kā saviļņojas.
mx_ZRc7YIEg_0219.wav|Viņa, viņa, viņa paklusu nošalc sieviešu balsu šalka.
mx_ZRc7YIEg_0220.wav|Muižnieces cita pacēlusēs uz pirkstu galiem, cita paliekusēs uz priekšu visas lūkojas lielā ziņkārībā, gribēdamas daudzināto sievieti dabūt jo labāki redzēt.
mx_ZRc7YIEg_0221.wav|Bet tā izjem sev no plīvura milzīgu sauju garu, melnu matu, pārsietus ar zilu zīda lenti, un ieliek to šķirstā mironim rokās, šņukstēdama:
mx_ZRc7YIEg_0222.wav|Tie tev tā patika.
mx_ZRc7YIEg_0223.wav|Jem tos sev līdza, mans dārgais draudziņ, mans labais kundziņ.
mx_ZRc7YIEg_0224.wav|Vairāk nekā labāka nezinu, ko tev dot...
mx_ZRc7YIEg_0225.wav|Kāda muižniece gandrīz pusbalsī čukst savai blakus stāvētājai:
mx_ZRc7YIEg_0226.wav|Vai, nogriezusi sev matus!
mx_ZRc7YIEg_0229.wav|Nē, to viņa nēzin...
mx_ZRc7YIEg_0230.wav|Un neprot arī...
mx_ZRc7YIEg_0231.wav|Un tiešām, viņa nedz ģībst, nedz krīt.
mx_ZRc7YIEg_0232.wav|Tik pamāj ar roku, ka nu var likt šķirstam vāku virsū.
mx_ZRc7YIEg_0233.wav|Patlaban iznāk no bara Cēzars, pajem māti zem rokas un aizved pāra soļus sānis, lai vīri var rīkoties ar šķirsta aiztaisīšanu un ielaišanu kapā.
mx_ZRc7YIEg_0234.wav|Priedola Tēzens bija domājis, ka, izdarot tēva apbedīšanu tālu nost no Niedolu muižas, viņa mīļākā svešos ļaudīs izturēsies mierīgi un paliks citiem bēriniekiem sevišķi pie kungu kārtas piederīgiem nepazīstama, nezināma un neredzama.
mx_ZRc7YIEg_0235.wav|Tagad, kur tā tik atklāti bija atvadījusēs no aizgājušā, dēvēdama to par savu kundziņu un draudziņu un vēl savus matus ielikdama tam līdzi šķirstā, tagad viņam visas bēres likās tikpat kā samaitātas, un viņš jutās pagalam nelaimīgs.
mx_ZRc7YIEg_0236.wav|Redzēdams ejam to šķirstam klāt, viņš jau bija domājis, ka nu laba nebūs, un, kad tā nelaiķi skūpstīja un sāka vēl, visiem dzirdot, izkratīt savas sirdssāpes, tad viņam tā apskrējās dūša un kļuva tik nelabi, ka gandrīz uznāca ģībonis.
mx_ZRc7YIEg_0237.wav|Atmezdams ar roku, kā kad viss samaitāts, pazaudēts un nekas neliekas vairs glābjams, viņš apgriezās pavisam uz otru pusi, skatījās kaut kur projām, nelikdamies nekā vairs zinām, kas notiek viņa apkārtnē un vai un kā tēvs tiek apbedīts vai arī paliek šodien neapbedīts.
mx_ZRc7YIEg_0239.wav|viņš sevī sirdījās bezspēcīgās dusmās.
mx_ZRc7YIEg_0240.wav|Nu Ieva man atdara par to, ka es izjaucu viņas nodomu ar tēvu salaulāties un tā ievest sevi un savus bērnus muižnieku kārtā.
mx_ZRc7YIEg_0241.wav|Būtu es zinājis, ka viņa man tik nejauki atriebsies, labāk nebūtu aizkavējis mācītāja atbraukšanu un ļāvis, lai viņu pielaulā mirstošam cilvēkam, kad jau tā bija pasutusi pēc šādas laulības.
mx_ZRc7YIEg_0243.wav|Brīnums, ka šī ragana nesāka vēl, visiem dzirdot, saukt tēvu par savu vīriņu, kā viņa to dzīvu dēvēja.
mx_ZRc7YIEg_0244.wav|Laikam tas viņai, par laimi, neiešāvās prātā, citādi gan nebūtu rāvusēs arī šādus vārdus jemt mutē.
mx_ZRc7YIEg_0246.wav|Tā viņš sevī sirstas, juzdamies tik visai nelaimīgs.
mx_ZRc7YIEg_0247.wav|Šinī brīdī pie viņa pieiet striķinieks, pavelk to drusku iesānis un tad klusu vaicā:
mx_ZRc7YIEg_0248.wav|Saki, mīļo priedolniek, vai tai sievietei nav par ko žēloties?
mx_ZRc7YIEg_0249.wav|Kā tu to domā?
mx_ZRc7YIEg_0250.wav|Es domāju, vai viņa un viņas nepieaugušie bērni ir pienācīgi apgādāti?
mx_ZRc7YIEg_0252.wav|Nekas viņai netrūks, atteica priedolnieks, tāpat klusu runādams.
mx_ZRc7YIEg_0253.wav|Viņai ir pašai savas mājas, kur ar meitām var dzīvot, kamēr tās izprecas; bet dēli dabūn studiju naudas.
mx_ZRc7YIEg_0254.wav|Tā tēvs nolēmis.
mx_ZRc7YIEg_0255.wav|Un, ja nebūs to norakstījis testamentā vai atstājis priekš tam vajadzīgās summas, tad es tās došu no saviem līdzekļiem.
mx_ZRc7YIEg_0256.wav|Pareizif Tu runā kā īstens muižnieks, teica striķinieks, spiezdams priedolniekam roku.
mx_ZRc7YIEg_0257.wav|Es savu vārdu turēšu un savu pienākumu pildīšu.
mx_ZRc7YIEg_0258.wav|Bet viņai gan tā nevajadzēja darīt, tā nevajadzēja: visu priekšā te izrādīties, kas pate tāda ir.
mx_ZRc7YIEg_0259.wav|Ak, no errastībām es pirmīt gandrīz paģību!
mx_ZRc7YIEg_0260.wav|Nesaki nekā, draugs.
mx_ZRc7YIEg_0261.wav|Tad viņa nebūtu īsta sieviete, ja to nedarītu.
mx_ZRc7YIEg_0262.wav|Apdomā, viņa savu pāradesmit vai vairāk gadu stāvējusi tavam tēvam tik tuvu kā neviens cits cilvēks, pie tam viņi bija saistīti nevis ar baznīcas laulību, bet īstām draudzības un siržu saitēm, un, kad šādas saites satrūkst, tad sirds sāp.
mx_ZRc7YIEg_0263.wav|Viņas rokās viņš nomiris, viņa arī te šodien šņukstēja tam savas pēdējās ardievas, dodama šķirstā līdza savu sievietes lielāko un paliekamāko skaistumu savus matus.
mx_ZRc7YIEg_0264.wav|Draugs, viss labi, viss pareizi, jo tas viss ir cilvēcīgi...
mx_ZRc7YIEg_0265.wav|Še viņu saruna pārtraucās, jo radi un pazīstami nāca klāt, izteikdami priedolniekam līdzjūtību tēva nāves gadījumā.
mx_ZRc7YIEg_0266.wav|Vērgalnieks ar striķinieku, kas dažureiz bija uzturējušies Niedolu muižā un pazina tuvāk vecā niedolnieka dzīves iekārtu, gāja klāt arī Ievai, spieda tai roku un teica dažus vārdus arī Cēzaram, izsacīdami parasto līdzjūtību.
HdEMccYRZGI_0001.wav|Mīlestības romāns četrās grāmatās.
HdEMccYRZGI_0002.wav|Lasa Uldis Deisons.
HdEMccYRZGI_0003.wav|Ceturtā grāmata, sešpadsmitā nodaļa.
HdEMccYRZGI_0004.wav|Dzīvības zāles.
HdEMccYRZGI_0005.wav|Jā, kas nekaitētu cilvēkam pasaulē dzīvot, kad nebūtu jāmirst sacīja otrā dienā vecā pavārene, ienākdama reizā ar Judeli no kuknes ļaužu ēdamā istabā.
HdEMccYRZGI_0006.wav|Kādu gudru, mācītu cilvēku tik nav pasaulē!
HdEMccYRZGI_0009.wav|Tagad izgudrotas pat prūšu zāles, ar kurām tos var iznīcināt.
HdEMccYRZGI_0010.wav|Senāk par prūšu zālēm neviens nekā nezināja.
HdEMccYRZGI_0011.wav|Un visa gudrā ziņa, kā no tiem tikt vaļām, bija vienīgi tā, kad žīds iebrauca sētā.
HdEMccYRZGI_0012.wav|Tad sievas gar pakakti un pa aizkrāsni, kur saguluši labi daudz prūšu, salaucīja tos kādā lupatā vai kulītē.
HdEMccYRZGI_0013.wav|Aizsēja to cieti un tad šādu krājumu prūšu slepus iesēja žīda zirgam astē, lai aizved tos projām.
HdEMccYRZGI_0014.wav|Sievas bija tādā ticībā, ka citi prūši mājās tad vairs nepaliks, bet vāksies saviem projām aizvestiem cilts brāļiem pakaļ.
HdEMccYRZGI_0018.wav|Taba ja, teica vecā vērpuča.
HdEMccYRZGI_0019.wav|Kur gan sētu ļaudis lai jem naudu pirkt kādus prūšu pulverus?
HdEMccYRZGI_0020.wav|Pietiek, ka muižā tādus nopērk.
HdEMccYRZGI_0021.wav|Sētu sievas arī tagad, tāpat kā agrāk, no prūšiem un blaktīm raisās vaļām, likdamas šādu nemantu aizvest žīdiem zirga astē projām.
HdEMccYRZGI_0022.wav|Lai kā, bet prūšiem nāves zāles nu ir izgudrotas, tāpat kā žurkām, teica atkal pavārene.
HdEMccYRZGI_0023.wav|Tik cilvēkiem dzīvības zāles kā nevar, tā nevar izgudrot.
HdEMccYRZGI_0024.wav|Un tā nejaukais cilvēku ieradums pastāv arvien tālāk: kad tie paliek veci, tiem jāmirst nost.
HdEMccYRZGI_0025.wav|Es nesaku, kad uziet kāda sērga, kas cilvēku kā kautiņ nokaun, vai kad kādam uzgāžas vezums virsū vai mežā koks uzkrīt un nosit to uz vietas.
HdEMccYRZGI_0026.wav|Tur ta neko nevar darīt.
HdEMccYRZGI_0027.wav|Bet, kad veselam cilvēkam tik tālab vien jāmirst nost, ka tas nodzīvojis jau septiņdesmit, astoņdesmit vai vairāk gadu, tā nu gan ir kauna lieta mūsu dakteriem.
HdEMccYRZGI_0028.wav|Visādas zāles zin, visādas vēl izgudro.
HdEMccYRZGI_0030.wav|Kālab tad dzīvības zāles vien nevar izgudrot?
HdEMccYRZGI_0031.wav|Nebūtu ko brīnīties, ja jāmirst zemnieku cilvēkiem un citiem nabadziņiem, kam nav naudas labas zāles nopirkties vai kam dzīvē klājas slikti, jātiek no plāna maizes riecena un kas tālab paši vēlas mirt.
HdEMccYRZGI_0032.wav|Bet, ka kungiem un bagātniekiem jāmirst, kam nekas netrūkst, kas dzīvo pilnestībā un var visādas zāles nopirkties, par to gan ir visiem jābrīnās.
HdEMccYRZGI_0034.wav|Kāpēc tas nevarēja dzīvot vēl ilgi jo ilgi?
HdEMccYRZGI_0035.wav|Jāmirst cilvēkam nost.
HdEMccYRZGI_0036.wav|Un jāmirst tik tālab, ka neviens nezin dzīvības zāles.
HdEMccYRZGI_0037.wav|Senus laikus bijuši gudrāki cilvēki.
HdEMccYRZGI_0038.wav|Veci ļaudis stāsta, ka toreiz daži gudrenieki zinājuši spēka zāles: kas tās iedzēris, varējis pat velnu uzvarēt.
HdEMccYRZGI_0039.wav|Bet tagad visi gudrie nezin vairs ne spēka zāles, nele vēl dzīvības zāles.
HdEMccYRZGI_0044.wav|Nu, tas taisnība, ka žīdi ir gudri, gudrāki par visiem citiem un daudz ko zin, ko citi nezin.
HdEMccYRZGI_0045.wav|Tālab tie arī valda pasauli, ka viņiem visas pasaules nauda ir rokā un ka tie katrā gudrībā pārāki par citiem cilvēkiem, tā atkal pavārene.
HdEMccYRZGI_0046.wav|Nu, tad pasaki, mīļo Judelīt, mums ari, kas tās par dzīvības zālēm ir, kā tās sauc un kur tās var dabūt bilda vecā vagarene, kas arī bija tur ienākusi un dzirdējusi Judeļa sarunu ar pavāreni un veco vērpuču.
HdEMccYRZGI_0047.wav|Mans vīrs arī jau stipri sagājis un pēdējā gadā, var teikt, ar katru dienu kļūst vājāks.
HdEMccYRZGI_0048.wav|Liekas, viņam tuvojas mira.
HdEMccYRZGI_0049.wav|Ak, ja es varētu dabūt viņam dzīvības zāles!
HdEMccYRZGI_0053.wav|Dabūsi no manis pusdienā podeli rūguša piena ar visu kreimu, un, braucot tev projām, gaili arī iedošu līdza.
HdEMccYRZGI_0055.wav|Kur tad, Judeli, šīs zāles var dabūt, ja ne aptiekā?
HdEMccYRZGI_0056.wav|Kas tās dod, un kādas tās ir?
HdEMccYRZGI_0057.wav|Mīle vagarene, dzīvibas zāles vecem vīrem ir, hm, jauna meitene.
HdEMccYRZGI_0058.wav|Judeli, ko tu runā, meitene, tu saki?
HdEMccYRZGI_0060.wav|Kādas zāles tāda merģele ņibra var zināt?
HdEMccYRZGI_0067.wav|Kēninem Davidem vecumē, kad tas bijis neveseles, arī gulditas meitenes klāt, un viņš tad ticis veseles un dzīvojis ilge.
HdEMccYRZGI_0071.wav|Na, Judeli, par tādām tavām dzīvības zālēm es pateicos iesaucās vagarene dzedri.
HdEMccYRZGI_0072.wav|Iekām lai es ļautu kādai meitenes bezkauņai gulēt pie sava vīra, tad labāk lai viņš paliek tāds, kāds ir tagad, un, ja citādi neiet, lai notiek Dieva prāts.
HdEMccYRZGI_0074.wav|No tavām gudrām zālēm es nekā negribu zināt.
HdEMccYRZGI_0076.wav|Un droši varu teikt, ka mana Jūlīte sacītu un darītu tāpat, ja sasirgtu viņas Jukums.
HdEMccYRZGI_0078.wav|Jā, Judeli, nevajaga cilvēkiem skriet Dievam priekšā un mēģināt darīt ko citādi un labāki, nekā viņš nodomājis.
HdEMccYRZGI_0079.wav|Dievs paliek Dievs.
HdEMccYRZGI_0080.wav|Cilvēku gudrības to tikpat nepārspēs.
HdEMccYRZGI_0081.wav|Bet, Judeli, ar tādām zālēm, kādas tu saki, var gan veciem vīriem pastiept mūžu garumā, bet arī tikai par dažiem gadiem, jaucās sarunā namene.
HdEMccYRZGI_0082.wav|Tomēr, lai cilvēks nemirtu nemaz un varētu dzīvot otru mūžu, tādas zāles tu laikam arī nezini.
HdEMccYRZGI_0086.wav|Uz tādu Judeļa atbildi meita nezināja nekā laba, ko atteikt, bet saimniece, noklausījusēs visu sarunas gaitu, jokodamās piebilda:
HdEMccYRZGI_0087.wav|Nu, Judeli, tad tik izmeklējies kādu labu veselīgu meiteni un pieliecies pats sev par veselības un dzīvības zālēm.
HdEMccYRZGI_0088.wav|Citādi tu nekādus gadu desmitus gan laikam vairs nepiedzīvosi tavas dienas liekas būt jau skaitītas.
HdEMccYRZGI_0094.wav|Pavārene un vecā vērpuča, kā arī kalpones, kas bija tur sanākušas, smējās par Judeļa ieteiktām dzīvības zālēm, dažādi pazobodamās pie tam arī par Judeli pašu, bet saimniece, visu šo smieklu sacēlēja, nesmējās meitām līdza, bet iegāja savā istabā un palika tur domīga stāvot.
HdEMccYRZGI_0095.wav|Kā smags akmens viņai gūlās uz sirds domas par vecākā dēla likteni.
HdEMccYRZGI_0096.wav|Kas būs tālāk ar Cēzaru, ar viņas Pauli?
HdEMccYRZGI_0097.wav|Ko viņš nu darīs, ko iesāks?
HdEMccYRZGI_0098.wav|Studijas nav beidzis un acīmredzot nedomā beigt.
HdEMccYRZGI_0099.wav|Vietu nekur nedz meklē, nedz piejem.
HdEMccYRZGI_0100.wav|Vai viņš arī kļūs par tādu savādnieku, kāds ir nelaiķa lielkunga vecākais dēls, priedolnieks?
HdEMccYRZGI_0101.wav|Tiešām šķistos kā neizprotams brīnums, ja viņiem abiem šāda savāda daba būtu iedzimusi no viņu aizvien jautrā, priecīgā dzīves baudītāja tēva.
HdEMccYRZGI_0103.wav|Tas jau ir vecāks cilvēks.
HdEMccYRZGI_0104.wav|Tam ir sava muiža, tas var tur mierīgi nīkt un dēnēt, līdz reiz nodēnēs.
HdEMccYRZGI_0105.wav|Bet ko lai iesāk Cēzars?
HdEMccYRZGI_0106.wav|Tas nu tik pašos spēka gados.
HdEMccYRZGI_0107.wav|Kas no viņa dienās virtīs, kad jau tagad tā nolicies kā uz mūža mieru un nedz ko vairs dara, nedz grib?
HdEMccYRZGI_0108.wav|Kur tādam dabūt kādas dzīvības zāles?
HdEMccYRZGI_0109.wav|Jā, kaut tam kas zinātu kādas zāles!
HdEMccYRZGI_0110.wav|Ari Cēzaru pašu tagad nodarbināja domas par viņa tālāko dzīvi.
HdEMccYRZGI_0111.wav|Ka viņš netaps nekad vairs par baronu Tēzenu, tas nu bija skaidrs kā diena.
HdEMccYRZGI_0112.wav|Studijām naudas gan netrūktu.
HdEMccYRZGI_0113.wav|Māte teikusi, ka līdzekli viņam nodrošināti tāpat kā jaunākiem brāļiem.
HdEMccYRZGI_0114.wav|Bet kā lai viņš pēc tādas ilgas nostbūšanas atkal rādās biedru vidū tikai kā kalpones dēls un nevis kā barons Tēzens?
HdEMccYRZGI_0115.wav|Nē, to viņš nevar, Ijai tad notiek kas notikdams vai arī nenotiek nekas, bet tādā lomā viņam būtu nepanesami.
HdEMccYRZGI_0116.wav|Viņš domā vienup un otrup, domā uz visām pusēm, bet nekāds padoms nerodas.
HdEMccYRZGI_0117.wav|Tātad viņam būs jādzīvo tālāk šinīs vientulīgās zemnieku mājās, par kurām pats agrāk nekā negribēja zināt, pat negribēja ne parūpēties par vārda izvēlēšanu šīm mājām, kā pa jokam atteikdams mātei, ja labāka vārda nezinot, lai nosaucot tās par Gaisapili.
HdEMccYRZGI_0119.wav|Šādā vārdā tās tad arī bija ierakstītas ir muižas grāmatās, ir pagasta ruļļos, un tā arī pa daļai ļaudis tās dēvēja, lai gan citi tās pa vecam saukāja dažādos agrākos vārdos: par Mīlavas muižu, Saldavas muižu bet visvairāk par Līgavas muižu.
HdEMccYRZGI_0120.wav|Otrā nedēļā pēc vecā lielkunga apbedīšanas kādudien redzēja pa dižceļu ejam garām Niedolu muižai kādu jaunu kundzēni.
HdEMccYRZGI_0121.wav|Piestājusēs laukmalē, kur ganījās lopi, tā vaicāja ganu meitai ceļu uz Gaisiņiem.
HdEMccYRZGI_0122.wav|Gane, rādīdama ar roku uz nelielām mājām, piebilda:
HdEMccYRZGI_0123.wav|Āre, tie jau ir Gaisini, un tur, pa druvas taku rijas galā, staigā pats students Cēzara lielskungs.
HdEMccYRZGI_0124.wav|Sādu piemetinājumu pie savas atbildes gane laikam tamdēļ bija ieskatījusi par vajadzīgu, ka, pēc viņas domām, tādai smalkai kundzenei ar citiem jau nevarēja būt nekāda darīšana kā tikai ar studenta lielkungu.
HdEMccYRZGI_0125.wav|Cēzars, dzirdēdams sev aiz muguras soļus un atskatīdamies atpakaļ, pagalam izbrīnījās, ieraudzīdams sev priekšā stāvam kā no zemes izaugušu Ellenu.
HdEMccYRZGI_0126.wav|Piesteidzies tai klāt, saķēris viņas rokas savās, viņš nezināja, ko teikt, ko būt, un brīdi mēmā priekā lūkojās tai acīs.
HdEMccYRZGI_0127.wav|Viņa pirmā attapās sākt valodu, teikdamās kājām spērusēs no Galēju muižas šurp.
HdEMccYRZGI_0128.wav|Tik aizvakar atbraukusi no ārzemēm.
HdEMccYRZGI_0129.wav|Dzirdēdama, ka viņš uzturoties mājās, nevarējusi ilgāk nociesties, viņu neredzējusi, ar viņu neizrunājusēs, un tā nu viņa še ieradusēs negaidot un ne domāt nedomājot.
HdEMccYRZGI_0130.wav|Tālāk Ellena, laikam gribēdama Cēzaru vairāk uzvedināt uz runāšanos un iedot tam vairāk dūšas vaļsirdīgi izteikties par savu tagadējo stāvokli, stāstīja tam, ka viņas mīļā, labā tante Šveicē nomirusi, turpat arī to apbedījusi.
HdEMccYRZGI_0131.wav|Nekāds lielāks mantojums no tantes tai nepalicis, jo pa šiem gadiem, abām ārzemēs dzīvojot un laikiem vēl ceļojot, gandrīz visa nauda izgājusi.
HdEMccYRZGI_0132.wav|Bet kā ieguvums viņai palicis tas, ka savu amatu nu izmācījusēs, dažus mēnešus strādājusi arī jau vienā otrā dzemdēšanas klīnikā Šveicē un tā nu apzinoties savā arodā kā īsta lietpratēja.
HdEMccYRZGI_0133.wav|Jau ārzemēs sajēmusi no kāda savos rados pazīstama Tērbatas ārsta uzaicinājumu stāties darbā viņa klīnikā.
HdEMccYRZGI_0134.wav|Tur nu viņa, drusku paviesojusēs pie savējiem, taisoties ceļot prom un piedāvāto vietu piejemt, vismaz pagaidām.
HdEMccYRZGI_0135.wav|Vēlāk, kad būšot daudzmaz iedzīvojusēs, gan domājot nomesties kaut kur uz laukiem vai Rīgā, kur dzīvo daudz mazturīgu cilvēku, lai tad varētu palīdzēt tām sievietēm, kurām mācītas vecmātes padoms un palīdzība bieži nemaz nav piesniedzami.
HdEMccYRZGI_0136.wav|Tagad došoties vispirms uz Tērbatu.
HdEMccYRZGI_0137.wav|Tālāk sāka viņu izvaicāt, ko tad viņš tagad darot, vai studijas jau beidzis?
HdEMccYRZGI_0138.wav|Ak, vēl nē, kad domājot braukt atpakaļ uz Tērbatu?
HdEMccYRZGI_0139.wav|Jauns semestris katrā ziņā jau iesācies.
HdEMccYRZGI_0140.wav|Laikam tēva ilgās neveselības, miršanas un bēru dēļ tik ilgi palicis mājās?
HdEMccYRZGI_0141.wav|Uz visiem šiem jautājumiem Cēzars nezināja no pirmā gala neko, ko atbildēt.
HdEMccYRZGI_0142.wav|Ar neuzticības pilnu skatu viņš lūkojās Ellenai acīs, it kā gribēdams izpētīt, vai viņa patiesi nekā nezin par to nedzīves dzīvi, kādu viņš dzīvojis pēdējos gados.
HdEMccYRZGI_0143.wav|Jeb vai viņa tikai izliekas?
HdEMccYRZGI_0144.wav|Brīdi klusējis un kavējies, kā meklēdams sevī padoma, ko īsti tai atteikt.
HdEMccYRZGI_0145.wav|Viņš beidzot sajēmās un vaļsirdīgi un gandrīz visos sīkumos izstāstīja savu, kā pats sacīja.
HdEMccYRZGI_0146.wav|Sabrukušo dzīvi, savu traģisko likteni, visam stāstījumam piemetinādams.
HdEMccYRZGI_0147.wav|Ka viņš nu, kā jau cilvēks ar aizvainotu godu un nedabūjis nekādu gandarījumu, nekad nedomājot vairs atgriezties atpakaļ studentu dzīvē, agrāko biedru vidū.
HdEMccYRZGI_0148.wav|Tā viņa mūžs esot samaitāts neparedzētu apstākļu dēļ.
HdEMccYRZGI_0149.wav|Tēvs gan gribējis adoptēt viņu, un tad viņš kā barons Tēzens būtu devies atkal agrāko biedru dzīvē, bet tēvam uznākusi trieka, tas nedabūjis savu nodomu vairs izpildīt, un tā viņš palicis tas pats, kas bijis līdz šim, bet tāds viņš nevarot vairs domāt nedz uz rādīšanos biedru vidū, nedz arī studijas turpināt.
HdEMccYRZGI_0150.wav|Kā sašautam ērglim viņam nu še, lauku vientulībā, klusu jāejot bojā un mierīgi jāgaidot sava sabojātā mūža gals.
HdEMccYRZGI_0151.wav|Tāds esot viņa liktenis.
HdEMccYRZGI_0152.wav|Ja tu, debešķīgā Ellen, būtu še bijusi, varbūt par abiem kopā būtu mums radies kāds padoms, nobeidza viņš savu bēdīgo stāstu.
HdEMccYRZGI_0153.wav|Vienam man neradās nekāds padoms, un tāds tad es nu te esmu, kāds es esmu.
HdEMccYRZGI_0154.wav|Visbēdīgākais pie visa tas, ka nu arī tevi, dārgā Ellen, es pazudu.
HdEMccYRZGI_0155.wav|Jo kas es vairs esmu?
HdEMccYRZGI_0156.wav|Ko es vairs varu iesākt?
HdEMccYRZGI_0157.wav|Cilvēks bez goda, cilvēks bez vārda, cilvēks bez muižnieka kārtas, uz kuru katrs var noskatīties kā uz kalpones dēlu, kas tikai ar paša spēkiem grib kaut kur pacelties uz augšu, kamēr citiem biedriem tas viss jau pieder no auguma uz augumu.
HdEMccYRZGI_0158.wav|Vārdu sakot, es esmu cilvēks bez pagātnes, cilvēks bez nākotnes!
HdEMccYRZGI_0159.wav|Kādi tev, Cēzar, veclaiku ieskati brīnīdamās klusi izsaucās Ellena.
HdEMccYRZGI_0160.wav|Diezin, ko par tādiem taviem ieskatiem teiktu mana šveiciete Šabo jaunkundzīte?
HdEMccYRZGI_0161.wav|Jā, viņa lika tevi, jebšu viņai nepazīstamu cilvēku, mīļi sveicināt.
HdEMccYRZGI_0162.wav|Es ar viņu pēdējo pusgadu nodzīvoju kopā viņa uzturējās savā dzimtenē...
HdEMccYRZGI_0163.wav|Mīļais, to jau vispār ieskata par augsti vērtējamu cilvēka krietnību, ja kāds paša spēkiem godīgā ceļā tiek dzīvē uz augšu.
HdEMccYRZGI_0164.wav|Kas tā nedomā un lepojas tikai ar to, ka tiem stāvoklis nodibināts jau no tēvutēviem un nostiprināts ar dažādām privilēģijām, bet kas paši neko nespēj, tie ir nīcēji un bojā gājēji, tie ir tā sauktie morituri tiem jaunlaiku dzīvē nav vairs vietas, un agrāk vai vēlāk tiem jāmirst.
HdEMccYRZGI_0165.wav|Atceries, ko tu man agrāk pats stāstīji par dažiem dižaniem varoņiem, kas ar savām gara dāvanām un ar savu centību kļuvuši lieli, vareni, slaveni.
HdEMccYRZGI_0166.wav|Tā gan, mana dārgā Ellen, bet tie piederēja jau no dzimšanas pie augstas kārtas, tie bija vismaz muižnieki.
HdEMccYRZGI_0168.wav|Kā tu savā korporācijas dzīvē esi ieaudzis novecojušos aristokrātu ieskatos!
HdEMccYRZGI_0169.wav|Agrākos laikos tik tālab muižnieki visur minēti dzīves lielāko notikumu priekšgalā, ka tie citu kārtu piederīgos nekur nelaida.
HdEMccYRZGI_0170.wav|Bet tie laiki sen jau garām.
HdEMccYRZGI_0171.wav|Brīvā konkurencē, kā tas redzams Francijā, Šveicē un Amerikā, muižniecība nespēlē vairs nekādu sevišķu lomu.
HdEMccYRZGI_0172.wav|Taisni otrādi: pirmais vārds un vara tur pieder tiem, kas ar pašu spēkiem gājuši uz augšu bez nekādu privilēģiju atbalsta.
HdEMccYRZGI_0173.wav|Par to nestrīdos.
HdEMccYRZGI_0174.wav|Bet mūsu valstī, mūsu zemē, kur visa vara muižniecības rokās, nav nekāda prieka piederēt pie nemuižniekiem, un, kas ar šās kārtas ieražām un ieskatiem saaudzis, tas drīzāk ies bojā nekā apmierināsies dzīvē ar kādu zemāku lomu un paliks augstākai kārtai par nožēlojamu apsmieklu.
HdEMccYRZGI_0175.wav|Neviens par tevi tālab nesmiesies, ka tu, nebūdams muižnieks, tomēr esi krietns cilvēks; bet gan tevi dažs par to apskaudīs, dažs apbrīnos, skatoties pēc tam, kāds kurš cilvēks pats ir.
HdEMccYRZGI_0176.wav|Nu, kad arī tā, un ja es būtu ar tevi viscauri vienās domās, ko tad man, pēc tavām domām, tagad darīt?
HdEMccYRZGI_0177.wav|Jāatmet visām iedomām par goda apvainošanu ar roku, visas tās jāaizmirst uz visiem laikiem, jāiet atpakaļ uz Tērbatu, muižnieciskai korporeļu dzīvei jāatgriež mugura, jāstrādā un jānobeidz studijas.
HdEMccYRZGI_0178.wav|Tad labāki, Ellen, braukt uz citu kādu universitātes pilsētu, kur mani nepazīst, kur neviens nezin, ka es agrāk piederējis pie Kuronijas, ka es apvainots par kalpones dēlu un nedabūjis sava goda apvainotājus pārmācīt.
HdEMccYRZGI_0182.wav|Tikai nost no aristokrātiskām organizācijām!
HdEMccYRZGI_0183.wav|Nekādas krāsu zīmes neliec vairs sev ne galvā, nedz nes uz krūtīm.
HdEMccYRZGI_0185.wav|Un Ellena, paķērusi no vadža ir krāsaino cepurīti, ir lentīti, izsvieda tās pa logu ārā un dubļos iekšā.
HdEMccYRZGI_0186.wav|Cēzars gan gribēja satvert viņas roku, bet bija jau par vēlu.
HdEMccYRZGI_0187.wav|Ai viņš izsaucās, noskatīdamies tām pakaļ.
HdEMccYRZGI_0188.wav|Nē, Cēzar, lai nekādi ai un vai neskan pakaļ šīm nelaimīgajām relikvijām, kuras tevi diezgan ķezā ievedušas un kuru dēļ tu ne mazumu jau cietis!
HdEMccYRZGI_0190.wav|Sajem dūšu un pierādi saviem bijušiem biedriem, ka tu uz tādām veclaiku cunftes ārēja spožuma zīmēm neliec vairs nekādu svaru.
HdEMccYRZGI_0191.wav|Kad tu apzinies savu iekšķīgu vērtību, tad visa tāda lieka ārišķība no tevis lai zūd!
HdEMccYRZGI_0192.wav|Noskaties uz to kā uz tukšiem jaunības niekiem, ar kuriem prāta gados cilvēkam nav vairs nekāda darīšana.
HdEMccYRZGI_0193.wav|Ej turpmāk vienkāršā platmalē vai citā ne ar kādām zīmēm neapzīmētā cepurē: lai bijušie biedri tad brīnās par tevi, ka tev ir morālisks spēks un dūša tā izturēties, ka tu apzinies savu vērtību, savas darba spējas.
HdEMccYRZGI_0194.wav|Cilvēku būs godāt nevis pēc viņa cepures, bet pēc viņa galvas!
HdEMccYRZGI_0195.wav|Ellen, tu runā kā mācīta runātāja.
HdEMccYRZGI_0196.wav|Tavas domas, liekas, ir gudras, bet pavisam neparastas, pat nedzirdētas.
HdEMccYRZGI_0197.wav|Ko man ar tevi darīt?
HdEMccYRZGI_0198.wav|Klausīt tev vai palikt pašam pie savām domām?
HdEMccYRZGI_0199.wav|Tas nu tev pašam jāizškir.
HdEMccYRZGI_0200.wav|Labu brīdi viņš domāja, pajēmis galvu rokā.
HdEMccYRZGI_0201.wav|Tad, nostājies stalti un izstiepis abas rokas uz priekšu pretim Ellenai, klusi, bet nopietni teica:
HdEMccYRZGI_0202.wav|Klausīšu tev, bet tad tev jānāk man līdz uz Tērbatu.
HdEMccYRZGI_0203.wav|Viņa metās tam ap kaklu.
HdEMccYRZGI_0204.wav|Jā, mans mīļais, dārgais Paul, es iešu tev līdza, es tevi sargāšu un glabāšu, ka lai tev neuzmācas agrākās domas par korporelisko goda aizskaršanu, gandarījuma sagādāšanu ar menzuru palīdzību un citām tādām viduslaiku atliekām, ar ko tagadnes cilvēkam jau sen vairs nav un nedrīkst būt nekāda sakara.
HdEMccYRZGI_0205.wav|Pie durvīm pieklauvēja, un istabā ienāca māte.
HdEMccYRZGI_0206.wav|Cēzars pasteidzās ar iepazīstināšanu, runādams:
HdEMccYRZGI_0207.wav|Mana māte un Ellena, mana līgava.
HdEMccYRZGI_0208.wav|Sasveicinājusēs ar Ellenu, māte teica:
HdEMccYRZGI_0209.wav|Taisni ziņkārības pēc vien es atnācu šurp.
HdEMccYRZGI_0210.wav|Redzēju pirmīt ieejam Gaisiņos kādu kundzēni un nevarēju iedomāties, kas tā tāda varētu būt.
HdEMccYRZGI_0211.wav|Domāju, domāju, nevarēdama nekāda gala sadomāt, nolēmu nākt šurp un redzēt, kas še īsti notiek.
HdEMccYRZGI_0212.wav|Un re: Pauls stāda man priekšā savu izredzēto!
HdEMccYRZGI_0213.wav|Bija viņš jau agrāk man stāstījis par jums, Ellenas kundzene, bet redzēt redzu jūs nu pirmo reizi.
HdEMccYRZGI_0214.wav|Māt, te notiek tagad lielas lietas iesaucās dēls dzīvi un priecīgi, paņēmis Ellenu zem rokas un pieiedams mātei klāt.
HdEMccYRZGI_0215.wav|Viņreiz Judelis te kaut ko stāstījis par kādām itsavādām dzīvības zālēm, kuras vecā vagarene tomēr izvainojusi.
HdEMccYRZGI_0217.wav|Tā ir man patiesi tikpat kā īstās dzīvības zāles!
HdEMccYRZGI_0218.wav|Tā ir mani atveseļojusi uz jaunu dzīvi jauku un patiesu dzīvi!
HdEMccYRZGI_0219.wav|Nepaguva dēls ar vedeklu mātei vēl izstāstīt visos sīkumos savus jaunos nodomus, kad ieraudzīja sētā iebraucam kādu divzirgu pajūgu, no kura izkāpa vecs patukls kungs ar gludi skūtu ģīmi.
HdEMccYRZGI_0220.wav|Kaut ko paprasījis rentniekam, kas patlaban radās sētā, viņš gāja namā iekšā, kāpa pa trepēm augšā, un drīzi dzirdēja pie Cēzara istabas durvīm pieklaudzinām.
HdEMccYRZGI_0221.wav|Kad durvis atvērās un svešais kungs ienāca istabā, viņš gāja Cēzaram klāt un, sniegdams tam roku, teica:
HdEMccYRZGI_0223.wav|Jūs esat students Lāčubites kungs.
HdEMccYRZGI_0224.wav|Mans vārds Bitlers, Bandavas Meža draudzes mācītājs.
HdEMccYRZGI_0225.wav|Esmu braucis taisni pie jums un gribēju ar jums parunāt divatā.
HdEMccYRZGI_0226.wav|Vai jums, mācītāja kungs, uzticams man kāds noslēpums?
HdEMccYRZGI_0227.wav|Nē, nav nekāds sevišķs noslēpums, bet pārrunājama nopietna, svarīga lieta.
HdEMccYRZGI_0228.wav|Vismaz attiecībā uz mani tā ir tāda.
HdEMccYRZGI_0229.wav|Ja nav nekāds noslēpums, tad runājiet vien.
HdEMccYRZGI_0230.wav|Šīs kundzenes ir manas īstenieces: viena ir mana māte, otra mana līgava.
HdEMccYRZGI_0231.wav|No tām nekas nav slēpjams.
HdEMccYRZGI_0232.wav|Tā, tā, ļoti priecājos, sacīja mācītājs, pret abām sievietēm palocīdamies.
HdEMccYRZGI_0233.wav|Un tad, nosēdies piedāvātā krēslā, uzsāka paklusā balsī lēni, it kā pabailīgi un apdomīgi.
HdEMccYRZGI_0234.wav|Nāku pie jums tanī lietā, kas priekš vairāk nekā divi gadiem jums gadījusēs Tērbatā tautu komersā ar diviem Fratenitas Rigensis locekļiem...
HdEMccYRZGI_0236.wav|Tas viss ir zināms jūs, zināms, visu to sadursmi atceraties.
HdEMccYRZGI_0237.wav|Viens no tiem, pats tas īstais vainīgais, ir mans nākošais znots.
HdEMccYRZGI_0238.wav|Mana meitene pagalam nelaimīga.
HdEMccYRZGI_0239.wav|Viņš laiž savas dienas ārzemēs, viņa nīkst mājās.
HdEMccYRZGI_0240.wav|Nav tur nekāda ne prāta, ne gala.
HdEMccYRZGI_0241.wav|Es dažu labu reizi saku: Gertrud, aizmirsti viņu, izraugies sev citu kādu.
HdEMccYRZGI_0242.wav|Bet ko līdz visi gudri vārdi tur, kur mīlestības liesmas deg sirdī?
HdEMccYRZGI_0243.wav|Meitene saka: Vai sirdij var pavēlēt: mīli šo?!
HdEMccYRZGI_0244.wav|Un tā visa mana pamācība nekā nelīdz.
HdEMccYRZGI_0245.wav|Nodusmojos, norājos arī uz viņas Teodoru.
HdEMccYRZGI_0246.wav|Saku: Ko der cilvēkam dzert, kad nevar nest: līdz daudzmaz galva silta, līdz prāts mežā aiztiek citus cilvēkus!
HdEMccYRZGI_0247.wav|Ar mani, redziet, mans kungs, tas ir pavisam citādi.
HdEMccYRZGI_0248.wav|Runājot mūsu zemnieku valodā, varu teikt: man ir galva kā pirts.
HdEMccYRZGI_0249.wav|Lai es būtu cik dzēris, prāts mani neatstāj, es nekad nerunāšu to, kas nenākas.
HdEMccYRZGI_0250.wav|Bet mūsu jaunā paaudze bieži ir gļēva: dūšīgi gan iedzeršanā, bet gļēvi panešanā...
HdEMccYRZGI_0251.wav|Un ko nu jūs, mācītāja kungs, vēlējāties no manis Cēzars pārtrauca runīgo veci.
HdEMccYRZGI_0252.wav|Lai jūs, mans kungs, būtu tik labs un laipns un piedotu manas Gertrūdes izredzētajam to neprātīgo, dzērumā izteikto apvainojumu.
HdEMccYRZGI_0253.wav|Sevī viņš jau desmitkārtīgi nožēlojis savu aplamību, arī savās vēstulēs Gertrūdei pats uz sevi nodusmojies.
HdEMccYRZGI_0254.wav|Es un mana meita gādāsim, lai viņš arī jūsu priekšā atvainojas vai nu ar vēstuli, vai citādi kā.
HdEMccYRZGI_0255.wav|Bet piedodiet viņam, aizmirstiet, kas reiz noticis, lai viņš varētu nākt mājās un ņemt manu meiteni.
HdEMccYRZGI_0256.wav|Rīgā viņam patlaban būtu vieta.
HdEMccYRZGI_0257.wav|Viss būtu tik labi.
HdEMccYRZGI_0258.wav|Man žēl ne viņa, tā palaidņa, bet sava bērna, raud dienas, raud naktis.
HdEMccYRZGI_0259.wav|Nevaru to redzēt.
HdEMccYRZGI_0260.wav|Nevienam nekā neteikdams, iedomājos kaut ko darīt šinī lietā sak, varbūt izdodas, un tā es atbraucu šurp.
HdEMccYRZGI_0261.wav|Ziniet, tēva sirds...
HdEMccYRZGI_0262.wav|Un vecajam vīram sāka ātri mirkšķināties mitrie plakstiem.
HdEMccYRZGI_0263.wav|Cēzars gribēja kaut ko teikt, bet Ellena aizsteidzās tam priekšā:
HdEMccYRZGI_0264.wav|Mācītāja kungs, jūs varat mierīgi braukt mājās un ziņot savam nākošajam znotam, ka viņš droši var atgriezties atpakaļ dzimtenē.
HdEMccYRZGI_0265.wav|Kas tur toreiz dzērumā noticis, to mans izredzētais, mans brūtgāns, sen jau aizmirsis nekā vairs par to nedomā, un es galvoju, ka arī turpmāk viņš to nekad vairs neatminēsies.
HdEMccYRZGI_0267.wav|Mana Gertrūde nolūgs no debesīm jums un jūsu nākošajam visas svētības, kādas vien tur domājamas mirstīgiem cilvēkiem, dziļi kustināts, runāja mācītājs, noskūpstīdams Ellenas pasniegto roku, un tad atvadījās no Cēzara un viņa mātes.
kw3_IanJ1Zw_0000.wav|LAIMES KLĒPĪ.
kw3_IanJ1Zw_0001.wav|Jā, vecais Lausks atbildēja, un viņa balss noskanēja pa baznīcu tik sausi, it kā tā ilgu laiku aizkrāsnē būtu kaltuse, jā.
kw3_IanJ1Zw_0002.wav|Mācītājs griezās pie Ievas.
kw3_IanJ1Zw_0003.wav|Kamēr viņš svaidītā balsi atkārtoja jautāšanas vārdus skuķei kājas sāka tirpt.
kw3_IanJ1Zw_0004.wav|Vēl bija laiks...
kw3_IanJ1Zw_0005.wav|Vēl viņa varēja atsacīties, un viss, kas bij noticis, aiz viņas tad nogrimtu kā priekš pusnakts sapņots sapnis...
kw3_IanJ1Zw_0006.wav|Lausks ar savu pliko, spīdošo galvu, viņa abas mājas, Ievas nākamais dzīvoklis ar brūni krāsoto grīdu un gaišajiem logiem, jaunie atsperu rati ar brango melni, kuros viņa nupat vēl pie kroga ar slepenu prieku bij noskatījusēs.
kw3_IanJ1Zw_0007.wav|Visu, visu viņa vēl no sevis varēja atstumt nost un dzīvot tālāk patumšās saimes istabas kaktā, kur māte aiz svešu bērnu trokšņa ir mierīgi nebij varējuse nomirt.
kw3_IanJ1Zw_0008.wav|Un kur krēslam rūmes bij, bet ratiņam vairs nebij.
kw3_IanJ1Zw_0009.wav|Un nākamgad varbūt atkal būs jāiet pie tāda saimnieka, kam laidars līgosies vienā sīvā, un tajā būs jābrien garo vasaru un rudeni...
kw3_IanJ1Zw_0010.wav|Un māsai tāpat būs jābrien un abām jādzīvo, kamēr kāds puisis gadīsies, varbūt glīts un godīgs, varbūt arī dzērājs...
kw3_IanJ1Zw_0011.wav|Tad atbildi un saki jā, nobeidza mācītājs.
kw3_IanJ1Zw_0012.wav|Jā, Ieva sacīja skaidri un skaļi, tā ka pat ērģeļu plēšu minējs viņu sadzirdēja.
kw3_IanJ1Zw_0013.wav|Un tad viņai palika tā viegli ap sirdi, tā, it kā viņa pār stāvu kalnu būtu pārkāpuse.
kw3_IanJ1Zw_0014.wav|Tirpums izzuda no kājām un, kad mācītājs viņu abas rokas savienoja un vecais brūtes roku mazliet spieda, viņa tam atbildēja ar tādu pašu spiedienu.
kw3_IanJ1Zw_0015.wav|Bij jau viņas pašas griba bijuse, ka viņa tagad še stāvēja.
kw3_IanJ1Zw_0016.wav|Neviens viņu nebij pierunājis, pate viņa bij gribējuse kļūt par lielu saimnieci un par vecā atraitņa vienīgo mantinieci.
kw3_IanJ1Zw_0017.wav|Jo cik ilgi gan viņa dzīslainā, vēsā roka savos pirkstos vairs varēja turēt mājas atslēgas?
kw3_IanJ1Zw_0018.wav|Pāris altāra priekšā noslīga ceļos, un Ievas sirdī ieplūda gaišs miers.
kw3_IanJ1Zw_0019.wav|Viņas brīvā roka piedūrās pie viņas gaišpelēkajiem svārkiem, un viņa sajuta dārgā auduma mīkstumu un smalkumu.
kw3_IanJ1Zw_0020.wav|Viņš tādu drēbi bij uzgribējis, ne viņa.
kw3_IanJ1Zw_0021.wav|Tāpat to garo plīvuru, kas nostiepās līdz pat zemei.
kw3_IanJ1Zw_0022.wav|Un nezin ko vēl viņš viņai nebūtu nopircis, ja viņa tikai būtu pieļāvuse.
kw3_IanJ1Zw_0023.wav|Tik labs viņš bij pret viņu.
kw3_IanJ1Zw_0024.wav|Un Ieva no jauna apņēmās tikpat laba būt pret veco vīru un to īso laiciņu, kas viņam vēl bij piešķirts dzīvot, izlikties tik laimīga, it kā tā skaistāko jaunekli būtu apprecējuse.
kw3_IanJ1Zw_0025.wav|Kaunīgi nolaistām acīm viņa atstāja altāri.
kw3_IanJ1Zw_0026.wav|Bet, kad ērģelnieka izvadīšanas maršs arvien skaļāk sāka līgot un kad piepeši gaviles kā plata, varena straume no augšas sāka gāzties lejā, Ieva pacēla galvu un pameta acis uz labo un kreiso pusi.
kw3_IanJ1Zw_0027.wav|Un ar šiem pāris mirkļiem viņa uzķēra tik daudz apbrīnošanas un tik daudz skaudības ka viņa galvas vairs nenolaida.
kw3_IanJ1Zw_0028.wav|Smaidīdama un ar tvīkstošiem vaigiem viņa izgāja no baznīcas.
kw3_IanJ1Zw_0029.wav|Bet ārā viņai tā bij, it kā viņai vēl kāds uzliktu kroni uz viņas miršu vainaga, jo viņa dzirdēja paskaļi izteiktos vārdus: Nudie, un šis arī tik vecs vēl nemaz neizskatās!
kw3_IanJ1Zw_0030.wav|Seši mūzikanti saņēma mājās garo kāznieku un panāksnieku rindu un spēlēja arī, kamēr viesi sēdēja pie kafejas un uzkožamiem.
kw3_IanJ1Zw_0031.wav|Brūte izskatījās kā uzplaukuse roze.
kw3_IanJ1Zw_0032.wav|Mājas puiši staigāja apkārt ar alus krūzēm un glāzēm un skubināja uz iebaudīšanu.
kw3_IanJ1Zw_0033.wav|Drīz pirmais vēsums, kas sākumā arvien valda viesībās, kurās saradušies dažādi, viens otram nepazīstami cilvēki, bij nozudis.
kw3_IanJ1Zw_0034.wav|Sākās jautri danči.
kw3_IanJ1Zw_0035.wav|Brūtgans brūtei pieveda klāt pagasta skolotāju un jokojās, tas danču istabā esot viņa vietnieks.
kw3_IanJ1Zw_0036.wav|Tad pienāca skrīvera palīgs, viņam sekoja, drošāki palikdami, citi jauni ļaudis, tā ka Ieva gandrīz nemaz nedabūja sēdēt.
kw3_IanJ1Zw_0037.wav|Beigās viņai tuvojās slaiks jauneklis ar tumšiem matiem, no kuriem šķipsna bij pielipuse pie bālās, valgās pieres.
kw3_IanJ1Zw_0038.wav|Viņš bij Ievai rada un nesen nobeidzis kurpnieka mācekļa gadus.
kw3_IanJ1Zw_0039.wav|Viņš palocījās mēmi un nedroši un stiepa viņai savas platās rokas pretim.
kw3_IanJ1Zw_0040.wav|Ieva piecēlās un dancoja, un juta, ka viņš viņas roku cietāk turēja nekā tie citi.
kw3_IanJ1Zw_0041.wav|Vienreiz riņķī aplaiduse, viņa apstājās.
kw3_IanJ1Zw_0042.wav|Esmu piekususe, viņa sacīja.
kw3_IanJ1Zw_0043.wav|Tu danco daudz, viņš pielika apstiprinādams un palaida Ievu vaļā.
kw3_IanJ1Zw_0045.wav|Vēl jau viss vakars priekšā.
kw3_IanJ1Zw_0046.wav|Viņš palocījās neveikli un aizgāja.
kw3_IanJ1Zw_0047.wav|Ieva nosēdās un noskatījās viņam pakaļ.
kw3_IanJ1Zw_0048.wav|Šis puika...
kw3_IanJ1Zw_0049.wav|Nekad viņš no viņas nebij ņēmis naudas nedz par jauna apava taisīšanu, nedz par veca lāpīšanu.
kw3_IanJ1Zw_0050.wav|Tādēļ arī māsa bij uzgribējuse, lai viņu lūdzot panākšņos.
kw3_IanJ1Zw_0051.wav|Un viņš priekš šīm dzīrēm bij licis sev uztaisīt jaunu, slikti piegulošu uzvalku.
kw3_IanJ1Zw_0052.wav|Pēc laba brīža jaunais kurpnieks atkal ienāca danču istabā.
kw3_IanJ1Zw_0053.wav|Ieraudzījis Ievu turpat sēdam, viņš tai no jauna piegāja klāt.
kw3_IanJ1Zw_0054.wav|Vieta pie viņas sāniem bij tukša, un viņš tajā nosēdās.
kw3_IanJ1Zw_0055.wav|Viņa dvaša smaršoja kā vīns, kad viņš, pret Ievu pieliecies, sacīja: Mēs nupat ar tavu veco iedzērām uz tavām veselībām.
kw3_IanJ1Zw_0056.wav|Jaunais puisis to izrunāja viegli un nevainīgi, bet Ievu šie vārdi aizskāra kā cirtiens.
kw3_IanJ1Zw_0057.wav|Viņa nesacīja nekā.
kw3_IanJ1Zw_0058.wav|Brītiņu pasēdējis, kurpnieks noliecās vēl dziļāk, uzlika tā saudzīgi savu silto roku uz Ievas rokas, lūkoja viņai ieskatīties acīs un vaicāja mīkstās, bēdīgās skaņās: Nu, kā nu tev ir?
kw3_IanJ1Zw_0059.wav|Ieva sakustējās tā, ka jaunekļa roka noslīdēja no viņas rokas.
kw3_IanJ1Zw_0060.wav|Viņa sajuta viņa balsī kaut ko neatļaujamu, un viņai uz lūpām jau gulēja cieta, atraidoša atbilde.
kw3_IanJ1Zw_0061.wav|Bet, ātri apķerdamās, viņa to apspieda, pasmaidīja un atbildēja jautri:
kw3_IanJ1Zw_0062.wav|Kā nu lai ir, labi labi ir, vai atkal nedancosim?
kw3_IanJ1Zw_0063.wav|Viņi dancoja un šoreiz ilgāk nekā pirmiņ.
kw3_IanJ1Zw_0064.wav|Un jauneklis negribot cietāk piekļāvās pie Ievas krūts.
kw3_IanJ1Zw_0065.wav|Beidzamo reizi ar tevi Ieva nodomāja, kad kurpnieks viņu bij palaidis vaļā un izgāja otrā istabā.
kw3_IanJ1Zw_0066.wav|Viņa bij sakaitināta.
kw3_IanJ1Zw_0067.wav|Viņa bij mierīga un laimīga, un te nāca šis puika ar savām neveiklajām rokām...
kw3_IanJ1Zw_0068.wav|Istaba, kurā viņa iegāja, bij pilna papirosu un cigāru dūmu.
kw3_IanJ1Zw_0069.wav|Ap galdiem sēdēja vienīgi vai nu padzīvojuši, vai pavisam veci vīrieši, trieca, dzēra un spēlēja stukulku.
kw3_IanJ1Zw_0070.wav|Ievai durvis atverot, Lausks, ar muguru pret logu atgāzies, patlaban smējās pilnā kaklā, tā ka tā no viņa ģīmja nekā vairāk nevarēja izšķirt kā netīri dzeltenu ādu, kura nejaukā čunčurā bij savilkusēs ap lielu, melnu caurumu.
kw3_IanJ1Zw_0071.wav|Ātri viņa atkal izgāja pa otrām durvīm ārā.
kw3_IanJ1Zw_0072.wav|Ievā bij kaut kas pamodies, ko viņai vajadzēja apklusināt.
kw3_IanJ1Zw_0073.wav|Nezinādama, ko darīt, viņa devās uz klēti, kurai drēbju glabājamās puses durvis stāvēja vaļā.
kw3_IanJ1Zw_0074.wav|Klēts bij tukša.
kw3_IanJ1Zw_0075.wav|Viņu laikam vēdināja, jo tā bij ierīkota par guldāmo istabu.
kw3_IanJ1Zw_0076.wav|Uz balti noberztās grīdas dibenā pie sienas stāvēja jauna, spīdoša gulta ar augsti uzčubinātiem maisiem.
kw3_IanJ1Zw_0077.wav|Galvas spilveni bij iebāzti jaunos pārvelkamos, tāpat palagi bij biezi un jauni.
kw3_IanJ1Zw_0078.wav|Gultai bij uzklāta Ievas austa sega.
kw3_IanJ1Zw_0079.wav|Tā viņas lādē bij gulējuse salocīta, un nu uz gultas bij redzamas ielocījumu vietas.
kw3_IanJ1Zw_0080.wav|Kā krāsots bleķa gabals Ievai izlikās šī stīvā sega.
kw3_IanJ1Zw_0081.wav|Viņai iekrita prātā grāmatiņa, ko reiz kāds puisis bij atvedis no pilsētas.
kw3_IanJ1Zw_0082.wav|Tur bij bijuši uzzīmēti visādi senlaiku moku rīki un beņķi...
kw3_IanJ1Zw_0083.wav|Lūpas saspiezdama vienu uz otras, viņa izgāja no klēts.
kw3_IanJ1Zw_0084.wav|Pagalmā stāvēja viņas māsa Ilze, tā meklēja Ievu, jo skrīveris ar viņu gribēja dancot franksēzi.
kw3_IanJ1Zw_0085.wav|Bet Ieva tikai savieba ģīmi, apcirta roku Ilzei ap vidu un vilka viņu sev līdz no pagalma projām.
kw3_IanJ1Zw_0086.wav|Kas tev ir Ilze vaicāja.
kw3_IanJ1Zw_0087.wav|Bet Ieva gāja vien tālāk pa dārzu starp garām ābeļu rindām un nokrita beigās aiz dārza uz ežmaļa.
kw3_IanJ1Zw_0088.wav|Ilze viņai līdzās nolaidās zemē.
kw3_IanJ1Zw_0089.wav|Kas tev ir viņa bažīgi atkārtoja.
kw3_IanJ1Zw_0090.wav|Klusu, klusu, izgrūda Ieva, saspieda rokās deniņus un noslēpa ģīmi pie māsas krūts.
kw3_IanJ1Zw_0091.wav|Saule pašulaik taisījās rietēt.
kw3_IanJ1Zw_0092.wav|Vakars bij silts un lēns.
kw3_IanJ1Zw_0093.wav|Pa retai bezdelīgai vēl lidoja augstu gaisā, un kaut kur kaimiņos sievieša balss, gari vilkdama, cūkas aicināja mājā.
kw3_IanJ1Zw_0094.wav|Ilze apkampa Ievu un sāka raudāt.
kw3_IanJ1Zw_0095.wav|Viņas asaras krita uz Ievas matiem un kakla.
kw3_IanJ1Zw_0096.wav|Piepeši arī Ieva nevaldāmi sāka šņukstēt.
kw3_IanJ1Zw_0097.wav|Ak Ilzīt, Ilzīt, viņa vienu reizi par otru čukstēja, kaut es to būtu zinājuse, kaut es to būtu zinājuse!
kw3_IanJ1Zw_0098.wav|Tā viņas sēdēja, viena otru apkampušas, viena otru glāstīdamas, kamēr nakts izdzēsa vakara kvēli un pļavā grieza uzsāka savu vientulības dziesmu.
kw3_IanJ1Zw_0099.wav|Iesim nu Ilze vedināja.
kw3_IanJ1Zw_0100.wav|Bet Ieva nekustējās.
kw3_IanJ1Zw_0101.wav|Pa tam viesi viens pakaļ otram klusām nozuda, uz saimniecības ēku augšām nolīzdami salmos vai sienā.
kw3_IanJ1Zw_0102.wav|Vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt.
kw3_IanJ1Zw_0103.wav|Beidzot viņas balss sāka skanēt pa visu pagalmu.
kw3_IanJ1Zw_0104.wav|Ei, vai brūte esot aizbēguse, vai?
kw3_IanJ1Zw_0105.wav|Ilze piecēlās, gausi, kā puspamiruse Ieva viņai sekoja.
kw3_IanJ1Zw_0106.wav|Pagalmā viņa uz vedējmātes jautājumu, kur bijuse, nekā neatbildēja, bet gāja, mūzikantu jautra marša pavadīta, klusēdama uz klēti, kur Lausks pie sveces sēdēja un jau gaidīja.
kw3_IanJ1Zw_0107.wav|Pajokojušies ap guldāmo pāri, viesi atstāja klēti, vedējs aizslēdza durvis, mūzikanti uzspēlēja vēl vienu maršu un tad izklīda un apgulās.
kw3_IanJ1Zw_0108.wav|Otrā rītā jauno pāri modināja pret brokastlaiku.
kw3_IanJ1Zw_0109.wav|Spēlmaņi nospēlēja meldiņu Kā spoži spīd mans Jēzuliņš, un tūliņ pēc tam atskanēja briesmīgs troksnis, ko puiši ar pannām un trumuļiem sacēla.
kw3_IanJ1Zw_0110.wav|Tad vedējtēvs atslēdza klēti, un jaunlaulātie iznāca ārā.
kw3_IanJ1Zw_0111.wav|Ieva izskatījās tik bāla, it kā viņa ar nāvi būtu cīnījusēs.
kw3_IanJ1Zw_0112.wav|Nobučojuse Ilzi viņa tai iečukstēja ausī, lai dabūjot vīnu, iedzēruse krietnu malku, viņa atkal atžirga un bij tikpat jautra kā vakar.
kw3_IanJ1Zw_0113.wav|Lausks izlikās kā no jauna piedzimis.
kw3_IanJ1Zw_0114.wav|Viņš jokoja daudz, dzēra un iznesās tik veikli, ka daži jau smējās, jaunais vīrs šodien beigās dancošot arī vēl, bet tas nenotika vis.
kw3_IanJ1Zw_0115.wav|Kad vakarā atkal pienāca gulēt iešanas laiks tad Ieva vairs neraudāja, bet iedzēra divas glāzes vīna.
kw3_IanJ1Zw_0116.wav|Un tā viņa darīja arī trešā kāzu vakarā.
kw3_IanJ1Zw_0117.wav|Tad kūpēja skābi kāposti uz galdiem un notika šķiršanās.
kw3_IanJ1Zw_0118.wav|Visi apgalvoja, ka tik jautru kāzu sen neesot piedzīvojuši, un spieda sirsnīgi Lauskim un Ievai rokas, un aizbrauca pārliecībā, ka atstājot pakaļ kaut gan ļoti nevienādu, tad tomēr gluži laimīgu pāri.
kw3_IanJ1Zw_0119.wav|Ilze palika vēl kādas dienas pie Ievas un palīdzēja lielisko dzīru atliekas nokopt un mājai atkal atdot darbdienas kārtību.
kw3_IanJ1Zw_0120.wav|Tad arī viņa sataisījās uz aiziešanu.
kw3_IanJ1Zw_0121.wav|Ieva viņai gabaliņu pagāja līdzi.
kw3_IanJ1Zw_0122.wav|Atvadīdamās jaunā saimniece Ilzei iedeva visu naudu, ko kāznieki, vecu ieradumu kopdami, viņai bij sametuši.
kw3_IanJ1Zw_0123.wav|Ilze gribēja pateikties, bet Ieva viņu apkampa un sāka šņukstēt.
kw3_IanJ1Zw_0124.wav|Mās, mās viņa pēdīgi izsaucās.
kw3_IanJ1Zw_0125.wav|Kādēļ tu man tuteni neiegrūdi sirdī, kad tev pirmoreiz par Lausku stāstīju!
kw3_IanJ1Zw_0126.wav|Raudādama Ilze aizgāja.
kw3_IanJ1Zw_0127.wav|Bet ar jautru meldiņu uz lūpām Ieva atgriezās atpakaļ.
kw3_IanJ1Zw_0128.wav|Ja jau nu viņa bij uzņēmusēs izlikties laimīga, tad lai šie kumēdiņi arī notika tālāk.
kw3_IanJ1Zw_0129.wav|Viņa apslēpa savas bēdas sirds dibenā un saimniekoja pa māju, ka prieks bij redzēt.
kw3_IanJ1Zw_0130.wav|Ar divkārtīgu uzmanību viņa iztapa Lauska vājībām un ievēroja viņa vajadzības.
kw3_IanJ1Zw_0131.wav|Viņai tas nenācās grūti; jo viņa pie darba no mazotnes bij pieraduse, bij uzcītīga, attapīga, un Lausks ar laiku viņai arī vairs neizlikās tik nepanesami riebīgs kā sākumā.
kw3_IanJ1Zw_0132.wav|Bez tam vecais vīrs bij prātīgs un viņa daba laba, redzēdams sevi tā cienījam, viņš nezināja, kā Ievai atmaksāt viņas mīlestību, kā viņš mēdza sacīt.
kw3_IanJ1Zw_0133.wav|Viņš pirka viņai dārgus lakatus un visādu citādu rotu un atdeva pēdīgi visu savu skaidro naudu Ievas rokās.
kw3_IanJ1Zw_0134.wav|Bet Ieva nerotājās.
kw3_IanJ1Zw_0135.wav|Viņa gan rādīja saimei un draudzenēm, ko vīrs tai dāvināja, bet ļāva visam greznumam skapjos un kumodē sagulēties un novecot.
kw3_IanJ1Zw_0136.wav|Priekš kā lai viņa rotājas?
kw3_IanJ1Zw_0138.wav|Un draudzenes un citas saimnieces viņu vēl vairāk apbrīnoja, ja tā ar kokvilnas lakatiņu ap galvu parādījās uz lauka.
kw3_IanJ1Zw_0139.wav|Jo viņas jau zināja, ka Ieva varēja iet vienā zīdā, bet ka viņa tikai pate no laba prāta to nedarīja.
kw3_IanJ1Zw_0140.wav|Šī vienkāršība bagātības pilnībā Ievu varen pacēla ļaužu acis, un viņa to noprata un centās savu slavu vairot.
kw3_IanJ1Zw_0141.wav|Tā pagāja divi gadi.
kw3_IanJ1Zw_0142.wav|Lausks pa šo laiku, pateicoties rūpīgai kopšanai un mierīgai dzīvei, spēkā neko nebij palicis vājāks, drīzāk varbūt vēl atspirdzis.
kw3_IanJ1Zw_0143.wav|Ievas laimi zīles pat ārpagastos jau bij izpaudušas.
kw3_IanJ1Zw_0144.wav|Ikkatrs viņu turēja par priekšzīmīgu namamāti, un daža laba nabaga meitene nopūtās: Ak, kaut man arī būtu tāda dzīve kā Lauskienei!
kw3_IanJ1Zw_0146.wav|Bet neviens nezināja, cik reižu Ieva klusā naktī bij rokas pacēluse uz augšu un izmisumā vaidējuse: Dievs, atpestī mani!
kw3_IanJ1Zw_0147.wav|Ņem viņu projām no maniem sāniem, vai liec man nomirt!
kw3_IanJ1Zw_0148.wav|Bet Lausks nemira.
kw3_IanJ1Zw_0149.wav|Arī Ievas veselība bij laba, kaut gan viņas vaigos rozes neziedēja un ap viņas lūpām bij ieradušās divas smalkas, dziļas grumbas.
kw3_IanJ1Zw_0150.wav|Pagāja atkal divi gadi.
kw3_IanJ1Zw_0151.wav|Vecais saimnieks jutās tik spirgts kā jauneklis.
kw3_IanJ1Zw_0152.wav|Vismaz tā viņš pats apgalvoja.
kw3_IanJ1Zw_0153.wav|Piektajā laulības gadā ap Jurģiem pie Lauska ienāca jauns puisis, vārdā Jānis.
kw3_IanJ1Zw_0154.wav|Viņš bij liels, skaists cilvēks ar platiem pleciem, zilām, mīļām acīm un gaišiem matiem.
kw3_IanJ1Zw_0155.wav|Viņam bij māte, kura pie lauku darbiem vairs nespēja iet, bet, savu maizi ēzdama, vērpa pakulas vai šo to lāpīja un adīja.
kw3_IanJ1Zw_0156.wav|Iesākumā Ieva Jāni maz ievēroja.
kw3_IanJ1Zw_0157.wav|Lausks bij vēl diezgan spēcīgs puišus pats izrīkot pie darba, un viņa nejaucās vecā darīšanās.
kw3_IanJ1Zw_0158.wav|Bet meites viņai par Jāni sāka stāstīt.
kw3_IanJ1Zw_0162.wav|Nu arī Ieva Jānī sāka noskatīties un redzēja, ka meitām bij taisnība.
kw3_IanJ1Zw_0163.wav|Ar mīlestību, kas sirdi varēja aizkustināt, lielais puisis apkalpoja vecenīti, panesa viņas mazos untumus un uztaisīja viņai pat vietu, ja viņa reizēm pate to aiz nespēka nejaudāja.
kw3_IanJ1Zw_0164.wav|Tev gan tava vecā māte ļoti mīļa Ieva kādreiz pret Jāni ieminējās.
kw3_IanJ1Zw_0165.wav|Jānis nolaida acis un apjuka, viņa vienkāršais prāts šo jautājumu nezināja pareizi iztulkot un uzņēma to kā mazu piezobojumu.
kw3_IanJ1Zw_0166.wav|Puiši jau vispār pret savām mātēm tik mīksti nemēdza izturēties.
kw3_IanJ1Zw_0167.wav|Varbūt saimniece domāja, ka viņa...
kw3_IanJ1Zw_0169.wav|Viņa ir slima un veca, viņš atbildēja, it kā attaisnodamies.
kw3_IanJ1Zw_0170.wav|Diezi cik ilgi vēl pie manis būs.
kw3_IanJ1Zw_0171.wav|Un tad viņš pēc brītiņa pielika: Jums jau arī tāpat kā man jums jau arī jūsu vecais ļoti mīļš.
kw3_IanJ1Zw_0172.wav|Tiesa gan, tiesa gan, Ieva atbildēja, laipni pasmīnēdama.
kw3_IanJ1Zw_0173.wav|Mums abiem jābīstas, ka šodien vai rītu jāšķiras.
kw3_IanJ1Zw_0174.wav|Tad viņa novērsās un sakoda zobus.
kw3_IanJ1Zw_0176.wav|Viņš savu māmiņu salīdzināja ar viņas veci!
kw3_IanJ1Zw_0177.wav|No šīs reizes Ieva Jāņa mātei gandrīz katru dienu ielēja bļodiņā no saimes siltā ēdiena un, ja pate priekš sevis un Lauska kaut ko sevišķi taisīja, tad arī vecās nepiemirsa.
kw3_IanJ1Zw_0178.wav|Ieva labprāt pakavējās viņas kaktā un klausījās, kad tā ar runīgu muti par savu Jāni stāstīja.
kw3_IanJ1Zw_0179.wav|Dēlam bij mātes seja, un, skatoties vecītē, Ieva redzēja puiša mīļās, zilās acis.
kw3_IanJ1Zw_0180.wav|Nemiers nāca pār Ievu, un viņa naktīs lāgā negulēja.
kw3_IanJ1Zw_0181.wav|Viņa nobālēja vēl vairāk, tā ka saimnieks par viņas izskatu sāka rūpēties un vaicāt, vai Ievai kaut kas nekaitot.
kw3_IanJ1Zw_0182.wav|Viņa par daudz strādājot, lai taču vairāk palaižoties uz rokasmeitu.
kw3_IanJ1Zw_0183.wav|Ieva nodrebēja.
kw3_IanJ1Zw_0185.wav|No darba atrauties, kas taču bij viņas vienīgais patvērums pret visvisādām domām!
kw3_IanJ1Zw_0186.wav|Un viņa atbildēja, ka jūtoties pilnīgi vesela, un strādāja vēl vairāk kā līdz šim no agra rīta līdz vēlam vakaram.
kw3_IanJ1Zw_0187.wav|Bet miers neradās viņas sirdī.
kw3_IanJ1Zw_0188.wav|Viņa gāja baznīcā, bet miers tomēr neradās viņas sirdī.
kw3_IanJ1Zw_0189.wav|Un arvien grūtāk viņai izdevās apslēpt savas ciešanas.
kw3_IanJ1Zw_0190.wav|Tā pienāca siena laiks.
kw3_IanJ1Zw_0191.wav|Jānis bij izveicīgs un uzmanīgs cilvēks, bet, kā tas atgadījās, kā ne, reiz mājā, izkapti asinot, viņš sev dziļi iegrieza pirkstā.
kw3_IanJ1Zw_0192.wav|Asinis stipri tecēja, un māte, atrazdamās dēla tuvumā, sāka kliegt.
kw3_IanJ1Zw_0193.wav|Ieva izskrēja no istabas, un, Jāni ieraudzīdama ar asinīm, viņa gluži vai sastinga.
kw3_IanJ1Zw_0194.wav|Viņa ieskrēja atpakaļ, paķēra baltas lupatas un smalku cukuru, ko zemnieki labprāt ber uz ievainojumiem, un devās pār pagalmu pie Jāņa.
kw3_IanJ1Zw_0195.wav|Drebošiem pirkstiem viņa aizsēja brūci un aprima iekšēji tikai tad, kad puisis vairākkārt apgalvoja, ka sāpju gandrīz nemaz nejūtot.
kw3_IanJ1Zw_0196.wav|Un saviem vārdiem it kā par apstiprinājumu viņš uzsmaidīja Ievai un sacīja mīkstā balsī: Paldies, saimniec, paldies.
kw3_IanJ1Zw_0197.wav|Naktī pēc šī niecīgā notikuma Ieva gandrīz nemaz neaizmiga.
kw3_IanJ1Zw_0198.wav|Viņai likās, kā kad tā arvienu vēl sajustu Jāņa siltās asinis pie savām rokām.
kw3_IanJ1Zw_0199.wav|Viņa trina tās pie palaga, uzlika tās uz segas, vārtījās pa gultu un raudāja.
kw3_IanJ1Zw_0201.wav|Kad diena bij ataususe un Ieva piecēlās, viņa izskatījās nopietna kā cilvēks, kas kaut ko negrozāmi apņēmies.
kw3_IanJ1Zw_0202.wav|Mierīgi viņa strādāja dienas darbu, bet nepārsēja Jāņa pirkstu, kad puisis to lūdza, bet lika to izdarīt savai rokasmeitai.
kw3_IanJ1Zw_0203.wav|Viņai vakar no asiņu uzskata esot palikuse nelaba sirds, viņa atvainojās.
kw3_IanJ1Zw_0204.wav|Neilgi pēc tam, kad Jāņa pirksts bij sadzijis, Ieva sacēla lielisku troksni pēc puskukuļa maizes, kuru viņa sacīja esam nozudušu.
kw3_IanJ1Zw_0205.wav|Tā kā maizes gabals neatradās un neatradās, tad Ieva izmeta pret Līzi, ļoti pļāpīgu kalponi, nezin vai tikai kukulis Jāņa mātes kaktā neesot nozudis.
kw3_IanJ1Zw_0206.wav|Vēl tai pašā dienā Jānis ar sasarkušu ģīmi iegāja pie saimnieka un vaicāja, vai saimniece tiešām tā esot runājuse un viņa māti turot par zagli.
kw3_IanJ1Zw_0207.wav|Par zagli es viņu neturu, Ieva atbildēja, bet brīnums ir, kur tā maize varēja palikt.
kw3_IanJ1Zw_0208.wav|Ar šiem vārdiem pietika.
kw3_IanJ1Zw_0209.wav|Jānis atsacīja un aizgāja arī tūlīt citas vietas meklēt.
kw3_IanJ1Zw_0210.wav|Vajadzēja viņu salabināt, Lausks sacīja.
kw3_IanJ1Zw_0211.wav|Tāds krietns cilvēks, un viņa māte jau nu tās maizes nav zaguse.
kw3_IanJ1Zw_0212.wav|Zināms, ka nav.
kw3_IanJ1Zw_0214.wav|Ja tu tā gribi, manis dēļ, Lausks noteica un nesacīja vairs ne vārda palikšanai par labu, kad Jānis pagalmā iebrauca ar svešu zirgu un mantas sāka likt vezumā.
kw3_IanJ1Zw_0215.wav|Pie sarēķināšanās, kuru Ieva izdarīja, viņa puišam visu gada algu uzlika uz galda.
kw3_IanJ1Zw_0216.wav|Lai neiznāk veltīga tiesāšanās, viņa piebilda.
kw3_IanJ1Zw_0217.wav|Es nemaz netiesāšos, Jānis atteica, izskaitīja naudu un atlika to uz galda atpakaļ.
kw3_IanJ1Zw_0218.wav|Tik daudz man nenākas.
kw3_IanJ1Zw_0219.wav|Ņem nu vien, mana ātruma dēļ tu aizej, tad jau man piekrīt ciest to skādi.
kw3_IanJ1Zw_0220.wav|Nē, neņemšu, puisis cieti atbildēja.
kw3_IanJ1Zw_0221.wav|Ieva paņēma naudu un pāršķīra to uz pusēm.
kw3_IanJ1Zw_0222.wav|Kad ne, ne, pietiec tad ar pusi vien.
kw3_IanJ1Zw_0223.wav|Jāņam nenācās ir vēl ne trešās daļas, un viņš tādēļ no jauna vilcinājās naudu saņemt.
kw3_IanJ1Zw_0224.wav|Bet beidzot viņš to taču satvēra un klusēdams iebāza makā.
kw3_IanJ1Zw_0225.wav|Tad viņš atvadījās.
kw3_IanJ1Zw_0226.wav|Ieva viņam sniedza roku un spieda to sirsnīgi.
kw3_IanJ1Zw_0229.wav|Un tad puisis kopā ar māti aizbrauca.
kw3_IanJ1Zw_0230.wav|Lai gan mājā tikai viens kakts palika tukšs, tomēr Ievai tā bij, it kā visa saime būtu aizgājuse projām.
kw3_IanJ1Zw_0231.wav|Neizsakāms žēlums viņu sagrāba.
kw3_IanJ1Zw_0232.wav|Nekas viņai vairs nepatika.
kw3_IanJ1Zw_0233.wav|Darbs uz plašām, zāļainām pļavām, saimniekošana mājā, visa lielā manta, Lauska apkopšana viss viņai līdz kaklam bij apnicis.
kw3_IanJ1Zw_0234.wav|Te par laimi viņu apmeklēja Ilze.
kw3_IanJ1Zw_0235.wav|Viņa bij apprecējusēs un valdīja kopā ar vīru zem pusgraudnieku vārda Lauska otras mājas, kuras tas no nelabā galā mirušiem znota un meitas bij mantojis.
kw3_IanJ1Zw_0236.wav|Ilze bij paņēmuse līdz savu pirmdzimto, četrus gadus vecu, mundru zēnu, kas ar savu jautrību izklīdināja Ievas grūtsirdību.
kw3_IanJ1Zw_0237.wav|Nelaimīgā saimniece puisīti tā iemīļoja, ka vairs nemaz negribēja laist projām.
kw3_IanJ1Zw_0238.wav|Bet mazais neparko viens pats pie viņas negribēja palikt.
kw3_IanJ1Zw_0239.wav|Tātad Ilze bērnu atkal aizveda, un Ieva iestiga agrākā grūtsirdībā.
kw3_IanJ1Zw_0240.wav|Viņas dvēselē bij sāpīgi aizkustināta jauna stīga.
kw3_IanJ1Zw_0241.wav|Kādēļ viņai arī nepiederēja tāds mazs baltgalvītis kā Ilzei?
kw3_IanJ1Zw_0242.wav|Vai ap viņu nekad neskraidīs jautrs bērnu pulciņš?...
kw3_IanJ1Zw_0243.wav|Nē, nekad, nekad...
kw3_IanJ1Zw_0244.wav|Kā apmulsuse viņa staigāja apkārt.
kw3_IanJ1Zw_0245.wav|Vai viņas vecais mūžīgi gribēja dzīvot?
kw3_IanJ1Zw_0246.wav|Viņš viņu bij pievīlis...
kw3_IanJ1Zw_0247.wav|Viņa atminējās tā neskaidri, ka viņš, viņu uzrunādams, bij sacījis, ka tikai pāris gadiņus viens vairs gribot dzīvot.
kw3_IanJ1Zw_0248.wav|Kaut ko tamlīdzīgu viņš bij teicis.
kw3_IanJ1Zw_0249.wav|Un nu par ko viņš nemira?
kw3_IanJ1Zw_0250.wav|Vai Ievai pašai nāve bij jāatsauc?...
kw3_IanJ1Zw_0251.wav|Un ar ienaidu, kurš būtu nonāvējis, ja tam būtu bijis nāvētāja spēks, viņa nolūkojās astoņdesmit gadus vecā vīrā, kā tas no klēts uz stalli, no staļļa uz istabu ar stingriem solīšiem tekāja.
kw3_IanJ1Zw_0252.wav|Tas izskatījās vēl tāds, kā kad viņš vismazāk savu simto gadu gribētu piedzīvot!
kw3_IanJ1Zw_0253.wav|Nejēdzīgas domas pamodās Ievā.
kw3_IanJ1Zw_0254.wav|Vecais bija jānozāļo, ja viņš piepeši nomirs, kas gan meklēs pakaļ, kādā nāvē tas aizgājis!
kw3_IanJ1Zw_0255.wav|Vai viņam mirstamā stunda sen jau nebij klāt?
kw3_IanJ1Zw_0256.wav|Vai viņi nebij tik saticīgi dzīvojuši, ka jauni apvainojumi nemaz nevarēja izcelties?
kw3_IanJ1Zw_0257.wav|Un, ja tie arī izceltos, ja tiktu pierādīts, vai tad viņa arī nevarēja mirt?
kw3_IanJ1Zw_0258.wav|Ko viņai šitāda dzīve līdzēja?
kw3_IanJ1Zw_0259.wav|Tā Ievas dvēsele iegrima arvien lielākā tumsā.
kw3_IanJ1Zw_0260.wav|Viņa sāka sūroties par miega trūkumu un pēdīgi dzīrās braukt uz dakteri pēc zālēm.
kw3_IanJ1Zw_0261.wav|Zirgs jau bij aizjūgts, kad kāds ar joni iebrauca pagalmā un paziņoja Ievai, Ilze mirstot nost, lai braucot atvadīties.
kw3_IanJ1Zw_0262.wav|Kā spēcīgs sitiens ūdenī izjauc burbuļus, kas no dubļainā dibena sakāpuši uz virsu, tā nelaimes vēsts piepeši izklīdināja Ievas nejaukās domas.
kw3_IanJ1Zw_0263.wav|Viņa iesēdās ratos un aizsteidzās uz māsu.
kw3_IanJ1Zw_0264.wav|Patiesība, Ilze nāvīgi bij saslimuse.
kw3_IanJ1Zw_0265.wav|Bet mirt viņa nenomira.
kw3_IanJ1Zw_0266.wav|Ar lielāko rūpību no Ievas kopta, viņa pārcieta bīstamo izšķiršanas brīdi un sāka tad pamazām atspirgt.
kw3_IanJ1Zw_0267.wav|Pēc kādām nedēļām viņa jau gultu varēja atstāt.
kw3_IanJ1Zw_0268.wav|Ieva neatminējās sen tik maigi gulējuse kā pēc šī priecīgā atgadījuma.
kw3_IanJ1Zw_0269.wav|Piecēlusēs viņa jutās tik viegla un jauna kā meitene.
kw3_IanJ1Zw_0270.wav|Viņa vēl kādu laiciņu palika pie māsas, un, kad viņa beidzot brauca uz māju, tad viņai izlikās, it kā viņa no tās nevis vairāk nedēļu, bet vairāk gadu būtu bijuse projām.
kw3_IanJ1Zw_0271.wav|Viņa ilgajās pēc savas saimniecības un iebrauca ar gluži paceltām jūtām pagalmā.
kw3_IanJ1Zw_0272.wav|Lausks bij zinājis viņas pārbraukšanu un bij ap durvīm licis aplikt ozollapu viju un istabās piekārt vaiņadziņus.
kw3_IanJ1Zw_0273.wav|Šis negaidītais zaļais sveicinājums Ievu dikti sakustināja, un viņa večam mīļi spieda roku.
kw3_IanJ1Zw_0274.wav|Bet ak, ko tas viss līdzēja vecs un neglīts viņš tomēr bij un palika...
kw3_IanJ1Zw_0275.wav|Ar jaunu sparu Ieva nodevās saimniecībai.
kw3_IanJ1Zw_0276.wav|Darbs, darbs bij viņas glābiņš pret visādām domām, to viņa atzina.
kw3_IanJ1Zw_0277.wav|Viņa strādāja līdzīgi kalponei un uzturējās tādā kārtā labu laiku pie mierīga prāta.
kw3_IanJ1Zw_0278.wav|Bet lēnām lēnām uz viņu atkal nolaidās pelēkais grūtsirdības plīvurs...
kw3_IanJ1Zw_0279.wav|Priekš kā es eju?
kw3_IanJ1Zw_0280.wav|Kam taupu?
kw3_IanJ1Zw_0281.wav|Kam tas viss paliks viņa sevi rūgti vaicāja.
kw3_IanJ1Zw_0282.wav|Viņa bij pārliecināta, ka Lausks vēl tik ilgi dzīvos, ka viņai vairs neatliks laika otrreiz precēties.
kw3_IanJ1Zw_0283.wav|Īgnums pret veco viņā atkal pamodās.
kw3_IanJ1Zw_0284.wav|Apnikuse liekuļošanu, vienaldzīga kļuvuse pret ļaužu valodām, viņa savu jūtu vairs tā neslēpa kā agrāk.
kw3_IanJ1Zw_0285.wav|Lauskam šad un tad bij jādzird pa nelaipnam vārdam.
kw3_IanJ1Zw_0286.wav|Bet viņš to neņēma ļaunā.
kw3_IanJ1Zw_0287.wav|Viņš redzēja, kā Ieva gāja un pūlējās, un viņš zināja, ka tam, kam pilnas rokas darba, nav vaļas savus vārdus katru reizi rūpīgi nosvērt.
kw3_IanJ1Zw_0288.wav|Viņš redzēja, ka manta krājās, un tas viņam darīja prieku.
kw3_IanJ1Zw_0289.wav|Diezgan jau nu, zināms, viņam bij ir bez Ievas iešanas, bet veciem ļaudīm vispār nu reiz prāts vedas uz taupīšanu, un, ja viņi paši to vairs nespēj, tad redz vismaz labprāt citus pēc viņu patikšanas rīkojamies.
kw3_IanJ1Zw_0290.wav|Tādēļ arī Lausks cieta klusu, kad Ieva viņam ar ēšanu tik smalki vairs neiztapa kā agrāk.
kw3_IanJ1Zw_0291.wav|Viņam jau, paldies Dievam, vēl viss gāja pie sirds.
kw3_IanJ1Zw_0292.wav|Kādēļ tad ar to cepšanu un vārīšanu tik daudz nopūlēties!
kw3_IanJ1Zw_0293.wav|Bet ar laiku arī saime sāka manīt, ka ēšana palika citāda.
kw3_IanJ1Zw_0294.wav|Iemesls bij tas, ka Ieva bij sākuse skopot.
kw3_IanJ1Zw_0295.wav|Pastāvīgi nodarbojoties ar krāšanu, taupīšanu un kopā vākšanu, viņai pēdīgi bij palicis par ieradumu visu, kas tai piederēja un nāca rokās, nolikt, glabāt, taupīt, vairot un atkal vairot, bez mērķa, bez iemesla...
kw3_IanJ1Zw_0296.wav|Apklusuši bij jautājumi: Kam es krāju Aprimis bij Ievas karstais izmisums.
kw3_IanJ1Zw_0297.wav|Ne tas viņu vairs bez gaismas no gultas dzina ārā, bez gaismas ļāva doties pie miera, bet akla, slimīga mantas kārība.
kw3_IanJ1Zw_0298.wav|Bet pa tam Lausks bij sadzīvojis savu astoņdesmit sesto mūža gadu.
kw3_IanJ1Zw_0299.wav|Viņa miesa bij pilnīgi izdēdējuse, un viņa āda spīdēja dzelteni-pelēkā krāsā.
kw3_IanJ1Zw_0300.wav|Mirt viņš vēl nemirs, sacīja ļaudis.
kw3_IanJ1Zw_0301.wav|Ieva bij pārvērtusēs par tuklu, bālu māti un izskatījās tā, it kā viņa nevienai puķītei nevarētu paiet garām, tās ar kāju nenominuse.
kw3_IanJ1Zw_0302.wav|Viens no viņas mīļākiem darbiem bij ravēšana.
kw3_IanJ1Zw_0303.wav|Plūkt, plūkt, izplūkt un atkal un atkal izplūkt un likt kaudzē tas viņai patika...
kw3_IanJ1Zw_0304.wav|Tā viņa reiz dārzā sēdēja starp jaunu biešu dobēm.
kw3_IanJ1Zw_0305.wav|Blāķis virzas, klinģerīšu un kumelīšu bij viņai aiz muguras.
kw3_IanJ1Zw_0306.wav|Patlaban viņa izrāva jaunu usni, bet līdz ar to iznāca biete.
kw3_IanJ1Zw_0307.wav|Gribēdama viņu atkal iestādīt atpakaļ, Ieva iegrūda kreisās rokas pirkstus zemē un ievainoja vidus pirkstu ar stikla gabaliņu, kas dobē bij atradies.
kw3_IanJ1Zw_0308.wav|Notecēja divas tumšas asins piles pār delnu, un, šais pilēs skatoties, Ievai iekrita prātā izkapts, citas asinis un divas zilas, mīļas acis.
kw3_IanJ1Zw_0309.wav|Paldies, saimniec, paldies...
kw3_IanJ1Zw_0310.wav|Ieva nogrima domās.
kw3_IanJ1Zw_0311.wav|Atkal uzsākdama ravēt, viņa ievainojumu bij aizmirsuse un neievēroja to arī pa visu dienas cēlienu.
kw3_IanJ1Zw_0312.wav|Bet naktī viņa pamodās un sajuta pirkstā sāpes.
kw3_IanJ1Zw_0313.wav|Nākamajā dienā tās pieņēmās, pirksts bij uzpampis un izskatījās tumšzils.
kw3_IanJ1Zw_0314.wav|Ieva viņam apsēja ceļmalītes, bet sāpes nerima un palika uz nakti gluži nepanesamas.
kw3_IanJ1Zw_0315.wav|Otrā rītā Lausks gribēja, lai braucot uz ārstu vai arī lai to atvedot uz māju.
kw3_IanJ1Zw_0316.wav|Bet, vai nu bīdamās no izdošanām, vai runādama patiesību, Ieva apgalvoja, ka sāpes mazinoties.
kw3_IanJ1Zw_0317.wav|Bet pret vakaru viņa vairs nevarēja izturēt un sacīja, lai vedot dakteri.
kw3_IanJ1Zw_0318.wav|Pēc vairāk stundām ārsts atbrauca.
kw3_IanJ1Zw_0319.wav|Pirkstu un roku apskatījis, viņš savieba ģīmi un sacīja, ka neesot labi.
kw3_IanJ1Zw_0320.wav|Taukā, labi mēslotā zemē arvien atronoties daudz pūstošu vielu un asinīm kaitīgu dīgļu, kuri tās viegli spējot saģiftēt.
kw3_IanJ1Zw_0321.wav|Tāda saģiftēšana, diemžēl, pie Ievas rokas esot notikuse.
kw3_IanJ1Zw_0322.wav|Rokai esot piemeties brants, un tā līdz locītavai esot jānoņem.
kw3_IanJ1Zw_0323.wav|Lai saimniece steidzoties uz kaimiņu draudzes slimnīcu, šis tādas griešanas nedz te, nedz pie sevis mājās nevarot uzņemties izdarīt.
kw3_IanJ1Zw_0324.wav|Dodiet zāles, daktera kungs Ieva sacīja.
kw3_IanJ1Zw_0325.wav|Es rokas neļaušu nogriezt.
kw3_IanJ1Zw_0326.wav|Ārsts vēlreiz izskaidroja, ka tas nepieciešami un steidzami esot jādara un lūdza, lai neviena acumirkļa nekavējoties doties ceļā.
kw3_IanJ1Zw_0327.wav|Zāles te nekādas vairs nelīdzēšot.
kw3_IanJ1Zw_0328.wav|Bet stūrgalvīgi Ieva palika pie pirmiem vārdiem, ka rokas neparko neļaušot noņemt, un ārsts aizbrauca, apsolīdams atsūtīt ko neko priekš sāpju mazināšanas.
kw3_IanJ1Zw_0329.wav|Dažas dienas vēlāk Ieva gulēja zārkā.
kw3_IanJ1Zw_0330.wav|Vecais Lausks mirka vienās asarās.
kw3_IanJ1Zw_0331.wav|Kam nu tev jau vajadzēja mirt viņš samisis gaudās.
kw3_IanJ1Zw_0333.wav|Ko nu viens še darīšu, ko iesākšu!...
kw3_IanJ1Zw_0334.wav|Ak, tu pret mani biji tik laba, tik laba...
kw3_IanJ1Zw_0335.wav|Tu mani mīļoji daudz vairāk nekā mana pirmā...
kw3_IanJ1Zw_0336.wav|dusi nu, dusi saldi...
kw3_IanJ1Zw_0337.wav|Es jau tev arī drīz iešu pakaļ...
kw3_IanJ1Zw_0338.wav|Es tev uztaisīšu lielas bēres...
kw3_IanJ1Zw_0339.wav|jā, tās es tev uztaisīšu...
kw3_IanJ1Zw_0340.wav|Un viņš noliecās pār zārku, un viņa izkaltušās lūpas noskūpstīja Ievas mēmo muti.
PuuPfVX9oW4_0000.wav|VELNIŅI.
PuuPfVX9oW4_0001.wav|Reiz divi velniņi, kas katru dienu netāļu no elles vārtiem uz ugunīgas pļavas savu brīvo laiku ar visādām nerātnībām pavadīja un jau dažu labu reizi bija mēģinājuši uz kādu acumirkli izsprukt no elles laukā, pamanīja, ka vārtu sargs iesnaudies.
PuuPfVX9oW4_0002.wav|Tūļiņ arī viņos radās vecā vēlēšanās, paraudzīties, kāda tā pasaule izskatījās, kas tur aiz vārtiem bija un par kuru velna māte tiem tik daudz bija stāstījuse.
PuuPfVX9oW4_0003.wav|Viņi tādēļ pieskrēja pie vārtiem, un, tā kā tie atslēgas nevarēja sasniegt, tad viens uzkāpa uz otra pleciem un atslēdza tādā kārtā vārtus vaļā.
PuuPfVX9oW4_0004.wav|Visus spēkus saņemdami, velniņi nu lēnām tos drusciņ pavēra un izspraucās laukā.
PuuPfVX9oW4_0005.wav|Aizkrizdami atkal cieti, vārti gan pataisīja diezgan lielu troksni, no kura sargs uzmodās, bet, tā kā viņš nekā sevišķa nepamanīja, tad domāja, ka troksni tikai sapni vien esot dzirdējis.
PuuPfVX9oW4_0006.wav|Bet pa garo, tumšo alu, kura savieno elli ar pasauli, abi velniņi devās uz priekšu, ko tik viņu veiklās kājas nesa.
PuuPfVX9oW4_0007.wav|Un nemitējās skriet arī tad vēl, kad tie jau no alas bij ārā un Dieva jaukā saule viņu tikai ar tumsu un elles uguni apraduša acis apžilbināja.
PuuPfVX9oW4_0008.wav|Pēdīgi viņi noguruši pakrita ēnainā pakalnē, palika tur guļam un atpūtās.
PuuPfVX9oW4_0009.wav|Pa tam viņu acis aprada ar gaismu, un tie sāka skatīties apkārt un apbrīnot pasaules košumu.
PuuPfVX9oW4_0010.wav|Ai, cik te viss bija pavisam savādāki un daudz daudz jaukāki nekā ellē!
PuuPfVX9oW4_0011.wav|Tur debesu vietā bija melna velve, un liela, dzeltaina, mūžīgi gara čūska staipījās pie tās un vēma uguni, kuras spīdums elli šausmīgi apgaismoja.
PuuPfVX9oW4_0012.wav|Še debesīm bija tik mīlīga krāsa, ka velniņiem no tām nemaz negribējās novērst acu un čūskas vietā bija tāds spožums, ka tajā nemaz nevarēja skatīties.
PuuPfVX9oW4_0013.wav|Un zilgansarkano liesmu vietā, pa kurām tie bija paraduši staigāt, bija zaļa, mīksta zāle, un tu tāļāk pļavā mirdzēja un locījās visvisādas puķes, it kā gribētu uzsaukt skatītājiem: Nāc plūc mūs un kavējies ar mums!
PuuPfVX9oW4_0014.wav|Un abi velniņi, kuriem jau sen bija apnicis ar uguni vien kavēties, piecēlās, ietecēja pļavā, plūca jaukās puķes un apmētājās ar tām, skrēja tauriņiem pakaļ un izrāva tiem spārnus, jo viņi jau bija nerātni velniņi un nezināja, ka tā nav jādara, klausījās putnu dziesmās, un devās tiem pakaļ uz mežu.
PuuPfVX9oW4_0015.wav|Mežā tie redzēja vāverītes veikli pa kokiem lēkājam, un tas viņiem tā patika, ka tie lūdza, lai tās šos ņemot par biedriem.
PuuPfVX9oW4_0016.wav|Vāverītes bija ar mieru, un nu visi lakstīja pa koku kokiem, pa zaru zariem un priecājās tā līdz saules rietēšanai.
PuuPfVX9oW4_0017.wav|Tad vāverītes ēda vakariņās ciekuru sēklas un gāja gulēt.
PuuPfVX9oW4_0018.wav|Palīduši zem biezas egles, arī velniņi gribēja atdusēties, bet tie nevarēja aizmigt.
PuuPfVX9oW4_0019.wav|Viņi bij apraduši ar elles karstumu, un nu tiem sāka mesties salti.
PuuPfVX9oW4_0020.wav|Kad pēdīgi vēl uz viņu plikajām miesām sāka nopilēt pa vēsam rasas pilienam, tad tie vairs nevarēja izturēt, piecēlās un lūdza vāverītēm, lai šiem par nakti aizdodot kādu kažoku.
PuuPfVX9oW4_0021.wav|Bet vāverītes atbildēja, šās esot ieradušas gulēt katra savā kažokā un tādēļ nevarot dot.
PuuPfVX9oW4_0022.wav|Nu velniņiem nekas cits neatlika kā atstāt mežu.
PuuPfVX9oW4_0023.wav|Tie gāja un skrēja, un beidzot atdūrās kādās zemnieku mājās.
PuuPfVX9oW4_0024.wav|Tā kā še jau visi sen bija nogājuši pie miera, tad velniņi sev še netraucēti varēja izmeklēt siltāko guļas vietu.
PuuPfVX9oW4_0025.wav|Rijas krāsnī būs vissiltāk, viņi runāja un devās uz riju, jo muļķīši nezināja, ka zemnieki riju krāsnis mēdz kurināt tikai rudeni un ziemā.
PuuPfVX9oW4_0026.wav|Iekāpuši bedrē, kura pēc veclaiku paraduma bija ļoti dzija, tie atrada krāsni ne tikai vien vēsu kā pagrabu, bet turklāt arī vēl pilnu ar spaiņiem, kuros bija saimnieka sviests.
PuuPfVX9oW4_0027.wav|Jo tādēļ, ka mājām nebija pagraba, saimniece sviestu, no siltuma glābdama, bija salikuse rijas krāsnī.
PuuPfVX9oW4_0028.wav|Abi velniņi tapa ļoti pikti, ka savās cerībās tā bija vīlušies.
PuuPfVX9oW4_0029.wav|Paps saka, tā pirmais runāja, šis saimnieks esot ļoti gudrs.
PuuPfVX9oW4_0030.wav|Bet kādēļ tad viņš taisījis krāsni, kad to nekurina, un kādēļ to piebāzis ar sviestu?
PuuPfVX9oW4_0031.wav|Pie mums neviena krāsns nestāv salta, paps arī ar sviestu nevienas neliek kurināt.
PuuPfVX9oW4_0032.wav|Proti, velns ellē mātei par šo saimnieku bija stāstījis, ka tas esot liels gudrinieks un ļoti dievbijīgs un ka viņa dvēselei nekādi nevarot piekļūt.
PuuPfVX9oW4_0033.wav|To abi velniņi bija dzirdējuši un tādēļ zināja par saimnieku runāt.
PuuPfVX9oW4_0034.wav|Padarīsim viņam kādu skādi, otrs sacīja.
PuuPfVX9oW4_0035.wav|Varbūt mums caur to laimēsies, kas papam nav izdevies, mums laimēsies.
PuuPfVX9oW4_0036.wav|Tepat pie rijas redzēju grāvi ar tiltiņu.
PuuPfVX9oW4_0037.wav|Nojauksim to un sanesīsim tā vietā šito sviestu.
PuuPfVX9oW4_0038.wav|Nakts vēsa, kustēšanās sildīs, un rītā mums par saimnieka dusmām būs lielu lielais prieks.
PuuPfVX9oW4_0039.wav|Darīsim tā, pirmais atbildēja, un nu abi ātri nojauca tiltiņu, iznesa sviestu no rijas un sakratīja, un sakrāva to grāvī.
PuuPfVX9oW4_0040.wav|Kad nedarbs bija pabeigts un velniņi priecīgi par to pa rijas priekšu sāka lēkāt, viņi tur uzgāja mucu, pilnu ar darvu, ko saimnieks Jāņa vakaram bija tecinājis.
PuuPfVX9oW4_0041.wav|Kā būtu, kad mēs spaiņus pielietum ar darvu un tos atkal sabāztu krāsnī atpakaļ otrais velniņš, lielākais nebēdnieks, runāja no jauna.
PuuPfVX9oW4_0042.wav|Saimnieka skāde un dusmas caur to taptu vēl lielākas un mūsu prieki arīdzan.
PuuPfVX9oW4_0043.wav|Un viņi darvu salēja spaiņos un salika tos atkal glīti un godīgi rijas krāsnī.
PuuPfVX9oW4_0044.wav|Bet šis nedarbs nerātņiem tā patika, ka tie nosprieda izdarīt vēl kādu stiķi.
PuuPfVX9oW4_0045.wav|Tie saķēra veselu baru sikspārnu, kas ap ēkām skraidīja, salasīja aiz rijas zālē spīdošos jāņa tārpiņus un piesēja sikspārņiem ar zirnekļu tīklu diegiem pie katras auss vienu tārpiņu.
PuuPfVX9oW4_0046.wav|Tad tie sīkspārņus ielaida klētī, pa kuru šie sāka lidot kā putni ar ugunīgām acīm.
PuuPfVX9oW4_0047.wav|Bet velniņiem ar to vien vēl nepietika ar saimnieku pašu arī kaut kas jāizdara, viņi prātoja.
PuuPfVX9oW4_0048.wav|Aiznesīsim viņu uz kūti un noguldīsim viņu vērša migā.
PuuPfVX9oW4_0049.wav|Velniņi iegāja kūtī, atraisīja vērsi no valga, izveda to ārā un piesēja pie sētiņas.
PuuPfVX9oW4_0050.wav|Tad tie klusām ielīda istabā, izcēla viegli no gultas saimnieku, kas nostrādājies gulēja cietā miegā, aiznesa viņu tikpat viegli uz kūti un nolika to salmos zemē pie vērša siles.
PuuPfVX9oW4_0051.wav|Vērsi turpretim viņi ieveda istabā un iegāza saimnieka gultā, kur tas uz mīkstām, siltām cisām arī mierīgi palika guļam.
PuuPfVX9oW4_0052.wav|Nu šonakt bija diezgan nedarbu padarīts.
PuuPfVX9oW4_0053.wav|Velniņiem no lielas nešanas un stīvēšanās, neskatoties uz nakts saltumu, bija tapis karsti, un tādēļ tie atpūzdamies gribēja pavizināties uz dīķa, kura ūdens netālu no akas mēnesnīcā vizēja.
PuuPfVX9oW4_0054.wav|Viņi paņēma maizes muldu laivas vietā un sāka to nest uz dīķi.
PuuPfVX9oW4_0055.wav|Bet sētas vidū tikuši, viņi ieraudzīja divus vīrus sev pretim pa vārtiem nākam.
PuuPfVX9oW4_0056.wav|Velniņi pameta muldu sētas vidū, iemuka tuvējos ogu krūmos un lūkojās, no šīs paslēptnes, ko vīri darīs.
PuuPfVX9oW4_0057.wav|Bet šie bija divi burlakas kas bija nodomājuši saimnieku nokaut un aplaupīt.
PuuPfVX9oW4_0058.wav|Tie piegāja pie loga, izcēla to nedzirdami un iekāpa istabā.
PuuPfVX9oW4_0059.wav|Tad viens no tiem klusām pielīda pie saimnieka gultas, klausījās acumirkli iedomātā saimnieka elpošanā un dūra tad ar lielu dunci visai spēcīgi gultā, gribēdams pāršķelt saimnieka sirdi.
PuuPfVX9oW4_0060.wav|Bet duncis ķēra tikai vērša ragu, noslīdēja gar to uz leju, viegli ievainodams lopa galvu.
PuuPfVX9oW4_0061.wav|Iebļaudamies vērsis uzlēca stāvu, izlēca no gultas un sāka, galvu dusmīgi kratīdams, pa istabu skriet apkārt un vajāt burlakus.
PuuPfVX9oW4_0062.wav|Līdz nāvei izbijušies, šie tikko, tikko pa logu jaudāja izbēgt ārā, kur tie trīcēdami un drebēdami ogulājos noslēpās.
PuuPfVX9oW4_0063.wav|Saimnieks ir burvis, tas pārvērties par vērsi, viņi viens otram čukstēja ausīs, kamēr velniņiem ar abām rokām savas mutes bij jātur cieti, lai apspiestu skaļus smieklus.
PuuPfVX9oW4_0064.wav|Istabā pa tam vērsis vēl mazu brīdi trakoja tālāk, apmierinājās pēdīgi un nolikās pie krāsns gulēt.
PuuPfVX9oW4_0065.wav|Saimniece, kas, otrā gultā gulēdama, visu troksni labi bij dzirdējuse, neuzdrošinājās tomēr ne vārdiņa teikt, jo tā domāja, ka pats nelabais dauzoties pa istabu, aptina galvu ar segu un skaitīja lielās sirds bailēs klusām pātarus.
PuuPfVX9oW4_0066.wav|Kad nu istabā vairs nekas nebija dzirdams, abi burlakas izlīda apdomīgi no ogulājiem un aizgāja uz kūti.
PuuPfVX9oW4_0067.wav|Viņi bija nosprieduši saimniekam nozagt vērsi, jo, tā tie savā zagļu zobgalībā sacīja, divi vērši vienās mājās nesatiks, tādēļ viens jāaizved.
PuuPfVX9oW4_0068.wav|Bet taisni tai acumirklī, kad tie atvēra kūts durvis, saimnieks pamodās.
PuuPfVX9oW4_0069.wav|Izbrīnējies šis taustīja ar rokām pa salmiem apkārt un tad iesaucās sabijies:
PuuPfVX9oW4_0071.wav|Kur es esmu?
PuuPfVX9oW4_0072.wav|Izdzirdēdami cilvēka balsi no vērša migas nākam un nevarēdami biezā tumsā, kāda kūtī valdīja, nekā saredzēt, burlakas domāja, ka vērsis runājot, aizcirta durvis ciet; un aizskrēja uz riju, aiz bailēm rijas krāsnī gribēdami paslēpties.
PuuPfVX9oW4_0073.wav|Bet, tāpat kā velniņi, arī viņi atdūrās uz spaiņiem.
PuuPfVX9oW4_0074.wav|Tas ir sviests, viens sacīja.
PuuPfVX9oW4_0075.wav|To taču tas burvis nebūs apbūris.
PuuPfVX9oW4_0076.wav|Laime, ka ieskrējām rijā, nu jel par mūsu izbailēm krietni sviesta varēsim izēsties.
PuuPfVX9oW4_0077.wav|Viņi gaidīja brīdi, bet, tā kā viss palika kluss, tie izkāpa no bedres un atnesa no pagalma muldu, un nolika to pie bedres.
PuuPfVX9oW4_0078.wav|Viņi sviestu gribēja sakraut muldā, lai to vieglāk varētu aiznest.
PuuPfVX9oW4_0079.wav|Viens burlaka nu atkal iekāpa bedrē un cēla spaiņus no krāsns laukā, tos salikdams visapkārt uz bedres malas; otrs pa tam atvāza vienu spaini vaļā un taisījās sviestu ar rokām sakraut muldā.
PuuPfVX9oW4_0080.wav|Bet, gribēdams krietnu piku no spaiņa izcelt, tas iegrūda abas rokas gandrīz līdz pat elkoņiem darvā.
PuuPfVX9oW4_0081.wav|Vai velns viņš iesaucās, rokas ātri atraudams atpakaļ un spaini pagrūzdams uz priekšu.
PuuPfVX9oW4_0083.wav|Bet spainis, kas jau cieti uz bedres malas bija stāvējis, tai pašā acumirklī no grūdiena ievēlās bedrē un otram burlakam taisni uz galvas.
PuuPfVX9oW4_0084.wav|Burlaka iekliedzās, izkāpa ātri no bedres, kā ķēms vispār ar lipīgo šķidrumu notecējis.
PuuPfVX9oW4_0085.wav|Spaiņos ir darva, pirmais burlaka izskaidroja, kas vairāk traukus bija attaisījis vaļā.
PuuPfVX9oW4_0087.wav|Lādēdami abi atstāja riju un lūkoja ārā noslaucīties.
PuuPfVX9oW4_0088.wav|Bet burlaka, kuram spainis bij uzkritis uz galvas, tā bija notecējis, ka tam svārki bija jāvelk nost un jānes rokā, ja tos negribēja mest zemē.
PuuPfVX9oW4_0089.wav|To tam burvim nepiedošu, viņš zvērēja lielās dusmās.
PuuPfVX9oW4_0090.wav|Un, ja man šonakt jāpaliek tepat, agrāk neiešu projām, pirms viņam kaut ko nebūšu nozadzis.
PuuPfVX9oW4_0091.wav|Otram burlakam bija tādas pašas atriebīgas domas, un tātad viņi ielīda stallī un gribēja saimniekam aizvest zirgu.
PuuPfVX9oW4_0092.wav|Bet stallis bija tukšs, jo vakarā puisis zirgu bij aizjājis pieguļā.
PuuPfVX9oW4_0093.wav|Šonakt mums neveicas, burlakas runāja un aizgāja uz klēti.
PuuPfVX9oW4_0094.wav|Vienā vietā viņiem taču vajadzēja laimēties.
PuuPfVX9oW4_0096.wav|Tikko klēts durvis bij vaļā, kad sikspārni ar joni tiem gāzās pretim, savus cietos spārnus ap viņu ausīm pērdami.
PuuPfVX9oW4_0097.wav|Kungs tētīt, pilna klēts velnu burlakas iekliedzās, tik daudz ugunīgu acu ieraudzīdami.
PuuPfVX9oW4_0099.wav|Un, ausis ar rokām aizsegdami, tie sāka lobt, ko katrs mācēja.
PuuPfVX9oW4_0100.wav|Saimnieks, kas pa tām starpām no sava sajukuma pilnīgi bija atjēdzies un nupat jau taisījās iet uz istabu, izskrēja no kūts un paķēra, ieraudzījis divus cilvēkus bēgam, pie durvīm pieslieto nūju un sāka burlakām dzīties pakaļ.
PuuPfVX9oW4_0101.wav|Šie, nu vairs nezinādami, kur dēties, devās savā nesamaņā uz riju, rijai garām, uz tiltiņa virsū un tāļāk tie netika.
PuuPfVX9oW4_0102.wav|Jo sviests, ko tie bija noturējuši par iedzeltainu koku, bija mīksts, un viņi tajā samuka līdz gurniem.
PuuPfVX9oW4_0103.wav|Kamēr nu burlakas nopūlējās no dārgās Dieva dāvanas tikt laukā, tamēr arī saimnieks piesteidzās ar nūju klāt un palīdzēja vienam un otram, cik jau nu viņam spēka bija kaulos.
PuuPfVX9oW4_0104.wav|Pēdīgi burlakas taču izrāpās grāvja otrā malā laukā un aizšmauca projām, saimniekam ne paldies nepateikuši.
PuuPfVX9oW4_0105.wav|Šis smiedamies viņiem ar nūju nokratīja pakaļ.
PuuPfVX9oW4_0106.wav|Tātad jūs bijāt tie nebēdnieki, kas mani uz kūti aiznesa, viņš norunāja.
PuuPfVX9oW4_0107.wav|Nu, otrreiz jums tādi joki vairs nenāks prātā.
PuuPfVX9oW4_0109.wav|Svārkus un gluži nodarvotus.
PuuPfVX9oW4_0110.wav|Būs laikam arī ap manu darvas mucu blēņojušies!
PuuPfVX9oW4_0111.wav|Saimnieks ar nūju svārkus bija pacēlis uz augšu un nosvieda tos atkal tagad grāvmalā zemē.
PuuPfVX9oW4_0112.wav|Krītot svārku kulē kaut kas ieskanējās.
PuuPfVX9oW4_0113.wav|Tur jau tā kā nauda noskanēja, saimnieks runāja, pielīkās un izvilka no svārku kules smagu maku skaties, skaties, kas par godīgiem blēžiem.
PuuPfVX9oW4_0114.wav|Tie savus nedarbus tūliņ arī aizmaksā.
PuuPfVX9oW4_0115.wav|Saimnieks attaisīja maku un atrada, ka tas bija pilns ar zelta naudu.
PuuPfVX9oW4_0116.wav|Priecīgi viņš maku iebāza kulē un steidzās uz istabu pastāstīt sievai, kāda laime tam nupat gadījusēs.
PuuPfVX9oW4_0117.wav|Tikko sieva izdzirda vīra balsi, tā visā galvā sāka kliegt un nemitējās agrāk, kamēr nebij uztaisīta uguns, vērsis aizvests atpakaļ uz kūti un visi kakti pamatīgi izmeklēti.
PuuPfVX9oW4_0118.wav|Tikai tad vien vēl viņa klausījās vīra izskaidrojumā, ka istabā neesot bijuši nedz burlakas, nedz spoki, bet tikai divi gluži nevainīgi cilvēki, kas pa māju iztaisījuši dažādus jokus un tad par tiem bargi samaksājuši un aizgājuši.
PuuPfVX9oW4_0119.wav|Viņš rādīja sievai naudu, iecēla atkal logu, un tad abi devās pie miera un gulēja maigi līdz rīta gaismai.
PuuPfVX9oW4_0120.wav|Dienā saimnieks smiedamies stājās pie sabojātā sviesta nokopšanas un saimniece dziedādama mazgāja un berza sadarvotos spaiņus.
PuuPfVX9oW4_0121.wav|Bet velniņiem, kuriem naktī par burlaku ķezām bija bijis lielu lielais prieks, tagad par saimnieku līksmību bija lielu lielās errastības.
PuuPfVX9oW4_0122.wav|Dievbijīgajam saimniekam tie bija gribējuši kaitēt, un nu tas caur viņiem bija ticis izglābts no nāves un dabūjis daudz naudas.
PuuPfVX9oW4_0123.wav|Nē, tā tas nedrīkstēja palikt.
PuuPfVX9oW4_0124.wav|Velniņiem nu kaut kas bija jāizdomā, caur ko saimnieks dabūtu galu.
PuuPfVX9oW4_0125.wav|Visu dienu tie nekur negāja, tikai uz salmu kaudzes vien gulēja, gozējās saulē un domāja.
PuuPfVX9oW4_0126.wav|Beidzot vakarā katrs savu nedarbu bij izdomājis.
PuuPfVX9oW4_0127.wav|Es apburšu saimnieka zirgu, lai tas ikkatru nosviež, kas viņam kāpj mugurā, pirmais sacīja.
PuuPfVX9oW4_0128.wav|Es dzirdēju, šonakt esot saimnieka reize jāt pieguļā, tātad viņš varbūt vēl šonakt, no zirga krizdams, nolauzīs kaklu.
PuuPfVX9oW4_0129.wav|Un es apburšu šīs mājas aku, sacīja otris ikkatrs, kas pie tās ies pēc ūdens, iekritīs un noslīks.
PuuPfVX9oW4_0130.wav|Un velniņi izdarīja, ko bij apņēmušies, un apbūra zirgu un aku, un tad noslēpās.
PuuPfVX9oW4_0131.wav|Bet saimnieks, aiz priekiem, ka ticis par bagātu viru, nejāja vairs pieguļā, bet lika zirgiem sēku ielikt silē.
PuuPfVX9oW4_0132.wav|Tāpat arī vakarā vairs neviens negāja uz aku, jo ūdens jau dienā bij ticis pienests.
PuuPfVX9oW4_0133.wav|Kad nu, ilgu laiku nogaidījušies, velniņi redzēja, ka saimnieks nenāca un visa māja apgūlās, tie saīguši arī gribēja doties pie miera un ķēķa krāsnī pārgulēt pa nakti.
PuuPfVX9oW4_0134.wav|Te piepeši viņi ieraudzīja vīru pa vārtiem ienākam pagalmā.
PuuPfVX9oW4_0135.wav|Viņi to tūliņ pazina, tas bija viens no izgājušās nakts burlakām.
PuuPfVX9oW4_0136.wav|Tas nāk atkal uz saimnieku, tagad viņš to nodurs, velniņi runāja savā starpā un atplēta acis jo plaši, lai jel visu skaidri redzētu, kas nu notiks.
PuuPfVX9oW4_0137.wav|Bet burlaka negāja vis uz istabu, bet ielīda stallī, jo tas gribēja zagt saimnieka zirgu.
PuuPfVX9oW4_0138.wav|Otrs burlaka stāvēja aiz vārtiem netāļu no akas un gaidīja.
PuuPfVX9oW4_0139.wav|Viņš nedrīkstēja tuvāk nākt, jo tam bija jātur zirgs, ko abi šonakt jau bija nozaguši.
PuuPfVX9oW4_0140.wav|Drīzi pirmais burlaka iznāca ar zirgu no staļļa ārā un uzlēca tam mugurā.
PuuPfVX9oW4_0141.wav|Bet, tikko tas bija noticis, kad zirgs sāka spārdīties, slieties stāvu un kā traks pa pagalmu kūvēt.
PuuPfVX9oW4_0142.wav|Gan burlaka viņu lūkoja valdīt, gan tas viņu labināja par velti, zirgs agrāk nerima, kamēr savu jājēju nebija nosviedis.
PuuPfVX9oW4_0144.wav|Aiz vārtiem otrs burlaka gaidīja, gaidīja, piekusa pēdīgi stāvēdams un atsēdās uz dēļu apsistās akas malas.
PuuPfVX9oW4_0145.wav|Zirgs, pamanījis ūdeni, sāka pēc tā ošņāt un snaicīties.
PuuPfVX9oW4_0146.wav|Vai, vai gribi dzert burlaka runāja paga, pasmelšu tev.
PuuPfVX9oW4_0147.wav|Viņš paņēma kāsi un spaini, kas turpat akas malā bija, un ielaida spainī ūdeni.
PuuPfVX9oW4_0148.wav|Bet, to pilnu atkal uz augšu velkot, viņam kāja paslīdēja, tas iegāzās uz galvas akā un noslīka.
PuuPfVX9oW4_0149.wav|Nu abi burlakas bija beigti.
PuuPfVX9oW4_0150.wav|Tādi muļķi velniņi bārās saimnieku tie nevīžoja nokaut, bet paši mācēja dabūt galu!...
PuuPfVX9oW4_0151.wav|Nu, nekas, papam par viņiem būs prieks.
PuuPfVX9oW4_0152.wav|Viņi ielīda ķēķa krāsni un gulēja tur karstās pirkstīs, kamēr rītā saimniece nāca un viņiem aizkūra uguni priekšā.
PuuPfVX9oW4_0153.wav|Līdz ar dūmiem velniņi uzskrēja pa skursteni gaisā un nosēdās uz jumta, aiz jumta gala āžiem slēpdamies, lai no turienes noskatītos, ko saimnieks darīs.
PuuPfVX9oW4_0154.wav|Ieraudzījis beigto burlaku un vaļēju zirgu pagalmā, šis tūliņ noprata, kāds viesis tur zemē gulēja, saņēma mierīgi zirgu un gribēja to vest stallī.
PuuPfVX9oW4_0155.wav|Bet zirgs sāka šņākt un krākt, kāpās atpakaļ, slējās stāvu un izturējās kā jau daždien apburts lops.
PuuPfVX9oW4_0157.wav|Es manu gan, kas ar tevi noticis.
PuuPfVX9oW4_0158.wav|Šis vīrs tevi apbūris.
PuuPfVX9oW4_0159.wav|Viņš pasniedzās pie staļļa durvju augšas stenderes, satvēra tur iesprausto sērmūkļa nūju ar trejdeviņiem krustiem un pārlaida to trīs reizes zirgam pa muguru.
PuuPfVX9oW4_0160.wav|Acumirklī zirgs stājās trakot, un saimnieks to ieveda stallī.
PuuPfVX9oW4_0161.wav|Apbūrums bija zudis.
PuuPfVX9oW4_0162.wav|Nu, draugs, nāk tava rinda, saimnieks runāja uz mironi, pārlika to pār pleciem un nesa viņu par vārtiem projām, gribēdams to kaut kur sētmalē aprakt.
PuuPfVX9oW4_0163.wav|Bet te viņš pie akas ieraudzīja svešu zirgu un, piegājis tuvāk, akā cilvēka kājas.
PuuPfVX9oW4_0165.wav|Laikam draugi un biedri, un mani vakarnakts jokupēteri!
PuuPfVX9oW4_0166.wav|Nu, guliet tad arī nešķirti vienu vietu un viņš iemeta mironi akā, pasauca puisi, un abi aizmeta aku cieti.
PuuPfVX9oW4_0167.wav|Bet zirgu saimnieks paņēma un ieveda to smiedamies stallī.
PuuPfVX9oW4_0168.wav|Kad velniņi visu to redzēja, viņi aiz dusmām kūleniski no jumta gala aiz istabas novēlās zemē.
PuuPfVX9oW4_0169.wav|Viņi tā bija priecājušies uz saimnieka nelaimi, un, lūk nu viss atkal bija izgājis viņam par labu!
PuuPfVX9oW4_0170.wav|Bet vai tad tiešām viņam nekādas kaites nevarēja padarīt?...
PuuPfVX9oW4_0171.wav|Pagaidi, saimniek, velniņi nu vēlreiz ko izdomās!
PuuPfVX9oW4_0172.wav|Tie paņēma pakulas, aizbāza sev ausis, lai cīruļu un bezdelīgu dziesmas viņus netraucētu, nolīda tad salmu kaudzē, katrs savā pusē, un domāja, domāja, salmos atspērušies.
PuuPfVX9oW4_0173.wav|Tikai vēlā naktī tie atkal izlīda no kaudzes.
PuuPfVX9oW4_0174.wav|Viņi izdomājuši briesmīgu nedarbu.
PuuPfVX9oW4_0175.wav|Tūliņ aiz mājas iesākās saimnieka pļava un aizstiepās tāļu tāļu projām.
PuuPfVX9oW4_0176.wav|Velniņi bija dzirdējuši, ka saimnieks par pļavu bija priecājies un sacījis: Tur man izaugs brangs siens.
PuuPfVX9oW4_0177.wav|Tā kā nu viņi domāja, ka zāle jau augdama un briezdama pate no sevis top par sienu, tad tie to gribēja nogriezt, pirms tas bija noticis, un tādā kārtā iznīcināt saimnieka jaukās cerības.
PuuPfVX9oW4_0178.wav|Viņi paņēma divas vecas slotas, kuras tūliņ pārvērtās par asiem griežamiem rīkiem, nostājās viens vienā, otrs otrā pļavas galā un sāka nu tauko, sulaino zāli pļaut.
PuuPfVX9oW4_0179.wav|Darbs bija grūts, bet gāja tomēr ātri uz priekšu, un, kad rīta blāzma nosārtoja austrumu, tad pļava bija nopļauta un zāle gulēja tik glītās reizēs, kā kad to izveicīgākie pļāvēji būtu nopļāvuši.
PuuPfVX9oW4_0180.wav|Bet velniņi gluži slābani aizvilkās uz māju.
PuuPfVX9oW4_0181.wav|Kad saimnieks bija piecēlies un redzēja pļavu nopļautu, viņš aiz prieka rokas sasita kopā.
PuuPfVX9oW4_0182.wav|Siev, viņš sauca, nāc skatīties, kas naktī atkal noticis!
PuuPfVX9oW4_0185.wav|Tur mums divas nedēļas būtu jāsvīst katru rītu, un nu viss tik glīti, kā ar nazi nogriezts!
PuuPfVX9oW4_0186.wav|Šos vārdus izdzirzdami, velniņi aiz dusmām tapa balti kā pārkaitēta dzelzs.
PuuPfVX9oW4_0187.wav|Liksim viņu tagad mierā, tad pirmais sacīja.
PuuPfVX9oW4_0188.wav|Citādi tas kļūs par daudz laimīgs un bagāts.
PuuPfVX9oW4_0190.wav|Lūkosim vēlreiz.
PuuPfVX9oW4_0191.wav|Skaties, tur saimnieks dzen lielu pulku aitu ganos.
PuuPfVX9oW4_0192.wav|Pārvērtīsimies par jēriem un ievilināsim visu pulku purvā, lai noslīkst.
PuuPfVX9oW4_0193.wav|Lūkosim arī vēlreiz, pirmais velniņš sacīja, un abi izlīda no paslēpnes, pārvērtās par jēriem un piebiedrojās saimnieka aitu ganībai.
PuuPfVX9oW4_0194.wav|Skaties, skaties, saimnieks runāja, velniņus ieraudzīdams.
PuuPfVX9oW4_0195.wav|Izgājušā naktī atkal ielēkuši divi skaisti jēri.
PuuPfVX9oW4_0196.wav|Sen jau vēlējos, lai manā kūtī būtu arī kāda melna aitiņa.
PuuPfVX9oW4_0197.wav|Nu Dieviņš atsūtījis divas.
PuuPfVX9oW4_0198.wav|Es esmu laimīgs cilvēks.
PuuPfVX9oW4_0199.wav|Kad jau šie vārdi velniņus no jauna ļoti sapiktoja, tad viņi par to, kas tūliņ pēc tam notika, labprāt no savām jēru ādām būtu izlēkuši laukā ja būtu varējuši.
PuuPfVX9oW4_0200.wav|Jo, proti, pa ceļu, kura malā saimnieka ganības atradās, brauca spīdoša kariete, un tajā sēdēja skaista princese.
PuuPfVX9oW4_0201.wav|Kad kariete pie aitu pulka bija pienākuse, princese lika apturēt un sveicināja saimnieku, laipni ar galva pamādama.
PuuPfVX9oW4_0202.wav|Es redzu, tev tur ir pāris melnu jēru, princese sacīja.
PuuPfVX9oW4_0203.wav|Viņi ir skaisti un lēkā apkārt tik jautri, ka man patiktos viņus uz pili ņemt līdz.
PuuPfVX9oW4_0204.wav|Vai tu man tos negribētu pārdot?
PuuPfVX9oW4_0205.wav|Labprāt, žēlīgā princese, saimnieks atbildēja, cepuri rokā turēdams.
PuuPfVX9oW4_0206.wav|Cik tu par viņiem prasi?
PuuPfVX9oW4_0207.wav|Saimnieks nebij vis muļķis: viņš zināja, ja augstiem kungiem kaut kas patīk, tad tie naudas par to nežēlo.
PuuPfVX9oW4_0208.wav|Divi simti zelta gabalu, žēlīgā princese.
PuuPfVX9oW4_0209.wav|Divi simti princese atkārtoja.
PuuPfVX9oW4_0210.wav|Vai tas nav drusku par daudz?
PuuPfVX9oW4_0211.wav|Kādēļ tu tik daudz prasi?
PuuPfVX9oW4_0212.wav|Žēlīgā princesīt, tādēļ, ka tie jēri nav tādi kā tie citi, viņi avenam ielēkuši, saimnieks izskaidroja.
PuuPfVX9oW4_0214.wav|Un viņa izvilka zīda naudas kuli un noskaitīja saimniekam rokā divi simti zelta gabalu.
PuuPfVX9oW4_0215.wav|Iebāzis naudu kulē, saimnieks nu gāja saķert jērus.
PuuPfVX9oW4_0216.wav|Bet tas nebija vis tik viegli izdarāms, kā viņš bija domājis.
PuuPfVX9oW4_0217.wav|Jo velniņi, kas visu bija dzirdējuši, neparko negribēja padoties.
PuuPfVX9oW4_0218.wav|Viņi ieskrēja aitu pulka vidū, noslēpās krūmos, palīda zem karietes un nokausēja saimnieku līdz pēdējam.
PuuPfVX9oW4_0219.wav|Beidzot šis ar aizrautu elpu nostājās pie karietes un sacīja, jēri neesot sagūstāmi, lai princese naudu ņemot atpakaļ.
PuuPfVX9oW4_0220.wav|Bet princese, kuru šī trece līdz asarām bija nosmīdinājuse, to nedarīja, iemeta turpretim vēl kādus zelta gabalus saimnieka rokā, pavēlēja zirgu puišam piesiet zirgus un iet saimniekam palīgā.
PuuPfVX9oW4_0221.wav|Tad arī viņa pate izkāpa no karietes, atsprauda zīda svārkus, lai tie netaptu netīri, un nu visi trīs jēriem devās pakaļ un saņēma tos pēdīgi laimīgi cieti.
PuuPfVX9oW4_0222.wav|Saimnieks nu viņiem sasēja kājas, ielika tos karietē, un princese aizbrauca.
PuuPfVX9oW4_0223.wav|Nokļuvuse pilī, viņa jērus lika mazgāt smaržīgos ūdeņos un pataisīja divus mazus kakleniekus ar pavadām no sarkana zīda.
PuuPfVX9oW4_0224.wav|Aiz tām princese savus jērus ik dienas vadāja, deva tiem medu ar maizi ēst un saldu pienu dzert palaida tos arī kādreiz vaļā savā dārzā, kuram visapkārt bij augsts mūris.
PuuPfVX9oW4_0225.wav|Bet šāda dzīve velniņiem nebūt nebij pa prātam.
PuuPfVX9oW4_0226.wav|Viņi bij ieraduši dzīvot savā vaļā, pēc patikšanas draiskāt apkārt, un nu tiem rāmi bija jāiet pie pavadas vai jāstāv mazā kūtiņā.
PuuPfVX9oW4_0227.wav|Tu vaicāsi, kādēļ tad viņi nepārvērtās par pelēm, neizgrauza durvīs caurumu un neaizbēga vai netapa par putniem un neaizlidoja pār augsto mūri?...
PuuPfVX9oW4_0228.wav|Jā, to viņi jau sen būtu izdarījuši, ja būtu mācējuši no savām jēra ādiņām tikt laukā.
PuuPfVX9oW4_0229.wav|Bet viņi to neprata.
PuuPfVX9oW4_0230.wav|Viņi ellē bija bijuši slinki pie mācīšanās un tik tāļu vien vēl tikuši, kā par kaut ko var pārvērsties.
PuuPfVX9oW4_0231.wav|Bet, kā atkal tapt par velniem, tas viņiem vēl nebija zināms.
PuuPfVX9oW4_0232.wav|Savās dusmās par saimnieka laimi tie to pavisam bija piemirsuši, un nu viņiem negribot bija jāpaliek par jēriem.
PuuPfVX9oW4_0233.wav|Un tā tad viņi laikam pamazām būtu izauguši par vareniem aveniem, ja tiem nejauša laime nebūtu ļāvuse satikties ar kādu burvi.
PuuPfVX9oW4_0234.wav|Proti, kad princese atkal reiz no pastaigāšanās pārnāca mājā un pa ieradumam jērus veda pie rokas, pils vārtos sēdēja ubags un lūdzās dāvanas.
PuuPfVX9oW4_0235.wav|Bet šis ubags nebija nekas cits kā burvis, kas princesē bij ieskatījies un nu pils vārtos sēdēja un gaidīja izdevīga brīža, kad pilī varētu iekļūt un princesi nozagt.
PuuPfVX9oW4_0236.wav|Kamēr princese pa kuli meklēja sīkas naudas, burvis uzmeta acis velniņiem un tad izbrīnējies iesaucās velnu valodā.
PuuPfVX9oW4_0237.wav|Jo viņa acīm velniņi parādījās kā velniņi un nevis kā jēri.
PuuPfVX9oW4_0238.wav|Kur tad jūs te cēlušies viņš vaicāja.
PuuPfVX9oW4_0239.wav|Kas tad jūs, knauķus, no elles laidis laukā, un ko jūs te darāt?
PuuPfVX9oW4_0240.wav|Velniņi nu arī labi ieskatījās ubagā un uzzīmēja to par burvi, ko tie vairāk reižu ellē ap velna mātes dzimšanas dienu laimes vēlētāju pulkā bija redzējuši.
PuuPfVX9oW4_0241.wav|Šis burvis bija ļoti smalks un valkāja, kā katrs īsts latviešu mākslinieks, trīs uzvārdus, proti, viņš būra zem Brudul-Bubulniek-Akākstoņa vārda.
PuuPfVX9oW4_0242.wav|Bruduli viņš bija mantojis.
PuuPfVX9oW4_0243.wav|Bubulnieku viņam bija dāvinājuši draugi, un Akākstoni viņš par lētu naudu Kurzemē bija pircis.
PuuPfVX9oW4_0244.wav|Ak, ak mīļo Brudulīt-Bubulnieciņ-Akākstonīt, abi velniņi vienā balsī sāka žēloties, mums ļoti nelabi izgājis.
PuuPfVX9oW4_0245.wav|Un nu viņi ātri izstāstīja savus piedzīvojumus un kā šie tikuši jēru ādās un lūdzās, lai jel burvis šiem palīdzot atkal tapt par velniņiem.
PuuPfVX9oW4_0246.wav|Palīdzēt varu, Brudulis atbildēja.
PuuPfVX9oW4_0247.wav|Bet jūs jau zināt velna likumu: par velti nekas netop dots un darīts.
PuuPfVX9oW4_0248.wav|Apsoliet, ka izpildīsiet manu vēlēšanos, tad jūs izmācīšu pārvērsties.
PuuPfVX9oW4_0249.wav|Velniņi priecīgi apsolījās izdarīt visu, ko tik burvis vien gribētu.
PuuPfVX9oW4_0250.wav|Redziet, šis runāja, vēlos jūsu princesi dabūt par sievu.
PuuPfVX9oW4_0251.wav|Bet nevaru nekādi pie viņas tikt klāt.
PuuPfVX9oW4_0252.wav|Ar varu to nespētu aizvest, un ar viltu man tas līdz šim nav laimējies.
PuuPfVX9oW4_0253.wav|Tādēļ jums man jāpalīdz, protiet, princesei ir brīnišķīgs goda krēsls, kurā viņa sēd, preciniekus saņemdama.
PuuPfVX9oW4_0254.wav|Atzveltnē, taisni pret pakausi, ir iesista veca, sarūsējuse nagla, tiklīdz nu viņa galvu atspiež pret šo naglu, viņa tūliņ redz, kas viņas priekšā stāv: vai tiešām jauns, skaists princis vai tāds, kas tikai šādu izskatu pieņēmis.
PuuPfVX9oW4_0255.wav|Tā jau viņa daudz varenu burvju pazinuse un ar kaunu aizdzinuse.
PuuPfVX9oW4_0256.wav|Lai nu man arī šitā neizdotos, tad jums nagla jāizvelk un jāiedzen zemē, bet atzveltnē jāiesit cita, ko nometīšu jūsu priekšā, tiklīdz princese nogriezīsies nost.
PuuPfVX9oW4_0257.wav|Rītā tad braukšu pie princeses precībās, viņa mani noturēs par skaistu princi, un tā tad man laimēsies viņu aizvest.
PuuPfVX9oW4_0258.wav|Velniņi vēlreiz apgalvoja, ka visu izpildīšot, ko burvis vēloties, un tad šis pastāstīja, kur goda krēsls stāvēja, kā pie tā varēja piekļūt, nometa naglu zemē un pamācīja velniņus no jēru ādām tikt laukā.
PuuPfVX9oW4_0259.wav|Princese pa tam bija sameklējuse dāvanu, pasniedza to burvim un ieveda mierīgi savus jēriņus pilī.
PuuPfVX9oW4_0260.wav|Viņa gan bija dzirdējuse burvi runājam, bet, velnu valodas neprazdama, nodomājuse, ka ubags skaitot kādu lūgšanu latīņu valodā.
PuuPfVX9oW4_0261.wav|Velniņu runāšana viņai turpretim izklausījās kā blēšana, un tādēļ viņa tiem pilī tūliņ lika dot medu ar maizi, jo viņa domāja, jēri blējot aiz izsalkuma.
PuuPfVX9oW4_0262.wav|Kad nakts bija pienākuse, abi jēri pārvērtās par velniņem un nezināja aiz prieka, ko darīt, viņi lēkāja pa kūtiņu kā traki, svieda pakaišus gaisā, apvēla silīti un izlēca pēdīgi pa logu dārzā.
PuuPfVX9oW4_0263.wav|Tur tie labu laiku paskraidījās un tad ielīda pils vislielākajā istabā, kur princeses goda krēsls stāvēja.
PuuPfVX9oW4_0264.wav|Še vien viņiem tikai atkal ienāca prātā burvja nagla.
PuuPfVX9oW4_0265.wav|Kur tā bija palikuse?
PuuPfVX9oW4_0266.wav|Jā, to nezināja ne viens, ne otrs, plēšoties nagla bij izputējuse.
PuuPfVX9oW4_0267.wav|Ko nu pirmais velniņš iesaucās satrūcies.
PuuPfVX9oW4_0268.wav|Nu nav labi, nu tās naglas no goda krēsla nedrīkstam vilkt laukā, ko tur lai liekam vietā?
PuuPfVX9oW4_0269.wav|Nu tad lai stāv viņa turpat, otris atbildēja.
PuuPfVX9oW4_0271.wav|Lai pazīst, viņš jau arī nemaz neder mūsu princesei par vīru.
PuuPfVX9oW4_0273.wav|Bet mēs taču apsolījām viņam palīdzēt, pirmais atkal runāja.
PuuPfVX9oW4_0274.wav|Jo mazāk iemesla mums, kā velniem, turēt vārdu, otrais atbildēja.
PuuPfVX9oW4_0275.wav|Mums neizdevās saimnieku ievest ķezā, pajokosimies tagad ar burvi.
PuuPfVX9oW4_0276.wav|Paslēpsimies šepat kaut kur un noskatīsimies, kā viņam izies.
PuuPfVX9oW4_0277.wav|Šis padoms patika, un abi nerātņi noslēpās aiz kupli sakrunkota zīda loga aizkara.
PuuPfVX9oW4_0278.wav|Otrā rītā viss pils pagalms nodimdēja, burvim ar saviem pavadoņiem tajā iejājot.
PuuPfVX9oW4_0279.wav|Drīzi pēc tam visi pils ļaudis ieradās pils lielajā istabā un princese nosēdās goda krēslā, pavēlēdama, lai svešo princi vedot iekšā.
PuuPfVX9oW4_0280.wav|Burvis ienāca un nostājās, smalki palocīdamies, ar saviem pavadoņiem princeses priekšā.
PuuPfVX9oW4_0281.wav|Kas par skaistu un smalku princi pils ļaudis viens otram čukstēja ausī.
PuuPfVX9oW4_0282.wav|Bet princese atlieca galvu atpakaļ un piedūra to pie naglas.
PuuPfVX9oW4_0283.wav|Fui viņa tad piepeši iesaucās.
PuuPfVX9oW4_0285.wav|Manā priekšā stāv neglītākais burvis, ko savā mūžā esmu redzējuse, un viņa pavadoņi ir veci slotu kāti ar kāpostu galvenēm galā, dzenat viņus laukā.
PuuPfVX9oW4_0286.wav|Un, dusmu pārņemta, viņa ar zelta ābolu, kas tai bij rokā, burvim laida pa galvu un izsita viņam aci.
PuuPfVX9oW4_0287.wav|Burvis iekliedzās aiz sāpēm un dusmām, un, redzēdams sevi no velniņiem tik neganti pieviltu, tas apņēmās tiem uz pēdām atriebties un viņus pie velna apsūdzēt.
PuuPfVX9oW4_0288.wav|Viņš paspēra ar kāju uz grīdas, nogrima zemē un aizbrauca taisni uz elli, atstādams princeses priekšā krustām šķērsām sakritušos slotu kātus.
PuuPfVX9oW4_0289.wav|Velns bija ļoti pikts, izdzirzdams, ka divi velniņi izsprukuši no elles un daudz nedarbu padarījuši.
PuuPfVX9oW4_0290.wav|Viņš vaicāja burvim, kādēļ šis bēgļus nesaņēmis cieti un neatvedis uz elli atpakaļ.
PuuPfVX9oW4_0291.wav|Gribēju jau nu gan, burvis meloja, bet viņi man paspruka.
PuuPfVX9oW4_0292.wav|Es jau sen domāju, ka tu priekš pasaules esi par vecu, velns saskaities sacīja.
PuuPfVX9oW4_0293.wav|Bet nu kā vienacis tu vairs nekam nederi.
PuuPfVX9oW4_0294.wav|Tava gaita ir galā, tev jāpaliek ellē.
PuuPfVX9oW4_0295.wav|To teicis, viņš burvim iespēra ar kāju pa to miesas daļu, uz kuras pie maziem bērniem bērzu žagari labprāt danco.
PuuPfVX9oW4_0296.wav|Un, devās pa īsāko ceļu uz pasauli, lai savus bērnus sagūstītu un vestu uz elli atpakaļ.
PuuPfVX9oW4_0297.wav|Mūsu nerātņi pa tam bij atstājuši pili un iemukuši mežiņā, kas blakus pils dārzam zaļoja.
PuuPfVX9oW4_0298.wav|Sākumā viņi gan par pievilto burvi lieliski bija priecājušies, bet nu tiem uznāca bailes.
PuuPfVX9oW4_0299.wav|Burvis bija nobraucis ellē, un tagad jau velns varbūt visus viņu grēkus zināja!
PuuPfVX9oW4_0300.wav|Kā nu izbēgt droši gaidāmam sodam, kur paslēpties no velna dusmām, ko darīt, lai tas neuzietu viņu pēdas un neaizvestu viņus atpakaļ uz elli, kura tiem nemaz vairs nepatika?
PuuPfVX9oW4_0301.wav|Ak velns pats ne caur kādu burvestību nebija maldināms, drīzi drīzi tas būs klāt, un tad bēgļiem sāksies nedienas!
PuuPfVX9oW4_0302.wav|Man gluži tā ir, it kā mūsu vecāsmātes ugunīgo trijžuburnīcu jau sajustu sev uz muguras lēkājam, pirmais velniņš pabēdīgi runāja.
PuuPfVX9oW4_0303.wav|Jā, jā, man arī jau mugura karsin karst, otrais atbildēja, un tad abi ielēca garām tekošā upītē atdzesēties.
PuuPfVX9oW4_0304.wav|Upīte bija strauja, un, ar bailīgām domām kaudamies, brālīgi saķērušies, velniņi no ūdeņa ļāvās nesties tāļāk un tāļāk un nemaz nepamanīja, ka tie tuvojas vecai sievai, kas upītes malā sēdēja un kaut ko likās gaidām.
PuuPfVX9oW4_0305.wav|Kad velniņi sievai pēdīgi bija tik tuvu, ka tā tos varēja sasniegt, viņa izstiepa roku un izcēla ātri abus no upītes, un ielika tos priekšautā.
PuuPfVX9oW4_0306.wav|Veries, veries: divi, viņa pie sevis norunāja un steidzās tad uz pirti, kas tuvumā kūpēja un kuru tā priekš kādas lielmātes bij izkurinājuse.
PuuPfVX9oW4_0307.wav|Ko tu tik ilgi ārā darīji lielmāte vaicāja, kad sieva bij iegājuse pirtī.
PuuPfVX9oW4_0308.wav|Dvanumā uz lāvas guļot, esmu gluži saslimuse.
PuuPfVX9oW4_0309.wav|Nekas, nekas, lielmāmiņ, vecene mierināja.
PuuPfVX9oW4_0310.wav|Silts ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu.
PuuPfVX9oW4_0311.wav|Jūs gribējāt, lai jums saķerot mantinieku, bet, ko domājiet, laimējās saķert divus.
PuuPfVX9oW4_0312.wav|Ir nu gan drusku tādi melnīgsnēji, bet ļoti ņipri.
PuuPfVX9oW4_0313.wav|Pag, es tos drusku nomazgāšu baltākus.
PuuPfVX9oW4_0314.wav|Vecene pataisīja ūdeni, iemezdama tajā dažādas zālītes, kuras starp savām dziesmu grāmatas lapām bija kaltējuse, un pārvilkdama pār to dažādas noslēpumainas zīmes.
PuuPfVX9oW4_0315.wav|Tad tā velniņus iebāza ūdenī.
PuuPfVX9oW4_0316.wav|Tētīt žēlīgais, kā viņi tajā sāka brēkt!
PuuPfVX9oW4_0317.wav|Jo ūdens no zālītēm un vecenes noslēpumainām zīmēm bija tapis savādi stiprs un dedzināja viņus tāpat kā elles uguns pazudinātu dvēseli.
PuuPfVX9oW4_0318.wav|Viņi pilnīgi apjuka un tapa tik nespēcīgi kā jaunpiedzimuši bērni.
PuuPfVX9oW4_0319.wav|Tak vecene neklausījās brēkšanā, bet nomazgāja vienu un otru jo krietni.
PuuPfVX9oW4_0320.wav|Un redzi, viņi tiešām tapa uz pusi baltāki, nekā bijuši.
PuuPfVX9oW4_0321.wav|Sieva tos vēl satina smalkās drēbītēs un devās tad kopā ar lielmāti uz muižu, velniņus nesa vecene, jo lielmāte, kā jau mēs zinām, pirtī drusku bija saslimuse.
PuuPfVX9oW4_0322.wav|Izdzirdis, ka vecenei divi kundziņi klēpī, lielskungs aiz prieka nezināja, ko darīt, lika savus četrus staltākos zirgus aizjūgt karietē un braukt šūpuļa kārtei pakaļ, jo tā vēl nebij atvesta.
PuuPfVX9oW4_0323.wav|Pa tam vecene velniņiem uztaisīja šūpuli.
PuuPfVX9oW4_0324.wav|Ielika tajā guļamo spilventiņu un pielika tam klāt no savām zālītēm; ielika galvas spilventiņus un darīja tāpat; ieklāja paladziņu un darīja tāpat; uzklāja zīda sedziņu un darīja tāpat.
PuuPfVX9oW4_0325.wav|Pēdīgi, kad kārts bij atvesta, šūpulis iekārts.
PuuPfVX9oW4_0326.wav|Un velniņi tajā ieguldīti, viņa ap to apņēma šķidru staipeknīti, kuru lielmāte ar maziem eņģelīšiem bij izrakstījuse.
PuuPfVX9oW4_0327.wav|Un aizvilka turklāt vēl labajā un kreisajā pusē, kājgalā un galvgalā daudz zīmju priekšā pret lietuvēniem, jautriem gariem un velniem.
PuuPfVX9oW4_0328.wav|Noguruši no sāpēm un brēkšanas, velniņi pēdīgi apklusa un iemiga.
PuuPfVX9oW4_0329.wav|Bet nepagāja ilgs laiks kad tie piepeši uzmodās un no jauna lieliski sāka brēkt.
PuuPfVX9oW4_0330.wav|Kā nu arī nebrēkt, jo velns, kas viņu pēdas bija sadzinis, stāvēja pie šūpuļa un grābstījās ap to, gribēdams savus bērnus satvert...
PuuPfVX9oW4_0331.wav|Bet daudzās zīmes pret lietuvēniem, jauniem gariem un velniem kā asi naži viņam dūrās pirkstos, un rakstītie eņģelīši dedzināja kā svelotākās liesmas.
PuuPfVX9oW4_0332.wav|Par to velns vareni saskaitās un draudēja ar briesmīgāko sodu, ja mazie tūliņ nekāpšot no šūpuļa ārā un nenākšot līdz.
PuuPfVX9oW4_0333.wav|Bet šie nedz kāpa ārā, nedz ko atbildēja, tikai kliedza vienā kliegšanā.
PuuPfVX9oW4_0334.wav|Tātad jūs laikam gribiet palikt pie cilvēkiem velns pēdīgi brēca un atvilka atpakaļ sadurstītās un sadedzinātās rokas, jo viņš redzēja ka visi viņa pūliņi bija veltīgi.
PuuPfVX9oW4_0335.wav|Labi, paliekat pie cilvēkiem, bet tad baudiet par sodu arī līdzi viņu likteni un topiet tādi paši kā viņi!
PuuPfVX9oW4_0336.wav|Es jūs izdzēsīšu iz mūsu grāmatas.
PuuPfVX9oW4_0338.wav|Šos vārdus izgrūdis, velns devās atpakaļ uz elli, kur tas ar tintes gumiju un kabatas naža palīdzību mūsu mazo varoņu vārdus izdzēsa iz savas grāmatas.
PuuPfVX9oW4_0339.wav|Tai pašā acumirklī tie pārvērtās par cilvēkiem, zaudēdami visas velnišķās īpašības un visu atmiņu par elli.
PuuPfVX9oW4_0340.wav|Viņi norima un aizmiga atkal saldā miegā.
PuuPfVX9oW4_0341.wav|Vecene, kura jau bija sākuse baiļoties, ka mazie saslimuši, pēc brīža priecīgi atvilka staipeknīti, noskatījās gulētājos un tad apgalvoja dievodamās, viens pilnīgi esot atsities lielmātē un otrs lielkungā.
PuuPfVX9oW4_0342.wav|Saprotama lieta, ka vecene meloja, un neviens to labāk nezināja kā viņa pate.
PuuPfVX9oW4_0343.wav|Bet viņai bija tāds savāds ieradums par katru bērnu teikt, tas līdzinoties tiem, kā šūpulī viņš gulēja.
PuuPfVX9oW4_0344.wav|Jo pēc šādiem vārdiem viņa vēl nekad nebij, palikuse tukšā.
PuuPfVX9oW4_0345.wav|Un viņai arī šoreiz nevīlās.
PuuPfVX9oW4_0346.wav|Lielskungs tai pats atnesa lielu pudeli vīna, ko viņa izdzēra, kundziņiem novēlēdama krietnu dabu, ilgu mūžu, prieku un veselību.
PuuPfVX9oW4_0347.wav|Vai nu vecenes vārdi, vai vīns, vai vārdi un vīns kopā bija bijuši tik spēcīgi: vienalga, bet vēlēšanās spoži piepildījās.
PuuPfVX9oW4_0348.wav|Mūsu mazie varoņi palika veseli, izauga lieli, piedzīvoja un darīja daudz prieka un bija tik krietni vīri.
PuuPfVX9oW4_0349.wav|Ka viņu dvēseles pēc ilgi nodzīvotā mūža nenokļuva vis ellē, bet aizlidoja turp, kur gaviles nebeidzas mūžīgi.
mgfq06VGIr4_1_0001.wav|Sēru zvanīšana baznīcas tornī, sēru dziedāšana kapsētā, pulks sērīgu ģīmju ap vaļēju kapu, kapā lepns, melns zārks, jauks puķu vaiņags uz zārka, bet asaras nevienas...
mgfq06VGIr4_1_0002.wav|Ko šodien gulda uz mūžīgu dusu?
mgfq06VGIr4_1_0003.wav|Bagātā Raudupu saimnieka.
mgfq06VGIr4_1_0004.wav|Mūsu dzīvības laiks stāv septiņdesmit gadu jeb, ja kas ļoti stiprs ir, astoņdesmit gadu.
mgfq06VGIr4_1_0005.wav|Un viņas labums ir grūtums un bēdas...
mgfq06VGIr4_1_0006.wav|Tā mācītājs svinīgā balsī uzsāk savu runu.
mgfq06VGIr4_1_0007.wav|Un izskaidro aizgrābjošā vīzē šos Dieva vīra vārdus.
mgfq06VGIr4_1_0008.wav|Viņš stāsta par nelaiķi, ka arī viņa dzīvības labums bijis grūtums un bēdas, viņš stāsta par viņa ilgo slimošanu un vārgšanu, stāsta, cik lēnīgā, īsti kristīgā prātā nelaiķis visu panesis.
mgfq06VGIr4_1_0009.wav|Viņš runā par laicīgu mantu un ka nomirušajam Dievs tās papilnam bijis piešķīris, bet ka viņa sirds šai mantai visai nepieķērusēs, bet ilgojusēs pēc tās mantas, ko rūsa un kodes nesaēd un zagļi nevar nozagt...
mgfq06VGIr4_1_0010.wav|Viņš pēdīgi runā no pakaļpalikušā vārgulīša bāriņa no atraitnes sagrauztā sirds un piesauc to, kas var noslaucīt visu atstāto asaras...
mgfq06VGIr4_1_0011.wav|Un atraitne ar sagrauzto sirdi apklāj vaigu ar baltu lakatiņu lai neviens neredzētu, ka viņai nav asaru, ko noslaucīt.
mgfq06VGIr4_1_0012.wav|Bet pakaļpalikušais vārgulītis bāriņš sēd kapa malā un pusbailīgi, pusziņkārīgi skatās uz zārku, un domā, un domā, un nevar saprast, kādēļ tēvu gulda tik dziļi zemē...
mgfq06VGIr4_1_0013.wav|Svētīšanas vārdi noskan, mācītājs atkāpjas no kapa.
mgfq06VGIr4_1_0014.wav|Četri puiši paņem lāpstas un tuvojas bedrei.
mgfq06VGIr4_1_0015.wav|Viens nolīkstas pie mazā bāriņa auss, tanī iečukstēdams:
mgfq06VGIr4_1_0016.wav|Uzmet nu, Matīsiņ, tētam trīs saujiņas smilšu un paskaties vēl reizi uz zārku, nu tu viņa vairs neredzēsi.
mgfq06VGIr4_1_0017.wav|Bērns paklausa un vienaldzīgi iemet trīs saujiņas smilšu kapā.
mgfq06VGIr4_1_0018.wav|Tad puisis iedur lāpstu zemē, paceļ bērnu, iznes viņu iz bērenieku pulka un nosēdina uz kādas kapa kopas.
mgfq06VGIr4_1_0019.wav|Sēdi nu še, Matīsiņ, kamēr mēs aprokam tētu.
mgfq06VGIr4_1_0020.wav|Bērns, kas sevi labprāt liek nest, jo viņam vājas kājiņas, paskatās uz puisi un saka:
mgfq06VGIr4_1_0023.wav|Paliec pie manis.
mgfq06VGIr4_1_0024.wav|Paliec nu vien viens pats, man tagad nav vaļas, tūliņ būšu atpakaļ, puisis saka un grib iet, bet bērns viņa nelaiž.
mgfq06VGIr4_1_0025.wav|Te Raudupiete pienāk.
mgfq06VGIr4_1_0026.wav|Ej vien, viņa saka, es palikšu pie Matīsiņa.
mgfq06VGIr4_1_0027.wav|Kārlis aiziet un satver savu lāpstu.
mgfq06VGIr4_1_0028.wav|Dobji lepnais zārks nodimd, dzeltenajām smiltīm virsū krītot.
mgfq06VGIr4_1_0029.wav|Vaiņags izirst un pazūd, kaps pamazām pildās ar zemēm, bērenieku pulks dzied.
mgfq06VGIr4_1_0030.wav|Mazais Matīsiņš sāk raudāt.
mgfq06VGIr4_1_0031.wav|Kur Kārlis viņš prasa.
mgfq06VGIr4_1_0033.wav|Māte viņu grib apmierināt un dod tam saldumus.
mgfq06VGIr4_1_0034.wav|Es tavu saldumu negribu; ej nost, lai nāk Kārlis bērns gražodamies saka.
mgfq06VGIr4_1_0035.wav|Kārlis pienāk.
mgfq06VGIr4_1_0036.wav|Matīsiņš satver Kārļa roku, Kārļam jāapsēstas Matīsiņam līdzās.
mgfq06VGIr4_1_0037.wav|Tā viņi tur sēd zem liela, nosūnojuša koka krusta: Raudupiete, Matīsiņš, Kārlis...
mgfq06VGIr4_1_0038.wav|Kaps aizmests, kapa kopa aptaisīta.
mgfq06VGIr4_1_0039.wav|Raudupiete pieceļas un puško kapu brūklenāju vijām, starp kuru zaļajām lapiņām mirdz krāsotu ēveļu skaidu ziediņi.
mgfq06VGIr4_1_0040.wav|Tad visi atstāj kapu un iet uz vāģiem ārpus kapsētas.
mgfq06VGIr4_1_0041.wav|Tur pa vecam ieradumam sniedz apkārt brandvīnu, bērenieki dzer un ēd smalku plāceni.
mgfq06VGIr4_1_0042.wav|Arī Raudupiete dzer un ēd pate ar savu roku pasniedz glāzi Kārļam, kas Matīsiņu iecēlis viņas vāģos.
mgfq06VGIr4_1_0043.wav|Es kopā ar tevi braukšu uz māju, Matīsiņš saka, kad bērenieku pulks sāk posties uz promjāmbraukšanu.
mgfq06VGIr4_1_0044.wav|Lai māte sēd tavā vietā tēta vāģos viņš runā no līķa vāģiem, ar kuriem Kārlis bija atbraucis.
mgfq06VGIr4_1_0045.wav|Bet Raudupietes vāģos ir diezgan rūmes priekš trim.
mgfq06VGIr4_1_0046.wav|Visi trīs kopā viņi aizbrauc.
mgfq06VGIr4_1_0047.wav|Ceļā bērns iemieg.
mgfq06VGIr4_1_0048.wav|Raudupiete runā.
mgfq06VGIr4_1_0049.wav|Viņa runā drusku vairāk un drusku jautrāk, nekā tas atraitnei ar sagrauztu sirdi pienākas.
mgfq06VGIr4_1_0050.wav|Kārlis klausās, cieš klusu un nožāvājas pa reizei.
mgfq06VGIr4_1_0051.wav|To, par ko Raudupiete runā, to jau viņš sen visu zina.
mgfq06VGIr4_1_0052.wav|Viņš zina, ka Raudups bij bijis vecs, slimīgs vīrs.
mgfq06VGIr4_1_0053.wav|Un ka viņa sievai bij gājis diezgan grūti viņu kopjot.
mgfq06VGIr4_1_0054.wav|Viņš zina, ka Raudupu saimniecība ir liela un ka Raudupietei bez vīrieša.
mgfq06VGIr4_1_0055.wav|Padoma devēja, grūti būs iztikt.
mgfq06VGIr4_1_0056.wav|Viņš zina, ka viņš bijis Raudupa vienīgais krustdēls.
mgfq06VGIr4_1_0057.wav|Un ka Raudupiete vēl nav pilnus trīsdesmit piecus gadus veca bet kam viņam to visu vēlreiz dzirdēt?...
mgfq06VGIr4_1_0058.wav|Tikai kad Raudupiete iesakās, ka šai tagad naudas mājā neesot.
mgfq06VGIr4_1_0059.wav|Ja varbūt Kārlis tūliņ gribot tos simts rubļus, kurus krusttēvs mirdams viņam novēlējis, viņš atbild.
mgfq06VGIr4_1_0060.wav|Lai nu tā nauda vēl stāv vien pie tevis, man tās tagad nevajaga, ja vajadzēs, tad vajadzēs tā uz Mārtiņiem.
mgfq06VGIr4_1_0061.wav|Raudupiete pamāj ar galvu.
mgfq06VGIr4_1_0062.wav|Bet tā ka tu arī uz priekšu tāpat nāc uz mūsu māju, kā tu līdz šim nāci, viņa saka.
mgfq06VGIr4_1_0063.wav|Apciemo slimā krusttēva vietā tagad viņa bāriņu.
mgfq06VGIr4_1_0064.wav|Tu tak redzi, kā Matīsiņš tevi iemīlējis.
mgfq06VGIr4_1_0065.wav|Ir jau nu gan, varēšu jau pa svētdienām atnākt...
mgfq06VGIr4_1_0066.wav|Viņi iebrauc Raudupēs.
mgfq06VGIr4_1_0067.wav|Kāds mājas puisis saņem zirgu, Kārlis palīdz Raudupietei izkāpt no vāģiem un ienes Matīsiņu istabā.
mgfq06VGIr4_1_0068.wav|Istabā gaiss ļoti karsts un pildīts ar kapātu skuju smaržu.
mgfq06VGIr4_1_0069.wav|Uz galda, kas velkas visgarām saimes istabas sienai stāv divi sieti ar novārītiem pelēkiem zirņiem latviešu simboliskām asarām bērēs.
mgfq06VGIr4_1_0070.wav|Divas dienestnieces tagad noņem šīs asaras no galda un sāk to klāt vakariņām.
mgfq06VGIr4_1_0071.wav|Istaba pildās ar bēreniekiem, daži paņēmuši no kapsētas skujas līdz uz māju.
mgfq06VGIr4_1_0072.wav|Nemirstiet, nemirstiet, vairs nav vietas kapsētā, viņi saka uz jaunajiem; mirstiet, mirstiet vēl ir vieta kapsētā uz vecajiem, kuri nav bijuši kapsētā, un sit viņiem ar skujām.
mgfq06VGIr4_1_0073.wav|Sitēji un sistie smejas.
mgfq06VGIr4_1_0074.wav|Tad bērenieki nosēstas ap garo galdu, sāk ēst, sāk dzert.
mgfq06VGIr4_1_0075.wav|Ik priekš četriem cilvēkiem uz galda stāv pudele stipra dzēriena.
mgfq06VGIr4_1_0076.wav|Dzēriens pudelēs plok, viesu sarunas metas diktākas, metas jautrākas, šad un tad kāds bērenieks tā iesmejas, ka istabas sienas notrīc...
mgfq06VGIr4_1_0077.wav|Raudupiete arī sēd aizgaldē viņai iepretī Kārlis.
mgfq06VGIr4_1_0078.wav|Vai nu istabas karstais gaiss, vai stiprais dzēriens pie tā vainīgs, bet viņa vaigi ir sasarkuši, un viņš izskatās ļoti smuks.
mgfq06VGIr4_1_0079.wav|Arī Raudupietei apmetas karsti...
mgfq06VGIr4_1_0080.wav|Aptumst, kamēr visi viesi vēl nav paēduši.
mgfq06VGIr4_1_0081.wav|Zaļām vijām apvītos žuburainos koka lukturos, kuri istabās karājas pie griestiem, iedegas sveces.
mgfq06VGIr4_1_0082.wav|Ārā, pagalmā, laistās mēneša sudrabs.
mgfq06VGIr4_1_0083.wav|Pa istabām vecie dzer alu un groku un spēlē kārtis, pa pagalmu jaunie ļaudis staigā apkārt, triec...
mgfq06VGIr4_1_0084.wav|smejas...
mgfq06VGIr4_1_0085.wav|Kādi pāri sāk dancot...
mgfq06VGIr4_1_0086.wav|bez mūzikas.
mgfq06VGIr4_1_0087.wav|Tā tik ir labi, tas tik ir prātīgi kāds vecis, iznācis no istabas, iesaucas no dzeršanas un lielas runāšanas drusku aizsmakušā balsī.
mgfq06VGIr4_1_0088.wav|Dancojiet, bērni, dancojiet, manās bērēs arī jādanco!
mgfq06VGIr4_1_0089.wav|Ko niekus pieraudāt...
mgfq06VGIr4_1_0090.wav|kas miris, tas miris...
mgfq06VGIr4_1_0092.wav|Vecais Raudups bija lābs cilvēks...
mgfq06VGIr4_1_0093.wav|nūdie labs...
mgfq06VGIr4_1_0094.wav|bet viņš arī to pašu teica...
mgfq06VGIr4_1_0095.wav|Jā grib, lai manas bēres dzer tik priecīgi kā kāzas.
mgfq06VGIr4_1_0096.wav|Pāris puišu tuvojas vecajam un prasa, vai nelaiķis patiesi tā runājis.
mgfq06VGIr4_1_0097.wav|Zināms, viņš tā teica, vecis kliedz, es taču neiešu viņa bērēs viņu apmelot.
mgfq06VGIr4_1_0098.wav|Nu tad jau mēs droši vien varam dancot.
mgfq06VGIr4_1_0099.wav|Skāde, ka nav spēlmaņa...
mgfq06VGIr4_1_0100.wav|Vai kādam mājas puišam nav vijoļu vai harmoniku?
mgfq06VGIr4_1_0101.wav|Vienam mājas puišam ir harmonikas.
mgfq06VGIr4_1_0102.wav|Viņam tās jāņem no skapja laukā un jāsāk spēlēt.
mgfq06VGIr4_1_0103.wav|Jaunie sāk dancot.
mgfq06VGIr4_1_0104.wav|Arvienu vairāk pāru sāk griezties pa pagalmu.
mgfq06VGIr4_1_0105.wav|Arī Kārlis danco.
mgfq06VGIr4_1_0106.wav|Pie dārza vārtiņiem atspiedusēs, Raudupiete redz, ka viņš veikli danco un ka tādēļ meitas ar viņu labprāt griežas.
mgfq06VGIr4_1_0107.wav|Viņa pievirzās dancotājiem tuvāk.
mgfq06VGIr4_1_0108.wav|Te kāda balss sauc Kārli.
mgfq06VGIr4_1_0109.wav|Matīsiņš esot pamodies un kliedzot pēc viņa.
mgfq06VGIr4_1_0110.wav|Kārlis palaiž savu dancotāju vaļā un ieiet saimnieku guļamistabā.
mgfq06VGIr4_1_0111.wav|Uz galda deg tauku svece.
mgfq06VGIr4_1_0112.wav|Raudupa gultā guļ aizmigušas divas vecas māmiņas, Raudupietes gultā Matīsiņš sēd un raud.
mgfq06VGIr4_1_0113.wav|Balsu troksnis blakus istabās un harmoniku skaņas pagalmā viņu uzmodinājuši un satricinājuši viņa smalkos jutekļus.
mgfq06VGIr4_1_0114.wav|Kārlis nosēstas uz gultas un apmierina bērnu.
mgfq06VGIr4_1_0115.wav|Bet bērns vairs negrib aizmigt, un Kārlis vairs nevar tikt pie dancošanas.
mgfq06VGIr4_1_0116.wav|Pēc brīža Raudupiete ienāk.
mgfq06VGIr4_1_0117.wav|Gulsties nu gultā un guli, viņa pavēl Matīsiņam, bet Matīsiņš neklausās, paskatās ti ar lielām, platām acīm Kārlī un pieglauž savu galviņu vēl tuvāk pie viņa krūtīm.
mgfq06VGIr4_1_0118.wav|Raudupiete pieiet pie skapja.
mgfq06VGIr4_1_0119.wav|Skapī stāv vīns, tumšs, sarkans, saldens Ungārijas vīns.
mgfq06VGIr4_1_0120.wav|Ko ārsts Matīsiņam novēlējis dzert, skapī stāv maza zāļu pudelīte, iz kuras Raudups vakaros pa pilienam iedzēra, kad nevarēja aizmigt.
mgfq06VGIr4_1_0121.wav|Raudupiete pakuļā pudelīti: tanī tikai maza maza pilīte vien vairs iekšā.
mgfq06VGIr4_1_0122.wav|Viņa to iepilina vīna glāzē, pielej glāzi līdz pusei ar vīnu un pienes to Matīsiņam.
mgfq06VGIr4_1_0123.wav|Matīsiņš labprāt dzer spēcinošo, saldeno vīnu.
mgfq06VGIr4_1_0124.wav|Arī tagad viņš to iedzer bez sevišķas uzaicināšanas, dzer un ir pēc desmit minūtēm cieti aizmidzis.
mgfq06VGIr4_1_0125.wav|Kārlis bērnu viegli iegulda gultā, apsedz viņu un grib aiziet.
mgfq06VGIr4_1_0126.wav|Bet, Raudupietes piesaukts, viņš paliek stāvam.
mgfq06VGIr4_1_0127.wav|Še pasmeķē tu arī no šā vīna, viņa saka un pielej glāzi līdz malai pilnu dzer!
mgfq06VGIr4_1_0128.wav|Kārlis neliekas lūgties.
mgfq06VGIr4_1_0129.wav|Vīna sarkanā krāsa par daudz skaista tā smarža par daudz vilinoša.
mgfq06VGIr4_1_0130.wav|Viņš iztukšo glāzi līdz dibinam.
mgfq06VGIr4_1_0131.wav|Bet ta gards viņš izsaucas un atdod glāzi Raudupietei atpakaļ, gards.
mgfq06VGIr4_1_0133.wav|Puisis dzer, pateicas un atstāj istabiņu.
mgfq06VGIr4_1_0134.wav|Raudupiete ielej arī sev vienu glāzi un tad aizslēdz skapi.
mgfq06VGIr4_1_0135.wav|Ārā izgājuse, viņa no jauna nostājas pie dārza vārtiem.
mgfq06VGIr4_1_0136.wav|Harmonikas skan vienā skanēšanā, un dancotāju pilns pagalms...
mgfq06VGIr4_1_0137.wav|Pat daži vecīgi pāri griežas...
mgfq06VGIr4_1_0138.wav|Bet neviens veiklāki par Kārli; šis lido kā putns...
mgfq06VGIr4_1_0139.wav|Piepeši viņš pienāk pie Raudupietes, vai tu arī negribi dancot viņš it kā jokodamies vaicā.
mgfq06VGIr4_1_0140.wav|Viņa acis kvēlo kā ugunīgais vīns, ko tas nupat dzēris.
mgfq06VGIr4_1_0141.wav|Palūkosim arī, Raudupiete atbild, ko?.
mgfq06VGIr4_1_0142.wav|Kārlis pārsteigts ieskatās Raudupietē un tad iet ar viņu uz pagalma vidu.
mgfq06VGIr4_1_0143.wav|Raudupiete danco ar Kārli un uz tikko aizmesta kapa mēneša stari auž sudrabotu šķidrautu...
mgfq06VGIr4_1_0144.wav|Liela liela Raudupēs saimniecība, grūti grūti Raudupietei bez saimnieka iztikt.
mgfq06VGIr4_1_0145.wav|Iet viņa uz tīrumu apraudzīt puišus, slinko meitas pa māju; strādā viņa ar meitām pa māju, slinko puiši tīrumā.
mgfq06VGIr4_1_0147.wav|Bet neprašās iesēj linus miežu un miežus linu zemē un griķus tur, kur kartupeļi būtu jāstāda, un izjauc mirušā saimnieka līdz šim tik stingri ieturēto sēšanas kārtību.
mgfq06VGIr4_1_0148.wav|Viņi sēj zem ecēšas, kur būtu zem arkla jāsēj, un otrādi, un, kad Raudupietei tas neliekas esam pareizi un viņa pasaka kādu vārdu, tad dabū atbildi: Saimnieks arī tā darīja, saimnieks arī gluži tā teicās darīt.
mgfq06VGIr4_1_0149.wav|Un Raudupietei, kura agrāk gar zemes darbiem tikpat kā nemaz nav nodarbojusēs, jācieš klusu un jātic...
mgfq06VGIr4_1_0150.wav|Sviesta piekrājas pilns pagrabiņš.
mgfq06VGIr4_1_0151.wav|Kas lai brauc uz pilsētu?
mgfq06VGIr4_1_0152.wav|Raudupiete gan zin ceļu uz Rīgu, reiz viņa kopā ar vīru bij bijuse Rīgā, bet pa to laiku mājā kumeļš bij nosprādzis.
mgfq06VGIr4_1_0153.wav|Viņai vairs negribas otru reizi tik ilgu laiku no mājas būt projām.
mgfq06VGIr4_1_0154.wav|Gan puisis vienreiz, otrreiz aizbrauc kādam kaimiņam ar vezumu līdz uz Rīgu, bet Raudupietei liekas, ka viņš katru reizi pāri rubļu mazāk pārnes mājās, nekā pats Raudups to būtu darījis.
mgfq06VGIr4_1_0155.wav|Raudupiete sūdz savas bēdas saviem aizstāviem.
mgfq06VGIr4_1_0156.wav|Aizstāvi smejas.
mgfq06VGIr4_1_0157.wav|Ņem iegātni, viens saka.
mgfq06VGIr4_1_0158.wav|Jā, jā, ņem iegātni, otrs apstiprina.
mgfq06VGIr4_1_0159.wav|Tik liela saimniecība jau bez kārtīga vadītāja lāgā nevar pastāvēt.
mgfq06VGIr4_1_0160.wav|Raudupiete nosarkst.
mgfq06VGIr4_1_0161.wav|Iegātni ņemt, kamēr vēl pirmā vira kaps ar zaļu velēnu nav apaudzis?...
mgfq06VGIr4_1_0162.wav|Bet liela liela Raudupēs saimniecība, grūti grūti Raudupietei bez saimnieka iztikt.
mgfq06VGIr4_1_0163.wav|Saime top jo dienas jo pārdrošāka un nepaklausīgāka, Raudupietei no jauna jāpavēsta aizstāvji uz Raudupēm un jāgriežas pie viņiem pēc padoma.
mgfq06VGIr4_1_0164.wav|Es jau tev teicu, ņem iegātni, viens saka.
mgfq06VGIr4_1_0165.wav|Un es sacīju, ka tik liela saimniecība bez kārtīga vadītāja nevar pastāvēt, otrs piebilst.
mgfq06VGIr4_1_0166.wav|Raudupiete dikti nosarkst.
mgfq06VGIr4_1_0167.wav|Kad jau nu jūs tā sakiet, sakiet, varu nu arī ņemt...
mgfq06VGIr4_1_0168.wav|Bet kas pie tādas vecas atraitnes gan nāks?
mgfq06VGIr4_1_0169.wav|Aizstāvi smejas.
mgfq06VGIr4_1_0171.wav|Mēs paši tevi ņemtu, ja varētu.
mgfq06VGIr4_1_0172.wav|Bet aizstāvi nevar.
mgfq06VGIr4_1_0173.wav|Jo viņi jau sen atzinuši, ka nav labi cilvēkam būt vienam.
mgfq06VGIr4_1_0174.wav|Un paši meklējuši un atgraduši sev palīgus sievās.
mgfq06VGIr4_1_0175.wav|Bet viņi Raudupietei liek priekšā vīriešus, kurus viņa varētu ņemt iegātņos.
mgfq06VGIr4_1_0176.wav|Micpapu Mārci, Šļakanu Sprici, Čučakoku Pieteri, Švaukstu Andžu, Kvēpiņu Krustiņu un Bezbenu Brenci.
mgfq06VGIr4_1_0177.wav|Katrs trīs, veselu pusduci, jo vīriešu, kas Raudupēs labprāt nāktu iegātņos, patiesi nav trūkums.
mgfq06VGIr4_1_0178.wav|Bet Raudupiete izbrāķē visu pusduci.
mgfq06VGIr4_1_0179.wav|Pirmie divi piedzeras par daudz bieži, otrie divi spēlē kārtis un nav saticīgi.
mgfq06VGIr4_1_0180.wav|Kvēpiņš ir bagāts muļķis, un Bezbenu Brenči Matīsiņš nevar ieredzēt.
mgfq06VGIr4_1_0181.wav|Bet man taču nevajaga vīra vien, bet arī bērnam tēva.
mgfq06VGIr4_1_0182.wav|Tiesa gan, aizstāvi viņai atsaka pretī, jā, tiesa, bet kur lai tādu ņem, kas tev patīk un Matīsiņam arī būtu pa prātam, kur lai ņem?
mgfq06VGIr4_1_0183.wav|Te Kārlis ienāk Raudupēs, viņš gandrīz ik pārsvētdienas nāk uz Raudupēm, bet no krusttēva bērēm vēl nav bijis saimnieku galā.
mgfq06VGIr4_1_0184.wav|Viņš kavējas ar Matīsiņu pa lielo istabu, ārā, pagalmā, šur tur, bet tik saimnieku istabās vien viņš neiet.
mgfq06VGIr4_1_0185.wav|Bet šodien, izdzirdis, ka saimniecei viesi, viņš nepaliek lielajā istabā, bet iet tāļāk iekšā.
mgfq06VGIr4_1_0186.wav|Gavilēdams Matīsiņš Kārļam klibo pretī, apķeras viņam ap kaklu un pieglauž savu vaigu pie viņa.
mgfq06VGIr4_1_0187.wav|Ak tu kam tu viņsvētdien nenāci?
mgfq06VGIr4_1_0188.wav|Nu tev par to līdz vakaram pie manis jādzīvo, viņš saka.
mgfq06VGIr4_1_0189.wav|Kārlis apklusina bērnu un sasveicinās ar saimnieci un viņas aizstāviem.
mgfq06VGIr4_1_0190.wav|Tad viņš apsēstas, paņem bērnu klēpī, sāk ar aizstāviem sarunāties un būvē Matīsiņam kāršu mājiņas.
mgfq06VGIr4_1_0191.wav|Vēlāk aizstāvi iet apskatīt Raudupu tīrumus.
mgfq06VGIr4_1_0192.wav|Matīsiņš grib iet līdz, tas ir, grib, lai Kārlis viņu nes.
mgfq06VGIr4_1_0193.wav|Māte norāj bērnu par tādu uzgribēšanu, bet Kārlis paceļas un iet ar bērnu aizstāviem līdzi.
mgfq06VGIr4_1_0194.wav|Raudupu lauki stāv labi, lai gan sēkla nepareizā vietā iekaisīta, tomēr Raudupiete var cerēt uz bagātu ražu.
mgfq06VGIr4_1_0195.wav|Raudupu lauki ir lieli, Kārļa spēcīgā roka piekūst, Matīsiņu ap tiem apnesot...
mgfq06VGIr4_1_0196.wav|Atkal mājā pārnākušiem, viesiem bagāta maltīte smaršo pretī.
mgfq06VGIr4_1_0197.wav|Paēdis Matīsiņš apmiegojas un iet nosnausties.
mgfq06VGIr4_1_0198.wav|Kārlis nogaida, kamēr viņš aizmieg, un tad aiziet.
mgfq06VGIr4_1_0199.wav|Aizstāvi vēl paliek Raudupēs.
mgfq06VGIr4_1_0200.wav|Viņi spriež par Kārli un nevar viņu nolielīt vien.
mgfq06VGIr4_1_0201.wav|Raudupiete klausās.
mgfq06VGIr4_1_0202.wav|Pēdīgi viens iesaucas:
mgfq06VGIr4_1_0203.wav|Bet vai zini ko, saimniec?
mgfq06VGIr4_1_0204.wav|Ņem taču Kārli iegātņos!
mgfq06VGIr4_1_0206.wav|Kas par to, ka viņš kalpa kārtas un Gaiļos dzīvo par puisi un ne par saimnieku un jaunāks par tevi!
mgfq06VGIr4_1_0207.wav|Es uz šādām lietām nemaz neskatītos.
mgfq06VGIr4_1_0208.wav|Un cik mīļš viņš Matīsiņam un, kā liekas, Matīsiņš arī viņam otrs runā.
mgfq06VGIr4_1_0209.wav|Es tavā vietā nudie citu nevienu neņemtu kā Kārli.
mgfq06VGIr4_1_0210.wav|Raudupiete nosarkst līdz aušu galiem.
mgfq06VGIr4_1_0211.wav|Vai ta nu Kārlis mani ņems viņa saka.
mgfq06VGIr4_1_0212.wav|Tik glīts puisis...
mgfq06VGIr4_1_0213.wav|vai tad viņš nu gribēs atraitni...
mgfq06VGIr4_1_0214.wav|var izmeklēties meitu skaistu skaisto.
mgfq06VGIr4_1_0215.wav|Aizstāvi sāk smieties.
mgfq06VGIr4_1_0216.wav|Skaistu skaisto gan, bet nevienu tik bagātu kā tevi...
mgfq06VGIr4_1_0217.wav|Nupat viņš vēl teica, ka tavus laukus bijām apstaigājuši, Raudupes esot gatava pusmuiža...
mgfq06VGIr4_1_0218.wav|Un viņam negribētos kļūt pa šīs pusmuižas saimnieku?...
mgfq06VGIr4_1_0219.wav|Par tādu muļķi viņu turēt tīri grēks.
mgfq06VGIr4_1_0220.wav|Nu, apdomāšos, kas būs darāms, Raudupiete runā.
mgfq06VGIr4_1_0221.wav|Apdomājies, apdomājies un tad dari prātīgi.
mgfq06VGIr4_1_0222.wav|Raudupiete ir apdomājusēs.
mgfq06VGIr4_1_0223.wav|Kādā dienā viņa atnes no drēbju klēts lielu nastu svētdienas drēbju un sāk savā istabā ģērbties un rotāties.
mgfq06VGIr4_1_0224.wav|Kur tu brauksi Matīsiņš jautā, kas, savas vājās kājiņas krustiski vienu pār otru salicis, pie ieres zemē sēd un savam lellim šuj bruncīšus.
mgfq06VGIr4_1_0225.wav|Māte skatās spogulī, nopūlējas ar taisnas šķirtnes pāršķiršanu un neatbild bērnam nekā.
mgfq06VGIr4_1_0226.wav|Kur tu brauksi, memmiņ bērns pēc brīža atkārto, bālās, izdilušās rociņas salikdams klēpī.
mgfq06VGIr4_1_0227.wav|Raudupietei atkal nav vaļas atbildēt.
mgfq06VGIr4_1_0228.wav|Viņa skatās spogulī kurš zīda lakats viņai labāk stāv pie ģīmja vai dzeltenais vai baltais?
mgfq06VGIr4_1_0229.wav|Vai brūnais ar rozā jeb vai pelēkais ar sarkanajām puķēm?
mgfq06VGIr4_1_0230.wav|Mīļo memmiņ, saki taču, kur tu brauksi zēns lūdzas, noliek savu šuvekli pie ieres zemē un šļūc uz istabas vidu.
mgfq06VGIr4_1_0231.wav|Nenāc nu atkal zem kājām māte iesaucas, pelēko lakatu ar sarkanajām puķēm siedama ap galvu.
mgfq06VGIr4_1_0232.wav|Paliec nu turpat pie ieres.
mgfq06VGIr4_1_0233.wav|Kur braukšu, uz ciemiem braukšu, un, ja tu mājā būsi bijis rātns, tad tev arī kaut ko par to atvedīšu.
mgfq06VGIr4_1_0234.wav|Kā tavs lakats čaukst, memmiņ, dod man to aptaustīt, vai tas mīksts.
mgfq06VGIr4_1_0235.wav|Aptaustīsi vēlāk, tev tagad netīri pirksti, nezin kad mazgāti, māte atbild un pošas tāļāk.
mgfq06VGIr4_1_0236.wav|Matīsiņš atkal nosēstas pie ieres un paņem šuvekli rokās.
mgfq06VGIr4_1_0237.wav|Šūšana nu gan nav nekāds darbs priekš puikas, bet ko tādam vārgulīšam citu lai dod ko kavēties?
mgfq06VGIr4_1_0238.wav|Uz naža kādreiz var uzkrist un sadurties, viņš jau par daudz nestiprs uz kājām, adata taču lielu nelaimi nevar padarīt.
mgfq06VGIr4_1_0239.wav|Nu gan tu esi smuka, bērns runā, mātē skatīdamies, kad tā pēdīgi saģērbusēs.
mgfq06VGIr4_1_0240.wav|Vai esmu saimniece iesaucas un ieskatās vēl reizi spogulī, viņa smejas.
mgfq06VGIr4_1_0241.wav|Un, uz durvīm iedama, viņa nolīkstas pie Matīsiņa un dod viņam zīda lakata stūri, ko aptaustīt.
mgfq06VGIr4_1_0242.wav|Matīsiņš pieliek smalkos pirkstus pie lakata, skatās ar savām lielajām, zilajām acīm mātē un jautā:
mgfq06VGIr4_1_0243.wav|Ko tu man atvedīsi no ciemiem, memmiņ redzēsim, redzēsim, māte atbild kaut ko smuku?
mgfq06VGIr4_1_0244.wav|Nu jā, kaut ko smuku saimniece nosarkst, viņa nesaņem jautājuma tik nevainīgā prātā, kādā tas izrunāts, iziet ārā, iesēstas pie durvīm stāvošos vāģos un aizbrauc.
mgfq06VGIr4_1_0245.wav|Ceļš, pa kuru viņa brauc, noved uz Gaiļiem.
mgfq06VGIr4_1_0246.wav|Gaiļos slauka skursteni, Raudupietei sētā iebraucot.
mgfq06VGIr4_1_0247.wav|Jumta galā garš, nokvēpis vīrietis lokās, šad un tad skurstenī iekliegdams īsu pavēli.
mgfq06VGIr4_1_0248.wav|Raudupiete pazīst skursteņslaucītāja balsi.
mgfq06VGIr4_1_0249.wav|Viņa izkāpj no vāģiem un piesien zirgu.
mgfq06VGIr4_1_0250.wav|Līdz šim nepazīts nemiers piepeši viņu pārņem.
mgfq06VGIr4_1_0251.wav|Viņa ieiet istabā, saimnieku galā.
mgfq06VGIr4_1_0252.wav|Pusstunda aiztek, varbūt arī kāda minūte vaitāk, tad Gaiļu māte iznāk no saimnieku istabas, pieiet pie Kārļa, kas pašulaik kvēpus no istabas taisās nest ārā.
mgfq06VGIr4_1_0253.wav|Un saka, lai nu kvēpu nešana paliekot, lai Kārlis ātri nomazgājoties un ienākot saimnieku istabā, Raudupiete ar viņu gribot runāt.
mgfq06VGIr4_1_0254.wav|Ko Raudupiete viņam gribot teikt, to šis arī nokvēpis dzirdēšot, Kārlis atbild smiedamies, ausis šim neesot aizkvēpušas.
mgfq06VGIr4_1_0255.wav|Cilvēks Gaiļu māte klusām iesaucas un uzsit Kārļam viegli uz pleca.
mgfq06VGIr4_1_0257.wav|Vai tu nemaz nenojēdz, kādēļ Raudupiete šurp atbraukuse?
mgfq06VGIr4_1_0259.wav|Ūja, Kārlis iesaucas un iepleš acis.
mgfq06VGIr4_1_0260.wav|Precēt...
mgfq06VGIr4_1_0261.wav|tad saki, ka manis nav mājā, es neiešu jūsu istabā.
mgfq06VGIr4_1_0262.wav|Gaiļu māte purina galvu.
mgfq06VGIr4_1_0263.wav|Nevaru teikt, ka tevis nav mājā, viņa tevi jumta galā redzējuse un pazinuse...
mgfq06VGIr4_1_0264.wav|Bet kādēļ tu negribi iet iekšā, vai tev kauns?
mgfq06VGIr4_1_0265.wav|Ej vien droši, es jau tev neiešu līdz.
mgfq06VGIr4_1_0266.wav|Man negribas ar Raudupieti tikties, Kārlis atbild.
mgfq06VGIr4_1_0267.wav|Bet kādēļ tad ne, Kārli, tu taču nebūsi muļķis un es viņas neņemšu, Kārlis pārtrauc saimnieci nudie es viņas neņemšu, lai viņa dara, ko grib.
mgfq06VGIr4_1_0268.wav|Esi tik laba un saki, ka biju gan mājā, bet ka nupat esmu izgājis.
mgfq06VGIr4_1_0269.wav|Ej nu, neblēņojies, dari, kā zini, bet izrunāties ar Raudupieti tev jāizrunājas vien ir.
mgfq06VGIr4_1_0270.wav|Ja viņa šoreiz ar tevi netiksies, tad brauks atkal citā reizē šurp, līdz jau tevis tūliņ nevedīs.
mgfq06VGIr4_1_0271.wav|Nu tad iešu ar, Kārlis pusspītīgi iesaucas.
mgfq06VGIr4_1_0272.wav|Bet tāpat, kāds esmu, nemazgājies, lai Raudupiete no mana izskata sabīstas un brauc tāļāk vīru meklēt.
mgfq06VGIr4_1_0273.wav|Bet tās ir pavisam citas jūtas nekā bailes, kas atspīd Raudupietes ģīmī, kad viņa Kārli ierauga ienākam.
mgfq06VGIr4_1_0274.wav|Tur stāv pie durvīm garš, zaļoksnis puisis, melns kā velns un tomēr visā melnumā vai it īpaši tādēļ skaists kā eņģelis.
mgfq06VGIr4_1_0276.wav|Kārlis smīn puskaunīgi, puszobgalīgi, pakāsējas un saka: labdien!
mgfq06VGIr4_1_0277.wav|Labdien Raudupiete atņem.
mgfq06VGIr4_1_0278.wav|Viņai uzreiz tā ir, kā kad viņai kaklā kaut kas būtu aizspriedies.
mgfq06VGIr4_1_0279.wav|Mazs klusums, kārlis atsēstas uz krāsns mūra.
mgfq06VGIr4_1_0280.wav|Kurš tad nu no mums lai papriekšu iesāk runāt viņš beidzot saka.
mgfq06VGIr4_1_0281.wav|Laikam man jāvaicā, ko Raudupu māte no manis gribēs.
mgfq06VGIr4_1_0283.wav|Karsti Raudupietei asinis sakāpj galvā.
mgfq06VGIr4_1_0284.wav|Par Raudupu māti Kārlis viņas līdz šim vēl nekad nav saucis, tikai par saimnieci vien.
mgfq06VGIr4_1_0285.wav|Kādēļ viņš to tagad dara?...
mgfq06VGIr4_1_0286.wav|Bet viņa saņemas, jo mazāk vārdu šinī lietā runā, jo labāk ir un viņa saka:
mgfq06VGIr4_1_0287.wav|Ko tad nu daudz no tevis gribēšu...
mgfq06VGIr4_1_0288.wav|Tu gan varbūt jau būsi jutis, ko no tevis gribēšu...
mgfq06VGIr4_1_0289.wav|Man žēl, ka tevi še ar skursteņu slaucīšanu nomoka.
mgfq06VGIr4_1_0290.wav|Es tevi gribētu ietaisīt par saimnieku.
mgfq06VGIr4_1_0291.wav|Tad jau nu Raudupu māte ar mani gan labi nodomājuse, Kārlis atbild un nolaiž acis, un skatās uz savām nokvēpušajām rokām, bet nezin vai man par saimnieku nebūs vēl grūtāk nekā par skursteņslaucītāju.
mgfq06VGIr4_1_0292.wav|Skursteņslaucītāja amatu protu, par saimnieku vēl nekad neesmu bijis.
mgfq06VGIr4_1_0293.wav|Nu, kad tev piesolu saimnieka vietu, tad taču arī gādāšu, ka par saimnieku topi izskolots, Raudupiete atbild.
mgfq06VGIr4_1_0294.wav|Domāju, ka būsi ar mieru, kad es pate tevi izmācīšu...
mgfq06VGIr4_1_0295.wav|Ka viņu saruna ņems šādu virzienu, to Kārlis bija zinājis, bet, kad nu viņam jādod izšķirošā atbilde, viņš apkaunas un vilcinās.
mgfq06VGIr4_1_0296.wav|Nu ko tu uz to saki preceniece jautā un smīn jauki.
mgfq06VGIr4_1_0297.wav|Nu tad, kad viņa grib, grib došu viņai arī skaidru atbildi, Kārlis domā un saka.
mgfq06VGIr4_1_0298.wav|Kā es saprotu, tad Raudupu māte vēlas, lai es Raudupēs ejmu par iegātni, Raudupa māt, to nu gan es nevarēšu.
mgfq06VGIr4_1_0299.wav|Tā ir atbilde, kādu Raudupiete pavisam nav sagaidījuse.
mgfq06VGIr4_1_0300.wav|Nevarēsi viņa it kā sabijusēs atkārto.
mgfq06VGIr4_1_0301.wav|Kādēļ tu nevari, Kārli?
mgfq06VGIr4_1_0302.wav|Nu, mēs jau nederam kopā.
mgfq06VGIr4_1_0303.wav|Tu bagāta lielmaniete es nabaga kalpa puisis, apdomā, ko pasaule teiks, kad mēs saprecēsimies.
mgfq06VGIr4_1_0304.wav|Raudupiete pasmejas.
mgfq06VGIr4_1_0305.wav|Pasaulei Kas man daļas gar pasauli!
mgfq06VGIr4_1_0306.wav|Lai tā runā, ko grib, vai mēs tādēļ nevaram darīt, ko gribam?
mgfq06VGIr4_1_0307.wav|Pasaules valodās klausīties ir tikpat kā vējam līdzi skriet, kas pasaules valodās klausās, tas tāļu netiek.
mgfq06VGIr4_1_0308.wav|Ir jau nu gan tiesa, bet tomēr...
mgfq06VGIr4_1_0309.wav|Raudupu māt...
mgfq06VGIr4_1_0310.wav|nevaru uz Raudupēm iet, Kārlis atbild.
mgfq06VGIr4_1_0311.wav|Raudupiete pieceļas.
mgfq06VGIr4_1_0312.wav|Ko tas Kārlis tur runā?
mgfq06VGIr4_1_0313.wav|Vai viņš tikai tā joko vien, jeb vai viņš runā no tiešas?
mgfq06VGIr4_1_0314.wav|Nē, no tiesas viņš taču nevar runāt, Raudupietei iekrīt prātā viņas aizstāva vārdi: par tādu muļķi viņu turēt būtu grēks, un viņa pieiet pie Kārļa un grib viņam nosēsties līdzās.
mgfq06VGIr4_1_0315.wav|Ej nu, ej, nerunā nu tā, viņa saka, nepretojies nu tik daudz.
mgfq06VGIr4_1_0316.wav|Kas tur nu ko pretoties Kārlis atteic un aizvirzās pēkšņi tāļāk.
mgfq06VGIr4_1_0317.wav|Nenāc nu tik tuvu un nenomelno savu drēbju pie manis.
mgfq06VGIr4_1_0318.wav|Bet Raudupiete neklausās un nosēstas uz mūriņa Kārļam līdzās.
mgfq06VGIr4_1_0319.wav|Nu jā, kad tur nav ko pretoties, kādēļ tad tu pretojies un nesaki skaidri, ka nāksi uz Raudupēm?
mgfq06VGIr4_1_0320.wav|Bet to taču tev jau skaidri sacīju, ka nevaru tur iet.
mgfq06VGIr4_1_0321.wav|Vai tu to no tiesas runā?
mgfq06VGIr4_1_0322.wav|No visas tiesas gan, Raudupu māt.
mgfq06VGIr4_1_0323.wav|Raudupiete nosarkst un nobāl, un lūkojas platām acīm skaistā puisi, kas savas acis piegriezis zemei...
mgfq06VGIr4_1_0324.wav|tātad viņš viņas patiesi negrib.
mgfq06VGIr4_1_0325.wav|Prasts puisis atraida bagātās Raudupietes roku...
mgfq06VGIr4_1_0326.wav|Kauns un žēlabas viņu piepeši pārņem, tikai ar lielām pūlēm viņa savu balsi var savaldīt, lai tā netrīc, sakot:
mgfq06VGIr4_1_0327.wav|Tu mani priekš sevis laikam turi par vecu?
mgfq06VGIr4_1_0328.wav|Kas nu par vecumu, es jau arī reiz tapšu vecs.
mgfq06VGIr4_1_0329.wav|Nu tad laikam par nesmuku?
mgfq06VGIr4_1_0330.wav|To arī ne, priekš manām acīm tu nemaz neesi tik nesmuka.
mgfq06VGIr4_1_0331.wav|Nu kādēļ tad tu manis negribi?
mgfq06VGIr4_1_0332.wav|Viena iemesla taču vajaga būt, kādēļ tu liedzies nākt uz Raudupēm.
mgfq06VGIr4_1_0333.wav|Taisnību sakot, viena lieta jau nu gan ir, kādēļ tevis nevaru ņemt, Kārlis atbild un smīn.
mgfq06VGIr4_1_0334.wav|Tās nebūtu, kas tā par lietu Raudupiete ātri iejautājas.
mgfq06VGIr4_1_0335.wav|Vai tev jau varbūt cita brūte?
mgfq06VGIr4_1_0336.wav|Kārlis mana, ka viņam, šo jautājumu dzirdot, asinis sakāpj vaigos; ir taču labi, ka viņš nav mazgājies.
mgfq06VGIr4_1_0337.wav|Viņš atmet ar roku, cita brūte!
mgfq06VGIr4_1_0338.wav|Nu kas tad tā par lietu var būt, tu taču man to vari pastāstīt, Kārli...
mgfq06VGIr4_1_0340.wav|Kārlis pieceļas, ko viņš šai uzbāzīgai sievai lai atbild, viņu neaizskāris?
mgfq06VGIr4_1_0341.wav|Kaunīgi viņš iebāž kvēpaino roku kabatā.
mgfq06VGIr4_1_0342.wav|Tur viņa pirksti pieduras pie maza, apaļa akmentiņa, ko tam Matīsiņš jokodamies svētdien iebāzis kabatā un ko viņš tur aizmirsis.
mgfq06VGIr4_1_0343.wav|Viņam kas iešaujas prātā.
60gTsr2n-Ws_2_0000.wav|Mēs braucām abi ar tēvu, Ješka puskaunīgi atbildēja.
60gTsr2n-Ws_2_0001.wav|Bet viņš mani atlaida, sacīja, es tikai to lietu samaitājot vien.
60gTsr2n-Ws_2_0002.wav|Un taisnība jau nu ir, mēs pie visām mums pazīstamām saimnieku meitām esam bijuši, bet ne ar vienu neesam tikuši skaidrībā.
60gTsr2n-Ws_2_0003.wav|Un katru reizi, kad sākām atkal braukt tālāk, man novēlās kā akmens no sirds, jo to tu gan vari domāt, ka man no visām viņām neviena nepatīk.
60gTsr2n-Ws_2_0004.wav|Viņa smējās un negribēja nemaz rimt smieties.
60gTsr2n-Ws_2_0005.wav|Jēkab, esi tik labs un izstāsti man, kā tev šodien gājis!
60gTsr2n-Ws_2_0006.wav|Ješka nelikās ilgi lūgties, viņam tikai bij bail, ka viņa neteiktu, lai tas ietu projām, un tādēļ viņš sāka stāstīt savus šās dienas piedzīvojumus ar visiem sīkumiem.
60gTsr2n-Ws_2_0007.wav|Saprotama lieta, ka viņš ar Mežmaļu Lapiņiem iesāka.
60gTsr2n-Ws_2_0008.wav|Tavs tēvs ir prātīgs vīrs, Marija sacīja, kad viņš par Mežmaļiem bij izstāstījis, viņi vairāk izdod, nekā tie ieņem un nekā viņu abu meitu sārtie vaigi var nopelnīt.
60gTsr2n-Ws_2_0009.wav|Tad viņš stāstīja par Aveniem; pa tam notikums Bizuļos Marijā sacēla tādus smieklus, ka viņai tikko grābeklis neizkrita no rokas.
60gTsr2n-Ws_2_0010.wav|Jēkab, es nevaru divu pūru rudzu nest uz muguras, viņa piepeši gluži vaļsirdīgi sacīja un tad apklusa un palika tik sarkana kā sarkana roze.
60gTsr2n-Ws_2_0011.wav|Tas arī nemaz nav vajadzīgs, Ješka izsaucās un satvēra viņas roku.
60gTsr2n-Ws_2_0012.wav|Tādu, kāda tu esi, tādu es tevi gribu vai nāvi!
60gTsr2n-Ws_2_0013.wav|Nu Marija drusku satrūkās.
60gTsr2n-Ws_2_0014.wav|Bet, Jēkab, kādēļ?
60gTsr2n-Ws_2_0015.wav|Tādēļ, ka tādas, kāda tu esi, tādas nav nevienas otras!
60gTsr2n-Ws_2_0016.wav|Bet neviens tak meitas tik spēji neuzrunā, Jēkab.
60gTsr2n-Ws_2_0018.wav|Esmu godīgs un taisns cilvēks, neesmu vēl nevienas meitas mīlējis, vēl neviena man nav patikusi, bet tādēļ man arī tā pirmā jāprecē, kura man patīk.
60gTsr2n-Ws_2_0019.wav|Jēkab, brāl, tu pārsteidzies, nerunā tā, vēlāk tev par to būs žēl, jo esmu ļoti nabags meitēns, neesmu vēl ir ne tik iepelnījusi, ka sev stāvskapi varētu nopirkt.
60gTsr2n-Ws_2_0020.wav|Skaties tak citos saimnieku dēlos, kādas lielmaņu meitas tie ņem!
60gTsr2n-Ws_2_0021.wav|Lai viņi ņem vien, Ješka droši un lepni atbildēja.
60gTsr2n-Ws_2_0022.wav|Vienumēr man ir bijis jādzird, es neesot tāds kā tie citi, nu es arī reiz no tiesas parādīšu, ka neesmu tāds kā tie citi, un noņemšu tevi tavam saimniekam no pļavas vidus.
60gTsr2n-Ws_2_0023.wav|Dievs pats man tevi licis uziet.
60gTsr2n-Ws_2_0024.wav|Vai, kas tu par iedomīgu cilvēku!
60gTsr2n-Ws_2_0025.wav|Tu jau mani tā gribi nolauzt kā rozi no krūma.
60gTsr2n-Ws_2_0026.wav|To es arī gribu, Ješka atbildēja un noskūpstīja sirsnīgi Mariju, pirms tā paguva viņam to liegt.
60gTsr2n-Ws_2_0027.wav|Bet, Ješka, to tak tu nedrīksti, ej tu!
60gTsr2n-Ws_2_0028.wav|Drīkstu, drīkstu, es jau šodien esmu izgājis līgaviņas noskatīties un nu to esmu atradis.
60gTsr2n-Ws_2_0029.wav|Bet tu jau manis vēl nemaz nepazīsti, nezini, kāda es esmu.
60gTsr2n-Ws_2_0030.wav|Nu, kad būsim saprecējušies, tad gan iepazīsimies, tā pazīšanās pirms saprecēšanās tā tak nieki vien ir.
60gTsr2n-Ws_2_0031.wav|Mežmaļu, Avena un Bizuļa meitas es arī nepazinu, un tomēr tēvs gribēja, lai ar tām saderinātos.
60gTsr2n-Ws_2_0032.wav|Ko gan tavs tēvs par to teiks?
60gTsr2n-Ws_2_0033.wav|Tas, Ješka sacīja uzspiezdams, tas vienumēr tik daudz ir teicis, ka nu tas reiz var ciest klusu.
60gTsr2n-Ws_2_0034.wav|Viņš allaž baras, es nemaz neprotot pastāvēt uz sava prāta, un patiešām, līdz šai baltai dienai to arī neesmu darījis, bet nu gan pie tā palikšu gaisā vai maisā!
60gTsr2n-Ws_2_0035.wav|Tu tak savam tēvam nepretosies?
60gTsr2n-Ws_2_0036.wav|Ja viņš mums neļaus precēties, tad iešu pie citiem par kalpu, ar šām savām rokām priekš tevis pelnīšu maizi, un es tev apsolu, ka tev nekā netrūks.
60gTsr2n-Ws_2_0037.wav|Neesi nu bērns, Ješka, Marija sacīja, un viņas acis pieskrēja pilnas asaru.
60gTsr2n-Ws_2_0038.wav|To redzēdams, Ješka palika vēl drošāks un piesolīja viņai vēl dedzīgākiem vārdiem savu mīlestību.
60gTsr2n-Ws_2_0039.wav|Nu labi, labi, Marija pēdīgi sacīja.
60gTsr2n-Ws_2_0040.wav|Bet še tīri tā uz siena pļavas nevaru apņemties pie tevis iet.
60gTsr2n-Ws_2_0041.wav|Es gan esmu tik nabaga meitēns vien, bez tēva, bez mātes, bet tomēr godu protu.
60gTsr2n-Ws_2_0042.wav|Man vēl ir viena krustmāte, pie tās tu vari iet, un tai tu vari manis prasīt, ja tu to no tiesas domā, bet es zinu, rītu tev jau citādi būs ap dūšu, tu neuzdrošināsies savam tēvam ar tādu nodomu nākt priekš acīm.
60gTsr2n-Ws_2_0043.wav|Es tevis arī negribu saistīt, ņemdama tavu uzrunu par pilnu, nē, tev būs brīvam būt kā vējam.
60gTsr2n-Ws_2_0044.wav|Bet, ja tu esi uzticams un pastāvīgs, tad nāc pēc nedēļas laika uz Jaunzemjiem, tad es būšu apdomājusies, ko darīt, ko ne, bet tu nenāksi, tev tā būs, kā kad tu sienā būtu iemidzis un noredzējis ērmotu sapni.
60gTsr2n-Ws_2_0045.wav|Uzmodies tu manis vairs neredzēsi un tā, ko mēs abi runājuši, tā tu vairs neatminēsies.
60gTsr2n-Ws_2_0046.wav|Ej nu vien tagad.
60gTsr2n-Ws_2_0047.wav|Citi siena kasēji tur tālāk jau sāk uz mums skatīties.
60gTsr2n-Ws_2_0048.wav|Ļauj man pēc trim dienām atkal atnākt, Marij!
60gTsr2n-Ws_2_0050.wav|Nu labi, manis dēļ nāci arī pēc trim dienām, bet iepriekš tev nevienam cilvēkam nekā nav brīv teikt.
60gTsr2n-Ws_2_0051.wav|Un, kad tēvs mani gribēs saprecināt ar Trauklaižu Madi, ko tad?
60gTsr2n-Ws_2_0052.wav|Viņš šovakar vēl gribēja nobraukt uz Trauklaižiem.
60gTsr2n-Ws_2_0054.wav|No tiem nedzird nekā laba.
60gTsr2n-Ws_2_0055.wav|Ko domā, viņi saimei nedodot lāgas ēšanas, un neilgi atpakaļ viņiem pat suns, ko tie bijuši piesējuši važos, nosprādzis badā.
60gTsr2n-Ws_2_0056.wav|Trauklaiži rauš mantu kaudzē kur un kā varēdami.
60gTsr2n-Ws_2_0057.wav|Bet kad nu manam tēvam šitāda raušana sevišķi patīk?...
60gTsr2n-Ws_2_0058.wav|Ej nu tagad projām, citādi ņemšu grābekli palīgā, Marija atteica.
60gTsr2n-Ws_2_0060.wav|Viņš gribēja vēl ilgāk palikt pie viņas, bet, kad redzēja, ka viņai tas patiesi nepatika, viņš atvadījās un aizgāja, laimīgi smiedamies.
60gTsr2n-Ws_2_0061.wav|Uz grābekļa atspiedusies, Marija viņam noskatījās pakaļ.
60gTsr2n-Ws_2_0062.wav|To melni tu vari dabūt, viņa tam nosauca pakaļ, viņš ir bez kādas vainas.
60gTsr2n-Ws_2_0063.wav|Ješkas māte visu dienu uzcītīgi bija strādājusi, un, ar darbiem kaunoties, viņai vīrs ar dēlu pavisam bij izgājuši iz prāta.
60gTsr2n-Ws_2_0064.wav|Tikai kad vakara blāzma atspīdēja padebešos, viņa pacēla galvu un klausījās, vai tie vēl nebrauca.
60gTsr2n-Ws_2_0066.wav|Bet palika vēlu un vēlāk, un no tēva un dēla arvienu vēl nebij ne vēsts.
60gTsr2n-Ws_2_0067.wav|Kad viņiem līdz tumšai naktei bijis jānopūlējas ar brūtes meklēšanu, tad tie pārnāks noguruši mājā, māte no jauna pie sevis runāja, un tad viņiem arī vajaga krietnu vakariņu; tiklīdz kā viņš nogurst, vecais Kļaviņš saīgst.
60gTsr2n-Ws_2_0068.wav|Tātad viņa iesāka sagatavot labas vakariņas, tā ka patīkami tvaiki pa skursteni kāpa uz augšu.
60gTsr2n-Ws_2_0069.wav|Un, kā viņa tur stāvēja pavarda priekšā un liesmas spīdums viņas ģīmi nokrāsoja sārtu, viņas gara acīm stājās priekšā visu visādas mīlīgas un patīkamas bildes.
60gTsr2n-Ws_2_0070.wav|Viņa redzēja savu Ješku, kā tas puskaunīgu, puslaimīgu ģīmi viņai pieveda skaistu, mīlīgu vedekliņu, viņa dzirdēja priecīgu kāzu troksni.
60gTsr2n-Ws_2_0071.wav|Viņas dēla mājā iet savādāk nekā citās mājās.
60gTsr2n-Ws_2_0072.wav|Tur nedzird bāršanās, tur nemājo naids; vīrs ar sievu, sirsnīgā mīlestībā savienoti, uzaudzina bērnus.
60gTsr2n-Ws_2_0073.wav|Te noplīkšķēja pātaga istabas priekšā, puisis ar lukturi izsteidzās ārā.
60gTsr2n-Ws_2_0074.wav|Lēniem soļiem vecais Kļaviņš iegāja istabā, kur māte ar vakara maltīti jau papriekšu bij iesteigusies.
60gTsr2n-Ws_2_0075.wav|Nu, tēv, ko esat izdarījuši viņa jautāja, vīra cepuri un svārkus pakārdama pie sienas.
60gTsr2n-Ws_2_0076.wav|Vecais Kļaviņš izsvelpa kādu jautru meldiņu, kuru bij uzsācis, līdz galam un tad atbildēja.
60gTsr2n-Ws_2_0077.wav|Es esmu Trauklaižu Madi sarunājis.
60gTsr2n-Ws_2_0078.wav|Un labu grasi naudas tā dabūs līdz, nemaz nebiju domājis, ka tie tik daudz būtu varējuši iekrāt!
60gTsr2n-Ws_2_0079.wav|Bez tam viņa ir dūšīgs meitēns, ne tik stipra kā Bizuļu Trīne, bet naskāka un prot taupīt un krāt.
60gTsr2n-Ws_2_0080.wav|Madi ņemdams, Ješka nevilsies, to es tev saku ja viņš nevarēs, viņa vilks vezumu viena pati, tā ir ellīgs meitens, nudien!
60gTsr2n-Ws_2_0081.wav|Uz mātes nupat vēl tik spīdošā ģīmja nolaidās it kā tumša ēna.
60gTsr2n-Ws_2_0082.wav|No visām meitām, uz kurām tēvs bija teicies braukt, viņa Trauklaižu Mades vismazāk sev par vedeklu bij vēlējusies.
60gTsr2n-Ws_2_0083.wav|Un tādēļ, ka Trauklaiži vistāļāk no Kļavkalniem bij, par viņiem arī vismazāk iedomājusi, vai tad viņa Ješkam arī patīk viņa pēdīgi nedroši vaicāja.
60gTsr2n-Ws_2_0084.wav|Bet vecais Kļaviņš paskatījās pār plecu stingri un nievājoši mātē.
60gTsr2n-Ws_2_0086.wav|Bet Made ir prātīgs meitēns; tā viņu ņems, viņa neredzējusi, tik tādēļ, lai viņas manta caur Ješkas mantu vairotos un otrādi.
60gTsr2n-Ws_2_0088.wav|Es domāju, naudas dēļ tā pat no baznīcas torņa nolēktu zemē, turklāt viņai ir pāris acu galvā, tās zib vien un izsmatrī visus kaktus, un redz ir to, kas aiz akmeņu mūriem notiek.
60gTsr2n-Ws_2_0089.wav|Ak tu žēlīgs Dievs māte nopūtās.
60gTsr2n-Ws_2_0090.wav|Nu, vai jau tev atkal kaut kas nav pa prātam vecais Kļaviņš sajucis ievaicājās.
60gTsr2n-Ws_2_0091.wav|Vai mūsu braukums tā nav izdevies, ka visi varam būt mierā?
60gTsr2n-Ws_2_0092.wav|Vai tad tev jau atkal jāvaid?
60gTsr2n-Ws_2_0093.wav|Nu es zinu, no kā tam Ješkam tāds sagrozīts prāts, paldies Dievam, ka viņam drīzi būs sieva, kas to pratīs pa pareizo ceļu vadīt.
60gTsr2n-Ws_2_0094.wav|Kad vecais šitā sāka runāt, tad nebij labi, ka viņam daudz ko atbildēja; māte tādēļ arī nekā nesacīja, tik noslaucīja paslepšus priekšauta stūrī acis un ienesa vakariņas.
60gTsr2n-Ws_2_0095.wav|Spēcīgais ēdiens, no kura viņš krietni vien ēda, apmierināja veco Kļaviņu.
60gTsr2n-Ws_2_0096.wav|Brīnums, ka tas Ješka vēl nenāk mājā, viņš runāja, naktī tak melnu zirgu nevar apskatīt.
60gTsr2n-Ws_2_0097.wav|Pēc veca ieraduma viņš uzvilka sienas pulkstenu un devās pie miera.
60gTsr2n-Ws_2_0098.wav|Bet māte nevarēja izturēt istabā, viņai bij tik grūti ap sirdi, viņa nosēdās uz sola zem kļaviem, un tik gaiši spīdēja mēness, ka viņa koku lapu ēnas uz zemes redzēja tricot un kustot.
60gTsr2n-Ws_2_0099.wav|Kādā nāburgu mājā vēl rēja suns, pēdīgi arī tas apklusa, un māte sēdēja un gaidīja Ješkas.
60gTsr2n-Ws_2_0100.wav|Visas mīlīgās bildes bij pazudušas, kuras viņai, ķēķī ēšanu taisot, bij stājušās priekšā.
60gTsr2n-Ws_2_0101.wav|Vai tad tam allažiņ tā jānotiek, viņa domāja, ka tur, kur cilvēks priekus gaida, izceļas bēdas un raizes.
60gTsr2n-Ws_2_0102.wav|Es jau labprāt arī panestu sirdsēstus un iztiktu ar niknu vedeklu, kad tik Ješkam vien nebūtu nelaime jācieš.
60gTsr2n-Ws_2_0103.wav|Tēvs jau gan labi domā, bet tomēr nezina, kas tam puikam der.
60gTsr2n-Ws_2_0104.wav|Tagad tā lieta vairs nav atdarāma, lai nāk kas nākdams.
60gTsr2n-Ws_2_0105.wav|Kamēr viņa vēl tā pie sevis sūrojās, suns aizrējās un Ješka ienāca pagalmā.
60gTsr2n-Ws_2_0106.wav|Mēneša gaismā viņš izskatījās vēl garāks un slaikāks nekā citad.
60gTsr2n-Ws_2_0107.wav|Māt, vai tu vēl neesi gulēt gājusi viņš sacīja.
60gTsr2n-Ws_2_0108.wav|Tu esi ilgi palicis uz lauka, viņa atteica, tev tagad gribēsies ēst, ne?
60gTsr2n-Ws_2_0109.wav|Viņš papurināja galvu.
60gTsr2n-Ws_2_0110.wav|Mēs visur labi tikām mieloti, viņš atbildēja.
60gTsr2n-Ws_2_0111.wav|Vai tu jau zini, māte runāja saspiestā balsī, ka tēvs Trauklaižu Madi sarunājis?
60gTsr2n-Ws_2_0112.wav|Ak Ješkiņ dēliņ, ka tik viņa tev pa prātam, ka tik tu ar viņu būtu mierā!
60gTsr2n-Ws_2_0113.wav|Trauklaižu Madi?
60gTsr2n-Ws_2_0114.wav|Ješka šos vārdus izrunāja tādā savādā un vienaldzīgā balsī, kā kad viņam gar to notikumu nebūtu ne mazākā dalība.
60gTsr2n-Ws_2_0115.wav|Māte vairs nevarēja ilgāk saturēties, tā iesāka gauži raudāt.
60gTsr2n-Ws_2_0116.wav|Māt, kas tad nu viņš izbrīnojies ievaicājās.
60gTsr2n-Ws_2_0117.wav|Gan jau nu kaut kādi tikšu pie sievas.
60gTsr2n-Ws_2_0118.wav|Neesi nu par mūsu šās dienas braukumu tik noskumusi!
60gTsr2n-Ws_2_0119.wav|Ješkiņ dēliņ, tev Trauklaižu Made nevar nekādi būt pa prātam!
60gTsr2n-Ws_2_0120.wav|Dēliņ, es arī mīlēju taupību un baros, kad kādu drusciņu nomet zemē un min kājām.
60gTsr2n-Ws_2_0121.wav|Bet starp taupību un taupību ir viena liela šķiršana.
60gTsr2n-Ws_2_0122.wav|Taupība var būt savienota ar dievbijāšanu, un tā var būt savienota ar bezdievību, kā nu kuru reizi, un pie Trauklaižiem nav dievbijāšanas.
60gTsr2n-Ws_2_0123.wav|Pie tiem nepastāv nedz meita, nedz puisis, un savu veco suni, kas tiem astoņus vai deviņus gadus uzticīgi klausījis un māju sargājis, viņi važu galā nomērdējuši, un iz tādas mājas, dēls, tu lai ņemot sievu!...
60gTsr2n-Ws_2_0124.wav|Es to nevaru izturēt, man tas ķeras pie sirds, un tomēr nezinu, ko lai daru, jo, ko tēvs reiz nodomājis darīt, to viņš arī izdara, lai iet šā vai tā.
60gTsr2n-Ws_2_0125.wav|Tev viņa būs jāņem, dēls, un jālūko ar viņu kā nekā iztikt.
60gTsr2n-Ws_2_0126.wav|Ne bez dziļām nopūtām viņa šitā runāja, šad un tad valodu apturēdama un šņukstēdama.
60gTsr2n-Ws_2_0127.wav|Bet Ješkas ģīmī no bēdām nebij ne vēsts, laimīgi smaidi vijās ap viņa lūpām, tikai māte to neredzēja, jo mēness aizlīda aiz padebešiem.
60gTsr2n-Ws_2_0128.wav|Māmiņ, viņš runāja, brīdi apdomājies, nebēdājies, lai nāk kas nākdams.
60gTsr2n-Ws_2_0129.wav|Tu jau vienumēr esi teikusi, neviens stobriņš tīrumā neaugot pats no sevis.
60gTsr2n-Ws_2_0130.wav|Vēl jau ar Madi neesmu baznīcā.
60gTsr2n-Ws_2_0131.wav|Var būt, ka vēl ar pavisam citu stāšos pie altāra.
60gTsr2n-Ws_2_0132.wav|Ak dēls, nerunā nu tā, pret tēva gribu tu nekā nevari izdarīt.
60gTsr2n-Ws_2_0133.wav|Māmiņ mīļā, ej nu tagad mierīgi gulēt, tas neko nelīdz, ka tu še ārā rasā stāvi.
60gTsr2n-Ws_2_0135.wav|Mierīgi, es, mana sirds pukstēt pukst, vismīļāk es kāptu melnam mugurā un lēktu lēktu uz Jaunzemju pļavām, ka dimdētu vien, tik karsti pa manām dzīslām asinis rit.
60gTsr2n-Ws_2_0137.wav|Zināms, Jaunzemji tevi būs sadzirdījuši ar vīnu, nezinādami, ka tu ar to neesi apradis.
60gTsr2n-Ws_2_0138.wav|Ješka iesmējās priecīgi.
60gTsr2n-Ws_2_0139.wav|Dzēru gan, dzēru Ješka atbildēja, stipru un ļoti saldenu vīnu, aiz to, viņa runāja, arvienu vēl noskumusi.
60gTsr2n-Ws_2_0140.wav|Nu tak es zinu, kur tev šovakar tik savāds un drošs prāts cēlies; tas nepastāvēs, mīļais dēls, tas izzudīs kā rīta migla, un vēlāk tev būs paģires.
60gTsr2n-Ws_2_0141.wav|Redzēsim, vai tā būs, un nu ar labu nakti, māmiņ, esmu no tālās braukšanas piekusis.
60gTsr2n-Ws_2_0142.wav|To es ticu, tu nabaga puika, un nu pēdīgi vēl pēc tādas izdauzīšanās ar bēdīgu prātu jāiet gulēt.
60gTsr2n-Ws_2_0143.wav|Kad māte pašulaik taisījās nogulties, viņa Ješku blakus istabā izdzirda klusā balsī dziedam.
60gTsr2n-Ws_2_0144.wav|Viņa piegāja pie durvīm, pavēra tās mazdrusciņ un skatījās, un klausījās.
60gTsr2n-Ws_2_0145.wav|Pie vaļēja loga stāvēja Ješka, skatījās mēnesī un dungoja:
60gTsr2n-Ws_2_0148.wav|Kur gan viņš to dziesmu ņēmis viņa domāja no manis viņš tās nav mācījies.
60gTsr2n-Ws_2_0149.wav|Bet dzēris gan viņš ir, paldies Dievam, ka nav vairāk noreibis.
60gTsr2n-Ws_2_0150.wav|Nākošās dienās bij daudz darba, siens uz divām vietām tika pļauts un kaltēts pie mājas un pie dzimtkunga pļavām.
60gTsr2n-Ws_2_0151.wav|Vecais Kļaviņš bij tik nevaļīgs, ka viņš ar Ješku par Trauklaižu Madi nemaz nepaguva runāt; vajadzīgs, pēc viņa domām, tas nu arī nebij, jo lieta jau bij kārtībā, nu ko tur vairāk par viņu runāt?
60gTsr2n-Ws_2_0152.wav|Ješka darīja divu cilvēku darbus.
60gTsr2n-Ws_2_0153.wav|No rīta agri līdz vēlam vakaram viņa krekls uz muguras bij tik slapjš, kā ūdenī mērcēts, un viņa neredzēja citādi apsēžoties, ja pa ēšanas laiku.
60gTsr2n-Ws_2_0154.wav|Pēdīgi trešās dienas vakarā siens pie mājas bij samests kaudzē, otrā rītā bij jāsteidzas uz kunga pļavām.
60gTsr2n-Ws_2_0155.wav|Ceturtais rīts ausa, bet bij tik skaidrs un karsts, ka vecais Kļaviņš būtu derējis, ka diena nepaies bez pērkoņa.
60gTsr2n-Ws_2_0156.wav|Zirgi ātrumā tika aizjūgti, saimnieks ieleca vāģos un aizbrauca pats pirmais prom.
60gTsr2n-Ws_2_0157.wav|Kur Ješka vecais Kļaviņš vaicāja, kad visa saime pļavā bij sabraukusi.
60gTsr2n-Ws_2_0158.wav|Ješkas nebij uz pļavas.
60gTsr2n-Ws_2_0159.wav|Kur Ješka, kur Ješka puiši un meitas cits citu jautāja, līdz pēdīgi kāds puika sacīja:
60gTsr2n-Ws_2_0161.wav|Tam tas melnis, kā redzams, neliek miera, saimnieks runāja.
60gTsr2n-Ws_2_0162.wav|Bet ko viņš gan domā, uz Jaunzemjiem skriedams, kur mums tik daudz siena, ko ārdīt, kast un kaudzē mest?
60gTsr2n-Ws_2_0163.wav|Un turklāt vēl nevar zināt, vai nebūs lietus; man liekas, ka būs.
60gTsr2n-Ws_2_0164.wav|Vecais Kļaviņš sāka uzcītīgi strādāt, bet, redzēdams, ka darbs tā nesokas, kā kad Ješka bij klāt, viņš saīga un sāka ar saimi rāties, ka visa pamale skanēja un trīcēja.
60gTsr2n-Ws_2_0165.wav|Bet Ješka nebēdāja nedz par tēva dusmām, nedz par siena savākšanu, nedz par lielajiem, spīdošiem mākoņiem, kuri pie apvārsnes parādījās.
60gTsr2n-Ws_2_0166.wav|Jautru prātu viņš devās pa ceļu projām, viņš Zirnīšu Marijai bij apsolījis pēc trim dienām atkal pie tās ierasties, un viņš savu vārdu negribēja pārkāpt.
60gTsr2n-Ws_2_0167.wav|Pēc krietna gājiena viņš nonāca pie kunga pļavām.
60gTsr2n-Ws_2_0168.wav|Kas par spožumu tuvu un tālu, kas par smaršu, izplūstošu no zāles un puķēm, kas par gavilošām cīruļu dziesmām debess zilumos!
60gTsr2n-Ws_2_0169.wav|Visapkārt, cik tālu Ješkas acis vien sniedzās, strādnieki bij pilnā darbā.
60gTsr2n-Ws_2_0170.wav|Citi pļāva, citi ārdīja sienu, citi to jauca no gubām, izkaptis šņāca un skanēja.
60gTsr2n-Ws_2_0171.wav|Baltie grābekļu kāti mirdzēja saulē, un meitas saviem raibajiem galvu lakatiņiem izskatījās kā puķes tumšajā zaļumā.
60gTsr2n-Ws_2_0172.wav|Tik šitām puķēm bij skaļas balsis, kuras tērzēdamas, smiedamās un jokodamās gandrīz cīruļu dziesmas pārspēja.
60gTsr2n-Ws_2_0173.wav|Ješkam tā bij ap sirdi, it kā kad viņš pasauli vēl nekad tik jauku nebūtu redzējis.
60gTsr2n-Ws_2_0174.wav|Apdomīgi viņš aizlīda Kļavkalnu pļavas gabalam garām, viņš negribēja, ka tēvs viņu ieraudzīja.
60gTsr2n-Ws_2_0175.wav|Gar Ogres malu iedams un Jaunzemju pļavām tuvodamies, viņš uzmanīgi noskatījās Jaunzemju strādniekos, vai varbūt to starpā arī nebūs viņa Marija.
60gTsr2n-Ws_2_0176.wav|Bet tās nebij, viņa jau Ješkam bij teikusi, lai tas uz pašiem Jaunzemjiem atnākot.
60gTsr2n-Ws_2_0177.wav|Viņš pārgāja pār Ogri un priecājās, ka tam bij iemesls Jaunzemjos iegriezties proti, meļņa dēļ.
60gTsr2n-Ws_2_0178.wav|Pirmo reizi viņš, tumsai apmetoties, Jaunzemjos bij ienācis.
60gTsr2n-Ws_2_0179.wav|Lai varētu tēvam aiznest ziņu.
60gTsr2n-Ws_2_0180.wav|Ātri pēc meļņa aptaujājies un nebij nekā daudz no pašas mājas ievērojis un apskatījies.
60gTsr2n-Ws_2_0181.wav|Šodien viņš skaisto zemnieku māju redzēja saules spožumā, un viņš domāja, ka Jaunzemji gan esot jauka vieta.
60gTsr2n-Ws_2_0182.wav|Ješka vēl savā laikā tik skaistu puķu nebij redzējis kā to, kas stāvēja Jaunzemju istabas priekšā apaļās un garenās dobēs.
60gTsr2n-Ws_2_0183.wav|Visās krāsās rotādamās, tās viņam smaidīja pretī, bija gluži tā, kā kad tās gribētu teikt: Nāc vien droši, mīļo preciniek, priekš tevis un tavas līgaviņas mēs še stāvam tik skaistos ziedos...
60gTsr2n-Ws_2_0184.wav|Viņš jutās gluži kā apburts, akas izteka burbuļoja aiz ķēķa stūra zem cerīnu cera, bezdelīgas čirkstēja uz jumtiem, citur visur valdīja klusums.
60gTsr2n-Ws_2_0185.wav|Kam tik vien bij kājas un rokas, tas bij uz siena pļavas.
60gTsr2n-Ws_2_0186.wav|Bet Ješka palaidās uz Marijas vārda.
60gTsr2n-Ws_2_0187.wav|Aizturētu elpu viņš iegāja istabā.
60gTsr2n-Ws_2_0188.wav|Še gan manam tēvam vislabāk patiktu, tās domas Ješkam pēkšņi nejauši iešāvās galvā un izzuda atkal tikpat ātri.
60gTsr2n-Ws_2_0189.wav|Saimes istabā sēdēja ļoti veca māmiņa un lāpīja maisus.
60gTsr2n-Ws_2_0190.wav|Ješka sveicināja un vaicāja, vai šis ar Mariju varētot tikties.
60gTsr2n-Ws_2_0191.wav|Tā ir dārzā un izstiepj balinājamos audeklus, vecenīte atbildēja un rādija ar roku, uz kuru pusi Ješkam bij jāiet.
60gTsr2n-Ws_2_0192.wav|Ješka atkal izgāja no istabas, iegāja dārzā aiz istabas, kur tas starp jaunām ābelītēm sieviešu stāvu redzēja lokāmies.
60gTsr2n-Ws_2_0193.wav|Tā viņa ir, Ješka domāja, viņa sirds sāka ātrāk pukstēt, un viņš steidzās uz priekšu.
60gTsr2n-Ws_2_0195.wav|Viņa bij ceļos nometusies un piesprauda ar maziem kāsīšiem audekla malās ievērtos cilpiņus pie zemes.
60gTsr2n-Ws_2_0196.wav|Kad Ješka bij pienācis, viņa pacēla acis un sacīja:
60gTsr2n-Ws_2_0197.wav|Tātad tu par tiesu esi atnācis, Ješka?
60gTsr2n-Ws_2_0198.wav|Ješka, kuram Marija dienu un nakti nebij izgājusi no prāta, tagad, savu līgaviņu dzīvām miesām redzēdams savā priekšā stāvot, nespēja ne vārda izrunāt, galva tam sāka iet riņķī.
60gTsr2n-Ws_2_0199.wav|Viņai bij tās pašas drēbes mugurā, kas toreiz, bet, lai gan tās izskatījās drusku nabadzīgas, Ješkam tās izlikās ļoti glītas, it sevišķi galvas lakats, zem kura viņas zilās acis zibēja laimē un priekā.
60gTsr2n-Ws_2_0200.wav|Nevarēdams ne vārdiņa izrunāt, viņš tai sniedza abas rokas pretī, un, kad viņa tam savu roku neliedza, Ješka viņu piecēla un aplika savu kreiso roku ap viņas kaklu.
60gTsr2n-Ws_2_0201.wav|Te nu es esmu, Ješka čukstēja.
60gTsr2n-Ws_2_0202.wav|Jā, to gan redzu, ka esi atnācis.
60gTsr2n-Ws_2_0203.wav|Un nu esmu tavs brūtgans, un pie šiem vārdiem Ješka noskūpstīja Mariju vairāk reižu, un viņa tam to neliedza.
60gTsr2n-Ws_2_0204.wav|Tātad tu mani patiesi gribi ņemt Marija sacīja un nopūtās.
60gTsr2n-Ws_2_0205.wav|Un nu tev manis dēļ būs daudz jācieš.
60gTsr2n-Ws_2_0206.wav|Nāc iesim tur aiz tā cerīnu krūma un tad tur aprunāsimies.
60gTsr2n-Ws_2_0207.wav|Netālu no akas iztekas, siržu lapaino cerīnu krūma apēnots, stāvēja sols, uz tā Ješka ar Mariju nosēdās.
60gTsr2n-Ws_2_0208.wav|Viņš turēja viņas roku savā, viņu mīļi uzlūkodams.
60gTsr2n-Ws_2_0209.wav|Man papriekšu bij jāzina, vai tu pie manis nāksi vai ne, viņš sacīja, un tad tik vēl ar tēvu varu runāt.
60gTsr2n-Ws_2_0210.wav|Viņš nu gan priekš manis Trauklaižu Madi izmeklējis un sarunājis bet kas man par to bēdas!
60gTsr2n-Ws_2_0211.wav|Man par itin neko nav bēdas, kad tik tu man piederi, es tā acumirkļa gandrīz nemaz nevaru sagaidīt, kad tēvam teikšu, ka tevi ņemšu un nevienu citu.
60gTsr2n-Ws_2_0212.wav|Bet kad tēvs tevi aizdzen?
60gTsr2n-Ws_2_0213.wav|Lai viņš dzen, ja grib, es tur nekā nevaru darīt.
60gTsr2n-Ws_2_0214.wav|Ir jau diezgan tādu, kas naudas dēļ precē, bet man ir savāda daba, tā grib kaut ko savādu, un un tas savādais tu esi, sirsniņ!...
60gTsr2n-Ws_2_0215.wav|Lai Trauklaižu Made sēstas uz trim naudas maisiem un lai tu viņai stāvi līdzās, pienenīti rokā, tad tomēr tu man esi kā kāda ķēniņa meita.
60gTsr2n-Ws_2_0217.wav|Uzmanīgi Marija klausījās Ješkas vārdos, lepns prieks spīdēja viņas zilajās acīs.
60gTsr2n-Ws_2_0218.wav|Bet nu ir diezgan, viņa sacīja, kad viņi vēl kādu laiku mīlestības vārdus un bučiņas bij mainījuši, man tak arī vēl jāiet uz sienu un tev uz māju un jāpastāsta tēvam un mātei, ko tu nodomājis.
60gTsr2n-Ws_2_0219.wav|Kad es ar vecākiem ierunājies, tad atkal atnāci un izstāsti, kā tev gājis, bet nestāsti līdz tam laikam nevienam, ka esmu tava brūte, citādi man neies labi.
60gTsr2n-Ws_2_0221.wav|Nu ej vien tagad un neprasi, gan to vēlāk dabūsi zināt.
60gTsr2n-Ws_2_0222.wav|Ješka vismīļāk Mariju tūliņ būtu sev vedis līdz un uz māti, bet to jau nu nevarēja, un tātad viņam vienam pašam bij jāaiziet no Jaunzemjiem.
60gTsr2n-Ws_2_0223.wav|Kad viņš no pagalma bij izgājis, viņš Mariju ļoti jautri dzirdēja līgojot:
60gTsr2n-Ws_2_0226.wav|Ješka apstājās un klausījās.
60gTsr2n-Ws_2_0227.wav|Kad līgošana bij apklususi, viņš gāja tālāk...
60gTsr2n-Ws_2_0228.wav|Diena pa tam bij palikuse arvienu karstāka, ne vēsmiņa nebij manāma.
60gTsr2n-Ws_2_0229.wav|Spīdošie padebešu kluči pie apvārsnes vairs nebij tik spodri, bet tērpās zilgani pelēkās krāsās, siseņi zālē dikti sisināja.
60gTsr2n-Ws_2_0230.wav|Ješka, kurš šās dabas zīmes labi prata tulkot, paātrināja savus soļus, bet nokļuva tomēr tik vēl ap pusdienas laiku pie kunga pļavām.
60gTsr2n-Ws_2_0231.wav|Cilvēki, kuriem viņam bij jāiet garām, strādāja vienos sviedros, kūpēdami zirgi smagās gabanas rikšos vilka uz kaudžu vietām, kur pa diviem, pa trim vīriešiem smaržīgo sienu sāka mest kaudzēs.
60gTsr2n-Ws_2_0232.wav|Te uz reizi liels un smags piliens nokrita uz Ješkas degošā vaiga, pelēks šķidrauts aizstiepās zilajām debesīm priekšā.
60gTsr2n-Ws_2_0233.wav|Uz kāda pakalnīša, netālu no Ogres malas, stāvēja liels kunga siena šķūnis.
60gTsr2n-Ws_2_0234.wav|Durvis tam bij izceltas, jo nupat kā sāka tajā gabanas vest iekšā.
60gTsr2n-Ws_2_0235.wav|Acis apžilbinošs zibens tagad pāršķēla tumšos mākoņus, vareni norībēja pērkons, lietus sāka kā ar spaiņiem gāzt.
60gTsr2n-Ws_2_0236.wav|Uz pļavām sacēlās lieliska kustēšanās, no visām pusēm cilvēki steidzās uz šķūni, zemākās vietas pārplūda un līdzinājās maziem ezeriņiem, grāvjos cēlās ūdens, zem visiem tiltiņiem šņāca, šļāca, burbuļoja un čurkstēja.
60gTsr2n-Ws_2_0237.wav|Ātri šķūnis pildījās ļaudīm, it kā kad ūdens plūdi būtu uznākuši un šķūnis būtu bijis glābošais Noasa šķirsts.
60gTsr2n-Ws_2_0238.wav|Sievas, kuras brunčus par galvām pārsegušas, šķūnī ieskrēja, ķērca, vīri bārās, puiši un meitas smējās.
60gTsr2n-Ws_2_0239.wav|Visi tuvīnie un tālīnie nāburgi, kuriem pļavu gabali bija nodalīti no kunga pļavām, saradās šķūnī.
60gTsr2n-Ws_2_0240.wav|Bet bij arī bijis vajadzīgs glābties, jo gaisos sacēlās nedzirdēta rūkoņa un šņākoņa: auka kauca un svelpa, zibeņi gluži balti stiepās zemē, un slapjā zeme kūpēja zeme un debesis likās jūkot un savienojoties.
60gTsr2n-Ws_2_0241.wav|Ješka, kurš ar pāra spēcīgiem lēcieniem šķūni sasniedza, tur atdūrās paresnā, brašā vīrā ar zili strīpotām pakulu biksēm.
60gTsr2n-Ws_2_0243.wav|Es, kas nu par mani, bet kur tu te ieradies vecais Kļaviņš sajucis atbildēja.
60gTsr2n-Ws_2_0244.wav|Biju Jaunzemjos, tēt.
60gTsr2n-Ws_2_0245.wav|Nu, vēlāk tam gājienam arī vēl laika bij diezgan: kamēr tu, nekā neteicis, aizbižo, tikām, vej še, salīst mūsu labākais siens.
60gTsr2n-Ws_2_0246.wav|Un saīdzis viņš nodarbojās gar savu pīpi, kura līdz ar viņa sienu bij salijusi.
60gTsr2n-Ws_2_0248.wav|Tēt, viņš runāja noteiktā balsī, kad nu tev tā lieta reiz jāzin, jāzin, meļņa dēļ Jaunzemjos nebiju.
60gTsr2n-Ws_2_0249.wav|Meļņa dēļ, nē, nu un kādēļ tad?
60gTsr2n-Ws_2_0250.wav|Vienas meitas dēļ, tēt.
60gTsr2n-Ws_2_0251.wav|Vecais Kļaviņš iesmējās.
60gTsr2n-Ws_2_0252.wav|To tu iestāstīsi kādam citam, ne man.
60gTsr2n-Ws_2_0254.wav|Tēvs viņu uzlūkoja stingriem skatieniem.
60gTsr2n-Ws_2_0255.wav|Man liekas, tu sāci tagad muldēt, viņš sacīja.
60gTsr2n-Ws_2_0256.wav|Viņa ir bāraine, Ješka droši turpināja, un ir Jaunzemos pie Šīroniem par meitu, es vēl savā mūžā tādas neesmu redzējis, kāda viņa ir, un es viņu esmu sarunājis, un es viņu ņemšu, jo tā man ir mīļāka nekā mana dzīvība.
60gTsr2n-Ws_2_0257.wav|Vecais Kļaviņš skatījās dēlā kā pusdulls.
60gTsr2n-Ws_2_0258.wav|Ješka, vai tu esi traks palicis, vai?...
60gTsr2n-Ws_2_0259.wav|viņš pēdīgi auksti sacīja.
60gTsr2n-Ws_2_0260.wav|Es tevi no sirds lūdzu, tēt, dēls atkal uzsāka, neliedz man viņas precēt, jo tas tomēr nekā nelīdzēs.
60gTsr2n-Ws_2_0261.wav|Es negribu Trauklaižu Mades, es nevienas negribu kā tik šitās vien.
60gTsr2n-Ws_2_0262.wav|No mazām dienām tev esmu bijis paklausīgs dēls, es arī tagad tevis negribētu sakaitināt, bet šai lietā manai gribai jānotiek.
60gTsr2n-Ws_2_0263.wav|Nu vecais Kļaviņš atkāpās soli atpakaļ, ģīmis tam tapa sarkans kā ugunsgrēks.
60gTsr2n-Ws_2_0264.wav|Ješka, viņš tikko varēja izdvest, Ješka, man liekas, tu esi piedzēries.
60gTsr2n-Ws_2_0265.wav|Ja tu mīlestību turi par vienu dzērienu, tad gan būšu sadzēries, jā, tur nekā nevar darīt.
60gTsr2n-Ws_2_0266.wav|Un tomēr tur tiks kas darīts, vecais spēcīgi atbildēja, kalpa vīra meitas tu man neievedīsi mājā par vedeklu, to es tev saku.
60gTsr2n-Ws_2_0267.wav|Viens no diviem: vai nu tu to meitieti atstāj, vai no manis nesagaidi ne plika graša!
60gTsr2n-Ws_2_0268.wav|Tas ir kā āmen baznīcā; nu tu to zini un vari darīt, kā tev patīk.
60gTsr2n-Ws_2_0269.wav|Ješka cieta klusu, viņš pacēla galvu un skatījās lietū; bij gluži tā, kā kad viņš gribētu doties laukā, bet pelēkais, tekošais priekškars arvienu vēl šķīra pasauli no šķūņa.
60gTsr2n-Ws_2_0270.wav|Arvienu vairāk cilvēku ieradās glābošā telpā, vecais Kļaviņš varēja skatīties kur skatīdamies, visapkārt bij pazīstami ģīmji.
60gTsr2n-Ws_2_0271.wav|Te bij Mežmaļu Lapiņš ar sievu un abām meitām, kuras bez mitēšanās smējās un pļāpāja, tur Avens, saulē nodedzis un vīrišķs.
60gTsr2n-Ws_2_0272.wav|Bet kas vecā Kļaviņa dusmas lieliski pavairoja?
60gTsr2n-Ws_2_0273.wav|Ienāca arī lielā Bizuļu Trīne, vēl lielāka zemnieku puiša pavadīta, un proti, tas bija tas pats, kas četrus pūrus rudzu uz muguras nesa un turklāt vēl smējās.
60gTsr2n-Ws_2_0274.wav|Visiem šiem bij Ogres malā pļavas vai, kā jau teikts, no kunga pļavām nodalīti gabali.
60gTsr2n-Ws_2_0275.wav|Viss šķūnis tagad bij pilns, vecais Kļaviņš ar dēlu drūzmā tika izšķirti, kas viņiem arī bij gluži pa prātam.
60gTsr2n-Ws_2_0276.wav|Vispēdīgi, kad ārā jau sāka mesties gaišāks un lietus stāties, viegli kā cielava šķūnī vēl viena meita ietecēja, kura līdz šim sāņus zem kokiem bij stāvējuse.
60gTsr2n-Ws_2_0277.wav|Ješka redzēja, ka tā bija viņa Marija, bet, tādēļ ka tā laikam no ļaudīm kaunējās, viņa Ješkam pamāja ar acīm, lai nenākot pie šās klāt, un pazuda drīzi cilvēku pūlī.
60gTsr2n-Ws_2_0278.wav|Te piepeši saule iespīdēja pa durvīm šķūnī, lai gan aiz tā lietus vēl mirgāja.
60gTsr2n-Ws_2_0279.wav|Un daži jau no tā runāja, esot jāsāk iet, kad tie, kuri durvīm stāvēja vistuvāk.
60gTsr2n-Ws_2_0280.wav|Tikpat piepeši nelabi iekliedzās un ar joni spiedās uz šķūņa iekšieni, tā ka acumirklī vispārīga lieliska spiešanās un kliegšana izcēlās.
60gTsr2n-Ws_2_0281.wav|Kas tad nu, Dieva kunga dēļ, bij noticis, ka tie cilvēki, kuri nupat vēl tik jautri bij pļāpājuši un smējušies, tik lieliski izbijās?
60gTsr2n-Ws_2_0282.wav|Dažas sievas jau paģība, bet arī vīriem drebēja ceļi un nošļuka rokas bez spēka gar sāniem.
60gTsr2n-Ws_2_0283.wav|Kas to ar miesīgām acīm nav redzējis, tas no apraksta vien tā skata briesmīgumu nemaz nevar nojēgt.
60gTsr2n-Ws_2_0284.wav|Saules gaišajiem stariem nejauki apspīdēts, šķūņa durvis stāvēja viens no lielās sugas suņiem, kuri, jau veseli būdami, daudz stiprāki par vienkāršiem ganu suņiem.
60gTsr2n-Ws_2_0285.wav|Bet šitas, uz to pirmo acumirkli varēja redzēt, bij traks, neglābjami traks...
60gTsr2n-Ws_2_0286.wav|Arī gluži muļķam vajadzēja noskārst no lopa neskaidrajām, sarkanajām acīm, iekritušajām paslēpenēm, sašļukušajiem krustiem, kājstarpī iemiegtās astes un iz vaļējās mutes tekošām slienām.
60gTsr2n-Ws_2_0287.wav|Ka še parādījās nāve visubriesmīgākajā izskatā.
60gTsr2n-Ws_2_0288.wav|Likās, ka suns bij tai stāvoklī, kurā ar trakumu saslimuši radījumi kā akli gāžas visam virsū, kas dzīvs, bez žēlastības kozdami un nāvēdami.
60gTsr2n-Ws_2_0289.wav|Ko nu palīdzēja visiem tiem bagātajiem saimniekiem, kuri še bij saskrējuši, ko nu tiem palīdzēja viņu zelts un sudrabs?
60gTsr2n-Ws_2_0290.wav|Ko palīdzēja vecajam Kļaviņam, kas bagātu vedeklu bij gribējis, Trauklaižu Made?
60gTsr2n-Ws_2_0291.wav|Auksti drebuļi viņam skrēja pār kauliem.
60gTsr2n-Ws_2_0292.wav|Un Bizuļu Trīnei ar savu milzīgo brūtganu, ko nu tiem abiem Samsona dzimuma cilvēkiem palīdzēja viņu spēks?
60gTsr2n-Ws_2_0293.wav|Bāli kā miroņi arī tie spiedās pie sienas.
60gTsr2n-Ws_2_0294.wav|Nu sievas sāka kliegt:
60gTsr2n-Ws_2_0295.wav|Ak kungs Jēziņ...
60gTsr2n-Ws_2_0298.wav|Un vecais debesu tētiņš dzirdēja kliegšanu, un, tā ka viņš visā šai ļaužu pūlī nezināja neviena cita kā tikai Kļaviņu Ješkas, kas būtu paklausīgs izpildīt viņa pavēli.
60gTsr2n-Ws_2_0299.wav|Viņš to sauca pie vārda, lai gan tikai Ješka vien šo sava augstākā kara kunga saucienu dzirdēja: Labprātīgais, nāc priekšā Ješka Kļaviņ, kur tu esi?
60gTsr2n-Ws_2_0300.wav|Tu ar tām šaurajām krūtīm, tu, kas priekš zaldātiem biji nederīgs.
60gTsr2n-Ws_2_0302.wav|Ar spēcīgu lēcienu Ješka atšķīrās no ļaužu pūļa.
60gTsr2n-Ws_2_0303.wav|Vecais Kļaviņš, pamanījis, ko dēls grib darīt, šķitās dabūjot uz vietas trieku, gribēja dēlam skriet pakaļ, bet tika saturēts cieti no kādiem nāburgiem, kuri domāja, ka ar viena cilvēka dzīvības upurēšanu pietiekot.
60gTsr2n-Ws_2_0304.wav|Viss tas notika ātrāk, nekā tas izstāstāms.
60gTsr2n-Ws_2_0305.wav|Suns, redzēdams Ješku lielu un slaiku savā priekšā, atkāpās drusku atpakaļ, vēl vienu acumirkli, un viņš gāzās Ješkam krūtīs, bet šis, no neredzamas rokas spēcināts, ievēroja izdevīgu brīdi.
60gTsr2n-Ws_2_0306.wav|Aizlēca suņam garām, satvēra to aiz siksnas, kas tam ap kaklu, un nosvieda suni sāņus.
60gTsr2n-Ws_2_0307.wav|Sajucis caur negaidīto uzbrukumu, suns streipuļoja, bet ai Ješka, kam nekāda ieroča nebij klāt, tagad tomēr bij nāvei zobos.
60gTsr2n-Ws_2_0308.wav|Suns saplaka uz lēkšanu, ta viena roka Ješkas rokai aizstiepās garām, te bija viņa Marija pie viņa nāves briesmās.
60gTsr2n-Ws_2_0309.wav|Jā, mīlestība, kura nav ar naudu samaksājama un pirkama.
60gTsr2n-Ws_2_0310.wav|Tā viņam palīdzēja vislielāko briesmu brīdi.
60gTsr2n-Ws_2_0311.wav|Un, par ko neviens savās izbailēs nebij iedomājis, mīlestība to satvēra ar spēcīgu roku.
60gTsr2n-Ws_2_0313.wav|Dašķes bij pieslietas pie šķūņa āras sienas.
60gTsr2n-Ws_2_0314.wav|Kas tās tur bij pieslējis, to neviens nav izdibinājis, un nav arī vajadzīgs izdibināt; kur tik daudz siena ko nokopt, tur galu galā dašķes nav nekāds brīnums, tomēr Ješka viņu nemūžam nebūtu varējis satvert, ja Marija tam nebūtu nākusi palīgā.
60gTsr2n-Ws_2_0315.wav|Zibeņa ātrumā viņa tās satvēra un iespieda Ješkam rokā, un šis, dabūjis tik brangu ieroci, sajūt sevi deviņu vīru spēku, gāžas suņam taišņi virsū un iegrūž tam asos tērauda zarus krūtīs, tā ka suns saļumst un nobeidzas...
60gTsr2n-Ws_2_0316.wav|Ješka stāvēja durvīs vesels un neaiztikts, bez mazākās zīmītes pie rokām vai pie ģīmja, viņš pats nezināja, kā viss bij noticis.
60gTsr2n-Ws_2_0317.wav|Nāves klusums bij valdījis šķūnī.
60gTsr2n-Ws_2_0318.wav|Bet tagad, kur ļaudis savu glābēju redzēja izglābtu, tie sacēla varenu troksni, uzteikšanas un pateikšanas vārdi bira kā pupas, sievietes raudāja, un vecajam Kļaviņam pietrūka elpas, tik dikti tas bij sakustināts.
60gTsr2n-Ws_2_0319.wav|Ješka, ieraudzījis tēvu, piegāja pie tā un sacīja laipnā balsī:
60gTsr2n-Ws_2_0320.wav|Apmierinies, tēt, man nekas nav noticis, bet tēvs atmeta ar roku, jo viņš vēl nejaudāja runāt.
60gTsr2n-Ws_2_0321.wav|Nu visi, kas vien tik varēja, spiedās uz durvīm suni redzēt, cits citam skatījās pār pleciem, pēdīgi kāds iesaucās!
60gTsr2n-Ws_2_0322.wav|Tas jau ir Trauklaižu suns, viņi to nav lāgā barojuši, tāpat kā savu veco suni.
60gTsr2n-Ws_2_0323.wav|Un caur to viņš palicis traks, pārrāvis važus un aizskrējis.
60gTsr2n-Ws_2_0324.wav|Lūk, kāda nelaime caur cilvēku skopību var izcelties.
60gTsr2n-Ws_2_0325.wav|Kāda cita balss ievaicājās:
60gTsr2n-Ws_2_0326.wav|Vai tad viņi ir skopi?
60gTsr2n-Ws_2_0327.wav|Skopi kā velni pret lopiem un cilvēkiem.
60gTsr2n-Ws_2_0328.wav|Vai tad nav zināms, kā tie savu veco tēvu turējuši?
60gTsr2n-Ws_2_0329.wav|Devuši ēst no melnā govju ķipīša, gluži kā tai pasakā stāv.
60gTsr2n-Ws_2_0330.wav|Vecajam Kļaviņam šie vārdi bij kā naža dūrieni sirdī, un viņā sacēlās tādas dusmas uz Trauklaižiem, it kā kad pats jau no melnā ķipīša būtu ēdis.
60gTsr2n-Ws_2_0331.wav|Nu, pagaidāt tik, viņš domāja.
60gTsr2n-Ws_2_0332.wav|Bet, tā kā viņam arvienu vēl bij nelabi ap sirdi, tad tika par vāģiem gādāts, ar kuriem Ješka viņu varētu aizvest uz māju.
60gTsr2n-Ws_2_0333.wav|Bet, pirms viņš iekāpa vāģos, vecais Kļaviņš aplaida visapkārt acis.
60gTsr2n-Ws_2_0334.wav|Kur tā meita palikusi viņš jautāja.
60gTsr2n-Ws_2_0335.wav|Es viņu gribu rādīt savai vecenei.
60gTsr2n-Ws_2_0336.wav|Marijai, kuras vaigi tvīka rožu sārtumā, bij jābrauc līdz.
60gTsr2n-Ws_2_0337.wav|Kad zirgs sāka iet, visi vīrieši vicināja cepurēm un visi kliedza.
60gTsr2n-Ws_2_0338.wav|Lai dzīvo Kļavkalnu Ješka, Kļaviņu Jēkabs lai dzīvo augsti.
60gTsr2n-Ws_2_0340.wav|Vecais Kļaviņš sēdēja vāģos gluži klusu un nekustējās, viņam bij ļoti jāsaņemas, citādi tam asaras būtu sākušas birt, un tas tak nedrīkstēja notikt.
60gTsr2n-Ws_2_0341.wav|Bet ceļā uz māju viņš labi noskatījās Marijā, un nu viņš saprata, kādēļ Ješka viņam tik daudz bij pretojies: meita bij patiesi ļoti skaista un mīlīga...
60gTsr2n-Ws_2_0342.wav|Kā nu viņi nonāca mājā un gaidošai mātei visu izstāstīja un kā šī meiteni spieda pie savām krūtīm un pie sevis domāja.
60gTsr2n-Ws_2_0343.wav|Tas ir tas ģīmis, par kuru tovakar ķēķī domāju, kad šie bij aizbraukuši brūtes meklēt, tādai mana Ješkas līgaviņai vajag izskatīties.
60gTsr2n-Ws_2_0344.wav|Tas nav aprakstāms, tas pašam jāpiedzīvo, lai pietiek ar to, ka visi bij ļoti kustināti un šo acumirkļu nekad neaizmirsa.
60gTsr2n-Ws_2_0345.wav|Pēdīgi viņi drusku aprima, un nu Marija ļoti lūdza, lai tak viņu atkal aizvedot uz Jaunzemjiem un Šīroniem sakot, ka Ješka šo precēšot, citādi tie viņai neticēšot.
60gTsr2n-Ws_2_0346.wav|Tā kā visiem arvienu vēl tā svinīgi bij ap dūšu un diena tā kā tā sapušierēta kā vecais Kļaviņš teica, tad tēvs lika aizjūgt, un viņi aizbrauca.
60gTsr2n-Ws_2_0347.wav|Jaunzemjos iebraucot, varavīksne izstiepās taišņi pār tiem.
60gTsr2n-Ws_2_0348.wav|Vecais Kļaviņš noskatījās mājās ar pazinēja skatieniem.
60gTsr2n-Ws_2_0349.wav|Tēt, tev še patīk, Ješka sacīja.
60gTsr2n-Ws_2_0350.wav|Vecais pamāja ar galvu.
60gTsr2n-Ws_2_0351.wav|Šīrons un viņa sieva stāvēja durvju priekšā: vienkāršs, bet izskatīgs pāris.
60gTsr2n-Ws_2_0352.wav|Puķes pie istabas pēc lietus izskatījās divkārt skaistas, bezdelīgas lidoja apkārt un dziedāja, bet Šīrons, palīdzēdams vecajam Kļaviņam izkāpt no vāģiem, smējās, ka visus viņa zobus varēja redzēt, un Zirnīšu Marija arī smējās.
60gTsr2n-Ws_2_0353.wav|Es jau visu zinu, nāburgs, viņš sacīja, veco Kļaviņu vezdams uz istabu, jūsu dēls ir zelta cilvēks, tādu puiku arī es labprāt sauktu par savu dēlu...
60gTsr2n-Ws_2_0354.wav|Bet ko par to meitu!
60gTsr2n-Ws_2_0355.wav|Neņemat par jaunu, nāburgs, bet jums par savu vedeklu vienā ziņā ir maldīgas domas.
60gTsr2n-Ws_2_0356.wav|Viņu gan sauc Mariju, bet nevis Zirnīšu, bet Šīronu Mariju.
60gTsr2n-Ws_2_0357.wav|Viņa ir mana meita, un, ja jums, nāburgs, tas pa prātam un jums, nāburgmāt, arīdzan, tad ļausim šiem mūsu vienīgajiem bērniem saprecēties.
60gTsr2n-Ws_2_0358.wav|Ar izskaidrošanām es neielaižos, tās lai notiek mūsu sievu starpā.
60gTsr2n-Ws_2_0359.wav|Bet, kad nu vecais Kļaviņš bez izskaidrošanas nebij ar mieru, Šīroniete, kura labprāt runāja un kurai vārdi jau bija deguši mēles galā, sāka stāstīt:
60gTsr2n-Ws_2_0362.wav|Mēs nu gribējām, lai viņa drusku peināka paliek, un aizdevām uz Rīgu, lai mācās pār šņeiderieni.
60gTsr2n-Ws_2_0363.wav|Un tur, Rīgā, viņai tās mamzeles iestāstījušas visādus niekus: Tu esi bagāta mātes meita, tevis neviens neņems patikšanas, bet tik naudas dēļ vien, un saprotams, tas meitenam iet pie sirds.
60gTsr2n-Ws_2_0364.wav|Par šņeiderieni viņai negribas mācīties, nepatīk sēdēt, ņemas reiz krietni pēc Jaunzemjiem sažēloties, iesēstas vagonā un ienāk kājām mājā.
60gTsr2n-Ws_2_0365.wav|Es prasu: Vai tu jau iemācījies šūt Bet viņa tik atmet ar roku, sāk pa māju saimniekot, ka prieks ko redzēt, un, kad siena laiks klāt, iet siena pļaut un kast un nestāv mājā, dari ko gribi.
60gTsr2n-Ws_2_0366.wav|Bet šad un tad, kad tā ar mani iesāk runāt, viņa saka: Māt, es neprecēšos.
60gTsr2n-Ws_2_0367.wav|Ja mani kāds gribēs ņemt, tad viņš to gribēs manas naudas dēļ.
60gTsr2n-Ws_2_0368.wav|Ja mani kāds gribēs, nezinādams, kas es esmu, pie tā es iešu...
60gTsr2n-Ws_2_0369.wav|Te nu laikam Dievs bij nolicis, ka Ješkam ar viņu uz kunga pļavas bij jāsatiekas.
60gTsr2n-Ws_2_0370.wav|Un, kā jau tas mēdz notikt, viņš viņai patīk, un viņa domā: Pag, redzēšu, vai es kādam ir bez saviem naudas maisiem varēšu patikt un izdodas par Zirnīšu Mariju tā, lūk, sauc mūsu vienu kalponi.
60gTsr2n-Ws_2_0371.wav|Nu un, ko domā, viņai laimējas, un Ješkam viņa patīk, un viņš viņu uzrunā.
60gTsr2n-Ws_2_0372.wav|Marija saka jā, un to citu jūs zināt, tik tā vēl nezināt, viņa mums visu tūliņ izstāstīja un lūdza, lai mēs šai palīdzot.
60gTsr2n-Ws_2_0373.wav|Nu, mums jūsu dēls bij pa prātam, lai gan toreiz vēl nezinājām, kas viņš par vīru.
60gTsr2n-Ws_2_0374.wav|Tik tas mums, večiem, ļoti patika, ka viņš uz bagātību neskatījās, no tā mēs redzējām, ka viņam laba sirds un ka tur Dievs savas svētības neliegs...
60gTsr2n-Ws_2_0375.wav|Jā, tādu meitasvīru es ar lielāko prieku saņemu, te Šīrons sievu pārtrauca, Ješkam spēcīgi roku kratīdams Mana sieva un es, viņš tad turpināja.
60gTsr2n-Ws_2_0376.wav|Jau sen esam vēlējušies uz Cēsītēm, kur manam sievasbrāļam pieder skaista māja, iet dzīvot.
60gTsr2n-Ws_2_0377.wav|Bet negribējās svešām rokām Jaunzemju atstāt, tagad Marijai ar Ješku še jādzīvo, mēs, vecie, tapsim pilsētnieki...
60gTsr2n-Ws_2_0378.wav|Ejat, bērni, ej, Marij, un izrādi savam brūtganam jūsu mājas jaukumus.
60gTsr2n-Ws_2_0380.wav|Āmen, abas mātes sacīja un slaucīja ar priekšautu stūriem acis...
60gTsr2n-Ws_2_0381.wav|Kad vakarā vēlu vecais Kļaviņš bij pārbraucis mājā un apgulies, viņš sacīja uz sievu:
60gTsr2n-Ws_2_0382.wav|Vai zini, māt, mūsu Ješka atsver desmit zaldātu, viss pagasts tagad no viņa runās un viņa lielīs.
60gTsr2n-Ws_2_0383.wav|Es jau tev vienmēr esmu teikusi, dievbijīgā un šai acumirklī ļoti laimīgā māte atbildēja, viņš ir savādāks nekā citi vīrieši, bet viņš tādēļ nav sliktāks par citiem.
60gTsr2n-Ws_2_0385.wav|Lai Dievs man piedod to netaisnību, ko viņam esmu padarījis, viņš ir tas krietnākais puisis, esmu lepns uz savu dēlu, lai Dievs svētī manu Ješku!
60gTsr2n-Ws_2_0386.wav|Jā, lai Dievs tevi svētī, Ješka, tevi un tavu skaisto līgaviņu!
mgfq06VGIr4_2_0000.wav|Nu, kad tu to iemeslu tik labprāt gribi dabūt zināt, viņš saka un griežas uz durvju pusi, es tev to arī varu teikt: man nepatīk būt par patēvu.
mgfq06VGIr4_2_0001.wav|Viņš grib iziet.
mgfq06VGIr4_2_0002.wav|Bet Raudupiete viņu satver aiz melnās rokas un nelaiž viņu laukā, kā.
mgfq06VGIr4_2_0003.wav|Matīsiņš ir iemesls kādēļ tu tā liedzies viņa iesaucas.
mgfq06VGIr4_2_0004.wav|Kā tas var būt, bērns mīlē tevi, tu bērnu, par ko tad tu nevari būt viņam par tēvu?
mgfq06VGIr4_2_0005.wav|Ej, ej, tas nav īstais iemesls, nelaidīšu tevis agrāk no istabas ārā, kamēr man īsto iemeslu nebūsi pateicis.
mgfq06VGIr4_2_0006.wav|Bet tā ir tik nekaunīga, Kārlis domā, un viņā sāk sacelties dusmas.
mgfq06VGIr4_2_0007.wav|Nu viņa ar varu manu noslēpumu grib dabūt zināt...
mgfq06VGIr4_2_0008.wav|Bet tas jau nu par velti...
mgfq06VGIr4_2_0009.wav|Teikšu viņai tagad iemeslu, ar ko tai pietiks...
mgfq06VGIr4_2_0010.wav|Un dikti viņš saka:
mgfq06VGIr4_2_0011.wav|Ko tad tur nu arī liegties.
mgfq06VGIr4_2_0012.wav|Īstais iemesls ir tas, ka mājas, kurās tu mani apsoli ievest par saimnieku, pieder Matīsiņam un ne tev...
mgfq06VGIr4_2_0013.wav|Raudupiete palaiž Kārļa roku vaļā.
mgfq06VGIr4_2_0014.wav|Spītīgiem soļiem puisis iziet no istabas.
mgfq06VGIr4_2_0015.wav|Raudupiete pārbrauc mājās.
mgfq06VGIr4_2_0016.wav|Ne vārda puišam nesacījuse, kurš piesteidzas saņemt un nojūgt zirgu, viņa ieiet savā istabā.
mgfq06VGIr4_2_0017.wav|Kā piekususe viņa tur nokrīt uz krēsla.
mgfq06VGIr4_2_0019.wav|Puisis, kam Dievs vairāk nekā nav devis kā drusku sārtuma vaigos un veselus locekļus, nonicinājis bagāto Raudupieti.
mgfq06VGIr4_2_0020.wav|Jā, bagāto jo lai gan Matīsiņam pieder māja, tad tomēr Raudupietes daļa ir tik liela kā dažas saimniecības divas kopā.
mgfq06VGIr4_2_0021.wav|To viss pagasts zina, to zina arī Kārlis, un tomēr viņš viņu atraida.
mgfq06VGIr4_2_0022.wav|Viņš tīko pēc vēl lielākas bagātības, tas muļķis, kur viņš vēl vairāk mantas atradīs nekā pie Raudupietes?...
mgfq06VGIr4_2_0023.wav|Smuks tu gan esi, puisīt, bet lielkungu meitas jau nu tevis tikpat neņems iegātņos...
mgfq06VGIr4_2_0024.wav|Raudupiete pārlaiž acis pār istabu.
mgfq06VGIr4_2_0025.wav|Kur Matīsiņš?
mgfq06VGIr4_2_0026.wav|Lellis vien ir pie ieres zemē, paša nav.
mgfq06VGIr4_2_0027.wav|Ērmotas domas viņai piepeši iešaujas gaivā: ja Matīsiņam būtu notikuse kāda nelaime, kamēr viņas nebija mājā!...
mgfq06VGIr4_2_0028.wav|Raudupiete ieiet otrā istabā, paskatās Matīsiņa gultiņā.
mgfq06VGIr4_2_0029.wav|Ar lakatu apsedzies, bērns tanī aizmidzis guļ.
mgfq06VGIr4_2_0030.wav|Ģīmītis ir gaismai piegriezts, un Raudupiete redz, cik izdilis un cik bāls tas ir.
mgfq06VGIr4_2_0031.wav|Bet šoreiz bērna izskats Raudupietes nemaz nesakustina, kā tas citkārt mēdza notikt, nē, šinī acumirklī šis uzskats vēl pavairo rūgtumu viņas sirdī.
mgfq06VGIr4_2_0032.wav|Viņa novērš acis no bērna, noņem zīda lakatu no galvas un ieliek to skapī.
mgfq06VGIr4_2_0033.wav|Skapja durvis iežverkstas, un Matīsiņš pamostas.
mgfq06VGIr4_2_0034.wav|Viņš uzceļas gultiņā sēdu, trin ar rokām acis un saka:
mgfq06VGIr4_2_0035.wav|Vai tu jau mājā, memmiņ?
mgfq06VGIr4_2_0036.wav|Redz, cik es biju rātns, memmiņ: es gulēju.
mgfq06VGIr4_2_0037.wav|Jā, esi jau gan bijis rātns, māte īsi atbild un grib skapja durvis aizvērt.
mgfq06VGIr4_2_0038.wav|Vai tu man arī atnesi kukuli bērns prasa.
mgfq06VGIr4_2_0039.wav|Raudupiete atvelk atvilktni, kas zem skapja apakšējā plaukta atrodas, un izņem no tās graudiņu cukura.
mgfq06VGIr4_2_0040.wav|Še kukulis, viņa saka un iesviež, turpat pie skapja stāvēdama, bērnam cukura graudiņu klēpī.
mgfq06VGIr4_2_0041.wav|Tad viņa aizslēdz skapi un iziet otrā istabā pārģērbties.
mgfq06VGIr4_2_0042.wav|Nākošā naktī Raudupieti māc nelabi murgi.
mgfq06VGIr4_2_0043.wav|Beidzot tie pārvēršas dīvainā sapnī.
mgfq06VGIr4_2_0044.wav|Raudupiete stāv savā istabā, kura izkaisīta kapātām skujām un izspraudīta egļu zariem.
mgfq06VGIr4_2_0045.wav|Istabas vidū ir zārciņš, un zārciņā guļ bērns ar bālu, izdilušu ģīmīti, Matīsiņš.
mgfq06VGIr4_2_0046.wav|Bet pie loga tai pašā vietā, kur viņš toreiz sēdēja, kad tas reizē ar viņas aizstāviem bija Raudupēs, pie loga sēd Kārlis, smīn un māj Raudupietei ar roku.
mgfq06VGIr4_2_0047.wav|Un, priekā iekliegdamās, sieva dodas viņa rokās, apkampj skaisto puisi, un šis viņu skūpsta ar karstu muti.
mgfq06VGIr4_2_0048.wav|Te Matīsiņš zārkā sāk kunkstēt un raudāt, Kārlis satrūkstas un atgrūž Raudupieti no sevis nost.
mgfq06VGIr4_2_0049.wav|Raudupiete krīt, krīt uz bērna zārka un uzmostas...
mgfq06VGIr4_2_0050.wav|Matīsiņš raud un sauc pēc mātes.
mgfq06VGIr4_2_0051.wav|Kas ir māte dusmīgi jautā.
mgfq06VGIr4_2_0054.wav|Dzert bērns lūdzas ar sausu mēli.
mgfq06VGIr4_2_0055.wav|Dzersi rītā, māte atsaka pretī, guli tagad un nečīksti vairs.
mgfq06VGIr4_2_0056.wav|Matīsiņš apklus.
mgfq06VGIr4_2_0057.wav|Tikai miegā viņš šad un tad sāpīgi ievaidas.
mgfq06VGIr4_2_0058.wav|Bet māte to nedzird, viņa atkal sapņo.
mgfq06VGIr4_2_0059.wav|Kārdinātājs viņa rāda jaukas nākamības ainas.
mgfq06VGIr4_2_0060.wav|Četras nedēļas pagājušas.
mgfq06VGIr4_2_0061.wav|Raudupēs pa visu šo laiku nekas sevišķs nav noticis; tikai Raudupietes izturēšanās pret Matīsiņu manāmi pārgrozījusēs.
mgfq06VGIr4_2_0062.wav|Māte pret savu bērnu tapuse laipnāka.
mgfq06VGIr4_2_0063.wav|Senāk viņa to šad un tad sabāra vai viņam pasacīja kādu dusmīgu vārdu, tagad Matīsiņš ļaunu vārda no Raudupietes mutes vairs nedabū dzirdēt, senāk viņa Matīsiņam šo aizliedza un to aizliedza, tagad bērns var darīt, ko grib.
mgfq06VGIr4_2_0064.wav|Viņš var ar uguni kavēties kā ar puķīti.
mgfq06VGIr4_2_0065.wav|Viņš stundām var sēdēt pie akas un tanī iemest mazus sprungulīšus vai tur citu ko darīt.
mgfq06VGIr4_2_0066.wav|Viņš ar savām nestiprajām rokām var kāpelēt pa trepju trepēm, var līst aiz istabas smilšu dobē, kura jau reiz pa pusei sabrukuse.
mgfq06VGIr4_2_0067.wav|Raudupiete visu to neliekas ne redzot.
mgfq06VGIr4_2_0068.wav|Ko nu tādam nabaga bērnam daudz var pieliegt, ko...
mgfq06VGIr4_2_0069.wav|Viņa saka, kad saime viņai pārmet, ka tā bērnu par daudz palaiž savā vaļā.
mgfq06VGIr4_2_0070.wav|Žēl jau tādam vietā, nevietā stāties pretī.
mgfq06VGIr4_2_0071.wav|Diezgan esmu izliegusēs un izbārusēs, lai nu arī drusku padzīvo savā vaļā.
mgfq06VGIr4_2_0072.wav|Dievs jau tādus vārgulīšus cietāk apsargā nekā veselus...
mgfq06VGIr4_2_0073.wav|Un patiesi, izliekas arī gluži tā, kā kad Dievs Matīsiņu it sevišķi apsargātu.
mgfq06VGIr4_2_0074.wav|Viņš izdara gandrīz visu to, ko vien savā bērna prātā iedomājas, un tomēr viņam nenotiek ne mazākā nelaime.
mgfq06VGIr4_2_0075.wav|Jā, izskatās pat gluži tā, kā kad lielā brīvestība, kurā bērns tagad dzīvo, maģenīt paceltu viņa veselību.
mgfq06VGIr4_2_0076.wav|Viņa vaigi zaudē slimības bālumu, dažreiz tajos var manīt pat drusciņ sārtuma.
mgfq06VGIr4_2_0077.wav|Redzēdama Matīsiņa spēkus augam, māte viņam kādā dienā no žīda nopērk nazi.
mgfq06VGIr4_2_0078.wav|Jādod taču puisēnam arī reiz nazis rokā, citādi taps vai par skroderi, vai...
mgfq06VGIr4_2_0079.wav|liels diezgan ir.
mgfq06VGIr4_2_0080.wav|Un, kad bērns grib, lai nazi iztecina, tad māte to arī labu asu liek iztecināt...
mgfq06VGIr4_2_0081.wav|Tātad nu Matīsiņam atkal viens laika kavēklis vairāk!
mgfq06VGIr4_2_0082.wav|Nevar noliegt, Raudupiete ir laba māte.
mgfq06VGIr4_2_0083.wav|Un tomēr bērns jo dienas jo mazāk Raudupieti var ieredzēt.
mgfq06VGIr4_2_0084.wav|Viņš bīstas no viņas.
mgfq06VGIr4_2_0085.wav|Var būt, ka viņš redzējis kādu no tiem nikniem mirkļiem, ar kuriem māte viņu pa reizei slepeni uzlūko, varbūt arī ne.
mgfq06VGIr4_2_0086.wav|Varbūt viņš arī tikai sajūt vien, cik pretdabiskas domas neskatoties uz viņas ārējo izturēšanos mātes sirdi loka un moka.
mgfq06VGIr4_2_0087.wav|Un tiešām tās ir pretdabiskas domas, domas tik tumšas it kā kad tās pašā ellē būtu dzimušas.
mgfq06VGIr4_2_0088.wav|Vai caur šo kropli Lai zaudēju savu laimi tā Raudupiete pie sevis runā.
mgfq06VGIr4_2_0089.wav|Vai diezgan ilgi neesmu smakuse pie slima vīra sāniem un viņu kopuse, vai man visu mūžu par slimnieku kopēju būs jādzīvo?
mgfq06VGIr4_2_0090.wav|Nē, es to negribu.
mgfq06VGIr4_2_0092.wav|Vai esmu sliktāka par citām?
mgfq06VGIr4_2_0094.wav|Pirmo vīru nevarēju mīlēt.
mgfq06VGIr4_2_0095.wav|Kārli es mīlētu...
mgfq06VGIr4_2_0096.wav|Ak, es viņu ļoti mīlēju.
mgfq06VGIr4_2_0099.wav|Kādas viņam sarkanas lūpas, un šīs lūpas es varētu bučot, ja man tā bērna nebūtu...
mgfq06VGIr4_2_0102.wav|Viņš ir sev pašam un man par krustu!
mgfq06VGIr4_2_0103.wav|Kādēļ nāve man neatņem šo krusta!...
mgfq06VGIr4_2_0104.wav|Es viņu nokratīšu.
mgfq06VGIr4_2_0105.wav|Es vairs bez Kārļa nevaru dzīvot...
mgfq06VGIr4_2_0106.wav|Ja tas bērns drīzi nemirs, tad vēl notiks nelaime...
mgfq06VGIr4_2_0107.wav|Zināms, vai tas var būt grēks?
mgfq06VGIr4_2_0108.wav|Nevienam kropļam nevajadzēja ļaut pasaulē dzīvot.
mgfq06VGIr4_2_0109.wav|Kam no tā atlec labums?
mgfq06VGIr4_2_0110.wav|Kam no tā atlec labums, ka Matīsiņš dzīvo?
mgfq06VGIr4_2_0111.wav|Nevienam, itin nevienam...
mgfq06VGIr4_2_0112.wav|Ja es caur savu nāvi viņu varētu darīt laimīgu un veselu, es mirtu, bet es to tak nevaru, turpretī viņš gan caur savu nāvi mani varētu darīt laimīgu, tādēļ būtu labi, ja viņš nomirtu.
mgfq06VGIr4_2_0113.wav|Šādas domas lūk pamazām ir ieviesušās Raudupietes galvā un top arvien draudošākas un nesavaldāmākas.
mgfq06VGIr4_2_0114.wav|Dienās viņai Kārlis vien stāv prātā, naktīs viņa sapņo no tā.
mgfq06VGIr4_2_0115.wav|Kad viņa ir baznīcā, tā neklausās sprediķī un nelūdz Dieva, bet skatās Kārlī, pie tam savu apkārtni pavisam aizmirsdama.
mgfq06VGIr4_2_0116.wav|Viņa sāk drebēt aiz greizsirdības, kad viņš laipni runā ar kādu jaunu meitu, un nezina aiz prieka kā izturēties, kad tas viņu bildina.
mgfq06VGIr4_2_0117.wav|Gan sirdsapziņa viņu brīdina: Tu tuvojies bezdibinam, kas tevi aprīs, ja neatmetīsi nelabās domas!
mgfq06VGIr4_2_0120.wav|Tavs bērns ir vārgulis, jo vairāk tev tādēļ viņu būs mīlēt!
mgfq06VGIr4_2_0121.wav|To trūkumu, kas viņam pasaulē jācieš, lūko apklāt ar mātes mīlestību...
mgfq06VGIr4_2_0122.wav|Un vai tu jel maz zini, vai tev ar Kārli būs laimīga dzīve?
mgfq06VGIr4_2_0123.wav|Vai briesmīgais nedarbs, par kuru tu domā, nesacels Dieva dusmas vai tas tev mūžīgi kā čūska nežņaugs sirdi?...
mgfq06VGIr4_2_0124.wav|Atmet, atmet negantās domas, caur kurām tu nokļūsi galējā postā!
mgfq06VGIr4_2_0125.wav|Bet Raudupiete neklausās sava labā gara brīdinājumos, viņas domas tikai grozās ap to, kā atkratīties no ienīstā bērna, un tad tā nelaimes stunda tuvot tuvojas.
mgfq06VGIr4_2_0126.wav|Ir karsta augusta mēneša diena.
mgfq06VGIr4_2_0127.wav|Raudupu saime pļauj miežus kādā attāļā tīrumā, saimniece viena pate ir mājā.
mgfq06VGIr4_2_0128.wav|Viņa ir sildījuse pienu un mazgā ķēķa priekšā piena traukus.
mgfq06VGIr4_2_0129.wav|Saimnieces ģīmis deg kā ugunī, šad un tad viņa apstājas darbā, noslauka sviedrus no pieres un skatās gaisā.
mgfq06VGIr4_2_0130.wav|Cik kluss visapkārt ir, kad viņa nestrādā...
mgfq06VGIr4_2_0131.wav|Pat bezdelīgas liekas būt saimei aizgājušas līdz uz tīrumu, tikai reti kāda iečirkstas un aizšaujas Raudupietei garām.
mgfq06VGIr4_2_0132.wav|Ir Matīsiņu nekur neredz un nedzird strādājam.
mgfq06VGIr4_2_0133.wav|Raudupiete mierīgi turpina savu darbu.
mgfq06VGIr4_2_0134.wav|Ja pļāvēji bērnu nav paņēmuši līdz, tad jau viņš tepat pie mājas kaut kur kavējas.
mgfq06VGIr4_2_0135.wav|Saimniece paņem kāšus, lai trauku skalošanai atnestu ūdeni no akas.
mgfq06VGIr4_2_0136.wav|Aka atrodas ne visai tāļu no istabas, gabaliņu aiz lopu kūts.
mgfq06VGIr4_2_0137.wav|Pusceļā, pie kūts, kur aku jau var redzēt, saimniece arī redz, ka Matīsiņš pie akas.
mgfq06VGIr4_2_0138.wav|Viņš tup uz laipas, kura akas malai sniedzas pāri, un kaut ko ar garu, vieglu grābekli no tās lūko izzvejot.
mgfq06VGIr4_2_0139.wav|Ir laikam kaut kas smags, raug, kā viņš sasperas.
mgfq06VGIr4_2_0140.wav|Nu viņš ir laimīgi to izvilcis.
mgfq06VGIr4_2_0141.wav|Tas ir neliels, bumbai līdzīgs akmens, ar ko viņš labprāt mēdz kavēties.
mgfq06VGIr4_2_0142.wav|Bērns satver akmeni un grib to uzlikt uz laipas, bet glumais priekšmets viņam atkal izslīd no rokas, zēns ķer to akas ūdens uzšļakst gaisā, un vājš baiļu kliedziens atskan un izzūd.
mgfq06VGIr4_2_0143.wav|Sastinguse Raudupiete acumirkli paliek stāvam.
mgfq06VGIr4_2_0144.wav|Matīsiņa uz laipas vairs nava.
mgfq06VGIr4_2_0145.wav|Laipa pate peld ūdenī.
mgfq06VGIr4_2_0146.wav|Bērns iekritis akā...
mgfq06VGIr4_2_0147.wav|Steidzies, steidzies, māte, glāb savu bērnu Raudupieti skubina viņas labais gars.
mgfq06VGIr4_2_0148.wav|Un viņa skrien skrien, ka spaiņi nokrīt no kāšiem, piesteidzas pie akas un redz, ka Matīsiņa galva atkal paceļas virs ūdens un ka viņa rokas nāves bailēs tvarsta laipu.
mgfq06VGIr4_2_0149.wav|Memmiņ bērns tikko var izgrūst, jo ūdens viņam smeļas mutē un velk viņu atkal dibenā.
mgfq06VGIr4_2_0150.wav|Viņš satver laipu ar mazajiem pirkstiem, vājās kājas ķepuro un lūko laipu dzīt malā.
mgfq06VGIr4_2_0151.wav|Un viņš no jauna izgrūž pāri nesaprotamu, tikko sadzirdamu balsienu.
mgfq06VGIr4_2_0152.wav|Te Raudupiete aplaiž acis visapkārt.
mgfq06VGIr4_2_0153.wav|Vai kāds nenāk tur pa ceļu no lejas kalnā?
mgfq06VGIr4_2_0154.wav|Vai tur no meža puses ne?
mgfq06VGIr4_2_0155.wav|Neviens nenāk...
mgfq06VGIr4_2_0156.wav|Nejauks spīdums iezibas Raudupietes acīs.
mgfq06VGIr4_2_0157.wav|Viņa norauj kāšus no pieciem, paceļ tos gaisā nē, viņa tos atkal nolaiž zemē...
mgfq06VGIr4_2_0158.wav|lai Dievs dara ko darīdams.
mgfq06VGIr4_2_0159.wav|Raudupietei Dievs iekrīt prātā, un šinī acumirklī Matīsiņš nogrimst akā.
mgfq06VGIr4_2_0160.wav|Bezdelīga izšaujas iz gaisa ziluma, sasit spārnus tuvu virs saimnieces galvas kopā, uzkliedz skaļi.
mgfq06VGIr4_2_0162.wav|Tur nu viņš guļ akas dibinā un vairs nedzīvo un neelpo.
mgfq06VGIr4_2_0163.wav|Tur nu viņš guļ tāds kādu tu viņu vēlējies, stīvs un salts un mēms.
mgfq06VGIr4_2_0164.wav|Kāpēc tu nepriecājies par to Raudupiete, kāpēc nesmejies un negavilē.
mgfq06VGIr4_2_0165.wav|Kāpēc tu esi tik bāla, tu drebi stiprā sieva, vai tevi jau pārņem saldas šaušalas, ka nu reiz Kārlis būs tavs.
mgfq06VGIr4_2_0166.wav|Nedomā tagad par Kārli, domā tagad kā sava bērna nāvi citiem, lai dari zināmu.
mgfq06VGIr4_2_0167.wav|Skrej uz tīrumu, atpin savus matus, lai tava saime tos jau no tālienes redz plivinājamies un sagatavojies uz satriecošo ziņu.
mgfq06VGIr4_2_0168.wav|Stāsti ka Matīsiņš iekritis akā un noslīcis kamēr tu pie istabas mazgāji traukus, lauzi savas rokas, vaimanā un raudi, ja to vari.
mgfq06VGIr4_2_0169.wav|Bet steidzies, steidzies nelaimīgā māte, ja negribi, ka cits to vēsti pa priekšu neizpauž pasaulei.
mgfq06VGIr4_2_0170.wav|Un drusku savādāki nekā tu to gribi darīt, vai tad tu neredzi, ka tur pie pirtiņas stūra aiz kārklu krūma kaut kas kustas.
mgfq06VGIr4_2_0172.wav|Nesatruksties, tas jau nav nekas cits kā vecais Jankels Glodbaums, akls un mēms žīds.
mgfq06VGIr4_2_0173.wav|Ja viņam aizslēdz ar zelta atslēgu muti un acīs ielej sudrabu.
mgfq06VGIr4_2_0174.wav|Viņš tuvojas tev lēnām rāda savus dzeltenos zobus un vaicā, kādēļ tu to bērnu neesi glābuse.
mgfq06VGIr4_2_0175.wav|Raudupiete, Raudupiete vai tev nava zelta un sudraba pie rokas.
mgfq06VGIr4_2_0176.wav|Nē, tikai kāši vien.
mgfq06VGIr4_2_0177.wav|Vai tu ar tiem viņu gribi aklu un mēmu, varbūt arī kurlu padarīt?
mgfq06VGIr4_2_0178.wav|Labi tā, stiprā sieva, tu jau proti kāšus cilāt, paliks zelts un sudrabs tev un Kārļām.
mgfq06VGIr4_2_0179.wav|Ko, vai tas vecais nastenieks nepieļaujas, viņš bēg, viņš sāk kliegt, neļauj viņam kliegt, Raudupiete, gudrā sieva.
mgfq06VGIr4_2_0180.wav|Ved viņu istabā un atslēdz viņam savu skapi.
mgfq06VGIr4_2_0181.wav|Tā, tik daudz, vai tev tik daudz jāizņem no tava nomirušā vīra naudas maka?
mgfq06VGIr4_2_0182.wav|Nesavieb tā savu ģīmi, jo vairāk tu viņam dodi, jo mēmāks un aklāks viņš būs un priekš tevis viņš jau nekad nevar būt diezgan mēms un diezgan akls.
mgfq06VGIr4_2_0183.wav|Tā, nu viņš atkal aiziet, aiziet kā tavs draugs un tu vari atņemt elpu, tava sidrs un tavs naudas maks tapuši labu daļu vieglāki.
mgfq06VGIr4_2_0184.wav|Un nu steidzies uz tīrumu, atpin savus matus, lai tos tava saime jau no tālienes redz plivinājamies un sagatavojies uz satriecošo ziņu.
mgfq06VGIr4_2_0185.wav|Stāsti, ka Matīsiņš iekritis akā un noslīcis, kamēr tu pie istabas mazgāji traukus, lauzi savas rokas, vaimanā un raudi.
mgfq06VGIr4_2_0186.wav|Raudi, ja vari.
mgfq06VGIr4_2_0187.wav|Raudupietes istaba izkaisīta ar kapātām skujām un izspraudīta ar egļu zariem.
mgfq06VGIr4_2_0188.wav|Istabas vidū stāv zārciņš, un zārciņā guļ bērns ar bālu, izdilušu ģīmīti.
mgfq06VGIr4_2_0189.wav|Tik tāļu Raudupietes sapnis pilnīgi izdevies.
mgfq06VGIr4_2_0190.wav|Bet pie loga nesēd Kārlis un nemāj Raudupietei ar roku Kārlis ir ar savu saimnieku aizbraucis uz Rīgu un pirk tur savam mīlulim koka zirdziņu, kamēr mājā priekš tā dzied bēru dziesmas.
mgfq06VGIr4_2_0191.wav|Tikai pārbraucot viņš nelaimes vēsti dabū zināt.
mgfq06VGIr4_2_0192.wav|Viņš tai gandrīz negrib ticēt un dodas uz Raudupēm, lai pašas mātes mute to apstiprinātu.
mgfq06VGIr4_2_0193.wav|Un, visu dzirdējis, ne visai jūtīgais puisis asaru nevar atturēt.
mgfq06VGIr4_2_0194.wav|Arī Raudupiete raud.
mgfq06VGIr4_2_0195.wav|Viņa pie tam izskatās tik neizsakāmi nelaimīga un nospiesta, ka Kārlis nevar nociesties, nenosēdies viņai līdzās, nesatvēris viņas roku un nemēģinājis viņu mierināt...
mgfq06VGIr4_2_0196.wav|Tad paiet divi mēneši, kuros viņi neredz viens otra, kurus Raudupiete nolēmuse Matīsiņa apbēdošanai.
mgfq06VGIr4_2_0197.wav|Neapmierināmā māte šai laikā pamazām pārvēršas pajautrā atraitnē, no kuras vaibstiem nebūt nevar noģist, cik grūtu zaudējumu tā pārcietuse.
mgfq06VGIr4_2_0198.wav|Tikai kad viņa atkal kādā dienā stāv spoguļa priekšā un pelēko zīda lakatu ar sarkanajām puķēm sien ap galvu, viņa pamana, ka tai uz pieres divas jaunas grumbas ieradušās.
mgfq06VGIr4_2_0199.wav|Viņa pavelk lakatu vairāk uz priekšu, saģērbjas un brauc uz Gaiļiem.
mgfq06VGIr4_2_0200.wav|Bet šoreiz Kārlis nestāv jumta galā, un, kad Raudupiete grib iet istabā, tad viņai veca, sakrupuse sieva iznāk pretī.
mgfq06VGIr4_2_0201.wav|Varēji arī vēl acumirkli gaidīt ar savu iznākšanu, Raudupiete domā, jo viņai iešaujas prātā, ka tad brauciens vai gājiens neizdodas, kad sievieti pirmo sastop ceļā.
mgfq06VGIr4_2_0204.wav|Skrīveram piebrukuse aka, izdzina jau svētdien vienu cilvēku arī no mūsu mājas uz iztīrīšanu.
mgfq06VGIr4_2_0206.wav|Raudupiete sakož zobus un nerunā vairs par Kārli.
mgfq06VGIr4_2_0207.wav|Drīzi viņa aizbrauc uz māju.
mgfq06VGIr4_2_0208.wav|Kādas dienas vēlāk pagastā notur gadskārtējo rudens tirgu.
mgfq06VGIr4_2_0209.wav|Tirgū Raudupiete ar Kārli domā satikties un izrunāties.
mgfq06VGIr4_2_0210.wav|Tirgus ir ļoti liels, un Raudupiete ilgu laiku velti meklē Kārli.
mgfq06VGIr4_2_0211.wav|Pēdīgi viņa to ierauga.
mgfq06VGIr4_2_0212.wav|Viņš stāv lielceļa otrā pusē, kur tirgs beidzas, priežu mežiņa malā, un runā ar kādu citu puisi.
mgfq06VGIr4_2_0213.wav|Raudupiete tuvojas viņiem, svešais puisis aiziet, un Raudupiete ir, kā vēlas, ar Kārli viena pate.
mgfq06VGIr4_2_0214.wav|Bet ta tad tevi esmu meklējuse, viņa saka, puišam sniegdama roku.
mgfq06VGIr4_2_0215.wav|laikam nupat vēl kā atnāci?
mgfq06VGIr4_2_0216.wav|Kur nu Kārlis atbild.
mgfq06VGIr4_2_0217.wav|Vai tad jau varētu būt tāds sadzēries, kāds esmu, kad nupat vien vēl būtu atnācis?...
mgfq06VGIr4_2_0218.wav|Viņš smejas, viņš patiesi mazdrusciņ ir iereibis.
mgfq06VGIr4_2_0219.wav|Viņa sārtie vaigi ir vēl sārtāki nekā arvienu, viņa acis zibēt zib, viņa kustēšanās ir tik droša un cēla, kā Raudupiete vairs nevar acis no viņa novērst, un viņai liekas, ka Kārlis vēl nekad tik skaists nav bijis kā šinī acumirklī.
mgfq06VGIr4_2_0220.wav|Sadzēries viņa saka un sit Kārļam viegli par roku.
mgfq06VGIr4_2_0222.wav|Zināms, esmu taču jau no paša rīta še, atvedām ar saimnieci govi, pārdevām, dzērām līkopus...
mgfq06VGIr4_2_0223.wav|Es esmu tevi pa šo laiku vismazāk desmit reižu redzējis.
mgfq06VGIr4_2_0224.wav|Un tu nepienāci pie manis?
mgfq06VGIr4_2_0226.wav|Tu to nezināji?
mgfq06VGIr4_2_0227.wav|Vai tad Gaiļu māte tev nav stāstījuse, ka es jūsu mājā biju?
mgfq06VGIr4_2_0228.wav|jā, ir gan, bet es domāju...
mgfq06VGIr4_2_0229.wav|Kārlis neizrunā, ko viņš bija domājis, bet nopurina vienaldzīgi un lēnām kādus siena stiebriņus no svārku piedurknes.
mgfq06VGIr4_2_0231.wav|Nu, ka lieta beigta.
mgfq06VGIr4_2_0233.wav|Kārli, nerunā nu tā Raudupiete iesaucas, savas kaislību ilgāk vairs nevarēdama valdīt.
mgfq06VGIr4_2_0235.wav|Mīļo Kārlīt, nāc jel uz Raudupēm, topi par Raudupi!
mgfq06VGIr4_2_0236.wav|Saki, kas tev kā Raudupam kaitēs?
mgfq06VGIr4_2_0237.wav|Būsi lielmanis, būsi bagāts, varēsi dzīvot kā kungs!
mgfq06VGIr4_2_0238.wav|Nudie es tevi turēšu un apdienēšu kā kungu un ne kā vīru, es tevi turēšu kā nezin ko, es tevi -
mgfq06VGIr4_2_0239.wav|Raudupiete apklus, viņai pietrūkst vārdu.
mgfq06VGIr4_2_0240.wav|Viņas krūtis ceļas un saplok no varenas sakustināšanās, viņai šinī acumirklī nebūtu bijis grūti priekš Kārļa mirt.
mgfq06VGIr4_2_0241.wav|Nu tev vairs nav brīv liegties, viņa pēc brīža atkal glaimi uzsāk, nu tu vairs neviena kavēkļa nevari uzrādīt, kas mūsu saprecēšanai stāvētu ceļā, nu tev jānāk un jānāk uz Raudupēm!
mgfq06VGIr4_2_0242.wav|Vai par tiesu Kārlis it kā jokodamies iejautājas un skatās vienumēr uz ceļu, vai kāds nepienāk un nedzird viņu sarunu.
mgfq06VGIr4_2_0243.wav|Bet nezin vai tā ir, ka vairs nevienas lietas nevaru, uzrādīt, kura mūsu saprecēšanai stāvētu ceļā!
mgfq06VGIr4_2_0244.wav|Ej nu, neliedzies taču nu ilgāk...
mgfq06VGIr4_2_0245.wav|zināms, ka tā ir...
mgfq06VGIr4_2_0246.wav|Toreiz, kad pie tevis biju, tu vienu vienīgu kavēkli minēji, un šitā kavēkļa vairs nava.
mgfq06VGIr4_2_0247.wav|Nava, no kāda kavēkļa tad tu runā?
mgfq06VGIr4_2_0248.wav|Nu no tā, kura dēļ tu liedzies uz Raudupēm nākt...
mgfq06VGIr4_2_0250.wav|No Matīsiņa, ak Raudupu māt, nedomā nu, ka es tā nabaga bērna dēļ uz Raudupēm nepaņēmos iet.
mgfq06VGIr4_2_0251.wav|Bet tu taču tā teici Raudupiete iesaucas un nobāl.
mgfq06VGIr4_2_0252.wav|Jā, atminos, ka tā teicu.
mgfq06VGIr4_2_0253.wav|Bet es to tikai tā teicu tādēļ, ka tu man par daudz karsti uzprasīji, lai tev stāstu iemeslu, kādēļ uz Raudupēm liedzos iet.
mgfq06VGIr4_2_0254.wav|Īsto kavēkli tev toreiz negribēju un nevarēju pastāstīt, bet Matīsiņš gan tas nebija, Matīsiņš, kurš man bij tapis tik mīļš kā mazs brālītis.
mgfq06VGIr4_2_0255.wav|Kārļa balss tā kā drusku nodreb, viņš cieš klusu.
mgfq06VGIr4_2_0256.wav|Matīsiņš tas nebija, Raudupiete it kā bez sajēgas lēnām un pakusu atkārto.
mgfq06VGIr4_2_0257.wav|Matīsiņš tas nebija kas tad tas īstais kavēklis bija...
mgfq06VGIr4_2_0259.wav|Jā, tagad to tev gan varu pastāstīt, Kārlis atbild.
mgfq06VGIr4_2_0260.wav|Es tevis nevaru precēt tādēļ, ka pie Kārklēnu Marijas iešu iegātņos.
mgfq06VGIr4_2_0261.wav|Mēs jau no pērnās vasaras esam norunājuši precēties.
mgfq06VGIr4_2_0262.wav|Līdz šim tā lieta vēl bija slēpjama, jo Marijas tēvs ar mani nebija mierā, bet tagad, kur no krusttēva tos simts rubļus esmu mantojis, tagad vecais apdomājies, un es par savu laimi nu klaji varu runāt.
mgfq06VGIr4_2_0263.wav|Uz Mārtiņiem mums būs kāzas.
mgfq06VGIr4_2_0264.wav|Kārlis grib aiziet, paliec, nēej!
mgfq06VGIr4_2_0265.wav|Raudupiete iesaucas aizsmakušā balsī, apķeras Kārļam cieti ap roku un nelaiž viņu projām.
mgfq06VGIr4_2_0266.wav|Kārli, vai tā tiešām tiesa: tu neprecēsi manis, ņemsi citu, kārklēnu Mariju...
mgfq06VGIr4_2_0268.wav|Neblēņojies nu, Raudupa māt, laid nu mani vaļā Kārlis kaitināts iesaucas un lūko atsvabināt savu roku no Raudupietes.
mgfq06VGIr4_2_0269.wav|Raug, tur jau ļaudis uz mums sāk skatīties.
mgfq06VGIr4_2_0270.wav|Lai viņi skatās, kas man par to bēdas, Raudupiete, sevi tikko vairs samanīdama, izgrūž pār lūpām.
mgfq06VGIr4_2_0271.wav|lai viņi skatās nelaidīšu tevis agrāk vaļā, kamēr nebūsi apņēmies -
mgfq06VGIr4_2_0272.wav|Trakā bāba Kārlis viņu pārtrauc un parauj viņu vairāk soļu uz priekšu.
mgfq06VGIr4_2_0273.wav|Ko tu no manis gribi?
mgfq06VGIr4_2_0274.wav|Atstājies no manis, sātan, es tev sevis nevaru pārdot.
mgfq06VGIr4_2_0275.wav|Bet, ja gribi, nāc, es tev uzpirkšu veselu pusduci manā vietā!
mgfq06VGIr4_2_0276.wav|Acumirklī Raudupiete tā stāv Kārļa priekšā, kā kad tā caur briesmīgu sitienu būtu tikuse apreibināta vaļēju muti, nespodrām, stīvām acīm.
mgfq06VGIr4_2_0277.wav|Bet tikai acumirkli, tad viņa saņemas.
mgfq06VGIr4_2_0278.wav|Kā maiglēs viņa saspiež Kārļa roku un ierauj viņu priedītēs ar spēku, kuram viņš veltīgi lūko turēties pretī.
mgfq06VGIr4_2_0279.wav|Ko tu teici viņa šņāc, un viņas acis met zaļganus zibeņus.
mgfq06VGIr4_2_0286.wav|Vai viņa tevi ieēdinājuse?
mgfq06VGIr4_2_0287.wav|Ar ko viņa tevi apbūruse?
mgfq06VGIr4_2_0288.wav|Viņa, ko viņa priekš tevis darījuse?
mgfq06VGIr4_2_0289.wav|Smilgas viņa priekš tevis nav pacēluse, un tomēr viņa tev mīļāka nekā es, kura tevis dēļ vai zini, ko padarījuse Raudupiete kā neprātīga krata Kārļa roku.
mgfq06VGIr4_2_0290.wav|Vai zini, ko tevis dēļ padarīju?...
mgfq06VGIr4_2_0292.wav|Jā, nobāli, nobāli vien kā vasks, Matīsiņš nemira vis Dieva liktā nāvē...
mgfq06VGIr4_2_0293.wav|Tevis dēļ viņam ļāvu noslīkt akā.
mgfq06VGIr4_2_0294.wav|Es viņu varēju glābt, bet tu man biji mīļāks nekā tas bērns, un es viņam ļāvu nogrimt...
mgfq06VGIr4_2_0298.wav|Bet to es tev saku, lai tev mēle sakalst par taviem meliem, un lai tā bērna gars māc tavu dvēseli dienu un nakti, līdz tu nosprāgsti!
mgfq06VGIr4_2_0299.wav|Pie pēdējiem vārdiem Raudupiete Kārli palaiž vaļā, iegrūž viņam dūri krūtīs, tā ka viņš tikko nepakrīt gar zemi, un pazūd priedītēs...
mgfq06VGIr4_2_0300.wav|Kā apstulbis Kārlis viņai labu brīdi noskatās pakaļ un tad uziet uz lielceļa.
mgfq06VGIr4_2_0301.wav|Pa lielceļu plata cilvēku strāva plūst uz priekšu un atpakaļ.
mgfq06VGIr4_2_0302.wav|Zirgu mietnieki tur jāda savus zirgus, lopu dzinēji dzen apzīmētus lopus, braucēji brauc tirgū iekšā un no tirgus projām, jautri pāri tur staigā tērzēdami un jokodami.
mgfq06VGIr4_2_0303.wav|Pašā tirgū lieli un mazi spiežas ap pārdošanas vietām, nauda skan, pircēji un pārdevēji smejas, bērni pūš ar raibām māla pīlītēm, šur un tur arī kādi baras...
mgfq06VGIr4_2_0304.wav|Pie bufetes glāzes un pudeles tinkš, jauni puiši tur atveldzē savas rīkles ar putojošu alu un veci tētiņi dara to pašu.
mgfq06VGIr4_2_0305.wav|Pa vāģiem sēd meitas, ēd pēperkokus un klinģerus un aprunā savas māsas.
mgfq06VGIr4_2_0306.wav|Un sievām un vecajām māmiņām mēles skrien tikpat ātri kā meitenēm.
mgfq06VGIr4_2_0307.wav|Viss notiek tāpat kā tas pērn šinī pašā vietā ap šo pašu laiku notika, kā tas aizpērn notika un aiz aiz pērn.
mgfq06VGIr4_2_0308.wav|Te piepeši vecās māmiņas apklus un klausās.
mgfq06VGIr4_2_0309.wav|Kas par nelabu troksni tur sāk celties?...
mgfq06VGIr4_2_0310.wav|Un jaunās meitas iebāž aizkostos pēperkokus un klinģerus kabatā un paceļas vāģos stāvu, un skatās: ko tie cilvēki tur uz lielceļa sāk drūzmēties?
mgfq06VGIr4_2_0311.wav|Un vecie tēvi un jaunie puiši atstāj bufeti, un pēc piecām minūtēm pus tirgus, ziņkārības dzīts, veļas uz lielceļu.
mgfq06VGIr4_2_0312.wav|Kas tur noticis balsis jautā cita caur citu, un no drūzmas vidus lēnām atbilde atnāk atpakaļ:
mgfq06VGIr4_2_0313.wav|Nelaime notikuse.
mgfq06VGIr4_2_0314.wav|Kas par nelaimi?
mgfq06VGIr4_2_0316.wav|Kas ar to sievu noticis?
mgfq06VGIr4_2_0317.wav|Pārbraukta.
mgfq06VGIr4_2_0318.wav|Kas tā par sievu?
mgfq06VGIr4_2_0319.wav|Šoreiz atbilde nenāk tik drīzi atpakaļ.
mgfq06VGIr4_2_0320.wav|Bet tad tā skan:
mgfq06VGIr4_2_0321.wav|Raudupiete, jā, Raudupiete.
mgfq06VGIr4_2_0322.wav|Milzīgā ļaužu pūļa vidū viņa guļ uz lielceļa bez dzīvības.
mgfq06VGIr4_2_0323.wav|Viņas sadragāto galvu tirgus sargs tur savā klēpī un mazgā to ar ātri no tuvās upes atnestu ūdeni.
mgfq06VGIr4_2_0325.wav|Vieni saka, ka tā esot viņas pašas vaina, otri, ka braucēja...
mgfq06VGIr4_2_0326.wav|Lieli putekļi bija sacēlušies, vīrs ar smagu lādi divjūgu vāģos ātri no tirgus izbraucis, Raudupiete tai pašā acumirklī ceļam devusēs pāri un, kad putekļi bij nostājušies, tad Raudupiete bija gulējuse uz ceļa ar sadragātu galvu...
mgfq06VGIr4_2_0327.wav|Sēru zvanīšana baznīcas tornī, sēru dziedāšana kapsētā, vaļējā kapā lepns, melns zārks, jauks puķu vaiņags uz zārka un ap kapu un zārku pulks smīnošu mantenieku.
mgfq06VGIr4_2_0328.wav|Ko šodien aprok?
mgfq06VGIr4_2_0329.wav|Raudupieti.
mgfq06VGIr4_2_0330.wav|Bet ap Mārtiņiem Kārlis ar Mariju dzer kāzas.
mgfq06VGIr4_2_0331.wav|Kāzas ir spožas, viesu ir daudz, brūte mīlīga un skaista.
mgfq06VGIr4_2_0332.wav|Un tomēr Kārļa prāts pilnīgi nevar ielīksmoties, jo kā slogs viņam Raudupietes lāsts guļ uz sirds.
mgfq06VGIr4_2_0333.wav|Viņš nejūtas vainīgs un tomēr nevar būt tik priecīgs kā citi.
mgfq06VGIr4_2_0334.wav|Nelaimīgā bērna lielās, zilās acis viņam neiziet un neiziet no prāta...
mgfq06VGIr4_2_0335.wav|Mēs esam noskumuši skaistā brūte jautā un apliek roku ap viņa kaklu Vai neuzjautrināsimies ar kādu danci?
mgfq06VGIr4_2_0336.wav|Kārlis danco, bet pēc danča viņš netop jautrāks...
mgfq06VGIr4_2_0337.wav|Kāzas paiet, jaunais vīrs iepazīstas ikdienišķā dzīvē ar savas sieviņas tikumiem un vājumiem, jaunā sieva ar vīra labajām un ļaunajām īpašībām, viņi nav vīlušies.
mgfq06VGIr4_2_0338.wav|Viņi ir mierā viens ar otru un ar savu likteni.
mgfq06VGIr4_2_0339.wav|Mantas viņiem netrūkst...
mgfq06VGIr4_2_0340.wav|Un tomēr Kārlis šad un tad nopūšas un nav tik laimīgs.
mgfq06VGIr4_2_0341.wav|Kā varētu būt.
mgfq06VGIr4_2_0342.wav|Kas tev kait sieva prasa, bet Kārlis nestāsta, kas viņa sirdi spiež
mgfq06VGIr4_2_0343.wav|kas tev kait sieva jautā arvien biežāk un sāk domāt, ka Kārlis ar viņu nav laimīgs, un raud, nu Kārlis viņai izstāsta visu...
mgfq06VGIr4_2_0344.wav|Jaunā sieva ir dziļi aizgrābta, kā tumša ēna Raudupietes lāsts apņem viņas jautro prātu.
mgfq06VGIr4_2_0345.wav|Vai mirušā bērna gars viņai tiešām atnesīs nelaimi?
mgfq06VGIr4_2_0346.wav|Varbūt viņas grūtās stundās, kas tai pēc neilga laika būs jāpārcieš?
mgfq06VGIr4_2_0347.wav|Viņas sirds baiļojas, un bērna zilās acis, kurās tā gan nekad nav skatījusēs, arī viņu moca...
mgfq06VGIr4_2_0348.wav|Bet viss iziet labi un laimīgi, un, kad Kārlis sārtu puisēnu auklē uz rokām, tad mazais viņā lūkojas ar brīnum skaistām, zilām acīm, kurās tēvam visa debesu laimība un piedošana liekas atspīdam.
mgfq06VGIr4_2_0349.wav|Un trīsošām rokām viņš jaunpiedzimušo noliek pie jaunās mātes sāniem.
mgfq06VGIr4_2_0350.wav|Un noslīd ceļos pie viņas gultas.
mgfq06VGIr4_2_0351.wav|Priecājies, sieviņ, lāsta spēks iznīcināts; Matīsiņš par mums nedusmojas, jo viņš pie mums atnācis atpakaļ.
mgfq06VGIr4_2_0352.wav|Vecāki savu pirmdzimušo nosauc par Matīsu.
UQw0PHgo2Rw_1_0000.wav|PURVA BRIDĒJS.
UQw0PHgo2Rw_1_0001.wav|Alaines muižas dārzā šur tur starp biezajiem zaļumiem mirdzēja baltās maija rozes.
UQw0PHgo2Rw_1_0002.wav|Arī kaktā, kur dārznieka mājas sarkanā siena sadūrās ar augsto sētu, liels krūms stāvēja pilnos ziedos.
UQw0PHgo2Rw_1_0003.wav|Garš, kupls zars sniedzās līdz pat atvērtam logam un piemetās pa reizei viegli viegli pie viņa rūtīm.
UQw0PHgo2Rw_1_0004.wav|Smalka smarša pildīja istabiņu, kurā Kristīne nupat ienāca un, dziesmu grāmatu uz galda nolikdama, mātei pretim nosēdās.
UQw0PHgo2Rw_1_0005.wav|Silts viņa sacīja un noņēma no galvas balto batista lakatiņu ar melnajiem punktiem.
UQw0PHgo2Rw_1_0006.wav|Varen silts, mammiņ.
UQw0PHgo2Rw_1_0007.wav|Vešeriene pārlaida acis pār jaunekles gaišpelēkā, vilnainā kleitā ģērbto stāvu un ļāva saviem mirkļiem ar sevišķu labpatikšanu pakavēties pie Kristīnes zeltainiem matiem, kuri divās garās bizēs bij sapīti.
UQw0PHgo2Rw_1_0008.wav|Tu būsi ātrāk nākuse, viņa tad sacīja.
UQw0PHgo2Rw_1_0009.wav|Laikam, Kristīne atteica, izgludināja sakrunkotos lakatiņa stūrus, salocīja rūpīgi smalko drāniņu, piecēlās atkal un ielika to kumodē.
UQw0PHgo2Rw_1_0010.wav|Kumode bija liela, ar spīdošiem misiņa atvelkamiem un no magonkoka, kurš aiz vecuma jau gluži tumšs bija kļuvis.
UQw0PHgo2Rw_1_0011.wav|Šī istabas lieta acīm redzot agrāk bij rotājuse lepnākas telpas.
UQw0PHgo2Rw_1_0012.wav|Tāpat pāris krēslu ar nobālējušiem katūna sēdekļiem, kapargriezuma bilde pie sienas un gaišs, dīvaini puķots gultu aizkars likās nākuši iz kungu istabām.
UQw0PHgo2Rw_1_0013.wav|Šie pagājušu laiku liecinieki piešķīra istabiņai savādu, godīgu izskatu, kuru vēl pavairoja visur redzamā spodrība.
UQw0PHgo2Rw_1_0014.wav|Vai daudz ļaužu bija baznīcā māte vaicāja.
UQw0PHgo2Rw_1_0015.wav|Bij tā pa vidam, kā jau darba laikā.
UQw0PHgo2Rw_1_0016.wav|Par ko tad mācītājs runāja?
UQw0PHgo2Rw_1_0017.wav|Par skabargu tuvākā acī un lai netiesājot, tad mēs netapšot tiesāti...
UQw0PHgo2Rw_1_0018.wav|evaņģēlijums iz Lūkasa grāmatas.
UQw0PHgo2Rw_1_0019.wav|Vai kādu pazīstamu arī redzēji?
UQw0PHgo2Rw_1_0020.wav|Jā, emmu, klušu Mariju, pulksten piecos būs lejā dziedāšana.
UQw0PHgo2Rw_1_0022.wav|Satiku gan.
UQw0PHgo2Rw_1_0023.wav|Kristīne atspieda elkoni pret kumodi, lūkojās baltajos ziedos, kuri aiz loga rūtīm līgojās, un pielika par brītiņu: Akmentiņš arī bija.
UQw0PHgo2Rw_1_0024.wav|Vešerienes bālā, laipnā seja kļuva jautrāka.
UQw0PHgo2Rw_1_0025.wav|Viņa piedūra vairāk reižu pirkstu pie spodrās galdiņa virsas, it kā gribētu no tās noraust kādu nesaredzamu puteklīti, un sacīja tad:
UQw0PHgo2Rw_1_0027.wav|nu ko tad viņš...
UQw0PHgo2Rw_1_0028.wav|jūs tak runājāt arī?
UQw0PHgo2Rw_1_0029.wav|Viņš mani pavadīja līdz muižas kunga ābeļdārza stūram, Kristīne atbildēja.
UQw0PHgo2Rw_1_0030.wav|Pļāpājam tāpat...
UQw0PHgo2Rw_1_0031.wav|Es darīju tavu gribu, biju pret viņu laipna.
UQw0PHgo2Rw_1_0032.wav|Vešerienes vaigos parādījās gandrīz nemanāms sārtums, un viņas acis iemirdzējās.
UQw0PHgo2Rw_1_0033.wav|Viņa gribēja kaut ko teikt, bet neuzdrošinājās, baidīdamās, ka viņas balss varbūt drebētu.
UQw0PHgo2Rw_1_0034.wav|Viņa kaunējās meitai rādīt, ka šis mazais apstāklis viņu tik lieliski iepriecināja.
UQw0PHgo2Rw_1_0035.wav|Kaut kādu piezīmi pie saviem pēdējiem vārdiem sagaidīdama, Kristīne pagrieza galvu un pamanīja mātes sakustinājumu.
UQw0PHgo2Rw_1_0036.wav|Viņa atstāja kumodi, paņēma krēslu un nosēdās mātei līdzās.
UQw0PHgo2Rw_1_0037.wav|Ej tu viņa sacīja laipnā pārmetumā.
UQw0PHgo2Rw_1_0039.wav|Nedomā jau nu tūliņ...
UQw0PHgo2Rw_1_0042.wav|Es tev saku: man nācās ļoti grūti ar viņu laipni sarunāties.
UQw0PHgo2Rw_1_0043.wav|Ļoti grūti.
UQw0PHgo2Rw_1_0044.wav|Viņa satvēra mātes izdilušo roku un glaudīja to, it kā gribēdama šīs patiesības dēļ lūgt piedošanu.
UQw0PHgo2Rw_1_0045.wav|Māte purināja galvu.
UQw0PHgo2Rw_1_0046.wav|To es nesaprotu, viņa sacīja.
UQw0PHgo2Rw_1_0047.wav|Viņš tak tik labs cilvēks.
UQw0PHgo2Rw_1_0048.wav|Un pret visiem citiem tu vari laipna būt, tikai pret viņu vien ne!
UQw0PHgo2Rw_1_0049.wav|Taisni pret viņu ne...
UQw0PHgo2Rw_1_0050.wav|Tu nu gan liedzies, bet tak kad tevi būs kādreiz sakaitinājis.
UQw0PHgo2Rw_1_0051.wav|Nav, tici, ka nav Kristīne dzīvi iesaucās.
UQw0PHgo2Rw_1_0052.wav|Es nezinu, kas tas ir, tiklīdz viņa tuvumā esmu, manī saceļas tāds kā naids uz viņu un man gribas vai ar katru vārdu rādīt, cik nepatīkams viņš man ir.
UQw0PHgo2Rw_1_0053.wav|Man viņš izliekas kā slīcējs.
UQw0PHgo2Rw_1_0054.wav|Viņš pieķeras pie katra nieka vārdiņa.
UQw0PHgo2Rw_1_0055.wav|Pie dārza stūra jau tā bija, kā kad mani gribētu uzrunāt.
UQw0PHgo2Rw_1_0056.wav|Vešeriene nopūtās kas tā būtu par dzīvi viņa čukstēja.
UQw0PHgo2Rw_1_0057.wav|Kristīne cieta klusu.
UQw0PHgo2Rw_1_0058.wav|Akmentiņiene māte turpināja.
UQw0PHgo2Rw_1_0059.wav|Es cerēšu un cerēšu, ka tu reiz tiksi par Akmentiņieni.
UQw0PHgo2Rw_1_0060.wav|Kristīne satvēra viņas abas rokas un spieda tās pret savu pieri.
UQw0PHgo2Rw_1_0061.wav|Ak mammiņ, necerē vis labāk, mammiņ.
UQw0PHgo2Rw_1_0062.wav|Necerē vis.
UQw0PHgo2Rw_1_0063.wav|Nu vai tu gribi palikt neprecējusēs?
UQw0PHgo2Rw_1_0064.wav|Skuķis palaida rokas vaļā, piecēlās ātri, piegāja pie loga un skatījās pār veco ābeļu galotnēm dzidrajās debesīs.
UQw0PHgo2Rw_1_0065.wav|Viņa atņēma dziļu elpu un sacīja pēc brīža.
UQw0PHgo2Rw_1_0068.wav|Vai šie jau nav pusdienā aizgājuši?
UQw0PHgo2Rw_1_0069.wav|Ķēkša vēl nav bijuse saukt...
UQw0PHgo2Rw_1_0070.wav|Bet ko nu, lai...
UQw0PHgo2Rw_1_0071.wav|nāc nu runāsim vien vēl tāļāk.
UQw0PHgo2Rw_1_0072.wav|Tu tak Edgaru, Edgaru tu tak...
UQw0PHgo2Rw_1_0073.wav|Tev jau atkal bailes no Edgara Kristīne pagrūti ievaicājās.
UQw0PHgo2Rw_1_0074.wav|Zināms māte atbildēja, un viņas acis piesarka.
UQw0PHgo2Rw_1_0075.wav|Ja viņš tavas dzīves neizpostīs, tad tu reiz dzīvosi laimīgi.
UQw0PHgo2Rw_1_0076.wav|To es bīstos, un to es ticu.
UQw0PHgo2Rw_1_0077.wav|Es jau tev simtu reižu esmu sacījuse, ka viņu neprecēšu.
UQw0PHgo2Rw_1_0078.wav|Jā, un es tevis neesmu spieduse, lai tu man to saki.
UQw0PHgo2Rw_1_0079.wav|To tu pate no laba prāta esi darījuse.
UQw0PHgo2Rw_1_0080.wav|Bet kādēļ tad tu par to runā tik piktā balsī?
UQw0PHgo2Rw_1_0081.wav|Tādēļ, ka tu mani par šo lietu par daudz nomoki, mamm.
UQw0PHgo2Rw_1_0083.wav|No kā sirds pilna, no tā mute iet pāri.
UQw0PHgo2Rw_1_0084.wav|Es jau cita nekā negribu kā vienīgi tavu laimi.
UQw0PHgo2Rw_1_0085.wav|Ak, es zinu gan, kādēļ tev mani vārdi tik rūgti.
UQw0PHgo2Rw_1_0086.wav|Ar muti gan tu no viņa esi atsacījusēs, bet sirds tev vēl turas cieti pie viņa.
UQw0PHgo2Rw_1_0087.wav|Ak, ak, pie tāda cilvēka!
UQw0PHgo2Rw_1_0088.wav|Mamm, es tev stāstīju, ko šodien mācītājs, ak, laid nu mani ar to mierā māte viņu pārtrauca.
UQw0PHgo2Rw_1_0089.wav|Es jau viņa netiesāju.
UQw0PHgo2Rw_1_0090.wav|Bet, kas viņš ir, tas viņš paliek, runā šā vai tā vai nerunā nemaz!
UQw0PHgo2Rw_1_0091.wav|Nu tad nerunāsim par viņu labāk nemaz Kristīne mīksti piemetināja.
UQw0PHgo2Rw_1_0092.wav|Nerunāsim arī...
UQw0PHgo2Rw_1_0095.wav|Esmu ar mieru, tikai apsolies ar viņu vairs netīties.
UQw0PHgo2Rw_1_0096.wav|Es ar viņu nekad neesmu tinusēs.
UQw0PHgo2Rw_1_0097.wav|Es viņam nevaru aizliegt ar mani runāt.
UQw0PHgo2Rw_1_0098.wav|Es pret viņu nevaru būt nelaipna.
UQw0PHgo2Rw_1_0099.wav|Viņš man nekāda ļaunuma nav darījis.
UQw0PHgo2Rw_1_0100.wav|Bet to tev saku un pie tā palikšu: es viņu neprecēšu.
UQw0PHgo2Rw_1_0101.wav|Še sarunu pārtrauca smalka zvana skaņas, kuras nāca pār dārza sētu; tai pašā acumirklī nodimdēja atvērtas un ar sparu cieti aizsistas durvis, un divi vīrieši sarunādamies aiz sētas dārznieka mājai aizgāja garām.
UQw0PHgo2Rw_1_0102.wav|Tie iet pusdienā, māte sacīja.
UQw0PHgo2Rw_1_0103.wav|Nekavējies tu arī.
UQw0PHgo2Rw_1_0106.wav|Ķēkša gan priekš manis uzglabās.
UQw0PHgo2Rw_1_0108.wav|Kristīne aizgāja, un vešeriene palika, rokas klēpī salikuse, ar rūpju pilnu seju sēdam.
UQw0PHgo2Rw_1_0109.wav|Katru reizi, kad viņa ar Kristīni par Edgaru sarunājās, viņa uztraucās līdz asarām.
UQw0PHgo2Rw_1_0110.wav|Viņas karstākā vēlēšanās allaž bij bijuse savu bērnu izsargāt no līdzīga likteņa, kādu viņa pate bija izbaudījuse.
UQw0PHgo2Rw_1_0111.wav|Viņa bija agrākā Alaines kučiera atraitne.
UQw0PHgo2Rw_1_0112.wav|Goba bij gan varējis četrjūgu ar vienu rāvienu apturēt, bet savu kaislību savaldīt viņš nebij pratis.
UQw0PHgo2Rw_1_0113.wav|Tomēr viņa ar viņu bija saprecējusēs, neklausīdamās nekādās liegšanās un cerēdama, ka viņš no viņas mīlestības liksies vadīties.
UQw0PHgo2Rw_1_0114.wav|Šai cerībā viņa bija pilnīgi vīlusēs un savu maldīšanos samaksājuse ar desmit gadus garu, rūgtu un slepenu moku pilnu laulības dzīvi.
UQw0PHgo2Rw_1_0115.wav|Tad vīrs ātrā nāvē bij nomiris.
UQw0PHgo2Rw_1_0116.wav|Lielskungs grūti pārbaudīto atraitni nebij atstūmis, bet viņai ierādījis mazo istabiņu dārznieka mājā un viņu pieņēmis par vešerieni.
UQw0PHgo2Rw_1_0117.wav|Un vēlāk, kad Kristīne bija pieauguse un ilggadīgā istabas meita bija tikuse izprecēta, kungs skuķi bija salīdzis aizgājējas vietā.
UQw0PHgo2Rw_1_0118.wav|Tā mātes un meitas dzīve pamazām bija noskaidrojusēs, un vešerienei drūmā pagātne sākuse tīties arvienu biezākā miglā, kad Edgara persona šo miglas autu piepeši bija pacēluse un mātes sirdi no jauna pildījuse ar karstām rūpēm.
UQw0PHgo2Rw_1_0119.wav|Edgars bija Alaines staļļa puisis un mirušā piķiera dēls.
UQw0PHgo2Rw_1_0120.wav|Savas bērna gadus viņš bija muižā pavadījis un kopā ar Kristīni un citiem dienestnieku bērniem vasarā pa lielo parku skraidelējis un slēpies, pa seklo Alaines upi bradājis un ziemā no kalna, kura galā vecās pils drupas stāvēja, ar ragaviņām laidies.
UQw0PHgo2Rw_1_0121.wav|Tad viņš kopā ar Kristīni bija apmeklējis muižas skolu, pa vasarām strādājis pie dārznieka un beigās kļuvis par staļļa puisi.
UQw0PHgo2Rw_1_0122.wav|Pa visu šo laiku nedz Kristīne pret viņu, nedz viņš pret Kristīni bija izrādījis sevišķu draudzību.
UQw0PHgo2Rw_1_0123.wav|Drīzāk būtu iemesls runāt no abu naida.
UQw0PHgo2Rw_1_0124.wav|Jo, ja meitene kādreiz ar saskrāpētu vaigu bija pārnākuse mājā.
UQw0PHgo2Rw_1_0125.wav|tad gandrīz katru reizi grēkdaris bija bijis Edgars.
UQw0PHgo2Rw_1_0126.wav|Te piepeši apstākļi bija mainījušies.
UQw0PHgo2Rw_1_0127.wav|Barona vecākais brālis, Edgara klēpja krusttēvs, Poļos bija nopircis muižu un paņēmis puspieaugušo jaunekli sev par kučieru līdzi.
UQw0PHgo2Rw_1_0128.wav|Pēc trim gadiem muiža bija atkal pārgājuse citās rokās un Edgars atgriezies uz Alaini atpakaļ.
UQw0PHgo2Rw_1_0129.wav|Kā nevainīgs zeņķis ar sārtiem vaigiem viņš bija izgājis, kā vīrietis, kura bālajai sejai kaislības bija uzspiedušas savas zīmes, viņš bija pārnācis.
UQw0PHgo2Rw_1_0130.wav|Barons, kurš jau agrāk Edgaru kā braucēju vairāk bija cienījis nekā īsteno kučieru, viņu tūliņ atkal par staļļa puisi bija pieņēmis un ar to vešerienes rūpes bija sākušās.
UQw0PHgo2Rw_1_0131.wav|Vēl muižā visi ļaudis nezināja, ar kādiem tikumiem Edgars no Poļiem atnācis, kad viņa jau bija pamanījuse, ka viņš pret Kristīni, kura šo triju gadu laikā bija pilnīgi uzplaukuse, vairs tā neizturējās kā agrāk.
UQw0PHgo2Rw_1_0132.wav|Viņš viņu vairs nepiezoboja, neķircināja viņš viņu sveicināja, cepuri tikpat dziļi nolaizdams kā priekš barona.
UQw0PHgo2Rw_1_0133.wav|Un, kad valodas par Edgara palaidnīgo dzīvi sāka izplatīties, Kristīne atkal bija vienīgā, kura tām neticēja un, kad vairs nedrīkstēja neticēt, paklīdušo puisi atkal mēģināja aizstāvēt.
UQw0PHgo2Rw_1_0134.wav|Bet it sevišķi māte sabijās, kad tā kādā dienā nejauši noklausījās, ka Kristīne Edgaru laipnā kārtā izbāra un viņam lika apsolīties turpmāk vairs tā nedzīvot.
UQw0PHgo2Rw_1_0135.wav|Gluži šitā viņas nelaime ar Gobu bija iesākusēs.
UQw0PHgo2Rw_1_0136.wav|Arī viņa viņu bija gribējuse labot.
UQw0PHgo2Rw_1_0137.wav|Bez kavēšanās viņa meitai atvēra acis, un Kristīne, kura savā nevainībā nebija apzinājusēs, ka tā mīļo, satrūkās.
UQw0PHgo2Rw_1_0138.wav|Viņa atminējās gluži labi, kāda posta dzīve mātei pie tēva bija bijuse, un apņēmās cieti turpmāk no Edgara sargāties.
UQw0PHgo2Rw_1_0139.wav|Bet žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri.
UQw0PHgo2Rw_1_0140.wav|Nepagāja ilgs laiks, kad vešeriene atkal pamanīja, ka Kristīne Edgaru draudzīgi norāja.
UQw0PHgo2Rw_1_0141.wav|Uz mātes atjaunoto brīdinājumu meita atbildēja ar apsolīšanos Edgaru neprecēt un mēģināja šādā kārtā katru reizi izklīdināt mātes raizes, kad tās izvērtās žēlos pārmetumos.
UQw0PHgo2Rw_1_0142.wav|Tā arī nupat bija noticis, un mātei drusku vieglāk kļuva ap sirdi.
UQw0PHgo2Rw_1_0143.wav|Bet asaras viņai tomēr zagās acīs un uzkrita karstas uz kaulainajām rokām, kuras viņa saliktas klēpī turēja.
UQw0PHgo2Rw_1_0144.wav|Kad Kristīne iegāja otrā galda ēdamistabā, kura atradās blakus muižas ķēķim, kučiers jau sēdēja un ēda.
UQw0PHgo2Rw_1_0145.wav|Edgars stāvēja durvīs, kas veda saimnieces istabā, un sarunājās ar sirmo saimnieci.
UQw0PHgo2Rw_1_0146.wav|Kristīni pamanījis, viņš ātri apgriezās, piegāja pie galda un gribēja kučieram līdzās nosēsties.
UQw0PHgo2Rw_1_0147.wav|Bet, redzēdams, ka Kristīnei nebija ko sēdēt, viņš iesteidzās saimnieces istabā un iznesa iz tās krēslu.
UQw0PHgo2Rw_1_0149.wav|ko nu es jau gan pate...
UQw0PHgo2Rw_1_0150.wav|viņa sajukuse nomurmināja un apsēdās.
UQw0PHgo2Rw_1_0151.wav|Varēja manīt no viņas sakniebtām lūpām un drusku steidzīgās rīkošanās ar telēķi, ka viņa negribēja nosarkt un ka tā centās šim mazajam atgadījumam ātri likt nozust aiz citas situācijas.
UQw0PHgo2Rw_1_0152.wav|Arī Edgars apsēdās, mierīgi viņš sev uzlēja zupu uz telēķa un ēda, nevienā neskatīdamies.
UQw0PHgo2Rw_1_0153.wav|Pret loga plauktu atspiedies, stāvēja sulainis un smīnēja.
UQw0PHgo2Rw_1_0154.wav|Edgar, viņš pēc brīža sacīja, man barons tev kaut ko lika teikt.
UQw0PHgo2Rw_1_0155.wav|Ko tad Edgars īsi un nelaipni prasīja.
UQw0PHgo2Rw_1_0156.wav|Es nezinu, vai tu vēlēsies, ka dāmu ausis...
UQw0PHgo2Rw_1_0157.wav|Kādas dāmu ausis puisis tikpat nelaipni iesaucās, un zibens iz viņa lielajām tumšzilām acīm ķēra sulaini.
UQw0PHgo2Rw_1_0158.wav|Ja tev ir kas ko teikt, tad saki, bet neblēņojies.
UQw0PHgo2Rw_1_0160.wav|Tikai neerrojies tūliņ, es neesmu vainīgs, ka tu pagājušā naktī tik maz esi gulējis.
UQw0PHgo2Rw_1_0161.wav|Barons tev liek sacīt, lai tu turpmāk uzvedoties drusku klusāk.
UQw0PHgo2Rw_1_0162.wav|Kur un kādā reizē tad esmu trokšņojis?
UQw0PHgo2Rw_1_0163.wav|Šeitan, kavaliera amatu izpildot, ne.
UQw0PHgo2Rw_1_0164.wav|Bet tu sitot staļļa durvis par daudz stipri un rībinot tā arī muižas kunga meitu istabas logu, ka cienīgā nemaz nevarot dabūt aizmigt.
UQw0PHgo2Rw_1_0165.wav|Pat vienu rūti pagājušā naktī esot izsitis.
UQw0PHgo2Rw_1_0166.wav|Dziļa dusmu krunka parādījās uz Edgara bālās pieres, un viņa mazā, smailā deguna nāsis sāka drebēt.
UQw0PHgo2Rw_1_0167.wav|Vai nu esi izmelojies viņš rupji vaicāja.
UQw0PHgo2Rw_1_0168.wav|Jā, sulainis atbildēja, un viņa smaids tapa vēl platāks un omulīgāks.
UQw0PHgo2Rw_1_0169.wav|Tas bij, ko barons tev lika sacīt.
UQw0PHgo2Rw_1_0170.wav|Es no savas puses varu tev paziņot, ka cienīgais rūti uz tavu rēķinu jau licis ielikt.
UQw0PHgo2Rw_1_0171.wav|Aiz to dārznieks ar stiklu kasti šorīt agri staļļam aizgāja garām, kučiers ar mīkstu, sievišķu balsi piezīmēja.
UQw0PHgo2Rw_1_0172.wav|Es prasīšu baronam, kas viņam tādus melus stāstījis, Edgars sacīja.
UQw0PHgo2Rw_1_0175.wav|šonakt nemaz neesmu bijis.
UQw0PHgo2Rw_1_0176.wav|Kučiers saverkšķināja savas mīlīgās actiņas, sarāva uzacis uz augšu, savieba degunu, it kā tas saostu nelabu smaku, un lūkojās Kristīnē.
UQw0PHgo2Rw_1_0177.wav|Bet šī ēda, acu nepacēluse.
UQw0PHgo2Rw_1_0178.wav|Prasi, lūdzu, prasi, sulainis runāja.
UQw0PHgo2Rw_1_0179.wav|Tad tu dzirdēsi, ka cits neviens tavu prieku nav apskaudis kā vecais pūķis.
UQw0PHgo2Rw_1_0180.wav|Tā muižā sauca pārvaldnieka sievastēvu.
UQw0PHgo2Rw_1_0181.wav|Tas redzējis divas kājas baltās ādas biksēs logā nozūdam.
UQw0PHgo2Rw_1_0182.wav|Na baltu ādas bikšu barons, Edgar, nevienam muižā nav dāvinājis kā tik savam krustdēlam, ta ta balle!
UQw0PHgo2Rw_1_0184.wav|It sevišķi stipri dārdēja Edgara telēķis.
UQw0PHgo2Rw_1_0185.wav|Lēnāk, lēnāk, tev tak liek klusāk uzvesties, kučiers savā mīkstā balsī jokojās.
UQw0PHgo2Rw_1_0187.wav|Viņš iegāja saimnieces istabā, kur viņu ar pārvērstu balsi laipni dzirdēja sakām: Pateicos, Asta madām Un tad viņš lēniem soļiem pietvīkušo ģīmi lepni pacēlis, izgāja ķēķī un no turienes ārā.
UQw0PHgo2Rw_1_0188.wav|Laimīgs cilvēks, kas par saviem stiķiem uz citiem var dusmoties, sulainis nosmējās.
UQw0PHgo2Rw_1_0189.wav|Ko mācītājs jaunu no kanceles sludināja kučiers vaicāja, kuram par šo lietu laikam likās diezgan runāts, un piegrieza Kristīnei galvu.
UQw0PHgo2Rw_1_0190.wav|Viņš uzsauca pirmo reizi Maz-Krauklēnu Augustu.
UQw0PHgo2Rw_1_0191.wav|Un tas bija viss?
UQw0PHgo2Rw_1_0192.wav|Jā, jūs jau prasījāt pēc jauna.
UQw0PHgo2Rw_1_0193.wav|Dievvārdi bij tie paši vecie, Kristīne mierīgi atbildēja.
UQw0PHgo2Rw_1_0194.wav|Kučiers vēla pāri balsienu pa muti, bet tie negribēja savienoties vārdos, un viņš nopūtās.
UQw0PHgo2Rw_1_0195.wav|Ak, ak sulain, kad mēs tik tāļu būsim kā Maz-Krauklēns viņš tad jokodamies nogaudās.
UQw0PHgo2Rw_1_0196.wav|Tik tāļu kā Maz-Krauklēns mēs jau nākamā svētdienā varam būt, sulainis atbildēja.
UQw0PHgo2Rw_1_0197.wav|Viņa jau esot ļoti nabaga.
UQw0PHgo2Rw_1_0198.wav|Bet viņš mīļo viņu un viņa viņu, Kristīne piebilda.
UQw0PHgo2Rw_1_0199.wav|Vai jūs domājat, ka katrs nabaga skuķis, kuru jūs ar savu patikšanu pagodinātu, jau tūliņ teiktu jā!
UQw0PHgo2Rw_1_0200.wav|Tiesa gan, kučiers ar savu saldāko balsi apstiprināja.
UQw0PHgo2Rw_1_0201.wav|Vai tu domā, ka Kristīne pie manis nāktu, ja es viņu bildinātu?
UQw0PHgo2Rw_1_0202.wav|Es būtu par velti pieklauvējis.
UQw0PHgo2Rw_1_0203.wav|Kristīne uzmeta runātājam lepnu mirkli.
UQw0PHgo2Rw_1_0204.wav|Viņa zināja, ka kučiers jokojas, bet viņai tomēr šie vārdi riebās.
UQw0PHgo2Rw_1_0205.wav|Par velti gan, viņa atbildēja un nevarēja balsi tā novaldīt, ka tā neskanētu nicinoši.
UQw0PHgo2Rw_1_0206.wav|Par velti gan, viņa atkārtoja un piecēlās.
UQw0PHgo2Rw_1_0207.wav|Tad viņa iegāja saimnieces istabā, durvis aiz sevis aizvērdama.
UQw0PHgo2Rw_1_0208.wav|Kučiers palika vēl brīdi sēdot, noglaudīja vairāk reižu savu lielo bārdu un ņurdēja: Tjā.
UQw0PHgo2Rw_1_0210.wav|Sulainis pārlika vienu kāju pār otru, bungoja jautri uz loga plaukta, skatījās kučierā un smīnēja.
UQw0PHgo2Rw_1_0211.wav|Barons šodien ēda pusdienu pulksten četros.
UQw0PHgo2Rw_1_0212.wav|Kā neprecējies cilvēks, kura gribas neaprobežoja nekādi famīlijas apstākļi, viņš neturējās pie noteiktas stundas, bet ēda vienu dienu pulksten vienā, otru pulksten piecos.
UQw0PHgo2Rw_1_0213.wav|Šodien viņš trijos bija gribējis sēsties pie galda, bet bija novilcinājies hipohondriskā untumā līdz četriem.
UQw0PHgo2Rw_1_0214.wav|Bet arī tagad viņam ēdiens nesmeķēja, un, trejādās vīna glāzes ar trejādiem vīniem neapslapinādams, viņš pavēlēja atnest pudeli Šampaņas vīna.
UQw0PHgo2Rw_1_0215.wav|Kamēr sulainis nokāpa vīna pagrabā, Kristīne aizsteidzās ledum pakaļ.
UQw0PHgo2Rw_1_0216.wav|Bet arī šis dzēriens lielkungam nelikās esam pa garšai; glāzi izdzēris, viņš pavēlēja to citu nest Asta madāmai, paķēra gaišu džokija cepuri, aizgāja uz stalli un aizjāja, Edgara pavadīts, maz minūtes vēlāk pa lielceļu.
UQw0PHgo2Rw_1_0217.wav|Sulainis pazvanīja Kristīnei.
UQw0PHgo2Rw_1_0218.wav|Viņš vēl balto cimdu nebija novilcis, kad viņa ienāca.
UQw0PHgo2Rw_1_0219.wav|Kas ir, Vīskrel?
UQw0PHgo2Rw_1_0220.wav|Sulainis, kas Kristīnei labprāt rādījās frakā un dziļi izgrieztā vestē, arī tagad, tīkami uz barona krēsla atspiedies, brītiņu stāvēja mēms skuķa priekšā un rādīja tad ar balto pirkstu uz Šampaņas vīna pudeli.
UQw0PHgo2Rw_1_0222.wav|Nolikt Kristīne jautāja.
UQw0PHgo2Rw_1_0223.wav|Nē, dzert, Vīskrelis atbildēja, satvēra pudeli un ielēja iz tās vīna glāzē, kura bija lielāka par Šampaņas glāzi.
UQw0PHgo2Rw_1_0224.wav|Barons šodien bij tāds...
UQw0PHgo2Rw_1_0227.wav|Pat šī pudele...
UQw0PHgo2Rw_1_0228.wav|viņš to vēlēja man un Asta madāmai uz pusēm iztukšot.
UQw0PHgo2Rw_1_0229.wav|Un tad jūs madāmas daļu man gribiet piešķirt Kristīne pietvīkdama izsaucās.
UQw0PHgo2Rw_1_0231.wav|Bet, mīļā Kristīne, kā nu jūs tā tik mani apvainot...
UQw0PHgo2Rw_1_0233.wav|Paldies, Dzerat vien pats.
UQw0PHgo2Rw_1_0235.wav|Tāds dzēriens tāda glāze ne ik dienas tas ir kaut kas sevišķs...
UQw0PHgo2Rw_1_0236.wav|Tad ne tik jums to nedrīkstu atraut.
UQw0PHgo2Rw_1_0238.wav|Es par tiesu nezinu, kas ar jums noticis, Kristīn!
UQw0PHgo2Rw_1_0239.wav|Agrāk jūs šitā neizturējāties.
UQw0PHgo2Rw_1_0242.wav|Es tak nekādi neuzbāžos.
UQw0PHgo2Rw_1_0243.wav|Maza uzmanība bet jūs bet jūs...
UQw0PHgo2Rw_1_0244.wav|Vai šo pudeli nest madāmai?
UQw0PHgo2Rw_1_0245.wav|Tad jūs par tiesu nedzersiet sulainis prasīja aizskārts.
UQw0PHgo2Rw_1_0246.wav|Tad jūs man pirmiņ esiet ņēmuse kaut ko par ļaunu.
UQw0PHgo2Rw_1_0247.wav|Tad laikam būs taisnība...
UQw0PHgo2Rw_1_0249.wav|Kas būs taisnība Kristīne ātri un draudoša iesaucās sakiet, kas būs taisnība?
UQw0PHgo2Rw_1_0252.wav|tad labāk lai paliek, sulainis dzestri atbildēja, barona lepno toni meistariski pakaļ darīdams.
UQw0PHgo2Rw_1_0253.wav|Lūdzu, aiznesiet madāmai šo glāzi arī.
UQw0PHgo2Rw_1_0254.wav|Kristīne paņēma Šampaņas vīna pudeli un pilno glāzi, Viskrelis attaisīja durvis, un skuķis izgāja mazajā gaņģī, kas veda uz ķēķi.
UQw0PHgo2Rw_1_0255.wav|Atkal durvis aizvēris, viņš nomauca ātri cimdus un nometa tos dusmīgi zemē.
UQw0PHgo2Rw_1_0257.wav|Tad viņš sāka nokopt galdu.
UQw0PHgo2Rw_1_0258.wav|Nonākuse vēlāk dārznieka mājā, Kristīne pie mātes atrada viesi.
UQw0PHgo2Rw_1_0259.wav|Jauns, zaļoksns vīrietis ar veselīgu ģīmi, garām, gaišām ūsām un ļoti sarkanām lūpām sēdēja pie loga.
UQw0PHgo2Rw_1_0260.wav|Gaišais, smalkais vadmalas uzvalks stāvēja viņam ļoti dienīgi, stāvā elsiņa krāga, ap kuru kļāvās melna, vienkārša slipsa, bija balta kā sniegs.
UQw0PHgo2Rw_1_0261.wav|Kristīni ieraudzīdams, viesis pacēlās un palocijās, mazliet piesarkdams.
UQw0PHgo2Rw_1_0262.wav|Akmentiņa kungs atnācis tev pakaļ, Kristīn, vešeriene sacīja un pacēla laimē mirdzošās acis uz meitu.
UQw0PHgo2Rw_1_0265.wav|Viņa ieskatījās mātes vaigos, kuri no uztraukuma bija dabūjuši sarkanus laukumus, un pielika: Tas jau ļoti patīkami.
UQw0PHgo2Rw_1_0266.wav|Dziedātāji citi visi jau skolā, Akmentiņš izskaidroja, mēs gaidījām, gaidījām...
UQw0PHgo2Rw_1_0267.wav|beidzot es atnācu paskatīties, kas ar jums noticis.
UQw0PHgo2Rw_1_0268.wav|Barons šodien vēlāk ēda pusdienu, nevarēju ātrāk tikt vaļā, Kristīne atteica.
UQw0PHgo2Rw_1_0269.wav|Bet ilgi gan nevarat būt gaidījuši, pulkstens ēdamistabā kalnā tikko kā nosita pieci.
UQw0PHgo2Rw_1_0270.wav|Bet tagad arī tūliņ varu iet.
UQw0PHgo2Rw_1_0271.wav|Viņa izņēma melni punktēto batista lakatiņu iz kumodes un apmeta to sev ap pleciem.
UQw0PHgo2Rw_1_0274.wav|Vēl drusciņ, Akmentiņa kungs tev vēl kaut ko gribēja teikt.
UQw0PHgo2Rw_1_0275.wav|Ak Gobas mamm, par to lietu mēs izrunāsimies ceļā.
UQw0PHgo2Rw_1_0276.wav|Kristīne, kura jau durvju kliņķi bija satvēruse, palaida to ātri vaļā.
UQw0PHgo2Rw_1_0277.wav|Nē, nē, nē viņa sacīja, lūdzu, lūdzu, runājiet vien šepat.
UQw0PHgo2Rw_1_0278.wav|Taisnību sakot, man ar jums vairs nemaz nav jārunā, Akmentiņš laipni uzsāka.
UQw0PHgo2Rw_1_0279.wav|Jūsu mamma jau jūsu vietā sacījuse.
UQw0PHgo2Rw_1_0280.wav|Tādēļ tikai tā goda pēc vien griežos pie jums.
UQw0PHgo2Rw_1_0281.wav|Es nesaprotu, par ko jūs runājiet, Kristīne sacīja apjukdama.
UQw0PHgo2Rw_1_0282.wav|Jūsu mamma bija tik laipna un apsolīja man, ka jūs abas mani nākamā svētdienā apmeklēsiet, Akmentiņš runāja.
UQw0PHgo2Rw_1_0283.wav|Nesakiet nu jūs nē, kad viņa jau laipni jā sacījuse.
UQw0PHgo2Rw_1_0284.wav|Jūs man un manai māsai darīsiet lielu prieku, mūs reiz apciemodamas.
UQw0PHgo2Rw_1_0285.wav|Nākamā svētdienā?
UQw0PHgo2Rw_1_0286.wav|Bet ja nu barons manis neatlaiž, ja viņam varbūt viesi?
UQw0PHgo2Rw_1_0287.wav|Tad nāksiet aizcitsvētdien.
UQw0PHgo2Rw_1_0288.wav|Mēs nezinām ceļa uz jūsu māju.
UQw0PHgo2Rw_1_0289.wav|Tādēļ es jau jūsu mammai sacīju, ka atbraukšu pakaļ.
UQw0PHgo2Rw_1_0290.wav|Un, ja nu es nevarēšu tikt vaļā no dienesta, tad par velti būsiet zirgus sūtījuši.
UQw0PHgo2Rw_1_0291.wav|Ak jaunkundze, tas skan gluži tā, it kā jums nepatiktos nākt.
UQw0PHgo2Rw_1_0292.wav|Un kur jūs piebrauktu Kristīne prasīja.
UQw0PHgo2Rw_1_0293.wav|Pie staļļa; še dārzā iekšā jau laikam nav parasts iebraukt?
UQw0PHgo2Rw_1_0294.wav|Bet pie staļļa arī nebrauciet.
UQw0PHgo2Rw_1_0295.wav|Kādēļ ne, kur tad?
UQw0PHgo2Rw_1_0296.wav|Man nepatiktos, ka topam kā lielmātes visai muižai caurvestas, ar muižkunga māju...
UQw0PHgo2Rw_1_0298.wav|Brauciet uz baznīcu, satiksimies pēc dievvārdiem.
UQw0PHgo2Rw_1_0299.wav|Labi, ļoti patīkami, paldies.
UQw0PHgo2Rw_1_0300.wav|Kristīne atstāja istabiņu.
UQw0PHgo2Rw_1_0301.wav|Kamēr Akmentiņš no vešerienes atvadījās, viņa izgāja pa dārza vārtiem un bija jau iepretim dārznieka mājai stāvošam staļļam un kučiera istabas logam, kad viņš viņu panāca.
UQw0PHgo2Rw_1_0302.wav|Klusēdami viņi izgāja muižai cauri.
UQw0PHgo2Rw_1_0303.wav|Klusēdami viņi arī gāja tāļāk pa lēnām uz leju slīdošo lielceļu, gar kura malām milzīgas papeles stāvēja.
UQw0PHgo2Rw_1_0304.wav|Likās, ka Akmentiņš meklētu sarunai vielu, bet nevarētu tās uzķert.
UQw0PHgo2Rw_1_0305.wav|Viņš pakāsējās vairāk reižu un sacīja pēdīgi:
UQw0PHgo2Rw_1_0306.wav|Kaut tik svētdien būtu labs laiks!
UQw0PHgo2Rw_1_0307.wav|Cerēsim, Kristīne atbildēja, cerēsim.
UQw0PHgo2Rw_1_0308.wav|Viņa nerunāja nelaipni, bet vārdi skanēja tomēr tā strupi, kā divi dzirkļu griezieni, kas sarunas pavedienu atkal pārgrieza pušu.
UQw0PHgo2Rw_1_0309.wav|Viņi aizgāja baznīcai garām, nokāpa pa gravai līdzīgo ceļu no baznīcas kalna lejā un pagriezās uz muižas skolu, kuras priekšā un dārzā meitas un puiši pastaigājās.
UQw0PHgo2Rw_1_0310.wav|Piepeši uzkalnī aiz skolas parādījās barons un aizaulekšoja skolai garām.
UQw0PHgo2Rw_1_0311.wav|Puiši un meitas sveicināja, barons pateicās laipni un jāja Kristīnei un Akmentiņam pretim.
UQw0PHgo2Rw_1_0312.wav|Vēl lielskungs gravā nebij nozudis, kad arī Edgars uzkalni tika redzams un pamanīja, ka Akmentiņš reizē ar Kristīni pie skolas pienāca.
UQw0PHgo2Rw_1_0313.wav|Kā zibens viņš aizlaidās skolai garām, neviena nesveicinādams, nevienā nepaskatīdamies.
UQw0PHgo2Rw_1_0315.wav|Sēd kā uzliets zirgam mugurā.
UQw0PHgo2Rw_1_0316.wav|Jā, ziķers puika kāds cits lielīja, ar Kristīni sasveicinādamies.
UQw0PHgo2Rw_1_0318.wav|Feins kāda meita iesaucās.
UQw0PHgo2Rw_1_0320.wav|Sakiet: veikls, drošs, iznesīgs, labs, skaists manis dēļ vēl kaut ko, bet tikai ne feins.
UQw0PHgo2Rw_1_0321.wav|Feini zēni vis neguļ uz biljarda galda un neliek kroga mušām tā ap savām vaļējām mutēm dancot kā viņš.
UQw0PHgo2Rw_1_0322.wav|Cik neglīti Klušu Marija īgni piezīmēja.
UQw0PHgo2Rw_1_0325.wav|Bet kā nu tā pazīstams var darīt runātāja atdeva atpakaļ.
UQw0PHgo2Rw_1_0326.wav|Neesmu vis to no citiem dzirdējuse, bet pate redzējuse.
UQw0PHgo2Rw_1_0327.wav|Sakiet; ka esiet pārskatījusēs, Baltiņ jaunkundze, Kristīnes draudzene Emma jokojās.
UQw0PHgo2Rw_1_0328.wav|Tāpat kā esiet pārskatījusēs, viņu par skaistu nosaukdama.
UQw0PHgo2Rw_1_0329.wav|Vai tad viņš tāds nav Baltiņ jaunkundze prasīja.
UQw0PHgo2Rw_1_0330.wav|Es nezinu man viņš patīk.
UQw0PHgo2Rw_1_0331.wav|Gobas jaunkundze, ko jūs spriediet, jūs tak viņu vislabāk pazīstiet?
UQw0PHgo2Rw_1_0333.wav|man viņš arī patīk, Kristīne mierīgi atbildēja.
UQw0PHgo2Rw_1_0334.wav|Man arī viņš patīk, Emma atzinās, bet skaists viņš tomēr nav.
UQw0PHgo2Rw_1_0335.wav|Ģīmis it kā no divām daļām salikts.
UQw0PHgo2Rw_1_0336.wav|Piere, acis, deguns sacīsim: skaisti.
UQw0PHgo2Rw_1_0337.wav|Bet mute, bet lielie vaigu kauli, bet ausis -
UQw0PHgo2Rw_1_0338.wav|Ujā, jaunkundze, cik smalki jūs visu novērojiet!
UQw0PHgo2Rw_1_0339.wav|Jūs pat ziniet, kādas kuram ausis Akmentiņš zobojās.
UQw0PHgo2Rw_1_0340.wav|Ne kādas kuram, bet tam, kas man patīk.
UQw0PHgo2Rw_1_0341.wav|Un kādas tad šim Edgaram?
UQw0PHgo2Rw_1_0342.wav|Tās viņam stāv par daudz nost no galvas.
UQw0PHgo2Rw_1_0343.wav|Ko, kas tagad iesāka jauns, glīts puisis, kas līdz šim tikai bija klausījies.
UQw0PHgo2Rw_1_0344.wav|Kas to būtu domājis, ka jaunkundzes šito pleiku tik smalki ievēro?
UQw0PHgo2Rw_1_0347.wav|Tad jau kāda varbūt arī varēs pastāstīt, cik pudeļu alus viņam jāizdzer, lai tam acis taptu raibas.
UQw0PHgo2Rw_1_0348.wav|Mēs zinām viņa kaiti, Mailīša kungs, mēs to zinām, Baltiņ jaunkundze atbildēja.
UQw0PHgo2Rw_1_0349.wav|Es jau pate to pieminēju, tādēļ jums par to vairs nevajadzēja runāt.
UQw0PHgo2Rw_1_0350.wav|Bet par tām pudelēm: -toreiz, kad Edgars gulēja uz galda, jūs arī bijāt...
UQw0PHgo2Rw_1_0351.wav|jums arī bija ļoti raibas acis.
UQw0PHgo2Rw_1_0352.wav|Cik duču tad toreiz par abiem bijāt iztukšojuši?
UQw0PHgo2Rw_1_0353.wav|Glītais runātājs notvīka.
UQw0PHgo2Rw_1_0356.wav|es citādi ar viņu nemaz netinos...
UQw0PHgo2Rw_1_0357.wav|bet toreiz...
UQw0PHgo2Rw_1_0358.wav|viņš pirka, pirka kā negudrs un spieda ar varu nudie...
UQw0PHgo2Rw_1_0359.wav|fui, tāds...
60gTsr2n-Ws_1_0000.wav|Māte vecais Kļaviņš sacīja, māt, būtu gan laiks, ka mūsu Ješka precētos.
60gTsr2n-Ws_1_0001.wav|Vecais Kļaviņš bij Kļavkalnu mājas saimnieks, turīgs vīrs, kas tuvu un tālu, pie zemniekiem un kungiem stāvēja labā slavā.
60gTsr2n-Ws_1_0002.wav|Svētdienišķā mierā viņš līdz ar sievu sēdēja istabas durvju priekšā zem kuplajiem kļaviem, kuru ēnas ap viņiem abiem patīkamu dzestrumu izplatīja.
60gTsr2n-Ws_1_0003.wav|Saimniece, gara, ne visai branga sieva, mīlīgām, zilām acīm, pie šiem vīra vārdiem izbrīnojusies pacēla galvu.
60gTsr2n-Ws_1_0004.wav|Ješka un precēties, viņa lēnām atbildēja, cik ilgi atpakaļ tad vēl ir, ka viņš bij mācībā!
60gTsr2n-Ws_1_0005.wav|Tu arvienu domā, saimnieks iesaucās, ka tādēļ, ka viņš tagad mūsu vienīgais bērns, viņam nekad no tevis nebūs šķirties.
60gTsr2n-Ws_1_0006.wav|Bet tam tā nebūs palikt.
60gTsr2n-Ws_1_0007.wav|Ļaudīm nebūs domāt, ka mans Ješka nevar dabūt sievas tādēļ, ka viņu priekš zaldātiem par nederīgu izbrāķēja, vai saproti?
60gTsr2n-Ws_1_0008.wav|Citādi tik mierīgā sieva atbildēja drusku kaitināta:
60gTsr2n-Ws_1_0009.wav|Nezinu, ko tu gribi, tēv, vai Ješka kaut kā nedara pareizi, jeb vai viņš tev kaut kur ir par šķērsli?
60gTsr2n-Ws_1_0010.wav|Vai tu viņu kādreiz esi redzējis piedzērušu, jeb vai viņš kādreiz krogā ir lamājies vai kāvies?
60gTsr2n-Ws_1_0011.wav|No mūsu Ješkas neviens nekāda ļauna nevar teikt.
60gTsr2n-Ws_1_0012.wav|Tā jau ir tā lieta, vecais Kļaviņš dusmīgi iesaucās, ka viņš nekur nepieduras, turklāt viņam tāds balts ģīmis kā-kā
60gTsr2n-Ws_1_0013.wav|Kā kungam, sieva sacīja.
60gTsr2n-Ws_1_0014.wav|Tāds balts ģīmis kā piena piks, saimnieks nobeidza.
60gTsr2n-Ws_1_0015.wav|Esmu viņam jau vairāk reižu teicis, lai viņš notrin ģīmi ar cūkas taukumu un lai tad saulē gozējas, un viņš arī ir klausījis zināms, viņš jau arvienu klausa, bet tas viņam nav neko palīdzējis.
60gTsr2n-Ws_1_0017.wav|Un tāds pienapuika grib būt vecā Kļaviņa vienīgais dēls?...
60gTsr2n-Ws_1_0018.wav|Viņš pīpēja, ka dūmi vien juka.
60gTsr2n-Ws_1_0019.wav|Es nezinu, ko tu gribi, māte tagad, patiesi sadusmota, iesaucās.
60gTsr2n-Ws_1_0020.wav|Vai tā Ješkas vaina, ka tas vairāk mātē nekā tēvā atsities?
60gTsr2n-Ws_1_0021.wav|Vai tā viņa vaina, ka tavs mīļais dēls Mārtiņš nomira?
60gTsr2n-Ws_1_0022.wav|Jeb vai tā viņa vaina, ka viņa krūtis priekš zaldātiem bij par šaurām?
60gTsr2n-Ws_1_0023.wav|Vai varbūt Ješka, kurš vairāk un smalkāk sajūt nekā citi, tādēļ mazāk strādā jeb vai viņš zirgiem kādreiz auzas nelaikā pabēris, labību nevienādi nosējis vai citu kādu muļķību izdarījis?...
60gTsr2n-Ws_1_0024.wav|Uz viņas vaigiem tagad parādījās divi sarkani plankumi.
60gTsr2n-Ws_1_0025.wav|Saimnieks pagrieza galvu sāņus, un, lai nemanot pie sevis varētu nosmieties, viņš urbinājās ap savu pīpi.
60gTsr2n-Ws_1_0026.wav|Tas nu paliek viens kas tiesa, viņš tad runāja dziļā balsī, mūsu Ješka ir zābaks, un tas man nebūt nav pa prātam.
60gTsr2n-Ws_1_0027.wav|Kad tas neko nepalīdz viņa ģīmi ar speķi ieziest, lūkosim caur saprecināšanu viņu pārvērst krietnā, ņiprā puikā, tādā, viņš nosmīnēja blēdīgi, kāds es savos jaunības gados biju.
60gTsr2n-Ws_1_0028.wav|Nu, nu, māte sacīja, bet sargājās šiem vārdiem vēl ko piedēt klāt.
60gTsr2n-Ws_1_0029.wav|Rītu, saimnieks turpināja, atkal stipri pīpēdams, aizjūgsim melni un brauksim līgaviņas lūkoties.
60gTsr2n-Ws_1_0030.wav|Neesam jau nu piespiesti tādas ņemt, kura mums ceļā gadās, varam apdomāties un, kad mums kur nepatīk, varam braukt tālāk.
60gTsr2n-Ws_1_0031.wav|Uz kurieni tad tu esi nodomājis braukt, tēv?
60gTsr2n-Ws_1_0032.wav|Man tak arī tas jāzina.
60gTsr2n-Ws_1_0033.wav|Visupirms, saimnieks noteikti atbildēja.
60gTsr2n-Ws_1_0035.wav|Bet es nezinu, vai tas Ješkam jel maz patiks, saimniece iemeta starpā.
60gTsr2n-Ws_1_0036.wav|Ješkam vecais Kļaviņš izbrīnojies izsaucās.
60gTsr2n-Ws_1_0037.wav|Kas tad tam tur ko patikt?
60gTsr2n-Ws_1_0038.wav|Domāju, ka viņam tas var būt viena alga, kad viņš tik dabū sievu, un to es viņam gan izgādāšu.
60gTsr2n-Ws_1_0039.wav|Un tad tālāk māte vaicāja.
60gTsr2n-Ws_1_0040.wav|Saprotama lieta, ka brauksim arī uz Trauklaižiem.
60gTsr2n-Ws_1_0041.wav|Trauklaiži prot vislabāk saimniekot, to nevar noliegt.
60gTsr2n-Ws_1_0042.wav|Tur nenokrīt ne drusciņa no galda, ja tās kāds nepiekopj un nepaceļ, un tā ir gudri, tā man patīk.
60gTsr2n-Ws_1_0043.wav|Ļaudis saka, sieva atteica, ka tam, kas ejot līgaviņas lūkoties, labi esot jāuzmana, kā uzdomātā meita sieru griežot.
60gTsr2n-Ws_1_0044.wav|Kura viens, divi nazi iegrūž sierā un nogriež biezu klampu, tā nemūžam nebūšot taupīga saimniece; bet kura atkal tikai tādu plānu tēnīti vien nogriež, tai ir skopības velns sirdī.
60gTsr2n-Ws_1_0045.wav|Tikai tā, kura nedz par daudz, nedz par maz nenogriež, tikai tā būs reiz laba sieva.
60gTsr2n-Ws_1_0046.wav|Man no savas puses, vecais Kļaviņš atbildēja, skopības velnam nekas nav pretī, mums vajaga vedeklas, kura mantu satura kopā, un Ješkam vajaga sievas, kura to tiesu cietāka, cik viņš gļēvs.
60gTsr2n-Ws_1_0047.wav|No Jaunzemju Šīroniem tu jau vēl nemaz neesi runājis, tie tak arī pieder pie mūsu pazīstamiem.
60gTsr2n-Ws_1_0048.wav|Tie ir ārvalsts ļaudis, saimnieks atbildēja, ar tiem man nav nekādas darīšanas.
60gTsr2n-Ws_1_0049.wav|Ārvalsts?
60gTsr2n-Ws_1_0050.wav|Viņi tak dzīvo mūsu pagastā, Jaunzemji tak pieder pie mūsu pagasta.
60gTsr2n-Ws_1_0051.wav|Jaunzemji gan, bet ne Šīroni, tie ir ienācēji.
60gTsr2n-Ws_1_0052.wav|Un kas par to, ar Šīroniem mans tēvs un mana māte bij labi pazīstami, var būt, ka tiem arī ir meita, kuru tie grib tautās laist, es jau nezinu, neesmu tur bijusi.
60gTsr2n-Ws_1_0053.wav|Saka, Šīroni esot ļoti bagāti.
60gTsr2n-Ws_1_0054.wav|Jā, vecais Kļaviņš atbildēja, zirgu un govi labprāt no Jaunzemjiem uz Kļavkalniem atvestu, lai gan tiem tādas barības, ar kādu tie apraduši, nevaru mest priekšā.
60gTsr2n-Ws_1_0055.wav|Bet tāds lopiņš ir prātīgs, un, kur viņš redz, ka tā lieta citādi neiet, viņš apmierinās.
60gTsr2n-Ws_1_0056.wav|Bet vedeklas, no bagātas sugas vestas, ir lielmanīgas un paliek lielmanīgas.
60gTsr2n-Ws_1_0057.wav|Viņas ik dienas grib sēdēt pie pilnām bļodām, nevaicādamas, kā pie tām lai tiek, un no tādas vedeklas Dievs lai mani pasargā.
60gTsr2n-Ws_1_0058.wav|Bet, tēv, kad mūsu Ješka atvestu sievu no Jaunzemjiem līdz ar pilnām bļodām, tad mums tak par tām nemaz nebūtu jāgādā.
60gTsr2n-Ws_1_0059.wav|Vai tu tā domā vīrs asā balsī atbildēja.
60gTsr2n-Ws_1_0060.wav|It kā kad pasaulē dēlu nemaz nebūtu un tēvs allaž vecākajam lielākās daļas neatgrūstu, lai nauda un manta paliek kopā!
60gTsr2n-Ws_1_0061.wav|Es gribu brangu vedeklu, kura labu grasi naudas dabū līdz, īstu zemnieka meitu, kura prot vērpt un aust un kurai lopi mīl.
60gTsr2n-Ws_1_0062.wav|Bet laipnai un dievbijīgai viņai tak arī vajaga būt, vai ne, tēv sieva iejautājās.
60gTsr2n-Ws_1_0063.wav|Atkal vecais pīpei izvilināja kuplus dūmus.
60gTsr2n-Ws_1_0064.wav|Es jau nu cūkas maisā nepirkšu, viņš sacīja pēc brīža...
60gTsr2n-Ws_1_0065.wav|Kā domā, sieva atkal iesāka, vai neapstaigāsim vēl drusciņ savus laukus?
60gTsr2n-Ws_1_0066.wav|Tas tak ir svētdienas darbs, un saule vēl augstu pie debesīm.
60gTsr2n-Ws_1_0067.wav|Man gribētos redzēt, vai jau rudzi nesāk ziedēt, laiks jau gan būtu.
60gTsr2n-Ws_1_0068.wav|Vecajam Kļaviņam tas bija pa prātam, viņš piecēlās smagi.
60gTsr2n-Ws_1_0069.wav|Plaši un cieti viņš stāvēja savos biezajos zābakos, ciets un sīksts kā zarains ozols.
60gTsr2n-Ws_1_0070.wav|Pelēkās diedziņu audekla bikses, vadmalas svārki un veste ar raibo kakla lakatiņu zem tās viņam deva glītu, cienīgu izskatu.
60gTsr2n-Ws_1_0071.wav|Brūni sarkanajā, brangajā ģīmī bij manāms stingrums, kas likās sakot: Šis ir vecais Kļaviņš, kas viņa mājā dzīvo, tam jāklausa un savs uzdevums ātri un krietni jāizpilda.
60gTsr2n-Ws_1_0072.wav|Bet gudrās, pelēkās actiņas, lai gan tām bij asi skatieni, liecināja no labsirdības.
60gTsr2n-Ws_1_0073.wav|Sieva pie viņa sāniem izskatījās kā gari noaugusi puķe, kura neilgi atpakaļ pārziedējusi.
60gTsr2n-Ws_1_0074.wav|Gari un slaidi tā karājas pie kāta un palokās, kad vējš aizpūš garām.
60gTsr2n-Ws_1_0075.wav|Skaties, kas par jaukiem ziediņiem, sieva sacīja uz vīru, kad tie aiz mājas kādam ežmaļam gāja garām, kā tie visi griežas pret sauli un tauriņi lido ap tiem.
60gTsr2n-Ws_1_0076.wav|Nu, lai nu tie lido vien, Kļaviņš atbildēja, tie arī ir tādi radījumi, bez kuriem pasaulē varētu iztikt, nedara nekāda laba, un vēlāk tiem nav ko ēst.
60gTsr2n-Ws_1_0077.wav|Nu, viņi tak vienā vietā, otrā kaut ko savai vajadzībai dabū.
60gTsr2n-Ws_1_0078.wav|Pasaule ir liela, tur katrs savu daļiņu var atrast.
60gTsr2n-Ws_1_0079.wav|Tā, tā, vīrs izgrūda nievājoši, par bitēm un vēl, vēl par skudrām es nekā nesaku, visi citi tādi spārnaiņi manis dēļ bijuši nebijuši pasaulē.
60gTsr2n-Ws_1_0080.wav|Katram kustonīšam, tēv, ir savas labās un ļaunās īpašības, tāpat kā cilvēkam.
60gTsr2n-Ws_1_0081.wav|Nevajaga visu vienā maisā bāzt, kam kaut kas īpats piemīt, tam lai tas arī paliek.
60gTsr2n-Ws_1_0082.wav|Ar to tu gan laikam zīmējies uz tavu pienapicīgo Ješku, saimnieks atbildēja kaitināts.
60gTsr2n-Ws_1_0083.wav|Gribētu zināt, kas par sevišķām īpašībām tam piemīt?
60gTsr2n-Ws_1_0084.wav|Vai viņš ir tāds puika, uz kuru var palaisties un no kura var domāt, ka, ja būs kāds krietns darbs izdarāms, viņš būs pirmais, kas pie tā ķersies?
60gTsr2n-Ws_1_0085.wav|Tāds puika man patiktu, bet tāds jau mūsu Ješka nekad nebūs, tas jau nu velti.
60gTsr2n-Ws_1_0086.wav|Sieva negribēja sacelt naida caur pretī runāšanu, viņai arī bāršanās nebūt nepatika.
60gTsr2n-Ws_1_0087.wav|Tādēļ tā sacīja, vīru gribēdama vest uz citām domām, un pārbraucīja mīksti ar roku pār garajiem liniem, kas celiņa kreisajā pusē auga un bij noliekušies uz to.
60gTsr2n-Ws_1_0088.wav|Mūsu agrīnie lini šogad būs skaisti, tēv.
60gTsr2n-Ws_1_0090.wav|Kā zila jūra tie viļņoja, it kā kad gabaliņš zilo debesu būtu nolaidies zemē, gribēdams to apbalvot šiem dārgajiem augiem.
60gTsr2n-Ws_1_0091.wav|Abi vecie palika stāvot un skatījās visapkārt.
60gTsr2n-Ws_1_0092.wav|Labības un āboliņu lauku vidū kalnā aiz viņiem stāvēja Kļavkalni.
60gTsr2n-Ws_1_0093.wav|Pa labai un pa kreisai rokai tālumā bij redzami kaimiņu māju jumti, bet viņu priekšā, tur aiz mežiņa, aiz lielajām dzimtskunga pļavām, aiz Ogres uz sarkanā māla krasta, spīdēja Jaunzemju dzīvojamās ēkas baltais šindeļu jumts...
60gTsr2n-Ws_1_0094.wav|Vecais Kļaviņš pacēla galvu, paošņāja un noņurdēja.
60gTsr2n-Ws_1_0095.wav|Bet tad ta garda smaka!
60gTsr2n-Ws_1_0096.wav|Jā, esam pašā ziedu laikā, saimniece atteica.
60gTsr2n-Ws_1_0097.wav|Jā, vecais apstiprināja un tad pēkšņi pielika: Eh, kas tad tur zem tā ozola sēd?
60gTsr2n-Ws_1_0098.wav|Nudie, tas jau ir mūsu Ješka.
60gTsr2n-Ws_1_0099.wav|Uz zaļa pakalnīša stāvēja liels, nosūnojis ozols.
60gTsr2n-Ws_1_0100.wav|Milzīgi akmeņi, kādus satricinātie jūras ūdeņi pirmlaikos bij atnesuši, pa pusei zemē nogrimuši, gulēja ap to, un uz viena no šiem akmeņiem sēdēja Kļaviņu Ješka, vecā Kļaviņa dēls.
60gTsr2n-Ws_1_0101.wav|Viņš bij galvu atspiedis rokā, likās tā, kā kad tas skatītos Ogres sarkanajā krastā, aiz kura saule nupat taisījās nozust, zaļās pļavas sarkanu blāzmu pārklādama.
60gTsr2n-Ws_1_0102.wav|Dziļi domās viņš gan laikam bij nogrimis, jo viņš nesadzirdēja abu veco soļu, kuri taču nebij visai klusi.
60gTsr2n-Ws_1_0104.wav|Vecais Kļaviņš uzlūkoja jauno nelaipniem skatieniem.
60gTsr2n-Ws_1_0105.wav|Labi, ka mēs tevi še sastopam, viņš sacīja pavēlošā balsī, rītu brauksim līgavas lūkoties, var būt, ka tu tad vairāk saņemsies un tapsi jautrāks, kad tev būs sieva.
60gTsr2n-Ws_1_0106.wav|Ješka skatījās tēvā kā dulls.
60gTsr2n-Ws_1_0107.wav|Bet kādēļ tad, tēt viņš pēdīgi stomījās; savā sirdī viņš varbūt domāja: Kam vēl tik spēcīgs tēvs, tam vēl nevajaga precēties.
60gTsr2n-Ws_1_0108.wav|Ne tādēļ, vecais Kļaviņš ierūca.
60gTsr2n-Ws_1_0109.wav|Ka es jau būtu nodomājis līst aizkrāsnē, tik tālu mēs vēl neesam, nē, tev vai nu kaut kur jāiet iegātņos.
60gTsr2n-Ws_1_0110.wav|Vai atkal par sievas naudu jānopirk kāda māja, un es tad arī vēl no savas puses ko dadošu klāt.
60gTsr2n-Ws_1_0111.wav|Ješka bēdīgi nokāra galvu, bet māte vīram piedūra pie sāniem.
60gTsr2n-Ws_1_0112.wav|Liec tak nu viņam miera, viņa sacīja ne bez dusmām, jo lai gan viņa visās citās lietās vīram bij paklausīga, līdz kā viņš Ješku aizkāra, viņa tam pretojās, liec miera.
60gTsr2n-Ws_1_0113.wav|Nē, neliec vis, vīrs uzbārās.
60gTsr2n-Ws_1_0114.wav|Viņam tas jāzina un pēc tā jāturas.
60gTsr2n-Ws_1_0115.wav|Vai tēv, man nu gan vēl tagad negribas precēties, Ješka stomījās.
60gTsr2n-Ws_1_0116.wav|Vai tev gribas vai negribas, par to tu nemaz netopi jautāts, tēvs tagad dusmīgi iesaucās.
60gTsr2n-Ws_1_0117.wav|Tu iesēdīsies vāģos un brauksi man līdz, par citu gan es gādāšu.
60gTsr2n-Ws_1_0118.wav|Un uz tām pašām pēdām viņš apgriezās, satvēra sievu aiz elkoņa un vilka to sev līdz.
60gTsr2n-Ws_1_0119.wav|Brītiņu tā paklausīja un sekoja vīram, bet tad viņai iežēlojās dēla, kurš kā uz mutes sists pie ozola bij palicis stāvot.
60gTsr2n-Ws_1_0120.wav|Ej nu tu vien savu ceļu, tēv, viņa sacīja, gan es tevi panākšu, es tak tā bērna savās bēdās tur zem ozola viena paša nevaru atstāt.
60gTsr2n-Ws_1_0121.wav|Saimnieks iesmējās zobgalīgi.
60gTsr2n-Ws_1_0122.wav|Ta ta brangi, viņš bārās.
60gTsr2n-Ws_1_0123.wav|Viņa runā no bēdām, kad tēvs dēlam grib sievu ņemt.
60gTsr2n-Ws_1_0124.wav|Bet māte jau bij ceļā uz ozolu, un tātad viņš viens pats lēnām tipāja tālāk, tik stipri pīpēdams, ka dūmi vien juka.
60gTsr2n-Ws_1_0125.wav|Ješka atkal sēdēja uz akmens un skatījās uz vakariem.
60gTsr2n-Ws_1_0126.wav|Ješkiņ dēliņ, māte sacīja, viņam viegli roku uzlikdama uz pleca, kāpēc tu izliecies tik apstulbis, kad tēvs ar tevi runā?
60gTsr2n-Ws_1_0127.wav|Viņš jau nemaz nezina, kāds tu īsti esi.
60gTsr2n-Ws_1_0128.wav|Tici man, ja viņš ar tevi arī tā parupji apietas, viņš tomēr paliek tavs tēvs un grib tavu labu...
60gTsr2n-Ws_1_0129.wav|Vai tad tev pavisu visam negribas precēties, ka tu viņa priekšā stāvi kā no laivas izsviests un viņam cita nekā nezini atbildēt kā:
60gTsr2n-Ws_1_0130.wav|Vai, tēv, man nu gan vēl tagad negribas precēties!
60gTsr2n-Ws_1_0131.wav|Memmiņ, tu jau vēl pie manis esi, Ješka atbildēja un skatījās ar mīlestību mātē.
60gTsr2n-Ws_1_0132.wav|Bez tam es vēl nekad par precēšanos neesmu iedomājis.
60gTsr2n-Ws_1_0133.wav|Bet ir tak jauki būt tādai jaunai sieviņai par vīru, Ješkiņ.
60gTsr2n-Ws_1_0134.wav|Tev tik šitāda laime īsti jāiedomājas, un vai tad tev negribētos pašam savu māju, tu tak visu mūžu nevari būt tēva pirmais puisis.
60gTsr2n-Ws_1_0135.wav|Memmiņ, man ļoti patīk, kad tu man ko pavēli, un mājas, mājas man nepatīk nevienas tā kā mūsu pašu.
60gTsr2n-Ws_1_0136.wav|Tas viss nekā nelīdz, dēls, ko tēvs grib, tas bērnam jādara.
60gTsr2n-Ws_1_0137.wav|Iesim nu uz māju un sameklēsim svētdienas drēbes, jo ar nātnām biksēm un veciem svārkiem tevis tak nevaru laist sievas meklēt.
60gTsr2n-Ws_1_0138.wav|Ješka noglaudīja viegli savu veco svārku piedurkni, kurus māte pati bij vērpusi un audusi.
60gTsr2n-Ws_1_0139.wav|Tu, zināms, ar visu esi mierā, māte sacīja un satvēra dēla roku, jo tā gribēja, lai tas tūliņ nākot līdzi.
60gTsr2n-Ws_1_0140.wav|Pirms aiziešanas Ješka vēlreiz paskatījās tālajā Ogres krastā, aiz kura saule tagad bij nozudusi.
60gTsr2n-Ws_1_0141.wav|Visas vakara puses debesis tagad kvēloja jaukā sārtumā.
60gTsr2n-Ws_1_0142.wav|Ješkam patika vietiņa zem vecā ozola.
60gTsr2n-Ws_1_0143.wav|Kā jūras uzskats sirdī modina ilgošanos, no kuras nevar zināt, vai tā nozīmē prieku: vai bēdas.
60gTsr2n-Ws_1_0144.wav|Tā Ješkam likās, kā kad zaļais pļavu laukums viņa dvēseli vilktu un vilktu pie sevis, vilinātu projām no tēva mājas uz kaut ko nezināmu, uz kaut ko jauku un tomēr bēdīgu...
60gTsr2n-Ws_1_0145.wav|Bet tagad viņam mātei bij jāiet līdz.
60gTsr2n-Ws_1_0146.wav|Ilgi viņš nokavējās stallī pie zirgiem.
60gTsr2n-Ws_1_0147.wav|Tur stāvēja melnis, ko viņš pats bij izaudzējis.
60gTsr2n-Ws_1_0148.wav|Ķēve bij nosprāgusi, un kumeļš bijis tik vājš, ka to bij gribējuši nogalināt.
60gTsr2n-Ws_1_0149.wav|Bet Ješkam viņa bij iežēlojies, viņš bij uzņēmies vājo lopiņu kopt un barot un bij turējis vārdu.
60gTsr2n-Ws_1_0150.wav|Nekad cits viņa kumeļam nebij pasniedzis nedz barības, nedz ko dzert.
60gTsr2n-Ws_1_0151.wav|Pie šitā zirga viņš nu tagad stāvēja un nostūma viņam krēpes no pieres un glāstīja tam gludo kaklu.
60gTsr2n-Ws_1_0152.wav|Un zirgs Ješkā skatījās tik gudri un mīļi, ka puisis viņam aplika rokas ap kaklu un tikko, tikko nesāka raudāt.
60gTsr2n-Ws_1_0153.wav|Pret tēva prātu, to viņš zināja, nekas nebij izdarāms, jo tēva prāts Ješkam līdz šim tā bij bijis jāizpilda kā Dieva prāts.
60gTsr2n-Ws_1_0154.wav|Viņam no staļļa iznākot pie debesīm mīlīgi un skaisti mirdzēja vakara zvaigzne.
60gTsr2n-Ws_1_0155.wav|Ješka pacēla uz jauko zvaigzni savas acis, it kā mierināšanas no tās gaidīdams, bet likās, kā kad zvaigzne par viņu un viņa bēdām smaidītu...
60gTsr2n-Ws_1_0156.wav|Klusi un domīgi Ješka iegāja istabā, kur meita nupat kā vakariņas uzlika uz galda.
60gTsr2n-Ws_1_0157.wav|Ne vārdiņa nerunājis, viņš paēda un aizgāja gulēt.
60gTsr2n-Ws_1_0158.wav|Otrā rītā Ješku uzmodināja gailis ar savu skaļo dziedāšanu.
60gTsr2n-Ws_1_0159.wav|Ješka bij nemierīgi gulējis.
60gTsr2n-Ws_1_0160.wav|Viņš nokratīja ātri miegu un apģērbās.
60gTsr2n-Ws_1_0161.wav|Nu atkal iesākās dienas darbi, vieglie un grūtie.
60gTsr2n-Ws_1_0162.wav|Ak nē, šodien jau viņam bij jābrauc līgaviņas nolūkoties...
60gTsr2n-Ws_1_0163.wav|Daudz daudz mīļāk nekā ar tēvu braucis sievas meklēt, viņš sava meļņa vietā būtu iejūdzies arklā un to vilcis pār papuvi.
60gTsr2n-Ws_1_0164.wav|Viņš iekūla zirgiem miltus un tad nomazgājās.
60gTsr2n-Ws_1_0165.wav|Skaidrais, vēsais ūdens viņu padarīja mudrāku; cieti viņš sakoda zobus.
60gTsr2n-Ws_1_0166.wav|Tas, kas viņam šodien bij jāizdara, viņam likās esot tik grūts un nepatīkams, ka viņam nemaz vairs istabā negribējās iet atpakaļ.
60gTsr2n-Ws_1_0167.wav|Dārzā aiz ābelēm burbuļoja upīte.
60gTsr2n-Ws_1_0168.wav|Tur viņu māte atrada, kad tā viņu meklēja, gribēdama tam iedot siera gabaliņu, ko uzkost, lai dēla dzeguze neaizkūkotu.
60gTsr2n-Ws_1_0170.wav|Diena iesākās jauki, cīruļi dzied un slavē savu radītāju, un no Ogres puses nāk salda siena smarža.
60gTsr2n-Ws_1_0171.wav|Ješka purināja galvu, viņš neprata mākslas izteikt vārdos, ko tas sajuta.
60gTsr2n-Ws_1_0172.wav|Proti, ka vismīļāk viņš sevi būtu licies aiznesties no upītes viļņiem, tālu tālu, līdz turienei, kur neviens cilvēks viņa vairs nebūtu varējis mocīt ar sievas meklēšanu un precēšanos.
60gTsr2n-Ws_1_0173.wav|Un tādēļ viņš cieta klusu.
60gTsr2n-Ws_1_0174.wav|Domā tik vienumēr, dēls, māte turpināja, ka vecāku svētība bērniem uzbūvē mājas.
60gTsr2n-Ws_1_0175.wav|Kur bērns tēva un mātes prātam dara pretī, precējas, kā Ēzavs to darīja, un apbēdina viņus, tur labs nevar iznākt.
60gTsr2n-Ws_1_0176.wav|Bet, kur bērns paklausa tēva pavēli un bausli cienī, un mātes vārdus tura godā, tur viss ņem labu galu, tur nāk priecīgas dienas, eņģeļi debesīs šādiem cilvēkiem palīdz sēt un pļaut.
60gTsr2n-Ws_1_0177.wav|Ješka noslaucīja ar roku savas valgās acis.
60gTsr2n-Ws_1_0178.wav|Man tas gluži pa prātam, māte atkal iesāka, ka tu no šejienes aizej un kādu māju uzņem.
60gTsr2n-Ws_1_0179.wav|Tad tēvs nāks pie atzīšanās, ka tu kam deri.
60gTsr2n-Ws_1_0180.wav|Saņemies, dēls, galva jau tādēļ nebūs jāzaudē, jeb vai tu domā, ka būs, Ješkiņ pēdējos vārdus māte izrunāja jokojošā balsī, un kā rīta saules spīdums smaids pārskrēja pār viņas ģīmi.
60gTsr2n-Ws_1_0181.wav|Tu vari smieties, Ješka atbildēja klusām un gandrīz dusmīgi.
60gTsr2n-Ws_1_0182.wav|Tev nav jābrauc sievas meklēt.
60gTsr2n-Ws_1_0183.wav|Tas nu gan man nav jādara, bet nedomā, ka man ir vienaldzīgi, kādu sievu tu dabū.
60gTsr2n-Ws_1_0184.wav|Bērna laime vai nelaime māti aizķer div un trīskārtīgi...
60gTsr2n-Ws_1_0185.wav|Nu saņemies un parādi tēvam, ko tu vari un kas tu esi.
60gTsr2n-Ws_1_0186.wav|Nenāc tā kaunīgi-bailīgi istabā; tas tēvam nepatīk.
60gTsr2n-Ws_1_0187.wav|Cepuri uz vienas auss, pīpi mutē, ķuļķē, ka dūmi vien jūk, ko tad viņš atplētīs acis!
60gTsr2n-Ws_1_0188.wav|Es jau zinu, dēliņ, ka tu tāds tūļa nemaz neesi, tu tik izliecies tik lēnīgs, tādēļ ka tu savā sirdī esi pazemīgs...
60gTsr2n-Ws_1_0189.wav|Tev nav tādas dabas kā citiem.
60gTsr2n-Ws_1_0190.wav|Lielīties un izrādīties tu nekad neesi gribējis, un bez tam tava sirds ir tik mīksta, tik mīksta...
60gTsr2n-Ws_1_0192.wav|Viņa kraun divi pūri rudzu uz muguras un iegrūž, ja vajadzīgs, pati ar savu roku cūkai dunci rīklē, bet tas nav, kas tev ir derīgs.
60gTsr2n-Ws_1_0193.wav|Smalka, izveicīga meita tev jāņem, kura turklāt stipra un prot saimniekot.
60gTsr2n-Ws_1_0194.wav|Gan tu ar laiku viņu arī mīlēsi, kad būsi ar viņu iedzīvojies.
60gTsr2n-Ws_1_0195.wav|Ak māt, kad man jāprecējas, tad man viena alga, kādu paņemu, tagad Ješka sāpīgi iesaucās, bet viņa darīja tā, kā kad to nebūtu dzirdējusi, un viņš tai sekoja uz istabu.
60gTsr2n-Ws_1_0196.wav|Brīdi vēlāk puisis izveda zirgu no staļļa un sāka jūgt.
60gTsr2n-Ws_1_0197.wav|Kad zirgs bij aizjūgts, vecais Kļaviņš jaunu pīpi rokā iznāca no istabas, viņam pakaļ Ješka; māte pavadīja dēlu līdz vāģiem.
60gTsr2n-Ws_1_0198.wav|Kā viņa to no sāniem gandrīz paslepšus uzlūkoja, viņa tikko neiztrūkās par Ješkas skaistumu.
60gTsr2n-Ws_1_0199.wav|Garš un slaiks no auguma, viņš ar savu šķīsto, smalko ģīmi, kuru saule nebij varējusi nodedzināt, mātes acīm izskatījās kā eņģelis.
60gTsr2n-Ws_1_0200.wav|Gaiši sprogaini mati apņēma viņa mīlīgos vaibstus, tumši pelēkais vadmalas uzvalks viņam stāvēja kā lietin uzliets.
60gTsr2n-Ws_1_0201.wav|Ješkam bij jānosēstas tēvam blakus, lai gan viņš to labprāt nedarīja, puisis padeva grožus, rīta vējš pūta, gailis dziedāja, un tā viņi abi aizbrauca.
60gTsr2n-Ws_1_0202.wav|Roku virs acīm turēdama, māte tiem noskatījās pakaļ.
60gTsr2n-Ws_1_0203.wav|Dievs kungs, debesu tēvs viņa nopūtās.
60gTsr2n-Ws_1_0204.wav|Svētī tu jel šo braucienu Un tad viņa gāja pie darba, to kā arvienu klusi un čakli padarīdama.
60gTsr2n-Ws_1_0205.wav|Ceļā vecais Kļaviņš ar Ješku daudz nerunāja.
60gTsr2n-Ws_1_0206.wav|Tikai šad un tad tēvs parādīja ar pātagas kātu uz vienu vai otru tīrumu ceļa malā, norūkdams: Ta tad neglīti nosēts, vai: To tīrumu nemākuļi aruši.
60gTsr2n-Ws_1_0207.wav|Tomēr zeme visapkārt bij izstrādāta kā dārzs, un prieks bij noskatīties rudzu, miežu, auzu un linu laukos.
60gTsr2n-Ws_1_0208.wav|Tā ap brokasta laiku tēvs ar dēlu nonāca Mežmaļos.
60gTsr2n-Ws_1_0209.wav|Neierasts laiks priekš preciniekiem, bet nekas, negaidīti viesi allaž dabū drusku ieskatīties mājas būšanā, un to jau vecais Kļaviņš it sevišķi gribēja.
60gTsr2n-Ws_1_0210.wav|Sētā iebraukuši viņi redzēja divas meitas ķēķa priekšā strādājam, viena berza piena traukus, otra skaloja tos.
60gTsr2n-Ws_1_0211.wav|Abas bij brangas, skaistiem, sarkaniem vaigiem un gludi sasukātiem, dzeltāniem matiem.
60gTsr2n-Ws_1_0212.wav|Viņas bij ļoti jautras, smējās un tērzēja, darba tādēļ neaizmirsdamas.
60gTsr2n-Ws_1_0213.wav|Vecais Kļaviņš piegrūda dēlam pie sāniem.
60gTsr2n-Ws_1_0214.wav|Tās viņas ir, viņš čukstēja, abas Lapiņa meitas, un viņas ir glītas, nudien, tas man patīk, vaigi kā āboļi.
60gTsr2n-Ws_1_0216.wav|Tagad meitas pamanīja piebraukušos, apklusa un pazuda viena pakaļ otrai ķēķī.
60gTsr2n-Ws_1_0217.wav|Izdzirdis riteņu troksni, Lapiņš bij piegājis pie loga; nāburgus ieraudzīdams, viņš tūliņ izsteidzās ārā, padeva tiem labrītu, lūdza, lai nākot iekšā, un pielika, nāburgi īstā laikā esot atbraukuši, brokasts tūliņ būšot gatavs.
60gTsr2n-Ws_1_0218.wav|Kamēr nu Lapiņš atkal iegāja istabā un saimniece pa ķēķi rīkojās, tēvs ar dēlu pastaigājās pa sētu.
60gTsr2n-Ws_1_0219.wav|Vecais Kļaviņš visu apskatīja cieši, un viņam daža lieta nepatika, ko viņš redzēja.
60gTsr2n-Ws_1_0220.wav|Govju siles nebij lāgā izslaucītas, mēsli nebij kārtīgi atmesti, zirgiem bij negluda spalva un vāģi un zirgu lietas bez kārtības šur un tur sagrūstas.
60gTsr2n-Ws_1_0221.wav|Kalpone ar noplīsušiem brunčiem un sapinkātiem matiem nupat vistām pameta barību, bet ne krušļus vai sīko labību, bet tīrus rudzus.
60gTsr2n-Ws_1_0223.wav|Ješka, kas zirgu bij piesējis, ielīda dārzā; vismīļāk viņš aiz lielajiem jāņogu ceriem būtu paslēpies, bet tas jau neizskatījās, tātad viņš darīja, it kā kad tas nolūkotos kokos.
60gTsr2n-Ws_1_0224.wav|Mājā viņš ļoti cītīgi nodarbojās ar dārzkopību, un viņam likās, ka Mežmaļu dārzs nebūt lāgā nebij kopts.
60gTsr2n-Ws_1_0225.wav|Visur nekārtība bij manāma.
60gTsr2n-Ws_1_0226.wav|Te uz reizi kaut kas atsitās pret viņa degunu, lai gan tā bija tikai usnes galviņa, Ješkam tomēr sāpēja.
60gTsr2n-Ws_1_0227.wav|Pirmajam sviedienam drīzi sekoja otrs un trešais, pēc tam atskanēja smiekli, tie nāca no ogu ceru otrās puses.
60gTsr2n-Ws_1_0228.wav|Ješka nezināja, vai skatīties vai neskatīties, kas tur aiz ogājiem smējās.
60gTsr2n-Ws_1_0229.wav|Nu, kur puisis ir bailīgs, tur meitas top drošas.
60gTsr2n-Ws_1_0230.wav|Aiz ogājiem pacēlās divi apaļi, sārti meiteņu ģīmji, tie smējās, ko varēja.
60gTsr2n-Ws_1_0231.wav|Ješka, Lapiņa jaunākā meita sacīja, ko tu tur študierē zem mūsu vecās ābeles?
60gTsr2n-Ws_1_0232.wav|Študierēju, ka tā nav lāgā apkopta, Ješka vaļsirdīgi un drusku sajucis atbildēja.
60gTsr2n-Ws_1_0233.wav|Bet ta tad tu esi rupjš, Ješka.
60gTsr2n-Ws_1_0234.wav|Vai tev vēl gribas ušņu, Ješka?...
60gTsr2n-Ws_1_0235.wav|Tā, lūk, meitas ar viņu jokojās un svieda viņam ar ušņu galviņām, tā ka tas nezināja, kur dēties, un tam gandrīz rokas bij jāliek ģīmjam priekšā.
60gTsr2n-Ws_1_0236.wav|Asinis viņam karsti saskrēja sirdī, jo šitā svešām meitām būt par kavēkli un turklāt ar ušņu galvām tikt apmētātam, tas Ješkam nepatika.
60gTsr2n-Ws_1_0237.wav|Par laimi saimniece sauca uz istabu, brokastis bij uz galda.
60gTsr2n-Ws_1_0238.wav|Vecais Kļaviņš ēda dūšīgi, bet pie sevis viņš nodomāja: Kas par brokastu darba dienā, un viņi tak nevarēja zināt, ka tiem būs viesi, nu es vairs nebrīnos, ka kūtī un stallī viss nav kārtībā.
60gTsr2n-Ws_1_0239.wav|Kur ik dienas ķēķī švirkst un kūp, tur drīzi zobi jākar vadzī.
60gTsr2n-Ws_1_0240.wav|Man arī tā izliekas, kā kad ar Lapiņu ietu uz leju, un kur tās lietas šitā stāv, tur manam Ješkam nebūs iemaisīties.
60gTsr2n-Ws_1_0241.wav|Tātad viņš vēl pie galda iesāka runāt: šam esot smalkās vilnas šķēļa vajadzīgs, un šis esot dzirdējis, ka Lapiņam tāds pārdodams.
60gTsr2n-Ws_1_0242.wav|Bija gan, Lapiņš atbildēja, bet es jau viņu vairāk nedēļu atpakaļ pārdevu.
60gTsr2n-Ws_1_0243.wav|Brauc uz Aveniem, Avens jau arī tura smalkās vilnas aitas, varbūt ka tam atliks kāds šķēlis.
60gTsr2n-Ws_1_0244.wav|Man tik vēl divas jērītes pārdodamas.
60gTsr2n-Ws_1_0245.wav|Ej tu ar visām savām jērītēm, kur gribi, Ješka domāja, esmu tās redzējis un zinu, kas tām par vilnu.
60gTsr2n-Ws_1_0246.wav|Meitas viņam pa tam bij sakrāvušas visādus niekus uz šķīvja, tā ka kaunīgais puisis nezināja, ko darīt, ko ne.
60gTsr2n-Ws_1_0247.wav|Tā kā viņa māte bij klusa, godīga sieva, viņam visa šitā būšana izlikās traka un bērnišķa, un viņš no sirds vēlējās, ka tas jau būtu projām.
60gTsr2n-Ws_1_0248.wav|Šī vēlēšanās tad arī drīzi vien piepildījās, jo viņi tikko bij paēduši, kad vecais Kļaviņš sacīja:
60gTsr2n-Ws_1_0249.wav|Man žēl, nāburgs, ka tev nav tāda šķēļa, kāda man vajaga.
60gTsr2n-Ws_1_0250.wav|Kad tu kādreiz uz mūsu pusi brauc, nepiemirsti jel arī mūsu mājā iegriezties, lai mēs tev tavu laipnību varam atmaksāt.
60gTsr2n-Ws_1_0251.wav|Zināms, mēs jau nu gan viesu tā nespējam uzņemt kā jūs.
60gTsr2n-Ws_1_0252.wav|Tad tēvs un dēls atvadījās un abi atstāja istabu.
60gTsr2n-Ws_1_0253.wav|Lapiņš, viņa sieva un abas meitas stāvēja pie durvīm un smējās, viesiem aizbraucot: tie bija jautri cilvēki, kas visu no jautrās puses uzlūkoja.
60gTsr2n-Ws_1_0254.wav|Vecais Kļaviņš ilgi nerunāja ne vārda, pēdīgi viņš sacīja: Tā nevajaga dzīvot, un pēc brīža viņš pielika: Un nu brauksim uz Aveniem.
60gTsr2n-Ws_1_0255.wav|Avena meitām arī ir sarkani vaigi, un mēs varam izvēlēties, kuru gribam.
60gTsr2n-Ws_1_0256.wav|Viņam gan laikam daudz meitu Ješka nedroši ievaicājās.
60gTsr2n-Ws_1_0257.wav|Gabal septiņas jau nu gan būs, tēvs atteica.
60gTsr2n-Ws_1_0258.wav|Visvecākās un visjaunākās neņemsim, gan mums viena no vidējām derēs.
60gTsr2n-Ws_1_0259.wav|Aveniem, kurus par pusmuižu saukt nebūt nebij kauns, bij varen lepni kviešu lauki.
60gTsr2n-Ws_1_0260.wav|Viss še stāvēja labākā kārtībā.
60gTsr2n-Ws_1_0261.wav|Dzīvojamā un citas ēkas, no akmeņiem uzbūvētas, liecināja no viņu īpašnieka bagātības un patika it sevišķi vecajam Kļaviņam.
60gTsr2n-Ws_1_0262.wav|Tur ir labi arts un sēts, viņš runāja, uz kviešu tīrumu rādīdams, kurš beidzās cieši pie staļļa pakaļas mūra.
60gTsr2n-Ws_1_0263.wav|Un kad tie bij iegriezušies sētā: Nū, te pūš cits vējš nekā Mežmaļos, katrai lietiņai te sava vietiņa, nu, redzēsim!
60gTsr2n-Ws_1_0264.wav|Viņi Avenu atrada koku skolā, kur tas ābelītes apkopa.
60gTsr2n-Ws_1_0265.wav|Avens bij saimnieks, kas no puišu kārtas bij cēlies, vīrs ar cietu, brūnu, grumbainu ģīmi.
60gTsr2n-Ws_1_0266.wav|Ilgas pūliņu un panākumu pilnas dzīves prieki un bēdas bij skaidri salasāmas zīmes uz viņa pieres atstājuši.
60gTsr2n-Ws_1_0267.wav|Viņš bij ļoti vienkārši, bet ne nabadzīgi ģērbies.
60gTsr2n-Ws_1_0268.wav|Vecajam Kļaviņam pa tām starpām caur kviešu tīruma uzskatu un visu jauko kārtību mājas būšanā sirds no prieka bij sākusi lēcin lēkt.
60gTsr2n-Ws_1_0269.wav|Viņš neapdomājās ilgi, bet piegāja ātri pie Avena:
60gTsr2n-Ws_1_0270.wav|Allaž īsi, aši un skaidri, nāburgs, viņš uzsāka, tam roku sniegdams.
60gTsr2n-Ws_1_0271.wav|Es un mana sieva šķietam laiku pienākušu, kur mūsu Ješkam jāprecējas, un tātad mēs jums negribējām braukt garām.
60gTsr2n-Ws_1_0272.wav|Ja tev tā lieta ir pa prātam, apspriedīsim viņu drusku sīkāk.
60gTsr2n-Ws_1_0273.wav|Kociņa nepalaizdams vaļā, ap kuru tas rīkojās, Avens uzbīdīja lielās brilles kārtīgi uz deguna un aplūkoja Ješku ar pazinēja skatieniem no galvas līdz kājām.
60gTsr2n-Ws_1_0276.wav|Kas arī domāja: Katram žīdam jālielī sava prece, viņš nedzer, tas turpināja, un prot saimniekot.
60gTsr2n-Ws_1_0277.wav|Turklāt viņš mans vienīgais bērns, un, kad arī es tagad māju pats paturu, viņam nekā netrūks.
60gTsr2n-Ws_1_0278.wav|Bet viņi būs nevienāds pāris, Avens atbildēja.
60gTsr2n-Ws_1_0279.wav|Bet jūs jau varat viņā noskatīties.
60gTsr2n-Ws_1_0280.wav|Viņš pagriezās uz mājas pusi un sauca stiprā balsī:
60gTsr2n-Ws_1_0282.wav|Kad balss bija noskanējusi, sētā bij dzirdama kustēšanās, un nebij ilgi jāgaida, tad dārzā ienāca meita, kura nelikās vairs jauna esot.
60gTsr2n-Ws_1_0283.wav|Kad viņa tuvu bij pienākusi, abi Kļaviņi redzēja, ka meitai bij tāds ģīmis, kāds senlaikos Leai būs bijis, proti, ģīmis, kurā viss ačgārni likās stāvot.
60gTsr2n-Ws_1_0284.wav|Sēras un pazemība šo ģīmi apklāja kā ar kādu ēnu.
60gTsr2n-Ws_1_0285.wav|Nokaunējusies meita stāvēja vīriešu priekšā un satvēra, sev citādi nezinādama palīdzēties, priekšauta stūri.
60gTsr2n-Ws_1_0286.wav|Nu tēvs sacīja, un viņa skaidrās acis pētoši skatījās tēvā un dēlā.
60gTsr2n-Ws_1_0288.wav|Hau, vai jūs viņu gribat vai negribat Avens īsi vaicāja, bet vecais Kļaviņš nebij tik ātri piedabūjams.
60gTsr2n-Ws_1_0289.wav|Tāds ar tādu der kopā, nāburgs, viņš cieti atteica, mans dēls ir jauns, dod viņam vienu no tām jaunajām, tad viss ies pareizi.
60gTsr2n-Ws_1_0290.wav|Marš, projām, Līz, tēvs pavēlēja meitai, kura pa tam Ješku pusbailīgiem, pusmīlīgiem skatieniem bij uzlūkojusi.
60gTsr2n-Ws_1_0291.wav|Viņa tūliņ paklausīja un iziedama nolīkās un izrāva pāri nezāļu, kas zemei, kurai tik daudz kociņu bij jāuztur, atvilka spēku.
60gTsr2n-Ws_1_0292.wav|Avens turpināja savu darbu.
60gTsr2n-Ws_1_0293.wav|Kādēļ tad tu man to vecāko vien gribi dot un citas ne vecais Kļaviņš tagad pielabinošā balsī runāja.
60gTsr2n-Ws_1_0294.wav|Tev tak ir meitu kā mācītājam.
60gTsr2n-Ws_1_0295.wav|Tādā kārtā, kādā viņas pasaulē ienākušas, Avens atbildēja, tādā kārtā viņām arī būs iziet pie vīra.
60gTsr2n-Ws_1_0296.wav|Es jums saku, pirms Līze nebūs izprecēta, tikām manām citām meitām arī neļaušu precēties.
60gTsr2n-Ws_1_0297.wav|Vai šitas nodoms nepārgrozāms vecais Kļaviņš jautāja.
60gTsr2n-Ws_1_0298.wav|Viņa ir krietna meita, Avens atbildēja, viņa to pelna, ka tēvs par viņu gādā...
60gTsr2n-Ws_1_0299.wav|Es viņai došu lielāku pūru nekā viņas māsām, viņš pēc brīža turpināja, jo vienkārt viņa ir tā vecākā un tad viņai ir tā nelaime ar to ģīmi.
60gTsr2n-Ws_1_0300.wav|Bet par to gan varu galvot, ka tas, kas viņu paņems, dzīvos laimīgi.
60gTsr2n-Ws_1_0301.wav|Viņa ir krietna meita, tik jāaprod ar viņas ģīmi.
60gTsr2n-Ws_1_0302.wav|Vecais Kļaviņš kratīja galvu, viņš domāja, ka viņa sieva no šitāda ģīmja sabītos.
60gTsr2n-Ws_1_0303.wav|Var būt, ka tu vēl apdomāsies, viņš atkal lēnām uzsāka, priecātos par to, un tu zini, kur vecais Kļaviņš ir atrodams.
60gTsr2n-Ws_1_0304.wav|Ko esmu teicis, pie tā palieku, Avens atbildēja.
60gTsr2n-Ws_1_0305.wav|Nu, tad sāksim atkal iet, vecais Kļaviņš runāja, uz dēlu pagriezies.
60gTsr2n-Ws_1_0306.wav|Neņem par jaunu, nāburg, bet, tā kā tu gribi, tā es nevaru.
60gTsr2n-Ws_1_0309.wav|Tēvs un dēls soļoja viens otram pakaļ šķērsu pār lielo pagalmu, pie putnu kūtiņas stāvēja Līze un iebēra putniem kaut ko silītē.
60gTsr2n-Ws_1_0310.wav|Vistas, zosis un pīles spiedās ap savu barotāju, gārdza, ķērca, gagināja un kvarkšķēja, ka bij jādomā, ka meitai ausis aizkritīs.
60gTsr2n-Ws_1_0311.wav|Bet šī skatījās it laimīga savos mīluļos, palīdzēja vājākajiem un nestiprākajiem tikt pie barības, atgainīja par daudz drošos no sevis nost un runāja ar tiem kā ar cilvēkiem.
60gTsr2n-Ws_1_0312.wav|Tātad arī viņai savs prieks bij pasaulē.
60gTsr2n-Ws_1_0314.wav|Tagad brauksim uz Bizuļu Lūsi, tam nu gan ir tik viena vienīga, bet tā atsver divas.
60gTsr2n-Ws_1_0315.wav|Ješkam tā bij ap sirdi, kā kad viņš nupat no lielām briesmām būtu izglābies, kā kad no vilka būtu izbēdzis un nu tam uz lāča būtu jākrīt viņš nopūtās slepeni...
60gTsr2n-Ws_1_0316.wav|Viņi nu atkal brauca gar ziedošiem āboliņa laukiem, pa mežiem, gar pļavām un pēdīgi nonāca Bizuļos.
60gTsr2n-Ws_1_0317.wav|Lai nu gan Bizuļi nav nedz tik liela, nedz tik laba vieta kā Aveni, vecais Kļaviņš runāja, tad tomēr ar tiem var pārtikt.
60gTsr2n-Ws_1_0318.wav|Viņi ir labi uzkopti un nebūs jādala uz daudz daļām, bet kritīs vienai vienīgai.
60gTsr2n-Ws_1_0319.wav|Saņemies, sapurinies, Ješka, tā ka tu Bizuļa meitas priekšā pēc kā izskaties, tā ir tāda, tā neņems snauškas...
60gTsr2n-Ws_1_0320.wav|Tēvs ar dēlu izkāpa no vāģiem, un Ješka piesēja zirgu.
60gTsr2n-Ws_1_0321.wav|Tā kā pa tām starpām bij pienācis launaga laiks, vecajam Kļaviņam sāka gribēties ēst.
60gTsr2n-Ws_1_0322.wav|Ješka, zināms, kaudamies ar izbailēm, ka dabūs brūti, par ēšanu ne domāt neiedomāja.
60gTsr2n-Ws_1_0323.wav|Sētā valdīja neierasts klusums, jo visi, kas vien tik varēja grābekli pacilāt, laikam bij pie siena.
60gTsr2n-Ws_1_0324.wav|Brītiņu pagalmā pakavējušies, abi līgavas meklētāji sāka iet uz istabu.
60gTsr2n-Ws_1_0325.wav|Celītis veda kādai mazai ēkai garām, kuras durvis tikai līdz pusei vien bij aizvērtas.
60gTsr2n-Ws_1_0327.wav|Pliukš, plaukš, pliukš, plaukš tā skanēja aiz durvīm un pa starpām vēl kas, kas kā raudāšana izklausījās.
60gTsr2n-Ws_1_0328.wav|Vecais Kļaviņš, kuram allaž labāk patikās skatīties nekā klausīties, ātri durvis atgrūda vaļā, viņš tak gribēja zināt, ko tas troksnis nozīmēja.
60gTsr2n-Ws_1_0329.wav|Un, vai redzi, piena kambarī bij Bizuļu Trīne, meita, tepat tik liela kā Ješka, bet vareniem pleciem un locekļiem, īsts milzu tēls, no kura varēja domāt, ka tas piederēja pie spēcīgā Lāčplēša dzimuma.
60gTsr2n-Ws_1_0330.wav|Viņas priekšā, kā cālītis no vanaga glābdamies, rokas priekš ģīmja turēdama, bija saplakusi meitene, bet tomēr viņa dabūja brangākās pļaukas pa vienu un pa otru ausi un šņukstēja, ka bēda bij ko klausīties.
60gTsr2n-Ws_1_0331.wav|Uz sola stāvēja sviesta spainis, kuram vāks bij noņemts.
60gTsr2n-Ws_1_0332.wav|Tu jau esi vairāk jāuzlūko nekā tas runcis, tu kārumlaiža, tu Trīne bārās.
60gTsr2n-Ws_1_0333.wav|Kad tas no Dieva un cilvēkiem nekaunas, bet zog, kur var, tad jādomā, tas ir lops, tas nezina nekā, bet tu, tu, še tev vēl viena, tad tev otrā reizē būs bail iet pie sviesta spaiņa un taisīt sviesta rikas!
60gTsr2n-Ws_1_0334.wav|Viņa no meitas pliķēšanas tā bij aizņemta, ka nemaz nemanīja, ka durvis bija atvērušās; bet meita iekliedzās dikti un, vecajam Kļaviņam uzkūkusies aizlīzdama garām, izsteidzās ārā.
60gTsr2n-Ws_1_0335.wav|Nu arī Trīne ieraudzīja ienācējus, nogludināja matus, kuri tai bij sašļukuši uz karstās pieres, un sacīja smiedamās: Tai es brangi sadevu, tā otrreiz vairs negribēs.
60gTsr2n-Ws_1_0336.wav|Nevar gan vairs nemaz izturēt ar to saimi, kāda tā tagad palikusi.
60gTsr2n-Ws_1_0337.wav|Tu viņu proti labi rāt, vecais Kļaviņš sacīja, Ješkam šaušalām pār kauliem pārskrienot.
60gTsr2n-Ws_1_0338.wav|Bijām pie siena, Trīne izskaidroja, un tai sliņķei mums bij jāaiznes launags.
60gTsr2n-Ws_1_0339.wav|Atsūtīju viņu šurp uz māju, bet pati arī no pakaļas viņai aizsteidzos līdz, jo biju jau sen nodomājusi viņu reiz pie nedarbiem ķert.
60gTsr2n-Ws_1_0340.wav|Un tas man šoreiz arī izdevās, atradu viņu ap sviesta spaini ņagājoties.
60gTsr2n-Ws_1_0341.wav|Nu, es viņu krietni sapļaukāju.
60gTsr2n-Ws_1_0342.wav|Lai nedomā, ka tai vairs būs tāda brīvestība kā manas mātes laikā, kad tā vēl bij dzīva.
60gTsr2n-Ws_1_0343.wav|Vecais Kļaviņš noskatījās ar labpatikšanu meitas spēka pilnajā stāvā, līdz puspleciem plikajās, spēcīgajās rokās, ziedošos vaigos un biezajās, melnajās bizēs.
60gTsr2n-Ws_1_0344.wav|Zināms, virs deguna vienā laidā saaugušās uzacis, kā arī vīrišķie vaibsti ģīmjam deva stingru izskatu, tomēr Bizuļu Trīne vecajam Kļaviņam it sevišķi patika.
60gTsr2n-Ws_1_0345.wav|Tā ir gluži tāda, kādas Ješkam vajaga, viņš domāja, ko viņš nevar, to viņa varēs...
60gTsr2n-Ws_1_0346.wav|Gribēju ar tēvu runāt, meit, viņš sacīja, vai nebūtu tik laba un neatsauktu viņu uz māju, vakars vairs nav tālu, un mums vēl labs gabals, ko braukt.
60gTsr2n-Ws_1_0347.wav|Kad tu ar mani runā, Kļavkalnu tēv, tad tas tikpat daudz, kā kad tu ar manu tēvu runātu, Trīne atbildēja, sviesta spaiņam atkal vāku uzlikdama, viņš tak bez manis nekā nedara.
60gTsr2n-Ws_1_0348.wav|Tā vecais Kļaviņš jokojošā balsī sacīja.
60gTsr2n-Ws_1_0349.wav|Tad jau laikam būs gan tiesa, ka tu nes divi pūri rudzu uz muguras un turklāt ar lielāku veiklumu nekā dažs labs puisietis?
60gTsr2n-Ws_1_0350.wav|Skāde, ka kāda maisa man nav pie rokas, Trīne atteica, tad tev tūliņ parādītu, ko varu celt un nest.
60gTsr2n-Ws_1_0351.wav|Tas ir labi, vecais Kļaviņš atbildēja, esi dūšīga meita.
60gTsr2n-Ws_1_0352.wav|Tāda man patīk.
60gTsr2n-Ws_1_0353.wav|Man tak būs ar tēvu jārunā, lieta ir steidzama.
60gTsr2n-Ws_1_0354.wav|Lai nu paliek vien ir nerunāts, Trīne sacīja, pie tam rādīdama savus baltos zobus.
60gTsr2n-Ws_1_0355.wav|Tā tur, un viņa rādīja uz Ješku, kurš vismīļāk zemē būtu nogrimis, tā tur tikpat neņemšu.
60gTsr2n-Ws_1_0356.wav|Tas man par daudz bailīgs, un turklāt viņš izskatās tāds bāls kā mēness.
60gTsr2n-Ws_1_0357.wav|Tam puisiešam, kuru es ņemšu par vīru, vajaga četru pūru rudzu nest uz muguras, un, ja viņš pie tam tuš un sten, tad viņš tomēr priekš manis par sliktu.
60gTsr2n-Ws_1_0358.wav|Ar to tu gan laikam gribi teikt, ka tev jau brūtgans zināms, vecais Kļaviņš saskaities atbildēja, jo nu jau diena gāja vakarā un vēl nekas nebij panākts; turklāt viņš Trīni labprāt būtu ņēmis par vedeklu, tādēļ ka viņa bij tik dūšīga.
60gTsr2n-Ws_1_0359.wav|Var gan būt, Trīne vaļsirdīgi atbildēja, bet, pēc manām domām, par to nevienam nav bēda.
60gTsr2n-Ws_1_0360.wav|Lai to dabūtu zināt, jums nevajadzēja no Kļavkalniem šurpu braukt, turklāt vēl pašā siena laikā.
60gTsr2n-Ws_1_0361.wav|Vecais Kļaviņš viņu atstāja, kur tā stāvēja, viņš bij gluži saskaities un iekāpa pūzdams un tusdams savos vāģos.
60gTsr2n-Ws_1_0362.wav|Ka Trīne mūs šitā atraidīja, pie tā tu vien esi vainīgs, viņš bārās, kad viņi no Bizuļu sētas bij izbraukuši ārā.
60gTsr2n-Ws_1_0363.wav|Meitai jau pietiek, ka viņa tik tavā ģīmī ieskatās.
60gTsr2n-Ws_1_0364.wav|Tagad mums tikai Trauklaiži vien vairs atliek, bet uz turieni tevis neņemšu līdz.
60gTsr2n-Ws_1_0365.wav|Man bail, ka mums atkal neizdosies, kad tu būsi klāt.
60gTsr2n-Ws_1_0366.wav|Tagad brauksim tur līdz tai ielejai, tad tu izkāpsi un aiziesi uz Jaunzemjiem, tiem esot brangs melnis, tāds pats kā mūsu.
60gTsr2n-Ws_1_0367.wav|To tu apskati un ierunā, bet galīgi nenopirc, jo es pats viņu arī vēl papriekšu gribu redzēt.
60gTsr2n-Ws_1_0368.wav|Tātad mūsu braukums un dienas nodiedelējums nebūs jel gluži veltīgs.
60gTsr2n-Ws_1_0369.wav|Ješka šo uzdevumu saņēma ar prieku.
60gTsr2n-Ws_1_0370.wav|Paldies Dievam, ka nu vairs nebūs tos baltos un sarkanos meitiešu vaigos jāskatās, viņš domāja, apturēja zirgu un izkāpa no vāģiem.
60gTsr2n-Ws_1_0371.wav|Ar nedrošu uz redzēšanos, tēt viņš šķīrās no vecā Kļaviņa un sāka iet uz Jaunzemjiem.
60gTsr2n-Ws_1_0372.wav|Saule vēl stāvēja diezgan augsti pie debesīm un sildīja saviem mīlīgajiem stariem tuvieni un tālieni, Ješka dzirdēja zālē siseņus sisinot un augstu gaisā cīruļus savas jautrās dziesmiņas dziedot.
60gTsr2n-Ws_1_0373.wav|Viņam allaž tā patīkami apmetās ap sirdi brīvajā vientulībā; viss, ko viņš tur redzēja, uz viņu runāja slepenā, brīnišķā valodā.
60gTsr2n-Ws_1_0374.wav|Viņš pazina visas tās puķītes, visus tos ziediņus un zālītes, kas ceļa malā vizēja un šūpojās.
60gTsr2n-Ws_1_0375.wav|Visus tos taurenīšus un kukainīšus, kuri ap tiem lidoja un kāpelēja, un, redzoties Dieva jaukajā dabā sevi atkal vienu pašu.
60gTsr2n-Ws_1_0376.wav|Viņam novēlās kā akmens no sirds.
60gTsr2n-Ws_1_0377.wav|Zināms gan, no pašām mazām dienām viņš bij bijis savādāks nekā citi, bet kas gan to varēja teikt, ka viņš bij sliktāks par citiem?
60gTsr2n-Ws_1_0378.wav|Kad viņš kā bagātu, augstas kārtas ļaužu bērns būtu piedzimis.
60gTsr2n-Ws_1_0379.wav|Viņš būtu sarakstījis stāstus, gleznojis bildes, taisījis dzejoļus vai citu kādu mākslu kopis.
60gTsr2n-Ws_1_0380.wav|Bet, tā kā viņš tikai kā zemnieku dēls bij nācis pasaulē, viņš dzīvoja klusu pats priekš sevis.
60gTsr2n-Ws_1_0381.wav|Un, kāds viņš īsti bij, to neviens nezināja, izņemot māti, jo šie abi bij kā divi koki iz vienas saknes, kā divas liesmas uz viena pavarda.
60gTsr2n-Ws_1_0382.wav|Kad Ješka kādu laiku bij gājis, viņš nonāca pie Ogres un, tās ūdeņiem sekodams, pie dzimtskunga pļavām.
60gTsr2n-Ws_1_0383.wav|No šām pļavām daži gabali bij piedalīti tuvīniem un tālīniem saimniekiem, kuriem pašiem pļavu pie mājas nebij diezgan, un uz šiem pļavu gabaliem Ješka redzēja uzcītīgi strādājam.
60gTsr2n-Ws_1_0384.wav|Šur un tur stāvēja glīti apkasītas siena gabanas, spēcinoša smarša pildīja gaisu.
60gTsr2n-Ws_1_0385.wav|Piepeši Ješka izdzirda līgojam.
60gTsr2n-Ws_1_0388.wav|Te līgotāja apklusa, jo Ješkas soļi viņu iztraucēja.
60gTsr2n-Ws_1_0389.wav|Kādam kārklu ceram garām aizgājis, puisis ieraudzīja savā priekšā meiteni parastā zemnieku sieviešu uzvalkā.
60gTsr2n-Ws_1_0390.wav|Viņa bij skaista kā nupat izplaukusi roze, viņas zilās acis lūkojās kaunīgi un arī šķelmīgi pienācējā.
60gTsr2n-Ws_1_0391.wav|Ješkam tā likās, kā kad visas pasaules mīlīgums šai ģīmī būtu savienots.
60gTsr2n-Ws_1_0392.wav|Mazu brīdi viņi tā stāvēja viens pret otru, meitene, grābekli rokā turēdama, ar kuru tā nupat bij kasusi sienu un pie tam jautri dziedājusi, tad Ješka it kā neviļot pacēla sveicinādams cepuri.
60gTsr2n-Ws_1_0393.wav|Viņš viņai negribēja aiziet garām, viņas nebildinājis, un tādēļ viņš teica: Dievs palīdz!
60gTsr2n-Ws_1_0394.wav|Kādēļ tu te tā viena pati strādā, tu jau tak šitā siena viena nevari sakast.
60gTsr2n-Ws_1_0395.wav|Viņa nolaida acis, šīs laipnās un tomēr tik spīdošās, zilās acis.
60gTsr2n-Ws_1_0396.wav|Zvaigznēm līdzīgas acis, Ješka par tām bij domājis.
60gTsr2n-Ws_1_0397.wav|Kad saimnieks pavēl, tad jāstrādā vien ir, viņa atbildēja, vai darbs padarāms vai ne, par to netop prasīts.
60gTsr2n-Ws_1_0398.wav|Ješkam šie vārdi bij kā dūriens sirdī.
60gTsr2n-Ws_1_0399.wav|Tātad šī skaistā meitene bij kalpone, varbūt kāda iebūvieša bērns, kāda nabaga kalpa vīra auklējums.
60gTsr2n-Ws_1_0400.wav|Bet tādēļ viņa Ješkam nelikās esot mazāk skaista un mīlīga, jā, bija gluži tā, kā kad viņa sirds tiktu locīta no līdzcietības pret viņu un ka meitene tādēļ viņam jo vairāk patiktu.
60gTsr2n-Ws_1_0401.wav|Pie kā tu dzīvo viņš jautāja.
60gTsr2n-Ws_1_0402.wav|Pie Jaunzemju Šīrona, viņa ātri atbildēja.
60gTsr2n-Ws_1_0403.wav|Tas gadās labi, viņš izsaucās, taišņi uz Jaunzemjiem es gribu iet viena zirga ierunāt, kurš ar manu melni kopā derot.
60gTsr2n-Ws_1_0404.wav|Un no kurienes tad tu esi?
60gTsr2n-Ws_1_0405.wav|No Kļavkalniem, vecā Kļaviņa dēls, viņš nosarkdams pielika.
60gTsr2n-Ws_1_0406.wav|Un es esmu Zirnīšu Marija.
60gTsr2n-Ws_1_0407.wav|Bet kā tev vārds?
60gTsr2n-Ws_1_0409.wav|Kļaviņu Ješka, viņa klusu pie sevis atkārtoja un skatījās slepeni un bēdīgi viņā, viņa smalkajā un tomēr vīrišķajā ģīmī, kāda tā savā laikā vēl nebij redzējusi, un tad viņa dikti un sirsnīgi sāka smieties.
60gTsr2n-Ws_1_0410.wav|Par ko tu smejies Ješka vaicāja vai par manu vārdu?
60gTsr2n-Ws_1_0411.wav|Jā, smejos, ka mēs abi esam maziņi: tu Kļaviņš, es Zirnīts.
60gTsr2n-Ws_1_0412.wav|Maziņi gan, it īpaši es, Ješka atteica, roku virs galvas paceldams, it kā tas gribētu savu augumu mērīt nezin cik lielam man tad nevajadzētu būt, kad mani par Kļavu sauktu.
60gTsr2n-Ws_1_0413.wav|Cik es zinu, tad tu esi vienīgs dēls, Marija atkal uzsāka, vecāki tevi laikam gan ļoti mīlē?
60gTsr2n-Ws_1_0414.wav|Māte nu gan mani ļoti mīlē, bet tēvs -
60gTsr2n-Ws_1_0415.wav|Nu, tēvs, tas manis lāgā vis neieredz.
60gTsr2n-Ws_1_0416.wav|Neieredz, kādēļ gan tā?
60gTsr2n-Ws_1_0417.wav|Tādēļ, ka manis nenoņēma zaldātos, mani izbrāķēja par nespēcīgu.
60gTsr2n-Ws_1_0418.wav|Bez tam - Ješka stomījās, viņam gandrīz bij kauns to izrunāt, bez tam es vēl nekad neesmu bijis piedzēries un kāvies es arī vēl ne ar vienu neesmu.
60gTsr2n-Ws_1_0419.wav|Tā, tā, meitene sacīja, pacēla acis un skatījās no jauna Ješkas ģīmī.
60gTsr2n-Ws_1_0420.wav|Pēdīgi viņa atkal iesāka strādāt; viņa taču nedrīkstēja laika ar tērzēšanu pavadīt.
60gTsr2n-Ws_1_0421.wav|Ja tu neņem par ļaunu, es tev palīdzēšu kādu gabanu sakraut, Ješka runāja.
60gTsr2n-Ws_1_0422.wav|Var būt, ka tad tavs saimnieks man zirgu par kādu rubli lētāk atlaidīs, viņš jokoja.
60gTsr2n-Ws_1_0423.wav|Viņa pasmīnēja, pamāja ar galvu un parādīja Ješkam otru grābekli, kuru tas paņēma, un tā tad viņi kasa čaukstošo sienu un lika to gabanā.
60gTsr2n-Ws_1_0424.wav|Bija viegls, patīkams darbs.
60gTsr2n-Ws_1_0425.wav|Mazs vakara vējiņš pūta, saule tecēja uz leju, gaiss palika vēsāks.
60gTsr2n-Ws_1_0426.wav|Ješka jutās tik laimīgs kā vēl nekad.
60gTsr2n-Ws_1_0427.wav|Viņš apstājās, atspiedās uz sava grābekļa un skatījās viņā, un viņa, to pamanīdama, uzsmaidīja tam jauki un laimīgi.
60gTsr2n-Ws_1_0428.wav|Te uz reizi no Ješkas acīm novēlās kā migla.
60gTsr2n-Ws_1_0429.wav|Un viņš sajuta un atzina, ka viņa tā bij bijusi, pēc kuras viņš, zem vecā ozola sēdēdams un tālumā uz Ogres sarkano krastu skatīdamies, tik neizsakāmi bij ilgojies.
60gTsr2n-Ws_1_0430.wav|Es vēl nekad tādas meitas neesmu redzējis, kāda tu esi, Ješka sacīja, kad brīdi bij cietis klusu.
60gTsr2n-Ws_1_0431.wav|Vai patiesi, patiesi viņa atbildēja puspriecīgi un pusbailīgi.
60gTsr2n-Ws_1_0433.wav|Ir gan, mīļā, tas nebūs vis tā nejauši gadījies, ka tevi šodien sastopu ceļā, negribu tev slēpt, ka šodien jau no paša rīta līdz šim laikam ar līgaviņas meklēšanu esmu nodarbojies.
60gTsr2n-Ws_1_0434.wav|Atkal viņa smējās tik skaļi un tik sirsnīgi, ka Ješkam asinis sakāpa vaigos.
60gTsr2n-Ws_1_0436.wav|Un kur tad tavs zirgs un vāģi palikuši?
60gTsr2n-Ws_1_0437.wav|Tu tak kājām nebūsi gājis kā kāds ubags?
60gTsr2n-Ws_1_0438.wav|Un kur tavs līdzbraucējs?
tn_DNQAR_DQ_0000.wav|ANDARA LŪGŠANA.
tn_DNQAR_DQ_0001.wav|Tāltālā zemē pirmos laikos dzīvoja vīrs, vārdā Andars, kurš savas sātnes un savu labo darbu dēļ pie visas tautas stāvēja lielā godā.
tn_DNQAR_DQ_0002.wav|Un nepagāja neviena diena, kad viņš neapmeklēja slimus, neēdināja izsalkušus un nepriecināja noskumušus.
tn_DNQAR_DQ_0003.wav|Bet viņš redzēja, ka viņa roku palīdzība bija maza, bet vajadzība liela.
tn_DNQAR_DQ_0004.wav|Un viņš noskuma un novērsās no pasaules, un aizgāja uz tuksnesi, uzsākdams tur kādā alā vientuļa dzīvi.
tn_DNQAR_DQ_0005.wav|Viņš te gribēja izgudrot līdzekli, kā visus cilvēkus padarīt laimīgus.
tn_DNQAR_DQ_0006.wav|Un viņš lūdza Dievu un domāja ilgus gadus.
tn_DNQAR_DQ_0007.wav|Bet viņa pūliņi bija veltīgi.
tn_DNQAR_DQ_0008.wav|Cilvēki izsmēja viņa gudri izdomātos padomus, un citādi kā ar padomiem viņš viņiem vairs nevarēja palīdzēt.
tn_DNQAR_DQ_0009.wav|Un viņš dzīvoja tālāk savu svēto dzīvi, un viņa lūgšanas kāpa pret debesīm un smaršoja kā pavasaris smaršo.
tn_DNQAR_DQ_0010.wav|Un tas Kungs ievēroja viņu un nokāpa pie Andara veca, skrandās tērpta vīra izskatā, jo viņš vientuli gribēja pārbaudīt.
tn_DNQAR_DQ_0011.wav|Andars viņu laipni uzņēma savā alā un pārvarēja trīs grūtus pārbaudījumus kā svēts vīrs.
tn_DNQAR_DQ_0012.wav|Tad sacīja tas kungs:
tn_DNQAR_DQ_0013.wav|Tu esi žēlastību atradis debesīs, Andar.
tn_DNQAR_DQ_0014.wav|Izsaki vienu lūgšanu, es viņu paklausīšu.
tn_DNQAR_DQ_0015.wav|Un Andars pazina to kungu, nokrita ceļos un pacēla rokas.
tn_DNQAR_DQ_0016.wav|Tu zini, ko es kāroju.
tn_DNQAR_DQ_0017.wav|Es meklēju cilvēku laimi.
tn_DNQAR_DQ_0019.wav|Viņiem ir, kā viņiem vajaga, atbildēja tas kungs.
tn_DNQAR_DQ_0020.wav|Izlūdzies ko citu.
tn_DNQAR_DQ_0021.wav|Kungs, dod cilvēkiem, kā viņiem vēl nava, dod viņiem laimi, un tas kungs runāja otrām kārtām un sacīja uz Andaru, viņiem ir, kā tiem vajaga, izlūdzies ko citu.
tn_DNQAR_DQ_0022.wav|Tad nokrita Andars ar pieri pie zemes, raudāja un lūdzās:
tn_DNQAR_DQ_0023.wav|Kungs, kungs, nedusmojies par manu drošību.
tn_DNQAR_DQ_0025.wav|Viņiem slāpst pēc laimes.
tn_DNQAR_DQ_0026.wav|Tas kungs atbildēja:
tn_DNQAR_DQ_0027.wav|Tava lūgšana bija piepildīta, iekam viņa tavās smadzenēs bija dzimuse, un aizgāja no Andara.
tn_DNQAR_DQ_0028.wav|Bet par kādu laiku vientulis gāja cilvēku laimi raudzīt.
tn_DNQAR_DQ_0029.wav|Un viņš izbrīnējās, visu tāpat atrazdams kā agrāk.
tn_DNQAR_DQ_0030.wav|Viņš nekur neredzēja tā, ko viņš par īstu laimi turēja.
tn_DNQAR_DQ_0031.wav|Dusmīgi viņš atgriezās atpakaļ savā alā.
tn_DNQAR_DQ_0032.wav|Vai Dievs līdzinājās laicīgam radījumam, ka tas kaut ko apsolīja un nepildīja?
tn_DNQAR_DQ_0033.wav|Un Andars nometās zemē un dauzīja galvu pie klints, un kliedza:
tn_DNQAR_DQ_0036.wav|Un tas kungs atkal nonāca pie Andara un sacīja uz viņu: Ko tu kliedz!
tn_DNQAR_DQ_0037.wav|Laime ir pie cilvēkiem.
tn_DNQAR_DQ_0038.wav|Un viņš aizskāra Andaru un nostādīja viņu daudz ļaužu vidū, un Andars redzēja, ka laime bija cilvēku starpā, bet ka viņi tās tikai nespēja atzīt.
tn_DNQAR_DQ_0039.wav|Un viņi grozījās un mina viņai un viens otram uz kājām, un skatījās atpakaļ, un domāja viņu priekšā esam, un skrēja kā bērni turp, kur kaut kas raibs pamirdzēja.
tn_DNQAR_DQ_0040.wav|Un daži rādīja ar izstieptiem pirkstiem un sauca: Tur, tur un deva padomus, tāpat kā Andars bija darījis.
tn_DNQAR_DQ_0041.wav|Bet neviens viņu padomos lāgā neklausījās un viņi paši arī ne.
tn_DNQAR_DQ_0042.wav|Un Andaram gandrīz bija jāsmejas, ka viņi tik daudz durvju vēra un virāja pēc laimes, kas taču viņiem bija priekšā un pakaļā.
tn_DNQAR_DQ_0043.wav|Un Andars lūdzās:
tn_DNQAR_DQ_0044.wav|Kungs, atdari viņu acis un prātus.
tn_DNQAR_DQ_0045.wav|Tas kungs atbildēja:
tn_DNQAR_DQ_0046.wav|Pie ikkatra tas notiks savā laikā.
tn_DNQAR_DQ_0047.wav|Vai man tagad vienmēr būs laimes skaidra atzīšana vaicāja Andars.
tn_DNQAR_DQ_0048.wav|Jā, un visu lietu atzīšana.
tn_DNQAR_DQ_0049.wav|Kungs, es esmu svētlaimīgs.
tn_DNQAR_DQ_0050.wav|Tu to saki.
tn_DNQAR_DQ_0051.wav|Skaties atpakaļ.
tn_DNQAR_DQ_0052.wav|Andars paskatījās atpakaļ un redzēja savu alu un alā savas miesas, pīšļos sakritušas.
tn_DNQAR_DQ_0053.wav|Es esmu miris?
tn_DNQAR_DQ_0054.wav|Tu esi pie manis iekš manis.
tn_DNQAR_DQ_0055.wav|Cilvēka liktens ir aiz laimes laimi meklēt.
tn_DNQAR_DQ_0056.wav|Gars vien viņu var redzēt skaidrībā un dus viņas atzīšanā mūžīgi.
GeeyY4088d0_0000.wav|Nāves ēnā, arvien vēl pūta dienvidus vakara vējš, un arvien vēl milzīgais ledus gabals peldēja tālāk un tālāk jūrā iekšā.
GeeyY4088d0_0001.wav|Uz ledus gabala atradās četrpadsmit zvejnieki un divi zirgi.
GeeyY4088d0_0002.wav|Ļaudis bij nodarbojušies ar āliņģu ciršanu un tīklu laišanu ūdenī, un neviens no viņiem nebij pamanījis, ka ledus no jūrmalas bij sācis virzīties projām.
GeeyY4088d0_0003.wav|Tikai kad glābšanās vairs nebij iespējama, viņi uz nelaimi bij kļuvuši uzmanīgi.
GeeyY4088d0_0004.wav|Zirgs bij sācis tecēt uz malu, Kārlēns, sešpadsmit gadu vecs zeņķis, tam ar otru bij dzinies pakaļ un viņu sasniedzis no malas taisni tādā attālumā, no kura varēja redzēt, ka ledus stūmās projām.
GeeyY4088d0_0005.wav|Ar joni zēns nu bij atgriezies atpakaļ un biedriem paziņojis notikumu, bet, kad tie visi bij saskrējuši pie ledus gabala malas, tad vairs nebij cerības aizpeldēt uz krastu.
GeeyY4088d0_0006.wav|Skaru Juris, kuram mājā bij sieva ar trim bērniem, tomēr no sava izmisuma bij ļāvies pārvarēties, bij ielēcis ūdenī, un biedri bij redzējuši, kā tas netālu no malas bij nogrimis.
GeeyY4088d0_0007.wav|Kopš tā notikuma bij pagājušas vairāk stundas, un arvien vēl ledus gabals virzījās tālāk ar tādu pašu nemanāmu kustēšanos kā sākumā.
GeeyY4088d0_0008.wav|Pirmo izbaiļu bālums bij nozudis no vīriešu vaigiem.
GeeyY4088d0_0009.wav|Tikai uz visiem attēlojās savādos vaibstos saspiesta sirds.
GeeyY4088d0_0010.wav|Ģīmji izskatījās garāki.
GeeyY4088d0_0011.wav|Visu uzacis bij sāpīgi savilktas, un visu acīs trīsēja un šaudījās liesmiņa, kura liecina par slepenu izmisumu.
GeeyY4088d0_0012.wav|Viņi visi zināja, ka tie ar katru acumirkli tālāk aizpeldēja projām ne tikai vien no jūras krasta, bet arī no dzīves.
GeeyY4088d0_0013.wav|Zvejnieki bij sadalījušies pulciņos un sarunājās klusām.
GeeyY4088d0_0014.wav|Ap Kārlēnu stāvēja jaunākie un neprecējušies: Gulbis, Birkenbaums un Janis Dalda, visi veselīgi no izskata un spēcīgi no auguma.
GeeyY4088d0_0015.wav|Zēns viņiem vēlreiz izstāstīja, kā tas braucis un skrējis un cik tāļu pēc acumēra jau bijis ledus gabals no malas, kad viņš nelaimi pamanījis.
GeeyY4088d0_0016.wav|Vai tu tad vēl nebūtu varējis aizpeldēt līdz malai Birkenbaums ieprasījās.
GeeyY4088d0_0017.wav|Es domāju gan, zēns atbildēja ūdens jau nu gan ir salts, bet es domāju gan.
GeeyY4088d0_0018.wav|Skāde, ka būtu to zinājis, ka par velti...
GeeyY4088d0_0019.wav|ka mēs tā kā tā...
GeeyY4088d0_0020.wav|tad būtu labāk, kad būtu lūkojis...
GeeyY4088d0_0021.wav|Būtu varbūt tāpat izdevies kā Skaram, sacīja Janis Dalda.
GeeyY4088d0_0023.wav|Bet es gan domāju, ka būtu labi izgājis, puika nopūtās.
GeeyY4088d0_0024.wav|Kad būtu nometis kažociņu un saņēmies...
GeeyY4088d0_0025.wav|Un Kārlēna zilās, skaidrās acis pildījās ar asarām.
GeeyY4088d0_0026.wav|Nu, nu, nesaki nu vēl nekā, gan būs labi, Birkenbaums mierināja.
GeeyY4088d0_0027.wav|Vējš grozīsies, ļaudis brauks mūs meklēt.
GeeyY4088d0_0028.wav|Nesaki nekā.
GeeyY4088d0_0029.wav|Puika ātri ar delnu pārbrauca pār plānajiem vaigiem un atbildēja: Es jau nu ar nekā nesaku.
GeeyY4088d0_0030.wav|Drusku tālāk no šī pulciņa stāvēja garš, kalsnējs vecis ar tumšu plutu, serainu bārdu un čigāna degunu.
GeeyY4088d0_0031.wav|Viņš lūkojās stīvi vīrietī, kas, kūkumu uzmetis un rokas salicis, stāvēja viņa priekšā un neizskatījās daudz jaunāks par veci.
GeeyY4088d0_0032.wav|Tie bij Cubuks ar dēlu Ludi.
GeeyY4088d0_0033.wav|Precētie jaunie vīrieši bij nejauši sastājušies paši savā pulciņā: lielais skaistais Grīntāls, druknais Skapāns ar pārāk tukliem un sarkaniem vaigiem, bālais, laipnais Skrastiņš un plecīgais Sīlis.
GeeyY4088d0_0034.wav|Vecais Dalda sarunājās ar Stūri, padzīvojušu vecpuisi, un Zaļga un Gurlums stāvēja katrs savrup.
GeeyY4088d0_0035.wav|Grīntāls pārvaldīja ar savu balsi un drošo izturēšanos savu pulciņu.
GeeyY4088d0_0036.wav|Viņš runāja gandrīz viens pats, uz jautājumiem, kurus tas aizķēra, pats atkal dodams atbildi.
GeeyY4088d0_0037.wav|Viņš izturējās droši un bezbēdīgi, un visu skati bij vērsti uz viņa lūpām.
GeeyY4088d0_0038.wav|Ja daudz, tad mēs divas trīs dienas tā brauksim, viņš sacīja tik pārliecinoša balsi, it ka visi atrastos uz kuģa un viņš būtu tā vadītājs, divas trīs dienas.
GeeyY4088d0_0039.wav|Un, ja arī kādu dienu vairāk...
GeeyY4088d0_0040.wav|pietiks ar tām zivīm, kas Zaļgam vezumā, un, ja ne, ņemsim kādu zirgu.
GeeyY4088d0_0041.wav|Jā, apstiprināja Skrastiņš, bālo, laipno seju savilkdams uz smaidu, jo viņš kur varēdams saviem vārdiem deva jocīgu nokrāsu, ņemsim kādu zirgu.
GeeyY4088d0_0042.wav|Zirga gaļa esot saldena.
GeeyY4088d0_0043.wav|Druknā Skapāna sarkanās lūpas drusku saviebās, bet Sīļa ģīmī parādījās atklāts riebums.
GeeyY4088d0_0044.wav|Vēl jau neēdam, zobojās Grīntāls.
GeeyY4088d0_0045.wav|Un, kad ēdīsim, tad šis būs tas, kas gribēs lielāko kumosu, sacīja Skrastiņš.
GeeyY4088d0_0046.wav|Jeb vai apsoli man savu tiesu, Sīl?
GeeyY4088d0_0047.wav|Ko nu solīt, ko nesolīt, Sīlis gausi atteica.
GeeyY4088d0_0048.wav|Ja būs jāēd ēdīs ar.
GeeyY4088d0_0049.wav|Bet šādas lietas te ilgi nav dzirdētas.
GeeyY4088d0_0050.wav|Aizpērn gan no Jamburgas vai kur tur zvejnieki aizdzīti jūrā, bet pēc trim dienām tie atkal tikuši malā.
GeeyY4088d0_0051.wav|Jā, Grīntāls apstiprināja.
GeeyY4088d0_0052.wav|Un es pērn tādu pašu ziņu lasīju avīzēs no Sāmu salas.
GeeyY4088d0_0053.wav|Un tepat gar Kurzemes krastu jau arī tādas lietas notikušas, tikai nu no mūsu apgabala tas nav dzirdēts.
GeeyY4088d0_0054.wav|Mans tēvs stāstīja par tādu notikumu, tagad vecais Dalda runāja, pulciņam piegriezdamies.
GeeyY4088d0_0055.wav|Es nezinu vairs, vai tie bij deviņi vai desmit, vai vienpadsmit cilvēki, kas toreiz nozuduši.
GeeyY4088d0_0056.wav|Nozuduši Skrastiņš atkārtoja nozuduši?
GeeyY4088d0_0057.wav|Jā, nozuduši, vecais paklusām atkārtoja, un viņa drusku nespodrās, apsarkušās un uzpampušās acis aizslīdēja uz viņa dēlu Jani.
GeeyY4088d0_0058.wav|Visi apklusa, un neviens neskatījās otram acīs, jo lielā nelaimē cilvēks kaunas tāpat kā lielā negodā.
GeeyY4088d0_0059.wav|Na, Grīntāls pēc brīža atkal uzsāka, vai nu pie mums tas tā notiks.
GeeyY4088d0_0060.wav|Es tam neticu.
GeeyY4088d0_0061.wav|Man tā vien liekas, kā kad tas viss tāds...
GeeyY4088d0_0064.wav|tāda drusku pabailīga pabraukāšanās vien būs.
GeeyY4088d0_0065.wav|Pirmā acumirklī, zināms, arī man pārskrēja tādas nelabas šalkas.
GeeyY4088d0_0066.wav|Nav jau nekāds joks...
GeeyY4088d0_0068.wav|apdomājiet, mēs, četrpadsmit cilvēki, no kuriem viens, divi, četri, seši, astoņi no kuriem astoņi tādi kā lasīt izlasīti.
GeeyY4088d0_0069.wav|Mēs tak ne šim, ne tam neaiziesim...
GeeyY4088d0_0071.wav|Grīntāla spēcīgā, dziļā balss biedriem skanēja tik patīkami, ka viņu ģīmji mazliet apskaidrojas.
GeeyY4088d0_0072.wav|Neviens viņa vārdiem gan neticēja, jo neviens jau nebij tāds bērns, kas nezinātu, ka jaunība un spēks nespēj atturēt nelaimi un likteni, bet tomēr kļuva vieglāk, šai vīriškā balsī klausoties, kura ar tādu pārliecību izrunāja to, ko katra sirds drebēdama cerēja.
GeeyY4088d0_0073.wav|Tas nevar būt, runātājs atkārtoja.
GeeyY4088d0_0074.wav|Man mājā sieva katrureiz noredz sapnī, ja kāda nelaime gaidāma...
GeeyY4088d0_0075.wav|nē, bez visa joka...
GeeyY4088d0_0076.wav|Un šorīt viņa man nekā netika teikuse.
GeeyY4088d0_0078.wav|Par tādu puisi vien jau kā viņš būtu Dievam žēl, kur nu vēl par mums visiem!
GeeyY4088d0_0079.wav|Birkenbaums savilka laipni lūpas un paskatījās vienā un otrā.
GeeyY4088d0_0080.wav|Viņam bij brīnišķīgi skaidras un laipnas bērna acis un sārto vaigu vidū bij balsnēji laukumiņi, it kā tur kāds būtu piedūris baltu pavasara ziedu puteklīšus.
GeeyY4088d0_0081.wav|Visi citi sajuta, ka Grīntāls puisi piezoboja, tikai viņš pats vien zvejnieka vārdus turēja par glaimu.
GeeyY4088d0_0082.wav|Viņš zīmēja tos uz savu ārējo izskatu, un visi citi tos attiecināja uz viņa dabu.
GeeyY4088d0_0083.wav|Un par to ikkatrs domāja ļoti slikti.
GeeyY4088d0_0084.wav|Birkenbaums nebij kurzemnieks, bet uz turieni no Vidzemes vidienas noklīdis.
GeeyY4088d0_0085.wav|Papriekšu tas bij laidis plostus no Ogres Daugavā, tad no Daugavas uz Rīgu.
GeeyY4088d0_0086.wav|No Rīgas tas bij aizkūlies uz Jelgavu, Kuldīgu, Liepāju un beigās bij salīdzis par puisi pie Zaigas, kas savrup viens pats dzeltens un samisis stāvēja.
GeeyY4088d0_0087.wav|Birkenbaums zvejnieku starpā bij pazīstams kā liels stiprinieks un mūžīgs kauslis.
GeeyY4088d0_0088.wav|Viņš ar saviem spēkiem bij dzīvojis tik bezbēdīgi kā amerikāņu miljonāra izlutināts dēls ar tēva naudu.
GeeyY4088d0_0089.wav|Bet tie nebij bijuši izšķiežami.
GeeyY4088d0_0090.wav|Sārts un ar visai dzīvām acīm viņš skatījās savos likteņa biedros.
GeeyY4088d0_0091.wav|Nu, jel tas jāsaka, ka viņam visvairāk acu noraudātu pakaļ nekā mums kaut kuram citam, Skrastiņš sacīja, žēli smaidīdams.
GeeyY4088d0_0093.wav|Man ir sieva un zeņķis, un meitēns, tie man nokliegtu pakal, bet par tevi vaimanātu cik daudz, ko?
GeeyY4088d0_0094.wav|Birkenbaums paraustīja plecus.
GeeyY4088d0_0095.wav|Salasīsim tagad zivis, sacīja Grīntāls, jo daļa no Zaigas zivju vezuma bij izkaisījusēs pa ledu.
GeeyY4088d0_0096.wav|Nevar zināt, kad kāds gabals nošķeļas, un par katru zivtiņu būtu skāde.
GeeyY4088d0_0097.wav|Pulciņš izdalījās, un pēc kāda laika zvejnieki atnāca pie Zaigas vezuma, gribēdami salasītās zivis tajā salikt.
GeeyY4088d0_0098.wav|Bet Zaļga sēdēja uz vezuma un nelaida neviena klāt.
GeeyY4088d0_0099.wav|Paturiet vien, paturiet, viņš sacīja kas putējis, putējis.
GeeyY4088d0_0100.wav|Ko tas nozīmē, ko tu domā Grīntāls vaicāja.
GeeyY4088d0_0101.wav|Tas nozīmē, ka vezums ir mans un citiem pie tā nav nekādas daļas, Zaļga atbildēja, mašķus un segu ciešāk ap ragavu kurvi ar kāri gādīgu roku apbāzīdams.
GeeyY4088d0_0102.wav|Tas ir traks Birkenbaums izsaucās.
GeeyY4088d0_0104.wav|Tā mana darīšana, ko es domāju, Zaļga atcirta, un viņa dzeltenā ģīmja panti sačervelējās, un viņa acis pieņēma skaudīga pērtiķa acu izskatu.
GeeyY4088d0_0105.wav|Birkenbaumā iesvila dusmas.
GeeyY4088d0_0106.wav|Nudie, viņš domā, ka tas par tām zivīm vēl kungs viņš iesaucās.
GeeyY4088d0_0107.wav|Nost no vezuma, veci un viņš nometa savas zivis uz ledus, sagrāba Zaļgu un gribēja to ar varu noraut no vezuma.
GeeyY4088d0_0108.wav|Bet šis turējās pie segas un mašķiem cieti kā zirneklis pie saviem tīkliem, kad to no viņa alas velk ārā.
GeeyY4088d0_0109.wav|Lai nu, lai nu, Birkenbaum, Grīntāls mierināja un stājās starpā.
GeeyY4088d0_0110.wav|Gan visu izdalīsim ar labu.
GeeyY4088d0_0111.wav|Ja citādi ne, atpirksim viņam tās zivis.
GeeyY4088d0_0112.wav|Birkenbaums Zaļgu palaida vaļā, un šis atkal uzrāpās uz vezuma.
GeeyY4088d0_0113.wav|Bet visiem zvejniekiem piepeši tā izlikās, ka Birkenbaums nemaz neesot tik slikts cilvēks, un viens otrs to arī izteica vārdos.
GeeyY4088d0_0114.wav|Tikai Gurlums stāvēja savrup un nesacīja nekā.
GeeyY4088d0_0115.wav|Viņš bij ciets cilvēks un zināja, ka tam neviens laba nenovēlēja.
GeeyY4088d0_0116.wav|Viņa vienīgās rūpes bij tagad nedot iemesla priekš zobošanās.
GeeyY4088d0_0117.wav|Jo viņš bij arī ļoti viegli aizskarams un lieki lepns.
GeeyY4088d0_0118.wav|Viņš savu izmisumu mēģināja slēpt aiz vienaldzīga drūmuma un baidījās jau tagad, ka tik viņam dūšas netrūktu nozust ar godu, ja vairs nebūtu cerības uz glābšanos.
GeeyY4088d0_0119.wav|Pret pusdienas laiku vējš viļņus sacēla lielākus, un ledus savādi sāka krakšķēt.
GeeyY4088d0_0120.wav|Krakšķēšana pieņēmās, un zvejnieki, no kuru ģīmjiem tumšās ēnas jau bij sākušas mazliet atplaikšķīties, kļuva atkal drūmāki un klusāki.
GeeyY4088d0_0121.wav|Piepeši dīvaina sprēgāšana gāja pa ledus gabalu.
GeeyY4088d0_0122.wav|Kārlēns, kas blakus Birkenbaumam bij stāvējis, satvēra puiša roku.
GeeyY4088d0_0123.wav|Bailes sacīja Birkenbaums un mēģināja smaidīt.
GeeyY4088d0_0124.wav|Zēna zilās acis, pilnas sāpīga izmisuma, skatījās puisī.
GeeyY4088d0_0125.wav|Ledus laikam...
GeeyY4088d0_0128.wav|Kā tad, lūzīs.
GeeyY4088d0_0130.wav|Es palikšu pie tevis.
GeeyY4088d0_0131.wav|Nu, turies tak pie saviem saimniekiem Daldas un Jaņa.
GeeyY4088d0_0132.wav|Nē, man labāk...
GeeyY4088d0_0133.wav|Kā gribi.
GeeyY4088d0_0134.wav|Zēns paspieda stiprāk Birkenbauma roku, un tā viņi stāvēja kopā un laida līdz ar citiem acis apkārt, meklēdami, kur kāds gabals būtu atšķīries.
GeeyY4088d0_0135.wav|Kad nelabā sprēgāšana diktāk atjaunojās, Birkenbaums Kārlēnam neviļot roku aplika ap kaklu.
GeeyY4088d0_0136.wav|Viņš sajuta laipnu labvēlību pret šo zēnu, kas taisni viņu bij izraudzījis par savu tuvāko bēdu biedri.
GeeyY4088d0_0137.wav|Sirds dreb Birkenbaums iejautājās, pa pusei jokodamies.
GeeyY4088d0_0138.wav|Nē, man tikai tā vien ir...
GeeyY4088d0_0140.wav|sirds žņaudzas...
GeeyY4088d0_0141.wav|es negribu baiļoties...
GeeyY4088d0_0142.wav|sak, kas būs, būs...
GeeyY4088d0_0144.wav|Zēna sārtajā, liesā ģīmī abas smalkās grumbas, kas no deguna gar mutes kaktiem vilkās uz leju un viņam deva vecāku izskatu, kļuva ļoti dziļas.
GeeyY4088d0_0145.wav|Labu brīdi cietis klusu, viņš jautāja:
GeeyY4088d0_0147.wav|Ko, kā tev ir ap dūšu?
GeeyY4088d0_0148.wav|Man, vai nu labi, labi jau nav...
GeeyY4088d0_0149.wav|Ar spēku jau te nekā nevar izdarīt, puisis kā atvainodamies piebilda.
GeeyY4088d0_0150.wav|Un kā tu domā kā mums izies?
GeeyY4088d0_0151.wav|Ko es tur...
GeeyY4088d0_0152.wav|dzirdēji, ko Grīntāls sacīja?
GeeyY4088d0_0153.wav|Trīs četras dienas.
GeeyY4088d0_0154.wav|Jā, vai tu tam tici?
GeeyY4088d0_0155.wav|Nu tak lielas cerības ir uz glābšanos.
GeeyY4088d0_0156.wav|Satiksim varbūt arī kādu kuģi.
GeeyY4088d0_0157.wav|Bet kad nu nesatiekam?
GeeyY4088d0_0159.wav|nu, tad jau tu zini, kas notiks, zēns apklusa.
GeeyY4088d0_0160.wav|Te jau tikai varēja būt runa no glābšanās vai posta.
GeeyY4088d0_0161.wav|Bet viņa sirds tvīka vēl pēc kādas trešās varbūtības, pēc kaut kā nezināma, neapjaušama, pēc kāda brīnuma, jo plaukstošai dzīvībai nāve ir kaut kas neticams.
GeeyY4088d0_0162.wav|Ledus plosts slīdēja tālāk, jūra šņāca un sāka viņa malas postīt.
GeeyY4088d0_0163.wav|Gabals pēc gabala atsprāga, peldēja līdz un trinās gar lielā gabala malām.
GeeyY4088d0_0164.wav|Piepeši starp zvejniekiem, kuri divos pulkos bij stāvējuši, parādījās šaura, pelēki zaļgana plaisa, plētās un auga, un šķīra abus Cubukus, Stūri un Skapānu no pārējiem biedriem.
GeeyY4088d0_0165.wav|No abām pusēm atskanēja kliedzieni, roku mājieni kā uztrauktas skudras cilvēki tekāja gar viena un otra ledus gabala malām.
GeeyY4088d0_0166.wav|Vecais Cubuks laikam gribēja lēkt ūdenī, jo dēls ar to cīnījās un saturēja viņu cieti.
GeeyY4088d0_0167.wav|Attālums starp abiem ledus gabaliem ātri auga, un beigās uz pārpeldēšanu no viena uz otru vairs nebij ko domāt.
GeeyY4088d0_0168.wav|Tie nu ir beigti, sacīja Grīntāls.
GeeyY4088d0_0169.wav|Bez kumosa pārtikas.
GeeyY4088d0_0170.wav|Žēl tā Skapāna...
GeeyY4088d0_0171.wav|Uz vidu, vairāk uz vidu, un paliksim visi kopā!
GeeyY4088d0_0172.wav|Klusēdams nelaimīgo pulciņš virzījās uz priekšu.
GeeyY4088d0_0173.wav|Apstājušies tie ilgu laiku ar nemierīgām acīm sekoja mākoņiem, kuri kā apvazāti palagi laidās pie debesīm, skatījās viļņu nerimstošā gaitā un klausījās viņu aprastā rūkoņā.
GeeyY4088d0_0174.wav|Pamazām šai vienmuļībā viņu sastingums atkal atlaidās, un viens uz otru pameta pa vārdam.
GeeyY4088d0_0175.wav|Tas Skapāns, Janis sacīja uz veco Daldu, savu tēvu, žēl gan par to.
GeeyY4088d0_0176.wav|Pieci mēneši kā precējies.
GeeyY4088d0_0177.wav|Vecais nopūtās.
GeeyY4088d0_0178.wav|Par to veco Cubuku...
GeeyY4088d0_0179.wav|tur nu nav ko žēlot, tam bij laiks.
GeeyY4088d0_0180.wav|Tāpat tas Ludis ar.
GeeyY4088d0_0181.wav|No tā arī vairs nekas nebūtu iznācis...
GeeyY4088d0_0182.wav|bet Stūre, tāds taupīgs, godīgs cilvēks...
GeeyY4088d0_0186.wav|Vecais Dalda nesacīja nekā.
GeeyY4088d0_0187.wav|Ko par citu postu runāt, kad pašam tāds pats bij gaidāms.
GeeyY4088d0_0188.wav|Viņš skatījās dēlā, un viņa lupas raustījās.
GeeyY4088d0_0189.wav|Māte mūs šovakar sacījās sagaidīt ar sutinātiem kāpostiem, viņš runāja.
GeeyY4088d0_0190.wav|Bet tagad jau viņa zinās...
GeeyY4088d0_0191.wav|Janis pamāja ar galvu.
GeeyY4088d0_0192.wav|Tēvs saverkšķīja acis un aizspieda vienu vēl ar rādāmo pirkstu, bet viņš tomēr nevarēja atturēt pāri asaru, kuras iekrita viņa baltajā bārzdā.
GeeyY4088d0_0193.wav|Viņa tagad jau zinās, viņš atkārtoja.
GeeyY4088d0_0194.wav|Ko nu tā sacīs, ka mēs abi divi...
GeeyY4088d0_0195.wav|abi divi...
GeeyY4088d0_0196.wav|Vai nu tu nevarēji palikt mājā, par sevi es jau nekā...
GeeyY4088d0_0197.wav|Tāpat viņa...
GeeyY4088d0_0198.wav|bet par tevi...
GeeyY4088d0_0199.wav|tu viņai biji...
GeeyY4088d0_0200.wav|Viņa uzpampušas acis atkal saverkšķījās, un viņa nāsis drebēja.
GeeyY4088d0_0201.wav|Janis sakoda zobus.
GeeyY4088d0_0202.wav|Nekas mūs tā nepaceļ un turklāt neievaino kā citu sāpes par mūsu likteni.
GeeyY4088d0_0203.wav|Ak, viņš spiesti runāja, nemaz vēl nebēdājies, mēs gan vēl laimīgi tiksim malā.
GeeyY4088d0_0204.wav|Jā, jā, jā, tāpat kā tie deviņi desmit toreiz.
GeeyY4088d0_0205.wav|Nu jau arī desmit vien vairs esam palikuši.
GeeyY4088d0_0206.wav|Uz vakara pusi Grīntāls uzsauca biedrus un vaicāja, vai tiem negriboties ēst.
GeeyY4088d0_0207.wav|Viņš runāja atkal tādā pašā drošā balsī kā arvien, un zvejnieku nogurušās sirdis atdzērās pie tās un sajuta pret runātāju pateicību.
GeeyY4088d0_0208.wav|Skrastiņš atbildēja visu vārdā, ka griboties jau nu gan, bet ko tad ēdīšot, zivis esot jēlas un zirgi vēl dzīvi.
GeeyY4088d0_0209.wav|Lūkosim ar zivīm, Grīntāls runāja Katla nav, vārīsim tās manā ādas cepurē.
GeeyY4088d0_0210.wav|Skotelē būtu labāk, Sīlis piebilda.
GeeyY4088d0_0211.wav|Vai tava bez degutas, Grīntāls prasīja.
GeeyY4088d0_0212.wav|Nē, nu tad jāpaliek pie cepures, Sacērtiet vienas ragavas un sasmalciniet ledu.
GeeyY4088d0_0213.wav|Kamēr šie rīkojumi tika izpildīti, Grīntāls piegāja pie Zaigas, kas, rokas iemiedzis starp ceļgaliem, uz ragavu malas sēdēja.
GeeyY4088d0_0214.wav|Sedz vaļā, zvejnieks sacīja.
GeeyY4088d0_0215.wav|Bet Zaļga neklausīja.
GeeyY4088d0_0216.wav|Tas izstiepa rokas uz abām pusēm, it kā tas vezumu gribētu aizsargāt.
GeeyY4088d0_0217.wav|Sedz tās zivis vaļā Grīntāls vēlreiz iesaucās un savilka nikni uzacis.
GeeyY4088d0_0218.wav|Zaiga ar abām rokām sāka taustīt pa vezuma virsu, viņa apakšžokļa grumbainā, dzeltenā āda raustījās, pie kam žods kļuva gluži ass.
GeeyY4088d0_0219.wav|Viņš murmināja kaut ko caur zobiem, un beigās vārdi nolīgt maksu Grīntālam iesitās ausīs.
GeeyY4088d0_0220.wav|Pār spēcīgā zvejnieka sarkanbrūno ģīmi pārskrēja it kā liesmas.
GeeyY4088d0_0221.wav|Vai tu negudrs viņš uzbrēca.
GeeyY4088d0_0224.wav|Zaļga pacēlās un aizvilkās lēnām aiz sava zirga.
GeeyY4088d0_0225.wav|Grīntāls attaisīja vezumu, noskaitīja priekš katra divas vienlīdzīgi lielas zivis un sāka tad tās izšķērst.
GeeyY4088d0_0226.wav|Kad uguns ar lielām pūlēm bij uzkurta, Grīntāla cepure apdomīgi aiz divām malās ievērtām auklām tika turēta virs liesmas, kamēr ledus bij izkusis; tad ūdenī ielika zivis un katlu nolaida zemāk.
GeeyY4088d0_0227.wav|Kad pirmais katls bij novārījies pusgatavs, tad uzlika otru un trešu, kamēr visas zivis bij apsutušas.
GeeyY4088d0_0228.wav|Pilnīgi izvārīt viņas nedrīkstēja, bij jātaupa malka.
GeeyY4088d0_0229.wav|Tad zivis izdalīja.
GeeyY4088d0_0230.wav|Paldies nu gan jāsaka, runāja Skrastiņš, bet pirkstus laikam gan pēc viņām neviens nelaizīsim.
GeeyY4088d0_0231.wav|Zvejnieki mēģināja ēst, bet zivju garša bij pavisam nelaba.
GeeyY4088d0_0232.wav|Tās smeķēja pēc sviedriem un rūgtā jūras ūdens un bij turklāt vēl pusjēlas.
GeeyY4088d0_0233.wav|Tikai Birkenbaums savas apēda.
GeeyY4088d0_0234.wav|Man no laika gala bijis ļoti labs kurvis, viņš apgalvoja es varu akmeņus rīt.
GeeyY4088d0_0235.wav|Kad ūdens mutē kāpj, tad jāmācās peldēt, kad bads virsū spiedīsies, tad mācīsimies ēst, Grīntāls piebilda un iebāza savas zivis ķešā.
GeeyY4088d0_0236.wav|Nemetīsim nekā zemē.
GeeyY4088d0_0237.wav|Man vēl ir drusku maizes no šā rīta, Dalda čukstēja, pagriezies uz dēlu, paiesim drusku pie malas, tad es tev to iedošu.
GeeyY4088d0_0240.wav|es vēl varu iztikt.
GeeyY4088d0_0241.wav|Ēd vien pats, tēv.
GeeyY4088d0_0242.wav|Nē, nē, es zinu, tev gribas...
GeeyY4088d0_0243.wav|jaunam jau vairāk...
GeeyY4088d0_0244.wav|Un viņš Jani aizvilka nost no citiem un spieda tam rokā pusriecienu rupjas maizes.
GeeyY4088d0_0245.wav|Jānis tās neņēma.
GeeyY4088d0_0246.wav|Ēd tak nu pats, viņš sacīja un piegriezās atkal pie citiem biedriem.
GeeyY4088d0_0247.wav|Krēslai metoties, Grīntāls tukšās ragavas tā lika pagriezt, ka vējš nāca no sāniem, un tad zvejnieki, muguru pret muguru, uz tām sasēdās.
GeeyY4088d0_0248.wav|Tā viņi nakti gribēja pavadīt.
GeeyY4088d0_0249.wav|Un tad aptumsa.
GeeyY4088d0_0250.wav|Pie debesīm nepaspīdēja neviena zvaigznīte, ass vējš pūta, un jūra kauca un krāca visapkārt.
GeeyY4088d0_0251.wav|Neviena acs neaizdarījās.
GeeyY4088d0_0252.wav|Viņi visi lūkojās biezajā tumsā, kura kā svins gūlās uz visu kamiešiem.
GeeyY4088d0_0253.wav|Ak, kā man gribas ēst Kārlēns čukstēja uz Birkenbaumu.
GeeyY4088d0_0254.wav|Kaut jel tās zivis nebūtu bijušas tik riebīgas!
GeeyY4088d0_0255.wav|Ko lai dara, atteica puisis.
GeeyY4088d0_0256.wav|Pēc ilgas klusuciešanas viņš zēnu dzirdēja sāpīgi nopūšamies.
GeeyY4088d0_0257.wav|Kas ir viņš vienaldzīgi jautāja.
GeeyY4088d0_0258.wav|Ēst gribas, zēns čukstēja.
GeeyY4088d0_0259.wav|Birkenbaums sēdēja brītiņu un sita nepacietīgi ar roku uz ceļgala.
GeeyY4088d0_0260.wav|Tad viņš piecēlās un uzrāva zēnu līdzi kājās.
GeeyY4088d0_0261.wav|Viņš to noveda pāris soļu no ragavām nost, izvilka kaut ko no azotes un iespieda to Kārlēnam rokā.
GeeyY4088d0_0262.wav|Dzer, viņš pavēlēja, un puika attaisīja pudeli un dzēra.
GeeyY4088d0_0263.wav|Bet nestāsti nevienam, Birkenbaums sacīja, pudeli atņemdams atpakaļ.
GeeyY4088d0_0264.wav|Un nu lūko uzkost.
GeeyY4088d0_0265.wav|Viņi atgriezās atpakaļ uz ragavām, un puika, lai gan riebdamies, tomēr apēda savas zivis.
GeeyY4088d0_0266.wav|Un tad atkal ilgāku laiku neviens nepakustējās; nakts gāja savu gaitu, jūra šņāca, ledus krakšķēja, un vējš sāļā ūdens smaku nesa pār ledus gabalu.
GeeyY4088d0_0267.wav|Birkenbaum, vai tu guli?
GeeyY4088d0_0269.wav|Es drusku uzgulšos uz tava klēpja.
GeeyY4088d0_0270.wav|Gulsties.
GeeyY4088d0_0271.wav|Kārlēns ielika rokas Birkenbauma klēpī un uzgūlās uz tām.
GeeyY4088d0_0272.wav|Pēc brītiņa puisis manīja, cik aukstas zēna rokas bij.
GeeyY4088d0_0273.wav|Viņš nomauca cimdu un saņēma savā siltajā, dzīvības pilnā rokā puikas sastingušos, liesos pirkstus.
GeeyY4088d0_0274.wav|Lēnām tie sasila, un tad siltums plūda no zēna puiša un no puiša zēna pirkstos.
GeeyY4088d0_0275.wav|Kārlēns bija aizmidzis.
GeeyY4088d0_0276.wav|Bet zēna mierīgā elpošana, kuru puisis nedzirdēja, bet tikai sajuta no krūts cilāšanās, un viņa pirkstu siltums tam atgādināja naktis, kurām nebij nekā kopēja ar šī nogurušā puikas mieru.
GeeyY4088d0_0277.wav|Viss bij pagalam.
GeeyY4088d0_0278.wav|Nekad viņš vairs ar karsti pukstošu sirdi vaļējām acīm negulēs gultā un negaidīs, kamēr visi aizmiguši, lai tad nedzirdami pieceltos un, plikās kājas apdomīgi uz vēso kulu liekot, aizlīstu uz otru kaktu...
GeeyY4088d0_0279.wav|Nekad viņš vairs nevērs vaļā klētiņas durvju, nekad pussamestas siena kaudzes pavēnī negulēs, gari izlaidies.
GeeyY4088d0_0280.wav|Un nekavēsies ar saulē apdegušiem pirkstiem...
GeeyY4088d0_0281.wav|Kā tas varēja būt?
GeeyY4088d0_0282.wav|Kā viņš šeit bij nokļuvis?
GeeyY4088d0_0283.wav|Viņš tad tur tāļu Ērgļu kalnos bij gājis ganos.
GeeyY4088d0_0284.wav|Bij tur ilgus gadus dzīvojis, dzēris trakojis, priecājies, teātri spēlējis, divas dienas kā par jokiem cietumā sagulējis, un tagad.
GeeyY4088d0_0286.wav|nu viņš sēdēja uz zvejnieku ragavām un jūra trakoja ap viņu, un viņš brauca nāvē.
GeeyY4088d0_0288.wav|Tādas lietas notika tikai pasakās, sapnī.
GeeyY4088d0_0289.wav|Šis bij viens no tiem briesmīgiem sapņiem, kuri tik dzīvi un skaidri kā pate dzīve.
GeeyY4088d0_0293.wav|Viņš gluži labi zināja, ka viņš nesapņoja.
GeeyY4088d0_0294.wav|Šis ledus, šis sāļais jūras vējš, šī rūkoņa viss, viss bij patiesība, viņš salka patiesi, un viņam patiesi bij jāmirst jānomirst badā.
GeeyY4088d0_0295.wav|Vai jāiegāžas ūdenī, tumsā, bezdibenī līdz ar šo zēnu un Grīntālu, un visiem tiem citiem spirgtiem un veseliem cilvēkiem...
GeeyY4088d0_0296.wav|Aukstas šalkas zibeņa ātrumā pārskrēja pār puiša muguru, un viņa mute kļuva sausa un cieta.
GeeyY4088d0_0298.wav|Tādas briesmas notika svešās zemēs, tur tāļu, un par tām stāstīja un lasīja kā par kaut ko ikdienišķu un vajadzīgu, bet pats tak tādu notikumu nevarēja piedzīvot!
GeeyY4088d0_0299.wav|Birkenbaums arvien cieti bij apzinājies, ka viņš sveiks izies caur dzīvi.
GeeyY4088d0_0300.wav|Kad kaut kur kāds bij sagriezis roku, pārcirtis kāju, no mašīnas ticis salauzts, noslīcis, tad puisis vienmēr to bija dzirdējis ar apzinu, ka viņu nekad nepiemeklēs šādas likstas.
GeeyY4088d0_0301.wav|Un nu viņš sēdēja uz lūstoša un irstoša ledus gabala, un visapkārt bij nakts un nāve...
GeeyY4088d0_0304.wav|Tad viņš varbūt atkal būtu aizkūlies atpakaļ uz savu vidu, gulētu siltā istabā, un saimnieks ar mazu lampiņu rokā iznāktu no savas istabas un paceltu viņu tagad uz zirgu barošanu.
GeeyY4088d0_0305.wav|Puisis nodrebēja un saspieda neviļot Kārlēna pirkstus tik cieti, ka tas nemierīgi sāka raustīties.
GeeyY4088d0_0306.wav|Birkenbaums atjēdzās, atlaida zēna pirkstus un uzlika it kā mierinādams savu otru roku uz viņa pleciem.
GeeyY4088d0_0307.wav|Viņa uztraukums pamazām atslāba.
GeeyY4088d0_0308.wav|Vēl taču bij cerība, vēl bij pārtikas diezgan, vēl nezin kas nevarēja notikt!
GeeyY4088d0_0309.wav|Bet, naktij neizsakāmi ilgi ilgstot, viņa izmisums atkal auga, kāre pēc dzīves brēca pēc pestīšanas, kamēr austrumos svīda pirmā gaisma, un puisis, galvu nokāris, drusku iemiga.
GeeyY4088d0_0310.wav|Trīsēdams viņš pietrūkās.
GeeyY4088d0_0311.wav|Citi jau bij no ragavām piecēlušies un stāvēja, un skatījās uz jūru.
GeeyY4088d0_0312.wav|Bij nepatīkami auksts, Kārlēns arī drebēja, bet snauda arvien vēl tālāk.
GeeyY4088d0_0313.wav|Birkenbaums viņu negribēja modināt un palika sēdam, kamēr viņš pats uztrūkās.
GeeyY4088d0_0314.wav|Tad arī viņi piecēlās un skatījās līdz ar citiem visapkārt.
GeeyY4088d0_0315.wav|Tā pate vakardienas bezcerības aina: pelēki viļņi ar baltiem putu vaiņagiem un augšā pelēki mākoņi.
GeeyY4088d0_0316.wav|Ledus plosts bij kļuvis mazāks un apaļāks, vēja pusē gar malām tam šūpojās un nemitoši trinās zaļgani kluči.
GeeyY4088d0_0317.wav|Zvejnieku sejas visas izskatījās daudz vecākas kā vakar, un visu acīs bij lasāms, ka viņus bij apmeklējuši spoki, kuri kā upuri prasa siržu asinis.
GeeyY4088d0_0318.wav|Kad Skrastiņš bij parunājies ar Jani, kuram tas drusku bij draugs, un Kārlēnam mīļi un žēli noglāstījis plecus, viņš piegāja pie Grīntāla.
GeeyY4088d0_0319.wav|Tikpat viņš, kā arī visi citi to uzskatīja par šī nelaimīgo pulciņa galvu.
GeeyY4088d0_0320.wav|Kas nu būs ar brokastu viņš vaicāja.
GeeyY4088d0_0321.wav|Ēdīsim atkal zivis, Grīntāls atbildēja.
GeeyY4088d0_0322.wav|Kas grib, lai ņem zaļas, priekš citiem tās apsutināsim, kamēr vēl mums malka.
GeeyY4088d0_0323.wav|Tika atkal uzkurta uguns un zivis tāpat kā vakardien apvārītas.
GeeyY4088d0_0324.wav|Viebdamies zvejnieki tās ēda.
GeeyY4088d0_0325.wav|Tad Birkenbaums puiku noveda pie malas un abi iedzēra.
GeeyY4088d0_0326.wav|Tu man esi kā brālis, sacīja puika.
GeeyY4088d0_0328.wav|tas nekas, tu esi labs zēns.
GeeyY4088d0_0329.wav|Es tevi izmācītu par krietnu zelli.
GeeyY4088d0_0330.wav|Vai zini, ja tiksim malā, tad...
GeeyY4088d0_0331.wav|tad labi satiksim.
GeeyY4088d0_0332.wav|Labi, lai ir.
GeeyY4088d0_0333.wav|Kad viņi atkal pie citiem bij piegājuši, Grīntāls Birkenbaumam pavēlēja vienu ķeksi labi stipri piesiet ilkss galā, esot jāceļ flaga gaisā.
GeeyY4088d0_0334.wav|Vai kādam esot sarkans lakats?
GeeyY4088d0_0335.wav|Izrādījās, ka tāda nevienam nebij, bet to tiesu sarkani krekli bij trim: Grīntālam, Janim un Skrastiņam.
GeeyY4088d0_0336.wav|Kas ir, Skrastiņ, ar tavu kreklu vaicāja Grīntāls vai dosi, ko spert gaisā?
GeeyY4088d0_0337.wav|Kad jādod, jādod, Skrastiņš žēli atbildēja bet salti gan būs bešā.
GeeyY4088d0_0338.wav|Es esmu salts cilvēks, es zinu, ka man jau tagad ar visu kreklu lūpas zilas, bet, kad jādod, jādod.
GeeyY4088d0_0339.wav|Visu acis pavērsās uz runātāja lūpām, kuras tiešām bij zilganas Grīntāls nevarēja apspiest viegla smaida.
GeeyY4088d0_0340.wav|Nu, lūkosim tad arī bez tevis iztikt, viņš sacīja es esmu mierā lozēt ar Jani, kuram no mums abiem krīt atdot savu kreklu.
GeeyY4088d0_0341.wav|Es arī esmu, Janis atbildēja.
GeeyY4088d0_0342.wav|Grīntāls izvilka no azotes ķešas grāmatiņu, izplēsa lapu, pārplēsa to uz divām daļām, iezīmēja vienā krustu un satina abas lapiņas rullīšos.
GeeyY4088d0_0343.wav|Krusts nozīmē kreklu, viņš sacīja, Janim abas lozes uz delnas pretim sniegdams.
GeeyY4088d0_0344.wav|Janis satvēra vienu, tas bij izvilcis lapiņu ar krustu.
GeeyY4088d0_0345.wav|Sastājaties vēja pusē, viņš sacīja, norāva ātri kažoku, svārkus un vesti, vienu acumirkli pamirdzēja viņa muskuļainās rokas un krūtis, un tad tas atkal stāvēja, kažokā ģērbies, kā visi citi.
GeeyY4088d0_0346.wav|Tas bij kā lēciens saltā ūdenī, viņš nosacīja.
GeeyY4088d0_0347.wav|Kreklu piestiprināja ķekša galā un pacēla gaisā.
GeeyY4088d0_0348.wav|Zvejnieki ledū gribēja izkalt caurumu un tajā ilkss galu iestiprināt, un to tad vēl piesiet pie ragavu apgalves, lai kārts nebūtu jātur.
GeeyY4088d0_0349.wav|Bet Grīntāls, samisušos ļaudis kā nekā gribēdams nodarbināt, tam pretojās un noteica, ka kārts pēc rindas ik pa diviem esot jātur gaisā un pie tam jāuzmana, vai no kaut kurienes netuvojas glābšana.
GeeyY4088d0_0350.wav|Kad Birkenbauma reize bij klāt, viņš viens pats savu laiku gribēja nostāvēt, bet Kārlēns neļāvās, satvēra kārti un palīdzēja savukārt noturēt gaisā posta zīmi, kuru vējš plivināja un pēra.
GeeyY4088d0_0351.wav|Dzert gribas, puika sūrojās.
GeeyY4088d0_0352.wav|Vai domā, ka man negribas atteica Birkenbaums.
GeeyY4088d0_0353.wav|Grauz ledu, zīd ledu.
GeeyY4088d0_0356.wav|Cik ilgi mēs gan tā varēsim izturēt?
GeeyY4088d0_0357.wav|Jā, Dievs to zina, to mēs laikam neviens neesam izprovējuši.
GeeyY4088d0_0358.wav|Ak, ka nu būtu tikai viena pilīte, godīgi ko nodzerties.
GeeyY4088d0_0359.wav|Neņerkšķi, sacīja Birkenbaums.
GeeyY4088d0_0360.wav|Jā, tu esi liels, bet, kad tu būtu tāds kā es, tad tu vis tā nerunātu.
GeeyY4088d0_0361.wav|Puisis atminējās pagājušās nakts un kļuva atkal laipns.
GeeyY4088d0_0362.wav|Nu tā, ir jau grūti, ir jau grūti, bet nu ko lai dara, viņš noteica.
GeeyY4088d0_0363.wav|Man jau no laika gala salts nav bijis labs, Kārlēns žēlojās tālāk, un tagad jārij dzīvs ledus...
GeeyY4088d0_0364.wav|Man te kreisā pusē lejpus ribām tā sūrkst, tā sūrkst.
GeeyY4088d0_0365.wav|Reizēm arī iedur kā ar iesmu.
GeeyY4088d0_0366.wav|Jā, tur es laimīgs, man tas ledus ūdens vēl nekas.
GeeyY4088d0_0367.wav|Bet vēlāk arī Skrastiņš, līdzīgi puikam, sāka gausties, un zvejnieki uztraucās par šo jauno, draudošo postu, par kuru dažs no viņiem līdz šim lāgā nebij iedomājis.
GeeyY4088d0_0368.wav|Grīntāls atkal biedrus centās apmierināt.
GeeyY4088d0_0369.wav|Vēl jau mums ir divi zirgi, viņš sacīja.
GeeyY4088d0_0370.wav|Tajos vēl siltas sulas diezgan, ja kādam tās taisni vajadzēs.
GeeyY4088d0_0371.wav|Asinis dzert Sīlis iesaucās.
GeeyY4088d0_0372.wav|Glums, sāļi dzeltens dzēriens, Birkenbaums mierīgi izskaidroja.
GeeyY4088d0_0373.wav|Es asinis esmu dzēris.
GeeyY4088d0_0374.wav|Uz zvejnieku sejām parādījās reizē kāre un riebums, kāre pēc silta valguma un ieaudzinātais riebums pret asinīm.
GeeyY4088d0_0375.wav|Mēs vēl diezgan neesam izkārmējuši, sacīja Grīntāls, biedros skatīdamies.
GeeyY4088d0_0376.wav|Aizurbsim tad tos bērzus, kad mums viņu sula izliksies patīkama.
GeeyY4088d0_0377.wav|Kad Birkenbauma un Kārlēna rinda atkal bij klāt un tie labu laiku jau bij stāvējuši pie kārts, zēns sacīja:
GeeyY4088d0_0378.wav|Birkenbaum, tu gan laikam jau ļoti daudz esi piedzīvojis.
GeeyY4088d0_0379.wav|Vai tu to domā tādēļ, ka esmu asinis dzēris?
GeeyY4088d0_0380.wav|To jau tu arī būtu varējis piedzīvot.
GeeyY4088d0_0381.wav|Es toreiz biju tavā vecumā, kāvām teļu...
GeeyY4088d0_0382.wav|es toreiz biju traks puika.
GeeyY4088d0_0383.wav|Tā, un cik vecs tu biji, kad tu iesāki...
GeeyY4088d0_0385.wav|Brandviņu dzert?
GeeyY4088d0_0386.wav|Nē, lai paliek, saki, kā tev visvairāk būtu žēl, ja nu mēs vairs netiktu malā?
GeeyY4088d0_0388.wav|Visas dzīves man būtu žēl.
GeeyY4088d0_0389.wav|Tās jau nu katram žēl, bet kaut kā sevišķa, mātes, brāļa vai brūtes, vai kā.
GeeyY4088d0_0390.wav|Man nav it nekā seviška, es tikai domāju, ka es vēl daudz gadu tā būtu varējis dzīvot kā līdz šim, un tad man paliek dzīves žēl vai paša sevis, es nezinu lāga.
GeeyY4088d0_0391.wav|Jā, paša sevis...
GeeyY4088d0_0392.wav|man arī, bet man seviški vienas lietas dēļ.
GeeyY4088d0_0393.wav|Es vienmēr līdz šim tā domāju, nezin kā tad ir...
GeeyY4088d0_0394.wav|un man vienmēr stiprāk gribējās dabūt zināt, kā tad ir, kad tā...
GeeyY4088d0_0397.wav|Viņš skatījās puisī, un viņa acīs dega neapmierinātu ilgu sāpīgā liesma.
GeeyY4088d0_0398.wav|Tas viens daudzums, Birkenbaums strupi izgrūda, savas kaunīgākās jūtās savādi aiztikts.
GeeyY4088d0_0399.wav|Tas viss viens daudzums.
GeeyY4088d0_0400.wav|Tev tā žēl, man tā žēl...
GeeyY4088d0_0402.wav|Viņu laiks bij apkārt, un pie kārts piestājās citi.
GeeyY4088d0_0403.wav|Pret vakaru katrs atkal dabūja savu daļu zivju, un tad no jauna uz viņiem nolaidās garā nakts ar savām ainām par siltām istabām, kurās uz galda dega gaiša lampiņa, par bālām sievietēm, sažņaugtām rokām, izraudātam acīm.
GeeyY4088d0_0404.wav|Arī Kārlēns, kaut gan tas atkal noliecās Birkenbauma klēpī, gulēja maz un nemierīgi.
GeeyY4088d0_0405.wav|Trešās dienas rītā vairs nebij malkas.
GeeyY4088d0_0406.wav|Bet neviens arī vairs nedomāja par zivju vārīšanu.
GeeyY4088d0_0407.wav|Kārām acīm visi tās redzēja izdalām, skaudīgi, ka tikai kāds nedabūtu kādu lielāku.
GeeyY4088d0_0408.wav|Līdz šim Zaļga uz vezuma bij sēdējis un ap to tūļājies.
GeeyY4088d0_0409.wav|Tagad Grīntāls pavēlēja, ka nevienam pie tā neesot brīv iet kā tikai ap ēšanas laiku tam, kas zivis ņēma priekš izdalīšanas.
GeeyY4088d0_0410.wav|Vai tev nekā vairs nav pudelē prasīja Kārlēns, Birkenbaumu novezdams pie malas.
GeeyY4088d0_0412.wav|Bet bij tak vēl diezgan daudz.
GeeyY4088d0_0413.wav|To es vakar vakarā izdzēru.
GeeyY4088d0_0414.wav|Un man nedevi?
GeeyY4088d0_0415.wav|Vai tad man tas bija jādara, vai tev to tiku apsolījis?
GeeyY4088d0_0416.wav|Apsolījis, bet tu tak redzi, ka man iet sliktāk par tevi.
GeeyY4088d0_0417.wav|Bet tā bij mana pudele un slikti man arī iet, teic Dievu, ka pavisam dabūji, cits manā vietā.
GeeyY4088d0_0421.wav|bij vēl tik daudz...
GeeyY4088d0_0422.wav|tur vēl abiem līdz rītam parītam būtu pieticis puika īgni izsaucās.
GeeyY4088d0_0424.wav|Skaties Birkenbaums dusmīgi izsaucās.
GeeyY4088d0_0425.wav|Šis mani rās, knauķis tāds, ka nedabū vēl pa purslām!
GeeyY4088d0_0426.wav|Pats ka nedabū puika, tikko asaras valdīdams, izsaucās un meta naidīgus mirkļus uz Birkenbaumu.
GeeyY4088d0_0428.wav|Birkenbaums piegāja pie zēna, paskatījās tam cieti acīs un iecirta tam spēcīgi pa lūpām.
GeeyY4088d0_0429.wav|Nu tu turēsi muti, viņš sacīja.
GeeyY4088d0_0430.wav|Zēna ģīmis pārvērtās aiz dusmām, viņš sagrāba puiša roku un lūkoja tajā iekost.
GeeyY4088d0_0431.wav|Bet Birkenbaums izrāva roku un saspieda tad puikas rokas augšpus locītavām kā ar dzelzs maiglēm.
GeeyY4088d0_0432.wav|Kārlēna iedzeltenie zobi iekodās bālajā apakšlūpā, un viņš ar kājām Birkenbaumam lūkoja spert, bet šis zēnu pievilka sev tik tuvu klāt, ka tas neizdevās.
GeeyY4088d0_0433.wav|Piepeši puisis manīja, ka puika saslāba.
GeeyY4088d0_0434.wav|Viņš to palaida vaļā, un puika būtu nogāzies, ja viņš to no jauna nebūtu sagrābis aiz rokas.
GeeyY4088d0_0435.wav|Brīdi zēna galva kā nedzīva gulēja pie Birkenbauma krūts.
GeeyY4088d0_0436.wav|Kārlēn, Kārlēn, kas tev ir puisis modināja.
GeeyY4088d0_0437.wav|Dzert, puika čukstēja.
GeeyY4088d0_0438.wav|Dodiet dzert.
GeeyY4088d0_0439.wav|Birkenbaums zēnu noveda pie ragavām un piegāja tad pie Grīntāla, vaicādams, vai nebūtu vienam zirgam jānolaiž asinis.
GeeyY4088d0_0440.wav|Puika esot palicis pavisam slābans.
GeeyY4088d0_0441.wav|Par to jāaprunājas ar citiem, Grīntāls atbildēja.
GeeyY4088d0_0442.wav|Tā puikas dēļ vien zirga vēl nevaram kaut.
GeeyY4088d0_0443.wav|Viņš sasauca zvejniekus kopā, un tie nosprieda vēl nogaidīt.
GeeyY4088d0_0444.wav|Grīntāls nožēlojoši pret Birkenbaumu pameta ar roku, un pulciņš atkal izšķīrās.
GeeyY4088d0_0445.wav|Birkenbaums, kam līdz šim gandrīz vienmēr Kārlēns bij atradies pie sāniem, palika viens pats.
GeeyY4088d0_0446.wav|Viņš piegāja pie Gurluma, pasacīja kādu vārdu, bet zvejnieks tikai paskatījās viņā un neatbildēja nekā.
GeeyY4088d0_0447.wav|Viņš piegriezās pie Skrastiņa, tas skatījās viņā ar iekritušām, žēlām acīm, ieteicās: nu, Birkenbaum?
GeeyY4088d0_0448.wav|Pakratīja ar galvu un novērsās.
GeeyY4088d0_0449.wav|Viņš piegāja pie Daldiem, tie runāja par māti, par viņas vientulību, par glābšanos.
GeeyY4088d0_0450.wav|Viņš pastāvējās pie tiem brītiņu, viņi puiša nelikās redzot, tas aizgāja tālāk.
GeeyY4088d0_0451.wav|Gulbis un Sīlis skatījās, kā Zaļga atšķetināja mašķus un ar tiem baroja savu zirgu.
GeeyY4088d0_0452.wav|Šim pulciņam Birkenbaums negribēja tuvoties.
GeeyY4088d0_0453.wav|Zaļgas acis viņam riebās, viņš pagriezās uz Grīntālu, kurš acumirklī stāvēja pie kārts un to viens pats atbalstīja.
GeeyY4088d0_0454.wav|Bet neapstādamies puisis viņam aizgāja garām.
GeeyY4088d0_0455.wav|Šim staltajam zvejniekam piemita kaut kas, kā Birkenbaumam trūka, kas viņu it kā ar neredzamu roku saspieda mazāku un kūdīja uz slepenu pretestību.
GeeyY4088d0_0456.wav|Viņš pievirzījās atkal ragavām, uz kurām Kārlēns sašļucis sēdēja un ar stīvām, platām acīm skatījās tālumā.
GeeyY4088d0_0457.wav|Birkenbaums viņam vienreiz lēnām pagāja garām, otrreiz zēns ar stīvām acīm un vaļējām lūpām sēdēja nekustēdamies un nelikās puiša redzam.
GeeyY4088d0_0458.wav|Beigās Birkenbaums viņam nosēdās līdzās.
GeeyY4088d0_0459.wav|Arī to zēns nelikās manām.
GeeyY4088d0_0460.wav|Ilgu laiku tā nosēdējis, puisis atkal piecēlās.
GeeyY4088d0_0462.wav|Saīdzis viņš nostāvēja savu laiku, neviens pie viņa nepienāca, neviens viņa neredzēja.
GeeyY4088d0_0463.wav|Kārti atdevis Skrastiņam ar Gulbi, viņš aizgāja gandrīz līdz pat ledus malai.
GeeyY4088d0_0464.wav|Ja kāds šķausnas gabals ar viņu nošķēlās, nošķēlās, kas tad arī liels bija!
GeeyY4088d0_0465.wav|Jāmirst būs tā kā tā šādā nāvē, agrāk vai vēlāk būs jānoslīkst, ledum sabirstot drupās.
GeeyY4088d0_0466.wav|Rau, cik daudz jau milzīgais līdzenums bij kļuvis mazāks!
GeeyY4088d0_0467.wav|Un ar kādu nemitīgu rosmi atlūzušie kluči kalās viens pret otru un pret zvejnieku plostu!
GeeyY4088d0_0468.wav|Un tur tālāk ar kādu kārumu viļņi visiem šiem zaļganiem, telēķuveidīgiem klučiem un vižņiem necentās tikt pāri, lai savus baltos vaiņagus nomestu pie zvejnieku kājām...
GeeyY4088d0_0469.wav|Birkenbaums apgāja ledus gabalam gandrīz visapkārt un tad atgriezās atkal pie ragavām.
GeeyY4088d0_0470.wav|Puika arvien vēl nebij no vietas kustējies.
GeeyY4088d0_0471.wav|Viņa paplatās lūpas bij zilganas, viņa šaurā piere, no kuras cepure bij atšļukuse uz pakausi, spīdēja bāli dzeltena.
GeeyY4088d0_0472.wav|Birkenbaums atkal nolaidās viņam pie sāniem.
GeeyY4088d0_0474.wav|Puika viņa nelikās dzirdam.
GeeyY4088d0_0475.wav|Ko dzert nav, puisis turpināja.
GeeyY4088d0_0476.wav|Ledus vien ir.
GeeyY4088d0_0477.wav|Bet, ja gribi, es kādu gabaliņu tikām turēšu rokās, kamēr tas izkusīs un ūdens paliks remdenāks.
GeeyY4088d0_0478.wav|Bet, ja vairs nevari izturēt...
GeeyY4088d0_0479.wav|uzklausies jel...
GeeyY4088d0_0480.wav|ja tu vairs nevari nociesties...
GeeyY4088d0_0482.wav|es iegriezīšu sev rokā.
GeeyY4088d0_0483.wav|Kārlēns sarāvās, noskurinājās un uzmeta tad kāru mirkli Birkenbauma rokām.
GeeyY4088d0_0484.wav|Sekundi vēlāk puisis savu kreiso roku zēnam bij piegrūdis pie mutes.
GeeyY4088d0_0485.wav|Puika sagrāba Birkenbauma roku, mēģināja to atgrūst, apmierinājās un zīda...
GeeyY4088d0_0486.wav|Tad puisis norāva sev lakatiņu no kakla, pārplēsa to un aptina lejpus īkšķa ap roku.
GeeyY4088d0_0487.wav|Kad vakarā Grīntāls bij izdalījis zivis, uznāca mazs mākonītis un sāka birdināt smalkas pērslas.
GeeyY4088d0_0488.wav|Pēc tam vējš piestājās un laiks noskaidrojās.
GeeyY4088d0_0489.wav|Laipni pie debesīm mirdzēja zvaigžņu bari, bālgani vizēja Putnu Ceļš.
GeeyY4088d0_0490.wav|Bet neviens no nelaimīgajiem nepacēla acu uz augšu.
GeeyY4088d0_0491.wav|Dobjā vienaldzībā viņi pavadīja nakti.
GeeyY4088d0_0492.wav|Ar jaunu rītu visiem atausa jauna cerība, jo laiks palika skaidrs un rāms.
GeeyY4088d0_0493.wav|Nu varbūt kāds kuģis drīzāk pamanīs viņu sarkano posta zīmi.
GeeyY4088d0_0494.wav|Bet diena pagāja, un cerība nepiepildījās.
GeeyY4088d0_0495.wav|Vakarā Grīntāls pasludināja, ka zivju divām dienam vien vairs esot.
GeeyY4088d0_0496.wav|Vai neizdalīšot šovakar tikai pa vienai, lai iznāktu ilgākam laikam?
GeeyY4088d0_0497.wav|Lai vēl šovakar ejot pa vecam, vairums nosprieda, un Grīntāls izdalīja parasto skaitu.
GeeyY4088d0_0498.wav|Vakarā atkal visi sasēdās uz ragavām, klusi, slābani, ar iekritušām acīm un vaigiem.
GeeyY4088d0_0499.wav|Ūdeņi šņāca tuvāk, un ledus gabala cilāšanās stipri bij manāma.
GeeyY4088d0_0500.wav|Kārlēns bij piekļāvies pie Birkenbauma, nu viss pagalam, Birkenbaum ja?
GeeyY4088d0_0501.wav|Laikam, puisis atbildēja.
GeeyY4088d0_0502.wav|Tu izcietīsi ilgāk nekā es.
GeeyY4088d0_0504.wav|Ak, ka tak viss neietu tik lēnām...
GeeyY4088d0_0505.wav|Tos, kas nomirs, tos tak ielaidīs jūrā?
GeeyY4088d0_0507.wav|Tad tu ielaid mani...
GeeyY4088d0_0509.wav|Ak, mīļo Birkenbaum, ak, Birkenbaum!
GeeyY4088d0_0510.wav|Puika apkampa puiša elkonu, piespieda galvu pie viņa pleca un šņukstēja.
GeeyY4088d0_0511.wav|Birkenbaums cieta klusu.
GeeyY4088d0_0512.wav|Piektās dienas rītā pret brokasta laiku Grīntāls tāļu ziemeļos domājās ieraudzījis dūmus.
GeeyY4088d0_0513.wav|Ar lielāko uzmanību visi skatījās uz apzīmēto vietu.
GeeyY4088d0_0514.wav|Garenais mākonītis kļuva skaidrāks, un beigās vairs nebij ko šaubīties, ka tas cēlās no kāda garāmbraucoša tvaikoņa.
GeeyY4088d0_0515.wav|Celiet plagu augstāk, viciniet to cits caur citu sauca, un visi spiedās ap kārti.
GeeyY4088d0_0516.wav|Dūmu mākonis auga, un zvejnieku bālie ģīmji atdzīvojas, viņu acis zibēja, pat Gurlumam raisījās mēle uz pāris prieka vārdiem.
GeeyY4088d0_0517.wav|Vecais Dalda bij nogājis savrup, raudāja un lūdza Dievu.
GeeyY4088d0_0518.wav|Labu laiku garenais dūmu stabiņš palika vienlīdzīgi liels.
GeeyY4088d0_0519.wav|Nekustēdamies zvejnieki viņā skatījās, nejaudādami gandrīz pat ne acu pamirkšķināt.
GeeyY4088d0_0520.wav|Bet tad viņu skati metās arvien stīvāki, arvien šausmīgāki.
GeeyY4088d0_0522.wav|Tvaikonis netuvojās viņiem, tas viņus neredzēja vai negribēja redzēt!
GeeyY4088d0_0524.wav|Kā nakts ēna nolaidās uz visu ģīmjiem.
GeeyY4088d0_0525.wav|Flagas turētāji kārti palaida vaļā, tā nogāzās, un Zaļga sarkano kreklu mīdīja ar kājām un kodīja sava kažoka piedurkni.
GeeyY4088d0_0526.wav|Nabaga Skrastiņš bij atšļucis uz ragavām un muldēja tur nesaprotamus vārdus, un smējās.
GeeyY4088d0_0527.wav|Kārlēns Birkenbaumu cieti bij apkampis, un Grīntāls stāvēja un skatījās arvien vēl uz to vietu, kur mākonītis bij nozudis.
GeeyY4088d0_0528.wav|Piepeši Janis iekliedzās.
GeeyY4088d0_0529.wav|Laiva, laiva viņš sauca, visi pagriezās uz Jani, kurš ar rokām māja uz dienvidiem.
GeeyY4088d0_0530.wav|Tur peldēja neliela laiva un bij jau tik tuvu, ka varēja izšķirt, cik cilvēku tajā sēdēja.
GeeyY4088d0_0531.wav|Bij pavisam septiņi.
GeeyY4088d0_0532.wav|Divi airēja, viens stūrēja, četri sēdēja, nekā nedarīdami.
GeeyY4088d0_0533.wav|Vecais Dalda salika rokas un pacēla tās mēmi uz augšu.
GeeyY4088d0_0534.wav|Birkenbaum, Birkenbaum šņukstēja puika.
GeeyY4088d0_0535.wav|Kad laiva tik bij tuvu pienākuse, ka ģīmjus varēja izšķirt, tad zvejnieki redzēja, ka tajā sēdēja trīs sveši un Stūre, Skapāns un abi Cubuki, visi četri vairāk mironi nekā dzīvi cilvēki.
GeeyY4088d0_0536.wav|Zvejnieki steidzās laivai pretim.
GeeyY4088d0_0537.wav|Pēc dažiem pūliņiem viens airētājs uzkāpa uz ledus gabala.
GeeyY4088d0_0538.wav|Viņš sveicināja un sacīja kaut ko, bet neviens viņu nesaprata, jo viņš nerunāja pa latviski.
GeeyY4088d0_0539.wav|Beigās Grīntāls ar zīmju valodas palīdzību izzināja tik daudz, ka laivā ne vairāk kā septiņus cilvēkus varot uzņemt.
GeeyY4088d0_0542.wav|Kurš lai glābās, kurš lai palika atpakaļ?
GeeyY4088d0_0543.wav|Brīdi visi stāvēja kā neapjēgdamies, tad Zaļga sāka virzīties uz laivu.
GeeyY4088d0_0544.wav|Jākāpj ir iekšā, kas paliks atpakaļ, tas paliks.
GeeyY4088d0_0545.wav|Bet Grīntāls to sagrāba aiz rokas un atrāva atpakaļ.
GeeyY4088d0_0546.wav|Paliec, mums atkal jālozē.
GeeyY4088d0_0547.wav|Jūs tak visi esiet ar mieru?
GeeyY4088d0_0548.wav|Lūkosim tak papriekšu visi taī laivā sasēsties, sacīja Skrastiņš, ja tad redzēs, ka tā tik daudz nevar nest, tad varēs lozēt.
GeeyY4088d0_0549.wav|Bet svešais ar to nebij mierā.
GeeyY4088d0_0550.wav|Viņš rādīja, ka tad varētu izcelties plūkšanās un laiva apgāzties.
GeeyY4088d0_0551.wav|Nu tad lozēsim, sacīja Grīntāls.
GeeyY4088d0_0552.wav|Nostājaties pēc vecuma Dalda, Zaļga, Gurlum, Skrastiņ, Sīli tā tak būs pareizi?...
GeeyY4088d0_0554.wav|Kārlēns un es paliksim tie pēdējie.
GeeyY4088d0_0555.wav|Viņš izplēsa atkal pāris lapu no savas ķešas grāmatiņas, saplēsa tās vienlīdzīgos gabaliņos un uzvilka ar zīmuli uz trim lapiņām krustus.
GeeyY4088d0_0556.wav|Kas tās izvilks, tie paliks atpakaļ.
GeeyY4088d0_0557.wav|Viņš satina lozes, ielika tās cepurē un piegāja pie Daldas.
GeeyY4088d0_0558.wav|Vecais attina savu zīmīti: tā bij tukša.
GeeyY4088d0_0559.wav|Drebošu roku Zaļga ķēra cepurē.
GeeyY4088d0_0560.wav|Tas satvēra vienu, otru zīmīti un beigās trešo attina vaļā, tā bij tukša.
GeeyY4088d0_0561.wav|Gurlumam bij tāda pate laime, Skrastiņš sev svinīgi pārmeta krustu un izvilka tad savu lozi, tukša.
GeeyY4088d0_0562.wav|Grīntāls piegāja pie Sīļa.
GeeyY4088d0_0563.wav|Nu taču vajadzēja ķerties pilnai lozei.
GeeyY4088d0_0564.wav|Sīļa rokas tā drebēja, ka tas tikko papīru varēja attīt vaļā.
GeeyY4088d0_0566.wav|Ar drebošu roku Janis ķēra cepurē un izvilka pirmo krustiņu.
GeeyY4088d0_0567.wav|Cepurē palika divi krustiņi un viena balta.
GeeyY4088d0_0568.wav|Loze, lūpas sakniebis, Grīntāls Birkenbaumam cepuri sniedza pretim.
GeeyY4088d0_0569.wav|Tas paskatījās brīdi ar aizrautu elpu lozēs, satvēra tad vienu un attina to ātri vaļā.
GeeyY4088d0_0570.wav|Viņš bij izvilcis pēdīgo dzīvības lapiņu.
GeeyY4088d0_0571.wav|Grīntāls apgāza cepuri un izkratīja abas pārpalikušās lozes uz ledus.
GeeyY4088d0_0572.wav|Mums, Kārlēn, nav ko vilkt, viņš nosacīja.
GeeyY4088d0_0574.wav|Zaļga un Gurlums ātri iekāpa laivā.
GeeyY4088d0_0575.wav|Viņiem sekoja Gulbis un Sīlis.
GeeyY4088d0_0576.wav|Skrastiņš piegāja pie Grīntāla un spieda tam roku.
GeeyY4088d0_0577.wav|Aiznes manai sievai labas dienas, Grīntāls sacīja.
GeeyY4088d0_0578.wav|Arī Birkenbaums no viņa atvadījās, tāpat no Jaņa.
GeeyY4088d0_0579.wav|Tad tas piegriezās Kārlēnam.
GeeyY4088d0_0580.wav|Kā sasalis zēns stāvēja un skatījās laivā.
GeeyY4088d0_0581.wav|Birkenbauma ģīmis savilkās sāpīgi, viņš satvēra zēna roku un spieda viņa liesos, aukstos pirkstus.
GeeyY4088d0_0582.wav|Puika neatbildēja uz puiša rokas spiedienu, un, kad tas to atkal palaida vaļā, roka kā nedzīva nokrita pie Kārlēna sāniem.
GeeyY4088d0_0583.wav|Pagājis pāri soļu pagājis uz priekšu, Birkenbaums piepeši apstājās, pameta savādu mirkli uz puiku, likās ar sevi cīnoties un iekāpa tad lēnām.
GeeyY4088d0_0584.wav|Laivā, Dalda ar Jani bij nogājuši savrup, un vecais acīm redzot no dēla nevarēja šķirties.
GeeyY4088d0_0585.wav|Ir laiks, Jaņa tēv, Grīntāls skubināja.
GeeyY4088d0_0586.wav|Es palikšu, sacīja Dalda.
GeeyY4088d0_0587.wav|Es neiešu, neparko izsaucās Janis.
GeeyY4088d0_0588.wav|Tu iesi, ej, tu man drīzāk atbrauksi pakaļ nekā es tev, es gaidīšu, ej, Tēv!
GeeyY4088d0_0590.wav|mātei no vecā labas dienas, un brauc pakaļ, ej, kāp laivā.
GeeyY4088d0_0591.wav|Neparko, es nevaru, es neiešu!
GeeyY4088d0_0592.wav|Bet vecais Dalda stūma Jani uz laivu, kurā tas beidzot kautrēdamies iekāpa.
GeeyY4088d0_0593.wav|Ar Dievu, dēls, ar Dievu, dēls vecais viņam nosauca pakaļ un atkārtoja klusām, laivai lēnām aizvirzoties projām: Ar Dievu, dēls, ar Dievu, dēls!
GeeyY4088d0_0594.wav|Grīntāls reizes trīs atvadīdamies pavicināja ar cepuri, aplika tad roku ap Kārlēna kaklu un palika tā nekustēdamies stāvam.
GeeyY4088d0_0595.wav|Arī Dalda, drusku noliecies uz priekšu, stāvēja kā sastindzis.
GeeyY4088d0_0596.wav|Tā viņi Janim un Birkenbaumam, kuri no tiem savu acu nenovērsa, vēl labu laiciņu bij redzami.
GeeyY4088d0_0597.wav|Tad viņu tēli kļuva neskaidri, saplūda kopā, un beigās viss ledus gabals pie apvāršņa bij redzams kā mazs, iepelēks punkts.
GeeyY4088d0_0598.wav|Un tad arī tas bij nozudis.
xcdA_TiWx14_0000.wav|GUDRĀ EDIŅA.
xcdA_TiWx14_0001.wav|Ediņa bija gudra to viņa pate arvienu mēdza apgalvot, to sacīja arī viņas māte un stāstīja katram žīdam un katram lopu kupčam, ko viņas meitiņa visu zināja, ko visu prata.
xcdA_TiWx14_0002.wav|Un tas nebij mazums, mīļo lasītāj!
xcdA_TiWx14_0003.wav|Ediņa prata ar mašīnu šūt, jo viņa pusgadu bij bijuse pilsētā, prata pēc visgrūtākā parauga iztamborēt smukas einzeces, prata franksēzi un kreicpolkā dancot, prata pēc notīm dziedāt un arī drusku klavieres spēlēt.
xcdA_TiWx14_0004.wav|Tas ir, nevis ar vienu pirkstu vien, bet gluži kārtīgi ar visiem desmit.
xcdA_TiWx14_0005.wav|Viņa prata ar jauniem kungiem tērzēt kā žagata.
xcdA_TiWx14_0006.wav|Prata mazo reizesrēķinu gandrīz visu no galvas.
xcdA_TiWx14_0007.wav|Mācēja līdz pulksten deviņiem rītā gulēt, zināja, kur sviests un krējums stāvēja.
xcdA_TiWx14_0008.wav|Zināja smalki, kur nākamā svētdienā būs kluba, un mācēja vēl daudz daudz citas jaukas lietas.
xcdA_TiWx14_0009.wav|Bet bij arī, kas viņai nevedās.
xcdA_TiWx14_0010.wav|Viņa nemācēja zeķu adīt, neprata putras vārīt un maizes cept un nevarēja un nevarēja ar Kīšu Jāni iedraudzēties, un Kīšu Jānis bij tik glīts puisis, un Ediņa tik labprāt ar viņu būtu saprecējusēs!
xcdA_TiWx14_0011.wav|Bet šis, muļķis, necienāja jaukās tamborēšanas mākslas, neprata kreicpolkas dancot, nemīlēja tērzēt un neklausījās Ediņas klavieru spēlēšanā.
xcdA_TiWx14_0012.wav|Viss, ko viņš darīja, ar pagasta jaunām meitām šur tur satiekoties, bij skatīties paslēpšus Priežu Anniņā.
xcdA_TiWx14_0013.wav|Priežu Anniņa nu gan, paldies Dievam, daudz nekā neprata vērpt, aust un pa māju saimniekot taču nav nekas liels, bet viņai bij tādi skaisti, apaļi vaigi, kuru sārtums nebij nepatīkamāks par rožu sārtumu.
xcdA_TiWx14_0014.wav|Šo dzīvo rožu dēļ tad laikam Jānis viņu arī mēdza uzlūkot un Ediņa Anniņu par to ienīda.
xcdA_TiWx14_0015.wav|Cik labprāt arī viņa nebūtu lepojusēs ar sārtiem vaigiem, bet viņas ģīmītis, dievamžēl, bij bāls un ne visai brangs jaukā tamborēšana, lūk, ķeras pie veselības, kaut jel vismazāk rītu, parītu un aizparītu viņas vaigi līdzinātos Anniņas vaigiem!
xcdA_TiWx14_0016.wav|Bagātais Ābeltiņš šajās trīs dienās dzers kāzas.
xcdA_TiWx14_0017.wav|Ediņa uz tām ir ielūgta un Kīšu Jānis un Anniņa arī!
xcdA_TiWx14_0018.wav|Trīs dienas viņš varēs Anniņā noskatīties veselas trīs dienas!
xcdA_TiWx14_0019.wav|Ediņai vai sirds apgriežas riņķī, to domājot!
xcdA_TiWx14_0020.wav|Viņa kāzu rotai ir iztamborējuse veselu kleitu no simtā numura diegiem ar cakām un bumbuļiem, un visuvisādiem valdziņiem, kuros Jānis bez žēlastības satītos, ja tās sasodītās Anniņas nebūtu!
xcdA_TiWx14_0021.wav|Bet nu viss darbs par velti, nu viņš tikai Anniņas vaigos vien skatīsies.
xcdA_TiWx14_0022.wav|Jā, kad Ediņai arī būtu tādas rozes, tad tā būtu pavisam cita lieta!...
xcdA_TiWx14_0023.wav|Vai varbūt hm rozā zāles nelīdzētu?...
xcdA_TiWx14_0024.wav|Ai nē, tās puiši jau pazīst, rozā zāles Ediņai atnestu tikai kaunu un apsmieklu!
xcdA_TiWx14_0025.wav|Bet ko darīt, ko tad darīt, lai Jāņa uzmanību valdzinātu?...
xcdA_TiWx14_0026.wav|Ediņa staigā pa istabas balto grīdu, kuru māte ik sestdienas noberž, un domā un domā.
xcdA_TiWx14_0027.wav|Viņai gudrā galviņa sāk tvīkt, un viņa iziet dārziņā.
xcdA_TiWx14_0028.wav|Te viņa staigā starp puķu dobītēm, kuras māte glīti izravējuse, un uzmet pēdīgi acis bišu tropam.
xcdA_TiWx14_0029.wav|Cik mudīgi mazie kustonīši skraida, rudenī būs atkal daudz mediņa.
xcdA_TiWx14_0030.wav|Ediņai iekrīt prātā, ka nedēļu atpakaļ ganu Pēteris bij gribējis paskatīties, vai bites jau daudz iekrājušas, un ka bite zēnam bij iedzēluse vaigā.
xcdA_TiWx14_0031.wav|Vaigs mazliet bij uzpampis, un Pēteris no tās puses, kurā bij dzēlums bij izskatījies daudz smukāks nekā no veselās puses.
xcdA_TiWx14_0032.wav|Un šis uzpampums bij stāvējis četras dienas un tikai vēl piektā sācis šļābt.
xcdA_TiWx14_0033.wav|Gudrai Ediņai piepeši kaut kas iekrita prātā.
xcdA_TiWx14_0034.wav|Ātriem soļiem tā tuvojas tropam un saķer vienu bitīti.
xcdA_TiWx14_0035.wav|Viņa to sakaitina mazdrusciņ un pielaiž tad pie labā vaiga.
xcdA_TiWx14_0036.wav|Bite tajā knikt iedzeļ, Ediņa saķer otru, sakaitina to un pieliek pie kreisā vaiga, bite knikt iedzeļ vaigam pašā vidū.
xcdA_TiWx14_0037.wav|Ediņa tikko neiegavilējas, un no Anniņas vairs nav ko bīties, nu viņai būs vēl brangāki vaigi par šo muļķa skuķi!
xcdA_TiWx14_0038.wav|Priecīgi viņa iet atpakaļ istabā, pārskata no jauna kāzu rotu pašaustu kleitu ar samta priekšu, kurai kāds neveiklis, dievamžēl, uzlējis lielu tauku pleķi.
xcdA_TiWx14_0039.wav|Un kas tādēļ Ediņai bij jāaizsedz ar tikpat lielu, sarkanu šleifu.
xcdA_TiWx14_0040.wav|Kartūņa kleitu ar daudz cēliem kremeļiem, pirktu kleitu ar pirktām spicēm un pēdīgi skaisto, no simtā numura diegiem tamborēto kleitu.
xcdA_TiWx14_0041.wav|Tad viņa mierīgā prātā, tēvareizes neskaitījuse, noliekas gulēt un sapņo līdz rītam par Kīšu Jāni.
xcdA_TiWx14_0042.wav|Bet otrā rītā viņu uzmodina paskaļš kliedziens iz mātes mutes.
xcdA_TiWx14_0043.wav|Kas nu Ediņa iesaucas un lūko acis plēst vaļā bet nevar.
xcdA_TiWx14_0044.wav|Kungs tētīt, kungs tētīt, kāda tu izskaties māte vaimanā un aiz sabaiļa tikko var noturēties kājās.
xcdA_TiWx14_0045.wav|Kāda, kāda tad izskatos Edina iztraukusēs jautā un lūko no jauna atdarīt acis.
xcdA_TiWx14_0046.wav|Bet, kas neiet, tas neiet.
xcdA_TiWx14_0047.wav|Ģīmis viņai tā uzpampis, ka bail tajā skatīties.
xcdA_TiWx14_0048.wav|Acis pavisam aizpampušas, deguns nozudis vareno vaigu starpā, un no mutes arī gandrīz nekā nevar manīt.
xcdA_TiWx14_0049.wav|Bez tam viss ģīmis spīd, kā ar taukiem noziests.
xcdA_TiWx14_0050.wav|Viņas izskats ir, ar vārdu sakot, tikpat briesmīgs kā smieklīgs.
xcdA_TiWx14_0051.wav|Asarām plūstot iz mazām šķirbiņām acu vietās, Ediņa izstāsta mātei, ko vakar izdarījuse, un lūdz, rokas lauzīdama, lai tai palīdz.
xcdA_TiWx14_0052.wav|Bet ar ko nu palīdzēsi?
xcdA_TiWx14_0053.wav|Nekā darīt jāpaliek ar visām četrām kleitām.
xcdA_TiWx14_0054.wav|Mājā un jāatstāj Kīšu Jānis Anniņai vienai pašai.
xcdA_TiWx14_0055.wav|Šī tad arī zināja savu labumu piekopt, jo trešā kāzu dienā viņa bij Jāņa brūte.
xcdA_TiWx14_0056.wav|Bet Ediņa?...
xcdA_TiWx14_0057.wav|Nu gudram gudra nelaime.
UQw0PHgo2Rw_2_0000.wav|Ar varu, vai tad viņš jums lēja mutē, Nē, nē, nē, to nē, to nu gan nē, bet viņš.
UQw0PHgo2Rw_2_0001.wav|Nu, tad cietiet klusu, Mailīša kungs!
UQw0PHgo2Rw_2_0002.wav|Par otra naudu krietni uzdzīvot un tad viņu vēl beigās nopelt.
UQw0PHgo2Rw_2_0003.wav|Tas ir neglītāk, nekā kad guļ uz galda un kroga mū un nu nu tā joprojām.
UQw0PHgo2Rw_2_0004.wav|Vai Edgars tā kādreiz darījis?
UQw0PHgo2Rw_2_0005.wav|Jaunais runātājs apjuka un novērsās sāņus.
UQw0PHgo2Rw_2_0006.wav|Pēc brītiņa Baltiņ jaunkundze dzirdēja, ka viņš uz citiem sacīja:
UQw0PHgo2Rw_2_0008.wav|Šī rupjība uz jauno meiteni nelikās darot nekāda iespaida.
UQw0PHgo2Rw_2_0009.wav|Viņa pasmējās.
UQw0PHgo2Rw_2_0010.wav|Kas var zināt viņa tad skaļi un jautri iesaucās.
UQw0PHgo2Rw_2_0011.wav|Pie tāda tak nebraukšu, kas vēl pie mātes piena kubliņiem staigā.
UQw0PHgo2Rw_2_0012.wav|Tad tak drīzāk pie tāda, kam pa reizei paša pirkta brandvīna blašķe ķešā.
UQw0PHgo2Rw_2_0013.wav|Un paša pīta pletne padusē, Mailīts piemetināja, vēl nesatveramās ūsas ar nedrošiem pirkstiem griezdams.
UQw0PHgo2Rw_2_0014.wav|Cienītais tenorista kungs, no pletnes sieva nebīstas, ja tā īstam vīram padusē.
UQw0PHgo2Rw_2_0017.wav|Man tā liekas.
UQw0PHgo2Rw_2_0018.wav|Še saruna beidzās, jo skolotājs iznāca ārā un lūdza uz dziedāšanu.
UQw0PHgo2Rw_2_0019.wav|It kā neviļus Kristīne satvēra Baltiņ jaunkundzes elkonu, un roku rokā abas iegāja skolā.
UQw0PHgo2Rw_2_0020.wav|Kad skolotājs dziedātājus atlaida, saule jau pašulaik taisījās rietēt.
UQw0PHgo2Rw_2_0021.wav|Emma lūdza Kristīni, lai tā viņu līdz Alaines tiltam pavadot.
UQw0PHgo2Rw_2_0022.wav|Kristīnei caur to iznāca mazs līkums, bet, tā kā viņai tad nebija pa ceļu gar baznīcu jāiet, pa kuru arī Akmentiņš devās uz māju, viņa izpildīja draudzenes vēlēšanos.
UQw0PHgo2Rw_2_0023.wav|Laiks bija rāms un skaidrs, un viņas nešķīrās vēl pie tilta.
UQw0PHgo2Rw_2_0024.wav|Kristīnei nebija jāsteidzas, jo dziedāšanas vakaros barons iztika ar sulaini vien.
UQw0PHgo2Rw_2_0025.wav|Man Akmentiņš stāstīja, ka tu viņu nākamsvētdien apmeklēšot, Emma sacīja.
UQw0PHgo2Rw_2_0026.wav|Jā, viņš mūs uzlūdza, māti un mani, Kristīne atbildēja.
UQw0PHgo2Rw_2_0027.wav|Emma klusām nopūtās.
UQw0PHgo2Rw_2_0028.wav|Par ko tu nopūties?
UQw0PHgo2Rw_2_0029.wav|Kas man tādu laimi dos viņa parunāja.
UQw0PHgo2Rw_2_0030.wav|Tu esi apskaužama.
UQw0PHgo2Rw_2_0031.wav|Tu nezini, Emm, ko tu runā, ņem manu laimi, ņem viņu Kristīne rūgti izsaucās.
UQw0PHgo2Rw_2_0032.wav|Ak, es jau zinu gan, mīļā.
UQw0PHgo2Rw_2_0033.wav|Es gan manīju, kā tev acis zibēja, kad Baltiņ jaunkundze Edgaru aizstāvēja.
UQw0PHgo2Rw_2_0034.wav|Es tevis nesaprotu.
UQw0PHgo2Rw_2_0035.wav|Patikt jau tas cilvēks meitai var.
UQw0PHgo2Rw_2_0036.wav|Bet pret Akmentiņu?...
UQw0PHgo2Rw_2_0037.wav|Vai tad viņš tev tiešām tik dziļi ielīdis sirdī?
UQw0PHgo2Rw_2_0038.wav|Ko tu prasi, es jau gribu no viņa tikt vaļā, bet viņš manis nelaiž un nelaiž.
UQw0PHgo2Rw_2_0039.wav|Ak tad jūs jau tik tāļu esiet?
UQw0PHgo2Rw_2_0040.wav|Tu esi viņam apsolījusēs.
UQw0PHgo2Rw_2_0041.wav|Viņreiz tu tikai stāstīji.
UQw0PHgo2Rw_2_0042.wav|Tu manis nesaproti, Kristīne draudzeni pārtrauca.
UQw0PHgo2Rw_2_0043.wav|Es nezinu, vai es tev to tā varēšu izskaidrot, vai tu man ticēsi, bet.
UQw0PHgo2Rw_2_0044.wav|Tā ir: man viņa žēl, agrāk, kad viņš vēl Poļos nebij bijis, man viņš patika kā kaut kurais glītais puisis, bet tagad tur ir kaut kas, kas velk un velk klāt...
UQw0PHgo2Rw_2_0046.wav|Vai tās ir viņa palaidnības?
UQw0PHgo2Rw_2_0047.wav|Tas tak nevar būt.
UQw0PHgo2Rw_2_0048.wav|Es tak neesmu traka...
UQw0PHgo2Rw_2_0049.wav|Un tomēr atkal: jo vairāk viņā klenderē, jo vairāk man viņa žēl.
UQw0PHgo2Rw_2_0050.wav|Man gribas ar visu varu viņu dabūt uz ceļa...
UQw0PHgo2Rw_2_0051.wav|Tu saki: vai es viņam solījusēs: Es ar viņu par citu neko šai gada laikā neesmu runājuse kā par viņa...
UQw0PHgo2Rw_2_0052.wav|par viņa dzīvi.
UQw0PHgo2Rw_2_0053.wav|Esmu viņam pārmetuse viņa dzīvi, un viņš man apsolījies laboties.
UQw0PHgo2Rw_2_0054.wav|Tā tas iet no vienas reizes uz otru.
UQw0PHgo2Rw_2_0055.wav|Viņš netur vārda, bet es tomēr atkal prasu, lai viņš apsolās, un cerēju, ka es viņu tak pēdīgi grozīšu...
UQw0PHgo2Rw_2_0057.wav|Un Kristīne piepeši iesāka raudāt tik skaists jau viņš arī nemaz nav, ka varētu teikt, otra tāda nav, viņa turpināja.
UQw0PHgo2Rw_2_0058.wav|Ir tiesa, viņa ģīmis kā no divām daļām salikts.
UQw0PHgo2Rw_2_0059.wav|Bet man viņš tomēr simtreiz labāk patīk par Akmentiņu.
UQw0PHgo2Rw_2_0060.wav|Es šodien pie dziedāšanas noskatījos.
UQw0PHgo2Rw_2_0061.wav|Akmentiņam tādas sārtas sārtas lūpas, šim tādas platas, bālas, bet ko tur runāt, ko tur runāt!
UQw0PHgo2Rw_2_0062.wav|Emma klusēdama aplika roku ap Kristīnes vidu.
UQw0PHgo2Rw_2_0063.wav|Tad tu Edgaru precēsi viņa pēc brīža paskumji vaicāja.
UQw0PHgo2Rw_2_0064.wav|Nē, esmu sev un mātei apsolījuse, ka to nedarīšu.
UQw0PHgo2Rw_2_0065.wav|Nelaimīga ar viņu tak pēdīgi būtu, mātei taisnība.
UQw0PHgo2Rw_2_0066.wav|Mātei taisnība, draudzene atkārtoja.
UQw0PHgo2Rw_2_0067.wav|Mīļā, neņem vis viņu.
UQw0PHgo2Rw_2_0068.wav|Ej pie Akmentiņa.
UQw0PHgo2Rw_2_0069.wav|Tu tagad esi kā apburta.
UQw0PHgo2Rw_2_0070.wav|Kad būsiet izšķīrušies, tad viss atkal būs labi.
UQw0PHgo2Rw_2_0071.wav|Un tad apstādamās viņa pielika: Nenāc nu vairs tāļāk, un neņem gan viņu, sveika viņas saskūpstījās.
UQw0PHgo2Rw_2_0072.wav|Par tiesu neņem, tad viņas šķīrās.
UQw0PHgo2Rw_2_0073.wav|No tilta mazs celiņš gar vecās pils drupām veda augšā uz Alaines stāvo krastu, līdz kuram muižas lielais parks aizstiepās.
UQw0PHgo2Rw_2_0074.wav|Lēnām Kristīne tuvojās kuplo koku pakrēslim.
UQw0PHgo2Rw_2_0075.wav|Lejā, krācē, putoja un šļāca ūdens, šur tur viņā pusē, šai pusē upei pogāja lakstīgalas.
UQw0PHgo2Rw_2_0076.wav|Mēness vēl nebija uzlēcis, bet vājš gaišums aiz lielceļa papeļu galotnēm vēstīja viņa tuvošanos.
UQw0PHgo2Rw_2_0077.wav|Piepeši Kristīne pacēla acis, kuras tā līdz šim celiņam bija turējuse piegrieztas.
UQw0PHgo2Rw_2_0078.wav|Viņa nekā nebija dzirdējuse, bet viņai tā bija, it kā kāds viņai nāktu pretim.
UQw0PHgo2Rw_2_0079.wav|Bet viņa neviena neieraudzīja un soļoja atkal ar noliektu galvu tāļāk.
UQw0PHgo2Rw_2_0080.wav|Uz reizi Edgars stāvēja viņas priekšā basām kājām, baltajās ādas biksēs, bez svārkiem.
UQw0PHgo2Rw_2_0081.wav|Pie kakla viņam spīdēja asiņaina sirds sarkanais krekls vestes sirdsveidīgā izgriezumā.
UQw0PHgo2Rw_2_0082.wav|Ap rokām vijās tāda pate asiņaina krāsa.
UQw0PHgo2Rw_2_0086.wav|Kristīne neatbildēja nekā, bet soļoja ātrāk tāļāk.
UQw0PHgo2Rw_2_0088.wav|Es domāju, ka tu gar baznīcu nāksi, bet, kad redzēju, ka...
UQw0PHgo2Rw_2_0089.wav|ka citi bez tevis atnāca, tad devos šurp.
UQw0PHgo2Rw_2_0090.wav|Emmu laikam atkal pavadīji?
UQw0PHgo2Rw_2_0092.wav|Nesteidzies nu tā, man tev kas jāsaka, tu laikam dusmīga?
UQw0PHgo2Rw_2_0096.wav|Tāpat pa jokam, uguns vēl dega, es nācu no kroga...
UQw0PHgo2Rw_2_0097.wav|Ede rāva mani aiz piedurknes, un tā rūts saplīsa...
UQw0PHgo2Rw_2_0098.wav|Kas tev tur par ļaunu ko ņemt?
UQw0PHgo2Rw_2_0099.wav|Es jau to arī nedaru.
UQw0PHgo2Rw_2_0100.wav|Tad tu nerunātu tādā svētā balsī, bet par tiesu gan: es tur biju tikai vienu minūti.
UQw0PHgo2Rw_2_0101.wav|Tu tak nedomāsi, ka man tas ķēms, tā Ede, vai tā Made patīk?
UQw0PHgo2Rw_2_0102.wav|Un, ja tev viņas arī patiktu, kas tad man tur?
UQw0PHgo2Rw_2_0103.wav|Nu zināms gan, nekas...
UQw0PHgo2Rw_2_0107.wav|Un krogā netiku vairāk dzēris kā -
UQw0PHgo2Rw_2_0109.wav|Un ko tu man solījies?
UQw0PHgo2Rw_2_0110.wav|Edgars cieta brītiņu klusu un sacīja tad ar neliekuļotu pašapsūdzību:
UQw0PHgo2Rw_2_0111.wav|Ko nu plenders jau nu gan esmu caur un caur.
UQw0PHgo2Rw_2_0112.wav|Citkārt tamlīdzīgiem vārdiem no Kristīnes puses bija sekojuši, kā nu kurā reizē, rūgti vai maigi pārmetumi, bet tagad viņa mēma gāja tāļāk.
UQw0PHgo2Rw_2_0113.wav|Parādījās jau starp kokiem kungu mājas mūri, un viņa arvien vēl nesacīja ne vārda Edgars apstājās.
UQw0PHgo2Rw_2_0115.wav|Es nemaz neesmu saskaitusēs.
UQw0PHgo2Rw_2_0116.wav|Kādēļ tad tu nerunā?
UQw0PHgo2Rw_2_0118.wav|Viņa gribēja uzgriezties uz celiņa, kas noveda uz dārznieka māju, bet Edgars viņai aizstājās priekšā.
UQw0PHgo2Rw_2_0119.wav|Pastaigāsimies vēl drusciņ, man tev vēl kas jāsaka...
UQw0PHgo2Rw_2_0120.wav|kas svarīgs.
UQw0PHgo2Rw_2_0121.wav|Nē, ir jau par daudz vēlu, māte nogaidīsies, Kristīne atbildēja.
UQw0PHgo2Rw_2_0122.wav|Nāc nu, nāc, neesi nu...
UQw0PHgo2Rw_2_0125.wav|Vai tev jau nu uzreiz priekš manis vairs nemaz nav laika?
UQw0PHgo2Rw_2_0126.wav|Nē, nav, nav.
UQw0PHgo2Rw_2_0127.wav|Nav, tad es jau nu tāds noziedznieks...
UQw0PHgo2Rw_2_0128.wav|to nebūtu domājis...
UQw0PHgo2Rw_2_0130.wav|Nē, laid garām, Kristīne mierīgi atbildēja.
UQw0PHgo2Rw_2_0133.wav|To tak tu vari darīt.
UQw0PHgo2Rw_2_0134.wav|Kristīne vilcinājās vēl mazu brīdi un tad apgriezās.
UQw0PHgo2Rw_2_0135.wav|Abi iegāja tumšā gatvā.
UQw0PHgo2Rw_2_0136.wav|Ir jau taisnība, Edgars uzsāka, es tev līdz šim maz esmu klausījis...
UQw0PHgo2Rw_2_0137.wav|apsolījis gan bet vārdu neturējis...
UQw0PHgo2Rw_2_0138.wav|vai zini, kādēļ?
UQw0PHgo2Rw_2_0139.wav|Tādēļ, ka domāju, ka neprecēts puisis tā drīkst dzīvot.
UQw0PHgo2Rw_2_0140.wav|Ko tad līdz šim īsti esmu sagrēkojis?
UQw0PHgo2Rw_2_0141.wav|Vai esmu zadzis vai jel otram tik daudz nozadzis, kā tukšā auzu čaumalā saiet!
UQw0PHgo2Rw_2_0142.wav|Vai nokrāpis, vai otru apmelojis?
UQw0PHgo2Rw_2_0143.wav|Vai kādam godu laupījis?...
UQw0PHgo2Rw_2_0144.wav|Savu peļņu esmu notērējis un pie...
UQw0PHgo2Rw_2_0146.wav|un, šur tur vazādamies, varbūt arī daļu no savas veselības.
UQw0PHgo2Rw_2_0147.wav|Bet to es to nezinu, jo es to nemanu, varu teikt, ka līdz šim mani spēki tikai aug vien vēl...
UQw0PHgo2Rw_2_0148.wav|Redz, tā tās lietas stāv.
UQw0PHgo2Rw_2_0149.wav|Un tad nu tu nāc un saki, lai es tā nedzīvojot.
UQw0PHgo2Rw_2_0150.wav|Par ko, lai tev būtu par to prieks, jo citiem visiem gluži viena alga, vai es šodien laužu kaklu vai rītu.
UQw0PHgo2Rw_2_0151.wav|Bet man atkal ir prieks tā drusku patrakot.
UQw0PHgo2Rw_2_0152.wav|Kādēļ tad tu esi jauns un dzīvo pasaulē?
UQw0PHgo2Rw_2_0154.wav|Tas pats kučiers: kad madāma viņam barona dzimšanas dienā otru šnabi piesola, tad tas vai nosarkst aiz kauna, bet vakarā krogā viņš uz barona laimēm pievelkas stīvs un pilns.
UQw0PHgo2Rw_2_0155.wav|Un vai tu domā, šis tev neprot ložņāt pa logiem!
UQw0PHgo2Rw_2_0157.wav|Prasi viņam, kur viņš visur mani netika izvadājis, kad šopavasar barons mūs abus paņēma uz Rīgu līdz!
UQw0PHgo2Rw_2_0158.wav|Bet ieej viņa istabā: bībele stāv atvērta uz galda!...
UQw0PHgo2Rw_2_0159.wav|Jā, tā es neprotu un tādēļ esmu sliktāks par citiem, un tādēļ visi kliedz: Edgars, Edgars!...
UQw0PHgo2Rw_2_0160.wav|Valšķi tādi un skauģi, ka man dūša to neslēpt, ko šie dara drebēdami un trīcēdami!
UQw0PHgo2Rw_2_0161.wav|Kristīnes sirds saplaka, šos vārdus dzirdot.
UQw0PHgo2Rw_2_0162.wav|Tātad tas bija viss viņas rājienu un pamācību panākums, ka viņš netikumu vairs nemaz neturēja par netikumu!
UQw0PHgo2Rw_2_0163.wav|Viņš domāja, viņš drīkstot tā dzīvot!
UQw0PHgo2Rw_2_0164.wav|Tīšā prātā viņš viņai bija darījis sāpes!
UQw0PHgo2Rw_2_0165.wav|Vai tas bija viss, ko tu man gribēji sacīt viņa vaicāja uztrauktā balsī.
UQw0PHgo2Rw_2_0166.wav|Nē, man tev papriekšu bija jāizskaidro.
UQw0PHgo2Rw_2_0167.wav|Jā, esi tik labs un izskaidro gan man, pa priekšu.
UQw0PHgo2Rw_2_0168.wav|Pirms tu runā tāļāk, izskaidro kā tas sakrīt, ka tu vienā vārdā sevi nosauc par plenderi un tad atkal klaji atzīsties, ka tu tik nekrietns nemaz neesi, bet ka tikai citi tevi par tādu sauc?
UQw0PHgo2Rw_2_0170.wav|Ja es ar citiem staļļa puišiem esmu kopā, tad nedz pie sevis, nedz pie viņiem neožu zirgu sviedrus.
UQw0PHgo2Rw_2_0171.wav|Mēs visi esam vienādi...
UQw0PHgo2Rw_2_0172.wav|Tāpat ir ar tām citām lietām.
UQw0PHgo2Rw_2_0173.wav|Kā lai es par kučieru, sulaini, stražu turos sliktāks, kad zinu, ka tie to pašu domā, runā kāro, dara, ko es?
UQw0PHgo2Rw_2_0174.wav|Vai tādēļ, ka tie pārgriež acis un saka: Fui, tādas lietas Lūk, tik godīgu cilvēku starpā es neesmu nekāds plenders, bet par plenderi es palieku, kad es...
UQw0PHgo2Rw_2_0176.wav|kad es ar tevi satiekos.
UQw0PHgo2Rw_2_0177.wav|Tu neesi kā Ede vai Made, kurām divatā citāds tikums un trijatā citāds.
UQw0PHgo2Rw_2_0178.wav|Tu pate, tāda pate tu esi rītā, tāda vakarā...
UQw0PHgo2Rw_2_0179.wav|Pret tevi es sev izliekos tāds...
UQw0PHgo2Rw_2_0180.wav|novārtījies, tāds kā purva bridējs...
UQw0PHgo2Rw_2_0183.wav|caur un caur.
UQw0PHgo2Rw_2_0184.wav|Viņi bija nokļuvuši līdz beņķam maza klajuma malā, un Edgars nosēdās.
UQw0PHgo2Rw_2_0185.wav|Sēdēsim drusku.
UQw0PHgo2Rw_2_0186.wav|Kristīne paklausīja uzaicinājumam.
UQw0PHgo2Rw_2_0187.wav|Mēnesis bija uzlēcis un lūkojās sarkans starp lapu mudžekli.
UQw0PHgo2Rw_2_0188.wav|Kokvilnainā sirds pie Edgara kakla izskatījās kā tumšas sarecējušas asinis.
UQw0PHgo2Rw_2_0189.wav|Viņš meklēja Kristīnes roku uz beņķa, bet viņa abas salika klēpi.
UQw0PHgo2Rw_2_0190.wav|Piepeši viņš sacīja, noliekdamies uz priekšu:
UQw0PHgo2Rw_2_0191.wav|Kristīn, mums abiem jāprecējas.
UQw0PHgo2Rw_2_0192.wav|Viņa sarāvās drusku un sēdēja tad mierīgi viņam līdzās.
UQw0PHgo2Rw_2_0193.wav|Kādēļ viņa vaicāja sausā, aizrautā balsī.
UQw0PHgo2Rw_2_0194.wav|Tādēļ, ka tu mani mīļo, tādēļ, ka es tevi mīļoju.
UQw0PHgo2Rw_2_0195.wav|Ja tu manis nemīļotu, tad tu tagad šite nesēdētu, un es...
UQw0PHgo2Rw_2_0197.wav|šodien tikko noturējos, Akmentiņam sava zirga neuzlaidis virsū.
UQw0PHgo2Rw_2_0198.wav|Edgars runāja šos vārdus lielā, nesavaldāmā uztraukumā; pēdējo teikumu gandrīz aizsmakušā balsī.
UQw0PHgo2Rw_2_0199.wav|Kristīnes rokas sacirtās un žņaudzās, viņas lūpas sāka raustīties, un viņa saspieda apakšlūpu zobos.
UQw0PHgo2Rw_2_0200.wav|Tu saki, es esot nogājis no ceļa, viņš atkal turpināja, mazliet saņēmies.
UQw0PHgo2Rw_2_0201.wav|Tava māte arī tā domā, Asta madāma arī...
UQw0PHgo2Rw_2_0202.wav|Jums jau taisnība, bet...
UQw0PHgo2Rw_2_0203.wav|neviens manis atkal neuzvedis uz ceļa kā tu vien.
UQw0PHgo2Rw_2_0204.wav|Kad citi par mani runā, tad man dusmas vien nāk, pat Asta madāmas laipnie vārdi man nepatīk...
UQw0PHgo2Rw_2_0206.wav|Lai slauka vien katrs savu durvju priekšu!...
UQw0PHgo2Rw_2_0207.wav|Tikai kad tu ko saki, tad man tā liekas: tam tā vajag būt.
UQw0PHgo2Rw_2_0209.wav|darīt pēc taviem vārdiem...
UQw0PHgo2Rw_2_0210.wav|tas nu līdz šim tā ir gājis...
UQw0PHgo2Rw_2_0211.wav|Kā jau sacīju...
UQw0PHgo2Rw_2_0213.wav|Bet, kad būsim saprecējušies, tad viss grozīsies.
UQw0PHgo2Rw_2_0214.wav|Tad es zināšu, priekš kā man katra kapeika jātaupa; un cits viss un visa klenderēšana un vazāšanās uzreiz būs beigta.
UQw0PHgo2Rw_2_0215.wav|Nāksi pie manis?
UQw0PHgo2Rw_2_0216.wav|Mazs vējiņš iečabējās koku galotnēs un piejauca savādu troksni ūdens krākšanai klāt.
UQw0PHgo2Rw_2_0217.wav|Kad lapas bija rimušas kustēties, Kristīne atbildēja:
UQw0PHgo2Rw_2_0219.wav|Puiša lielās acis pavērsās uz Kristīni, un viņa uzacu starpā parādījās krunka.
UQw0PHgo2Rw_2_0220.wav|Tā nav tiesa, viņš izgrūda nerunā tā.
UQw0PHgo2Rw_2_0221.wav|Es saku, kas notiks, es neiešu pie tevis.
UQw0PHgo2Rw_2_0222.wav|Edgara drošie mirkļi noslīdēja zemē.
UQw0PHgo2Rw_2_0223.wav|Ko tad lai daru viņš sacīja sajucis ak...
UQw0PHgo2Rw_2_0224.wav|tu tikai gribi mani spīdzināt, dod nu vārdu!
UQw0PHgo2Rw_2_0225.wav|Ko es nevaru, to nevaru, Kristīne atbildēja.
UQw0PHgo2Rw_2_0226.wav|Vai tad tu manis nemīļo?
UQw0PHgo2Rw_2_0227.wav|Vai tad esmu pārskatījies, ka tu šitā runā?
UQw0PHgo2Rw_2_0228.wav|Tas nav, tas nav Edgars karsti iesaucās un gribēja Kristīnes roku satvert, bet viņa to neļāva un atvirzījās no Edgara tāļāk nost.
UQw0PHgo2Rw_2_0229.wav|Es negribu melot, viņa runāja drebošā balsī, ja es ne...
UQw0PHgo2Rw_2_0231.wav|nepatiktu, tad, zināms, tagad še nesēdētu.
UQw0PHgo2Rw_2_0232.wav|Bet esmu sev cieti solījusēs tevis neprecēt un es tev to tagad saku un to, ka turēšu vārdu.
UQw0PHgo2Rw_2_0233.wav|Edgara bālā seja likās topam vēl bālāka.
UQw0PHgo2Rw_2_0234.wav|Un kāpēc tu šitā esi apņēmusēs?
UQw0PHgo2Rw_2_0235.wav|Tādēļ, ka mūsu dzīve būtu nelaimīga.
UQw0PHgo2Rw_2_0236.wav|Tu vairs nevari palikt citāds, un tāds, kāds tu tagad esi...
UQw0PHgo2Rw_2_0240.wav|Bet tu tak dzirdi, ka es vairs tā nedzīvošu.
UQw0PHgo2Rw_2_0243.wav|Es ticu, ka tu no visas sirds gribēsi uzsākt citu dzīvi, bet tur nekas neiznāks, tu esi ar tagadējo jau par ilgi apradis.
UQw0PHgo2Rw_2_0244.wav|Tātad tu domā, ka tu pie manis it nekā neiespēsi?
UQw0PHgo2Rw_2_0245.wav|Ko tad līdz šim esmu iespējuse?
UQw0PHgo2Rw_2_0246.wav|Līdz šim, līdz šim, es tak tev jau izskaidroju...
UQw0PHgo2Rw_2_0248.wav|Ne tu no visas tiesas mani esi rājuse, ne es no tiesas esmu gribējis laboties.
UQw0PHgo2Rw_2_0249.wav|Es neesot no visas tiesas?...
UQw0PHgo2Rw_2_0250.wav|Un, ja nu arī tu, tad es...
UQw0PHgo2Rw_2_0253.wav|lai nu guļ, kas pagājis.
UQw0PHgo2Rw_2_0254.wav|Mēs precēsimies, un es palikšu citādāks.
UQw0PHgo2Rw_2_0255.wav|Es klausīšos tevi kā...
UQw0PHgo2Rw_2_0257.wav|suns kungā.
UQw0PHgo2Rw_2_0258.wav|Vai tad es būšu pirmais vīrs, kas atmet puišu niķus?
UQw0PHgo2Rw_2_0259.wav|Un vai tie jau nu manī tik dziļi var būt iesakņojušies?
UQw0PHgo2Rw_2_0260.wav|Neesmu tak vēl nekāds vecis...
UQw0PHgo2Rw_2_0261.wav|Divdesmit trešā gadā nāksi, Ja?
UQw0PHgo2Rw_2_0262.wav|Nē, nē, tu tagad mani gribi ķircināt.
UQw0PHgo2Rw_2_0263.wav|Kristīn, tas tak nevar būt...
UQw0PHgo2Rw_2_0264.wav|Viņš no jauna mēģināja satvert viņas roku, bet viņa piecēlās.
UQw0PHgo2Rw_2_0265.wav|Nu esam izrunājušies, iesim viņa sacīja klusām.
UQw0PHgo2Rw_2_0267.wav|Tā tevis nevaru laist projām Edgars, kaislības pārņemts, izsaucās un apcirta roku ap Kristīnes vidu.
UQw0PHgo2Rw_2_0268.wav|Bet ātri Kristīne atsvabinājās.
UQw0PHgo2Rw_2_0270.wav|Es tā negribu viņa stingri sacīja.
UQw0PHgo2Rw_2_0271.wav|Edgara seja aptumšojās.
UQw0PHgo2Rw_2_0272.wav|Negribi viņš čukstēja, un viņa acis svēloja.
UQw0PHgo2Rw_2_0273.wav|Ko, tu mani mīļo un dusmojies, kad es...
UQw0PHgo2Rw_2_0275.wav|Edgar Kristīne sašutuse klusām iesaucās laid vaļā!
UQw0PHgo2Rw_2_0276.wav|Bet Edgars neklausījās, bet lūkoja savas lūpas uzspiest uz Kristīnes lūpām.
UQw0PHgo2Rw_2_0277.wav|Edgar, velns, viņa iecirta vienu roku puiša sarkanajā sirdī, atgrūda viņa galvu atpakaļ, atsvabināja otru roku un iesita viņam ar visu spēku pliķi vaigā.
UQw0PHgo2Rw_2_0278.wav|Kā sastingušas Edgara rokas atkrita no Kristīnes kakla, mēms viņš atšļuka uz beņķa.
UQw0PHgo2Rw_2_0279.wav|Nekustēdamās Kristīne stāvēja uz vietas.
UQw0PHgo2Rw_2_0280.wav|Viņa piepeši nekā vairs neredzēja kā tikai neskaitāmas zelta lodītes savā priekšā dancojam.
UQw0PHgo2Rw_2_0281.wav|Viņas ausīs šņāca kā vētra, un viens spēks, nākdams iz viņas būtības dziļākā dziļuma, spieda viņu mesties Edgaram pie kakla un izsaukties: Piedod.
UQw0PHgo2Rw_2_0282.wav|Bet viņa sakoda zobus, aizmiedza acis, lai nozustu virpuļojošās lodītes, un taustīja ar kāju pēc celiņa.
UQw0PHgo2Rw_2_0283.wav|Grīļodamās viņa aizgāja, uz beņķa Edgars palika sēdam, saliecies un rokas ģīmjam aizlicis priekšā.
UQw0PHgo2Rw_2_0284.wav|Ienākuse istabiņā, Kristīne māti jau atrada apgulušos.
UQw0PHgo2Rw_2_0285.wav|Klusām viņa noģērbās un aizlīda nedzirdami aiz aizkara.
UQw0PHgo2Rw_2_0286.wav|Kad viņa jau bija gultā, māte, kas visu bija dzirdējuse, vaicāja:
UQw0PHgo2Rw_2_0287.wav|Cik tāļu Akmentiņš tevi pavadīja?
UQw0PHgo2Rw_2_0288.wav|Kristīne sarāvās, viņa vēl nebūt nebij norimuse un baidījās, ka māte viņas balsī nomanīs viņas uztraukumu.
UQw0PHgo2Rw_2_0289.wav|Viņa tādēļ aizlika segu mutei priekšā un atbildēja paklusām.
UQw0PHgo2Rw_2_0290.wav|Viņš nemaz, biju Emmai gabaliņu aizgājuse līdz.
UQw0PHgo2Rw_2_0292.wav|Otrā rītā Edgars un Kristīne satikās pie brokasta galda.
UQw0PHgo2Rw_2_0293.wav|Viņš izskatījās bāls un spītīgs un sveicināja viņu īsi, bet ar tādu pašu pieklājību kā agrāk.
UQw0PHgo2Rw_2_0294.wav|Ne ar vārdu sarunā neiejaukdamies, viņš izdzēra savu kafeju un aizgāja atkal uz stalli.
UQw0PHgo2Rw_2_0296.wav|Nerunā ne vārda un iet apkārt kā lauva.
UQw0PHgo2Rw_2_0297.wav|Būs kāds samizojis vai šī drusku cietāk noglāstījuse, sulainis smējās.
UQw0PHgo2Rw_2_0299.wav|Es jau stāstu, ka viņš nerunā, bet būs bijis labi tāļu ciemos, atnāca ļoti vēlu.
UQw0PHgo2Rw_2_0302.wav|Kristīne piecēlās, lai gan viņas tase vēl nebija tukša.
UQw0PHgo2Rw_2_0303.wav|Viņai riebās šai sarunā tāļāk noklausīties, un viņa aizgāja pa ķēķi uz kungu istabām.
UQw0PHgo2Rw_2_0304.wav|Mūsu jaunkundze arī šorīt tāda bāla un klusa, sulainis piezīmēja.
UQw0PHgo2Rw_2_0305.wav|Man liekas, nav nejauši gadījies, ka abi reizē saīguši.
UQw0PHgo2Rw_2_0306.wav|Būs kas viņu starpā noticis.
UQw0PHgo2Rw_2_0307.wav|Nav liels, kučiers piebilda.
UQw0PHgo2Rw_2_0309.wav|Vīskrelis atrada šādas domas par ļoti pareizām un zobojās tāļāk par Kristīni.
UQw0PHgo2Rw_2_0310.wav|Un kučiers kas līdz šim viņu ne ar vārdiņu nebija aizticis, tapa savos izteikumos kļuva arvien drošāks, bet nolaida pie tam savu balsi arvien zemāk, kamēr abi pēdīgi tikai sačukstējās vien vairs.
UQw0PHgo2Rw_2_0311.wav|Kad kučiers no galda piecēlās, tad viņi bija vienojušies, ka Kristīne ar Edgaru sen jau gājuse uz vienu roku un ka šī nekrietnā dzīve taisni vai barona acu priekšā ilgāk nav ciešama un baronam jāuzrāda.
UQw0PHgo2Rw_2_0312.wav|Bet cik uzmanīgi arī kučiers neievēroja katru Edgara soli, cik rūpīgi arī Vīskrelis nenosvēra laiku, ko Kristīne pavadīja tur un tur, visa slepenā uzraudzība palika bez sekmēm.
UQw0PHgo2Rw_2_0313.wav|Edgars strādāja ar drusku pārliecīgu spēku, viss, ko viņš ņēma rokās, ira un plīsa, nīdās ar kučieru un gulēja vaļasbrīžos un naktīs kā sasalis savā gultā.
UQw0PHgo2Rw_2_0314.wav|Par velti muižas kunga Ede ienāca vienreiz, otrreiz stalli; ja kučiers ar viņu nepajokojās savā saldenā, glaimā kārtā, Edgars viņas nemaz neredzēja.
UQw0PHgo2Rw_2_0315.wav|Klusa kā ēna Kristīne darīja savu pienākumu.
UQw0PHgo2Rw_2_0316.wav|Viņas ģīmja smalkā pluta izskatījās vēl caurspīdīgāka nekā senāk, un viņas jautrajās acīs bija ieradies tāds valgs mirdzums.
UQw0PHgo2Rw_2_0317.wav|Vakaros Vīskrelis apstaigāja parka lapainās, paslēptās vietiņas un ieradās dažādos dienas laikos vešerienes istabiņā ar šādiem tādiem uzdevumiem no barona, bet viss bija veltīgi.
UQw0PHgo2Rw_2_0318.wav|Viņš Edgaru un Kristīni nesatika vienus.
UQw0PHgo2Rw_2_0319.wav|Pēdīgi viņam tak likās laimējoties.
UQw0PHgo2Rw_2_0320.wav|Kādā vakarā vēlu barons viņu vēl aizsūtīja uz stalli.
UQw0PHgo2Rw_2_0321.wav|Kučiera istabas logs bija vaļā, iekšā viss klusu.
UQw0PHgo2Rw_2_0322.wav|Staļļa durvis arī vēl nebija aizslēgtas, bet stāvēja pusviru.
UQw0PHgo2Rw_2_0323.wav|Aiz durvīm Vīskrelis dzirdēja čukstam, apspiesti smejamies un jā, tiešām bučojamies.
UQw0PHgo2Rw_2_0324.wav|Ātri viņš atvēra durvis, vājš ai, un muižas kunga Ede atsvabinājās no kučiera rokām un aizdrāzās sulaiņam garām.
UQw0PHgo2Rw_2_0325.wav|No šīs reizes kučieram ar sulaini satika vēl labāk.
UQw0PHgo2Rw_2_0326.wav|Pa tam pienāca svētdiena, un Kristīne lūdza atļauju iet uz ciemiem.
UQw0PHgo2Rw_2_0327.wav|Barons viņu atvaļināja, un māte un meita sataisījās un aizgāja uz baznīcu.
UQw0PHgo2Rw_2_0328.wav|Kristīne bija apvilkusēs to pašu vienkāršo, pelēko kleitu, kura tai viņsvētdien bija bijuse mugurā, lai gan māte bija vēlējusēs, lai ņemot smalko, melno.
UQw0PHgo2Rw_2_0329.wav|Arī lakatiņa viņa cita nebija apsējusēs.
UQw0PHgo2Rw_2_0330.wav|Un tomēr daža puiša acis pa sprediķa laiku kavējās ilgāk pie Kristīnes auguma, nekā tas ar kristīga klausītāja uzmanību sagājās.
UQw0PHgo2Rw_2_0331.wav|Pēc dievvārdiem Akmentiņš sasveicinājās ar abām sievietēm baznīcas priekšā, un, tā kā viņas nevēlējās, lai tas pie baznīcas piebraucot, tad viņš tās aizveda uz saviem vāģiem.
UQw0PHgo2Rw_2_0332.wav|Vešeriene nejaudāja apspiest priecīgas izbrīnēšanās ieraudzīdama tikpat glīto, kā dārgo pajūgu.
UQw0PHgo2Rw_2_0333.wav|Laimīgi smaidīdams, Akmentiņš vienai un otrai palīdzēja iekāpt vāģos, uzsēdās pats uz bukas, un drīzi staltais melnis ierikšoja Ķezberu mājas robežās.
UQw0PHgo2Rw_2_0334.wav|Še jaunais saimnieks savilka grožus, lai viešiņas vaļīgi varētu nolūkoties krietni apstrādātos, pa daļai jau kupli sazēlušos tīrumos.
UQw0PHgo2Rw_2_0335.wav|Tad viņi iebrauca mājā.
UQw0PHgo2Rw_2_0336.wav|Nabaga vešerienei sirds nodrebēja.
UQw0PHgo2Rw_2_0337.wav|Kungs tētīt, vai tādi bij tie Ķezberi!
UQw0PHgo2Rw_2_0338.wav|Dzīvojamā ēka no sarkaniem ķieģeļiem un gandrīz ar tikpat lieliem logiem kā barona māja.
UQw0PHgo2Rw_2_0339.wav|Un visas citas ēkas labā kārtībā un visapkārt tāds spodrums un glītums Kad vāģi pie durvīm apstājās, no istabas iznāca jauna meita, kura viešiņas ļoti laipni apsveicināja, sacīdama, šī esot Akmentiņa māsa Marija.
UQw0PHgo2Rw_2_0340.wav|Akmentiņš pa tam zirgu aizbrauca uz stalli, un Marija viešiņas veda iekšā.
UQw0PHgo2Rw_2_0341.wav|Ēkas iekšpuse piemērojās viņas ārpusei.
UQw0PHgo2Rw_2_0342.wav|Ērtas telpas ar glītām istabas lietām, kuras neliecināja vis no zemnieka lielīgās uzpūtības, bet no veselīgas sapratēja garšas.
UQw0PHgo2Rw_2_0343.wav|It sevišķi to ievēroja Kristīne, kuras labo garšu uzturēšanās pa kungu istabām neviļus bija attīstījuse.
UQw0PHgo2Rw_2_0344.wav|Visas trīs nosēdās zālē, un Marija ar vešerieni sarunājās par ceļu, par laiku, kamēr Akmentiņš ienāca.
UQw0PHgo2Rw_2_0345.wav|Tad viņa nozuda.
UQw0PHgo2Rw_2_0346.wav|Nu kā jums mana vieta patīk jaunais saimnieks vaicāja.
UQw0PHgo2Rw_2_0347.wav|Jautājums netika ne pret vienu, ne pret otru taisni izteikts, un māte tādēļ gaidīja, lai Kristīne atbildot.
UQw0PHgo2Rw_2_0348.wav|Bet, tā kā šī cieta klusu, tad viņa sacīja:
UQw0PHgo2Rw_2_0349.wav|Kam gan še nevarētu patikt, Akmentiņa kungs!
UQw0PHgo2Rw_2_0350.wav|Esmu reti tik skaistas mājas redzējuse kā jūsējās.
UQw0PHgo2Rw_2_0351.wav|Jūs esiet laimīgs cilvēks.
UQw0PHgo2Rw_2_0352.wav|Par laimīgu manis nesauciet, par tādu manis nesauciet Akmentiņš jautri pretojās.
UQw0PHgo2Rw_2_0353.wav|Kam vēl ir vēlēšanās, kas, pēc viņa domām, varētu piepildīties, bet nepiepildās, tas...
UQw0PHgo2Rw_2_0355.wav|to citu laimi arī tā nesajūt, kā īsti vajadzētu...
UQw0PHgo2Rw_2_0356.wav|Un jums, jaunkundze, kā jums še patīk?...
UQw0PHgo2Rw_2_0357.wav|Tas ir es domāju...
UQw0PHgo2Rw_2_0358.wav|pirmais iespaids...
UQw0PHgo2Rw_2_0360.wav|pamatīgāki jau vēl nekas nav apskatīts.
UQw0PHgo2Rw_2_0361.wav|Man jāsaka tas pats, ko mamma sacīja: ļoti jauka vieta, Kristīne atbildēja.
UQw0PHgo2Rw_2_0362.wav|Akmentiņa skaidrās acis iemirdzējās, un bez stomīšanās viņš tagad sarunu vadīja no viena priekšmeta uz otru.
UQw0PHgo2Rw_2_0363.wav|Tad ienāca Marija un lūdza pusdienā.
UQw0PHgo2Rw_2_0364.wav|Galds bija sevišķā, mazā ēdamistabā klāts un viss uz tā patīkamā kārtā salikts.
UQw0PHgo2Rw_2_0365.wav|Netrūka pat puķu, kuras lielā, slīpētā vīna glāzē uz maza balta telēķīša galda vidū stāvēja.
UQw0PHgo2Rw_2_0366.wav|Lai gan ēdiens bija gārds, tad Kristīne tomēr tikai ar piespiešanos iztukšoja telēķi zupas un apēda gabaliņu cepeša.
UQw0PHgo2Rw_2_0367.wav|Viņai tā vien bij, it kā viņa spēlētu kumēdiņus, un vārdi par velti, par velti, es te nekad nebūšu saimniece viņai kā zvanīt zvanīja pa galvu.
UQw0PHgo2Rw_2_0368.wav|Visur bija kārtība, spodrība, pilnība, un tomēr viņai tā izlikās, it kā visur kaut kā trūktu.
UQw0PHgo2Rw_2_0369.wav|Istabu sienas nebija ar tapetēm apklātas, bet glīti ar eļļas krāsām krāsotas.
UQw0PHgo2Rw_2_0370.wav|Krāsu vājais spīdums Kristīnei izlikās kā valgums un stenas pašas pilnas saltuma.
UQw0PHgo2Rw_2_0371.wav|Piepeši viņai iekrita prātā: kad Edgaram šitas viss piederētu un kad viņš tur Akmentiņa vietā aiz galda sēdētu!...
UQw0PHgo2Rw_2_0373.wav|Pie šīm domām viņai rīkle kā žņaudzin aizžņaudzās, un viņa nolika dakšiņas un nazi uz stikla nažu beņķīša.
UQw0PHgo2Rw_2_0374.wav|Pēc cepeša Marija uzlika vēl vienu ēdienu uz galda kūkas.
UQw0PHgo2Rw_2_0375.wav|Vešeriene pagrozīja galvu un nomurmināja: Akmentiņ jaunkundze Bet Marija, jautri smiedamās, lūdza, lai ņemot priekšā.
UQw0PHgo2Rw_2_0376.wav|Akmentiņš pa tam ielēja vīnu glāzēs.
UQw0PHgo2Rw_2_0377.wav|Sajuzdama, ka viņa izturējās šo laipno cilvēku vidū par klusu, Kristīne satvēra glāzi, pacēla to pret Akmentiņu un sacīja: Uz mājastēva veselībām Un, gribēdama savu iekšējo saltumu aizdzīt, viņa iztukšoja glāzi līdz dibenam.
UQw0PHgo2Rw_2_0378.wav|Akmentiņš pateikdamies palocīja galvu, pie tam kā skuķis notvīkdams.
ZRgXaeW6dbg_1_0000.wav|Pēc pusdienas jaunais saimnieks gāja vešerienei savu saimniecību izrādīt.
ZRgXaeW6dbg_1_0001.wav|Marija atkal Kristīni izveda dārzā.
ZRgXaeW6dbg_1_0002.wav|Starp piecām sešām vecām ābelēm stāvēja taisnās rindās daudz jaunu kociņu, ap bišu tropiem dūca bites, un lielajā ozolā mājas sānos trokšņoja putni.
ZRgXaeW6dbg_1_0003.wav|Še Kristīne jutās brīvāka.
ZRgXaeW6dbg_1_0004.wav|Viņa sarunājās dzīvi ar laipno saimnieci, pie tam viņas smalkos piemetinājumus par nākamību nelikdamās saprotam, un kļuva pēdīgi gluži jautra, kad pāris viesu, arī jauni ļaudis, no kaimiņiem ieradās.
ZRgXaeW6dbg_1_0005.wav|Nu laiks līdz vakaram aiztecēja ļoti ātri, un, kad zirgs atkal stāvēja durvju priekšā un Kristīne no Marijas ar sirsnīgiem vārdiem atvadījās, tad tie nebij liekuļoti.
ZRgXaeW6dbg_1_0006.wav|Bet, jo tuvāk viņa muižai kļuva, jo vairāk viņas sirds atkal saspiedās, un, kad Akmentiņš staļļam aizbrauca garām, tad pēdējais jautrības stars Kristīnes dvēselē bija nodzisis.
ZRgXaeW6dbg_1_0007.wav|It kā bez sajušanas viņa Akmentiņam pie dārza vārtiem sniedza roku.
ZRgXaeW6dbg_1_0008.wav|Viņa ne vārda nevarēja izsacīt, un māte pateicās viņas vietā.
ZRgXaeW6dbg_1_0009.wav|Bet jo karstāks totiesu bija spiediens, ar kādu Akmentiņš spieda Kristīnes roku.
ZRgXaeW6dbg_1_0010.wav|Kad māte ar meitu bija nokļuvušas savā istabā, Kristīne iededzināja sveci un aizlaida logam gardīni priekšā.
ZRgXaeW6dbg_1_0011.wav|Tad viņa kā bez spēka nometās krēslā.
ZRgXaeW6dbg_1_0012.wav|Arī māte nosēdās.
ZRgXaeW6dbg_1_0013.wav|Rokas salikuse, lielo lakatu nenoņēmuse, viņa sēdēja un skatījās dīvaini puķotajā gultas aizkarā.
ZRgXaeW6dbg_1_0014.wav|Piepeši viņa iesāka raudāt.
ZRgXaeW6dbg_1_0015.wav|Kristīne pacēla acis.
ZRgXaeW6dbg_1_0016.wav|Ko tu raudi, mamm?
ZRgXaeW6dbg_1_0017.wav|Par tavu laimi, Kristīn...
ZRgXaeW6dbg_1_0018.wav|tāds cilvēks...
ZRgXaeW6dbg_1_0021.wav|Kristīne sarāvās, it kā mātes vārdi būtu bijuši naža dūriens.
ZRgXaeW6dbg_1_0022.wav|Un tu arī šodien izturējies, kā vajadzēja: ne par salti, ne par silti...
ZRgXaeW6dbg_1_0023.wav|vešeriene turpināja.
ZRgXaeW6dbg_1_0024.wav|Atturies nu vien arī turpmāk tā no tā Edgara kā pagājušā nedēļā.
ZRgXaeW6dbg_1_0025.wav|Tad viss būs labi.
ZRgXaeW6dbg_1_0026.wav|Kristīne uzlēca stāvu.
ZRgXaeW6dbg_1_0027.wav|Viņas acis zibēja.
ZRgXaeW6dbg_1_0029.wav|Vai tad es tā izturējos, ka viņš drīkst cerēt?
ZRgXaeW6dbg_1_0030.wav|Mamm, vai tad es par tiesu sevi lai pārdodu?
ZRgXaeW6dbg_1_0031.wav|Un, aizkaru paceldama, viņa iemetās gultā, iespieda muti spilvenī un raudāja un šņukstēja dikti.
ZRgXaeW6dbg_1_0032.wav|Pirmdienas rītā Kristīne, uz kalnu iedama, satika ceļā Edgaru.
ZRgXaeW6dbg_1_0033.wav|Viņš izskatījās vēl bālāks nekā citādi, acis bija dziļi iekritušas un zibēja gandrīz nedabiski.
ZRgXaeW6dbg_1_0034.wav|Viņa redzēja, ka viņš zināja, kur viņa vakar bij bijuse.
ZRgXaeW6dbg_1_0035.wav|Garām iedams, viņš nesveicināja, tikai mute savilkās it kā dziļā nicināšanā.
ZRgXaeW6dbg_1_0036.wav|Kristīne jutās notiesāta Līdz šim viņa bija bijuse apvainotā, viņš apvainotājs, tagad viņa sajuta, ka viņam bija tiesība par viņu dusmoties, viņu nicināt.
ZRgXaeW6dbg_1_0037.wav|Viņa viņu mīļoja.
ZRgXaeW6dbg_1_0038.wav|Viņa to bija atzinusēs.
ZRgXaeW6dbg_1_0039.wav|Un tomēr viņa gāja un ļāvās ar otru savesties.
ZRgXaeW6dbg_1_0041.wav|Viņa aizgrīļojās līdz kungu mājai un iegāja barona istabās, lai tās uzkoptu...
ZRgXaeW6dbg_1_0042.wav|Bet vai tad tā nebija labi?
ZRgXaeW6dbg_1_0044.wav|Jo vairāk viņi atsvešinājās, jo labāki tas bija.
ZRgXaeW6dbg_1_0045.wav|Drīzi viņš tak arī dabūs zināt, ka viņa Akmentiņu neņems.
ZRgXaeW6dbg_1_0046.wav|Ar šīm domām viņa sevi kaut cik apmierināja un uzsāka savu dienas darbu.
ZRgXaeW6dbg_1_0047.wav|Tā kā Edgars, izņemot veco Asta madāmu un pašu baronu, neviena cilvēka visā muižā no šīs dienas vairāk neievēroja par Kristīni, tad nebija iespējams uzzīmēt viņa pārvēršanās cēloņa.
ZRgXaeW6dbg_1_0048.wav|Pat muižas kungu viņš nesveicināja, ļāvās to no barona izbārties un nesveicināja to no jauna.
ZRgXaeW6dbg_1_0049.wav|Tā tas gāja vairāk kā nedēļu, kad barons kādā rītā kučieram lika aizjūgt karietē un aizbrauca, sulaini paņēmis līdzi.
ZRgXaeW6dbg_1_0050.wav|Vai barons šodien būs mājā Edgars vaicāja madāmai, pusdienā viens pats pie galda sēdēdams.
ZRgXaeW6dbg_1_0051.wav|Nē, saimniece atbildēja, viņš sacīja, lai viņu sagaidot rītu vai parītu.
ZRgXaeW6dbg_1_0052.wav|Kur Kristīne, iekšā?
ZRgXaeW6dbg_1_0053.wav|Edgars rādīja uz barona istabām.
ZRgXaeW6dbg_1_0055.wav|Viņš piecēlās.
ZRgXaeW6dbg_1_0056.wav|Man drusku ar viņu jāparunājas.
ZRgXaeW6dbg_1_0057.wav|Ko jūs gribiet, Edgar madāma izsaucās, puišam, kas jau ķēķim bija izgājis cauri, pasteigdamās pakaļ.
ZRgXaeW6dbg_1_0058.wav|Neejat, kas jums ar Kristīni par darīšanu?
ZRgXaeW6dbg_1_0059.wav|Vai jūs bīstaties, ka es viņai...
ZRgXaeW6dbg_1_0061.wav|Edgars norija vārdu kodīšu kā nepieklājīgu pret veco Asta madāmu un sacīja tai vietā: Vai domājiet, ka viņu satraucēšu?
ZRgXaeW6dbg_1_0062.wav|Zināms, sakiet tak, kas ar jums noticis?
ZRgXaeW6dbg_1_0063.wav|Jūs jau tagad esiet pret visiem cilvēkiem gluži kā...
ZRgXaeW6dbg_1_0064.wav|es pavisam nezinu, ko lai saku.
ZRgXaeW6dbg_1_0066.wav|Bet ko tad es daru Edgars jautāja rāmi, bet tomēr ar grumbu starp uzacīm.
ZRgXaeW6dbg_1_0067.wav|Kad es dzeru un trakoju, tad nav pareizi, kad es nekā nedaru, nav atkal labi.
ZRgXaeW6dbg_1_0068.wav|Edgar, Edgar, jūs savai mātei darītu daudz raižu, ja tā vēl būtu dzīva.
ZRgXaeW6dbg_1_0069.wav|Ejiet nu uz stalli atpakaļ un pārdomājiet savu dzīvi.
ZRgXaeW6dbg_1_0070.wav|Es jūs tur iekšā nelaidīšu.
ZRgXaeW6dbg_1_0072.wav|jūs laikam arī mani turiet par tik sliktu...
ZRgXaeW6dbg_1_0075.wav|Jūs ziniet gan, par kādu jūs turu, saimniece viņu pārtrauca.
ZRgXaeW6dbg_1_0076.wav|Jūs tagad esiet nikns, jums vajaga apmierināties, ejiet.
ZRgXaeW6dbg_1_0077.wav|Un viņa aizslēdza durvis, kuras veda uz barona istabām, un iebāza atslēgu ķešā.
ZRgXaeW6dbg_1_0078.wav|Edgars izgāja ārā.
ZRgXaeW6dbg_1_0079.wav|Tagad viņa no visas pasaules bija atšķirta, ieslēgta, viena pate lielajās, greznajās istabās, nu viņa varēja kliegt, darīt, ko gribēja, neviens nevarēja dzirdēt...
ZRgXaeW6dbg_1_0080.wav|Viņš uzlēca uz lielajām akmens trepēm un paspieda durvju kliņķi; baronam izbraucot, madāma durvis bija aizslēguse.
ZRgXaeW6dbg_1_0081.wav|Labi, ja pret dienvidiem Kristīne kādu logu nebija atvēruse, pa kuru varēja ielēkt, tad vecās baronietes istabas logam bija jāiespiež rūts.
ZRgXaeW6dbg_1_0082.wav|Griba uz satikšanos Edgaru piepeši bija pārņēmuse kā reibums.
ZRgXaeW6dbg_1_0083.wav|Viņš devās uz pils dienvidus pusi un redzēja, ka visi logi bija cieti.
ZRgXaeW6dbg_1_0084.wav|Bet uz balkona bija iznesti raibi sēdekļi un uz treliņiem izklāti tepiķi.
ZRgXaeW6dbg_1_0085.wav|Ar pāris lēcieniem viņš bija uz balkona.
ZRgXaeW6dbg_1_0086.wav|Jā stikla durvis bija tikai pievērtas.
ZRgXaeW6dbg_1_0087.wav|Bez trokšņa viņš ielīda namā, aizslēdza durvis, norāva zābakus no kājām un nogrūda tos līdz ar autiem pie malas.
ZRgXaeW6dbg_1_0088.wav|Tad viņš iegāja blakus esošā zālē, tā bija tukša.
ZRgXaeW6dbg_1_0089.wav|Nākamā, pēdējā stūra istabā Kristīnes arī nebija.
ZRgXaeW6dbg_1_0090.wav|Edgaram bija jāgriežas atpakaļ, jo aiz zāles otrā pusē vēl atradās gara rinda istabu.
ZRgXaeW6dbg_1_0091.wav|Zāles vidū ticis, viņš piepeši caur trim istabām durvīs ieraudzīja Kristīni.
ZRgXaeW6dbg_1_0092.wav|Viņš palika stāvam, un viņa skatījās viņā kā spokā.
ZRgXaeW6dbg_1_0093.wav|Viņam atkal bija baltās ādas bikses kājās, sarkans krekls un tikai veste mugurā, basas kājas gluži kā tovakar...
ZRgXaeW6dbg_1_0094.wav|Ko viņš te gribēja?
ZRgXaeW6dbg_1_0095.wav|Vai madāma viņu bija atsūtījuse šurp?
ZRgXaeW6dbg_1_0096.wav|Nē, viņš neizskatījās tāds, kā kad tas nāktu ar kādu uzdevumu no madāmas...
ZRgXaeW6dbg_1_0097.wav|Briesmīgas izbailes pārņēma Kristīni, izbailes, kas neizsakāmā kārtā bija jauktas ar sastindzinošu saldumu.
ZRgXaeW6dbg_1_0098.wav|Viņai tā bija, it kā viņa kā jau dažu reizi atkal būtu sapni šinīs istabās un ka viņai būtu jābēg, un ka viņa nevarētu, un ka viņai tuvotos kāds nepielūdzams tēls, izplatīdams valgu, nospiedošu, karstu dvašu.
ZRgXaeW6dbg_1_0099.wav|Un tur viņš tiešām nāca, viņa iesaucās nometa mazu puķotu vāzi zemē un bēga.
ZRgXaeW6dbg_1_0100.wav|Viņa ieskrēja ēdamistabā, no turienes gaņģī bet durvis uz ķēķi bija cieti.
ZRgXaeW6dbg_1_0101.wav|Trakā ātrumā viņa atkal devās atpakaļ caur ēdamistabu, barona rakstāmo kambari, guļamistabu, atkal mazā, šaurā gaņģī, no turienes pa stikla durvīm un platām trepēm pils otrajā stāvā.
ZRgXaeW6dbg_1_0102.wav|Diviem tumšiem kambariem izskrējuse caur; viņa dzirdēja, ka trepju durvis no jauna dārdēdamas aizkrita: viņš viņai tiešām dzinās pakaļ!
ZRgXaeW6dbg_1_0103.wav|Kristīnei tā bija, it kā viņai mati celtos stāvu.
ZRgXaeW6dbg_1_0104.wav|Gandrīz vairs nesamanīdamās, viņa drāzās tāļāk, Edgara roku jau it kā sajuzdama uz sava pleca.
ZRgXaeW6dbg_1_0105.wav|Caur viesu istabu, caur otru viesu istabu, vecās bibliotēkas istabu, guvernantes istabu, baroneses istabā...
ZRgXaeW6dbg_1_0106.wav|te bēgšanai bija gals, šai istabai bija tikai vienai durvju.
ZRgXaeW6dbg_1_0107.wav|Lai gan sen vairs neapdzīvota, tā tomēr vēl stāvēja tāpat ierīkota kā vecos laikos.
ZRgXaeW6dbg_1_0108.wav|Te bija rakstāms galdiņš, ar zilu drēbi pārvilkts tualetes galds, zilas mēbeles, ar zilu atlasu segu pārklāta gulta, Kristīne paslēpās aiz gultas, tad aiz tualetes pārvelkamā un tad viņai iešāvās prātā aizslēgt vai aizbultēt durvis.
ZRgXaeW6dbg_1_0109.wav|Ar vienu rāvienu viņa bija pie durvīm par vēlu, Edgars tās jau vēra vaļā.
ZRgXaeW6dbg_1_0110.wav|Ar pārcilvēcisku spēku Kristīne tās mēģināja aizturēt, bet durvis pamazām atdarījās, un Edgars pa tām iestūma kreiso kāju un tad ienāca istabā.
ZRgXaeW6dbg_1_0111.wav|Iekliegdamās Kristīne atsitās no durvīm nost, norāva no gultas zilo segu un turēja to sev priekšā.
ZRgXaeW6dbg_1_0113.wav|Atlasa sega ieskrēja istabas vidū un sacēla, zemē nokrizdama, putekļu dūmus, divas sarkanas liesmas apvijās ap Kristīnes augumu, un viņa juta savu galvu piespiestu pie Edgara krūts.
ZRgXaeW6dbg_1_0114.wav|Edgar, palīgā, palīgā Kristīne kliedza visā galvā.
ZRgXaeW6dbg_1_0115.wav|Puisis aiznesa Kristīni uz atzveltnes krēslu un nosēdās tajā ar viņu kā ar mazu bērnu nekliedz, neviens mūs nedzird, istabai ir dubulti logi.
ZRgXaeW6dbg_1_0116.wav|Laid mani vaļā, vaļā laist, tevi, palīgā, palīgā!
ZRgXaeW6dbg_1_0117.wav|Jo vairāk tu kliegsi, jo ilgāk tevi šitā turēšu, kliedz, kliedz!
ZRgXaeW6dbg_1_0118.wav|Kristīne sāka raudāt.
ZRgXaeW6dbg_1_0120.wav|Es tev saku: kliedz Edgars atbildēja un smējās.
ZRgXaeW6dbg_1_0125.wav|Pēdīgi viņa apklusa.
ZRgXaeW6dbg_1_0126.wav|Viņa skatījās istabas griestos un klausījās, cik vareni Edgara sirds pukstēja.
ZRgXaeW6dbg_1_0127.wav|Viņa sajuta, ka viņš viņas ģīmi nolūkojās.
ZRgXaeW6dbg_1_0128.wav|Tā viņš pēc brīža sacīja.
ZRgXaeW6dbg_1_0129.wav|Pagriez tagad acis pret mani.
ZRgXaeW6dbg_1_0130.wav|Viņa balss, kurā līdz šim aizturēta drebēšana bija bijuse sadzirdama, skanēja gluži mierīgi, un Kristīne ieskatījās viņam acīs.
ZRgXaeW6dbg_1_0132.wav|tagad es tevi sodīšu.
ZRgXaeW6dbg_1_0133.wav|Un gluži lēnām viņš nolieca galvu un uzspieda garu, sirsnīgu skūpstu uz viņas lūpām.
ZRgXaeW6dbg_1_0134.wav|Tad viņš viņas rokas palaida vajā un sacīja: Nu ja nu zilo deķi gultai atkal gribi uzklāt, tad klāj.
ZRgXaeW6dbg_1_0135.wav|Bet Kristīne nekustējās.
ZRgXaeW6dbg_1_0136.wav|Tāpat kā dažreiz viens vienīgs spējš pērkoņa spēriens izlīdzina dabā sakrāto spēku un pretspēku sastrēgumu, tā Edgara skūpsts piepeši bija izklīdinājis visas viņas bailes.
ZRgXaeW6dbg_1_0137.wav|No pārmērīgā uztraukuma nekas nebija palicis pār kā tikai sapņaina slābenība.
ZRgXaeW6dbg_1_0138.wav|Kristīnei tā bija, it kā viņa no kādas spiedošas nastas būtu atsvabināta, it kā viņas iekšienē uzreiz būtu kļuvis gaišs.
ZRgXaeW6dbg_1_0139.wav|Laimīgi smaidīdama un lēnām viņa pacēla roku un uzlika to Edgaram uz pleca.
ZRgXaeW6dbg_1_0140.wav|Tātad tu man piedod?...
ZRgXaeW6dbg_1_0141.wav|Par tiesu viņa čukstēja.
ZRgXaeW6dbg_1_0142.wav|Viņi skatījās brīdi viens otram acīs, un Edgars vēl reizi noliecās pār viņas ģīmi.
ZRgXaeW6dbg_1_0143.wav|Tad viņi piecēlās un atstāja zilo istabu.
ZRgXaeW6dbg_1_0144.wav|Sega palika tāpat uz grīdas.
ZRgXaeW6dbg_1_0145.wav|Lejā nokļuvuši, abi saskatījās.
ZRgXaeW6dbg_1_0146.wav|Edgars Kristīni apņēma ap vidu, un tā viņi nogāja līdz zālei.
ZRgXaeW6dbg_1_0147.wav|Pastaigāsimies šitā pa zāli, puisis sacīja, un abi staigāja pa lielo, grezno istabu, pameta, garām iedami, pa mirkļam milzīgajos spieģeļos pie sienām un smaidīja.
ZRgXaeW6dbg_1_0148.wav|Un saule spīdēja tik gaiši pa logiem iekšā, un ārā bija tik zaļš un visapkārt tik kluss, tik kluss.
ZRgXaeW6dbg_1_0149.wav|Es sapņoju, sacīja Kristīne.
ZRgXaeW6dbg_1_0150.wav|Edgars viņu noveda pie plīša pārvilkta sēdekļa, kura priekšā uz parketa grīdas bija izklāta tīģera āda, abi nosēdās.
ZRgXaeW6dbg_1_0151.wav|Edgars kavējās ar mazu matu sprodziņu pie Kristīnes auss.
ZRgXaeW6dbg_1_0152.wav|Kad barons mūs šitā redzētu viņš sacīja, plikās kājas pa tīģera ādu bružādams.
ZRgXaeW6dbg_1_0153.wav|Kas tad būtu, laikam viņš mūs aizdzītu, Kristīne jautri piemetināja.
ZRgXaeW6dbg_1_0155.wav|Tad brīdi valdīja klusums.
ZRgXaeW6dbg_1_0156.wav|Kur tad mēs ietu?
ZRgXaeW6dbg_1_0158.wav|kaut kur...
ZRgXaeW6dbg_1_0159.wav|trakas lietas, trakas lietas...
ZRgXaeW6dbg_1_0160.wav|kas tas būs par lērumu, kad dzirdēs, ka es...
ZRgXaeW6dbg_1_0161.wav|Edgars nenobeidza, bet iejautājās īsi, it kā par to jau sen būtu runāts:
ZRgXaeW6dbg_1_0162.wav|Kad iesim pie mācītāja?
ZRgXaeW6dbg_1_0163.wav|Pār Kristīnes vaigu pārvilkās it kā ēna.
ZRgXaeW6dbg_1_0164.wav|Pie mācītāja?...
ZRgXaeW6dbg_1_0165.wav|Par to jārunā ar māti.
ZRgXaeW6dbg_1_0166.wav|Iešu tūliņ un runāšu.
ZRgXaeW6dbg_1_0167.wav|Nē, lai paliek vēl.
ZRgXaeW6dbg_1_0168.wav|Runāsim vakarā ar viņu...
ZRgXaeW6dbg_1_0169.wav|Kādēļ, viņa raudās, Kristīne lēnām sacīja un skatījās kroņa lukturī, kura safasētie stikla apkārumi, lai gan no pilniem saules stariem neķerti, tomēr daudzkrāsaini vizuļoja.
ZRgXaeW6dbg_1_0170.wav|Viņa raudās, un es tagad esmu tik laimīga!
ZRgXaeW6dbg_1_0171.wav|Bet vešeriene neraudāja vis, paredzētai nenovēršamai nelaimei nav vairs jaunu šautru, ar kuriem tā varētu ievainot patiešām uzbrukdama.
ZRgXaeW6dbg_1_0172.wav|Viņas rūgtums jau iepriekš izbaudīts, un cilvēks to tādēļ saņem gandrīz kā kaut ko aprastu.
ZRgXaeW6dbg_1_0173.wav|Tā arī notika pie Kristīnes mātes.
ZRgXaeW6dbg_1_0174.wav|Viņa jau agrāk tik daudz bija raudājuse, ka tagad, meitas nodomu dzirdot, viņas acis palika sausas.
ZRgXaeW6dbg_1_0175.wav|Visiem trim mazajā istabiņā sēdot, viņa tikai atkārtoja.
ZRgXaeW6dbg_1_0176.wav|Ko viņa Kristīnei vienā un otrā reizē brīdinādama bija sacījuse.
ZRgXaeW6dbg_1_0177.wav|Un piemetināja, ka viņas vienīgā meita nu apprecēšoties bez mātes atļaujas, jo tās viņa nevarot dot.
ZRgXaeW6dbg_1_0178.wav|Jūsu priekšā, mamm, esmu gan tāds slikts suns Edgars sacīja.
ZRgXaeW6dbg_1_0179.wav|Ak Edgar, es tagad nedomāju par tavu sliktumu, es tikai domāju par to, ka jūs abi tiksiet nelaimīgi un Kristīne vairāk par tevi.
ZRgXaeW6dbg_1_0180.wav|Bet, mamm, mamm, Kristīne čukstēja, Edgars labosies.
ZRgXaeW6dbg_1_0181.wav|Viņš jau vairs nav tāds, kāds bija.
ZRgXaeW6dbg_1_0182.wav|Tā nav nekāda labošanās, kad cilvēks aiz lielas sirds labojas.
ZRgXaeW6dbg_1_0183.wav|Viņš cita nekā šai laikā nav rādījis kā savu lielo sirdi, savu biezo galvu.
ZRgXaeW6dbg_1_0184.wav|Tāda jau viņam bija kā puikam.
ZRgXaeW6dbg_1_0185.wav|Bet kad es nu par tiesu labojos?
ZRgXaeW6dbg_1_0186.wav|Kad Kristīne mani labo?
ZRgXaeW6dbg_1_0187.wav|Es arī reiz biju tāda labotāja.
ZRgXaeW6dbg_1_0188.wav|Visi cilvēki tak nav vienādi, Edgars iebilda.
ZRgXaeW6dbg_1_0189.wav|Ko tur nu veltīgi runāt, māte atteica jūs domājiet tā, es domāju citādi, jūs ticiet, es zinu.
ZRgXaeW6dbg_1_0190.wav|Mamma tā runā, it kā no laika gala vēl neviens cilvēks nebūtu grozījies, Edgars parūgti sacīja.
ZRgXaeW6dbg_1_0192.wav|Bet tagad nevajaga par sliktumu vien runāt, bet par nabadzību arī.
ZRgXaeW6dbg_1_0193.wav|Vai tu arī man gribēsi pārmest, ka man Kristīni Akmentiņam gribētos un patiktos pārdot vešeriene iesaucās.
ZRgXaeW6dbg_1_0194.wav|Vai tad Akmentiņš nav tāds cilvēks, kuru meita var vēlēties sev par vīru!
ZRgXaeW6dbg_1_0195.wav|Tev ir labi, tev ir nelabi tikumi.
ZRgXaeW6dbg_1_0196.wav|Akmentiņam ir tikai labi vien.
ZRgXaeW6dbg_1_0197.wav|Paliec tu tāds kā Akmentiņš un tad nāc un prasi Kristīni, tad dzirdēsi, ko tad tev sacīšu.
ZRgXaeW6dbg_1_0198.wav|Uz šiem vārdiem puisis nezināja nekā, ko atbildēt, bet kodīja sajucis lūpu.
ZRgXaeW6dbg_1_0199.wav|Kristīne skatījās grīdā un pacēla tad acis pret Edgaru it kā uzaicinājumā.
ZRgXaeW6dbg_1_0200.wav|Māte piegāja pie loga, atvēra to, palūkojās ārā un aizvēra logu atkal ar troksni cieti.
ZRgXaeW6dbg_1_0201.wav|Jā, paliec tu tāds, viņa turpināja.
ZRgXaeW6dbg_1_0202.wav|Dzīvo vienu gadu tik godīgi kā Akmentiņš un nāc tad atkal un prasi Kristīnes.
ZRgXaeW6dbg_1_0203.wav|Dzirdēsi, vai tad ko par nabadzību runāšu.
ZRgXaeW6dbg_1_0204.wav|Vēl diezgan jauni abi esiet.
ZRgXaeW6dbg_1_0205.wav|Vēl ar precēšanos nav jāsteidzas.
ZRgXaeW6dbg_1_0206.wav|Vari vēl papriekšu savus vārdus parādīt darbos.
ZRgXaeW6dbg_1_0207.wav|Un tad tu man Kristīnes neliegsi?
ZRgXaeW6dbg_1_0208.wav|Es pate būšu skubinātāja, ka jātaisa kāzas.
ZRgXaeW6dbg_1_0209.wav|Edgars uzlēca stāvu.
ZRgXaeW6dbg_1_0210.wav|Stingra apņemšanās spīdēja viņa acīs.
ZRgXaeW6dbg_1_0211.wav|Labi, lai notiek, varam arī vēl gaidīt, Kristīn, vesela gada jau mamma nemaz negribēs.
ZRgXaeW6dbg_1_0212.wav|Līdz nākamiem Jurģiem, mamm, ko?...
ZRgXaeW6dbg_1_0213.wav|Apsolos līdz Jurģiem tā dzīvot, ka tev pa mani nebūs jāsūrojas.
ZRgXaeW6dbg_1_0214.wav|Bet ja nu tu tomēr neturi vārda?
ZRgXaeW6dbg_1_0218.wav|Tad Kristīnei jāprecē Akmentiņš, vešeriene stingri noteica un nobraucīja priekšautu cieti ar roku.
ZRgXaeW6dbg_1_0220.wav|Jā, lai paliek tā Edgars paceltā balsī runāja.
ZRgXaeW6dbg_1_0221.wav|Ja es tagad negrozos, tad tu tiešām būtu muļķe, Akmentiņu pamezdama un mani ņemdama, bet saieties mēs tak drīkstēsim?
ZRgXaeW6dbg_1_0222.wav|Es tak drīkstēšu pa reizei šurp atnākt?
ZRgXaeW6dbg_1_0223.wav|Tā, to tu varēsi darīt.
ZRgXaeW6dbg_1_0224.wav|Edgars brīdi stāvēja klusu, tad viņš tuvojās vešerienei, it kā pateicībā gribēdams satvert viņas roku.
ZRgXaeW6dbg_1_0225.wav|Bet, neparadis savu jūtu izvērst uz āru, tas atkal apstājās, nomurmināja paviegli: Labi, labi, lai paliek tā, un atstāja istabiņu.
ZRgXaeW6dbg_1_0227.wav|Pa Alaines dārziem staigāja krievi, āboļus noņemdami un apsargādami, barona mājas balkona priekšā lepojās asteres ar savām raibām, spilgtām krāsām.
ZRgXaeW6dbg_1_0229.wav|Viņa savā godā bija jutusēs nepiedodami aizskārta, kad cienīgmāte piena moderes Paulam bija aizlieguse vakaros atnākt uz muižas kunga māju.
ZRgXaeW6dbg_1_0230.wav|Viņas vietā muižas kungs bija atvedis no Rīgas jaunu, glītu skuķi, kura Paulam tūliņ pirmajā nedēļā stopu salta ūdens bija ielējuse acīs.
ZRgXaeW6dbg_1_0231.wav|Lai gan Pauls nebūt nebija skaists, tad tomēr šāds darbs, muižas kunga ķēķī līdz šim nedzirdēts, Minnai ienesa godīgas un stingras meitenes slavu.
ZRgXaeW6dbg_1_0232.wav|Izpētīdams, vai šī slava pelnīta, kučiers nāca pie atzīšanas, ka tai bija gan patiesība par pamatu, tāpat kā valodām par Edgaru, kurš tagad bija pavisam pārvērties.
ZRgXaeW6dbg_1_0233.wav|Divu mēnešu laikā viņš tikai pusrubli vien bija notērējis un gulēja katru nakti mājā.
ZRgXaeW6dbg_1_0234.wav|Un nīdin viņš arī vairs katra nieka dēļ nenīdās, tā ka ar viņu gluži labi varēja satikt.
ZRgXaeW6dbg_1_0235.wav|Zināms, rūgtums pret viņu nedz kučiera, nedz sulaiņa sirdī pilnīgi nebija izzudis, it īpaši vēl, kad abi pamanīja, ka Edgars šad un tad aizgāja uz vešerienes istabiņu.
ZRgXaeW6dbg_1_0236.wav|Bet, redzēdami, ka tie Kristīnes labpatikšanu tikpat nekad neiemantos, viņi pamazām no viņas atsala.
ZRgXaeW6dbg_1_0237.wav|Edgara saiešanās ar Kristīni viņiem kļuva vienaldzīga, un viņu uzmanība piegriezās citiem muižas skuķiem.
ZRgXaeW6dbg_1_0238.wav|Izdzirdis no kučiera par Minnu, arī Vīskrelis tai mēģināja pieglausties, bet ne ar lielākiem panākumiem kā viņa biedrs.
ZRgXaeW6dbg_1_0239.wav|Tā viņš kādā vakarā, no Minnas atkal strupi aizraidīts projām, ienāca kučiera istabā, kur Edgars viens pats sēdēja pie galda un lasīja barona avīzi.
ZRgXaeW6dbg_1_0240.wav|Vīskrelis kučieram bija gribējis izstāstīt savas errastības, bet, neatrazdams viņu mājā un gatavs uz izrunāšanos, viņš bildināja Edgaru.
ZRgXaeW6dbg_1_0241.wav|Kur tad šis viņš vaicāja.
ZRgXaeW6dbg_1_0242.wav|Vai jājūdz, vai barons vēl kur brauks?
ZRgXaeW6dbg_1_0243.wav|Nē, nē, nē, es tikai tāpat vien prasu.
ZRgXaeW6dbg_1_0244.wav|Viņš teicās drīz būt klāt, Edgars atbildēja tādēļ es arī staļļa vēl neaizslēdzu.
ZRgXaeW6dbg_1_0245.wav|Vīskrelis apsēdās.
ZRgXaeW6dbg_1_0246.wav|Pie jums jau nu tagad, kā liekas, apgriezta pasaule.
ZRgXaeW6dbg_1_0247.wav|Tu dzīvo pa māju, un bārdainais iet uz nedarbiem.
ZRgXaeW6dbg_1_0248.wav|Tev gan tas nepatīk Edgars nelaipni atcirta pretim.
ZRgXaeW6dbg_1_0249.wav|Agrāk bija labāk, tad tev vairāk bija citiem ko stāstīt.
ZRgXaeW6dbg_1_0250.wav|Kāds tu agrāk pret mani biji, tikpat prasts es biju pret tevi.
ZRgXaeW6dbg_1_0251.wav|Kā mežā sauci, tā atskanēja.
ZRgXaeW6dbg_1_0252.wav|Redzēsi, tagad mums satiks citādi, tagad jau tu esi cits puika.
ZRgXaeW6dbg_1_0253.wav|Kāds tad jau nu esmu Edgars iesaucās, kuram šī cilvēka priekšā sava tagadējā mērenība gandrīz izlikās kā slēpjama vājība.
ZRgXaeW6dbg_1_0255.wav|Nu, nu, pat barons par tevi šodien nobrīnējās.
ZRgXaeW6dbg_1_0256.wav|Ej nu Edgars sacīja glaimots un nolaida avīzi.
ZRgXaeW6dbg_1_0257.wav|Skāde, ka tu tāds pirms Jurģiem neesot bijis.
ZRgXaeW6dbg_1_0258.wav|Tad, tevi būtot ielicis par kučieru, viņš sacīja, Vīskrelis turpināja un nemeloja, jo barons kučieru gan cienīja kā zirgu kopēju, bet kā braucēju nebūt ne.
ZRgXaeW6dbg_1_0259.wav|Nu, šitā jau arī vēl nekas nekait, Edgars atbildēja.
ZRgXaeW6dbg_1_0260.wav|Tiesa gan, bet tomēr viena lieta...
ZRgXaeW6dbg_1_0261.wav|staļļa puisis nedrīkst precēties.
ZRgXaeW6dbg_1_0263.wav|Tā, ko, vai tad es gribu?
ZRgXaeW6dbg_1_0264.wav|Nu laikam, nu laikam, skaties, kurā avīzē tad tādas ziņas stāv?
ZRgXaeW6dbg_1_0265.wav|Veci ļaudis saka, ja kāds cilvēks atmetot vecos ieradumus, tad tas vai nu drīzi mirstot, vai apprecoties.
ZRgXaeW6dbg_1_0266.wav|Nu tad es laikam drīzi miršu.
ZRgXaeW6dbg_1_0267.wav|Jā, jā, kā puisis, sulainis pielika.
ZRgXaeW6dbg_1_0268.wav|Un celsies kā laimīgs jauns vīrs augšā.
ZRgXaeW6dbg_1_0270.wav|Ak, nemuldi nu, ej nu projām, jāiet gulēt, Edgars atteica.
ZRgXaeW6dbg_1_0272.wav|Un tu laikam domājies viņas vārdu jau zinot Edgars saīdzis jautāja.
ZRgXaeW6dbg_1_0274.wav|Tev tik daudz bijušas, ka es tur nekā nevaru zināt.
ZRgXaeW6dbg_1_0275.wav|Tikai uz to varu zvērēt: par Minnu viņu nesauc.
ZRgXaeW6dbg_1_0276.wav|Minnu, kas par Minnu?
ZRgXaeW6dbg_1_0278.wav|Es runāju par muižas kunga Minnu, ak par to, Edgars vienaldzīgi sacīja un atlaidās gultā traks skuķis sulainis iesildams turpināja maz sātans, es tev saku.
ZRgXaeW6dbg_1_0279.wav|Tā, jā, ko domā...
ZRgXaeW6dbg_1_0280.wav|bet lai paliek, es redzu, tev sāk nākt miegs.
ZRgXaeW6dbg_1_0281.wav|Nenāk vis vēl, stāsti vien, Edgars atbildēja žāvādamies, stāsti vien.
ZRgXaeW6dbg_1_0283.wav|Jā, kauns gluži stāstīt...
ZRgXaeW6dbg_1_0284.wav|Cauru nedēļu ap viņu tiku lodājis un beigās tikko ar veselām acīm spruku bēgt.
ZRgXaeW6dbg_1_0286.wav|Edgars pasmējās un pastaipījās omulīgi.
ZRgXaeW6dbg_1_0287.wav|Šāda nepanākuma viņš nekad nebij piedzīvojis...
ZRgXaeW6dbg_1_0288.wav|Tu smejies, tu gan laikam domā, ka tev labāk izietu, Vīskrelis iesaucās.
ZRgXaeW6dbg_1_0290.wav|Kas tur niekus ko lielīties, kas nu tādas pilsētnieces nepazīst, tikai jāmāk apieties.
ZRgXaeW6dbg_1_0291.wav|Vai tad nu to vēl neesmu izmācījies, bet pie šitās Minnas...
ZRgXaeW6dbg_1_0294.wav|Lai tev atkal pie pusdienas galda par manām ādas biksēm būtu ko stāstīt, Edgars sacīja.
ZRgXaeW6dbg_1_0295.wav|Es jau teicu, kāds tu pret mani biji, tāds es biju pret tevi, sulainis atbildēja.
ZRgXaeW6dbg_1_0296.wav|Ja tu būtu gribējis, mēs jau sen būtu draugi.
ZRgXaeW6dbg_1_0297.wav|Esi tu arī izkāsies pēc manas draudzības Edgars zobojās.
ZRgXaeW6dbg_1_0298.wav|Runā, par ko ne sapnī nav iedomājis, ej nu gulēt, lubraks sulainis vienaldzīgi noņurdēja un atstāja istabu.
ZRgXaeW6dbg_1_0299.wav|Edgars palika sēdam un uzsāka atkal savu avīzi lasīt.
ZRgXaeW6dbg_1_0300.wav|Kad pulkstenis nosita vienpadsmit un viņš apmiegojies jau gribēja iet un stalli slēgt cieti, āra durvju zvaniņš noskanēja.
ZRgXaeW6dbg_1_0301.wav|Edgars piecēlās, izgāja stallī un ieraudzīja kučieru.
ZRgXaeW6dbg_1_0302.wav|Saviebies viņš Edgaram aizgāja garām, pēdējais aizslēdza stalli un nodzēsa pie sienas piekārto lampiņu.
ZRgXaeW6dbg_1_0303.wav|Atkal istabā iegājis, viņš kučieru redzēja gultā atsēdušos, pazvilu, ar muguru pie sienas, un stīvi durvīs lūkojamies.
ZRgXaeW6dbg_1_0304.wav|Nu, kas tad tev lēcies Edgars vaicāja, kučierā brīdi noskatījies.
ZRgXaeW6dbg_1_0305.wav|Kučiers nesacīja nekā, piecēlās un sāka noģērbties.
ZRgXaeW6dbg_1_0306.wav|Fui viņš tad izsaucās un nospļāvās.
ZRgXaeW6dbg_1_0309.wav|Vai esi kādreiz no kāda skuķa dabūjis pa ausi, kad viņu gribēji bučot kučiers prasīja.
ZRgXaeW6dbg_1_0310.wav|Edgars sarāvās, kas tad bija?
ZRgXaeW6dbg_1_0311.wav|un tad tu zinātu, kā man tagad ap dūšu!
ZRgXaeW6dbg_1_0312.wav|Vai šitā, no kuras tad...
ZRgXaeW6dbg_1_0314.wav|Ar to kučiers apgūlās, ietina galvu segā un nesacīja vairāk ne vārda.
ZRgXaeW6dbg_1_0315.wav|Nodzēsis lampu un arī ielicies gultā, Edgars vēl labu brīdi palika nomodā.
ZRgXaeW6dbg_1_0316.wav|Tātad Kristīne vien nebija tāda, arī šī Minna bija tikpat stingra.
ZRgXaeW6dbg_1_0317.wav|Kura gan kučieru bija situse?
ZRgXaeW6dbg_1_0318.wav|Kas cita kā Minna...
ZRgXaeW6dbg_1_0319.wav|Nezin kāda viņa izskatījās?...
ZRgXaeW6dbg_1_0320.wav|Vairāk reižu viņa stallī bija bijuse, likdama muižas kungam aizjūgt zirgu, bet vienu pašu reizi viņa ar Edgaru bija runājuse, un to pašu reizi viņš bija mazgājies un viņai ne acu neuzmetis...
ZRgXaeW6dbg_1_0321.wav|Neglīta, zināms, viņa nevarēja būt, citādi sulainis viņai nebūtu mēģinājis tuvoties.
ZRgXaeW6dbg_1_0322.wav|Tas ar neglītām nenodevās, tā kā kučiers, vai agrāk viņš pats...
ZRgXaeW6dbg_1_0323.wav|Nākamā rītā zirgus pucējot, Edgars nevarēja nociesties, neprasījis, kas tā tāda bijuse, kura kučieru vakar tā sakaitinājuse.
ZRgXaeW6dbg_1_0324.wav|Kas tā nu bija kučiers saskābis atkārtoja.
ZRgXaeW6dbg_1_0325.wav|Es biju muižas kunga mājā...
ZRgXaeW6dbg_1_0326.wav|nu tur tā jaunā ķēkša...
ZRgXaeW6dbg_1_0329.wav|Neesmu viņā par tiesu vēl lāgā ieskatījies.
ZRgXaeW6dbg_1_0330.wav|Tu jau nu gan tagad dzīvo kā pa miegu, kučiers atteica.
ZRgXaeW6dbg_1_0331.wav|Na smukāka ir par tavu.
ZRgXaeW6dbg_1_0332.wav|Par kuru manu, par to tur pretim...
ZRgXaeW6dbg_1_0333.wav|aiz sētas...
ZRgXaeW6dbg_1_0334.wav|smukāka ir.
ZRgXaeW6dbg_1_0335.wav|Tāda pamaza, ar brūnām acīm un nogrieztiem matiem...
ZRgXaeW6dbg_1_0336.wav|izskatās kā puika.
ZRgXaeW6dbg_1_0338.wav|Margita, veselu gadu viņa viņam Poļos bija bijuse uzticama.
ZRgXaeW6dbg_1_0341.wav|ar nogrieztiem, brūniem matiem?
ZRgXaeW6dbg_1_0342.wav|Ja, kučiers atbildēja un pielika pēc brīža: Vai zini ko?
ZRgXaeW6dbg_1_0344.wav|Tev ar šito Minnu jāiepazīstas.
ZRgXaeW6dbg_1_0345.wav|Man, par ko man?
ZRgXaeW6dbg_1_0346.wav|Nu, tu tak še visā muižā esi tas zilcerīgākais.
ZRgXaeW6dbg_1_0347.wav|Atmaksā tu viņai par to pliķi, es došu divi duči alus uz tiem priekiem!
ZRgXaeW6dbg_1_0348.wav|Edgara acis iesvilās, bet tikai uz acumirkli, tad viņš mierīgi atbildēja:
ZRgXaeW6dbg_1_0350.wav|Kučiers paskatījās Edgarā no sāniem un pasmīnēja saldeni un labsirdīgi.
ZRgXaeW6dbg_1_0352.wav|Vai jau pirms kāzām zem tupeles?
ZRgXaeW6dbg_1_0353.wav|Skaties, skaties, kas to no Edgara bija sagaidījis!
ZRgXaeW6dbg_1_0354.wav|Zem tupeles, pirms kāzām?
ZRgXaeW6dbg_1_0355.wav|Tu runā kā nesamanīgs Edgars iesaucās.
ZRgXaeW6dbg_1_0356.wav|Vai nu tu man iesi patiesību stāstīt, tev jau šitā jārunā vien ir, kučiers atteica.
ZRgXaeW6dbg_1_0357.wav|Man jāpietiek ar to, ko redzu...
ZRgXaeW6dbg_1_0358.wav|Teicami, Edgar, teicami...
ZRgXaeW6dbg_1_0362.wav|šāds joks jau nu jūsu laimes neizputinātu vis.
ZRgXaeW6dbg_1_0363.wav|Vēl jau neesiet saprecējušies.
ZRgXaeW6dbg_1_0364.wav|Pats vienmēr esi teicis, ka šādas lietas puišam nedara raižu, bet lai paliek arī, lai paliek labāk.
ZRgXaeW6dbg_1_0365.wav|Ar šiem vārdiem saruna apklusa, bet ne tā caur viņu Edgarā pamodinātās pagātnes atmiņas...
ZRgXaeW6dbg_1_0366.wav|Nezin kā mazajai Margitai ar savu Donātu gāja, vai Minna tiešām viņai varēja līdzināties?
ZRgXaeW6dbg_1_0367.wav|Vai viņa tikpat skaļi un pārgalvīgi smējās kā Margita?
ZRgXaeW6dbg_1_0368.wav|Ak, tie laiki, jāieskatās tak tai Minnā bija.
ZRgXaeW6dbg_1_0369.wav|Bet tai dienā tas Edgaram neizdevās un otrā, trešā arī vēl ne.
ZRgXaeW6dbg_1_0370.wav|Bez iemesla viņš uz muižas kunga māju negribēja iet, un viņai atkal negadījās atnākt uz stalli.
ZRgXaeW6dbg_1_0371.wav|Viņa ziņkārība auga, pat Kristīnes klātbūtnē viņa tam iekrita prātā.
ZRgXaeW6dbg_1_0372.wav|Viņš errojās par to bet notikt tas notika.
ZRgXaeW6dbg_1_0373.wav|Bez tam viņā bija kaut kas pamodies, ko viņš jau bija domājies pārvarējis un apspiedis.
ZRgXaeW6dbg_1_0374.wav|Pret mātes gribu Kristīne Edgaram divatā atļāva sevi skūpstīt un sēdēja viņam līdzās, viņa rokai atļaudama gulēt uz sava pleca.
iyz0TGvhrW8_1_0000.wav|ANDRIKSONS.
iyz0TGvhrW8_1_0001.wav|Viens saimnieks ar jums vēlās runāt, baronlielskungs.
iyz0TGvhrW8_1_0002.wav|Kas tas ir, Klaucēns.
iyz0TGvhrW8_1_0003.wav|Tā, Es iešu, ko viņš grib?
iyz0TGvhrW8_1_0004.wav|Es nezinu, baronlielskungs.
iyz0TGvhrW8_1_0005.wav|Viņš nestāsta.
iyz0TGvhrW8_1_0006.wav|Labi, slaikais sulainis nedzirdami nozuda iz kabineta, un barons avīzē vēl brītiņu lasīja tāļāk.
iyz0TGvhrW8_1_0007.wav|Tad lapa nočaukstēja, un viņš piecēlās.
iyz0TGvhrW8_1_0008.wav|Bāls aiz karstuma, viņš piegāja pie augstā loga, kura marķīze bij dziļi nolaista, un atvēra to mazdrusciņ.
iyz0TGvhrW8_1_0009.wav|Gluži vai krāsns svelme viņam no ārienes verda pretī.
iyz0TGvhrW8_1_0010.wav|Briesmīgi, viņš nomurmināja, aizvēra logu atkal cieti un piegriezās dārgajam barometrim, kas jau nedēļām uz sausu vien rādīja.
iyz0TGvhrW8_1_0012.wav|Barons savieba ģīmi un tuvojās lēniem soļiem galdiņam, uz kura melnās marmora virsas stāvēja plata sudraba bļoda ar caurspīdīgiem ledus gabaliem un zifona pudeli.
iyz0TGvhrW8_1_0013.wav|Šņākdams vēsais zeltersa ūdens ietecēja slīpētā glāzē, un barons dzēra.
iyz0TGvhrW8_1_0014.wav|Tad viņš iegāja ēdamistabā.
iyz0TGvhrW8_1_0015.wav|Pilī nebij sevišķas runājamās istabas priekš zemniekiem, un tādēļ barons ar tiem satikās koridorā.
iyz0TGvhrW8_1_0016.wav|Tā tas bij noticis viņa tēva, tā viņa tēvatēva laikos.
iyz0TGvhrW8_1_0017.wav|Barons gan nāca iz galvaspilsētas zemes smalko ierašu augstskolas.
iyz0TGvhrW8_1_0018.wav|Un viņa pašcienība viņam iesākumā nebij atļāvuse pa pus un pa veselām stundām sarunāties ar saviem saimniekiem gaņģī.
iyz0TGvhrW8_1_0019.wav|Kur vējš vilka cauri un istabas meitas, sulainis un ķēkša katru vārdu varēja noklausīties.
iyz0TGvhrW8_1_0020.wav|Bet ēdamistabā, kurp viņš pirmā laikā zemniekus bij licis aicināt.
iyz0TGvhrW8_1_0021.wav|Tur tie atstāja grūti aizdzenamu zābaksmēra, siena un mitrā vietā stāvējušu drēbju smaku, tā ka līdz seviškas istabas ierīkošanai bija jāpaliek pie tēva un tēvatēva paraduma.
iyz0TGvhrW8_1_0022.wav|Tā viņš arī šoreiz gribēja iziet koridorā, kad atminējās dzirdējis, Klaucēns piederot pie viņa paskolotiem saimniekiem.
iyz0TGvhrW8_1_0023.wav|Tad tad laikam gan jau bij atsvabinājies no trāna smakas.
iyz0TGvhrW8_1_0024.wav|Bez tam šis saimnieks bij dēls tam saimniekam, kuru mirušais barons visvairāk bij cienījis.
iyz0TGvhrW8_1_0025.wav|Jaunais lielskungs piedūra pirkstu pie zvana pogas, pēc kam slaikais sulainis atkal parādījās.
iyz0TGvhrW8_1_0026.wav|Ved viņu šurp ēdamistabā, viņš pavēlēja.
iyz0TGvhrW8_1_0027.wav|Jā, baronlielskungs, sulainis atbildēja, viegli palocīdamies, un izgāja ārā.
iyz0TGvhrW8_1_0028.wav|Barons aizvirzījās aiz garenā ēdamgalda.
iyz0TGvhrW8_1_0029.wav|Šim vīram galu galā tomēr ar trānu smērēti zābaki varēja būt kājās, un tādā gadījumā četri soļi attāluma nebij bez labuma.
iyz0TGvhrW8_1_0030.wav|Tad viņš arī vēl no ļaudīm ar kaut cik necik izglītības sev neļāva bučot roku.
iyz0TGvhrW8_1_0031.wav|Tātad galds nozīmēja mēmu rokas skūpsta atraidījumu, ja saimniekam bij tik daudz smalkjūtības to saprast.
iyz0TGvhrW8_1_0032.wav|Koridorā barons mēdza roku aizlikt aiz muguras, pie tam laipni sacīdams: Nevajaga, nevajaga.
iyz0TGvhrW8_1_0033.wav|Bet pie tam viņš allaž sajuta kaut ko nepatīkamu un pagrūtināja tādēļ cik spēdams šādu skatu atkārtošanos.
iyz0TGvhrW8_1_0034.wav|Pēc maza brīža atvērās durvis un vienkārši, bet godīgi ģērbies vīrs ienāca un palika pie durvīm stāvam.
iyz0TGvhrW8_1_0035.wav|Labdien, cienīgs baronlielskungs.
iyz0TGvhrW8_1_0036.wav|Labdien sveicinājums skanēja ļoti pieklājīgi, viņa atņemšana laipni.
iyz0TGvhrW8_1_0037.wav|Kungs un nomnieks ieskatījās viens otrā.
iyz0TGvhrW8_1_0038.wav|Barons raudzījās saules nodegušā, veselīgā, glītā zemnieka ģīmī, kurā bij lasāms spēks un pašapziņa, saimnieks smalkos, bālos vaibstos, lielās, laipnās acīs un uz muti, kura jāva noģimst, ka tā raduse pavēlēt.
iyz0TGvhrW8_1_0039.wav|Jūs esiet Klaucēnu saimnieks Andriksons sacīja barons.
iyz0TGvhrW8_1_0040.wav|Jā, cienīts baronlielskungs.
iyz0TGvhrW8_1_0041.wav|Man prieks jūs redzēt, Andrikson.
iyz0TGvhrW8_1_0042.wav|Esmu jau par jums dzirdējis, jūs esiet krietns, uzcītīgs saimnieks.
iyz0TGvhrW8_1_0043.wav|Andriksons nokaunējās un nomurmināja kaut ko pie sevis.
iyz0TGvhrW8_1_0044.wav|Tad viņš sacīja jāstrādā ir, baronlielskungs, citādi šos laikos neiet.
iyz0TGvhrW8_1_0045.wav|Jā, iet grūti, barons atbildēja.
iyz0TGvhrW8_1_0046.wav|Ir grūti laiki tikpat maziem, kā arī lieliem zemkopjiem...
iyz0TGvhrW8_1_0047.wav|Vai jūs jau ilgi Klaucēnus valdiet?
iyz0TGvhrW8_1_0048.wav|Mans tēvs nomira divi gadi atpakaļ, cienīts baronlielskungs.
iyz0TGvhrW8_1_0049.wav|Un tad jums ir diezgan laika bijis, tad no viņa gruntīgi esiet varējuši iemācīties saimniekot.
iyz0TGvhrW8_1_0050.wav|Kā tad jums iet?
iyz0TGvhrW8_1_0051.wav|Cienīts baronlielskungs man atlaidīs atbildi uz šo jautājumu.
iyz0TGvhrW8_1_0053.wav|Tādēļ, ka es baronlielkunga priekšā negribētu būt...
iyz0TGvhrW8_1_0054.wav|rādīties par nepateicīgu.
iyz0TGvhrW8_1_0055.wav|Baronlielskungs mums šopavasar atlaidis divi rubļi no dāldera, tad jau jūsu priekšā nedrīkst sūroties par sliktām cerībām uz rudens pļauju.
iyz0TGvhrW8_1_0056.wav|Vai tad jūsu lauki stāv slikti, Andrikson?
iyz0TGvhrW8_1_0057.wav|Lietus nelīst, baronlielskungs.
iyz0TGvhrW8_1_0058.wav|Un man turklāt gandrīz māla zeme vien ir.
iyz0TGvhrW8_1_0059.wav|Tā, tā, hm jā.
iyz0TGvhrW8_1_0060.wav|Bet lauki vēl var atžirgt.
iyz0TGvhrW8_1_0061.wav|Mums tagad tik ilgi sauss un karsts laiks bijis, ka katru dienu pērkoni drīkstam sagaidīt.
iyz0TGvhrW8_1_0062.wav|Šodien, zināms, tas vēl neuznāks, viņš nobeidza smaidīdams, barometra pareģojuma atcerēdamies.
iyz0TGvhrW8_1_0063.wav|Derēt jau tas lietus gan derēs, bet visu atlabot tas vairs nespēs, baronlielskungs.
iyz0TGvhrW8_1_0064.wav|Tas ir slikti, barons atteica.
iyz0TGvhrW8_1_0065.wav|Tas ir slikti, Andrikson.
iyz0TGvhrW8_1_0066.wav|Bet jūs sakiet, jūs neesat nācis, lai tādēļ pie manis sūdzētos.
iyz0TGvhrW8_1_0067.wav|Kas tad jums ir cits ko teikt, mīļo Andrikson?
iyz0TGvhrW8_1_0068.wav|Cienīts baronlielskungs...
iyz0TGvhrW8_1_0069.wav|sacīja saimnieks, norāva valodu un pārtvīka vispār sejam.
iyz0TGvhrW8_1_0070.wav|Runājiet tikai gluži droši, Andrikson.
iyz0TGvhrW8_1_0071.wav|Esmu tak saviem saimniekiem jau rādījis, ka man labi nodomi ar visiem.
iyz0TGvhrW8_1_0072.wav|Bet jūs kā tā vīra dēls, tā saimnieka, kuru mans tēvs vienmēr pieskaitījis pie saviem labākiem ļaudīm, jūs es katrā laikā it sevišķi aizstāvēšu.
iyz0TGvhrW8_1_0073.wav|Tas ir, ja jums kādas aizstāvēšanas vajadzīgs.
iyz0TGvhrW8_1_0074.wav|Man liekas, jūs esat savā tēvā atsities.
iyz0TGvhrW8_1_0075.wav|Vismazāk jūsu izskats to liecina.
iyz0TGvhrW8_1_0077.wav|Runājiet bez kaut kāda lieka...
iyz0TGvhrW8_1_0078.wav|runājiet bez bailēm.
iyz0TGvhrW8_1_0079.wav|Saimnieks bij vienas rokas pirkstus savilcis dūrē un berzēja to mehāniski pie otras rokas delnas.
iyz0TGvhrW8_1_0080.wav|Cienīts baronlielskungs, viņš sacīja, es neesmu atnācis jūsu priekšā sūdzēties un esmu atkal tādēļ atnācis.
iyz0TGvhrW8_1_0081.wav|Man jāžēlojas par jūsu mežkungu.
iyz0TGvhrW8_1_0082.wav|Par mežkungu, ko tad tas?...
iyz0TGvhrW8_1_0083.wav|Vai viņš liedzas jums kaut ko dot, kas jums vajadzīgs?
iyz0TGvhrW8_1_0084.wav|Viņš draudēja, ka mani apsūdzēšot pie tiesas.
iyz0TGvhrW8_1_0085.wav|Nu, nu, kāpēc tad?
iyz0TGvhrW8_1_0086.wav|Tādēļ, ka es nelikumīgā vīzē esot cirtis ozolus.
iyz0TGvhrW8_1_0087.wav|Barona stāvs gandrīz par nemanāmu mazumu tapa stingrāks.
iyz0TGvhrW8_1_0088.wav|Ko, ko viņš prasīja.
iyz0TGvhrW8_1_0089.wav|Jūs esot ozolus cirtis?
iyz0TGvhrW8_1_0090.wav|Kā viņš pie šādas apgalvošanas nācis, vai tad jūs esiet cirtis?
iyz0TGvhrW8_1_0091.wav|Cienīts baronlielskungs...
iyz0TGvhrW8_1_0092.wav|jā, bet ne nelikumīgā vīzē.
iyz0TGvhrW8_1_0094.wav|Kur tad jūs tos ozolus esiet cirtis?
iyz0TGvhrW8_1_0095.wav|Kur citur kā sava paša tiesā.
iyz0TGvhrW8_1_0096.wav|Barons pacēla savas skaidrās acis pret zemnieku un paskatījās viņā vienu acumirkli jo cieti.
iyz0TGvhrW8_1_0097.wav|Sava paša tiesā?
iyz0TGvhrW8_1_0098.wav|Un tad jūs sakiet, ka tas neesot nelikumīgā vīzē noticis.
iyz0TGvhrW8_1_0099.wav|Jūs tak pazīstiet savu kontraktu.
iyz0TGvhrW8_1_0100.wav|Jūsu kontraktā nestāv neviens punkts, kurš jums atļautu vienu vienīgu apsīti nocirst bez muižas atļaušanas.
iyz0TGvhrW8_1_0102.wav|Tādēļ, ja jūs esiet cirtis, tad jūs to esiet pret likumu darījis.
iyz0TGvhrW8_1_0103.wav|Cienīts baronlielskungs, tā gan tā lieta izliekas.
iyz0TGvhrW8_1_0104.wav|Bet, ja jūs man atļaujiet viņu izskaidrot...
iyz0TGvhrW8_1_0105.wav|Tad, tad, viņa baronlielskungam rādīsies pavisam citāda.
iyz0TGvhrW8_1_0107.wav|Labāko, šķīstāko nodomu vadīts, viņš ierēdņa karjēru bij atstājis un atnācis uz zemēm, lai saviem simtpiecdesmit saimniekiem būtu priekšzīme, padoma devējs, palīgs, apsargātājs.
iyz0TGvhrW8_1_0108.wav|Slimodams viņa tēvs bij vairāk gadus uzturējies svešās zemēs, pa tam muižas pārvaldīšanu uzticēdams kādam neapzinīgam radniekam.
iyz0TGvhrW8_1_0109.wav|Ko šis vīrs ar savu pārliecīgo stingrību pie zemniekiem bij noziedzies, to jaunais dzimtkungs bij apņēmies griezt par labu.
iyz0TGvhrW8_1_0110.wav|Viņš nebij klausījies brīdinošās balsīs, kuras viņam Baltezera pagasta ļaudis bij tēlojušas par stūrgalvīgiem, patvarīgiem, par tādiem, kas caur vecā dvēseļu gana pārāk lielu laipnību un paļāvību izlutināti.
iyz0TGvhrW8_1_0111.wav|Viņš bij turējis prātā līdzību, kurā stāstīts par saules un vētras derību, un bij atnācis uz savu tēvu pili ar uzvarētāja apziņu.
iyz0TGvhrW8_1_0112.wav|Nu viņš cīņu redzēja iesākamies, nē, tā jau bij iesākusēs.
iyz0TGvhrW8_1_0113.wav|Tais pāra mēnešos, kopš viņš savu mantojumu pārvaldīja, viņš jau vairāk nepatīkamu notikumu bij piedzīvojis.
iyz0TGvhrW8_1_0114.wav|Viņam bij tapuse uzrādīta viltota kvīte par nomaksātu nomu, un viens mežsargs bij ticis pienākts pie kukuļu ņemšanas.
iyz0TGvhrW8_1_0115.wav|Tad arī vēl kāds saimnieciņš no cepļa bij nozadzis divus vezumu ķieģeļu.
iyz0TGvhrW8_1_0116.wav|Nu viņa labvēlībai laikam atkal bij gaidāms jauns pārbaudījums.
iyz0TGvhrW8_1_0117.wav|Runājiet, barons sacīja, laipnu balsi piepaturēdams.
iyz0TGvhrW8_1_0118.wav|Cienīts baronlielskungs man atļaus, ka iesāku ar veciem laikiem.
iyz0TGvhrW8_1_0119.wav|Runājiet, runājiet.
iyz0TGvhrW8_1_0120.wav|Man jāpiemin klausības laiki.
iyz0TGvhrW8_1_0121.wav|Kad tos norūķēja un rentes maksāšana uznāca, tad Klaucēniem bij vairāk mežu un krūmu nekā tīrumu.
iyz0TGvhrW8_1_0122.wav|Tā tas bij gandrīz visur, un tā tas nevarēja palikt.
iyz0TGvhrW8_1_0123.wav|Bij jāmaksā rente.
iyz0TGvhrW8_1_0125.wav|Tādēļ nomirušais baronlielskungs saimniekiem mežus izbrīvēja nocirst un druvas palielināt.
iyz0TGvhrW8_1_0126.wav|Ik pavasarus cirta un dedzināja līdumus un sēja miežus.
iyz0TGvhrW8_1_0127.wav|Tā tas notika daudz gadu.
iyz0TGvhrW8_1_0128.wav|Tad līšanu aizliedza.
iyz0TGvhrW8_1_0129.wav|Jā, barons piemetināja, līdumu līšanu, kā arī nociršanu pa vienam kokam.
iyz0TGvhrW8_1_0130.wav|Tā ir, cienīts baronlielskungs.
iyz0TGvhrW8_1_0131.wav|Bet līdumu laikos mans tēvs savos līdumos visus ozolus atstājis nenocirstus.
iyz0TGvhrW8_1_0132.wav|Neatminos toreiz gan biju vēl tāds mazs puika, ka viņš arī vienu vienīgu būtu nocirtis, kaut gan tas bij atļauts.
iyz0TGvhrW8_1_0133.wav|Daži vēl bij diezgan tievi.
iyz0TGvhrW8_1_0134.wav|Tie lai dēlam aug, viņš sacīja.
iyz0TGvhrW8_1_0135.wav|Atgadījās arī resni.
iyz0TGvhrW8_1_0136.wav|Tie puško tīrumu, viņš smējās.
iyz0TGvhrW8_1_0137.wav|Lai stāv vien, kad vajadzēs, gan paņems.
iyz0TGvhrW8_1_0138.wav|Tā tie koki ir palikuši dzīvi, un dažs no maniem tīrumiem tagad izskatās kā ozolu dārzs.
iyz0TGvhrW8_1_0139.wav|Un no šitiem ozoliem jūs esiet cirtis?
iyz0TGvhrW8_1_0140.wav|No šitiem, cienīgs baronlielskungs.
iyz0TGvhrW8_1_0141.wav|Visi viņi jau sen būtu sadedzināti malkā vai citādi kā izbrūķēti, ja mans tēvs tos nebūtu aiztaupījis.
iyz0TGvhrW8_1_0142.wav|Es lūdzu neļaunoties, kad uzdrīkstos sacīt, ka es...
iyz0TGvhrW8_1_0143.wav|tādā vīzē...
iyz0TGvhrW8_1_0144.wav|sava paša ozolus uz jūsu zemes esmu cirtis.
iyz0TGvhrW8_1_0145.wav|Es tos no sava tēva esmu mantojis.
iyz0TGvhrW8_1_0146.wav|Barons atspiedās viegli pret spīdošās bufetes stūri, un stingruma līnijas ap viņa muti tapa vairāk redzamas.
iyz0TGvhrW8_1_0147.wav|Ko šis cilvēks darīja?
iyz0TGvhrW8_1_0148.wav|Vai viņam bij tik aprobežots zemnieka prāts, ka tas sava tēva sen zudušās un noilgušās tiesības vēl turēja par dzīvām un priekš sevis derīgām?
iyz0TGvhrW8_1_0149.wav|Jeb vai tas bij tikai zemnieka viltus, kas viņam tā lika runāt?
iyz0TGvhrW8_1_0150.wav|Un kāpēc viņš taisni tagad tos ozolus bij nocirtis?
iyz0TGvhrW8_1_0151.wav|Vai viņš Baltezeru īpašnieku maiņu nebij gribējis izlietot sev par labu?
iyz0TGvhrW8_1_0152.wav|Tādi gadījumi allaž savienoti ar mazām jukām un nenovēršamu nolaidīgāku saimniecības un vispārēju uzraudzību.
iyz0TGvhrW8_1_0153.wav|Kādēļ jūs tos kokus necirtāt, kamēr mans tēvs vēl bij dzīvs barons jautāja.
iyz0TGvhrW8_1_0154.wav|Viņš to lietu zināja.
iyz0TGvhrW8_1_0155.wav|Kāpēc jūs taisni tagad cirtāt?
iyz0TGvhrW8_1_0156.wav|Man to koku taisni tagad vajadzējās, baronlielskungs.
iyz0TGvhrW8_1_0158.wav|Esmu sev vāģus priekš Rīgas braukšanas un divi darba vāģu pastellējis.
iyz0TGvhrW8_1_0159.wav|Tātad jūs tik daudz vien esiet cirtis, cik priekš šiem trim vāģiem notīgi vajadzīgs.
iyz0TGvhrW8_1_0160.wav|Ko tad priekš šitādiem vāģiem taisa no ozola?
iyz0TGvhrW8_1_0161.wav|Sānu galdus tak liek no dēļiem, no egles.
iyz0TGvhrW8_1_0162.wav|Galdus un dibenu no dēļiem, cienīts lielskungs, spieķus, rumbas, ratu lokus turpretim no ozola, oša un gobas.
iyz0TGvhrW8_1_0164.wav|Un jūs tikai priekš tiem trim vāģiem to vajadzīgu materiālu esiet nocirtis?
iyz0TGvhrW8_1_0165.wav|Cienīts baronlielskungs...
iyz0TGvhrW8_1_0168.wav|tur ir vairāk koku nocirsts.
iyz0TGvhrW8_1_0169.wav|Vairāk, barona bālajos vaigos sakāpa smalks sārtums.
iyz0TGvhrW8_1_0171.wav|Un tas cilvēks tur viņa priekšā ar to goda vīra ģīmi negribēja atzīties un stāstīja tādēļ labi izdomātu pasaku...
iyz0TGvhrW8_1_0172.wav|Barons iegāja savā kabinetā un izdzēra lēnām glāzi zeltersa.
iyz0TGvhrW8_1_0173.wav|Kad viņš atgriezās atpakaļ, sārtums no viņa bij nozudis.
iyz0TGvhrW8_1_0174.wav|Klausāties, Andrikson, mēs abi esam prātīgi cilvēki.
iyz0TGvhrW8_1_0175.wav|Kādēļ tad nu tādus likumus?
iyz0TGvhrW8_1_0176.wav|Atzīstaties klaji, ko esiet darījis.
iyz0TGvhrW8_1_0177.wav|Es zinu, zemnieks mežu arvienu vēl uzskata par tādu...
iyz0TGvhrW8_1_0178.wav|tādu vispārīgu īpašumu, no kura tas bez strāpes drīkst savu daļu ņemt.
iyz0TGvhrW8_1_0179.wav|Jūs esiet skolā gājis, bet vecais Ādams, tas ir, vecais ieradums, guļ arī pa daļai jums vēl kaulos.
iyz0TGvhrW8_1_0180.wav|Šitāda lietas uzskatīšana jūs ir noveduse pie padarītas nepareizības.
iyz0TGvhrW8_1_0181.wav|Nepataisiet to manā priekšā vēl lielāku, gribēdams to aizstāvēt un apsegt.
iyz0TGvhrW8_1_0182.wav|Izsakiet skaidri, jūs esiet tos ozolus zadzis.
iyz0TGvhrW8_1_0183.wav|Bij tā, it kā barona pēdējais vārds nebūtu bijis vārds vien, bet vārds un sitiens reizē.
iyz0TGvhrW8_1_0184.wav|Ar manāmu rāvienu saimnieka galva atrāvās atpakaļ, un viņa ģīmis tapa ļoti bāls.
iyz0TGvhrW8_1_0185.wav|Baronlielskungs, viņš pēc brītiņa sacīja stomīdamies un skatījās cieti baronā, baronlielskungs...
iyz0TGvhrW8_1_0186.wav|tas ir...
iyz0TGvhrW8_1_0188.wav|kuru es...
iyz0TGvhrW8_1_0189.wav|nevaru pieņemt.
iyz0TGvhrW8_1_0190.wav|Tur es jums nekā nevaru līdzēt, mīļo Andrikson.
iyz0TGvhrW8_1_0191.wav|Viss jāsauc pie īstā vārda...
iyz0TGvhrW8_1_0192.wav|Uz cik rubļiem tad mežkungs nocirstos kokus novērtējis?
iyz0TGvhrW8_1_0193.wav|Andriksons cieta klusu.
iyz0TGvhrW8_1_0194.wav|Uz trīs simtiem, viņš tad lēnām atbildēja un pielika ja tā lieta iet caur tiesu.
iyz0TGvhrW8_1_0196.wav|Nu, es cerēju, mēs tiksim arī bez tiesas galā.
iyz0TGvhrW8_1_0197.wav|Barons pārdomāja, kā viņam šai gadījumā vislabāk bij jāizturas?
iyz0TGvhrW8_1_0198.wav|Pēc takses sodīt viņš negribēja.
iyz0TGvhrW8_1_0199.wav|Saimnieks galu galā tomēr varbūt bij bijis pārliecināts, ka viņam uz tiem ozoliem tiesības.
iyz0TGvhrW8_1_0200.wav|Barons tik daudz laba no vecā Andriksona bij dzirdējis, un dēls izskatījās tik godīgs.
iyz0TGvhrW8_1_0201.wav|Vai šinī gadījumā samaksa pat pēc vienkāršas takses nebij par daudz?
iyz0TGvhrW8_1_0202.wav|Bet pārāk mīksts viņš gan arī negribēja izrādīties principa dēļ.
iyz0TGvhrW8_1_0203.wav|Bez tam viņš acumirklī nezināja, cik pēc vienkāršās takses Andriksonam būtu jāmaksā.
iyz0TGvhrW8_1_0204.wav|Nu, ko jūs domājiet, Andrikson, kā lai es jūs sodu vaicāja barons un skatījās ar savām skaidrām acīm saimniekā, kura uzacu starpā bij ieradušās divas dziļas grumbas.
iyz0TGvhrW8_1_0205.wav|Cienīts baronlielskungs būs tik žēlīgs un uzskatīs to lietu tā, kā es viņu jums priekšā liku.
iyz0TGvhrW8_1_0206.wav|Es pazemīgi baronlielskungu lūdzu.
iyz0TGvhrW8_1_0207.wav|To es nevaru, to es nevaru, Andrikson, apdomājiet jel pats.
iyz0TGvhrW8_1_0208.wav|Ja jūs vēl priekš tiem trim vāģiem vien būtu cirtis, bet jūs esiet vairāk cirtis!
iyz0TGvhrW8_1_0209.wav|Par ko un priekš kā jūs cirtāt vairāk?
iyz0TGvhrW8_1_0210.wav|Barons nenovērsa acu no Andriksona, un šis par velti nopūlējās nenosarkt.
iyz0TGvhrW8_1_0211.wav|Viņš nodūra uz acumirkli acis, bet sacīja tad ar cietu balsi:
iyz0TGvhrW8_1_0212.wav|Es negribu baronlielskungam nekā slēpt.
iyz0TGvhrW8_1_0213.wav|Gribēju tos citus kokus pārdot.
iyz0TGvhrW8_1_0214.wav|Paslēpšus es to tamdēļ darīju, ka baronlielskungs man tak nemūžam arī viena vienīga kociņa nebūtu atļāvis nocirst.
iyz0TGvhrW8_1_0215.wav|Tā, tā, tā, kā tad jūs to tik skaidri variet zināt, Andrikson?
iyz0TGvhrW8_1_0216.wav|Lai cienīts baronlielskungs man atļauj pretim vaicāt: vai jūs būtu man tos ozolus devuši?
iyz0TGvhrW8_1_0217.wav|Barons tapa nervozs.
iyz0TGvhrW8_1_0218.wav|Viņš tā tik jauki bij izdomājis, kā ar zemniekiem apieties.
iyz0TGvhrW8_1_0219.wav|Ar vienkāršiem tēvišķi, ar izglītotiem kordiāli.
iyz0TGvhrW8_1_0220.wav|Pie tam viņš droši sagaidāmo formu un takta trūkumu augstsirdīgi bij gribējis laist pār galvu.
iyz0TGvhrW8_1_0221.wav|Patiesībā viņam tas nācās grūti.
iyz0TGvhrW8_1_0222.wav|Viņš savā muižā jutās kā lielskungs, kā granseņors, kuru dziļi aizskāra viņa cienības neievērošana.
iyz0TGvhrW8_1_0223.wav|Teorijā viņš inteliģento muižnieku nostādīja līdzās inteliģentam zemniekam, tiešamībā gadu simteņos sakrātais, no tēvutēviem mantotais lepnums un iz šī lepnuma dzimusē nicināšana runāja diktāk nekā prāts balss.
iyz0TGvhrW8_1_0224.wav|Barons savilka pieri.
iyz0TGvhrW8_1_0225.wav|Jūs nerunājiet ar mani pieklājīgi, Andrikson, viņš sacīja stingri.
iyz0TGvhrW8_1_0226.wav|Kas būtu noticis vai nebūtu noticis, par to mums tagad nav jāstrīdējas.
iyz0TGvhrW8_1_0227.wav|Mums tagad jārunā par to, kas noticis ir.
iyz0TGvhrW8_1_0228.wav|Nenoklīstiet, lūdzu, no lietas ar nevajadzīgām jautāšanām Barons izrunāja pēdējos vārdus gandrīz ar dusmām, kuru iemesls pa daļai bij meklējams dabiskā saīgumā par Andriksona vārdiem, pa daļai neskaidrā sajutumā, ka viņš tos kokus laikam nebūtu vis devis.
iyz0TGvhrW8_1_0229.wav|Es lūdzu baronlielkungu piedošanas, es baronlielkungu nebūt negribēju sadusmot, saimnieks sacīja.
iyz0TGvhrW8_1_0230.wav|Bet man tak savā labā jārunā.
iyz0TGvhrW8_1_0231.wav|Mežkungs man tos ozolus nebūtu noštempelējis, ja es būtu prasījis.
iyz0TGvhrW8_1_0232.wav|Tēvs tos priekš manis aiztaupījis un līdz ar māju atstājis, tātad man slepeni bij jācērt, man tas ir jāsaka un pie tā man jāpaliek.
iyz0TGvhrW8_1_0233.wav|Tātad jūs neatzīstaties, ka esiet vainīgs?
iyz0TGvhrW8_1_0234.wav|Cienīts baronlielskungs, kas priekš manis no mana tēva aiztaupīts, man no mana tēva atstāts, tas ir mans tāpat kā tas ir jūsu, ko jums mirušais baronlielskungs sakrājis un atstājis.
iyz0TGvhrW8_1_0235.wav|Šis drošais salīdzinājums baronam atņēma pacietību.
iyz0TGvhrW8_1_0236.wav|Ātriem soļiem viņš iegāja kabinetā ar nodomu uz Andriksona vairs neteikt ne vārda, pazvanīt un caur sulaini paziņot lai viņš aiziet.
iyz0TGvhrW8_1_0237.wav|Bet viņš apdomājās, izdzēra no jauna pusglāzi aukstā ūdens un meklēja pēc meža takses.
iyz0TGvhrW8_1_0238.wav|Nevarēdams viņu atrast, viņš atkal izgāja ēdamistabā.
iyz0TGvhrW8_1_0239.wav|Mežkungs tos ozolus novērtējis pēc strāpes takses uz trīssimts rubļiem.
iyz0TGvhrW8_1_0240.wav|Jūs man samaksāsiet simtu rubļu.
iyz0TGvhrW8_1_0241.wav|Andrikson, viņš sacīja mierīgi un strupi.
iyz0TGvhrW8_1_0242.wav|Andriksons stāvēja turpat, kur stāvējis, stīvs un mēms, un spieda spēcīgi kreisās rokas pirkstus ar labās rokas pirkstiem.
iyz0TGvhrW8_1_0243.wav|Cienīts baronlielskungs mani tiešām tur par zagli viņš sacīja gandrīz drebošā balsī.
iyz0TGvhrW8_1_0244.wav|Jūs tak dzirdiet cenu.
iyz0TGvhrW8_1_0246.wav|Es jūs nesodu kā zagli.
iyz0TGvhrW8_1_0247.wav|Es pret jums izturos kā pret pircēju.
iyz0TGvhrW8_1_0248.wav|Jūs no manis tos kokus pirciet!
iyz0TGvhrW8_1_0249.wav|Cienīts baronlielskungs, kā es vēl kaut ko varu pirkt, kas manās rokās atronas!
iyz0TGvhrW8_1_0250.wav|Vai nu es drīkstēju tos kokus cirst, un tad man nekas nav jāmaksā, vai es viņus nedrīkstēju cirst, un tad es esmu zaglis?
iyz0TGvhrW8_1_0251.wav|Barons soļoja pa ēdamistabu divreiz uz labo un divreiz uz kreiso pusi un palika tad atkal pie bufetes stāvam, viņas vēsās plates malu ar saviem baltiem, slaidiem pirkstiem apņemdams.
iyz0TGvhrW8_1_0252.wav|Klausāties, Andrikson, tagad man ar jums jārunā tā, kā jūs mani saprotiet.
iyz0TGvhrW8_1_0253.wav|Es jūs nevaru par tādu dumiķi turēt, ka jūs nevarētu saprast, ko esiet izdarījis.
iyz0TGvhrW8_1_0254.wav|Ar nodomu jūs stājaties uz rektēm, kādu jums nav.
iyz0TGvhrW8_1_0255.wav|Jūs to it labi ziniet.
iyz0TGvhrW8_1_0256.wav|Jūs ziniet ļoti labi, ka jūsu tēvam tā atļaušana dota tikai priekš vienas reizes un ne uz visiem laikiem.
iyz0TGvhrW8_1_0257.wav|Ja jūsu tēvs tai vienā reizē, kad tā atļaušana bij, tos kokus nav nocirtis, tad viņš to atļaušanu par velti dabūjis un pazaudējis.
iyz0TGvhrW8_1_0258.wav|Jūs to atļaušanu nekādi nevarējāt mantot.
iyz0TGvhrW8_1_0259.wav|Tādas rektes nepāriet no tēva uz dēlu.
iyz0TGvhrW8_1_0260.wav|Jūs esiet pret likumu darījis, un, ja es jūs caur likumu nelieku sodīt, tad nepateicaties nekādām tiesībām, bet vienīgi manai žēlastībai!
iyz0TGvhrW8_1_0261.wav|Pār Andriksona ģīmi pārlaidās it kā zibsnis, viņš salika rokas un berzēja spēji īkšķus vienu pie otra.
iyz0TGvhrW8_1_0262.wav|Tad viņš sacīja lielā uztraukumā:
iyz0TGvhrW8_1_0263.wav|Cienīts baronlielskungs nenodod manis likumam, bet pazemo mani tomēr.
iyz0TGvhrW8_1_0264.wav|Zinu gan, ka likums ir pret mani.
iyz0TGvhrW8_1_0265.wav|Tas ir priekš visiem taisīts un nevar šodien tāds būt un rītu tāds.
iyz0TGvhrW8_1_0266.wav|Bet, ja likums pret mani, vai tad baronlielkungam arī pret mani vajaga būt?
iyz0TGvhrW8_1_0267.wav|Priekš šīs reizes baronlielskungs pats var likumu taisīt.
iyz0TGvhrW8_1_0268.wav|Vai es baronlielkunga priekšā esmu vainīgs vai ne?
iyz0TGvhrW8_1_0270.wav|Par ko, tādēļ ka baronlielskungs man netic, citādi man nekas nebūtu jāmaksā...
iyz0TGvhrW8_1_0271.wav|Ko lai daru, varu tikai apgalvot, ka mans tēvs bij godīgs cilvēks, kurš savu īpašumu ne ar kapeiku no svešas mantas nav pavairojis.
iyz0TGvhrW8_1_0272.wav|Es esmu apņēmies staigāt viņa pēdās.
iyz0TGvhrW8_1_0273.wav|Jā, baronlielskungs, es jums varu apzvērēt, ka viss tā ir, kā jums esmu stāstījis!
iyz0TGvhrW8_1_0274.wav|Es zināja, ka zogu.
iyz0TGvhrW8_1_0275.wav|Es to zināju.
iyz0TGvhrW8_1_0276.wav|Bet es ticēju un ticēšu, ka sava paša esmu zadzis.
iyz0TGvhrW8_1_0277.wav|Jo ne priekš jums, priekš neviena cita kā vienīgi priekš manis vecais Klaucēns atstājis tos ozolus, kuri citādi jau sen būtu sadeguši pelnu pelnos!
iyz0TGvhrW8_1_0278.wav|Barons pagriezās, piegāja pie loga un skatījās laukā uz sarkani ziedošu pelargoniju dobi.
iyz0TGvhrW8_1_0279.wav|Cilvēka balsī ir skaņas, kuras, ja tās ietrīcas, piespiež ticēt.
iyz0TGvhrW8_1_0280.wav|Šādā balsī Andriksons bij runājis.
iyz0TGvhrW8_1_0281.wav|Barons bij pārliecināts.
iyz0TGvhrW8_1_0282.wav|Bet vai viņš drīkstēja atzīties kā tāds?
iyz0TGvhrW8_1_0283.wav|Vai drīkstēja Andriksonu atstāt pilnīgi nesodītu?
iyz0TGvhrW8_1_0284.wav|Kādas sekas šādai laipnībai būtu?
iyz0TGvhrW8_1_0285.wav|Vai tas nebūtu pamudinājums pārējiem saimniekiem postīt savus mežus un tad atsaukties uz Andriksonu, tādu pašu žēlastību priekš sevis prasot?
iyz0TGvhrW8_1_0286.wav|Nepārredzama virkne ķildu un likuma pārkāpumu stājās barona gara acu priekšā...
iyz0TGvhrW8_1_0287.wav|Jeb vai lai viņš Andriksonam piedeva un piekodināja klusu ciest?
iyz0TGvhrW8_1_0288.wav|Tāda slepenība nesakrita ar viņa stāvokļa cienību.
iyz0TGvhrW8_1_0289.wav|Bez tam Andriksons soda naudas augstumu jau bij dzirdējis, un barona ieradums bij palikt pie reiz izteikta vārda.
iyz0TGvhrW8_1_0290.wav|Nē, neatlika tiešām nekas cits kā Andriksonam likt maksāt.
iyz0TGvhrW8_1_0291.wav|Baronam bij žēl, bet tam tā vajadzēja notikt.
iyz0TGvhrW8_1_0292.wav|Ātri viņš atkal apgriezās.
iyz0TGvhrW8_1_0293.wav|Andrikson, jūs man tagad atnesīsiet piecdesmit rubļus.
iyz0TGvhrW8_1_0294.wav|Tos otrus piecdesmit pēc sešiem gadiem.
iyz0TGvhrW8_1_0295.wav|Šos vārdus runādams, barons nodomāja, ka seši gadi esot garš laikmets, kurā gan izdevība gadīšoties šo summu aiz kaut kāda niecīga iemesla iz parādu grāmatas izdzēst.
iyz0TGvhrW8_1_0296.wav|Andriksona druknais stāvs likās mazdrusciņ saplokot.
iyz0TGvhrW8_1_0297.wav|Viņš uzmeta baronam nāvīgi ievainotu mirkli un sacīja aizrautā balsī:
iyz0TGvhrW8_1_0298.wav|Baronlielskungs, tātad jūsu priekšā esmu un palieku zaglis.
iyz0TGvhrW8_1_0299.wav|Labi, tad nododiet mani arī likumam.
iyz0TGvhrW8_1_0300.wav|Tie pāra simts rubļu mani nespiedīs kārt ubaga tarbu savā kaklā.
iyz0TGvhrW8_1_0301.wav|Lai viņi aiziet, kur tik daudz citu simtu sagulušu.
iyz0TGvhrW8_1_0302.wav|Es atsakos no jūsu žēlastības, baronlielskungs.
iyz0TGvhrW8_1_0303.wav|Barons sašaurināja mazliet acu vākus, pacēla mazliet galvu un paskatījās runātājā ar skatu, kas skaidri sacīja: Tārps.
iyz0TGvhrW8_1_0304.wav|Nekas neatsaldē cilvēku no cilvēka ātrāk un pilnīgāk kā spītīgi atraidīta labvēlība.
iyz0TGvhrW8_1_0305.wav|Kā jūs gribiet, Andrikson, kā jūs gribiet, viņš noteica vēsi un veikaliski un atstāja ar gausiem, cienīgiem soļiem ēdamistabu.
iyz0TGvhrW8_1_0306.wav|Bet kabinetā viņš domās atkārtoja Andriksona vārdus: Kur tik daudz citu simtu sagulušu...
iyz0TGvhrW8_1_0307.wav|Es atsakos no jūsu žēlastības, baronlielskungs...
iyz0TGvhrW8_1_0308.wav|Na, paga, puis, es tev!...
iyz0TGvhrW8_1_0309.wav|Barons nosēdās un paņēma atkal avīzi rokās.
iyz0TGvhrW8_1_0310.wav|Bet viņš tur cita nekā neatrada iekšā kā: Kur tik daudz citu simtu sagulušu.
iyz0TGvhrW8_1_0311.wav|Es atsakos no jūsu žēlastības, baronlielskungs...
iyz0TGvhrW8_1_0312.wav|Spēji viņš uzspieda uz zvana pogas un pavēlēja ienākušam sulaiņam atsaukt mežkungu.
iyz0TGvhrW8_1_0313.wav|Pa tam Andriksons bij atstājis ēdamistabu, paņēmis gaņģī savu cepuri un bij izgājis ārā saules svelmē.
iyz0TGvhrW8_1_0314.wav|Viņš bij tik pilns sāpīgu dusmu, ka nemaz neievēroja, kurp gāja.
iyz0TGvhrW8_1_0315.wav|Tikai kad viņu apņēma spēcīga sveķu smarša un panesams gaiss, viņš atjēdzās, ka bij Baltezeru muižas silā un ceļā uz māju.
iyz0TGvhrW8_1_0316.wav|Labu gabalu slaiko, garo egļu ēnā nogājis, viņš ceļmalā apsēdās uz kāda celma.
iyz0TGvhrW8_1_0317.wav|Tā tad nu bij barona daudzinātā laipnība...
iyz0TGvhrW8_1_0318.wav|Trīssimts rubļu...
iyz0TGvhrW8_1_0320.wav|Viņu, vecā Andriksona dēlu, sodīja kā zagli...
iyz0TGvhrW8_1_0321.wav|Viņām neticēja, viņš zvērēja, un viņam neticēja!
iyz0TGvhrW8_1_0322.wav|Nē, tas nevarēja būt.
iyz0TGvhrW8_1_0323.wav|Baronam vajadzēja ticēt, tā lieta tak bij tik skaidra.
iyz0TGvhrW8_1_0324.wav|Bet viņam gribējās tās naudas, tas bij tas āķis.
iyz0TGvhrW8_1_0325.wav|Viņš aizlīda aiz neticības, gribēdams tas simts rubļus dabūt.
iyz0TGvhrW8_1_0326.wav|Bij jau tik viegli pasacīt: Andrikson, tu esi pret likumu grēkojis, kad uz sava paša likumu krūtīs negribēja klausīties.
iyz0TGvhrW8_1_0327.wav|Viņš piecēlās un soļoja tālāk.
iyz0TGvhrW8_1_0328.wav|Par spīti visam uzbudinājumam viņš sajuta izsalkumu.
iyz0TGvhrW8_1_0329.wav|Viņam iekrita prātā, ka šorīt mājā sieva viņam bij piedāvājuse sieru un ka viņš to un pīpi uz galda bij aizmirsis; ka viņa bij brīdinājuse, lai nepārsteidzoties, un ka viņš droši bij atbildējis, lai nebīstoties, viss iziešot labi.
iyz0TGvhrW8_1_0330.wav|Ko nu viņš mājā lai sacīja?
iyz0TGvhrW8_1_0331.wav|Vai viņš nebij pārsteidzies?
iyz0TGvhrW8_1_0332.wav|Vai nebūtu bijis labāk samaksāt tos simts rubļus?
iyz0TGvhrW8_1_0333.wav|Viņam ienāca prātā sakāms vārds: Neej ar stipru lauzties, nedz ar bagātu tiesā.
iyz0TGvhrW8_1_0334.wav|Vai tagad vēl visu nevarēja griezt uz labu?...
iyz0TGvhrW8_1_0335.wav|Nē, nu bij par vēlu, viņš baronu bij sakaitinājis, bij viņam ar lepnumu stājies pretim, un to nevarēja izdzēst iz viņa atmiņas...
iyz0TGvhrW8_1_0336.wav|Bet, ja arī barons būtu bijis gatavs piedot, viņš tak nevarēja iet lūgties!
iyz0TGvhrW8_1_0337.wav|Viņš jau tad būtu atzinies par vainīgu, un viņš nebij vainīgs!
iyz0TGvhrW8_1_0338.wav|Itin nemaz nē?...
iyz0TGvhrW8_1_0339.wav|Nē, jeb vai arī tikai tik daudz, cik vīrs ir vainīgs, kas savā vaļā sprukušo kumeļu izved iz kaimiņu staļļa, kaimiņam to nepaziņojis.
iyz0TGvhrW8_1_0340.wav|Jā, tā tas bija, gluži tā.
iyz0TGvhrW8_1_0341.wav|Andriksons nožēloja, ka viņamšis jaukais salīdzinājums barona priekšā nebij iekritis prātā.
iyz0TGvhrW8_1_0342.wav|Bet to jau varēs iepīt tiesai dodamās atbildēs.
iyz0TGvhrW8_1_0343.wav|Bet tur barons viņu nedzirdēs, un tiesa viņam tomēr nospriedīs sodu...
iyz0TGvhrW8_1_0344.wav|Trīssimts rubļu...
iyz0TGvhrW8_1_0346.wav|Un, kad īsti apdomāja, tad Andriksons tos neņēma iz savas ķešas vien, bet atvilka tos līdzīgā kārtā tikpat savai sievai, kā arī bērniem.
iyz0TGvhrW8_1_0347.wav|Neizsakāms rūgtums pārņēma Andriksonu, graizīgs rūgtums, kāds tikai izceļas, kad cilvēks, pats no sevis slēpdamies, padarītu netaisnību samaina ar izciestu.
ZRgXaeW6dbg_2_0000.wav|Bet nu Edgaram izlikās, it kā tas nebūtu nekas, ka viņam Kristīne vai visu ļaužu priekšā cieti cieti būtu jāspiež pie krūts un atkal un atkal jāapkampj.
ZRgXaeW6dbg_2_0001.wav|Viņa acis liesmoja, viņā noskatoties, un viņa skūpstos bija uguns, no kuras Kristīne nodrebēja.
ZRgXaeW6dbg_2_0002.wav|Kādā pavakarē viņš pa ieradumam ienāca mazajā istabiņā un, redzēdams Kristīni vienu, apcirta viņai rokas ap kaklu un iečukstēja tai kaut ko ausī.
ZRgXaeW6dbg_2_0003.wav|Edgar Kristīne norādama iesaucās un atsvabinājās no viņa rokām.
ZRgXaeW6dbg_2_0005.wav|Edgars atspiedās pret loga plauktu un cieta brīdi klusu.
ZRgXaeW6dbg_2_0006.wav|Vai tu esi dusmīga viņš tad mīksti prasīja.
ZRgXaeW6dbg_2_0007.wav|Dusmīga, nē.
ZRgXaeW6dbg_2_0008.wav|Atkal brīdi klusējis, viņš padeva laipnu labvakaru un aizgāja.
ZRgXaeW6dbg_2_0009.wav|Viņš bija bēdīgs.
ZRgXaeW6dbg_2_0010.wav|Viņš mīļoja Kristīni tik neizsakāmi, un viņa viņu norāja.
ZRgXaeW6dbg_2_0011.wav|Viņš viņai bija uzticams, un viņa...
ZRgXaeW6dbg_2_0012.wav|viņa bija tik salta, visa viņa būtne kvēloja, un viņa to nesaprata...
ZRgXaeW6dbg_2_0013.wav|Karstās mokās viņš klejoja pa parku apkārt un nokļuva pēdīgi augļu dārza tuvumā.
ZRgXaeW6dbg_2_0014.wav|Caurai stirtai līdzīgā salmu būdā spīdēja uguns.
ZRgXaeW6dbg_2_0015.wav|Tumši pelēks stāvs locījās ap gaišu āboļu kaudzi...
ZRgXaeW6dbg_2_0016.wav|Viņa viņam bija iedevuse skaistu, lielu ābolu, un par to viņš viņu pirmo reizi bija nobučojis.
ZRgXaeW6dbg_2_0017.wav|Un viņa nemaz par to nebija ļaunojusēs...
ZRgXaeW6dbg_2_0018.wav|Sasodīts sievietis, jau atkal viņam šī Margita ienāca prātā!
ZRgXaeW6dbg_2_0019.wav|Edgars griezās atpakaļ un gāja ātrāk, it kā gribēdams šīm atmiņām izbēgt.
ZRgXaeW6dbg_2_0020.wav|Viņš uzgāja uz upes krasta, devās uz veco pils drupu pusi, soļoja atpakaļ un klīda atkal pa parku.
ZRgXaeW6dbg_2_0021.wav|Zems gobas zars viņam piedūrās pie pieres, atraudams cepuri atpakaļ, un tas viņam atkal atgādināja Margitu.
ZRgXaeW6dbg_2_0022.wav|Viņa reiz priekš niecīga ievainojuma viņa pierē bija saslapinājuse veselu palagu un viņam to uzlikuse uz galvas.
ZRgXaeW6dbg_2_0023.wav|Tik jocīga viņa bij bijuse.
ZRgXaeW6dbg_2_0024.wav|Kristīne tādu jautru muļķību neprata taisīt, bet to tiesu viņa bija daudz daudz skaistāka un labāka par šo mazo sātanu...
ZRgXaeW6dbg_2_0026.wav|Margita tomēr pret viņu nekad tik stingra nebija bijuse.
ZRgXaeW6dbg_2_0027.wav|Kad viņi te Alainē atkal satiktos?
ZRgXaeW6dbg_2_0028.wav|Kad nejaušs gadījums viņu šurp būtu atvedis?
ZRgXaeW6dbg_2_0029.wav|Kad Minna būtu Margita?...
ZRgXaeW6dbg_2_0030.wav|Ak, blēņas, blēņas, blēņas, kas viņam tik muļķiskas domas sacēla galvā?
ZRgXaeW6dbg_2_0031.wav|Kāpēc viņam prāti atkal un atkal pagriezās šai Minnai!
ZRgXaeW6dbg_2_0032.wav|Viņam viņa bija jāredz vēl šovakar, lai reiz būtu miers...
ZRgXaeW6dbg_2_0033.wav|Un viņš sāka iet uz muižas kunga mājas pusi.
ZRgXaeW6dbg_2_0034.wav|Piepeši viņš apstājās.
ZRgXaeW6dbg_2_0035.wav|Maza klajuma malā viņš ieraudzīja beņķi, uz kura viņš vasaras sākumā kopā ar Kristīni bij sēdējis un sarunājies.
ZRgXaeW6dbg_2_0036.wav|Viņš jo dzīvi atminējās to ārprātīgo dusmu un žēlabu, kad Kristīne viņu bij atstājuse vienu.
ZRgXaeW6dbg_2_0037.wav|Viņš toreiz sevī bija zvērējis viņu iegūt vai nogalināties, un nu nu viņš bija ceļā uz citu!
ZRgXaeW6dbg_2_0038.wav|Kā rautin parauts viņš apcirtās, iegriezās citā celiņā un gāja uz stalli.
ZRgXaeW6dbg_2_0039.wav|Pie dārza vārtiem, pa kuriem uz dārznieka māju staigāja, viņam iekrita prātā no jauna iegriezties pie Kristīnes, bet Edgar, ej tu viņam atskanēja ausīs un kā vēsa strāva pārlaidās pār viņa iekaisušo gribu.
ZRgXaeW6dbg_2_0040.wav|Ar sakniebtām lūpām viņš iegāja stallī un atrada kučiera istabā Vīskreli un kučieru kārtis spēlējam.
ZRgXaeW6dbg_2_0041.wav|Viens no viņiem ievaicājās, kur ta Edgars bijis.
ZRgXaeW6dbg_2_0044.wav|Edgars īsi atbildēja un apsēdās.
ZRgXaeW6dbg_2_0045.wav|Kučiers paskatījās uzmanīgi puiša ģīmī.
ZRgXaeW6dbg_2_0049.wav|Es jau sacīju, ka neticēsi, bet dod man arī kārtis, es spēlēšu līdz.
ZRgXaeW6dbg_2_0050.wav|Viņš pievirzījās tuvāk pie galda klāt un pabīdīja savas kājas zem tā, pie tam ieskanējās pudeles.
ZRgXaeW6dbg_2_0051.wav|Kas tās tur, Edgars prasīja.
ZRgXaeW6dbg_2_0052.wav|Zaglis jau nu ne, kučiers smiedamies atbildēja.
ZRgXaeW6dbg_2_0053.wav|Ja gribi kādu glāzi iemest, tad ej aizslēdz staļļa durvis.
ZRgXaeW6dbg_2_0054.wav|Nebija pirmā reize, kad kučiera istabā omulīgi tapa uzdzīvots, lai gan tas ilgi nebija noticis.
ZRgXaeW6dbg_2_0055.wav|Edgars izgāja stallī, aizslēdza to un nopūta staļļa lampu.
ZRgXaeW6dbg_2_0056.wav|Nu tad raun tūliņ kādu vaļā, viņš sacīja, atkal atgriezies atpakaļ.
ZRgXaeW6dbg_2_0057.wav|Viņa mute bija sausa, glāze alus tagad derēja.
ZRgXaeW6dbg_2_0058.wav|Visi trīs dzēra, spēlēja uz savu trumpu un dzēra atkar.
ZRgXaeW6dbg_2_0059.wav|Kad jau pusducis bija tukšs, kučiers sacīja uz Edgaru:
ZRgXaeW6dbg_2_0060.wav|Un tad tu par tiesu šovakar nebiji tur?
ZRgXaeW6dbg_2_0062.wav|ak tā tur, nē.
ZRgXaeW6dbg_2_0065.wav|Par ko jūs runājiet sulainis vaicāja.
ZRgXaeW6dbg_2_0066.wav|Par Minnu, Edgars dikti atbildēja.
ZRgXaeW6dbg_2_0068.wav|Negrib, pagāns, laikam vienīgais būt tas apskādētais.
ZRgXaeW6dbg_2_0069.wav|Un to prieku neviens lai nevildās, Edgars lielīgi atteica.
ZRgXaeW6dbg_2_0070.wav|Mani pirksi vienmēr paliek veseli.
ZRgXaeW6dbg_2_0071.wav|Viņi spēlēja tāļāk, dzēra, un, kad trīspadsmitā pudele bija tukša, tad galda apakša arī bija tukša.
ZRgXaeW6dbg_2_0072.wav|Vai vairāk nav Edgars prasīja.
ZRgXaeW6dbg_2_0074.wav|Par rubli Maskavā vairāk nedod kā trīspadsmit.
ZRgXaeW6dbg_2_0075.wav|Tas bij tikai iekārdināšanai Edgars izsaucās, ne iereibies bet nu tāds labi jautrs kļuvis.
ZRgXaeW6dbg_2_0077.wav|Es jau tagad dien no dienas esmu gājis kā zirgs gar aploka sētu, meklēdams, vai kaut kur nevarētu tikt pāri.
ZRgXaeW6dbg_2_0080.wav|Tur Poļos bija tāds mazs skuķis, ar to man labi satika.
ZRgXaeW6dbg_2_0081.wav|Šitādās reizēs mēs viens otram manā istabā tikām sviedām ar spilveniem, deķi, palagu, zeķēm, kamēr abi aiz smiekliem piekusām, un viņa manās rokās aizmiga...
ZRgXaeW6dbg_2_0083.wav|Es varu iet, kučiers sacīja.
ZRgXaeW6dbg_2_0084.wav|Sulainis paskatījās pulkstenā.
ZRgXaeW6dbg_2_0085.wav|Arī es uz kādu brīdi varu aiziet.
ZRgXaeW6dbg_2_0086.wav|Viņi atstāja stalli, kuru kučiers aizslēdza, un aizgāja roku rokās pa ceļu.
ZRgXaeW6dbg_2_0087.wav|Muižas kunga māju ieraugot, Edgaram atkal iekrita prātā Margita, un vēlēšanās vēl šovakar redzēt Minnu viņā pamodās ar divkārtēju spēku.
ZRgXaeW6dbg_2_0088.wav|Tuvāk nākdami, viņi pamanīja, ka meitu istabā vēl bija uguns.
ZRgXaeW6dbg_2_0089.wav|Iesim pie šām, Edgars uzreiz sacīja.
ZRgXaeW6dbg_2_0090.wav|Pēc jūsu stāstiem, šī Minna līdzinās manam poļu skuķam.
ZRgXaeW6dbg_2_0091.wav|Es gribētu redzēt: vai tā ir?
ZRgXaeW6dbg_2_0092.wav|Ko nu mēs visi trīs...
ZRgXaeW6dbg_2_0093.wav|ja tu labvakaru vien gribi padot, tad mēs pagaidīsim šepat ārā, kučiers runāja, drusku saviebies.
ZRgXaeW6dbg_2_0094.wav|Nu labi, pagaidiet arī, es tūliņ būšu atpakaļ.
ZRgXaeW6dbg_2_0095.wav|Viņš piegāja pie durvīm, kuras veda uz ķēķi un uz meitu istabu, atrada tās vēl neaizbultētas un nozuda aiz tām.
ZRgXaeW6dbg_2_0096.wav|Nu, un mēs sulainis pēc brītiņa vaicāja.
ZRgXaeW6dbg_2_0097.wav|Vai iesim arī iekšā vai uz krogu?
ZRgXaeW6dbg_2_0098.wav|Iznākam viņa tikpat tik ātri nesagaidīsim.
ZRgXaeW6dbg_2_0099.wav|Iet vien uz krogu, kučiers atbildēja un pielika zīmīgi: Ja viņš mums netiks priekšā, tad tas mūs gan vēl panāks.
ZRgXaeW6dbg_2_0100.wav|Un abi aizgāja.
ZRgXaeW6dbg_2_0101.wav|Dienas sešas vēlāk Kristīnei pie vakara piķiera mazais dēls ienesa vēstuli.
ZRgXaeW6dbg_2_0102.wav|Kas tev to iedeva viņa vaicāja neskaidrā, ar zīmuli rakstītā adresē paskatījusēs.
ZRgXaeW6dbg_2_0104.wav|Viens viņam to lejā krogā, iedevis.
ZRgXaeW6dbg_2_0105.wav|Mazais aizgāja.
ZRgXaeW6dbg_2_0106.wav|Kristīne apskatīja rakstu, kas izlikās Vīskreļa rokrakstam līdzīgs, atplēsa kuvēru, izlasīja zīmīti, kad tajā atradās, un saplēsa to.
ZRgXaeW6dbg_2_0107.wav|Divas dienas pēc tam Kristīne atkal saņēma tādu pašu vēstuli.
ZRgXaeW6dbg_2_0108.wav|Šoreiz viņai to iedeva vecais Mikus, kas no lielkunga dabūja žēlastības maizi un ik dienas muižas pastu no tuvās dzelzceļa stacijas atnesa un turp nonesa.
ZRgXaeW6dbg_2_0109.wav|Arī šo vēstuli Kristīne saplēsa.
ZRgXaeW6dbg_2_0110.wav|Ceturto vēstuli saņēmuse, viņa ilgāk nevarēja savaldīties.
ZRgXaeW6dbg_2_0111.wav|Pēc pulksten pusdeviņiem, kā vēstulēs bija ziņots, viņa vakarā apmetās lakatu ap pleciem un izgāja ārā.
ZRgXaeW6dbg_2_0112.wav|Viņa piegāja pie kučiera istabas loga un redzēja zem īsā loga aizlaižamā uz galda kučiera rokas un tajās kādu grāmatu.
ZRgXaeW6dbg_2_0113.wav|Abas gultas bija tukšas.
ZRgXaeW6dbg_2_0114.wav|Ar dziļu elpas vilcienu viņa atkāpās no loga.
ZRgXaeW6dbg_2_0115.wav|Edgara nebija mājās, tātad viņš varēja būt tur, viņa gāja tāļāk.
ZRgXaeW6dbg_2_0116.wav|Muižas kunga mājai tuvojaties, viņas kakls aizžņaudzās aiz uztraukuma...
ZRgXaeW6dbg_2_0118.wav|Meitu istabas logs bija aizklāts ar pelēku gardīni.
ZRgXaeW6dbg_2_0119.wav|Ne pa šaurāko šķirbiņu nevarēja ieskatīties istabā.
ZRgXaeW6dbg_2_0120.wav|Kristīne klausījās.
ZRgXaeW6dbg_2_0121.wav|Bet viņa nedzirdēja nekā cita kā šnākoņu ausīs un savas pašas sirds pārmērīgo pukstēšanu...
ZRgXaeW6dbg_2_0123.wav|skaļi, jautri smiekli...
ZRgXaeW6dbg_2_0124.wav|dziļa vīrieša balss...
ZRgXaeW6dbg_2_0125.wav|vai tā bija Edgara?...
ZRgXaeW6dbg_2_0126.wav|Nē, tā nebij...
ZRgXaeW6dbg_2_0129.wav|Kristīne drebēja.
ZRgXaeW6dbg_2_0130.wav|Viņai bij jāredz, kas tas tāds bij.
ZRgXaeW6dbg_2_0131.wav|Klusiem soļiem kā zagle viņa ielīda mājā un taustīja pēc meitu istabas durvīm.
ZRgXaeW6dbg_2_0132.wav|Viņa še vēl nekad nebija bijuse.
ZRgXaeW6dbg_2_0133.wav|Neaprakstāms riebums viņu sagrāba.
ZRgXaeW6dbg_2_0134.wav|Bet viņa taustīja tāļāk un tad atvēra pēkšņi durvis vaļā.
ZRgXaeW6dbg_2_0135.wav|Uz galda dega lampiņa, netāļu no krāsns sēdēja skuķis ar īsiem, brūniem matiem un brūnganiem, rožainiem vaigiem.
ZRgXaeW6dbg_2_0136.wav|Edgars viņai pretim, ačgārni, ar krēsla atzveltni sev priekšā, vienu roku uz krēsla atzveltnes, otru pie skuķa auss, kurā sudraba auskars spīdēja.
ZRgXaeW6dbg_2_0137.wav|Mamm, Kristīne sacīja, atkal ienākuse istabiņā un nomezdama lakatu uz krēsla, vai tu domā, ka Akmentiņš mani vēl ņemtu?
ZRgXaeW6dbg_2_0138.wav|Vešeriene, kura ar kaut kādu lāpāmo darbu bija nopūlējusēs, nolaida rokas klēpī.
ZRgXaeW6dbg_2_0139.wav|Kas, kas viņa izsaucās sabijusēs.
ZRgXaeW6dbg_2_0140.wav|Es prasu, vai tu domā, ka tagad Akmentiņš mani vēl ņemtu Kristīne atkārtoja tādā pašā cietā, neskanīgā balsī.
ZRgXaeW6dbg_2_0141.wav|Kas tad nu noticis, Kristīn, kāda tu izskaties, kur tu biji, stāsti!
ZRgXaeW6dbg_2_0142.wav|Vai Edgars, vai viņš atkal...
ZRgXaeW6dbg_2_0143.wav|māte stomījās un piecēlās.
ZRgXaeW6dbg_2_0144.wav|Neprasi, kas noticis, mamm, tev taisnība: Edgars ir nekrietns, nelabojams cilvēks.
ZRgXaeW6dbg_2_0145.wav|No šī acumirkļa viss ir beigts, es iešu pie Akmentiņa.
ZRgXaeW6dbg_2_0146.wav|Vešeriene gluži apjuka.
ZRgXaeW6dbg_2_0147.wav|Viņas lielākā vēlēšanās bij bijuse šos vārdus dzirdēt no Kristīnes mutes, viņa klusībā bij cerējuse līdz šim acumirkļam, ka Kristīnes prāts pēdīgi tak vēl grozīsies un viņa Edgaru atstās, un nu, kad tas notika, viņa nezināja, ko teikt.
ZRgXaeW6dbg_2_0148.wav|Viņa sajuta, ka Kristīne bija nāvīgi ievainota, un viņas mātes sirds saspiedās sāpēs līdzi.
ZRgXaeW6dbg_2_0149.wav|Kas tad noticis viņa čukstēja bailēs stāsti jel!
ZRgXaeW6dbg_2_0150.wav|Tātad tu domā, viņš neņems Kristīne runāja, it kā mātes vārdus nemaz nedzirdējuse.
ZRgXaeW6dbg_2_0151.wav|Ak, kas nu par neņemšanu, par ko tad neņems!
ZRgXaeW6dbg_2_0152.wav|Cik ilgi atpakaļ tad ir, ka vēl še bija!
ZRgXaeW6dbg_2_0153.wav|Un, kad ar mani tiekas, tad nemaz nevaru tikt vaļā, vešeriene runāja, neturēdama par vajadzīgu piezīmēt, ka arī viņa allaž pret Akmentiņu visai laipni bija izturējusēs.
ZRgXaeW6dbg_2_0154.wav|Bet kā tad tik pēkšņi.
ZRgXaeW6dbg_2_0155.wav|Nu tad ej, mamm, un atnes no Asta madāmas papīru un spalvu, un tinti, es viņam tūliņ rakstīšu.
ZRgXaeW6dbg_2_0156.wav|Tūliņ, šovakar...
ZRgXaeW6dbg_2_0157.wav|Kristīn, nesteidzies nu tā.
ZRgXaeW6dbg_2_0158.wav|Rakstīsi rītā, kad drusku būsi apmierinājusēs.
ZRgXaeW6dbg_2_0159.wav|Ja tu gribi, lai viņu precēju, tad ej.
ZRgXaeW6dbg_2_0160.wav|Rītā jau varbūt būšu citādāk apdomājusēs.
ZRgXaeW6dbg_2_0161.wav|Vešeriene vilcinājās.
ZRgXaeW6dbg_2_0162.wav|Viņa baidījās, ka Kristīne pārsteigsies, viņa baidījās, ka viņa savu vārdu atkal atņems atpakaļ.
ZRgXaeW6dbg_2_0163.wav|Tad viņa aizgāja pēc rakstāmām lietām.
ZRgXaeW6dbg_2_0164.wav|Kad divi saprātīgi cilvēki saprecējas, tad tak viņu dzīve nekad nevarēja būt tik nelaimīga, kā kad viens no tiem bij Edgars.
ZRgXaeW6dbg_2_0165.wav|Lai tādēļ notika, kā Kristīne gribēja.
ZRgXaeW6dbg_2_0166.wav|No Asta madāmas atnākuse atpakaļ, vešeriene prasīja:
ZRgXaeW6dbg_2_0167.wav|Ko tu viņam rakstīsi?
ZRgXaeW6dbg_2_0168.wav|Lai viņš pie manis nāk precībās.
ZRgXaeW6dbg_2_0170.wav|Bet tas tak meitai...
ZRgXaeW6dbg_2_0171.wav|vai tas tik meitai klājas?
ZRgXaeW6dbg_2_0172.wav|Vai tad citi vien drīkst darīt, kas neklājas Kristīne skarbi iesaucās, nosēdās un rakstīja:
ZRgXaeW6dbg_2_0173.wav|Līdz šim es nelikos Jūsu nodoma noprotam, tādēļ ka man bija cita cerība.
ZRgXaeW6dbg_2_0174.wav|Tā nu pilnīgi iznīcināta, un es esmu brīva.
ZRgXaeW6dbg_2_0175.wav|Es esmu ar mieru kļūt par Jūsu saimnieci, ja Jūs vēl tāpat domājiet kā tad, kad šīs rindiņas vēl nebijāt lasījuši.
ZRgXaeW6dbg_2_0178.wav|Šo vēstuli tu rītā aiznesīsi uz Ķezberiem, viņa sacīja, papīru ielikdama kuvērā.
ZRgXaeW6dbg_2_0179.wav|Jā viņš prasa, kad lai tas nāk, tad saki, tu domā, jo drīzāk, jo labāk.
ZRgXaeW6dbg_2_0180.wav|Stāsti viņam arī par Edgaru, viņš tikpat kaut ko par to lietu būs dzirdējis, bet, lūdzama, mamm, neizpušķo nekā.
ZRgXaeW6dbg_2_0181.wav|Viņa nolika vēstuli vešerienes priekšā uz galda un apgulās.
ZRgXaeW6dbg_2_0182.wav|Vešeriene noskatījās brīdi baltajā kuvērā, pacilāja to, un viņas acis pildījās ar asarām.
ZRgXaeW6dbg_2_0183.wav|Kad nu Kristīne tomēr kļūtu nelaimīga?...
ZRgXaeW6dbg_2_0184.wav|Cik bāla, cik savāda viņa bija izskatījusēs, vēstuli rakstīdama...
ZRgXaeW6dbg_2_0185.wav|Saprecējas jau gan cilvēki bieži, bieži bez mīlestības, bez patikšanas, bet viņa bija tā izskatījusēs, it kā tā aiz naida pie Akmentiņa gribētu iet...
ZRgXaeW6dbg_2_0186.wav|Vai māte šādu savienošanos drīkstēja veicināt?
ZRgXaeW6dbg_2_0187.wav|Nākošā rītā viņa ar Edgaru gribēja satikties.
ZRgXaeW6dbg_2_0188.wav|Viņa to negribēja ar Kristīni salabināt, bet viņai tā bij, it kā tai pirms gājiena uz Ķezberiem ar viņu būtu jāizrunājas.
ZRgXaeW6dbg_2_0189.wav|Bet Edgara nekur neredzēja, uz brokastu viņš nebij nācis.
ZRgXaeW6dbg_2_0190.wav|Vešeriene saģērbās uz iešanu.
ZRgXaeW6dbg_2_0191.wav|Vai tev vēl kaut kā nav ko teikt viņa mīļi prasīja Kristīnei.
ZRgXaeW6dbg_2_0192.wav|Vai varbūt, tai grāmatā, vai tu tur vēl kā nepieliksi?
ZRgXaeW6dbg_2_0193.wav|Nē, Kristīne atbildēja, ej vien.
ZRgXaeW6dbg_2_0194.wav|Pēc pusdienas Akmentiņš vešerieni atveda uz muižu atpakaļ.
ZRgXaeW6dbg_2_0195.wav|Viņš sasveicinājās ar Kristīni nedroši un kaunīgi, bet saņēmās drīzi, kad ar viņu bija atstāts viens pats.
ZRgXaeW6dbg_2_0196.wav|Viņš pateicās Kristīnei, ka viņa nodomājuse savu likteni savienot ar viņu, un sacīja, viņš droši zinot, ka viņa viņu reiz mīļošot, jo viņš pēc viņas mīlestības dzīšoties ar visu savu spēku.
ZRgXaeW6dbg_2_0197.wav|Viņš izskatījās ļoti žirgts, viņa veselīgais ģīmis un viņa acis mirdzēja laimē.
ZRgXaeW6dbg_2_0198.wav|Ar smalkjūtību viņš prata vārdus tā likt, ka tie Kristīnei nesāpēja, bet mēģināja tomēr, lai gan ar lielu apdomību, viņai jau cik necik tuvoties.
ZRgXaeW6dbg_2_0199.wav|Viņš izturējās līdzīgi zēnam, kas ilgi dzenātu putniņu pēdīgi dabūjis rokā un nu nevar noturēties savā priekā, salauztos spārnus ar maigu roku nenoglaudījis.
ZRgXaeW6dbg_2_0200.wav|Kristīne saņēma visus spēkus un izturējās laipni pret laipno precinieku.
ZRgXaeW6dbg_2_0201.wav|Pēdīgi viņš vaicāja, kad Kristīne vēloties, lai tiktu kāzas dzertas.
ZRgXaeW6dbg_2_0202.wav|Vai tas pēc trim nedēļām jau būšot iespējams, Kristīne vaicāja pretī.
ZRgXaeW6dbg_2_0203.wav|Pilnīgi, Akmentiņš atbildēja, un tad tika nospriests pēc trim nedēļām svinēt kāzas.
ZRgXaeW6dbg_2_0204.wav|Vēl tai pašā dienā Kristīne, minēdama iemeslu, baronu lūdza, lai viņu atlaižot no dienesta un pielika, ka viņa līdz kāzām gan vēloties palikt vietā, jo nekas sevišķs priekš tām neesot jāsagatavo.
ZRgXaeW6dbg_2_0205.wav|Barons ar to bij mierā.
ZRgXaeW6dbg_2_0206.wav|Visā muižā sacēlās liela izbrīnēšanās par Kristīnes saderināšanos.
ZRgXaeW6dbg_2_0207.wav|Neviens par Akmentiņu nebija iedomājis.
ZRgXaeW6dbg_2_0208.wav|Viņai nu ies labi, kučiers sacīja uz sulaini ar saldenskābu ģīmi.
ZRgXaeW6dbg_2_0210.wav|Bet pateikties viņa mums par to nepateiksies.
ZRgXaeW6dbg_2_0212.wav|Ko Edgars sacīja, to kučiers nezināja.
ZRgXaeW6dbg_2_0213.wav|Viņš ar viņu tā drusku bija mēģinājis pajokoties par dažu ļaužu izirušām cerībām, bet bija no Edgara ar tik briesmīgām acīm ticis uzskatīts, ka bija apklusis.
ZRgXaeW6dbg_2_0214.wav|Divas dienas Edgars tikai pusdienā vien uz kalnu aizgāja ēst, rīta un vakara reizes tāpat palaizdams garām.
ZRgXaeW6dbg_2_0215.wav|Bez vajadzības viņš nespēra ne soļa iz staļļa.
ZRgXaeW6dbg_2_0216.wav|Gulēja stundām ar vaļējām acīm savā gultā.
ZRgXaeW6dbg_2_0217.wav|Un staigāja tad atkal stundām stallī pa zāģu skaidu apkaisīto grīdu.
ZRgXaeW6dbg_2_0218.wav|Nostājās pie viena vai otra loga, bungoja ar pirkstiem uz viņu drāts restēm un staigāja no jauna pa garo stalli no viena gala uz otru, no viena gala uz otru.
ZRgXaeW6dbg_2_0219.wav|Ar Kristīni viņš nesatikās.
ZRgXaeW6dbg_2_0220.wav|Pie galda viņa nebija redzama, jo viņš ēda vai nu papriekšu vai vēlāk, un ārā viņa reiz bija apgriezusēs, Edgaru ieraudzīdama pretim nākam.
ZRgXaeW6dbg_2_0221.wav|No tās reizes Edgars pasteidzās viņai jau pa lielu gabalu griezt ceļu.
ZRgXaeW6dbg_2_0222.wav|Tā tas dzīvoja kādu laiciņu.
ZRgXaeW6dbg_2_0223.wav|Tad viņš iesāka dzert, vakaru pēc vakara viņš streipuļodams no kroga pārnāca mājā un dauzījās ap staļļa durvīm.
ZRgXaeW6dbg_2_0224.wav|Viņa ģīmis izkritās un dabūja melnīgsnēju plutu, lielās, zilās acis likās kļuvušas vēl lielākas, un tajās zibēja gluži bīstama uguns.
ZRgXaeW6dbg_2_0225.wav|Daiļums un nedaiļums, kas Edgara ģīmī savrup bija mituši, likās saplūduši kopā un deva viņam sevišķu, neaprakstāmu izskatu.
ZRgXaeW6dbg_2_0226.wav|Kādā dienā Asta madāma viņu pēc pusdienas iesauca savā istabā.
ZRgXaeW6dbg_2_0227.wav|Mīļo Edgar, viņa sacīja laipni pārmetošā balsī, man ar jums jābaras.
ZRgXaeW6dbg_2_0228.wav|Es dzirdu, jūs atkal stipri dzeriet.
ZRgXaeW6dbg_2_0229.wav|Jā, madām, es dzeru, tiesa gan, stipri.
ZRgXaeW6dbg_2_0230.wav|Redziet nu, par ko jūs tā dariet?
ZRgXaeW6dbg_2_0231.wav|Jūs tak tik smuki bijāt uzsākuši kārtīgi dzīvot.
ZRgXaeW6dbg_2_0232.wav|Un nu atkal viss pagalam.
ZRgXaeW6dbg_2_0233.wav|Nu viss pagalam, jā, madām jums taisnība, madām, nu atkal viss pagalam, tādēļ es dzeru.
ZRgXaeW6dbg_2_0234.wav|Mīļo Edgar, caur to nekas nelabosies.
ZRgXaeW6dbg_2_0235.wav|Vai es ko gribu labot?
ZRgXaeW6dbg_2_0236.wav|Es gribu izputēt no pasaules...
ZRgXaeW6dbg_2_0238.wav|Edgars dobji murmināja.
ZRgXaeW6dbg_2_0239.wav|Edgar, Edgar saimniece izsaucās.
ZRgXaeW6dbg_2_0240.wav|Jums vien pasaulē nav bēdu, ikkatram jācieš, saņematies!
ZRgXaeW6dbg_2_0241.wav|Es negribu...
ZRgXaeW6dbg_2_0242.wav|esmu savu laimi saminis...
ZRgXaeW6dbg_2_0243.wav|tīšā prātā...
ZRgXaeW6dbg_2_0245.wav|viņš izgrūda un nokrita krēslā.
ZRgXaeW6dbg_2_0246.wav|Saimniece noskatījās brīdi puiša samisušā, pārvērstā sejā, un dziļa līdzjūtība pārņēma viņas sirdi.
ZRgXaeW6dbg_2_0247.wav|Viņa piegāja pie Edgara un uzlika savu balto roku uz viņa pleca.
ZRgXaeW6dbg_2_0248.wav|Mīļo Edgar, viņa sacīja, es nu tevis agrāk nelaidīšu projām, kamēr man nebūsi apsolījies vismaz uz kādu laiku to dzeršanu atkal atmest.
ZRgXaeW6dbg_2_0249.wav|Es zinu, tu to apsolīsi vecajai Asta mammai, kas tevi še no pašām mazām dienām redzējuse uzaugam un dzīvojam.
ZRgXaeW6dbg_2_0250.wav|Un, ko tu apsolīsi, es zinu, ka tu to arī turēsi.
ZRgXaeW6dbg_2_0251.wav|Edgars pacēla acis pret laipno, no baltās batista aubītes apņemto seju.
ZRgXaeW6dbg_2_0252.wav|Vai tad jūs man vēl ticiet, madām...
ZRgXaeW6dbg_2_0253.wav|man, Edgaram?
ZRgXaeW6dbg_2_0254.wav|Es zinu, tu neesi slikts cilvēks, to es zinu, Edgar.
ZRgXaeW6dbg_2_0255.wav|Madām, jūs to sakiet, labi, tad es vairs nedzeršu.
ZRgXaeW6dbg_2_0256.wav|Un no tās dienas Edgars vairs nedzēra.
ZRgXaeW6dbg_2_0257.wav|Viņš gulēja atkal kā sastindzis savā gultā, staigāja pa stalli un skaitīja, cik katra loga restēm caurumiņu.
ZRgXaeW6dbg_2_0258.wav|Tā tuvojās laiks, kad Kristīnei Alaine bija jāatstāj.
ZRgXaeW6dbg_2_0259.wav|Īsi pirms kāzām barons aizbrauca uz Rīgu pēc jaunas istabas meitas.
ZRgXaeW6dbg_2_0260.wav|Pusdienu paēduši, sulainis ar kučieru aizgāja uz krogu biljardu spēlēt.
ZRgXaeW6dbg_2_0261.wav|Edgars, kas ap pusdienas laiku baronu bija aizvedis uz stanciju, ēda vēlāk un viens pats.
ZRgXaeW6dbg_2_0262.wav|Durvis uz Asta madāmas istabu bija aizvērtas, un viņš aiz tām dzirdēja saimnieces un Kristīnes balsis.
ZRgXaeW6dbg_2_0263.wav|Madāma uzteica kaut ko un skubināja Kristīni iet uz zāli un tur kādā spogulī paskatīties.
ZRgXaeW6dbg_2_0264.wav|Kristīne pretojās.
ZRgXaeW6dbg_2_0265.wav|Piepeši durvis atvērās, un viņa ienāca ēdamistabā.
ZRgXaeW6dbg_2_0266.wav|Viņa bija pilnīgā brūtes rotā.
ZRgXaeW6dbg_2_0267.wav|Smalka, balta kleite apņēma viņas stalto augumu, garš šķidrauts viņu ietina no galvas līdz kājām kā miglā, un uz galvas miglainā kronī šūpojās pat pāris mirtu zariņu.
ZRgXaeW6dbg_2_0268.wav|Ieraudzījuse Edgaru Kristīne kā satrūkusēs uz acumirkli apstājās un tad steigdamās izgāja ķēķī un nozuda aiz gaņģa durvīm.
ZRgXaeW6dbg_2_0269.wav|Edgars viņai noskatījās pakaļ it kā kādai neticamai parādībai un nolaida tad acis.
ZRgXaeW6dbg_2_0270.wav|Gandrīz pie viņa kājām gulēja mirtes zariņš.
ZRgXaeW6dbg_2_0271.wav|Caur pēkšņo iekustēšanos viņš Kristīnei laikam no galvas bija nokritis un ar kleitas malu Edgaram tik tuvu pierausts klāt.
ZRgXaeW6dbg_2_0272.wav|Viņš noliecās, pacēla zariņu, nolika to savā priekšā uz galda un skatījās viņā...
ZRgXaeW6dbg_2_0273.wav|Spīdošas, mazas, zaļas lapiņas, galotnēs drusku gaišākas un jau apvītušas...
ZRgXaeW6dbg_2_0274.wav|Un smalka smalka smarša...
ZRgXaeW6dbg_2_0275.wav|Edgars nodrebēja, viņš uzrāvās stāvu un saberza zariņu savos pirkstos.
ZRgXaeW6dbg_2_0276.wav|Tad viņš iegāja ķēķī.
ZRgXaeW6dbg_2_0277.wav|Tai pašā brīdī saimniece iznāca iz savas istabas.
ZRgXaeW6dbg_2_0278.wav|Edgar viņa sauca.
ZRgXaeW6dbg_2_0279.wav|Bet Edgars jau bija pie gaņģa durvīm, atvēra tās un nozuda aiz tām.
ZRgXaeW6dbg_2_0280.wav|Edgar Asta madāma atkārtoja sabijusēs un steidzās viņam pakaļ.
ZRgXaeW6dbg_2_0281.wav|Bet durvis jau no iekšas bija aizbultētas.
ZRgXaeW6dbg_2_0283.wav|Bet neviens viņas nedzirdēja.
ZRgXaeW6dbg_2_0284.wav|Edgars zibeņa ātrumā barona ēdamistabā norāva zābakus no kājām, nometa tiem līdzās savus darba svārkus un gāja uz zāli.
ZRgXaeW6dbg_2_0285.wav|Durvīs viņš apstājās.
ZRgXaeW6dbg_2_0286.wav|Ar muguru pret lielu spieģeli, galvu nolikuse uz plīša pārvilkto sēdekli, Kristīne bija noslīdējuse uz tīģera ādas ceļos un gulēja kā nekustēdamās.
ZRgXaeW6dbg_2_0287.wav|Acu no viņas nenovērsdams, Edgars stāvēja un gaidīja, kad viņa piecelsies.
ZRgXaeW6dbg_2_0288.wav|Pagāja ilgs laiks.
ZRgXaeW6dbg_2_0289.wav|Pēdīgi iz barona rakstāmās istabas atskanēja pulksteņa sitieni.
ZRgXaeW6dbg_2_0290.wav|Kristīne pietrūkās un piecēlās.
ZRgXaeW6dbg_2_0291.wav|Viņas acis bija sasarkušas, lai gan viņa nebija raudājuse, un viņas ģīmī attēlojās dziļāki sirdsēsti.
ZRgXaeW6dbg_2_0292.wav|Bet acumirklī šis iespaids pazuda, kad viņa Edgaru durvīs pamanīja.
ZRgXaeW6dbg_2_0293.wav|Lepnums un nicināšana parādījās viņas vaibstos, un it kā negribot viņas rokas savilka šķidrautu cietāk kopā.
ZRgXaeW6dbg_2_0294.wav|Tad viņa ar paceltu galvu un stingriem soļiem gāja uz durvīm.
ZRgXaeW6dbg_2_0295.wav|Bet Edgars neatkāpās, lai viņu palaistu garām.
ZRgXaeW6dbg_2_0296.wav|Mazliet rokas paceldams un Kristīnes saltajās acīs skatīdamies, viņš sacīja:
ZRgXaeW6dbg_2_0298.wav|Klusām, drebēdamas skaņas izzuda gaisā, Kristīne apstājās.
ZRgXaeW6dbg_2_0299.wav|Viss sāpju, nožēlošanas, mīlestības un žēlabu pārmērs, ko cilvēka sirds spējīga sajust, savienojās šai vienā nedrošā izsaucienā:
ZRgXaeW6dbg_2_0301.wav|Ko tu gribi viņa pēc brīža ar pūlēm izgrūda.
ZRgXaeW6dbg_2_0304.wav|Bet viņš nekustējās un atkārtoja tikai: Kristīn, Kristīn...
ZRgXaeW6dbg_2_0305.wav|un tad pielika: Kristīn, paklausies manī.
ZRgXaeW6dbg_2_0306.wav|Ne tev man vairs kas sakāms, ne man vairs tevī jāklausās, viss ir beigts, laid!
ZRgXaeW6dbg_2_0307.wav|Kristīn, es zinu, ka viss beigts, ka viss par vēlu.
ZRgXaeW6dbg_2_0308.wav|Es zinu, ka še stāvu kā suns tavā priekšā...
ZRgXaeW6dbg_2_0310.wav|tomēr, Kristīne, Kristīn!
ZRgXaeW6dbg_2_0311.wav|Viņa balss aizrāvās, veltīgi viņš sakoda zobus, viņš sāka šņukstēt un saļima uz krēsla pie durvīm.
ZRgXaeW6dbg_2_0312.wav|Kristīne grīļojās.
ZRgXaeW6dbg_2_0313.wav|Viņas acis aptumšojās, un lēnām viņa aizvilkās uz logu, atspaida meklēdama.
ZRgXaeW6dbg_2_0314.wav|Ej projām viņa dvesa ej projām, es lūdzu!
ZRgXaeW6dbg_2_0315.wav|Es nevaru Edgars atbildēja man ir jārunā, citādi mani kas nožņaugs...
ZRgXaeW6dbg_2_0316.wav|Kristīn, tu mani gribi iegrūst ellē!
ZRgXaeW6dbg_2_0317.wav|Es Kristīne iesaucās, un viņas acis iedegās liesmas.
ZRgXaeW6dbg_2_0319.wav|pie visa tu, vienīgi tu pats esi vainīgs!
ZRgXaeW6dbg_2_0320.wav|Un nākt un par mani žēloties, ak tu necilvēks!
ZRgXaeW6dbg_2_0321.wav|Tev taisnība, Edgars sagrauztā balsi runāja.
ZRgXaeW6dbg_2_0322.wav|Es esmu pret tevi necilvēks...
ZRgXaeW6dbg_2_0324.wav|velns...
ZRgXaeW6dbg_2_0325.wav|bet es tevi mīļoju.
ZRgXaeW6dbg_2_0326.wav|Es to nevaru izteikt...
ZRgXaeW6dbg_2_0327.wav|Esmu pret tevi kā suns...
ZRgXaeW6dbg_2_0328.wav|daru tev sirdsēstus un tomēr...
ZRgXaeW6dbg_2_0329.wav|Kristīn, es esmu tāds un nevaru citāds būt.
ZRgXaeW6dbg_2_0330.wav|To jau sen esmu sacījuse, bet tu arī negribi!
ZRgXaeW6dbg_2_0331.wav|Tu nevari, tādēļ ka tu arī negribi!
ZRgXaeW6dbg_2_0332.wav|Tu nevari tādēļ, ka tu nekad neesi gribējis!
ZRgXaeW6dbg_2_0333.wav|Es esmu gribējis, zvēru, ka šoreiz no visas sirds esmu gribējis!...
ZRgXaeW6dbg_2_0334.wav|Bet manī, manī ir kā velns, kuru nevaru un nevaru novākt.
ZRgXaeW6dbg_2_0335.wav|Tas mani uz galvas iegrūž purvā atpakaļ, kad jau domāju: nu esmu izbridis malā.
ZRgXaeW6dbg_2_0336.wav|Kādēļ tu man to tagad stāsti Kristīne vaicāja griezīgā balsī.
ZRgXaeW6dbg_2_0337.wav|Tādēļ, ka tavā priekšā gribu atzīties, kāds esmu...
ZRgXaeW6dbg_2_0338.wav|Tu saki, es esot pie visa vainīgs.
ZRgXaeW6dbg_2_0339.wav|Es esmu pie visa vainīgs.
ZRgXaeW6dbg_2_0340.wav|Bet to visu neesmu ar nodomu gribējis.
ZRgXaeW6dbg_2_0341.wav|Es nevaru teikt, ka esmu kā bērns, kas nezina, tas ir slikti un tas ir slikti.
ZRgXaeW6dbg_2_0342.wav|Es zinu, kas ļauns, kas labs.
ZRgXaeW6dbg_2_0343.wav|Bet man uznāk tāds nelabs...
ZRgXaeW6dbg_2_0344.wav|tāda griba un tad viss sajūk, aizmirstas...
ZRgXaeW6dbg_2_0345.wav|un tas sliktais izliekas tik labs...
ZRgXaeW6dbg_2_0346.wav|un es degu pēc tā...
ZRgXaeW6dbg_2_0347.wav|un turos pretim...
ZRgXaeW6dbg_2_0348.wav|un iegāžos un beigts...
ZRgXaeW6dbg_2_0349.wav|Edgars nolaida galvu.
ZRgXaeW6dbg_2_0350.wav|Tad viņš tādā pašā sagrauztā balsī turpināja:
ZRgXaeW6dbg_2_0351.wav|Un tad es atkal atžilbstu...
ZRgXaeW6dbg_2_0352.wav|Manā sirdī deg žēlabas, ka es tavu mīlestību tā varēju apsmiet.
ZRgXaeW6dbg_2_0353.wav|Es prasu un prasu un domāju: Kā tas varēja notikt un nevaru to izskaidrot, bet tu dusmojies par manu nelaimi.
ZRgXaeW6dbg_2_0354.wav|Tu gribi mani par to sodīt.
ZRgXaeW6dbg_2_0355.wav|Tīšā prātā ne tā kā es tu ģērbies brūtes uzvalkā, lai gan tu vēlējies, ka tā būtu tava miroņa rota...
ZRgXaeW6dbg_2_0356.wav|Kristīn, Kristīn, apžēlojies par mani un sevi un negrūd mūs abus postā!
ZRgXaeW6dbg_2_0357.wav|Kristīnes bālais ģīmis kļuva balts kā viņas rota.
ZRgXaeW6dbg_2_0358.wav|Viņa atspieda galvu pret loga rāmi un čukstēja:
ZRgXaeW6dbg_2_0359.wav|Ej projām, Edgar, ej projām, par vēlu, ej projām!
ZRgXaeW6dbg_2_0360.wav|Bet Edgars runāja tāļāk:
ZRgXaeW6dbg_2_0361.wav|Šodien tava sirds ir smaga tikai aiz dusmām pret mani.
ZRgXaeW6dbg_2_0362.wav|Parīt tai būs tāds pats smagums kā manai.
ZRgXaeW6dbg_2_0363.wav|Tu būsi apsolījusēs un neturēsi vārda, tev būs jādomā par tavu vīru, un tu domāsi par mani...
ZRgXaeW6dbg_2_0364.wav|un domāsi, ka esi tikpat nekrietna kā es, un neviena cilvēka lielīšana nelīdzēs...
ZRgXaeW6dbg_2_0365.wav|Iestenēdamās Kristīne rokas aizlika ģīmjam priekšā.
ZRgXaeW6dbg_2_0366.wav|Un tad tu dzirdēsi, kāds es būšu palicis, Edgars runāja drebošā balsī.
ZRgXaeW6dbg_2_0367.wav|Es esmu slikts cilvēks, es tev darītu raizes, bet es tevi mīļotu...
ZRgXaeW6dbg_2_0369.wav|un tu mani tā vadītu, ka es pavisam nenoklīstu.
ZRgXaeW6dbg_2_0370.wav|Bet nu es reiz gulēšu grāvmalē skrandās, un tu man ar divjūgu aizbrauksi garām.
ZRgXaeW6dbg_2_0371.wav|Un tava sirds būs tik salta un netaisna palikuse, tā pārvērtusēs, ka tu baznīcā pateiksies Dievam, ka viņš tev devis spēku izbēgt no tāda vīra un ka tu tik krietna...
ZRgXaeW6dbg_2_0373.wav|un tās būs beigas...
ZRgXaeW6dbg_2_0374.wav|Nē, nē, nē Kristīne iesaucās un atvirzījās no loga nost, un žņaudza rokas.
ZRgXaeW6dbg_2_0375.wav|Ko lai daru, ko lai daru?
ZRgXaeW6dbg_2_0376.wav|Un tad tā bija, it kā kāda balss viņas sirdī pamostos un sauktu: Mīļo!...
ZRgXaeW6dbg_2_0377.wav|Ja tev arī pie tam jācieš, mīļo, mīļo!
ZRgXaeW6dbg_2_0378.wav|Un viņa tuvojās Edgaram.
ZRgXaeW6dbg_2_0379.wav|Nu tad lai Dievs man palīdz...
ZRgXaeW6dbg_2_0380.wav|viņa sacīja un gribēja tāļāk runāt, bet nevarēja.
ZRgXaeW6dbg_2_0381.wav|Viņš paskatījās viņas ģīmī, pacēlās, tuvojās viņai gausi un iekustējās tā, it kā viņas priekšā gribētu noslīdēt ceļos.
ZRgXaeW6dbg_2_0382.wav|Bet viņa viņam izstiepa savas rokas pretī, viņš satvēra tās, noliecās un spieda viņas vēsos pirkstus uz savām karstajām acīm.
iyz0TGvhrW8_2_0000.wav|Andriksons gāja tāļāk.
iyz0TGvhrW8_2_0001.wav|Saule pa zaru starpām uzspīdēja uz ceļa, sveķi smaršoja, šad un tad ieskanējās kāda putna sauciens.
iyz0TGvhrW8_2_0002.wav|Verstu tālumā izplatījās sils.
iyz0TGvhrW8_2_0003.wav|Viņš aptvēra sūnainas, purvīgsnējas vietas, vairāk alogu, šauru, sirpim līdzīgu ezeru, lielus izcirtumus, pilnus dažādas sausas lauzas, lazdu krūmu, aizviekstenāju, virzāja.
iyz0TGvhrW8_2_0004.wav|Varēja redzēt, ka arī silam ilgāku laiku bij trūcis īsta kunga un pārrauga.
iyz0TGvhrW8_2_0005.wav|Andriksons silu pazina ļoti labi.
iyz0TGvhrW8_2_0006.wav|Puikā būdams, viņš ogu laikā gandrīz ik svētdienas uz to bij atnācis.
iyz0TGvhrW8_2_0007.wav|Neatradās jau arī Klaucēni no sila nekādā lielā tālumā.
iyz0TGvhrW8_2_0008.wav|Tagad bij melmenes, aiviekstenes un spradzenes gatavas un viņa bērni viņa vietā apmeklēja silu.
iyz0TGvhrW8_2_0009.wav|Ceļmalā stāvēja kuplas melneņu mētras.
iyz0TGvhrW8_2_0010.wav|Andriksons labprāt pa tām būtu paogojis, bet viņas bij gluži pelēkas noputējušas.
iyz0TGvhrW8_2_0011.wav|Viņa izsalkums auga, līdz ar to viņa saīgums.
iyz0TGvhrW8_2_0012.wav|Apspiestas nožēlošanas jūtas urbtin urbās pa viņa dvēseli, un viņa domas tapa arvien netaisnākas un naidīgākas pret baronu.
iyz0TGvhrW8_2_0013.wav|Uzreiz viņa sirdī iedegās vēlēšanās: Kaut es viņam varētu atriebties!
iyz0TGvhrW8_2_0014.wav|Bet tas nebij iespējams.
iyz0TGvhrW8_2_0015.wav|Barons stāvēja par daudz droši un par daudz augstu, ka viņš viņu kaut kādi sāpīgi varētu aizķert...
iyz0TGvhrW8_2_0016.wav|Lielam, platam izcirtumam ceļā kreisā pusē gandrīz jau garām ticis, Andriksons apstājās.
iyz0TGvhrW8_2_0017.wav|Še viņš kā zēns bieži bij apkārt skraidelējis.
iyz0TGvhrW8_2_0018.wav|Vai pa vecam ieradumam nebij jāaiziet un tur viņā galā jāpaskatās, vai pie tā milzīgā lazdu krūma arvienu vēl aiviekstenes neauga?
iyz0TGvhrW8_2_0019.wav|Jeb vai tur pie tās garās priedes ar to plāno galotni un dīvaini izlocīto garo, sauso zaru, bet kas tas bij?...
iyz0TGvhrW8_2_0020.wav|Dūmu mākonis piepeši pacēlās līdzās priedei, Andriksons dzirdēja liesmu klusu švirkstēšanu un redzēja, kā vīrs no zemes uzlēca stāvu, pie lazdām noskrēja, vienu nogrieza, atskrēja atpakaļ un kā negudrs zemi sāka pērt.
iyz0TGvhrW8_2_0021.wav|Dūmi izplatījās tālāk, un vīrs sita jo ātrāk.
iyz0TGvhrW8_2_0022.wav|Ar stīviem mirkļiem Andriksons viņā nolūkojās.
iyz0TGvhrW8_2_0023.wav|Tad viņš ātri pagriezās uz labo pusi, aizsteidzās ceļam pāri un nozuda aiz krūmiem.
iyz0TGvhrW8_2_0024.wav|Viņš neparko negribēja tapt pamanīts vai palīgā saukts.
iyz0TGvhrW8_2_0025.wav|Ja vīram vienam pašam neizdevās uguni nodzēst lai tad mežs dega!
iyz0TGvhrW8_2_0026.wav|Lai uguns izpostīja tā barona mantojumu, kā viņš Andriksona mantojumu iznicināja!
iyz0TGvhrW8_2_0027.wav|Ar sīvāko uzmanību saimnieks noskatījās cīņā.
iyz0TGvhrW8_2_0028.wav|Likās, it kā uguns ar savu dzēsēju ķēmotos.
iyz0TGvhrW8_2_0029.wav|Drīz tā uzliesmoja pie viņa kājām, drīz daudz soļu tāļumā no viņa, drīz viņa priekšā, drīz viņam aiz muguras.
iyz0TGvhrW8_2_0030.wav|Vīrs skraidīja šurp un turp, krustām šķērsām un pēdīgi pēc lielām pūlēm likās uzvarējis.
iyz0TGvhrW8_2_0031.wav|Sviedriem plūstot, viņš nostājās melnas, ērmoti izrobotas salas vidū un raudzījās visapkārt, vai vēl kur nekūpēja.
iyz0TGvhrW8_2_0032.wav|Labu laiku tā stāvējis un skatījies, viņš nospļāvās, izvilka pīpi, uzpīpēja un nodzēsa spičku rūpīgi ar pirkstiem.
iyz0TGvhrW8_2_0033.wav|Vēl brītiņu stāvējis un skatījies un nekā nepamanījis, viņš aizgāja pa ceļu, pa kuru Andriksons bij atnācis.
iyz0TGvhrW8_2_0034.wav|Šis savā paslēptnē stāvēja kā sasalis.
iyz0TGvhrW8_2_0035.wav|Vai tad tiešām ne mazākā dzirkstelīte vairs nebij palikuse dzīva?...
iyz0TGvhrW8_2_0036.wav|Nē, uguns bij beigta...
iyz0TGvhrW8_2_0037.wav|Bet varbūt taču vēl kaut kur bij pirkstis, iz kurām varēja izperināties liesmiņa!...
iyz0TGvhrW8_2_0038.wav|Andriksons gaidīja, gaidīja par velti, uguns bij nodzēsta.
iyz0TGvhrW8_2_0040.wav|Apdomīgi visapkārt skatīdamies, Andriksons tuvojās ceļam un tad deguma vietai.
iyz0TGvhrW8_2_0042.wav|Nejaušs gadījums viņam bij rādījis, kā baronam par viņa cietsirdību varēja atriebties!
iyz0TGvhrW8_2_0043.wav|Atriebties, pašam pie tam nemaz neiekļūstot nekādās briesmās.
iyz0TGvhrW8_2_0044.wav|Jo vīrs, kas tur aizgāja, izplatīs līdz ar sadegušās zāles grūto dūmu smaku arī domas, ka viņš mežu aizdedzinājis.
iyz0TGvhrW8_2_0045.wav|Viņš dzīvoja muižā, dabūja no barona mazu pabalstu un lasīja vasarā priekš muižas ogas un sēnes.
iyz0TGvhrW8_2_0046.wav|Viņš jau arī pats domās, ka mežs caur viņu aizdedzies, un neliegsies, jo tas bij netīšām noticis un viņš uguni ar lielāko rūpību bij dzēsis...
iyz0TGvhrW8_2_0047.wav|Andriksons aplaida vēlreiz acis visapkārt, nolīkās, uzrāva trīs spičkas ar reizi, piegrūda tās pie sausās zāles un aizsvieda tad spičkas tāļu projām.
iyz0TGvhrW8_2_0048.wav|Abās vietās liesmas plūkšēdamas uzšāvās gaisā un Andriksons atkal pārskrēja pār ceļu un iebēga mežā.
iyz0TGvhrW8_2_0049.wav|Viņš gribēja skriet tālāk, bet it kā magnētisks spēks vilka viņa skatus uz izcirtumu.
iyz0TGvhrW8_2_0050.wav|Viņam vajadzēja redzēt, kā dzeltānais velns dzemdēja arvien vairāk dzeltānu, sarkanu, zilganu velniņu, kuri ar lielu un aizvien lielāku ātrumu tālāk lēca, līda, lidoja.
iyz0TGvhrW8_2_0051.wav|Taisni uz priekšu, uz labo, uz kreiso pusi viņi drāzās projām, arvienu stiprāku rūkoņu un sprakšķēšanu saceldami.
iyz0TGvhrW8_2_0052.wav|Nebij ne minūte pagājuse, un puscirtuma jau stāvēja liesmās.
iyz0TGvhrW8_2_0053.wav|Putni bēgdami pacēlās gaisā, daži apsvildami iekrita ugunī, vārnas ķērca, viens zaķis ar lieliem lēcieniem pārskrēja pār ceļu...
iyz0TGvhrW8_2_0054.wav|Drīzi izcirtums visā savā platumā kūpēja un dega.
iyz0TGvhrW8_2_0055.wav|Gandrīz nemanāms vējiņš ugunij deva virzienu.
iyz0TGvhrW8_2_0056.wav|Tā mudījās uz lielajiem kokiem aiz izcirtuma.
iyz0TGvhrW8_2_0059.wav|Ar to vēlēšanos viņš uguni kūlai bij pielaidis!
iyz0TGvhrW8_2_0061.wav|Vai viņš to tiešām bij gribējis?
iyz0TGvhrW8_2_0062.wav|Viss sils, kas atradās pa lielākai daļai vēja pusē, piecpadsmit kvadrātverstu diženu egļu!
iyz0TGvhrW8_2_0065.wav|Kas to varēja panest, visu silu redzēt degam, nē, nē, to Andriksons nebij gribējis.
iyz0TGvhrW8_2_0066.wav|Viņš tik baronu bij gribējis pabiedēt, viņu pamācīt, kā ir, kad sirds aiz svešas netaisnības saplok, bet visu silu paldies Dievam, tas jau arī nemaz nevarēja notikt.
iyz0TGvhrW8_2_0067.wav|Jo tur aiz kokiem, taisni izcirtumam pretī, atradās sirpam līdzīgais ezers, tā līcī ugunij vajadzēja apdzist!
iyz0TGvhrW8_2_0069.wav|Viņas izplētās tik neticamā ātrumā!
iyz0TGvhrW8_2_0070.wav|Nu jau tās bij līdz izcirtuma vidum, un aizdegās švirkstēdama jaunā egļu ataudze, un nu nu dzeltenais velns apkampa lielās egles...
iyz0TGvhrW8_2_0071.wav|Nāvīga iztrūcināšanās kratīja Andriksona dvēseli.
iyz0TGvhrW8_2_0072.wav|Viņam likās, ka viņa mati zem cepures slietos stāvu.
iyz0TGvhrW8_2_0075.wav|Ko mežs viņam bij darījis, ka viņš viņu izpostīja!
iyz0TGvhrW8_2_0078.wav|Vai tad viņš tiešām bij tik slikts, ka tas šitā bij jāsoda!
iyz0TGvhrW8_2_0079.wav|Ak, kādēļ cilvēka roka tai acumirkli nesakalta, kad tā taisījās darīt negantu darbu!
iyz0TGvhrW8_2_0080.wav|Bet uguns izplatījās arvien tāļāk.
iyz0TGvhrW8_2_0081.wav|Vai Andriksons viņā lai noskatījās, kamēr tā mežu visā viņa platumā bij pārņēmuse?
iyz0TGvhrW8_2_0082.wav|Vai silu varbūt vēl nevarēja glābt?...
iyz0TGvhrW8_2_0083.wav|Glābt, kas, viņš viens?...
iyz0TGvhrW8_2_0084.wav|Viņš kopā ar daudz citiem.
iyz0TGvhrW8_2_0085.wav|Kopā ar citiem?
iyz0TGvhrW8_2_0086.wav|Viņš lai sauca palīgā pret ienaidnieku, ko pats bij modinājis?
iyz0TGvhrW8_2_0087.wav|Ja viņš to darītu tad domas, ka viņš tas noziedznieks, vēl mazāk pret viņu varētu sacelties...
iyz0TGvhrW8_2_0089.wav|Tuvākais cilvēku dzīvoklis bij viņa mājās.
iyz0TGvhrW8_2_0091.wav|Tās pāri verstes viņš skriešus varēja noskriet.
iyz0TGvhrW8_2_0092.wav|Un viņš iesāka skriet.
iyz0TGvhrW8_2_0093.wav|Drīz sila pēdējie koki viņam bij aiz muguras, un vasaras dienas svelme viņu atkal sāka tveicēt.
iyz0TGvhrW8_2_0094.wav|Viņš to neievēroja, bet skrēja tāļāk un tāļāk, viņam sviedri aumaļām sāka plūst un asinis dauzījās pa deniņiem, it kā tās viņam galvu gribētu pārplēst.
iyz0TGvhrW8_2_0095.wav|Sāpīgs spaids spieda acu ābolus gandrīz vai iz saviem dobumiem laukā.
iyz0TGvhrW8_2_0096.wav|Bet viņš skrēja tāļāk.
iyz0TGvhrW8_2_0097.wav|Mājas tuvumā viņam kāja aizmetās aiz maza akmeņa un viņš nokrita gar zemi.
iyz0TGvhrW8_2_0098.wav|Viņam vairs nebij spēka piecelties, un viņš palika guļam.
iyz0TGvhrW8_2_0099.wav|Viņu pārņēma tādas patīkamas jūtas.
iyz0TGvhrW8_2_0100.wav|Ģīmi novītušā, siltā zālē spiezdams, viņš nodomāja: Lai deg, man tagad viss viena alga...
iyz0TGvhrW8_2_0101.wav|Ko tur vairs...
iyz0TGvhrW8_2_0102.wav|esmu tā kā tā pagalam...
iyz0TGvhrW8_2_0103.wav|Pēc brīža viņš atdabūja savu enerģiju atpakaļ, pacēlās sēdu un skatījās uz silu.
iyz0TGvhrW8_2_0104.wav|Balts, ļoti plats dūmu mākonis verda augšup.
iyz0TGvhrW8_2_0105.wav|Andriksons uzlēca kājās.
iyz0TGvhrW8_2_0106.wav|Dievs tēvs, viņš murmināja nelaid to liesmu aiz ezera galiem!
iyz0TGvhrW8_2_0107.wav|Dievs tēvs, Dievs tēvs Tad viņš vilkās tāļāk.
iyz0TGvhrW8_2_0108.wav|Pēdīgi māja bij sasniegta.
iyz0TGvhrW8_2_0109.wav|Pagalmā stāvēja viņa jaunā, smukā sieva un skatījās uz silu.
iyz0TGvhrW8_2_0110.wav|Mežs deg viņa uzsauca vīram pa pusei jautātājas, pa pusei vēstītājas balsī.
iyz0TGvhrW8_2_0111.wav|Mežs deg, Andriksons atkārtoja.
iyz0TGvhrW8_2_0112.wav|Kur puiši, ātri, un meitas un visi!
iyz0TGvhrW8_2_0113.wav|Visi, vai tad lai visi?...
iyz0TGvhrW8_2_0114.wav|Kungs tētīt, kāds tad tu izskaties!
iyz0TGvhrW8_2_0115.wav|Par ko tu tā esi skrējis?
iyz0TGvhrW8_2_0116.wav|Lai jel deg, gan nodzēsīs.
iyz0TGvhrW8_2_0118.wav|Tavu skriešanu, ģīmis gluži zils...
iyz0TGvhrW8_2_0119.wav|Būtu labāk paraudzījies, kur bērni.
iyz0TGvhrW8_2_0120.wav|Kur bērni, kur tad viņi ir, nav mājā?
iyz0TGvhrW8_2_0121.wav|Nē, aizgāja ogās, man tāda nemierīga sirds, Kārlēns dažreiz paķer spičkas, ka tikai viņi silā nav kaut kā izdarījuši.
iyz0TGvhrW8_2_0122.wav|Vai tad viņi uz silu aizgāja Andriksons iesaucās, un viņam tā bij, it kā viņš vairs nevarētu dvašot.
iyz0TGvhrW8_2_0123.wav|Kur tad citur, teicās tak iet ogās, saimniece atbildēja.
iyz0TGvhrW8_2_0125.wav|Kur tad šie, sauc jel, saimnieks kliedza, pie kam viņa balss pārcirtās un aizsmaka.
iyz0TGvhrW8_2_0127.wav|Dieva dēļ, nekliedz jel saimniece sacīja satrūkusēs.
iyz0TGvhrW8_2_0128.wav|Kas tev ir, es gan visus sasaukšu.
iyz0TGvhrW8_2_0129.wav|Vai nu viena egle mazāk apsvilst, tā tak viena alga.
iyz0TGvhrW8_2_0130.wav|Ir jau grēks sacīt, bet tiesa ir no šitādas nelaimes ceļas savs labums.
iyz0TGvhrW8_2_0131.wav|Būs ļaudīm kāda pagale lētākas malkas.
iyz0TGvhrW8_2_0133.wav|Viņa aizgāja saimei pakaļ, un Andriksons soļoja pa pagalmu apkārt kā durns.
iyz0TGvhrW8_2_0134.wav|Viņš nolaidās uz sola istabas priekšā, piecēlās, nosēdās atkal, piecēlās no jauna un iegāja istabā.
iyz0TGvhrW8_2_0136.wav|Tur istabas kaktā maza gultiņa tukša!
iyz0TGvhrW8_2_0137.wav|Ko viņš nebūtu devis, ja tajā tagad atrastos abi zēni!
iyz0TGvhrW8_2_0138.wav|Baltās galviņas sabāzuši kopā, jaunākais rociņu satvēris dūrē ar īkšķīti uz iekšu...
iyz0TGvhrW8_2_0139.wav|Saimnieks sāka drebēt, nē, ak nē, tās domas bij par briesmīgām!
iyz0TGvhrW8_2_0140.wav|Viņš izgrīļojās atkal ārā un pameta acis uz silu.
iyz0TGvhrW8_2_0141.wav|Dūnu mākonis bij audzis.
iyz0TGvhrW8_2_0144.wav|Beidzot visa saime bij kopā, sameklēja lāpstas un cirvjus un visi devās, saimnieka pastāvīgi skubināti, uz silu.
iyz0TGvhrW8_2_0145.wav|Saimniece viena pate palika mājā.
iyz0TGvhrW8_2_0146.wav|Kad bērnus satiekat, sakāt, lai tie neviena acumirkļa ilgāk nekavējas mežā, vai dzirdiet?
iyz0TGvhrW8_2_0147.wav|Vai dzirdi, Jāni viņa viņiem nosauca pakaļ.
iyz0TGvhrW8_2_0148.wav|Pa tam uguns lieliski bij izplatījusēs.
iyz0TGvhrW8_2_0149.wav|Tā bij pār visu ezera līci izplētusēs, ezera stūrus apņēmuse un ēdās tagad, divos zaros dalīta, tāļāk.
iyz0TGvhrW8_2_0150.wav|Pilnīgā nesapratnē Andriksons ar saviem sešiem cjilvēkiem stāvēja deguma malā.
iyz0TGvhrW8_2_0151.wav|Ko viņiem ar tām lāpstām un tiem cirvjiem bij iesākt!
iyz0TGvhrW8_2_0152.wav|Liesmas augsti gaisā lēkāja no galotnes uz galotni, zemē dega sūna un lauza.
iyz0TGvhrW8_2_0153.wav|Vai lai viņi nocirta pāri koku?
iyz0TGvhrW8_2_0154.wav|Vai lai izraka kādas asis garu grāvi?
iyz0TGvhrW8_2_0155.wav|Tas būtu bijis smieklīgi.
iyz0TGvhrW8_2_0156.wav|Bet darīt tak kaut ko vajadzēja.
iyz0TGvhrW8_2_0157.wav|Un kur bija bērni?
iyz0TGvhrW8_2_0158.wav|Steidzies uz muižu, Pēter, un paziņo, ka deg, Andriksons pavēlēja saņemdamies.
iyz0TGvhrW8_2_0159.wav|Diezin vai viņi to nelaimi šodien citādi jel maz pamanīs.
iyz0TGvhrW8_2_0160.wav|Mēs citi meklēsim bērnus.
iyz0TGvhrW8_2_0161.wav|Bērnus meklēt?
iyz0TGvhrW8_2_0162.wav|Bet bērni jau sen būs mājā.
iyz0TGvhrW8_2_0163.wav|Ja viņi uz māju būtu aizgājuši, tad mēs tos būtu satikuši.
iyz0TGvhrW8_2_0164.wav|Meklēsim vien.
iyz0TGvhrW8_2_0165.wav|Neviens vairāk nerunāja pretim, jo bērnus tiešām ceļā bij vajadzējis sastapt, ja tie ar sevišķu līkumu uz māju nebij gājuši.
iyz0TGvhrW8_2_0166.wav|Bet kur tos meklēt?
iyz0TGvhrW8_2_0167.wav|Ja tie dziļāk silā bij ieskrējuši, tad viņi bij drošībā, uguns viņiem nevarēja aizsteigties priekšā.
iyz0TGvhrW8_2_0168.wav|Bet ja viņi līcī no liesmām bij tapuši aplenkti?
iyz0TGvhrW8_2_0169.wav|Šīs briesmīgās domas visiem likās iešāvušās galvās, jo visi kā uz klusu pavēli piegriezās ezera līčam.
iyz0TGvhrW8_2_0170.wav|Andriksona ģīmis tapa pelēks kā zeme.
iyz0TGvhrW8_2_0172.wav|Citiem arī iekrita prātā, ka tas varēja būt noticis!
iyz0TGvhrW8_2_0173.wav|Ja viens no viņiem kaut ko būtu iebildis pretī vai pasmējies, tad viņš to būtu sarājis, bet tomēr vēl cerējis, jo cerība smejas sev spirgtumu pat iz tukšākā mierināšanas vārda.
iyz0TGvhrW8_2_0174.wav|Bet nu viņam tā bij, it kā viņa kājai katru acumirkli būtu jāpieduras pie savu zēnu sagruzdušiem kauliem.
iyz0TGvhrW8_2_0175.wav|Ar apspiestu vaidu viņš iesāka meklēt.
iyz0TGvhrW8_2_0176.wav|Puiši un meitas izvairījās apdomīgi no vietām, kuras vēl kupeja, Andriksons turpretim nevēroja, kur viņš gāja.
iyz0TGvhrW8_2_0177.wav|Viņš nozuda starp apdegušiem kokiem un atradās drīzi ezera malā.
iyz0TGvhrW8_2_0178.wav|Puikas no svelmes varbūt līdz ūdeņam bij atdzīti varbūt iedzīti ūdenī, jo vietām pat meldri bij apsviluši.
iyz0TGvhrW8_2_0179.wav|Viņš raudzījās ūdenī, viņš apstaigāja visu ezermalu, līci -nekā!
iyz0TGvhrW8_2_0180.wav|Viņš atstāja atkal ezeru un griezās atpakaļ uz saviem ļaudīm, kuri kārtīgi gar izcirtumu bij izdalījušies un meklēdami tuvojās līčam.
iyz0TGvhrW8_2_0181.wav|Pēdīgi arī viņi ezermalu bij sasnieguši, no bērniem ne vēsts neatraduši.
iyz0TGvhrW8_2_0182.wav|Viņi tak būs aizgājuši uz māju, sacīja kāda meita.
iyz0TGvhrW8_2_0183.wav|Tik lieli puikas...
iyz0TGvhrW8_2_0184.wav|Es nemaz nesaprotu...
iyz0TGvhrW8_2_0185.wav|būtu jau arī bijis gluži brīnums, ja viņi nebūtu varējuši glābties.
iyz0TGvhrW8_2_0186.wav|Tad ej, Līz, uz māju un palūko, vai viņi tur ir, un nāc atpakaļ ar ziņu, saimnieks sacīja ej, ej.
iyz0TGvhrW8_2_0187.wav|Meita aizgāja, un tie citi prasīja: Kas nu būtu darāms?
iyz0TGvhrW8_2_0188.wav|Es nezinu, Andriksons atbildēja noguris meklējiet, dzēsiet, meklējiet tak vēl...
iyz0TGvhrW8_2_0189.wav|Ak saimniek, bērni droši vien būs mājā.
iyz0TGvhrW8_2_0190.wav|Nudie, nu mūs gluži par velti sabiedēji.
iyz0TGvhrW8_2_0191.wav|Vai tu tā domā, nu jā, lai Dievs dod, lai Dievs dod...
iyz0TGvhrW8_2_0192.wav|Nez vai viss mežs izdegs?
iyz0TGvhrW8_2_0193.wav|Kas to var zināt, ja uguns tā trako un cilvēki nenāk, un vētra saceļas...
iyz0TGvhrW8_2_0194.wav|vējš jau pūš.
iyz0TGvhrW8_2_0195.wav|Iesim, iesim, sacīja Andriksons jālūko dzēst, darīsim, ko spēsim.
iyz0TGvhrW8_2_0196.wav|Viņi atstāja ezeru un uzsāka lielu gabalu lejpus deguma rakt grāvi.
iyz0TGvhrW8_2_0197.wav|Vēl necik tāļu netikuši, viņi izdzirda tālumā kliedzam un saucam.
iyz0TGvhrW8_2_0198.wav|Racēji atsaucās, un troksnis tuvojās.
iyz0TGvhrW8_2_0199.wav|Ieradās mežkungs ar pulku muižas ļaužu.
iyz0TGvhrW8_2_0200.wav|Ātri uguns gaitas žiglumu apsvēris, viņš visus ieveda vēl dziļāk silā un nu norādīja rokamo grāvi un cērtamos kokus.
iyz0TGvhrW8_2_0201.wav|Viņš pats tad atkal aizsteidzās projām, lai ar līdzatvestās ugunssprices palīdzību meža otrā pusē uguni apkarotu.
iyz0TGvhrW8_2_0202.wav|Kur barons pats Andriksona otra kalpone prasīja kādam muižas puišam.
iyz0TGvhrW8_2_0203.wav|Viņš vēl palika ziņotājus rīkojam, uz kurieni tiem jājāj.
iyz0TGvhrW8_2_0204.wav|Visu pagastu vēl šovakar grib sasaukt palīgā.
iyz0TGvhrW8_2_0205.wav|Viņš drīzi būs te.
iyz0TGvhrW8_2_0206.wav|Pēc neliela brīža nāca vēsts no mežkunga, lai viņam divi spēcīgi cilvēki nākot palīgā, zirgs ar ugunssprici pa meža biezumiem nevarot tikt cauri, tā esot no cilvēkiem jāvelk.
iyz0TGvhrW8_2_0207.wav|Es iešu, sacīja Andriksons.
iyz0TGvhrW8_2_0208.wav|Kas vēl nāks Viņš skatījās apkārt, un, nevarēdams neviena spēcīgāka ieraudzīt par savu puisi Pēteri, viņš tam pamāja, un abi aizgāja.
iyz0TGvhrW8_2_0209.wav|Bet arī ar cilvēka spēku bij ļoti grūti sprici virzīt tāļāk.
iyz0TGvhrW8_2_0210.wav|Zemē gulēja tik daudz sausu zaru un kritumu, koki vietām stāvēja tik biezos pūļos, ka beidzot bij jāatmet domas ar sprices palīdzību kaut ko izdarīt.
iyz0TGvhrW8_2_0211.wav|Taisni kad mežkungs pavēlēja, lai vairs veltīgi nenopūloties, barons piejāja.
iyz0TGvhrW8_2_0212.wav|Viņš redzēja, ka cilvēki bij vēl gluži slābani no vilkšanas, un ieraudzīja līdzās mežkungam Andriksonu ar sviedrainu, gandrīz pārvērstu ģīmi.
iyz0TGvhrW8_2_0213.wav|Visas dusmas pret viņu bij piepeši kā pūstin aizpūstas.
iyz0TGvhrW8_2_0215.wav|Pateicos, Andrikson, par ziņojumu.
iyz0TGvhrW8_2_0216.wav|Tas no jums bij teicami.
iyz0TGvhrW8_2_0217.wav|Tas bij teicami.
iyz0TGvhrW8_2_0219.wav|Un ātriem soļiem barons piegāja pie saimnieka, satvēra viņa nomelnoto roku un spieda to.
iyz0TGvhrW8_2_0220.wav|Baronlielskungs...
iyz0TGvhrW8_2_0221.wav|baronlielskungs, Andriksons stomījās, es darīju...
iyz0TGvhrW8_2_0225.wav|Es to neaizmirsīšu, Andrikson, bet atpūšaties taču.
iyz0TGvhrW8_2_0226.wav|Liekas, jūs par daudz esiet strādājis.
iyz0TGvhrW8_2_0227.wav|Ak, es nemaz neesmu piekusis, baronlielskungs, itin nemaz...
iyz0TGvhrW8_2_0228.wav|Na, na, nā, nelielāties.
iyz0TGvhrW8_2_0229.wav|Mežkungs tagad paziņoja, ka ar sprici nekas neesot izdarāms un ka otrā pusē mežam topot rakts grāvis.
iyz0TGvhrW8_2_0230.wav|Tad lai tur ejot palīgā, barons noteica, un Andriksons aizgāja atpakaļ un raka ar tādu sparu, it kā viņa dzīvība no šī grāvja garuma atkarātos.
iyz0TGvhrW8_2_0231.wav|Par brītiņu pienāca arī barons ar mežkungu.
iyz0TGvhrW8_2_0232.wav|Deguma smaka te jau daudz stiprāka nekā pirmiņ, barona kungs, sacīja mežkungs.
iyz0TGvhrW8_2_0233.wav|Mēs maz ko panāksim.
iyz0TGvhrW8_2_0235.wav|Mēs dabūsim drīzi palīgus, ziņotāji tagad jau vairāk māju būs izziņojuši, barons atbildēja un skatījās koku galotnēs.
iyz0TGvhrW8_2_0236.wav|Viņš bij bāls, un viņa smalkās lūpas raustījās nervozi.
iyz0TGvhrW8_2_0237.wav|Tad viņš piegriezās strādniekiem, gribēdams tos vēl uz dūšīgāku strādāšanu pamudināt.
iyz0TGvhrW8_2_0238.wav|Te viņš ieraudzīja, ka vecs vīrs slābani uz savas lāpstas bij atspiedies.
iyz0TGvhrW8_2_0239.wav|Barons piegāja pie viņa, paņēma lāpstu, pateica vecajam pāris laipnu vārdu un pats uzsāka rakt.
iyz0TGvhrW8_2_0240.wav|Tas ļaudīm iedeva jaunu sparu.
iyz0TGvhrW8_2_0241.wav|Tikai Andriksons it kā atlaidās.
iyz0TGvhrW8_2_0242.wav|Viņš skatījās ar lielu nepacietību uz to pusi, no kurienes Līzei vajadzēja pienākt, un neredzēja vairs nemaz, kurp viņš ar savu lāpstu dūra.
iyz0TGvhrW8_2_0243.wav|Pēdīgi Līze parādījās starp kokiem, viņa izskatījās sakarsuse un apjukuse.
iyz0TGvhrW8_2_0244.wav|Bērnu nav mājā, viņa sacīja klusām, piegājuse pie Andriksona.
iyz0TGvhrW8_2_0245.wav|Nav šis iekliedzās mani bērni, mani bērni!
iyz0TGvhrW8_2_0246.wav|Kas tur ir barons prasīja, un kāds viņam lietu paskaidroja.
iyz0TGvhrW8_2_0247.wav|Barons pagāja nomaļus un pasauca Andriksonu.
iyz0TGvhrW8_2_0248.wav|Jūsu bērni izputējuši, mīļo Andrikson viņš vaicāja.
iyz0TGvhrW8_2_0249.wav|Jā, baronlielskungs, saimnieks atbildēja, ar mokām savaldīdamies.
iyz0TGvhrW8_2_0250.wav|Šorīt viņi atnākuši šurp ogu lasīt un nu vēl nav mājā.
iyz0TGvhrW8_2_0251.wav|Izdegušā izcirtumā vienumēr bij daudz ogu.
iyz0TGvhrW8_2_0252.wav|Jūs tak nedomāsiet...
iyz0TGvhrW8_2_0253.wav|nē, Andrikson, nevajaga tūliņ to sliktāko domāt.
iyz0TGvhrW8_2_0254.wav|Bērni būs vēl tepat mežā.
iyz0TGvhrW8_2_0255.wav|Bet tad tak viņus kāds būtu redzējis.
iyz0TGvhrW8_2_0256.wav|Tas tak nav vajadzīgs.
iyz0TGvhrW8_2_0257.wav|Viņi var būt dziļāk noklīduši mežā...
iyz0TGvhrW8_2_0258.wav|Cik veci jūsu bērni ir?
iyz0TGvhrW8_2_0259.wav|Vecākais nupat palika desmit.
iyz0TGvhrW8_2_0260.wav|Na, redziet, desmit gadu.
iyz0TGvhrW8_2_0262.wav|Tas jau prot ugunij griezt ceļu.
iyz0TGvhrW8_2_0263.wav|Nē, nē, apmierināties vien, Andrikson apmierināties!.
iyz0TGvhrW8_2_0264.wav|Bērniem nekas nebūs noticis.
iyz0TGvhrW8_2_0265.wav|Es to labprāt gribētu ticēt, bet...
iyz0TGvhrW8_2_0267.wav|vai cienīts baronlielskungs man neatļautu viņus iet meklēt?
iyz0TGvhrW8_2_0268.wav|Es nevaru tāļāk strādāt, iekam nezinu, kur tie bērni palikuši.
iyz0TGvhrW8_2_0269.wav|Zināms, zināms, ejiet, ejiet un, ja gribiet, ņemiet vēl kādu cilvēku līdz, barons laipni atbildēja.
iyz0TGvhrW8_2_0270.wav|Nē, baronlielskungs, es viens pats...
iyz0TGvhrW8_2_0271.wav|Andriksons iedeva Līzei savu lāpstu un aizgāja.
iyz0TGvhrW8_2_0272.wav|Vienatnē ticis, viņš labprāt savu bērnu vārdus skaļi būtu izkliedzis mežā; bet viņš kaunējās, ka viņu racēji varētu sadzirdēt.
iyz0TGvhrW8_2_0273.wav|Tātad viņš mēmās sāpēs maldījās apkārt, un, tikai tāļu projām ticis, viņš pusbalsī vienu reizi par otru izsaucās:
iyz0TGvhrW8_2_0278.wav|Bet veltīgi viņš gaidīja atsaucamies.
iyz0TGvhrW8_2_0279.wav|Pēc ilgas, baigas meklēšanas Andriksons griezās atpakaļ uz izcirtumu.
iyz0TGvhrW8_2_0280.wav|Viņš satika cilvēkus, kuri steidzās uz dzēšanu, un prasīja ikkatram, vai varbūt divu bērnu neesot redzējis.
iyz0TGvhrW8_2_0281.wav|Neviens par viņiem nekā nezināja stāstīt.
iyz0TGvhrW8_2_0282.wav|Viņš dzirdēja lielu troksni tai pusē, kur grāvis tapa rakts un noģida no tā, ka jau daudz cilvēkiem vajadzēja būt sanākušiem.
iyz0TGvhrW8_2_0283.wav|Tātad silu laikam gan izglābs.
iyz0TGvhrW8_2_0285.wav|Viņš gāja tāļāk un nokļuva pie garās, degošās līnijas, kas nemitoši virzījās uz priekšu.
iyz0TGvhrW8_2_0286.wav|Viņš apgāja ap viņu apkārt un iegāja sila izdegušajā daļā.
iyz0TGvhrW8_2_0287.wav|Apakšlūpu cieti iekodis zobos, plecus drusku sarāvis uz augšu, it kā no kaut kurienes būtu gaidāms kāds sitiens, Andriksons starp melnajiem stumburiem līda uz izcirtumu.
iyz0TGvhrW8_2_0288.wav|Līdzīgi rūsganam, sarežģītam tīklam, apsvīlušie zari un zariņi izplētās virs viņa galvas.
iyz0TGvhrW8_2_0289.wav|Saule taisījās uz rietēšanu, un silā šis tīklis radīja dīvainu krēslu.
iyz0TGvhrW8_2_0290.wav|Savu zaļo apkārtni zaudējis, arī ezers izskatījās gluži svešs un savāds.
iyz0TGvhrW8_2_0291.wav|Viņa zilganais vidus spīdēja vāji kā acs, kas nāvē sastinguse, malas bij drūmi melnas, ar rūsganiem laukumiem.
iyz0TGvhrW8_2_0292.wav|Tapa klusāks un klusāks, un beigās Andriksonu apņēma kapsētas miers.
iyz0TGvhrW8_2_0293.wav|Šur un tur vēl kāpa gaisā tievs dūmu pavediens, aizdegās vēl piepeši kāds neapsvilis kūlas kušķis vai avieksteņu zars, liesmu it kā pats no sevis radīdams, šad un tad arī atskanēja no tāļajiem strādniekiem pa neskaidram balsienam.
iyz0TGvhrW8_2_0294.wav|Bet tas darīja mieru un klusumu vēl jo vairāk sajūtamu.
iyz0TGvhrW8_2_0295.wav|Kā zem sloga Andriksons vilkās uz priekšu.
iyz0TGvhrW8_2_0296.wav|Izcirtuma malā viņš saļima un raudāja.
iyz0TGvhrW8_2_0299.wav|Saule norietēja, krēsla silā pieņēmās.
iyz0TGvhrW8_2_0300.wav|Andriksons pietrūkās.
iyz0TGvhrW8_2_0301.wav|Vēl reizi uz māju, vēl reizi paskatīties, vai bērni nebij mājā!
iyz0TGvhrW8_2_0302.wav|Lēnām soļodams, viņš sasniedza Klaucēnus.
iyz0TGvhrW8_2_0303.wav|Viņa sieva tur sēdēja ceļmalā un paskatījās viņā stīvi.
iyz0TGvhrW8_2_0304.wav|Ar tādiem pašiem mirkļiem viņš skatījās sievā.
iyz0TGvhrW8_2_0305.wav|Tad viņa sāka kliegt.
iyz0TGvhrW8_2_0306.wav|Beigti, beigti viņa izsaucās.
iyz0TGvhrW8_2_0307.wav|Vai tu viņus atradi?
iyz0TGvhrW8_2_0308.wav|Ak mani bērni, mani bērniņi, mani bērniņi!
iyz0TGvhrW8_2_0309.wav|Saimnieks stāstīja, ka veltīgi esot izmeklējies.
iyz0TGvhrW8_2_0310.wav|Tad es viņus atradīšu, saimniece vaimanāja.
iyz0TGvhrW8_2_0311.wav|Es atrādīšu viņu sadegušos kauliņus.
iyz0TGvhrW8_2_0313.wav|Viņa iegāja mājā, kuru jau pilnīgi bij apkopuse, un izrīkoja ganu zēnu un meiteni, lai tie neietu gulēt jo viņi abi vien nu palika mājā.
iyz0TGvhrW8_2_0314.wav|Tad viņi atstāja pagalmu un gāja pa krēslu projām, saimniece pa priekšu, saimnieks iepakaļ.
iyz0TGvhrW8_2_0315.wav|Reizēm viņa ievaicājās, galvas nepagriezuse, pēc sila degšanas sīkumiem, bet, kā bij noprotams, tikai tādēļ, lai tos varētu vest sakarā ar nelaimi, kāda bērniem varbūt bij uzbrukuse.
iyz0TGvhrW8_2_0316.wav|Pēdīgi viņa sacīja:
iyz0TGvhrW8_2_0317.wav|Karstums viņus būs iedzinis ūdenī.
iyz0TGvhrW8_2_0319.wav|Nu viņa vairs nerunāja ne vārda un uzmeta, ceļmalā atrazdama tievu kārtiņu, to uz pleca.
iyz0TGvhrW8_2_0320.wav|Andriksons ļāva viņai nest.
iyz0TGvhrW8_2_0321.wav|Viņš jutās priekš tā par vāju.
iyz0TGvhrW8_2_0322.wav|Viņam arī viss bij vienaldzīgi.
iyz0TGvhrW8_2_0323.wav|Ja bērni bij beigti, tad bij tikpat daudz, vai tos atrada vai ne.
iyz0TGvhrW8_2_0324.wav|Lai sieva meklē.
iyz0TGvhrW8_2_0325.wav|Ezera galā nokļuvis, Andriksons apstājās.
iyz0TGvhrW8_2_0326.wav|Viņa ceļi nodrebēja, tumšo ūdeni ieraugot.
iyz0TGvhrW8_2_0327.wav|Bet saimniece bez kavēšanās ezera dibenu līcī rūpīgi sāka pārmeklēt tik tāļu, cik tā ar atnesto kārti varēja aizsniegties.
iyz0TGvhrW8_2_0328.wav|Lēnām viņa virzījās uz priekšu, lēnām, kā hipnotizēts saimnieks viņai sekoja.
iyz0TGvhrW8_2_0329.wav|Viņš nedomāja un nezināja, kādēļ viņš to darīja, bet viņš to darīja.
iyz0TGvhrW8_2_0330.wav|Pēdīgi, pēc vairāku stundu ilgas meklēšanas, saimniece kaut ko neglītu izcēla iz ūdens.
iyz0TGvhrW8_2_0331.wav|Andriksonam sāka reibt galva, un viņš manīja, ka viņam ģībonis tuvojas.
iyz0TGvhrW8_2_0332.wav|Te sieva atkal kārti nolaida ūdenī un meklēja tāļāk.
iyz0TGvhrW8_2_0333.wav|Andriksons novērsās, viņš te ilgāk nejaudāja noskatīties, ne vārda nesacīdams, viņš aizvilkās projām.
iyz0TGvhrW8_2_0334.wav|Kā piedzēries viņš staigāja starp melnajiem stumburiem.
iyz0TGvhrW8_2_0335.wav|Dzelzs roka viņa sirdi likās sakampuse un to cietāk un cietāk spiežot.
iyz0TGvhrW8_2_0336.wav|Kaut šī nežēlīgā roka viņu pavisam būtu nospieduse!...
iyz0TGvhrW8_2_0337.wav|Viņš stenēja.
iyz0TGvhrW8_2_0338.wav|Viņš nekā cita vairs nevarēja domāt kā tikai to vienu: Pagalam, viss pagalam!
iyz0TGvhrW8_2_0339.wav|Viņš gāja un gāja, apstājās, atspiedās pret kādu koku, lūkojās zemē un gāja no jauna.
iyz0TGvhrW8_2_0340.wav|Pagalam, viss pagalam...
iyz0TGvhrW8_2_0341.wav|Beidzot viņš atkal atradās uguns tuvumā.
iyz0TGvhrW8_2_0342.wav|Izskatījās brīnišķi jauki, kā liesmas kokos šāvās augšā, kā zari aizdegās un neskaitāmas dzirksteles mirdzēdamas nolija uz visām pusēm zemē.
iyz0TGvhrW8_2_0343.wav|Bij gluži tā, kā kad te notiktu lieliska uguņošana acīm par prieku un jautru baudījumu.
iyz0TGvhrW8_2_0344.wav|Bet vai tad tā arī nebij?
iyz0TGvhrW8_2_0345.wav|Vai tur tāļāk neklaigāja un nedziedāja jautri cilvēki?
iyz0TGvhrW8_2_0346.wav|Andriksona uzmanība pamodās, viņš klausījās un sāka tad pa pusei neviļus troksnim tuvoties.
iyz0TGvhrW8_2_0347.wav|Pēc brīža viņš nokļuva pie jaunizrakta grāvja, gar kuru pa jaunu, paplatu stigu sargi staigāja uz priekšu un atpakaļ.
iyz0TGvhrW8_2_0348.wav|Tātad uguns bij ierobežota, sils glābts.
iyz0TGvhrW8_2_0349.wav|Andriksons to domāja, bet viņš nesajuta pie tam ne mazākā prieka.
iyz0TGvhrW8_2_0350.wav|Vai nebūtu bijis labāk, ja mežs būtu izdedzis un viņa mājas līdzi postā gājušas?
iyz0TGvhrW8_2_0351.wav|Un līdz ar mājām viņa sieva, kas tur pie tā melnā ūdens līkājās, meklēja un zvejoja, un viņš pats arī vai nebūtu labāk, ja viņš pakārtos?...
iyz0TGvhrW8_2_0352.wav|Tas varbūt bij tas labākais, bet viņam laika vēl bij diezgan to pārdomāt.
iyz0TGvhrW8_2_0353.wav|Viņš gribēja griezties atpakaļ, kad viens no sargiem viņu uzrunāja:
iyz0TGvhrW8_2_0355.wav|Andriksonam nepatikās atbildēt, un viņš cieta klusu.
iyz0TGvhrW8_2_0356.wav|Bet vīrs kliedza no jauna:
iyz0TGvhrW8_2_0357.wav|Vai jau uz māju ej?
iyz0TGvhrW8_2_0359.wav|No kurām mājām tu esi sargs jautāja laikam nodomā uzsākt sarunu.
iyz0TGvhrW8_2_0360.wav|No Klaucēniem.
iyz0TGvhrW8_2_0361.wav|No Klaucēniem, vai tu saimnieka neesi pamanījis?
iyz0TGvhrW8_2_0362.wav|Es pats tas esmu.
iyz0TGvhrW8_2_0363.wav|Tā, tā, barons tevis meklē, ek, ej tur uz to lielo gunskuru.
iyz0TGvhrW8_2_0364.wav|Barons, ko barons no manis grib?
iyz0TGvhrW8_2_0365.wav|Es nezinu, viņam tur ir pāris bērnu.
iyz0TGvhrW8_2_0366.wav|Bērnu, mani bērni?
iyz0TGvhrW8_2_0368.wav|Andriksons drāzās projām.
iyz0TGvhrW8_2_0369.wav|Maz minūtēs viņš nokļuva pie sārta, ap kuru liels pulks cilvēku stāvēja un sēdēja sviestmaizes ēda un alu un šņabi dzēra.
iyz0TGvhrW8_2_0370.wav|Nelielā attāļumā dega mazāka uguns.
iyz0TGvhrW8_2_0371.wav|Pie šīs sēdēja barons, mežkungs, muižas pārvaldnieks un jā, tie bij viņi, tie bij viņi!
iyz0TGvhrW8_2_0372.wav|Ar kājām, kuras vairs nemaz negribēja klausīt, Andriksons viņiem tuvojās.
iyz0TGvhrW8_2_0373.wav|Saimnieku ieraudzījis, barons uzlēca stāvu.
iyz0TGvhrW8_2_0374.wav|Kur jūs bijāt, Andrikson, kur jūs bijāt viņš jautri iesaucās.
iyz0TGvhrW8_2_0376.wav|Vai es nesacīju, ka tie zeņķi par daudz prātīgi ka tie neļaus sevi tā par neko sadedzināt!
iyz0TGvhrW8_2_0377.wav|Viņi tikai bij bijuši apmaldījušies.
iyz0TGvhrW8_2_0378.wav|Bet tā nelaime nenotiek maziem ļaudīm vien.
iyz0TGvhrW8_2_0379.wav|Nu, es viņus laimīgi atradu.
iyz0TGvhrW8_2_0380.wav|Ņemiet viņus un vediet viņus drīz uz māju, lai jūsu saimniece apmierinājas.
iyz0TGvhrW8_2_0381.wav|Smaidīdams barons Andriksonam veda bērnus pretim, un šim tā bij, it kā kad viņš savu dzīvību no barona rokām saņemtu atpakaļ.
iyz0TGvhrW8_2_0382.wav|Dobji iešņukstēdamies, ar kreiso vecāko zēnu apkampdams, viņš barona priekšā noslīdēja zemē.
iyz0TGvhrW8_2_0384.wav|Viņš zēnus spieda pie krūts un tad satvēra barona roku.
iyz0TGvhrW8_2_0385.wav|Baronlielskungs, baronkungs...
iyz0TGvhrW8_2_0386.wav|Nē, nē, nē, Andrikson, ja jūs man gribat pateikties nē, nesakiet nekā.
iyz0TGvhrW8_2_0387.wav|Es nekā neesmu darījis, par ko jums jāpateicas, barons atgainījās.
iyz0TGvhrW8_2_0388.wav|Nē, baronlielskungs, jūs neziniet...
iyz0TGvhrW8_2_0389.wav|Jūs atdodiet man manus bērnus, un es...
iyz0TGvhrW8_2_0391.wav|Viņš apklusa.
iyz0TGvhrW8_2_0392.wav|Bet svētlaimīgāko jūtu pārmērs necieta nekāda ierobežojuma caur prātu; ne pie kā vairs saistīta, gluži brīva gribēja būt viņa dvēsele, brīva, tīra, pestīta no nedarba grūtā noslēpuma!
iyz0TGvhrW8_2_0393.wav|Sodu par savu vainu Andriksons šai acumirklī būtu saņēmis kā baudījumu!...
iyz0TGvhrW8_2_0394.wav|Un aizturētie vārdi viņam atkal ar varu spiedās pār lūpām:
iyz0TGvhrW8_2_0397.wav|Sitiet mani, baronkungs, sitiet mani...
iyz0TGvhrW8_2_0398.wav|Saņematies tak, Andrikson, saņematies, mīļo Andrikson, sacīja barons un uzlika mierinādams savu roku uz saimnieka pleca.
iyz0TGvhrW8_2_0399.wav|Ne tā, sit mani, es esmu suns, ko, viņi saskatījās, barons atrāvās atpakaļ.
iyz0TGvhrW8_2_0402.wav|Andrikson barons iekliedzās, saņēmās ātri un atkārtoja sāpīgi: Andrikson, Andrikson!
Dj7f-KFxvRo_0000.wav|STĀSTS PAR CŪKU, KURA RUNĀJUSE.
Dj7f-KFxvRo_0001.wav|Ap tūkstoš astoņsimt septiņdesmitā gada lielā kara laiku kādā mūsu zemītes nostūrī, kur izglītības gaišums zemnieku prātus vēl nebij apspīdējis, sensenā māņticība un pesteļi kristītai ticībai par spīti vēl stāvēja kuplākos ziedos.
Dj7f-KFxvRo_0002.wav|Bagātais Koklapu saimnieks šo zemnieku starpā nebij nekāds izņēmums.
Dj7f-KFxvRo_0003.wav|Viņš zināja tikpat maz par vāciešu slavu kā par franču nelaimi.
Dj7f-KFxvRo_0004.wav|Un, kamēr princis Fridrihs Kārlis, Bazēns un miljoniem citu domāja par kaujām un ap Mecas cietoksni izlēja cilvēku asinis.
Dj7f-KFxvRo_0005.wav|Tamēr Koklaps domāja par kaušanu, pastellēja mičojamās micas, skaloja un pildīja mucas un ložņāja ap savu cūkkūti.
Dj7f-KFxvRo_0006.wav|Gada kārta, kurā kauja plosījās ap Mecu, zemniekam, nu saprotams gan, ir ļoti nederīga priekš kaušanas, jo tad karstums vēl nav mazinājies, cūkas vēl nav treknas un abas rokas tam pilnas ar citiem darbiem.
Dj7f-KFxvRo_0007.wav|Tādēļ tad arī šai laikā neviens nekā nekauj, un Koklaps to arī nebūtu darījis, ja apstākļi viņu uz to nebūtu spieduši.
Dj7f-KFxvRo_0008.wav|Jo, proti, visstiprākiem pūšļošanas vārdiem un baušļiem par spīti izrādījās par vajadzīgu viņa meitu Edu sadot kopā ar kaimiņu dēlu Sprici Vimbu.
Dj7f-KFxvRo_0009.wav|Pāra vecāki, zināms, jau sen savā starpā bij nosprieduši, ka viņiem jāprecējas, lai reiz abu māju zemes gabali taptu savienoti, bet nu šī savienošana uznāca drusku pēkšņi.
Dj7f-KFxvRo_0010.wav|Pa burzu, kas caur to izcēlās, Koklaps tikai pirms četrām dienām vien vēl bij iedomājis savu lielāko cūku dzīrēm ielikt aizgaldā un drusku uzbarot.
Dj7f-KFxvRo_0011.wav|Un tagad viņš stāvēja pie tecilas, kuru mazs zēns ar visu spēku grieza, un tecināja tutenu, lai ar to nākamā rītā cūkai atņemtu dzīvību.
Dj7f-KFxvRo_0012.wav|Griez Koklaps kliedza, jo viņš bij lielās dusmās.
Dj7f-KFxvRo_0013.wav|Rudzi tika sēti, lini mērkti, vēlīnie kvieši pļauti, un nekur viņš pats nevarēja būt klāt!
Dj7f-KFxvRo_0014.wav|Šis tikai tagad atkal būs izdevīgs gads!
Dj7f-KFxvRo_0015.wav|Kaimiņš Bambans noskaudīs rudzus, kviešus ēdīs žurkas, un lini, tie nomirks mārkā sarkani kā gunsgrēks, jo tie tēviņi, tie puiši, izdara visu gluži vienkārši, neievērodami nekādas skolas.
Dj7f-KFxvRo_0016.wav|Zināms, kas tiem bēdas, ja put, put, tā jau nav viņu manta!
Dj7f-KFxvRo_0017.wav|Griez saimnieks vēlreiz uzkliedza, ģīmī sarkans kā vēzis, un darīja tā, it kā gribētu zēnam durt.
Dj7f-KFxvRo_0018.wav|Saimniek puika iesaucās un būtu droši vien aizbēdzis, ja viņa mātei par viņa piepalīdzību pie kaušanas Koklaps nebūtu apsolījis zarnu ceturto daļu līdz ar plaušām un aknām.
Dj7f-KFxvRo_0019.wav|Tātad viņš saņēmās un grieza tecilu, ka ūdens no silītes zem tās šāvās gaisā, un saimnieks un zēns tik uzmanīgi turpināja savu darbu, ka nedz viens, nedz otrs nepamanīja svešā vīrieša, kas pa ceļu ienāca pagalmā.
Dj7f-KFxvRo_0020.wav|Tikai tad, kad tas bij pienācis gluži tuvu klāt un sveicināja, Koklaps pacēla acis un redzēja savā priekšā pilsētiski ģērbušos vīrieti ar ādas ceļa kuli pie sāniem un lielu, satītu lakatu pār pleciem.
Dj7f-KFxvRo_0021.wav|Bet viņš neatņēma sveicinājuma.
Dj7f-KFxvRo_0023.wav|Kupčs, nē.
Dj7f-KFxvRo_0024.wav|Tā, nav ar man lopu, ko pārdot.
Dj7f-KFxvRo_0025.wav|Ejiet te tāpat vien caur.
Dj7f-KFxvRo_0026.wav|Jeb vai jūs no manis ko gribiet, kungs?
Dj7f-KFxvRo_0027.wav|Jā es tiesa gan man gribēju no jums lūgt naktsmāju, saimnieks.
Dj7f-KFxvRo_0028.wav|Esmu tā aiz biezas galvas no lielceļ noklīdis, apmaldījos, vakars ir klāt un atnesīs laikam lietu, svešais runāja, nedrošs tapis caur saimnieka strupo nelaipnību.
Dj7f-KFxvRo_0029.wav|Koklaps noskatījās pienācējā no galvas līdz kājām, braukāja arvien vēl ar īkšķi pa tutena zobiem un rādīja tad ar šo nāvināšanas daiktu uz istabas durvīm.
Dj7f-KFxvRo_0030.wav|Svešā mirkļi pagriezās uz to pusi.
Dj7f-KFxvRo_0031.wav|Ko jūs tur redziet?
Dj7f-KFxvRo_0032.wav|Virs durvīm, es domāju, saimnieks jautāja.
Dj7f-KFxvRo_0034.wav|Es arī nekā.
Dj7f-KFxvRo_0035.wav|Mana māja nav nekāds krogs.
Dj7f-KFxvRo_0036.wav|Vanderzeļļi še nedabū naktsmājas.
Dj7f-KFxvRo_0037.wav|Bet, mīļais saimnieks, es lūdzu!
Dj7f-KFxvRo_0038.wav|Jūs redziet, vakars lietus šis vidus man pilnīg svešs es arī nekā negrib par velti, svešais stomījās.
Dj7f-KFxvRo_0040.wav|Vai protiet cūkas kaut?
Dj7f-KFxvRo_0043.wav|Kas tas ir par darbu?
Dj7f-KFxvRo_0044.wav|Rudzus sēt?
Dj7f-KFxvRo_0046.wav|Miežus pļaut?
Dj7f-KFxvRo_0047.wav|Nē, bet es protu.
Dj7f-KFxvRo_0048.wav|Zagt, kas tik man krīt nagos Koklaps bļāva, šoreiz tapdams zils kā plūme.
Dj7f-KFxvRo_0049.wav|Jā, to es zinu, zinu, kur mans kapara stopiņš galu ņēma!
Dj7f-KFxvRo_0050.wav|Šitāds tēviņš kā tu to man aiznesa.
Dj7f-KFxvRo_0051.wav|Un nu tu nāc un domā, tev arī pie manis laimēsies!
Dj7f-KFxvRo_0052.wav|Skaties, kur tad tu jau esi saodis, ka savai meitai ieprecinu iegātni un taisu kāzas?
Dj7f-KFxvRo_0053.wav|Bet, mīļais saimnieks, no tā nekā nezinu.
Dj7f-KFxvRo_0054.wav|Un nāc tomēr izspiegot, kur gaļu kāršu, kur viesu zirgus siešu!
Dj7f-KFxvRo_0055.wav|Smalki deguni jums ir, tas man jāsaka, bet es arī vis neesmu vakarējais.
Dj7f-KFxvRo_0056.wav|Es jūs, kundziņus, pazīstu.
Dj7f-KFxvRo_0058.wav|Viegls sārtums sakāpa svešā vaigos, bet, paskatījies lietus debesī, kas nāca tuvāk un tuvāk, viņš savaldījās un sacīja.
Dj7f-KFxvRo_0059.wav|Tu maldies, saimnieks, ja domā, ka esmu kaut kāds blēdis vai zaglis, man zagt nevajag, skaties šurp.
Dj7f-KFxvRo_0060.wav|Un viņš piegāja pie zēna, piedūra pirkstus pie viņa deguna un spīdošs sudraba rublis nokrita zemē.
Dj7f-KFxvRo_0061.wav|Viņš satvēra otrreiz, satvēra trešreiz puikas degunu, un atkal un atkal līdzīgi naudas gabali noripoja mazajam pie kājām.
Dj7f-KFxvRo_0062.wav|Svešais salasīja tos rokā, paskandināja tos tajā un skatījās tad smīnēdams Koklapā.
Dj7f-KFxvRo_0063.wav|Kā sālsstabā pārvērsts, šis brīdi stāvēja svešā priekšā.
Dj7f-KFxvRo_0064.wav|Bet tad viņš atkal atjēdzās.
Dj7f-KFxvRo_0067.wav|Bet nedomā, ka man no tevis bailes.
Dj7f-KFxvRo_0068.wav|Nekā tu man nevari padarīt, jo es arī neesmu vis vakarējais!
Dj7f-KFxvRo_0069.wav|Nekā tu man nevari padarīt, ja ar tevi neielaižos, tādēļ projām, projām no manas mājas, es vēlreiz saku!
Dj7f-KFxvRo_0070.wav|Svešais, kas no savas burvestības laikam pavisam otrādas sekas bij sagaidījis, palika vēl acumirkli šaubīdamies stāvam un pagriezās tad uz iešanu, jo ātrais Koklaps taisījās viņam brukt virsū.
Dj7f-KFxvRo_0071.wav|Nu tad parād man vismazāk ceļu uz tuvākām kaimiņu mājām, tas vēl sacīja.
Dj7f-KFxvRo_0072.wav|Bet arī šī niecīgā laipnība viņam tapa liegta, un tātad viņš uz labu laimi sāka soļot pa ceļu, kas aiztecēja uz to pusi no kuras viņš nebija nācis...
Dj7f-KFxvRo_0073.wav|Šis ceļš visupirms noveda no kalna lejā, tur atradās liela pļava ar siena šķūni.
Dj7f-KFxvRo_0074.wav|Ēkas durvis bij izceltas, un gājējs varēja redzēt, ka drusku siena bij ievākts.
Dj7f-KFxvRo_0075.wav|Pārējais vēl stāvēja tāpat gubās uz pļavas.
Dj7f-KFxvRo_0076.wav|Steigšanās ar kāzām laikam arī šito darbu bij pārtraukuse un apturējuse.
Dj7f-KFxvRo_0077.wav|Uzmetis rūpju pilnu mirkli debešiem, kuri ar katru minūti tapa tumšāki un draudošāki, svešais tuvojās šķūņam.
Dj7f-KFxvRo_0078.wav|Labāku guļas vietu par kaut kādu kūtsaugšu ar drusku salmiem vai siena viņš jau arī nupat atstātās mājās nebūtu dabūjis.
Dj7f-KFxvRo_0079.wav|Viņš ievēla izcelto slieksni durvīs, nosēdās tajās, atslēdza savu somiņu un izņēma iz tās olu.
Dj7f-KFxvRo_0080.wav|Atlupinājis čaulu abos galos vaļā un pārliecinājies caur ostīšanu par viņas frišumu, viņš to izzīda un nometa čaulu zemē.
Dj7f-KFxvRo_0081.wav|Tad viņš uzēda gabaliņu rupjas maizes, ko par laimi svārku kabatā atrada, un iedzēra malku šņabja iz mazas, plakanas pudeles.
Dj7f-KFxvRo_0082.wav|Pēdīgi, izpīpējis pāri papirosu, viņš ietinās savā lakatā un apgūlās šķūņa dibenā.
Dj7f-KFxvRo_0083.wav|Bet Koklaps agrāk nedevās pie miera, pirms ar ogli uz topu un zirgu kūts durvīm nebij uzvilcis jaunus lietuvēnu krustus un vēl daždažādi savu māju un mantu aizsargājis pret noburšanu.
Dj7f-KFxvRo_0084.wav|Nākošais rīts tikko bij atausis, kad saimnieks atkal jau bij kājās un, zēna un kāda puiša pavadīts, devās uz cūkkūti, kur cūka briesmīgi trokšņoja, jo tā vakar vakarā bij atstāta nebarota.
Dj7f-KFxvRo_0085.wav|Sarūdzis nelabi pavadītās nakts dēļ, jo bargs pērkons un sapņi par milzīgiem deguniem; iz kuriem sudraba rubļi bij biruši.
Dj7f-KFxvRo_0086.wav|Koklapam nebij ļāvuši mierīgi gulēt.
Dj7f-KFxvRo_0087.wav|Saīdzis par cūkas caur ausīm ejošo kviekšanu, viņš durvis ar sparu atgrūda vaļā un pacēla cirvi, lai kustoni, ja tas dotos ārā, ar apreibinošu belzējienu nospertu gar zemi.
Dj7f-KFxvRo_0088.wav|Bet durvis atsitās sienā un atlēca no tās atpakaļ, saimnieku nogrūzdamas pie malas, tā ka šis netrāpīja cūkas, kura tiešām tai pašā acumirklī no kūts drāzās laukā.
Dj7f-KFxvRo_0089.wav|Puisis un zēns tūliņ gan bēglei gula virsū, puisis to satvēra aiz auss zēns aiz citas, daudz mazāk cienīgas miesas daļas.
Dj7f-KFxvRo_0091.wav|Iesākās trakiska dzenāšana.
Dj7f-KFxvRo_0092.wav|Izsalkušais, tikai četras dienas aizgaldā noturētais, sabaidītais četrkājainis skrēja kā stulbs pa laidaru apkārt, izlauzās caur vārtiem un noslēpās Koklapa skaistajās, gatavās kaņepēs.
Dj7f-KFxvRo_0093.wav|Kad tās krustām šķērsām bija nomīdītas, cūka devās pāri pār kāpostu dārzu pusnopļautā kviešu laukā iekšā un no turienes pēdīgi pa kalnu lejā uz pļavu.
Dj7f-KFxvRo_0094.wav|Sviedros plūzdams, gandrīz melns aiz dusmām.
Dj7f-KFxvRo_0095.wav|Šad un tad satricinādams gaisu ar briesmīgākiem lāstiem un tutenu vicinādams, ko, pats nezinādams, kā, ar cirvi bija pārmainījis.
Dj7f-KFxvRo_0096.wav|Saimnieks cūkai loba pakaļ un līdz ar viņu garā virknē visa viņa saime, kuru elliskais troksnis bija sasaucis kopā.
Dj7f-KFxvRo_0097.wav|Un kas godīgi bija palīdzējuse kviešu lauku pārvērst par klājienu.
Dj7f-KFxvRo_0098.wav|Arī pļavā cūka vēl izskraidījās no labās uz kreiso, no kreisās uz labo pusi un miedza tad uz šķūni.
Dj7f-KFxvRo_0099.wav|Nabaga bēgle pēdīgi taču bija nokausēta un gribēja ēkā meklēt glābiņu.
Dj7f-KFxvRo_0100.wav|Bet, tikko tā ar priekškājām pār slieksni bija pārlēkuse, kad Koklaps, kas ar viltu bija noslēpies aiz kādas siena gubas.
Dj7f-KFxvRo_0101.wav|No paslēptnes izslējās laukā, cūkai uzgāzās virsū un nesamanīgās dusmās tai vairāk reižu savu tutenu līdz spalai iegrūda kaklā.
Dj7f-KFxvRo_0102.wav|Pēc pāra minūtēm cūka bij beigta un gulēja uz sliekšņa tāpat kā Koklaps to bija notvēris: ar priekškājām šķūnī, ar pakaļkājām ārā.
Dj7f-KFxvRo_0104.wav|Kāds izsaucās no pārējiem gūstītājiem, kas arī visi pa tām starpām pie šķūņa bija salasījušies.
Dj7f-KFxvRo_0105.wav|Nudie, tādas traces vēl savā laikā nebiju piedzīvojis!
Dj7f-KFxvRo_0106.wav|Jā, kāds cits piebilda un slaucīja sviedrus.
Dj7f-KFxvRo_0113.wav|Apburta viņa bijusi, jā, vakar vakarā par viņu nemaz neiedomāju.
Dj7f-KFxvRo_0114.wav|To izdarījis svešais acu apmānītājs.
Dj7f-KFxvRo_0117.wav|To tas velna Bambans vai arī tas svešais vazaņķis še nolicis.
Dj7f-KFxvRo_0118.wav|Manu sienu tas gribējis noburt.
Dj7f-KFxvRo_0119.wav|Bet nu tev, draugs, neies lāgā, es olu iebāzīšu rumbā.
Dj7f-KFxvRo_0120.wav|Un viņš pacēla čaulu, lai mājā piepildītu savus draudus.
Dj7f-KFxvRo_0121.wav|Proti, ja olu iebāza vecā ratu rumbā, rumbu ar sērmūkļa puļķiem aizdzina cieti un to nogremdēja purvā.
Dj7f-KFxvRo_0122.wav|Tad nešļava vairs nevarēja kaitēt, bet pašam nēsātājam bij jāmirst, ja Koklaps tam nedeva dzert.
Dj7f-KFxvRo_0123.wav|Uz māju un ar vāģiem šurp saimnieks tagad pavēlēja, un visi pagriezās uz iešanu.
Dj7f-KFxvRo_0124.wav|Bet te notika kaut kas neticams, kas visu kājas sastindzināja un visu dzīslās asinis vai apturēja staigāt.
Dj7f-KFxvRo_0126.wav|Bāls kā mironis Koklaps skatījās cūkā.
Dj7f-KFxvRo_0127.wav|Vai jūs arī dzirdiet viņš gribēja vaicāt, bet pār viņa lūpām nenāca ne balsiens.
Dj7f-KFxvRo_0128.wav|Ar mēmu muti viņš tur stāvēja.
Dj7f-KFxvRo_0129.wav|Bet cūka pa otro lāgu iesāka runāt un sacīja tos pašus vārdus.
Dj7f-KFxvRo_0130.wav|Tikai tagad tie likās nākam iz vēdera.
Dj7f-KFxvRo_0131.wav|Un vēl arvien Koklaps mēms stāvēja šķūņa priekšā, un vēl arvien viņa saime ne locekļa nejaudāja kustināt.
Dj7f-KFxvRo_0132.wav|Bet cūka pa trešu lāgu uzsāka runāt un sacīja atkal tos pašus vārdus, kuri tagad nāca iz tās miesas daļas, kas ārā gulēja.
Dj7f-KFxvRo_0133.wav|Tad trešo reizi iestājās īsts svinīgs klusums, kuru arī trešo reizi neviens neiedrošinājās pārtraukt.
Dj7f-KFxvRo_0134.wav|Piepeši vesels bars elles garu šķūnī likās esam palaists vaļā.
Dj7f-KFxvRo_0135.wav|Jo uzreiz vienā kaktā dzeguze sāka kūkot, tad otrā lakstīgala pogāt, tad trešā kaktā suns sāka kaukt un riet, tad tā bij, it kā aiz šķūņa kāds zāģētu, un galu galā šķūni pildīja tāda rūkoņa kā bišu stropu.
Dj7f-KFxvRo_0136.wav|Šādā troksnī klausoties, ļaudīm mati sacēlās stāvu.
Dj7f-KFxvRo_0137.wav|Pēdīgi bailīgākais pārmeta krustu un sāka mukt projām.
Dj7f-KFxvRo_0138.wav|Nu arī citi atjēdzās un nebij vairs turami.
Dj7f-KFxvRo_0139.wav|Trakos lēcienos tie saskrēja kalnā augšā Koklaps, no jauna zils, melns, tāpat visiem līdz un nonāca mājā, kā zivis sausā pēc elpas čāpstinādami.
Dj7f-KFxvRo_0140.wav|Kad pirmais ārprātam līdzīgais uztraukums bija pārgājis.
Dj7f-KFxvRo_0141.wav|Un ļaudis pēc zemnieku paraduma viens otram atkal un atkal bija stāstījuši.
Dj7f-KFxvRo_0142.wav|Ko nupat kopā bija piedzīvojuši un turklāt iztēlojuši savas jūtas, kādas tiem tai un kādas atkal tai acumirklī bija bijušas, izcēlās jautājums.
Dj7f-KFxvRo_0143.wav|Kas nu būtu darāms?
Dj7f-KFxvRo_0144.wav|Skaidrībā visi bija tikai par vienu lietu: ja nenotika pēc cūkas vārdiem, tad Koklaps bij pazudis vīrs un māja drīzi drīzi izmirs kā mēra laikos.
Dj7f-KFxvRo_0145.wav|Arī olas nedrīkstēja bāzt rumbā, bet tā bija godīgi jāierok zemē, lai varenā acu apmānītāja vēl vairāk nesakaitinātu padarīt viņam taču nekā nevarēja.
Dj7f-KFxvRo_0146.wav|Bet kas gan to gaļu lai ēda?
Dj7f-KFxvRo_0147.wav|Saltas skuras jau, tikai par to iedomājot, pārgāja pa kauliem.
Dj7f-KFxvRo_0148.wav|Jeb vai Eda lai palika neizprecēta?
Dj7f-KFxvRo_0149.wav|Tas arī vairs nedrīkstēja notikt.
Dj7f-KFxvRo_0150.wav|Te saimniece pacēla savu balsi un sacīja, šī gan zinātu padomu, bet tas nekā nepalīdzētu, ja nupat piedzīvotais brīnums taptu izpausts.
Dj7f-KFxvRo_0151.wav|Vai visi mājas ļaudis cietīšot klusu?
Dj7f-KFxvRo_0152.wav|Tas esot jādara, kad šis pavēlot, Koklaps sacīja un laida apkārt mirkļus, kuri katrai mutei izvilināja dziļākās klusu ciešanas apsolījumu.
Dj7f-KFxvRo_0153.wav|Lai tad nu saimniece runājot.
Dj7f-KFxvRo_0154.wav|Visiem esot zināms, Koklapiene sacīja, ka tas Ādams Roga muižas purvos rokot grāvjus un kas par tēviņu tas esot.
Dj7f-KFxvRo_0155.wav|Lāpstu tas sev licis kaldināt kā puspūravietu, un maizes tas ik dienas apēdot pa veselam kukuļam un tomēr, kā pats viņai stāstījis, vēl nekad neesot bijis pilnīgi paēdis.
Dj7f-KFxvRo_0156.wav|Tas būtu vīrietis, kas to cūku visīsākā laikā aptērētu, ja viņš nekā nedabūtu zināt.
Dj7f-KFxvRo_0157.wav|Tam būtu jāiet pakaļ.
Dj7f-KFxvRo_0158.wav|Jā bet ko tad lai viņam saka, kādēļ viņam tādu labumu dara kāds ievaicājās.
Dj7f-KFxvRo_0159.wav|Derība, saimnieks īsi piebilda.
Dj7f-KFxvRo_0160.wav|Pasaule mani sauc par tiepīgu cilvēku, labi, esmu noderējis, ka Roga to cūku triju nedēļu laikā apēdīs.
Dj7f-KFxvRo_0161.wav|Un pēc tam, kad Spričam bij aizlaista ziņa.
Dj7f-KFxvRo_0162.wav|Ka kāzas atliktas uz vēlāku laiku.
Dj7f-KFxvRo_0163.wav|Cūka ar trīcēšanu un drebēšanu pārvesta mājā, sacirsta gabalos un sasālīta.
Dj7f-KFxvRo_0164.wav|Koklaps atveda Rogu no muižas purviem un lika to pie saviem cūkas gaļas podiem.
Dj7f-KFxvRo_0165.wav|Roga bija tiešām milža cilvēks ar glītu labsirdīga puikas ģīmi, plāni mati, gaiši kā lini, apklāja viņa galvu, un tāda pat plāna ūsiņa rotāja viņa virslūpu.
Dj7f-KFxvRo_0166.wav|Bez mazākās šaubīšanās viņš saņēma pasaku par derību un stājās priecīgā prātā pie sava pienākuma izpildīšanas.
Dj7f-KFxvRo_0167.wav|Kā izrādījās, tad saimniece nebij pārspīlējuse par viņa ēstgribu runādama un Koklaps katrā citā laikā par to būtu iztrūcinājies un būtu to mēģinājis apturēt un aprobežot ar saviem spēcīgākajiem vārdiem.
Dj7f-KFxvRo_0168.wav|Bet nu viņš par to tikai priecājās vien un gādāja, ka Ādamam vismazāk trīs reizes dienā gan vārīta, gan cepta, gan silta, gan salta nolādētā gaļa pilnās bļodās tapa celta priekšā.
Dj7f-KFxvRo_0169.wav|Tā tas gāja apmēram kādu nedēļu.
Dj7f-KFxvRo_0170.wav|Tad milža vēders vienmuļīgā ēdiena likās būt apnicis: bļodas tik ātri vairs neiztukšojās.
Dj7f-KFxvRo_0171.wav|Bet Koklaps nebija vis vakarējais, tas zināja padomu.
Dj7f-KFxvRo_0172.wav|Viņš atrāva vaļā mucu gardā kāzu alus un pataisīja iz kāzu spirta spēcīgu šņabi ar zālītēm.
Dj7f-KFxvRo_0173.wav|Šie līdzekļi palīdzēja.
Dj7f-KFxvRo_0174.wav|Agrākā ēstgriba atkal ieradās, un nabaga rokpelnis, pēc savām domām, tagad dzīvoja kā Dieva ausī.
Dj7f-KFxvRo_0175.wav|Bet šāda dzīve nepalika bez manāmām sekām.
Dj7f-KFxvRo_0176.wav|Puiša miesas kaulainās, cietās formas pamazām nozuda, pieņemdamas patīkamu apaļumu, viņa rokas tapa mīkstas un baltas un viņa platie pleci vēl platāki, tā ka viņš tikai ar mokām svārkus varēja dabūt mugurā.
Dj7f-KFxvRo_0177.wav|Un, kad viņš kādā dienā nejauši jo viņš nebūt nebij lieki lepns ieskatījās Edas spogulītī, tad viņš sevis vairs nemaz lāgā negribēja pazīt: tik brangs, tik sārts, tik glīts viņa vaigs bij tapis.
Dj7f-KFxvRo_0178.wav|Bet līdz ar redzamo ārējo pie viņa notika arī iekšēja pārvēršanās.
Dj7f-KFxvRo_0179.wav|Līdz šim viņš bij bijis kluss, nedrošs un neveikls puisis, kas par citu neko nebija domājis kā par purviem un grāvjiem, par ēšanu un gulēšanu.
Dj7f-KFxvRo_0180.wav|Priekš cita viņam arī nebij atlicis laika.
Dj7f-KFxvRo_0181.wav|Bet nu viņš tapa drošāks un drošāks un dzīvāks un sāka prātot.
Dj7f-KFxvRo_0182.wav|Uz istabas tagad tikai maz vairs pazīstamām pusdurvīm atspiedies, savu ķuļķīti omulīgi kūpinādams, vai atkal uz ežmaļa nolaidies un noskatīdamies pļāvējos, viņš apsvēra un pārdomāja svarīgākās lietas...
Dj7f-KFxvRo_0184.wav|Debesu tēvs tak laikam gan ir vareni gudrs, ka viņš cilvēkus tādus radījis, kādi tie ir.
Dj7f-KFxvRo_0185.wav|Viņš tos tā radījis, -ka tie katrā acumirklī var baudīt kādu prieku ja to labi apdomā.
Dj7f-KFxvRo_0186.wav|Kad tu, cilvēks, ēd, tad mute un vēders priecājas, kad tu runā, tad tas mēlei kad tu klausies un dzirdi, tad tas ausij par patikšanu.
Dj7f-KFxvRo_0187.wav|Un, kad tu skaties un redzi, tad acs var priecāties...
Dj7f-KFxvRo_0188.wav|Acs ir citāda nekā vēders.
Dj7f-KFxvRo_0189.wav|Vēders ir piepildāms, acs nav.
Dj7f-KFxvRo_0190.wav|Kas acej patīk, tai viņa nevar un nevar diezgan noskatīties...
Dj7f-KFxvRo_0191.wav|Platos, garos, taisnos grāvjos, kuros starp melnām malām ūdens vienlīdzīgi vizēdams slīd uz priekšu, tajos acs diezgan nevar noskatīties un smukās meitās arī ne...
Dj7f-KFxvRo_0192.wav|Jā smukās meitās arī ne...
Dj7f-KFxvRo_0193.wav|Cik ērmoti, ka viņš to jau senāk nebij ievērojis.
Dj7f-KFxvRo_0194.wav|Viņš taču jau ilgi pazina Līzi, Ievu un Lieni, Koklapa kalpones, un Edu, viņa meitu, bet līdz šim tās viņa acīm nebija darījušas nekāda prieka.
Dj7f-KFxvRo_0195.wav|Un nu nu viņš savus mirkļus no tām labprāt nemaz nebūtu vērsis nost un būtu nezin ko devis, ja it īpaši tai Edā vai divdesmit četras stundas no vietas netraucēti varētu nolūkoties.
Dj7f-KFxvRo_0196.wav|Bet tā tikai arī bij meita!
Dj7f-KFxvRo_0198.wav|Un kas par spēkiem viņai bij, un ko visu tā varēja nest!
Dj7f-KFxvRo_0199.wav|Ar trim spaiņiem tā gāja uz aku pēc ūdens un nāca atpakaļ tik viegli kā cielava.
Dj7f-KFxvRo_0200.wav|Tiešām, maz bij tādu vīriešu, kas viņai varēja tikt līdz vismazāk to paspēja tas Spricis Vimba, viņas brūtgans!
Dj7f-KFxvRo_0201.wav|Un Ādams ēda, dzēra un slinkoja, un noskatījās Edā.
Dj7f-KFxvRo_0202.wav|Un viņa tam patika jo dienas jo vairāk.
Dj7f-KFxvRo_0203.wav|Bet, kad atkal kādā dienā meita viņa priekšā uz galda bij nolikuse gaļas bļodu, viņš savu apkalpotāju satvēra aiz rokas.
Dj7f-KFxvRo_0204.wav|Ko nu Eda iejautājās un skatījās milzī.
Dj7f-KFxvRo_0205.wav|Šis satverto roku palaida vaļā.
Dj7f-KFxvRo_0206.wav|Nekas, nekas, viņš sajucis nomurmināja.
Dj7f-KFxvRo_0207.wav|Nekas, par ko tu mani aiztiki?
Dj7f-KFxvRo_0208.wav|Puisis saņēmās.
Dj7f-KFxvRo_0209.wav|Viņš pacēla acis un skatījās brīdi brašajā un pilnīgajā meitas stāvā.
Dj7f-KFxvRo_0210.wav|Viņa sirds ātrāk sāka pukstēt.
Dj7f-KFxvRo_0211.wav|Es tevī labprāt vienumēr skatītos, viņš tagad sacīja.
Dj7f-KFxvRo_0212.wav|Tu man patīc.
Dj7f-KFxvRo_0213.wav|Man gribas tevi turēt aiz rokas, lai tu paliec manā tuvumā.
Dj7f-KFxvRo_0214.wav|Eda nosarka.
Dj7f-KFxvRo_0215.wav|Kā tu runā, viņa noteica.
Dj7f-KFxvRo_0216.wav|Puisis nopūtās.
Dj7f-KFxvRo_0217.wav|Tu esi tāda meita, kādas vēl savā laikā neesmu redzējis, viņš tad atkal turpināja.
Dj7f-KFxvRo_0218.wav|Tu nu drīzi dzersi kāzas.
Dj7f-KFxvRo_0220.wav|Drīzi, cik ērmoti, man būs tevis žēl, bet jādzer vien ir.
Dj7f-KFxvRo_0221.wav|Jā, Eda īsi atteica un izgāja ārā.
Dj7f-KFxvRo_0222.wav|Un Ādams ēda, dzēra un slinkoja, un noskatījās Edā.
Dj7f-KFxvRo_0223.wav|Piepeši viņš to kādā dienā atkal satvēra aiz rokas.
Dj7f-KFxvRo_0224.wav|Vai viņš tev patīk?
Dj7f-KFxvRo_0226.wav|Ak nu tavs brūtgans.
Dj7f-KFxvRo_0228.wav|jā, tas...
Dj7f-KFxvRo_0229.wav|Esam jau no mazām dienām pazīstami, vecāki viņu gribēja, viņš atnāca vienumēr pie mums un bija tāds drošs un trakulīgs.
Dj7f-KFxvRo_0230.wav|Neviens nekā nesacīja, un es es domāju, jāņem vien jau būs un nu -
Dj7f-KFxvRo_0231.wav|Vai viņš tev patīk Ādams viņu pārtrauca.
Dj7f-KFxvRo_0232.wav|Es nezinu.
Dj7f-KFxvRo_0235.wav|Īss klusums iestājās.
Dj7f-KFxvRo_0236.wav|Viņš ir tik sīciņš, nespēcīgs un neglīts pret tevi, Eda tad čukstēja.
Dj7f-KFxvRo_0237.wav|Pēc šīs sarunas Ādama ēstgriba bija kā rautin aizrauta, un nedz alus, nedz šņabis ar vērmelēm un rūgtām purva pupulakstu lapām to atkal varēja ietaisīt.
Dj7f-KFxvRo_0238.wav|Aiz errastībām par šādu pārāk nepatīkamu gadījumu Koklaps tikko netapa slims un izlaida savas dusmas pa vecam ieradumam pie saimes.
Dj7f-KFxvRo_0239.wav|Jā, reiz viņš kādu puisi gluži bez iemesla pat sasita.
Dj7f-KFxvRo_0240.wav|Bet sods par šādu netaisnību viņu arī sasniedza gandrīz uz pēdām.
Dj7f-KFxvRo_0241.wav|Proti, puisis aizgāja pie Ādama un izstāstīja viņam sīki un smalki, kādēļ šo turot tā kā sprinci.
Dj7f-KFxvRo_0242.wav|Ādams atplēta acis un sēdēja tad pusstundu, no vietas nekustēdamies, pie galda pilnas bļodas priekšā un atstutēja galvu rokā.
Dj7f-KFxvRo_0243.wav|Jo tā viņš vislabāk varēja domāt.
Dj7f-KFxvRo_0244.wav|Tad viņš uzmeklēja Koklapu.
Dj7f-KFxvRo_0245.wav|Lupata viņš tam uzkliedza.
Dj7f-KFxvRo_0246.wav|Es nu zinu tavu derību, Reinis man to izstāstīja.
Dj7f-KFxvRo_0248.wav|Viens no diviem: vai nu tu man dod savu meitu par sievu, vai es vairs ne kumosa neēdu no tās sasodītās gaļas!
Dj7f-KFxvRo_0249.wav|Savu dvēseli uz elli ar to būtu varējis aizēst!
Dj7f-KFxvRo_0250.wav|Bet Edas dēļ es to darīšu.
Dj7f-KFxvRo_0251.wav|Man viņa patīk, tā kā bez viņas vairs nemaz nevaru dzīvot.
Dj7f-KFxvRo_0252.wav|Citā reizē Koklaps pēc šādiem vārdiem būtu sasaucis savus puišus, licis Ādamu sasiet, ielikt vāģos, aizvest uz muižas purviem un viņu tur kā mēslu vezumu izgāzt.
Dj7f-KFxvRo_0253.wav|Bet tagad viņš tikai pārmaiņām nobālēja un nosarka un sasita rokas kopā.
Dj7f-KFxvRo_0256.wav|Vai tev nemaz nav jēgas?
Dj7f-KFxvRo_0257.wav|Vai tad tu nezini, ka tas Spricis ka Eda -
Dj7f-KFxvRo_0258.wav|Visu zinu Ādams viņu pārtrauca.
Dj7f-KFxvRo_0259.wav|Par neko, par itin neko nebēdāju.
Dj7f-KFxvRo_0260.wav|Tava meita viņa man patīk, vai tu man viņu dosi vai nedosi?
Dj7f-KFxvRo_0261.wav|Bet, Ādamiņ mīļais, ko tad Spricis teiks, kad tu viņam to Edu noņemsi!
Dj7f-KFxvRo_0264.wav|Un tas satvēra dumbro Koklagu, pacēla to augsti gaisā, sakratīja viņu dūšīgi un nolaida tad atkal zemē.
Dj7f-KFxvRo_0265.wav|Tā, lūk, miltos viņu saberzīšu, smalkos...
Dj7f-KFxvRo_0266.wav|Eh Koklaps stenēja, izlocītās rokas glaudīdams.
Dj7f-KFxvRo_0268.wav|lādi Spricis jau aizvedis.
Dj7f-KFxvRo_0269.wav|Aizvēdis?
Dj7f-KFxvRo_0270.wav|Viņš jau nāk iegātņos.
Dj7f-KFxvRo_0271.wav|Tikai tā par jokiem, lai man kristu kāzu taisīšana.
Dj7f-KFxvRo_0272.wav|Spriča veči tagad nevar -
Dj7f-KFxvRo_0273.wav|Tikai tā par jokiem, nu tad joki paliek joki, ņem mani par īsto iegātni, es lādi atvedīšu atpakaļ.
Dj7f-KFxvRo_0274.wav|Spricis nedos.
Dj7f-KFxvRo_0275.wav|Tad es lādi atvedīšu šurp līdz ar visu Sprici Ādams kliedza.
Dj7f-KFxvRo_0276.wav|Vai tas ņirva domā, ka Eda viņam par viņa draudzību kaut ko parādā?
Dj7f-KFxvRo_0277.wav|Labi, tad es to parādu ņemu uz savu galvu.
Dj7f-KFxvRo_0278.wav|Tiklīdz viņš precēsies, es to viņam atmaksāšu ar augļiem, ja viņš to vēlēsies!
Dj7f-KFxvRo_0279.wav|Ādam, tu esi gatavs pagāns.
Dj7f-KFxvRo_0281.wav|neesmu vakarējais, bet tādas lietas...
Dj7f-KFxvRo_0282.wav|Vai tad tevi mana meita arī grib?
Dj7f-KFxvRo_0284.wav|Vai tā, nu tad vēl kādas dienas apdomāšos...
Dj7f-KFxvRo_0285.wav|Ak šī cūka, šī cūka...
Dj7f-KFxvRo_0286.wav|nelaime man jau sāk brucin virsū...
Dj7f-KFxvRo_0287.wav|Pagāja pāris dienu, kurās Koklaps apdomājās, Ādams neēda gaļas, un saimniece nezināja, kas notiks, un tādēļ uz kaimiņiem kādai vecai sievai aizsūtīja pakaļ, kas visādās dzīves nesapratnēs gan ar vārdiem, gan ar darbiem mācēja palīdzēt.
Dj7f-KFxvRo_0288.wav|Pēdīgi Koklaps redzēja, ka bija paspēlējis un ka viņam jāpieļaujas, un tādēļ viņš pieļāvās arī.
Dj7f-KFxvRo_0289.wav|Nu Ādams atkal sāka ēst gaļu un aizbrauca uz Sprici Vimbu Edas pūram pakaļ.
Dj7f-KFxvRo_0290.wav|Spricis bja vieglprātīgs puisis un piederēja pie tās tāļu izplatītās vīriešu sugas, kurai mīlestība viņas dziļākā jēdzienā pilnīgi sveša.
Dj7f-KFxvRo_0291.wav|Viņam tālab viena meita bija gandrīz tikpat mīļa kā otra un Eda patīkamāka par citām robežu dēļ.
Dj7f-KFxvRo_0292.wav|Kad nu Ādams viņam ļoti nopietnā kārtā atklāja iemeslu, kādēļ atbraucis, un turklāt savā izskaidrojumā iepina dažādus viegli saprotamus draudus, tad Spričam tika bail, jo viņš domāja, milzis sākot muldēt.
Dj7f-KFxvRo_0293.wav|Bet pārliecinājies, ka Ādams nebija nedz dzēris, nedz prātā jucis, viņš tikko varēja savaldīt smieklus par tādu aplamību.
Dj7f-KFxvRo_0294.wav|Ņem viņu, ņem viņu tas izsaucās bet tā kā tu tikai man vēlāk nekā nepiemet!
Dj7f-KFxvRo_0295.wav|Spriča veči nu gan tik ātri nebija pierunājami izdot lādi, bet tomēr darīja to pēdīgi, kad tiem dēls slepeni bij apgalvojis, viņam esot drošākie pierādījumi, ka šis Bambana Līzei patīkot.
Dj7f-KFxvRo_0296.wav|Bambans taču esot tikpat bagāts kā Koklaps, ja gribot, šis precēšot Līzi...
Dj7f-KFxvRo_0297.wav|Tātad Ādams priecīgi aizbrauca ar lādi, apēda cūku atkal ar labāko ēstgribu līdz pēdējam kumosam un nodzēra pēc kāda laiciņa kāzas.
Dj7f-KFxvRo_0298.wav|Jā, viņam agri bija jāiesāk taupīt, jo šīs dzīres bija gan pirmās, bet nepalika pēdējās viņa laimīgā, svētītā laulībā.
fyzDIWvYrNA_0000.wav|Salna pavasarī.
fyzDIWvYrNA_0001.wav|Pirmā daļā.
fyzDIWvYrNA_0003.wav|Augšā zilas debesis, zibošas mākoņu aitiņas un cīruļu nebeidzama trallināšana; lejā spilgti zaļumi, balti ziedi, smarša daždažādā, naigas rokas un gaviles sirdis.
fyzDIWvYrNA_0004.wav|Naigas rokas, gaviles sirdīs: nezinu vai pie visiem.
fyzDIWvYrNA_0005.wav|Bet pie Vanagu Andra gan laikam tā bija.
fyzDIWvYrNA_0006.wav|Jo lai gan saule tikai brokastlaiku vien vēl rādīja, tad tomēr lielais tīrums, lēzens paaugstinājums pļavas vidū, jau gandrīz līdz pusei bij uzarts, un puiša pietvīkušais ģīmis un kūpošais zirdziņš liecināja, ka šis darbs nebija noticis bez pūlēm.
fyzDIWvYrNA_0007.wav|Nodzinis vagu līdz kuplam ievu krūmam, kas uz ežmaļa ziedos līgojās, viņš pieturēja pelēci, pacēla arklu, iegrūda lemešus sparīgi zemē un gāja un nolaidās krūma pavēnī.
fyzDIWvYrNA_0008.wav|Tik spēcīga bija saldenrūgtā smarša, ka tā Andram izlikās gandrīz vai nepatīkama.
fyzDIWvYrNA_0009.wav|Viņš izvilka nazi, nogrieza zemu, kuplu zariņu un aizvēlās ar to no krūma drusku nost.
fyzDIWvYrNA_0010.wav|Tad viņš noņēma cepuri, sāka jautri dungot un vija ziedus ap cepures loku.
fyzDIWvYrNA_0014.wav|Tavu jauku laiciņu sirds vai kaut aiz prieka...
fyzDIWvYrNA_0015.wav|Andrs atlaidās garšļauku, aizvēra acis, smīnēja un gulēja tā labu brīdi.
fyzDIWvYrNA_0016.wav|Saulīte smīnēja pretim un skūpstīja puiša ziedošos vaigus, un susināja viņa valgo, balto pieri.
fyzDIWvYrNA_0017.wav|Pēdīgi viņš atkal pacēla galvu, atspieda to rokā un skatījās uz kalnu, aiz kura mājas skursteņa gals bija redzams.
fyzDIWvYrNA_0018.wav|Plāns dūmu stabiņš rādīja, ka brokastis būs kaut kas silts.
fyzDIWvYrNA_0019.wav|Kas gan to nesīs uz leju, viņa, ak debestiņ, liec, lai viņa nāk un nevis Annule vai vecā Līze.
fyzDIWvYrNA_0020.wav|Un puisis skatījās noņēmies uz kalnu un ieraudzīja tur pēc minūtu sešu septiņu ilgas gaidīšanas gaišrozā lakatiņu, tumšrozā jaku, baltu priekšautu un pelēkus brunčus.
fyzDIWvYrNA_0021.wav|Viņa smaids tapa vēl jautrāks, un viņa acis pavadīja skuķi no kalna lejā, pār pļavu un nenovērsās no viņas, kad tā balto aizsaini nolika ievu krūmu ēnā.
fyzDIWvYrNA_0022.wav|Nāc nu ēst, viņa aicināja, stāvēja un svaidīja ģīmi ar ziedu ķemiem.
fyzDIWvYrNA_0025.wav|Ir putriņa ar gaļu un karpeļi.
fyzDIWvYrNA_0026.wav|Nes šur, Andrs sacīja laipnā ķircinātāja balsī.
fyzDIWvYrNA_0028.wav|Man tik tuvu tā smaka par stipru, puisis atbildēja, un meitene paņēma brokastu un nolika to Andram līdzās.
fyzDIWvYrNA_0029.wav|Viņš tvēra pēc viņas rokas, bet veikli viņa izvairījās un aizlēca ar mazu lēcienu no viņa nost.
fyzDIWvYrNA_0031.wav|Puisis pasmējās gardi, atraisīja aizsaini un sāka ēst.
fyzDIWvYrNA_0034.wav|Ak tā, bet varēji tak vēl kādu kumosiņu...
fyzDIWvYrNA_0035.wav|reizē ar mani.
fyzDIWvYrNA_0036.wav|Esi tak jau atkal tādu gabaliņu gājuse.
fyzDIWvYrNA_0038.wav|Te ir tāds smuks liesumiņš.
fyzDIWvYrNA_0039.wav|Tas skatās tā laipni uz tavu pusi.
fyzDIWvYrNA_0040.wav|Par to tu gan vari apžēloties.
fyzDIWvYrNA_0041.wav|Lai nu paliek, ēd vien pats.
fyzDIWvYrNA_0044.wav|Ak tur, vai kādam putnam esi pakaļ sviedis unn appuškota, tu tak sakies, tev tā smaka esot par stipru.
fyzDIWvYrNA_0045.wav|No visa krūma, bet ne no viena zara...
fyzDIWvYrNA_0046.wav|Par daudz, tad viņa ir rūgta, no viena zariņa, patīkama, tas tāpat kā ar tevi!
fyzDIWvYrNA_0047.wav|Kas, ko, kā ar mani?
fyzDIWvYrNA_0048.wav|Redz, kad tā par daudz...
fyzDIWvYrNA_0049.wav|par daudz ar mani lepojies, tad tu man esi rūgta, bet, kad tā drusciņ, tad tu man varen patīc.
fyzDIWvYrNA_0051.wav|še tava cepure.
fyzDIWvYrNA_0052.wav|Viņa svieda to un svieda tik veikli, ka tā Andram taisni uzkrita uz galvas.
fyzDIWvYrNA_0053.wav|Nu, kā tas bij?
fyzDIWvYrNA_0054.wav|Andrs sagrozīja cepuri pareizi un tad pamāja, lai skuķis nosēstoties.
fyzDIWvYrNA_0055.wav|Nāc nu, esi tik laba.
fyzDIWvYrNA_0056.wav|Meitene nolaidās uz ežmaļa, bet ne gluži tuvu pie Andra un skatījās viņā ar šķelmīgiem mirkļiem.
fyzDIWvYrNA_0057.wav|Nu es sēdu.
fyzDIWvYrNA_0058.wav|Nu, kas nu būs?
fyzDIWvYrNA_0059.wav|Kāpēc tu savu cepuri tā esi nopuškojis?
fyzDIWvYrNA_0060.wav|Kāpēc?...
fyzDIWvYrNA_0061.wav|Puisis apklusa uz brīdi un tad sacīja drošā balsī: Tāpēc, ka pie Lienes iešu precībās.
fyzDIWvYrNA_0062.wav|Precībās, pie Lienes, pie kuras Lienes?
fyzDIWvYrNA_0063.wav|Pie tās pašas, kas tur ežmalā sēd.
fyzDIWvYrNA_0064.wav|Ujā, brāl, vai šitā skuķis iesaucās, ļoti gari vilkdams.
fyzDIWvYrNA_0065.wav|Skat, kur drošība, bet, ja nu tu izkrīti caur, brāl, ko tad, brāl?
fyzDIWvYrNA_0066.wav|Par ko tad lai izkrītu?
fyzDIWvYrNA_0067.wav|Vai tu domā, ka viņai nepatiktu?
fyzDIWvYrNA_0068.wav|Kas nu par nepatikšanu, bet...
fyzDIWvYrNA_0071.wav|Nu, kas, citi, labāki precinieki Andrs drusku drebošā balsī viņu pārtrauca.
fyzDIWvYrNA_0072.wav|Ak, ko nu par citiem, tu jau zini, ka precinieki ir gan, bet tie...
fyzDIWvYrNA_0074.wav|Bet viņai vēl negribas, esot vēl tik jauna, pūrs arī vēl neietaisīts, guldāmais deķis neausts...
fyzDIWvYrNA_0076.wav|Tu, to es ticu, nezin ar ko visu tu nebūtu mierā, bet tā tās lietas neiet.
fyzDIWvYrNA_0077.wav|Visam vajaga savas ziņas.
fyzDIWvYrNA_0078.wav|Ak ziņas, ej nu, Lien, tu mani ar savu ziņu vēl padarīsi traku!
fyzDIWvYrNA_0079.wav|Nu, saki nu, kādēļ tu pie manis nevari nākt?
fyzDIWvYrNA_0080.wav|Nesāc nu atkal gaudot, tad es tūliņ bēgšu projām.
fyzDIWvYrNA_0081.wav|Skaties, kas par jaukumu visapkārt, un šitādā laikā tu par precēšanos vari domāt!
fyzDIWvYrNA_0082.wav|Bet taisni šitai laikā...
fyzDIWvYrNA_0083.wav|kur tu, cilvēks, arī acu nepagriez, tur tev...
fyzDIWvYrNA_0084.wav|ak, šitādās dienās tu man no prāta nemaz neizej.
fyzDIWvYrNA_0085.wav|Mīļo Lienīt, saki nu Jā saki nu jā.
fyzDIWvYrNA_0086.wav|Vai ta esi jau paēdis?
fyzDIWvYrNA_0087.wav|Es lūdzu, lai tu jā saki.
fyzDIWvYrNA_0088.wav|Un es prasu: vai tu esi paēdis?
fyzDIWvYrNA_0089.wav|Iešu projām.
fyzDIWvYrNA_0090.wav|Pag, pag, pag, pag, es jau vēl ēdu, Andrs iesaucās un sāka atkal ēst tikai tādēļ, lai Liene vēl kādu brītiņu viņa tuvumā uzkavētos.
fyzDIWvYrNA_0091.wav|Laikam tevi saimnieks uzrunājis viņš drusku nospiestā balsī piebilda.
fyzDIWvYrNA_0092.wav|Uzrunājis jau ir, Liene atteica.
fyzDIWvYrNA_0093.wav|Bet pie tā pakainā ķēma...
fyzDIWvYrNA_0095.wav|Bet viņš krietns un pārticis cilvēks puisis turpināja, gribēdams zināt, ko viņa vēl teiks par viņa līdzcensi.
fyzDIWvYrNA_0096.wav|Krietns un pārticis?
fyzDIWvYrNA_0098.wav|Ja es pie katra krietna un pārtikuša cilvēka būtu solījusēs iet, tad tagad jau važas no gredzeniem varētu kalt.
fyzDIWvYrNA_0100.wav|Nu tad jau tev beigās tikpat nekas cits neatliks kā ar mani iet pie mācītāja, Andrs sacīja, savāza nazi, nobraucīja smukās ūsas un uzlēca stāvu.
fyzDIWvYrNA_0101.wav|Tai pašā acumirklī arī Liene no ežas uzrāvās augšā.
fyzDIWvYrNA_0102.wav|Droši smaidīdams, Andrs viņai tuvojās.
fyzDIWvYrNA_0103.wav|Liene virzījās uz krūmu ko tu nāc viņa iesaucās.
fyzDIWvYrNA_0104.wav|Nenāc nu, tas jau nu tā nebūs, aptīšu sev galvu ar priekšautu.
fyzDIWvYrNA_0105.wav|Un viņa aizsteidzās aiz krūma, kur Andrs viņu panāca un apkampa.
fyzDIWvYrNA_0106.wav|Andr Liene diezgan nelaipni izsaucās.
fyzDIWvYrNA_0107.wav|Mutes jau nu nedabūsi Viņa ietina galvu priekšautā, bet viņš to atrāva nost un nobučoja meiteni vairāk reižu no vietas.
fyzDIWvYrNA_0108.wav|Nu viņa vairs neturējās pretī, un, kad Andrs viņu no jauna mīļi vaicāja, vai nākšot pie viņa, tad Liene klusām atbildēja.
fyzDIWvYrNA_0109.wav|Ak, ko nu tik daudz prasi, tu jau gan zini, ka pie cita neviena neiešu.
fyzDIWvYrNA_0110.wav|Bet, atkal vajā palaista, viņa tomēr iesaucās: ak tu sumpurns paķēra tukšo bļodiņu un drānu un aizsteidzās pa pļavu uz māju.
fyzDIWvYrNA_0111.wav|Pārpalikušo, prāvo maizes riecienu zirdziņam atdodams, Andrs Lieni atkal ar acīm pavadīja, kamēr pelēkie brunči, tumšrozā jaka un beigās gaišrozā lakatiņš aiz kalna bij nozuduši.
fyzDIWvYrNA_0112.wav|Tad viņš, it kā locekļus izstaipīdams, izplēta rokas...
fyzDIWvYrNA_0114.wav|To jauko laiciņu...
fyzDIWvYrNA_0117.wav|Un svilpodams viņš atkal uzsāka art.
fyzDIWvYrNA_0119.wav|Reizē ar Lieni tikai no otras puses Vanagu pagalmā ienāca Mālnieku tēvs, garš, sauss vecis, kura mājas, no Vanagiem uz rītiem skatoties, lejā, birzes malā, starp ozoliem un ābelēm bij redzamas.
fyzDIWvYrNA_0120.wav|Viņš bij rūpīgi ģērbies un sveicināja skuķi tādā savādā balsī, uzmeta viņai tādu savādu mirkli un iegāja istabā.
fyzDIWvYrNA_0121.wav|Liene nolika bļodiņu un drānu un sāka pa ķēķi rīkoties, pie tam nodomādama, ka Mālnieks priekš sava vecuma pēdējā laikā par bieži kāpjot Vanagu kalnā.
fyzDIWvYrNA_0122.wav|Te ienāca saimnieks ķēķī.
fyzDIWvYrNA_0123.wav|Viņš bija pietvīcis un tā kā drusku sabijies.
fyzDIWvYrNA_0124.wav|Ko domā, Lien, viņš ātri izgrūda, tas vecais loMālnieks atnācis uz tevi.
fyzDIWvYrNA_0125.wav|Ko, ko meitene vaicāja neuzmanīgi.
fyzDIWvYrNA_0126.wav|Mālnieks grib ar tevi runāt.
fyzDIWvYrNA_0127.wav|Tu tak redzi, ka man nav vaļas.
fyzDIWvYrNA_0129.wav|Saproti, viņš nācis...
fyzDIWvYrNA_0130.wav|viņš grib precēties.
fyzDIWvYrNA_0131.wav|Precēties?
fyzDIWvYrNA_0132.wav|Liene atspiedās pie pavarda mūra.
fyzDIWvYrNA_0133.wav|Viņas sārtie vaigi nobālēja, un tikai pēc brīža viņa piebilda: Tas nevar būt.
fyzDIWvYrNA_0134.wav|Nāc izrunājies, Vanags sacīja un savieba ģīmi, Lienes pārvēršanos redzēdams.
fyzDIWvYrNA_0135.wav|Vai die Liene izsaucās ko lai ar viņu runāju, vai viņš traks, vai die, vai die!
fyzDIWvYrNA_0136.wav|Un viņai aiz kauna iesāka smieties.
fyzDIWvYrNA_0137.wav|Nāc, nāc, saimnieks vedināja pastingrā balsī.
fyzDIWvYrNA_0138.wav|Lienes smieklos bij kaut kas, kas viņu ievainoja.
fyzDIWvYrNA_0140.wav|Man kauns, tāds vecis, ko viņš gan domā!
fyzDIWvYrNA_0143.wav|Un atkal viņa smējās, un domas tai juku jukām skrēja pa galvu: Septiņdesmit divi gadi...
fyzDIWvYrNA_0144.wav|Atraitnis...
fyzDIWvYrNA_0145.wav|Iepirkta māja...
fyzDIWvYrNA_0146.wav|izmaksāta...
fyzDIWvYrNA_0147.wav|neviena bērna...
fyzDIWvYrNA_0148.wav|Saimniekgalā četras istabas un stikla porūzis...
fyzDIWvYrNA_0149.wav|Pēc trim četriem gadiem vecis būs beigts...
fyzDIWvYrNA_0150.wav|varbūt pēc pusgada...
fyzDIWvYrNA_0151.wav|Un liela nauda arī vēl esot...
fyzDIWvYrNA_0152.wav|Un ābeļdārzs...
fyzDIWvYrNA_0153.wav|un plūmes, un ķirši, un vīnogu stīgas mājas saules pusē, un vecis varbūt pēc pusgada būs beigts...
fyzDIWvYrNA_0154.wav|vai die, vai die, un Andrs...
fyzDIWvYrNA_0155.wav|Es teikšu, ka tu nāksi, Vanags sacīja auksti un atstāja ķēķi.
fyzDIWvYrNA_0156.wav|Ar dikti pukstošu sirdi Liene steidzīgi nomazgāja rokas, noslapināja ģīmi, lai gan jau šorīt bija mazgājusēs, un noslaucījās rūpīgi.
fyzDIWvYrNA_0157.wav|Tad viņa iegāja saimes istabā un iesēdās savā gultā.
fyzDIWvYrNA_0158.wav|Viņa bija gluži apmulsuse.
fyzDIWvYrNA_0159.wav|Tā veča viņa tak nedrīkstēja precēt.
fyzDIWvYrNA_0160.wav|Nē, nē, ko tad Andrs, ko pasaule...
fyzDIWvYrNA_0161.wav|Bet atraidīt, tādu bagātnieku atraidīt, kura meita to gan darītu?
fyzDIWvYrNA_0162.wav|Kad nu būtu kāds, kas dod labu padomu, viņa domāja, kad kāds varētu pateikt: cik ilgi tas pagāns vēl dzīvos?
fyzDIWvYrNA_0163.wav|Divi gadi, trīs gadi, vairāk par četriem gadiem taču ne.
fyzDIWvYrNA_0164.wav|Septiņdesmit seši...
fyzDIWvYrNA_0165.wav|tas liels vecums.
fyzDIWvYrNA_0166.wav|Vai Andrs tik ilgi gaidīs?
fyzDIWvYrNA_0167.wav|Nē, nē, nē, Mālnieks tik ilgi nedzīvos, reti kāds tik ilgi dzīvo...
fyzDIWvYrNA_0168.wav|Bet kas var zināt?
fyzDIWvYrNA_0169.wav|Viņš veclaiku cilvēks, stipras sugas.
fyzDIWvYrNA_0170.wav|Kad nodzīvo līdz astoņdesmitiem?
fyzDIWvYrNA_0171.wav|Nu tad varēs fui, kas par domām...
fyzDIWvYrNA_0172.wav|lai viņš iet, kur nācis, ja nevar zināt, kad viņš mirs.
fyzDIWvYrNA_0173.wav|Liene gribēja pacelties un no istabas bēgt laukā, bet kājas neklausīja, un viņa palika sēdam.
fyzDIWvYrNA_0174.wav|Viņa sēdēja un sēdēja un tvīka, un šalka, kamēr atvērās saimniekgala durvis un Vanags iznāca un sacīja: Ej jel nu iekšā.
fyzDIWvYrNA_0175.wav|Nudie, es nezinu, vai iet vai neiet.
fyzDIWvYrNA_0176.wav|No kā tad tu bīsties, līdz tak tevis tūliņ neņems.
fyzDIWvYrNA_0177.wav|Skuķis piecēlās un gāja lēnām pār istabu, un nozuda aiz saimniekistabas durvīm.
fyzDIWvYrNA_0178.wav|Ar dziļu grumbu acu starpā Vanags viņai noskatījās pakaļ.
fyzDIWvYrNA_0179.wav|Sasodīta, nolādēta manta Un viņš izgāja ārā un staigāja nemierīgi pa pagalmu.
fyzDIWvYrNA_0180.wav|Vai viņa tiešām būs tik negudra?
fyzDIWvYrNA_0181.wav|Istabā Liene palika pie durvīm stāvam un nejaudāja acu pacelt.
fyzDIWvYrNA_0182.wav|Viņa nožēloja, ka istabā pavisam ienākuse.
fyzDIWvYrNA_0183.wav|Viņai bija tāds kauns, ka gribējās vai zemē nogrimt.
fyzDIWvYrNA_0184.wav|Mālnieka izturēšanās bij pavisam otrāda.
fyzDIWvYrNA_0185.wav|Ar mierīgu labpatikšanu viņš noskatījās Lienes rozēs, pamāja ar galvu, it kā kaut ko agrāk domātu apstiprinādams, un glaudīja ar sauso, kaulaino roku ceļgalu.
fyzDIWvYrNA_0186.wav|Nāc nu tuvāk, viņš tad runāja un rādīja uz krēslu.
fyzDIWvYrNA_0187.wav|Saimnieks tak tev teicis, kādēļ esmu atnācis?
fyzDIWvYrNA_0188.wav|Viņš gaidīja atbildes, bet Liene nedz kustējās, nedz teica kādu vārdu.
fyzDIWvYrNA_0189.wav|Biju jau tūliņ pēc savas otrās sievas nāves atkal nodomājis precēties, Mālnieks turpināja.
fyzDIWvYrNA_0190.wav|Esmu apradis ka sievas rokas mani apkopj, un grūti bez tām iztikt.
fyzDIWvYrNA_0191.wav|Bet neesmu līdz šim tādas atradis, kas būtu pa prātam.
fyzDIWvYrNA_0192.wav|Kas jauna, tā par drebelīgu, kas padzīvojuse, tā par kūtru.
fyzDIWvYrNA_0193.wav|Un visām vienlīdzīgi priekš lielas saimniecības par maz prāta.
fyzDIWvYrNA_0194.wav|Manas abas nomirušās bija gudras un saprātīgas rīkotājas, tādas es tagad atkal meklēju.
fyzDIWvYrNA_0195.wav|Jau otru gadu tevi noskatos un redzu, tu neesi tāda kā citas gājējas.
fyzDIWvYrNA_0196.wav|Tevi ir saimnieces gars.
fyzDIWvYrNA_0197.wav|Kad tu pate to nemaz nemanīji, es tevi noskatījos un nosvēru tavu tikumu.
fyzDIWvYrNA_0198.wav|Tu ganos nebļausties aplam ar lopiem kā manas meitas un tāpat jūsu lielie un mazie gani dara.
fyzDIWvYrNA_0199.wav|Lops gan nejūt, vai viņu sauc par sātanu un elles kāsi vai par...
fyzDIWvYrNA_0201.wav|vai viņam dod mīlīgus vārdus, tas viņam vienalga.
fyzDIWvYrNA_0202.wav|Bet cilvēka sirdi no šādiem vārdiem var pazīt...
fyzDIWvYrNA_0203.wav|Un tā, kā tu pievaldi savu mēli, tā tu pievaldi savu roku.
fyzDIWvYrNA_0204.wav|Es nerunāju par sišanu vien, tu savaldi savus pirkstus arī citās lietās, sāls ir lēta manta.
fyzDIWvYrNA_0205.wav|bet vai tu tālab kādreiz putru būtu sasālījuse?
fyzDIWvYrNA_0206.wav|Ūdens nemaksā neko, bet vai tu tādēļ maizi kādreiz par šķidru būtu iejāvuse?
fyzDIWvYrNA_0207.wav|Citām meitām tas itin nekas, kā izdodas, tā ir labi.
fyzDIWvYrNA_0209.wav|Tas rāda saimnieces garu, ko tad tu nu domā par Mālniekiem, vai nāksi uz viņiem par saimnieci?
fyzDIWvYrNA_0210.wav|Gludāki kā ar šiem vārdiem vecais Lienei ceļu uz Mālniekiem nebūtu varējis nolīdzināt.
fyzDIWvYrNA_0211.wav|Viņa jutās varen pacelta no šīs negaidītās uzslavas, un viņas kauns sāka zust.
fyzDIWvYrNA_0212.wav|Astoņus gadus viņš laikam jau bija atraitnis, astoņus gadus viņš veltīgi bija meklējis, kamēr viņu bij atradis, tas bija gods.
fyzDIWvYrNA_0214.wav|Es nezinu, neesmu vēl apdomājusēs, Liene atbildēja nedroši.
fyzDIWvYrNA_0215.wav|Kas te nu daudz ko domāt, lieta skaidra, esmu vecs vīrs, kam kopējas vajag, tas ir viens.
fyzDIWvYrNA_0216.wav|Mālniekiem vajaga prātīgas saimnieces, tas ir otrs.
fyzDIWvYrNA_0217.wav|Par šitiem diviem...
fyzDIWvYrNA_0220.wav|amatiem pēc trim četriem gadiņiem tev kritīs Mālnieki par dzimtu, ilgāk jau nu nedzīvošu.
fyzDIWvYrNA_0221.wav|Mans tēvs nomira sešdesmit deviņus gadus vecs, tēvatēvs septiņdesmit trešā.
fyzDIWvYrNA_0222.wav|Man jau nu arī laiks klāt un būtu gudrāk par zārku domāt nekā par...
fyzDIWvYrNA_0225.wav|Man, lūk, tāds untums: nevaru paciest, ka Mālniekos, kamēr man acis vaļā, nevalda kārtība.
fyzDIWvYrNA_0226.wav|Esmu izprovējis šā tā.
fyzDIWvYrNA_0227.wav|Bet svešas rokas paliek svešas, maksā tu algu, cik lielu gribēdams.
fyzDIWvYrNA_0228.wav|Redzi, tādēļ esmu nodomājis atkal precēties.
fyzDIWvYrNA_0229.wav|Skaidri es tev to lietu lieku priekšā.
fyzDIWvYrNA_0230.wav|Dzīvosim kā tēvs ar meitu, kā bērns ar tēvu.
fyzDIWvYrNA_0231.wav|Kādas ilgas apdomāšanas te vajag, nāc dod roku un saki jā!
fyzDIWvYrNA_0232.wav|Mālnieks runāja tik prātīgi, viņa balss skanēja tik pārlielinoši, ka Lienei pašulaik tā bij iet un dot roku.
fyzDIWvYrNA_0233.wav|Andrs tak varēja gaidīt.
fyzDIWvYrNA_0234.wav|Pēc tādas mājas tak trīs četrus gadus varēja gaidīt.
fyzDIWvYrNA_0235.wav|Un ilgāk Mālnieks nedzīvos, viņš pats to sacīja, un viņš tak teica to; ko viņš sajuta.
fyzDIWvYrNA_0237.wav|Tur pie galdiņa sēdēja sirmgalvis ar pliku galvvidu un plāniem, baltiem matiem, paplānu, garu, sirmu bārdu, grumbainu ģīmi un tādām kā taukos peldošām acīm.
fyzDIWvYrNA_0238.wav|Viņa lūpas bij bālganas, zobi gari, melnīgsnēji un sariezušies.
fyzDIWvYrNA_0239.wav|Riebums sagrāba Lienes dvēseli.
fyzDIWvYrNA_0241.wav|Bet māja, bet māja un manta, un brīva un viegla dzīve!...
fyzDIWvYrNA_0243.wav|Nāc, nāc, dod roku un saki jā.
fyzDIWvYrNA_0246.wav|mēs laikam nederēsim kopā.
fyzDIWvYrNA_0247.wav|Par ko nu nederēsim, tā nerunā.
fyzDIWvYrNA_0248.wav|Es esmu miera cilvēks, un tu arī neesi nekāda draiska.
fyzDIWvYrNA_0250.wav|Ja es to būtu zinājis, tad...
fyzDIWvYrNA_0253.wav|Tā ir vēl jaunāka par tevi, neder tā priekš manis un man arī vispāri tā nepatīk kā tu.
fyzDIWvYrNA_0254.wav|Bet nācēja viņa būtu, to es skaidri zinu.
fyzDIWvYrNA_0255.wav|Es tev varu pasacīt arī viņas vārdu.
fyzDIWvYrNA_0256.wav|Tā ir Stakļu jaunākā.
fyzDIWvYrNA_0257.wav|Vai nu no tevis lai griežos pie viņas?
fyzDIWvYrNA_0258.wav|Tu tak man tā kauna nedarīsi?
fyzDIWvYrNA_0259.wav|Ej vien, Liene gribēja sacīt, bet mēle viņai nekustējās.
fyzDIWvYrNA_0260.wav|Mute bija gluži sausa.
fyzDIWvYrNA_0262.wav|Tā bij divus gadus jaunāka par viņu, glīts skuķis un bagāta saimnieka meita.
fyzDIWvYrNA_0263.wav|Un tā Mālnieku gribēja ņemt!
fyzDIWvYrNA_0264.wav|Kādēļ Stakļu meitai novēlēt labumu, kas viņai pašai tika sniegts?
fyzDIWvYrNA_0265.wav|Ko ļaudis sacīs, kad dabūs zināt, ka viņa tādu laimi aizlaiduse garām?
fyzDIWvYrNA_0266.wav|Vai ļaudis pavisam ticēs, ka Mālnieks viņu bildinājis?...
fyzDIWvYrNA_0267.wav|Un Liene atkal nolaida galvu, iekoda apakšlūpu zobos un mocījās atrast īsto atbildi.
fyzDIWvYrNA_0268.wav|Brītiņu klusējis, Mālnieks atkal turpināja:
fyzDIWvYrNA_0269.wav|Tavu kautrēšanos es gluži labi saprotu.
fyzDIWvYrNA_0270.wav|Kad tu līdz šim par precēšanos domāji, tad tev tikai jauni vīrieši vien stāvēja acu priekšā.
fyzDIWvYrNA_0271.wav|Un nu to vietā ieronas tāds vecs kraķis kā es.
fyzDIWvYrNA_0272.wav|Tas tevi tā kā sabaidījis, tu esi tā kā...
fyzDIWvYrNA_0275.wav|Bet sirds balsī katru reizi nedrīkst klausīties.
fyzDIWvYrNA_0276.wav|Apdomā labi, ko tu atraidi.
fyzDIWvYrNA_0277.wav|Man ir māja, par kuru man sola bez prasīšanas divpadsmit tūkstošus.
fyzDIWvYrNA_0278.wav|Skaidrā naudā man guļ uz procentēm desmit tūkstošu.
fyzDIWvYrNA_0279.wav|Tie man no tiem laikiem iekrāti, kad vēl ar kokiem andelējos.
fyzDIWvYrNA_0280.wav|Ik gadus mana manta pieaug vismazāk par piecsimts rubļiem.
fyzDIWvYrNA_0281.wav|Bez viena tūkstoša, ko esmu novēlējis savam vienīgam klēpja krustdēlam, es tev visu savu mantu norakstīšu testamentē jau pirms kāzām.
fyzDIWvYrNA_0282.wav|Tā ir priekš mums, mužiku cilvēkiem, liela bagātība.
fyzDIWvYrNA_0283.wav|Es ar to nelielos, bet, kas ir, ir.
fyzDIWvYrNA_0284.wav|Mīlestības, zināms, arī par otrtik nevar nopirkt.
fyzDIWvYrNA_0285.wav|Bet laipna seja un mīkstas rokas priekš veciem kauliem...
fyzDIWvYrNA_0286.wav|es domāju, ka četri pieci tūkstoši gadā par laipnu seju un mīkstām rokām nav apnicināma alga.
fyzDIWvYrNA_0287.wav|Saimniekošana Mālniekos vēl atmaksāsies sevišķi.
fyzDIWvYrNA_0288.wav|Šos vārdus runādams, Mālnieks bija piecēlies un tuvojās Lienei, kura kā bezspēcīga bija atspiedusēs pret sienu.
fyzDIWvYrNA_0291.wav|Par tik bagātu Mālnieku neviens neturēja.
fyzDIWvYrNA_0292.wav|Un pēc pāris gadiem ar visu šo mantu varēt darīt, ko gribēt Asinis Lienei kūsēdamas sakāpa galvā, un piepeši viņa manīja, ka Mālnieks viņas roku turēja savā.
fyzDIWvYrNA_0293.wav|Vai viņa viņam to bija snieguse pretī vai viņš pats to bija satvēris viņa to nezināja.
fyzDIWvYrNA_0295.wav|Un tad viņa atradās istabā viena pate.
fyzDIWvYrNA_0296.wav|Kā apstulbota viņa piegāja pie galda un atslīga krēslā, kurā precinieks bija sēdējis, un atspieda galvu abās rokās.
fyzDIWvYrNA_0297.wav|Vai tad tā tiešām bij patiesība?
fyzDIWvYrNA_0298.wav|Vai viņa bija apņēmusēs precēt tik vecu vīru?
fyzDIWvYrNA_0299.wav|Nē, nē, nē, nē, tas nebija iespējams, viņai bija misējies, lielā nauda viņu bija apmānījuse, tātad jāatsakās no tik liela labuma?
fyzDIWvYrNA_0300.wav|Ak nē, ak nē, tas arī nebija iespējams...
fyzDIWvYrNA_0301.wav|un tomēr, tomēr ir jāatsakās ir, ir jāatsakās...
fyzDIWvYrNA_0302.wav|Te noklikšķēja durvju kliņķis, un Liene pietrūkās stāvu un apgriezās.
fyzDIWvYrNA_0303.wav|Ienācējs bija Vanags.
fyzDIWvYrNA_0304.wav|Ar saltu, puszobgalīgu, pusnicinošu smaidu viņš uzlūkoja skuķi un tad tuvojās un sniedza viņai roku.
fyzDIWvYrNA_0305.wav|Es dzirdu...
fyzDIWvYrNA_0306.wav|dzirdēju nupat tādu...
fyzDIWvYrNA_0307.wav|ļoti priecīgu vēsti, jā, jā, Lien, kas to būtu domājis...
fyzDIWvYrNA_0309.wav|tik lielu, ka laimes vēlējumam vairs nemaz nav vietas.
fyzDIWvYrNA_0310.wav|Viņa vārdos skanēja tā pate zobgalība un nicināšana, kas atspoguļojās un aizskāra Lienes uztrauktās jūtas.
fyzDIWvYrNA_0311.wav|Kādēļ viņš šitā ar viņu drīkstēja runāt?
fyzDIWvYrNA_0312.wav|Viņa tak nebija vainīga, ka Mālnieks viņu bija bildinājis.
fyzDIWvYrNA_0313.wav|Vai tad bija kāds negods viņu precēt?
fyzDIWvYrNA_0314.wav|Kādēļ viņš viņu piesmēja?
fyzDIWvYrNA_0315.wav|Vai ne tādēļ, ka viņa bija zema, nabaga kalpone?...
fyzDIWvYrNA_0316.wav|Un ar nesavaldāmu varu viņu sagrāba griba tikt laukā no šī stāvokļa, kāpt augstāk par citiem, pacelties pār visu pagastu, pār visu apgabalu un redzēt Vanagu sev dziļi apakš kājām.
fyzDIWvYrNA_0317.wav|Un ar tādiem pašiem smaidiem un ar tādu pašu aukstumu balsī, ar kādu Vanags bija runājis, viņa atbildēja:
fyzDIWvYrNA_0318.wav|Jā, nu es esmu iesēdusēs laimes klēpī.
fyzDIWvYrNA_0319.wav|Es nu būšu desmit un piecpadsmitreiz bagātāka par Vanadzeni.
fyzDIWvYrNA_0320.wav|Kā tad, kā tad, pie desmit un piecpadsmitreiz vecāka vīra sāniem, Vanags piemetināja.
fyzDIWvYrNA_0322.wav|Vai tad tu nezini: labāk zem veca vīra bārdas nekā zem jauna puiša maizes pātagas Liene atcirta pretim un vērsās uz durvīm.
fyzDIWvYrNA_0323.wav|Tās atdarījās, un Mālnieks ienāca.
fyzDIWvYrNA_0324.wav|Puika ar kurvi jau nāk, viņš sacīja jautri un izskaidroja, ka, labu galu paredzēdams, mājā jau ielicis pāris pudeļu vīna kurvī un pavēlējis, lai puika vaktējot, kad šis pagalmā ar mutautiņu māšot.
fyzDIWvYrNA_0325.wav|Tad kurvi lai nesot kalnā.
fyzDIWvYrNA_0326.wav|Iedzersim kādu glāzi uz nākamās saimnieces veselībām.
fyzDIWvYrNA_0327.wav|Es nezinu, vai tas pavisam būtu vajadzīgs, Liene sacīja klusā balsī.
fyzDIWvYrNA_0328.wav|Vajadzīgs, vajadzīgs, vecais atteica un lūdza Vanagu, lai gādājot par glāzēm.
fyzDIWvYrNA_0329.wav|Vanagam nebija vīna glāžu, un viņš uzlika mazu, nejauki biezu šņabja glāzīti uz galda.
fyzDIWvYrNA_0331.wav|Nost, nost dod, nāburg, tējas glāzes.
fyzDIWvYrNA_0332.wav|Vanags izņēma glāzes iz skapja, un drīzi pēc tam vīna kurvis bija klāt.
fyzDIWvYrNA_0333.wav|Liene savā mūžā pirmo reizi labu vīnu lika pie mutes.
fyzDIWvYrNA_0334.wav|Apdomīgi viņa nosmeķējās un, atrazdama to gārdu, iedzēra krietnu malku.
fyzDIWvYrNA_0335.wav|Mālnieka paskubināta, viņa iedzēra vēl pa malkam un sajuta, ka savāds, patīkams siltums pārņēma visu miesu.
fyzDIWvYrNA_0336.wav|Viņas piktums pret Vanagu norima un sirds nemiers zuda viņai vairs neizlikās nepareizi darīts, ko viņa bija darījuse.
fyzDIWvYrNA_0337.wav|Pie loga piegājuse, pa kuru uz Mālniekiem varēja noskatīties, viņa mieloja acis ar jauko bildi, kas tur, lejā, bija redzama.
fyzDIWvYrNA_0338.wav|Kā tur sarkanie dzīvojamās ēkas un klēts dakstiņu jumti atšķīrās no kuplo koku zaļuma, kā birzē bērzu baltā miza spīdēja un līkumotā, šaurā upīte vizēja!
fyzDIWvYrNA_0339.wav|Lienes sirds pildījās ar lepnu prieku.
fyzDIWvYrNA_0340.wav|Tur nu viņa varēs rīkoties pa savam prātam, gluži pa savam prātam, jo tas viss viņai piederēs.
fyzDIWvYrNA_0341.wav|Ak tu tētīt, kas to būtu sapņojis!
fyzDIWvYrNA_0342.wav|Vai neapdosi arī citiem mājas cilvēkiem pa glāzei Mālnieks jautāja, piegājis pie Lienes.
fyzDIWvYrNA_0344.wav|Jā, skuķis atbildēja, bet pirmiņ istabā nebija neviena.
fyzDIWvYrNA_0345.wav|Es iešu un sasaukšu visus, Vanags pasteidzās pasacīt un izgāja ārā.
fyzDIWvYrNA_0346.wav|Tur viņš pateica Mālnieka puikam, lai aizlobot uz pakalni un pasvelpjot Andram, un sameklēja pats pārējo saimi.
fyzDIWvYrNA_0347.wav|Pa tam Liene vēl arvien stāvēja pie loga un skatījās uz leju, bet Mālnieks atkal nosēdās pie galda.
fyzDIWvYrNA_0348.wav|Vai nu tas bija vīns, kas to darīja, vai brūtgana prieks, bet vecais izskatījās tagad labu tiesu jaunāks nekā pirmiņ.
fyzDIWvYrNA_0349.wav|Viņa vaigu gali bija viegli pārtvīkuši, un viņa acīs, kuras viņš no Lienes skaistās sejas nenovērsa, mirdzēja tāda savāda uguns.
fyzDIWvYrNA_0350.wav|Tā viņš sēdēja brītiņu, ne vārda neteikdams, ar laimīgu smaidu ap lūpām un klausījās, kā ārā cīruļi dziedāja...
fyzDIWvYrNA_0351.wav|Tad Mālnieks piecēlās un paspēra pāris soļus, gribēdams Lienei no jauna tuvoties.
fyzDIWvYrNA_0352.wav|Kaut kas viņu dzina viņai, ja ne vairāk, uzlikt roku uz galvas un noglāstīt viņas kuplos matus.
fyzDIWvYrNA_0353.wav|Bet viņš apstājās, vilcinājās un nosēdās atkal pie galda.
fyzDIWvYrNA_0354.wav|Te nederēja jaunības karstums, te nedrīkstēja pārsteigties.
fyzDIWvYrNA_0355.wav|Un viņš sēdēja un skatījās savā brūtē, un smaidīja laimīgi.
fyzDIWvYrNA_0356.wav|Tad ienāca Vanags un paziņoja, ka saime esot lielajā istabā.
fyzDIWvYrNA_0357.wav|Tad iesim, Mālnieks sacīja un piecēlās.
fyzDIWvYrNA_0358.wav|Tu, Lienīt, ņem glāzi un dod.
fyzDIWvYrNA_0359.wav|Liene paņēma glāzi un pudeli.
fyzDIWvYrNA_0360.wav|Mālnieks pats arī vienu pudeli, un visi trīs izgāja saimes istabā.
fyzDIWvYrNA_0361.wav|Gan Lienei galva pacēlās lepni, bet sirdī tomēr nodrebēja jautājums: Ko nu viņi visi teiks?
fyzDIWvYrNA_0362.wav|Es nu jums paziņoju, ka jums Lieni atņemšu, Mālnieks jautri runāja.
fyzDIWvYrNA_0363.wav|Viņa taps mana saimniece.
fyzDIWvYrNA_0364.wav|Uzdzeriet uz viņas veselībām.
fyzDIWvYrNA_0365.wav|Ļaudis, kuri jau no saimnieka jauno vēsti bija dabūjuši zināt, tagad sacēla skaļu troksni ar izbrīnēšanos: Kas to būtu domājis!
fyzDIWvYrNA_0366.wav|Skaties, kādas lietas, kas tā būs par brangu saimnieci, jā, jā, Mālnieks bija pratis meklēt, krietnākas viņš visā Vidzemē nebūtu atradis!...
fyzDIWvYrNA_0367.wav|Un kāda lišķīga bērnu māte, iedomādamās, ka nākamgad savu zeņķi pie Lienes varēšot nodot ganos, viņai tikko nenobučoja roku.
fyzDIWvYrNA_0368.wav|Troksnis Lieni padarīja drošu, un, vīnu apkārt dodama, viņa nenolaida acu, bet skatījās katram taisni ģīmī.
fyzDIWvYrNA_0369.wav|Un, kad visi bija dzēruši, tad viņa zināja, ka bija gluži pareizi darījuse, Mālniekam solīdamās.
fyzDIWvYrNA_0370.wav|Jo visos ģīmjos aiz izrādītā prieka un izbrīnēšanās bija bijuse manāma vairāk vai mazāk paslēpta skaudība.
fyzDIWvYrNA_0371.wav|Cienīgiem soļiem viņa apstaigāja vēl reizi istabu, kā Mālnieks smējās, uz otras kājas ieliedama, kad Andrs ienāca.
fyzDIWvYrNA_0372.wav|Ieraudzīdams visu māju sapulcētu un Mālnieku un Lieni ar pudelēm rokās, viņš pārsteigts palika stāvam.
fyzDIWvYrNA_0373.wav|Kas tad te viņš izsaucās un atstūma it kā neviļus vēl arvien appuškoto cepuri pakausī.
fyzDIWvYrNA_0374.wav|Precības, draugs, precības, Vanags atbildēja un rādīja ar savādu smaidu uz saderināto pāri.
fyzDIWvYrNA_0375.wav|Brūtgans tur brūte...
fyzDIWvYrNA_0376.wav|Lienīt, esi tik laba, ielej viņam ar kādu glāzi.
fyzDIWvYrNA_0377.wav|Liene gandrīz nemanot sarāvās, bet pagriezās tūliņ pret Andru un lēja vīnu glāzē, pie kam pudeles kakls vairāk reižu uz glāzes malas uzsitās.
fyzDIWvYrNA_0378.wav|Še, viņa tad sacīja klusām un tuvojās Andram par vienu soli.
fyzDIWvYrNA_0379.wav|Kā sasalis puisis stāvēja viņas priekšā.
fyzDIWvYrNA_0381.wav|Vai tie ļaudis te ākstījās?
fyzDIWvYrNA_0382.wav|Vai viņš bija traks palicis?
fyzDIWvYrNA_0383.wav|Jeb vai viņš murgoja?...
fyzDIWvYrNA_0384.wav|Viņš skatījās apkārt un redzēja visu acis uz sevi vērstas, un visu sejas viņam parādījās gluži nedabiskā skaidrībā.
fyzDIWvYrNA_0385.wav|Tur Jaņuka mātei bija četras grumbas pierē, to viņš agrāk nebija pamanījis...
fyzDIWvYrNA_0386.wav|vai viņam bija kliegt?
fyzDIWvYrNA_0387.wav|Un ko viņam ar to roku bija darīt, ko viņš savā priekšā gaišrozā piedurknē redzēja?
fyzDIWvYrNA_0388.wav|Un ar to asiņaino vīnu?
fyzDIWvYrNA_0390.wav|Vai devējai šaut acīs?
fyzDIWvYrNA_0391.wav|Nu dzer, dzer dzer uz jaunās Mālnieces laimēm, vecais skubināja, un Andrs satvēra glāzi un iztukšoja to līdz dibenam.
fyzDIWvYrNA_0392.wav|Tad viņš apgriezās un izgāja ārā.
fyzDIWvYrNA_0393.wav|Istabā visi bija apklusuši.
fyzDIWvYrNA_0394.wav|Lūpas sakniebis, Mālnieks aplaida mirkļus visapkārt un iegāja tad saimniekgalā.
fyzDIWvYrNA_0395.wav|Glīts, spēcīgs puisis, viņš runāja mierīgi, pudeli nolikdams uz galda.
fyzDIWvYrNA_0396.wav|Tas mums nākamgad jāder uz Mālniekiem.
fyzDIWvYrNA_0397.wav|Neticu, vai viņš nāks, viņam te arī iet labi, Liene tikpat mierīgi atbildēja un skatījās laipni vecī.
fyzDIWvYrNA_0398.wav|Tā, tā, Mālnieks noteica.
fyzDIWvYrNA_0399.wav|Pa tam Andrs bija aizgājis uz stalli un piegājis pie sava pelēča, kas izsalcis ēda sienu.
fyzDIWvYrNA_0400.wav|Viņš aplika roku ap zirga valgo kaklu, uzspieda pieri uz krēpēm un paijāja viņu.
fyzDIWvYrNA_0401.wav|Zirgs iebubinājās un ēda tāļāk.
fyzDIWvYrNA_0402.wav|Puisis nemitējās ar glāstīšanu; un pelēcis nobubinājās no jauna, pagrieza it kā izbrīnējies galvu un piedūra purnu pie Andra elkoņa.
fyzDIWvYrNA_0403.wav|Manu pelēcīt Andrs čukstēja raustīdamies.
fyzDIWvYrNA_0404.wav|Manu pelēcīt, manu zirdziņ, manu pelēcīt, mana laime, mana laime, mana puķe!
dGwBzSbt05g_0000.wav|KĀPĒC, KĀPĒC?
dGwBzSbt05g_0001.wav|Viņa kristītais vārds bij Gusts, viņas Mada.
dGwBzSbt05g_0002.wav|Viņš stāvēja kādus pakāpienus augstāk uz sadzīves kāptuvēm nekā viņa, proti, viņš bij kāda bagāta saimnieka vienīgais dēls, viņa šā saimnieka dienastniece.
dGwBzSbt05g_0003.wav|Mada bija tikai septiņus gadus vecāka par Gustu, vismazāk otrtik glīta un droši sešreiz tik gudra nekā viņš.
dGwBzSbt05g_0004.wav|Savos vaļas brīžos viņa lietu bij pārdomājusi.
dGwBzSbt05g_0005.wav|Un atradusi, ka viņai vienīgi labums vien no tā varēja atlēkt.
dGwBzSbt05g_0006.wav|Ja viņa astoņpadsmit gadu vecajā zeņķī sacēla pirmās mīlestības karstās liesmas.
dGwBzSbt05g_0007.wav|Un tādēļ viņa ne tikai vien labprāt atļāva, ka tas paslēpšus spieda roku un viņu skūpstīja, bet viņa arī spieda Gustam roku un skūpstīja viņu tikpat paslēpšus kā viņš viņu...
dGwBzSbt05g_0008.wav|Tā tas gāja no aprīļa mēneša, kur Mada pie Gusta tēva bij iestājusies dienastā, labu laiku, tad notika kaut kas, caur ko šī mīlīgā būšana dabūja piepešu galu.
dGwBzSbt05g_0009.wav|Proti, kādā jaukā dienā skaistajai Madai, govis slaucot, uznāca ģībonis, pie kam viņa izlēja piecus saimniece gan sacīja septiņus stopus skaista piena iz slaucinieka.
dGwBzSbt05g_0010.wav|Saimniece bij ārkārtīgi taupīga un ļoti spēcīga sieva, kas ģīboņu nepazina un nebūt nevarēja ieredzēt, ka viņas meitas paģība, it sevišķi vēl pie tik viegla un patīkama darba, kāds ir govju slaukšana.
dGwBzSbt05g_0011.wav|Kad tādas lietas notiek pie darba, kuru meita, tā sakot, sapņodama var padarīt, kādas tad nenotiek pie grūtāka viņa vaicāja.
dGwBzSbt05g_0012.wav|Un, kad viņa tik neuzmanīgi apietas ar zemnieku mājās visdārgāko šķidrumu, kas tad nenotiek ar putru, ar govju un cūku dzirdāmo?
dGwBzSbt05g_0014.wav|Nē, bija gaiši redzams, meita bij par vāju un neuzmanīgu priekš zemnieku darbiem un bij jāatlaiž.
dGwBzSbt05g_0015.wav|Tūliņ jo, ko saimniece darīja, to viņa darīja drīzi.
dGwBzSbt05g_0016.wav|Madai tika gada alga līdz pēdējai kapeikai izmaksāta.
dGwBzSbt05g_0017.wav|Un saimnieks, kas citādi savus zirgus ļoti taupīja un žēloja, bij tik laipns un piedāvāja Madai zirgu priekš lādes un gultas aizvešanas, piezīmēdams.
dGwBzSbt05g_0018.wav|Ka, jo tālāk šīs mantas būtu vedamas, jo patīkamāk tas viņam būtu.
dGwBzSbt05g_0019.wav|Mada uzņēma atstādināšanu no dienastā bez redzama sirds nemiera un sataisījās aiziet.
dGwBzSbt05g_0020.wav|Turpretī jo nesavaldāmāks bij Gusts, dabūjis zināt, ko vecāki nosprieduši.
dGwBzSbt05g_0021.wav|Tas nevarot un nevarot notikt, ka Mada topot aizdzīta, viņš viņu mīlējot, mīlējot to kā savu dzīvību, un viņi esot solījušies un apņēmušies precēties.
dGwBzSbt05g_0022.wav|Uz to tēvs atbildēja, ka tas viss esot blēņas, un māte piemetināja, ka Gusts arī ir bez Madas varot precēties, bērza galā aiz istabas karājoties skaistu skaistās brūtes.
dGwBzSbt05g_0023.wav|Tu ar savām brūtēm, māt, nāc drusciņ par vēļu, dēls uz to iespītīgi atbildēja.
dGwBzSbt05g_0024.wav|Un tu ar savām domām uz precēšanos drusciņ par agru, pienapuika, tēvs iesaucās.
dGwBzSbt05g_0025.wav|Tas meitietis atstās mūsu māju.
dGwBzSbt05g_0026.wav|Labi, bet, kad Madai jāiet, tad es arī iešu.
dGwBzSbt05g_0027.wav|Ko tēvs kliedza.
dGwBzSbt05g_0028.wav|Tu gribi šim meitietim iet līdz?
dGwBzSbt05g_0029.wav|Nu tad es gan zināšu, kas darāms, lai tevi no tādām blēņām atturētu.
dGwBzSbt05g_0030.wav|Vēl tu stāvi manā varā, un, nudie, jānudie, ja tu izdarīsi kādu muļķību, tad es tev tā došu, ka tu trīs nedēļas krēslā nesēdēsi, saproti?
dGwBzSbt05g_0031.wav|Ja, Gusts sacīja un, uzmetis acis sienai, pie kuras karājas tēva plinte, izgāja bāls kā līķis no istabas, kur šī saruna bij notikusi.
dGwBzSbt05g_0032.wav|Tēvs saprata šo skatienu.
dGwBzSbt05g_0033.wav|Viņš piegāja pie sienas, paņēma plinti un ieslēdza to savā skapī.
dGwBzSbt05g_0034.wav|Mada viena pate aizbrauca.
dGwBzSbt05g_0035.wav|Viņa to darīja mierīgā garā, jo Gusts viņai bij zvērējis palikt viņai uzticams, lai notiktu kas notikdams.
dGwBzSbt05g_0036.wav|Viņš tai arī vēl no savas puses bij devis drusku naudas, un tātad skaistā Mada, kā jau teikts, aizbrauca mierīgā garā.
dGwBzSbt05g_0037.wav|Viņa bij nodomājuse doties uz pilsētu, bet šaubījās iesākumā, kurp doties, vai uz Jēkabmiestu, kur viņai kāda radiniece dzīvoja, vai uz Rīgu, kur viņai neviena pazīstama nebij.
dGwBzSbt05g_0038.wav|Bet, izdzirdusi, ka Jēkabmiestā esot daudz sentēva Jēkaba pēcnācēju un maz kristīgas ticības, viņa apņēmās doties uz Rīgu.
dGwBzSbt05g_0039.wav|Rīgā nokļuvusi, viņa priekš sevis noīrēja mazu jumta istabiņu Maskavas ārpilsētā un dzīvoja tur labu laiku, ne ar vienu nesaiedamās.
dGwBzSbt05g_0040.wav|Ir allaž ļoti prātīgi un ieteicami pilsētās, kuras, kā Rīga, top lielpilsētas, kādu laiku nomaļus noskatīties viņas dzīves strāvā, pirms var iedrošināties tajā doties.
dGwBzSbt05g_0041.wav|Ja tā nedara, tad drīzi var iekļūt pilsētas ļaužu ļaunprātības un niķu valgos.
dGwBzSbt05g_0042.wav|Bet reizēm arī cilvēks, neskatoties uz visu apdomību, šai ļaunprātībai krīt par upuri, kā mēs to tūdaļ pie Madas redzēsim.
dGwBzSbt05g_0043.wav|Proti, kādā rītā agri viņu no miega iztraucēja briesmīgs troksnis.
dGwBzSbt05g_0044.wav|Apdomīgi aiz kādas ziedošas pelargonijas paslēpusēs, Mada skatījās caur lodziņu ārā un redzēja kādā kaimiņu sētā pulku traki uzbudinātu sieviešu, kuri stāvēja ap mazu muskuli.
dGwBzSbt05g_0045.wav|Šis muskulis no visām pusēm ziņkārīgi tapa aplūkots, un vārdi bērns, izlikts, gorodovojs, policija bez kāda sakara atsitās Madas ausīs.
dGwBzSbt05g_0046.wav|Uzreiz sieva, kura ik rītus apkaimi apgādāja ar pienu, pacēla roku un rādīja taisni uz Madas lodziņu.
dGwBzSbt05g_0047.wav|Mada atrāvās nost no lodziņa un aizslēdza savas durvis.
dGwBzSbt05g_0048.wav|Nebija pagājušas divas minūtes, kad izrādījās, cik vajadzīgs vai arī cik nevajadzīgs šis darbs bij bijis.
dGwBzSbt05g_0049.wav|Jo ar lielu troksni piecas sievas devās uz Madu pa trepēm augšā, un astoņas dūres reizē bungoja pret ne visai stiprām durvīm.
dGwBzSbt05g_0050.wav|Atdariet, mēs zin, ka jūs ir mājā, saimniec mums to pateic, kāda mazgātāja sacīja jaukajā Rīgas latviešu valodā.
dGwBzSbt05g_0051.wav|Laidiet iekšā, citad mēs ies uz policej.
dGwBzSbt05g_0052.wav|Mada atdarīja durvis, un piecas sievas iegāzās istabiņa.
dGwBzSbt05g_0053.wav|Ko jūs esat izdarījusi mazgātāja kliedza, dūres rādīdama.
dGwBzSbt05g_0056.wav|Līdz nāvei nobijusies, Mada vaicāja, kādas šiktes tad šī izdarījusi.
dGwBzSbt05g_0057.wav|Ak to jūs gan vēl nezin, tas man gan jums vēl jāsāk, ko?
dGwBzSbt05g_0058.wav|Jūs grib liegties, neliedzieties, jo tas bērns ir iekš to brūno lakatiņu ietīts, kuru es pie jums redzēju.
dGwBzSbt05g_0059.wav|Pat caurums vienā stūrī, kuru jūs neilgi atpakaļ redzēju aizlāpījām, ir te, skataities pate.
dGwBzSbt05g_0060.wav|To teikusi, viņa nobīdīja pie malas tauku āboļu pārdevēju, divas kalsnējas apkalpotājas un rādīja krita bālajai Madai sievu, kurai bij uz rokām brūnā lakatā ietīts bērns.
dGwBzSbt05g_0061.wav|Tā ir tava berņa āboļu pārdevēja izsaucās un rādīja ar majestātisku mājienu uz bērnu, un sāka rāties, ka lodziņa rūtis un viņas vaigi drebēja.
dGwBzSbt05g_0062.wav|Tādējādi parādījusi savas morāliskās dusmas, viņa apklusa, un nu runāja bērna nesēja.
dGwBzSbt05g_0063.wav|Dreboša baptistiene, kurai Daugavas ūdens aukstums vēl no pārkristīšanas laikiem likās guļot kaulos.
dGwBzSbt05g_0064.wav|Jā, jā, mīļā, jūs esat lielu grēku padarījusi.
dGwBzSbt05g_0065.wav|Es esmu deviņus bērnus dzemdējusi, pieci no tiem ir miruši un četri vēl dzīvi, bet neviena no tiem neesmu izlikusi.
dGwBzSbt05g_0066.wav|Jūs esat ļoti apgrēkojusies.
dGwBzSbt05g_0067.wav|Divas lielas asaras noritēja pār viņas vaigiem, un viņa nolika bērnu uz Madas gultas.
dGwBzSbt05g_0068.wav|Ja jūs to bērnu bez kādām pretrunām paturat, tad mēs nesauks policeju, tagad piena pārdevēja sacīja.
dGwBzSbt05g_0069.wav|Es lūdzu tās citas sievas, lai viņas cieš klusu, un viņas to grib darīt, ja jūs to bērnu patur.
dGwBzSbt05g_0070.wav|Es domāj, ka jūs būs prātīga.
dGwBzSbt05g_0071.wav|Un no šodien man gan jums būs vesels stops piena jānes vai ne, vesels stops viņa veikalnieces balsī pielika.
dGwBzSbt05g_0073.wav|Viņa izbīdīja āboļu pārdevēju, baptistieni un abas kalsnējās apkalpotājas, kuras visu šo laiku bij stāvējušas kā mēmas, pa durvīm laukā un tad pate nokāpa pa trepēm lejā.
dGwBzSbt05g_0074.wav|Mada līdz šim bij bijusi viena no viņas labākajām kundēm.
dGwBzSbt05g_0075.wav|Tā nekad nebij par to žēlojusies, ka piens esot ūdeņains.
dGwBzSbt05g_0076.wav|Lai gan dienu no dienas notika brīnums, ka piena pārdevēja sešpadsmit stopu savos skārda traukos ielēja un divdesmit četri stopi iz tiem atkal izlēja.
dGwBzSbt05g_0077.wav|Tādēļ tad viņa arī reiz Madai varēja darīt pa prātam un to izsargāt no nepatīkamas sastapšanās ar policeju, jo vairāk tādēļ, ka Mada no šās dienas no viņas sāka ņemt pusstopa vietā veselu stopu piena.
dGwBzSbt05g_0078.wav|Kad Mada bij palikusi viena, tā sevi jautāja: ko darīt?
dGwBzSbt05g_0079.wav|Vai viņai bij bērnu paturēt vai taisīt troksni?
dGwBzSbt05g_0080.wav|Pirmā acumirklī viņa bij bijusi tik pārsteigta un no draudiem ar policeju tik sabijusies, ka viņai nemaz nebij iekritis prātā ieskaidrot tām piecām sievām, ka viņa lakatu izputinājusi un kāda cita sieva to dabūjusi un nelietīgi valkājusi.
dGwBzSbt05g_0081.wav|Šis izskaidrojums nepieciešami bij bijis vajadzīgs, bet, tā kā Mada īstā brīdī nebij runājusi, viņa to arī vairs vēlāk negribēja darīt, nosēdās pie galda un rakstīja Gustam, cik nepatīkamā stāvoklī viņa iekļuvusi.
dGwBzSbt05g_0082.wav|Gusts viņai atbildēja, ka joks, ko Mada par tām piecām sievām izdomājusi, viņam neesot gluži saprotams, bet ka viņas ziņojuma kodols viņu ļoti iepriecinājis.
dGwBzSbt05g_0083.wav|Lai tikai Mada bērnu labi kopjot, tagad šim būšot divkārtējs prieks Madu apmeklēt.
dGwBzSbt05g_0084.wav|Šis viņai arī izdevīgā brīdī sūtīšot naudu.
dGwBzSbt05g_0085.wav|Izpildīdama sava brūtgāna vēlēšanos, Mada tad arī bērnu pēc iespējas kopa.
dGwBzSbt05g_0086.wav|Un, tā kā priekš sekmīgas miesas attīstīšanās visupirms vajadzīgs tīrs un spirgts gaiss.
dGwBzSbt05g_0087.wav|Tad Mada bērnu bieži nēsāja pa ielām, uz Vērmaņa dārzu un uz citām vietām, kur ļaudis, mūzikai spēlējot, rij putekļus un dzer alu vai kādu citu dzērienu.
dGwBzSbt05g_0088.wav|Tā kā Mada, uz Vērmaņa dārzu ejot, vienmēr gāja tikai pa vienu pašu ceļu, viņa ar laiku iepazinās ar kādu glītu, laipnīgu dvorņiku, kurš Madu, tai garām ejot, sevišķi jauki sveicināja.
dGwBzSbt05g_0089.wav|Reiz arī atgadījās gluži nemeklēts izdevīgs brīdis Madai palikt stāvot un uzsākt sarunu ar šo patīkamo cilvēku.
dGwBzSbt05g_0090.wav|Te nu Mada dabūja zināt, ka arī viņš, lai gan jau ilgāku laiku atpakaļ bij ienācis no zemēm un tāpat kā viņa, stāvēja vientuļš lielajā pilsētā.
dGwBzSbt05g_0091.wav|Kādā citā reizē, pēc tam, kad viņi jau labi bij iepazinušies viens ar otru, Mada jokodama piedūra pirkstu pie viņa saplīsušās piedurknes, piemetinādama, šis gan laikam pats lāpījot savas drēbes...
dGwBzSbt05g_0092.wav|Nē, puisis atbildēja, to šis neprotot, un brīnījās par saplīsumu, kuru nemaz neesot pamanījis.
dGwBzSbt05g_0093.wav|Šī saruna beidzās ar to, ka Mada apsolījās nākošā dienā svārkus paņemt līdz izlabošanai.
dGwBzSbt05g_0094.wav|Glītais dvorņiks tad pats tiem atkal gribēja aiziet pakaļ.
dGwBzSbt05g_0095.wav|Mada ar to bij mierā un uzdeva viņam savu adresi.
dGwBzSbt05g_0096.wav|Savā istabiņā nokļuvusi, Mada atspirdzināto bērnu iesēdināja gultā un sāka lāpīt svārkus.
dGwBzSbt05g_0097.wav|Bet bērns tapa nemierīgs un sāka kliegt.
dGwBzSbt05g_0098.wav|Mada to gribēja apmierināt un dziedāja.
dGwBzSbt05g_0099.wav|Nekā, bērns kliedza vēl skaļāk.
dGwBzSbt05g_0100.wav|Te Madu pārņēma pēkšņas dusmas.
dGwBzSbt05g_0102.wav|Vai gan tevi lai vienumēr uz rokām nēsāju, vai man ir svārkiem ielāpa neļausi uzklāt?
dGwBzSbt05g_0103.wav|Bērns atbildēja uz šiem jautājumiem ar stiprāku kliegšanu.
dGwBzSbt05g_0104.wav|Ka tevi Vella mate, Mada izsaucas, nosvieda darbu pie malas, piegāja pie gultas un sakratīja nelaipni bērnu klusu, varde!
dGwBzSbt05g_0105.wav|Bērns iepleta sabijies actiņas un apklusa...
dGwBzSbt05g_0106.wav|Bet Vella māte, kura ir neaicināta labprāt cilvēkus parauj, nelikās šā uzaicinājuma divreiz teikties...
dGwBzSbt05g_0107.wav|Pēc piecām dienām bērns bija beigts...
dGwBzSbt05g_0108.wav|Mada izmisa...
dGwBzSbt05g_0109.wav|viņa ļoti bijās no līķiem un negribēja savā istabiņā ne kājas iecelt, kamēr bērna līķis tur gulēja.
dGwBzSbt05g_0110.wav|Te nu izrādījās, cik svētīga dažreiz iepazīšanās ar glītu dvorņiku var būt.
dGwBzSbt05g_0111.wav|Saviem svārkiem atnācis pakaļ, viņš redzēja Madas vaimanas un tūliņ bij gatavs viņai palīdzēt vārdiem un darbiem.
dGwBzSbt05g_0112.wav|Viņš ne tikai vien apgādāja mazu, skaistu zārciņu, bet piedāvāja viņai arī savu dzīvokli, lai viņa tur pa to laiku uzturētos, kamēr līķis vēl nebij aizvests uz kapsētu.
dGwBzSbt05g_0113.wav|Istabiņa bija gan maza, bet būdiņā ar atrod rūmi un tā joprojām.. .
dGwBzSbt05g_0114.wav|Lai ļaunām mēlēm nebūtu iemesla priekš ļaunām valodām, tad Madai bij sacīt, ka viņa esot glītā puiša pusmāsa.
dGwBzSbt05g_0115.wav|Ar lielam pateicībām Mada pieņēma priekšlikumu.
dGwBzSbt05g_0116.wav|Pēc bērēm Mada atkal atgriezās savā vecā dzīvoklī atpakaļ.
dGwBzSbt05g_0117.wav|Bet viņai tur viss bij tik neomulīgs, pat šausmīgs, ka viņa istabiņu ilgāki nevarēja apdzīvot.
dGwBzSbt05g_0118.wav|Viņa saņēma savas lietas un aizveda tās uz savu pazīstamo, pie kura viņa tik ilgi gribēja palikt, līdz bij noīrējusi citu derīgu korteli.
dGwBzSbt05g_0119.wav|Bet glītais dvorņiks teica, ka viņai nemaz nevajagot meklēt cita korteļa, šī varot, ja šai pie viņa neesot par maz rūmes, pie tā palikt, cik ilgi gribot.
dGwBzSbt05g_0120.wav|Naudu, ko šī caur to aiztaupot, šī varot itin labi citiem mērķiem izlietot.
dGwBzSbt05g_0121.wav|Mada patiesi to naudu citiem mērķiem varēja izlietot, un, tā kā tai pie viņa nepavisam nebij par maz rūmes, tad viņa palika tur.
dGwBzSbt05g_0122.wav|Pa tam Gusts mājā strādāja un pūlējās cītīgi vien, tapa vīrišķs un spēcīgs, un dažu labu bagātu saimnieku godīgās meitas nolūkojās viņā.
dGwBzSbt05g_0123.wav|Bet viņam vienīgi Mada stāvēja prātā, un, kad viņš par nākotni domāja, tad Mada viņam stāvēja kā vienīgais mērķis acu priekšā, kas vērts, ka to sasniedz.
dGwBzSbt05g_0124.wav|Viņš bieži rakstīja Madai un dabūja šad un tad no viņas īsas, bet puslīdz sirsnīgas atbildes.
dGwBzSbt05g_0125.wav|No tā, ka bērns nomiris, viņa nerakstīja nekā.
dGwBzSbt05g_0127.wav|Nepatīkamu vēsti nekad diezgan vēlu nevar dabūt zināt.
dGwBzSbt05g_0128.wav|Ar vecākiem Gusts nekad nerunāja par Madu.
dGwBzSbt05g_0129.wav|Un, tā kā viņš vēstules nosūtīja un saņēma, viņiem nezinot, kādas reizes enerģiski izteikto, bet tikpat enerģiski atraidīto vēlēšanos tēva vietā braukt uz Rīgu arī vairs neatkārtoja, tad viņi domāja, ka viņš meitu esot aizmirsis.
dGwBzSbt05g_0130.wav|Bet kā viņi izbrīnījās, kad Gusts kādā dienā viņiem sacīja, ka šis vairs ilgāk tā nevarot izturēt, viņam vajagot Madas atkal redzēt un tādēļ braukt uz Rīgu.
dGwBzSbt05g_0131.wav|Vecāki, manīdami, ka dēls izrunāja ilgi pārdomātu nodomu, tūdaļ viņam neatbildēja, bet aprunājās papriekšu savā starpā vieni paši.
dGwBzSbt05g_0132.wav|Tad tēvs Gustam darīja zināmu viņu abu nospriedumu.
dGwBzSbt05g_0133.wav|Gusts varēja braukt, bet tad viņam vairs nebij brīv tēva mājā atgriezties atpakaļ.
dGwBzSbt05g_0134.wav|Vecāki negribēja nekā zināt Tno dēla, kas viņiem Madu ieveda mājā par vedeklu.
dGwBzSbt05g_0135.wav|Tas bija viņu nepārgrozāmais nospriedums...
dGwBzSbt05g_0136.wav|Gusts nebrauca uz pilsētu...
dGwBzSbt05g_0137.wav|Vienu nedēļu viņš kā mēms staigāja pa māju apkārt, vienu nedēļu un vēl vienu mīlestība uz vecākiem ar mīlestību uz Madu cīnījās grūtā cīniņā.
dGwBzSbt05g_0138.wav|Kā šim cīniņam bij beigties?...
dGwBzSbt05g_0139.wav|Izsamišana locīja viņa sirdi, domājot atstāt māti un tēvu, un vietu.
dGwBzSbt05g_0140.wav|Kur viņš divdesmit gadu bij sadzīvojis, un vairs neatgriezties atpakaļ.
dGwBzSbt05g_0141.wav|Izsamišana viņu žņaudza, domājot atsacīties no laimes nodzīvot mūžu ar kopā ar mīlēto meitu un viņu atstāt grūtam liktenim...
dGwBzSbt05g_0142.wav|Neizsakāmas, nejaukas, smadzenes sagrauzošas dusmas pret nelokāmiem vecākiem viņā sāka plosīties un radīja viņā vēlēšanos viņiem tā darīt, kā tie viņam bij darījuši.
dGwBzSbt05g_0143.wav|Viņu sirdis ievainot tikpat nāvīgi, kā viņi viņa bij ievainojuši.
dGwBzSbt05g_0144.wav|Un te viņa galvā radās domas, kas viņam apsolīja, ko viņš vēlējās: atpestīšanu no nepanesamā sastāva un atriebšanos pie vecākiem, kuri sava bērna laimi mina kājām.
dGwBzSbt05g_0145.wav|Reiz izcēlušās, šīs domas Gusta vairs neatstāja, bet auga un auga un tapa pēdīgi visuvarenas.
dGwBzSbt05g_0146.wav|Viņas bālo jaunekli nakts laikā noveda pie tuvējā ezara malas, viņas tam iespieda tēva bārzdas nazi, iespieda viņam pēdīgi valgu rokā.
dGwBzSbt05g_0147.wav|Ar šo valgu Gusts kādā rītā pēc bez miega pavadītas nakts uzkāpa uz rijas augšu, lai no turienes atkal nokāptu tumsumā, iz kura nekāds ceļš vairs neved atpakaļ...
dGwBzSbt05g_0148.wav|Bet ap to pašu stundu pa Rīgas ielām kāda fūrmaņa droška drāzās uz kādu pilsētas iestādi.
dGwBzSbt05g_0149.wav|Gorodovojs sēdēja droškā un turēja, lai neizkristu no ratiem, ar abām rokām sievieti, ap kuras pleciem plivinājās brūns, lāpīts lakats.
dGwBzSbt05g_0150.wav|Viņš sievieti bij redzējis uz ielas saļumstot un bij to iecēlis ratos.
dGwBzSbt05g_0151.wav|Bet, kad tie tika pieturēti un gorodovojs ar vajadzīgo palīdzību iznāca no iestādes, tad divus cilvēciskus radījumus izcēla iz droškas.
dGwBzSbt05g_0153.wav|Nenotiek brīnumi ne tikai vien Rīgas piena pārdevējas skārda traukos, bet arī Rīgas fūrmaņa droškā...
dGwBzSbt05g_0154.wav|Bet Gusts, kāpēc viņš bij pakāries, Kāpēc?
yL4MZX1HhV4_0000.wav|VĪNDEDZĒS DRĪZI BŪS KĀZAS.
yL4MZX1HhV4_0002.wav|Vīndedzēs drīzi būs kāzas!
yL4MZX1HhV4_0003.wav|mazā, četrus gadus vecā Mārīte jautrākā balstiņā stāsta savam lellim, to lielā cibas vākā sēdinādama.
yL4MZX1HhV4_0004.wav|Vai tu dzirdi ar?
yL4MZX1HhV4_0005.wav|Vīndedzēs drīzi būs kāzas, kāzas!
yL4MZX1HhV4_0006.wav|Bet lellis kā jau visi viņa sugas kurlie locekļi nedzird un lūkojas vienaldzīgi ar savām stīvajām acīm zilajā gaisā, kas pār Vīndedzēm un viņu lielo pagalmu izstiepjas.
yL4MZX1HhV4_0007.wav|Izņemot Mārīti, kas pagalma vidū kavējas, un lielu runci, kas netāļu no viņas laiski saulē gozējas.
yL4MZX1HhV4_0008.wav|Vīndedzēs neviens cits dzīvs radījums nav manāms.
yL4MZX1HhV4_0009.wav|Un tiešām varētu domāt, ka māja atstāta šo divu uzraudzībā, ja istabā, kuras durvis līdz kājai stāv vaļā, šad un tad mazs troksnis nebūtu dzirdams.
yL4MZX1HhV4_0010.wav|Šo troksni saceļ saimniece, plāceni krāsnī šaudama un gatavu atkal vilkdama ārā, jo šodien ir sestdiena un saime visa uz pļavas, kur pēdējais siens jāsakopj un jāsabāž šķūnī.
yL4MZX1HhV4_0011.wav|Lai gan viņai pilnas rokas darba, tad tā tomēr neaizmirst ik pa minūtei pagalmā paskatīties, ko Mārīte dara.
yL4MZX1HhV4_0012.wav|Kaceniete atstājuse bērnu mājā, lai tas viņu nekavētu pie siena sakopšanas un nu saimniecei jāuzrauga.
yL4MZX1HhV4_0013.wav|Viņa bērnā psakatās ik pa minūtei, redz ko tas dara, dzird arī ko tas runā, dzird un notvīkst.
yL4MZX1HhV4_0014.wav|Pēdējos kukulīšus no krāsns izvilkusi un uz saimes galda salikusi, viņa nolauž no jau atdzisuša kukulīša labu gabalu, iziet ar to ārā un tuvojas Mārītei, kas tagad leļļa galvā pa cauro pakausi bāž zāli.
yL4MZX1HhV4_0015.wav|Vai kūkas arī gribas, Mārīt saimniece vaicā un rāda bērnam mīksto, ļoti balto plāceņa gabalu.
yL4MZX1HhV4_0016.wav|Bērns nosviež lelli, pieceļas un izstiepj abas rociņas.
yL4MZX1HhV4_0017.wav|Gribas gan, es tev tūliņ došu kūku, tikai pasaki vēlreiz, kas Vīndedzēs drīzi būs?
yL4MZX1HhV4_0018.wav|Vīndedzēs drīzi būs kāzas mazā pļāpiņa atkārto, ķepuro aiz prieka ar kājām un ņirbina pirkstus pēc kūkas.
yL4MZX1HhV4_0019.wav|Saimniece nolaižas zemē pie bērna un paņem to klēpi.
yL4MZX1HhV4_0020.wav|Kas tā teica viņa jautā, pareizi noprazdama, ka bērns šos bez sajēgas izrunātos vārdus kaut kādam noklausījies.
yL4MZX1HhV4_0021.wav|Vai tā teica māte vai tēvs?
yL4MZX1HhV4_0022.wav|Māte, bērns atbild un runā patiesību, jo viņš tiešām šos vārdus no mātes mutes dzirdējis.
yL4MZX1HhV4_0023.wav|Un ko māte vēl teica?
yL4MZX1HhV4_0024.wav|Nekā...
yL4MZX1HhV4_0025.wav|do nu kīku...
yL4MZX1HhV4_0026.wav|Tūliņ, tikai pasaki, ko māte vēl teica.
yL4MZX1HhV4_0027.wav|Viņa teica daudz daudz, bērns atbild, noģizdams, ka vārdi nekā saimniecei nav pa prātam.
yL4MZX1HhV4_0029.wav|vai māte arī teica, kam Vīndedzēs būs kāzas?
yL4MZX1HhV4_0031.wav|Saimniece atkal, skatīdamās šķelmīgajā ģīmītī, domā to pašu no bērna.
yL4MZX1HhV4_0032.wav|Ej nu stāsti nu vien, Mārīt, ko māte sacīja, viņa runā.
yL4MZX1HhV4_0033.wav|Kam būs kāzas?
yL4MZX1HhV4_0034.wav|Es tev arī iedošu graudiņu cukura, ja man to pateiksi.
yL4MZX1HhV4_0035.wav|Cukurs Mārītē rada jēdzienu no kaut kā laba.
yL4MZX1HhV4_0036.wav|Cukurs ir saldens, kāzas laikam arī saldenas.
yL4MZX1HhV4_0037.wav|Mārītei gribas cukura, saimniecei laikam gribas kāzu.
yL4MZX1HhV4_0038.wav|Un mazā prātniece apķeras viņai ap kaklu un iečukst tai, kā to bērni reizēm mēdz darīt, noslēpumaini ausī: Tev, tev būs kāzas!
yL4MZX1HhV4_0039.wav|Laimīgi Vīndedziete iesmejas.
yL4MZX1HhV4_0040.wav|Man viņa izsaucas un noskūpsta mazo.
yL4MZX1HhV4_0041.wav|Man, ej taču, un kam vēl?
yL4MZX1HhV4_0042.wav|Mārīte iepleš acis, vai viņai vēl jāatbild?
yL4MZX1HhV4_0043.wav|Vai tad tā kūka šoreiz tik grūti jānopelnī?...
yL4MZX1HhV4_0044.wav|Viņa nezina, ko atbildēt.
yL4MZX1HhV4_0045.wav|Nu, nu, kam vēl būs kāzas ziņkārīgā saimniece bez žēlastības taujā tālāk, kam vēl.
yL4MZX1HhV4_0046.wav|Bērns saviebj lūpiņas un skatās nepacietīgi apkārt.
yL4MZX1HhV4_0047.wav|Kam, kam, vēl būs kāzas?...
yL4MZX1HhV4_0048.wav|Te viņš acis uzmet kaķam.
yL4MZX1HhV4_0049.wav|Inčam arī būs kāzas, viņš saka un rāda ar nopietnu ģīmīti uz runci, kas, piecēlies sēdu, balto priekšu mazgā.
yL4MZX1HhV4_0050.wav|Lai gan saimniecei šī atbilde nepatīk, tad tai tomēr jāpasmejas.
yL4MZX1HhV4_0051.wav|Cilvēkiem vien jau ir kāzas, viņa izskaidro.
yL4MZX1HhV4_0052.wav|Saki, vai tētam vai Jāņam, vai Juram nebūs kāzas?
yL4MZX1HhV4_0053.wav|Juram būs kāzas, Juram būs kāzas, mazā iesaucas, Jura vārdu dzirdēdama.
yL4MZX1HhV4_0054.wav|Juris pret viņu ir ļoti labs, viņš to labprāt učā, nes viņai ogas, dod viņai medu.
yL4MZX1HhV4_0055.wav|Medus ir saldens, Juram arī vajaga kaut kā saldena.
yL4MZX1HhV4_0056.wav|Un tu esi laba, saimniece visai jautri iesaucās, paceļ bērnu gaisā un tad to nosēdina zālē.
yL4MZX1HhV4_0057.wav|Še nu kūka, ēd nu kuku.
yL4MZX1HhV4_0058.wav|Kur cukurs, Mārīte prasa.
yL4MZX1HhV4_0059.wav|Tūliņ, tūliņ dabūsi.
yL4MZX1HhV4_0060.wav|saimniece ieiet istabā un izņem no skapja graudu cukura un glāzi.
yL4MZX1HhV4_0061.wav|Glāzē viņa ielej pienu un iznes to līdz ar cukuru bērnam pagalmā tā, ēd nu launagu.
yL4MZX1HhV4_0062.wav|Viņa pate arī vēl nav launaga ēduse.
yL4MZX1HhV4_0063.wav|Viņas istabā uz galda neaiztikta stāv tase ar skaistu, dzeltenu, nupat taisītu sviestu, stāv smalkais plācenis, stāv krūze ar saldenu pienu, bet viņai negribas ēst, prieks visu izsalkumu aizdzinis...
yL4MZX1HhV4_0065.wav|Tātad saime šos vārdus jau tik bieži jau daudzina, ka pat nepraša bērns tos paturējis galvā.
yL4MZX1HhV4_0066.wav|Nu jā, nav jau par to arī ko brīnoties, Vīndedziete nekad nav slēpusi, ka viņai Juris patīk, un Juris nu, tas jau saimnieci katrā izdevīgā brīdī nes vai uz rokām.
yL4MZX1HhV4_0067.wav|Būtu arī ērmoti, ja viņš to nedarītu.
yL4MZX1HhV4_0068.wav|Būtu tiešām ļoti ērmoti, ja izdienējis zaldāts, kam kapeikas nav pie dvēseles, liegtos nākt pie Vīndedzietes iegātņos un tapt par visā apkaimē slavenas mājas saimnieku.
yL4MZX1HhV4_0069.wav|Tikai ērmoti, kādēļ Juris viņu vēl nav uzrunājis.
yL4MZX1HhV4_0070.wav|Drīzi būs gads apkārt, kamēr viņš pārnācis no zaldātiem un pie Vīndedzietes iestājies dienestā, un vēl arvienu viņš nav atradis izdevīga brīža saimniecei ievaicāties: Vai neprecēsimies?...
yL4MZX1HhV4_0071.wav|Bet tāds jau viņš ir par daudz godīgs.
yL4MZX1HhV4_0072.wav|Tāds jau viņš bij, pirmo lāgu Vīndedzēs dzīvodams.
yL4MZX1HhV4_0073.wav|Nepiedūra nem pie meitām ne pirksta.
yL4MZX1HhV4_0074.wav|Nu jā, labi jau ir, kad puiši ir godīgi, labi ir, kad Juris neknakstās ap mājas kalponēm vai pat ap pašu Līžuku, saimnieces vienīgo meitu, tikai no bildināšanas viņam nevajadzēja kaunēties.
yL4MZX1HhV4_0075.wav|Jeb vai viņš varbūt gaida, lai Vīndedziete to dara viņa vietā?
yL4MZX1HhV4_0076.wav|Tas jau vecuvecais, paradums, ka saimnieces uzrunā tos puišus, kurus tās grib ņemt iegātņos, un nevis puiši saimnieces.
yL4MZX1HhV4_0077.wav|Nudie, Juris to gaida arī no Vīndedzietes, it sevišķi varbūt vēl tādēļ, ka viņa drusku vecāka par puisi.
yL4MZX1HhV4_0080.wav|Nu jau viņi sen būtu varējuši būt vīrs un sieva, bet nu tai lietai ātri jādara gals!
yL4MZX1HhV4_0081.wav|Bildināšu viņu vēl šodien, bildināšu viņu pirmā vietā, kur viņu vienu sastapšu -tā saimniece domā, un pie tam viņas sirds top tik viegla un priecīga, kāda tā ilgi nav bijusi.
yL4MZX1HhV4_0082.wav|Ātri viņa noliecas zemē pie bērna, kas, cukuru apēdis, jautri iesmejas un abas rociņas sniedz saimniecei pretim, un sauc.
yL4MZX1HhV4_0083.wav|Up, Up up, saka saimniece, paņem bērnu aiz padusēm, paceļ to augsti gaisā, griežas ar viņu apkārt un smejas, un gavilē: Vīndedzēs drīzi būs kāzas!
yL4MZX1HhV4_0084.wav|Ūup Kaceniete saka, paceļ klēpi siena, nes un noliek to uz lapām.
yL4MZX1HhV4_0085.wav|Tad viņa atpūzdamās apstājas, slauka sviedrus no pieres un skatās citos siena kasītājos.
yL4MZX1HhV4_0086.wav|Sieva pasmīn, visi citi kasītāji, pa pāriem izdalījušies, strādā noņēmušies, tikai Jura un Līžuka vien nekur neredz.
yL4MZX1HhV4_0087.wav|Un viņu līdz pusei saliktā siena guba birzes malā stāv kā stāvējuse jau vai veselu pusstundu.
yL4MZX1HhV4_0088.wav|Vai tie abi šodien vairs nemaz no birzes nelīdīs ārā, viņa runā uz vīru, kas pienācis arī savu siena klēpi uzliek uz lapām.
yL4MZX1HhV4_0089.wav|Ja Vīndedzēs drīzi nebūs kāzas.
yL4MZX1HhV4_0090.wav|Tad te drīzi būs cits kāds godiņš, vīrs pārtrauc sievu, piespiež nolikto sienu ar grābekli cietāki pie lapām un iet, un kasa mierīgi tālāk.
yL4MZX1HhV4_0091.wav|Bet birzītē stāv divi notvīkuši cilvēki, kas tikmēr skūpstījušies, tikmēr skatījušies viens otram acīs, kamēr tie aizmirsuši pussalikto siena gubu un visu pasauli izņemot Vīndedzieti.
yL4MZX1HhV4_0092.wav|Par šo viņi dzīvi sarunājas un pēdīgi sāk tiepties.
yL4MZX1HhV4_0093.wav|Viņa neatļaus, Juris saka.
yL4MZX1HhV4_0094.wav|Viņa atļaus, Līžuks apgalvo.
yL4MZX1HhV4_0095.wav|Viņa neatļaus, nudie neatļaus, Juris atkārto.
yL4MZX1HhV4_0096.wav|Vēl viņnedēļ viņa teica, šī jau tevis citam nedošot kā saimniekam.
yL4MZX1HhV4_0097.wav|Un svētdien dzirdēju, ka viņa ar Sīlēnu klētī runāja, tu esot par daudz agri izlaista mācībā un no preceniekiem nemaz nevarēšot ne atkauties.
yL4MZX1HhV4_0098.wav|Bet, lai tie tikai nākot vien, agrāk kā pēc divi gadiem tevis nelaidīšot un nelaidīšot projām.
yL4MZX1HhV4_0099.wav|Tikai pēc divi gadiem vien vēl Līžuks izsaucas un iesmejas Juri, tu lāgā nebūsi dzirdējis, noklausījos, ko māte ar Sīlēnu svētdien istabā runāja.
yL4MZX1HhV4_0100.wav|Viņa teica, ka Vīndedzēs laikam drīzi būšot kāzas, un prasīja; kura govs būtu kaujama.
yL4MZX1HhV4_0101.wav|Kam tad nu citam tās kāzas gribēs taisīt kā man kā mums abiem.
yL4MZX1HhV4_0103.wav|Diezgan jauna un priša vēl ir, un Sīlēns arī par velti ik svētdienas šurp nesnāj.
yL4MZX1HhV4_0104.wav|Saimniecību sakās pārraugot, bet saimniecē raugās.
yL4MZX1HhV4_0105.wav|Vai tu domā, ka māte ar Sīlēnu saprecēsies Līžuks vaicā un skatās drusku pārsteigta puisī, Juri, tā jau būtu mūsu lielākā laime.
yL4MZX1HhV4_0106.wav|Māte aizies uz Sīlēniem par saimnieci un atdos mums Vīndedzes...
yL4MZX1HhV4_0108.wav|Tad jau nu mums gan nekā vairs netrūktu, puisis apgalvo, smīn sapratīgi un bada ar grābekļa kātu sūnas.
yL4MZX1HhV4_0109.wav|Nu, ko tad nu vēl gaidi, ka nerunā, meitene baras.
yL4MZX1HhV4_0110.wav|Nudie gan, Juri, ja tu drīzi ar māti nerunāsi, tad es to darīšu pati.
yL4MZX1HhV4_0111.wav|Kauns gan ir, kad apdomā, ka tādam puisim, kas turku karu izkarojis, nav tik daudz dūšas no mātes izprasīt meitu.
yL4MZX1HhV4_0112.wav|Ko nu par dūšu runāt, Juris saka un saslienas stāvu, liels kā lērums dūša man ir kā miets.
yL4MZX1HhV4_0113.wav|Es tikai ar savu runāšanu negribu blamierēties tas viss.
yL4MZX1HhV4_0114.wav|Blamierēsies jau gan, Līžuks zobojas.
yL4MZX1HhV4_0115.wav|Juri, Juri, vai tad tu reiz nenopratīsi, ko tas nozīmē, ka māte pret tevi tik laba?
yL4MZX1HhV4_0116.wav|Vai tu tiešām domā, ka viņa bez iemesla tevi kur varēdama liek pie vieglāka darba un kur varēdama tev dod labāku ēšanu?
yL4MZX1HhV4_0117.wav|Ak, viņa laikam gan vienādiņ teiktu.
yL4MZX1HhV4_0118.wav|Līžuk, iebāz nu vairāk siera ķešā, lai Juram arī tiek, paņem nu plāceņa tā līdz, ka Juram arī vari dot.
yL4MZX1HhV4_0119.wav|Ja viņa ar tevi negribētu tikt rados.
yL4MZX1HhV4_0120.wav|Jā, mīļā, tā tu domā.
yL4MZX1HhV4_0121.wav|Tu katru nieka lietiņu iztulko mums par labu.
yL4MZX1HhV4_0122.wav|Es tā nevaru, man vienādiņ stāv prātā, kas es esmu, pliks, izdienējis zaldāts.
yL4MZX1HhV4_0123.wav|Es domāju, ka māte pret mani tikai tādēļ ir laba, ka viņa redz, kāds es strādnieks.
yL4MZX1HhV4_0124.wav|Otra tāda viņa Vīndedzēs laikam gan nebūs piedzīvojusi.
yL4MZX1HhV4_0125.wav|Meitene iekustas nepacietīgi un atmet ar roku.
yL4MZX1HhV4_0126.wav|Tātād tu negribi runāt viņa pusdusmīgi izsaucas.
yL4MZX1HhV4_0127.wav|Labi, tad es šovakar vēl mātei visu izstāstīšu.
yL4MZX1HhV4_0128.wav|Ta tad būs kauns izkarojies turku karā un nevīžo no mātes izprasīt meitu!
yL4MZX1HhV4_0129.wav|Un viņa satver pie eglītes pieslieto grābekli un taisās birzi atstāt.
yL4MZX1HhV4_0130.wav|Bet Juris viņai aizstājas ceļā.
yL4MZX1HhV4_0131.wav|Pagaidi nu, pagaidi, viņš saka un smejas par meitenes dusmām.
yL4MZX1HhV4_0132.wav|Kad jau nu tu tā gribi, gribi, lai māte mani rīt aizdzen no Vīndedzēm, to varam ātri panākt.
yL4MZX1HhV4_0133.wav|Es jau tev teicu, dūšas man netrūkst.
yL4MZX1HhV4_0134.wav|Iešu un izrunāšos uz pēdām ar māti.
yL4MZX1HhV4_0135.wav|Pārsteigtajai meitenei uzmetis jautru mirkli, puisis atstāj birzīti un soļo lēnām pussaliktai gubai garām, pāri pļavai uz māju.
yL4MZX1HhV4_0136.wav|Juris nava skaists puisis.
yL4MZX1HhV4_0137.wav|Caur ko viņš mātes un meitas labpatikšanu iemantojis, tas ir viņa spēcīgais, kara dienestā norūdījies stāvs, viņa krietnā, vīriškā daba un viņa lielā apdomība vārdos un darbos.
yL4MZX1HhV4_0138.wav|Šī apdomība ceļas varbūt no ne visai attīstīta prāta, kam visas lietas daudz lēnāk top saprotamas nekā apķērīgai galvai, bet tā piedien Juram un tad viena alga kāds tai cēlons.
yL4MZX1HhV4_0139.wav|Ceļā uz māju puisis gudro, ar kādiem vārdiem saimniecei atklāt savu nodomu.
yL4MZX1HhV4_0140.wav|Vai teikt Saimniec es gribu precēties?
yL4MZX1HhV4_0141.wav|Vai labāk Saimniec, es Līžuku gribu precēt.
yL4MZX1HhV4_0142.wav|Nē, lābāk pa priekš par sevi vien runāt.
yL4MZX1HhV4_0143.wav|Ja tad saimniece sāks brīnēties un jāutās Ko, kas?
yL4MZX1HhV4_0144.wav|Tad tā būs zīme, ka Līžuks maldījies un tad valoda ātri būs jānogriež uz citu pusi un vēl kāds gads tāpat jāpadzīvo un vēl vaitāk pie saimnieces jāpielabinās.
yL4MZX1HhV4_0145.wav|Kaut tikai ilgi vien nebūtu jāgaida uz tāda brīža, kad tā piedienīgi par precēšanos varētu iesākt runāt.
yL4MZX1HhV4_0146.wav|Tā domādams Juris apiet ap Vīndedžu rijas stūri, ierauga pagalmā saimnieci un dzird, kā viņa, ar bērnu riņķī griezdamās, iesaucas.
yL4MZX1HhV4_0147.wav|Saimniece ierauga puisi, notvīkst kā mētra, nolaiž bērnu ātri zemē un nozūd istabā...
yL4MZX1HhV4_0148.wav|Vai nu viņa domā par sevi un Sīlēnu, vai par Līžuku un mani, bet par precēšanos viņa domā.
yL4MZX1HhV4_0149.wav|Juris pie sevis noņurd, pienāk pie istabas un ieiet ķēķī.
yL4MZX1HhV4_0150.wav|Nākot tapis tā drusku siltāk ap dūšu: jāiedzer malks ūdens.
yL4MZX1HhV4_0151.wav|Pa tam saimniece stāv savā istabā spoguļa priekšā.
yL4MZX1HhV4_0152.wav|Tiešām viņa neizskatās daudz vecāka par Juri.
yL4MZX1HhV4_0153.wav|Ģīmis viņai sarkani balts kā jaunai meitai, acis žirgtas, piere jā, nu tur ir trīs mazas krunciņas.
yL4MZX1HhV4_0154.wav|Ko Juris nemaz nepamanīs.
yL4MZX1HhV4_0155.wav|Cik labi, ka viņš atnācis uz māju.
yL4MZX1HhV4_0156.wav|Gluži kā atsaukts...
yL4MZX1HhV4_0157.wav|Bet kur tad viņš kavējas?...
yL4MZX1HhV4_0158.wav|Saimniece gaida, gaida, iziet ārā un sauc: Jurī!
yL4MZX1HhV4_0159.wav|Jā, Juris atbild ķēķī un iznāk ārā.
yL4MZX1HhV4_0160.wav|Puisis ar dūšu kā miets tagad izskatās mazliet nedrošs.
yL4MZX1HhV4_0161.wav|Nu, kā tad nu atnāci uz māju saimniece laipni vaicā.
yL4MZX1HhV4_0162.wav|Nu tāpat vien, drusciņ nodzerties slāpa, Juris atbild.
yL4MZX1HhV4_0163.wav|Saimniece uzklausās, drusciņ nodzerties...
yL4MZX1HhV4_0164.wav|kas tā par runāšanu, vai tad aka pļavas malā jau izsusējusi...
yL4MZX1HhV4_0165.wav|nudien, ka tikai Juram tas pats nav iešāvies prātā, kas viņai...
yL4MZX1HhV4_0166.wav|Zinā, zinādams viņu vienu mājā, tas atnācis un nu laikam gribēs...
yL4MZX1HhV4_0167.wav|Saimniece neizdomā līdz galam, bet pamet ar roku un saka:
yL4MZX1HhV4_0168.wav|Ak tā, nu ko tad tu pa ķēķi ložņā, nāc istabā, nodzersies piena un nosmeķēsies mīkstā plāceņa launaga jau laikam neesi ēdis?
yL4MZX1HhV4_0170.wav|Viņi ieiet abi saimnieces istabā, un saimniece Juram liek nosēsties pie galdiņa un nosēstas pati viņam pretim.
yL4MZX1HhV4_0172.wav|Es arī vēl neesmu launaga ēduse.
yL4MZX1HhV4_0173.wav|Tagad ēdīsim abi reizē.
yL4MZX1HhV4_0174.wav|Juris pārlaiž acis pār istabu.
yL4MZX1HhV4_0175.wav|Cik glīti tajā viss izskatās, cik jauki būtu, ja viņš te varētu dzīvot...
yL4MZX1HhV4_0176.wav|Nu, saimniece skubina puisi uz ēšanu un stumj piena trauku viņam tuvāk.
yL4MZX1HhV4_0177.wav|Nu ir laiks sākt runāt, Juris domā un sāk ēst...
yL4MZX1HhV4_0178.wav|Velns, tavu sasodītu būšanu, tas pirmais vārds negrib un negrib nākt pār lūpām.
yL4MZX1HhV4_0179.wav|Juris ēd un dzer, un arī saimniece drusku mānās apkārt ap plāceni un sviestu.
yL4MZX1HhV4_0180.wav|Vai šodien beigsiet viņa vaicā, Jā, beigsim, puisis atbild un ēd.
yL4MZX1HhV4_0181.wav|Nemaz nezinu, ko lai tagad iesākam, saimniece turpina valodu.
yL4MZX1HhV4_0182.wav|Rudzi vēl nav gatavi, un visi citi darbi padarīti.
yL4MZX1HhV4_0183.wav|Tā mums vēl nevienu gadu nav veicies, ir Sīlēns brīnās.
yL4MZX1HhV4_0184.wav|Nu vajag pa to laiku, līdz rudzi pļaujami, krietni izballēties, Juris saka, paceļ krūzīti un dzer, galvu atgāzis, lai saimniece nemanītu, kā viņš notvīkst.
yL4MZX1HhV4_0185.wav|Ko tad nu bez iemesla ballēsies, saimniece runā puiša notvīkšanu pamanīdama.
yL4MZX1HhV4_0186.wav|Ja nu uznāktu kāds gods vai...
yL4MZX1HhV4_0189.wav|Godam drīzi iemeslu var dabūt, ja grib vien, Juris runā, kam piepeši iekrīt prātā papriekšu aptaujāties, kā saimniece domā par savu saprecēšanos ar Sīlēnu.
yL4MZX1HhV4_0190.wav|Runā jau, ka tu gribot precēties, un cilvēkiem laikam būs taisnība, jo tu pirmiņ pagalmā par velti nedziedāji, ka Vīndedzēs drīzi būšot kāzas.
yL4MZX1HhV4_0191.wav|Saimniece atzvilst krēslā drusku atpakaļ un iesmejas īsi un jautri.
yL4MZX1HhV4_0193.wav|Es drīzi precēšos, bet no tevis jau runā to pašu: tu jau arī drīzi taisīšot kāzas.
yL4MZX1HhV4_0194.wav|Vai nudie Juris ātri un priecīgi iejautājās ak tu laime, laime: Līžukam taisnība, viņa viņu ņems par znotu!
yL4MZX1HhV4_0195.wav|Nudie, jānudie, saimniece jokodamās dievojas un tad piebilst šķelmīgi: Tikai nezinu, ar ko.
yL4MZX1HhV4_0196.wav|Dzīvo jau gan laikam tava līgava aiz deviņu kungu robežām!
yL4MZX1HhV4_0197.wav|Ko nu aiz deviņu kungu robežām meklēsi, kad tepat Vīndedzēs smuku smukā zied kā roze, Juris atbild.
yL4MZX1HhV4_0198.wav|Nē gan, saimniec, to gan nekad nedomāju ka ar mani būsi mierā.
yL4MZX1HhV4_0199.wav|Sen sen jau būtu runājis, ja nebūtu bijies, ka pēc pirmā vārda par to lietu man šausi vai par ausi.
yL4MZX1HhV4_0200.wav|Ak tu dieviņ Vīndedziete iesaucas un smejas.
yL4MZX1HhV4_0201.wav|Vai tad tu visu laiku biji akls?
yL4MZX1HhV4_0202.wav|Vai neredzēji, kā pret tevi izturējos?
yL4MZX1HhV4_0203.wav|Gribēju jau pēdīgi vai pate ar tevi sākt runāt.
yL4MZX1HhV4_0204.wav|Bet nu gan nekavēsimies ar kāzām.
yL4MZX1HhV4_0205.wav|Tās jātaisa pēc divām nedēļām.
yL4MZX1HhV4_0206.wav|Varētu tās jau pēc divām nedēļām taisīt man jau nu tas ātrums nav nepatīkams, bet ap to laiku būs rudzi gatavi.
yL4MZX1HhV4_0207.wav|Ak lai izbirst pēdējā vārpa tīrumā, vai mums par to jābēdā laimīgā saimniece izsaucas.
yL4MZX1HhV4_0208.wav|Pēc divām nedēļām dzersim kāzas četras dienas no vietas!
yL4MZX1HhV4_0209.wav|Nu, manis dēļ arī.
yL4MZX1HhV4_0210.wav|Bet, kad jau, tad jau: dzerat jūs tad arī savas.
yL4MZX1HhV4_0212.wav|Dzerat jūs tad arī savas.
yL4MZX1HhV4_0214.wav|Ak tā, es domāju, tu runāji no mūsu kāzām.
yL4MZX1HhV4_0215.wav|Nu jā, jā, no mūsu, jā.
yL4MZX1HhV4_0216.wav|Tas ir, no jūsu.
yL4MZX1HhV4_0217.wav|No mūsu tev nu jūk valoda, saimniece saka un smīn.
yL4MZX1HhV4_0218.wav|Nē, nē, nu mēs viens otra nesaprotam, puisis atbild.
yL4MZX1HhV4_0219.wav|Tu gribi, lai es ar Līžuku pēc divām nedēļām dzeru kāzas.
yL4MZX1HhV4_0221.wav|Ar Sīlēnu saimniece dikti iesaucas un uzlec stāvu es ar Sīlēnu?...
yL4MZX1HhV4_0222.wav|Puisis skatās saimniecē un priecājas, ka tā tik pārsteigta.
yL4MZX1HhV4_0223.wav|Tu laikam gan domāji, ka nezinu, ko tu apprecēsi, viņš runā.
yL4MZX1HhV4_0225.wav|Kamēr tu viņu aptīsi un nosiesi, tikām iešu un sasveicināšos ar viesi, skaties, tur nāk Sīlēns.
yL4MZX1HhV4_0226.wav|Un vai ne, es viņam tak drīkstu pastāstīt, ka Vīndedzēs drīzi diviem pāriem būs kāzas?
xenDi2c5Dqc_0000.wav|DANCIS PA TRIM.
xenDi2c5Dqc_0001.wav|Ar rokām, kuras tikai sprīdi garas krekla piedurknes sedza, basām kājām, bez jakas, īsos bruncīšos tā viņa saulainā vasaras dienā līkājās pa ķēķa priekšu, piena traukus berzdama un skalodama, kad mežsargs ienāca pagalmā.
xenDi2c5Dqc_0002.wav|Labdien, labdien.
xenDi2c5Dqc_0003.wav|Saimnieks mājā?
xenDi2c5Dqc_0005.wav|Mežsargs netaujāja tāļāk, kur saimniece, bet skatījās Ilzē.
xenDi2c5Dqc_0007.wav|Viņš smīnēja.
xenDi2c5Dqc_0008.wav|Viņa to redzēja.
xenDi2c5Dqc_0009.wav|Viņa aizbīdīja pierē nošļukušu matu šķipsnu aiz auss un sacīja:
xenDi2c5Dqc_0010.wav|Ko jūs smejaties?
xenDi2c5Dqc_0013.wav|Ko jūs manī tā skatāties?
xenDi2c5Dqc_0014.wav|Vai jums tas nepatīk?
xenDi2c5Dqc_0015.wav|Nepatīk, kas tur man ko patikt, kas ko nepatikt!
xenDi2c5Dqc_0016.wav|Saimniece piena kambarī taisa sviestu.
xenDi2c5Dqc_0017.wav|Ak tad nepatīk, nu, es aizeju arī, kad tā gribiet.
xenDi2c5Dqc_0018.wav|Ar to pašu smaidu uz lūpām mežsargs novērsās un aizgāja pāri pagalmam uz piena kambari, uz kuru Ilze ar roku bij parādījuse.
xenDi2c5Dqc_0019.wav|Skuķis berza naigi tāļāk, bet viņas mirkļi sekoja it kā negribot mežsarga stāvam.
xenDi2c5Dqc_0021.wav|Neliels no auguma, plecīgs, ar tādu ģīmi!...
xenDi2c5Dqc_0024.wav|Bāla dzērāja pluta, paplata mute, acis pelēkas un tādas saltas un nekaunīgas un deguns jā, tas nu gan...
xenDi2c5Dqc_0025.wav|tad tas bij glīts.
xenDi2c5Dqc_0026.wav|Un zobi arī.
xenDi2c5Dqc_0027.wav|Bet tādēļ tak nevajadzēja viņu tā izkliegt un no viņa biedināt.
xenDi2c5Dqc_0029.wav|Ilze pasmējās.
xenDi2c5Dqc_0031.wav|Pēc brīža viņš atkal iznāca no piena kambara.
xenDi2c5Dqc_0032.wav|Ardievu, jaunkundze viņš sveicināja skaļi pāri pagalmam un pavicināja cepuri.
xenDi2c5Dqc_0033.wav|Viņa balss skanēja izaicinoši, zobgalīgi.
xenDi2c5Dqc_0034.wav|Bet taisnība bij: tik cēli Ilze vēl nekad nebij tikuse sveicināta.
xenDi2c5Dqc_0035.wav|Kaut kas sevišķi patīkams bij šai puslokā, kādu cepure un roka gaisā izvilka.
xenDi2c5Dqc_0036.wav|Ardievu, ardievu viņa atbildēja un negribēja viņam nemaz noskatīties pakaļ, bet nebij viņš vēl soļus piecus aiz vārtiem, kad viņa tomēr bij galvu pret aizgājēju pacēluse.
xenDi2c5Dqc_0038.wav|Tā mazdrusciņ pašūpodamies.
xenDi2c5Dqc_0039.wav|Varēja redzēt, ka bij muižas cilvēks.
xenDi2c5Dqc_0040.wav|Nespēra vis tādus soļus kā Ješka ļinka, ļanka...
xenDi2c5Dqc_0041.wav|Un cik glīti viņam tas zaļais mundiers stāvēja!
xenDi2c5Dqc_0042.wav|Ar to nu gan viņš krogā pa galda apakšu nebij vārtījies, tas bij tik spodrs kā iz skapja ņemts.
xenDi2c5Dqc_0043.wav|Viņa nolika noberzto un noskaloto trauku pajumtes ēnā un, atkal apgriezdamās, ieraudzīja Ješku pie balviņas stāvam.
xenDi2c5Dqc_0044.wav|Viņa ģīmis bij gluži sarkans un sviedru pārklāts, viņa lielās, platās rokas bij vietvietām ar sveķiem notraipītas.
xenDi2c5Dqc_0045.wav|Pašaurās, zilās, labsirdīgās acis it kā pēc kaut kā neierasta apkārt laizdams, viņš lēnām ievaicājās:
xenDi2c5Dqc_0047.wav|Ilze pamērcēja dzelteno salmu vīkšķi baltajās smiltīs, aplaida vīkšķi ap spaini un atbildēja:
xenDi2c5Dqc_0054.wav|tāpat vien, niekus.
xenDi2c5Dqc_0055.wav|Ilgi te bij?
xenDi2c5Dqc_0056.wav|Tāds kā, Ilgi, tk ilgi jau te varbūt nebij, kā tu te tagad stāvi.
xenDi2c5Dqc_0057.wav|Puisis noņēma salmenīcu no galvas, noslaucīja sviedrus rupjā krekla piedurknē un sacīja: atnācu pēc ūdens.
xenDi2c5Dqc_0058.wav|Mums tur pie šķūņa gribas dzert, vai ir ķēķī?
xenDi2c5Dqc_0059.wav|Veseli nesieni, bet saimniece varbūt dos panijas, ej uz piena kambari.
xenDi2c5Dqc_0060.wav|Ješka iegāja ķēķī, padzērās un soļoja tad pa to pašu celiņu, pa kuru mežsargs bij gājis uz piena kambari.
xenDi2c5Dqc_0061.wav|Viņš gāja neveikli.
xenDi2c5Dqc_0062.wav|Viņš stāvēja pašā vīra brangumā, bet viņš likās sava spēka neapzinoties.
xenDi2c5Dqc_0063.wav|Galvu viņš turēja tā drusku uz priekšu noliektu un izskatījās caur to pagļēvs un pazemīgs.
xenDi2c5Dqc_0064.wav|Tas bij viņa nelabojamais ieradums šāda iznešanās.
xenDi2c5Dqc_0065.wav|Un, ja Ilze to jau agrāk bij ievērojuse, tad viņa to tagad redzēja ar divkārtēju skaidrību.
xenDi2c5Dqc_0066.wav|Kādas dienas vēlāk mežsargs atkal ieradās Rindniekos.
xenDi2c5Dqc_0067.wav|Jaunais šķūnis bij gatavs, saime kopa pirmo āboliņu.
xenDi2c5Dqc_0068.wav|Mežsargs sveicināja vispār ar savu skaļo, vīriško balsi un tad, tuvāk pienācis, it kā sevišķi vēl Ilzi.
xenDi2c5Dqc_0070.wav|Sveika, un viņš pacēla cepuri maķenīt, bet atkal ar tādu vingru veiklību.
xenDi2c5Dqc_0071.wav|Tad viņš pagriezās uz saimnieku un vaicāja: vai izgājušā naktī neesot pamanīti kādi braucēji, tepat muižas mežā esot nozagti divi skaisti oši.
xenDi2c5Dqc_0072.wav|Nē, neviens nekā nebij pamanījis.
xenDi2c5Dqc_0073.wav|Laiciņu pakavējies un ar vienu otru šo to papļāpājis, mežsargs atkal atvadījās.
xenDi2c5Dqc_0074.wav|Gadījās, ka viņam Ilzei bij jāiet garām.
xenDi2c5Dqc_0075.wav|Viņš pasmaidīja droši, viņa saltās acis sastapās ar viņas mirkļiem.
xenDi2c5Dqc_0076.wav|Viņš pielika pa zaldātu ieradumam pirkstus pie zaļās cepures loka un aizgāja klusēdams garām.
xenDi2c5Dqc_0077.wav|Pēc brīža viņš uzsāka svilpot, un tad iznesīgais stāvs nozuda krūmos.
xenDi2c5Dqc_0078.wav|Ko tas te sāk vazāties Ješka lēnām noņurdēja uz otru puisi.
xenDi2c5Dqc_0079.wav|Ka vēl nedabū pa kaklu, pēdas tak jādzen, otrais piemetināja.
xenDi2c5Dqc_0080.wav|Mežs tak jāsargā, tas viņa amats.
xenDi2c5Dqc_0081.wav|Nu tad lai viņš kopj savu amatu.
xenDi2c5Dqc_0086.wav|Nākamā svētdienā Rindniekos ienāca vēstule, ka no tās dienas par nedēļu Kūļos jaukajā ezera birzē būšot kluba.
xenDi2c5Dqc_0087.wav|Kūļu puiši ielūdzot kaimiņu jaunkundzes, kundzes un jaunkungus uz laipnu piedalīšanos.
xenDi2c5Dqc_0088.wav|Visā padevībā Jānis un Antons.
xenDi2c5Dqc_0089.wav|Kas to klubu izrīko kāds vaicāja, kad vēstule bij izlasīta.
xenDi2c5Dqc_0090.wav|Tu tak dzirdi, tie, kas parakstījušies: Kūļu puiši Jānis un Antons, Ilze izskaidroja.
xenDi2c5Dqc_0091.wav|Ak, nieki, Jāņam ir sieva un bērni, tas vairs ar tādām lietām neielaidīsies, un Antonam atkal nav ne kapeikas makā.
xenDi2c5Dqc_0092.wav|Kas tad mūzikantiem lai maksā?
xenDi2c5Dqc_0093.wav|To darīs pats Kūlis, Ješka sacīja.
xenDi2c5Dqc_0094.wav|Viņš liels draugs ar mežsargu.
xenDi2c5Dqc_0095.wav|Mežsargam Kūļos brūte, mežsargs klubu izrīko, Kūlis maksās.
xenDi2c5Dqc_0096.wav|Tiesa gan, jaunā puiša sieva Made piebilda.
xenDi2c5Dqc_0097.wav|Pērn mežsargs pats savā vārdā ielūdza uz Kūļiem, man pašai bij vēstule.
xenDi2c5Dqc_0098.wav|Ak tad viņam tur brūte, Ilze vēl beigās ieminējās.
xenDi2c5Dqc_0099.wav|Vai tā lieta tik ievērojama Ješka nevarēja nociesties neievaicājies.
xenDi2c5Dqc_0100.wav|Viņš nedabūja atbildes.
xenDi2c5Dqc_0101.wav|Bet nu nepagāja neviena diena, kad par Kūļiem nesanāca valodas.
xenDi2c5Dqc_0102.wav|Ilze nekad neuzsāka, visiem viņi bij ļoti vienaldzīgi, bet runāts tomēr tika.
xenDi2c5Dqc_0103.wav|Arī par mežsarga brūti viņa kaut ko dabūja dzirdēt.
xenDi2c5Dqc_0104.wav|Vieni viņu lielīja par glītu, otri pēla.
xenDi2c5Dqc_0105.wav|Kāda viņa īsti bij?
xenDi2c5Dqc_0106.wav|Laikam taču gan skaista.
xenDi2c5Dqc_0107.wav|Vai tad nu tāds, kas visu pagastu tik bieži apstaigā, nevarēja izmeklēties!...
xenDi2c5Dqc_0108.wav|Viņa piegāja pie lādes un pārcilāja savu vasaras rotu.
xenDi2c5Dqc_0109.wav|Kuru kleitu gan svētdien vilkt mugurā?
xenDi2c5Dqc_0110.wav|Vai gaišdzelteno ar dzeltāno blūzi vai rozā ar balto blūzi un rozā bantēm?
xenDi2c5Dqc_0111.wav|Jāvelk būs rozā...
xenDi2c5Dqc_0112.wav|Un svētdienas rītā viņa pārmazgāja balto blūzi un uzpletēja viņu lik rūpīgi, ka tā izskatījās gluži kā jauna.
xenDi2c5Dqc_0114.wav|Ješka sacīja, noskatīdamies, kā skuķis rotu piekāra pie sienas.
xenDi2c5Dqc_0115.wav|Jā, ak tad gribi gan iet, par ko ne Juris arī ies un Made, sieva būdama, tu neiesi?
xenDi2c5Dqc_0118.wav|redzēs, kā vēl iznāks.
xenDi2c5Dqc_0119.wav|Iznāca tā, ka Ješka noviksēja savas kamašas, nodzina rūsgano bārdu, uzgrieza rūpīgi kuplās ūsas, apvilkās jauno bukskiņa uzvalku un gāja citiem līdzi uz Kūļiem.
xenDi2c5Dqc_0120.wav|Feins puika tas Ješka, ka viņš tā uztaisās, Made ceļā iesacījās Nudie, kā gurķis.
xenDi2c5Dqc_0121.wav|Ja es vēl nebūtu meitā, pie cita gan neietu kā pie viņa.
xenDi2c5Dqc_0122.wav|Tikai turies jel taisnāk, lāci Un viņa ar delnu viņam jautri iesita pa muguru.
xenDi2c5Dqc_0124.wav|Kuras, vai nu es visas varu izsaukt pie vārda!
xenDi2c5Dqc_0125.wav|Nu tad dzenies pakaļ, ja bēg, kad es būtu tāds puisis ka tu septiņas uz viena cirtiena Māte smējās.
xenDi2c5Dqc_0126.wav|Skaties mūsu mežsargā, tāds pleika, bet tas prot, kurai meitai viņš nepatīk?
xenDi2c5Dqc_0128.wav|Ko nu no mežsarga, Ješka rāmi atbildēja un skatījās projām, viņa acu plakstiņi paraustījās.
xenDi2c5Dqc_0129.wav|Klusēdama Ilze soļoja citiem pakaļ.
xenDi2c5Dqc_0130.wav|Danču vietā jau labs pulks meitu un puišu bij saradies.
xenDi2c5Dqc_0131.wav|Pa pāriem, pa trim, pa četriem viņi staigāja gar ezermali, pa birzi vai sēdēja uz dēļiem kuri gar līdzeno danču laukumu uz staklēm bij uznagloti.
xenDi2c5Dqc_0132.wav|Iepazīstināta ar Kūļu saimi, kura pienācējiem tūliņ ceļā gadījās, Ilze nosēdās Madei līdzās uz viena no garajiem soliem, kamēr puiši ar Jāni un Antonu palika sarunājoties.
xenDi2c5Dqc_0133.wav|Uzmanīgi Ilze laida acis visapkārt.
xenDi2c5Dqc_0134.wav|Mežsargs arī jau atnācis, viņa pēc brīža klusām un vienaldzīgi piezīmēja.
xenDi2c5Dqc_0135.wav|Kur tad viņš ir, tur pašā viņā galā, kur tie trīs bērzi.
xenDi2c5Dqc_0136.wav|Made raudzījās turp.
xenDi2c5Dqc_0137.wav|Pret bērza balto stumburu atspiedies, nolaidīgi kājas izstiepis un kreiso roku viegli aplicis sarkanā blūzē ģērbtai meitai ap viduci, puisis tur sēdēja.
xenDi2c5Dqc_0138.wav|Ar zobgalīgu pārākuma smaidu ģīmī viņš skatījās garāmgājējos, kuri devās uz ezermali un nāca no turienes atpakaļ, un likās savai biedrenei šad un tad kaut ko jautru pasakām, jo tā laiku pa laikam iesmējās, baltu mutautiņu it kā pretodamās lūpām aizlikdama priekšā.
xenDi2c5Dqc_0139.wav|Piepeši viņš pacēla drusku galvu, un Ilze manīja, ka viņš viņu bij ieraudzījis.
xenDi2c5Dqc_0140.wav|Viņš atkal atlaidās agrākā stāvoklī atpakaļ, palika vēl tā brīdi, piecēlās un nāca tad taisni uz Madi un Ilzi.
xenDi2c5Dqc_0141.wav|Sveikas viņš izsaucās, vēl soļu desmit lielā attālumā no viņām būdams.
xenDi2c5Dqc_0142.wav|Sveikas Un viņš pacēla cepuri un turēja to, roku taisni izstiepis, pāri sekundes gaisā.
xenDi2c5Dqc_0143.wav|Gūžas mazliet gorīdams, viņš tad pienāca klāt un spieda Ilzei un Madei roku.
xenDi2c5Dqc_0144.wav|Ļoti spēcīgo spiedienu sajuzdama, Ilze negribot apjuka un nolaida acis.
xenDi2c5Dqc_0145.wav|Mežsargs viņai nosēdās līdzās.
xenDi2c5Dqc_0146.wav|Redziet, jaunkundze, cik jautri pa mūsu pagastu iet, viņš sacīja, valodu uzņemdams.
xenDi2c5Dqc_0147.wav|Un jūs, kā dzird, šopavasar savu malieni nemaz neesot gribējusi atstāt!
xenDi2c5Dqc_0148.wav|Nezin vai jel vēl pavisam kādā zaļumu ballē esiet bijuši?
xenDi2c5Dqc_0150.wav|Bet vēl te nekādas jautrības neredzu.
xenDi2c5Dqc_0151.wav|Pagaidiet, pagaidiet, tūliņ mūzikanti sāks spēlēt.
xenDi2c5Dqc_0152.wav|Tad jūs redzēsiet.
xenDi2c5Dqc_0153.wav|Vai tad vēl nemaz neesiet dancojuši Made prasīja.
xenDi2c5Dqc_0156.wav|Nevarēju danču uzsākt.
xenDi2c5Dqc_0157.wav|Nevarēji?
xenDi2c5Dqc_0158.wav|Vai tad tev jāuzsāk?...
xenDi2c5Dqc_0159.wav|Nu jā, tu kā baronjaunskungs...
xenDi2c5Dqc_0160.wav|Bet par ko tad nevarēji?
xenDi2c5Dqc_0161.wav|Mana dancotāja vēl nebij atnākuse.
xenDi2c5Dqc_0163.wav|Sēdējāt jau tur saķērušies.
xenDi2c5Dqc_0164.wav|Saķērušies sēdējām, bet dancot nedancojām.
xenDi2c5Dqc_0165.wav|Ak tad tā nebij vis vēl īstā!
xenDi2c5Dqc_0166.wav|Vai tad tā nu atnākusi?
xenDi2c5Dqc_0167.wav|Jā tas ir, es ceru, ka jūs, jaunkundze, neliegsaties...
xenDi2c5Dqc_0168.wav|ka man būs gods...
xenDi2c5Dqc_0170.wav|ka mēs abi uzsāksim...
xenDi2c5Dqc_0171.wav|puisis sacīja, uz Ilzi pagriezies.
xenDi2c5Dqc_0172.wav|Viņš piecēlās, palocījās viņas priekšā un izstiepa roku.
xenDi2c5Dqc_0175.wav|neprotu lāgā...
xenDi2c5Dqc_0176.wav|skuķis stomījās, vispār ģīmjam notvīkdams.
xenDi2c5Dqc_0177.wav|Nekas, nekas, gan mēs tiksim caur, par lūgšanu, jaunkundze!
xenDi2c5Dqc_0179.wav|esmu vēl tik maz dancojusi...
xenDi2c5Dqc_0180.wav|samisīsies...
xenDi2c5Dqc_0181.wav|Ja samisīsies, tad jūs nesin aiznesīšu tālāk, sakiet vien jā.
xenDi2c5Dqc_0183.wav|Viņa sniedza mežsargam roku, kuru šis, cepuri ar kreiso paceldams, satvēra un atkal spēcīgi spieda.
xenDi2c5Dqc_0184.wav|Un pirmo franksēzi arī viņš piebilda, rokas vaļā nelaizdams.
xenDi2c5Dqc_0185.wav|Pirmo franksēzi arī?
xenDi2c5Dqc_0188.wav|būs tā kā par daudz, Ilze kautrēdamās atbildēja.
xenDi2c5Dqc_0190.wav|Nē, par tiesu par daudz.
xenDi2c5Dqc_0191.wav|Es nelaidīšu rokas agrāk vaļā, pirms nebūsiet apsolījusēs.
xenDi2c5Dqc_0192.wav|Nu tad jau, tad jau jāapsolās vien būs.
xenDi2c5Dqc_0193.wav|Pateicos.
xenDi2c5Dqc_0194.wav|Atkal rokas spiediens, atkal cepures pacelšana, un mežsargs aizgāja uzmeklēt mūzikantus.
xenDi2c5Dqc_0195.wav|Nu sarkanai būs ko erroties, Made piemetināja un skatījās meitā, kura vēl arvien to triju bērzu pavēnī sēdēja.
xenDi2c5Dqc_0196.wav|Ilze paraustīja tikko manāmi plecus.
xenDi2c5Dqc_0197.wav|Pēc brīža pienāca Ješka un nosēdās pie Mades sāniem.
xenDi2c5Dqc_0198.wav|Sanākuši diezgan daudz, viņš sacīja skat, lasās jau kopā uz dancošanu.
xenDi2c5Dqc_0199.wav|Vai tev jau pirmajam dančam zināma jaunkundze Made vaicāja.
xenDi2c5Dqc_0200.wav|Nav, bet gan jau...
xenDi2c5Dqc_0201.wav|Ko nu gan jau, pasteidzies, ek, citi jau apdrošinājušies priekš trim četrām reizēm.
xenDi2c5Dqc_0203.wav|Kas tad tie tādi?...
xenDi2c5Dqc_0204.wav|Tad jau nu man arī būs jālūko...
xenDi2c5Dqc_0205.wav|Viņš apklusa, sāka ar kamašas papēdi sajucis bedrīti cirst zemē, bungoja viegli ar dūri labu laiku uz dēļa malas, atspieda elkoņus uz ceļgaliem un skatījās zālē.
xenDi2c5Dqc_0206.wav|Man jau daudz nebūs, es domāju, daudz nebūs jāmeklē viņš tad atkal pasmagi uzsāka, es domāju, Ilz, tev tak vēl nav dancotāja?
xenDi2c5Dqc_0207.wav|Kā nu nav, kad ir, Made viņas vietā atbildēja.
xenDi2c5Dqc_0208.wav|Es jau sacīju, dažs jau apdrošinājies priekš trim četrām reizēm.
xenDi2c5Dqc_0209.wav|Un kas tad...
xenDi2c5Dqc_0212.wav|Ješkas noliektā galva uzrāvās stāvu.
xenDi2c5Dqc_0214.wav|Ilze piecēlās un piebiedrojās kādam garām ejošam meitu pulkam.
xenDi2c5Dqc_0215.wav|Kam tad tu viņas jau ceļā neuzrunāji, ja gribēji pirmais būt, Made sacīja.
xenDi2c5Dqc_0216.wav|Nudie, Ješka, tu tak nemaz neproties...
xenDi2c5Dqc_0217.wav|Puisis skatījās pāri par danču placi saules apspīdētās bērzu galotnēs.
xenDi2c5Dqc_0219.wav|Jāiet būs uz māju.
xenDi2c5Dqc_0220.wav|Uz mājum vai tu...
xenDi2c5Dqc_0221.wav|nesāc nu tādu nieku dēļ tūliņ gražoties!
xenDi2c5Dqc_0222.wav|Ko es pirmiņ teicu, dzenies pakaļ, ej dzenies viņai pakaļ un uzlūdz viņu uz otro prankseju, pirmo vien jau vēl ir apsolījuse.
xenDi2c5Dqc_0223.wav|Un viņa piecēlās un vilka puisi no sēdekļa kājās, un stūma to uz priekšu.
xenDi2c5Dqc_0225.wav|Vienam puišam ar skaņām harmonikām un otram ar vijolēm spēlējot, mežsargs pietvīkušo Ilzi veda uz laukuma vidu.
xenDi2c5Dqc_0226.wav|Visu acis skatījās viņos.
xenDi2c5Dqc_0227.wav|Tie uzsāka dancot.
xenDi2c5Dqc_0228.wav|Brītiņu pāris griezās viens pats, tad tikai tam sekoja citi.
xenDi2c5Dqc_0229.wav|Beigās ērtais laukums no dancotājiem mudžēt mudžēja.
xenDi2c5Dqc_0230.wav|Pie bērza atspiedies, Ješka skatījās raibajā mutulī.
xenDi2c5Dqc_0231.wav|No visām tām baltām, sarkanām, dzeltānām un strīpotām blūzēm viņš redzēja tikai vienu vienīgu, ka tā nozuda un parādījās, nozuda un atkal kopā ar zaļu cepuri parādījās.
xenDi2c5Dqc_0232.wav|Viņa pirksti savilkās dūrēs.
xenDi2c5Dqc_0235.wav|Pa tam Ilze laimīgi šūpojās mežsarga rokās.
xenDi2c5Dqc_0236.wav|Diezgan, diezgan nu viņa pēdīgi aizkususe čukstēja.
xenDi2c5Dqc_0237.wav|Es vairs nevaru.
xenDi2c5Dqc_0238.wav|Vēlreiz riņķī, viņš atbildēja, un pāris lidoja vēlreiz ap placi.
xenDi2c5Dqc_0239.wav|Ilzes kājas gandrīz nemaz nepiedūrās pie zemes, tik spēcīgi viņš viņu turēja apkamptu.
xenDi2c5Dqc_0240.wav|Tad viņš dancoja ar sarkano blūzi, tad atkal ar kādu citu, tad atkal ar Ilzi.
xenDi2c5Dqc_0241.wav|Likās, ka dancošana viņu nemaz nevarēja nogurdināt.
xenDi2c5Dqc_0242.wav|Viņš turēja viņu tikpat spēcīgi kā pirmoreiz.
xenDi2c5Dqc_0243.wav|Viņa dvaša bij karsta.
xenDi2c5Dqc_0244.wav|Pēc īsas pauzes sekoja pirmā franksēze.
xenDi2c5Dqc_0245.wav|Pāri nostājās rindās.
xenDi2c5Dqc_0246.wav|Ješka atkal palika sēdam.
xenDi2c5Dqc_0247.wav|Made veltīgi viņu bij skubinājuse, lai piedaloties.
xenDi2c5Dqc_0248.wav|Tāda savāda stūrgalvība likās pār viņu nākuse.
xenDi2c5Dqc_0249.wav|Viņš gribēja visu vakaru nosēdēt, no vietas nekustējis.
xenDi2c5Dqc_0250.wav|Jūsu brūte nu gan būs dusmīga, ka tik daudz ar mani dancojiet, Ilze pēc pirmās tūras jokodamās sacīja.
xenDi2c5Dqc_0251.wav|Franksēzi jums ar viņu krita dancot.
xenDi2c5Dqc_0252.wav|Kas par brūti mežsargs atbildēja man brūtes nemaz nav.
xenDi2c5Dqc_0253.wav|Nu, nu, kas tad tā?
xenDi2c5Dqc_0254.wav|Sarkanā, tā?
xenDi2c5Dqc_0256.wav|Un tad jums par tiesu līgavas vēl nava?
xenDi2c5Dqc_0257.wav|Mežsargs iesmējās.
xenDi2c5Dqc_0259.wav|Tad jau veltīga būs apgalvošana, ka nava gan vēl.
xenDi2c5Dqc_0260.wav|Bet, ja gribu pie patiesības palikt, tad tomēr cita nekā nevaru teikt.
xenDi2c5Dqc_0261.wav|Ak tad laba draudzene vien?
xenDi2c5Dqc_0263.wav|tad jums tomēr šo danci ar viņu vajadzēja dancot.
xenDi2c5Dqc_0264.wav|Bet ja nu man še vairāk tādu labu...
xenDi2c5Dqc_0266.wav|ar kuru tad man bij dancot?
xenDi2c5Dqc_0267.wav|Tad tak gudrāks esi, ka nedanco ne ar vienu.
xenDi2c5Dqc_0268.wav|Ko jūs sacījāt: vairāk Ilze jautāja vārdiņu tā savādi uzsvērdama.
xenDi2c5Dqc_0269.wav|Puiša pelēkās acis ieurbās Ilzes acīs.
xenDi2c5Dqc_0270.wav|Ko varu darīt, ka tik daudzām patīku, viņš čukstēja.
xenDi2c5Dqc_0271.wav|Viņš smīnēja, viņa baltie zobi spīdēja, bet viņš tie tam nebūt neizskatījās alkatīgs.
xenDi2c5Dqc_0272.wav|Ak, ejiet jūs, vai jūs?...
xenDi2c5Dqc_0273.wav|Jūs gan laikam domājiet?...
xenDi2c5Dqc_0275.wav|Es tā ceru, ceru mežsargs sacīja un spieda, jaunu tūru uzsākdams, skuķa pirkstus kā maiglēs.
xenDi2c5Dqc_0276.wav|Franksēzei sekoja nenovēršamā kreicpolka, un tad tika izsaukta dāmu polka.
xenDi2c5Dqc_0277.wav|Apkārt lūkodamās, kādu puisi uzlūgt, Ilze satikās ar Madi.
xenDi2c5Dqc_0278.wav|Tu jau tagad ar mežsargu vien danco, viņa sacīja.
xenDi2c5Dqc_0279.wav|Sāk jau par to čukstēt.
xenDi2c5Dqc_0280.wav|Šito reizi tādēļ gan varēji izlaist, ar viņu nelēkuse.
xenDi2c5Dqc_0281.wav|Ej nu, ej, Ilze brīnējās.
xenDi2c5Dqc_0282.wav|Es tak tāpat ar visiem...
xenDi2c5Dqc_0283.wav|neesmu jau vēl neviena atraidījuse.
xenDi2c5Dqc_0284.wav|Viņa gāja tāļāk.
xenDi2c5Dqc_0285.wav|Viņa labi zināja, cik vārīga lieta bij ar mežsargu nākt valodās un tomēr viņa sirdī sajuta kaut ko patīkamu.
xenDi2c5Dqc_0287.wav|Gluži nospiests tas sēdēja uz sola.
xenDi2c5Dqc_0288.wav|Kas tad tev, ka tevis nemaz neredz pakustamies Ilze viņu jautri uzrunāja.
xenDi2c5Dqc_0289.wav|Ko tu te klekni kā vecs puisis, kuram bailes dancot, tādēļ ka kauli grab?
xenDi2c5Dqc_0291.wav|Tagad jau jaunkundžu darīšana, Ješka lēnām atbildēja.
xenDi2c5Dqc_0292.wav|Tagad jau es nedrīkstu.
xenDi2c5Dqc_0293.wav|Un kad drīkstēji, ko tad darīji, tāpat slinkoji...
xenDi2c5Dqc_0294.wav|Bet nāc celies nu kājās, palūkosim...
xenDi2c5Dqc_0295.wav|Viņa satvēra Ješku aiz rokas, un puisis, kas bij noņēmies šovakar nemaz nedancot, sekoja baltajai blūzei, un drīzi rozā lentas griezās jautrā virpulī.
xenDi2c5Dqc_0296.wav|Cik viegli tu danco, viņš laimīgs murmināja.
xenDi2c5Dqc_0297.wav|Tu arī, viņa atteica.
xenDi2c5Dqc_0298.wav|Bet viņš tomēr nedancoja tik viegli kā mežsargs.
xenDi2c5Dqc_0299.wav|Un cik maigi viņš viņu turēja apkamptu!
xenDi2c5Dqc_0300.wav|Gluži vai bailīgi.
xenDi2c5Dqc_0301.wav|Un, ja viņa kreisā nebūtu tik karsta, tad Ilze nemaz nebūtu manījuse, ka viņas labā tajā gulēja.
xenDi2c5Dqc_0302.wav|Pēc dāmu polkas bij garāka pauze, un tad mežsarga vietā Kūļu Antons pieteica otro franksēzi.
xenDi2c5Dqc_0303.wav|Tai sākoties, saule norietēja aiz ezera.
xenDi2c5Dqc_0304.wav|Pagāja vēl vairāk danču, un Ilze mežsarga nepamanīja.
xenDi2c5Dqc_0305.wav|Viņa jutās piekususe un gāja uz ezeru.
xenDi2c5Dqc_0306.wav|Birzē staigāja saķērušies pāri, ezermalē atskanēja jautra tērzēšana un smiekli.
xenDi2c5Dqc_0307.wav|Ilze noliecās un iesmēla saujā ūdeni, un atveldzēja notvīkušo pieri.
xenDi2c5Dqc_0308.wav|Tad viņa krūmmalē nosēdās, piepeši no birzes iznāca vīrietis.
xenDi2c5Dqc_0309.wav|Brīdi viņš stāvēja uz vietas, grozīja it kā meklēdams galvu uz vienu un otru pusi un tuvojās tad Ilzei, tas bij mežsargs.
xenDi2c5Dqc_0310.wav|Balta puķe ezermalā, viņš jokojās un nometās zemē.
xenDi2c5Dqc_0311.wav|Es jūs visur meklēju, esmu kādu duci gaišu blūzu noturējis par jūsējo, kā iet?
xenDi2c5Dqc_0312.wav|Būs diezgan dancots, Ilze atbildēja.
xenDi2c5Dqc_0313.wav|Tad iesim drusku pastaigāties, puisis runāja, galvu viņai tuvu pieliekdams klāt.
xenDi2c5Dqc_0314.wav|Viņš košļāja egles zariņu, bet Ilze tomēr saoda, ka viņš bij dzēris.
xenDi2c5Dqc_0315.wav|Nav vairs vaļas.
xenDi2c5Dqc_0316.wav|Jāiet jāuzmeklē citus.
xenDi2c5Dqc_0317.wav|Gribēs iet uz māju.
xenDi2c5Dqc_0318.wav|Norunājām vēlu nepalikt.
xenDi2c5Dqc_0319.wav|Viņa piecēlās, un arī mežsargs uzlēca stāvu.
xenDi2c5Dqc_0320.wav|Iesim vien vēl drusciņ, viņš sacīja, aplika roku ap viņas vidu un vilka viņu projām gar ezermali.
xenDi2c5Dqc_0321.wav|Ilzes sirds diktāki iesāka pukstēt.
xenDi2c5Dqc_0322.wav|Tā ne, viņa pretojās un gribēja atsvabināties bet puisis viņu nelaida vaļā.
xenDi2c5Dqc_0323.wav|Ko nu, ko nu, viņš runāja, galvu pieglauzdams pie viņas pleca.
xenDi2c5Dqc_0325.wav|mūs neviens nevar pazīt.
xenDi2c5Dqc_0328.wav|Negribi, vai tad tev šitā nepatīk?
xenDi2c5Dqc_0330.wav|Vai zini, tu man pašā pirmā acumirkli ielīdi sirdī.
xenDi2c5Dqc_0331.wav|Tu manī tā skatījies...
xenDi2c5Dqc_0334.wav|Tu man tūliņ patiki.
xenDi2c5Dqc_0335.wav|Tu man vēl tagad stāvi acu priekšā, kā tevi pirmo reizi redzēju: basām kājām, plikām rokām, plikām krūtīm -
xenDi2c5Dqc_0336.wav|Meli, meli, meli Ilze tvīkdama mežsargu pārtrauca.
xenDi2c5Dqc_0337.wav|Vai tā nebij, nu saki, vai tā nebij viņš jautāja, palaida viņu piepeši vaļā un nobučoja viņu vai tā nebij?
xenDi2c5Dqc_0342.wav|Iesim atpakaļ.
xenDi2c5Dqc_0343.wav|Nē tāļāk.
xenDi2c5Dqc_0345.wav|Par ko ne?
xenDi2c5Dqc_0349.wav|Viņš satvēra viņas roku, bet viņa turējās pretim.
xenDi2c5Dqc_0350.wav|Es jau nu neiešu, tas par velti.
xenDi2c5Dqc_0351.wav|Tiepša viņš iesaucās klusām, sagrāba viņu un apklāja viņas vaigus, viņas acis, viņas muti ar karstiem skūpstiem.
xenDi2c5Dqc_0355.wav|Kliedz viņš atbildēja, izgrūda skaļu, garu ahū un spieda skuķi kaisli pie krūts.
xenDi2c5Dqc_0356.wav|Es tevi mīļoju...
xenDi2c5Dqc_0361.wav|Viņš saņēma viņu klēpī, griezās ar viņu riņķī un bučoja viņas blūzi un viņas kaklu.
xenDi2c5Dqc_0362.wav|Pāris sekundes Ilze gulēja kā nost viņa klēpī.
xenDi2c5Dqc_0363.wav|Tad viņa izrāvās ar visu spēku no viņa rokām un skrēja uz danču vietu.
xenDi2c5Dqc_0364.wav|Pēc notikuma ezermalā Ilze dzīvoja tādā savādā uztraukumā.
xenDi2c5Dqc_0365.wav|Kaut kas dziļi sirdī viņai sacīja, ka viņai par mežsarga pārdrošību jādusmojas, ka viņai jākaunas, ka jājūtas savā godā aiztiktai.
xenDi2c5Dqc_0366.wav|Bet viņa to nevarēja.
xenDi2c5Dqc_0367.wav|No kaislā puiša bij izgājuse viņai līdz šim nepazīstama kvēle un pār viņu kā viļņot pārviļņojuse.
xenDi2c5Dqc_0368.wav|Viņa to nevarēja turēt par kaut ko jaunu viņa to tikai sajuta kā saldu noslēpumu.
xenDi2c5Dqc_0369.wav|Un līdz ar šo noslēpumu viņa sev nēsāja līdz tumšas jausmas no kādas lielas, nezināmas, neizteicamas laimības.
xenDi2c5Dqc_0370.wav|Par kuru viņa nodrebēja un kuru viņa gribēja it kā atraidīt, bet tas tomēr tuvojās, tuvojās, tuvojās.
xenDi2c5Dqc_0371.wav|Uz lauka vienā otrā vietā strādādama, viņa allaž kā iztraucēta pagrieza galvu, ja krūmos kaut kas iečabējās vai ganu suns aizrējās.
xenDi2c5Dqc_0372.wav|Viņa nešaubījās, ka viņa viņam tiešām tā patika, kā viņš to bij izrādījis, un gaidīja viņu katrā acumirklī parādāmies.
xenDi2c5Dqc_0373.wav|Tāpat kā viņā bij iedegusēs kāre pēc viņa uzskata, tāpat tak arī viņam vajadzēja ilgoties pēc viņas.
xenDi2c5Dqc_0374.wav|Muiža turklāt nebij tāļu...
xenDi2c5Dqc_0375.wav|Bet atnāca trešdiena, un viņa par velti bij gaidījuse, atausa piektdiena, un mežsargs palika neredzams.
xenDi2c5Dqc_0376.wav|Dusmas sacēlās Ilzē.
xenDi2c5Dqc_0377.wav|Tātad viss bij bijis tikai joks, un viņš viņu atstāja ar tādu pašu vienaldzību kā balles vakarā sarkano blūzi?
xenDi2c5Dqc_0378.wav|Bij taisnība, viņš bij nekrietns cilvēks no kura bija jāsargājas.
xenDi2c5Dqc_0379.wav|Un, kad kāds nejauši par balli un mežsargu ieminējās, tad Ilze ar sevišķu, rūgtu gandarījumu klausījās par viņa palaidnībām un palīdzēja viņu notiesāt.
xenDi2c5Dqc_0380.wav|Svētdienas rītā viņa uzsita Ješkam uz rokas un prasīja, vai neiešot uz baznīcu.
xenDi2c5Dqc_0382.wav|Ješka jau to sen bij nodomājis, un abi aizgāja.
xenDi2c5Dqc_0383.wav|Kad viņi atkal bij pārnākuši un pie galda ēda pusdienu.
xenDi2c5Dqc_0384.wav|Made, it kā valodu meklēdama, pastāstīja, mežsargs viņai šorīt esot aizgājis garām.
xenDi2c5Dqc_0385.wav|Tā Ješka gari novilka un ēda mierīgi tālāk.
xenDi2c5Dqc_0386.wav|Viņš no Ilzes laipnās klātbūtnes tā bij aizņemts, ka viņam mežsarga persona acumirklī izlikās gluži izbālējuse un vienaldzīga.
xenDi2c5Dqc_0387.wav|Bet Ilzes sirdī šī ziņa sacēla veselu jūtu vētru.
xenDi2c5Dqc_0388.wav|Ar mokām viņa tikai vēl kādus kumosus norija.
xenDi2c5Dqc_0389.wav|Tad viņa piecēlās un atstāja istabu.
xenDi2c5Dqc_0390.wav|Tātad viņš šodien ar viņu bij gribējis satikties!
xenDi2c5Dqc_0392.wav|Un taisni šodien tik laipni pret citu izturējusies!...
xenDi2c5Dqc_0393.wav|Viņa notvīka, viņai tā bij, it kā viņa redzētu mežsarga pelēkās acis uz sevi vērstas un viņa lūpas par sevi aukstā, zobgalīgā smaidā savilktas.
xenDi2c5Dqc_0394.wav|Un tad atkal bij svētdiena.
xenDi2c5Dqc_0395.wav|Kā pa sapņiem Ilzei nedēļa bij aiztecējuse.
xenDi2c5Dqc_0396.wav|Nu viņa stāvēja klētiņā un ģērbās uz ganiem.
xenDi2c5Dqc_0397.wav|Tikai ar pūlēm viņa atturējās, nogājuse pie lādes un neapvilkusēs baltās blūzes.
xenDi2c5Dqc_0398.wav|Bet labāk kā citām svētdienām viņa tomēr apģērbās.
xenDi2c5Dqc_0399.wav|Iznākuse no klētiņas, viņa satika Ješku, kuram šodien bij zirgu ganu diena.
xenDi2c5Dqc_0400.wav|Uz kuru pusi tu laidīsi viņš vaicāja, gribēdams būt skuķa tuvumā.
xenDi2c5Dqc_0401.wav|Ilze vai sastinga aiz dusmām.
xenDi2c5Dqc_0402.wav|Visu nedēļu viņa pret viņu bij izturējusēs untumaini un nelaipni un nu tas tomēr maigākajā balsī jautāja: Uz kuru pusi tu laidīsi?
xenDi2c5Dqc_0403.wav|Uz garo noru, viņa īsi atbildēja.
xenDi2c5Dqc_0404.wav|Lai viņš nāca, lai sēdēja pie viņas, lai izjuka karsti kārotā tikšanās, lai izputēja visa laime, visa viņa pie tā nebij vainīga.
xenDi2c5Dqc_0405.wav|Viņa nē, un, zobus sakodusi, viņa lopus izlaida iz kūts.
xenDi2c5Dqc_0406.wav|Ješka aizveda zirgus uz noru, svilpoja jautri, noplēsa krūmos tārbu un lasīja Ilzei zemenes.
xenDi2c5Dqc_0407.wav|Pret brokastlaiku suns ierējās, un mežsargs iznāca noras malā, kur Ilze sēdēja.
xenDi2c5Dqc_0408.wav|Viņš sveicināja ar tādu pašu patīkamu pieklājību kā agrāk, gorījās, meitenei gluži klāt pienākdams, tikpat iznesīgi kā citad un gribēja viņai līdzās nomesties zemē, bet ātri Ilze piecēlās.
xenDi2c5Dqc_0409.wav|Nu, nu viņš brīnēdamies sacīja.
xenDi2c5Dqc_0410.wav|Jā, viņa atbildēja.
xenDi2c5Dqc_0411.wav|Neesmu viena, tur krūmos, Ješka...
xenDi2c5Dqc_0412.wav|Velns, ko tad tas?...
xenDi2c5Dqc_0413.wav|Gana zirgus.
xenDi2c5Dqc_0414.wav|Ak tā, nu lai gana vien, es tak drīkstēšu ar tevi...
xenDi2c5Dqc_0416.wav|Nu skaties, par ko tad ne, es tā esmu ilgojies...
xenDi2c5Dqc_0417.wav|divas nedēļas...
xenDi2c5Dqc_0419.wav|Bet ko tad varu darīt, viņš jau visu redz un dzird Ilze izsaucās dusmu asaras atturēdama.
xenDi2c5Dqc_0420.wav|Un es negribu, ka viņš redz un dzird.
xenDi2c5Dqc_0421.wav|Mežsargs klusēja un kodīja lūpas.
xenDi2c5Dqc_0422.wav|Vai tad mums nemaz vairs nebūs iespējams divatā satikties viņš klusām runāja.
xenDi2c5Dqc_0423.wav|Man tev tik daudz ko sacīt!...
xenDi2c5Dqc_0424.wav|Vai tad nekur...
xenDi2c5Dqc_0425.wav|netraucēti...
xenDi2c5Dqc_0426.wav|Viņš raudzījās viņā ar savām pelēkajām acīm, kuras izgājušā naktī miegā nebij slēgušās un kurās vēl pusizdzisuse svelme kvēloja.
xenDi2c5Dqc_0427.wav|Acu plakstiņi gar malām bij sasarkuši un zem acīm zilgani pusgredzeni.
xenDi2c5Dqc_0428.wav|Viņš izskatījās novārdzis, tomēr lepna pārdrošība, kas viņa ģīmja pantiem piemita, caur to nebūt netika mazināta.
xenDi2c5Dqc_0429.wav|Ko lai daru, es nezinu, Ilze čukstēja.
xenDi2c5Dqc_0430.wav|Viņa mierīgi stāvēja mežsarga priekšā, tikai viņas mirkļi staigāja no viņa liesā ģīmja uz rokām ar skaistajiem, slaikajiem pirkstiem, uz plinti, uz spīdošiem zābakiem un griezās atpakaļ uz ģīmi.
xenDi2c5Dqc_0431.wav|Pa tam viņa sajuta tik varenu kairumu puiša bālajā vārgumā, kura cēloņus viņa pa pusei meklēja sevī, pa pusei nojauta kā tumšu, nejauki jauku mīklu.
xenDi2c5Dqc_0432.wav|Ka tā zibeņa ātrumā gandrīz ar tiešamības skaidrību vēl reizi izbaudīja kaislos, ezermalē piedzīvotos acumirkļus.
xenDi2c5Dqc_0433.wav|Ak, tagad atkal tā tapt sagrābtai un pie šīs platās krūts piespiestai!
xenDi2c5Dqc_0435.wav|Bet Ješka krūmos viņpus noras lasīja ogas!
xenDi2c5Dqc_0436.wav|Puišuklētī vai tur kāds guļ mežsargs pēdīgi prasīja.
xenDi2c5Dqc_0438.wav|Nē, nu tad...
xenDi2c5Dqc_0439.wav|tur mēs varētu netraucēti parunāties.
xenDi2c5Dqc_0440.wav|Rītvakar, ja?
xenDi2c5Dqc_0441.wav|Tur, rītvakar, ak nē nē!
xenDi2c5Dqc_0442.wav|Nu kad tad, lai paliek uz rītvakaru!
xenDi2c5Dqc_0445.wav|Bet kad iznāk, ka nevaru, var izgadīties...
xenDi2c5Dqc_0446.wav|Tad nobrauki zemākajam zaram galā lapas, tur tam ozolam aiz saimnieku klēts, sveika.
xenDi2c5Dqc_0447.wav|Ješka nāca ar ogām, un mežsargs aizgāja pār noru.
xenDi2c5Dqc_0448.wav|Ja Ilzei pagājušā nedēļā būtu sacīts, ka viņa jel acumirkli kautrēsies kaut kādā vietā un kaut kurā laikā ar mežsargu satikties, tad viņa par to varbūt būtu smējusēs, varbūt dusmojusēs.
xenDi2c5Dqc_0449.wav|Bet nu viņa tomēr šaubījās.
xenDi2c5Dqc_0450.wav|Pēc pirmā lielā prieka viņai uznāca kauns un lielas bailes, un viņa apņēmās vēl svētdienas vakarā ozola zaram noraut lapas.
xenDi2c5Dqc_0451.wav|Bet tad viņā atkal iedegās karsta ilgošanās pēc viņa klātbūtnes, un viņa atkal apņēmās satikties.
xenDi2c5Dqc_0452.wav|Tad no jauna nāca šaubas un bailes...
xenDi2c5Dqc_0453.wav|Tā viņa pavadīja pretēju jūtu nomocīta, nemierīgu nakti.
xenDi2c5Dqc_0454.wav|Pirmdienas rītā bij jāiet siena pļaut.
xenDi2c5Dqc_0455.wav|Darbs un citu sarunas Ilzei dienā neļāva ar sevi un savām domām nodarboties.
xenDi2c5Dqc_0456.wav|Bet vakarā viņa savu nemieru tikko varēja paslēpt.
xenDi2c5Dqc_0457.wav|Viņa aizgāja aiz klēts, nostājās zem ozola un satvēra zemākā zara galotni.
xenDi2c5Dqc_0459.wav|Bet, robotās lapās skatoties, viņa piepeši skaidri apzinājās, ka viņa nekad nevienas no tām patiesībā nebij gribējusi noraut, un nodrebēdama viņa zaru palaida vaļā lai notika kas notikdams.
xenDi2c5Dqc_0460.wav|Viņa aizgāja uz istabu, sūrojās par karstumu par laimi maize bij cepta, par galvas sāpēm, paņēma gultas segu un galvas spilvenu un aizgāja uz klētiņu.
xenDi2c5Dqc_0461.wav|Pulkstens nosita desmit.
xenDi2c5Dqc_0462.wav|Istabā saime apklusa.
xenDi2c5Dqc_0463.wav|Ilze izgāja no klētiņas, pasauca klusām suni, aizveda to uz riju un ieslodzīja viņu pūnē.
xenDi2c5Dqc_0464.wav|Atvieglināta viņa atņēma elpu.
xenDi2c5Dqc_0465.wav|Nu viņš varēja nākt, un neviens viņa tuvošanos mājai nevarēja paziņot...
xenDi2c5Dqc_0466.wav|Stipri pukstošu sirdi viņa atspiedās pret kādu lādi.
xenDi2c5Dqc_0467.wav|Starp desmitiem un vienpadsmitiem viņam vajadzēja ierasties.
xenDi2c5Dqc_0468.wav|Tagad viņš jau bij ceļā.
xenDi2c5Dqc_0469.wav|Varbūt jau pie ozola.
xenDi2c5Dqc_0470.wav|Ilzei pārskrēja šalkas, viņa bij sacījuse nē, nē nu viņš zināja, ka tā tomēr vēlējās ar viņu satikties.
xenDi2c5Dqc_0471.wav|Nu viņš būs vēl drošāks.
xenDi2c5Dqc_0472.wav|Viņa atšļuka sēdu.
xenDi2c5Dqc_0473.wav|Vai tie nebij viņa soļi?
xenDi2c5Dqc_0474.wav|Vai viņš tur pie klēts nelēca pār sētiņu, nē, vēl nē...
xenDi2c5Dqc_0475.wav|Minūte pēc minūtes aiztecēja, un pulkstens nosita vienpadsmit.
xenDi2c5Dqc_0476.wav|Viņš darīšanās kaut kur ilgāk būs ticis uzkavēts, Ilze domāja.
xenDi2c5Dqc_0477.wav|Bet viņa tapa nemierīgāka, un viņas asinis ritēja ātrāk.
xenDi2c5Dqc_0478.wav|Viņa klausījās ar lielāko uzmanību, bet viss palika klusu.
xenDi2c5Dqc_0479.wav|Viņa piegāja pie durvīm un izbāza galvu laukā...
xenDi2c5Dqc_0480.wav|Nekā, tikai govju omulīgā gremošana bij dzirdama un nu kāda jēra smalkā ieblēšanās...
xenDi2c5Dqc_0481.wav|Viņa nosēdās uz ganu meitenes lādītes.
xenDi2c5Dqc_0482.wav|Ja viņš nemaz nenāktu?
xenDi2c5Dqc_0483.wav|Nē, nē, viņš jau pats šo laiku bij nolicis, viņš tak tā bij kārojis ar viņu satikties...
xenDi2c5Dqc_0484.wav|bet jauki tas nebij šitā likt gaidīt.
xenDi2c5Dqc_0485.wav|Par sodu Ilze iesākumā gribēja izlikties noskaitusēs...
xenDi2c5Dqc_0486.wav|Un viņa gaidīja un gaidīja, viņas piere kaisa, viņa centās ar savas dvēseles sīvāko sīvumu domas viņam vien turēt piegrieztas, lai tas iz tāluma sajustu viņas ilgošanos un pasteigtos.
xenDi2c5Dqc_0487.wav|Bet viņš vēl nebij klāt, kad pulkstens istabā nosita divpadsmit.
xenDi2c5Dqc_0488.wav|Ilze pietrūkās.
xenDi2c5Dqc_0490.wav|Viņas ausis sāka sīkt un dunēt, un viņas acu priekšā parādījās ugunīgi ritenīši, kuri griezdamies izzuda.
xenDi2c5Dqc_0491.wav|Vai varbūt kāds nejauši zaram aiz klēts bij nobraucījis lapas?
xenDi2c5Dqc_0492.wav|Ātri viņa atstāja klētiņu un aizsteidzās uz ozolu, bij liela krēsla, viņa nevarēja saredzēt, viņai bij jātausta ar pirkstiem.
xenDi2c5Dqc_0493.wav|Lapas karājās neaiztiktas zara galā.
xenDi2c5Dqc_0494.wav|Viņš nenāks balss Ilzē iekliedzās viņš nenāks, viņš nenāks, visa gaidīšana, visa cerība, visa karstā ilgošanās bij bijuse veltīga Viņš viņu bij izjokojis!
xenDi2c5Dqc_0495.wav|Ilzes ģīmis dega kā ugunī.
xenDi2c5Dqc_0496.wav|Pa deniņiem sita kā āmuri, tikai ar pūlēm viņa atturējās, nenogāzusēs valgajā zālē vēsināt tajā drudžainās miesas.
xenDi2c5Dqc_0497.wav|Lēnām viņa aizvilkās uz riju, izlaida suni no pūnes un gāja tad atpakaļ uz klētiņu, šņukstēdama viņa nokrita uz grīdas.
xenDi2c5Dqc_0498.wav|Tāda mānīšana, kā viņa viņu bij gribējuse skūpstīt, kā viņa acis, galvu abās rokās turēdama, bučot un viņu mīļi mīļi lūgt, lai viņš top labāks kā viņa viņam vien bij gribējuse piederēt!
xenDi2c5Dqc_0499.wav|Un viņš viņu šitā pameta, viņa sagrāba spilvenu, žņaudzīja viņu ar saviem pirkstiem un spieda to pret muti.
xenDi2c5Dqc_0500.wav|Nāvīgs ienaids pamodās viņas sirdī.
xenDi2c5Dqc_0502.wav|Ilze piecēlās sēdu.
xenDi2c5Dqc_0503.wav|Nē, viņš tas nebij, viņš tas nevarēja būt, jo viņš pavakarē nejauši krogā bij saticies ar labiem draugiem un gulēja nu kroģera gultā, līdz nesamaņai sadzēries.
xenDi2c5Dqc_0504.wav|Bet pulkstens istabā svinīgi nosita: viens!
xenDi2c5Dqc_0505.wav|Ilze atšļuka atpakaļ uz grīdas.
xenDi2c5Dqc_0506.wav|Viņa jutās tik neizsakāmi atstāta, ka viņa labprāt uz vietas būtu miruse.
xenDi2c5Dqc_0507.wav|Tā viņa gulēja, klusām raudādama, kamēr asaru avots pamazām izsīka, jūtu iekaisums mazinājās, un pēdīgi dziļš miegs nolaidās uz viņas acīm.
xenDi2c5Dqc_0508.wav|Ar mazu gaismu Made pieklauvēja pie klētiņas durvīm.
xenDi2c5Dqc_0509.wav|Uztrūkusēs Ilze acumirklī nezināja, kur viņa bij, tad viņa piepeši apķērās un piecēlās.
xenDi2c5Dqc_0510.wav|Locekļi bij smagi un kā bez spēka.
xenDi2c5Dqc_0511.wav|Viņa izgāja ārā un paņēma izkapti.
xenDi2c5Dqc_0512.wav|Citi jau bij aizgājuši uz pļavu.
xenDi2c5Dqc_0513.wav|Bij labi, ka viņa šorīt bij pēdējā.
xenDi2c5Dqc_0514.wav|Viņa palika citiem tālu pakaļ.
xenDi2c5Dqc_0515.wav|Visi jau sen bij izpļāvuši malā, kad viņa vēl ar savu cirtienu mocījās...
xenDi2c5Dqc_0516.wav|Te viņai tuvojās Ješka.
xenDi2c5Dqc_0517.wav|Tev šorīt neveicas, viņš laipni sacīja.
xenDi2c5Dqc_0518.wav|Paļauj, es tev drusku palīdzēšu.
xenDi2c5Dqc_0519.wav|Un, atbildes nenogaidījis, viņš aizstājās Ilzei priekšā un izpļāva viņas cirtienu galā.
xenDi2c5Dqc_0520.wav|Apjukusi Ilze bij palikusi stāvam.
xenDi2c5Dqc_0521.wav|Vēl vakar tā pret viņu bij bijuse rupja, bet viņš to likās aizmirsis.
xenDi2c5Dqc_0522.wav|Viņa saņēmās un gribēja otru cirtienu citiem izpļaut līdz.
xenDi2c5Dqc_0523.wav|Bet viņai šorīt neveicās, un Ješka atkal izpalīdzēja.
xenDi2c5Dqc_0524.wav|Es pagājušo nakti pavisam nelāgā gulēju, viņa piemetināja it kā izskaidrodama.
xenDi2c5Dqc_0525.wav|Tu arī izskaties ļoti bāla, Ješka atteica.
xenDi2c5Dqc_0526.wav|Pie brokasta Ilze it kā nejauši nosēdās Ješkam līdzās.
xenDi2c5Dqc_0527.wav|Puiša ģīmis spīdēja priekā, un viņš šoreiz bij pēdējais, kas piecēlās.
xenDi2c5Dqc_0528.wav|Kad sestdien, saliktās gubas jaucot, abi atkal satikās divatā, viņš iedrošinājās vaicāt:
xenDi2c5Dqc_0529.wav|Kas tad tev bij?
xenDi2c5Dqc_0530.wav|Bailes, skuķis atbildēja.
xenDi2c5Dqc_0533.wav|viens tā kā staigāja pa pagalmu.
xenDi2c5Dqc_0534.wav|Aizliku gan koku priekšā, bet baidījos tomēr, sak, kad tikai neatgrūž vaļā.
xenDi2c5Dqc_0535.wav|Tā, puisis nosacīja un klusēja tad labu laiku.
xenDi2c5Dqc_0536.wav|Pēdīgi viņš atkal ierunājās: Vajadzēja tev sarga.
xenDi2c5Dqc_0537.wav|Sarga, Ilze atkārtoja un strādāja tāļāk.
xenDi2c5Dqc_0538.wav|Pēc pusdienas kasīja rīta pļāvumu.
xenDi2c5Dqc_0539.wav|Saime izdalījās pa pļavu, un Ješka un Ilze atkal sanāca divi vien kopā.
xenDi2c5Dqc_0540.wav|Sarga gan vajadzētu, viņa pēc brītiņa piepeši sacīja.
xenDi2c5Dqc_0541.wav|Ješka apstājās, Ilze skatījās viņā un smaidīja.
xenDi2c5Dqc_0542.wav|Viņš tapa gluži bāls.
xenDi2c5Dqc_0543.wav|Nu tu mani atkal piezobo, viņš tad lēnām noteica.
xenDi2c5Dqc_0545.wav|Es tā par tiesu domāju, ja netici...
xenDi2c5Dqc_0546.wav|Ko tad?
xenDi2c5Dqc_0547.wav|Ej tu, tu arī visu gribi zināt vakarā Ilze atkal aizgāja uz klētiņu gulēt.
xenDi2c5Dqc_0548.wav|Kad saimes istabā visapkārt bij dzirdama dziļā, mierīgā elpošana, Ješka piecēlās viegli un atstāja uz pirkstu galiem istabu.
xenDi2c5Dqc_0549.wav|Ar trim lēcieniem viņš tad bij pagalmam pāri un atvēra lēnītēm klētiņas durvis.
xenDi2c5Dqc_0550.wav|Iegājis iekšā, viņš nostājās pie durvīm, viņš neredzēja nekā un neuzdrošinājās tāļāk iet.
xenDi2c5Dqc_0551.wav|Kas tur Ilze pēc brītiņa aizrautā balsī čukstēja, viņa sēdēja uz meitenes lādītes.
xenDi2c5Dqc_0552.wav|Es, Ješka atčukstēja pretim un taustījās apmulsis uz priekšu.
xenDi2c5Dqc_0553.wav|Viņš piedūrās pie Ilze pleca, atrāva roku ātri atpakaļ un palika no jauna stāvam.
xenDi2c5Dqc_0554.wav|Viņa rīkle viņam žņaudzās cieti.
xenDi2c5Dqc_0555.wav|Kur tu esi?
xenDi2c5Dqc_0556.wav|Vai tad nemaz neapsēdīsies Ilze čukstēja, veltīgi gaidīdama, ka puisis atkal kustēsies.
xenDi2c5Dqc_0557.wav|Tāda tumsa, Ješka stomījās un nolaidās pie Ilzes sāniem.
xenDi2c5Dqc_0558.wav|Viņš drebēja aiz laimes viņš drebēja, nabags, aiz bailēm, ka untums šo laimi atkal varētu postīt.
xenDi2c5Dqc_0559.wav|Viņš pacēla roku, gribēdams viņas roku meklēt, bet nedroši viņš to atkal atvilka atpakaļ.
xenDi2c5Dqc_0560.wav|Te viņš sajuta, ka arī viņa drebēja, un tas viņam deva drošību.
xenDi2c5Dqc_0561.wav|Viņš satvēra viņas roku un turēja to savās.
xenDi2c5Dqc_0562.wav|Viņš nezināja, ko teikt, un sēdēja mēmā laimībā ilgu laiku.
xenDi2c5Dqc_0563.wav|Pēdīgi viņš čukstēja:
xenDi2c5Dqc_0564.wav|To gan nekad nebiju cerējis, ka tu pret mani tik laba būsi.
xenDi2c5Dqc_0565.wav|Skuķis cieta klusu, un arī viņš atkal minūtes desmit nesacīja nekā.
xenDi2c5Dqc_0566.wav|Tad viņš savu labo aplika mīksti viņai ap kaklu.
xenDi2c5Dqc_0567.wav|Savas lūpas tik tuvu pielikdams viņas ausij, ka viņa kuplās ūsas pie tās piedūrās, viņš jautāja tikko saprotami:
xenDi2c5Dqc_0568.wav|Mutes ar dosi?
xenDi2c5Dqc_0569.wav|Te suns sāka riet un riedams aizskrēja aiz klēts.
xenDi2c5Dqc_0570.wav|Ilze pietrūkās un klausījās.
xenDi2c5Dqc_0571.wav|Žogs brākšēja, kāds tam kāpa pāri, suns rēja diktāk.
xenDi2c5Dqc_0572.wav|Viens nāk, Ješka murmināja.
xenDi2c5Dqc_0574.wav|Jāiet paskatīties, kas tas tāds ir.
xenDi2c5Dqc_0577.wav|Velns lai viņu parauj, ja tas nācis...
xenDi2c5Dqc_0578.wav|ja tas būtu gribējis...
xenDi2c5Dqc_0579.wav|Ješka nenobeidza spieda krampjaini Ilzes roku, gāja uz durvīm un pazuda krēslā.
xenDi2c5Dqc_0580.wav|Pēc brīža viņa Ješku dzirdēja dusmīgi iesaucamies.
xenDi2c5Dqc_0581.wav|Otra pazīstama balss deva spītīgu, bezkaunīgu atbildi, spēcīgas rokas lauzta, sētiņas kārts nobrakšķēja, īss klusums...
xenDi2c5Dqc_0584.wav|Nekustēdamās Ilze stāvēja un klausījās, mans Dievs, kas tur notika?
xenDi2c5Dqc_0585.wav|Klau, tur dvesa, cīnījās, stenēja...
xenDi2c5Dqc_0586.wav|Tad Ješka atkal ielīda klētiņā, viņš elsoja grūti.
xenDi2c5Dqc_0587.wav|Tāds velns viņš izgrūda.
xenDi2c5Dqc_0588.wav|Gandrīz mani, bet es viņu tomēr pievārēju!
xenDi2c5Dqc_0589.wav|Es viņu tā aizvadīju, ka viņš to pieminēs!
xenDi2c5Dqc_0590.wav|Vai tev ir kas...
xenDi2c5Dqc_0591.wav|kāds lakatiņš?
xenDi2c5Dqc_0594.wav|Tu esi ievainots Ilze iesaucās Kur tad kur tad?
xenDi2c5Dqc_0595.wav|Drusku...
xenDi2c5Dqc_0596.wav|kreisajā rokā.
xenDi2c5Dqc_0597.wav|Kādas lādes vāks nokrakšķēja ātri, un acumirkli vēlāk Ješka sajuta uz rokas kaut ko mīkstu.
xenDi2c5Dqc_0598.wav|Tas bij Ilzes jaunais zīda lakats.
MyQOM0t2F1s_1_0000.wav|Desmitā nodaļā.
MyQOM0t2F1s_1_0001.wav|Slaucēja kontorā stāvēja vecs, salīcis vīrs iesirmiem matiem, bāliem, iekritušiem vaigiem.
MyQOM0t2F1s_1_0002.wav|Viņa lūpas bij kā sāpēs sakniebtas, nemierīgi skatieni iz viņa iekarsušajām acīm šaudījās pa istabu šurp un turp.
MyQOM0t2F1s_1_0003.wav|Tas bija Silabriedis, kas gaidīja Slaucēju ienākam.
MyQOM0t2F1s_1_0004.wav|Bij ilgi jāgaida, līdz durvis atdarījās un šis parādījās.
MyQOM0t2F1s_1_0005.wav|Cietiem soļiem tas ienāca un aizstājās aiz galda.
MyQOM0t2F1s_1_0006.wav|Silabriedis nesveicināja, Slaucējs arī nesacīja nekā.
MyQOM0t2F1s_1_0007.wav|Abi vīri tikai saskatījās, viegls sārtums pārskrēja pār Silabrieža vaigiem, Slaucēja ģīmis nepārvērtās.
MyQOM0t2F1s_1_0008.wav|Ko gribi pēdējais iejautājās asi, īsi.
MyQOM0t2F1s_1_0009.wav|Laikam gan nezini, ko gribu, Silabriedis tikpat asi atteica, laikam man vēl būs jātura garas runas, pirms to apķersi!
MyQOM0t2F1s_1_0010.wav|Kā redzams, tad tu mani turi par kādu domu atminētāju, Slaucējs mēdījās, mīļais Silabried, tas es neesmu, un tādēļ vēlreiz tevi vaicāju: ko tu gribi?
MyQOM0t2F1s_1_0011.wav|Jeb tev tas par rupji, labi: lūdzu, kas patīk?
MyQOM0t2F1s_1_0012.wav|Silabriedis palaida vajā krēsla atzveltni, kuru tas abām rokām bij aptvēris, un paspēra soli uz priekšu.
MyQOM0t2F1s_1_0013.wav|Viņa acis kvēloja, kā kad tam būtu karsonis.
MyQOM0t2F1s_1_0014.wav|Mēļojies vien, ja tev patīk, vēl vairāk, panesīšu visu.
MyQOM0t2F1s_1_0015.wav|Mēs, mazie un nabagie, jau priekš tam esam, lai tiktum no jums, lielajiem, mīti ar kājām.
MyQOM0t2F1s_1_0016.wav|Tādēļ min vien, min...
MyQOM0t2F1s_1_0017.wav|Dievam tu netici, no cilvēkiem tev arī nav jābīstas, tie, kas par mums citiem spriež tiesu, tie tavi draugi, un krauklis kraukļam jau acī neknābj...
MyQOM0t2F1s_1_0018.wav|Neļerkšķi Slaucējs dusmīgi pārtrauca Silabriedi.
MyQOM0t2F1s_1_0020.wav|Ja tā nebūtu, vai tad tu otram tik droši varētu atņemt visu, kas tam ir: mantu, laimi, godu, cerību, vai tad tu drīkstētu otru tik droši grūst pēdīgā postā!
MyQOM0t2F1s_1_0021.wav|Slaucējs palika bāls kā līķis.
MyQOM0t2F1s_1_0023.wav|Nepietika, Silabriedis turpināja, ka tu mani pievīli, nepietika, ka mani uz to pēdīgo nokalpināji, nepietika, ka mani dziļāk un dziļāk ievilki savos valgos.
MyQOM0t2F1s_1_0024.wav|Neģēli, divkārtīgais neģēli, nepateicīgais cilvēk Slaucējs pārtrauca Silabriedi.
MyQOM0t2F1s_1_0025.wav|Kas tev palīdzēja ļaunā brīdī?
MyQOM0t2F1s_1_0026.wav|Vai es gāju uz tevi, jeb vai tu nāci uz mani?
MyQOM0t2F1s_1_0028.wav|Visu to jaunu esmu piecietis, Silabriedis runāja tālāk.
MyQOM0t2F1s_1_0029.wav|Biju reiz tavās rokās kritis un redzēju, ka vairs nevarēju iz tām izsprukt.
MyQOM0t2F1s_1_0030.wav|Bet, ka tavs dēls manu meitu pievīlis un atstājis, ka jūs man to kaunu darāt, tas man iet caur sirdi un kliedz gandarīšanas!
MyQOM0t2F1s_1_0033.wav|Griezies pie mana dēla.
MyQOM0t2F1s_1_0034.wav|Es esmu tēvs, un tu esi tēvs mums ir tā darīšana.
MyQOM0t2F1s_1_0035.wav|Aizstāvu sava bērna tiesības.
MyQOM0t2F1s_1_0036.wav|Tiesības?...
MyQOM0t2F1s_1_0037.wav|Kas par tiesībām?
MyQOM0t2F1s_1_0038.wav|Tavs dēls apsolījis manai Lienei, ka būšot viņu precēt.
MyQOM0t2F1s_1_0039.wav|Tā pie kuras tiesas tad tas ticis norakstīts?
MyQOM0t2F1s_1_0040.wav|No kura laika tad šitādas apsolīšanas tiek no tiesām apstiprinātas?
MyQOM0t2F1s_1_0041.wav|Vai varbūt tai apsolīšanai, ko tu reiz devi savai brūtei, kāds pagasta vecākais vai tiesas priekšnieks piespieda klāt zilu zēģeli vai sarkanu?
MyQOM0t2F1s_1_0042.wav|Slaucējs pacēla augstprātīgi galvu.
MyQOM0t2F1s_1_0043.wav|Man tādu zilu un sarkanu zēģeļu nevajadzēja, viņš sacīja graizoši, mana brūte un es, mēs bijām godīgi.
MyQOM0t2F1s_1_0044.wav|Bet, runājot no tādas meitas kā tava, var gan jautāt, kur raksts ar zilu vai sarkanu zēģeli.
MyQOM0t2F1s_1_0045.wav|Mans dēls sakās neesot apsolījies viņu precēt.
MyQOM0t2F1s_1_0046.wav|Viņš dievojas, ka Liene viņu pavedusi.
MyQOM0t2F1s_1_0047.wav|Un to arī ticu.
MyQOM0t2F1s_1_0048.wav|Viņa domājās caur to tikt reiz par Lejas Spijēnieti.
MyQOM0t2F1s_1_0050.wav|Slaucēj, sava bērna vārdā paģēru, ka viņš savu solījumu pilda!
MyQOM0t2F1s_1_0051.wav|Tas atkarājas no manis.
MyQOM0t2F1s_1_0052.wav|Ja viņš liegsies, apsūdzēšu to.
MyQOM0t2F1s_1_0053.wav|Ko tu darīsi Slaucējs iesaucās, īsi pasmiedamies.
MyQOM0t2F1s_1_0054.wav|Sūdzēsi, jāsmejas, ko tu nupat no tiem sacīji, kas tiesu spriež, bet vari jau iet sūdzēt.
MyQOM0t2F1s_1_0055.wav|Varī jau sacelt škandālu un drusku darīt nepatikšanas.
MyQOM0t2F1s_1_0056.wav|Bet kas galu galā no visa iznāks?
MyQOM0t2F1s_1_0057.wav|Pēc garas varzāšanās un vazāšanās tava meita dabūs atlīdzināšanu.
MyQOM0t2F1s_1_0059.wav|nobeigsim to lietu īsākā vīzē?
MyQOM0t2F1s_1_0060.wav|Īsākā vīzē, jā, Slaucējs piegāja pie skapja, izņēma iz tā divi naudas paciņas un uzlika tās uz galda.
MyQOM0t2F1s_1_0061.wav|Še ir divi simti, ņem tos, ej mājā un ciet klusu.
MyQOM0t2F1s_1_0062.wav|Divi simti Silabriedis runāja, dīvainu skatienu Slaucējam uzmezdams.
MyQOM0t2F1s_1_0063.wav|Par, par maz?...
MyQOM0t2F1s_1_0064.wav|Nu, nebūs no Lejas Spijēna teikt, ka tas nelaba joka, ko viņa dēls izdarījis, neprot labi aizmaksāt, še ņem vēl vienu simtu!...
MyQOM0t2F1s_1_0066.wav|Silabrieža ģīmis bij palicis gluži tumšs.
MyQOM0t2F1s_1_0067.wav|Ko viņš iesaucās, un viņa acis likās degot liesmās.
MyQOM0t2F1s_1_0068.wav|Vai tev nav kauna, man naudu piedāvājot!
MyQOM0t2F1s_1_0069.wav|Vai es pēc naudas nācu?
MyQOM0t2F1s_1_0070.wav|Vai gods pērkams?
MyQOM0t2F1s_1_0071.wav|Vai man mana bērna gods par naudu pārdodams kā tev tavi mieži un lini, ņem pats savu naudu!
MyQOM0t2F1s_1_0072.wav|Grūdi to savās nepiepildāmās žāklēs un aizrijies, man tās nevajaga Un Silabriedis piedāvāto naudu ar tādu sparu atgrūda no sevis nost, ka tā pārskrēja galdam pār un otrā pusē nokrita zemē.
MyQOM0t2F1s_1_0073.wav|Slaucējs stāvēja kā mēms aiz galda.
MyQOM0t2F1s_1_0074.wav|Viņš tik droši bij sagaidījis, ka Silabriedis ar prieku saņems priekš viņa tukšā maka tik lielo summu, ka naudas straujā atraidīšana viņu uz acumirkli gluži apstulbināja.
MyQOM0t2F1s_1_0075.wav|Bet ātri viņš atkal saņēmās.
MyQOM0t2F1s_1_0076.wav|Ārā iz manas istabas, plikadīda viņš brēca, savām dusmām laizdams vaļu.
MyQOM0t2F1s_1_0078.wav|Savu parādu tu nevīžo aizmaksāt, bet ar naudu tu zini mētāties!
MyQOM0t2F1s_1_0079.wav|Pagaid, putns, rubļus tu man nosviedi pie kājām, drīzi atnāks laiks, kur tu kapeiciņas no zemes gribētu pacelt, kaut tik bijušas, gaidi vien!
MyQOM0t2F1s_1_0080.wav|Gaidi vien tu arī, nedomā šoreiz iziet sveikā!
MyQOM0t2F1s_1_0081.wav|Nelaidīšu tevis vaļā, un ja man būtu jāiet līdz Pēterburgai!
MyQOM0t2F1s_1_0082.wav|Vai tik tālu vien, Slaucējs zobojās.
MyQOM0t2F1s_1_0083.wav|Uz Maskavu jau arī vēl var aizbraukt.
MyQOM0t2F1s_1_0084.wav|Bet Silabriedis to vairs nedzirdēja.
MyQOM0t2F1s_1_0085.wav|Tas bija paklausījis slaucēja pavēlei un atstājis istabu.
MyQOM0t2F1s_1_0086.wav|Vienpadsmitā nodaļa.
MyQOM0t2F1s_1_0087.wav|Silabriedis apsūdzēja Slaucēju.
MyQOM0t2F1s_1_0088.wav|Viņš bij gluži apmulsis un neklausījās nemaz nedz draugu padomiem, nedz savējo lūgšanām.
MyQOM0t2F1s_1_0089.wav|Jo, izņemot pašu Silabriedi, visi bij cieti pārliecināti, ka no prāvas nekas neiznākšot kā tikai tēriņi un ceļi.
MyQOM0t2F1s_1_0090.wav|Vismazāk Lienei patika tēva uzsāktais ceļš.
MyQOM0t2F1s_1_0091.wav|Lai gan viņa nebaidījās, ka Ernests viņu prāvas dēļ atstās, tas jau zināja, ka ne Liene bij tās uzgribētāja, tad tomēr meitenei nepatika, ka viņas un viņas mīļākā vārdi atklāti tiesas priekšā tika minēti.
MyQOM0t2F1s_1_0092.wav|Bet neko nebij darīt.
MyQOM0t2F1s_1_0093.wav|Ernesta vēstules, kura varbūt pie Silabrieža kaut ko būtu iespējusi, Liene arī tagad tēvam nerādīja, un ar vārdiem vien, kā jau teikts, nekas nebij panākams, jo mazāk tādēļ, ka Silabriedis redzēja, ka būs jāput.
MyQOM0t2F1s_1_0094.wav|Jo, pirms tas vēl bija paģidis Slaucēju apsūdzēt, šis bij pieprasījis aizdoto naudu, smieklīgi īsu termiņu aizmaksāšanai nolikdams Kad termiņš aiztecēja, Silabriedim naudu nenesušam, Slaucējs viņu uzdeva pie tiesas.
MyQOM0t2F1s_1_0095.wav|Lai gan lieta bij skaidra, tad tomēr pagāja ilgāks laiks, nekā Slaucējs domāja, kamēr Kalna Spijēni ar Silabrieža mantas lielāko daļu nāca viņa rokā.
MyQOM0t2F1s_1_0096.wav|Tikai otrā gadā, jūnija mēnesī, Kalna Spijēnos noturēja okcionu.
MyQOM0t2F1s_1_0097.wav|Silabriedim nu vairs nebij tiesības dzīvot tēvutēvu mājā.
MyQOM0t2F1s_1_0098.wav|Bet, kā tas notiek gandrīz pie visiem zemniekiem, kas noklīst tādā stāvoklī, tā tas notika pie Silabrieža.
MyQOM0t2F1s_1_0099.wav|Labi zinādams, ka pretošanās nenesīs nekāda laba, viņš tomēr neatstāja labprātīgi mājas, bet gaidīja sevi izliekam.
MyQOM0t2F1s_1_0100.wav|Laba tā nakts, ko varam pavadīt zem jumta, viņš atbildēja Annai, kad tā vīru mēģināja pierunāt, lai izejot ar labu.
MyQOM0t2F1s_1_0101.wav|Diezgan laika atliks dzīvot pa čigāniski.
MyQOM0t2F1s_1_0102.wav|Jā, bija patiesi bēdīgi.
MyQOM0t2F1s_1_0103.wav|Silabriedis bij cerējis palikt vēl vienu gadu Kalna Spijēnos un tādēļ nebij iegādājis vietas, kurp iet.
MyQOM0t2F1s_1_0104.wav|Nu bija jāpaliek zem klajām debesīm.
MyQOM0t2F1s_1_0105.wav|Antēnu krusttēvs pats sen bij izputējis, un citi Silabrieža radi vai draugi, pēdējo pulciņš pavisam bij sašļucis, paši dzīvoja otra paspārnē...
MyQOM0t2F1s_1_0106.wav|Atnāca izlikšanas diena.
MyQOM0t2F1s_1_0107.wav|Bez vajadzīgajiem pagasta amata vīriem Kalna Spijēnos arī bij ieradušies daži iz tuvākajām kaimiņu mājām, vieni aiz līdzcietības, otri aiz ziņkārības, jo pie izlikšanām, dievamžēl, allažiņ kaut kas mēdz notikt, kas liekus skatītājus kairina.
MyQOM0t2F1s_1_0108.wav|Bet tie, kas uz Kalna Spijēniem bij atnākuši apmierināt savu ziņkārību, tie šoreiz pievīlās.
MyQOM0t2F1s_1_0109.wav|Nekas ārkārtīgs nenotika.
MyQOM0t2F1s_1_0110.wav|Klusi raudādamas sievietes, klusi spītīgiem ģīmjiem vīrieši atstāja dzīvojamo ēku, kuras durvīm no kāda tiesas vīra tika aizkārta priekšā priekškaramā atslēga.
MyQOM0t2F1s_1_0111.wav|Bija satricinošs skats, kad, skatītājiem un tiesas vīriem izklīstot, nabagi Silabrieži palika sētā vieni paši ar savas mantas atliekām.
MyQOM0t2F1s_1_0112.wav|Lienes māte un Liene ar zīdāmu bērniņu klēpi sēdēja nogurušas vecu segu apklātā gultā, tēvs un Juris bij atspiedušies pie lādes, kurā viņu drēbju mazumiņš atradās.
MyQOM0t2F1s_1_0113.wav|Svešiem klāt esot, Juris bij cieti saturējies un pusvienaldzīgi atbildējis uz kaimiņu jautājieniem vai pateicies par izteikto līdzcietību.
MyQOM0t2F1s_1_0114.wav|Bet tagad, kur viņam likās, kā kad tas ar savējiem būtu izstumts iz cilvēku sabiedrības, nabaga jauneklis nespēcīgi sajuma aiz lielām žēlabām.
MyQOM0t2F1s_1_0116.wav|Arī Silabriedis vairs nejaudāja savaldīties.
MyQOM0t2F1s_1_0117.wav|Tas nometās dēlam blakus zemē, saņēma viņa galvu un spieda to kaislīgi pie savām krūtīm.
MyQOM0t2F1s_1_0118.wav|Viņš nespēja ne vārda izrunāt, tikai dobji stenējieni, kā kad tas būtu smagi ievainots, nāca pār viņa lūpām.
MyQOM0t2F1s_1_0119.wav|Ak, kaut es būtu šopavasar līdz ar veco māti kapā guldīts, es būtu laimīgs, Juris runāja, tēt, labāk būtu, kad mēs visi būtum beigti!
MyQOM0t2F1s_1_0120.wav|Silabrieža roka mīlinādama glaudīja dēla matus llusu, Jurīt, klusu, ak, tēt, tik cieti cerēju reiz arī palikt par Kalnu Spijēnu, tik jauku dzīvi sev biju iztēlojis tēvutēvu mājā...
MyQOM0t2F1s_1_0121.wav|Līdz šai dienai neticēju, ka mūs patiesi izsviedīs, aizvien domāju, ka kaut kas negaidīts notiks, caur ko mēs še paliksim, ka vai nu Ernests paņems Lieni, vai Slaucējs tāpat apžēlosies, tādēļ arī nekā nesacīju, kad tu nemeklēji vietas.
MyQOM0t2F1s_1_0122.wav|Bet esmu briesmīgi vīlies, jāiet, jāiet projām, tur nekas vairs nelīdz!
MyQOM0t2F1s_1_0123.wav|Dievs palīdz kāda balss piepeši sveicināja.
MyQOM0t2F1s_1_0124.wav|Lai gan laipni, paklusi un sēri izrunāts, sveiciens tomēr satraucēja bēdās nogrimušo famīliju, jo neviens sveicinātāja nebij redzējis pienākam; tēvs ar dēlu piecēlās ātri.
MyQOM0t2F1s_1_0125.wav|Pienācējs bij vecais Grobiņš.
MyQOM0t2F1s_1_0126.wav|Brīdi viņš nesacīja nekā, tikai žēliem skatieniem uzlūkoja izliktos, viņš acīm redzot meklēja vārda.
MyQOM0t2F1s_1_0127.wav|Nu, mīļie, ko nu te vēl dariet Grobiņš pēdīgi uzsāka, spieķī atspiedies.
MyQOM0t2F1s_1_0128.wav|Pakaļbraucēju gaidiet?...
MyQOM0t2F1s_1_0129.wav|Gribēju jau laikāk še būt, bet neklausīja lāgā tie paši divi vecie zirgi...
MyQOM0t2F1s_1_0130.wav|Dzirdēju Silabried, ka tu pretošoties tiesai, gribēju tev dot padomu, lai tā nedari, tā nav labi.
MyQOM0t2F1s_1_0131.wav|Tiesas vīri jau nav pie tā vainīgi.
MyQOM0t2F1s_1_0132.wav|Bet nu redzu, ka jūs jau esiet izlikti Silabriedis nobeidza jā, Grobiņa tēv, nu izgājām bez kāda naida.
MyQOM0t2F1s_1_0133.wav|Diezgan esam pretojušies.
MyQOM0t2F1s_1_0134.wav|Un kur tad nu esat nodomājuši aiziet, kur būs uz priekšu dzīvošana Grobiņš līdzcietīgi vaicāja.
MyQOM0t2F1s_1_0135.wav|Silabriedis pasmaidīja rūgti.
MyQOM0t2F1s_1_0136.wav|Virs zemes, apakš debesīm, kā kur smejas.
MyQOM0t2F1s_1_0138.wav|Jā, Grobiņa tēv, tā gan ar mums tagad ir, Lienes māte runāja.
MyQOM0t2F1s_1_0139.wav|Silabriedis nav gādājis par vietu...
MyQOM0t2F1s_1_0140.wav|vai nu mēs to domājām, ka Slaucējs viņa tālāk nevarēja runāt.
MyQOM0t2F1s_1_0141.wav|Redz, kaimiņ, cik dziļi cilvēks var krist Silabriedis sāpīgi iesaucās.
MyQOM0t2F1s_1_0142.wav|Kas man to būtu priekš divdesmitiem gadiem teicis!
MyQOM0t2F1s_1_0143.wav|Toreiz, kur tik laimīgs, tik cerības pilns iesāku dzīvot...
MyQOM0t2F1s_1_0144.wav|Pats biju spēcīgs, mana sieva bij spēcīga, jautri bērni mūs iepriecināja...
MyQOM0t2F1s_1_0146.wav|Man jāpaliek neprātīgam, kad uz to domāju!
MyQOM0t2F1s_1_0147.wav|Visu, visu man atņēmis viens vienīgs cilvēks!
MyQOM0t2F1s_1_0148.wav|Bet ko lai dara, tā iet.
MyQOM0t2F1s_1_0150.wav|Kas vienam uzlikts, tas viņam jānes...
MyQOM0t2F1s_1_0151.wav|Bija tik maz, tik maz, ko sev no debestēva izlūdzos: veselību, godīgu caurtikšanu, tas bij viss!
MyQOM0t2F1s_1_0153.wav|Postā un nabadzībā lauzu savas rokas, bez laika esmu sirms palicis, bez laika mani spēki zuduši ak, kungs Dievs, es mirtu divkārtīgu nāvi, ja varētu tam atdarīt, kas pie visas manas nelaimes vainīgs!
MyQOM0t2F1s_1_0154.wav|Grobiņš pacēla svinīgi roku pret nelaimīgo vīru.
MyQOM0t2F1s_1_0155.wav|Silabried, Silabried, viņš runāja satricināts, savaldi savas dusmas.
MyQOM0t2F1s_1_0156.wav|Nerunā no atdarīšanas, bet atstāj atriebšanu tam, kura vārdu tu nupat minēji.
MyQOM0t2F1s_1_0157.wav|Tici man, nekāds ļauns pasaulē nepaliek neatriebts.
MyQOM0t2F1s_1_0158.wav|Mums gan reizēm liekas, ka tā nenotiktu, bet tas nāk caur to, ka mēs tikai cilvēka ārpusi varam redzēt.
MyQOM0t2F1s_1_0159.wav|Silabried, daža laba ārēji laimīgā sirdī lokās nožēlošanas grauzošais tārps!
MyQOM0t2F1s_1_0160.wav|Silabriedis bij nodūris galvu un cieta klusu.
MyQOM0t2F1s_1_0161.wav|Grobiņš piegāja pie viņa un uzlika tam roku uz pleca.
MyQOM0t2F1s_1_0162.wav|Silabried, tev nav vietas, vai neņemsi par ļaunu, ko tev teikšu?
MyQOM0t2F1s_1_0163.wav|Par ļaunu, ko ubags var ņemt par ļaunu!
MyQOM0t2F1s_1_0164.wav|Un nerunā tā, vēl tu neesi ubags, Silabried...
MyQOM0t2F1s_1_0165.wav|Redz, Silabried, no tā laika, kur tev atprasīju savu naudu, tu esi atsalis no manis.
MyQOM0t2F1s_1_0166.wav|Savas kājas tu manā mājā vairs neesi iespēris, un es, redzēdams, ka ar mani negribi satikties, es atkal tevis neuzmeklēju.
MyQOM0t2F1s_1_0167.wav|Bet ļauna prāta uz tevis nekad neesmu turējis.
MyQOM0t2F1s_1_0168.wav|To no sevis saku.
MyQOM0t2F1s_1_0169.wav|Kā tu domā, to nezinu un tādēļ arī neesmu drošs, vai neatraidīsi manis, kad tev un tavējiem piedāvāju mitekli -
MyQOM0t2F1s_1_0170.wav|Grobiņa tēv, nu tu mani izsmej Silabriedis sāpīgi iesaucās.
MyQOM0t2F1s_1_0171.wav|Runāju no tiesas, Grobiņš sacīja nopietni, gandrīz stingri.
MyQOM0t2F1s_1_0172.wav|Alkatis, kas nelaimē kritušu izšmej!...
MyQOM0t2F1s_1_0173.wav|Istabiņa, kuru priekš piedzīvotājiem savai pirtei piebūvēju, ir ar vaļu.
MyQOM0t2F1s_1_0174.wav|Negadījās šopavasar ņēmāja pēc mana prāta.
MyQOM0t2F1s_1_0175.wav|Varat tur katru brīdi apmesties, ja to neturiet par kaunu.
MyQOM0t2F1s_1_0176.wav|Par kaunu, vai tad labāk pa pasauli blandīties, Lienes māte it kā uz sevi norunāja.
MyQOM0t2F1s_1_0177.wav|Ar cenu gan salīgsim, Grobiņš turpināja, jo redziet, tīri par velti jums tās istabiņas gan nevaru atlaist, tik bagāts neesmu, un jūs jau arī vēl tik nabagi neesat, ka jums dāvanu vajadzētu, vai nav tiesa?
MyQOM0t2F1s_1_0178.wav|Simtkārtīgas pateicības par tavu labo sirdi Silabriedis iesaucās un satvēra vecā roku.
MyQOM0t2F1s_1_0179.wav|Grobiņa tēv, kā lai tev to atmaksāju!...
MyQOM0t2F1s_1_0180.wav|Ak, esmu ļoti slikti cilvēks, piedod, ka tik prasts un netaisns pret tevi esmu bijis...
MyQOM0t2F1s_1_0181.wav|Vai zini, toreiz, kad tu savu naudu atprasīji, tevi nosaucu par bezsirdi, un tagad tagad šis bezsirdis ir mans vienīgais palīgs!
MyQOM0t2F1s_1_0182.wav|Grobiņš bij dziji kustināts no Silabrieža pāri plūstošām jūtām.
MyQOM0t2F1s_1_0183.wav|Ko nu, ko nu, Silabried, viņš sacīja, ātri kaut ko izslaucīdams iz acīm, nedarīju toreiz tev nekāda ļauna, nedaru tev tagad nekāda laba.
MyQOM0t2F1s_1_0184.wav|Tu jau man dari labu, manu istabiņu īrēdams...
MyQOM0t2F1s_1_0185.wav|Bet ko pavisam būtu piemirsis: es tik ar vienu nosacījumu istabiņu varu atdot tam jaunajam Silabriedēnam, kas tur stāv pie lādes, jāiestājas manā dienastā.
MyQOM0t2F1s_1_0186.wav|Nezinu gan, kā viņu pie vārda sauc, bet esmu dzirdējis, ka esot ņiprs un skadrs zeņķis.
MyQOM0t2F1s_1_0187.wav|Un vecais Grobiņš vai ar uguni meklē tādu zeņķi.
MyQOM0t2F1s_1_0188.wav|Nu, vecais pagriezās uz Juri un stiepa tam roku pretī, vai sitīsi saujā un būsi ar mieru!
MyQOM0t2F1s_1_0189.wav|Mēms no pārsteigšanas un priecīgi nosarkdams, Juris paskatījās tēvā un tad ielika savu roku godīgā sirmgalvja rokā.
MyQOM0t2F1s_1_0190.wav|Divpadsmitā nodaļa.
MyQOM0t2F1s_1_0191.wav|Un Ernests?
MyQOM0t2F1s_1_0192.wav|Ko tas darīja, kā tas izturējās, visām šitām lietām notiekot?...
MyQOM0t2F1s_1_0193.wav|Viņš nepacēla Lienes un viņas piederīgo labā, kā kur mēdz sacīt, ne mazā pirkstiņa.
MyQOM0t2F1s_1_0194.wav|Pēc aiziešanas no Lejas Spijēniem Liene viņam laida vēstuli pēc vēstules, viņš neatbildēja, Liene viņu uzaicināja caur Juri un citām uzticamām personām ar viņu satikties, Ernests nenāca.
MyQOM0t2F1s_1_0195.wav|Tik reiz viņš tai paklausīja un uzmeklēja to ganos, no baznīcas nākdams.
MyQOM0t2F1s_1_0196.wav|Ernests apsveicināja Lieni uz to sirsnīgāko, uzkrāva vainu par savu klusuciešanu un tik ilgu nesaredzēšanos tēva nedzirdētai stingrībai un bij, ar vārdu sakot, tas pats kvēlošas mīlestības pilnais Ernests, kas agrāk.
MyQOM0t2F1s_1_0197.wav|Viņš lūdza Lieni viņa aukstās izturēšanās dēļ, kas tak esot tikai ārišķa, nedomāt, ka šis viņu atstāšot, nē, tas nemūžam nebūšot, lai notiekot kas notikdams...
MyQOM0t2F1s_1_0198.wav|Lai gan Liene manīja, ka viņas mīļākajam baznīcas krogā bij gadījies drusku dabūt no rokām ar šo izteikumu Ernests palaikam mēdz apzīmēt dzeršanu, tad tomēr viņa vārdi to padarīja ļoti laimīgu.
MyQOM0t2F1s_1_0199.wav|Tumšās šaubīšanās zustin izzuda, mīļojoša sirds ļoti smalki sajūt, kur viņa tiek apmelota, kur ne, Liene sajuta, ka Ernests neliekuļoja, un tas viņu pildīja ar neizsakāmu prieku.
MyQOM0t2F1s_1_0200.wav|Paldies Dievam, liesma, kas dega tā sirdī priekš viņas, vēl nebij izdzisusi, nebij pat mazāka palikusi...
MyQOM0t2F1s_1_0201.wav|Un tad atkal pagāja dienas, un aikal aiztecēja nedēļas un mēneši, Kalna Spijēnos sagatavojās uz kādu ārkārtīgu notikumu.
MyQOM0t2F1s_1_0202.wav|Te kādā dienā izdzirda, Slaucēju Ernests esot uz Rīgu aizbraucis.
MyQOM0t2F1s_1_0203.wav|Priekšpilsētā, tagadējā Tērbatas ielā, dzīvoja kāds Slaucēja radinieks, kas turēja nelielu preču bodi.
MyQOM0t2F1s_1_0204.wav|Uz šito radinieku, tā runāja, Slaucējs esot aizsūtījis savu dēlu, lai tas no viņa iemācītos veikalu, jo Slaucējs esot nodomājis uz priekšdienām pats ierīkot bodi, par kuras vadītāju būšot likt Ernestu.
MyQOM0t2F1s_1_0205.wav|Daži gan par to smējās un sacīja, Ernesta aiziešana esot citādi izskaidrojama, tai esot daudz tuvāki stāvoši iemesli.
MyQOM0t2F1s_1_0206.wav|Arī Liene sacēlās, Ernestam aizceļojot, nopietnas, baigas domas, bet, izlasījusi sava mīļākā vienīgo vēstuli un atgādinājusies sarunas ar viņu, tā atkal aprima.
MyQOM0t2F1s_1_0207.wav|Un tad notika ka vienā svētdienā mācītājs kristīja mazu bērniņu un lūdza par viņa māti Dievu.
MyQOM0t2F1s_1_0208.wav|Kalna Spijēnos viena dvēsele bij vairāk.
MyQOM0t2F1s_1_0209.wav|Bet līdz ar šā mazā pasaules pilsoņa atnākšanu Lienes sirdī ieradās rūpes, kas dien no dienas palika lielākas.
MyQOM0t2F1s_1_0210.wav|Kāpēc Ernests viņai nerakstīja no Rīgas?
MyQOM0t2F1s_1_0211.wav|Nu tak no tēva vairs nebij jābīstas, un Ernests labi gan zināja, ka šai laikā viņai iepriecināšanas un apmierināšanas visvairāk vajadzēja.
MyQOM0t2F1s_1_0212.wav|Ai, viņa būtu bijusi mierā ar vienu pašu rindiņu no viņa rokas, ar neaprakstītu papīra gabaliņu, kas dotu liecību, ka tas Lienes vēl nav aizmirsis!
MyQOM0t2F1s_1_0213.wav|Bet pasts neatnesa nekā...
MyQOM0t2F1s_1_0214.wav|Pēdīgi pēc pustreša mēneša ilgas gaidīšanas Lienei pagasta dzinējs ienesa biezu vēstuli.
MyQOM0t2F1s_1_0215.wav|Lai gan adrese bij rakstīta no svešas rokas, Liene nodrebēja, vēstuli saņemot.
MyQOM0t2F1s_1_0217.wav|Kuvēru atplēsusi, viņa izņēma iz tā ļoti glītu laimes vēlēšanas karti.
MyQOM0t2F1s_1_0218.wav|Kartes vienā pusē bij liels sarkanu rožu un neaizmirstelīšu puķu pušķis, otrā pusē ar zīmuli uzrakstīti šie vārdi:
MyQOM0t2F1s_1_0219.wav|Uz astoņpadsmito augustu!
MyQOM0t2F1s_1_0220.wav|Lai rozes tavā dzīves ceļā kaisās, Tev vēlu prieku, laimību!
MyQOM0t2F1s_1_0221.wav|Lai nelaime ap tev nepaisās Es tevi mūžam mīlēšu!
MyQOM0t2F1s_1_0222.wav|Uz astoņpadsmito augustu, kas tā bija par dienu?
MyQOM0t2F1s_1_0223.wav|Liene paņēma kalendri, astoņpadsmitajā augustā bij viņas vārda diena.
MyQOM0t2F1s_1_0224.wav|Vispatīkamāki pārsteigta, Liene atkal nolika kalendri, dienu, no kuras Liene līdz šim pati nebij zinājusi, ka tā viņas vārda diena, Ernests bij ievērojis, tai sveicienu sūtīdams.
MyQOM0t2F1s_1_0226.wav|Laimē spīdošām acīm tā parādīja Jurim daiļo karti.
MyQOM0t2F1s_1_0227.wav|Pienācīgi apbrīnojis vienu pusi, Juris skatījās labu brīdi kartes otrajā pusē un tad sacīja.
MyQOM0t2F1s_1_0229.wav|Un par tādām blēņām tu priecājies?
MyQOM0t2F1s_1_0230.wav|Bet Juri, tu tak zini, ka Ernests nav nekāds liels rakstnieks.
MyQOM0t2F1s_1_0231.wav|Liene Ernestu aizstāvēja, šitādos atgadījumos nav jāskatās uz darba iznākumu, bet uz labo gribu.
MyQOM0t2F1s_1_0232.wav|Un tās tak viņam nav trūcis.
MyQOM0t2F1s_1_0234.wav|Kad viņam patiesi labā griba būtu bijusi tevi iepriecināt, tad viņš tev būtu atlaidis vienkāršu sirsnīgi rakstītu vēstuli.
MyQOM0t2F1s_1_0235.wav|Šis nejaukais pants man liekas kā izsmiešana.
MyQOM0t2F1s_1_0236.wav|Un kāpēc viņš sava vārda vietā licis tikai punktus?
MyQOM0t2F1s_1_0237.wav|Tādēļ, ka viņš nav bijis drošs, vai kāds vēstules neatplēš, jo tā jau, dievamžēl, dažreiz mēdz notikt.
MyQOM0t2F1s_1_0238.wav|Man šķiet, Ernests ir pārāk apdomīgs un bailīgs...
MyQOM0t2F1s_1_0239.wav|Vai nu šī pārliecīgi lielā apdomība un bailība, jeb vai citi kādi iemesli bij pie tā vainīgi, Liene vairs nesagaidīja no Ernesta nekādas mīlestības vai dzīvības zīmes.
MyQOM0t2F1s_1_0240.wav|Ap Ziemas svētkiem viņš atbrauca ciemoties uz vecākiem, bet Lienei negadījās viņu redzēt.
MyQOM0t2F1s_1_0241.wav|Pēc viņa aizbraukšanas izpaudās tumša vēsts, Ernests esot saderinājies ar tā bodnieka meitu, kura veikalā mācoties, bet valodas apklusa atkal ātri, tā ka bij jādomā, tās bij bijušas tukšas.
MyQOM0t2F1s_1_0242.wav|Ziema aizgāja, pavasaris atnāca.
MyQOM0t2F1s_1_0243.wav|Lai gan Slaucējs uz kādiem pazīstamiem bij teicis, dēls nākšot uz pavasarī mājā, tad tomēr tas vēl nebij noticis, kad Silabriedi izlika.
MyQOM0t2F1s_1_0244.wav|Tikai vēl kādas nedēļas vēlāk Ernests pārnāca mājā kā gatavs tirgonis un kā brūtgans.
MyQOM0t2F1s_1_0245.wav|Valodas, ka viņš apņemšot sava radnieka meitu, nebij bijušas bez pamata.
MyQOM0t2F1s_1_0246.wav|Pēc divi mēnešiem pārbūvētā Kalna Spijēnu dzīvojamā mājā dzēra nedzirdēti spožas kāzas, un neilgi pēc tam tur tika atvērta bode.
MyQOM0t2F1s_1_0247.wav|Jaunais saimnieks bija arī mācīts bodnieks.
MyQOM0t2F1s_1_0248.wav|Trīspadsmitā daļa.
MyQOM0t2F1s_1_0249.wav|Trīs gadi bij pagājuši.
MyQOM0t2F1s_1_0250.wav|Lejas Spijēnu dārzā, ēnainā meža apiņu lapenē, sēdēja divi sievas jeb, pareizāki sakot, viena sēdēja un otra gulēja puszvilu uz mīkstiem spilveniem apliktā sola.
MyQOM0t2F1s_1_0251.wav|Abas bij ģērbušās vairāk pēc pilsētas modes nekā pēc zemju, jaunākajai pat bij cepure uz klēpja, ar kuras lentēm tā vienaldzīgi spēlējās, garlaikotiem vaibstiem vecākajās tekošā runā klausīdamās.
MyQOM0t2F1s_1_0252.wav|Slaucēja kundze savai vedeklai stāstīja par savu slimību.
MyQOM0t2F1s_1_0253.wav|Vai tu tagad nekā neesi dzirdējusi no Grobiņiem Slaucēja kundze pēc brītiņa, kuram bij likusi iestāties mēles atšaušanās dēļ, jautāja, ar to pāriedama uz citu vielu.
MyQOM0t2F1s_1_0254.wav|Tur jau tagad, kamēr vecā Grobinīša mirusi, notiekot raibas lietas.
MyQOM0t2F1s_1_0255.wav|Jaunais Grobiņš gribot Silabriežu Lieni precēt, jeb, otrādi, Liene gribot viņu precēt.
MyQOM0t2F1s_1_0256.wav|Esot uz nabaga cilvēka tīri kā uzmesta.
MyQOM0t2F1s_1_0257.wav|Un šis, no dabas bailīgs kā zaķis, neuzdrošinoties viņas uzbāzībām, kā pienākas, stāties pretī.
MyQOM0t2F1s_1_0258.wav|Gan redzēsi, kas tur pēdīgi notiks, Liene paliks par saimnieci, tas būs.
MyQOM0t2F1s_1_0259.wav|Tam meitiešam jau vai pats nelabais palīdz puišus pievilkt pie sevis!
MyQOM0t2F1s_1_0260.wav|Nelabais vai labais, tas man viena alga, vedekla runāja, nepatīkami aizskarta, pacēlās un uzlika cepuri galvā.
MyQOM0t2F1s_1_0261.wav|Kas man par daļu gar to, kas mūsu kaimiņos un vēl it īpaši Grobiņos notiek!
MyQOM0t2F1s_1_0262.wav|Vai tu jau atkal gribi aiziet, mīļā vīramāte iesaucās, redzēdama vedeklu pošamies.
MyQOM0t2F1s_1_0263.wav|Pagaidi, pagaidi, vēl tev neesmu savu sapni stāstījusi, un bez tā man vēl viena lieta ir uz sirds.
MyQOM0t2F1s_1_0264.wav|Savu sapni tu jau man vakar izstāstīji, dārgā, vedekla dzestri atbildēja, pārrunāsim, ja tev patīk, labāk tūlīt to otru lietu.
MyQOM0t2F1s_1_0265.wav|Viņa atkal apsēdās.
MyQOM0t2F1s_2_0000.wav|Nē, nē, Slaucēja kundze dzīvi runāja.
MyQOM0t2F1s_2_0001.wav|Šitā sapņa tu vēl neesi dzirdējusi.
MyQOM0t2F1s_2_0002.wav|Redzēju to izgājušo nakti, tas bija briesmīgi, tas nenozīmē neko labu...
MyQOM0t2F1s_2_0003.wav|Mana māte man atkal izgājušo nakti parādījās, un, kad tā man parādās, tad nav labi.
MyQOM0t2F1s_2_0004.wav|Dabūšu laikam atkal kādu jaunu slimību...
MyQOM0t2F1s_2_0005.wav|Staigāju pa kādu lielu dārzu, bet, dārgā, vedekla nepacietīgi vīramāti pārtrauca, šo stāstu patiesi vismaz simtreiz jau esmu dzirdējusi, ja tev nav cita kā uz sirds, tad es aizeju.
MyQOM0t2F1s_2_0006.wav|Nu tad ej ar, vīramāte sacīja, aizturētās dusmās sarkana palikdama, bet tas gan man jāsaka: Ernestam taisnība.
MyQOM0t2F1s_2_0007.wav|Pēdējā laikā tu esi palikusi nepanesama.
MyQOM0t2F1s_2_0008.wav|Tad par to tu ar mani gribēji runāt, ka Ernests sūdzas par manu izturēšanos pret viņu?
MyQOM0t2F1s_2_0009.wav|Vai viņš tev arī stāstījis, kā viņš izturas pret mani?
MyQOM0t2F1s_2_0010.wav|Slaucēja kundze iesmējās īsi, dusmīgi.
MyQOM0t2F1s_2_0011.wav|Un kā tad tu gribēji, lai viņš pret tevi izturas viņa vaicāja.
MyQOM0t2F1s_2_0012.wav|Viņam laikam mīļi jāpateicas par tavām rupjībām, kurām tu viņu pie niecīgākā iemesla apbalvo kā nupat mani?
MyQOM0t2F1s_2_0013.wav|Vedekla piecēlās.
MyQOM0t2F1s_2_0014.wav|Ko tu sauci par niecīgiem iemesliem viņa asi jautāja.
MyQOM0t2F1s_2_0015.wav|Ar pacietību, kura man pašai jāapbrīno, tepat trīs gadus esmu panesusi visu, ko tu savā iedomātā slimībā runājusi un darījusi.
MyQOM0t2F1s_2_0016.wav|Gandrīz dien no dienas esmu pie tavas gultas kleknējusi, tevi kā mazu bērnu kavēdama, esmu to laiduši pār galvu, tu mani pret savām dienastniecēm esi nopēlusi, neesmu nekā teikusi, kad manu tēvu, tam bankrotu taisot, nosauci par zagli, bet visam robeža!
MyQOM0t2F1s_2_0017.wav|Neļaušu tev ar mani spēlēties un turklāt vēl mani izbārt, kā to Ernestam arī neļauju.
MyQOM0t2F1s_2_0018.wav|Es nevaru dzērāju ieredzēt un nekad Ernestam laipna ģīmja nerādīšu, kad būs sadzēries.
MyQOM0t2F1s_2_0019.wav|Ernests man pārmet, ka viņa vairs nemīlējot.
MyQOM0t2F1s_2_0020.wav|Tas nav tiesa.
MyQOM0t2F1s_2_0021.wav|Bet, saprotams, mana mīlestība uz viņu neiet, vairumā, kad dzirdu, ko viņš brandvīna glāzē grib noslīcināt bēdas, ka neesot savas pirmās brūtes apprecējis!...
MyQOM0t2F1s_2_0022.wav|Vai es pie tā vainīga, vai es toreiz, kad viņš ar mani saderinājās, jel maz jaudāju, ka viņa sirds jau citai piederējusi?
MyQOM0t2F1s_2_0024.wav|To tu gan labi zini, bet neievēro.
MyQOM0t2F1s_2_0025.wav|Kur tev Ernests bij jāpierāj, tur tu viņu vēl vairāk uzčuidi.
MyQOM0t2F1s_2_0026.wav|Tev, kā redzams, nepietiek ar to, ka Lejas Spijēnos nesaticība valda, tu gribi, lai tā nometas arī Kalna Spijēnos.
MyQOM0t2F1s_2_0027.wav|Tavs prāts lai notiek, labi?
MyQOM0t2F1s_2_0028.wav|Esmu līdz šim uguni dzēsusi, ko jūs kurinājāt, kurināšu tagad līdz ar jums!
MyQOM0t2F1s_2_0029.wav|Lai dzēš, kas grib, un, ja nav dzēsāja, lai svilst!
MyQOM0t2F1s_2_0030.wav|Jaunā sieva dusmīgi uzspieda cepuri sev galvā un nopurināja smalko priekšautu, it kā iz tā ko būtu izbērusi.
MyQOM0t2F1s_2_0031.wav|Tā, viņa turpināja, nu esmu reiz īsumā izrunājusi, kas man jau mēnešiem stāvēja mēles galā, un nu dzīvo sveika!
MyQOM0t2F1s_2_0032.wav|Mēs laikam ilgāku laiku neredzēsimies, jo gribu tagad būt labāka saimniece nekā līdz šim un vairāk dzīvot pa māju.
MyQOM0t2F1s_2_0033.wav|Priecātos, ja tu uz mani kādreiz atnāktu!
MyQOM0t2F1s_2_0034.wav|Auksti smaidīdama, vedekla palocījās un atstāja lapeni.
MyQOM0t2F1s_2_0035.wav|Acis aizvērusi, Slaucēja kundze brīdi gulēja kā bez samaņas savos spilvenos.
MyQOM0t2F1s_2_0036.wav|Vai viņa nesapņoja?
MyQOM0t2F1s_2_0037.wav|Vai nebija pārklausījusies?...
MyQOM0t2F1s_2_0038.wav|Vai viņas vedekla patiesi bija sacījusi iedomātā slimība un runājusi tos citus visus nejaukos vārdus?...
MyQOM0t2F1s_2_0039.wav|Slaucēja kundzei tā bij ap prātu kā kādam, kas piepeši tiek pārsteigts no briesmīga lietus un, pirms pagūst atplēst lietussargu, jau jūtas slapjš līdz ādai.
MyQOM0t2F1s_2_0040.wav|Tā ar viņu runāt, izņemot pašu Slaucēju, līdz šim neviens nebij iedrošinājies!
MyQOM0t2F1s_2_0041.wav|Un viņa visu bij saņēmusi, nekā neatbildēdama, vedeklas nepārtraukdama!
MyQOM0t2F1s_2_0042.wav|Neizsakāmas dusmas viņu pārņēma.
MyQOM0t2F1s_2_0043.wav|Pusaizsmakušā balsi viņa sauca savas rokas meitas.
MyQOM0t2F1s_2_0044.wav|Cukura ūdeni...
MyQOM0t2F1s_2_0045.wav|vai tu nedzirdēji, kas še notika, skrien, skrien man bail, ka nedabūju triekas!
MyQOM0t2F1s_2_0046.wav|Meita, uzmetusi acis uz saimnieces no dusmām nejauki saverkšķītā ģīmja, iesteidzās namā.
MyQOM0t2F1s_2_0047.wav|Es jau šorīt sacīju, ka nebūs labi, saimniece runāja padzērusi uz meitu.
MyQOM0t2F1s_2_0048.wav|mana māte man velti neparādās sapnī...
MyQOM0t2F1s_2_0049.wav|mana vedekla mani tā sakaitināja, ka droši vien palikšu nopietni slima...
MyQOM0t2F1s_2_0051.wav|Meita aizgāja un atnāca ar vēsti, kungam neesot vaļas.
MyQOM0t2F1s_2_0052.wav|Ej saki, ka man kas ļoti vajadzīgs ar viņu runāt un tūlīt.
MyQOM0t2F1s_2_0054.wav|Pēc brīža durvis atvērās, un Slaucējs parādījās tajās.
MyQOM0t2F1s_2_0055.wav|Ko tu gribi viņš strauji un nepacietīgi iesaucās, pagriezies uz lapeni.
MyQOM0t2F1s_2_0056.wav|Vai esi kurla?
MyQOM0t2F1s_2_0057.wav|Es taču tev liku sacīt, ka man nav vaļas, lūdzu, netraucē manis veltīgi.
MyQOM0t2F1s_2_0058.wav|Viņš atkal pazuda namā.
MyQOM0t2F1s_2_0059.wav|Slaucēja kundze nobālēja.
MyQOM0t2F1s_2_0060.wav|Viņa bij gribējusi sūdzēt par vedeklu, bij gribējusi vīru piedabūt, lai šis to norāj, un tika tik strupi atraidīta un pati norāta.
MyQOM0t2F1s_2_0061.wav|Nesamanīgās dusmās viņa slēpa galvu spilvenos.
MyQOM0t2F1s_2_0062.wav|Madām, vai jums vēl nevajaga cukura ūdens meita pienākusi vaicāja.
MyQOM0t2F1s_2_0063.wav|Saimniece pacēla galvu.
MyQOM0t2F1s_2_0066.wav|Viņa žēli turpināja, nu ir manas meitas man uz galvas sāk dancot...
MyQOM0t2F1s_2_0067.wav|viņa šņukstēja.
MyQOM0t2F1s_2_0068.wav|Ed, ej uzlej kafeju.
MyQOM0t2F1s_2_0069.wav|Bet papriekš pasauc Mariju, ienesīsiet mani istabā...
MyQOM0t2F1s_2_0070.wav|Ak, es nelaimīgā sieva...
MyQOM0t2F1s_2_0071.wav|Tai tik olas dzeltenuma vien nepiemirsti, man likās, ka šorīt kafeja bij bez tā.
MyQOM0t2F1s_2_0072.wav|Maz minūtes vēlāk divi meitas nelaimīgo sievu uz mīksta krēsla ienesa namā.
MyQOM0t2F1s_2_0073.wav|Četrpadsmitā nodaļa.
MyQOM0t2F1s_2_0074.wav|Mazajā, ar Grobiņu pirti zem viena jumta esošā istabiņā valdīja svētdienišks klusums.
MyQOM0t2F1s_2_0075.wav|Pa vaļējo lodziņu tajā plūda iekšā salda smarša, kas nāca no divām dobēm, kuras gluži tuvu pie lodziņa stāvēja un kurās starp sīpoliem, burkāniem un dažām citām saknēm ziedēja raiba puķu virkne.
MyQOM0t2F1s_2_0076.wav|Istabiņā viss bij glīts un tīrs un uz to labāko sakārtots un uzkopts.
MyQOM0t2F1s_2_0077.wav|Gultas cēli uztaisītas un labām segām apklātas, kuls bez mazākā mēsliņa, galdiņš balts noberzts kā sniegs.
MyQOM0t2F1s_2_0078.wav|Pie sienas karājās Lutera bilde, kurai rāmja vietā bij aplikts ozolu lapu vaiņadziņš, kaktā uz plaukta atradās vairāk grāmatu.
MyQOM0t2F1s_2_0079.wav|Pie loga sēdēja Liene.
MyQOM0t2F1s_2_0080.wav|Rokā viņa turēja avīžu lapu, bet viņa nelasīja tajā.
MyQOM0t2F1s_2_0081.wav|Acis ne uz ko neturēdama, tā skatījās laukā.
MyQOM0t2F1s_2_0082.wav|Liene nebij daudz pārvērtusēs.
MyQOM0t2F1s_2_0083.wav|Atskatoties no pāris dziļākām līnijām ģīmī, nekas tajā neatgādināja pārciesto grūto laiku.
MyQOM0t2F1s_2_0084.wav|Vaigi tai atkal ziedēja tādā pašā sārtumā kā toreiz, kad Lejas Spijēnos bij bijusi dienastā, zīme, ka arī vecais Grobiņš nebij slikts saimnieks.
MyQOM0t2F1s_2_0085.wav|Jā, Liene jau trešo gadu kopā ar brāli dienēja vecajam Grobiņam.
MyQOM0t2F1s_2_0086.wav|Kamēr Juris tūlīt bij aizgājis uz saimes istabu dzīvot, vecāki ar Lieni ierīkojās piedāvātajā istabiņā, kur Liene palika arī tad dzīvot, kad nākošos Jurģos iestājās Grobiņa dienastā.
MyQOM0t2F1s_2_0087.wav|Viņai patika atšķirtā istabiņa, lai tā arī bij zem pirts jumta.
MyQOM0t2F1s_2_0088.wav|Kopā ar citu saimi esot, viņai šad un tad bij jādzird vārdi, kas viņu, lai gan pa lielākai daļai nemaz uz viņu nezīmēti, tomēr sāpīgi aizķēra, te viņa varēja būt no tā droša, varēja būt netraucēti viena ar savu bērnu un savām domām.
MyQOM0t2F1s_2_0089.wav|Viņa acīm redzot arī tagad dziļi bij nogrimusi tajās, jo viņa nedzirdēja, ka durvis tika atvērtas un kāds ienāca istabiņā.
MyQOM0t2F1s_2_0090.wav|Tikai kad durvis atkal tika aizvērtas un turklāt ar lielāku troksni, nekā tas bij vajadzīgs, viņa pagrieza galvu.
MyQOM0t2F1s_2_0092.wav|Viņš bij ļoti rūpīgi ģērbies.
MyQOM0t2F1s_2_0093.wav|Liene piecēlās, abi stāvēja labu laiciņu mēmi viens otram pretim.
MyQOM0t2F1s_2_0094.wav|Neizsakāmas jūtas atspoguļojās abu ģīmjos.
MyQOM0t2F1s_2_0095.wav|Lienīt Ernests pēdīgi klusu iesaucās un nodūra galvu.
MyQOM0t2F1s_2_0096.wav|Liene it kā negribot spieda rokas pret krūtīm.
MyQOM0t2F1s_2_0097.wav|Ko jūs gribat viņa tad auksti vaicāja.
MyQOM0t2F1s_2_0098.wav|Ernests pacēla galvu.
MyQOM0t2F1s_2_0099.wav|Sāpju pilns skatiens ķēra Lieni.
MyQOM0t2F1s_2_0101.wav|Lienīt, no kura laika mēs tik sveši palikuši, ka tu mani sauc jūs!...
MyQOM0t2F1s_2_0102.wav|Lienīt, ka tu zinātu, cik es nelaimīgs, tu manis nedarītu vēl nelaimīgāku, mani tā saņemdama.
MyQOM0t2F1s_2_0103.wav|Nesaprotu, ko jūs runājat, Slaucēja kungs.
MyQOM0t2F1s_2_0104.wav|Sakāt man, ko jūs vēlaties, jeb atstājat šo istabiņu!
MyQOM0t2F1s_2_0105.wav|Ernests pacēla kā lūdzoši rokas.
MyQOM0t2F1s_2_0106.wav|Nerunā jel tā viņš izsaucās.
MyQOM0t2F1s_2_0107.wav|Tik ilgi esmu uz šo stundu sagatavojies, tik karsti vēlējies viņu pienākam, tik pavisam citādi tavu izturēšanos iztēlojies, ka tavi vārdi man ir kā naža dūrieni...
MyQOM0t2F1s_2_0108.wav|Lienīt, nācu lūgt tavas piedošanas.
MyQOM0t2F1s_2_0109.wav|Pēdējos vārdus jaunais vīrs izrunāja tik žēli un mīksti, ka Liene gandrīz nemanot nodrebēja.
MyQOM0t2F1s_2_0110.wav|Tā bij tā pate balss, kas reiz tik jaukus vārdus uz viņu bija runājusi un kuru viņa ilgu laiku tikai sapņos vien bij dzirdējusi, nu tā atkal runā dzīva uz Lieni.
MyQOM0t2F1s_2_0112.wav|Ko lai jums piedodu Liene bargi jautāja.
MyQOM0t2F1s_2_0113.wav|Nejokojaties, mans prāts nenesas uz jokiem.
MyQOM0t2F1s_2_0115.wav|Neskaties mani tik dusmīgiem skatieniem, tas man iet caur sirdi...
MyQOM0t2F1s_2_0116.wav|Lienīt, tev būs atkal smaidīt, tev būs atkal būt laimīgai.
MyQOM0t2F1s_2_0117.wav|Atstājat šo istabiņu, un es atkal smaidīšu un būšu, laimīga.
MyQOM0t2F1s_2_0118.wav|Ernests nopūtās smagi.
MyQOM0t2F1s_2_0119.wav|Pelnu šitādus vārdus, viņš runāja.
MyQOM0t2F1s_2_0120.wav|Esmu grūti pret tevi noziedzies.
MyQOM0t2F1s_2_0121.wav|Bet neuzkraun man vienam visas vainas.
MyQOM0t2F1s_2_0122.wav|Mans tēvs -
MyQOM0t2F1s_2_0123.wav|Liene pamāja nepacietīgi ar roku.
MyQOM0t2F1s_2_0124.wav|Neesmu jūs uzaicinājusi taisnoties viņa sacīja.
MyQOM0t2F1s_2_0125.wav|Tādēļ necilājat, kas pagājis.
MyQOM0t2F1s_2_0126.wav|Jums no tā tikai var celties nepatikšanas un man sāpes.
MyQOM0t2F1s_2_0128.wav|Gribu tev izskaidrot, kā tas viss noticis!
MyQOM0t2F1s_2_0130.wav|Notikumu gājienā, uz kuriem jūs zīmējaties, man nekas nav mīklains, nesaprotams...
MyQOM0t2F1s_2_0131.wav|Vieglprātīgi jūs manī iemīlējāties, lētticīgi es uz jums palaidos.
MyQOM0t2F1s_2_0132.wav|Es jums biju patīkams kavēklis, kas jums ar laiku būtu apnicis un kuru jūs tad būtu atmetuši...
MyQOM0t2F1s_2_0133.wav|Jūsu tēva iejaukšanās jūs piespieda to darīt negribot, ko vēlāk ar labu prātu būtut izdarījuši...
MyQOM0t2F1s_2_0134.wav|Nerunājat, tā būtu noticis, jo jūs esat nepastāvīgi!
MyQOM0t2F1s_2_0135.wav|Gan tēvs jums varēja liegt mani ņemt, gan viņš jūs varēja aizsūtīt no Spijēniem projām, bet jūsu tagadējās sievas precēt viņš jūs nevarēja piespiest!
MyQOM0t2F1s_2_0136.wav|Neesmu arī ne no viena dzirdējusi, ka viņš to būtu mēģinājis.
MyQOM0t2F1s_2_0137.wav|Pēc sava paša brīvās gribas jūs uz tik ātru roku Kalna Spijēnos ievedāt saimnieci...
MyQOM0t2F1s_2_0138.wav|Neklājas jau arī slavenā Spijēna dēlam novārtā liktu meitu vest pie altāra.
MyQOM0t2F1s_2_0139.wav|Neklājas viņam dubļus, ar kuriem tas apmētājis Silabriežu Lieni, pašam ar savu roku atkal nomazgāt un tā pildīt dotu vārdu un svētas apsolīšanas.
MyQOM0t2F1s_2_0140.wav|Vienkāršs kalpa puisis to nedarītu, kur tad vēl Lejas Spijēna dēls, vienkāršs kalpa puisis to tura par likumu, nevis, kā godprātīgam cilvēkam pienāktos, precēt.
MyQOM0t2F1s_2_0141.wav|Bet atstāt meitu, ka pie tās noziedzies, lai arī to no sirds būtu mīlējis.
MyQOM0t2F1s_2_0143.wav|Citādi jau katrs būtu smējies: Ekur muļķis var ķerties pie labu labām un paņem savas vecās izvalkas!...
MyQOM0t2F1s_2_0144.wav|Un kur tad staltais Spijēna dēls savas acis būtu varējis likt aiz kauna!
MyQOM0t2F1s_2_0145.wav|Tu maldies Ernests tagad pārtrauca Lieni.
MyQOM0t2F1s_2_0146.wav|Nemūžam tādas domas manā galvā nav mitušas, neapsūdzi manis, bet turi visu par nelaimīgu likteņa nolēmumu ierādīšu tev, ka neesmu tik vainīgs, tik slikts, kā tu domā.
MyQOM0t2F1s_2_0147.wav|Nenāku uz tevi tikai tukšu vārdu pārmīšanas dēļ vien.
MyQOM0t2F1s_2_0148.wav|Nesu tev svarīgu ziņu: šķiršos no savas sievas atlaulāšos no tās.
MyQOM0t2F1s_2_0149.wav|Liene sarāvās.
MyQOM0t2F1s_2_0150.wav|Jā, nokratīšu, saraušu saites, kuras man palikušas nepanesamas!...
MyQOM0t2F1s_2_0151.wav|Lienīt, pildīšu visus savus apsolījumus būsi mana sieva Liene atkāpās soli atpakaļ, kā atgainīdama viņa pacēla roku.
MyQOM0t2F1s_2_0152.wav|Nē, nekad, nemūžam, Ernest!
MyQOM0t2F1s_2_0153.wav|Nē, Ernests palika bāls nesodi manis tik bargi, viņš lūdzoši turpināja.
MyQOM0t2F1s_2_0154.wav|Esmu savu gļēvulību tūkstošreiz nolādējis, esmu viņas dēļ diezgan cietis!...
MyQOM0t2F1s_2_0155.wav|Lien, Lien, ja tu mani tagad atraidi, tad tu manis nekad paliesi neesi mīlējusi!
MyQOM0t2F1s_2_0156.wav|Lienes acīs iedegās it kā liesma.
MyQOM0t2F1s_2_0157.wav|Nē, viņa izsaucās paceltā balsī, tevis nekad patiesi neesmu mīlējusi, bet tu gan mani!...
MyQOM0t2F1s_2_0159.wav|Tu zini, kā tevi esmu mīlējusi tu zini, kā tev esmu uzticējusi, uzticējusi pat vēl tad, kad jau par mani smējās un uz mani rādīja ar pirkstiem...
MyQOM0t2F1s_2_0161.wav|Kad redzēju savus vecākus caur tavu tēvu izdzītus iz mājas un tevi aizbēgam, kad redzēju savu vecu tēvu par manu nelaimi raudam kā bērnu un zināju sevi tik nāvīgi pieviltu, tad domāju, ka man krūtis no sāpēm plīsīs pušu.
MyQOM0t2F1s_2_0162.wav|Es staigāju apkārt kā pa pusei neprātīga ne runādama, ne raudādama...
MyQOM0t2F1s_2_0164.wav|Ja būtu tiesa, ka cilvēks var nomirt nelaimīgā mīlestībā, tad toreiz būtu nomirusi, bet tie ir meli, pieviltas mīlestības sāpēs neviens nenomirst pat tad kad to vēlas...
MyQOM0t2F1s_2_0165.wav|Redzēdama, ka bez tevis būs jādzīvo pasaulē, es lūdzu Dievu, lai viņš man atņem manu mīlestību uz tevi.
MyQOM0t2F1s_2_0166.wav|Es lūdzos neapnikusi, un mana sirds sāka aprimt.
MyQOM0t2F1s_2_0167.wav|Es nemitējos un nu viņa ir aprimusi.
MyQOM0t2F1s_2_0168.wav|Redzi, es ar tevi tagad varu runāt kā ar kaut kuru citu cilvēku, tikai tava negaidītā, nejaušā ienākšana mani pārsteidza un sakustināja.
MyQOM0t2F1s_2_0169.wav|Viņa izrunāja pēdējos teikumus tik mierīgi, tik rāmu...
MyQOM0t2F1s_2_0170.wav|Ernests nogriezās nost.
MyQOM0t2F1s_2_0171.wav|Tad es esmu velti nācis?
MyQOM0t2F1s_2_0172.wav|Velti, Ernest, tādēļ ka par vēlu.
MyQOM0t2F1s_2_0173.wav|Kad tu man tagad līdz ar savu roku piedāvātu divai Kalna un divai Lejas Spijēnu, arī tad tu būtu nācis velti.
MyQOM0t2F1s_2_0174.wav|Laiks atsvešina, un tu tik ilgi par mani nemaz neesi bēdājis.
MyQOM0t2F1s_2_0175.wav|Un par mani vien ne, Ernest, arī par savu bērnu tu neesi iedomājis...
MyQOM0t2F1s_2_0176.wav|Skaties, tur tai gultiņā viņš mēdz gulēt, tas viņa lellis un tur viņa vāgīši...
MyQOM0t2F1s_2_0177.wav|Ernest, vai tava sirds, šās lietiņas uzskatot, nekā nerunā?
MyQOM0t2F1s_2_0178.wav|Ernests elpoja smagi.
MyQOM0t2F1s_2_0179.wav|Ak, kad tu zinātu, cik viņš skaists un prātīgs bērns Liene turpināja.
MyQOM0t2F1s_2_0180.wav|Bet kādēļ tev to stāstu, tev tak tas vienaldzīgs.
MyQOM0t2F1s_2_0181.wav|Tava laulība nav svētīta bērniem, un tādēļ tu arī nevari zināt, ko vecāku sirds sajūt, savus bērnus iedomājot...
MyQOM0t2F1s_2_0182.wav|Lien Lien, tu runā tā, kā kad tavs bērns nebūtu arī mans Ernests iesaucās sāpīgi.
MyQOM0t2F1s_2_0183.wav|Viņš vairs nava tavs Liene noteikti atbildēja.
MyQOM0t2F1s_2_0184.wav|Tu sen esi atsacījies no visām tiesībām uz viņu.
MyQOM0t2F1s_2_0185.wav|Nekad viņam nebūs zināt, kādas saites tevi un viņu saista.
MyQOM0t2F1s_2_0186.wav|Liene piegāja pie mazā skapīša, atslēdza to un izņēma no tā rūpīgi aizsietu, mazu paciņu.
MyQOM0t2F1s_2_0187.wav|Tad viņa pagriezās uz Ernestu.
MyQOM0t2F1s_2_0188.wav|Še ņem, viņa runāja un sniedza paciņu Ernestam, ņem atpakaļ savu vēstuli un to laimes vēlējamo karti, ko tu man sūtījis.
MyQOM0t2F1s_2_0189.wav|Viņas abas man sasaldinājušas dažu rūgtu stundu -paldies!
MyQOM0t2F1s_2_0190.wav|Liene turēja roku izstieptu, bet Ernests vilcinājās paciņu saņemt.
MyQOM0t2F1s_2_0191.wav|Pēdīgi viņš to darīja nodurtām acīm.
MyQOM0t2F1s_2_0192.wav|Brīdi valdīja klusums istabiņā.
MyQOM0t2F1s_2_0193.wav|Vai man vēl brīv izrunāt uz tevi kādu lūgumu Liene klusā balsī jautāja.
MyQOM0t2F1s_2_0195.wav|Tu sacījies atlaulāties no savas sievas.
MyQOM0t2F1s_2_0196.wav|Ernest, nedari tā.
MyQOM0t2F1s_2_0197.wav|Lūko ar viņu satikt, lūko ar viņu izlīgt.
MyQOM0t2F1s_2_0198.wav|Tas ir vienīgais ceļš, kas vedīs tevi, ja ne uz laimi, uz mieru.
MyQOM0t2F1s_2_0199.wav|Un tad es esmu dzirdējusi, ka tu dzerot...
MyQOM0t2F1s_2_0200.wav|Lūko atmest šo netikumu, ja vēl vari.
MyQOM0t2F1s_2_0201.wav|Tu esi prātīgs cilvēks, tu zini, kas dzērāja liktenis.
MyQOM0t2F1s_2_0202.wav|Brandvīna glāzē nevar noslīcināt nedz errestību, nedz dusmu, nedz nedz nedz žēlabu...
MyQOM0t2F1s_2_0204.wav|Liene satvēra Ernesta roku un turēja to acumirkli savā.
MyQOM0t2F1s_2_0205.wav|Tad viņa piegāja pie loga atspieda galvu pret sienu un skatījās laukā.
MyQOM0t2F1s_2_0206.wav|Istabiņas durvis noklabēja Liene zināja ka tā bija viena.
MyQOM0t2F1s_2_0207.wav|Nekustēdamās viņa vēl labu brīdi tā stāvēja un lūkojās zilajā tālumā, kur debesis ar zemi likās sakusušas vienā laidā.
MyQOM0t2F1s_2_0208.wav|Piepeši viņa aizlika roku priekš acīm.
MyQOM0t2F1s_2_0209.wav|Gandrīz nemanāmas trīsas pārskrēja pār viņas stāvu, un divi lieli asaru pilieni izspiedās caur pirkstiem, kas apklāja viņas acis.
MyQOM0t2F1s_2_0211.wav|Piecpadsmitā daļa.
MyQOM0t2F1s_2_0212.wav|Saulīte jau taisījās uz rietēšanu, kad Juris ienāca istabiņā pie Lienes.
MyQOM0t2F1s_2_0213.wav|Viņš bij bijis baznīcā un nebij vēl svētdienas drēbju novilcis.
MyQOM0t2F1s_2_0214.wav|Viņa glītajā, saules apdedzinātā ģīmī bij manāms savāds, priecīgs nemiers.
MyQOM0t2F1s_2_0215.wav|Vecāki ar mazo vēl nava mājā no ciemiem viņš jautāja un atsviedās vaļīgi uz kāda krēsla.
MyQOM0t2F1s_2_0217.wav|Tu jau gan redzi, Liene atbildēja, nava vēl.
MyQOM0t2F1s_2_0218.wav|Viņi jau arī neteicās būt agrāk mājā kā vakarā vēlu.
MyQOM0t2F1s_2_0219.wav|Bet tu gan solījies tūlīt no baznīcas nākt mājā.
MyQOM0t2F1s_2_0220.wav|Kur tu dzīvoji tik ilgi?
MyQOM0t2F1s_2_0221.wav|Dzēru, dzēru krodziņā, Juris atbildēja ar tautas dziesmas vārdiem.
MyQOM0t2F1s_2_0223.wav|Kad tik neiesāc ar Liene jokojās.
MyQOM0t2F1s_2_0224.wav|Bet vai patiesi tik ilgi biji krogā?
MyQOM0t2F1s_2_0225.wav|Nē, mās, ko gan lai tur darīju tik ilgi!
MyQOM0t2F1s_2_0226.wav|Man tepat mājā bij svarīgas darīšanas, kas mani atturēja, ka nevarēju agrāk uz tevi atnākt.
MyQOM0t2F1s_2_0228.wav|Svarīgas darīšanas ar mūsu jauno saimnieku!
MyQOM0t2F1s_2_0229.wav|Zinu, zinu: pīķis trumpā, kāravs mariāža, par lamoru divi!...
MyQOM0t2F1s_2_0230.wav|Juris skaļi iesmējās.
MyQOM0t2F1s_2_0231.wav|Netrāpīji, viņš tad sacīja, kārtis šoreiz netikām spēlējuši, bet ar Andrievu man gan bij darīšanas...
MyQOM0t2F1s_2_0232.wav|Mini, kādas?
MyQOM0t2F1s_2_0234.wav|Jūs varbūt rakstījāt savām līgavām vēstules, varbūt apspriedāt, cik daudz kaulu miltu šogad būs jāpērk.
MyQOM0t2F1s_2_0236.wav|Taisnība gan, Lienīt, un tādēļ tev nelikšu ilgāk minēt: mēs runājām par tevi un tavu šāsdienas viesi...
MyQOM0t2F1s_2_0237.wav|Liene piecēlās spēji.
MyQOM0t2F1s_2_0238.wav|Vai viņu kāds redzējis šeit ienākam tā sabijusies iesaucās.
MyQOM0t2F1s_2_0239.wav|Saki, kas?...
MyQOM0t2F1s_2_0240.wav|Ak tu, Dieviņ, nu atkal izcelsies par mani ļaunas valodas!
MyQOM0t2F1s_2_0241.wav|Es jau bijājos, ka tikai kāds cilvēks Ernesta Kalna Spijēna nepamana, un manas bažas piepildījušās...
MyQOM0t2F1s_2_0243.wav|Bet, Juri, es tev varu zvērēt, ka nekā neesmu nedz runājusi, nedz darījusi, par ko man varētu taisīt pārmetumus.
MyQOM0t2F1s_2_0245.wav|Juris piecēlās, piegāja pie māsas un satvēra viņas abas rokas.
MyQOM0t2F1s_2_0246.wav|Nedievojies, māsiņ, viņš laipni runāja, ticu, ka tev taisnība, jā, zinu visu, ko tu ar jauno Slaucēju runājusi.
MyQOM0t2F1s_2_0247.wav|Tu zini visu?
MyQOM0t2F1s_2_0248.wav|Tad tu mūsu sarunā noklausījies?
MyQOM0t2F1s_2_0249.wav|Nē, es ne, bet taisnību sakot Andrievs.
MyQOM0t2F1s_2_0251.wav|Nejauši pirtej bij gājis garām, izdzirdis tevi ar kādu vīrieti runājot un palicis stāvot.
MyQOM0t2F1s_2_0252.wav|Viņš visu dzirdējis, ko tu ar Kalna Spijēnu runājusi.
MyQOM0t2F1s_2_0253.wav|Paldies Dievam tad viņš arī zina, ka tas nebij nekas slikts!
MyQOM0t2F1s_2_0254.wav|Es arī saku paldies Dievam.
MyQOM0t2F1s_2_0255.wav|Lienīt, mās, šī saruna var mums visiem būt par lielu svētību.
MyQOM0t2F1s_2_0256.wav|Par lielu svētību, man jā, varbūt arī Kalna Spijēnam un viņa sievai, bet mums visiem...
MyQOM0t2F1s_2_0257.wav|Liene purināja galvu.
MyQOM0t2F1s_2_0258.wav|Jā, jā, mums visiem, Juris atkārtoja un nosēdās gultā, māsu piespiezdams darīt to pašu.
MyQOM0t2F1s_2_0259.wav|Sēdēsim še un runāsim vienu prātīgu vārdu...
MyQOM0t2F1s_2_0260.wav|Saki, ko tu gribi, lai tev to izstāstu, kas man deg mēles galā, vai ar daudz dubultiem vārdiem vai vienkārši īši un aši?
MyQOM0t2F1s_2_0261.wav|Liene pasmīnēja.
MyQOM0t2F1s_2_0262.wav|Paskaties saulē.
MyQOM0t2F1s_2_0263.wav|Nesadedzini mēles.
MyQOM0t2F1s_2_0264.wav|Nu labi, īsi un aši: Andrievs tevi mīlē un piesola tev caur manu muti visu, kas tam pieder...
MyQOM0t2F1s_2_0265.wav|Liene brītiņu sēdēja gultā, it kā nebūtu brāļa lāgā sapratusi.
MyQOM0t2F1s_2_0266.wav|Tad viņa nopietni sacīja:
MyQOM0t2F1s_2_0267.wav|Ej nu, ej, Juri, es domāju, ko tu man teiksi, un un tu tik jokojies vien un turklāt tik nesmuki.
MyQOM0t2F1s_2_0268.wav|To jau domāju, ka man neticēsi, Juris iesaucās, un es to arī neņemu par ļaunu.
MyQOM0t2F1s_2_0269.wav|Ir jau tā lieta drusku neticama.
MyQOM0t2F1s_2_0270.wav|Bet, mās, es nemaz nejokoju, patiesi!
MyQOM0t2F1s_2_0271.wav|Liene nolaida acis.
MyQOM0t2F1s_2_0272.wav|Tumšs sārtums reiz uz reizes pārklāja viņas daiļo ģīmi, kurā atspoguļojās jūtu cīniņš, piepeši modināts Jura vārdiem.
MyQOM0t2F1s_2_0273.wav|Pēdīgi viņa lēni purināja galvu.
MyQOM0t2F1s_2_0274.wav|Nē, brālīt, tas nevar notikt, nevaru būt Andrieva sieva.
MyQOM0t2F1s_2_0275.wav|Pārsteigts Juris skatījās Lienē.
MyQOM0t2F1s_2_0276.wav|Kādēļ ne viņš jautāja.
MyQOM0t2F1s_2_0277.wav|Tādēļ, ka viņa tā nemīlēju kā kā vajadzīgs, kad grib precēties, un tad - Liene pieglauda savu galvu pie brāļa pleca un sacīja sāpīgā balsī: Mana pagātne, Juri!...
MyQOM0t2F1s_2_0278.wav|Andrievs ir godīgs puisis.
MyQOM0t2F1s_2_0279.wav|Juris aplika mīļi roku ap māsu.
MyQOM0t2F1s_2_0280.wav|Uzklausies, Lienīt, ko es tev teikšu viņš sacīja.
MyQOM0t2F1s_2_0281.wav|Nekad nav pastāvējuši laiki, kur cilvēki, no mīlestības vien dzīti, devušies laulībā, nekad nebūs tādu laiku.
MyQOM0t2F1s_2_0282.wav|Blakus mīlestībai vienādiņ pastāv arī citi iemesli, kādēļ slēdz laulības.
MyQOM0t2F1s_2_0283.wav|Un, taisnību sakot, es ar nemaz nevēlos, ka tas būtu citādi.
MyQOM0t2F1s_2_0284.wav|Vai tu domā, ka pasaulē cilvēki dzīvotu laimīgāki, kad tie no mīlestības vien saprecētos?
MyQOM0t2F1s_2_0285.wav|Nebūt ne, tad jau tie pāri, kas to darījuši, dzīvotu kā eņģeļi, bet vai tas tā ir?...
MyQOM0t2F1s_2_0286.wav|Ar precēšanos ir tāpat kā ar kādas maltītes sagatavošanu.
MyQOM0t2F1s_2_0287.wav|No vienas vielas vien nekā nevar iztaisīt.
MyQOM0t2F1s_2_0291.wav|Bet vēl nesmeķē lāgā.
MyQOM0t2F1s_2_0292.wav|Kā trūkst, sāls trūkst, damet to, un ēdiens gatavs...
MyQOM0t2F1s_2_0293.wav|Mīlestība ir laulības sāls.
MyQOM0t2F1s_2_0294.wav|Labi tai laulībai, kurai tā netrūkst, bet var arī bez viņa iztikt.
MyQOM0t2F1s_2_0295.wav|Kad tev būtu jāvāra ēdiens paliksim pie šitā, lai gan nepilnīgā piemēra, jāvārī ēdiens ar to nosacījumu, ka tev vai nu putraimi, vai ūdens, vai piens, vai sāls jāatmet, ko tu atmestu?
MyQOM0t2F1s_2_0296.wav|Tak sāli, redz, un ar to tu pierādītu, ka, ja kam jātrūkst pie ēdiena, sāls visdrīzāk pieciešams.
MyQOM0t2F1s_2_0297.wav|Tāpat ir ar mīlestību laulībā.
MyQOM0t2F1s_2_0300.wav|Mīlestība nav nekāds tikums.
MyQOM0t2F1s_2_0301.wav|Es nerunāju par Dieva mīlestību uz cilvēkiem, bet par mīlestību mūsu starpā.
MyQOM0t2F1s_2_0302.wav|Tā tik ir kādu zināmu jūtu nosaukums un vairāk nekas.
MyQOM0t2F1s_2_0303.wav|Un tādēļ, māsiņ, pirmais iemesls, kādēļ negribi pie Andrieva iet, zaudē savu svaru.
MyQOM0t2F1s_2_0304.wav|Juris apklusa, atbildes gaidīdams, Liene purināja no jauna galvu.
MyQOM0t2F1s_2_0305.wav|Tavi vārdi pierāda, ko jau es zinu: ka tu vēl neesi mīlējis, viņa runāja.
MyQOM0t2F1s_2_0306.wav|Tu vēl īstas mīlestības nepazīsti.
MyQOM0t2F1s_2_0307.wav|Runā vien, runā tālāk.
MyQOM0t2F1s_2_0308.wav|Juris turpināja: Var būt, ka arī drusku maldos bet ko tu tur runā no savas pagātnes!
MyQOM0t2F1s_2_0310.wav|Desmit un divdesmitreiz viņš par to būs pārdomājis.
MyQOM0t2F1s_2_0311.wav|Bet, kad viņš tajā neatrod šķēršļa jūsu savienošanai, tad tev arī to nebūs darīt.
MyQOM0t2F1s_2_0312.wav|Andrievs man sacīja ka šitos trijos gados, ko ar tevi kopā sadzīvojis, nācis pie atzīšanas, ka labākas un priekš viņa lēnās dabas derīgākas sievas kā tevis mūžam neatradīšot.
MyQOM0t2F1s_2_0313.wav|Un, ja šis vēl par tevi drusku šaubījies, tad tava saruna ar Ernestu viņu pilnīgi pārliecinājusi no tavas krietnības.
MyQOM0t2F1s_2_0314.wav|Arī vecais nekā nesakot, lai gan iesākumā tevis negribējis.
MyQOM0t2F1s_2_0315.wav|Tu jau pati redzi ik dienas, cik laipns viņš pret tevi ir.
MyQOM0t2F1s_2_0316.wav|Nu ko saki?
MyQOM0t2F1s_2_0317.wav|Ko nu tur citu varu teikt kā to: neesmu tādas laimes pelnījusi!
MyQOM0t2F1s_2_0318.wav|Ak, nerunā jel tā, esi gan pelnījusi.
MyQOM0t2F1s_2_0319.wav|Diezgan esi cietusi, diezgan rūgtuma un diezgan jaunu dienu redzējusi.
MyQOM0t2F1s_2_0320.wav|Nu ir laiks atkal nākt labām dienām.
MyQOM0t2F1s_2_0321.wav|Un viņas nāks, es par to galvoju, nāks ne tikvien tev, bet arī mūsu sirmajiem vecākiem caur tevi tikai saki jā.
MyQOM0t2F1s_2_0322.wav|Juram vecākus pieminot, Liene nodūra galvu.
MyQOM0t2F1s_2_0324.wav|Nudie, Andrievs darīja pareizi, mani lūgdams, lai viņa vietā es tevi uzrunājot, bailīgs, kāds viņš ir, viņš jau sen būtu izmeties laukā no istabiņas...
MyQOM0t2F1s_2_0325.wav|Skaties, tur viņš iet nemierīgs pa sētu, vai saukt viņu šurp?
MyQOM0t2F1s_2_0326.wav|Juri Liene iesaucās, nosarkdama līdz ausīm.
MyQOM0t2F1s_2_0328.wav|Bet Juris jau bij piegājis pie lodziņa, atvēra to un sauca:
MyQOM0t2F1s_2_0330.wav|Labāk atnāc šurp savai Balsei pakaļ, tava brūte to jau sen izlasījusi!...
MyQOM0t2F1s_2_0331.wav|Un tad, pagriezies uz Lieni, viņš to apkampa, noskūpstīja viņu sirsnīgi un sacīja:
MyQOM0t2F1s_2_0332.wav|Saņem, mās, manus laimes vēlējumus!
MyQOM0t2F1s_2_0333.wav|Kad tev nebij lemts lielajos, slavenos Spijēnos tapt par saimnieci, būsi tā mazajos, neslavenajos Grobiņos...
MyQOM0t2F1s_2_0334.wav|Ir labi arī tā.
MyQOM0t2F1s_2_0335.wav|Grobiņos valdīs joprojām pār pieticīgiem cilvēkiem laimes māte, lai valda Slaucēji un bagātība Spijēnos!
sag4dH2AmxI_1_0000.wav|Piektā daļa.
sag4dH2AmxI_1_0001.wav|Gads pēc gada aiztecēja, Spijēniem nekādu ievērojamu pārgrozījumu neatnesdams, Silabriedis palika vecāks, Liene ar Juri izauga lieli, tāpat Slaucēju Ernests.
sag4dH2AmxI_1_0002.wav|Sēta, ko Lejas Spijēns bij uzcēlis, gan arvienu vēl pastāvēja, bet tā nekavēja viņa dēla satikšanos ar Silabrieža bērniem.
sag4dH2AmxI_1_0003.wav|Silabriedis, no apstākļiem spiests, bij nodevis Lieni pie Slaucēja dienestā.
sag4dH2AmxI_1_0004.wav|Atskatoties no Slaucēja sievas niknuma, Lienei gāja Lejas Spijēnos gluži labi, jo tai nebij jāķeras pie visiem darbiem, kas zemnieku mājas darāmi, bet tikai bij jāapdien slimā saimniece un jāstrādā viegli mājas darbi.
sag4dH2AmxI_1_0005.wav|Pēdējo vieglums tad arī bij iemesls, kādēļ Kalna Spijēniete Lienes nedeva citur, bet uz Lejas Spijēniem.
sag4dH2AmxI_1_0006.wav|Slaucējs sēdēja savā kontorā.
sag4dH2AmxI_1_0007.wav|Viņš nebija viens, tam pretī pie galda sēdēja vīrs zaļi aprostā mežnieku uzvalkā un saules apdedzinātu ģīmi.
sag4dH2AmxI_1_0008.wav|Kā jau jums ienākdams sacīju, man kaut kas ir uz sirds, svešais runāja un izlēja pēdīgo lāsi vīna iz kādas pudeles sev priekšā stāvošā glāzē, vai mūsu runā nevar noklausīties?
sag4dH2AmxI_1_0009.wav|Nebūt ne, runājat droši, ko vien gribat, Slaucējs atbildēja.
sag4dH2AmxI_1_0010.wav|Lieta ir šī: mūsu barons grib atkal vienu gabalu meža pārdot.
sag4dH2AmxI_1_0011.wav|Vai jūs viņa negribētat pirkt?
sag4dH2AmxI_1_0013.wav|Kāpēc gan ne, vai viņš liels?
sag4dH2AmxI_1_0014.wav|Ir tāds vērtīgs gabals ne liels, ne mazs.
sag4dH2AmxI_1_0015.wav|Cik dārgs?
sag4dH2AmxI_1_0016.wav|Viesis nosmējās.
sag4dH2AmxI_1_0017.wav|Cik dārgs tas atkārtoja...
sag4dH2AmxI_1_0018.wav|Nu četri tūkstoši.
sag4dH2AmxI_1_0019.wav|Kur tas mežs atrodas Slaucējs vaicāja.
sag4dH2AmxI_1_0020.wav|Aprakstiet man to, pazīstu mūsu barona mežus tikpat labi kā jūs, mežkungs būdami.
sag4dH2AmxI_1_0021.wav|Mežkungs aprakstīja pārdodamo mežu.
sag4dH2AmxI_1_0023.wav|Cik man no agrākas apskatīšanas atmiņā, tad, par tiem kokiem četri tūkstoši maksādams, neviens laktā nelēks, es tik daudz nedošu.
sag4dH2AmxI_1_0024.wav|Un kas tad būtu jūsu cena mežkungs dīvaini svarīgi jautāja.
sag4dH2AmxI_1_0026.wav|Kad mežs uz četri tūkstoši taksēts, tad barons viņa tak lētāk neatlaidīs.
sag4dH2AmxI_1_0028.wav|Cilvēka bērns, ko jūs no taksēšanas runājat!
sag4dH2AmxI_1_0030.wav|Un cik augsti tad viņš tiks taksēts?
sag4dH2AmxI_1_0031.wav|Ja jūs cieti apsolāties būt viņa pircējs, uz divi tūkstoši septiņi simti...
sag4dH2AmxI_1_0032.wav|Slaucējs nosarka.
sag4dH2AmxI_1_0033.wav|Vai tas vēl nebūs par augstu viņš jautāja balsī, no kuras varēja manīt, ka sirds tam ātrāk sāka pukstēt.
sag4dH2AmxI_1_0034.wav|Nē, mežkungs atteica, glāzi atstumdams pie malas, priekš sava brāļa zemākas taksēšanas nevarētu izdarīt.
sag4dH2AmxI_1_0035.wav|Lai gan barons šai lietā nepraša, tad tomēr tas arī nav gluži akls.
sag4dH2AmxI_1_0036.wav|Ir nu gan tiesa, Slaucējs apliecināja un tad pēc maza brītiņa paklusā balsī pielika: Un cik liela būs peļņa?
sag4dH2AmxI_1_0037.wav|Tūkstoš un trīs simti, vismazāk, mežkungs vienaldzīgi atteica.
sag4dH2AmxI_1_0038.wav|Tūkstoš jums, trīs simti man...
sag4dH2AmxI_1_0039.wav|Slaucēja vaigi dega kā ugunī.
sag4dH2AmxI_1_0040.wav|Brīdi viņš nespēja ne vārda izrunāt.
sag4dH2AmxI_1_0041.wav|Lai gan šis nebij pirmais tāds veikals, ko šis izdarīja, tad tomēr viņš nevarēja savaldīties, jo veikala slepenība un nepareizība kopā ar kairinošo apziņu atkal tik un tik daudz pelnīt viņu sakustināja vienumēr no jauna.
sag4dH2AmxI_1_0042.wav|Pēdīgi Slaucējs piecēlās, piegāja pie meža kunga un sniedza tam roku.
sag4dH2AmxI_1_0043.wav|Pateicos, pateicos sirsnīgi, viņš runāja.
sag4dH2AmxI_1_0044.wav|Barons cērp zemniekus kur un kā varēdams, mēs viņu, tā tā lieta izlīdzinās...
sag4dH2AmxI_1_0045.wav|Un tad, piegājis pie durvīm un attaisījis tās, viņš sauca: Lien!
sag4dH2AmxI_1_0046.wav|Sauktā parādījās durvīs, atnes vēl vienu pudeli vīna no pagrabiņa še atslēga, viņš pavēlēja.
sag4dH2AmxI_1_0047.wav|Jūsu meita meža kungs jautāja, kad Liene bij aizgājusi.
sag4dH2AmxI_1_0048.wav|Ļoti glīts skuķis, kas par acīm, kas par sārtiem vaigiem!
sag4dH2AmxI_1_0049.wav|Mana istabas meita, Slaucējs atbildēja patīkamiem smaidiem, meitenei pa logu noskatīdamies pakaļ, mana kaimiņa Silabrieža meita, man tikai ir viens vienīgs mantinieks dēls.
sag4dH2AmxI_1_0051.wav|Jūsu tagad šķirtie gruntsgabali kādā dienā var palikt par vienu, atminaties manu vārdu, Slaucēja kungs!
sag4dH2AmxI_1_0052.wav|Slaucējs pasmējās mēdoši.
sag4dH2AmxI_1_0054.wav|Pa kādu, par piemēru?
sag4dH2AmxI_1_0055.wav|Par piemēru, pa tādu: mans kaimiņš ir parādos līdz kaklam.
sag4dH2AmxI_1_0057.wav|Slaucējs tagad piedāvāja viesim cigāru, un, kamēr abi vīri uzsāka pīpēt, Liene ienāca ar vīnu.
sag4dH2AmxI_1_0058.wav|Sakāt namamātei, ka vēlētos viņu apciemot, meža kungs sacīja uz Lieni.
sag4dH2AmxI_1_0059.wav|Atnesat man, lūdzu, ziņu, vai to varēšu.
sag4dH2AmxI_1_0060.wav|Liene izgāja un atkal pēc brīža ienāca ar vēsti, ka madāma priecāšoties cienījamo meža kungu redzēt pie sevis.
sag4dH2AmxI_1_0061.wav|Kad vīna pudele uz labām laimēm, kā meža kungs sacīja ar nozīmīgiem smaidiem, savu glāzi ar Slaucēja sasizdams kopā, bij iztukšota, saimnieks savu viesi ieveda pie madāmas, pats atkal tūlīt istabu atstādams.
sag4dH2AmxI_1_0062.wav|Madāma gulēja uz gultas.
sag4dH2AmxI_1_0063.wav|Kas jau iepriekš to nezināja, tas no viņas izskata nedabūja iespaida, ka viņa ir slima.
sag4dH2AmxI_1_0064.wav|Visa viņas miesa bija branga, vaigi drusku sārti, acis žirgtas, dzīvības pilnas.
sag4dH2AmxI_1_0065.wav|Arī viņas apģērbs nebija tāds, kādu mēdz atrast pie slimniekiem.
sag4dH2AmxI_1_0066.wav|Brūnā, vilnainā ar samtu aprostā kleitā, lepnu aubi galvā, lēznas samta rītakurpītes kājās tā vārgule gulēja uz gultas mīkstajiem spilveniem.
sag4dH2AmxI_1_0067.wav|Meža kungam ienākot, saimniece steigšus aizklāja sev krūtis ar baltu lakatiņu.
sag4dH2AmxI_1_0068.wav|Slaucēja madāma pašulaik bij dzērusi kafeju viņa to darīja sešas septiņas reizes pa dienu, kad Liene bij ienākusi ar ziņu, meža kungs gribot šo apmeklēt.
sag4dH2AmxI_1_0069.wav|Negaidītā ziņa madāmu bij tā pārsteigusi, ka tai visa ar krējumu un olas dzeltenumu sataucētā kafeja bij izlijusi uz krūtīm.
sag4dH2AmxI_1_0070.wav|Citā reizē nevainīgā Liene par to bez žēlastības būtu dabūjusi bezgalīgu bārienu, jo madāmai bij ieradums par visu kas ap viņu notika, Lieni darīt atbildīgu, bet šoreiz priekš tā neatlika laika.
sag4dH2AmxI_1_0071.wav|Liene tikko paguva pagrūst kafejas tasi zem gultas.
sag4dH2AmxI_1_0072.wav|Nevienam svešiniekam nebij redzēt, ka Slaucēja madāma ēda, jo viņai likās, ka ēdošs slimnieks neizskatās pietiekoši slims, lai to varētu nožēlot.
sag4dH2AmxI_1_0073.wav|Un Slaucēja madāma gribēja būt nožēlojama.
sag4dH2AmxI_1_0074.wav|Un tādēļ pastāvēja stingrs likums, ka vajadzīgā brīdī visai ēdmaņai, lai tā būtu kāda būdama, bij pazust zem gultas.
sag4dH2AmxI_1_0075.wav|Es saku, Liene tikko paguva pagrūst tasi zem gultas, rokas spoguli.
sag4dH2AmxI_1_0076.wav|Madāmas mīļāko laika kavēkli.
sag4dH2AmxI_1_0077.wav|Nobāzt zem tās galvas spilvena, pomādas podiņu iebāzt kabatā un mazgājamai bļodai, aizvilkt kādu gultas aizsargu priekšā, kad meža kungs ienāca.
sag4dH2AmxI_1_0078.wav|Rokas virs baltā lakatiņa dievbijīgi salikusi, slimniece apsveicināja viesi pavāju balsi.
sag4dH2AmxI_1_0079.wav|Meža kungs nosēdās pie gultas norādītā krēslā un izsacīja savu prieku par madāmas labo izskatīšanos.
sag4dH2AmxI_1_0080.wav|Viņš bij baidījies viņu atrast daudz slimāku.
sag4dH2AmxI_1_0081.wav|To man ikkatrs saka, slimā atbildēja, ikkatrs, kas manas slimības tuvāki nepazīst.
sag4dH2AmxI_1_0082.wav|Mans izskats viļ, jo brangāka izskatos, jo slimāka esmu...
sag4dH2AmxI_1_0085.wav|Tā, tā, taisnību sakot no tā vēl nekā nebiju dzirdējis.
sag4dH2AmxI_1_0086.wav|Visa pasaule līdz šim no tā vien runāja, ka jums tā slimība esot kājās.
sag4dH2AmxI_1_0087.wav|Tas arī ir taisnībā, bet vai tādai vārgulei kā man tikai viena vien slimība?
sag4dH2AmxI_1_0088.wav|Ak tu tētīt, ko visu jau neesmu izbaudījusi!...
sag4dH2AmxI_1_0089.wav|Un nu saimniece sāka klāt vaļā savas slimības vēsturi, pie tam attīstīdama tik apbrīnojamas runāšanas dāvanas, ka meža kungs nevarēja apspiest nožēlošanas, ka šī sieva nebija advokāts...
sag4dH2AmxI_1_0090.wav|Kad pēc pilnīgas ceturtdaļstundas madāma pēdīgi apklusa, tad viņas viesis zināja, ka tā gandrīzi visās plašāki pazīstamās slimībās savā laikā bij sirgusi.
sag4dH2AmxI_1_0091.wav|Meža kungs, šai stāstā noklausījies, nezināja, ko teikt, ko neteikt.
sag4dH2AmxI_1_0092.wav|Bīdamies, ka nav jāsāk skaļi smieties, viņš kodīja mēli un cieta klusu, arī saimniece nerunāja brītiņu nekā un tad sauca Lienes: Ienes man ūdeni, ko dzert, bet ne visai aukstu...
sag4dH2AmxI_1_0093.wav|Redzat, meža kungs, tiklīdz kādu vārdiņu parunāju, tiklīdz uzreiz esmu slima...
sag4dH2AmxI_1_0094.wav|Mute sausa kā daglis, iekšķīgs karstums!...
sag4dH2AmxI_1_0095.wav|Kamēr saimniece dzēra, Liene turēja apakštasi, uz kuras ūdens glāzi bij ienesusi.
sag4dH2AmxI_1_0096.wav|Nevilšus viņa pagrieza acis uz meža kungu, kas noņēmies viņā skatījās, Liene nosarka, nodūra ātri acis uz zemi un iznesa dzeramo trauku atkal laukā.
sag4dH2AmxI_1_0097.wav|Ļoti glīts meitēns, meža kungs sacīja, baiļodamies, ka madāma, atveldzējusi mēli, nesāk turpināt savas slimības kroniku.
sag4dH2AmxI_1_0098.wav|Jā, saimniece atteica stiepti, glīts gan, bet slinks.
sag4dH2AmxI_1_0099.wav|Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik maz šis meitietis grib kustēties.
sag4dH2AmxI_1_0100.wav|Brīnums...
sag4dH2AmxI_1_0101.wav|pēc tā viņa gan nemaz neizskatās.
sag4dH2AmxI_1_0102.wav|Bet viss jau nav zelts, kas spīd, meža kungs runāja.
sag4dH2AmxI_1_0103.wav|Jā, tāpat visi nav veseli, kas veseli izskatās, ņemat piemēru pie manis...
sag4dH2AmxI_1_0104.wav|Meža kungs, vai jūs ticat, sapņiem?
sag4dH2AmxI_1_0105.wav|Kā tā, redzat, gribēju ar jums kā ar kādu mācītu cilvēku kaut ko pārrunāt.
sag4dH2AmxI_1_0106.wav|Kā tas var nākt, kad ikkatru reizi, kad savu māti redzu sapnī, man jāraud vai jāpaliek ļoti slimai?
sag4dH2AmxI_1_0107.wav|Arī izgājušo nakti, meža kungs piecēlās un paskatījās ķešas pulkstenā.
sag4dH2AmxI_1_0109.wav|Uz to laipnāko atvadījies, meža kungs aizsteidzās projām.
sag4dH2AmxI_1_0110.wav|Vai tā sieva traka viņš pie sevis noņurdēja.
sag4dH2AmxI_1_0111.wav|Papriekš slimību stāsti, un nu sapņu stāsti!
sag4dH2AmxI_1_0113.wav|Nepatīkami aizķerta no viesa ātrās atvadīšanās, saimniece iesauca Lieni.
sag4dH2AmxI_1_0114.wav|Apkaunies ar, viņa tai dusmīgi uzkliedza, apkaunies ar svešos cilvēkos tik bezkaunīgi un droši skatīties, kā tu meža kungā skatījies!
sag4dH2AmxI_1_0115.wav|Ko tu gan domā, vai es tevi še priekš apbrīnošanas esmu pieņēmusi?
sag4dH2AmxI_1_0116.wav|Kāpēc tu to balto priekšautu esi aizlikusies, kas šodien par svētdienu?...
sag4dH2AmxI_1_0118.wav|Bet es jūs nemaz neesmu aplējusi, Liene taisnojās.
sag4dH2AmxI_1_0119.wav|Caur tevi tas notika, muļķe, saimniece brēca, tas viena alga, vai tava roka tur bij klāt vai nē...
sag4dH2AmxI_1_0121.wav|Kas te nu atkal par dracāšanos Slaucējs, viesi aizvadījis un atkal istabā ienākdams, auksti jautāja, kas ir?.
sag4dH2AmxI_1_0122.wav|Kas te nu ir sieva skarbi atteica.
sag4dH2AmxI_1_0123.wav|Baros ar Lieni par viņas neveiklību.
sag4dH2AmxI_1_0124.wav|Slaucējs jautājoši uzlūkoja Lieni.
sag4dH2AmxI_1_0125.wav|Madāma man atkal dara netaisnību, šī sacīja un izstāstīja, kas noticis.
sag4dH2AmxI_1_0126.wav|Saimnieks sarāva pieri krunkās.
sag4dH2AmxI_1_0127.wav|Lūdzama, laid jel reiz to nabaga Lieni mierā, viņš auksti un cieti sacīja, cik reižu man šis lūgums būs jāatkārto, sieviņ!
sag4dH2AmxI_1_0128.wav|Ko, vai tu mani jau sāci norāt manu dienastnieku priekšā saimniece iesaucās, gultā paceldamās sēdu.
sag4dH2AmxI_1_0132.wav|Aiz tam šī tik cēla un cīrīga kā kodeļa!...
sag4dH2AmxI_1_0133.wav|Nu arī zinu kādēļ viņa stundīgi ar baltiem priekšautiem rotājas...
sag4dH2AmxI_1_0135.wav|Ko turu tur runā Slaucējs iebrēcās, soli pasperdams uz gultas pusi, zils no dusmām palikdams.
sag4dH2AmxI_1_0136.wav|Es saku, ka esmu nelaimīgākā sieva pasaulē saimniece kliedza, sāka raudāt un atsviedās gultā tik dikti atpakaļ, ka grīda notrīcēja un nelaimīgā tase zem gultas žēli notinkšķēja.
sag4dH2AmxI_1_0137.wav|Slinkais drabiņu maiss, saimnieks, atkal savaldījies, noņurdēja caur zobiem un atstāja istabu...
sag4dH2AmxI_1_0138.wav|Cik šādu skatu viņš jau nebij palaidis un cik viņam tādu vēl nebūs jāpalaiž?...
sag4dH2AmxI_1_0139.wav|Kad Liene izsteidzās laukā.
sag4dH2AmxI_1_0140.wav|Viena palikusi, saimniece atkal pacēlās sēdu.
sag4dH2AmxI_1_0141.wav|Mans sapnis piepildījies, viņa žēli uz sevi runāja, man jāraud jāraud vienai pašai.
sag4dH2AmxI_1_0142.wav|Būtu jel Ernests ienācis.
sag4dH2AmxI_1_0143.wav|Un, balsi drusku paceldama, tā sauca savu dēliņu.
sag4dH2AmxI_1_0144.wav|Bet Ernests nenāca.
sag4dH2AmxI_1_0145.wav|Sestā daļa.
sag4dH2AmxI_1_0146.wav|Liene iegāja dārzā.
sag4dH2AmxI_1_0147.wav|Lai gan ar saimnieces rupjībām diezgan apradusi, viņai tomēr tik rūgti un grūti bij palicis ap sirdi, ka tā nevarēja savaldīties, bet, atkrizdama kādā beņķī, gauži sāka raudāt.
sag4dH2AmxI_1_0148.wav|Tikai pēc laba brīža viņa aprima.
sag4dH2AmxI_1_0149.wav|Slapjās acis pacēlusi, tā skatījās tālumā, kur debesis ar tumšo, iezilganu krāsu metošo mežu sadūrās kopā.
sag4dH2AmxI_1_0150.wav|Savāds žēlums pārņēma viņu, neizsakāmas jūtas pildīja viņas krūtis, viņa vēlējās būt tālu tālu projām no Spijēniem.
sag4dH2AmxI_1_0151.wav|Kas viņu še turēja, kas piespieda negantajai saimniecei kalpot?
sag4dH2AmxI_1_0152.wav|Vai viņa nevarēja citur pelnīt maizes, svešumā meklēt laimes, kad tās mājā neatrada!...
sag4dH2AmxI_1_0153.wav|Lienīt, te laipna balss sacīja, kas tev kait, Lienīt?
sag4dH2AmxI_1_0154.wav|Liene pietrūkās un pagriezās ātri uz to pusi, no kuras balss nāca.
sag4dH2AmxI_1_0155.wav|Viņas priekšā stāvēja glīts jauneklis, kura ģīmis atgādināja Lejas Spijēnieti.
sag4dH2AmxI_1_0157.wav|Man nekas nekait, Liene atteica.
sag4dH2AmxI_1_0160.wav|Stāsti man to pienākušais runāja, nosēdās Lienei blakus un satvēra tās roku.
sag4dH2AmxI_1_0161.wav|Ko tur nu var stāstīt, tu jau gan zini, kā man iet Liene atbildēja, acis nolaizdama.
sag4dH2AmxI_1_0162.wav|Mana māte tev atkal bārusi, tev darījusi pārestību, vai tā ir?
sag4dH2AmxI_1_0163.wav|Jā, Ernest tā, ai, mana māte, mana māte!...
sag4dH2AmxI_1_0164.wav|Mūsu mājā dzīvo cilvēki, kam nav siržu, cilvēki, kam tik cietas sirdis kā no tiem apdzīvotās mājas mūri!
sag4dH2AmxI_1_0165.wav|Paldies Dievam, ka jel tu tāds neesi, Liene čukstēja.
sag4dH2AmxI_1_0166.wav|Nemūžam tāds nebūšu.
sag4dH2AmxI_1_0167.wav|Ernests izsaucās, Lienīt, visai ilgi tev vairs nebūs ciest no manas mātes pārestību.
sag4dH2AmxI_1_0168.wav|Nē, necietīšu arī atstāšos.
sag4dH2AmxI_1_0169.wav|Atstāsies jauneklis iesaucās un atlaida spējā pārsteigumu meitenes roku vaļā.
sag4dH2AmxI_1_0170.wav|Tu gribi atstāties, nē, nē, nedari to manis dēļ.
sag4dH2AmxI_1_0171.wav|Tu esi vienīgā, ar ko es še mājā satieku.
sag4dH2AmxI_1_0172.wav|Māte nezina no nekā cita ar mani runāt kā no savas slimības un dusmojas, kad ar neuzmanību vai neticību klausos viņas stāstos; ar tēvu es arī nesatieku: mēs nesaprotam viens otra, viņa cietā daba atšķiras par daudz no manas.
sag4dH2AmxI_1_0173.wav|Tu vienīgi tu esi tā, ar ko es pilnīgi sakrītu, ar kuru man gribas runāt, pie kuras man patīk būt, un nu tu gribi aiziet.
sag4dH2AmxI_1_0174.wav|Saki, kad tu gribi atstāties no mums, drīzi, jo drīzāk, jo labāk.
sag4dH2AmxI_1_0175.wav|Vēl gan neesmu ar vecākiem par to runājusi.
sag4dH2AmxI_1_0176.wav|Tad arī nedari to, es tevis lūdzin lūdzu, neej projām, palieci še.
sag4dH2AmxI_1_0177.wav|Kad tu zinātu, cik man garas tās dienas, kuras tu pie saviem vecākiem ciemodamās pavadi; kad tu zinātu, cik ļoti tu man patīc, tu nemaz tā nerunātu.
sag4dH2AmxI_1_0178.wav|Mīļā Lienīt, nerunā no projām iešanas, palieci Ernests atkal satvēra Lienes roku un spieda to sirsnīgi.
sag4dH2AmxI_1_0179.wav|Liene nosarka, saldas bailes pārņēma to.
sag4dH2AmxI_1_0180.wav|Ernest, kad mūs še kāds tā uzietu, viņa runāja un mēģināja savu roku atsvabināt no Ernesta.
sag4dH2AmxI_1_0181.wav|Nebaidies, jauneklis atbildēja, tuvāki Lienei pievirzīdamies klāt, tēvs aizgāja uz strādniekiem, un cits neviens še dārzā nenāks...
sag4dH2AmxI_1_0183.wav|Jā, paliksi, paldies tev par to Un, pirms meitene viņu varēja kavēt, Ernests apmeta tai savas rokas ap kaklu un noskūpstīja dedzīgi meitenes lūpas.
sag4dH2AmxI_1_0184.wav|Ernest Liene pusdikti iesaucās un gribēja jaunekli atstumt no sevis.
sag4dH2AmxI_1_0185.wav|Ernest, ko tu dari?
sag4dH2AmxI_1_0186.wav|Nekā, ko tu man būtu liegusi, ja tev iepriekš būtu atļaujas lūdzis, nekā, ko tu man arī turpmāk neliegsi, sirsniņ...
sag4dH2AmxI_1_0187.wav|Lienīt, es tevi no visas sirds mīlēju, vienādiņ tev jau to gribēju sacīt; bet nekad nebij izdevīga laika jeb, taisnību sakot, nekad to neuzdrīkstējos.
sag4dH2AmxI_1_0188.wav|Lienīt, saki, būsi mana līgaviņa?
sag4dH2AmxI_1_0190.wav|Es nabaga pakrituša saimnieka meita, tu bagāta tēva dēls, mēs nederam kopā.
sag4dH2AmxI_1_0194.wav|Lienīt, tu mani nemīlē?
sag4dH2AmxI_1_0195.wav|Vai tad es drīkstu meitene čukstēja un raudzījās sāpīgiem, asaru pilniem skatieniem Ernestā.
sag4dH2AmxI_1_0196.wav|Tu mani mīlē, tu mani mīlē Ernests klusi, bet kaislīgi iesaucās.
sag4dH2AmxI_1_0197.wav|Tu piederēsi man, un neviens man tevis neatraus.
sag4dH2AmxI_1_0198.wav|Nebīsties manu vecāku, mūsu mīlestība pārvarēs visus šķēršļus!
sag4dH2AmxI_1_0199.wav|Viņš atkal spieda Lieni pie sevis, to no jauna skūpstīdams.
sag4dH2AmxI_1_0200.wav|Skūpsti tu mani arī, viņš lūdza.
sag4dH2AmxI_1_0201.wav|Un Lienes mīkstās, sarkanās lūpas uzspiedās karsti uz Ernesta lūpām...
sag4dH2AmxI_1_0202.wav|Saule taisījās uz rietēšanu.
sag4dH2AmxI_1_0203.wav|Sārta kvēle rotāja pakalnus un lejas, laistījās ap koku galotnēm un krāsoja ūdeņus purpura krāsām.
sag4dH2AmxI_1_0204.wav|Lēnām viņa nozuda, lēnām apmetās krēsla, visu dabu bālā pelēkumā ietērpdama.
sag4dH2AmxI_1_0205.wav|Iz pļavām lejā atspirdzinoša smarša plūda uz augšu, un iz zilganajiem debesu dzijumiem izlīda zvaigznīte pēc zvaigznītes, uzsākdamas savu klusu nakts gaitu...
sag4dH2AmxI_1_0206.wav|Liene bij nostājusies pie atvērta loga un lūkojās ārā.
sag4dH2AmxI_1_0207.wav|Sāņistabā krāca pusdikti, nupat kā aizmidzināta, saimniece, bet Liene viņas nedzirdēja.
sag4dH2AmxI_1_0208.wav|Tās krūtis bij tik pilnas, viņai bij tik baigi un tik žēli ap sirdi un tak atkal tik neizsakāmi laimīgi!
sag4dH2AmxI_1_0210.wav|Mazs vējiņš šalca pa koku zariem, vēsinoši viņš Lienei plūda ap vaigiem un ap krūtīm.
sag4dH2AmxI_1_0211.wav|Viņa domājās redzot zem kokiem dārzā tumšu tēlu, sirds tai pukstēja ātrāki, un gandrīzi nedzirdoši viņa sauca: Ernest!...
sag4dH2AmxI_1_0212.wav|Bet tēls bij kāda koka ēna, kuru mēnesnīca apspīdēja.
sag4dH2AmxI_1_0213.wav|Liene aizvēra logu un lēnām iegāja otrā istabā, tur savā netālu no saimnieces gultas stāvošā gultiņā apguldamās.
sag4dH2AmxI_1_0214.wav|Dažu labu nakti šai istabā bij atskanējis sauciens: Lien, Lien kad saimniecei pēc pilnīgi ieturētām vakariņām bij iegribējies dzert.
sag4dH2AmxI_1_0215.wav|Bet šonakt tāds sauciens netraucēja nakts klusuma.
sag4dH2AmxI_1_0216.wav|Šonakt mājas rūķus reižu reizēm sabiedēja no citas puses nākošs sauciens, sauciens, izdarīts klusā, sapniskā mīlīgā, laimības pilnā balsī, kas tā skanēja: Ernest, Ernest!...
sag4dH2AmxI_1_0217.wav|Septītā daļa.
sag4dH2AmxI_1_0218.wav|Tu mani esi licis atsaukt uz sevi, Silabriedis sacīja, kādā vakarā pie Slaucēja istabā ienākdams, labvakar padevis.
sag4dH2AmxI_1_0219.wav|Slaucējs nupat no galda piecēlies, badīja zobus un cietā brīdi klusu.
sag4dH2AmxI_1_0220.wav|Jā, viņš sacīja, liku tevi atsaukt.
sag4dH2AmxI_1_0221.wav|Man ar tevi kas jāparunā...
sag4dH2AmxI_1_0222.wav|Mūsu kontrakts, kas zīmējas uz tavas pļavas iznomāšanu, notek šoruden.
sag4dH2AmxI_1_0223.wav|Kā būtu, kad viņu atjaunotu uz tālākiem trim gadiem?
sag4dH2AmxI_1_0224.wav|Atjaunotu Silabriedis pārsteigts atkārtoja.
sag4dH2AmxI_1_0225.wav|Nē, to nevaru, reiz jau tev darīju pa prātam un tev viņu iznomāju uz trim ilgākiem gadiem, nekā iesākumā bijām norunājuši, bet vēl otru reizi nē, to nevaru.
sag4dH2AmxI_1_0226.wav|Man pašam tā siena ļoti vajaga.
sag4dH2AmxI_1_0227.wav|Šopavasar pat lopi bij jāceļ.
sag4dH2AmxI_1_0228.wav|Tā, Slaucējs lēnām runāja, apdomājies, varbūt tev taču būs iespējams kontraktu pagarināt.
sag4dH2AmxI_1_0229.wav|Nudie nav, kas tur ko apdomāties Silabriedis atbildēja.
sag4dH2AmxI_1_0230.wav|Ilgāk bez tās pļavas nekādi nevaru iztikt.
sag4dH2AmxI_1_0231.wav|Es arī bez tās nevaru iztikt, Slaucējs noteikti sacīja.
sag4dH2AmxI_1_0232.wav|Esmu samantojis tik daudz lopu, ka ar savu pļavu sienu vien nevaru ne domāt uz caurtikšanu.
sag4dH2AmxI_1_0233.wav|Nu tad pārdodi pārējos lopus.
sag4dH2AmxI_1_0235.wav|Tas ir labs padoms: pārdod, pārdod va vai tev atlec peļņa vai skāde!...
sag4dH2AmxI_1_0236.wav|Pirms savus lopus sākšu pārdot, lūkošu tiem barību sagādāt pa citu ceļu, pirkšu to.
sag4dH2AmxI_1_0237.wav|Bet, tā kā bez naudas nekā nevar pirkt un man acumirklī maks tukšs, tad būsi tik labs un atdosi man tos septiņus simtus, ko man esi parādā, sešu mēnešu laikā.
sag4dH2AmxI_1_0238.wav|Saku, sešu mēnešu laikā, lai gan man ir tiesība tos uz pēdām atprasīt.
sag4dH2AmxI_1_0239.wav|Silabriedis nobālēja.
sag4dH2AmxI_1_0240.wav|Apžēlojies, viņš sacīja, tikko varēdams izrunāt, kas tā par runāšanu!
sag4dH2AmxI_1_0242.wav|To man neprasi, Slaucējs sacīja mēdoši.
sag4dH2AmxI_1_0243.wav|Nepateicība ir pasaules alga.
sag4dH2AmxI_1_0244.wav|Neesmu tevis nekad atraidījis, kad tu nebaltā acumirklī pie manis griezies.
sag4dH2AmxI_1_0245.wav|Esmu tavai meitai vieglu dienastu izgādājis, esmu, vārdu sakot, visādi gādājis, lai tu tiktu uz priekšu.
sag4dH2AmxI_1_0246.wav|Un nu, kad gadās izdevīgs brīdis, kur tu man varētu pateicību parādīt, tad tev tas nenāk ne prātā.
sag4dH2AmxI_1_0247.wav|Tiesa gan, parādi tu vienam sirdi, viņš tev parādīs citu ko...
sag4dH2AmxI_1_0248.wav|Bet tad tev arī nav jābrīnās, ka es palieku citāds.
sag4dH2AmxI_1_0249.wav|Bet tad jau man jāput bez gribas, kad tev vēl ilgāk atstāju savu pļavu, Silabriedis izsamisis izsauca lūdzoši paceltām rokām.
sag4dH2AmxI_1_0250.wav|Un kādu pateicību tu no manis gribi!
sag4dH2AmxI_1_0251.wav|Par velti tu man nekā neesi devis, un par visu, ko no tevis esmu ņēmis, maksāju augstus procentus vai esmu bagātīgi nokalpojis.
sag4dH2AmxI_1_0252.wav|Kādas pateicības tad tev vēl lai parādu vai tevis dēļ lai izgaistu?
sag4dH2AmxI_1_0253.wav|Silabriedis bija arvienu stiprāk un stiprāk sācis runāt, pēdējos vārdus viņš izgrūda, gandrīz kliegdams.
sag4dH2AmxI_1_0254.wav|Slaucēja vaigu pārklāja auksti smaidi.
sag4dH2AmxI_1_0255.wav|Nekliegsim, nekliegsim, viņš sacīja, mierīgi iz savas etvijas izņemdams cigāru, troksnis ir pie mūsu sarunas lieks...
sag4dH2AmxI_1_0256.wav|Tad tu savas pļavas vairs negribi iznomāt, labi, pārdodi man viņu!
sag4dH2AmxI_1_0257.wav|Silabriedis atšļuka pie galda pretim Slaucējam stāvošā krēslā un atspieda galvu rokā.
sag4dH2AmxI_1_0258.wav|Viņš redzēja, ka viņa kaimiņš visādā ziņā gribēja dabūt pļavu savās rokās, un nezināja, kā viņu glābt.
sag4dH2AmxI_1_0259.wav|Tu gribi mani izputināt, viņš pēc brīža stenēja.
sag4dH2AmxI_1_0260.wav|Kad to būtu gribējis, sen būtu varējis.
sag4dH2AmxI_1_0262.wav|Nu tad dari kristīgi, gaidi vēl ilgāk naudas un atstāji man manu pļavu!
sag4dH2AmxI_1_0263.wav|Lai tad arī iet, gaidīšu vēl naudas, bet tikai tad, kad man pļavu pārdosi.
sag4dH2AmxI_1_0264.wav|Silabriedis piecēlās.
sag4dH2AmxI_1_0265.wav|Nu redzu skaidri, ka gribi manu gaišanu, viņš sacīja gandrīz drebošā balsī.
sag4dH2AmxI_1_0266.wav|Slaucēj, tu esi akmens!
sag4dH2AmxI_1_0267.wav|Nelamājies Slaucējs iesaucās, uzlēkdams stāvu.
sag4dH2AmxI_1_0268.wav|Vai man par savu labu sirdi vēl būs rupjības jādzird!
sag4dH2AmxI_1_0269.wav|Vai patiesi gribi, lai tevi no Spijēniem izdzenu?
sag4dH2AmxI_1_0270.wav|Nu tu runā, kā domā Silabriedis sāpju pilnā balsī sacīja.
sag4dH2AmxI_1_0272.wav|Ai, kaut jel agrāk tavu īsto dabu būtu pazinis!
sag4dH2AmxI_1_0273.wav|Vai nu tu sāc mani pazīt Slaucējs aizskaroši runāja.
sag4dH2AmxI_1_0275.wav|Bet tik tiešām, kā šeit stāvu, tavs nodoms tev neizdosies!
sag4dH2AmxI_1_0276.wav|Simtreiz labāk lai mana nabadzība krīt cita rokā, ne tavā!
sag4dH2AmxI_1_0277.wav|Silabriedis bij runājis paceltu galvu, zvērošām, naida pilnām acīm Slaucējā skatīdamies.
sag4dH2AmxI_1_0278.wav|Pie pēdējiem vārdiem viņš satvēra durvju kliņķi un ātri atstāja Slaucēja istabu.
sag4dH2AmxI_1_0280.wav|Rīt ap šādu laiku tev tava mīļā Anna būs izskaidrojusi lietu stāvokli, un parīt ap šādu laiku tu nāksi un lūgsi, lai tavu pļavu atpirku...
sag4dH2AmxI_1_0281.wav|Cita rokā, ne manā...
sag4dH2AmxI_1_0282.wav|muļķi, tu jau pilnīgi manā rokā esi!...
sag4dH2AmxI_1_0283.wav|Kaut kurā brīdī tevi varu likt izķīlāt, darīšu to, laimīgais Silabried, ja Liene tevis neglābs...
sag4dH2AmxI_1_0284.wav|Kādu pusstundu pa istabu nostaigājis, ar tumšām domām kaudamies, Slaucējs gāja pie miera.
sag4dH2AmxI_1_0285.wav|Ap to pašu laiku viegli no savas gultas pacēlās Liene un gandrīz nedzirdamiem soļiem izgāja sāņistabā.
sag4dH2AmxI_1_0286.wav|Tur viņa it klusi atvēra logu un skatījās laukā gluži tāpat kā viņu pirmo reizi, pēc Ernesta mīlestības atklāšanas.
xEKOzTZF2KQ_0000.wav|BRĪNUMA ZĀLĪTE.
xEKOzTZF2KQ_0001.wav|Vidzemē kurā apgabalā, draudzē un pagastā, tas lai paliek stāstītāja noslēpums reiz bij un ir arī vēl tagad liels kalns.
xEKOzTZF2KQ_0002.wav|Kas uz šī kalna vecvecajos laikos stāvējis, par to vairs nekas nekur un nekādā grāmatā nav lasāms, bet vecos laikos tur bijis liels mežs, kas tur tik ilgi zaļojis, kamēr lielkungs.
xEKOzTZF2KQ_0003.wav|Tos laikos meži citiem nepiederēja kā lielkungiem, reizēm arī lielmātēm.
xEKOzTZF2KQ_0004.wav|Kamēr lielskungs mežu kalna virsū licis pacirst un tur uztaisīt zemnieku mājas.
xEKOzTZF2KQ_0005.wav|Pie ēku celšanas līdz ar citiem kārtniekiem strādājis arī kāds puisis, kas caur savu attapību un saviem jokiem.
xEKOzTZF2KQ_0006.wav|Kuri priekš tiem laikiem bijuši nedzirdēti droši, lielkunga labpatikšanu tik drīzi un tādā mērā iemantojis.
xEKOzTZF2KQ_0007.wav|Ka tas viņu jaunajās mājās ielicis par saimnieku, puišam atļaudams tās nosaukt pēc savas patikšanas.
xEKOzTZF2KQ_0008.wav|Jaunais saimnieks, vārdā Brencis, mājas nosaucis par Viļņiem un dzīvojis tajās tādu laiciņu kā vilnis zem egles.
xEKOzTZF2KQ_0009.wav|Tad viņu lielskungs pavēstījis uz muižu un sacījis: Brenci, tev jāprecas, un licis ķēkšai ienākt, un pavēlējis abiem iet uz mācītāju.
xEKOzTZF2KQ_0010.wav|Brencis pakasījis ausi tas ir, ļaudis tā stāsta, ka viņš tā darījis, es par to negalvoju, atvadījies no lielskunga un aizgājis ar ķēkšu uz mācītāju, un taisījis kāzas.
xEKOzTZF2KQ_0011.wav|Bet nu dzīve vairs nebijuse kā viļņam zem egles.
xEKOzTZF2KQ_0012.wav|Jaunā saimniece bijuse gan strādīga, bet nikna tik nikna, ka Brencis jau gribējis aizbēgt, kad saimniecei piedzimis dēls.
xEKOzTZF2KQ_0013.wav|Brencis puikas dēļ palicis Viļņos un nesis savu krustu ar pacietību.
xEKOzTZF2KQ_0014.wav|Atdabūjis pat savu agrāko jautrību atpakaļ un izdarījis vēl sirmā vecumā lielu joku.
xEKOzTZF2KQ_0015.wav|Kāds šis joks bijis, to tikai Dievs vairs zina, kas drīzi pēc tam saimnieku aizsaucis pie sevis.
xEKOzTZF2KQ_0016.wav|Pēc: vīra nāves saimniece arī ilgi vairs nedzīvojuse, steigusēs, kā ļaudis toreiz smējušies, večam līst kapā pakaļ, labi iekoptas mājas atstādama dēlam.
xEKOzTZF2KQ_0017.wav|Par šo dēlu un par visiem citiem Brenča pēcnācējiem zināmas tikai šādas lietas.
xEKOzTZF2KQ_0018.wav|Visus viņus saukuši par Brenčiem, visiem viņiem bijušas sievas ar vismaz vienu nelabu īpašību.
xEKOzTZF2KQ_0019.wav|Visi viņi bijuši cilvēki ar jautru dabu un savā dzīvē vismazāk vienu reizi izdarījuši kaut ko sevišķu, par ko pašu un ārpagastiem uz gadiem pieticis ko runāt.
xEKOzTZF2KQ_0020.wav|Un visi viņi dēliem atstājuši labi iekoptas mājas.
xEKOzTZF2KQ_0021.wav|Tādi, lūk, Viļņos bijuši saimnieki līdz pat pēdējam Viļņam, šī mazā stāstiņa varoņam.
xEKOzTZF2KQ_0022.wav|No izskata viņš līdzinājās, kā visas pagasta vecenes, kurām bij pār par septiņdesmit, svēti vienā mutē apgalvoja, gluži tēvam un tēvatēvam.
xEKOzTZF2KQ_0023.wav|Viņam bij stalts augums, skaista seja, gaiši sprogaini mati un acis, kurās spirdzēja tēvutēvu jautrība pirmatnējā spēkā.
xEKOzTZF2KQ_0024.wav|Šī jautrība parādījās darbos jau diezgan agri, proti, puikam vēl skolā ejot, un skolotājs zvērēja līdz ar septiņdesmit gadu vecām māmijām ka, Jānis būšot īsts Vilnis.
xEKOzTZF2KQ_0025.wav|Es saku Jānis, jo viņa tēvam Brenča vārds nepavisam nebij paticis, un tas tādēļ, neievērodams vecveco ierašu, dēlu bij licis kristīt Jāņa vārdā.
xEKOzTZF2KQ_0026.wav|Bet ar laiku izrādījās, ka šis vārds nebij vienīgā zīme, caur ko jaunākais Vilnis izšķīrās no saviem vectēviem.
xEKOzTZF2KQ_0027.wav|Pēdējiem allažiņ vecāki bij izmeklējuši sievas, kuras dēli bez pretrunām gluži kā pirmais Brencis bij apprecējuši un tad visā pacietībā savu krustu nesuši.
xEKOzTZF2KQ_0029.wav|Izcēlās -par to liels karš.
xEKOzTZF2KQ_0031.wav|Dēls kā negribēja, tā negribēja ņemt Zaplīzi meitu, velns, galu zināja, tur no Kurzemes robežām.
xEKOzTZF2KQ_0032.wav|Šī svarīgā ķilda nebūt vēl nebij nobeigta, kad tēvs saslima un nomira, un māte, pēc īstu Viļņu saimnieču ierašas, drīzi vien viņam kapā gāja pakaļ, Jāņam vienam atstādama kā pusmuižu uzkoptos Viļņus.
xEKOzTZF2KQ_0033.wav|Bija gan māja tie Viļņi, kādu otru tik drīzi vis nevarēja atrast!
xEKOzTZF2KQ_0034.wav|Ap jauno, no akmeņiem būvēto dzīvojamo ēku stiepās liels augļu koku un ogu dārzs, ap citām ēkām un gar ceļu stāvēja ozoli, kļavas, gobas un oši, un iekšā un ārā viss bij tādā kārtībā, ka prieks bij redzēt.
xEKOzTZF2KQ_0035.wav|Šo kārtību Jānis pēc vecāku nāves ar visiem spēkiem centās uzturēt, cēlās rītā agri augšā un gāja vakarā pēdējais gulēt, bet kas bija, kas nebija, negāja Viļņos vairs tā kā senāk.
xEKOzTZF2KQ_0037.wav|Turpretim kalpoņu aitas ļumēt ļumēja aiz treknuma, un vilnas tām auga cērp, ja gribi, sešas reizes pa gadu!...
xEKOzTZF2KQ_0038.wav|Paunu žīdu Viļņos apgriezās vai katru dienu pa vienam, un stelles saimes istabā stāvēja gandrīz cauru gadu: meitas auda vienā aušanā, gluži kā fabrikā.
xEKOzTZF2KQ_0039.wav|Un, jo vairāk tās strādāja, jo brangākas tās kļuva Viļņu meitām, kā ļaudis smējās, veselība vaigus plēsa pušu.
xEKOzTZF2KQ_0040.wav|Jānis šais brīnumos nolūkojās labu laiku ar mierīgu prātu, viņa jautrā daba viņam par tiem neļāva dusmoties.
xEKOzTZF2KQ_0041.wav|Bet, kad viens gads pagāja, neatnesis nekādas ievērojamas peļņas, un otrs gads atnesa vēl mazāk, tad viņš tak pēdīgi tapa domīgs.
xEKOzTZF2KQ_0042.wav|Vai viņam tiešām bij jāņem saimniece?
xEKOzTZF2KQ_0043.wav|Vai viņš nevarēja izbēgt no krusta, ko visi saimnieki līdz šim Viļņos bij nesuši?
xEKOzTZF2KQ_0044.wav|Vai viņam it kā pēc nedeldējama lāsta, kas pie katras cilts no jauna piepildās, bij jāapprecē sieva ar kaut kādu nelabu īpašību, kura tikai pēc kāzām vien vēl nāca gaismā?
xEKOzTZF2KQ_0045.wav|Nē, neviens viņu uz to nespieda.
xEKOzTZF2KQ_0046.wav|Saimniecība tikai prasīja saimnieces, labi, viņš tai tādu gribēja dot.
xEKOzTZF2KQ_0047.wav|Bet, pirms viņš tikai saimnieci vien ieveda Viļņos, viņš taču varēja apskatīties pēc sievas, var būt, ka viņam laimējas uziet patiesi krietnu meitu vārda pilnā nozīmē, tādu viņš labprāt gribēja precēt!
xEKOzTZF2KQ_0049.wav|Katru pazīstamu meitu no tām sešdesmit mājām, pusmājām un pusmuižām, kas pagastā atradās, viņš smalki pēc rindas domās sev palaida garām un tad tikko nesabijās.
xEKOzTZF2KQ_0050.wav|Ak tu žēlīgais tētiņ, kāds briesmīgs brāķis viss nevalkāja meitas vārdu!
xEKOzTZF2KQ_0051.wav|Tādas tad bij tās zeltenītes un liepu meitas, par kurām dzejnieki tik jauki dziedāja!...
xEKOzTZF2KQ_0052.wav|Jānis reiz bij lasījis pasaku par ķēniņu.
xEKOzTZF2KQ_0053.wav|Kas uz tirgus iejājis kādai sievai podu vezumā un zirgam visus traukus licis samīdīt.
xEKOzTZF2KQ_0054.wav|Šāds podu vezums viņam tikās esam viss pagasts.
xEKOzTZF2KQ_0055.wav|Pie kura trauka pieklauvēja ar pirkstu, tas dārdēja...
xEKOzTZF2KQ_0056.wav|Bet pēdīgi viņš tomēr atrada pāri māju, kur ziedēja pa rozei, kuras viņš turēja par tik vērtīgām, ka pēc tām derēja izstiept roku.
xEKOzTZF2KQ_0058.wav|Kādā svētdienā Jānis aizgāja uz baznīcu un uzkāpa tornī.
xEKOzTZF2KQ_0059.wav|No turienēs, zināms, viņš uzdomātās meitās nevarēja nolūkoties to viņš arī negribēja gribēja, kā zvaniķim sacīja, reiz visā tuvumā noklausīties zvana skaņās.
xEKOzTZF2KQ_0060.wav|Tādi untumi, lūk, reizēm uznāk tiem, kas kaujas ar domām par precēšanos!
xEKOzTZF2KQ_0061.wav|Kad bij laiks, zvaniķis sāka zvanīt, un Jānis klausījās.
xEKOzTZF2KQ_0062.wav|Piepeši viņš iesaucās, lai zvanot stiprāk, nevarot vairs nemaz lāgā sadzirdēt.
xEKOzTZF2KQ_0063.wav|Uz to zvaniķis atbildēja, stiprāk nedrīkstot, citādi zvans pārplīsīšot.
xEKOzTZF2KQ_0064.wav|Nu Jānis atkal sacīja, lai šis stiprāk runājot, nevarot nedz zvana skaņu, nedz šā valodas sadzirdēt.
xEKOzTZF2KQ_0065.wav|Tā viņi sarunājās mazu brīdi, līdz pēdīgi Jānis, nepacietīgs kļuvis, nokāpa lejā.
xEKOzTZF2KQ_0066.wav|Pie baznīcas viņu satika pazīstams saimnieka dēls, kas viņu sveicināja un jautāja, kā ejot.
xEKOzTZF2KQ_0067.wav|Jānis izvilka pulkstenu no ķešas, paskatījās tajā un atbildēja:
xEKOzTZF2KQ_0068.wav|Pusviens.
xEKOzTZF2KQ_0069.wav|Kā labi iet, es prasu pazīstamais iesaucās.
xEKOzTZF2KQ_0070.wav|Ak tā, Jānis atteica.
xEKOzTZF2KQ_0071.wav|Kā tad, pa rasu, pa rasu.
xEKOzTZF2KQ_0072.wav|Kas par rasu kaimiņš kliedza.
xEKOzTZF2KQ_0074.wav|Un tiešām, tā bija.
xEKOzTZF2KQ_0075.wav|Caur pēdējiem vārdiem uz Jāni darīti uzmanīgi, vairāk pazīstamu puišu apstājās ap viņu un sāka ar to runāt.
xEKOzTZF2KQ_0076.wav|Bet Jānis visiem deva tik greizas atbildes, ka drīzi vien neviens vairs nevarēja šaubīties, ka Jānis piepeši kļuvis gandrīz pavisam kurls.
xEKOzTZF2KQ_0077.wav|Arī zvaniķis pēdīgi pienāca un stāstīja, kas baznīcas tornī bij noticis.
xEKOzTZF2KQ_0078.wav|Nu lieta bij skaidra: Jāņam no neparastā trokšņa ausis bij aizkritušas.
xEKOzTZF2KQ_0079.wav|Saimnieka dēls, kam pie kroga bij zirgs, uzņēmās Jāni tūliņ novest pie ārsta, kas netālu no baznīcas dzīvoja.
xEKOzTZF2KQ_0080.wav|Šis ārsts nu gan bij diezgan paklīdis savā amatā un dzīvoja tikai no tā sauktiem ārkārtīgiem slimības atgadījumiem, bet ko bij darīt, var būt, ka viņš pie ātruma tak vēl kaut cik varēja palīdzēt!
xEKOzTZF2KQ_0081.wav|Tātad Jānis likās arī uz viņu aizšķūtēties.
xEKOzTZF2KQ_0082.wav|Ārsts visu iztaujāja galu no gala, apskatīja Jāņa ausis, lika tam izkārt mēli un iebāza vienā un otrā ausī pirkstu, jo citu instrumentu viņam priekš tam laikam nebij.
xEKOzTZF2KQ_0083.wav|Tad viņš sacīja, lai slimnieks mierīgi ejot uz māju, dzirdēt viņš lāgā vairs nekad nedzirdēšot, ausis esot pārplīsušas un šim nākoties divi rubļi...
xEKOzTZF2KQ_0084.wav|Jānis pateicās, samaksāja un aizbrauca.
xEKOzTZF2KQ_0085.wav|Bet ārsta spriedums izpaudās pa visu pagastu, tāpat arī ziņa, ka Jānis vēl pie trim četriem ārstiem bijis un ka visi apstiprinājuši pirmā vārdus.
xEKOzTZF2KQ_0086.wav|Tie Jāņam arī pirkstus bāzuši ausīs par to zināms kā par blakus lietu netapa runāts.
xEKOzTZF2KQ_0087.wav|Jaunais Vilnis savu nelaimi nesa ar tādu pacietību, ar kādu laikam viņa vectēvi Brenči bij nesuši savu laulības krustu.
xEKOzTZF2KQ_0088.wav|Nekad viņš nesūrojās, nekad viņš nesadusmojās un nekļuva nepacietīgs, pat ja dienestniekiem viņam kaut kas trim četriem lāgiem bij jāiekliedz ausī.
xEKOzTZF2KQ_0089.wav|Istabas logu rūtis dārdēja, kad saime ar Jāni runāja, tās dārdēja, kad Jānis runāja ar saimi, jo tā jau veca lieta pie kurliem un puskurliem: tie domā, ka tie runā, un nezina, ka viņi kliedz.
xEKOzTZF2KQ_0090.wav|Kad tas tā labu laiku bij gājis un Jānis vairāk reižu kalpones pieķēris, ka tās žīdam sviestu un miltus gribēja iegrūst vezumā, viņš kādā svētdienā rūpīgi saģērbās un lika aizjūgt zirgu.
xEKOzTZF2KQ_0091.wav|Nu vairs ilgāk nevarēja izturēt, nu bij jābrauc sievas, meklēt!
xEKOzTZF2KQ_0092.wav|Pirmās mājās, kurās viņš iegriezās, bij saimniece visā apkaimē izdaudzināta par ļoti strādīgu.
xEKOzTZF2KQ_0093.wav|Šī slava bij pārgājuse arī uz viņas abām meitām, no kurām Jāņam jaunākā sen jau tā drusku bij iepatikusēs.
xEKOzTZF2KQ_0094.wav|Zirgu piesējis, viņš iegāja istabā, kur taisni tikai šo meitu vien līdz ar māti atrada, citi visi bij izgājuši uz lauka.
xEKOzTZF2KQ_0095.wav|Lai gan saruna diezin kā neveicās, tad tomēr Jānis netaisījās nedz braukt projām, nedz stāstīt savu vajadzību, tā ka māte, pret Jāni pilnā kaklā žēlodamās par sauso laiku, pēdīgi paklusu iemeta starpā:
xEKOzTZF2KQ_0096.wav|Nez kā nu īsti šur atbraucis?
xEKOzTZF2KQ_0097.wav|Nez, meita tādā pašā balsī atbildēja.
xEKOzTZF2KQ_0098.wav|Būs vai uz tevis braucis, vai, māte turpināja.
xEKOzTZF2KQ_0100.wav|Nudie, būtu jāuztaisa tēja, aizteci, meit, uz aku, dēlieši šorīt visu tīro ūdeni izdzēruši.
xEKOzTZF2KQ_0101.wav|Es gan neiešu, meita atbildēja.
xEKOzTZF2KQ_0102.wav|Ej vien pate, es tikām ar viņu runāšu...
xEKOzTZF2KQ_0104.wav|Piena jau nu diezgan mājā būs izdzēries...
xEKOzTZF2KQ_0106.wav|Un tējas meita tiepās vai tās viņam laikam mājā trūkst, varbūt vēl labāka par mūsu...
xEKOzTZF2KQ_0107.wav|es jau nu neiešu.
xEKOzTZF2KQ_0108.wav|Nu tad lai arī paliek, māte runāja.
xEKOzTZF2KQ_0109.wav|Ej tad arī atnes pienu no piena kambara, es pa tam aiziešu uz pagrabu pēc sviesta.
xEKOzTZF2KQ_0110.wav|Ir ar tur diviem ko nest meita iesaucās.
xEKOzTZF2KQ_0111.wav|Ta tad jauki izskatīsies, kad viesi atstāsim vienu.
xEKOzTZF2KQ_0112.wav|Atnes tu vien to pienu arī.
xEKOzTZF2KQ_0113.wav|Slinkā ļudne, māte meitai uzsauca un piecēlās.
xEKOzTZF2KQ_0114.wav|Vai tu domā, ka, to Vilni mielojot, man atlēks kāds labums, ak tu kungs Dievs, kaut nu jel tas cilvēks būtu tik muļķis un noņēmis man to krustu no kakla to teikuse, saimniece piecēlās un izgāja no istabas.
xEKOzTZF2KQ_0115.wav|Jānis, kas pa šo laiciņu bij noskatījies glīti nokārtotā grāmatu plauktā, tagad apgriezās un iejautājās:
xEKOzTZF2KQ_0116.wav|Kas ir akla?
xEKOzTZF2KQ_0117.wav|Mīlestība, meita jokodamās kliedza un tad piebilda: Māte sacīja, šī labāk ietu pie kurla nekā pie akla.
xEKOzTZF2KQ_0118.wav|Un tu Jānis kliedza pretim.
xEKOzTZF2KQ_0119.wav|Nu ļaudis jau saka, es esot gluži mātē atsitusēs, tad jau nu laikam tai lietā domāšu tā arī tāpat kā viņa.
xEKOzTZF2KQ_0120.wav|Nepareiza ziņa, Jānis kliedza.
xEKOzTZF2KQ_0121.wav|Taisnība gan, ļaudīm nevar ticēt.
xEKOzTZF2KQ_0122.wav|Lai Dievs nedod, meita nopūtās ir gan par tiesi kurls.
xEKOzTZF2KQ_0123.wav|Un tā, ka visa istaba noskanēja, viņa kliedza: Es arī labāk pie kurla nekā pie akla ietu.
xEKOzTZF2KQ_0124.wav|Ak lietu, Jānis runāja.
xEKOzTZF2KQ_0125.wav|Jā, es arī gaidu lietu.
xEKOzTZF2KQ_0126.wav|Bet nerunā tik stipri, es gluži labi dzirdu...
xEKOzTZF2KQ_0127.wav|un nu man arī jāsāk braukt.
xEKOzTZF2KQ_0129.wav|paliec tak vēl kādu brītiņu, meita vedināja.
xEKOzTZF2KQ_0130.wav|Vai negribēsi varbūt kādu kumosu iekost?
xEKOzTZF2KQ_0133.wav|Māte tev gribēja dot ēst meita izmisuse kliedza.
xEKOzTZF2KQ_0134.wav|Ko nu par plēšanu, nebīsties, Jānis atbildēja un sniedza meitai roku.
xEKOzTZF2KQ_0135.wav|Brauc ratā, meita nepacietīgi noņurdēja, atvadījās no puiša, un šis aizbrauca, mātei pagalmā padevis ardievu.
xEKOzTZF2KQ_0136.wav|Otrās mājās, kurās Jānis iebrauca, dzīvoja saimnieciņš ar četriem bērniem, trim meitām un vienu dēlu.
xEKOzTZF2KQ_0137.wav|Par dēlu runāja, ka no tā ar laiku iznākšot labs saimnieks, par meitām neviens nekā nezināja stāstīt zīme, ka tās laikam bij krietnas.
xEKOzTZF2KQ_0138.wav|Ap māju un istabā Jānis nepamanīja nedz pārāk lielas kārtības, nedz pārāk lielas nekārtības, viss te laikam gāja pa tā saukto zelta vidus ceļu.
xEKOzTZF2KQ_0139.wav|Tā kā Jānis ar šo saimnieku nebij tik pazīstams, ka pie viņa bez iemesla varētu braukt ciemoties, tad viņš meloja, ka esot dzirdējis, ka nāburgam esot zirgs pārdodams.
xEKOzTZF2KQ_0140.wav|Saprotama lieta, ka nāburgam zirga nebij ko pārdot bet valoda bij iesākta un tika diezgan veikli turpināta.
xEKOzTZF2KQ_0141.wav|Meitas, kas visas trīs bij mājā, runāja ļoti prātīgi, un Jāņam arvienu vairāk sirds iesila priekš vecākās, glītas, nopietnas meitenes.
xEKOzTZF2KQ_0142.wav|Tie citi to arī drīz vien pamanīja, jo, kad Jānis jau otru lāgu vecākajai bij pievirzījies tuvāk, jaunākā māsa, kas Jāņam aiz muguras sēdēja, iečukstējās:
xEKOzTZF2KQ_0143.wav|Nudie, man tā vien liekas, ka Vilnis zirga pirkt pie mums nemaz nav atbraucis.
xEKOzTZF2KQ_0144.wav|Kā tad māte jautāja.
xEKOzTZF2KQ_0145.wav|Meitene parādīja ar roku uz vecāko māsu.
xEKOzTZF2KQ_0146.wav|Nu kas tad būtu māte sacīja.
xEKOzTZF2KQ_0147.wav|Kāzas, meitene atbildēja un smējās jautri.
xEKOzTZF2KQ_0148.wav|Marij, tu tak viņu ņemtu?
xEKOzTZF2KQ_0149.wav|Vecākā māsa satvēra priekšauta stūri un darīja tā, it kā kad ar to noslaucītu lūpas, bet pa tam viņa atbildēja:
xEKOzTZF2KQ_0150.wav|Par ko ne.
xEKOzTZF2KQ_0151.wav|Patikt jau nu gan viņš man lāgā nepatīk, bet kur tad nu mēs, nabadzītes, tos patīkamos ņemsim.
xEKOzTZF2KQ_0152.wav|Brāķēt drīkst tikai lielmaņu meitas.
xEKOzTZF2KQ_0153.wav|Tās viņu tā kurluma dēļ laikam jau arī būs izbrāķējušas, māte runāja.
xEKOzTZF2KQ_0154.wav|Par to kurlumu būtu nieks, vecākā sacīja.
xEKOzTZF2KQ_0155.wav|Kaut tik pats būtu labāk paticis.
xEKOzTZF2KQ_0156.wav|Pēc šiem vārdiem viņa nolaida priekšauta stūri un sāka atkal ar Jāni diktā balsī sarunāties.
xEKOzTZF2KQ_0157.wav|Bet šis meitai trešo lāgu vairs nevirzījās tuvāk, novēroja izdevīgu brīdi, kad varēja atvadīties, un brauca tāļāk.
xEKOzTZF2KQ_0158.wav|Nokļuvis pie trešajām mājām, kur arī ziedēja roze.
xEKOzTZF2KQ_0159.wav|Ko viņš turēja par tik vērtīgu, ka pēc tās derēja izstiept roku.
xEKOzTZF2KQ_0160.wav|Jānis šo rozi ieraudzīja puišu drēbju klētī kopā ar kādu citu puķi.
xEKOzTZF2KQ_0162.wav|Abas meitas dikti smējās, un, kad Jānis, pie klētiņas piegājis, padeva labdienu un vaicāja pēc saimnieka, roze atbildēja:
xEKOzTZF2KQ_0163.wav|Tēva nav mājā, un māte aizgājuse uz ciemiem.
xEKOzTZF2KQ_0164.wav|Ko Jānis sacīja, roku pielikdams pie auss.
xEKOzTZF2KQ_0165.wav|Saimnieka nav mājā, magone bļāva.
xEKOzTZF2KQ_0166.wav|Runā stiprāk, tas stapans jau nedzird.
xEKOzTZF2KQ_0167.wav|Skāde...
xEKOzTZF2KQ_0168.wav|Nu tad jūs neļaunosaties, ka patriecos ar jums kādu brītiņu, kamēr zirgs atšaunas, esmu ātri braucis.
xEKOzTZF2KQ_0169.wav|Abas meitas apgalvoja, ka tās nebūt neļaunošoties.
xEKOzTZF2KQ_0170.wav|Un roze vēl pielika, šai esot prieks, ka tēva neesot mājā.
xEKOzTZF2KQ_0171.wav|Un tā tālāk un tā tālāk.
xEKOzTZF2KQ_0172.wav|Un sāka tik veikli sarunas pavedienu šķetināt, ka Jānis atzina, ka bij taisnība ļaudīm kas viņu bija iecienījuši par ļoti gudru un attapīgu un stāstīja, ka neviens viņu nevarot aizrunāt.
xEKOzTZF2KQ_0173.wav|Bet teikumi, ar kādiem abas puķes šo vārdu audumu klusām tā sakot pašas priekš sevis izrotāja, bija tik bezkaunīgi, ka saruna pilnīgi nemaz nav atstāstāma.
xEKOzTZF2KQ_0174.wav|Lai tādēļ pietiek ar to, kad saku.
xEKOzTZF2KQ_0175.wav|Ka tā bij ļoti jautra un vilkās labi ilgi un ka tad, kad Jānis pēdīgi no abām puķēm šķīrās, magone pilnīgi pārliecināta izsaucās.
xEKOzTZF2KQ_0176.wav|Ja tu ar to Vilni drīzi nedzersi kāzas, tad lai es pārvēršos par vīrieti.
xEKOzTZF2KQ_0177.wav|Vāģos iesēdies, Jānis vēlreiz atvadīdamies pacēla cepuri, apgriezās tad uz otru pusi un nospļāvās.
xEKOzTZF2KQ_0178.wav|Tad viņš palaida grožus šļaubāk: saule jau rādīja launaga laiku, un vēl bij pēdējās no uzdomātām mājām jāizciemojas.
xEKOzTZF2KQ_0179.wav|Nozviegdamies zirgs tajās ierikšoja.
xEKOzTZF2KQ_0180.wav|Jānis to piesēja pie slitiņas, kas taisni šim nolūkam bij taisīta un kādas viņš citās šodien izbraukātās mājās nebij atradis, un pārlaida acis pār pagalmu.
xEKOzTZF2KQ_0181.wav|Zaļais mauriņš visapkārt bij tik gluds un vienāds, ka laikam pat ne kaķis pa to nebij bradājis.
xEKOzTZF2KQ_0182.wav|Celiņi uz klēti, stalli un lopu kūti bij cik tāļu nu Jānis tos varēja pārredzēt, tik tīri kā nupat izslaucīti, laidars tik spodrs, ka pa to varēja dancot.
xEKOzTZF2KQ_0183.wav|Skaidienā skaidas un žagari visi likās guļam pēc kārtas, un ir istaba darīja tādu iespaidu, kā kad viņa kūkumu savā pakaļgalā nebūtu vis uzmetuse aiz vecuma, bet pēc sevišķa noteikuma un pavēles, jā.
xEKOzTZF2KQ_0184.wav|Tiešām, Vējš bij kārtīgākais saimnieks visā pagastā!
xEKOzTZF2KQ_0185.wav|Istabā iegājis, Jānis tur redzēja tādu pašu ievērojamu spodrumu kā ārā.
xEKOzTZF2KQ_0186.wav|Gultas stāvēja noteiktā rindā gar sienām un bij cēli uztaisītas, saimes ēdamais galds balts kā sniegs istabas vidū, krēsli, soliņi ar vārdu sakot, katra lietiņa savā vietā.
xEKOzTZF2KQ_0187.wav|Istaba bij tukša, tikai vienā gultā gulēja puisis, kas, durvīm iežverkstoties, galvu pacēla un ar lielām, brūnām acīm jautājoši uzlūkoja ienācēju.
xEKOzTZF2KQ_0188.wav|Labdien, Jānis sveicināja.
xEKOzTZF2KQ_0189.wav|Labdien, puisis atņēma.
xEKOzTZF2KQ_0190.wav|Vai saimnieks mājā?
xEKOzTZF2KQ_0191.wav|Puisis parādīja ar īkšķi uz saimnieka istabas durvīm, pateica īsi: Vai nedzirdat -nožāvājās gari, pagrieza ģīmi uz sienu un gulēja tālāk.
xEKOzTZF2KQ_0192.wav|Mirkli uzmetis puiša resnajam, sarkanajam kaklam, Jānis paspēra pāris soļus uz priekšu un klausījās brīdi.
xEKOzTZF2KQ_0193.wav|Jā, tiešām, Vējš pilnā kaklā lasīja bībelē.
xEKOzTZF2KQ_0194.wav|Tāds bij viņa ieradums.
xEKOzTZF2KQ_0195.wav|Viņš pilnā kaklā rīkoja saimi, viņš pilnā kaklā runāja ar mācītāju un lielkungu, viņš pilnā kaklā lūdza Dievu.
xEKOzTZF2KQ_0196.wav|Kādēļ ne, ja Dievam tā nebūtu paticis, tad jau viņš diktas balss nemaz nebūtu devis.
xEKOzTZF2KQ_0197.wav|Jānis klausījās un klausījās un gaidīja, lai saimnieks pātarus beidz, jo viņš to negribēja traucēt.
xEKOzTZF2KQ_0198.wav|Bet tomēr, nevarēdams sagaidīt gala, viņš iegāja saimnieka istabā.
xEKOzTZF2KQ_0199.wav|Saimnieks neatņēma sveicinājuma, bet lasīja mierīgi tāļāk.
xEKOzTZF2KQ_0200.wav|Viņš lasīšanu nemēdza noraut nodaļas vidū, tas nebij kārtīgi, un tādēļ Jāņam bij jāgaida, kamēr viņš pirmās Makabeju grāmatas vienpadsmitās nodaļas visus septiņdesmit četrus pantus bij izlasījis.
xEKOzTZF2KQ_0201.wav|Proti, Makabeju grāmatas Vējam bij tās mīļākās, jo tajās tik jauki varēja palasīties par kariem un kautiņiem starp jūdiem un pagāniem!
xEKOzTZF2KQ_0202.wav|Šie notikumi saimniekam atgādināja viņa paša grūtos cīniņus ar nekārtīgo saimi un pasauli un deva tam spēku un prieku uz tāļāku karošanu.
xEKOzTZF2KQ_0203.wav|Pēdīgi tie trīs tūkstoši pagānu bij nokauti, Jonatāns atgriezies uz Jeruzālemi atpakaļ, un Vējš, roku ātri pakustinādams bībeli aizsita cieti.
xEKOzTZF2KQ_0204.wav|Labdien, viņš sacīja strupi, ne laipni, nedz nelaipni.
xEKOzTZF2KQ_0205.wav|Nu, kā nu skrien?...
xEKOzTZF2KQ_0207.wav|Jānis atbildēja ko neko, apsēdās un jautāja, vai no saimniekiem šis vien esot mājā.
xEKOzTZF2KQ_0208.wav|Nē, Vējš kliedza visā galvā, jo viņš domāja, ka viņa ikdienišķā balss priekš Jāņa vēl neesot stipra diezgan.
xEKOzTZF2KQ_0209.wav|Alīde arī...
xEKOzTZF2KQ_0210.wav|Sūrojās visu dienu ar galvu...
xEKOzTZF2KQ_0211.wav|Būs laikam klētī...
xEKOzTZF2KQ_0212.wav|Gribēji ar viņu tikties?
xEKOzTZF2KQ_0213.wav|Jā, Jānis atbildēja, drusku sajucis caur veča strupo izturēšanos.
xEKOzTZF2KQ_0215.wav|Vējš sacīja, ielika bībeli skapī un atstāja istabu.
xEKOzTZF2KQ_0216.wav|Alīde, Vēja vienīgā mantiniece, sēdēja klētī un tamborēja vej še viesis tēvs kliedza, klētī iegājis.
xEKOzTZF2KQ_0217.wav|Nu, ej uztaisi kapiju man gribas dzert...
xEKOzTZF2KQ_0219.wav|Meita piecēlās un sasveicinājās ar Jāni.
xEKOzTZF2KQ_0220.wav|Un nečiepsti, ar viņu runādama, Vējš no jauna kliedza.
xEKOzTZF2KQ_0221.wav|Zini, viņš tikpat kā kurls.
xEKOzTZF2KQ_0222.wav|Alīde nosarka maģenīt un aizgāja.
xEKOzTZF2KQ_0223.wav|Jāņa acis viņu pavadīja, kamēr tā istabā nozuda...
xEKOzTZF2KQ_0224.wav|Ak tu tavu patīkamu skuķi, viņš tad pie sevis nodomāja.
xEKOzTZF2KQ_0225.wav|Cik lokani viņa gāja, cik glīti viņa bij ģērbusēs, cik dienīgi viņai baltais priekšautiņš stāvēja, cik modīgā džerkstē viņa matus uz pakauša bij sadžerkstējuse.
xEKOzTZF2KQ_0226.wav|Ar kādu patīkamu, vienkāršu daiļumu viņa pat roku bij pratuse sniegt Un šī roka nē, šī rociņa kā balta dūjiņa, tik mīksta tā bij gulējuse viņa rokā!
xEKOzTZF2KQ_0227.wav|Zināms, šis mīkstums un baltums kopā ar ģīmi, kura vaigi varbūt būtu bijuši vēl skaistāki, ja uz tiem par desmit kapeikām sārtuma būtu bijis virsū, es saku šis mīkstums un baltims nu gan liecināja, ka Alīde vienkāršus darbus nestrādāja.
xEKOzTZF2KQ_0228.wav|Bet neviens jau arī vienkāršu darbu darīšanu negaidīja no Vēja meitas, un Jāņa sievai to arī nevajadzēja.
xEKOzTZF2KQ_0229.wav|Smalkus rokas darbus: ar mašīnu šūt un it īpaši nepieciešami vajadzīgo tamborēšanu viņa prata kā reti kāda cita, bij jau divus gadus pilsētā pie šneiderienes bijuse mācīties.
xEKOzTZF2KQ_0230.wav|Un vai šim skuķam eņģeļa izskatā varēja būt citāda sirds nekā eņģeļa?
xEKOzTZF2KQ_0231.wav|Vai zem šāda tēva uzraudzības tajā cits kas varēja ieviesties nekā tikumi?
xEKOzTZF2KQ_0232.wav|Tikumi un vēlreiz tikumi, visi viens pakaļ otrām, visi jaukākā kārtībā.
xEKOzTZF2KQ_0233.wav|Tie mita tur, par to nebij ko šaubīties, par to liecināja arī visa meitenes klusā pagātne.
xEKOzTZF2KQ_0234.wav|Vai tā kādreiz bij spēlējuse teātrī kā citas saimnieku meitas?
xEKOzTZF2KQ_0235.wav|Nē, vai tā apmeklēja zaļumu balles?
xEKOzTZF2KQ_0236.wav|Nē, vai to kādreiz redzēja krogā vai kroga priekšā stāvam uz puišiem rādāmies?
xEKOzTZF2KQ_0237.wav|Nē, vai bij kādreiz dzirdēts, ka Alīde pateikuse uz saimi ļaunu vārdu, par uzbāzīgiem paunu žīdiem un rupjiem lopu kupčiem nemaz nerunājot, nē un atkal nē!
xEKOzTZF2KQ_0238.wav|Un Jānis savā sirdī nozvērējās šo meiteni iegūt par dzīves biedreni vai visu mūžu palikt neprecējies.
xEKOzTZF2KQ_0239.wav|Kamēr Alīde kafeju vārīja, tikām tēvs pa klēti brangi izkliedzās par nekārtību, kas tagad pasaulē un sevišķi viņu pagastā valdot, un, kad viss turpat uz maza galdiņa dzeršanai bij sarīkots, tad Jānis atkal no jauna varēja apbrīnot meitenes veiklumu un garšu.
xEKOzTZF2KQ_0240.wav|Viss notika tik ātri, visi trauki tā spīdēja un laistījās un stāvēja tik patīkamā kārtībā uz galdiņa, ka puišam, kam līdz šim nemaz nebij gribējies dzert, tagad pēc kafejas slāpin slāpa.
xEKOzTZF2KQ_0241.wav|Griez maizi Vējš tagad Jāņam uzkliedza, uz skābas maizes kukulīti rādīdams.
xEKOzTZF2KQ_0243.wav|Bet neiegriez vien pirkstā...
xEKOzTZF2KQ_0244.wav|Mani naži nav vis tādi kā citu!
xEKOzTZF2KQ_0245.wav|Jānis nodomāja, ka esot saprotama lieta, ka arī Vēja naži esot labākā kārtībā nekā citu, grieza maizi un ēda, un dzēra.
xEKOzTZF2KQ_0246.wav|Arī Alīde ēda, dzēra un runāja.
xEKOzTZF2KQ_0247.wav|Viņas valoda tecēja kā upīte, un viņa prata par Rīgu, par Vērmaņa dārzu un citiem jaukumiem tik patīkami stāstīt, kā Jānis vēl nekad nebij dzirdējis.
xEKOzTZF2KQ_0248.wav|Kafeju padzēris, tēvs piecēlās un atstāja, nekā neteicis, abus jaunos vienus.
xEKOzTZF2KQ_0249.wav|Jāņam tas bij visai pa prātam.
xEKOzTZF2KQ_0250.wav|Nu viņš drošāk varēja iesākt runāt.
xEKOzTZF2KQ_0251.wav|Bet nebij varbūt ceturtdaļstunda aiztecējuse, kad piepeši klētsdurvīs parādījās puisis, ko Jānis pirmiņ istabā bij redzējis guļam.
xEKOzTZF2KQ_0252.wav|Viņš nebij liels, bet ļoti spēcīgs, ar brangu ģīmi, lielām, platām krūtīm un varenām gūžām.
xEKOzTZF2KQ_0253.wav|Viņš iegāja klētī un sāka aizdurvē grābstīties ap sienu, kur visuvisādi valgi karājās.
xEKOzTZF2KQ_0255.wav|Nu, vai es tev šorīt neteicu, ka mans sapnis nozīmē, ka tev drīz būs precinieki?
xEKOzTZF2KQ_0256.wav|Alīde, kura graudiņu cukura bij gribējuse mest kafejā, nometa, šos vārdus dzirdēdama, cukuru zemē, nolīkās pie zemes, graudiņa meklēdama, un atbildēja:
xEKOzTZF2KQ_0257.wav|Vēl jau nu par precēšanos ne vārdiņa nav runājis.
xEKOzTZF2KQ_0258.wav|Bet ja runā, vai iesi?
xEKOzTZF2KQ_0263.wav|Nāksi no Jurģiem uz Viļņiem par puisi.
xEKOzTZF2KQ_0265.wav|Cits jau neatliks, bet tagad gribētu vēl drusku aiziet uz krogu, vai tev nauda?
xEKOzTZF2KQ_0266.wav|Tavu rūtaino svārku ķe kreisajā ķešā.
xEKOzTZF2KQ_0267.wav|Paldies, bet, ja vēlāku palieku kā būs -?
xEKOzTZF2KQ_0268.wav|Gulēšu šonakt atkal tepat, Alīde čukstēja, pacēla cukura graudiņu un iemeta to kafejā, Jāņam rādīdama nevainīgāko smaidu.
xEKOzTZF2KQ_0269.wav|Puisis paņēma jaunus apaušus un nozuda ar tiem.
xEKOzTZF2KQ_0270.wav|Brīdi Alīde un Jānis klusēdami dzēra tālāk.
xEKOzTZF2KQ_0271.wav|Jūsu puisis pēdējais tad ievaicājās diezgan vienaldzīgi.
xEKOzTZF2KQ_0272.wav|Jā, Alīde vienaldzīgi atbildēja.
xEKOzTZF2KQ_0273.wav|Spēcīgs cilvēks no izskata, laikam ļoti strādīgs?
xEKOzTZF2KQ_0274.wav|Alīde atmeta ar roku.
xEKOzTZF2KQ_0275.wav|Tāds pats miets kā visi citi: kā dzen, tā lien.
xEKOzTZF2KQ_0276.wav|Ak nakt un dien Jānis brīnējās tik uzcītīgi kalpi reti atronami.
xEKOzTZF2KQ_0277.wav|Alīde sacīja, ka Jānis neesot pareizi dzirdējis, un Jānis atbildēja, tas varot gan būt.
xEKOzTZF2KQ_0278.wav|Citus cilvēkus mīlestība padarot aklus, šo tā pataisot vēl kurlāku, nekā tas jau esot.
xEKOzTZF2KQ_0279.wav|Ko tad gan šis mīlējot, Alīde jautāja.
xEKOzTZF2KQ_0280.wav|Nu Alīdi, Jānis atbildēja, mīlējot viņu un vēloties viņu precēt.
xEKOzTZF2KQ_0281.wav|Uz Alīdes vaigiem parādījās par desmit kapeikām sārtuma, un viņa atbildēja, ka šai Jānis ļoti labi patīkot un ka viņai arī patiktu Viļņos būt par saimnieci.
xEKOzTZF2KQ_0282.wav|Skāde Jānis iesaucās.
xEKOzTZF2KQ_0284.wav|Tādēļ, ka jūs nevarat nākt uz Vilņiem.
xEKOzTZF2KQ_0285.wav|Bet es jau saku, ka varu, Alīde kliedza.
xEKOzTZF2KQ_0286.wav|Es arī cienīju mīlestības varu, Jānis kliedza pretim, un cienīju jūsu liegšanos.
xEKOzTZF2KQ_0287.wav|Bet es jau nebūt neliedzos Alīde brēca.
xEKOzTZF2KQ_0288.wav|Nē, nē, kā nu es to varu ņemt par ļaunu Jānis sacīja.
xEKOzTZF2KQ_0289.wav|Es jūs gribu ņemt Alīde brēca, gluži sarkana ģīmi apmezdamās.
xEKOzTZF2KQ_0292.wav|Abi jaunie kā nevarēja, tā nevarēja viens otru vairs saprast, un, tā kā Alīdei neiekrita prātā papīri un zīmuli ņemt palīgā, tad viņai Jāņam jāļauj vien bij aizbraukt ar nepareizo pārliecību sirdī, ka viņai jau cits brūtgans.
xEKOzTZF2KQ_0293.wav|Šī pārliecināšanās priekš Jāna laikam bij ļoti rūgta, jo, vāģos iekāpis, viņš zirgam krietni sadeva ar pātagu pa muguru, tā ka labi koptais, ātrais lopiņš aizgāja kā auka.
xEKOzTZF2KQ_0294.wav|Kā vāģi, telderu telderiem pa meža ceļu skriedami, neapgāzās, tā brīnuma nemāku izskaidrot, tikai to zinu, ka tad; kad zirgs uzlēca uz lielceļa, viss vēl bij pietiekošā kārtībā, bet nu nāca nelaime.
xEKOzTZF2KQ_0295.wav|Lielceļa malā, iepretim mazai mājiņai, gulēja liels, pelēks akmens, kuram Jānis jau simtu reižu laimīgi bij pabraucis garām.
xEKOzTZF2KQ_0296.wav|Bet šoreiz šis akmens viņam jeb, pareizāk sakot, viņa vāģiem kļuva par piedauzīšanas akmeni.
xEKOzTZF2KQ_0297.wav|Atsitās, tie tik spēcīgi pret šo, ka palēca labi augstu gaisā un tad mājiņas priekšā apgāzās, Jāni pasviezdami labu gabaliņu projām.
xEKOzTZF2KQ_0298.wav|Zirgs apstājās, un Jānis uzlēca stāvu un atgāza ar vienu vienīgu grūdienu vāģus atpakaļ uz riteņiem.
xEKOzTZF2KQ_0299.wav|Bet visi četri vairs nedūrās pie zemes, jo viena ass pavisam bij saliekta.
xEKOzTZF2KQ_0300.wav|Tik vien tās nelaimes Jānis noņurdēja un uzmeta grožus zirgam uz muguras, gribēdams mājiņā iet iekšā.
xEKOzTZF2KQ_0301.wav|Bet te jau no mājiņas viņam iznāca pretim plecīgs jauns vīrs.
xEKOzTZF2KQ_0302.wav|Vai zināt, es arī jūs līdz šim turēju par apdomīgāku, nekā tiešām esat, vīrs sacīja pusjokojošā, puspārmetošā balsī.
xEKOzTZF2KQ_0304.wav|No kā tad jūs bēgat jeb vai kam dzenaties pakaļ?
xEKOzTZF2KQ_0305.wav|Daru abus darbus reizē, bēgu no nelaimes un dzenos laimei pakaļ, Jānis spītīgi atbildēja.
xEKOzTZF2KQ_0306.wav|Bet, ja jums, kalēj, labs prāts un Dievs sirdī, tad saklaudziniet man še to asi, ar tādu tāļāk nevaru braukt.
xEKOzTZF2KQ_0307.wav|Kalējs apskatīja skādi un tad sacīja: jāpalīdz esot, bet darbs neesot tik ātri padarāms, lai tādēļ Vilnis pa tam ieejot un apskatoties viņa zālē.
xEKOzTZF2KQ_0308.wav|Bet saskābis Jānis atbildēja, ka šis labāk palīdzēšot kalējam cik varēdams, lai tā skāde drīzāk tiktu izlabota.
xEKOzTZF2KQ_0309.wav|Labi, kalējs atteica un sāka pa smēdi, rīkoties.
xEKOzTZF2KQ_0310.wav|Pēc brīža atvērās durvis, kas no smēdes veda kalēja zālē, un pa tām iznāca jauna, ļoti glīta sieviete, sveicināja, pasmēla ar baltu māla krūzīti ūdeni no spaiņa, kas smēdes kaktā stāvēja, un iegāja atkal istabā.
xEKOzTZF2KQ_0311.wav|Vai tā bij jūsu sieviņa Jānis vaicāja.
xEKOzTZF2KQ_0312.wav|Māsa, kalējs atbildēja un pasmējās.
xEKOzTZF2KQ_0314.wav|Jūs jau arī mūsu vidū vēl neesat necik ilgu laiku, Jānis atvainojās, bez tam: ko esmu nokavējis, to tūliņ varu panākt, iešu iepazīšos ar jūsu famīliju.
xEKOzTZF2KQ_0315.wav|Viņš iegāja dzīvojamā istabiņā.
xEKOzTZF2KQ_0316.wav|Bet, nepatīkami pārsteigts, viņš pie durvīm palika stāvam.
xEKOzTZF2KQ_0317.wav|Bez kalēja māsas istabiņā vēl bij mazs, gadus sešus vecs meitēns.
xEKOzTZF2KQ_0318.wav|Kam šis bērns piederēja?
xEKOzTZF2KQ_0319.wav|Jānis apsēdās un sāka runāt.
xEKOzTZF2KQ_0320.wav|Viņš ievilināja bērnu sev klēpī un sāka tam par šo un to stāstīt un jautāt, meitenes atbildes likdams no kalēja māsas dikti atkārtot.
xEKOzTZF2KQ_0321.wav|Pēdīgi viņš vaicāja, kur bērnam esot tēvs un māte.
xEKOzTZF2KQ_0322.wav|Debesīs, meitenīte sacīja un jānis viņai par atbildi iedeva mutes.
xEKOzTZF2KQ_0323.wav|Un kur tev brālis Jānis vaicāja tāļāk.
xEKOzTZF2KQ_0324.wav|Ārā, un māsa?
xEKOzTZF2KQ_0325.wav|Bērns rādīja uz kalēja māsu.
xEKOzTZF2KQ_0326.wav|Kā viņai vārds?
xEKOzTZF2KQ_0330.wav|Jānis nu zināja diezgan.
xEKOzTZF2KQ_0331.wav|Brīdi viņš meiteni vēl paauklēja un palaida viņu tad vaļā.
xEKOzTZF2KQ_0332.wav|Tai pašā acumirkli kalējs ienāca ar ziņu, ka vāģi esot salāpīti.
xEKOzTZF2KQ_0333.wav|Tas nabaga cilvēks jau gandrīz pavisam kurls, Ilze klusā un līdzcietīgā balsī sacīja.
xEKOzTZF2KQ_0334.wav|Juri, vai viņam nebūtu jāiestāsta.
xEKOzTZF2KQ_0335.wav|Nieki kalējs iesaucās un pielika, uz Jāni pagriezies: Viendien te uzklīda tāda pagāna kāršu licēja, žīdiete, kura mums kā lietus debess tikām mācās virsū, kamēr bij jāļauj izlikt kārtis.
xEKOzTZF2KQ_0336.wav|Izlikuse priekš mums, tā par to pašu maksu teicās izmuldēties vēl priekš kāda radenieka, un tad Ilze prasīja, lai pastāstot, vai jūsu ausis kļūšot veselas.
xEKOzTZF2KQ_0337.wav|Jūsu māsa jau manis līdz šim nemaz nepazina Jānis iesaucās.
xEKOzTZF2KQ_0338.wav|Kā tad viņai varēja ienākt prātā -?
xEKOzTZF2KQ_0339.wav|Viņa jūs pazina gan viņa jau ir mazmaniete, kalējs atbildēja un smīnēja.
xEKOzTZF2KQ_0340.wav|Ilze nosarka, un Jāņam vaigi pietvīka.
xEKOzTZF2KQ_0341.wav|Un ko tad tā žīdiete sacīja viņš jautāja.
xEKOzTZF2KQ_0342.wav|Jūs tikšot caur kādu sieviņu atkal pie labas dzirdēšanas, kalējs stāstīja tālāk.
xEKOzTZF2KQ_0343.wav|Še Ilze nu domā, ka tā sieviņa cita neviena nevarot būt kā izdaudzinātā gulētāja un tādēļ jums uz to, pēc Ilzes domām, joku dēļ būtu jāaizbrauc.
xEKOzTZF2KQ_0344.wav|Jānis papurināja galvu.
xEKOzTZF2KQ_0345.wav|Tā man nevar palīdzēt, viņš sacīja.
xEKOzTZF2KQ_0346.wav|Man tikai viena vienīga zālīte, kā dakteri teica, varot palīdzēt, un tās es nevaru atrast.
xEKOzTZF2KQ_0347.wav|Vai tad nav zināms, kādā vietā viņa aug Ilze ievaicājās.
xEKOzTZF2KQ_0348.wav|Ir gan, bet es tādas vietas vēl neesmu atradis.
xEKOzTZF2KQ_0349.wav|Ak meklējiet jel, gan atradīsiet Ilze dzīvi izsaucās.
xEKOzTZF2KQ_0350.wav|Meklēšu, meklēšu, Jānis atbildēja, paskatījās Ilzē.
xEKOzTZF2KQ_0351.wav|Un piecēlās, pāri vārdus vēl parunājis, viņš atvadījās un aizbrauca.
xEKOzTZF2KQ_0352.wav|Lēniem soļiem zirgs iegāja mājā.
xEKOzTZF2KQ_0353.wav|Kādas dienas vēlāk Jāņam misējās arot: viņš nolauza zviedru arklam griežamo.
xEKOzTZF2KQ_0354.wav|Līdz šim viņš vienmēr puisi uz kalēju bij sūtījis, tagad viņš aizgāja pats.
xEKOzTZF2KQ_0355.wav|Kamēr kalējs griežamo lāpīja, Jānis iegāja istabiņā, bet atrada tur tikai mazo Līzīti vienu pašu.
xEKOzTZF2KQ_0356.wav|Viņš bērnu atkal paņēma klēpī, pajokojās ar to un ievaicājās tad piepeši:
xEKOzTZF2KQ_0357.wav|Ilze tevi gan laikam ik dienas sit, Līzīt?
xEKOzTZF2KQ_0358.wav|Nē, viņa manis nemaz nesit, Līzīte atbildēja.
xEKOzTZF2KQ_0359.wav|Bet baras, viņa tevi laikam gan arvienu sabar.
xEKOzTZF2KQ_0360.wav|Bar gan, tad, kad esmu nevaldīga.
xEKOzTZF2KQ_0361.wav|Un brāli viņa laikam arī bar?
xEKOzTZF2KQ_0362.wav|Nē, meitene noteikti atbildēja un papurināja galviņu, brāli viņa nekad nebar, tā...
xEKOzTZF2KQ_0363.wav|vai jūs abas guļat vienā gultā, jā.
xEKOzTZF2KQ_0364.wav|Tas ir smuki, tad jūs gan reizē ejat gulēt un reizē ceļaties kājās Jānis pratināja tāļāk.
xEKOzTZF2KQ_0365.wav|Gulēt ejam reizē, kājās ceļos viena pate es ilgi guļu, bērns atbildēja un pielika: Bet par ko tu tik daudz prasi?
xEKOzTZF2KQ_0366.wav|Es gribu zināt, vai tu labi proti atbildēt, Jānis izskaidroja un izvilka no ķešas krietnu graudu cukura.
xEKOzTZF2KQ_0367.wav|Māki jau gan, še tev arī par to kukulis...
xEKOzTZF2KQ_0368.wav|Pēc šīs reizes Jāņam ceļš uz smēdi, kā smējās, bij ierauts.
xEKOzTZF2KQ_0369.wav|Bija kas, nebija ko kalt: Jānis aizgāja uz smēdi un satikās, saprotams, tad arī ar Ilzi.
xEKOzTZF2KQ_0370.wav|Te kādā dienā, atkal apciemojot smēdi, viņš to atrada tukšu.
xEKOzTZF2KQ_0371.wav|Ogles ēzē bij izdzisušas.
xEKOzTZF2KQ_0372.wav|Mazā Līzīte kavējās ap brāļa šur tur izkaisītiem darba rīkiem.
xEKOzTZF2KQ_0373.wav|Kur Juris Jānis prasīja.
xEKOzTZF2KQ_0376.wav|Arī istabā.
xEKOzTZF2KQ_0377.wav|Bērns pienāca pie Jāņa klāt un pačukstēja noslēpumaini:
xEKOzTZF2KQ_0378.wav|Viņa raud.
xEKOzTZF2KQ_0379.wav|Ej nu, ej, par ko tad?
xEKOzTZF2KQ_0381.wav|Vai te šodien bij daudz viesu Jānis vaicāja.
xEKOzTZF2KQ_0382.wav|Nupat bij viens un aizgāja.
xEKOzTZF2KQ_0383.wav|Vai tas ko sacīja ar?
xEKOzTZF2KQ_0384.wav|Viņš sacīja, lai, ka tu precēšoties un lai Juris viņam sakaļot jaunus vāģus.
xEKOzTZF2KQ_0386.wav|Kalējs stāvēja pie loga un skatījās ārā, Ilze sēdēja gultā un aizsedza, Jāņam ienākot, ātri ģīmi.
xEKOzTZF2KQ_0387.wav|Labdien Jānis sveicināja.
xEKOzTZF2KQ_0388.wav|Labdien tikai kalējs strupi atņēma.
xEKOzTZF2KQ_0389.wav|Kāda sērga tad jums abiem uznākuse Jānis, vienā un otrā paskatījies, ievaicājās un apsēdās.
xEKOzTZF2KQ_0390.wav|Kalējs apgriezās.
xEKOzTZF2KQ_0391.wav|Nupat pie manis bij Vējš, viņš atbildēja un lūkojās, uzacis nikni sarāvis, nozīmīgi Jānī.
xEKOzTZF2KQ_0392.wav|Ak un tas jums atnesa lietu Jānis jokojās tādā pašā jautrā balsī.
xEKOzTZF2KQ_0393.wav|Nē, kalējs atcirta pretim, viņš mums atnesa ziņu, ka viņa Alīde drīz dzeršot kāzas tā, un par to jums abiem jānoskumst, vai Alīdi apskaužat, vai jums arī tā kā negribētos kāzu?
xEKOzTZF2KQ_0394.wav|Tas tak par daudz kalējs iesaucās un uzsita ar roku uz loga plaukta ka visas rūts nodārdēja.
xEKOzTZF2KQ_0395.wav|Jūs nākat gandrīz ik pārdienām uz smēdi, sagrozāt manai nabaga māsai galvu un esat jau citas brūtgans!
xEKOzTZF2KQ_0397.wav|Un tad jūs vēl smejaties par manām errastībām un Ilzes žēlabām!...
xEKOzTZF2KQ_0398.wav|Zināms, mēs jau nu jums to nemaz nebūtu rādījuši, ja mums būtu bijis laiks saņemties.
xEKOzTZF2KQ_0399.wav|Bet nupat vien vēl jau visu dabūjām zināt.
xEKOzTZF2KQ_0401.wav|Nav vajadzīgs, ka saņematies.
xEKOzTZF2KQ_0402.wav|Man nemaz nav ienācis prātā ar jums jokoties.
xEKOzTZF2KQ_0403.wav|No Alīdes nekā nezinu, viss, ko zinu, ir tas, ka ar Ilzi pēc četrām, ja labi ies pēc trim nedēļām dzeršu kāzas.
xEKOzTZF2KQ_0404.wav|Abas rokas atspiedis pret loga plauktu, kalējs ar platām acīm skatījās runātājā.
xEKOzTZF2KQ_0405.wav|Jānis brītiņu nopriecājās par pārsteigšanu, kas uz viņa ģīmja bij lasāma.
xEKOzTZF2KQ_0406.wav|Ko nu stāvi, viņš tad sacīja.
xEKOzTZF2KQ_0408.wav|Jeb vai gribi redzēt kā Ilzi pirmo reizi nobučoju.
xEKOzTZF2KQ_0409.wav|To nu kalējs gan negribēja.
xEKOzTZF2KQ_0410.wav|Lēniem soļiem, it kā šaubīdamies, kas īsti būtu darāms, viņš atstāja istabiņu.
xEKOzTZF2KQ_0411.wav|Jānis piegāja pie Ilzes, kas visu šo laiku nebij zinājuse, kur dēties, ko darīt, nosēdās viņai līdzās un satvēra viņas roku.
xEKOzTZF2KQ_0412.wav|Un tad viņš ar viņu runāja un vaicāja, vai viņa šo mīlējot.
xEKOzTZF2KQ_0413.wav|Viņam nepietika ar to, ka kalējs viņas mīlestību bij izstāstījis, viņam, kā ikkatram, kas samīlējies, šī mūžam saldā apliecība bij jādzird arī no Ilzes mutes.
xEKOzTZF2KQ_0414.wav|Bet atbildes vietā Ilze notvīkdama tikai viegli pamāja ar galvu.
xEKOzTZF2KQ_0415.wav|Vai tu mani mīlē Jānis vaicāja otru lāgu un vilka meiteni sev pie krūtīm.
xEKOzTZF2KQ_0416.wav|Saki jel Bet Ilze atkal cieta klusu, vaigu pieglauzdama pie viņa vaiga.
xEKOzTZF2KQ_0417.wav|Nu saki jel Jānis lūdzās Vai tu mani mīlē?
xEKOzTZF2KQ_0418.wav|Es nevaru Ilze izsaucās ar asarām acīs un pie sevis viņa nočukstēja.
xEKOzTZF2KQ_0419.wav|Kā gan lai kliedzu, ka viņu mīlēju.
xEKOzTZF2KQ_0420.wav|Bet es jau dzirdu Jānis sacīja un smīnēja.
xEKOzTZF2KQ_0421.wav|Tu nupat teici: Kā lai gan kliedzu, ka viņu mīlēju!
xEKOzTZF2KQ_0425.wav|Jā, puisis atbildēja un viņa vaigs spīdēja laimē.
xEKOzTZF2KQ_0426.wav|Kur tad, kur tad Ilze ātri vaicāja.
xEKOzTZF2KQ_0427.wav|Tavā sirdī, manā sirdī...
xEKOzTZF2KQ_0428.wav|nu tu joko, kā tad viņu sauc?
xEKOzTZF2KQ_0429.wav|Viņas vārds ir mīlestība.
xEKOzTZF2KQ_0430.wav|Mīlestība, es nesaprotu.
xEKOzTZF2KQ_0431.wav|Vai tad mīlestība spēj izdarīt tādas brīnuma lietas.
xEKOzTZF2KQ_0432.wav|Zināms, jo viņa ir tā lielākā brīnumu darītāja.
xEKOzTZF2KQ_0433.wav|Jānis atbildēja un satvēra no jauna Ilzes rokas.
xEKOzTZF2KQ_0434.wav|Bet nāc nu un pasaki man kā tu mani mīlē.
xEKOzTZF2KQ_0435.wav|Iečuksti man to abās ausīs, lai zinu vai tava brīnuma zālīte tās abas atvēruse.
sag4dH2AmxI_2_0000.wav|Mākoņi, kas aizsedza laiku no laika mēnesi, tagad atkal atplaišķījās.
sag4dH2AmxI_2_0001.wav|No bālās, burvīgās gaismas apspīdēts, pie loga stāvošās meitenes ģīmis izskatījās vareni daiļš.
sag4dH2AmxI_2_0002.wav|Biezi, gaiši mati, no kādas vēsmiņas maģenīt kustināti, glūda pār viņas balto kaklu, aizsedza daiļi apaļinātās krūtis.
sag4dH2AmxI_2_0003.wav|Viņas acis zibēja, lūpas tai drebēja saldās maņās.
sag4dH2AmxI_2_0004.wav|Un tēls, kas tur dārzā pie koka stāvēja, šoreiz nebij nekāda viļoša ēna.
sag4dH2AmxI_2_0005.wav|Viņš kustējās, tuvojās logam un uzsāka runāt.
sag4dH2AmxI_2_0006.wav|Tā bij Ernesta balss.
sag4dH2AmxI_2_0007.wav|Tik agri, sirsniņ, viņš čukstēja, abas rokas aplikdams ap Lienes kaklu, vakar man bij veselu stundu ilgāk jāgaida.
sag4dH2AmxI_2_0009.wav|Viņš uzspieda karstu skūpstienu uz meitenes lūpām.
sag4dH2AmxI_2_0010.wav|Šovakar māte aizmiga ļoti ātri, Liene atbildēja, aizmiga, it kā paredzēdama, ka šovakar ļoti ilgojos ar tevi tikties.
sag4dH2AmxI_2_0011.wav|Man bij daudz daudz tev ko stāstīt.
sag4dH2AmxI_2_0013.wav|Ernests atspiedās uz loga plaukta un skatījās kāri Lienē.
sag4dH2AmxI_2_0014.wav|Nu, ko nu lai stāstu...
sag4dH2AmxI_2_0015.wav|Man iet tā: kad pie tevis neesmu, tad man tūkstoš domu galvā, es domāju, par to runāšu ar Ernestu un par to un, kad ar tevi tiekos, tad visas domas vējā un nekas man nepaliek tev ko stāstīt kā tikai tas: es tevi neizsakāmi mīlēju!...
sag4dH2AmxI_2_0016.wav|Viņa abām rokām apņēma jaunekļa vaigus, pagrieza viņa galvu uz augšu un noskūpstīja viņa pieri.
sag4dH2AmxI_2_0017.wav|Līgaviņ, šis čukstēja, saldu jūtu pārņemts, es arī cita nekā no tavām lūpām negribu dzirdēt kā šos jaukos vārdus...
sag4dH2AmxI_2_0018.wav|Saki tos vēlreiz, saki tos vēl vairāk reižu!
sag4dH2AmxI_2_0019.wav|Es tevi mīlēju, mīlēju no visas sirds, mīlēju tevi ļoti ļoti, manu Ernestiņ!
sag4dH2AmxI_2_0021.wav|Tas neskan nemaz itk mīlīgi, kā to gribētu.
sag4dH2AmxI_2_0022.wav|Ernestiņ...
sag4dH2AmxI_2_0023.wav|Kāpēc tevis nesauc par Jāni?
sag4dH2AmxI_2_0024.wav|Klau, cik tas mīlīgi skanētu: Jānīt, tevi mīlēju, bet nu saki tu arī man, ka mani mīlē, sacīsi?
sag4dH2AmxI_2_0025.wav|Ernests izpildīja meitenes vēlēšanos.
sag4dH2AmxI_2_0026.wav|Drīzi, sirsniņ, tu mani varēsi saukt pie cita vārda, kas tev labāk patiks nekā Ernestiņš, viņš tad turpināja, mīļo vīriņ tas taču skan daiļi!
sag4dH2AmxI_2_0027.wav|Skan gan, bet nezin kad tas būs mīļo vīriņ.
sag4dH2AmxI_2_0028.wav|Kad par mūsu nākotni iesāku domāt, tad man uznāk bailes.
sag4dH2AmxI_2_0029.wav|Tavi vecāki neņem par ļaunu ir augstprātīgi, tiem nepatiks tāda vekekla, kāda es.
sag4dH2AmxI_2_0030.wav|Tavs tēvs turklāt tura naidīgu prātu uz manu tēvu, Ernest, ak Ernest, mūsu nākotne ir tumša!
sag4dH2AmxI_2_0031.wav|Un, lai viņa būtu tik tumša kā nakts bez mēneša, mūsu mīlestība mums rādīs ceļu Ernests dedzīgi izsaucās.
sag4dH2AmxI_2_0032.wav|Liene pieglauda savu vaigu pie mīļākā.
sag4dH2AmxI_2_0033.wav|Kaut es arī tik cerības pilna varētu skatīties nākotnē, viņa sacīja, Ernest, lūko mūsu tēvus salabināt.
sag4dH2AmxI_2_0034.wav|Mēģināšu, Lienīt, darīšu visu, kas manā spēkā stāv.
sag4dH2AmxI_2_0035.wav|Bet, taisnību sakot, man gan daudz svara nav pie tēva.
sag4dH2AmxI_2_0036.wav|Paldies, mīļais.
sag4dH2AmxI_2_0037.wav|Un samīlējušies mainīja skūpstienu pēc skūpstiena.
sag4dH2AmxI_2_0038.wav|Lienīt, ko tev jau vakar un aizvakar lūdzu.
sag4dH2AmxI_2_0039.wav|Ko tu gribi, manas rokas tevi apkampj, manas lūpas tevi bučo.
sag4dH2AmxI_2_0040.wav|Laid mani pie sevis istabā.
sag4dH2AmxI_2_0041.wav|Manu kukainīt, kas tā par runu!
sag4dH2AmxI_2_0042.wav|Sāņistabā guļ māte, katru acumirkli tā var uzmosties.
sag4dH2AmxI_2_0043.wav|Lai viņa mostas, šurp jau viņa tikpat nenāks.
sag4dH2AmxI_2_0044.wav|Un, kad viņa tevi sauc, tad tu ieej un saki, ka tev guļamistabā bij palicis karsti.
sag4dH2AmxI_2_0045.wav|Bet apdomā, kad mūs še kāds uzietu -
sag4dH2AmxI_2_0047.wav|Visi guļ, nostrādājušies, kā nost, nevienam nenāk prātā, ka āboļu sargam Ernestam vēl uz citu ko jālūkojas nekā uz ābelēm vien...
sag4dH2AmxI_2_0049.wav|Viņš izvilka iz kabatas zaļganu ābolu un sniedza to meitenei.
sag4dH2AmxI_2_0050.wav|Tas ir no caurspīdošiem, viņš sacīja, tas skaistākais, ko savā laikā esmu redzējis.
sag4dH2AmxI_2_0051.wav|Liene paņēma ābolu un uzlika uz loga plaukta.
sag4dH2AmxI_2_0052.wav|Dalīsim viņu uz pusēm, tā sacīja, gribēdama to ar pirkstu pārsist pušu.
sag4dH2AmxI_2_0053.wav|Un kur mēs viņu ēdīsim?
sag4dH2AmxI_2_0054.wav|Tu savu pusi ārā, es savu istabā.
sag4dH2AmxI_2_0055.wav|Nē, ja, viņu ēdot, nevaru pie taviem sāniem sēdēt, tad labāk nedali ābola.
sag4dH2AmxI_2_0056.wav|Ak Lienīt, tu nezini, cik ļoti gribētu reiz ilgāku laiciņu pie tevis pakavēties un ar tevi omulīgi papļāpāties!
sag4dH2AmxI_2_0059.wav|Āboļi drīzi tiks noņemti, nezin kad atkal gadīsies tik izdevīgi brīži, kur netraucēti varēsim būt kopā kā tagad!
sag4dH2AmxI_2_0060.wav|Tu jau gan zini, dienā tik uz acumirkļiem varam un drīkstam sarunāties.
sag4dH2AmxI_2_0061.wav|Tādēļ, palīdzi, sirsniņ.
sag4dH2AmxI_2_0062.wav|Un Ernests gribēja pa logu traukties istabā.
sag4dH2AmxI_2_0063.wav|Nē, nē, nekāp, Liene lūdzās, mīļi jaunekli atstumdama atpakaļ.
sag4dH2AmxI_2_0064.wav|Tava māte mūsu čukstēšanu izdzirdēs, jo mierā tak mēs nesēdīsim.
sag4dH2AmxI_2_0065.wav|Kas var arī galvot, ka viņa neuznāk.
sag4dH2AmxI_2_0066.wav|Reizēm jau viņa arī, kā tu zini, iet, reizēm.
sag4dH2AmxI_2_0067.wav|Nu tad nāc ārā, dārzā, Ernests runāja.
sag4dH2AmxI_2_0068.wav|Kad man nav, nav brīvi tevis apmeklēt, apciemo mani.
sag4dH2AmxI_2_0069.wav|Dārzā, tad man jāiet caur mātes guļamistabu.
sag4dH2AmxI_2_0070.wav|Kas par to viņa uztrūksies.
sag4dH2AmxI_2_0071.wav|Neuztrūksies ej klusu.
sag4dH2AmxI_2_0072.wav|Un drošības dēļ paņemi ūdens krūzi līdzi; ja tad viņa arī uztrūktos, tad tu vari sacīt, ka tev bij ūdens aizmirsies un tu biji pie akas.
sag4dH2AmxI_2_0073.wav|Ernest, man bail.
sag4dH2AmxI_2_0074.wav|Ernests apkampa Lieni.
sag4dH2AmxI_2_0075.wav|Viņš skūpstīja to dedzīgākajiem skūpstieniem, viņš apbalvoja to vissaldākajiem glaimu vārdiem, viņš lūdza meiteni vismīkstākajā balsī, līdz pēdīgi šī sacījās iziet dārzā.
sag4dH2AmxI_2_0076.wav|Ābolu paņēmusi rokā, tā lēnām iegāja guļamistabā.
sag4dH2AmxI_2_0077.wav|Pēc brītiņa abas durvis saimniekgalā maķenīt nožverkstēja, un Liene iznāca dārzā.
sag4dH2AmxI_2_0078.wav|Kā viņa tur mēnesnīcā, līdz pleciem plikām rokām, basām kājām, atpītiem matiem, zaļgani sudrabainu ābolu vienā, dzēriena trauku otrā rokā tuvojās Ernestam, viņai bij gandrīz pasakaini daiļš izskats.
sag4dH2AmxI_2_0079.wav|Viņa nolika krūzi pie kāda ogu cera.
sag4dH2AmxI_2_0080.wav|Aizgrābts no Lienes daiļuma, Ernests tai steidzās pretī un satvēra viņas roku.
sag4dH2AmxI_2_0081.wav|Tu trīsi viņš jautāja, manīdams, ka jaunekles roka drebēja kā apses lapa.
sag4dH2AmxI_2_0082.wav|Jā, Liene atbildēja.
sag4dH2AmxI_2_0083.wav|Nedrīkstēju jau nekādas segas meklēt aiz bailēm, ka māte neuzmostas, un še ir aukstāks, nekā domāju.
sag4dH2AmxI_2_0085.wav|Iešu atpakaļ.
sag4dH2AmxI_2_0086.wav|Manis dēļ tev nebūs nosalt Ernests iesaucās, un, pirms Liene vēl varēja apģisties, viņš to bij saņēmis klēpī un sāka to nest uz dārza otru malu, kur vienkārši iz nomaļiem sasista būdiņa stāvēja.
sag4dH2AmxI_2_0088.wav|Uz manu mājokli, tur man ir mētelis, tur tu varēsi sasildīties!
sag4dH2AmxI_2_0089.wav|Vieglas nopūtas pacilāja Lienes krūtis.
sag4dH2AmxI_2_0090.wav|Viņa aplika savas rokas ap mīļākā kaklu un, aizmiegusi acis, atkāra galvu atpakaļ, tā ka zeltainie mati piedūrās pie zemes.
sag4dH2AmxI_2_0091.wav|Nes arī, cik jauki ir šitā, mūžīgi tā liktos nesties!
sag4dH2AmxI_2_0092.wav|Mūžīgi tevi šitā nestu, puķīt, sirsniņ, zeltenīt!
sag4dH2AmxI_2_0093.wav|Apreibinoša ābolu smarža Lienei iz dārza būdiņas sitās pretī.
sag4dH2AmxI_2_0094.wav|Astotā daļa.
sag4dH2AmxI_2_0095.wav|Kad Liene otrā rītā, pa ieradumam saimnieka kontoru izslaucījusi, rīkojās ap galda uzkopšanu, Slaucējs ienāca istabā.
sag4dH2AmxI_2_0096.wav|Viņš pēdējā laikā jau šad un tad ar Lieni vienatnē bij ticies un, kā Lienei likās, bez kādiem redzamiem iemesliem viņas tuvumā uzturējies.
sag4dH2AmxI_2_0097.wav|Arī tagad viņš piegāja pie skapja atslēdza to, parakāja tanīs tur atrodošos papīros un atkal aizslēdza skapi.
sag4dH2AmxI_2_0098.wav|Liene pa tam galdu bij nokopusi, putekļus noslaucījusi un gribēja istabu atstāt.
sag4dH2AmxI_2_0099.wav|Lien, saimnieks laipni sauca.
sag4dH2AmxI_2_0100.wav|Liene palaida durvju kliņķi vaļā.
sag4dH2AmxI_2_0101.wav|Kāpēc tu šorīt nemaz neesi tik jautra kā citām reizēm?
sag4dH2AmxI_2_0102.wav|Visu augu rītu tu staigā kā mēma vai tev atkal bijis strīds ar manu sievu?
sag4dH2AmxI_2_0103.wav|Nē, Liene atbildēja.
sag4dH2AmxI_2_0104.wav|Vai tu šorīt jau esi bijusi pie tēva un dzirdējusi -
sag4dH2AmxI_2_0105.wav|Neesmu nekur šorīt vēl bijusi.
sag4dH2AmxI_2_0106.wav|Mums vakar sanāca mazs strīdiņš tās pašas pļavas dēļ.
sag4dH2AmxI_2_0107.wav|Tavs tēvs negrib atzīt sava labuma, it īpaši, kad es tam to iestāstu, domādams no manis nezin ko jaunu.
sag4dH2AmxI_2_0108.wav|Es gan esmu ātrs, bet ļauns ne, vai tu arī mani turi par ļaunu?
sag4dH2AmxI_2_0109.wav|Nē, kungs, Liene nosarkdama atbildēja.
sag4dH2AmxI_2_0110.wav|Slaucējs par soli Lienei davirzījās tuvāk tas ir pareizi, viņš runāja.
sag4dH2AmxI_2_0111.wav|Kad būtu gribējis, sen būtu tavam tēvam ļaunu padarījis, bet es to neesmu gribējis un negribēšu arī, kamēr mēs, tu un es, labi satiksim.
sag4dH2AmxI_2_0112.wav|Saimnieks pēdējos vārdus uzsvēra tik dīvaini, ka Liene pārsteigta pacēla galvu.
sag4dH2AmxI_2_0113.wav|Pateicos jums, viņa tad vienkārši sacīja, lūkošu jums vienmēr izdarīt pa prātam.
sag4dH2AmxI_2_0114.wav|Pie šiem vārdiem viņa gribēja aiziet.
sag4dH2AmxI_2_0115.wav|Bet Slaucējs satvēra Lienes roku un atturēja viņu no iziešanas iz istabas.
sag4dH2AmxI_2_0116.wav|Kādēļ tu nerunā taisnības viņš iesaucās.
sag4dH2AmxI_2_0117.wav|Redzu no tavām sasarkušajām acīm, ka esi raudājusi un naktī nomodā bijusi kādēļ tu man slēp, kad vaicāju, vai mana sieva tev atkal pāri darījusi?
sag4dH2AmxI_2_0118.wav|Liesmai līdzīgs sārtums pārklāja Lienes vaigus.
sag4dH2AmxI_2_0119.wav|Viņa tagad manis nav bārusi, viņa stomījās.
sag4dH2AmxI_2_0120.wav|Nebīsties, runā droši, mani tu atradīsi vienumēr aizstāvu pret manas sievas netaisnībām...
sag4dH2AmxI_2_0121.wav|Viņai ir dota nožēlojama dāvana visu savu apkārtni darīt nelaimīgu.
sag4dH2AmxI_2_0123.wav|Slaucējs ātri palaida meitenes roku vajā, ātri Liene izsteidzās laukā.
sag4dH2AmxI_2_0124.wav|Viņš bij pamanījis caur logu, ka Ernests no lauka tuvojās mājai.
sag4dH2AmxI_2_0125.wav|Dēlam ienākot, tēvs sēdēja pie galda un lasīja avīzi.
sag4dH2AmxI_2_0126.wav|Brīdi istabā pakavējies, Ernests iesāka runāt.
sag4dH2AmxI_2_0127.wav|Dzirdēju, ka tu vakar ar Silabriedi esot bāries, viņš sacīja.
sag4dH2AmxI_2_0128.wav|Tēvs nolika avīzi.
sag4dH2AmxI_2_0129.wav|Jā un kas tad bij?
sag4dH2AmxI_2_0131.wav|Gribēju tik tevi lūgt, lai tu tam vīram nedari pāri.
sag4dH2AmxI_2_0132.wav|Tā, saki tak, kas tevi uzcēlis par Silabrieža aizstāvu, ko?
sag4dH2AmxI_2_0133.wav|No kura laika tu sāci maisīties manās darīšanās?
sag4dH2AmxI_2_0134.wav|Un kāpēc īsti Silabriedim lai nedaru pāri Kāpēc, tēvs skarbi jautāja.
sag4dH2AmxI_2_0135.wav|Tādēļ, ka mūsu kaimiņš ļoti lāga cilvēks, dēls nosarkdams atteica.
sag4dH2AmxI_2_0136.wav|Ļoti lāga cilvēks ar ļoti lāga meitu, Slaucējs sacīja, kam uz reizi ienāca prātā mežkunga vārdi un ar to nokrita kā tīkls no acīm.
sag4dH2AmxI_2_0137.wav|Jā, nu zinu, kādēļ tu tā runā.
sag4dH2AmxI_2_0139.wav|Kā zibeņa ķerts, nezinādams, ko teikt, ko darīt, Ernests stāvēja tēva priekšā.
sag4dH2AmxI_2_0140.wav|Tā vis nav, ko nu no tā, nudien, jānudien, tēt, tu maldies, viņš pēdīgi dievodamies liedzās tādā balsī, no kuras varēja manīt, ka tas ļoti sabijies.
sag4dH2AmxI_2_0141.wav|Tēvs nosmējās mēdoši.
sag4dH2AmxI_2_0142.wav|Ir jau labi, ej nu vien tagad, viņš auksti runāja.
sag4dH2AmxI_2_0143.wav|Ernests to sev nelikās divreiz teikties, kā pieķerts un atkal atlaists zaglis tas izmetās ārā iz kontora.
sag4dH2AmxI_2_0144.wav|Viņš mīlē Lieni, tur nav ko šaubīties Slaucējs norūca, lielā satricināšanā paceldamies un zvērošus skatienus dēlam pa logu sūtīdams pakaļ pagaid, puis, gan tevi izārstēšu...
sag4dH2AmxI_2_0145.wav|Bet kā, kad Liene arī viņu mīlētu, Liene viņu tad vai jums visiem!
sag4dH2AmxI_2_0146.wav|Devītā daļa.
sag4dH2AmxI_2_0147.wav|Marta mēneša saulīte mīlīgi spīdēja pa logu Kalna Spijēnu saimniekistabā, kurā pie galdiņa sēdēja Anna, Liene un tās brālis Juris.
sag4dH2AmxI_2_0148.wav|Pirmajām bij sarkanas, izraudātas acis, pēdējais, galvu atspiedis rokā, bēdīgi lūkojās zemē.
sag4dH2AmxI_2_0149.wav|Istabiņā valdīja neomulīgs klusums, kuru māte pārtrauca, sākdama pusdikti šņukstēt.
sag4dH2AmxI_2_0150.wav|Juris pacēla galvu.
sag4dH2AmxI_2_0151.wav|Neraudi nu vairs, māt, viņš gandrīz pavēloši runāja, esi diezgan asaru lējusi; bet, kas noticis, tas noticis, atdarīt caur raudāšanu vairs nekā neatdarīsi, domāsim labāk, kā to lietu tēvam lai darām zināmu.
sag4dH2AmxI_2_0152.wav|Ap pusdienas laiku viņš teicās būt mājā, un pusdiena vairs nava tālu.
sag4dH2AmxI_2_0153.wav|Jānis brauc jau, vecā māte, lēnām no āras ienākdama, sacīja un atsēdās uz mūriņa.
sag4dH2AmxI_2_0154.wav|Liene uzlēca stāvu un metās mātei pie krūtīm.
sag4dH2AmxI_2_0155.wav|Māt, māt, glābi mani, viņš mani nositīs tā iesaucās.
sag4dH2AmxI_2_0156.wav|Māte apkampa meitu.
sag4dH2AmxI_2_0157.wav|Nebaidies, viņa mierināja, viņš tevis nesitīs...
sag4dH2AmxI_2_0159.wav|Brīdi nekas cits nebij dzirdams kā abu diktā šņukstēšana.
sag4dH2AmxI_2_0160.wav|Juris piecēlās, piegāja pie māsas un satvēra tās roku.
sag4dH2AmxI_2_0161.wav|Nāc, mās, ieeji otrā istabiņā un palieci tur, kamēr mēs ar tēvu esam izrunājušies, viņš sacīja.
sag4dH2AmxI_2_0162.wav|Ej, meit, ej, māte skubināja, un Liene iegāja sāņistabiņā, durvis atstādama pusviru.
sag4dH2AmxI_2_0163.wav|Pēc neilga laika tēvs ienāca.
sag4dH2AmxI_2_0164.wav|Kažoku novilcis, viņš laipni jautāja, vai pusdiena jau esot gatava.
sag4dH2AmxI_2_0165.wav|Jūs te visi tā sēdiet, kā kad svētdiena būtu, viņš jokodams pielika, redzēdams, ka sieva un dēls bij bez darba.
sag4dH2AmxI_2_0166.wav|Ir jau nu gan mums jauka svētdiena atnākusi, Anna sacīja un aizsedza ar priekšdrēbi ģīmi.
sag4dH2AmxI_2_0167.wav|Kas tad nu atkal noticis saimnieks pārsteigts iesaucās.
sag4dH2AmxI_2_0168.wav|Vai jūs reiz nemitēsaties žēloties par to sasodīto pļavas gabalu!
sag4dH2AmxI_2_0169.wav|Slaucējs viņu pircis un aizmaksājis, un jūs varat savas acis izraudāt, ir tad viņa vairs atpakaļ nedabūsiet...
sag4dH2AmxI_2_0171.wav|Pati, Ann, tu biji lielā padoma devēja, lai pļavu atlaižot Slaucējam, pati tu labi gan redzēji, ka, ja tā nedarīsim, tiksim izķīlāti, un nu, kad nenovēršamais izdarīts, nu tu katru vaļas brīdi pavadi ar raudāšanu.
sag4dH2AmxI_2_0173.wav|Anna nekā neatbildēja, arī Juris cieta klusu.
sag4dH2AmxI_2_0174.wav|Par pļavu, dēls, Anna nežēlojas, Jāņa māte sacīja.
sag4dH2AmxI_2_0175.wav|Nu par ko tad?
sag4dH2AmxI_2_0176.wav|Par to pusdienas cēlienu, ko biju uz lauka, tak nebūs kāda nelaime notikusi?
sag4dH2AmxI_2_0177.wav|Stallī, kur nupat ievedu zirgu, viss bij kārtībā, vai kāda govs?
sag4dH2AmxI_2_0178.wav|Juris atmeta ar roku.
sag4dH2AmxI_2_0179.wav|Silabriedis pietrūkās Liene viņš iesaucās apžēlojaties, kas tai noticis, stāstiet!
sag4dH2AmxI_2_0180.wav|Slaucējs viņu atlaidis, Juris spiestā balsī stāstīja.
sag4dH2AmxI_2_0181.wav|Atlaidis, nemelo, Juri, aiz kāda iemesla gan Slaucējs to būtu darījis, viņš man vēl priekš kādām nedēļām apgalvoja, ka ar Lieni esot mierā.
sag4dH2AmxI_2_0182.wav|Stāstāt patiesību, esmu sagatavojies uz visu viņa ir viņa ir patiesi tikai atlaista vien, tēt, Juris atkārtoja.
sag4dH2AmxI_2_0183.wav|Jautā veco māti.
sag4dH2AmxI_2_0184.wav|Silabriedis skatījās savā mātē.
sag4dH2AmxI_2_0185.wav|Šī pamāja ar galvu.
sag4dH2AmxI_2_0186.wav|Paldies Dievam, viņš runāja, atvieglināts atņemdams elpu, domāju jau, ka nezin kas likts būs jādzird.
sag4dH2AmxI_2_0187.wav|Bet kas tā nu par raudāšanu tādas niecīgas lietas dēļ!
sag4dH2AmxI_2_0188.wav|Nesaki vis paldies Dievam, pirms visa neesi dzirdējis, vecā māte teica ar savādu smagumu balsī.
sag4dH2AmxI_2_0189.wav|Ko, kas tad man vēl būs jādzird?
sag4dH2AmxI_2_0190.wav|Liene tak nebūs apzagusies, tas nevar būt, kur viņa ir?
sag4dH2AmxI_2_0191.wav|Neviens nekā neatbildēja.
sag4dH2AmxI_2_0192.wav|Tēt, tev pāris reižu jau esmu stāstījis, ko Lejas Spijēnu saime runāja par Ernestu un mūsu Lieni, Juris pēdīgi, gandrīz pusspītīgi uzsāka.
sag4dH2AmxI_2_0193.wav|Tu neklausījies mani, aizstāvēji Ernestu, viņu man vēl dažreiz par priekšzīmi uzstādīdams...
sag4dH2AmxI_2_0194.wav|Nu tavs labais Ernests izdarījis jaukas lietas...
sag4dH2AmxI_2_0195.wav|Liene caur viņu atlaista.
sag4dH2AmxI_2_0196.wav|Caur viņu, ej nu, ej, neblēņojies.
sag4dH2AmxI_2_0197.wav|Jā, caur viņu, Ernests viņu iegrūdis negodā, melis, kas to saka Silabriedis iekliedzās un atvēzēja roku, it kā gribēdams tam sist.
sag4dH2AmxI_2_0198.wav|Tai pašā acumirklī sāņistabiņā bij dzirdams dobjš kritiens.
sag4dH2AmxI_2_0199.wav|Silabriedim paceltā roka noslīdēja uz zemi, viņš piegāja pie pusviru stāvošām durvīm, tās plaši atvērdams.
sag4dH2AmxI_2_0200.wav|Lien viņš lielā sakustināšanā iesaucās.
sag4dH2AmxI_2_0201.wav|Lien, vai tas tiesa?
sag4dH2AmxI_2_0202.wav|Liene gulēja ceļos tēva priekšā.
sag4dH2AmxI_2_0203.wav|Lūdzoši viņa tam stiepa rokas pretī, izsamisukā balsī sacīdama:
sag4dH2AmxI_2_0204.wav|Piedod, piedod, tētiņ, esi žēlīgs!
sag4dH2AmxI_2_0205.wav|Tēvs sāpīgi ievaidējās un atspiedās, it kā kad tam būtu pietrūcis spēka, pie durvju stenderes.
sag4dH2AmxI_2_0206.wav|Piedod, tētiņ, Liene atkārtoja un satvēra tēva roku.
sag4dH2AmxI_2_0207.wav|Tēvs ātri atkratīja to no Lienes rokas.
sag4dH2AmxI_2_0208.wav|Meit, viņš dobji runāja, meit, ko tu mums esi padarījusi?...
sag4dH2AmxI_2_0209.wav|Savu mūžu sūri, grūti esam nodzīvojuši, neesam nekādu prieku baudījuši, mantas nekādas Dievs mums nepiešķīra, bet mēs tomēr nezaudējām cerības reiz tak piedzīvot prieku.
sag4dH2AmxI_2_0211.wav|Lien, Lien, Lien, piedod, piedod...
sag4dH2AmxI_2_0212.wav|Nē, nelūdzies piedošanas, celies augšā, celies augšā un ej atstāj manu māju.
sag4dH2AmxI_2_0213.wav|Tāpat kā uz priekšu tev manā sirdī vairs nebūs vietas, tāpat tev viņas arī nava šitai mājā.
sag4dH2AmxI_2_0214.wav|Ej, ej uz Lejas Spijēniem atpakaļ.
sag4dH2AmxI_2_0215.wav|Tevis nedrīkst uz tik ātru roku atlaist.
sag4dH2AmxI_2_0216.wav|Slaucējam tu tik ilgi esi jāpietura līdz tu citu vietu būsi dabūjusi.
sag4dH2AmxI_2_0217.wav|Tēt, nedzen manis projām, nesodi manis tik bargi!
sag4dH2AmxI_2_0218.wav|Lielam grēkam vajaga liela soda nelūdzies velti!
sag4dH2AmxI_2_0219.wav|Tēt, tēt, vai mans kauns man nav diezgan liels sods, kādēļ tu viņu vēl gribi palielināt?
sag4dH2AmxI_2_0220.wav|Tēvs aizklāja acis ar roku.
sag4dH2AmxI_2_0221.wav|Kauns, viņš čukstēja, kauns!...
sag4dH2AmxI_2_0222.wav|Vai tas tev vien sekos, vai mums viņš arī nebūs jānes!
sag4dH2AmxI_2_0223.wav|Tas kauns, vai ļaudis, kad iziešu ar māti uz lauka, nerādīs uz mums ar pirkstiem, teikdami un smiedamies.
sag4dH2AmxI_2_0224.wav|Lūk, tie ir Kalna Spijēni, kas ar savu meitu agrāk tā lepojās un kura nu apsmieklā kritusi vai, vai Silabriedis uzreiz tā sāka šņukstēt kā izkults bērns.
sag4dH2AmxI_2_0225.wav|Neraudi Liene iebrēcās caur sirdi ejošā balsī un apkampa tēva ceļus.
sag4dH2AmxI_2_0226.wav|Nerunā tā, citādi man jāmirst.
sag4dH2AmxI_2_0227.wav|Arī māte, kas līdz šim klusi savas asaras bij slaucījusi, tagad iesāka visā galvā raudāt.
sag4dH2AmxI_2_0228.wav|Jāni, Jāni, negrūd jel viņu pēdīgi postā.
sag4dH2AmxI_2_0229.wav|Apdomā, tas ir mūsu bērns, kad tam pie mums vairs nava glābenes, kur tad lai viņš iet!
sag4dH2AmxI_2_0230.wav|Silabriedis likās pats ar sevi cīnoties.
sag4dH2AmxI_2_0231.wav|Kā nevilšus viņam noslīdēja rokas uz leju.
sag4dH2AmxI_2_0232.wav|Liene tās satvēra, viņas karstiem skūpstieniem apklādama.
sag4dH2AmxI_2_0233.wav|Tēvs noliecās, piecēla izsamišanai tuvo meiteni un spieda to pie savām krūtīm.
sag4dH2AmxI_2_0234.wav|Lienīt, manu mīļo, nelaimīgo Lienīt viņš izsaucās neizsakāmās žēlabās.
sag4dH2AmxI_2_0235.wav|Kad Juris vakarā no zirgu barošanas ienāca istabā, viņš, citiem nemanot, pamāja Lienei, lai izejot otrā istabā, kur tai iedeva vēstules vīzē salocītu un aizzēģelētu papīru.
sag4dH2AmxI_2_0236.wav|Man to iedeva kaimiņu Jāņuks, kad pie akas zirgiem ūdeni smēlu, viņš sacīja.
sag4dH2AmxI_2_0237.wav|Ātri Liene satvēra vēstuli.
sag4dH2AmxI_2_0238.wav|Tā bija Ernesta rakstīta.
sag4dH2AmxI_2_0240.wav|Saņem izskaidrošanu, kādēļ ne ar pusplēstu vārdiņu šorīt Tevis netiku aizstāvējis, kādēļ Tev ļāvu no mums aiziet tik pazeminošā vīzē.
sag4dH2AmxI_2_0241.wav|Mīļo Lienīt, Tu man ticēsi, kad Tev saku, ka tā izturējos, tēva stingrāko pavēli izpildīdams.
sag4dH2AmxI_2_0242.wav|Pirms viņš Tevi atlaida, tas mani iesauca savā istabā, tur man sadodams vārdos, kādus savā mūžā neesmu dzirdējis.
sag4dH2AmxI_2_0243.wav|Necietu klusu uz viņa apvainojumiem, bet atbildēju, ka Tevi gribu precēt, un lūdzu, lai tādēļ Tevis nedzen projām.
sag4dH2AmxI_2_0244.wav|Uz ko tēvs palika gluži zils no dusmām.
sag4dH2AmxI_2_0245.wav|Ja no šās dienas vēl vienu vienīgu vārdu no Tevis vai uz Tevi runātu, tad es varot tāpat pa Lejas Spijēnu vārtiem iziet kā Tu, viņš sacīja.
sag4dH2AmxI_2_0246.wav|Nemūžam man neatjaušot Tevis precēt un tā joprojām, ko man bij darīt?
sag4dH2AmxI_2_0247.wav|Turēju to par prātīgāko ciest klusu un darīt pēc viņa vēlēšanās.
sag4dH2AmxI_2_0248.wav|Ja arī viņam pretotos un viņš mani padzītu, ko tas mums, Tev un man, gan līdzētu!
sag4dH2AmxI_2_0249.wav|Precēties mēs tomēr nevarētum, tādēļ ka atļauja uz to manas nepilngadības dēļ stāv tēva rokā.
sag4dH2AmxI_2_0250.wav|Paldies Dievam, ka vairs nav vesels gads jāgaida, kamēr pats par sevi būšu kungs!
sag4dH2AmxI_2_0251.wav|Tad precēsimies, tad, ja grib, lai tēvs mani ar aizdzen.
sag4dH2AmxI_2_0252.wav|Nebīsties no tā, jo esmu un palieku tak viņa vienīgais dēls, kam reiz Lejas Spijēni kritīs.
sag4dH2AmxI_2_0253.wav|Pagasta nabagiem jau tēvs viņu tikpat nenorakstīs.
sag4dH2AmxI_2_0254.wav|-Tātad, sirdsmīļo līgaviņ, pārciet šo īso gada laiku, pēc kura visām bēdām un visām pajām būs gals.
sag4dH2AmxI_2_0255.wav|Es ciešu līdz ar Tevi, ciešu varbūt vairāk nekā Tu, jo atzīstu, ka esmu visas nelaimes cēlonis.
sag4dH2AmxI_2_0256.wav|Atmaksāšu Tev tūkštoškārt par visām Tavām asarām, kad būsi mana mīļā sieviņa.
sag4dH2AmxI_2_0257.wav|Zvēru Tev mūžīgu mīlestību un uzticību vēlreiz, dzīvo sveika!
sag4dH2AmxI_2_0259.wav|Tikties tagad gan tik drīzi laikam netiksimies.
sag4dH2AmxI_2_0260.wav|Uz baznīcu Tu jau neiesi, un nepamanīti, kamēr sniegs nav nokusis, še pie mājām arī nevaram sarunāties.
sag4dH2AmxI_2_0262.wav|Laimīgiem smaidiem Liene pasniedza vēstuli Jurim.
sag4dH2AmxI_2_0263.wav|Lasi, viņa sacīja, redz, Ernests tak nav tāds, par kādu tēvs, māte un tu viņu turējāt.
sag4dH2AmxI_2_0264.wav|Viņš manis neatstās.
sag4dH2AmxI_2_0265.wav|Vēstuli izlasījis, Juris to salocīja un atdeva māsai atpakaļ.
sag4dH2AmxI_2_0266.wav|Viņš raustīja plecus.
sag4dH2AmxI_2_0268.wav|Cerēsim, ka tas turēs vārdu...
sag4dH2AmxI_2_0269.wav|Bet, māsiņ, viegls viņš arī diezgan ir, un Slaucējs prot viņu valdīt.
sag4dH2AmxI_2_0270.wav|Vai šās vēstules lai nerādu arī tēvam Liene jautāja.
sag4dH2AmxI_2_0272.wav|Nē, nerādi, Juris atbildēja.
sag4dH2AmxI_2_0273.wav|Tēvs grib iet uz Slaucēju izrunāties, un, kad viņš šo vēstuli redzētu, tad viņš to gribētu ņemt līdz un rādīt Slaucējam.
sag4dH2AmxI_2_0274.wav|Un kas tad iznāktu?
sag4dH2AmxI_2_0275.wav|Nekāds labs priekš tevis, bet lielas nepatikšanas Ernestam.
sag4dH2AmxI_2_0276.wav|Liene paslēpa vēstuli azotē.
LjdiqQZsmRc_0000.wav|NAUDA ZEĶĒS.
LjdiqQZsmRc_0001.wav|Krāsns stūri iespraustais skals, ap kuru Taurēnu sievieši sēdēja un vērpa.
LjdiqQZsmRc_0002.wav|Kūpēja dikti un dega tumši.
LjdiqQZsmRc_0003.wav|Ratiņu spoles griezās ļoti ātri un pildīja lielo saimes istabu ar vienmuļīgo, jauko troksni.
LjdiqQZsmRc_0004.wav|Kurā klausoties tik viegli var aizlaisties miegā.
LjdiqQZsmRc_0005.wav|Bērni un vīrieši tad arī jau gulēja maigi un mierīgi savās gultās, tikai viens vienīgs no pēdējiem, jauns puisis, vēl bij kājās un vija pastalu auklas.
LjdiqQZsmRc_0008.wav|Bet Ilze aiz ratiņa trokšņa nedzirdēja viņa vārdu un vērpa mierīgi tālāk.
LjdiqQZsmRc_0009.wav|Viņš piekāra kāsīšus pie vadža, piegāja pie krāsns stūra, izņēma skalu iz melnā roba un nodrikšināja ogles pie kula.
LjdiqQZsmRc_0010.wav|Viņš drikšināja ilgi, un pa to laiku istabā valdīja gandrīz pilnīga tumsa.
LjdiqQZsmRc_0011.wav|Ko tu tur nu, Jāni, dari par blēņām kāda sieva iesaucās un izrāva puišam pēkšņi skalu no rokas.
LjdiqQZsmRc_0012.wav|Tāda uguns puiša mums nevajaga.
LjdiqQZsmRc_0013.wav|Tai pašā acumirklī skals atkal gaiši iedegās un sieva redzēja, ka Jānis ātri savu roku atrāva atpakaļ, ko bij pielicis Ilzes vaiga.
LjdiqQZsmRc_0014.wav|Sajucis viņš atkal uzsāka vīt, bet Ilze piecēlās un piegāja pie gultas, kas ar lakatiem bij aizsegta.
LjdiqQZsmRc_0015.wav|Viņa atsedza tos un vaicāja laipnā balsī:
LjdiqQZsmRc_0016.wav|Nu, kā klājas, māmiņ?
LjdiqQZsmRc_0017.wav|Tāpat, meitiņ, kā visu dienu nejūtu nekādu sāpju, tikai spēka vien nemaz nav, dod man drusciņ dzert.
LjdiqQZsmRc_0018.wav|Meita paņēma māla krūzīti no tuvējā loga plaukta un pielika to pie mātes lūpām, slimā dzēra.
LjdiqQZsmRc_0019.wav|Tā, tā, meitiņ, redz, redz nu mēle atkal drusku valga bija jau gluži sausa bet par ko tas skals tik tumši deg?
LjdiqQZsmRc_0020.wav|Dod man savu roku lūk, tā man tā tumši vien ir ap acēm.
LjdiqQZsmRc_0021.wav|Meita uzsēdās uz gultas malas, mātes izdilušo roku savās abās saņemdama.
LjdiqQZsmRc_0022.wav|Nāc vēl tuvāk.
LjdiqQZsmRc_0023.wav|Meita noliecās pār slimnieci.
LjdiqQZsmRc_0024.wav|Kad būšu nomiruse, tad neaizmirsti manu vārdu meit.
LjdiqQZsmRc_0025.wav|Nekad, nekad māmiņ bet nerunā nu no miršanas, gan jau atkal izveseļosies, dakteris jau arī to teica.
LjdiqQZsmRc_0026.wav|Ārsts nu gan pavisam citu ko bij teicis.
LjdiqQZsmRc_0027.wav|Trīs nedēļas atpakaļ, mātei saslimstot, Ilze saimniekam bija lūguse zirgu un ārstu atveduse.
LjdiqQZsmRc_0028.wav|Šis slimnieci bija apskatījis un laipniem vāŗdiem to mierinājis un teicis, lai nemaz nemaz nebaidoties, šis došot zāles, no kurām viņa drīz vien atkal tikšot pie spēka.
LjdiqQZsmRc_0029.wav|Bet ceļā uz māju viņš Ilzei bij sacījis, lai sagatavojoties uz nenovēršamo: māte miršot.
LjdiqQZsmRc_0030.wav|Māte to laikam gan arī pate sajuta, jo kādā dienā, izredzējuse tādu brīdi, kad ar Ilzi bij viena pate istabā, viņa bij izvilkuse no pagalvja apakšas divas smagas zeķes un tās iedevuse Ilzei.
LjdiqQZsmRc_0031.wav|Tas ir tavs mantojums, viss mans krājums, viņa pie tam bij sacījuse.
LjdiqQZsmRc_0032.wav|Ņem to, tikpat laikam drīzi būs jāmirst.
LjdiqQZsmRc_0033.wav|Un tad viņa klusā balsī Ilzei vēlreiz bij pārstāstījuse savu dzīves gājumu, lai meita no tā mācītos, kā jādzīvo...
LjdiqQZsmRc_0034.wav|Bagāta tēva meita viņa bij likusēs no skaista plukatas apmānīties, kas viņu bez mīlestības, tikai viņas bagātības dēļ bija precējis.
LjdiqQZsmRc_0035.wav|Māju un mantu šis cilvēks bij apdzēris, un no visas pārpilnības Ilzes māte savam bērnam ar lielām pūlēm tikai trīssimts sudraba rubļu bija varējuse aiztaupīt.
LjdiqQZsmRc_0036.wav|Šo naudu viņa, nevienam nezinot, pie sevis bij glabājuse.
LjdiqQZsmRc_0037.wav|Līdz šim, tā māte bija nobeiguse runāt, līdz šim tev vēl neviena precenieka nav bijis.
LjdiqQZsmRc_0038.wav|Bet, kad pasaule izdzirstu, ka tev nauda, tad jau nu to netrūktu.
LjdiqQZsmRc_0039.wav|Un redz, meit, to starpā varētu arī kāds gadīties un kā nu negadītos, kas gan tev patiktu, bet kam tu nepatiktu, kam tikai tava naudiņa patiktu.
LjdiqQZsmRc_0040.wav|Tādu paņēmuse par vīru, tu ieskrietu tādā pašā nelaimē, kādā es savā laikā.
LjdiqQZsmRc_0041.wav|Tādēļ, meit, klausies manos vārdos, nestāsti nevienam, cik tev naudas.
LjdiqQZsmRc_0042.wav|Ja tad tevi kāds ņems, tad viņš to darīs patikšanas dēļ un gan tad naudu atradīs.
LjdiqQZsmRc_0043.wav|Ilze raudādama bija saņēmuse dārgās zeķes un māti tādiem pašiem vārdiem mierinājuse kā nupat, un viņas labo roku glaudījuse.
LjdiqQZsmRc_0044.wav|Bet toreiz roka nebija bijuse tik izdiluse kā tagad.
LjdiqQZsmRc_0045.wav|Nebij bijuse arī tik dzestra.
LjdiqQZsmRc_0046.wav|Un, jo ilgāki Ilze to savās rokās turēja, jo aukstāka tā likās paliekot.
LjdiqQZsmRc_0047.wav|Piepeši Ilzei drebuļi pārskrēja pār miesu.
LjdiqQZsmRc_0048.wav|Jāni, Jāni, atnes uguni viņa iesaucās lielās bailēs drīzi!
LjdiqQZsmRc_0049.wav|Te skals nodzisa, un istabā piepeši valdīja melna tumsa.
LjdiqQZsmRc_0050.wav|Ratiņi apstājās, vairāk balšu iesaucās: Kas nu?
LjdiqQZsmRc_0051.wav|Un kā atbilde iz kakta skanēja Ilzes trīcošā balss, kas sacīja: Māte laikam nomiruse.
LjdiqQZsmRc_0052.wav|Jānis ātri uzrāva spičku un aizdedzināja skalu.
LjdiqQZsmRc_0053.wav|Ar troksni sievieši atgrūda ratiņus pie malas un piecēlās.
LjdiqQZsmRc_0054.wav|Jānis piegāja ar skalu pie gultas jā, tur gulēja Ilzes māte, aizmiguse mūžīgā miegā.
LjdiqQZsmRc_0055.wav|Svētdienā pēc Ilzes mātes bērēm Jānis aizsauca Ilzi uz puišu klēti.
LjdiqQZsmRc_0056.wav|Nu mums jāsarēķinās, viņš sacīja.
LjdiqQZsmRc_0057.wav|Proti, tādēļ ka Ilzei nebija neviena radenieka, Jānis ar Taurēna atļauju bij bijis tas izdarītājs pie Ilzes mātes bērēm.
LjdiqQZsmRc_0058.wav|Sarēķināsimies ar, Ilze atteica, un tad Jānis tai visu galu no gala rāva priekšā, un viss bij kārtībā, un Ilzei vēl atlika divi rubļi no Jāņam priekš bērēm iedotās naudas.
LjdiqQZsmRc_0059.wav|Paldies, paldies, Jānīt, par visiem taviem pūliņiem, meita sacīja, naudu lādē ieslēgdama, nudie visi bērenieki tevi lielīja, cik labi tu visu izdarījis, gluži kā priekš savas mātes un nevis kā priekš svešnieces.
LjdiqQZsmRc_0060.wav|Vai tad nu viņa priekš manis arī bij kā svešniece Jānis atbildēja.
LjdiqQZsmRc_0061.wav|Lāpīja man vienādiņ cauros kreklus, zeķes arī viņš nopūtās kas tagad lāpīs?
LjdiqQZsmRc_0062.wav|Gan jau nu gadīsies lāpītāja, Ilze atteica, un labu brīdi klusums valdīja klētiņā.
LjdiqQZsmRc_0063.wav|Šitā lāde nu arī tava, Jānis atkal uzsāka, uz lādes vāku, pie kuras viņš bij atspiedies, ar plaukstu uzsizdams, nu tev divas.
LjdiqQZsmRc_0064.wav|Jā, nu man divas.
LjdiqQZsmRc_0065.wav|Bagāta meita.
LjdiqQZsmRc_0066.wav|Ilze pasmīnēja.
LjdiqQZsmRc_0069.wav|Pāris deķu, pāris audekla gabalu, strīpaiņi, zila un sarkana cepurīte, jostas, tas viss!
LjdiqQZsmRc_0070.wav|Nu, nu, un pašā dibinā?
LjdiqQZsmRc_0071.wav|Kas tur lai ir?
LjdiqQZsmRc_0073.wav|Naudas zeķe?
LjdiqQZsmRc_0074.wav|Nu jā domāju, ka tev māte bez drēbēm arī kādu kapeiku naudas atstājuse.
LjdiqQZsmRc_0075.wav|Ilze cieta acumirkli klusu.
LjdiqQZsmRc_0076.wav|Tad viņa atbildēja.
LjdiqQZsmRc_0077.wav|Nava vis.
LjdiqQZsmRc_0080.wav|Vai tad tev māte kādreiz teikuse, ka viņai ir nauda, ko man atstāt?
LjdiqQZsmRc_0081.wav|To nu gan ne, bet visa pasaule jau runā, ka tavai mātei nauda esot bijuse.
LjdiqQZsmRc_0082.wav|Var jau būt, ka cilvēki tikai tā melš vien, bet tu nu man gan varēji parādīt to uzticību un man pastāstīt taisnību.
LjdiqQZsmRc_0083.wav|Neiešu jau nekā izpļāpāt.
LjdiqQZsmRc_0084.wav|Tu jau mani gan zini, kāds vienādiņ pret tevi esmu bijis.
LjdiqQZsmRc_0085.wav|Vāri man uzticēt, kā brāļam.
LjdiqQZsmRc_0086.wav|Jānis apklusa, skatījās gandrīz bailīgi jautājoši Ilzes ģīmī un bungoja lēnām ar pirkstiem uz Ilzes mātes lādes.
LjdiqQZsmRc_0087.wav|Jāņam runājot Ilzes vaigi bij notvīkuši un tapuši karsti.
LjdiqQZsmRc_0088.wav|Kādēļ gan Jānis tik dedzīgi jautāja, cik viņai naudas?
LjdiqQZsmRc_0089.wav|Viņai iekrita prātā, ka tas mātei vēl dzīvai esot šad un tad ar līkumu bij lūkojis izzināt viņu naudas apstākļus.
LjdiqQZsmRc_0090.wav|Ilze, esi uzmanīga, un neaizmirsti mātes padoma.
LjdiqQZsmRc_0091.wav|Un viņa sacīja: Neej nu cilvēku valodās klausīties, vai tad nu māte tiem savu naudu deva skaitīt!
LjdiqQZsmRc_0092.wav|Viņa man nav vairāk kā tikai desmit sudraba rubļu atstājuse.
LjdiqQZsmRc_0093.wav|Desmit sudraba rubļu, Jānis lēnām atkārtoja, it kā pie katra vārda apdomādamies nobālēja, un nodūra galvu.
LjdiqQZsmRc_0094.wav|Desmit rubļu tas tak ļoti maz.
LjdiqQZsmRc_0095.wav|Cik tad viņai bij atstāt, cik Ilze sadusmota gribēja iesaukties, bet viņa savaldījās un gaidīja, vai Jānis vēl kā ko neteiks, bet viņš cieta klusu un lūkojās zemē.
LjdiqQZsmRc_0096.wav|Nabaga iebūvieša atraitne jau nekādas mantas nevar sakrāt, Ilze sacīja.
LjdiqQZsmRc_0097.wav|Tiesa, tiesa, bet agrāk viņa bij liela saimniece, un es domāju cerēju -
LjdiqQZsmRc_0098.wav|Neizrunājis Jānis apklusa un lūkojās atkal zemē.
LjdiqQZsmRc_0099.wav|Tad viņš, galvas nepacēlis, pēc brītiņa izgāja no klētiņas.
LjdiqQZsmRc_0100.wav|Viņš cerēja, ka māte man atstās lielu pūru Ilze dikti izsaucās, rokas paceldama un sasizdama kopā.
LjdiqQZsmRc_0101.wav|Tāds viltnieks, ak, viņš manis nekad nav mīlējis.
LjdiqQZsmRc_0102.wav|Un, no žēlabām pārņemta, tā atspiedās pret lādi, kuras dibinā gulēja divas ar sudraba gabaliem piebāztas zeķes, un raudāja rūgtas asaras.
LjdiqQZsmRc_0103.wav|Bagātā Lieldāldera sieva bij teikuse, ka Jānis esot ļoti glīts puika.
LjdiqQZsmRc_0104.wav|Jānis to dabūjis zināt par pateicības par šitādu uzlielīšanu viņai bij aizlaidis ziņu, ka šis sakot, Lieldālderiete esot ļoti neglīta sieva.
LjdiqQZsmRc_0105.wav|Pēc Lieldāldera bērēm bagāto saimnieku apglabāja nedēļu vēlāki nekā Ilzes māti Jānis atkal dabūja zināt, ka tā vienā nedēļā divas reizes visā istabā esot teikuse.
LjdiqQZsmRc_0106.wav|Jānis esot pagasta skaistākais puisis.
LjdiqQZsmRc_0107.wav|Nu Jāņam bij lēta reize Lieldālderietei ziņu aizlaist atpakaļ, ka viņa pagasta visnesmukākā atraitne, bet viņš tā nedarīja.
LjdiqQZsmRc_0108.wav|Viņš vaicāja, vai tikai Andžs Lieldālderietes puisis, kas Jāņam savas saimnieces vārdus bij atstāstījis vai tikai nemānoties vien, un, kad tas atbildēja, kāds labums gan no tādiem māņiem šim varot atlēkt, tad Jānis tapa domīgs.
LjdiqQZsmRc_0109.wav|Nākošā svētdienā baznīcā iegājis, viņš nekāpa vis augšbaznīcā, kā to līdz šim bij darījis, bet pārlaida acis pār sieviešu pusi un nostājās pret to krēslu, kurā Lieldālderiete sēdēja.
LjdiqQZsmRc_0110.wav|Pēc dievvārdiem Jānis iznāca reizē ar Lieldālderieti no baznīcas un sveicināja to ārā.
LjdiqQZsmRc_0111.wav|Bagātā atraitne ļoti laipni atņēma sveicinājumu un vaicāja, kā ta labi ejot.
LjdiqQZsmRc_0112.wav|Ejot labi Jānis atbildēja.
LjdiqQZsmRc_0113.wav|Viņš nostājās netāļu no Lieldālderietes, kura skatījās garām ejošos baznīcēnos.
LjdiqQZsmRc_0114.wav|Tā kā viņa vairāk nekā nesacīja, šim arī nekas neiekrita prātā, par ko ar Lieldālderieti būtu varējis runāt, Jānis pacēla cepuri, sveicināja un aizgāja.
LjdiqQZsmRc_0115.wav|Kādā citā svētdienā, kad Lieldālderiete viena pate bij atbraukuse uz baznīcu, Jānis viņai atraisīja zirgu no slitas un palīdzēja tikt kamanās.
LjdiqQZsmRc_0116.wav|Divas nedēļas vēlāk viņam gadījās jauši vai nejauši šo uzmanību atkārtot.
LjdiqQZsmRc_0117.wav|Šoreiz saimniece viņam par to sniedza roku un sacīja, ja Jānis gribot, lai braucot kādu gabaliņu līdz.
LjdiqQZsmRc_0118.wav|Kādēļ ne, Jānis to labprāt gribēja un brauca laipnajai atraitnei vienu versti līdz.
LjdiqQZsmRc_0119.wav|Viņa to arī vēl tālāk būtu paveduse, bet viņu ceļi tikai vienu versti vien gāja kopā, tad Jāņam bij jānogriežas no lielceļa, ja gribēja iet uz māju.
LjdiqQZsmRc_0120.wav|Atvadīdamās saimniece Jāņam sacīja, lai tak šis kādu reizi arī nākot uz Lieldālderiem, laikam jau vēl nekad tur neesot bijis.
LjdiqQZsmRc_0121.wav|Šiem tagad Andžs esot izbrūvējis labu alu, lai atnākot vai nākošā svētdienā vai.
LjdiqQZsmRc_0122.wav|Redzēs, kā iznāks, jāaiziet jau būs, Jānis atteica un deva saimniecei roku...
LjdiqQZsmRc_0123.wav|Šai nedēļai aiztekot, Jānis bij manāmi klusāks nekā citādi.
LjdiqQZsmRc_0124.wav|Nezin kas tam Jāņam noticis, kas ne, Ede, Taurēnu otrā dienestniece, sacīja uz Ilzi, viņš uzreiz palicis tāds bēdīgs un domīgs.
LjdiqQZsmRc_0125.wav|Ni vairs ar mums tā joko, ni knakstās kā agrāk.
LjdiqQZsmRc_0126.wav|Viņš bēdājas un domā, kur būs ņemt bagātu sievu, Ilze atbildēja.
LjdiqQZsmRc_0127.wav|Viņa nejaudāja, kādu patiesību tā ar šiem vārdiem bija izrunājuse.
LjdiqQZsmRc_0128.wav|Sestdienas vakarā Jānis pirtī pērās kā traks un, kad citi zobodamies piezīmēja, šis jau ādu pārsitīšot, viņš smējās un sacīja, palaidņiem jau tā arī vajagot dot par ādu, ka tā pārplīstot, atbilde, kas palika no visiem nesaprasta.
LjdiqQZsmRc_0129.wav|Otrā dienā Jānis aizgāja uz Lieldālderiem.
LjdiqQZsmRc_0130.wav|Saimes istabā trīs puiši sēdēja pie galda un spēlēja uz savu trumpu.
LjdiqQZsmRc_0131.wav|Visi trīs Jāņa pazīstami, viņi ar to draudzīgi sasveicinājās, un viens tūliņ piezīmēja, lai sēstoties tam blakus un spēlējot līdz, četriem allaž ejot modīgāk nekā trim vien...
LjdiqQZsmRc_0132.wav|Varot jau nu gan spēlēt, jā, Jānis atteica bet papriekšu esot drusku jāapsildās.
LjdiqQZsmRc_0133.wav|Tad visi četri uzsāka spēlēt.
LjdiqQZsmRc_0134.wav|Jānis bij domājis, ka viņa atnākšana uz Lieldālderiem tikšot sevišķi ievērota un ka puiši jautāšot, pēc kā šis nācis.
LjdiqQZsmRc_0135.wav|Priekš šī jautājuma viņš tad arī jau ceļā bija sagatavojis vajadzīgo atbildi, bet, kā likās, velti, jo neviens netaisījās uz tādu taujāšanu.
LjdiqQZsmRc_0136.wav|Visi trīs laikam domāja, ka Jānis uz tiem nācis paciemoties, kā jau tas draudzīgu puišu starpā mēdz notikt.
LjdiqQZsmRc_0137.wav|Vai saimniece mājā Jānis, reiz kārtis izdodams, vienaldzīgi jautāja.
LjdiqQZsmRc_0138.wav|Viņam saimnieku gals likās esam kluss un tukšs.
LjdiqQZsmRc_0139.wav|Mājā, mājā, viens puisis atbildēja un otrs piebilda: Laikam gaida viesu.
LjdiqQZsmRc_0140.wav|Vakar ālējās ar istabas tīrīšanu un uzkopšanu; šorīt pate tā mazgājās, kā kad visu nedēļu būtu bijuse kult.
LjdiqQZsmRc_0141.wav|Jānis aizlika savu plato roku vaigam priekšā, lai runātāji neredzētu, ka tas notvīka.
LjdiqQZsmRc_0142.wav|Ap pusdienas laiku saimniece iznāca no savas istabas un vēlēja ēst pusdienu.
LjdiqQZsmRc_0143.wav|Jāni ieraudzījuse, tā likās esam pārsteigta, atņēma labdienu un iesaucās: Kāds vējš tad tevi šurp atpūtis Tad viņa atkal iegāja savā istabā.
LjdiqQZsmRc_0144.wav|Pēc brīža durvīs no jauna atvērās, saimniece parādījās tajās un sacīja: Ciemiņ, vai neienāksi arī drusku dziļāk.
LjdiqQZsmRc_0145.wav|Atbildes nenogaidījuse, viņa pazuda durvis palika pusviru.
LjdiqQZsmRc_0146.wav|Jānis nobeidza iesākto partiju un tad piecēlās.
LjdiqQZsmRc_0147.wav|Jāiet ir, kad sauc.
LjdiqQZsmRc_0148.wav|Izbrīnējušies puiši viņam noskatījās pakaļ.
LjdiqQZsmRc_0149.wav|Ko tad tā no viņa grib pirmais sacīja.
LjdiqQZsmRc_0150.wav|Vai tad viņa priekš Jāņa istabu un sevi būs spodrinājuse otrais prasīja.
LjdiqQZsmRc_0151.wav|Nav liels, nav liels, trešais piemetināja, pagāns, diezgan glīts cilvēks, lai katru jaunu meitu satracinātu, nevis vēl tādu pavecu ķeseli kā mūsu saimnieci.
LjdiqQZsmRc_0152.wav|Saimnieces istabā galdiņš bij klāts, un uz tā stāvēja plācens, sviests un medus.
LjdiqQZsmRc_0153.wav|Vienā pusē galdiņam sēdēja Lieldālderiete, otrā pusē bij tukšs krēsls.
LjdiqQZsmRc_0154.wav|Uz šo krēslu saimniece rādīja un sacīja: Sēsties.
LjdiqQZsmRc_0155.wav|Jānis nosēdās.
LjdiqQZsmRc_0156.wav|Un ēd pusdienu, viņa laipni pielika, Jāņa pusē stāvošo medus bļodiņu tam vēl tuvāki piebīdīdama klāt.
LjdiqQZsmRc_0157.wav|Jānis pacēla lielo roku un atbraucīja pierē iešļukušās matu sprogas atpakaļ; viņa platās krūtis vareni sacēlās un saplaka, tas skatījās nedroši istabā apkārt un sacīja: Vai pulkstens jau tik daudz?
LjdiqQZsmRc_0158.wav|Jā, jau pusdivi, laiks ēst, bet liekas, ka tev vēl negribas.
LjdiqQZsmRc_0159.wav|Vai varbūt kāda čarciņa man tur skapī - saimniece gribēja piecelties.
LjdiqQZsmRc_0160.wav|Nē, nē, lai paliek Jānis iesaucās es nedzeru un, uz galda gulošo nazi satverdams un tā galu lēnām uz galda sizdams, viņš runāja: Saimniec, nevaru ēst, pirms neesmu izrunājies.
LjdiqQZsmRc_0161.wav|Man tev kas jāsaka.
LjdiqQZsmRc_0162.wav|Man liekas, ka tu uz mani turi labu prātu...
LjdiqQZsmRc_0163.wav|Smuka tu neesi, laba tu esi.
LjdiqQZsmRc_0164.wav|Tu zini mani, es zinu tevi.
LjdiqQZsmRc_0165.wav|Ja tu mani gribi precēt, es tevi gribu ņemt...
LjdiqQZsmRc_0166.wav|Saki, ko domā?
LjdiqQZsmRc_0167.wav|Tā, izrunāti bij vārdi, kas viņa sirdi veselu nedēļu smagāk nekā akmens bij spieduši.
LjdiqQZsmRc_0168.wav|Viņš nolika nazi uz galda, atspieda galvu rokā, tā ka tā arī acis apsedza, un atkal tam krūtis lieliski sacēlās un saplaka.
LjdiqQZsmRc_0170.wav|Saimniece skatījās skaistajā puisī, kas tagad meitenei līdzīgi bij nosarcis.
LjdiqQZsmRc_0171.wav|Ko es domāju viņa priecīgi iesaucās.
LjdiqQZsmRc_0172.wav|Ak, ko es tur nu citu varu domāt kā tikai to: tādu puisi kā tevi es gan ņemtu par vīru!
LjdiqQZsmRc_0173.wav|Un tad Lieldālderiete iesāka gardi un laimīgi smieties un sniedzās galdam pāri, satvēra Jāņa roku, kurā tas galvu bij atspiedis, un noņēma to viegli no viņa acīm.
LjdiqQZsmRc_0177.wav|Tagad tā taps mīksta kā kungam.
LjdiqQZsmRc_0178.wav|Lieldālderiešam tāda darba nevajaga strādāt, kas rokas pataisa asas!...
LjdiqQZsmRc_0179.wav|Un samīlējusēs atraitne rotājās ar aso roku, spieda un glaudīja to labu brīdi, līdz Jānis pacēla acis un skatījās uz Lieldālderieti.
LjdiqQZsmRc_0180.wav|Tas bija tāds savāds mirklis bez asarām un tomēr tāds valgs, saimniece palaida Jāņa roku vaļā un sacīja:
LjdiqQZsmRc_0182.wav|Kad Jānis pusēdā iejautājās, vai nevarot no lielītā alus dabūt nodzerties, tad Lieldālderiete nosarka un sacīja:
LjdiqQZsmRc_0184.wav|ko nu tur savu brūtgānu vairs lai apmeloju!
LjdiqQZsmRc_0185.wav|Mums alus nemaz nava, es tik tā ar tevi mānījos vien, lai tu drīzāk atnāc šurp.
LjdiqQZsmRc_0186.wav|Visa pasaule brīnojās par Jāņa nedzirdēto laimi.
LjdiqQZsmRc_0187.wav|Visa pasaule viņu apskauda, un katrs neprecējies puisis vēlējās būt viņa vietā.
LjdiqQZsmRc_0188.wav|Tātad jādomā, ka tās laikam bij prieka asaras, ko viņš savā kāzu naktī raudāja, izgājis Lieldālderiešu pagalmā, kamēr istabā sveces mirdzēja, glāzes skanēja, mūzikanti spēlēja un skaļas balsis uzsauca augstu laimi jaunajam pārim...
LjdiqQZsmRc_0189.wav|Asaras, Jānis bij trīsdesmit astoņi gadi vecs, kad viņa sieva sava mūža sešdesmit otrā gadā nomira.
LjdiqQZsmRc_0190.wav|Astoņpadsmit gadu viņi bij sadzīvojuši mierīgā laulībā, un pa to laiku Jāņam patiesi rokas bij kļuvušas mīkstas.
LjdiqQZsmRc_0191.wav|Rokas mīkstas, bet piere krunkaina.
LjdiqQZsmRc_0192.wav|Savu ziedu laiku tas bij pavadījis pie novītušas sievas sāniem, bet neviens nebij dzirdējis viņu par to žēlojamies.
LjdiqQZsmRc_0193.wav|Visa laba kopā jau pat ķēniņi un ķeizari nedabū baudīt.
LjdiqQZsmRc_0194.wav|Ko tad nu vēl tāds vienkāršs zemnieks kā es viņš mēdza sacīt, kad viens vai otrs no viņa draugiem tiem pašiem, kas papriekšu viņa laimi bij apbrīnojuši viņam jautāja, kā šis ar tik vecu sievu tik mierīgi un pieticīgi kopā varot dzīvot?
LjdiqQZsmRc_0195.wav|Bez manas gribas viņa jau manis nevarēja apprecēt, un caur viņu esmu ticis pie bagātības un visāda laba, ko citādi nemūžam nebūtu sasniedzis.
LjdiqQZsmRc_0196.wav|Vai tad nu par to lai iesāku trakot, ka esmu panācis, ko gribējis?
LjdiqQZsmRc_0197.wav|Diezgan liels ir to pļunduru skaits, kas, iegājuši pie vecīgām sievām iegātņos, tā dara, kā kad tiem pēc kāzām vien vēl acis par savu sievu nesmukumu un vecumu būtu atdarījušās.
LjdiqQZsmRc_0198.wav|Nu tie āksti ir nelaimīgi, nu tie sāk ālēties un pasaulei rādīt, kā tie svešu mantu, priekš kuras sakrāšanas tie pirkstu nav pacēluši, prot saliet rīklēs.
LjdiqQZsmRc_0200.wav|Lūk, tik prātīgi Jānis zināja runāt, un tik prātīgi viņš savā laulībā arī prata dzīvot, izņemot pirmo gadu, kad arī viņš šad un tad sadzēries pārnāca mājā.
LjdiqQZsmRc_0201.wav|Kad sieva bij nomiruse, viņš neraudāja, bet viņš arī nepriecājās.
LjdiqQZsmRc_0202.wav|Tā līdz pēdējam galam viņu ar tādu pašu mīlestību bij mīlējuse kā astoņpadsmit gadus atpakaļ, reti kad ar viņu sabārusēs, un medus bļodiņu, kā pirmo reiz viņu mielodama, tā arī uz priekšu vienmēr viņa pusē uz galdiņa nolikuse.
LjdiqQZsmRc_0203.wav|Pat uz nāves cisām viņa vēl par Jāņa labklāšanos bij rūpējusēs.
LjdiqQZsmRc_0204.wav|Kā to pierādīja šie vārdi.
LjdiqQZsmRc_0205.wav|Jānīt, viņa kādā dienā bij teikuse, kad būšu nomiruse, tad tev atkal jāprecējas.
LjdiqQZsmRc_0206.wav|Bet neprecē par daudz jaunu, ņem tādu, kura tavam vecumam piekrīt, nebūs tik daudz jābīstas, ka tu viņai neapnīc...
LjdiqQZsmRc_0207.wav|Šie vārdi, kas liecināja no tā, ka Lieldālderietei pie visas viņas laimes bij bijušas savas slepenas raizes, Jāņam katru reizi iekrita prātā, kad viņš par vienu vai otru meitu pārdomāja, vai to nederētu precēt.
LjdiqQZsmRc_0208.wav|Jo precēties viņam jau nu vēlreiz bij jāprecas, vīram, no kura kuplajiem matiem laiks vēl neviena nebij balinājis, atraitnim bez neviena bērna, ar tik lielu saimniecību!
LjdiqQZsmRc_0209.wav|Bet kuru, kuru no visām viņam pazīstamām meitām bij ņemt?
LjdiqQZsmRc_0210.wav|To jaunāko, to skaistāko viņa sirds sauca un pukstēja ātrāk.
LjdiqQZsmRc_0211.wav|Turies pie nomirējas vārdiem, prāts sirdei runāja pretim.
LjdiqQZsmRc_0212.wav|Jānis izšķīra šo strīdu caur zālamonisku spriedumu neņemšu jaunu bet neglītu arī ne, viņš sacīja.
LjdiqQZsmRc_0213.wav|Jā bet kur dzīvo glītas, padzīvojušas meitas?
LjdiqQZsmRc_0214.wav|Lieldālderietis noskatījās garā visās viņam zināmās vecās meitās un neatrada nevienas, uz kuru tam prāts būtu iesilis.
LjdiqQZsmRc_0215.wav|Brāķis palika brāķis vai nu tām ar laiku bij gandējies glītums, vai vaiņagiem zīles nobirušas citām bij pat abas klipas kopā.
LjdiqQZsmRc_0216.wav|Ilze ienāca atmiņā, Ilze kur tā tagad bija, kas ar to bij noticis?
LjdiqQZsmRc_0217.wav|Jānis ar nodomu viņu agrākos laikos bij lūkojis aizmirst, un tas viņam arī bij izdevies.
LjdiqQZsmRc_0218.wav|Viņš aptaujājās pēc tās, kur un kā tā tagad dzīvoja, un dabūja zināt, ka Ilze dzīvojot Vilkos, tas ir, kādās kaimiņu pagasta mājās, un ka viņa ar laiku kļuvuse par vecu meitu.
LjdiqQZsmRc_0219.wav|Jāņam apmetās tā savādi ap sirdi.
LjdiqQZsmRc_0220.wav|Vai tas nebija likteņa mājiens?
LjdiqQZsmRc_0221.wav|Kā būtu, Jāni, kad tu viņai lūkotu atņemt šo nepatīkamo vārdu kas zin, caur ko viņa pie tā tikuse!...
LjdiqQZsmRc_0222.wav|Kādēļ ne, ja viņa tik nav tapuse par daudz neglīta un veca!
LjdiqQZsmRc_0223.wav|Kādā dienā Jānis nodzina bārdu, saģērbās svētdienas drēbēs un lika brangāko zirgu aizjūgt un zvanu piesiet pie ilkss.
LjdiqQZsmRc_0224.wav|Tad viņš aizbrauca.
LjdiqQZsmRc_0225.wav|Ilz, Ilz, vai tu suņam arī esi devuse ēst, lai viņš tava precenieku nerej?...
LjdiqQZsmRc_0226.wav|Ilze stāvēja pagalmā un skaloja drēbes, kad Jānis Vilkos iebrauca.
LjdiqQZsmRc_0227.wav|Suns rēja, un Ilze to apsauca.
LjdiqQZsmRc_0228.wav|Tā bij viņas balss, bērīt, Jānis runāja, zirgu piesiedams, balss daudz nava pārvērtusēs, redzēsim, ko būs darījis ģīmis.
LjdiqQZsmRc_0229.wav|Viņš tuvojās Ilzei un sacīja mierīgi:
LjdiqQZsmRc_0231.wav|Paldies, paldies, Ilze atņēma sveicinājumu tikpat mierīgi, pacēla drusku galvu un tad turpināja naigi savu darbu.
LjdiqQZsmRc_0232.wav|Jauna jau nu vairs nava, Jānis pie sevis sprieda, bet pārtikt var.
LjdiqQZsmRc_0233.wav|Man vairāk grumbu pierē nekā viņai.
LjdiqQZsmRc_0234.wav|Ar vienaldzīgi pētošiem mirkļiem viņš lūkojās Ilzes ģīmī, viņa sirds ne par sitienu nepukstēja ātrāk.
LjdiqQZsmRc_0235.wav|Un viņš Ilzi reiz tak tik karsti bij mīlējis!
LjdiqQZsmRc_0236.wav|Ko nu tur tik steidzīgi mazgā viņš vaicāja, pie baļļas apstādamies.
LjdiqQZsmRc_0237.wav|Savus brūtes palagus, Ilze atbildēja un skaloja tāļāk.
LjdiqQZsmRc_0240.wav|Nejauši tie viņai bij uzsprukuši uz mēles, kādēļ tos bij atturēt neizrunātus!
LjdiqQZsmRc_0241.wav|Vieni vārdi, kas otri par jokiem jautāts, par jokiem atbildēts!
LjdiqQZsmRc_0242.wav|Bet Jāņam šie vārdi bij kā kukulis.
LjdiqQZsmRc_0243.wav|Viņš pats vēl nebij zinājis, kā ar Ilzi uzsākt runu par precēšanos, un nu tā gandrīz ar pirmo vārdu viņu uzveda uz ceļa.
LjdiqQZsmRc_0244.wav|Savus brūtes palagus viņš atkārtoja.
LjdiqQZsmRc_0245.wav|Tā, tā, tas jau gadās gluži labi, es nupat apbraukāju apkārt, saimnieces meklēdams.
LjdiqQZsmRc_0246.wav|Tad jau nu laikam būšu iebraucis īstajā vietā, ar pūru gatava esi, nācēja būsi?
LjdiqQZsmRc_0249.wav|Un kad brauksim uz mācītāju?
LjdiqQZsmRc_0250.wav|Jo drīzāki, jo labāki; šodien vēl neesmu sirma, nez kāda rītu būšu.
LjdiqQZsmRc_0251.wav|Viņa skurināja nogriezto dvieli, lai tas atritinātos, iesvieda to blakus baļļai stāvošā vannā pie citiem izgrieztiem drēbju gabaliem un smējās.
LjdiqQZsmRc_0252.wav|Viņas pēdējie vādi Jāņem likās būt labs joks, viņš smējās līdz.
LjdiqQZsmRc_0253.wav|Kur saimnieks Jānis jautāja.
LjdiqQZsmRc_0255.wav|Tā, nu tad izgriez vien arī vēl tās citas drēbes, iešu tikām ar viņu parunāties, un tad nāc istabā.
LjdiqQZsmRc_0256.wav|Jānis iegāja istabā.
LjdiqQZsmRc_0257.wav|Gribētu zināt, pēc kā gan Lieldālderietis šurp atbraucis, pēc kā Ilze nodomāja un nopūtās.
LjdiqQZsmRc_0258.wav|Veci laiki tai nāca prātā.
LjdiqQZsmRc_0259.wav|Pa logu redzēdams, ka Jānis piebrauca, Vilks savai tautās laižamai meitai bij uzsaucis, ka Lieldālderietis iebraucis sētā, lai Ieva ātri uzvelkot labākus brunčus un lai gultu galvu spilveņiem pārvelkot tīrus pārvelkamos, un lai tos uzliekot virs deķiem.
LjdiqQZsmRc_0260.wav|Sasveicinājušies abi saimnieki laiciņu runāja par šo un par to, kas jau nu zemnieku runas tādās reizēs mēdz būt, līdz pēdīgi Jānis iejautājās, vai Vilks arī zinot, ar kādu jaunu nodomu šis esot šurp atbraucis.
LjdiqQZsmRc_0261.wav|Kā lai to gan zinot, Vilks atbildēja un smējās blēdīgi.
LjdiqQZsmRc_0262.wav|Esmu atbraucis jums noņemt meitu.
LjdiqQZsmRc_0263.wav|Tā, tā vej, vej, cik ērmotīgi aiz to izgājušo nakti sapni Vilkam vilks aiznesa jēru...
LjdiqQZsmRc_0265.wav|Vai nevarot viņu tagad iesaukt saimnieka istabā, nezin kur paliekot, nu jau tak drēbes būšot izgriezuse un izkāruse tā viesis runāja.
LjdiqQZsmRc_0266.wav|Drēbes izkāruse?
LjdiqQZsmRc_0267.wav|Lieldālderietis būšot pārskatījies.
LjdiqQZsmRc_0268.wav|Viņa neesot bijuse drēbju kārt, bet esot tepat otrā istabā un tamborējot.
LjdiqQZsmRc_0269.wav|Ieviņ meit, nāc šurp Vilks sauca.
LjdiqQZsmRc_0270.wav|Nosarkusi, acis nolaiduse, Ieva ienāca.
LjdiqQZsmRc_0271.wav|Lūdzu, jaunkundzīt, esat tik laba un pasaucat Ilzi, kas otrā istabā tamborējot, Lieldālderietis laipni sacīja.
LjdiqQZsmRc_0273.wav|Jā, tā Ilzi pareizi, ej, meit, iesauc viņu.
LjdiqQZsmRc_0274.wav|Viņa tagad laikam kūtī pie govīm...
LjdiqQZsmRc_0275.wav|Ieva izgāja, un pēc laba brīža Ilze ienāca.
LjdiqQZsmRc_0276.wav|Ieva man sacīja, lai es pie jums ienākot, viņa runāja drusku nokaunējusēs un palika pie durvīm stāvot.
LjdiqQZsmRc_0277.wav|Jā, es tevi Vilku tēvam kā savu brūti gribēju rādīt, Jānis sacīja.
LjdiqQZsmRc_0278.wav|Un nu izsaki arī ar to pašu reizi gala vārdu, kad brauksim uz mācītāju?
LjdiqQZsmRc_0279.wav|Ilze skatījās gan Lieldālderietī, gan Vilkā.
LjdiqQZsmRc_0280.wav|Nudie es nu nemaz nesaprotu, kas tā par runāšanu, viņa sacīja.
LjdiqQZsmRc_0281.wav|Nu, tu tak pirmiņ apsolījies uz manām mājām nākt par saimnieci, kas tad tur vairāk ko saprast Jānis runāja un sāka smieties.
LjdiqQZsmRc_0282.wav|Nebūsi tak par šo īso laiku citādi apdomājusēs?
LjdiqQZsmRc_0283.wav|Jā, vai tad tu pirmiņ no tiesas runāji Ilze jautāja, un viņas balss tagad manāmi nodrebēja.
LjdiqQZsmRc_0284.wav|Zināms, viss, ko runāju, bija no tiesas runāts.
LjdiqQZsmRc_0285.wav|Tad lai paliek arī tas, ko es pirmiņ runāju, par tiesu runāts!
LjdiqQZsmRc_0286.wav|Vilks, atstādams Jāni un Ilzi vienus, izgāja otrā istabā, kur Ieva jau atkal uzcītīgi tamborēja, un nospļāvās...
LjdiqQZsmRc_0287.wav|Pēc neilga laika Jānis ar Ilzi dzēra kāzas, un, kad pa istabām spēlmaņi spēlēja un viesi līksmojās, tad Lieldālderiešu sētā neviens neraudāja prieka asaru...
LjdiqQZsmRc_0288.wav|Un, kad dzīru troksnis bij apklusis un Lieldālderiešos viss atkal uzsāka, iet savu veco gaitu.
LjdiqQZsmRc_0289.wav|Tad jaunais vīrs paņēma savu jauno sievu aiz rokas un veda to pa māju apkārt, lai viņai rādītu par cik daudz mantas viņa bija tapuse valdniece.
LjdiqQZsmRc_0290.wav|Viņš rādīja Ilzei stalli kurā stāvēja pieci brangi zirgi un viens kumeļš.
LjdiqQZsmRc_0291.wav|Rādīja tai kūtis, kurās bij divdesmit govju, četri teļi un pulks ait.
LjdiqQZsmRc_0292.wav|Biņš rādīja tai klēti, kur labība pa brodiņu kāpa laukā, un tad smīnēdams jautāja.
LjdiqQZsmRc_0293.wav|Nu, kā tev ir ap sirdi, sieviņ, kad iedomā, ka priekš mēneša laika vēl biji nabaga kalponīte un tagad esi bagāta saimniece?
LjdiqQZsmRc_0294.wav|Tad Ilze atsmīnēja pretim un satvēra Jāņa roku, un sacīja:
LjdiqQZsmRc_0295.wav|Nu tu man izrādīji manu mantu, nāc, tagad tev rādīšu tavu.
LjdiqQZsmRc_0296.wav|Un viņa vīru veda drēbju klētī un atslēdza savu lādi.
LjdiqQZsmRc_0297.wav|Viņa iz tās izņēma palagu, kreklu, dvieļu, cimdu, zeķu nezināmu galu un pēdīgi no paša dibina izcēla divas pilni piebāztas diegu zeķes.
LjdiqQZsmRc_0298.wav|Kas tas Jānis pārsteigts iesaucās.
LjdiqQZsmRc_0300.wav|Neesmu vis tik nabaga, kā tu domā, Ilze atbildēja, un laime un lepnums, ka viņa arī kaut ko varēja rādīt, pārklāja viņas ģīmi, un tā vēl nav visa, pie mācītāja vēl divi simti, palūdzu viņam, lai tos ieliek bankā.
LjdiqQZsmRc_0301.wav|Jānis brīnējās un purināja galvu Ilz, kur tu tik daudz naudas varēji sakrāt?
LjdiqQZsmRc_0303.wav|Vīrs viņu pārtrauca, kas vienu zeķi bij atraisījis un pāri rubļu iz tās izņēmis.
LjdiqQZsmRc_0304.wav|Citādi tu pie sudraba rubļiem nevarēji tikt, tie uz laukiem vairs nestaigā.
LjdiqQZsmRc_0305.wav|Tie man no mātes, Jānīt.
LjdiqQZsmRc_0306.wav|Ej nu, ej, Atminos, ka tu man reiz teici, ka māte tev tik desmit sudraba rubļu atstājuse.
LjdiqQZsmRc_0307.wav|Toreiz tevi tik tā mānīju vien, vīriņ, māte man atstāja trīssimts rubļu...
LjdiqQZsmRc_0308.wav|Ak Jānis iesaucās un aizvila pret lādi.
LjdiqQZsmRc_0309.wav|Sabijusēs Ilze saķēra vīru aiz rokas.
LjdiqQZsmRc_0310.wav|Kas tev kait viņa vaicāja.
LjdiqQZsmRc_0311.wav|Tikai pēc laba brīža Jānis viņai atbildēja.
LjdiqQZsmRc_0312.wav|Ilz, viņš sacīja žēli.
LjdiqQZsmRc_0313.wav|Ilz, ko tu ar saviem meliem esi izdarījuse!...
LjdiqQZsmRc_0314.wav|Toreiz, pēc tavas mātes nāves, mans nodoms bij tevi precēt.
LjdiqQZsmRc_0315.wav|Es tevi mīlēju, un man likās, ka tu mani arī mīlēji.
LjdiqQZsmRc_0316.wav|Bet vai tad tu nezināji, ka man bij jāiet zaldātos?
LjdiqQZsmRc_0317.wav|Toreiz vēl saimnieku kontraki atsvabināja no karadienesta.
LjdiqQZsmRc_0318.wav|Ja nu tu man taisnību būtu stāstījuse, tad būtu saprecējušies un uzņēmuši kādu mājiņu.
LjdiqQZsmRc_0319.wav|Ar šādu nolūku taujāju, vai tev ir nauda.
LjdiqQZsmRc_0320.wav|Bet, kad tu man sacīji, ka tev nekā neesot, ar citiem vārdiem, ka tu manis nevarot glābt no zaldātiem, tad ar rūgtu prātu apņēmos tevi atstāt.
LjdiqQZsmRc_0321.wav|Man nevajadzēja sievas vien, bet arī glābējas no zaldātu dienesta, un tādu es atradu Lieldālderietē...
LjdiqQZsmRc_0322.wav|Viņš smago zeķi Ilzei sniedza atpakaļ, kas bāliem vaigiem to saņēma.
LjdiqQZsmRc_0323.wav|Viņa atsēdās uz audekla baķa, aizsēja zeķi, salika rokas klēpi un lūkojās labu laiku domīgi zemē.
LjdiqQZsmRc_0324.wav|Un tu man nevarēji teikt, ar kādu nolūku tu pēc mana mantojuma taujā viņa pēdīgi klusi jautāja.
LjdiqQZsmRc_0325.wav|Tad tev būtu citādāk atbildējuse.
LjdiqQZsmRc_0326.wav|Bet, mīļā, tu tak zināji, ka man jāiet zaldātos, un vai es to varēju domāt, ka pēc tik mīļas lūgšanas, kā es tevi lūdzu, lai tu man uzticies, vai es varēju domāt, ka tu man nestāstīsi taisnības!
LjdiqQZsmRc_0327.wav|Ilze piecēlās un piegriezās lādei.
LjdiqQZsmRc_0328.wav|Es muļķe, viņa čukstēja, muļķe, un, pēkšņām nesavaldāmām dusmām un žēlabām pārņemta, viņa pacēla naudu un cirta to lādē, tā ka zeķe pārplīsa un rubļi skanēdami apklāja lādes dibinu.
LjdiqQZsmRc_0329.wav|Nelāgas nauda, es tevi noslīcināšu, es tevi aprakšu.
LjdiqQZsmRc_0330.wav|Un Ilze aizklāja vaigu ar priekšautu un raudāja.
LjdiqQZsmRc_0331.wav|Jānis pasmīnēja.
LjdiqQZsmRc_0332.wav|Tādi, lūk, ir tie sievieši, nu viņai vajaga kaut kā, lai varētu izlaist dusmas par savu muļķību.
LjdiqQZsmRc_0333.wav|Sieviņ, vai tad nu nedzīvā nauda pie tā vainīga, kas noticis viņš apmierinošā balsī runāja.
LjdiqQZsmRc_0334.wav|Jā, zināms, Ilze atbildēja, kad man viņas nebūtu bijis, tad nebūtu varējuse melot un tad tagad arī nebūtu tik nelaimīga par saviem meliem.
LjdiqQZsmRc_0335.wav|Un asaras no jauna tai sāka plūst iz acīm.
LjdiqQZsmRc_0336.wav|Lai izraudas, domāja Jānis, nolīkās lādē un salasīja izkaisīto naudu, salikdams to mutes lakatiņā.
LjdiqQZsmRc_0337.wav|Kad pēdējais gabals tajā bij ielikts, Ilzei asaras arī bij nostājušās.
LjdiqQZsmRc_0338.wav|Tā, viņš sacīja un žvadzināja sudraba gabalus lakatiņā, tos mēs nedz slīcināsim, nedz apraksim, nedz pakārsim tos mēs Rīgā ieliksim bankā, tur tie nesīs augļus.
LjdiqQZsmRc_0339.wav|Diezgan ilgi tāpat brīvā gulējuši lādes dibinā.
LjdiqQZsmRc_0340.wav|Varēja jau arī uz priekšu turpat gulēt, Ilze domīgi runāja, priekš kā tad nu gan to lai vairojam?
LjdiqQZsmRc_0341.wav|Nu, es domāju, tu nebūsi uz priekšu slinkāka par tavu naudu, sieviņ, Jānis sacīja un smīnēja.
LjdiqQZsmRc_0342.wav|Te sieva nosarka līdz ausīm, iesita vīram viegli pa muti un smējās.
LjdiqQZsmRc_0343.wav|Un viņas smiekli Jāņam piepeši atgādināja Zāru un tos trīs eņģeļus, un viņš skaļi smējās līdz.
LjdiqQZsmRc_0344.wav|Un no šiem smiekliem abu sirdīs atmodās vecā mīlestība, kas astoņpadsmit gadus bij bijuse aprakta zem sadzīves gružām.
Vc4cVkXWmrg_1_0000.wav|PĒRKOŅA NEGAISS.
Vc4cVkXWmrg_1_0001.wav|Par visu, kas pēc ceturtās lūgšanas pie miesas uzturēšanas un vajadzības pieder, par visu to Roplaiņu saimnieks Dievam varēja pateikties.
Vc4cVkXWmrg_1_0002.wav|Bet viņš nebij bagāts, kā ļaudis runāja, nebija arī skops, par kādu viņu arī dēvēja.
Vc4cVkXWmrg_1_0003.wav|Ieņēmumu gudro palielināšanu un izvairīšanos no katras veltīgas izdošanas, viņš tikai bija pratis izsargāties visiem sliktajiem laikiem par spīti no parādu taisīšanas un šādā vīzē ieguvis bagātnieka un skopiķa slavu.
Vc4cVkXWmrg_1_0004.wav|Ka viņu par bagātnieku sauca, tas jau nu, zināms, viņam patika, un viņš tam nepretojās, ja tas arī notika, viņam dzirdot; bet, ka to dēvēja par skopu, tas Roplaiņam dažu labu reizi ķērās pie sirds, un viņš jutās vilināts rādīt ļaudīm, cik netaisnas tādas valodas bija.
Vc4cVkXWmrg_1_0005.wav|Bet kā prātīgs vīrs viņš ikreiz atkal apdomājās un nekā nedarīja, lai cilvēki domātu no viņa labāk.
Vc4cVkXWmrg_1_0006.wav|Lai viņi pļāpā vien, viņš pie sevis sacīja, kad es tikai savu sirdi zinu tīru no šāda netikuma.
Vc4cVkXWmrg_1_0007.wav|Labāk dzirdēt no bagātības un skopuma nekā no izšķērdības un parādiem.
Vc4cVkXWmrg_1_0008.wav|Parādi, jā, tas bij neglīts vārds, vārds, kura Roplains nebūt nevarēja ieredzēt.
Vc4cVkXWmrg_1_0009.wav|Parādi, tā sauca nemīļos viesus, kurus izdzīt no savas mājas Roplains ilgus gadus sūri, grūti bij pūlējies.
Vc4cVkXWmrg_1_0010.wav|Jo viņš vienumēr nebija bijis bagātais Roplains.
Vc4cVkXWmrg_1_0011.wav|Tie laiki vēl nebij tāļu, kad gandrīz neviens nezināja, vai kāds Andrievs Ošs, kas tad arī ievēro vienkāršu kalpu?
Vc4cVkXWmrg_1_0012.wav|Vai tāds pagastā bij vai nebij.
Vc4cVkXWmrg_1_0013.wav|Tik tad vien, kad viņš Roplaiņu saimnieka meitu apprecēja, un vēl vairāk tad, kad tas pēc sievastēva nāves uzņēma viņa mājas, niecīgu parādu parādos iekritušu nomas vietu, tikai tad vien vēl viņu sāka ievērot.
Vc4cVkXWmrg_1_0014.wav|Ļaudis toreiz diezgan nevarēja izlauzīt savas galvas, kādēļ Ošs sev tik smagu parādu nastu kraujot uz pleciem.
Vc4cVkXWmrg_1_0015.wav|Aiz muļķības, vieni prātoja, tāpēc ka viņš arī reiz grib būt saimnieks, otri gudroja; bet visi tai ziņā bij vienos prātos, ka ilgāki kā gadu Ošs Roplaiņu nevaldīšot.
Vc4cVkXWmrg_1_0016.wav|Bet viņš tos tomēr valdīja ilgāki.
Vc4cVkXWmrg_1_0017.wav|Pagāja viens divi gadi, un āmurs Oša mantas neizklīdināja.
Vc4cVkXWmrg_1_0018.wav|Pagāja vēl kādi gadi, un, arē Roplains vairs neslīdēja uz leju, bet sāka celties.
Vc4cVkXWmrg_1_0019.wav|Piecu govju vietā tagad stāvēja septiņas viņa kūtī viņam piederēja trīs zirgi un nomas parāds, kas tam muižai bij jāmaksā, bij uz pusi mazāks nekā agrāk.
Vc4cVkXWmrg_1_0020.wav|Bez tam viņš noalgoja savus dienestniekus ar tādu kārtību un pareizību, kas varēja par priekšzīmi būt pagasta bagātākajiem saimniekiem.
Vc4cVkXWmrg_1_0021.wav|Tādēļ tad arī notika ka Ošam nekad nebija jāsūdzas par puišu un meitu trūkumu, kā tas pastāvīgi bija noticis pie viņas sievastēva; viņš varēja saderēt labākos spēkus.
Vc4cVkXWmrg_1_0022.wav|Tā, lūk, Roplaiņi cēlās un cēlās un nāca slavā un līdz ar viņiem Ošs.
Vc4cVkXWmrg_1_0023.wav|Pirms tas vēl nebija aizmaksājis savus parādus, viņu jau turēja par pārtikušu un, kad tas tikko bij ticis ar visiem līdzīgs, jau par bagātu.
Vc4cVkXWmrg_1_0024.wav|Un, tā kā vispārīgi bagāto slavē arī par laimīgo, tad jau citādi nevarēja būt, ka Ošu arī par tādu uzskatīja un apskauda.
Vc4cVkXWmrg_1_0025.wav|Un patiesi, nelaimīgs Ošs arī gan nejutās pēc visiem tiem pārciestiem grūtiem laikiem, bet kaut kas ir tagad viņa sirdi spieda, kaut kas tam radīja dažu rūgtu acumirkli.
Vc4cVkXWmrg_1_0026.wav|Šo bēdu un raižu cēlonis bija viņa Krustiņš, viņa vienīgais dēls.
Vc4cVkXWmrg_1_0027.wav|Viņš gan bija tēva sejā atsities, bet tēva tikuma viņam nebij.
Vc4cVkXWmrg_1_0028.wav|Pie kā vaina bij meklējama.
Vc4cVkXWmrg_1_0029.wav|Ka tas bij kļuvis vieglprātīgs un palaidnīgs.
Vc4cVkXWmrg_1_0030.wav|Vai pie tēva, kas, kaudamies ar trūkumu un parādu deldēšanu, par maz bij licis vērā dēla audzināšanu.
Vc4cVkXWmrg_1_0031.wav|Vai pie mātes, kas vienīgo bērnu bij lutinājuse, par maz rājuse; vai pie Krustiņa paša, kas tēva dažreizējās pamācīšanas un mātes laipnās mācības bij laidis vējā.
Vc4cVkXWmrg_1_0033.wav|Ja tēvs bija vainīgs, tad viņš arī visvairāk cieta.
Vc4cVkXWmrg_1_0034.wav|Tik bēdīgu patiesību atzīstot.
Vc4cVkXWmrg_1_0035.wav|Mazāk vai jāsaka nemaz nebēdājās māte, kura, kā jau vienīgā bērna māte, ticēja dēla nemaldībai.
Vc4cVkXWmrg_1_0036.wav|Un no šādas ticības nelikās atgriezties pat caur viņa vainām, priekš kurām visām viņa lēti atrada derīgas aizbildināšanas.
Vc4cVkXWmrg_1_0037.wav|Un, taisnību sakot; nezin cik nekrietns vai nederīgs Krustiņš jau arī nebija.
Vc4cVkXWmrg_1_0038.wav|Nē, skolā nu gan tas nebij iemantojis nekādas ievērošanas, bet mājā mājā viņš strādāja, ka prieks bij ko redzēt!
Vc4cVkXWmrg_1_0039.wav|Jau ar sešpadsmit gadiem Krustiņš pilnīgi izpildīja pieauguša cilvēka vietu un rīkojās ar arklu, izkapti un spriguli kā ar kavēklēm.
Vc4cVkXWmrg_1_0040.wav|Deviņpadsmit gadus vecs būdams, Krustiņš nebija nedz labāks, nedz sliktāks par lielu, varbūt pat lielāko daļu no mūsu jaunēkļiem.
Vc4cVkXWmrg_1_0041.wav|Kad vien varēdams viņš labprāt piedzērās, bij liels krogu un visādu citādu prieku cienītājs, apmeklēja katru māju balli, spēlēja uz naudu, ja tam kāda kapeika bij makā, un labprāt sadraudzējās ar tēva dienestniecēm.
Vc4cVkXWmrg_1_0042.wav|Ilgu laiku tēvs nekā nemanīja no dēla nelabajām īpašībām, jo Krustiņš ļoti labi prata tēvam slēpt visu, no kā domāja, ka tas viņam varētu nepatikt.
Vc4cVkXWmrg_1_0043.wav|Un, kā tas notiek dažu labu reizi, ka sveši mums atver acis par mūsu pašu lietu stāvokli, sveši cilvēki, tā notika arī pie Roplaiņa.
Vc4cVkXWmrg_1_0044.wav|No tālākiem ciemiem pārnākdams, Ošs reiz iegriezās baznīcas krogā.
Vc4cVkXWmrg_1_0046.wav|Kroga istabā brīdi sēdējis un atpūties, viņš patlaban gribēja piecelties un iet, kad divi jauni vīrieši ienāca, kādas pudeles alus izpirka un, Oša nepamanīdami vai nepazīdami, netāļu no viņa nosēdās un jautri sāka sarunāties.
Vc4cVkXWmrg_1_0047.wav|Bet saki jel, Paul viens no viņiem pusdiktā balsī iesaucās, kad brīdi par šo un to bij pļāpājuši, stāsti man, kā stāv ar Dzeni?
Vc4cVkXWmrg_1_0048.wav|Tu, viņa kaimiņš, būsi dzirdējis, vai viņš jau vesels.
Vc4cVkXWmrg_1_0049.wav|Laikam gan vēl ne?
Vc4cVkXWmrg_1_0050.wav|Kas nu deva uzrunātais klusu atteica un smējās.
Vc4cVkXWmrg_1_0051.wav|Tāds robs tik ātri nesadzīs, it īpaši vēl, ja tas ir skrodera galvā!
Vc4cVkXWmrg_1_0052.wav|Nu, arī cita cilvēka galvā viņš tik drīzi neaizaugtu, pirmais runāja, tas bija par tiesu spēriens, bet vajadzēja ar!
Vc4cVkXWmrg_1_0053.wav|Dzenis jau par daudz sāka degunu celt uz augšu un kālab tad viņš arī lakstojās visu vakaru ap Liepkāju Ažu, viņš tak labi zina, ka tā bij jaunā Oša jaunkundze.
Vc4cVkXWmrg_1_0054.wav|Ej nu prasi Pauls sacīja.
Vc4cVkXWmrg_1_0056.wav|Bet laime tikai, ka neviens nezina, kas Dzeņam iekalis caurumu galvā, citādi Krustiņam klātos slikti.
Vc4cVkXWmrg_1_0057.wav|Ticu, ka tēvs viņam divus tādus robus iesistu galvā, ja to dabūtu zināt.
Vc4cVkXWmrg_1_0058.wav|Jā, pirmais sacīja un raustīja plecus es tur netieku gudrs!
Vc4cVkXWmrg_1_0059.wav|Visi lielī veci par prātīgu, stingru un tik taupīgu, ka kapeiku apgriežot trīs reizes riņķī pirms to dodot no rokas laukā un dēls laiž vaļā, ka kūp vien!
Vc4cVkXWmrg_1_0060.wav|Kā tas var būt Paul?
Vc4cVkXWmrg_1_0061.wav|Pauls garšīgi pasmējās, iztukšoja glāzi un noglaudīja savas ūsiņas.
Vc4cVkXWmrg_1_0062.wav|Kā tas tā var būt, Mārc viņš atkārtoja.
Vc4cVkXWmrg_1_0064.wav|Krustiņam nav tās krājēja dabas, kas tēvam, ko viņš nopelna, to viņš notērē.
Vc4cVkXWmrg_1_0065.wav|Un, ja ar to nepietiek, tad jau tak mātei arī vēl atliek kāda kapeika priekš vienīgā, un, ja ar to vēl nepietiek, nu, vai tad nu Roplaiņu saimnieka dēlam aizdevēju trūkst.
Vc4cVkXWmrg_1_0066.wav|Un, tuvu noliecies pie drauga auss, tas gluži klusu turpināja.
Vc4cVkXWmrg_1_0067.wav|Es jau Krustiņa lietas pazīstu un zinu, ka tu nepļāpāsi.
Vc4cVkXWmrg_1_0068.wav|Krustiņš še mūsu krodzeniekam parādā tepat jau trīsdesmit -
Vc4cVkXWmrg_1_0069.wav|Viņš nenobeidza, bet berzēja ātri labās rokas īkšķi pret garo pirkstu un smīnēja.
Vc4cVkXWmrg_1_0070.wav|Patiesi, Mārcis brīnojās.
Vc4cVkXWmrg_1_0071.wav|Roplains piecēlās un atstāja kroga istabu.
Vc4cVkXWmrg_1_0072.wav|Kad otrā dienā saimnieks ar saimnieci vieni paši bij istabā, pirmais vārdu pa vārdam sievai atstāstīja vakar dzirdēto.
Vc4cVkXWmrg_1_0073.wav|Ko tu par to saki viņš nopietni un bēdīgi jautāja.
Vc4cVkXWmrg_1_0074.wav|Saimniece iesāka raudāt.
Vc4cVkXWmrg_1_0075.wav|Vai tad tu arī visam tam tici, ko ļaudis pļāpā, viņa sacīja, vai tad nu mūsu Krustiņš jau tik slikts, ka viņš tādus burlaka darbus pastrādās!
Vc4cVkXWmrg_1_0076.wav|Ak Dievs, ak Dievs, tavu ļaunu cilvēku, tavu Jaunu mēļu!
Vc4cVkXWmrg_1_0077.wav|Ko gan Krustiņš tiem sliktu darījis, kad viņi tā par viņu runā!
Vc4cVkXWmrg_1_0078.wav|Jautāsim pašu Krustiņu par šo lietu, Roplains sacīja atvēra logu un pasauca dēlu, kas sētā skaldīja malku.
Vc4cVkXWmrg_1_0079.wav|Krustiņš ienāca, skaists, zaļoksnis jauneklis, ar kuru tēvs, māte tiešām varēja lepoties.
Vc4cVkXWmrg_1_0080.wav|Vai tu viņsvētdien tikies klubā ar Dzeni, tēvs vaicāja.
Vc4cVkXWmrg_1_0081.wav|Krustiņš uzlūkoja tēvu un tad māti, kas priekšauta stūrī slaucīja acis, un atbildēja nedroši:
Vc4cVkXWmrg_1_0083.wav|Nu tad tu arī zināsi, kas viņam pārsita galvu?
Vc4cVkXWmrg_1_0084.wav|Krustiņš gandrīz nemanot sarāvās un atbildēja: Galvu sasitis, tā es nekā nezinu.
Vc4cVkXWmrg_1_0085.wav|Roplaiņam asinis sakāpa vaigos.
Vc4cVkXWmrg_1_0086.wav|Tā, no tā nekā nezini, nu, tad es vairāk zinu nekā tu: tu pats esi šo varoņa darbu izdarījis viņš sacīja.
Vc4cVkXWmrg_1_0087.wav|Kas tev to stāstījis, tēv, tas melojis, es tev vēlreiz saku, es Dzeņam neesmu sitis!
Vc4cVkXWmrg_1_0088.wav|Melis tu tēvs dēlam uzbrēca.
Vc4cVkXWmrg_1_0089.wav|Vai tu nekaunies mani stāvu apmelot, vai man liecinieki būs jāmeklē, ko.
Vc4cVkXWmrg_1_0090.wav|Meklēt jau vari bet es tev saku, ka tikai viltīgus atradīsi, Krustiņš atbildēja, iedomādamies savu draugu pārbaudītās uzticības.
Vc4cVkXWmrg_1_0091.wav|Bezkaunīgais bērns tēvs izsaucās, dusmu pārņemts, un cirta Krustiņam pliķi vaigā.
Vc4cVkXWmrg_1_0092.wav|Vai Pūlīšu Pauls viltīgs liecinieks, atbildi!
Vc4cVkXWmrg_1_0093.wav|Krustiņ, Krustiņ, neliedzies jel ilgāk, ja esi pie vainas, māte tagad lūdzās, mezdamās starp tēvu un dēlu, nesadusmo tēva vēl vairāk.
Vc4cVkXWmrg_1_0094.wav|Atbildi man, vai tu Dzeni siti.
Vc4cVkXWmrg_1_0095.wav|Jā, Krustiņš tikko dzirdami atbildēja ar bālām lūpām.
Vc4cVkXWmrg_1_0096.wav|Māte atkrita krēslā un aizsedza vaigu ar priekšautu.
Vc4cVkXWmrg_1_0097.wav|Ar kādu jaunkundzi tu visvairāk dancoji tanī vakarā, tēvs pratināja tāļāk, sevišķu svaru likdams uz vārdu jaunkundze.
Vc4cVkXWmrg_1_0098.wav|Ar Liepkāju Ažu.
Vc4cVkXWmrg_1_0099.wav|Ošs pasmējās rūgti.
Vc4cVkXWmrg_1_0100.wav|Vai dzirdi, Maij, viņš runāja, pagriezies uz sievu, vai dzirdi, kādas tava godīgā dēla dancotājas, Divi bērni šitai jaunkundzei jau ir, vai tu vēl trešā tēvs gribi būt?
Vc4cVkXWmrg_1_0101.wav|Krustiņš cieta klusu; māte sāka dikti šņukstēt.
Vc4cVkXWmrg_1_0102.wav|Kad ar tik smalkām mamzelēm nododas, tad ar tik vien naudas nevar iztikt, cik tu no mums esi dabūjis, kā stāv ar taviem parādiem, tēvs atkal jautāja.
Vc4cVkXWmrg_1_0103.wav|Krustiņš novērsās un neatbildēja.
Vc4cVkXWmrg_1_0104.wav|Kā stāv ar taviem parādiem, tēvs atkārtoja.
Vc4cVkXWmrg_1_0105.wav|Tu jau gan zini, ko tad nu vēl prasi, dēls lēnām atteica.
Vc4cVkXWmrg_1_0106.wav|Bet es to no tavas paša mutes gribu dzirdēt var būt, ka man arī par šo lietu pienestas nepareizas ziņas.
Vc4cVkXWmrg_1_0107.wav|Brīdi Krustiņš stāvēja, nekā nesacīdams; viņa vaigi kvēloja kā ugunī, viņa mirkļi saistījās baigi pie zemes.
Vc4cVkXWmrg_1_0108.wav|Tad tas ar pēkšņu iekustēšanos piegāja pie tēva un, acu nepaceldams, satvēra tā roku.
Vc4cVkXWmrg_1_0109.wav|Tēt, mīļo tēt, piedod nu vēl šoreiz - viņš lūdzās asaru apspiestā balsī.
Vc4cVkXWmrg_1_0110.wav|Pats īsti nezinu, kā tas viss noticis, mans nolādētais vieglais prāts mani tik tālu novedis, bet es tev apsolu otrā reizē nākamībā nekad vairs netaisīšu parādus uz priekšu būšu godīgs.
Vc4cVkXWmrg_1_0111.wav|Viņam asaras sāka birt pār vaigiem, tas iesviedās gultā un šņukstēja.
Vc4cVkXWmrg_1_0112.wav|Piedod, jel nu, piedod, saimniece lūdza, bet šādas mātes aizlūgšanas nemaz nevajadzēja.
Vc4cVkXWmrg_1_0113.wav|Nožēlošanas asaras ir labākais ūdens, ar ko apdzēst dusmu liesmas.
Vc4cVkXWmrg_1_0114.wav|Arī pie Oša tās drīzi noslāpa, skatoties dēla dziļajās sirdssāpēs.
Vc4cVkXWmrg_1_0115.wav|Viņš piegāja pie gultas, uzlika roku uz Krustiņa pleca un sacīja:
Vc4cVkXWmrg_1_0116.wav|Labi, gribu tev ticēt, dēls.
Vc4cVkXWmrg_1_0117.wav|Bet esi arī vīrs pie vārda.
Vc4cVkXWmrg_1_0118.wav|Drīzi vien aizmirstas šādos acumirkļos dotās apsolīšanas lai pie tevis tā nenotiek!
Vc4cVkXWmrg_1_0119.wav|Apdomā arī, ka mēs nemaz neesam tik bagāti, kā ļaudis mūs iedaudzinājuši, un ierīko turpmāk savas izdošanas nevis pēc mūsu slavas, bet pēc mūsu patiesas paspēšanas.
Vc4cVkXWmrg_1_0120.wav|Šie vārdi bij pirmie un pēdējie šinī lietā.
Vc4cVkXWmrg_1_0121.wav|Parāds krogā bez tālākām pārmešanām tika aizmaksāts un tēvs ar dēlu atkal dzīvoja vislabākajā satiksmē.
Vc4cVkXWmrg_1_0122.wav|Krustiņš, pārspēts no tēva laipnuma, bij kā izmainīts.
Vc4cVkXWmrg_1_0123.wav|Viņš vairs neapmeklēja klubu, nepalika svētdienās pēc dievvārdiem, sarunādamies ar draugiem pēdiņās.
Vc4cVkXWmrg_1_0124.wav|Līdz vēlam vakaram baznīcas krogā, negāja vairs vakaros kaimiņos avīžu lasīt, bij, ar vārdu sakot, patiesi labojies.
Vc4cVkXWmrg_1_0125.wav|Tā aiztecēja vairāk nekā pusgads.
Vc4cVkXWmrg_1_0126.wav|Roplaiņa sirds metās dien no dienas vieglāka, viņa acis spulgoja priekā, uzskatot veselībā ziedošo dēla augumu, kas tagad tēvam katrā ziņā sāka līdzināties.
Vc4cVkXWmrg_1_0127.wav|Arī māte priecājās, bet nevis par Krustiņa labošanos, laboties jau viņam nevajadzēja, bet par jauko saskaņu, kas tagad valdīja starp tēvu un dēlu.
Vc4cVkXWmrg_1_0128.wav|Rudenī kādi vairāk ievēroti puiši izrīkoja lielisku klubu.
Vc4cVkXWmrg_1_0129.wav|Runāja, ka divi iršeniešu kolonisti, no Mercu muzikāliskās famīlijas, ar klarnetēm un divi latvieši, viens ar vijolēm, otrs ar basu, tanī vakarā spēlēšot.
Vc4cVkXWmrg_1_0130.wav|Izrīkotāji jau nedēļām iepriekš ielūdza viesus, arī Krustiņu uzaicināja.
Vc4cVkXWmrg_1_0131.wav|Kādēļ tas atkal pēc ilgāka laika lai reiz negāja palocīt kājas pēc tik brangas mūzikas!
Vc4cVkXWmrg_1_0132.wav|Viņš runāja ar māti, lai sakot tēvam, ka šis arī balli gribot apmeklēt.
Vc4cVkXWmrg_1_0133.wav|Pašam bija nezin aiz kāda iemesla kauns to darīt.
Vc4cVkXWmrg_1_0134.wav|Man tur nav nekas pretī, vari jau iet, Ošs Krustiņam sacīja.
Vc4cVkXWmrg_1_0135.wav|Kur tad nu citur kā klubās jaunas cilvēks, lai meklējas jautru brītiņu, kur citur.
Vc4cVkXWmrg_1_0136.wav|Mūsu miegainam pagastam nav tak nedz biedrības, nedz grāmatu krātuves, kur savu brīvo liku varētu pavadīt patīkamā un derīgā vīzē.
Vc4cVkXWmrg_1_0137.wav|Bet nepalieci tur līdz rītam, esi jau priekš pusnakts atkal atpakaļ, es tevis gaidīšu, viņš noteikti pielika.
Vc4cVkXWmrg_1_0138.wav|Krustiņš to apsolīja.
Vc4cVkXWmrg_1_0139.wav|Klubā viņa vecie draugi viņu saņēma ar patiesu prieku.
Vc4cVkXWmrg_1_0140.wav|Pūlīšu Pauls, kas jau senāki Krustiņam bij izskaidrojis, kā Ošs ticis pie viņa noslēpumiem, ņēmās tūdaļ viņam stādīt priekšā kādu pusduci tam nepazīstamu jaunkundžu, un skroderis Dzenis visā kārtībā noslēdza mieru ar Krustiņu.
Vc4cVkXWmrg_1_0143.wav|Ap pusnakti tā stāvēja savā augstākajā virzienā.
Vc4cVkXWmrg_1_0144.wav|Krustiņš atminējās sava solījuma, bet tam vēl nemaz negribējās iet uz mājām.
Vc4cVkXWmrg_1_0145.wav|Ārā no dancošanas sakarsušo pieri vēsinādams, viņš domāja, ko darīt.
Vc4cVkXWmrg_1_0146.wav|Lauzt vārdu?
Vc4cVkXWmrg_1_0147.wav|Nē, nē nē, tā tak nedrīkstēja.
Vc4cVkXWmrg_1_0148.wav|Bet visu šo prieku vidū, klausoties šai jautrajā mūzikā, viņam tēva pavēle izlikās nelaipna un bez kāda mērķa.
Vc4cVkXWmrg_1_0149.wav|Kāpēc viņš nedrīkstēja palikt līdz balles beigām?...
Vc4cVkXWmrg_1_0150.wav|Te pienāca Pauls.
Vc4cVkXWmrg_1_0151.wav|Nu, tu pagāns, kur tad tu dzīvo tas izsaucās.
Vc4cVkXWmrg_1_0152.wav|Nupat sākas pranksēze, un man vajag otra dancotāja, nāc jaunkundzi tev arī jau esmu izgādājis šā vakara kronī, skaisto Sētmalu Madu.
Vc4cVkXWmrg_1_0153.wav|Man jāiet uz māju, Krustiņš atbildēja.
Vc4cVkXWmrg_1_0154.wav|Oho, Ko tad tas lai nozīmē Pauls jautāja.
Vc4cVkXWmrg_1_0155.wav|Tu tak nebūsi saslimis, ko?
Vc4cVkXWmrg_1_0156.wav|Saslimis, saslimis nu gan nē.
Vc4cVkXWmrg_1_0157.wav|Nu, ko tad, sanīties tak arī nēsi, ne ar vienu!
Vc4cVkXWmrg_1_0158.wav|Esmu jau piekusis Krustiņš sacīja.
Vc4cVkXWmrg_1_0159.wav|Ej nu, neblēņojies Pauls errīgi izsaucās.
Vc4cVkXWmrg_1_0160.wav|Tēviņš kā milzums un jau piekusis?
Vc4cVkXWmrg_1_0161.wav|Jāsmejas, nudien, stāsti labāk taisnību un saki, ka mājā tevis gaida vecis ar rīksti rokā, vai nav tā?...
Vc4cVkXWmrg_1_0162.wav|Ja nebūtu bijis tik tumšs, tad Pauls būtu manījis, ka viņa draugs nosarka, bet tā viņš tikai dzirdēja Krustiņu īsi pasmejamies un atbildam:
Vc4cVkXWmrg_1_0164.wav|Kā to lai saprotu?...
Vc4cVkXWmrg_1_0165.wav|Un, Paula elkoni satvēris, viņš griezās atpakaļ danču istabā uzsākt franksēsi ar skaisto Sētmalu Madu.
Vc4cVkXWmrg_1_0166.wav|Diena jau sāka aust, kad Krustiņš pārnāca mājās.
Vc4cVkXWmrg_1_0167.wav|Viņš skaisto Madu bij pavadījis labu gabalu un par šādu uzmanību trīs vai četras bučiņas saņēmis, kas viņu traki priecīgu bij padarījušas.
Vc4cVkXWmrg_1_0168.wav|Bet, jo vairāk viņš Roplaiņiem tuvojās, jo vairāk zuda viņa jautrība, un, priekšējā saimnieka istabā ieejot, tam uzkrita kā akmens uz sirds.
Vc4cVkXWmrg_1_0169.wav|Lai gan Krustiņš durvis bij lēni atvēris un vecāki dibinistabā gulēja, tad tomēr tēvs viņa nākšanu bij dzirdējis.
Vc4cVkXWmrg_1_0170.wav|Viņš izbāza galvu pa durvīm, paskatījās Krustiņā aizvēra durvis, un Krustiņš dzirdēja, ka tēvs atkal atsviedās gultā atpakaļ, ka tā nobrākšējās.
Vc4cVkXWmrg_1_0171.wav|Kad Krustiņš bij izgulējies un ap pusdienas laiku piecēlies, tēvs ienāca pie viņa istabā.
Vc4cVkXWmrg_1_0172.wav|Brīdi dēlā klusēdams noskatījies, tas sacīja stingrā balsī.
Vc4cVkXWmrg_1_0173.wav|Kādēļ tu vakar nenāci noteiktā laikā uz māju?
Vc4cVkXWmrg_1_0175.wav|Lai šī ir pēdējā reize, kad tu manai pavēlei neklausi, es citādi būšu piespiests apieties ar tevi savādāk, liec to vērā!
Vc4cVkXWmrg_1_0176.wav|To teicis, viņš Krustiņu atstāja vienu, kas bij priecīgs, ka rājiens iznācis tik īss; viņš bija sagaidījis daudz garāku daudz bargāku.
Vc4cVkXWmrg_1_0177.wav|Un tak viņš atkal nevarēja apspiest sevišķa rūgtuma pret tēvu.
Vc4cVkXWmrg_1_0178.wav|Kas tad tā nu gan bij par lielu nelaimi, ka viņš ilgāk bij palicis ballē?
Vc4cVkXWmrg_1_0179.wav|Tēvs taču zināja, ka kluba nebij bijuse krogā, bet godīga saimnieka mājās.
Vc4cVkXWmrg_1_0181.wav|Piedzerties nedz varēja, nedz drīkstēja, un turklāt Krustiņš tik ilgu laiku bij turējies tik godīgi!
Vc4cVkXWmrg_1_0182.wav|To gan tēvam vajadzēja apdomāt, pirms viņš tik cietus vārdus izrunāja pret Krustiņu!
Vc4cVkXWmrg_1_0183.wav|Es citādi būšu piespiests apieties ar tevi savādāk, ko viņš ar to gribēja teikt?
Vc4cVkXWmrg_1_0184.wav|Viņš taču patiesi rīksti negribēja ņemt rokā?...
Vc4cVkXWmrg_1_0185.wav|Nākošā svētdienā Krustiņš apvilkās svētdienas drēbes, gribēdams apmeklēt Paulu.
Vc4cVkXWmrg_1_0186.wav|Jo to, ko draugs viņam klaji bij teicis acīs.
Vc4cVkXWmrg_1_0187.wav|Ka šis laikam pēc asiņainā atgadījuma ar Dzeni stāvot zem tēva pātagas.
Vc4cVkXWmrg_1_0188.wav|To viņš arī no citiem bij dzirdējis vai nu vairāk, vai mazāk zobgalīgā vīzē.
Vc4cVkXWmrg_1_0189.wav|Un tā kā Krustiņš caur tādām runām jutās aizskārts, tad viņš gribēja rādīt, ka tas bija tikpat brīvs kā agrāk.
Vc4cVkXWmrg_1_0190.wav|Kurp iesi tēvs jautāja, dēlu pamanījis klētī ģērbjamies.
Vc4cVkXWmrg_1_0191.wav|Uz Paulu, Krustiņš atbildēja, viņam nāk avīze, un es tagad ilgi nekādā laikrakstā neesmu ieskatījies.
Vc4cVkXWmrg_1_0192.wav|Vai zini, Krustiņ, Ošs sacīja un soļoja pa klēti uz priekšu un atpakaļ, es jau tev vienmēr kaut ko gribēju sacīt: man tava draudzība ar Paulu nemaz nepatīk.
Vc4cVkXWmrg_1_0193.wav|Viņš ir iekliegts par ļoti vieglprātīgu cilvēku, un es zinu, ka tā ir patiesība.
Vc4cVkXWmrg_1_0194.wav|Tādēļ būtu labāk, ja tu ar viņu nesaietos.
Vc4cVkXWmrg_1_0195.wav|Bet, ja nu tu no viņa kā no no veca skolas biedra pavisam negribi atsacīties, tad lai viņš apmeklē tevi.
Vc4cVkXWmrg_1_0196.wav|Es tam nepretošos.
Vc4cVkXWmrg_1_0197.wav|Labāki jau arī izskatās, kad viņš nāk uz tevi, nekā kad tu ej uz viņu, jo tu esi saimnieka dēls, viņš turpretim vienkāršs puisis.
Vc4cVkXWmrg_1_0198.wav|Bet par avīzi tev saku, ka parīt braukšu uz Rīgu un pastellēšu priekš tevis Balsi, vai kādu citu avīzi kādu vien pats vēlies.
Vc4cVkXWmrg_1_0199.wav|Bez avīzes jau arī nevar iztikt cilvēks dzīvo tīri kā maisā.
Vc4cVkXWmrg_1_0200.wav|Vērmeļu pilienam, kas jau bij Krustiņa sirdī, tagad pievienojās otrs, kura pat prieks par apsolīto avīzi nevarēja sasaldināt.
Vc4cVkXWmrg_1_0201.wav|Nu viņam tēvs jau aizliedza apmeklēt savus draugus!
Vc4cVkXWmrg_1_0203.wav|Bet viņš paklausīja un novilka atkal svētdienas drēbes.
Vc4cVkXWmrg_1_0204.wav|Bet ko tad lai nu pa māju iesāku viņš pusdikti, it kā uz sevi sacīja un iekāra tās skapī.
Vc4cVkXWmrg_1_0205.wav|Mans mīļais, ko tad tu darīji citām svētdienām tēvs runāja.
Vc4cVkXWmrg_1_0206.wav|Varētu jau arī kādreiz dziesmu grāmatu vai bībeli paņemt rokā, kauns jau vis nebūtu.
Vc4cVkXWmrg_1_0207.wav|Dēls novērsās, lai tēvs nepamanītu viņa smaidu.
Vc4cVkXWmrg_1_0208.wav|Vai vecais patiesi viņu gribēja pataisīt par vecu bābu!...
Vc4cVkXWmrg_1_0209.wav|Istabā nonācis, tas ar puisi Ādamu sāka spēlēt uz spičkām.
Vc4cVkXWmrg_1_0210.wav|Nedēļa pagāja.
Vc4cVkXWmrg_1_0211.wav|Svētdienā tēvs vēl nebija no pilsētas mājā.
Vc4cVkXWmrg_1_0212.wav|Krustiņš viens pats aizgāja uz baznīcu.
Vc4cVkXWmrg_1_0213.wav|Pēc dievvārdiem viņš krogā satikās ar Paulu.
Vc4cVkXWmrg_1_0214.wav|Nu kādēļ tu man viņsvētdien velti liki gaidīt viņš tam vaicāja.
Vc4cVkXWmrg_1_0215.wav|Ko lai dara, Krustiņš atbildēja, ar sasietām kājām tak nevar dancot!
Vc4cVkXWmrg_1_0217.wav|Bet kas tavam večam īsti nācis prātā?
Vc4cVkXWmrg_1_0218.wav|Ej nu sazini, bet nudie, viņš ar mani tā sāk apieties kā ar mazu bērnu.
Vc4cVkXWmrg_1_0219.wav|Negribēju gan nevienam par to nekā stāstīt, bet tu jau no laika gala zini visas manas lietas, ko lai tev tur slēpju!
Vc4cVkXWmrg_1_0220.wav|Un Krustiņš draugam sūdzēja savu postu, tam visu izstāstīdams, kas starp viņu un tēvu bij noticis.
Vc4cVkXWmrg_1_0221.wav|Nudie pavisam ērmots ķerlis tavs vecis, Pauls brīnējās, vai ta viņš tevi par mūku grib pataisīt?
Vc4cVkXWmrg_1_0223.wav|Nu, bet tevi apmeklēt viņš man tak atļauj!
Vc4cVkXWmrg_1_0224.wav|Bet ko tad lai mēs jūsu mājā iesākam?
Vc4cVkXWmrg_1_0225.wav|Tavu veču klātbūšanā divi tādi jauni cilvēki kā mēs tak nekā lāgā nevaram runāt!
Vc4cVkXWmrg_1_0227.wav|Bet nesēdēsim te tā sausā kā siļķes bez sālījuma!
Vc4cVkXWmrg_1_0228.wav|Nezin kad mums atkal gadīsies tik izdevīgs brīdis kā tagad izdzert kopā glāzi alus.
Vc4cVkXWmrg_1_0229.wav|Un bez tevis, tici vai netici, man nekas uz pusi tā nesmeķē kā kopā ar tevi!
Vc4cVkXWmrg_1_0230.wav|Vai tev ir nauda?
Vc4cVkXWmrg_1_0231.wav|Krustiņš nosarka un atbildēja nē.
Vc4cVkXWmrg_1_0232.wav|To jau domāju, Pauls smējās.
Vc4cVkXWmrg_1_0233.wav|Vecais nav vis tik muļķis, ka tas tev tik vienu spārnu apcirps un otru atstās tādu pašu, bet nesaki nekā!
Vc4cVkXWmrg_1_0234.wav|Kamēr man vēl kapeika kulē, tikmēr tev arī netrūks.
Vc4cVkXWmrg_1_0235.wav|Mana vecene pārdeva jērus un kā kristīga māte manis pie tam arī neaizmirsa, skaties šurp Un viņš izvilka no bikšu kules trīs vienrubļa gabalus, kas tur tāpat bez maka bij vārtījušies.
Vc4cVkXWmrg_1_0237.wav|Bet domāju, ka ar šitām papīra lupatām šim vakaram pietiks.
Vc4cVkXWmrg_1_0238.wav|Pietika, nē, ir vēl atlika, kad vēlu ap pusnakti draugi roku rokā atstāja krogu, tad Paulam vēl divdesmit kapeikas žvakstēja kabatā.
Vc4cVkXWmrg_1_0239.wav|Nudie, tu esi mans labākais draugs ceļā Krustiņš ar pusstīvu mēli runāja, nudie, visuzticamākais, lai gan tu esi vainīgs, ka visā tai sasodītā ķezā iekļuvu jānudie!
Vc4cVkXWmrg_1_0240.wav|Tici droši, Pauls tādu pašu mēli dievojās, tici droši, ka caur mani mūžam vairs nekādā ķezā neiestigsi.
Vc4cVkXWmrg_1_0241.wav|Nemūžam vairs, caur mani nē...
Vc4cVkXWmrg_1_0242.wav|Un gan es par to gādāšu, ka mēs vēl dažu labu reizi tiksimies un nevis Roplaiņos...
Vc4cVkXWmrg_1_0243.wav|Roplaiņos ne...
Vc4cVkXWmrg_1_0244.wav|kas to arī būtu domājis, ka sienām ausis!
Vc4cVkXWmrg_1_0245.wav|Kad viņiem bija jāšķiras, tad vēlreiz atkārtojās draudzības vārdu izmainīšana.
Vc4cVkXWmrg_1_0246.wav|Sveiks, brālīt Krustiņš izsaucās un kratīja dikti Paula roku.
Vc4cVkXWmrg_1_0247.wav|Sveiks šis runāja un apķērās Krustiņam ap kaklu.
Vc4cVkXWmrg_1_0248.wav|Nei uguns, ūdens mūs var šķirt -
Vc4cVkXWmrg_1_0250.wav|Pauls nobeidza.
Vc4cVkXWmrg_1_0251.wav|Pāri reižu dzirdami sabučojušies, viņi šķīrās, un katrs gāja savu ceļu.
Vc4cVkXWmrg_1_0252.wav|Kad tu vakar pārnāci mājā pirmdienas rītā māte jautāja Krustiņam priekš viņa saimniekistabā putras bļodu uzlikdama uz galda, es tevis nedzirdēju ienākam.
Vc4cVkXWmrg_1_0253.wav|Es nezinu, dēls strupi atbildēja, ar karoti maisīdams pa putru, kas tam izlikās gluži riebīga.
Vc4cVkXWmrg_1_0255.wav|Nekas, es tikai domāju, ka tēvs, ja tas dabūtu zināt ka tu vakar tik ilgi pa krogu nodzīvojis, atkal būtu ļoti dusmīgs.
Vc4cVkXWmrg_1_0256.wav|Tā tev, dēls, nevajadzēja darīt.
Vc4cVkXWmrg_1_0257.wav|Nevajadzēja darīt, nēvajadzēja Krustiņš, kura prāti vēl pilnīgi nebija apmierinājušies no vakarējā dzēruma, pikti iesaucās un uzsvieda karoti uz galda nevajadzēja darīt, ko tad esmu padarījis, ko noziedzies!
Vc4cVkXWmrg_1_0259.wav|Vienu reizi pusgadā palieku ilgāki uz lauka, un tūlīt mani ar pārmetumiem bērtin apber!
Vc4cVkXWmrg_1_0260.wav|Vai tad jūs par tiesu gribat, lai es tikai mājā vien pūstu, lai vecās bābas no aizkrāsnes trencu laukā un pats sēstos viņu vietā?
Vc4cVkXWmrg_1_0261.wav|Nebaries jau nu, nebaries māte Krustiņu lūkoja mierināt, pacēla karoti, kas bij nokrituse zemē, noslaucīja to un ielika to atkal putrā.
Vc4cVkXWmrg_1_0262.wav|Es jau no savas puses nesaku nekā kad tikai tēvs -
Vc4cVkXWmrg_1_0263.wav|Tēvs, Krustiņš māti pārtrauca, bet runāja rāmākā balsī nekā papriekšu, ko tēvs no manis īsti grib?
Vc4cVkXWmrg_1_0264.wav|Visa pasaule smejas, ka mani par mūku gribot pārvērst, ka mani mucā turot un pa spundi barojot!...
Vc4cVkXWmrg_1_0265.wav|Nudie, ja jaunībā jautra acumirkļa nedrīkst baudīt, kad tad priekš tam laiks?...
Vc4cVkXWmrg_1_0266.wav|Ar ķeģi jau nemūžam uz krogu nelēkšu, ar trim kājām nedancošu!
Vc4cVkXWmrg_1_0267.wav|Vakar ar Paulu izdzēru kādas pudeles alus un kādus šņabjus kam no tā tikuse skāde?
Vc4cVkXWmrg_1_0268.wav|Vai caur to esmu kļuvis sliktāks, vai tas manai veselībai kaitējis?
Vc4cVkXWmrg_1_0269.wav|Šorīt tāpat līdz ar visiem citiem biju pie darba un esmu vairāk pastrādājis nekā katrs no viņiem...
Vc4cVkXWmrg_1_0270.wav|Skaties Ādamā, tēva mīļajā puisī, kas nevienu nakti bez miega nav pavadījis, skaties manī: kāds viņš, kāds es?
Vc4cVkXWmrg_1_0271.wav|Asaka pret zivi...
Vc4cVkXWmrg_1_0273.wav|Bet no maniem pazīstamiem neviens nav labāks par mani, izņemot Ādamu, cilvēku, pie kura Dievs pārskatījies, viņu par vīrieti radīdams un neviens tēvs, neviena māte tā nesūrojas par savu bērnu kā jūs par mani!
Vc4cVkXWmrg_1_0274.wav|Nesaki tu jūs, māte runāja labinādama, es jau nekad neesmu teikuse, ka neesmu ar tevi mierā...
Vc4cVkXWmrg_1_0275.wav|Ir jau tiesa, ja jaunība aiziet bez priekiem, vecums vairs nesniedz nenieka, to redzu pate pie sevis.
Vc4cVkXWmrg_1_0276.wav|Bet man tikai bailes, ka tu atkal ar tēvu nesanīsties, un tādēļ es runāju...
Vc4cVkXWmrg_1_0277.wav|Šīs bailes tad arī bija cēlonis, kādēļ tēvs, pārbraucis mājā, nekā nedabūja zināt par Krustiņa satikšanos ar Paulu.
Vc4cVkXWmrg_1_0278.wav|Māte par to cieta pavisam klusu un kas cits Roplaiņam par to lai stāstīja?
Vc4cVkXWmrg_1_0279.wav|Saime, ieskaitot labo Ādamu, tak nu gan ne.
Vc4cVkXWmrg_1_0280.wav|Kādēļ viņa lai tinas ap saimnieka famīlijas būšanām?
Vc4cVkXWmrg_1_0281.wav|Kāds labs no tā varēja atlēkt?
Vc4cVkXWmrg_1_0282.wav|Saimnieka dusmas pret savējiem, saimnieces un Krustiņa ienaids pret saimi būtu šādas pļāpāšanas panākumi.
Vc4cVkXWmrg_1_0284.wav|Un tā tad notikās bieži un biežāki, ka Krustiņš, tēvam šādās tādās darīšanās izbraucot uz lauka, kapā ar Paulu apmeklēja gan krogu, gan savas zeltenītes, gan balles.
Vc4cVkXWmrg_1_0285.wav|Bet tas sāka arī notikt, tēvam mājā esot.
Vc4cVkXWmrg_1_0286.wav|Viņš jau dēlam atļāva apmeklēt balles, un šis tagad bij tik gudrs un noteiktā laikā nāca mājā.
Vc4cVkXWmrg_1_0287.wav|Bet vai, uz klubu ejot, nevar apmaldīties un nokļūt kur citur?...
Vc4cVkXWmrg_1_0288.wav|Vai dažreiz nepietika, ka slavas dēļ ballē tikai parādījās vien un tad atkal pazuda...
Vc4cVkXWmrg_1_0289.wav|Un bez tam Krustiņš viens pats savā istabā gulēja un reiz redzēja, ka kaķis pa vaļēju logu tajā ielēca un atkal izlēca...
Vc4cVkXWmrg_1_0290.wav|Tā notikās, ka, tēvam ar priecīgu un priecīgāku prātu skatoties nākamībā, Krustiņš vienmēr ciešāki saistījās vieglprātības un palaidnības valgos.
Vc4cVkXWmrg_1_0291.wav|Gan reizu reizēm brīdinoša balss pacēlās viņa krūtīs, kas runāja.
Vc4cVkXWmrg_1_0292.wav|Tu nedari pareizi, tēvu tā mānīdams.
Vc4cVkXWmrg_1_0293.wav|Gan reizēm viņa sirds pukstēja dīvaini, tēvam saltus melus stāstot priekšā.
Vc4cVkXWmrg_1_0294.wav|Bet tad viņš atkal drīzi apmierinājās, sev sacīdams, ka vecis pats pie visa tā vainīgs, tādēļ ka tas viņam aizliedza baudījumus.
Vc4cVkXWmrg_1_0295.wav|Uz kuriem jaunība viņam deva tiesību.
Vc4cVkXWmrg_1_0296.wav|Bet gluži tā apklusināt savu apziņu kā agrāk viņš tamēr nevarēja.
Vc4cVkXWmrg_1_0297.wav|Kad agrāk viņš tēvam kaut ko bij slēpis, tad viņš bij varējis mierināties ar domām, ka tēvs, ja viņš to arī dabūtu zināt, varbūt nemaz nedusmotos.
Vc4cVkXWmrg_1_0298.wav|Tagad Krustiņš skaidri zināja, ka viņš taisni darīja pret tēva bausli, bija atkal vasara un liela tirgus priekšvakars.
Vc4cVkXWmrg_1_0299.wav|Apkārtējie krogi bij pilni čigānu, lopu kupču un dažādu ļaužu, kas visi no rītdienas vai nu godīgā, vai citādā kārtā gribēja ko pelnīt.
Vc4cVkXWmrg_1_0300.wav|Arī Loplaiņiem tuvais baznīcas krogs bij cilvēku kā bāztin piebāzts.
Vc4cVkXWmrg_1_0301.wav|Roplaiņa nebij mājās, viņš bij aizbraucis uz pilsētu.
Vc4cVkXWmrg_1_0302.wav|Aizbraucot viņš dēlam vairāk reižu bija piesacījis, lai naktīs priekš un pēc tirgus, ja šā vēl nebūtu mājās stingri apsargājot zirgus, jo pazīstama lieta, ka šajās naktīs zirgu zagļi visnaigāki kopj savu amatu.
Vc4cVkXWmrg_1_0303.wav|Tādēļ arī Krustiņam plinte karājās plecos, kad tas kopā ar Ādamu krēslā jāja pieguļā.
Vc4cVkXWmrg_1_0304.wav|Kas tur tā spīd kā sudrabs Ādams sacīja, gar aku jādams no kuras viņas lielā attāluma dēļ no mājas tikai ēdiena vārīšanai un dzeršanai nesa ūdeni.
Vc4cVkXWmrg_1_0305.wav|Vai tā nav nauda?
Vc4cVkXWmrg_1_0306.wav|Tā ir atslēga, Krustiņš atbildēja, no zirga nolēkdams un priekšmetu paceldams, mūsu skapja atslēga māte viņu būs pazaudējuse.
Vc4cVkXWmrg_1_0307.wav|Viņš to iebāza kabatā.
Vc4cVkXWmrg_1_0309.wav|Nezinu, vai tu varēsi, ja atradības jādod pēc naudas vairuma, kas atrodas aiz šās atslēgas.
Vc4cVkXWmrg_1_0311.wav|Nevaru teikt, tu jau zini, tēvs mani tur par sliktu naudas skaitītāju un tamdēļ to vienmēr dara pats Krustiņš smējās.
Vc4cVkXWmrg_1_0312.wav|Kad zirgi bija saslēgti dzelzs pinekļos un pieguļnieku uguns uzkurināta, Krustiņš par brīdi sacīja uz Ādamu:
Vc4cVkXWmrg_1_0313.wav|Vai zini ko, Ādam esi tik labs un paliec kādu laiciņu viens pats pie zirgiem.
Vc4cVkXWmrg_1_0314.wav|Man drusciņ gribas aizskriet uz krogu, paskatīšos, cik raibi tur iet, nav jau tāļu, un velns jau viņus tikmēr neraus!
Vc4cVkXWmrg_1_0315.wav|Miegains tu arī neesi, gan es tev atkal kādā citā reizē labprāt paklausīšu.
Vc4cVkXWmrg_1_0316.wav|Šovakar tev nu gan nevajadzēja iet Ādams atteica.
Vc4cVkXWmrg_1_0317.wav|Kādēļ ne, vai tev bail no zagļiem?
Vc4cVkXWmrg_2_0000.wav|No tiem nu gan ne, priekš kā tad mums še plinte līdz, bet man liekas, ka būs pērkons, skaties turp.
Vc4cVkXWmrg_2_0001.wav|Viņš rādīja uz dienvidrietumiem, kur tumši mākoņi karājās pār apvārsni.
Vc4cVkXWmrg_2_0003.wav|Šitādu debešu iešana nav aprēķinājama, Adams atbildēja, sausus zarus mēsdams ugunīt.
Vc4cVkXWmrg_2_0004.wav|Viņi ātri var būt klāt, paliec labāk, nāc lien zem mana biezā mēteļa un sāksim pļāpāt, kas tur nu arī var būt ko redzēt!
Vc4cVkXWmrg_2_0005.wav|Runā labāk taisnību un saki, tu bīsties no zagļiem Krustiņš sacīja.
Vc4cVkXWmrg_2_0006.wav|Nu tad manis dēļ ej arī, ja tu tā domā puisis izsaucās, drusciņ sapīcis, ka Krustiņš par viņa drošsirdību šaubījās.
Vc4cVkXWmrg_2_0007.wav|Tā, labi, tad uz redzēšanos Krustiņš sacīja un steidzās projām.
Vc4cVkXWmrg_2_0008.wav|Nakts bija tik klusa, ka Ādams vēl ilgi viņa soļus varēja dzirdēt.
Vc4cVkXWmrg_2_0009.wav|Pērkoņa negaiss viņu pārsteigs, viņš nodomāja, šovakar šitāds, rīt vai parīt otrāds, jo ilgi tā nevar iet.
Vc4cVkXWmrg_2_0010.wav|Nabaga puika, nabaga vecāki viņš nopūtās un nogrima, ugunī lūkodamies, domās.
Vc4cVkXWmrg_2_0011.wav|Tā ap pusversti nogājis, Krustiņš piepeši apstājās pie lielas egles, kuras apakšējie zari gandrīz metās pie zemes.
Vc4cVkXWmrg_2_0012.wav|Uzmanīgi viņš lūkojās caur tiem, bet bija jau tik tumšs, ka gandrīz vairs nekā nevarēja saredzēt.
Vc4cVkXWmrg_2_0013.wav|Labvakar te kāda balss runāja, un Paula augums atslīdēja no koka stumbura.
Vc4cVkXWmrg_2_0016.wav|Pagāns, kā nu tā no manis varēji domāt, kad neesmu turējis vārda, ko Krustiņš atteica un kratīja drauga roku.
Vc4cVkXWmrg_2_0017.wav|Ja Ādams manis nebūtu atvaļinājis, ko tas gandrīz arī negribēja darīt, tad jel būtu atnācis tev to pateikt!
Vc4cVkXWmrg_2_0018.wav|Un viens pats jau atkal uz krogu neietu, Pauls runāja.
Vc4cVkXWmrg_2_0019.wav|Jo, pirmkārt, man par traki maz naudas un, otrkārt, bez tevis nu tu jau zini Un, mīlīgi Krustiņa elkoni satverdams, tas sāka iet.
Vc4cVkXWmrg_2_0020.wav|Bet kā stāv ar tavu naudas lādi viņš pēc brīža vaicāja.
Vc4cVkXWmrg_2_0021.wav|Aiztukšīta vai pustukšīta?
Vc4cVkXWmrg_2_0022.wav|Iztukšīta līdz pat dibinam, Krustiņš smējās, briesmīga, neredzēta nabadzība!
Vc4cVkXWmrg_2_0023.wav|Tikko ar lielām pūlēm varēju saraust kādus māla gabalus, no kuriem nu gan, ceru ka tie šovakar mūsu galvas iesildīs!
Vc4cVkXWmrg_2_0024.wav|Nē, par to vis nedomāju, Pauls runāja, draugu uz lēnāku iešanu piespiezdams, tas ir ļoti slikti!
Vc4cVkXWmrg_2_0025.wav|Klau, ko tev jau viņreiz aizmirsu pateikt: Liepkāju Aža laikam palikuse traka!
Vc4cVkXWmrg_2_0026.wav|Iedomā, tā man piekodināja, lai tev sakot, ka šī ilgāki kā līdz Mārtiņiem negaidīšot to otru piecdesmit rubļu, ko tu viņai apsolīji.
Vc4cVkXWmrg_2_0027.wav|Lai raunot naudu kur raudams, un, ja tu nemaksāšot, tad šī iešot pie tēva!
Vc4cVkXWmrg_2_0028.wav|Vai viņa negudra, Krustiņš sabijies iesaucās un apstājās.
Vc4cVkXWmrg_2_0031.wav|Es jau arī viņai to liku priekšā, Pauls atteica, bet tā atbildēja, ka šai par to neesot nekāda bēda, diezgan ilgi esot gaidījuse un naudas šai tagad vajagoties.
Vc4cVkXWmrg_2_0033.wav|Vai viņu kāds pret mani nebūs sakūdījis?
Vc4cVkXWmrg_2_0035.wav|Lai sadabūju piecdesmit rubļu, kad nezinu, kur ņemt piecdesmit kapeikas!...
Vc4cVkXWmrg_2_0036.wav|Uz tavu palīdzību jau arī vairs nevaru cerēt?
Vc4cVkXWmrg_2_0038.wav|Tu zini, cik grūti man nācās pirmos piecdesmit priekš tevis saraust un toreiz bij laiki labāki!
Vc4cVkXWmrg_2_0039.wav|Gan man vēl šur un tur pie veciem saimniekiem ir kādi rubļi, bet tos dabūt tagad pavisam nav iespējams.
Vc4cVkXWmrg_2_0040.wav|Turklāt man pašam arī posts uz kakla, būs vai nu krietni Sētmalu Mada jāprecē, vai...
Vc4cVkXWmrg_2_0041.wav|Ej nu, ej, ko lai dara, slikti laiki!
Vc4cVkXWmrg_2_0043.wav|Laiciņu abi soļoja klusēdami tāļāk, katrs kaudamies ar savām domām.
Vc4cVkXWmrg_2_0045.wav|Krustiņš nopūtās Būtu jālūko nosist resno kliņģerbābu Pauls sacīja piepeši, kā jau tas pie vieglprātīgiem notiek, pieņemdams jokotāja balsi.
Vc4cVkXWmrg_2_0046.wav|Runā, ka viņa esot bagāta, un tad mēs būtu caur.
Vc4cVkXWmrg_2_0047.wav|Kā tu nu šitādas muļķības vari runāt Krustiņš atteica, kam tas nepatika.
Vc4cVkXWmrg_2_0048.wav|Ak nedomā jel, ka tev ilgi ar šādām blēņām ļaušu lauzīt galvu Pauls smējās.
Vc4cVkXWmrg_2_0049.wav|Tādas domas izputinātu visu šā vakara jautrību.
Vc4cVkXWmrg_2_0050.wav|Vai jau dzirdi, kā krogā rūc un dūc kā pa bišu tropu?
Vc4cVkXWmrg_2_0051.wav|Bet vai rūkoņa un dūkoņa patiesi nāca no kroga vai no debesīm, iz mākoņiem, kas metās tumšāki un tumšāki?...
Vc4cVkXWmrg_2_0052.wav|Klētis un piena kambari aizslēguse, Roplaiņu māte pagalmā brītiņu palika stāvam un skatījās melnajos, lēnām augošajos debešos.
Vc4cVkXWmrg_2_0053.wav|Mums šonakt būs pērkons, viņa murmināja.
Vc4cVkXWmrg_2_0054.wav|Es jau tā domāju, bezdelīgas visu vakaru skrēja ļoti zemu, un ataugā vālodze kliedza.
Vc4cVkXWmrg_2_0055.wav|Kas par smagu, nepanesamu gaisu...
Vc4cVkXWmrg_2_0056.wav|kā lietuvēns tas man guļ uz krūtīm...
Vc4cVkXWmrg_2_0057.wav|Ah, cik savādi man top ap sirdi, nu pavisam savādi.
Vc4cVkXWmrg_2_0059.wav|Un atkal kas par nepanesamu sutoņu saimniecei pārskrēja drebuļi pār kauliem, viņa iegāja istabā, nolika atslēgas un tad nosēdās saimes istabā pie galda, gribēdama ēst vakariņas.
Vc4cVkXWmrg_2_0060.wav|Bet, nenieka nebaudījuse, viņa atkal nolika, karoti.
Vc4cVkXWmrg_2_0061.wav|Saimniec, vai putrai kāda vaina, ka neēdat meita jautāja, kas vakariņas bij vārījuse.
Vc4cVkXWmrg_2_0062.wav|Man liekas, ka ēdiens ir labs.
Vc4cVkXWmrg_2_0063.wav|Man šovakar negribas, saimniece atbildēja un iegāja priekšējā saimniekistabā.
Vc4cVkXWmrg_2_0064.wav|Tajā stāvēja skapis, aiz tā Krustiņa gulta.
Vc4cVkXWmrg_2_0065.wav|Saimniece piegāja pie tās, uztaisīja to un tad vien vēl atminējās, ka Krustiņš bij pieguļā.
Vc4cVkXWmrg_2_0066.wav|Viņa iegāja otrā istabā.
Vc4cVkXWmrg_2_0067.wav|Tā viņai piepeši izlikās gluži svešāda un tik tukša.
Vc4cVkXWmrg_2_0069.wav|Viņas un vīra gultas, galds, krēsli katra lieta stāvēja savā vietā, bet kāpēc te valdīja tāds klusums, vai pulkstens nestāvēja?
Vc4cVkXWmrg_2_0070.wav|Patiesi, laikam kāds to bij apturējis.
Vc4cVkXWmrg_2_0071.wav|Viņa pakustināja staigātāju, kas pāri reižu patikšējis un atkal apstājās.
Vc4cVkXWmrg_2_0072.wav|Atkal tas pats neierastais klusums.
Vc4cVkXWmrg_2_0073.wav|Neizskaidrojamas bailes pārņēma saimnieci, tā ātri atkal izgāja saimes istabā.
Vc4cVkXWmrg_2_0074.wav|Nezin kas būs, viņa runāja uz saimi, bet man pavisam nav labi ap sirdi.
Vc4cVkXWmrg_2_0075.wav|Vai pērkons šonakt pie mums iespers, jeb vai mums nozags zirgu...
Vc4cVkXWmrg_2_0076.wav|Tu gan, Pēterīt dēliņ, varēji aiztecēt un Krustiņam ar Ādamu vēlreiz piekodināt, lai tie jel ir uzmanīgi!
Vc4cVkXWmrg_2_0077.wav|Šādās naktīs cilvēks nekad nevar būt diezgan modrīgs!
Vc4cVkXWmrg_2_0078.wav|Nelieci, nu, saimniec, piekusušam ganu puikam velti mērīt soļus Ādama tēvs runāja, gultā paceldamies sēdu.
Vc4cVkXWmrg_2_0080.wav|Nu, nu lai tad arī paliek, Pēterīt.
Vc4cVkXWmrg_2_0081.wav|Bet lopi gan jādzen no kūts ārā, lopi un aitas.
Vc4cVkXWmrg_2_0083.wav|Kas var zināt, kas notiks.
Vc4cVkXWmrg_2_0084.wav|Saimniece atsēdās krēslā un gaidīja meitas atnākam atpakaļ.
Vc4cVkXWmrg_2_0085.wav|Kaut tak jel saimnieks jau būtu mājā kāda vecene kaktā iesaucās.
Vc4cVkXWmrg_2_0086.wav|Jā, kaut viņš jau būtu mājā saimniece nopūtās.
Vc4cVkXWmrg_2_0087.wav|Tā ir arī mana vēlēšanās.
Vc4cVkXWmrg_2_0088.wav|Es tūlīt būtu daudz mierīgāka.
Vc4cVkXWmrg_2_0089.wav|Ceļā var visādi izdoties.
Vc4cVkXWmrg_2_0090.wav|Varbūt viņam notikuse nelaime, mana sirds to paredz un tādēļ ir tik nemierīga.
Vc4cVkXWmrg_2_0091.wav|Lai Dievs viņu pasargā Ādama tēvs sacīja.
Vc4cVkXWmrg_2_0093.wav|Te šaurs, balts zibens izšāvās no tumšajiem mākoņiem un pazuda.
Vc4cVkXWmrg_2_0094.wav|Vecais sev pārmeta krustu.
Vc4cVkXWmrg_2_0095.wav|Kungs apžēlojies par mums visiem, viņš čukstēja.
Vc4cVkXWmrg_2_0096.wav|Ak kungs Jēzus Kristus vecenes balss dikti lūdzās.
Vc4cVkXWmrg_2_0097.wav|Vai kūtsdurvis arī kārtīgi aiztaisītas saimniece jautāja ienākušās meitas manāmi trīcošā balsī.
Vc4cVkXWmrg_2_0098.wav|Jā, viena atbildēja.
Vc4cVkXWmrg_2_0099.wav|Bet saimniec, jums būs asinis sakāpušas galvā, vai nedzersat kādu glāzi salta ūdens es ienesīšu.
Vc4cVkXWmrg_2_0100.wav|Ienes arī, meit, jā, varbūt tas ko līdzēs.
Vc4cVkXWmrg_2_0101.wav|Viņa dzēra, iegāja tad saimnieku galā un lūkoja gulēt.
Vc4cVkXWmrg_2_0103.wav|Tiklīdz viņa acis aizvēra, tūliņ tā redzēja ugunīgas liesmiņas, kas izcēlās un zuda, izcēlās un zuda...
Vc4cVkXWmrg_2_0104.wav|Viņa pacēlās, atvēra logu, lai ienāktu spirgts gaiss istabā; bet ārā bij tā pate sutoņa, kas iekšā, viņa atkal aizvēra logu.
Vc4cVkXWmrg_2_0105.wav|Uz krāsnsmūriņa uzsēzdamās, viņa salika rokas un sāka kādu garīgu dziesmu skaitīt.
Vc4cVkXWmrg_2_0106.wav|Tas drusciņ apmierināja, viņas acu vāki pēc brīža aizvērās tā viegli iemiga.
Vc4cVkXWmrg_2_0108.wav|Viņa gribēja skriet ārā, celt saimi te stāvēja uz sliekšņa viņas vīrs, degošu sveci turēdams rokā.
Vc4cVkXWmrg_2_0109.wav|Kas ir, kāpēc tu kliedz, vai neesi vesela saimnieks jautāja, izbijies sievas bālajā, pārvērstajā ģīmī lūkodamies.
Vc4cVkXWmrg_2_0110.wav|Paldies Dievam, ka esi mājā saimniece izsaucās, rokas pacēluse.
Vc4cVkXWmrg_2_0111.wav|Paldies Dievam, man noveļas kā akmens no sirds.
Vc4cVkXWmrg_2_0112.wav|Nu ir viss atkal labi.
Vc4cVkXWmrg_2_0114.wav|Viņa iesāka dikti raudāt.
Vc4cVkXWmrg_2_0115.wav|Tu esi slima, saimnieks sacīja raizīgi.
Vc4cVkXWmrg_2_0116.wav|Nē, nē, saimniece atbildēja apmierinādamās, tās bija tikai rūpes par tevi, kas mani tā sakustināja.
Vc4cVkXWmrg_2_0117.wav|Viņa noslaucīja asaras un nosēdās atkal uz mūriņa.
Vc4cVkXWmrg_2_0118.wav|Vīrs novilka virssvārkus, izņēma kaut ko spīdošu iz kabatas un uzlika to uz galda.
Vc4cVkXWmrg_2_0119.wav|Tad tu neesi slima viņš runāja, svārkus piekārdams pie sienas.
Vc4cVkXWmrg_2_0120.wav|Bet man tā ir, kā kad tu kaut ko ļaunu gribētu stāstīt.
Vc4cVkXWmrg_2_0121.wav|Saki, vai mājā viss kārtībā kur Krustiņš?
Vc4cVkXWmrg_2_0123.wav|Krustiņš ar Ādamu pieguļā, saimniece stāstīja.
Vc4cVkXWmrg_2_0124.wav|Tas labi, paldies Dievam Roplains runāja.
Vc4cVkXWmrg_2_0125.wav|Man visu laiku bij bailes par zirgiem, bet tagad jādabū pirkumi drošībā; drīzi pērkons būs klāt.
Vc4cVkXWmrg_2_0126.wav|Es jau arī vēl nebūtu mājā, bet, no negaisa bīdamies, pasteidzos ar braukšanu.
Vc4cVkXWmrg_2_0127.wav|Pēc brīža saimnieks ienesa dažus muskuļus, kurus tas uzlika gan uz galda, gan uz krēsliem, un tad atkal izgāja ārā.
Vc4cVkXWmrg_2_0128.wav|Saimniece pacēlās un piegāja pie galda.
Vc4cVkXWmrg_2_0129.wav|Pirmā lieta, kas tai krita acīs, bija maza, jauna pistole, kas tur gulēja.
Vc4cVkXWmrg_2_0130.wav|Saimniece satvēra un aplūkoja to no visām pusēm.
Vc4cVkXWmrg_2_0131.wav|Cik mīlīgs šis mazais ierocis izskatījās, vai tāds patiesi varēja atnest nāvi?
Vc4cVkXWmrg_2_0132.wav|Kā nāve varēja izlīst no šiem mazajiem, apaļajiem caurumiņiem lielā, briesmīgā, nežēlīgā nāve?...
Vc4cVkXWmrg_2_0133.wav|Vai par to brīnojās arī tie, kas šo patīkamo rīku grieza pret savu pašu krūtīm un zināja, ka nākošā acumirklī nāve tos būs aprijuse?...
Vc4cVkXWmrg_2_0134.wav|Bet kur viņai cēlās visas šīs ērmotās domas, agrāk viņa nekad tā nebij domājuse.
Vc4cVkXWmrg_2_0135.wav|Vai viņa patiesi bija slima, kā vīrs teica, vai?
Vc4cVkXWmrg_2_0136.wav|Viņa caur šo ieroci pazaudēs savu dzīvību?...
Vc4cVkXWmrg_2_0137.wav|Saimniece noskurinājās, nolika pistoli apdomīgi atpakaļ uz galda un attaisīja apaļu paciņu.
Vc4cVkXWmrg_2_0138.wav|Cepure priekš Krustiņa, zīda lakats priekš viņas.
Vc4cVkXWmrg_2_0140.wav|Līdz šim tā tikai kartūni, līdzīgi nabaga kalponei, bij sējuse ap galvu.
Vc4cVkXWmrg_2_0141.wav|Tagad tā bij līdzīga citām saimniecēm nē, tagad tā bij pārāka par visām!
Vc4cVkXWmrg_2_0142.wav|Jo kura gan varēja līdzināties Roplainietei, kad tā svētdienās gāja uz baznīcu, pie sāniem dēlu, brangu kā ozolu, skaistu kā Dievu dēlu...
Vc4cVkXWmrg_2_0143.wav|Dobjš, vājš dūciens satricināja gaisu.
Vc4cVkXWmrg_2_0144.wav|Saimnieks ienāca istabā.
Vc4cVkXWmrg_2_0145.wav|Vāģi nolikti, zirgs droši ieslēgts, viņš sacīja, un tagad pie miera.
Vc4cVkXWmrg_2_0147.wav|Jā, priekš kā to smuko pistoli esi pircis!
Vc4cVkXWmrg_2_0148.wav|Priekš sevis paša, vai zini, otrtik drošāka braukšana ar tādu ieroci, otrtik drošāka.
Vc4cVkXWmrg_2_0149.wav|Šoreiz braucu viens pats pār Kangaru kalniem, bet baiļu man nekādu nebij.
Vc4cVkXWmrg_2_0150.wav|Pāri ticis izšāvu vienu stobru, razbainiekus brīdinādams, bet dod, man mana skapja atslēgu, gribētu viņu vēl šovakar nolikt.
Vc4cVkXWmrg_2_0151.wav|Esmu atslēgu kaut kur nobāzuse, tas jau arī var notikt rītu, saimniece atbildēja, divēju brunču kabatas velti pēc tās izmeklējuse.
Vc4cVkXWmrg_2_0152.wav|Manis dēļ, bet vai tu vēl ko neēstu sieva vaicāja.
Vc4cVkXWmrg_2_0153.wav|Nē, gulēt, gulēt, tas ir labākais pēc šāda brauciena Roplains atteica un nopūta sveci.
Vc4cVkXWmrg_2_0154.wav|Bet, lai gan viņš bij ļoti piekusis, tad tas tomēr, caur sievas dīvaino nemieru sakustināts, nenogrima cietā miegā.
Vc4cVkXWmrg_2_0155.wav|Pērkoņa negaiss nāca tuvāk un tuvāk.
Vc4cVkXWmrg_2_0156.wav|Kamēr tā Roplaiņos viss apklusa, tamēr baznīcas krogā sāka iet arvien dzīvāki, arvien jautrāk.
Vc4cVkXWmrg_2_0157.wav|Daži pat dancoja, daži atkal spēlēja kārtis.
Vc4cVkXWmrg_2_0158.wav|Viena partija lielajā kroga istabā, viena otra krodzenieka izredzēto pulciņš kādā sāņu istabā, kur ne ikkatram bij brīv ieiet.
Vc4cVkXWmrg_2_0159.wav|To starpā, kuri drīkstēja kāpt pār šīs Mamona svētnīcas slieksni, bij, saprotams, arī Krustiņš un Pauls.
Vc4cVkXWmrg_2_0160.wav|Karstām galvām un spīdošām acīm viņi tur stāvēja, piespiedušies pie sienas, un skatījās spēlē.
Vc4cVkXWmrg_2_0161.wav|Kāda pēperkoka pārdevēja priekšā gulēja resna kabatas grāmata, no kuras tas, it kā kad tā nemaz nebūtu iztukšojama, ņēma vienu desmitrubļu gabalu pēc otra un paspēlēja jo viņš bij krietni sadzēries.
Vc4cVkXWmrg_2_0162.wav|Stāstīja, ka viņš neilgi atpakaļ kādā citā tirgū vinnējis vairāk nekā trīssimt rubļus, kurus viņam tagad atņemt katrs ieskatīja par savu svēto uzdevumu.
Vc4cVkXWmrg_2_0163.wav|Kāds tukls miesnieks nebij tik piedzēris, bet spēlēja neapdomīgi un sakarsējās ātri.
Vc4cVkXWmrg_2_0164.wav|Vienreiz tas pameta sešdesmit rubļu, otrreiz tas atkal vinnēja ar vienu rāvienu septiņdesmit piecus.
Vc4cVkXWmrg_2_0165.wav|Kad draugi ilgu laiku bij nolūkojušies laimīgajos cilvēkos, kas ar naudu varēja strādāt kā ar pelavām, Krustiņš pēdīgi piegrūda Paulam pie sāniem, un abi no spēlētājiem atvirzījās nost.
Vc4cVkXWmrg_2_0166.wav|Kaut mums arī būtu nauda Krustiņš sacīja.
Vc4cVkXWmrg_2_0167.wav|Pauls raustīja plecus.
Vc4cVkXWmrg_2_0168.wav|Kaut būtu, bet kur ņemt?
Vc4cVkXWmrg_2_0169.wav|Kaut mums tikai divdesmit pieci rubļi, manis pēc tikai desmit, būtu iesākšanai, galvoju, ka mēs abi kopā, ja vairāk ne, tad taču vajadzīgos piecdesmit rubļus vinnētu.
Vc4cVkXWmrg_2_0170.wav|Bet ko lai dara, krodzenieks vairs nedos.
Vc4cVkXWmrg_2_0171.wav|Vai nevarētu tava vecene?
Vc4cVkXWmrg_2_0172.wav|Nē, tā nevar, tā nedos.
Vc4cVkXWmrg_2_0173.wav|Bet man nupat kas iešāvās prātā, Krustiņš gandrīz čukstēja.
Vc4cVkXWmrg_2_0174.wav|Pie manis ir skapja atslēga, kurā stāv tēva nauda.
Vc4cVkXWmrg_2_0175.wav|Tēva nav mājā.
Vc4cVkXWmrg_2_0176.wav|Savas istabas logu arī no ārpuses varu atvērt.
Vc4cVkXWmrg_2_0177.wav|Manā istabā stāv skapis.
Vc4cVkXWmrg_2_0178.wav|Kā būtu, kad vajadzīgo naudu paņemtu iz skapja?
Vc4cVkXWmrg_2_0179.wav|Rīt jau atkal visu, varbūt vēl vairāk, atlikšu atpakaļ, ko tu saki?
Vc4cVkXWmrg_2_0180.wav|Es saku, ka mums šonakt būs neredzēta laime Pauls ātri atbildēja.
Vc4cVkXWmrg_2_0181.wav|Cilvēka bērns, kāpēc tev tas jau agrāk neiekrita prātā?
Vc4cVkXWmrg_2_0182.wav|Bet nekas, toties viņu galvas jau atkal vairāk iesilušas nekā mūsu.
Vc4cVkXWmrg_2_0184.wav|Pēperkoku tēviņu, resno slakteri un citus visus!
Vc4cVkXWmrg_2_0187.wav|Ej ej, nekavējies un esi drīz atpakaļ!
Vc4cVkXWmrg_2_0188.wav|Viņš pavadīja Krustiņu līdz kroga trepēm.
Vc4cVkXWmrg_2_0190.wav|Krustiņ, Pauls noskrēja no trepēm un sauca vēlreiz drauga vārdu.
Vc4cVkXWmrg_2_0191.wav|Viņš nedrīkstēja iet, viņam bija jāgriežas atpakaļ, bet Krustiņš viņa vairs nedzirdēja.
Vc4cVkXWmrg_2_0192.wav|Ātri viņš soļoja pa tumsu uz priekšu, jo nebija jau pirmā reize, ka tas naktī gāja ceļu no kroga uz māju.
Vc4cVkXWmrg_2_0193.wav|Bet, mājai tuvojoties, viņa soļi neviļot tapa lēnāki.
Vc4cVkXWmrg_2_0194.wav|Mazais reibums, kas tam galvā bij bijis, tagad puslīdz bij pārgājis, viņš sāka pārdomāt...
Vc4cVkXWmrg_2_0195.wav|Kāpēc tas tuvojās mājai tik apdomīgi, ko viņš gribēja darīt?...
Vc4cVkXWmrg_2_0196.wav|Viņš gribēja ņemt no tēva īpašuma, tam nekā nezinot, kas tā darīja?...
Vc4cVkXWmrg_2_0198.wav|Nē, zaglis nedomā ņemto atlikt atpakaļ, Krustiņam bija tāds nodoms bet, ja tu vairs nekā nevarēsi atlikt atpakaļ, ja tu visu pametīsi, ko tad!...
Vc4cVkXWmrg_2_0199.wav|Tā nevarēja notikt, kad viņš ar Paulu gāja uz vienu roku, tad viņiem vajadzēja vinnēt.
Vc4cVkXWmrg_2_0201.wav|Un tad, ja viņš naudu arī patiesīgi zaga, jo labāk!
Vc4cVkXWmrg_2_0202.wav|Viņš jau to tak zaga tikai priekš vienas nakts, un zagta nauda nes laimi!...
Vc4cVkXWmrg_2_0203.wav|Krustiņš atminējās neilgi atpakaļ avīzē lasījis, ka kāds puika tēvam nozadzis rubli, ar to vinnējis Pēterburgas loterijā astoņus tūkstošus, tad nopircis prēmijas biļeti, uz kuras atkal krituši četrdesmit tūkstoši.
Vc4cVkXWmrg_2_0204.wav|Vai viņam nevarēja iet tāpat?...
Vc4cVkXWmrg_2_0205.wav|Kā gan tēvs nebrīnētos, skapī piepeši uziedams pāri tūkstošu rubļu!...
Vc4cVkXWmrg_2_0206.wav|Neej, neej to brīdināja viņa apziņa.
Vc4cVkXWmrg_2_0207.wav|Bet Krustiņš gāja.
Vc4cVkXWmrg_2_0208.wav|Lēnītiņām viņš tuvojās logam, lēnītiņām atvēra to un iekāpa istabā.
Vc4cVkXWmrg_2_0209.wav|Viņš taustīja pēc skapja, pēc atslēgas cauruma, izvilka atslēgu no kabatas un atslēdza skapi.
Vc4cVkXWmrg_2_0210.wav|Atverot durvis drusciņ iežverkstējās, Krustiņš briesmīgi satrūkās, viņš spieda abas rokas pret krūtīm, jo sirds varenie pukstieni tās gribēja vai pārplēst.
Vc4cVkXWmrg_2_0211.wav|Ar pieturētu elpu tas klausījās...
Vc4cVkXWmrg_2_0213.wav|Pa pusatvērtām istabas durvīm tas dzirdēja vienlīdzīgu elpošanu...
Vc4cVkXWmrg_2_0214.wav|Paldies Dievam, māte nebij uztrūkusēs.
Vc4cVkXWmrg_2_0215.wav|Trīsošām rokām viņš taustīja pēc naudas lādītes, atvāza to un izņēma no tās tēva lielo ādas naudas maku.
Vc4cVkXWmrg_2_0216.wav|Viņš to iebāza azotē, aizslēdza nedzirdami skapi un metās atkal pa logu laukā.
Vc4cVkXWmrg_2_0217.wav|Viss bij gājis labi Krustiņš atvieglinātu sirdi atņēma elpu.
Vc4cVkXWmrg_2_0218.wav|Bet īsā laiciņā, ko tas bij kavējies istabā, ārā bij notikuse ātra pārgrozīšanās.
Vc4cVkXWmrg_2_0219.wav|Dikti un diktāki un arvienu biežāki rībēja pērkons, kūsēdami melnie debeši kāpa briesmīgā ātrumā uz augšu, lapas pie kokiem, kas stāvēja ap māju, sāka čalot, un no tāluma tuvojās šņākoņa kā iz kādas milzīgas čūskas rīkles.
Vc4cVkXWmrg_2_0220.wav|Pa starpām atskanēja kāda no miega iztraucēta putna brēkšana un augošās vētras kaukšana.
Vc4cVkXWmrg_2_0221.wav|Reižu reizēm zilgan-baltas liesmas pārskrēja pār debesīm, uz acumirkli dienas gaismu izplatīdamas un tad atkal vēl tumšākai naktei vietu dodamas.
Vc4cVkXWmrg_2_0222.wav|Krustiņam uznāca neizsakāmas, vēl nekad nesajustas bailes, soļus desmit gājis, viņš apstājās kājas to nenesa tālāk.
Vc4cVkXWmrg_2_0223.wav|Kā kad zibens, viņam virs galvas šaudīdamies, viņu nospertu?...
Vc4cVkXWmrg_2_0224.wav|Vai viņš nebija pelnījis, ka tā notika...
Vc4cVkXWmrg_2_0225.wav|Viņš nebija klausījies tēvā, bij to visādi mānījis...
Vc4cVkXWmrg_2_0229.wav|Nokaut, nokaut tev viņa vien vēl vajaga, nokaut...
Vc4cVkXWmrg_2_0230.wav|kāda balss likās kliedzot.
Vc4cVkXWmrg_2_0232.wav|Lai nāca kas nākdams, tam naudu vajadzēja atlikt skapī atpakaļ...
Vc4cVkXWmrg_2_0233.wav|viņš apgriezās, līda atpakaļ, piegāja atkal pie loga.
Vc4cVkXWmrg_2_0234.wav|Atslēgu un naudas maku vienā rokā turēdams, tas ar otru atvēra logu un iecēla viegli kāju istabā.
Vc4cVkXWmrg_2_0235.wav|Te viņa trīsošie pirksti piedūrās pie salta priekšmeta, tas novēlās no loga plaukta zemē un tinkšķēdams saplīsa.
Vc4cVkXWmrg_2_0236.wav|Tā bija glāze, no kuras māte vakarā bij dzēruse ūdeni.
Vc4cVkXWmrg_2_0237.wav|Kas tur viņas balss bailīgi jautāja tēv, tēv, vai tu dzirdi?
Vc4cVkXWmrg_2_0238.wav|Krustiņam asinis sastinga dzīslās.
Vc4cVkXWmrg_2_0239.wav|Kā pieburts tas stāvēja, ne locekļa nevarēdams kustināt.
Vc4cVkXWmrg_2_0241.wav|Tēvs, patiesi tēvs!...
Vc4cVkXWmrg_2_0242.wav|Briesmīgāk nekā pērkoņa balss šis jautājums atskanēja Krustiņam ausīs...
Vc4cVkXWmrg_2_0243.wav|Projām, projām, un Krustiņš rāva kāju atpakaļ.
Vc4cVkXWmrg_2_0244.wav|Stāvi, nekusties, ja tu esi cilvēks, ja tev tava dzīvība mīļa, es šaušu, runā!
Vc4cVkXWmrg_2_0245.wav|Viņam nav ieroča Krustiņš domāja un bēga.
Vc4cVkXWmrg_2_0246.wav|Vairāk šāvienu norībēja un līdz ar tiem briesmīgs pērkoņa spēriens, māju līdz pamatu pamatiem satricinādams.
Vc4cVkXWmrg_2_0247.wav|Kungs Dievs, saimniece iekliedzās nu mēs ejam bojā, vai, vai!
Vc4cVkXWmrg_2_0252.wav|balsis saimes istabā kliedza cita caur citu.
Vc4cVkXWmrg_2_0253.wav|Tad dzirdēja istabas durvis ar joni atveram un atkal aizsitam.
Vc4cVkXWmrg_2_0254.wav|Visi spēki mani atstājuši...
Vc4cVkXWmrg_2_0255.wav|dievs, stāvi man klāt saimniece vaidēja, gultas segu sev mezdama ap pleciem.
Vc4cVkXWmrg_2_0256.wav|Ko tur kliedz, vai zibens ir vai nav iespēris?
Vc4cVkXWmrg_2_0257.wav|Te asa balss ārā kliedza: Palīgā, palīgā, viens cilvēks pagalmā guļ nosperts!
Vc4cVkXWmrg_2_0259.wav|Zaglis...
Vc4cVkXWmrg_2_0260.wav|kāpa pa logu...
Vc4cVkXWmrg_2_0261.wav|istabā...
Vc4cVkXWmrg_2_0263.wav|laikam arī trāpīju saimnieks briesmīgā uztraukumā izgrūda pār lūpām un meklēja spičku.
Vc4cVkXWmrg_2_0264.wav|Viņš aizdedzināja sveci un gribēja to pašulaik likt vējlukturī, kad meita pie vaļējā loga pieskrēja un aizsmakušā balsī kliedza:
Vc4cVkXWmrg_2_0265.wav|Saimniek, saimniek, nāc glāb Krustiņš nošauts!...
Vc4cVkXWmrg_2_0269.wav|Un tas izsteidzās ārā.
Vc4cVkXWmrg_2_0270.wav|Pagalam, viss pagalam...
Vc4cVkXWmrg_2_0273.wav|māte kunkstēja, vīram lēnām vilkdamās pakaļ, palīdziet...
Vc4cVkXWmrg_2_0277.wav|Pērkoņa balss, kas tagad nemitoši dārdēja, aprija viņas tālākās vaimanas, debesis stāvēja vienās liesmās, tā ka arī bez vējluktura gaismas, ko kāda vecene turēja rokā, būtu bijis redzams, kas pagalmā notika.
Vc4cVkXWmrg_2_0278.wav|Ādama tēvs bij nometies ceļos un turēja nelaimīgā galvu klēpī, kamēr viena meita viņam iz mutes plūstošās asinis pūlējās apturēt.
Vc4cVkXWmrg_2_0279.wav|Visi citi stāvēja, rokas lauzīdami, ap Krustiņu.
Vc4cVkXWmrg_2_0280.wav|Ak, pārskatīšanās, pārskatīšanās...
Vc4cVkXWmrg_2_0281.wav|tēvs stenēja.
Vc4cVkXWmrg_2_0282.wav|Manu dēliņ, manu mīļo dēliņ, jel nemirsti, nemirsti...
Vc4cVkXWmrg_2_0283.wav|māte vaimanāja, un abi metās zemē pie dēla.
Vc4cVkXWmrg_2_0284.wav|It kā gribēdams vēl ko teikt, Krustiņš mēģināja pacelt galvu, izgrūda kādus nesaprotamus balsienus un atšļuka atpakaļ.
Vc4cVkXWmrg_2_0285.wav|Lietus smagie, saltie pilieni slacināja miroņa vaigu...
Vc4cVkXWmrg_2_0287.wav|Ķērcošs balsiens izspruka no saimnieces mutes, viņa saļima.
Vc4cVkXWmrg_2_0288.wav|Līkis pie līkja, Roplains piecēlās, nesat viņu pajumtē, lietus sāk par daudz stipri līt, viņš sacīja dīvaini mierīgā balsī, stīvām acīm raudzīdamies apkārt.
Vc4cVkXWmrg_2_0290.wav|Tad viņš iegāja istabā apvilkt svārkus.
Vc4cVkXWmrg_2_0291.wav|Svece, ko viņš pirmīt bij atstājis uz galda, stāvēja iezvilu, liesma nemierīgi šaudījās šurp un turp, un lēnām viens tauku piliens pēc otra uzkrita uz jaunā zīda lakata.
Vc4cVkXWmrg_2_0292.wav|Roplains to neievēroja.
Vc4cVkXWmrg_2_0293.wav|Līdz nāvei noguris, viņš atkrita krēslā un aizsedza ģīmi ar rokām.
Vc4cVkXWmrg_2_0294.wav|Kāpēc viņš vēl dzīvoja, kādēļ arī viņa sirds nelūza aiz žēlabām?...
Vc4cVkXWmrg_2_0295.wav|Te Ādama tēvs ienāca.
Vc4cVkXWmrg_2_0296.wav|Atradu šitās lietas Krustiņa rokā, tas sacīja paklusu, naudas maku un atslēgu uzlikdams uz galda.
Vc4cVkXWmrg_2_0297.wav|Tad viņš atkal izgāja.
Vc4cVkXWmrg_2_0298.wav|Roplains paskatījās vienaldzīgi uz galdu tad viņa ģīmis saviebās nejaukā vīzē, tas sagrāba pistoli.
Vc4cVkXWmrg_2_0299.wav|Kāpēc šim nelāgas ieročam bij tikai divi tukši stobri?...
Vc4cVkXWmrg_2_0300.wav|Viņš to iecirta kaktā, satvēra ar abām rokām galvu un sita to kā ārprātīgs neaprakstāmās sāpēs pret sienu...
32grbX1rCs4_0000.wav|SPIJĒNOS.
32grbX1rCs4_0002.wav|Ap Kalna Spijēniem gaudoja salts ziemas vējš.
32grbX1rCs4_0003.wav|Bez mitēšanās viņš dzenāja palseno sniegu pa sētu no vienas vietas uz otru, gan klēts, gan kūts, gan istabas durvju priekšā saputinādams tādas sniega kaudzes, kas gandrīz sniedzās līdz ēku jumtiem.
32grbX1rCs4_0004.wav|Tad atkal, it kā par sevi sadusmojies, viņš atjaunotiem spēkiem izjauca savu darbu, augsti gaisā sniegu saceldams un uz malu malām to izkaisīdams.
32grbX1rCs4_0005.wav|Istabā pie maza, rupju galdautiņu apklāta galda sēdēja jauns vīrs ar savu sievu.
32grbX1rCs4_0006.wav|Viņi ēda brokastu, parasto zemnieka ēdienu ziemā: tauku putru un maizi.
32grbX1rCs4_0007.wav|Vai dzirdi, Anniņ, kā vējš kauc un dauzās ap mūsu veco būdu, vīrs sacīja un turēja roku pret aizsalušo logu, lai uzkristu uz tās pa kādu šķirbu istabā ieskrejošās sniega pērsliņas.
32grbX1rCs4_0008.wav|Še kalnā viņš var izgaudoties un izplēsties īsti pēc sava prāta.
32grbX1rCs4_0009.wav|Klau, kā viņš ņemas, ka visi pakši knakšķ, vai tev nav bail, ka vecā ēka nesakrīt?
32grbX1rCs4_0011.wav|Lai viņa knakšk vien, zinu, ka mūsu dzīvoklis tik vecs vēl nava, ka tas sakritīs, Jānīt.
32grbX1rCs4_0012.wav|Tā, bet kā tu to gan tik droši vari zināt?
32grbX1rCs4_0013.wav|Nu redz, es to zinu tā: ja jau viņa būtu uz krišanu, tad tu tajā trīs dienas atpakaļ manis tik droši nebūtu vis vedis iekšā, jo tā cilvēka, ko mīlējam, tā vis nevedam briesmās un tu tak sakies mani mīlējot, ko?
32grbX1rCs4_0014.wav|Sakies, tad tu vis īsti vēl nezini, vai tevi mīlēju vīrs smiedamies iesaucās un skatījās Annas skaistajās acīs.
32grbX1rCs4_0015.wav|Bet tas gluži pareizi: kas vēl nava pierādīts, par to brīvi šaubīties, un savas mīlestības tev vēl ar neko neesmu pierādījis, tādēļ ka to neesmu spējis, neesmu spējis, vīrs pēdējos vārdus izrunāja ar manāmu rūgtumu balsī.
32grbX1rCs4_0016.wav|Bet, Jāni, ko nu Anna iesaucās un nolika karoti uz galda.
32grbX1rCs4_0017.wav|Es runāju par jokiem, un tu to sāci ņemt par tiesu.
32grbX1rCs4_0018.wav|Kādu pierādījumu par to, ka mani mīlē, man tad vēl vajaga?
32grbX1rCs4_0019.wav|Es nekādu negribu...
32grbX1rCs4_0020.wav|Ak tu laikam domā, kad tad vien nešaubīgi tavai mīlestībai ticētu, kad mani būtu ievedis kādā pilī vai tādā mājā, kāda Lejas Spijēnam, vai vismazāk mani uz kāzām bagāti apdāvinājis visādiem niekiem pēc minētā mūsu kaimiņa priekšzīmes?
32grbX1rCs4_0021.wav|Zināms, Jānis atbildēja, arī karoti nolikdams un galvu rokā stutēdams.
32grbX1rCs4_0022.wav|Man nudien ir kauns, ka tev šitādā vecā suņu būdā bij jālien, kuras sienas tik izdēdējušas, ka pat sniega vairs lāgā neattura.
32grbX1rCs4_0023.wav|Un man nudien ir prieks dzīvot ar savu mīļo vīriņu šitādā vecā suņu būdā, Anna sacīja, roku mīļi aplikdama Jāņam ap kaklu.
32grbX1rCs4_0024.wav|Jo saltāka viņa būs, jo cietāki mans Jānītis spiedīsies pie manis, vai ne!
32grbX1rCs4_0025.wav|Jaunais vīrs apkampa dedzīgi savu sievu.
32grbX1rCs4_0026.wav|Gudreniece, tas iesaucās un noskūpstīja to, bet, kad nu meklēšu siltuma pie krāsns un ne pie tevis, ko tad?
32grbX1rCs4_0027.wav|Īsa lieta: tad krāsns nekurināšu, Anna atbildēja, vīram abām rokām matus uz pieres izglaudīdama, jā!
32grbX1rCs4_0029.wav|Nudien, jo ilgāk ar tevi esmu kopā, jo vairāk mazinās manas raizes par to, ka tu varētu reiz nožēlot, ka neesi palikusi par Lejas Spijēnieti.
32grbX1rCs4_0030.wav|Kā, vai tev patiesi bijušas tādas raizes?
32grbX1rCs4_0031.wav|Jā, un domāju, tādas raizes gluži dibinātas.
32grbX1rCs4_0032.wav|Saki pate, tev stundīgi viņļauži priekš acīm, stundīgi tu redzi viņu lepno dzīvokli un visu viņu pārpilnību saimniecībā, ik dienas tu dzirdi, vairāk vai mazāk, cik spoža dzīve Lejas Spijēnietei.
32grbX1rCs4_0033.wav|Vai tad kāds brīnums, kad tu, salīdzinājusi visu kaimiņu bagātību ar mūsu nabadzību, sāc sev pārmest, domādama: Kaut jel būtu labāk apdomājusies un bagāto Slaucēju ņēmusi!
32grbX1rCs4_0034.wav|Kas man tagad kaitētu, dzīvotu kā lielmāte!...
32grbX1rCs4_0035.wav|Šorīt pat: vai tu liktu tauku putru pie lūpām, vai ēstu basu maizi, vai tev pašai savu roku trauki būtu jāuzliek uz galda un atkal jānokopj savu roku?
32grbX1rCs4_0036.wav|Vai sēdētu istabā, kurā jābīstas, ka sijas neuzkrīt virsū un nenosit?
32grbX1rCs4_0037.wav|Ni jau, bet nu tev viss tas jādara...
32grbX1rCs4_0038.wav|Redz, ko esi iemantojusi, nabago Silabriedi precēdama!
32grbX1rCs4_0039.wav|Ir jau slikti, Anna apgalvoja jocīgi bēdīgā balsī, ir jau slikti, tāpat kā tev.
32grbX1rCs4_0040.wav|Saki, kas tev tagad nekaitētu gozēties uz Bebriņietes naudas maisiem, kad būtu viņas gribu izpildījis un tai iegājis par iegātni!
32grbX1rCs4_0041.wav|Kaitēt jau nu nekas gan nekaitētu, bet ko bij darīt, ka tu man labāk patiki nekā viņa ar visiem saviem naudas maisiem.
32grbX1rCs4_0042.wav|Tas pats liktens, kas man bij ar kaimiņu Slaucēju!
32grbX1rCs4_0044.wav|Mēs jau ne druskas nesaderētum kopā.
32grbX1rCs4_0045.wav|Kad viņš, mani tikai uzrunādams vien, nevarēja gluži atmest savas augstprātīgās izturēšanās, kas būtu noticis, kad būtu palikusi viņa sieva!
32grbX1rCs4_0046.wav|Nudien tāda savā laikā neesmu redzējusi, kāds viņš.
32grbX1rCs4_0047.wav|Tikai raibās astes vien vēl pakaļā trūkst...
32grbX1rCs4_0048.wav|Saki tak, kur viņš iemācījies šļupstiski runāt?
32grbX1rCs4_0049.wav|Vai tā runā tie, kas pieskaitās pie smalkiem ļaudīm?
32grbX1rCs4_0051.wav|Tie, kas tuvāk pazīst mūsu baronu, saka, Slaucējs mēģinot tāpat runāt un izturēties kā barons.
32grbX1rCs4_0052.wav|Jā, jā, slaucējam, kā koku tirgotājam, jau daudz darīšanu ar baronu, tad jau brangi viņā var noklausīties un noskatīties un tā līdz ar lielu peļņu pārnest mājā arī smalkas ierašas.
32grbX1rCs4_0053.wav|Bet šaubos, vai viņš ar visām savām smalkajām ierašām darīs laimīgu savu jauno sievu.
32grbX1rCs4_0054.wav|Viņš neizskatās pēc tāda, kas prastu vai gribētu kādu cilvēku darīt laimīgu.
32grbX1rCs4_0055.wav|Nē, neticu, ka tas pāris dzīvos laimīgi.
32grbX1rCs4_0056.wav|Nu, un vai tu domā, ka mēs dzīvosim laimīgi...
32grbX1rCs4_0057.wav|vīrs skatījās nopietni sievas acīs.
32grbX1rCs4_0058.wav|Kādēļ mēs nedzīvosim, mūs savedusi kopā tīra mīlestība vien, mūsu laulība dibināta uz labiem pamatiem it kā tā māja, no kuras rakstos lasāms.
32grbX1rCs4_0059.wav|Slaucēja laulībai turpretī nav nekāda pamata, un tu zini, mīļais, kas ar to namu notika, kas uz smiltīm bij dibināts: kad vētra un ūdeņi nāca, tad viņš sagāzās.
32grbX1rCs4_0061.wav|Slaucēja laulībai ļaužu acīs ir labāks pamats par mūsu, tas sacīja.
32grbX1rCs4_0062.wav|Viņš ir bagāts.
32grbX1rCs4_0063.wav|Caur Lapiņu Ilzes apprecēšanu viņš paliek vēl bagātāks.
32grbX1rCs4_0064.wav|Četras govis, zirgs ar visu aizjūgu un divi tūkstoši skaidrā naudā tas it brangs pūrs, labs pamata akmens laulībai...
32grbX1rCs4_0065.wav|Mēs turpretim esam tukši, un man bail, ka pie mums nepiepildās vārdi: kur bads pa durvīm iekšā, tur mīlestība pa logu ārā!
32grbX1rCs4_0067.wav|Nelaidīsim bada pa durvīm iekšā.
32grbX1rCs4_0068.wav|Raugies, vai šitās četras rokas, ņipras un spēcīgas, viņa nevarēs atgaiņāt.
32grbX1rCs4_0070.wav|Ir gan ko bīties, kāju viņš jau ir iespēris mūsu istabā mums ir parādi...
32grbX1rCs4_0071.wav|Tikai divi simti, vīriņ, simts uz katra, tas nava daudz.
32grbX1rCs4_0072.wav|Trīs simti, Anniņ.
32grbX1rCs4_0073.wav|Tu aizmirsti simts rubļu, kas man jādod māsai kā viņas daļa.
32grbX1rCs4_0074.wav|Trīs simti, trīs simti tas liels parāds priekš tik maza gruntnieciņa, kāds es.
32grbX1rCs4_0075.wav|Bet tomēr netik liels, ka nevarētu cerēt to drīzā laikā ar Dieva palīgu nolīdzināt, Anna atbildēja.
32grbX1rCs4_0076.wav|Redzēsi, vīriņ, cik taupīga saimniece es būšu.
32grbX1rCs4_0077.wav|Tu tīri nobrīnosies.
32grbX1rCs4_0078.wav|Lai tikai izved vien tavu māsu, vai tu domā, ka tās vietā vairs meitu ņemšu!
32grbX1rCs4_0079.wav|Iztiksim mēs divas vien: tava māte un es.
32grbX1rCs4_0080.wav|Jā, jā, nesmīni vis, man ir spēks kaulos.
32grbX1rCs4_0081.wav|Gan redzēsi, mūsu manta augs kā mauriņš pēc pavasara lietus!
32grbX1rCs4_0082.wav|No tavas mutes Dieva ausī, sirsniņ, Jānis sacīja un spieda sievas roku.
32grbX1rCs4_0083.wav|Neesi jau nu tāda snaudule, kā to no mūsu kaimiņienes saka.
32grbX1rCs4_0084.wav|Tevi dzirdot tik droši savas cerības izrunājam, man paliek daudz vieglāk ap sirdi jo, taisnību sakot, parāds mani smagāk spiež, nekā to, līdz šim esmu rādījis.
32grbX1rCs4_0086.wav|Vai citiem nava daudz vairāk parādu par mums, un tie par viņu deldēšanu nemaz tik ļoti nebēdājas.
32grbX1rCs4_0087.wav|Nesūrojies arī tu.
32grbX1rCs4_0088.wav|Parāds nav brālis.
32grbX1rCs4_0089.wav|Nav, nav, bet Dievs savēju arī neatstāj.
32grbX1rCs4_0090.wav|Taisnība, Anniņ, bet tu nezini, ko viņš ar mums nodomājis!
32grbX1rCs4_0091.wav|Kas to lai zina, Anna sacīja pieceldamās un nevilšus nopūzdamās, cerēsim visu labu.
32grbX1rCs4_0092.wav|Viņa salika ēdamos traukus, iznesa tos saimes istabā, ienāca, salocīja galdautiņu un nosēdās tad krāsns tuvumā, sākdama naigi vērpt vilnu.
32grbX1rCs4_0093.wav|Jaunais vīrs turpretī bij atritinājis kaņepāju sauju un vija kādu pineklu.
32grbX1rCs4_0094.wav|Ārā pa tam vējš nebij mitējies, bet gaudoja ar tādu pašu sparu, kā sacīts, tikai viņš tagad bij grozījies un nāca no citas puses: taišņi no Lejas Spijēniem...
32grbX1rCs4_0095.wav|Otrā daļa.
32grbX1rCs4_0096.wav|Ko Anna tik noteikti Jāņam bij pareģojusi, proti, ka šo manta augšot kā mauriņš pēc pavasara lietus, tas tik ātri vis negribēja piepildīties.
32grbX1rCs4_0097.wav|Anna gan bij ļoti apķērīga, taupīga saimniece, Jānis prātīgs, gādīgs saimnieks, bet ko tas viss līdzēja, vieta bij maza un gadi ne visai ienesīgi.
32grbX1rCs4_0098.wav|Tātad gads pēc gada aizritēja, un parāds palika nemazināts.
32grbX1rCs4_0099.wav|Dažu rudeni, dažu pavasari Silabriedis pat teica Dievu, kad ar muižu nepalika parādā.
32grbX1rCs4_0100.wav|Ar mājas kopšanu un labošanu arī stāvēja diezgan vāji.
32grbX1rCs4_0101.wav|Šur tur cauros jumtus aizdakstīt to Silabriedis iespēja un uzcītīgi arī izdarīja, bet celt jaunas ēkas to viņš nespēja, un tomēr jaunu ēku ļoti vajadzēja.
32grbX1rCs4_0102.wav|Cik veca un bailīga dzīvojamā ēka, par piemēru, neizskatījās!
32grbX1rCs4_0103.wav|Pakaļā siena bij stipri izvēlusies uz āru, priekšā zem siju galiem bij paliktas stutes, un sienu baļķes, cik ķirpju izgrauztas, satrupējušas tās nebij!...
32grbX1rCs4_0104.wav|Bet ne tikai ēkas vien prasīja labojošas rokas.
32grbX1rCs4_0105.wav|Arī Kalna Spijēnu laukiem tā bija vajadzīga, it īpaši vienai pļavai uz Lejas Spijēnu robežas.
32grbX1rCs4_0106.wav|Šī pļava bij diezgan liela, pa daļai ciņaina, pa daļai purvīgsnēja.
32grbX1rCs4_0107.wav|Uz cinīm auga brūkleņu un melneņu mētras un sūna, purviņos dzelzszāle, ko lopi nebūt necienī.
32grbX1rCs4_0108.wav|Otrpus robežai bij Lejas Spijēnam pļava.
32grbX1rCs4_0109.wav|Agrāk tā nebij no Silabrieža pļavas ne par matu izšķīrusies, bet tagad!
32grbX1rCs4_0110.wav|Kas tur tagad auga par tauku, brangu zāli!...
32grbX1rCs4_0111.wav|Slaucējs bij licis norakt cinis, pļavu nogrāvot un mākslīgi nomēslot.
32grbX1rCs4_0112.wav|Viņš varbūt par visu to bij izdevis kādus simts rubļus vai vairāk, bet to tiesu zemes gabals atkal tagad vismazāk divi tik bij vērts nekā agrāk...
32grbX1rCs4_0113.wav|Ak naudiņa, naudiņa, kur tu kavējies, ka nenāc man palīgā Silabriedis nopūtās, acis pārlaidis pār savu nupat aprakstīto pļavas gabalu, un nolaidās slābans blakus vasaras puišam krūmmalē zemē.
32grbX1rCs4_0114.wav|Abi bij kasuši sienu un tagad taisījās ēst launagu.
32grbX1rCs4_0115.wav|Jā, kad mums būtu tā naudiņa, kas gul jūras dibenā, tad mums tagad vis nevajadzētu karstā saulē liet sviedru, puisis runāja, sarkano ģīmi baltajā krekla piedurknē noslaucīdams, tad mēs vis nepirktum Rīgas pils, bet dzīvotum zaļi!
32grbX1rCs4_0116.wav|Ak nē, zaļas dzīves es nemaz nevēlos.
32grbX1rCs4_0117.wav|Kad man tik daudz naudas būtu, ka varētu šito pļavu uzlabot, tad man pietiktu.
32grbX1rCs4_0118.wav|Skaties: vai nav jāraud, kad manu pļavu salīdzina ar Slaucēju?
32grbX1rCs4_0119.wav|Tur ir zāle kā mežs, še tikai tāda, kas tikko krīt pār izkapti un neatlīdzina pie viņas savākšanas patērētā laika!...
32grbX1rCs4_0120.wav|Un kas tur vainīgs?
32grbX1rCs4_0121.wav|Naudas trūkums.
32grbX1rCs4_0122.wav|Ko lai dara, puisis atteica, vajadzēt jau nu vajadzēja gan šitās pļavas uzlabot, par skādi nebūtu.
32grbX1rCs4_0123.wav|Viņi sāka ēst, bet, maz kumosu baudījis, saimnieks savāza nazi, novirzījās drusku tālāk no puiša nost un sāka pīpēt.
32grbX1rCs4_0124.wav|Viņš bij saīdzis, viņam trūka citkārt jautrā prāta.
32grbX1rCs4_0125.wav|Nepatīkamas domas tam jaucās pa galvu.
32grbX1rCs4_0126.wav|Es netieku un netieku uz priekšu, viņš sevī ņurdēja, lai cīnos kā gribēdams.
32grbX1rCs4_0127.wav|Cik lēnām sakrājas viens rublis, un cik ātri tas nav izdots!
32grbX1rCs4_0128.wav|Cik daudz rubļu man vēl nevajadzēs, kamēr ar visiem parādu devējiem būšu līdzīgs, kamēr tas, ko krāju, man un ne svešiem ļaudīm piederēs!...
32grbX1rCs4_0129.wav|Viņa acis atkal klīda pār neauglīgo pļavu, un ilgi viņš tur, domās nogrimis, sēdēja.
32grbX1rCs4_0130.wav|Pēdīgi viņš piecēlās.
32grbX1rCs4_0131.wav|Tukšas vēlēšanās, vēlēšanās pēc naudas viņš domāja, pīpi iebāzdams kabatā.
32grbX1rCs4_0132.wav|Ar tām nekā nepanākšu, bet ar pļavu lūkošu tikt ir bez naudas galā.
32grbX1rCs4_0133.wav|Norakšu pats cinis, izrakšu pats grāvus.
32grbX1rCs4_0134.wav|Jāstrādā tikai vairāk nekā līdz šim: jāguļ mazāk dienvidus, jāiesāk rītos agrāk, jānobeidz vakaros vēlāk.
32grbX1rCs4_0135.wav|Ik gadus uzlabošu vienu gabalu un trīs četros gados darbs būs pabeigts.
32grbX1rCs4_0136.wav|Viņš paņēma grābekli un piebiedrojās puisim, kas viens pats gandrīz gabanu jau bij salicis.
32grbX1rCs4_0137.wav|Drīzi arī atnāca no mājas Anna, ko kāda vajadzība turp bij aizvedusi, un visi trīs kasa uzcītīgi, līdz saule norietēja.
32grbX1rCs4_0138.wav|Mieru apmetušiem, puisis saņēma abus zirgus, kas nokastā pļavā ganījās, un aizveda tos uz māju.
32grbX1rCs4_0139.wav|Lēnām viņam sekoja saimnieks ar saimnieci.
32grbX1rCs4_0140.wav|Kas tev kait, Jāni Anna vaicāja, kad abi gabaliņu klusēdami bij soļojuši uz priekšu.
32grbX1rCs4_0141.wav|Tu šodien nemaz neesi tāds kā citad, tev ir kas uz sirds.
32grbX1rCs4_0142.wav|Nu kas tad, man nekas nav uz sirds, vīrs pastrupi atteica.
32grbX1rCs4_0143.wav|Redzi, no tavas atbildes noģiedu, ka tev ir kas uz sirds.
32grbX1rCs4_0144.wav|Tu man, savai sievai, to gribi slēpt?
32grbX1rCs4_0145.wav|Kas tur nu ko slēpt, tu jau pati redzi: mums neiet tā, kā gribam un domājam.
32grbX1rCs4_0148.wav|To vārdu tu nu man jau septiņus gadus skandini priekšā, cik ilgi tad vēl lai uz labākiem laikiem gaidu, cik ilgi!
32grbX1rCs4_0149.wav|Vai šo septiņu gadu laikā mūsu parādam jau nevajadzēja būt nolīdzinātam, jā!...
32grbX1rCs4_0150.wav|Un vai tas noticis?
32grbX1rCs4_0151.wav|Nē, un es tak neesmu neviena graša nevietā izdevis!
32grbX1rCs4_0152.wav|Kad māte slimoja, tad taču bij mans pienākums vest dakteri un pirkt viņai zāles.
32grbX1rCs4_0153.wav|Bērniem nevaram likt ciest bada, māsai pūra daļa bij jāizmaksā, saimniecība arī prasa vairāk izdošanu, lielāka palikusi.
32grbX1rCs4_0154.wav|Tā, lūk, nevari tikt pie naudas, ja gribi, mirsti!
32grbX1rCs4_0155.wav|Nesirdies, Anna mierināja un satvēra vīra cieto roku.
32grbX1rCs4_0156.wav|Ar laiku ies labāk, ar laiku ies labāk...
32grbX1rCs4_0157.wav|pacieties...
32grbX1rCs4_0158.wav|cerēsim visu labu...
32grbX1rCs4_0159.wav|Jānim plūda rūgti pār lūpām ak tu debešķīga pacietība!
32grbX1rCs4_0160.wav|Ann, vai tad tev nekad neapskrien sirds, redzot mūsu kaimiņa laimi?...
32grbX1rCs4_0161.wav|tam izaug rudzi, tam mieži, tam nododas lini, tam laime koku pirkšanā un pārdošanā, tam laime loterijā...
32grbX1rCs4_0162.wav|Un mums, nekur...
32grbX1rCs4_0163.wav|Nudie, vārdiem taisnība: kam ir, tam tiks dots, un, kam nav, no tā tiks ņemts!
32grbX1rCs4_0165.wav|vai mums netiek dots, kad strādājam, negrēko!
32grbX1rCs4_0166.wav|Jā, kad strādājam, kad sūri, grūti, kad vergiem līdzīgi strādājam!
32grbX1rCs4_0167.wav|Es to daru labprāt.
32grbX1rCs4_0168.wav|Sviedros vaigā mums būs ēst maizi.
32grbX1rCs4_0169.wav|Bet vai lai tas nemūžam nemitējas?
32grbX1rCs4_0170.wav|Vai lai mums nekad nenāk atpūšanās brīdis?
32grbX1rCs4_0171.wav|Jānīt, Anna runāja laipnā pārmešanā un spieda diktāki vīra roku, Jānīt, reiz tu bijājies, ka es nožēlošot, ka neesot palikusi par Lejas Spijēnieti, un ko tu pats tagad dari?
32grbX1rCs4_0172.wav|Vīriņ, vai tu nožēlo, ka esi apņēmis nabagu meitu par sievu?
32grbX1rCs4_0174.wav|Klusēdami abi soļoja tālāk.
32grbX1rCs4_0175.wav|Drīzi parādījās mājas, zili dūmi kāpa iz dzīvojamās ēkas skursteņa stāvu uz augšu, bezdelīgas un čurkstes lidoja ap viņas nosūnojušo jumtu, un mazajos logos atspīdēja vāji vakara blāzmas sārtums.
32grbX1rCs4_0176.wav|Grābekļus nolikuši, Jānis un Anna iegāja istabā.
32grbX1rCs4_0177.wav|Priecīgi tiem tecēja pretī Lienīte un Jurītis, viņu bērni.
32grbX1rCs4_0178.wav|Puisēnu, mazāko, paņēmis klēpī, meiteni pie rokas, tēvs iegāja saimniekistabiņā.
32grbX1rCs4_0179.wav|Kamēr bērni savām gaišajām balstiņām šo to jautāja un stāstīja, vecā Jāņa māte ienesa vakariņas.
32grbX1rCs4_0180.wav|Kādiem jokojoši laipniem vārdiem bērnus uzaicinājusi baudīt putru, tā atkal izgāja.
32grbX1rCs4_0181.wav|Viņa ēda saimes istabā kopā ar puisi.
32grbX1rCs4_0182.wav|Tas nenotika tādēļ, ka dēls savu māti varbūt būtu atstūmis, tā viņš nedarīja, nē, bet aiz telpas trūkuma.
32grbX1rCs4_0183.wav|Istabiņa bij ļoti maza, un galdiņš arī bij mazs.
32grbX1rCs4_0184.wav|Reizēm jau arī visi kopā ēda saimes istabā.
32grbX1rCs4_0185.wav|Nerimstoši tērzēdami, bērni naigi palīdzēja tukšot bļodu.
32grbX1rCs4_0186.wav|Viņu žirgtās acis kā dimanti zibēja patumsā.
32grbX1rCs4_0187.wav|Jautri tēvs viņos nolūkojās, saīgums iz viņa vaibstiem bij izzudis.
32grbX1rCs4_0188.wav|Paēdis viņš izpildīja Jurīša gribu un učāja to uz kājas, un ļāva pēc tam viņam uz sava ceļagala jāt.
32grbX1rCs4_0189.wav|Visu dzīves grūtumu, visu nogurumu viņš bij aizmirsis savu bērnu klātbūtnē.
32grbX1rCs4_0190.wav|Klusā priekā Anna to redzēja.
32grbX1rCs4_0191.wav|Rokas salikusi klēpī, laimīgiem smaidiem pārklātu ģīmi viņa skatījās vīrā.
32grbX1rCs4_0192.wav|Nevilšus šis pacēla acis no Jurīša, un viņu skatieni sastapās.
32grbX1rCs4_0193.wav|Jānis nosarka.
32grbX1rCs4_0194.wav|Viņš saprata, ko Annas vaibsti izteica.
32grbX1rCs4_0195.wav|Jurīti nolaidis zemē, viņš piegāja pie sievas un satvēra tās rokas.
32grbX1rCs4_0196.wav|Anniņ, viņš sacīja aizkustināts, mēs ar visu trūkumu tomēr esam laimīgi!
32grbX1rCs4_0197.wav|Vai tu to atzīsti Anna čukstēja.
32grbX1rCs4_0199.wav|Esam veseli, bērni arīdzan spirgti, un bada taču vēl neesam cietuši.
32grbX1rCs4_0200.wav|Tev taisnība, Jānis atteica, tu esi pieticīgāka par mani.
32grbX1rCs4_0201.wav|Lūko tu arī būt pieticīgs, īstā laime ir pieticība.
32grbX1rCs4_0202.wav|Lūkošu, lūkošu...
32grbX1rCs4_0203.wav|viņš apklusa, jo piepeši suns ārā sāka riet.
32grbX1rCs4_0204.wav|Bērni iztecēja ziņkārīgi saimes istabā.
32grbX1rCs4_0205.wav|Anna skatījās pa logu sētā.
32grbX1rCs4_0206.wav|Pēc brītiņa ienāca Jāņa māte istabiņā.
32grbX1rCs4_0207.wav|Man pirmīt aizmirsās tev, dēls, pasacīt, ka šodien pēc pusdienas vecais Grobiņš še bija.
32grbX1rCs4_0208.wav|Nu viņš atkal nāk šurp, viņa sacīja.
32grbX1rCs4_0209.wav|Grobiņš Jānis pietrūcies iesaucās.
32grbX1rCs4_0210.wav|Ko tad tas tik vēlu vakarā no mums gribēs!
32grbX1rCs4_0211.wav|Vecs zemnieks ienāca istabiņā.
32grbX1rCs4_0212.wav|Labvakaru padevis, tas nosēdās Annas pasniegtā krēslā.
32grbX1rCs4_0213.wav|Neesmu jau tāli nācis, viņš sacīja.
32grbX1rCs4_0214.wav|Bet, kā mēs nupat dzirdam, tad tu jau otru reizi šodien mērījis ceļu no jūsu mājām līdz šejienei, tas priekš vecām kājām diezgan, Anna runāja.
32grbX1rCs4_0215.wav|Žēl, ka tu pirmiņ nedz Jāņa, nedz manis neesi atradis mājā.
32grbX1rCs4_0216.wav|Kas nu par to, meit, siena laikā jau tā iet, vecais teica, lēnām rokas berzēdams.
32grbX1rCs4_0217.wav|Nebūtu arī otru reizi nemaz nācis, kad nebūtu tik liela vajadzība.
32grbX1rCs4_0218.wav|Silabriedim nu krita vaicāt, kāda vajadzība tad viņu atvedusi šurp, bet viņš nesacīja nekā.
32grbX1rCs4_0219.wav|It kā sažņaugtu rīkli viņš stāvēja, pie durvju stenderes piespiedies, un gaidīja veco izrunājam savas vēlēšanās.
32grbX1rCs4_0220.wav|Brīdi visiem klusējušiem, Grobiņš atkal iesāka runāt.
32grbX1rCs4_0221.wav|Viņš vaicāja, vai kaimiņi arī zinot, ka šā meita esot brūte.
32grbX1rCs4_0222.wav|Ekur tas Rozenberģis, kas trīs gadus atpakaļ no Sniķeriem esot aizgājis uz Jeisku, tagad esot atnācis uz Vidzemi sievu ņemt.
32grbX1rCs4_0223.wav|Esot uzskatījis šā Ievu, un Ieva arī labprāt esot gājēja.
32grbX1rCs4_0224.wav|Tātad izgadoties gluži nevaļas laikā gluži negaidītas kāzas.
32grbX1rCs4_0225.wav|Kāzu gan nekādu lielu nebūšot, meita negribot, sakot, lai dodot labāk to tiesu lielāku pūru.
32grbX1rCs4_0226.wav|Gudrāki tas jau nu arī esot šinīs neizdevīgos gados, bet, tā kā nu šis, tēvs, naudas nekur citur tagad nevarot raut, izmeklējies diezgan esot.
32grbX1rCs4_0227.wav|Tad lūdzot kaimiņu, lai atdodot tos divsimts rubļus, ko šis Jāņa tēvam priekš mājas iepirkšanas aizdevis...
32grbX1rCs4_0228.wav|Rozenbergis vēl ciemošoties divas nedēļas šai vidū, tātad Silabriedim atliekot laika sadabūt naudu veselas divi nedēļas...
32grbX1rCs4_0229.wav|Silabriedis stāvēja kā sālsstabā pārvērsts.
32grbX1rCs4_0230.wav|Ko viņš bij sagaidījis to viņš bij dzirdējis.
32grbX1rCs4_0231.wav|Parāds tika atpakaļ prasīts, parāds, kas no tēva bij mantots un kura Jānis no četri simtiem bij pamazinājis uz divi.
32grbX1rCs4_0232.wav|Šie divi simti Jāņam tagad bij jāatdod, taišņi tagad, kur klēts tukša un druva vēl zaļa...
32grbX1rCs4_0233.wav|Pēdīgi Jānis saņēmās Grobiņa tēv, vai tu domā, ka tava nauda nestāv droši viņš jautāja.
32grbX1rCs4_0234.wav|Ko nu, dēls, par drošību drošības dēļ nav ko runāt bet tu jau dzirdi ka man naudas vajaga.
32grbX1rCs4_0235.wav|Bet kur lai tik daudz naudas uz tik ātru roku ņemu?
32grbX1rCs4_0236.wav|Grobiņš raustīja plecus.
32grbX1rCs4_0237.wav|Tā tava darīšana.
32grbX1rCs4_0238.wav|Sūroties tu nevari, ka diezgan ilgi naudas neesmu gaidījis.
32grbX1rCs4_0239.wav|Apdomā vien.
32grbX1rCs4_0240.wav|Ir jau tiesa, bet kur naudu lai raunu?
32grbX1rCs4_0242.wav|Tik godīgam cilvēkam kā tev gan gadīsies aizdevēji.
32grbX1rCs4_0243.wav|Pieklauvē pie sava tuvākā kaimiņa, pie Lejas Spijēna durvīm, tas naudu aizdod...
32grbX1rCs4_0245.wav|Vai tu pats nevarētu no viņa aizņemties viņš sacīja.
32grbX1rCs4_0246.wav|Vecais nosmīnēja.
32grbX1rCs4_0247.wav|Nu, dēls, to nedarīšu.
32grbX1rCs4_0248.wav|Tev pašam jāatzīst, ka būtu greizi no otra aizņemties, kamēr pašam parādnieki.
32grbX1rCs4_0249.wav|Silabriedis cieta acumirkli klusu.
32grbX1rCs4_0250.wav|Došu tev vienu procentu vairāk bet atstāj man to naudu vēl vienu gadu, viņš pēdīgi lūdzās.
32grbX1rCs4_0251.wav|Vai tu mani turi par augļotāju Grobiņš puslīdzi pikti iesaucās un piecēlās.
32grbX1rCs4_0252.wav|Kad uz augstu procentu ņemšanu būtu izgājis, tad šās dienas vis nebūtu gaidījis...
32grbX1rCs4_0253.wav|Ceru droši, ka pēc noteiktā laika dabūšu savu naudu.
32grbX1rCs4_0254.wav|Vēl kādus vārdus ar Annu mainījis, kura visu laiku kā mēma bija stāvējusi, vecais atvadījās un aizgāja.
32grbX1rCs4_0255.wav|Tas bezsirdis Jānis iesaucās un atkrita kādā krēslā.
32grbX1rCs4_0256.wav|Viņš nodomājis mūs iegrūst nelaimē.
32grbX1rCs4_0257.wav|Un šo cilvēku visi sauc par goda vīru, ekur goda vīrs!
32grbX1rCs4_0258.wav|Viņš tas patiesi ir, Anna sacīja, piegājusi pie vīra un tam uzlikdama roku uz pleca.
32grbX1rCs4_0259.wav|Tu pats to esi teicis un atkal teiksi, kad tavas dusmas būs pārgājušas.
32grbX1rCs4_0260.wav|Nav pareizi dusmoties.
32grbX1rCs4_0261.wav|Viņa nauda tik ilgi pie mums stāvējusi, ka nedrīkstam piktoties, ka mums tā tik ātrā vīzē jāatdod.
32grbX1rCs4_0262.wav|Mēs arī būtum nepateicīgi, ja nelūkotum noteiktā laikā naudu atdod, jo esmu pārliecināta, ka tikai patiesa vajadzība viņu spiež no mums to atprasīt...
32grbX1rCs4_0263.wav|Ir jau arī gluži pareizi, ko viņš teica: tik godīgam cilvēkam kā tev nenāksies grūti naudu citur kur aizņemties, parāds arī, salīdzinot ar mūsu mājas vērtību, nav liels.
32grbX1rCs4_0264.wav|Jānis atzina, ka Annai taisnība, un apmierinājās.
32grbX1rCs4_0265.wav|Vai tu gribi, lai uz Slaucēju eju viņš jautāja.
32grbX1rCs4_0267.wav|Anna ātri un dedzīgi atbildēja to negribu, man Slaucējs tā nāk priekšā kā kāds zirneklis, kas tīklā tup un mušas gaida.
32grbX1rCs4_0268.wav|Slaucējs netura arī uz mums laba prāta.
32grbX1rCs4_0269.wav|No tā laika, kur viņu atraidīju un tu mani paņēmi, viņš mūsu naidnieks.
32grbX1rCs4_0270.wav|Vai viņš nāca uz mūsu bērnu kristībām vai mūs ielūdza uz sava dēla?
32grbX1rCs4_0271.wav|Un viņa jaunākais darbs, tas arī neliecina no draudzīga prāta uz mums: šķīris mūsu dārzus caur dēļu sētu!
32grbX1rCs4_0272.wav|Gandrīzi lūk, mūsu bērni ar šā Ernestu satiekas un sadraudzējas!...
32grbX1rCs4_0274.wav|Taisnību sakot, man viņš arī nepatīk, bet no kā tad lai to naudu aizņemos?
32grbX1rCs4_0275.wav|Aizbrauksi rītā uz Antēnu krusttēvu.
32grbX1rCs4_0276.wav|Ja vien viņš varēs, tas tevis tukšā nelaidīs projām.
32grbX1rCs4_0277.wav|Nākošā rītā agri Silabriedis aizbrauca uz Antēniem, bet atbrauca ap pusdienas laiku bez kapeikas mājā.
32grbX1rCs4_0278.wav|Antēns bij uz to svētāko nodievojies, ka esot no naudas tukšs kā izšauta plinte.
32grbX1rCs4_0279.wav|Aprunājies ar Annu, Jānis aizbrauca uz citurieni, bet arī veltīgi.
32grbX1rCs4_0280.wav|Divas dienas pie tuvīniem un tālīniem radiem un draugiem bez sekmēm noklamstījies, viņš grūtu sirdi vakarā nokļuva mājā.
32grbX1rCs4_0281.wav|Nu gan vairs nekurp nebraukšu, viņš sacīja uz Annu, kad par saviem nepanākumiem bij nostāstījis, iešu uz Slaucēju, lai sviežas kā sviezdamies.
32grbX1rCs4_0282.wav|Anna nopūtās.
32grbX1rCs4_0283.wav|Ej arī, īsti ņemot, ko tak viņš mums var padarīt, kad tam kārtīgi procentus maksājam.
32grbX1rCs4_0284.wav|Silabriedis otrā rītā ap brokasta laiku aizgāja uz Lejas Spijēniem.
32grbX1rCs4_0285.wav|Nebija tālu ko iet, tikai no kalna lejā, daždažādu.
32grbX1rCs4_0286.wav|Brangu saimniecības ēku virknes vidū pacēlās Slaucēja dzīvoklis.
32grbX1rCs4_0287.wav|Tas bija gluži citāds nekā Silabrieža pils pret būdu!
32grbX1rCs4_0288.wav|Ēkas sienas bij akmeņu mūra, logi lielām rūtīm un eļļas krāsu krāsotiem rāmjiem, katram logam divi glīti slēģi.
32grbX1rCs4_0289.wav|Saimnieku galā jeb, labāk sakot, kungu galā atradās maza veranda, tās priekšā jauki uzkopts puķu dārzs.
32grbX1rCs4_0290.wav|Tālāk bij redzams liels augļu koku dārzs.
32grbX1rCs4_0291.wav|Tagadējais Lejas Spijēnu īpašnieks iesākumā bij bijis pliks puika.
32grbX1rCs4_0292.wav|Stāstīja, ka viņa vecāki to gribējuši likt izmācīt par skroderi.
32grbX1rCs4_0293.wav|Bet Slaucējam šis amats nepaticis, viņš iestājies kādā muižā par puisi un palicis tur pēdīgi par strožu.
32grbX1rCs4_0294.wav|Šai vietā viņš nu bij rīkojies tik apdomīgi un gudri, ka pēc kādiem pieciem sešiem gadiem varēja iepirkt mazu māju.
32grbX1rCs4_0295.wav|To ar krietnu peļņu pārdevis, viņš iepirka Lejas Spijēnus par ļoti lētu cenu.
32grbX1rCs4_0296.wav|Zem Slaucēja vadības nolaistā māja acīm redzot gāja uz priekšu; drīzi Slaucēja lauki un pļavas bij labākie visā apgabalā.
32grbX1rCs4_0297.wav|Viņa saimniekošana bij priekšzīmīga uzcītības un kārtības ziņā.
32grbX1rCs4_0298.wav|Cik brangi nobarotas govis stāvēja viņa kūtīs, cik apaļi, spīdoši zirgi viņa stallī!
32grbX1rCs4_0301.wav|Sētā nekas negulēja aplam nosviests, tur neredzēja ne skaidas gabaliņa, ne mēsla galiņa.
32grbX1rCs4_0302.wav|Uz katru ēku veda celiņš, glīti ar bruģi nokaisīts...
32grbX1rCs4_0303.wav|Blakus zemkopībai Slaucējs arī vēl nodarbojās ar mežu un koku tirgošanu, nodevās arī, lai gan reti, ar naudas veikaliem un nekaunējās ņemt desmit, divpadsmit un pat vairāk rubļu no simta.
32grbX1rCs4_0304.wav|Ar savādām nepatīkamām jūtām, kuru viņš nevarēja un nevarēja nospiest, Silabriedis uzkāpa tiem divi pakāpieniem, kas veda Slaucēja kontorā.
32grbX1rCs4_0305.wav|Proti, ar šādu lepnu vārdu viņš bij kristījis vienu no savām istabām.
32grbX1rCs4_0306.wav|Pie durvīm stāvēja pēc pilsētas ierašas šilts, kurā vienkāršiem druku burtiem bij iegravēts vārds Pēter Slaucei.
32grbX1rCs4_0307.wav|Bez pieklauvēšanas Silabriedis atvēra durvis un iegāja istabā.
32grbX1rCs4_0308.wav|Slaucējs bij mājā.
32grbX1rCs4_0309.wav|Tas sēdēja pītā atzveltnes krēslā un lasīja kādu avīzi.
32grbX1rCs4_0310.wav|Viņa bārdas apaugušais ģīmis izrādīja cietību, gudrību un augstprātību.
32grbX1rCs4_0311.wav|Pats viņš likās būt vidēja auguma, krietnu vēderu, kas liecināja, ka Slaucējs grūtu darbu nestrādāja.
32grbX1rCs4_0312.wav|Ienācējs sveicināja pazemīgi, un Slaucējs kaut ko atņurdēja pretī, ko Silabriedis nesaprata, un rādīja uz krēslu, lai sēstoties.
32grbX1rCs4_0313.wav|Viesis apsēdās.
32grbX1rCs4_0314.wav|Divas trīs minūtes Slaucējs vēl turpināja lasīšanu, it kā kad tas vienumēr vēl viens pats būtu bijis istabā.
32grbX1rCs4_0315.wav|Silabriedim pa šo laiku ienāca atmiņā, kā Anna Slaucēju bij nosaukusi, un viņš pie sevis noņurdēja: Pāvs!...
32grbX1rCs4_0316.wav|Pēdīgi Slaucējs avīzi lēnām salocīja un nolika.
32grbX1rCs4_0317.wav|Tad tikpat lēnām izvilka iz kabatas sudraba cigāru etviju un izņēma iz tās cigāru.
32grbX1rCs4_0318.wav|Etviju atstādams sev priekšā uz galda, viņš aizdedzināja cigāru.
32grbX1rCs4_0319.wav|Pāris reizēm kuplus dūmus izlaidis gaisā, viņš pēdīgi sāka runāt.
32grbX1rCs4_0321.wav|Jūs tu tu tu jau arī nekad ne nerādies manā sētā, Silabriedis, no tik aukstas saņemšanas sajucis, stomījās.
32grbX1rCs4_0322.wav|Slaucējs savilka pieri krunkās, viņam nepatika, ka Silabriedis to pa vecam ieradumam sauca par tu.
32grbX1rCs4_0323.wav|Nav vaļas, man nav tādas vaļas kā citiem, kam mazākas saimniecības.
32grbX1rCs4_0324.wav|Tie var šur tur apkārt dauzīties es tādu prieku nespēju baudīt.
32grbX1rCs4_0325.wav|Tas bija cirtiens par draudzīgo vārdiņu tu.
32grbX1rCs4_0326.wav|Silabriedis nosarka līdz ausīm.
32grbX1rCs4_0327.wav|Braukāšanas nedara ik reizes prieku, viņš atbildēja, cepuri abām rokām briesmīgi burzīdams.
32grbX1rCs4_0328.wav|Kā to lietu uzskata, kā to uzskata, Slaucējs runāja un tad uzsauca blakus istabā vedošās durvis atdarošai meitai: Kas ir?
32grbX1rCs4_0329.wav|Madāma jūs lūdz uz sevi, meita sacīja.
32grbX1rCs4_0330.wav|Saki, ka man nav vaļas meita pazuda.
32grbX1rCs4_0331.wav|Tava sieva vēl arvienu slimo Silabriedis jautāja, slimo ar Dieva palīgu, slimo ar vienu iestiepienu, guļ gultā un nevar paiet, bet citādi tai, paldies Dievam, klājas labi...
32grbX1rCs4_0332.wav|Slaucējs runāja ar tik saprotamu zobošanos, ka Silabriedim pārskrēja salts pār kauliem.
32grbX1rCs4_0333.wav|Viņš gan bij dzirdējis citus jokojamies par Slaucēja sievas dīvaino slimību.
32grbX1rCs4_0334.wav|Ka tā cits nekas neesot kā bezgalīgs, neizprotams slinkums, bet no viņas pašas vīra mutes viņas nicināšanu dzirdēt tā Silabriedis nebij sagaidījis.
32grbX1rCs4_0335.wav|Kur tas notika, cik lielai plaisai tur nevajadzēja būt starp vīru un sievu!...
32grbX1rCs4_0336.wav|Jā, ko lai dara, visādas slimības cilvēkam uzkrīt, dažam šāda, dažam tāda.
32grbX1rCs4_0337.wav|Silabriedis runāja, nezinādams cita nekā ko teikt, tad jau nu tava sieva laikam nemaz neiet saimniecībā un visas saimnieces darīšanas guļ tavās rokās?
32grbX1rCs4_0338.wav|Nejautā nu pēc tā, ko tu gandrīzi labāki zini par mani Slaucējs rupji iesaucās.
32grbX1rCs4_0339.wav|Stāsti labāk, kāda vajadzība tevi pie manis atvedusi?
32grbX1rCs4_0340.wav|Viesis nobālēja, kad Slaucējs šitā ar viņu runāja, tad uz naudas dabūšanu nebij ko cerēt, bet mēģināt aizņemties taču vajadzēja.
32grbX1rCs4_0341.wav|Nācu ar vienu lūgumu pie tevis.
32grbX1rCs4_0342.wav|Tā, ar kādu tad?
32grbX1rCs4_0344.wav|Slaucējs iesmējās.
32grbX1rCs4_0345.wav|Taisnību sakot, tu neesi pelnījis, ka tev aizdodu, viņš runāja.
32grbX1rCs4_0347.wav|Kā kā tu to zini Silabriedis sabijies jautāja.
32grbX1rCs4_0349.wav|Muļķis tas, kas to vien zina, kas viņa sētā notiek, kāpēc tad nenāci tūlīt uz mani?
32grbX1rCs4_0350.wav|Es, es, man, es domāju, ka tu nedosi, Silabriedis meloja.
32grbX1rCs4_0351.wav|Lābi, lābi, Slaucējs sacīja, laipns palikdams, cik tad tev vajag?
32grbX1rCs4_0352.wav|Divus simtus, Silabriedis nedroši teica.
32grbX1rCs4_0354.wav|Silabriedis bij pārsteigts, slaucējs viņam aizdeva naudu bez kādas apdomāšanās.
32grbX1rCs4_0355.wav|Cik lielus procentus tu gribēsi viņš vaicāja.
32grbX1rCs4_0356.wav|Tev jādod septiņi par gadu.
32grbX1rCs4_0357.wav|Septiņi, tas par daudz Silabriedis iesaucās pa ieradumam taču maksā tikai piecus, ja daudz, sešus!
32grbX1rCs4_0361.wav|Brīdi apdomājies, Silabriedis bija ar mieru, Priecādamies, ka uz tik ātru roku vaļā no raizēm, kur ņemt naudu, viņš Slaucējam izsacīja daudzkārtīgas pateicības.
32grbX1rCs4_0363.wav|Bet ko vēl gribēju sacīt: mums noraksta vajaga, no pagasta tiesas apstiprinātas parādu zīmes...
32grbX1rCs4_0364.wav|Bez zīmes ne kapeikas neaizdodu nevienam un lai tas būtu vai mans brālis!
32grbX1rCs4_0365.wav|Kārtības vajaga, Silabriedis atteica, lai notiek pēc tavas gribas!
32grbX1rCs4_0366.wav|Jā, zīmes izrakstīšana var notikt katru dienu, man tik daudz naudas katrā acumirklī pie rokas, skaties še!...
32grbX1rCs4_0367.wav|Un Slaucējs piegāja pie skapja, izņēma iz tā paciņu simtrubļu gabalu, pasvārstīja to lielīgi rokā un atmeta to atkal it kā kaut ko nevērtīgu skapī atpakaļ.
32grbX1rCs4_0368.wav|Daudz vieglāku sirdi, nekā viņš bij atnācis, Silabriedis aizgāja no Slaucēja.
32grbX1rCs4_0369.wav|Mājā pārnācis, viņš Annai izstāstīja cik labi tam kaimiņos izgājis.
32grbX1rCs4_0370.wav|Pie sava kontora loga stāvēja Slaucējs un skatījās naidu pilniem skatieniem Kalna Spijēnos...
32grbX1rCs4_0371.wav|Trešā daļa.
32grbX1rCs4_0372.wav|Rudens bija atnācis.
32grbX1rCs4_0373.wav|Balta sarma apklāja zemi, salti vēji pūta.
32grbX1rCs4_0374.wav|Tumši, sniega pilni mākoņi rēgojās pa apvārsnes malām, šad un, tad arī jau nokrita kāda sniega pērsla zemē.
32grbX1rCs4_0375.wav|Silabriedis strādāja pļavas gabalā, kuru tas bij apņēmies uzlabot.
32grbX1rCs4_0376.wav|Ar kapli un lāpstu viņš noārdīja cinis un nelīdzenumus un piebēra ar šādi sadabūtām zemēm purvainos iedobumus.
32grbX1rCs4_0377.wav|Viņš strādāja tik uzcītīgi, ka, neskatoties uz visu auksto laiku, no viņa pieres tecēja sviedri, reti kad viņš uz mazu brīdi apstājās atņemt elpu, pie tam acu gandrīzi nemaz no darba nenovērsdams.
32grbX1rCs4_0378.wav|Tā viņš arī nemaz neredzēja, ka tam, pār Lejas Spijēnu pļavu nākdams, tuvojās kāds vīrieša tēls.
32grbX1rCs4_0379.wav|Tikai kad šis jau gluži tuvu bij pienācis klāt, Silabriedis to nejauši ieraudzīja, pacēla acis un ieraudzīja.
32grbX1rCs4_0380.wav|Pienācējs bij Slaucējs.
32grbX1rCs4_0384.wav|Bet, kā man šķiet, tad tu par daudz lēni eji uz priekšu, redzams, tev darba pūķa vis nava mājā...
32grbX1rCs4_0386.wav|Man nav, Rīgā veči izmiruši, kas tos pārdeva, bet ceru ir bez pūķa palīdzības tikt galā, ir bez tā.
32grbX1rCs4_0388.wav|Ko lai dara, kam nav naziņ, ēd ar nadziņ, kam nav naudas, ko algot algādžus, tam jāstrādā pašam, bet taisnība jau nu ir, darbs ilgi vilksies, vairāk gadu.
32grbX1rCs4_0389.wav|Slaucējs purināja galvu un cieta brītiņu klusu.
32grbX1rCs4_0390.wav|Tad sacīja: Ar simtu, ja daudz, ar simts divdesmit rubļiem pļavu varētu brangi uzlabot.
32grbX1rCs4_0392.wav|Man jau naudas pūķa arī nava...
32grbX1rCs4_0393.wav|Silabriedis pasmīnēja.
32grbX1rCs4_0394.wav|Nu, tas jau nav vienīgais naudas avots, citi ar to arī var izlīdzēt par piemēru es, tu Silabriedis izrunāja šo vārdu ļoti pārsteigts.
32grbX1rCs4_0395.wav|Es, vai tu par to brīnies?
32grbX1rCs4_0396.wav|Nē, nē, par to gan nē bet par to, ka tu man es vismazāk to tā saprotu, ka tu man gribētu izlīdzēt -
32grbX1rCs4_0397.wav|Gluži pareizi, kad tev divi simti varēju aizdot, tad trešo arī varēšu...
32grbX1rCs4_0398.wav|Ko domā Glūnoši skatieni iz Slaucēja acīm pavadīja šo jautājumu.
32grbX1rCs4_0399.wav|Silabriedis nosarka.
32grbX1rCs4_0400.wav|Ko domāju viņš atkārtoja un nemierīgi badīja ar lāpstu zemi.
32grbX1rCs4_0402.wav|Silabriedis cieta brītiņu klusu.
32grbX1rCs4_0404.wav|Slaucēja ģīmis maģenīt saviebās.
32grbX1rCs4_0405.wav|Manis dēļ ar, domāju tev kā kaimiņam palīdzēt, viņš sacīja.
32grbX1rCs4_0406.wav|Tavs piesolījums ir ļoti laipns, Silabriedis it kā atvainodamies runāja, es viņu arī ar prieku pieņemtu, bet mans apņēmumies ir tas netaisīt vairāk parādu.
32grbX1rCs4_0407.wav|Kad šitāds apņēmumies tikai ik reizes būtu izvedams cauri, tad būtu labi.
32grbX1rCs4_0408.wav|Tu jau no laika gala greizi esi rīkojies...
32grbX1rCs4_0409.wav|Kā tā, tev nevajadzēja sievas ņemt, kurai nekā nebija.
32grbX1rCs4_0410.wav|Bet es jau ar savu sievu dzīvoju saticīgi un laimīgi.
32grbX1rCs4_0412.wav|Nezināju, ka runkas tavā ģīmī laimes mātes pirksts ievilcis, tu laimīgs?
32grbX1rCs4_0413.wav|Silabried, tad es arī esmu tāds!
32grbX1rCs4_0414.wav|Maldies, Silabriedis runāja, ja tu domā, ka tas, kas trūcīgos apstākļos dzīvo, nevarētu būt laimīgs.
32grbX1rCs4_0415.wav|Laime neatkarājas, paldies Dievam, no ārīgiem apstākļiem vien.
32grbX1rCs4_0416.wav|To neviens labāk nezina kā tu pats.
32grbX1rCs4_0417.wav|Tu gan pie visas savas bagātības neesi laimīgs.
32grbX1rCs4_0418.wav|Jā, Slaucējs, smagi atņemdams elpu, sacīja, negribu liekuļot tā kā tu neesmu laimīgs, bet kas pie tā vainīgs?
32grbX1rCs4_0419.wav|Kas tiklab pie tavas, kā pie manas nelaimes vainīgs, neviens cits kā tu, tu tu!
32grbX1rCs4_0420.wav|Es Silabriedis no gluži viņam tuvu pienākušā Slaucēja soli atkāpās atpakaļ.
32grbX1rCs4_0421.wav|Slaucējs pasmējās rūgti, mēdoši.
32grbX1rCs4_0422.wav|Viņam vēl brīnums tas sacīja.
32grbX1rCs4_0423.wav|Kas man nozaga Annas sirdi, ko, kas to darīja, atbildi tak!
32grbX1rCs4_0424.wav|Uz tādām pļāpām nav ko atbildēt, Silabriedis saskaities atteica, Anna tevis nemūžam nebūtu ņēmusi, ir kad viņa manis nekad nebūtu redzējusi, viņa to daudzreiz apgalvojusi.
32grbX1rCs4_0425.wav|Tā, iestāsti to citiem, ne man!
32grbX1rCs4_0426.wav|Tici vai netici...
32grbX1rCs4_0427.wav|Bet kas tev atkal tūlīt lika ņemt Lapiņu Ilzi?
32grbX1rCs4_0428.wav|Tu tak gan zināji, ka tā, lai gan bagāta, tomēr arī ļoti lai, tomēr priekš tevis nederēja.
32grbX1rCs4_0429.wav|Vai tu negribēji ar to parādīt Annai, ka vari apprecēt pagasta visbagātāko meitu?
32grbX1rCs4_0430.wav|Slaucējs kodīja lūpas, nekā neatbildēdams.
32grbX1rCs4_0431.wav|Lai nu paliek šitās lietas, atdarāms nekas vairs nava, runāsim no cita kā vai ņemsi naudu viņš tad runāja.
32grbX1rCs4_0432.wav|Sacīju jau tev -
32grbX1rCs4_0433.wav|Nu labi, tad klausies kādu citu priekšlikumu.
32grbX1rCs4_0434.wav|Teiksim, pļavas pamatīga uzlabošana maksās pusotra simta rubļu.
32grbX1rCs4_0435.wav|Simts piecdesmit rubļu dod par gadu deviņus rubļus procentu, kopā ar tiem procentiem, kas tev man jāmaksā, tas būtu divdesmit septiņi rubļi ņem šo naudu kā nomas naudu un atlaid man šito pļavu.
32grbX1rCs4_0436.wav|Par tik lētu nomu?
32grbX1rCs4_0437.wav|Likšu pļavu nogrāvot, nomēslot, uzart un no jauna apsēt visu par savu naudu.
32grbX1rCs4_0438.wav|Tu man viņu izdosi uz sešiem gadiem, tad tu izdoto naudu ar augļiem būsi atdabūjis atpakaļ, Silabriedis piemetināja, galvu purinādams.
32grbX1rCs4_0441.wav|Pamest arī nekā nepametīšu, pēc mana aprēķina, tikšu tikai cauri.
32grbX1rCs4_0442.wav|Pārdomāšu to lietu, Silabriedis sacīja.
32grbX1rCs4_0443.wav|Priekšlikums ir labs Slaucējs turpināja.
32grbX1rCs4_0444.wav|Tev pašam nava kapitāla, ar ko pļavu tūlīt un pamatīgi uzlabot.
32grbX1rCs4_0445.wav|Ko tu pats pie tās pastrādā, nav pietiekoši, un darbs turklāt vilksies par ilgi.
32grbX1rCs4_0446.wav|Bet pēc sešiem gadiem tu dabūsi viņu tādu atpakaļ, kāda mana.
32grbX1rCs4_0447.wav|Piesolījums nav slikts, Silabriedis domīgi runāja.
32grbX1rCs4_0448.wav|Bet, atklāti runājot, kas tevi uz to dzen?
32grbX1rCs4_0449.wav|Tu man neuztici, Slaucējs runāja aizskārts.
32grbX1rCs4_0450.wav|Tu domā, ka tādēļ, ka vienas lietas dēļ uz tevi dusmojos un to tev bez liekuļošanas rādu, ka tādēļ pavisam ļaunu prātu uz tevi turu.
32grbX1rCs4_0451.wav|Nē, bet tu nemaldies, ja domā, ka ne laipnība pret tevi vien mani dzinusi šo priekšlikumu izrunāt.
32grbX1rCs4_0452.wav|Esmu nodomājis uz nākamiem gadiem arī ar lopu tirgošanos nodarboties.
32grbX1rCs4_0453.wav|Būs vajadzīgs daudz barības, un, tā kā mūsu pļavas saiet kopā, tad tava man ļoti būtu pa prātam.
32grbX1rCs4_0454.wav|Silabriedim tur nekā nebij ko teikt pretī.
32grbX1rCs4_0455.wav|Viņš sacījās par to lietu runāt ar savu sievu, bet Anna no pļavas iznomāšanas nekā negribēja dzirdēt.
32grbX1rCs4_0456.wav|Īsti ņemot, tu nemaz nedabū divdesmit septiņus rubļus nomas, viņa sacīja, bet tikai tik daudz, cik tev jāmaksā Slaucējam, un tas ir par maz.
32grbX1rCs4_0458.wav|sieviņ, cik maz siena mēs no tās pļavas, kāda viņa tagad ir, dabūjam.
32grbX1rCs4_0459.wav|Liels, ja septiņas gubas.
32grbX1rCs4_0460.wav|Slaucējs pirmajos gados nebūt nenopļaus no viņas par divpadsmit rubļiem siena.
32grbX1rCs4_0461.wav|Kad tu pārlabošanu tā turpināsi, kā iesācis, tad tev pļava drīzi arī vairāk ienesīs.
32grbX1rCs4_0462.wav|Un tomēr, vīrs runāja, kad visu brangi aprēķina, tad man iznāk peļņa.
32grbX1rCs4_0463.wav|Kad naudu priekš pļavas uzlabošanas aizņemtos, tad man par to būtu jāmaksā procenti un pēdīgi, saprotams, nauda arī jāatdod.
32grbX1rCs4_0464.wav|Slaucējs turpretī viņu man, jāsaka, dāvina, jo pēc nomu gadu notecēšanas dabūšu uz to labāko uzkoptu pļavu.
32grbX1rCs4_0465.wav|Gandrīz tā jau gan ir, Anna atteica, brīdi domājusi.
32grbX1rCs4_0466.wav|Bet kāpēc tad tu tai lietai esi pretī?
32grbX1rCs4_0467.wav|Neuztici Slaucējam.
32grbX1rCs4_0468.wav|Viņš ir blēdīgs bezsirdis.
32grbX1rCs4_0469.wav|Tev reiz jau sacīju, ka viņš man izliekas kā kāds zirneklis, kas tīklā sēd un gaida laupījuma.
32grbX1rCs4_0470.wav|Sargies no Slaucēja tīkla.
32grbX1rCs4_0471.wav|Jānis purināja galvu.
32grbX1rCs4_0472.wav|Tie ir aizspriedumi, mīļā, aizspriedumi viņš sacīja, aizspriedumi, uz kuriem nevar likt nekāda svara.
32grbX1rCs4_0473.wav|Kad Slaucējs būtu nodomājis mūs grūst nelaimē vai iegūt mūsu māju, tad viņš tik rupji pret mani vis neizturētos, kā viņš to mēdz.
32grbX1rCs4_0474.wav|Viņš sev teiktu, ka viņa rupjība mani varētu atturēt viņam uzticēt, un tas būtu laipns pret mani.
32grbX1rCs4_0475.wav|Viņš ir tādēļ rupjš pret tevi, ka viņš tevi ienīst.
32grbX1rCs4_0476.wav|Viņa ienaids reizēm pārspēj viņa gudrību un savaldīšanos, un tādos brīžos viņš izrunā, ko labāk būtu citā reizē paturējis pie sevis.
32grbX1rCs4_0477.wav|Tādu izturēšanos tu sauc par atklātību, tā.
32grbX1rCs4_0478.wav|Sargies, tā ir viļoša atklātība...
32grbX1rCs4_0479.wav|Bet dari, kā zini, sieva pēc brītiņa pielika, var jau būt arī, ka maldos.
32grbX1rCs4_0480.wav|Silabriedis noslēdza ar Slaucēju nomas kontraktu par pļavas uzlabošanu.
32grbX1rCs4_0481.wav|Ceturtā daļa.
32grbX1rCs4_0482.wav|Meža ābele, vai no tēvutēva rokām stādīta vai no nejauši Kalna Spijēnu istabas galā izaugusi, ziedēja un apbēra saviem balti sārtajiem ziediem apsūnējušo mājas jumtu.
32grbX1rCs4_0483.wav|Bezdelīgas un čurkstes lidoja ap savām ligzdām un pildīja gaisu ar patīkamu čirkstēšanu.
32grbX1rCs4_0484.wav|Zemnieks labprāt ieredz šos putniņus un Ļauj tiem savā pajumtē taisīt perēkļus jo, kur bezdelīgas mīt, tur mītot laime.
32grbX1rCs4_0485.wav|Viņš stingri skatās uz to, ka neviena ligzda no nežēlīgas rokas netiek izpostīta.
32grbX1rCs4_0486.wav|Bet kas tas bija?
32grbX1rCs4_0487.wav|Bailīgi un arvienu bailīgāki bezdelīgas sāka lidot ap Kalna Spijēniem.
32grbX1rCs4_0488.wav|Viena ligzda izkrita zemē iz pajumtes, otra, treša visas, no Silabrieža paša rokas izgrūstas...
32grbX1rCs4_0489.wav|Nelīdzēja nekāda žēlastība, vecā māja nevarēja vairs ilgāk stāvēt, tā bija jānojauc.
32grbX1rCs4_0490.wav|Grūtu sirdi šo darbu saimnieks uzsāka ar bezdelīgu perēkļu izārdīšanu.
32grbX1rCs4_0491.wav|Tad noplēsa veco jumtu, tad norāva spāres, griestus un beidzot izjauca izpuvušo baļķu sienas.
32grbX1rCs4_0492.wav|Arī ābele no šā postīšanas darba tika aizķerta.
32grbX1rCs4_0493.wav|Daži skaisti zari, kas mājai bij bijuši par tuvu un kavēja strādāšanu, tika nocirsti.
32grbX1rCs4_0494.wav|Gavilēdami Lienīte un Jurītis tos novilka pie malas un noplūca tiem jaukos ziedus...
32grbX1rCs4_0495.wav|Par ko pieauguši skumst, par to daudzreiz bērni priecājas.
32grbX1rCs4_0496.wav|Sētā izskatījās visai neomulīgi.
32grbX1rCs4_0497.wav|Še gulēja blāķis aptēstu baļķu, tur kaudze akmeņu, tur smilšu.
32grbX1rCs4_0498.wav|Pa ūķu ūķiem bij sabāztas istabas lietas, gultas, galdi soli, krēsli.
32grbX1rCs4_0499.wav|Klētī pie kāda vadža pulkstens bij piekārts.
32grbX1rCs4_0500.wav|Bet, it kā kad tas pārkravāšanu būtu ņēmis par jaunu, viņš negāja, bet stāvēja.
32grbX1rCs4_0501.wav|Klētspriekšā, uz kūziņas atspiedusies, kūkoja Jāņa māte un dienu no dienas domīgi skatījās namdara un mūrnieka rīkošanās...
32grbX1rCs4_0502.wav|Tā pagāja vasara.
32grbX1rCs4_0503.wav|Vēsākam laikam iestājoties, jaunā māja tika gatava, un Silabrieži uzsāka tajā dzīvot.
32grbX1rCs4_0504.wav|Kā Jānis to bija izdomājis, tā viņa tur stāvēja kalna galā: no glīti aptēstām baļķēm, ar brangu salmu jumtu, divi saimnieku istabām, ērtu saimes istabu un ķēķi zem.
32grbX1rCs4_0505.wav|Mājas, mājas glītumu pavairoja dārziņš istabas priekšā, apņemts nelieliem zedenīšiem, un ap māju apdēstīti kociņi.
32grbX1rCs4_0506.wav|Un tomēr nedz Jānis, nedz Anna jaunajā mājā jutās laimīgāki nekā vecajā.
32grbX1rCs4_0507.wav|Jaunu māju celdami, tie arī bij uzņēmuši jaunas raizes.
32grbX1rCs4_0508.wav|Vecā ēka, lai būdama kāda būdama, bij piederējusi pašiem, jaunā, jaunā bij ar otra naudu uzbūvēta.
32grbX1rCs4_0509.wav|Slaucējs Silabriedim atkal bij izpalīdzējis, tam aizdodams naudu...
32grbX1rCs4_0510.wav|Kad nākošā pavasarī sniegs nokusa, koki salapoja un kaimiņa dārzā ābelēm balti ziedi bira, tad Kalna Spijēnu istabas galā vecā ābele vēl stāvēja tāpat kailiem zariem kā ziemā.
32grbX1rCs4_0511.wav|Ievainotais koks bij nokaltis.
32grbX1rCs4_0512.wav|Un atkal no siltajām zemēm pārnākušās bezdelīgas vairs netaisīja ligzdu jaunās mājas pajumtē, nepildīja sētas ar savu priecīgo čirkstēšanu, bet meklēja sev citur perēkļu vietas.
V76b909e7ic_0000.wav|ŠŪPULIS, Šūpulis, kam vajaga šūpuļa, kas pirks stipru šūpuli?
V76b909e7ic_0001.wav|Cik par šitām aijām ar visām vajadzīgām auklām tiek solīts?
V76b909e7ic_0002.wav|Saucējs, kas šos vārdus diktā balsī izrunāja, pacēla šūpuli ar abām rokām brīdi gaisā un skatījās smīnēdams zemniekos, kuri lielā pūlī ap viņu stāvēja.
V76b909e7ic_0003.wav|Nū, Putniņ, kas ir?
V76b909e7ic_0004.wav|Jauniem ļaudīm, kuriem vēl kāzu maršu skaņas dūc ausīs, šādas lietiņas labi noder kristīgā mājas būšanā.
V76b909e7ic_0006.wav|Lai nu pirk vien citi, uzrunātais atbildēja.
V76b909e7ic_0007.wav|Māte mani tik maz šūpojuse, ka mana paša šūpulis vēl gluži vesels guļ uz klēts augšas.
V76b909e7ic_0008.wav|Iztikšu ar, to pašu vajadzības brīdī.
V76b909e7ic_0009.wav|Nu, apdomīgs saimnieks iegaumē visu, kas varētu notikt.
V76b909e7ic_0010.wav|Kas zin, varbūt būs jāšūpo divi reizē.
V76b909e7ic_0011.wav|Ko nevēlos notiekam, uz to nesagatavojos, jaunais saimnieks atteica maķenīt nosargdams.
V76b909e7ic_0012.wav|Bet skatāties, tur nāk Urga, prasāt jel, vai viņa mājas būšanā šūpuļa nevajaga.
V76b909e7ic_0013.wav|Skaļi smiekli pavadīja runātāja pēdējos vārdus, jo Urgam nebij nedz mājas būšanas, nedz tam vajadzēja šūpuļa.
V76b909e7ic_0014.wav|Urga bij vecs atraitnis bez bērniem, kas pēc nelaimīgas dzīves laulībā precēšanos nosauca par pēdējo un lielāko muļķību.
V76b909e7ic_0015.wav|Savus vaļas brīžus, tas ir, to laiku, kad viņš nenodarbojās ar mūrēšanu, sevišķi krāšņu izlāpīšanu.
V76b909e7ic_0016.wav|Pavadīja ar alus un brandvīna dzeršanu un priekš paģiru izgulēšanas nekad nekāroja gultas, no šūpuļa nemaz nerunājot.
V76b909e7ic_0017.wav|Bet viņa ieradums bija ūtrupēs nopirkt visādas nederīgas grabažas un tās tad sasmalcināt sev un kādiem viņa apbrīnotājiem puikām par lielu lielo prieku, sasmalcināt.
V76b909e7ic_0018.wav|Lūdzu drusku atšķirties, saucējs sacīja uz ļaudīm, labo roku ātri pamezdams uz vienu un uz otru pusi, atšķirties, ļaujat Urgam tikt pie šūpuļa, Urga!
V76b909e7ic_0019.wav|Jā sauktais iekliedzās, starp ļaudīm, kas uz saucēja mājienu drusku atkāpās, spraukdamies uz priekšu kas ir?
V76b909e7ic_0020.wav|Viņš jautāja ar pastīvu mēli, jo tas nāca no istabas, kur šodien kāds krodzenieks pārdeva savus dzērienus.
V76b909e7ic_0021.wav|Te ir šūpulis pārdodams, jauns šūpulis, gluži kā priekš tevis taisīts.
V76b909e7ic_0023.wav|katls ar caurumu dibenā gluži kā priekš manis liets, divi spaiņi, kurus pirmīt nopirku, gluži kā priekš manis taisīti...
V76b909e7ic_0024.wav|Labi, Vai es šai šūpulī varēšu gulēt?
V76b909e7ic_0025.wav|Zināms, ja kājām pāri par malu liec karāties.
V76b909e7ic_0026.wav|Nu tad solu par to gultu trīs kapeikas, piecas solītu, bet, kad kājas karājas laukā, trīs kapeikas!
V76b909e7ic_0027.wav|Veiklais saucējs, izvilinājis pirmo solījumu, paņēma āmuru rokā un sauca veikalnieka balsī:
V76b909e7ic_0028.wav|Trīs kapeikas, trīs kapeikas, kas sola vairāk?
V76b909e7ic_0029.wav|Vispārīgs klusums iestājās pēc šī jautājuma, likās, ka neviens vairāk negribēja solīt; daži skatījās Urgā, jo reizēm jau tas pats sevi pārsolīja.
V76b909e7ic_0030.wav|Bet arī Urga cieta klusu.
V76b909e7ic_0031.wav|Trīs kapeikas pirmo reizi, kas sola vairāk?...
V76b909e7ic_0032.wav|Atkal klusums.
V76b909e7ic_0033.wav|Urga smaidīja pašapzinīgi, it kā gribēdams teikt: Lūk, ko par savu naudu varu izdarīt.
V76b909e7ic_0035.wav|Vai neviens nesolīs vairāk?
V76b909e7ic_0036.wav|Auklu vien jau pie tās malkas vismazāk par divdesmit kapeikām.
V76b909e7ic_0037.wav|Trīs kapeikas otru reizi...
V76b909e7ic_0038.wav|Trīs kapeikas trešu reizi viens divi -
V76b909e7ic_0039.wav|Piecas kapeikas, skaļa baiss sauca no dzīvojamās ēkas puses, un ūtrupes vadītāja paceltais āmurs noslīdēja uz zemi, pie šūpuļa nepiedūries.
V76b909e7ic_0040.wav|Visu acis pagriezās uz istabas pusi.
V76b909e7ic_0041.wav|Tur stāvēja durvīs glīts, spēcīgs jauns puisis, rokas saspriedis sānos, degošu papirosu mutē, cepuri lepni lielīgi atstūmis uz pakausi.
V76b909e7ic_0042.wav|Varēja manīt, ka viņš arī bij bijis pie bufetes un tur vairāk ko darījis nekā tikai skatījies vien.
V76b909e7ic_0043.wav|Piecas kapeikas, saucējs turpināja.
V76b909e7ic_0044.wav|Piecas kapeikas, kas sola vairāk?
V76b909e7ic_0045.wav|Urga, tu taču par divām kapeikām sev neliksi noņemt gultu?
V76b909e7ic_0046.wav|Vai gulta pārdodama glītais puisis prasīja tuvodamies.
V76b909e7ic_0047.wav|Gulta, gulta, kurā divi var gulēt, kāds zobojās.
V76b909e7ic_0048.wav|Nu, tad jau nāku kā saukts, tādas gultas man drīzi vajadzēs.
V76b909e7ic_0049.wav|Nava gulta šūpulis, saucējs izskaidroja, no jauna šūpuli paceldams gaisā.
V76b909e7ic_0050.wav|Piecas kapeikas pirmo reizi kas sola vairāk?
V76b909e7ic_0052.wav|Piecpadsmit, puisis solīja un smējās.
V76b909e7ic_0053.wav|Kad jau iesākts, lai arī iet tāļāk.
V76b909e7ic_0054.wav|Divdesmit kapeiku, Urga solīja no jauna šūpulis ir gluži kā priekš manis taisīts.
V76b909e7ic_0057.wav|Piecdesmit, puisis sacīja lielīgi.
V76b909e7ic_0058.wav|Piecdesmit kapeiku, Urga atkārtoja lābi, tagad tu šūpuli vari paturēt.
V76b909e7ic_0059.wav|Sešdesmit kapeiku nesolīšu, par sešdesmit kapeikām reiz varu sadzerties.
V76b909e7ic_0060.wav|To teicis, vecais mūriķis saucējam atgrieza muguru, izspraucās ļaužu pūlim no jauna cauri un soļoja uz sētmali, kur viņš ap savu cauro katlu un saviem diviem spaiņiem sāka rīkoties.
V76b909e7ic_0061.wav|Bet par šūpuli neviens nekā vairs nesolīja.
V76b909e7ic_0062.wav|Pāri minūtes veltīgi klaudzinājis, tas ir ļaudis veltīgi uz solīšanu pamudinājis, saucējs pēdīgi šūpuli nosita glītajam puspiedzērušajam puisim.
V76b909e7ic_0063.wav|Šūpulis piecdesmit kapeiku pircējs Ābols, saucējs uzkliedza rakstītājam, kas, nomaļš stāvēdams, ar Putniņu sarunājās.
V76b909e7ic_0064.wav|Kas par Ābolu, kurš Ābols rakstītājs ievaicājās, jo ūtrupē bij kādi pieci seši Āboli, un viņš solītāju, ar Putniņu runādams, nebij ievērojis.
V76b909e7ic_0065.wav|Praulēnu Ābols, saucējs atbildēja.
V76b909e7ic_0066.wav|Ko, mūsu Jānis Putniņš iesaucās un piecēlās kāju pirkstu galos, lai pircēju dabūtu redzēt.
V76b909e7ic_0067.wav|Nudie, tas ir mans puisis!...
V76b909e7ic_0068.wav|Bet tad, it kā viņam pēkšņi kaut kas būtu iekritis prātā, tas sevi noņurdēja: Ak tā.
V76b909e7ic_0069.wav|Vai viņš jau apprecējies rakstītājs vienaldzīgi iejautājās, Ābola vārdu rakstot listē, man likās.
V76b909e7ic_0070.wav|Nava vēl precējies, Putniņš atbildēja.
V76b909e7ic_0071.wav|Bet drīzi gan taisīs kāzas, saderēju viņu kā pārenieku.
V76b909e7ic_0072.wav|Tā, un pirk jau tagad šūpuli?
V76b909e7ic_0073.wav|Kā paši redzat Rakstītājs pasmīnēja.
V76b909e7ic_0074.wav|Un ko tad viņš paņems viņš jautāja.
V76b909e7ic_0075.wav|To viņš man līdz šim nav teicis un to arī nezināju, jo tādam skaistam un pavieglam puikam, kāds mūsu Jānis, brūte vai katrā mājā.
V76b909e7ic_0076.wav|Bet nu gan domāju, ka tas apprecēs Priežu Latiņu.
V76b909e7ic_0077.wav|Viņa šogad dzīvo pie mana kaimiņa Mežmaļa.
V76b909e7ic_0078.wav|Putniņš izskaidrodams pielika.
V76b909e7ic_0079.wav|Nepazīstu, rakstītājs atteica plecus saraustījis un sāka par citu ko runāt.
V76b909e7ic_0080.wav|Pa tam Jānis, dažiem nesmalkiem jokiem un vispārīgiem smiekliem atskanot savu šūpuli bij paņēmis un nonesis sētmalē.
V76b909e7ic_0081.wav|Še viņš atkal sadūrās ar Urgu, kas nupat savu otro spaini taisījās sagāzt, un uzaicināja to viņam nākt līdz uz istabu.
V76b909e7ic_0082.wav|Esot viņam jāizpirk čarka, tādēļ, ka tas atkāpies no solīšanas.
V76b909e7ic_0083.wav|Vēlu naktī, kad ūtrupe bija pabeigta, Putniņš savu puisi, kas jau stipri bij sadzēries, līdz ar viņa šūpuli pārveda mājā uz Praulēniem.
V76b909e7ic_0084.wav|Saule otrā rītā jau rādīja brokasta laiku, kad Jānis uzmodās.
V76b909e7ic_0085.wav|Lai gan viņš no paģirām vairs nekā nemanīja, tas tomēr vēl labu laiku vāļājās pa gultu viņš jau to drīkstēja darīt, jo līdz Jurģiem viņš vēl bij pats kungs par savu laiku.
V76b909e7ic_0086.wav|Proti, viņš pie Putniņa bija par vasaras puisi bijis.
V76b909e7ic_0087.wav|Tāpat garšļauku gulēdams, viņš izvilka pīpi no darba svārku kabatas, kuri pie gultas stakles bij piekārti, un sāka pīpēt.
V76b909e7ic_0088.wav|Dūmus lēnām mutē ievelkot un atkal izpūšot un noskatoties, kā tie izzuda, Jāņam ienāca prātā vakardienas ūtrupa.
V76b909e7ic_0089.wav|Jāņam bija tā, it kā tur kaut kas sevišķis būtu noticis.
V76b909e7ic_0090.wav|Vai viņš ar kādu bij sakāvies?...
V76b909e7ic_0092.wav|te viņš atminējās Urgas un līdz ar to arī apstākļa, ka bija nopircis šūpuli.
V76b909e7ic_0093.wav|Puisis piecēlās piepeši sēdu un nospļāvās.
V76b909e7ic_0094.wav|Tfū Vai velns, kādu muļķību viņš bija izdarījis!
V76b909e7ic_0095.wav|Kā gan viņu tagad par to draugi un pazīstami neizzobos, un ko gan Līze Bleikš teiks, notikumu dabūjuse zināti...
V76b909e7ic_0096.wav|Viņš viņu tā gluži klusiņām vien vēl, nevienam nezinot, bija uzrunājis un pirka, visai pasaulei redzot jau šūpuli!
V76b909e7ic_0097.wav|Nelaimīgs notikums, caur ko viņš vēl bagātu brūti varēja zaudēt!
V76b909e7ic_0098.wav|To domājot, Jānis izlēca no gultas.
V76b909e7ic_0099.wav|Vakar laikam atkal nejēdzīgi esmu bijis sažūpojies, viņš pie sevis rūca un sāka ģērbties, sasodītais bairišs!
V76b909e7ic_0100.wav|Te viņam iešāvās prātā, kas viņu apmierināja.
V76b909e7ic_0101.wav|Viņš vairs neatminējās, kur šūpulis bija palicis, laikam turpat kaimiņu sētmalē.
V76b909e7ic_0102.wav|Tas bija labi, caur to tā lieta izskatījās kā vienkāršs joks, un joks vien tas tiešām jau arī bija.
V76b909e7ic_0103.wav|Jānis atkal sāka mierīgi ķuļķēt tāļāk, uzmeta pēc tam, kad bija apģērbies, svētdienas drēbes uz rokas un atstāja tukšo saimes istabu.
V76b909e7ic_0104.wav|Puišu klēts durvis bija vaļā.
V76b909e7ic_0105.wav|Jānis iegāja klētī un ieraudzīja tur Andžu, Putniņa otro vasaras puisi, kas vakar pirkto šūpuli aplūkoja.
V76b909e7ic_0106.wav|Visai nepatīkami pārsteigts, Jānis pie durvīm palika stāvam.
V76b909e7ic_0107.wav|Jā, kas tad tās blēņas izdarījis, to malku šurp atvezdams viņš saīdzis izsaucās.
V76b909e7ic_0108.wav|Es ne, Andžs atbildēja.
V76b909e7ic_0109.wav|Bet kādēļ tu tā skaisties, vari būt gluži mierā.
V76b909e7ic_0110.wav|Šūpulis ir pusotra līdz divi rubļi vērts, un tu to esot nopircis par piecdesmit kapeikām.
V76b909e7ic_0114.wav|Ērmots jautājums.
V76b909e7ic_0115.wav|Ja tev šūpuļa nevajaga, kam tad tu to pirki?
V76b909e7ic_0116.wav|Kam pirku, kam tad aizviņnedēļ mārkā aiz pirts iebridu?...
V76b909e7ic_0117.wav|Tādēļ, ka atkal reiz biju savilcies savilcies, es tev saku, kā ods, tā ka tagad pats sev varētu kraut pa ausi.
V76b909e7ic_0118.wav|Veseli trīs rubļi pagalam.
V76b909e7ic_0119.wav|Nu, nu, nu, nū, nesāc nu tu to lietu šitā sagrozīt, Andžs sacīja.
V76b909e7ic_0120.wav|Stāsti labāk taisnību stāsti, ka pēc Jurģa Latiņai būs kāzas, tad tev ticēšu.
V76b909e7ic_0121.wav|Skaistais puisis notvīka līdz pat ausīm.
V76b909e7ic_0122.wav|Kādai Latiņai viņš vaicāja un piegriezās savam skapim, tajā sākdams iekārt atnestās drēbes.
V76b909e7ic_0124.wav|Vai tad tu nu neredzēji, kā man, vai es neredzēju, kā tev Mežmaļos, linus tīrot, gāja!
V76b909e7ic_0125.wav|Tā, es nu gan nezinu, vai es citādāki pret to meitu izturējos kā tas mājas puisis, Jānis atteica.
V76b909e7ic_0126.wav|Un pirc tomēr šūpuli Andžs izsaucās.
V76b909e7ic_0127.wav|Bet ko nu tur tik daudz...
V76b909e7ic_0128.wav|Es jau nu saprotu, ka tev tā lieta nav gluži patīkama un ka tu skaidrā prātā tā šūpuļa nebūtu pircis.
V76b909e7ic_0129.wav|Bet kas noticis, noticis.
V76b909e7ic_0130.wav|Pasmieties varbūt kāds par to pasmiesies, izsmiet tevis tā dēļ neviens nedrīkst.
V76b909e7ic_0131.wav|Tu esi ļaudīm parādījis, ka gribi būt godīgs puika, vai tā smejama lieta?
V76b909e7ic_0132.wav|Bez tam Latiņa ļoti glīts skuķis, strādīga kā bitīte, vesela kā rutks un saticīga kā nu, nu nu viņa ir ļoti saticīga.
V76b909e7ic_0133.wav|Mantas zināms viņai gan laikam nekādas nava, bet kur tad tā arī lai ceļas pie tikko kā mācībā izgājuša meitena!...
V76b909e7ic_0134.wav|Nudie, sāku jau šaubīties, vai tu viņu paņemsi, jo tu katru reizi, kad tev par to lietu tā drusciņ piedūru, izlikies tāds auksts, tāds...
V76b909e7ic_0135.wav|bet nu es redzu, ka esmu vīlies un priecājos par to.
V76b909e7ic_0136.wav|Man nudie nabaga skuķa būtu bijis žēl šos vārdus teicis, puisis šūpuli pieslēja pie Jāņa mātes lādes un atstāja tūliņ pēc tam klēti, jo saimnieces balss no istabas viņu sauca.
V76b909e7ic_0137.wav|Drusciņ sajucis, Jānis brīdi Andžam noskatījās pakaļ.
V76b909e7ic_0138.wav|Tad viņš ar varenu spērienu šūpuli iespēra kaktā...
V76b909e7ic_0139.wav|Tātad tik jauki viņa dzērumā padarītā muļķība tika iztulkota!
V76b909e7ic_0141.wav|Jā, jā, nebūtu slikti, Andžiņ, ja es Latiņu paņemtu un tev atstātu Līzi Bleikš, viņš ņurdēja.
V76b909e7ic_0142.wav|Bet no tā, brālīt, neiznāks nekas.
V76b909e7ic_0143.wav|Atradu gardu apēdu pats...
V76b909e7ic_0144.wav|nabaga skuķis kad tu izputētu, kas man bēdas par to nabaga skuķi.
V76b909e7ic_0145.wav|Es viņai nekā neesmu apsolījis.
V76b909e7ic_0146.wav|Līzei esmu apsolījis viņu precēt un Līzi arī precēšu.
V76b909e7ic_0147.wav|Kad tik viņa nelabo joku ar šūpuli neņem par ļaunu, esot drusku tāda...
V76b909e7ic_0148.wav|bet nu gan jau viņai visu izskaidrošu, gan visu atvainošu...
V76b909e7ic_0149.wav|Šūpuli pagrūdis vēl dziļāk kaktā, Jānis atstāja klēti un aizgāja uz ķēķi.
V76b909e7ic_0150.wav|Ķēķī viņš sastapa saimnieku, kas ar degošu skaidu aizdedzināja pīpē tabaku.
V76b909e7ic_0151.wav|Izgulējies viņš jautāja un mirkšināja smīnēdams ar acīm.
V76b909e7ic_0152.wav|Pilnīgi, Jānis atbildēja un meklēja spaiņu, lai varētu iet uz aku pēc ūdens, jo katru rītu savā maizē vēl būdams, viņš dzēra tēju.
V76b909e7ic_0153.wav|Nupat vien vēl kā piecēlos.
V76b909e7ic_0154.wav|Un, kā cēlies, tā vēlies tūliņ uz klēti, saimnieks runāja.
V76b909e7ic_0155.wav|Un viņa smīnēšana pārvērtās gandrīz jautros smieklos.
V76b909e7ic_0156.wav|Aiznesu drēbes uz klēti, puisis sausi atteica, pārlika kāšus pār pieciem un gribēja iet.
V76b909e7ic_0158.wav|Putniņš turpināja valodu, Jāni laipni atturēdams, nedomā nu, ka nezin par ko nu sākšu runāt, ka sākšu vai zoboties vai.
V76b909e7ic_0159.wav|Gribēju tev tikai teikt, ka priecājos, ka esi nodomājis man tik čaganu strādnieci, kāda Latiņa, ievest mājā.
V76b909e7ic_0160.wav|Tu arvienu tā kā slēpies vai, jāsaka, kaunies, kad no tavas saprecēšanās runāju.
V76b909e7ic_0161.wav|Līdz vakardienai nemaz nezināju, kādu meitu paņemsi.
V76b909e7ic_0162.wav|Cilvēki jau nu gan runāja, ka tu esot uzdomājis Līzi Bleikš, tādēļ ka tu uz Bleikšiem bieži gāji, bet nu manai saimniecei taču tiesa, tā arvienu teica, es redzēšot, ka tādas valodas esot pasakas.
V76b909e7ic_0163.wav|Līze jau nu, zināms, priekš tevis arī nekāda sieva nebūtu bijuse.
V76b909e7ic_0164.wav|Vecāka par tevi, pasirdīga, ne visai daiļa un turklāt saimnieka māsa.
V76b909e7ic_0165.wav|Bijušās mātes meitas gandrīz nekad nava teicamas kalpu sievas.
V76b909e7ic_0166.wav|Apradušas ar vieglu dzīvi, viņām viss par grūtu, viss par vienkāršu.
V76b909e7ic_0167.wav|Un, kad nu viņas savu errastību par to pret citiem nedrīkst izrādīt, tad tās to dara pret saviem vīriem.
V76b909e7ic_0168.wav|Es domāju, ka tu būtu arī viens no šiem nelaimīgajiem.
V76b909e7ic_0169.wav|Jo ar tiem divi simtiem vai trim, kas Līzei esot, nepietiek ik dienas gaļu uz pannas ko švirkstināt un kaktā bez darba ko sēdēt.
V76b909e7ic_0170.wav|Bet, saimniek es nemaz nezinu tas tas vakar bija tāds joks, puisis, pavisam sajucis, stomījās, es vakar nemaz nedomāju.
V76b909e7ic_0172.wav|Es ticu, jā, ka tu vakar daudz nedomāji.
V76b909e7ic_0173.wav|Bet nesāc nu tādēļ atvainoties.
V76b909e7ic_0174.wav|Es teicu, es nezobošos par tavu vakardienas joku, jo priekš tā viņš ir par daudz labs.
V76b909e7ic_0175.wav|Ar to saimnieks skaidu iemeta krāsnī, apgriezās un iegāja istabā.
V76b909e7ic_0176.wav|Tā, tā, tas jau nu ir otrais, kas man saka, es esot varenu darbu padarījis, to sasodīto šūpuli nopirkdams, Jānis domāja un soļoja noskaities uz aku.
V76b909e7ic_0177.wav|Brīnums, un Līze priekš manis neder, ir nikna, veca un tā joprojām, un tā joprojām...
V76b909e7ic_0179.wav|Nodomājuši, ka Līzi taisos precēt, jūs ķeraties pie pirmā niecīgā iemesla, lai mūs abus varētu izšķirt.
V76b909e7ic_0180.wav|Andžs lielī Latiņu, saimnieks nicina Līzi cik tas jauki sakrīt kopā, gluži kā tas pie tuviem radiem vajadzīgs.
V76b909e7ic_0181.wav|Bet Līzi jūs man tomēr neizrunāsiet no prāta...
V76b909e7ic_0182.wav|Pienācis pie akas, kas pļavas malā atradās, Jānis palika stāvam.
V76b909e7ic_0183.wav|Ap aku ziedēja pavasara puķītes un spoguļojās skaidrajā, rāmajā ūdenī.
V76b909e7ic_0184.wav|Puisis uzkāpa uz akas laipiņas un noliecās uz priekšu.
V76b909e7ic_0185.wav|Vai viņam tiešām vakar izdarītās muļķības dēļ bija jābīstas, ka Līze viņam varētu atsacīt?
V76b909e7ic_0187.wav|Viņš ieskatījās akā...
V76b909e7ic_0188.wav|Ak nē, Līze viņu ņems, un ja viņš pat veselu duci šūpuļu būtu nopircis...
V76b909e7ic_0189.wav|Jānis apzinīgi uzsmaidīja savai spoguļa bildei un sagrieza gaišās kuplās ūsas.
V76b909e7ic_0190.wav|Ja, viņš bija un palika skaists puisis, jo skaistāks, tad, kad smejoties viņa baltie zobi tapa redzami.
V76b909e7ic_0191.wav|Nu, gan es Līzai nākošā reizē pratīšu rādīt zobus, Jānis nodomāja un piesmēla spaiņus ar ūdeni.
V76b909e7ic_0192.wav|Viņa saīgums piepeši bija zudis, jautru meldiņu svilpodams, tas cēliem soļiem sāka iet uz māju.
V76b909e7ic_0193.wav|Te balss no pļavas puses sauca viņa vārdu, un Jānis apstājās.
V76b909e7ic_0194.wav|Pār pļavu nāca Praulēnu jaunā saimniece, mazu aizsaini rokā turēdama.
V76b909e7ic_0195.wav|Pagaidi, iesim reizē, viņa sauca, un puisis gaidīja, kamēr saimniece pienāca.
V76b909e7ic_0196.wav|Laikam vēl brokasta neesi ēdis, jautrā sieva runāja, Jāņam iedama līdzās.
V76b909e7ic_0197.wav|Ak tu sliņķis, bet pagaidi, kad būsi atkal manā dienestā, gan tad tevi izmācīšu.
V76b909e7ic_0198.wav|Vai zini, ko jau šorīt esmu padarījuse, kamēr tu vēl gultā krāci?
V76b909e7ic_0199.wav|Esmu izstaigājuse ciemus.
V76b909e7ic_0200.wav|Tā, puisis laipni sacīja, jo viņš saimnieci ļoti cienīja, tādēļ ka viņa to slepeni viņa dzeršanas dēļ bāra un atklāti atkal aizstāvēja.
V76b909e7ic_0201.wav|Kur tad jūs bijāt?
V76b909e7ic_0202.wav|Mežmaļos.
V76b909e7ic_0203.wav|Tā, Jānis atkal sacīja, vārdu šoreiz izrunādams diezgan dzestri.
V76b909e7ic_0204.wav|Jā, biju nītīm pakaļ.
V76b909e7ic_0205.wav|Un atmini, no kā tās ņēmu?
V76b909e7ic_0207.wav|Tā, Jānis trešu lāgu sacīja auksti un īsi...
V76b909e7ic_0208.wav|Tagad pātarošana par šūpuli tūliņ ies vaļā, viņš domāja un soļoja ātri uz priekšu.
V76b909e7ic_0209.wav|Bet neskrej taču tā, saimniece runāja, neieklausījusēs, cik savādi Jāņa balss bija pārvērtusēs.
V76b909e7ic_0210.wav|Paklau, ko tev teikšu: Latiņa tev sūta labas dienas.
V76b909e7ic_0211.wav|Jānudie, nu viņa man to šūpuli tūliņ kārs kaklā, puisis domāja, un viņa vaigi notvīka asins sārtumā: Bet nu to vairs ilgi neizturēšu.
V76b909e7ic_0212.wav|Nu, vai tu nevīžo pateikties ak, skat, kā viņš nosarkst saimniece jokojās.
V76b909e7ic_0213.wav|Ak, ko nu, mīļo Jānīt, no manis jau nu tev nevajaga kaunēties, tu jau gan zini, cik labu prātu uz tevi turu.
V76b909e7ic_0214.wav|Tātad dzersim priecīgas kāzas!...
V76b909e7ic_0215.wav|Ak, kaut tu būtu bijis klāt un redzējis, cik jautra Latiņa kļuva; kad viņai pastāstīju, ka tu nopircis šūpuli.
V76b909e7ic_0216.wav|Nudie viņa negribēja raudāt, bet asaras viņai tā bira pār vaigiem ka...
V76b909e7ic_0217.wav|Bet te jau esam pie mājas...
V76b909e7ic_0218.wav|nē bet kā tu esi aizkusis, jā, nu kam tu tā skrēji...
V76b909e7ic_0219.wav|Nu, ej nu ej un uzsildi savu tēju un tad nāc un palīdzi man audeklu uzlikt uz stellēm.
V76b909e7ic_0220.wav|Saimniece iegāja istabā, Jānis ķēķī, kur viņš pilnos spaiņus ar tādu sparu uzsvieda uz sola, ka gandrīz lielākā daļa ūdens izšļakstēja zemē.
V76b909e7ic_0221.wav|Spaini ūdens es tev labprāt izlietu uz galvas, ne palīdzētu audeklu uztaisīt, viņš sadusmojies noņurdēja.
V76b909e7ic_0222.wav|Nu jau kaimiņos arī tic, ka es to malku ar nodomu pircis.
V76b909e7ic_0226.wav|Nedēļām saimniece bij runājuse no iešanas uz Mežmaļiem, un taisni šodien viņai turp bij jānoiet!
V76b909e7ic_0227.wav|Nītis jau arī varēja kāds cits atnest.
V76b909e7ic_0228.wav|Bet nē, tas jādara saimniecei pašai.
V76b909e7ic_0230.wav|Tādēļ, ka tā ar Andžu iet uz vienu roku un arī grib izjaukt manu saprecēšanos ar Līzi...
V76b909e7ic_0231.wav|Skrien, skaties, tūliņ Latiņai stāstīt, ka es nopircis šūpuli...
V76b909e7ic_0232.wav|Stāsti, cik gribi, man par to nav bēda, es jums visiem tagad tūliņ kaut ko parādīšu: saskaldīšu šūpuli un uzsildīšu ar to malku sev tēju.
V76b909e7ic_0233.wav|Puisis uzmeklēja trumuli, pielēja to ar ūdeni un uzlika to uz ķēķa krāsns mūra.
V76b909e7ic_0234.wav|Tad viņš apskatījās pēc cirvja.
V76b909e7ic_0235.wav|Ķēķī nebija neviena, nu, nekas, viņam iekrita prātā, ka viņa cirvis gulēja klētī zem skapja.
V76b909e7ic_0236.wav|Viņš atstāja ķēķi un gāja uz klēti.
V76b909e7ic_0237.wav|Klēts durvis bija vaļā vai tad jau atkal kāds to nolādēto šūpuli apskatīja?
V76b909e7ic_0238.wav|Zināms, viņa māte, kreiso roku domīgi pielikuse pie zoda, stāvēja šūpuļa priekšā.
V76b909e7ic_0239.wav|Skaists šūpulis Jānis zobgalīgi un parupji iejautājās, roku bāzdams zem skapja.
V76b909e7ic_0240.wav|Vai ne, un saprotams, tu arī ļoti priecājies, ka viņu esmu nopircis.
V76b909e7ic_0241.wav|Izbrīnējusēs māte ieskatījās dēlā.
V76b909e7ic_0242.wav|Kas tā bija par runāšanu?...
V76b909e7ic_0243.wav|Ak tā, tas nāca no vakardienas dzēruma.
V76b909e7ic_0244.wav|Tad jau dažs vārdiņš jāpārlaiž pār galvu.
V76b909e7ic_0245.wav|Un viņa atbildēja:
V76b909e7ic_0246.wav|Kādēļ tad lai nepriecājos?
V76b909e7ic_0247.wav|Jo nu redzu, ka neesmu par velti Dievu lūguse.
V76b909e7ic_0248.wav|Nu šūpuļa dēļ tev nevajadzēja debesu tēva apgrūtināt, to es tev jau sen bez viņa būtu varējis izgādāt, dēls tagad gluži rupjā balsī atteica un meklēja tāļāk zem skapja.
V76b909e7ic_0249.wav|Kaunies jel, šitādus vārdus ņemdams mutē, māte bārās.
V76b909e7ic_0250.wav|Tu gan zini, ko no Dieva esmu lūguse: lai viņš tavu prātu tā groza, ka -
V76b909e7ic_0251.wav|Andžam no tā iznāk labums, Jānis, mātei atņemdams valodu, iesaucās.
V76b909e7ic_0252.wav|Jā, to saimnieki arī lūguši, bet es jums visiem tūliņ parādīšu, kā Dievs manu prātu grozījis lūk, šitā!
V76b909e7ic_0253.wav|Un izrāvis cirvi no skapja apakšas, Jānis to pacēla un tuvojās šūpulim.
V76b909e7ic_0254.wav|Ko ta nu māte dusmīgi iesaucās ak, vai nu jau esi tik bagāts, ka derīgas lietas malkā vari saskaldīt!
V76b909e7ic_0255.wav|Tā, tā, dēls, tad jau nu laikam turpmāk ar Urgu iesi uz vienu roku un kopā ar viņu ūtrupē sapirksi mantas priekš saplēšanas un saciršanas.
V76b909e7ic_0256.wav|Nebija arī ļaudīm vairs nekā ko smieties, par Urgu vairs nevarēja izdomāt jaunu joku.
V76b909e7ic_0257.wav|Nu būs atkal viens, kas cilvēkus ar savām muļķībām smīdinās.
V76b909e7ic_0258.wav|Sāc vien, sāc savu jauno amatu pie šitā šūpuļa!
V76b909e7ic_0259.wav|To teikuse, māte pabīdīja šūpuli uz klēts vidu un atstāja Jāni vienu.
V76b909e7ic_0260.wav|Nezinādams, ko darīt, puisis stāvēja šūpuļa priekšā un kodīja nemierīgi lūpas.
V76b909e7ic_0261.wav|Vai šūpuli saskaldīt?...
V76b909e7ic_0262.wav|Tas tiešām izskatītos pēc Urgas un būtu viņam par apsmieklu, tur mātei bija taisnība.
V76b909e7ic_0263.wav|To atstāt veselu?
V76b909e7ic_0264.wav|Tad visa pasaule domās, tas ir tad visai pasaulei saimnieki iestāstīs, ka viņš Latiņu grib precēt, un tas taču nedrīkstēja notikt.
V76b909e7ic_0265.wav|Bet kādēļ gan, labi apdomājot, to ļaudīm nevarēja ļaut ticēt?
V76b909e7ic_0266.wav|Vai nebija viena alga, ko ļaudis runāja un domāja, kad tikai Līze patiesību zināja?
V76b909e7ic_0267.wav|Tiešām, tas bija vienaldzīgi.
V76b909e7ic_0268.wav|Nē, tā varbūt bija vēl labāk.
V76b909e7ic_0269.wav|Tagad ļaužu mēles nenodarbosies ap viņu un Latiņu.
V76b909e7ic_0270.wav|Liks Līzi mierā un nestāstīs tai visādus melus par viņu.
V76b909e7ic_0271.wav|Jo nav jau tādu cilvēku vien pasaulē, kuriem tas dara prieku, saprecināt kādu pāri.
V76b909e7ic_0272.wav|Ir arī tādi, kas preicājas, ka tie divu cilvēku savienošanos var izjaukt.
V76b909e7ic_0273.wav|Jā, lai ļaudis melš vien par mani un Latiņu.
V76b909e7ic_0274.wav|Pēc pusdienas aiziešu uz Līzi un aprunāšos, kad tā grib iet skaitīt pātarus, liksimies svētdienu pirmo un otro reizi uzsaukties, nākošā svētdienā trešo reizi un tūliņ salaulāties.
V76b909e7ic_0275.wav|Tā tad tikai īsi priekš kāzām pasaule dabūs zināt kuru meitu īsti paņmešu, hī tad ta visiem būs lieli brīnumi.
V76b909e7ic_0276.wav|Pabāzis cirvi atpakaļ zem skapja, Jānis šūpuli aplūkoja tuvāk.
V76b909e7ic_0277.wav|Nudie piecdesmit kapeiku ir nedzēris par viņu varēja dot.
V76b909e7ic_0278.wav|Stipris koks, glīts darbs, maz lietots patiesi būtu bijuse skāde, šūpuli saskaldot.
V76b909e7ic_0279.wav|Reiz viņa taču tā kā tā vajadzēs, kādēļ tad to līdz tam laikam mierīgi nepaglabāt?
V76b909e7ic_0280.wav|Jānis pieslēja lēnām šūpuli savam skapim līdzās pie sienas, aizslēdza klēti un gāja atpakaļ uz ķēķi, kur viņš ar vienkāršām skaidām tējai uzvārīja ūdeni.
V76b909e7ic_0281.wav|Brokastu paēdis, viņš atkal atgulās gultā, pīpēja un prātoja šā un tā.
V76b909e7ic_0282.wav|Tad viņš aizgriezās uz sienu, gribēdams iemigt.
V76b909e7ic_0283.wav|Bet miegs šoreiz lāgā negribēja nākt...
V76b909e7ic_0284.wav|Ap pusdienas laiku saimnieks ienāca saimes istabā un piecēla Jāni.
V76b909e7ic_0285.wav|Vai tas šodien negribot nākt palīgā art, šis ar puisi viens pats iesēto auzu līdz vakaram neaparšot, un laiks taisoties uz draņķēšan.
V76b909e7ic_0286.wav|Varot piepalīdzēt, jā, Jānis atbildēja, kam savas kāzas iekrita prātā, priekš kuru sarīkošanas viņam saimnieka laipnās piepalīdzības ļoti vajadzēja.
V76b909e7ic_0287.wav|Esot jau pamazām atkal jāsāk iestaipīt kauli...
V76b909e7ic_0288.wav|esot diezgan slinkots visu ziemu...
V76b909e7ic_0289.wav|Bet patiesībā viņam nebūt nepatika Putniņa uzaicinājums, jo caur to Jānis tika kavēts apmeklēt Līzi.
V76b909e7ic_0290.wav|Nu, nekas, rītu jau arī vēl bija laika diezgan...
V76b909e7ic_0291.wav|Tātad viņš paņēma zirgu un arklu un aizgāja uz tīrumu.
V76b909e7ic_0292.wav|Un ara tik dūšīgi, ka saimnieks to vakarā iesauca pie sevis istabā un viņam iedeva lielu glāzi čarkas.
V76b909e7ic_0293.wav|Turklāt viņš jautāja, vai Jānis jau tūliņ no rītdienas nesāktu iet pie darba, esot tak daudz ko art, bez otra puiša līdz Jurģiem nevarēšot iztikt.
V76b909e7ic_0294.wav|Putniņš puisi noalgošot par to, viņam lēti aprēķinādams priekš kāzām vajadzīgos bīdeļa miltus un tā tālāk, kas taču viņam būšot ļoti pa prātam.
V76b909e7ic_0295.wav|Zināms, ka tas Jānim bija ļoti pa prātam, jo viņa naudas kule bija tukša līdz dibenam, bet viņš tomēr drusku apdomājās, pirms tas saimnieka priekšlikumu pieņēma.
V76b909e7ic_0296.wav|Ja viņš to darīja, tad jau tas šonedēļ Līzi nevarēja apmeklēt, tad viņš tikai svētdien vien vēl ar viņu varēja tikties.
V76b909e7ic_0297.wav|Bet vai tā galu galā nebija viena alga, vai nebija viens daudzums vai tie rītu vai svētdien norunāja, kad iet pie mācītāja skaitīt?
V76b909e7ic_0298.wav|Un, kad svētdien Līze par vakardienas muļķību sāks runāt, tad viņam būs labs iemesls valodu nogriezt uz citu pusi: Klausies, cik uzcītīgi pagājušā nedēļā priekš mūsu kāzām pelnīju naudu...
V76b909e7ic_0299.wav|Un Jānis atbildēja Putniņam, ka sākšot no rītdienas iet pie darba, un ara, sēja un ecēja cauru nedēļu ar sviedriem vaigā.
V76b909e7ic_0300.wav|Saprotama lieta, ka viņam par šūpuli bija jādzird daudz un dažādu joku, kurus tas kā likās saņēma ļoti jautrā garā.
V76b909e7ic_0301.wav|Ļoti smalkas ausis šad un tad gan būtu dzirdējušas ka viņš reizēm pie sevis norūca.
V76b909e7ic_0302.wav|Nu pagaidāt tikai, no svētdienas pa nedēļu jūs ko piedzīvosiet, bet tādu smalku ausu Praulēnos nebija.
V76b909e7ic_0303.wav|Svētdienas rītā Jānis uzģērbās tik skaisti, cik tam bija iespējams, un aizgāja drusku agrāk uz baznīcu nekā citām reizēm.
V76b909e7ic_0304.wav|Viņš ar Līzi jau priekš dievvārdiem gribēja satikties.
V76b909e7ic_0305.wav|Bet likās, ka Līze nebija atnākuse.
V76b909e7ic_0306.wav|Vismazāk viņš to nekur neredzēja, turpretim satikās ar daudz pazīstamiem, kuri vai nu tūliņ, vai pēc kādiem ievada vārdiem vairāk vai mazāk jocīgā vīzē šūpuli pieminēja.
V76b909e7ic_0307.wav|Likās gluži tā, it kā šis notikums jau visā pagastā būtu zināms...
V76b909e7ic_0308.wav|Puiša dusmas uz sevi, bet it īpaši uz Andžu un saimniekiem auga augdamas.
V76b909e7ic_0310.wav|šī nolāpītā banda, kas gribēja un gribēja viņa laimi izjaukt...
V76b909e7ic_0311.wav|Bet pagaidāt tikai, gan jūs citu svētdien atpētīsiet acis...
V76b909e7ic_0312.wav|Pēc beigtiem dievvārdiem Jānis līdz ar citiem puišiem pēc veca ieraduma nostājās netāļu no nabagu lādes noklausīties sludinājumos, kurus šķesteris mēdza izsaukt.
V76b909e7ic_0313.wav|Te atvērās ģērbkambara durvis, un mācītājs, vēl amata svārkos, parādījās tajās.
V76b909e7ic_0314.wav|Viņš pārlaida acis pār baznīcēnu pūli un tad piepeši māja ar roku.
V76b909e7ic_0315.wav|Jānis to redzēja, un viņam tā likās, it kā mācītājs viņam būtu mājis, bet, tā kā viņam līdzās stāvēja viens baznīcas pērminders, tad Jānis tikai pacēla cepuri un piedūra perminderim roku viegli pie sāniem.
V76b909e7ic_0316.wav|Šis arī tūliņ steidzās uz ģērbkambari, bet atnāca atpakaļ tikpat ātri ar ziņu, mācītājs vēloties ar Jāni runāt, tā...
V76b909e7ic_0317.wav|puisis nosarka.
V76b909e7ic_0318.wav|Ko tad mācītājs no viņa gribēja?
V76b909e7ic_0319.wav|Ģērbkambarī bija sieva ar krustāmu bērnu, pāris meitu un zvanītājs.
V76b909e7ic_0320.wav|Sasveicinājies ar Jāni, mācītājs pamāja, lai tas viņam iet līdz, un kāpa pa mazajām trepēm augšā, kuras ieveda istabiņā virs ģērbkambara, kur vācu dziesmu grāmatas stāvēja un kur mācītājs savu sviesta maizi mēdza apēst.
V76b909e7ic_0321.wav|Es jau ilgi biju nodomājis ar tevi kādu vārdiņu runāt, mācītājs uzsāka, pēc ieraduma laipni puiša pieci noglaudījis, bet pēdējā laikā tevis nepamanīju baznīcā un tevi mājā uzmeklēt man nebija laika.
V76b909e7ic_0322.wav|Saki jel, tu drīzumā precēsies?
V76b909e7ic_0323.wav|Jā, jā cienīgais mācītāja kungs, puisis atbildēja un nolaida acis.
V76b909e7ic_0324.wav|Tā, nu redzi un tas jau ļoti labi, mīļo Ābol, mācītājs turpināja valodu, ļoti labi.
V76b909e7ic_0325.wav|Vēlos, ka manā draudzē visi puiši būtu tik godīgi kā tu.
V76b909e7ic_0326.wav|Godīgajam puisim raibs apmetās acu priekšā.
V76b909e7ic_0327.wav|Mācītāja kungs, viņš stomījās un gribēja runāt pretim, mācītāja kungs - bet nekā, vārdi aizspriedās rīklē un nenāca pāri par lūpām...
V76b909e7ic_0330.wav|tā lieta jau ir tāda tāda...
V76b909e7ic_0332.wav|Nedēļu pēc kāzām viss būs aizmirsts...
V76b909e7ic_0333.wav|Bet ko tev gribēju teikt: no otrdienas visu nedēļu nebūšu mājā, un tā ka tu laikam gribēsi, lai tevi jau nākošā svētdienā uzsaucu, tad varēsi rīt ar Latu atnākt skaitīt.
V76b909e7ic_0334.wav|Rītā priekš pusdienas...
V76b909e7ic_0335.wav|Un nu man jāiet, mīļo Ābol, jākristī vēl viens bērniņš.
V76b909e7ic_0336.wav|Mācītājs sniedza Jānim roku, un, kamēr šis, pavisam sajucis, pār to noliecās un skūpstīja to, mācītājs vēlreiz laipnīgi noglaudīja viņam vaigu un kāpa tad lejā.
V76b909e7ic_0337.wav|Jānim, ģērbkambari atstājot, bija tā, it kā pats nelabais to būtu sagrābis.
V76b909e7ic_0338.wav|Neizsakāmas dusmas plosījās viņa krūtīs, bezmērīga stūrgalvība pamodās viņā...
V76b909e7ic_0340.wav|Pat mācītājam tie nekaunējās stāstīt tādas blēņas.
V76b909e7ic_0341.wav|Nudie, jānudie jūsu nodoms jums neizdosies.
V76b909e7ic_0342.wav|Var būt, ka vēl kaut kādi būtu apdomājies...
V76b909e7ic_0343.wav|bet nu, nu šodien vēl ar Līzi iešu pie mācītāja, lai tas tad saka, ko grib, un lai baras, cik grib, itin nekas mani tagad vairs neatturēs precēt Līzi!
V76b909e7ic_0344.wav|Viņš devās uz krogu.
V76b909e7ic_0345.wav|Izmeklējis visas istabas un Līzes neatradis, viņš pēdīgi sadūrās ar vienu Bleikšu puisi.
V76b909e7ic_0346.wav|Kur Līze, neesot uz baznīcu nākuse, izdzinuse aitas ganos...
V76b909e7ic_0348.wav|puisis piegāja pie stoikas, izdzēra glāzi čarkas, nopirka paciņu papirosu un devās no kroga laukā.
V76b909e7ic_0349.wav|Ar Līzi viņam šodien katrā ziņā bija jāsatiekas.
V76b909e7ic_0350.wav|Lai gan ceļš nebija visai labs un pavasara saule ļoti spieda, Jānis tomēr ātri soļoja uz priekšu un sasniedza diezgan īsā laikā Bleikšu mājas robežas.
V76b909e7ic_0351.wav|Izgājis kādam egļu mežiņam cauri.
V76b909e7ic_0352.wav|Viņš pēdīgi atradās lielas, garenas noras malā.
V76b909e7ic_0353.wav|Uz kuras aitu un jēru pulks mierīgi pirmās sulaiņās lapiņas plūca, kamēr noras malā uz maza, saules apspīdēta uzkalnīša sieviete sēdēja un auda lielsaišķus.
V76b909e7ic_0354.wav|Tā viņa ir, Jānis domāja un tuvojās ātriem soļiem ganu meitai.
V76b909e7ic_0355.wav|Suns, kas tāļāk krūmos bij ošņājis, tagad iesāka riet, un reizē ar pāri aitām arī audēja pacēla galvu.
V76b909e7ic_0356.wav|Jā, tā bija Līze, viņa ieraudzīja Jāni, likās būt pārsteigta, bet nolieca atkal tūliņ galvu pār darbu.
V76b909e7ic_0357.wav|Viņas vaigi, kuru sarkanums līdzinājās daktiņu krāsai, uz acumirkli kļuva zilgani.
V76b909e7ic_0358.wav|Puisis sveicināja laipni, bet meita tikai gluži vienaldzīgi izstiepto roku satvēra.
V76b909e7ic_0359.wav|Kurš vējš tad tevi šurp atpūtis viņa paasi iejautājās, aušanu arvienu naigi turpinādama.
V76b909e7ic_0360.wav|Tevi jau vairs nemaz nedabū redzēt.
V76b909e7ic_0361.wav|Nebija laika tevis agrāk apmeklēt, puisis atbildēja, nomezdamies meitai blakus zemē.
V76b909e7ic_0362.wav|Nudie nebija esmu jau pie Putniņa iesācis strādāt.
V76b909e7ic_0364.wav|Priekš plažierēšanas pa ūtrupēm un priekš citu blamierēšanas priekš tam tev bij laiks.
V76b909e7ic_0365.wav|Runātāja uzmeta Jānim dusmīgu mirkli un savilka lieisaišķu velkus piepeši tik stīvi, ka līksts nokrakšķēja.
V76b909e7ic_0366.wav|Tātad nu tiešām iesākas škandāls, no kāda bijos, puisis domāja un brīnojās pats par sevi, ka viņš nejutās nebūt uztraukts.
V76b909e7ic_0367.wav|Nē, pavisam otrādi Līzes skarbie vārdi viņu dīvaini apmierināja...
V76b909e7ic_0368.wav|Priekš citu blamierēšanas, viņš atkārtoja, ko tad nu esmu izblamierējis?
V76b909e7ic_0370.wav|meita izsaucās, vēl vairāk sadusmota no Jāņa baiss vienaldzīgajām skaņām.
V76b909e7ic_0371.wav|Urga man visu izstāstīja.
V76b909e7ic_0374.wav|Jānim bija skaļi jāiesmejas.
V76b909e7ic_0375.wav|Maz gan, kad esmu sadzēries, viņš jautri atbildēja un Urga tev taču būs stāstījis, ka, šūpuli pirkdams, biju gluži lillā.
V76b909e7ic_0376.wav|Kad tad tu neesi lillā Līze rupji iesaucās kauns gan ir, kad apdomā, ka tik jauns cilvēks jau tik liels dzērājs!
V76b909e7ic_0377.wav|Nepatīkami aizķerts, Jānis ieskatījās Līzē.
V76b909e7ic_0378.wav|Kas viņai deva tiesu jau tagad runāt šitādus vārdus pret viņu?
V76b909e7ic_0379.wav|Nudie saimniekam bija taisnība, viņa bija nikna kā pūce un neskaista turklāt.
V76b909e7ic_0380.wav|Viņai nupat runājot, Jānis bija ievērojis, ka viņas lūpas reizē ar baltajiem zobiem atsedza arī par daudz no sarkanajām smaganām, un tas izskatījās ļoti neglīti!
V76b909e7ic_0382.wav|Ko tad neprecējies puisis ar naudu citu var darīt kā to apdzert, viņš drusku iekaitināts runāja, un priekš kam tad alus un brandvīns taisīti, ja ne priekš dzeršanas!
V76b909e7ic_0383.wav|Un tu domā, ka saprecēšos ar žūpu, kas manu naudu pirmajās divās nedēļās pēc kāzām jau salies rīklē Ilze visai sadusmota brēca un uzlēca stāvu.
V76b909e7ic_0384.wav|Oho, vēl pasaulei varu parādīt, ka man nedz tevis, nedz tava šūpuļa vajaga!
V76b909e7ic_0385.wav|Jānis palika brītiņu omulīgi zemē sēdam un nolūkojās Līzei ģīmī, kas tagad dusmās sakrunkos izskatījās dīvaiņi vecs.
V76b909e7ic_0386.wav|Tad viņš ļoti lēnām piecēlās.
V76b909e7ic_0387.wav|Vai tu to pasaulei vari parādīt viņš sacīja.
V76b909e7ic_0388.wav|Tad jau labi, tad rādi vien.
V76b909e7ic_0389.wav|To teicis, puisis apgriezās un sāka iet uz krūmiem, kuros suns pirmiņ bija rējis.
V76b909e7ic_0390.wav|Kā sastinguse Līze Jānim noskatījās pakaļ.
V76b909e7ic_0391.wav|Viņa to bij gribējuse tikai izbārt, nevis pavisam ar viņu sanīsties.
V76b909e7ic_0392.wav|Bet dusmas, kas pa nedēļu viņas sirdī bij sakrājušās, viņu par daudz spēji bij pārņēmušas...
V76b909e7ic_0393.wav|Un nu skaistais precenieks bij vējā, lūk, tur viņš aizgāja ak nē, viņš tak tūliņ griezīsies atpakaļ, gudrenieks, grib, lai viņu sauc atpakaļ...
V76b909e7ic_0394.wav|Nu jā, lai nu arī notiek, kā viņš vēlas...
V76b909e7ic_0395.wav|Jāni Līze sauca Jāni, nāc, es tev došu siera, man ir!
V76b909e7ic_0396.wav|Ēd vesela viena pate Jānis noņurdēja un nozuda krūmos.
V76b909e7ic_0397.wav|Ak tad tāda viņa īsti ir, viņš domāja, tāļāk ejot.
V76b909e7ic_0398.wav|Na, ar to tikai būtu ticis laimīgs!
V76b909e7ic_0399.wav|Būtu ieskrējis kā circenis karstos pelnos, ja to šūpuļi nebūtu nopircis.
V76b909e7ic_0400.wav|Paldies Dievam, ka tas noticis...
V76b909e7ic_0401.wav|Kas par muļķi biju, ka neklausījos labu cilvēku padomos, bet tas jau ir, māte mani par daudz stūrgalvīgu izaudzinājuse.
V76b909e7ic_0402.wav|Bet nu gan vairs tāds nebūšu.
V76b909e7ic_0403.wav|Un it kā Jānis ar šiem vārdiem veco Ādamu būtu pametis un, cik ātri vien varēdams, būtu gribējis no tā tikt projām, viņš lieliem soļiem steidzās uz priekšu.
V76b909e7ic_0404.wav|Bet kurp tad viņš īsti gāja?
V76b909e7ic_0409.wav|Lai notiek, ko māte, ko saimnieki, ko mācītājs gribējuši un domājuši, lai errojas tur tā niknā pūce zila un melna un Jānis soļoja tāļāk tik dūšīgi, ka dubļi vien šķīda.
V76b909e7ic_0411.wav|Labdien, vīrs, kas arī Jāni bij ieraudzījis kliedza un nu jānis to pazina no balss.
V76b909e7ic_0412.wav|Tas bij mūriķis Urga.
V76b909e7ic_0413.wav|Vai tu man hē ceļu nevari parādīt, esmu apmaldījies un nevaru vairs no šitā sasodītā meža tikt laukā.
V76b909e7ic_0414.wav|Bet tu jau esi uz pareizā ceļa, ej vien tāļāk, Jānis atbildēja negribot pasmiedamies.
V76b909e7ic_0415.wav|Ej vien tāļāk, ej, Urga atkārtoja, ej vien, kad viss ceļš aizaudzis ar kokiem.
V76b909e7ic_0417.wav|Es domāju, tu tagad iesi uz māju, Jānis runāja, man arī jāiet uz to pusi, nāc, pavedīšu tevi kādu gabalu.
V76b909e7ic_0418.wav|Uz kuru pusi, uz Mežmaļiem?
V76b909e7ic_0419.wav|Gar mežmaļu malkas grēdu?
V76b909e7ic_0420.wav|Ne par ko, nupat tik tāļu biju aizgājis, bet atrāpos tūliņ atpakaļ, man no miroņiem nav bail, bet es viņa otrreiz negribu redzēt.
V76b909e7ic_0421.wav|Ne par ko, hm, nē, kas par mironi?
V76b909e7ic_0422.wav|Puisis jautāja, nemels nu Urga.
V76b909e7ic_0424.wav|Urga aplaida ar roku lielu loku gaisā, tur, pie egles, kur Mežmaļu malkas grēda stāv.
V76b909e7ic_0426.wav|Latiņa pakārusies.
V76b909e7ic_0427.wav|Latiņa, Jānis iztrūkdamies iesaucā, viņa, pakārusies, Urga, tu melo!
V76b909e7ic_0429.wav|Par ko es tevi lai apmeloju, vai tu priekš manis esi kāds kungs.
V76b909e7ic_0430.wav|Urga šim ērmīgajam jautājumam piesprauda vēl veselu rindu citu, bet Jānis tos vairs nedzirdēja.
V76b909e7ic_0431.wav|Skriešus tas sāka skriet uz Mežmaļiem.
V76b909e7ic_0432.wav|Viņš bija tapis par slepkavu, Latiņa viņa dēļ bij pakārusies.
V76b909e7ic_0433.wav|Ak tu briesmīgais notikums.
V76b909e7ic_0434.wav|Un taisni tagad, kad viņš visu bij nodomājis griezt par labu, taisni tagad tam vajadzējs atgadīties.
V76b909e7ic_0435.wav|Bet varbūt tā vēl bija glābjama un puisis vēl ātrāk devās uz priekšu.
V76b909e7ic_0436.wav|Viņa vaigi kvēloja kā ugunī, kad tas pēdīgi ieraudzīja egli un malkas grēdu.
V76b909e7ic_0437.wav|Vai viņa acis viņu mānīja, vai viņš aiz bailēm vairs lāga nevarēja saredzēt?
V76b909e7ic_0438.wav|Pie egles viņš neredzēja nekā cita kā pulciņu gulošu aitu, kuras viņam tuvojoties ar troksni sacēlās un izklīda uz visām pusēm.
V76b909e7ic_0439.wav|Vai tu jau atkal esi klāt, Pēteri?
V76b909e7ic_0440.wav|Balss aiz malkas grēdas jautāja.
V76b909e7ic_0441.wav|Jānis apstājās.
V76b909e7ic_0442.wav|Dievs tēvs, ko viņš dzirdēja, tā jau bij Latiņas balss.
V76b909e7ic_0443.wav|Kā skaņas no debesīm tā viņam iesitās ausīs.
V76b909e7ic_0445.wav|Un ātri tas apskrēja ap grēdas stūri un apkampa acumirkli pussabijušos meiteni.
V76b909e7ic_0446.wav|Ak tu, tu esi sveika un vesela, viņš priecīgi izsaucās un skatījās Latiņai acīs.
V76b909e7ic_0447.wav|Kā mani tas vecais Urga tevis dēļ sabiedēja un Jānis viņai īsos vārdos atstāstīja savu satikšanos ar Urgu.
V76b909e7ic_0448.wav|Ak, Latiņa laimīgi smiedamies izskaidroja, ganu Pēteris, aizstellēju viņu pēc diegiem uz māju.
V76b909e7ic_0449.wav|Pirmiņ blēņodamies te pie egles bija pakāris tādu ķēmu, to laikam Urga redzējis un savā nemaņā noturējis par cilvēku.
V76b909e7ic_0450.wav|Bet tas taču jauki, ka tu nu reiz uz mani esi atnācis, viņa turpināja, mīļi ar abām rokām satverdama Jāņa labo.
V76b909e7ic_0451.wav|Nudie, es jau sāku vai bīties, ka tu mani atstāsi.
V76b909e7ic_0453.wav|Jā, meitene sacīja un asaras tai sakāpa acīs.
V76b909e7ic_0454.wav|Ak Jāni, ka tu zinātu, cik briesmīgi man bij ap sirdi, ka dzirdēju, tu bieži ejot uz Bleikšiem, nē, to nemaz nevaru izteikt.
V76b909e7ic_0455.wav|Nudie, netrūka daudz, ka būtu ielēkuse akā!
V76b909e7ic_0456.wav|Muļķīte, Jānis runāja, un tumšs kauna sārtums pārklāja viņa vaigus.
V76b909e7ic_0457.wav|Uz Bleikšiem gāju pēc naudas -
V76b909e7ic_0458.wav|Redz nu, un man bij nelabas domas.
V76b909e7ic_0460.wav|bet, bet par to tevi tagad vēl vairāk mīlēšu.
V76b909e7ic_0461.wav|Jāni, vai zini, kad man jūsu saimniece pastāstīja, tu esot mm tu esot bijis ūtrupē, tad aizgāju uz klēti un, ceļos nometusies, Dievam par to pateicu, ka viņš tev tādu prātu iedevis.
V76b909e7ic_0462.wav|Nekad savā mūžā vēl tik sirsnīgi netiku Dievu lūguse kā toreiz un es nozvērējos, ka no visas sirds cītīšos, lai tu topi laimīgs.
V76b909e7ic_0463.wav|Un gan tu redzēsi, ka turēšu, ko esmu apņēmusēs, tu labais, tu mīļais, tu labākais, tu mīļākais cilvēks pasaulē!
V76b909e7ic_0464.wav|Meitenei pie šiem vārdiem apbira asaras, un labākais un mīļākais cilvēks pasaulē aiz liela kauna nezināja cita nekā ko darīt kā Latiņu apkampt un spiest pie krūtīm.
V76b909e7ic_0465.wav|Rīt iesim uz mācītāju, viņš pēc brītiņa čukstēja.
V76b909e7ic_0466.wav|Iesim un pēc trim nedēļām dzersim kāzas.
V76b909e7ic_0467.wav|Jāni, meitene iegavilējās, aplika viņam abas rokas ap kaklu un noskūpstīja viņam muti tik karsti, ka mīlestības dzirkstele, kas viņam sirdī bija pārvērtās par gaišu liesmu.
V76b909e7ic_0468.wav|Un šai svētajai ugunij iedegoties arī Jānis klusiņām nozvērējās Latiņu darīt laimīgu.
V76b909e7ic_0469.wav|Vai lasītājs grib zināt, vai tie abi savus zvērestus nav pārkāpuši?
EEfJ5IFGCt4_0001.wav|Viņu īsti vajadzēja nosaukt par Mozu, jo viņu izvilka iz ūdeņa, gan ne iz Nīlupes un ne Vāraus meita, bet līdzcietīga veca māmuliņa iz pa pusei aizaugušas dzelmes, kura bija meža vidū.
EEfJ5IFGCt4_0002.wav|Bet, kad minētā māmuliņa rūpējās tikai par savu sēņu un ogu īsto nosaukumu.
EEfJ5IFGCt4_0003.wav|Kuras lasīt bija viņas amats, tad viņa izglābto cilvēka bērnu, neizsacīdama nekādus vēlējumos par viņa nākamo vārdu, nodeva tuvākajo zemnieku māju saimniekam.
EEfJ5IFGCt4_0004.wav|Pie kura mazo, pusmirušo pasaules pilsoni, kad viņš bija nomazgāts, notes kristībā nosauca par Jāni.
EEfJ5IFGCt4_0005.wav|Tad par šo meža māmuliņas savādo atradumu ziņoja pagasta valdei, kura no savas puses šo atgadījumu pēc pienākuma atkal paziņoja bruģu tiesai.
EEfJ5IFGCt4_0006.wav|Pēdējā atrastā bērna māti stingri lika meklēt, bet meklējums palika bez sekmēm.
EEfJ5IFGCt4_0008.wav|Nosprieda atrasto bērnu uz pagasta rēķina uzaudzināt.
EEfJ5IFGCt4_0010.wav|Seši un pus gadus Vanagu saimnieks līdz ar savu sievu un saviem vairāk bērniem ar nenogurstošu pacietību izpildīja šo kristīga cilvēka pienākumu pie bārenīša.
EEfJ5IFGCt4_0011.wav|Kuram nebija ne tēva, ne mātes, tad pagasta vecākais nosacīja Jānīti par pieaugušu, un tas nu iesāka ēst paša pelnīto maizi.
EEfJ5IFGCt4_0012.wav|Viņš tapa par Vanagu saimnieka cūku ganu.
EEfJ5IFGCt4_0013.wav|Tas arī bij žēlastības darbs, ka Vanags viņu paturēja, jo kurš cits gan būtu pieņēmis mazo zēnu, kura nesavaldāmība un nerātnība bija jau tapuse par parunu?
EEfJ5IFGCt4_0014.wav|Vanags gan bija darījis, ko vien iespēja, lai bērnam iepotētu kristīgus tikumus.
EEfJ5IFGCt4_0015.wav|Viņa sieva rīkstes nebij taupījuse, kā zināms, šīs zāles Vidzemes mežos aug savā vaļā un tādēļ lēti dabūjamas.
EEfJ5IFGCt4_0016.wav|Un Vanagu bērni tam allaž bij rādījuši labas priekšzīmes.
EEfJ5IFGCt4_0017.wav|Bet ko tas viss līdzēja pie bērna, kam morāliska nepilnība iedzimuse!
EEfJ5IFGCt4_0018.wav|No kura cita avota tās jaunās īpašības gan varēja nākt, kas pie Jānīša pamazām parādījās?...
EEfJ5IFGCt4_0019.wav|Vanaga bērni nemeloja.
EEfJ5IFGCt4_0020.wav|Kādēļ Jānītis meloja?
EEfJ5IFGCt4_0021.wav|Kādēļ viņš tik stūrgalvīgi liedza savu vainu, kad mazais Bērtuls tēvam sūdzēja, ka Jānītis iesitis ķēķa lodziņu, iebāzis kaķi darvas traukā vai zirgam no astes izplūcis sarus?...
EEfJ5IFGCt4_0022.wav|Viņa bērni nezaga, nē, kādēļ Jānītis to darīja?
EEfJ5IFGCt4_0023.wav|Kur āboļi bij palikuši, kurus viņš klētī priekš ziemas bij gribējis glabāt?...
EEfJ5IFGCt4_0024.wav|Viņa bērni bij pieklājīgi, rāmi un godīgi.
EEfJ5IFGCt4_0025.wav|Kādēļ Jānītis tāds nebij?
EEfJ5IFGCt4_0026.wav|Kur tās garās skrambas cēlās, kuras gandrīz vienmēr, brīžam gareniski, brīžam šķērsām, viņa seju darīja nejauku, kamēr Bērtulīša, Anužiņas, Reinīša, Madītes un Miķelīša vaigi un degums nekad nebij saskrambāti?...
EEfJ5IFGCt4_0027.wav|Jā, Vanagu saimniekam bij taisnība, sakot, ka ābols no ābeles tālu neesot kritis.
EEfJ5IFGCt4_0028.wav|Divpadsmit gadus vecs Jānis tapa par lopu ganu, bet viņš neganīja vis Vanagu saimnieka lopus, jo tas viņu pie sevis ilgāki nepaturēja, tādēļ ka tad viņam to vajadzētu sūtīt skolā.
EEfJ5IFGCt4_0029.wav|Un kur viņš, nabags vīrs, to lai iespētu?
EEfJ5IFGCt4_0030.wav|Soda naudu maksāt arī nebija patīkama lieta, kā viņš to jau zināja no piedzīvojumiem.
EEfJ5IFGCt4_0031.wav|Bet pie sava jaunā saimnieka Jānis ilgi neizturēja.
EEfJ5IFGCt4_0032.wav|Tas no Vanaga bija dabūjis zināt, kāda gara bērns šis zēns esot, un tādēļ pret viņu tajā ziņā arī pienācīgi izturējās.
EEfJ5IFGCt4_0033.wav|Jurģos Jāņam bija jauns saimnieks, un atkal pēc gada viņam bij no jauna jāmaina dzīves vieta.
EEfJ5IFGCt4_0034.wav|Par bagātu un taupīgu atzītais Krikums aprunātāji viņu dēvēja par skopu šoreiz ar zēnu gribēja izmēģināties.
EEfJ5IFGCt4_0035.wav|Ļoti lētā alga, par kādu Jānis bij dabūjams, viņu uz to pavedināja, bez tam viņš jau dažu stūrgalvi caur savu stingrumu bij padarījis prātīgu, vai tad tas pie Jāņa neizdotos?
EEfJ5IFGCt4_0036.wav|Tikko divi nedēļas no Jurģu dienas bija pagājušas, tad Krikums katram, kas to gribēja dzirdēt, apgalvoja, ka viņš vēl nekad savā mūžā tik slinku, stūrgalvīgu un rupju zēnu neesot redzējis, kāds Jānis.
EEfJ5IFGCt4_0037.wav|Tas zēns citam nekam nederot kā tikai sava maizes devēja kaitināšanai līdi nāvei.
EEfJ5IFGCt4_0038.wav|Šām viņa domām viņa priekšzīmīgā sieva pilnīgi piekrita, kaut gan citādi viņu domas nevienojās.
EEfJ5IFGCt4_0039.wav|Pie citām labām īpašībām un tikumiem viņai bija brīnišķa gaišredzība, un tādēļ viņa redzēja daudz lietas, kas citiem vienkāršiem ļaudīm palika paslēptas.
EEfJ5IFGCt4_0040.wav|Tā, piemēram viņa ne ar mazām izbailēm bij ievērojuse, ka Jānis samērā ar viņa darbību par daudz ēda.
EEfJ5IFGCt4_0041.wav|Mans Dievs, kādēļ ganu zēnam vajaga daudz ēst!
EEfJ5IFGCt4_0042.wav|Pie darba, kas prasīja tik maz spēka, kā lopu ganīšana, cilvēks nekad nevar būt tā izsalcis, kāds Jānis vienmēr bij, un Krikuma māte tādēļ ieguva to pārliecību, ka šis zēns tādēļ tik daudz ēdot ka savu saimnieci caur to gribot kaitināt.
EEfJ5IFGCt4_0043.wav|Labajai Krikumienei tad ūdens radās mutē un asaras acīs, kad viņa redzēja, kādu pulku kartupeļu un sviesta paniņu mīļo maizīti nemaz neievērojot Jānis pie pusdienas maltītes sabāza savā mutē.
EEfJ5IFGCt4_0044.wav|Tik daudz gandrīz pat ne kalpi neēda kuriem bija jāar, jāpļauj siens un jāstrādā citi grūti darbi.
EEfJ5IFGCt4_0045.wav|Nebija noliedzams, ka Krikums lieliski bija pārskatījies tādu lielu ēdēju saderēdams par ganu.
EEfJ5IFGCt4_0046.wav|Viņi padarīto misēkli pa daļai gribēja atkal izlabot, Jāni šad un tad likdami pie lielkalpu darba.
EEfJ5IFGCt4_0048.wav|Esmu pie jums saderējis par ganu un nestrādāšu nekādus citus kā gana darbus, viņš kā nikns suns rūca caur zobiem.
EEfJ5IFGCt4_0050.wav|Viņi gribēja zēnam darīt labu, gribēja viņu pamazām ieradināt ar grūtiem darbiem, lai viņš nākošā gadā varētu saderēties par pilnīgu kalpu, un pateicības vietā viņš pretojās tādam labam nodomam.
EEfJ5IFGCt4_0051.wav|Kam šādā atgadījumā pacietība lai nebeidzas?
EEfJ5IFGCt4_0052.wav|Krikumam tā beidzās, un lietas beigas bija tās, ka Jānis dabūja labu kārtu pēriena.
EEfJ5IFGCt4_0053.wav|Pēc Krikumienes izsacījuma, pēriens allaž bij īsti veselīgs un labdarīgs vai viņa to runāja no saviem piedzīvojumiem, tas lai paliek neizpētīts.
EEfJ5IFGCt4_0054.wav|Bet pie Jāņa šis labdarīgais pienākums nerādījās, viņš tapa vēl stūrgalvīgāks, nekā bijis, valkāja cepuri uz acīm uzspiestu, un viņa acis caur tās saplīsušo širmi raudzījās vēl spītīgāki nekā līdz šim.
EEfJ5IFGCt4_0055.wav|Kas te cits varēja līdzēt kā otra kārta pēriena!
EEfJ5IFGCt4_0056.wav|To viņam arī uzskaitīja.
EEfJ5IFGCt4_0057.wav|Bet tad notika kaut kas neierasts, kaut kas nedzirdēts.
EEfJ5IFGCt4_0058.wav|Atgadījās, ka pagasta tiesa nākošajā dienā noturēja savu ierasto sēdējumu, un Jānis, saimniekam neko nesacīdams, gāja uz pagasta namu un apsūdzēja Krikumu par patvarību.
EEfJ5IFGCt4_0060.wav|Pagasta tiesas priekšsēdētājs bija Krikuma svainis, un tas atvēra platas acis, kad Jānis savu sūdzību nesa priekšā.
EEfJ5IFGCt4_0061.wav|Tad viņš atvēra savu gudro muti un garākā runā, kurā iepina daudz nozīmīgu bībeles pantiņu, pamācīja Jāni, lai tik iet uz mājām un ir paklausīgs.
EEfJ5IFGCt4_0062.wav|Bet, kad viņš redzēja, ka viņa tēvišķā un labdomātā pamācība uz Jāni nedarīja nekāda iespaida.
EEfJ5IFGCt4_0063.wav|Viņš savu balsi pārvērta un asiem vārdiem izbāra Jāņa nepieklājīgo izturēšanos, atgādināja viņam visus viņa netikumus un pēdīgi teica, ka Jānis to varot atzīt par savu laimi.
EEfJ5IFGCt4_0064.wav|Ka tik godīgi cilvēki kā Krikumi viņu pieņēmuši par ganu.
EEfJ5IFGCt4_0065.wav|Jānis mierīgi noklausījās, līdz pagasta tiesas priekšsēdētājs beidza runāt, un tad īsi un rupji vaicāja: Vai pie jums nekādas taisnības nevar dabūt, ko?
EEfJ5IFGCt4_0066.wav|Vispārīga kustība tiesnešu starpā; tiesas priekšsēdētājs, kurš vairāk drīkstēja darīt nekā citi tiesneši, ar dūri sita uz galda, ka tas brīkšķēja vien.
EEfJ5IFGCt4_0067.wav|Pie joda, taisies, ka tiec uz māju, muļķa zēn viņš sašutis brēca.
EEfJ5IFGCt4_0068.wav|Citādi tev būs jāiepazīstas ar Biezumnieku!
EEfJ5IFGCt4_0069.wav|Oho, es tevi jau sen pazīstu, tu - Puika Biezumnieks brēca un piecēlās visā cienībā no tiesas galda, tā ka viņa krēsls ar lielu troksni nogāzās gar zemi.
EEfJ5IFGCt4_0070.wav|Nāc vien šurpu Jānis izsaucās, izstiepdams dūri pret Biezumnieku, un, iekam kāds viņu spēja kavēt, viņš no tiesas istabas bij izgājis...
EEfJ5IFGCt4_0071.wav|Kad Krikumienei par šo notikumu ziņoja, tad viņa teica, ka viņas mati no brīnumiem ceļoties stāvu par tādu nekrietnā zēna bezkaunību.
EEfJ5IFGCt4_0072.wav|Viņas brāļam, kurš piederēja pie pagasta cienīgākās famīlijas, četru tiesnešu un skrīvera klātbūtnē rādīt dūri, tādu noziegumu vajadzēja bargi sodīt.
EEfJ5IFGCt4_0073.wav|Ka Jāni par to nepakāra, bet tikai visā klusībā krietni nopēra, par to viņam bija jāpateicas Krikuma labsirdībai.
EEfJ5IFGCt4_0074.wav|Bet gaišmataino Līzi, kas Jānim palīdzēja lopus ganīt, Krikumiene mīlīgāki un ciešāki nekā citās reizēs pamācīja, lai Jānim vairs nekad neļauj aiziet no lopiem, kā viņa nesen bij darījuse.
EEfJ5IFGCt4_0075.wav|Viņš caur tādu vazāšanos nomaldīšoties uz neceļiem, viņam projām esot, kāds vilks varot atnākt un tā tālāk.
EEfJ5IFGCt4_0076.wav|Bet Krikumam viņa teica, ka meiteni arī vajadzējis nopērt.
EEfJ5IFGCt4_0077.wav|Bet ko lai dara, ar Līzi vajadzēja apieties kā ar jēlu olu, jo viņa bij ļoti vārīga un par katru nieku sūdzēja mātei.
EEfJ5IFGCt4_0078.wav|Ai, un šās mātes mēle bija asāka nekā abējās pusēs griezīgs zobens!
EEfJ5IFGCt4_0079.wav|Līze, slaiki noauguse meitene, kuras sejā bij dziļas baku rētas, bija vienīgā cilvēcīgā būtne, kura Jāni varēja ciest.
EEfJ5IFGCt4_0080.wav|Spēcīgais, sārtais zēns ar brūnajiem, sajukušajiem matiem, spītīgi mirdzošajām acīm šai nabagai nekošai meitenei ar salmu krāsainajiem, plānajiem matiem jau pašā pirmā dienā bija paticis.
EEfJ5IFGCt4_0081.wav|Arī pret viņu Jānis iesākot bija bijis rupjš, kāds viņš bija pret katru, bet, kad viņa visu pacieta, un tad, kad viņš tai par daudz pāri darīja, tikai rūgti noraudājās, tad viņš pamazām pārgrozījās, un pēdīgi viņa nelaipnība gluži mitējās.
EEfJ5IFGCt4_0082.wav|Priekš šādas pārgrozības sekošais atgadījums daudz palīdzēja.
EEfJ5IFGCt4_0083.wav|Sējamā laikā dažreiz Līzei, dažreiz Jānim vienam bija jāgana lopi.
EEfJ5IFGCt4_0084.wav|Tad notika, ka divas govis, Jānim nemanot, bija nošķīrušās no citiem lopiem un iegājušas rudzu laukā, kur tās padarīja diezgan lielu skādi.
EEfJ5IFGCt4_0085.wav|Kad Krikums šo skādi manīja, viņš bija ļoti sašutis un vaicāja, caur kā palaidnību tas noticis.
EEfJ5IFGCt4_0086.wav|Pirms Jānis varēja apdomāties, ko atbildēt, Līze teica:
EEfJ5IFGCt4_0087.wav|Es esmu vainīga.
EEfJ5IFGCt4_0088.wav|Kādā rītā biju aizmigusēs, un tad govis bij iegājušas rudzos.
EEfJ5IFGCt4_0089.wav|Tu slinkā, miedzīgā, palaidnīgā meitene saimnieks sašutis brēca bet gudrā Krikumiene viņu mierināja.
EEfJ5IFGCt4_0091.wav|Caur to tu neko vairs nelabosi viņa teica un tad, uz meitenes pusi pagriezusēs, turpināja:Nebaidies vis, bērns; tas ikkatram var atgadīties.
EEfJ5IFGCt4_0092.wav|Tava māte pļaujamā laikā skādi atstrādās pie labības pļaušanas.
EEfJ5IFGCt4_0093.wav|Ar to lieta bija nobeigta.
EEfJ5IFGCt4_0094.wav|Kādēļ tu vainu ņēmi uz sevi Jānis vaicāja, kad viņš ar Līzi bija viens.
EEfJ5IFGCt4_0095.wav|Man to skādi vajadzēja atlīdzināt.
EEfJ5IFGCt4_0096.wav|Jā, tu skuķe atbildēja.
EEfJ5IFGCt4_0097.wav|Tev trīskārt būtu bijis jāatlīdzina un pie tam jādzird sprediķis, kas būtu bijis garāks nekā tas, ko baznīckungs saka no kanceles.
EEfJ5IFGCt4_0098.wav|Par Krikuma sprediķi neko nebēdāju Jānis teica.
EEfJ5IFGCt4_0099.wav|Man vienalga, vai Krancis rej, vai viņš runā!
EEfJ5IFGCt4_0101.wav|Vai viņš tev ticētu, ka govis pret tavu gribu nobradājušas rudzus, nekad, un es nevaru paciest, ka tevi teic sliktāku, nekā tu esi!
EEfJ5IFGCt4_0102.wav|Jāņa pateicīgs acus uzmetiens Līzei bija par algu par šiem vārdiem.
EEfJ5IFGCt4_0103.wav|No šā acumirkļa starp abiem draudzība bija nodibināta, kas vienmēr tapa ciešāka un sirsnīgāka.
EEfJ5IFGCt4_0104.wav|Pavasara pagāja, vasara pienāca.
EEfJ5IFGCt4_0105.wav|Lauki pārvērtās zaļi, sarkanās zemenes mirdzēja krūmos un grāvju malās, visur bija redzama dzīvību izelpojoša pilnība.
EEfJ5IFGCt4_0106.wav|Laiks bija jauks; šad un tad uznāca atspirdzošs lietus un darīja pārvērtumos vienmulīgās saules dienas.
EEfJ5IFGCt4_0107.wav|Jānis un Līze laimīgi ganīja ganāmo pulku.
EEfJ5IFGCt4_0108.wav|Viņi daudz nerunāja, bet bieži sēdēja kopā viņa, zeķes vai cimdus adīdama, viņš, karotes vai citu ko taisīdams; brūnais Krancis pie tam snauda pie viņu kājām.
EEfJ5IFGCt4_0109.wav|Līzei visvairāk patika priekšpusdienas.
EEfJ5IFGCt4_0110.wav|Kamēr govis un aitas rasainā zālē ganījās, Līze un Jānis viens pa otram varēja pagulēties.
EEfJ5IFGCt4_0111.wav|Kad Jānis gulēja, viņš galvu mēdza nolikt uz skuķes ceļiem vai viņas klēpī.
EEfJ5IFGCt4_0112.wav|Tad viņa varēja ieskatīties tā mīļā sejā.
EEfJ5IFGCt4_0113.wav|Viņa daudzreiz domāja par to, cik mierīgs viņš izskatījās guļot un cik niknis viņš varēja tapt, nomodā būdams.
EEfJ5IFGCt4_0114.wav|Ai, kāpēc viņa to neiespēja pārvērst, pārlabot!
EEfJ5IFGCt4_0115.wav|Dažreiz, kad viņš, mierīgi elpodams un galvu atliecis, gulēja, viņai radās vēlēšanās viņu noskūpstīt; tad viņa lēni noliecās pie viņa, aizskāra viņa sārtās lūpas ar savējām, viņam nevajadzēja manīt, ko viņa darīja.
EEfJ5IFGCt4_0116.wav|Bet viņš to tomēr manīja, un reizi, kad tā viņu atkal bija skūpstījuse, viņš atvēra acis un uzskatīja skuķi ar laimīgu smaidu.
EEfJ5IFGCt4_0117.wav|Skūpsti mani vēl reizi, Līze, viņš teica.
EEfJ5IFGCt4_0118.wav|Tad notika neizdevīgais gājums pie pagasta tiesas, uz kuru Līze viņu bija pierunājuse, un tad notika jau pieminētā nelaime.
EEfJ5IFGCt4_0119.wav|Bija lietaina diena, kura daudziem nepatika, tādēļ ka tajā bija tuvējais lielākais tirgus.
EEfJ5IFGCt4_0120.wav|Uz lielceļa bija dubļi, lauku ceļi caur ļaužu šurpu un turpu braukāšanu ļoti izbraukti.
EEfJ5IFGCt4_0121.wav|Jānis viens pats ganīja lopus, tādēļ ka māte Līzi bij aizveduse uz tirgu.
EEfJ5IFGCt4_0122.wav|Viņš sēdēja ceļa malā un saīdzis skatījās uz neskaidra ūdeņa peļķēm, kurās lietus pilieni lēni, plīkšēdami iekrita.
EEfJ5IFGCt4_0123.wav|Tad kādi vāģi brauca.
EEfJ5IFGCt4_0124.wav|Jānis vienaldzīgi pacēla acis.
EEfJ5IFGCt4_0125.wav|Braucējs bija Biezumnieks, pagasta tiesas priekšsēdētājs, kurš brauca no tirgus uz māju.
EEfJ5IFGCt4_0126.wav|Tas likās būt par daudz dzēris, jo viņš nežēlīgi sita gurdenam zirgam, kurš apstājās Jāna tuvumā pie kāda tiltiņa.
EEfJ5IFGCt4_0127.wav|Bet, kad Biezumnieks bez mitēšanās nabaga lopiņam cirta ar pātagu, tad tas uzreiz iešķībi lēca pār tiltiņu.
EEfJ5IFGCt4_0128.wav|Viens ritenis pie tam pārslīdēja pār tiltiņa galu, vāģi kādu acumirkli gorījās un tad no tiltiņa iegāzās grāvī, kurš līdz pusei bij ūdeņa pilns.
EEfJ5IFGCt4_0129.wav|No negaidītā kritiena pārsteigts, Biezumnieks kādas sekundas palika grāvī.
EEfJ5IFGCt4_0130.wav|Tad viņš izrāpās ārā, ar pātagas kātu dubļus nobīdīdams no saviem virssvārkiem, un, kā palīga meklēdams, skatījās apkārt.
EEfJ5IFGCt4_0132.wav|Šodien sasodīti slikts laiks.
EEfJ5IFGCt4_0133.wav|Nā pagaidi vien, lops, es tevi mācīšu ko tu tur stāvi, kusties taču, zēn, nāc!
EEfJ5IFGCt4_0134.wav|Kusties pats manis dēļ sašķīsti, Jānis atbildēja un rokas lēni salika uz muguras, un izplēta kājas.
EEfJ5IFGCt4_0135.wav|Nāc šurp, es tev saku Biezumnieks brēca, no dusmām nosarcis.
EEfJ5IFGCt4_0137.wav|Brēc vien, cik tu vari, Jānis nicinādams atbildēja bet, kad pie tam pārplīsti, tad saku, ka es tevis nesašūšu, jo es jau neesmu skroderis Smurguli Biezumnieks brēca.
EEfJ5IFGCt4_0139.wav|Turi pats muti, netaisnais tiesas vīrs!
EEfJ5IFGCt4_0141.wav|Biezumnieks bij zēnam pieskrējis tik ātri, cik viņa nestingrās kājas atvēlēja, un uzskatīja viņu ar satvīkušajām acīm.
EEfJ5IFGCt4_0142.wav|Nu Jānis vaicāja vai tu domā, ka es piedzērušu cilvēku neesmu redzējis?
EEfJ5IFGCt4_0143.wav|Fūj, kā tu smirdi brandvīna muca!
EEfJ5IFGCt4_0144.wav|Kā ugunsliesma piepeši šķilās gar Jāņa acīm, durstošas sāpes radās viņa galvā, viņš to abām rokām satvēra, streipuļoja un ar asiņainu ģīmi pakrita.
EEfJ5IFGCt4_0145.wav|Biezumnieks mierīgi atjūdza zirgu un, caur dubļiem brizdams, to aizveda uz mājām.
EEfJ5IFGCt4_0146.wav|Dienas un nedēļas pagāja, skumīgas dienas un nedēļas.
EEfJ5IFGCt4_0147.wav|Jānis ilgi gulēja slims, un, kad viņš atkal varēja iziet pie darba, tad viņam bija tikai viena acs.
EEfJ5IFGCt4_0148.wav|Biezumnieks otru aci tam bija izsitis.
EEfJ5IFGCt4_0149.wav|Līze, kura pa savu brīvlaiku Jāni ar lielāko rūpību kopa, bija par to ļoti nelaimīga, viņai izlikās, itin kā pate vienu aci būtu zaudējuse.
EEfJ5IFGCt4_0150.wav|Viņai katru reizi pārgāja šaušalas, kad zem košajām uzacīm uzskatīja tukšo bedri.
EEfJ5IFGCt4_0151.wav|Pusaklam visu mūžu nodzīvot ai, cik bēdīgi un briesmīgi!
EEfJ5IFGCt4_0152.wav|Un senāk tik košā seja, cik nejauka tā tagad izskatījās.
EEfJ5IFGCt4_0153.wav|Jānis nesūdzējās un ar Līzi nekad nerunāja par notikumu, bet viņa klusuciešana tai sacīja vairāk, nekā vārdi iespēja sacīt.
EEfJ5IFGCt4_0154.wav|Reizi, kad viņi kā senāki uz ganībām blakus sēdēja un skuķe slepeni vienu savu aci brītiņu ar roku bija turējuse apsegtu, viņa piepeši ļoti sašutuse iebrēcās.
EEfJ5IFGCt4_0155.wav|Sātans, negantais nositamais cilvēks!
EEfJ5IFGCt4_0156.wav|Jāni, Jāni, vai tu to tā atlaidīsi?
EEfJ5IFGCt4_0157.wav|Cik ilgi tu stomīsies viņam atriebties?
EEfJ5IFGCt4_0158.wav|Jeb lai es tavā vietā to daru?
EEfJ5IFGCt4_0159.wav|Ko tu gribi: vai lai es viņam izplēšu acis iz pieres jeb lai viņu nokauju?
EEfJ5IFGCt4_0160.wav|Jā, es viņu ar šām ro rokām varu nožņaugt, tā un tā -Un pie tam viņa rādīja briesmīgas zīmes.
EEfJ5IFGCt4_0161.wav|Nē, Jānis teica, tev viņam nekas nav jādara, jo viņš tev arī neko nav darījis, gan es viņam atriebšu, pagaidi tikai.
EEfJ5IFGCt4_0162.wav|Ko tu viņam padarīsi skuķe taujāja.
EEfJ5IFGCt4_0163.wav|To tev tagad nesacīšu, un Līze gaidīja.
EEfJ5IFGCt4_0164.wav|Bet pa tam Krikumiene nenogura, kaimiņiem un draudzenēm stāstīdama, cik taisnīgi Dievs darījis, bezdievīgo zēnu sodīdams ar acs zaudējumu, taisnīgi.
EEfJ5IFGCt4_0165.wav|Rudens pienāca, koku lapas, pārvērtušās sarkanas, brūnas un dzeltenas, lidinājās kā putni koku zaros vējā.
EEfJ5IFGCt4_0166.wav|Lauki tapa tukši, siens no pļavām jau sen bija savests šķūņos un samests kaudzēs, naktssalnas ieradās.
EEfJ5IFGCt4_0167.wav|Lopus vairs nevarēja izlaist ganos.
EEfJ5IFGCt4_0168.wav|Tad kādā naktī uguns liesmas iztraucēja no miega Biezumnieku iedzīvotājus.
EEfJ5IFGCt4_0169.wav|Biezumnieka lielais siena šķūnis, kurā gandrīz viss viņa siena krājums bija salikts, stāvēja liesmās.
EEfJ5IFGCt4_0170.wav|No glābšanas nebija nekā ko domāt.
EEfJ5IFGCt4_0171.wav|Vienīgais, ko vēl varēja darīt, bija tas atsargāt, lai uguns nepārietu uz citām māju ēkām, jo vējš nesa uz turieni lielas degošas siena plēves.
EEfJ5IFGCt4_0172.wav|Biezumnieks dusmās šņāca.
EEfJ5IFGCt4_0173.wav|Bij skaidri noprotams, ka šķūni negantnieka rokas aizdedzinājušas.
EEfJ5IFGCt4_0174.wav|Kas šo jauno darbu gan bij padarījis?
EEfJ5IFGCt4_0175.wav|Nācās grūti uz kādu domāt, jo tiesas priekšsēdētājs, tiesu spriežot, samanto daudz ienaidnieku...
EEfJ5IFGCt4_0176.wav|Nākošā dienā Krikuma kalps; kurš bij bijis dzirnavās, pārnesa pagājušā naktī notikušās nelaimes vēsti.
EEfJ5IFGCt4_0177.wav|Pagājušā naktī Biezumnieka lielais siena šķūnis nodedzis, viņš teica, pie pusdienas galda piesēzdamies, ap kuru visa cita saime jau bij sapulcējusēs un ēda.
EEfJ5IFGCt4_0178.wav|Krikumiene, kura ar sāpēm bija redzējuse astoņpadsmit kumosus pazūdot Jāņa mutē, ievēroja, ka zēns sarāvās, nosarka un kartupeļam ļāva nokrist zemē.
EEfJ5IFGCt4_0179.wav|Ak Dievs, kāda kalpone teica, pagājušā naktī!
EEfJ5IFGCt4_0180.wav|Kā tad tas nācis?
EEfJ5IFGCt4_0181.wav|Aiz neuzmanības?
EEfJ5IFGCt4_0183.wav|Čigāni kalps atbildēja.
EEfJ5IFGCt4_0184.wav|Kādēļ tad tie lai aizdedzina siena šķūni?
EEfJ5IFGCt4_0185.wav|To kāds būs padarījis, kas Biezumniekam gribēja atriebties, to es saku, un tā katrs runā.
EEfJ5IFGCt4_0186.wav|Tev taisnība, Andž, saimniece apstiprināja, ar priekšauta stūri savas asaras no acīm izslaucīdama; manam brāļam tik daudz ienaidnieku arī mūsu mājā viens tāds.
EEfJ5IFGCt4_0187.wav|Vai nav tiesa, Jāni, viņa teica, uz pēdējā pusi pagriezdamās, tu gan laikam no sirds priecājies par Biezumnieka nelaimi Nu, raudāt par to tiešām neraudāšu, to jūs gan varat domāt, saimniec, Jānis apsmiedams atbildēja.
EEfJ5IFGCt4_0188.wav|Priekš tam man par maz acu pierē, Līze, nāc pagriez man teceli!
EEfJ5IFGCt4_0189.wav|Pēc šiem vārdiem viņš aiztaisīja savu nazi, paņēma cepuri un izgāja ārā.
EEfJ5IFGCt4_0190.wav|Pagaidi, ēku dedzinātājs, saimniece bubināja.
EEfJ5IFGCt4_0191.wav|Kā tu ar šo izkapti vari pļaut, Jāni skuķe vaicāja, kad viņa ilgi klusuciezdama teceli bij griezuse.
EEfJ5IFGCt4_0192.wav|Tā jau īsa kā nazis.
EEfJ5IFGCt4_0193.wav|Kāda zāle; tāda izkapts, man atāla vietā arī jāpļauj sniegs, Jānis atbildēja nāc vēlāk ar nesamiem palagiem uz pļavu zāli iesiet man tev kaut kas jāsaka.
EEfJ5IFGCt4_0194.wav|Es to jau zinu, Līze domāja.
EEfJ5IFGCt4_0195.wav|Jānis aizgāja.
EEfJ5IFGCt4_0196.wav|Drīzi pēc tam Biezumnieks atbrauca savai māsai pavēstīt par notikušo ugunsgrēku un lietu pārrunāt.
EEfJ5IFGCt4_0197.wav|Krikumiene tūliņ viņu ieveda saimnieku istabā un aizslēdza durvis.
EEfJ5IFGCt4_0198.wav|Es jau zinu, kādēļ atnāci, viņa satricināta teica.
EEfJ5IFGCt4_0199.wav|Tavs šķūnis pagājušā naktī aizdedzināts, un mūsu Jānis ir tas ļaundaris.
EEfJ5IFGCt4_0200.wav|Biezumnieks iztrūkās.
EEfJ5IFGCt4_0201.wav|Tā ir, māsa, galvu palocīdama, teica un stāstīja, kas pie pusdienas galda noticis.
EEfJ5IFGCt4_0202.wav|Tu pats viņu varētu pārklausīt, viņa turpināja, viņš; tagad viens pats lejā pļavā, nav vēl pamatīgi izdomājis melus un, uz taviem vaicājumiem atbildot, varbūt sajuktu un pārrunātos.
EEfJ5IFGCt4_0203.wav|Jā bet vai tad kāds arī pamanījis, ka viņš izgājušā naktī nebij mājā Biezumnieks iemeta starpā.
EEfJ5IFGCt4_0204.wav|Tā ir visgalvenākā lieta.
EEfJ5IFGCt4_0205.wav|Dievam žēl, nē; bet tāpat pret viņu liecina tas, ka viņš līdz šai dienai, kaut gan jau auksts laiks, vēl arvienu gulēja uz zirgu staļļa.
EEfJ5IFGCt4_0206.wav|Pēc tālākas apspriešanās Biezumnieks steidzās uz pļavu.
EEfJ5IFGCt4_0207.wav|Viņš pilnīgi bij pārliecinājies, ka Jānis un neviens cits viņa šķūni aizdedzinājis.
EEfJ5IFGCt4_0208.wav|Nu, dēliņ, viņš bildināja zēnu, kurš sapļauto atālu sagramstīja vienā vietā, tu strādā ļoti uzcītīgi, vai pagājušā naktī labi gulēji?
EEfJ5IFGCt4_0210.wav|Labrīt, pateicos, ļoti labi gulēju, un jūs Jānis atbildēja, cenzdamies runāt Biezumnieka balsī un savu darbu turpinādams.
EEfJ5IFGCt4_0211.wav|Biezumnieks tapa tumši sārts.
EEfJ5IFGCt4_0212.wav|Bet viņš savaldījās un mierīgi teica:Man bij nelāga nakts, mans lielais siena šķūnis nodedza.
EEfJ5IFGCt4_0213.wav|Tad, Jāņam piepeši gluži tuvu pieiedams un savas rokas tam ap pleciem apņemdams, un viņu kā dzelzs krampjos turēdams, viņš čukstošā balsī piezīmēja.
EEfJ5IFGCt4_0214.wav|Un tu, zēn, to esi padarījis.
EEfJ5IFGCt4_0215.wav|Kādu acumirkli izlikās, it kā Jānis zem šāda apvainojuma smaguma gribētu sašļukt, bet tad viņš saņēmās un, stingri noturēdamies, rupji un dikti teica.
EEfJ5IFGCt4_0216.wav|Biezumniek, kā tu tā vari domāt?
EEfJ5IFGCt4_0217.wav|Vai tu esi pustraks vai pilnīgi traks?
EEfJ5IFGCt4_0218.wav|Puika, Biezumnieks brēca, kurš vairs nevarēja savaldīties, puika, izteic vai es tevi saberzīšu!
EEfJ5IFGCt4_0219.wav|Un viņš puiku stipri purināja.
EEfJ5IFGCt4_0220.wav|Kad tu gribi, lai izsaku un vairāk neko, tad: jā, es to padarīju, Jānis teica...
EEfJ5IFGCt4_0221.wav|Biezumnieks izsauca kādu lāstu vārdu un atlaida Jāņa plecus.
EEfJ5IFGCt4_0222.wav|Bet tad viņš kā nikns zvērs tam uzklupa, sagrāba viņu pie rīkles un žņaudza to ar visu spēku.
EEfJ5IFGCt4_0223.wav|Tikai ar vislielākajām pūlēm Jāņam izdevās atrauties; viņš sašutis iekoda Biezumniekam pirkstā un ar dūri iesita tam pa ģīmi.
EEfJ5IFGCt4_0224.wav|Tārps Biezumnieks, zobus griezdams, brēca, no dusmām gluži pārņemts, sagrāba Jāni, kā spalvu kušķi pacēla viņu uz augšu un tad ar visu spēku laida tam nokrist zemē.
EEfJ5IFGCt4_0225.wav|Pakluss, sāpīgs brēciens skanēja no puisēna lūpām, viņš ar abām rokām nespēcīgi mēģināja pacelties, bet atkrita paģībis.
EEfJ5IFGCt4_0226.wav|Tumšas asinis plūda iz viņa muguras viņš bij uzkritis uz izkapts, kuru neapdomīgi tā bij atstājis zemē, ka gals bij uz augšu, un izkapts gals bija iedūries viņa mugurā...
EEfJ5IFGCt4_0227.wav|Biezumnieks, kā par stabu pārvērties, uzskatīja savu dusmu nedzīvo upuri ar platu muti un stīvām acīm.
EEfJ5IFGCt4_0228.wav|Bet tad, no briesmīgām bailēm pārņemts, gandrīz nemaz nezinādams, ko darīja, viņš, kur tam vajadzēja gādāt palīdzības, bēdza uz tuvējo mežiņu.
EEfJ5IFGCt4_0229.wav|Kad Līze pēdīgi atnāca un jau no tālienes redzēja Jāni nekustoši pie zemes guļot.
EEfJ5IFGCt4_0230.wav|Viņa, nekā laba neparedzēdama, gāja ātrāki un kā ārprātīga klupa Jāņam blakus zemē.
EEfJ5IFGCt4_0231.wav|Bet nākošajā acumirklī viņa atkal uzlēca stāvus, norāva lakatiņu no savas galvas, skrēja ar to pie tuvākā grāvja, iemērcēja to aukstā, neskaidrā ūdenī.
EEfJ5IFGCt4_0232.wav|tad viņa steidzās atkal atpakaļ pie Jāņa un spieda tam slapjo lakatu uz pieres.
EEfJ5IFGCt4_0233.wav|Pēc kādām minūtēm viņš atvēra gurdenās acis.
EEfJ5IFGCt4_0234.wav|Biezumnieks tas bij vienīgais vārds, kuru Līze gandrīz aizsmakušā balsī spēja izrunāt.
EEfJ5IFGCt4_0235.wav|Jānis pamirkšķināja acis ak Dievs, ak Dievs, kā tad viņš zināja, ka tu.
EEfJ5IFGCt4_0238.wav|viņam pats sacīju, lai viņu kaitinātu, bet es šķūni neaizdedzināju.
EEfJ5IFGCt4_0239.wav|Kāds cits bija pasteidzies man pa priekšu.
EEfJ5IFGCt4_0240.wav|Es to gribēju darīt.
EEfJ5IFGCt4_0241.wav|Steidzies pēc palīdzības, ai.
EEfJ5IFGCt4_0242.wav|Pēc trim dienām Jānis bij nomiris.
EEfJ5IFGCt4_0243.wav|Uz māju nesot, viņš bij zaudējis valodu un samaņu.
EEfJ5IFGCt4_0244.wav|Divi reizes palīgā atsauktais ārsts neko nebij varējis līdzēt, un paruna, ar kuru Krikumiene klusībā bij mēģinājuse apmierināties, šoreiz nebij piepildījusēs: Nezāle bij nokaltuse.
EEfJ5IFGCt4_0245.wav|Nākošā svētdienā Jāni paglabāja.
EEfJ5IFGCt4_0246.wav|Dievs labi dara ko darīdams, raudošā Krikumiene vairāk reizes teica saviem no kaimiņiem sanākušiem viesiem, kad tie Jāņa ātro nāvi pārrunāja.
EEfJ5IFGCt4_0247.wav|Kas var zināt, kas no tā zēna vēlāk būtu iznācis...
EEfJ5IFGCt4_0248.wav|Es tikai vēlētos zināt, vai viņš pats tik nelaimīgi kritis, jeb vai varbūt skuķe viņi abi bij tik nesavaldāmi.
EEfJ5IFGCt4_0249.wav|Draudzes skolotājs pie kapa atkārtoja jau sen galvā iekaltu bēru runu un par savām pūlēm dabūja rubli, un brauca līdz uz bēru māju.
EEfJ5IFGCt4_0250.wav|Tur viesi dzēra kafeju un brandvīnu un ēda sivēna gaļu un zirņus, un pēc tam jaunākie ļaudis pie harmonikas mūzikas drusku padancojās.
EEfJ5IFGCt4_0251.wav|Vēlu vakarā visi šķīrās.
EEfJ5IFGCt4_0252.wav|Biezumnieks nebij atnācis uz bērēm, kaut gan arī viņš, kā Krikumienes tuvākais radinieks, bija ielūgts.
EEfJ5IFGCt4_0253.wav|Noskumuse saimniece izskaidroja saviem viesiem, ka viņas brālis caur ugunsgrēku stipri sabaidījies un neesot īsti vesels.
EEfJ5IFGCt4_0254.wav|Līzi neviens nebij ievērojis.
EEfJ5IFGCt4_0255.wav|No kapsētas pārnākuse, viņa tūliņ bij uzsēdusies aizkrāsnē uz mūrīša un, pret visu vienaldzīga būdama, stīvām acīm skatījās uz zemi.
EEfJ5IFGCt4_0256.wav|Neviens viņu tur neredzēja, tikai viņas māte, kura arī bij atnākuse uz bērēm, šad un tad piegāja pie viņas, sacīdama kādus mīļus, apmierinājošus vārdus.
EEfJ5IFGCt4_0257.wav|Šai runīgajai sievai patiesi bij rūpes par savu bērnu, un, kad Līze liedzās pat pie vakariņām iet, tad māte iesāka raudāt.
EEfJ5IFGCt4_0258.wav|Meitiņ bērniņ, kas tev ir viņa bailīgi vaicāja.
EEfJ5IFGCt4_0259.wav|Neskaties jel tik sveši uz visām pusēm, tu mani izbiedē, runā jel, izraudies, tu vēl nevienas asaras neesi izraudājuse, un es taču zinu, ka tu ar Jāni labi satiki un viņa nāve tev ķeras pie sirds.
EEfJ5IFGCt4_0260.wav|Bet nesēdi tā tik mēma un auksta, ak Dievs, ak Dievs, nedari mani nelaimīgu!
EEfJ5IFGCt4_0261.wav|Tev strauja sirds.
EEfJ5IFGCt4_0262.wav|Bet apdomājies, tu esi mans vienīgais bērns, visa mana manta šajā pasaulē!
EEfJ5IFGCt4_0263.wav|Kad tu sev padarīsi kādu kaiti, tad es miršu žēlabās!
EEfJ5IFGCt4_0264.wav|Bet viņai nebij jāmirst žēlabās.
EEfJ5IFGCt4_0265.wav|Līze ne sev, nedz citiem nedarīja nekādas kaites.
EEfJ5IFGCt4_0266.wav|Viņa bij pārvērtusēs klusa un domīga, varēja brīžam stundām domīgi sēdēt bezdarbībā, bet citādi viņa bija palikuse, kāda bijuse.
EEfJ5IFGCt4_0267.wav|Kad viņa savu gadu pie Krikumiem bija nokalpojuse, tad viņa aizgāja pie vietējā mācītāja par kalponi, palika tur četrus gadus un tajā laikā no mācītāja kundzes iemācījās smalkus rokdarbus strādāt un ar šujmašīnu rīkoties.
EEfJ5IFGCt4_0268.wav|Kad viņa no mācītāja aizgāja, tad viņa ar māti pie kāda saimnieka nometās uz īri un nodarbojās ar sieviešu apģērbu izgatavošanu.
EEfJ5IFGCt4_0269.wav|Māte un meita tagad laimīgi dzīvoja kopā.
EEfJ5IFGCt4_0270.wav|Bet šī laime ilgi nepastāvēja.
EEfJ5IFGCt4_0271.wav|Jau pēc kāda gada māte saaukstējās, saslima un nomira.
EEfJ5IFGCt4_0272.wav|Līze izrīkoja mazas bēres, kurās salūdza vistuvākos radus, tad pamazām pārdeva visas savas lietas, izņēma pasi un teica, ka aiziešot uz Rīgu.
EEfJ5IFGCt4_0273.wav|Bet neviens no viņas pazīstamiem viņu ne tur, nedz citur vairs nav redzējis.
EEfJ5IFGCt4_0274.wav|Bet kādu laiciņu pēc Līzes aiziešanas šāda briesmu ziņa izpaudās pa pagastu: Biezumnieks nokauts!
EEfJ5IFGCt4_0275.wav|Viņu atrada klētī, kur tas pa vasaru mēdza gulēt, gultā bez dzīvības.
EEfJ5IFGCt4_0276.wav|Nodiluse, īsa izkapts bij iedurta viņa sirdī...
EEfJ5IFGCt4_0277.wav|Jāņa kaps, kurš katrā vasarā bij līdzinājies puķu dobei, pēc Līzes pazušanas pamazām panīka.
EEfJ5IFGCt4_0278.wav|Atraitnītes, neļķes un neaizmirsteles uz tā iznīka.
EEfJ5IFGCt4_0279.wav|Starp lielām nātrām vēl tikai kādas retas, zilas puķītes kā baidīdamās parādās, bet arī tās drīz iznīks, taps izskaustas, un uz sabrukušā kapa augs un kuplos tikai nezāle.
cd6SPdnCJQ0_0000.wav|AIZVIEN LILLĀ.
cd6SPdnCJQ0_0001.wav|Visu dienu saule neizturami karstus starus bij sūtījuse lejā no bāli zilganām debesīm, tagad, ap launaga laiku, tā aizlīda aiz tumšiem padebešu klučiem.
cd6SPdnCJQ0_0002.wav|Dabā valbīja divains klusums, putni nedziedāja, lapas pie koku zariem nekustējās, ezers, kura līkums iestiepās labi tālu lielajā mežā, līdzinājās spogulim.
cd6SPdnCJQ0_0003.wav|Tikai retumiem kāda zivs apsviezdamās paplunkšķināja niedrājā, caur to izceldama mazus vilnīšus kas drīzi vien atkal izzuda.
cd6SPdnCJQ0_0004.wav|Tad ezers atkal stāvēja gluds un kluss un tumšie padebeši drūmi lūkojās tajā.
cd6SPdnCJQ0_0005.wav|Pa mežu ritēja vāģi, kuros divi vīrieši sēdēja.
cd6SPdnCJQ0_0006.wav|pagasta vecākais Metējs un viņa krustdēls Augusts Tiltiņš.
cd6SPdnCJQ0_0007.wav|Abi bij bijuši pagasta namā, kur Metējam bij bijušas pagasta darīšanas, bij vēlāk, uz māju braucot, pašu darīšanās iegriezušies baznīcas krogā un tur divu stundu laikā tā noguruši, ka tikai ar krodzenieka palīdzību bij varējuši iekāpt vāģos.
cd6SPdnCJQ0_0008.wav|Bet ne tikai abu spēkus vien, arī viņu prātus minētās pašu darīšanas bij vājinājušas, jā pa drusku sajaukušas.
cd6SPdnCJQ0_0009.wav|Jo Metējs, ieraudzījis ezeru caur kokiem spīdam, sāka runāt par Azova jūru un Jeisku, un Tiltiņš, apkampis resno krusttēvu, prasīja tam neapnicis, kādēļ tas viņa Lienīti, viņa skaisto saimnieci, negribot precēt.
cd6SPdnCJQ0_0010.wav|Bet nedz Metējs saprata Tiltiņu, nedz Tiltiņš Metēju...
cd6SPdnCJQ0_0011.wav|Tā tie brauca pa mežu...
cd6SPdnCJQ0_0012.wav|Piepeši Tiltiņš aizsmakušā balsī uzsāka dziedāt:
cd6SPdnCJQ0_0015.wav|Uzreiz abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm, un tai pašā acumirklī tāds pērkoņa spēriens norībēja, ka tiem ausis gandrīz aizkrita un zirgs palēca uz augšu.
cd6SPdnCJQ0_0017.wav|Tavu nejēdzīgu spērienu Metējs lādēja un nospļāvās.
cd6SPdnCJQ0_0022.wav|Kas kaiš citam, ka mēs mīļi dzīvojam!
cd6SPdnCJQ0_0024.wav|Un viss mežs nolīgojās no viņa nejaukās kliegšanas.
cd6SPdnCJQ0_0025.wav|Likās, kā kad krūmi būtu pilni nelabu garu, jo atbalss atkārtoja viņa kliedzienus trim četriem lāgiem.
cd6SPdnCJQ0_0026.wav|Klusi taču, kad es tev saku Metējs atkal krustdēlu apsauca.
cd6SPdnCJQ0_0027.wav|Vai nedzirdi, ka pērkons rūc?
cd6SPdnCJQ0_0033.wav|No kura laika tad tu sācis ticēt, ka tur augšā kas ir, krusttēv?
cd6SPdnCJQ0_0034.wav|Un tad, pacēlis ģīmi uz augšu, Tiltiņš kliedza.
cd6SPdnCJQ0_0035.wav|Vai dzi, veco bundzeniek, garām jādams, gan varēji tur to lielo akmeni pāršķelt, tad man pul-pulvera nevajadzē.
cd6SPdnCJQ0_0036.wav|Balts un zils abiem nostiepās gar acīm briesmīgs rībiens un soļus trīsdesmit no braucējiem liels, pelēks akmens bij izšķīries divās daļās.
cd6SPdnCJQ0_0037.wav|Metējs iekliedzās un pārmeta krustu, Tiltiņš iecirta visus desmit pirkstus savos biezajos matos, zirgs nolēca no ceļa un ieskrēja krūmos.
cd6SPdnCJQ0_0038.wav|Laukā no vāģiem, bezdievīgais zaimotājs, Metējs bļāva, kam piepeši galva bij kļuvuse ievērojami skaidrāka, laukā, lai līdz ar tevi nedabūju galu!
cd6SPdnCJQ0_0039.wav|Un viņš mēģināja Tiltiņu izgrūst no vāģiem.
cd6SPdnCJQ0_0043.wav|Ni jau ja jāmirst, tad mirsim abi!
cd6SPdnCJQ0_0044.wav|Vai es baroju savas cūkas ar maziņas labību vai tu savas?
cd6SPdnCJQ0_0046.wav|Nejēga, es visu atkal ar augļiem atlīdzināšu, visu atdošu atpakaļ, bet atņem tu tikai savus zaimotāja vārdus atpakaļ, atņem tos, August, jo citādi nudie ziben mūs uz vietas nospers.
cd6SPdnCJQ0_0049.wav|Tiltiņš uzšāva zirgam ar pātagu.
cd6SPdnCJQ0_0050.wav|Ko, vai tu manis neklausīsi Metējs runāja, grožus savilkdams stīvi.
cd6SPdnCJQ0_0052.wav|Neviena soļa šitādā laikā ar tevi vairs kopā nebraukšu, laukā!
cd6SPdnCJQ0_0053.wav|Pats laukā Tiltiņš kliedza pretī, sadusmots no Metēja cietā grūdiena.
cd6SPdnCJQ0_0054.wav|Tev jau nepavisam nav dūšas.
cd6SPdnCJQ0_0055.wav|No viena niecīga spēriena tā likties satraucēties, smiekli!
cd6SPdnCJQ0_0056.wav|Tiltiņš šos vārdus tikko bij izteicis, kad tāds spēriens norībēja, ka abi divi pavisam apmulsa.
cd6SPdnCJQ0_0057.wav|Sēra smaka pildīja gaisu vāģi apstājās.
cd6SPdnCJQ0_0058.wav|Vai dieviņ abi vienā mutē iesaucās, un Metējs pārmeta krustu.
cd6SPdnCJQ0_0060.wav|Zirgs bij nosperts.
cd6SPdnCJQ0_0063.wav|Ak kungs, piedod mums mūsu grēkus...
cd6SPdnCJQ0_0064.wav|dod šurp roku, lec, es turu...
cd6SPdnCJQ0_0065.wav|es dziļās bēdās nosaucos...
cd6SPdnCJQ0_0066.wav|še, še, dēliņ, zem egles...
cd6SPdnCJQ0_0067.wav|kungs, manu lūgšan klausi...
cd6SPdnCJQ0_0068.wav|te biezie zari mūs aizsargās no lietus...
cd6SPdnCJQ0_0069.wav|jā bet kā tā dziesma iet tālāk?
cd6SPdnCJQ0_0070.wav|Skaiti tālāk, Augustiņ, tu esi jaunāks, tu viņu labāk zināsi...
cd6SPdnCJQ0_0071.wav|Ko, tu arī viņas nezini, ka tu nolāp, nē, nē, nē, kungs Jēzus Kristus, tas slikti, dēliņ, ņemsim kādu citu dziesmu.
cd6SPdnCJQ0_0072.wav|Metīsimies ceļos un skaitīsim citu dziesmu.
cd6SPdnCJQ0_0073.wav|Un Metējs nometās ceļos zem egles.
cd6SPdnCJQ0_0075.wav|Nāc atpakaļ uz ceļa, blēņas, vai zirgs bij zem koka vai uz ceļa, vai akmens bij zem koka, ko?
cd6SPdnCJQ0_0076.wav|Mēs visur esam dieviņa žēlīgajā rociņā Metējs atteica.
cd6SPdnCJQ0_0078.wav|Resns zibens ieskrēja ezerā Tiltiņš nometās Metējams blakus ceļos.
cd6SPdnCJQ0_0079.wav|Tagad nāca spēriens pēc spēriena, debesis stāvēja vienās liesmās.
cd6SPdnCJQ0_0080.wav|Šņākdams lietus gāzās zemē, bet Metēja un Tiltiņa daudz vis nesaslapināja, jo egles zari deva labu patvērumu.
cd6SPdnCJQ0_0081.wav|Kungs, Metējs svinīgi uzsāka, ak kungs, mēs tev apsolām...
cd6SPdnCJQ0_0083.wav|mēs tev apsolām visu jaunu atstāt un ienīst no šitās bēdu stundiņas.
cd6SPdnCJQ0_0084.wav|To mēs tev apsolām.
cd6SPdnCJQ0_0085.wav|No šitās bēdu stundiņas.
cd6SPdnCJQ0_0086.wav|Jā, un Augusts būs labs un godīgs cilvēks, un es arī kļūšu par labu un godīgu cilvēku.
cd6SPdnCJQ0_0087.wav|Mēs joprojām būsim abi labi...
cd6SPdnCJQ0_0088.wav|Bāz maisā...
cd6SPdnCJQ0_0089.wav|Tiltiņš ņurdēja caur zobiem starpā un klanīja galvu.
cd6SPdnCJQ0_0090.wav|Un, ja tu netici, tad mēs to arī varam apzvērēt.
cd6SPdnCJQ0_0091.wav|Še ir mana roka un še Metējs pacēla ar savu kreiso roku Tiltiņa labo uz augšu še mana krustdēla.
cd6SPdnCJQ0_0092.wav|Mēs abi zvēram no šīs bēdu stundiņas būt labāki.
cd6SPdnCJQ0_0093.wav|Patiesi la-bā-ki...
cd6SPdnCJQ0_0094.wav|Metējs pats no saviem vārdiem bij tā aizgrābts, ka tāļāk vairs nevarēja.
cd6SPdnCJQ0_0095.wav|Galva tam nokrita smagi uz krūtīm.
cd6SPdnCJQ0_0096.wav|Rokas salicis, viņš tā tupēja minūtes desmit.
cd6SPdnCJQ0_0097.wav|Pa tam pērkoņa rūkšana kļuva arvienu retāka un vājāka, lietus līšana mazinājās, un pēdīgi tikai tad vien vairs nokrita kāds piliens uz abiem dievlūdzējiem, kad vējš pakustināja egles zarus.
cd6SPdnCJQ0_0098.wav|Negaiss bij pārgājis.
cd6SPdnCJQ0_0099.wav|Metējs pacēla galvu un skatījās Tiltiņā.
cd6SPdnCJQ0_0100.wav|Šis bij piegāzies pie egles stumbura un, drošu stuti manīdams, visam negaisam par spīti iemidzis.
cd6SPdnCJQ0_0101.wav|August Metējs iesaucās un uzlēca kājās.
cd6SPdnCJQ0_0103.wav|Nudie, traki ar to cilvēku, viņš snauž!
cd6SPdnCJQ0_0105.wav|Kas tev bēdas, vai es dzirdu vai nedzirdu, laid mani mierā krustdēls atņurdēja pretī.
cd6SPdnCJQ0_0106.wav|Metējs izvilka nazi no kabatas, noliecās pie zemes, nogrieza apdomīgi lielu paparksti un ieskurināja lietus pilienus, kas pie tās karājās, Augustam ģīmī.
cd6SPdnCJQ0_0109.wav|Metējs tam palīdzēja piecelties, un tad abi sāka iet uz māju.
cd6SPdnCJQ0_0111.wav|Vai tad mēs visu te tāpat mežā atstāsim Tiltiņš jautāja, kam viss, kas bij noticis, atkal nāca atmiņā.
cd6SPdnCJQ0_0112.wav|Kad tikai kaut kā nenozog vien!
cd6SPdnCJQ0_0113.wav|Kas te nu gan nāks zagt krusttēvs atbildēja.
cd6SPdnCJQ0_0115.wav|Tu tak nekā uz māju nevari aiznest un es arī ne, jo kas tad tevi vedīs!
cd6SPdnCJQ0_0116.wav|Jā, tas tiesa, kas tad mani vedīs, krustdēls atteica.
cd6SPdnCJQ0_0118.wav|Bet pamazām arī Tiltiņš sāka atspirgt.
cd6SPdnCJQ0_0119.wav|Vēsais, tīrais gaiss, kas tagad plūda pa mežu, vairāk un vairāk aizdzina viņa reibumu.
cd6SPdnCJQ0_0120.wav|Pēdīgi abi bij no meža laukā.
cd6SPdnCJQ0_0121.wav|Ceļš tagad veda tālāk gar ezermalu.
cd6SPdnCJQ0_0122.wav|Jānodzeras, Augusts runāja un vilka krusttēvu sev līdz uz ezermalu.
cd6SPdnCJQ0_0123.wav|Viņš dzēra, sāka uzreiz mazgāt muti, noņēma lakatiņu no kakla, noslaucījās tajā un tad savīkstītu to iebāza kabatā.
cd6SPdnCJQ0_0124.wav|Tad abi atkal turpināja savu ceļu.
cd6SPdnCJQ0_0125.wav|Debesis pa tam pavisam bij noskaidrojušās, un saulīte atkal spīdēja tikpat mīlīgi kā priekš stundas laika.
cd6SPdnCJQ0_0126.wav|Ezers bij zaudējis savu drūmo izskatu, mazie vilnīši vizēja sudrabotās krāsās, tā ka Metējam ar Tiltiņu apžilba acis, viņos skatoties.
cd6SPdnCJQ0_0127.wav|Ceļam otrā pusē stāvēja ziedošs linu lauks.
cd6SPdnCJQ0_0128.wav|Aiz tā viļņoja rudzu tīrums, kam nemaz nevarēja saredzēt malas, jo tas aizstiepās līdz kalna galam un laikam tikai viņa otrā pusē vēl beidzās.
cd6SPdnCJQ0_0129.wav|Blakus liniem bij auzas.
cd6SPdnCJQ0_0130.wav|Viss pilnīgākā kuplumā.
cd6SPdnCJQ0_0131.wav|Vai tu redzi, kādi mani tīrumi Tiltiņš iesaucās, krusttēvam ar elkoni piegrūzdams pie sāniem.
cd6SPdnCJQ0_0135.wav|Esi jau, esi, krusttēvs apliecināja un pārlaida acis pār lielītiem tīrumiem.
cd6SPdnCJQ0_0136.wav|Tad atkal abi klusēdami gāja gabaliņu uz priekšu.
cd6SPdnCJQ0_0137.wav|Fu tu uzreiz Tiltiņš iesaucās, nospļāvās un apstājās.
cd6SPdnCJQ0_0139.wav|Tfū, vai mēs nebijām gluži traki?
cd6SPdnCJQ0_0141.wav|Nu jā, tur mežā zem egles...
cd6SPdnCJQ0_0142.wav|Tagad arī Metējs nospļāvās.
cd6SPdnCJQ0_0143.wav|Tfū, nerunā no tā, viņš nosarkdams noņurdēja.
cd6SPdnCJQ0_0144.wav|Jo, noskatoties jaukajā, atspirgušajā dabā.
cd6SPdnCJQ0_0145.wav|Kur katra smildziņa, katrs ziediņš likās izdvašojot mieru un prieku.
cd6SPdnCJQ0_0146.wav|Un nekas vairs neatgādināja pārgājušo briesmu un baiļu, Metējam izturēšanās mežā zem egles izlikās tik bērnišķīga, tik varen aplama, ka tam bija kauns pat par to domāt.
cd6SPdnCJQ0_0147.wav|Nē, nē, krusttēv, tā vis ne, Tiltiņš runāja, pilnā kaklā iesmiedamies, tu pātarus iesāki, man tie jānobeidz.
cd6SPdnCJQ0_0148.wav|Ko reibumā apsola, to neņem par pilnu.
cd6SPdnCJQ0_0149.wav|Tad nu man, atspirgušam, laikam vēlreiz būs jāmetas ceļos un jānozvērās -
cd6SPdnCJQ0_0150.wav|Metējs pacēla savu lielo, ķepai līdzīgo roku, un Tiltiņš apklusa.
cd6SPdnCJQ0_0151.wav|Nu jā, Metējs sacīja, smieties par to lietu jau nu var, bet labāk būtu, ja par viņu ciestu klusu.
cd6SPdnCJQ0_0152.wav|Apsoli man, brāļadēls, par šito notikumu nekad un ne ar vienu cilvēku nerunāt.
cd6SPdnCJQ0_0153.wav|Teikšu tev taisnību: tas man būtu mūžīgs kauns, kad ļaudis dabūtu zināt, ka tik attīstīts un noklārēts vīrs, kāds es, un turklāt vēl pagasta vecākais tā ākstījies, tu apsoli?
cd6SPdnCJQ0_0154.wav|Saprotama lieta, jo puse no kauna taču kristu uz mani, ja lieta nāktu gaismā.
cd6SPdnCJQ0_0155.wav|Astoņi gadi bij pagājuši.
cd6SPdnCJQ0_0156.wav|Pa mežu, kurā ezera līkums labi tāļu iestiepās iekšā, atkal brauca pagasta vecākais Metējs un viņa krustdēls un veikala biedris, koku tirgonis Tiltiņš.
cd6SPdnCJQ0_0157.wav|Bet šoreiz viņi sēdēja kamanās un bij ģērbušies biezos kažokos, jo bija paauksta ziemas diena.
cd6SPdnCJQ0_0158.wav|Abi bij bijuši pagasta namā, kur Metējam bij bijušas pagasta darīšanas, bij vēlāk pašu darīšanās iegriezušies baznīcas krogā un tur tā sasildījušies, ka viņu tuklie ģīmji tagad kvēloja kā ugunī.
cd6SPdnCJQ0_0159.wav|Klusēdami abi sēdēja viens otram līdzās, vienaldzīgiem mirkļiem noskatīdamies meža ainā.
cd6SPdnCJQ0_0160.wav|Lapu koku zari un zariņi bij apklāti biezu kārtu sarmas un caur to zaudējuši savu nemīlīgo kailumu, egļu tumšās krāsas bij pārvērtušās bālizaļganas, viņu zari likās būt pilni baltu ziediņu.
cd6SPdnCJQ0_0161.wav|Laiku no laika lēns vējš pakustināja šur un tur kādu koka zarus, un tad smalkās ledus adatiņas un pērslas, dimanta krāsā saulē vizēdamas, nobira zemē.
cd6SPdnCJQ0_0162.wav|Dziļāki mežā vietvietām dzirdēja zāģējam un cērtam.
cd6SPdnCJQ0_0163.wav|Ko tu domā, krusttēv, vai mums šogad būs lielāka peļņa nekā pērn Tiltiņš pēdīgi iejautājās.
cd6SPdnCJQ0_0164.wav|Uz cik simtiem tavas domas stāv?
cd6SPdnCJQ0_0165.wav|Mīļais, to tagad vēl nevar nosacīt.
cd6SPdnCJQ0_0166.wav|Tas atkarājas no pirkto koku labuma.
cd6SPdnCJQ0_0167.wav|Bet domāt jau gan vari, ka meža kungs tos simts rubļus par velti vis neiebāza kulē un mums par skādi mežu nenotaksierēja...
cd6SPdnCJQ0_0168.wav|Pēc šīs īsās sarunas abi atkal klusēja, līdz tie, nogriezušies uz maz iebraukta sānu ceļa, nokļuva pie vietas, kur daudz vīriešu nodarbojās ar egļu nociršanu un sazāģēto gabalu aptēšanu.
cd6SPdnCJQ0_0169.wav|Kāds strādnieks piesteidzās pie kamanām, sveicināja un palīdzēja Metējam no tām izkāpt.
cd6SPdnCJQ0_0170.wav|Paturi zirgu, kamēr mēs darbu pārlūkojam, šis īsi pavēlēja.
cd6SPdnCJQ0_0171.wav|Uzsedz viņam arī segu, lai mugura netop slapja no sarmas pērslām.
cd6SPdnCJQ0_0172.wav|Metējs ar savu lielo kažoku un saviem suņādas zābakiem dziļajā sniegā bij tik neveikls, ka bez Tiltiņa piepalīdzīgās rokas tikai maz vien varēja padimāt uz priekšu.
cd6SPdnCJQ0_0173.wav|Krustām šķērsām labu laiku pa mežu bradājuši, še to, te to pavēlēdami, vienā vietā strādniekus kundziski norādami, otrā īsi uzteikdami, Metējs un Tiltiņš bij nokļuvuši ceļmalā pie lielas egles, kuru nupat nozāģēja.
cd6SPdnCJQ0_0174.wav|Lielākā egle visā mežā, viens strādnieks sacīja.
cd6SPdnCJQ0_0175.wav|Skatieties, kungi, kas par garumu un kas par zariem!
cd6SPdnCJQ0_0178.wav|Metējs atvirzījās tālāk nost no koka stumbra, lai labāk varētu noskatīties egles garumā.
cd6SPdnCJQ0_0179.wav|Tiltiņš tam nostājās blakus.
cd6SPdnCJQ0_0180.wav|Ir tādam milzim reiz jāgāžas, viņš runāja, koka galotnē skatīdamies, vai redzi, kā viņš trīs?
cd6SPdnCJQ0_0181.wav|Pie katra zāģa vilciena, kas to vairāk un vairāk šķir no saknēm, tas nodreb kā nāves cīniņā...
cd6SPdnCJQ0_0182.wav|Drīzi viņš gāzīsies...
cd6SPdnCJQ0_0183.wav|Arī Metējs uzmanīgi uzlūkoja trīsošo egli.
cd6SPdnCJQ0_0184.wav|Vai vēl atminies, kas zem šitās egles notika viņš sacīja.
cd6SPdnCJQ0_0185.wav|Zem šīs egles mēs reiz -
cd6SPdnCJQ0_0186.wav|Meklējām patvērumu no negaisa, Tiltiņš krusttēvu ātri pārtrauca.
cd6SPdnCJQ0_0187.wav|Jā, jā, atminos, tas bij toreiz, kad pērkons nospēra tavu sirmi.
cd6SPdnCJQ0_0188.wav|Tas nu labu laiku atpakaļ.
cd6SPdnCJQ0_0189.wav|Jā, labu laiku, Metējs atkārtoja un tad pielika, būs laiks braukt uz māju.
cd6SPdnCJQ0_0190.wav|Viņš izvilka pulkstenu no kabatas un skatījās tajā.
cd6SPdnCJQ0_0191.wav|Tai pašā acumirklī tuvumā gāzās koks, balts, biezs sarmas pērslu putenis, visu aizsegdams, piepeši pildīja gaisu; kliedziens: Bēgat, kungi, glābjaties...
cd6SPdnCJQ0_0192.wav|Iesitās Metēja un Tiltiņa ausīs, tie skrēja un klupa un šņākdama, svilpdama un brākšēdama lielā egle nogāzās.
cd6SPdnCJQ0_0193.wav|Tuvumā nozāģētā egle bija uzgāzusēs milzu kokam virsū un tā viņa krišanu paātrinājuse.
cd6SPdnCJQ0_0194.wav|Kad sniega pērslas bij nokritušas, tad zāģētāju acis meklēja Metēju un Tiltiņu un viņu ģīmji nobālēja.
cd6SPdnCJQ0_0196.wav|Vai dieviņ, nu nelaime notikuse viens iesaucās.
cd6SPdnCJQ0_0198.wav|Palīgā Tiltiņa balss zem egles stenēja.
cd6SPdnCJQ0_0200.wav|Strādnieki pieskrēja pie tā, atcirta kādus zarus un to pēdīgi ar lielām pūlēm izvilka no egles apakšas.
cd6SPdnCJQ0_0201.wav|Nelaimīgais tā bij apmulsis un saspiests, ka nespēja nostāvēt kājās bet atkrita sēdu sniegā.
cd6SPdnCJQ0_0202.wav|Palīdzat manam krusttēvam, viņš kunkstēja, no sevis atgaiņādams abus vīrus, kas viņu atkal gribēja uzcelt kājās.
cd6SPdnCJQ0_0204.wav|Bet Metēju tik ātri vis nevarēja izvilkt no egles apakšas kā Tiltiņu.
cd6SPdnCJQ0_0205.wav|Pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuros tas kā maiglēs bij iespiests, sacirta un sazāģēja.
cd6SPdnCJQ0_0206.wav|Un, kad pēdīgi viņu gribēja celt augšā, tad tas nekustējās.
cd6SPdnCJQ0_0207.wav|Paģībis kāds iesaucās.
cd6SPdnCJQ0_0210.wav|Un viņš atkal Metēju mēģināja atdzīvināt.
cd6SPdnCJQ0_0211.wav|Bet veltīgas bij visas pūles, metējs bija līķis.
cd6SPdnCJQ0_0212.wav|Sauss, pundurains zars, Metējam ievainodams pieri un noraudams šķipsnu sirmo matu no galvas, viņam bij uzspiedis kreiso roku uz mutes un viņu noslāpējis.
cd6SPdnCJQ0_0213.wav|Tiltiņš nometās pie līķa ceļos.
cd6SPdnCJQ0_0214.wav|Krusttētiņ, mīļo krusttētiņ viņš gaudās.
cd6SPdnCJQ0_0216.wav|Ir zelta pulkstens pagalam, vāks atlauzts, rādītājs nost, viens strādnieks līdzcietīgi runāja starpā, būt to zinājis, būtu labāk man atdevis...
cd6SPdnCJQ0_0217.wav|Tiltiņam gāja ļoti labi, Metējs visu savu dzīvo un nedzīvo mantu bij norakstījis savam vienīgam radam un krustdēlam.
cd6SPdnCJQ0_0218.wav|Un tātad nu Tiltiņam pēc viņa nāves piederēja divas lielākās mājas pagastā, neskatoties uz visādiem raibiem papīriem ar visādiem raibiem vārdiem, kurus Metējs krustdēlam arī bija atstājis lielā vairumā.
cd6SPdnCJQ0_0219.wav|Tiltiņš aiz bēdām par krusttēva nāvi un aiz prieka par kuplo mantojumu nekā labāka nezināja darīt kā precēties.
cd6SPdnCJQ0_0220.wav|Un kas cits gan viņa jauktajām jūtām labāk derēja nekā precēšanās!
cd6SPdnCJQ0_0221.wav|Jo laulība jau atnes priekus un bēdas.
cd6SPdnCJQ0_0222.wav|Bet viņš nepaņēma vis Lieni, savu līdzšinējo saimnieci, kā to viņai bij solījis, bet apprecēja bagātu saimnieka meitu.
cd6SPdnCJQ0_0223.wav|Liene laikam bij paredzējuse, ka lieta pēdīgi šitā beigsies, un tādēļ pie laika gādājuse par maizes devēju vecumā.
cd6SPdnCJQ0_0224.wav|Viņas mudrais Jēpītis bij jau septiņus gadus vecs.
cd6SPdnCJQ0_0225.wav|Jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni ar Jēpīti uz Ziemeļiem, no krusttēva mantoto māju.
cd6SPdnCJQ0_0226.wav|Lai tā tur pagaidām izpildītu saimnieces vietu.
cd6SPdnCJQ0_0227.wav|No Jurģiem viņš Ziemeļus gribēja izdot uz renti un pats ar Madaļu, savu jauno sievu, savās mājās dzīvot un saimniekot.
cd6SPdnCJQ0_0228.wav|Bet likās, kā kad ar Lienes aiziešanu un Madaļas atnākšanu mājās arī būtu ienācis kāds svešs, nelabs gars.
cd6SPdnCJQ0_0229.wav|Miera viņās vairs nebija.
cd6SPdnCJQ0_0230.wav|Proti, līdz šim viss bij gājis pa Tiltiņa prātam, tas bij dzīvojis, kā gribējis, ko viņš bij pavēlējis, tas bij noticis.
cd6SPdnCJQ0_0231.wav|Tagad Madaļa saimniecības grožus sāka ņemt savās rokās.
cd6SPdnCJQ0_0232.wav|Viņa bij izauguse pie tāda tēva, kurš bij tik taupīgs, ka tas tikai divreiz gadā uzmauca zābakus kājās pavasarī un rudenī pie dievgalda ejot.
cd6SPdnCJQ0_0233.wav|Un šis taupības gars bij pārgājis no tēva uz meitu, tāpat kā pravieša Eliasa gars uz Elizu divkārtīgā mērā.
cd6SPdnCJQ0_0234.wav|Izšķērdēšanu viņa ienīda kā nāvi.
cd6SPdnCJQ0_0235.wav|Un Tiltiņš bij izšķērdīgs.
cd6SPdnCJQ0_0236.wav|Katru rītu viņš lēja spirtu pie tējas un nāca divreiz nedēļā tiesas dienās un svētdienas vakaros piedzēries mājā.
cd6SPdnCJQ0_0237.wav|Madaļa to nevarēja ciest...
cd6SPdnCJQ0_0238.wav|Trīs nedēļas pēc kāzām viņa vīram izskaidroja, ka tāda dzīve neesot pareiza un turklāt bezdievīga, pagāniska un nezin kāda vēl.
cd6SPdnCJQ0_0239.wav|Lai šis tādēļ dzīvojot, kā pienākoties un pēc savas kārtas.
cd6SPdnCJQ0_0240.wav|Kā pienākas vīrs atkārtoja un atplēta acis.
cd6SPdnCJQ0_0241.wav|Es domāju, es vēl nemaz nedzīvoju tā, kā man pēc savas kārtas pienākas.
cd6SPdnCJQ0_0242.wav|Pēc manas bagātības man katru rītu vajadzēja dzert tīru spirtu vien vai konjaku un katru dienu nākt piedzērušam mājā vai saproti!
cd6SPdnCJQ0_0243.wav|Madaļas tumšie vaigi pie šiem vārdiem kļuva vēl tumšāki.
cd6SPdnCJQ0_0245.wav|Manam laikam būs diezgan, nebēdā Tiltiņš sievu mierināja.
cd6SPdnCJQ0_0246.wav|Tavam laikam gan būs gana, to ticu Madaļa sadusmota iesaucās.
cd6SPdnCJQ0_0247.wav|Bet apdomā, ka tu tagad vairs neesi viens pats, ka tev ir jāgādā par sievu un ka tu katru neziņā izdotu kapeiku nozodz saviem pēcnākamiem!
cd6SPdnCJQ0_0249.wav|Gan jau Dievs dos, gudrs cilvēks neskatās uz to vien, kas tagad ir, bet domā arī par nākamiem laikiem.
cd6SPdnCJQ0_0250.wav|Tiltiņš nospļāvās, piebāza savu pīpi ar tabaku un, nekā neatteikdams, atstāja sievu vienu.
cd6SPdnCJQ0_0251.wav|Ja Madaļa bij cerējuse panākt caur šo sarunu kādu labumu, tad viņa bij maldījusēs.
cd6SPdnCJQ0_0252.wav|Tiltiņš nepārgrozīja savu parasto dzīvi.
cd6SPdnCJQ0_0253.wav|Tā tas gāja ilgāku laiku līdz Madaļai pēdīgi zuda pacietība.
cd6SPdnCJQ0_0254.wav|Ja tu nenāksi laikā mājā, tad netiksi istabā, viņa vīram īsi izskaidroja un tūliņ vārdiem darbos lika atspīdēt, tas ir piesists pie istabas āras durvīm aizšaujamu bulti.
cd6SPdnCJQ0_0255.wav|Es gribētu redzēt, kas iedrošināsies mani sava paša mājā nelaist iekšā Tiltiņš spītīgi iesaucās...
cd6SPdnCJQ0_0256.wav|Bet, kad viņš kādā naktī atkal uz rīta pusi pārbraucis mājā, gribēja tikt istabā, tad durvis bija aizbultētas.
cd6SPdnCJQ0_0257.wav|Laiciņu ap tām noklabinājies, viņš gribēja saukt, lai attaisa, kad viņam iekrita prātā izdauzīt logu un pa to iekāpt istabā.
cd6SPdnCJQ0_0258.wav|Bet, uzreiz apdomājies, viņš atstāja logu veselu, iekāpa atkal kamanās un aizbrauca.
cd6SPdnCJQ0_0259.wav|Liene jau arī prata vietu uztaisīt.
cd6SPdnCJQ0_0260.wav|Madaļa otrā rītā vīram neprasīja vis, kur tas pavadījis nakti, bet nākošās tiesas dienas vakarā atkal aizbultēja durvis.
cd6SPdnCJQ0_0261.wav|Tā tas notika vēl kādas reizes, līdz sieva dabūja zināt, kur Tiltiņš naktis pavadīja.
cd6SPdnCJQ0_0262.wav|Nu Madaļa tūliņ no durvīm lika noplēst bulti.
cd6SPdnCJQ0_0263.wav|Tiltiņš gan manīja, ka ceļš bij atkal ar vaļu, bet, Madaļai spītēdams, nenāca vis tūliņ nākošo reizi uz māju, bet aizbrauca vēl divas reizes uz Ziemeļiem.
cd6SPdnCJQ0_0264.wav|Pēdīgi, kādā svētdienas vakarā, viņš iebrauca ap pusnakti mājā.
cd6SPdnCJQ0_0265.wav|Madaļa kā visas citas reizes, tā ir tagad viņu bij gaidījuse.
cd6SPdnCJQ0_0266.wav|Tā uztaisīja uguni un nosēdās gultā, trīsēdama no sakustināšanās.
cd6SPdnCJQ0_0267.wav|Tiltiņš ienāca istabā.
cd6SPdnCJQ0_0268.wav|No viņa šņācošās elpošanas Madaļa noģida, ka vīrs krietni bij sadzēries.
cd6SPdnCJQ0_0269.wav|To viņš man darījis par spīti, viņa domāja, un rokas tai gandrīz sāka lēkt uz augšu, tik stipri viņai visa miesa drebēja.
cd6SPdnCJQ0_0270.wav|Vai tu nu reiz esi atradis ceļu uz māju, Madaļa uzsāka aiz žēlabām, dusmām un greizsirdības gandrīz aizsmakušā balsī, brīnums gan!
cd6SPdnCJQ0_0271.wav|Es jau domāju, ka tu atkal kaut kur citur būsi ņēmis naktsmāju kā citām reizēm, ak kauns, ak grēks!
cd6SPdnCJQ0_0274.wav|Lai nosalsti, kādas kunga gaitas tad tu pildi, pa nakti apkārt dauzīdamies!
cd6SPdnCJQ0_0275.wav|Nāc laikā mājā, tad nebūs jānosalst.
cd6SPdnCJQ0_0276.wav|Es varu nākt mājā, kad gribu, lūk!
cd6SPdnCJQ0_0277.wav|Tiltiņš novilka ar lielām pūlēm kažoku un lūkoja to piekārt pie vadža.
cd6SPdnCJQ0_0278.wav|Bet kažoks viņam izslīdēja no rokām un nokrita zemē.
cd6SPdnCJQ0_0279.wav|Velna lupata, vai tu arī man gribi turēties pretī Tiltiņš sadusmojies ierūcās un samīdīja kažoku ar kājām, lūk, tur nu tu guli...
cd6SPdnCJQ0_0281.wav|Madaļa pieskrēja pie Tiltiņa.
cd6SPdnCJQ0_0282.wav|Nejēga, tas tavs labākais kažoks viņa kliedza zvērojošām acīm un nogrūda vīru no samīdītā drēbju gabala nost.
cd6SPdnCJQ0_0283.wav|Nu jau pavisam prātu esi apdzēris.
cd6SPdnCJQ0_0284.wav|Grūdiens Tiltiņam nāca pavisam negaidīts, viņš streipuļoja un nokrita gar zemi, galvu pie gultas stakles nodauzīdams.
cd6SPdnCJQ0_0285.wav|Brītiņu tas gulēja kā nost un tad atkal lēnām uzslējās stāvu.
cd6SPdnCJQ0_0286.wav|Nešķīsta gara bāba viņš bļāva pilnā kaklā un tuvojās, dūres sizdams, Madaļai.
cd6SPdnCJQ0_0288.wav|Manās mājās man vairs nav brīv darīt, ko gribu, tu dzen mani no tām ārā, vai man arī nebūs brīv darīt ar savām drēbēm, ko gribu?...
cd6SPdnCJQ0_0289.wav|Vai tu man visur gribi būt par kungu, ko, vai par tiesu visur tu kaula muša, tu!...
cd6SPdnCJQ0_0290.wav|Bet es tev to varmācību gan izdzīšu, es tev viņu izdzīšu vēl šonakt...
cd6SPdnCJQ0_0291.wav|Tiltiņš savas uzpampušās acis kā meklēdams pa istabu laida apkārt.
cd6SPdnCJQ0_0292.wav|Madaļa saprata viņa mirkļus.
cd6SPdnCJQ0_0293.wav|Tā piesteidzās pie sienas, satvēra olekti, kas tur karājās, un pasvieda to zem gultas, pate nostādamās tās priekšā.
cd6SPdnCJQ0_0294.wav|Nekā nesacījis, Tiltiņš izgāja ārā.
cd6SPdnCJQ0_0295.wav|Madaļa dzirdēja, ka viņš pa otru istabu ap sienām grābstījās un tad izgāja saimes istabā.
cd6SPdnCJQ0_0296.wav|Pēc brīža tur kas stipri nobrākškēja: malka no ārdiņām bij nokrituse zemē...
cd6SPdnCJQ0_0297.wav|Madaļa stāvēja kā sastinguse, krūtis tai plīsa vai pušu no sakustināšanās...
cd6SPdnCJQ0_0298.wav|Tad viņš patiesi meklēja koka, ar ko viņu sist.
cd6SPdnCJQ0_0299.wav|Madaļa sakoda zobus, ka tie noknirkšēja, noliecās un paķēra olekti.
cd6SPdnCJQ0_0300.wav|Viņai taču vajadzēja kaut kā, ar ko piedzērušo no sevis atgaiņāt.
cd6SPdnCJQ0_0301.wav|Viņa iesēdās gultā, Tiltiņš ienāca.
cd6SPdnCJQ0_0302.wav|Tam bija rungai līdzīga malkas pagale rokā.
cd6SPdnCJQ0_0303.wav|Tu gribi man turēties pretī, ar mani kauties viņš krāca, sievai ieraudzījis olekti rokā un vēl vairāk sadusmojies caur brūci, ko malka krizdama labajā rokā bij iesituse.
cd6SPdnCJQ0_0305.wav|Noliec tu papriekšu to malkas gabalu, tad es nolikšu olekti, Madaļa atbildēja.
cd6SPdnCJQ0_0307.wav|Nesit, nebūs labi, August!
cd6SPdnCJQ0_0308.wav|Tava toka ir ar asinīm, pats Dievs tevi brīdinājis August!
cd6SPdnCJQ0_0311.wav|Pagale nokrita smagi uz Madaļas rokas, Madaļa iekliedzās.
cd6SPdnCJQ0_0312.wav|Kā tīģeriene viņa tad vīram klupa pie rokas, gribēdama tam pagali izraut.
cd6SPdnCJQ0_0313.wav|Bet vīrs to bij gaidījis.
cd6SPdnCJQ0_0314.wav|Ātri tas pagali satvēra ar otru roku.
cd6SPdnCJQ0_0315.wav|Nejauks cīniņš iesākās.
cd6SPdnCJQ0_0316.wav|Tiltiņam nācās grūti turēties pretī, jo tikai viena roka bija brīva.
cd6SPdnCJQ0_0317.wav|Nevarēdama dabūt pagali savā varā, Madaļa vīru mēģināja pagrūst gar zemi.
cd6SPdnCJQ0_0318.wav|Tā viņi pienāca galda tuvumā, uz kura stāvēja petrolejas lampiņa.
cd6SPdnCJQ0_0319.wav|Galds apgāzās, uzkrizdams Tiltiņam uz kājas, lampiņa izdzisa...
cd6SPdnCJQ0_0320.wav|Tiltiņš aiz sāpēm un dusmām nu iesita sievai ar dūri taisni ģīmī.
cd6SPdnCJQ0_0321.wav|Madaļa iekunkstējās, saņēma savus pēdējos spēkus.
cd6SPdnCJQ0_0322.wav|Un izrāva vīram malkas pagali no rokas...
cd6SPdnCJQ0_0324.wav|vienu, divas, trīs reizes...
cd6SPdnCJQ0_0325.wav|dzirdēja vīru krītam un sākam vaidēt...
cd6SPdnCJQ0_0326.wav|tad viņai zuda samaņa.
cd6SPdnCJQ0_0327.wav|Daktera kungs, viņš taču paliks dzīvs Madaļa bailīgi, asarām apspiestu balsi jautāja ārstam, kas bālā, bez samaņas gultā gulošā Tiltiņa galvu rūpīgi bij izlūkojis un apskatījis.
cd6SPdnCJQ0_0328.wav|Ak manu stundiņu, kas to būtu domājis, ka es tapšu par sava vīra slepkavu...
cd6SPdnCJQ0_0329.wav|Neraudat, ārsts samisušo sievu mierināja, pēc manas labākās pārliecināšanās jums varu teikt, ka viņš nemirs, bet sagatavojies uz citu ko.
cd6SPdnCJQ0_0330.wav|Madaļa bailīgi atplēstām acīm uzlūkoja ārstu.
cd6SPdnCJQ0_0331.wav|Viņš būs vājprātīgs, tas lēnām runāja.
cd6SPdnCJQ0_0332.wav|Vājprātīgs sieva iesaucās, atkrita krēslā un aizsedza ar priekšautu vaigu, ārsts novērsās no viņas un paņēma vēlreiz rokā malkas pagali, ar kuru tā vīram bij situse.
cd6SPdnCJQ0_0333.wav|Pagale bij egles zars, sauss, pundurains un vietām aplipuse ar asiņainiem, brūniem matiem.
cd6SPdnCJQ0_0334.wav|Tikai vienā galā aiz kādas skabargas spīdēja pāris pavedienu sirmu matu...
F_rB2SDJSwU_0000.wav|JAUNGADA STĀSTIŅŠ, KĀ VECAIS ZEMĪTIS PAŠU NELABO REDZĒJIS.
F_rB2SDJSwU_0001.wav|Zemīšu Marija bija visā lielā pagasta slavenākā meita.
F_rB2SDJSwU_0002.wav|Katrā ziņā, tas pat skauģam bija jāatzīst.
F_rB2SDJSwU_0003.wav|Jo viņa bija ne tikai vien bagāta Danderu mājas vienīgā mantiniece, bet turklāt arī skaista, gudra, laipna un godīga.
F_rB2SDJSwU_0004.wav|Un tomēr viņa jau bija pilnus divdesmit trīs gadus veca un nebij vēl iemantojuse jauko tiesību nēsāt aubi.
F_rB2SDJSwU_0005.wav|Varēt jau nu gan bij varējuse, bet nebij gribējuse.
F_rB2SDJSwU_0006.wav|Visus preceniekus, to starpā pašu pagasta un ārļaužu bagātākos saimniekus, viņa atraidīja ar tādu cietību, ka dažā galvā sacēlās domas, eku Marija gribot palikt neprecējusēs.
F_rB2SDJSwU_0007.wav|Bet Marijas prāts nestāvēja vis uz neprecēšanos.
F_rB2SDJSwU_0008.wav|Viņas domas bij precēt Vītolu Pēteri.
F_rB2SDJSwU_0009.wav|Vītolu Pēteri, kas nekas nebij un kam nekas nebij, tas ir, viņš bija tikai vienkāršs kalps ar vecu, bezspēcīgu māti un jaunu, vēl bezspēcīgāku brāli.
F_rB2SDJSwU_0010.wav|Var arī vēl minēt, ka viņam bij glīts ģīmis skaistas tumšzilas acis un ļoti laba slava.
F_rB2SDJSwU_0011.wav|Viņš kopā ar Mariju vienu vasaru bij gājis ganos, vēlāk gadu bij dienējis pie Zemīša par puisi un, Jurģos iziedams, līdz ar savu gada algu Marijas sirdi paņēmis līdzi.
F_rB2SDJSwU_0012.wav|Algu tas bij sūri, grūti pelnījis, sirdi tāpat paņēmis un, lai nevienam nebūtu tiesības viņu tādēļ saukt par zagli, savu sirdi pie Marijas atstājis.
F_rB2SDJSwU_0013.wav|Kad svešām acīm šitā siržu samīšana arī palika slēpta, Zemīša acīm Zemītene savas jau uz mūžu bij slēguse.
F_rB2SDJSwU_0014.wav|Zemīša avīm tā vis nepalika.
F_rB2SDJSwU_0016.wav|Viņa meita iemīlējusēs vienkāršā kalpa cilvēkā, vazaņķī.
F_rB2SDJSwU_0018.wav|Jā, ubagā, jo par tādu vecais Pēteri turēja, tādēļ ka tas uz labu slavu nelika ne mazākā svara un viņam no glīta ģīmja nebija ne vājākā jēdziena, no skaistām tumšzilām acīm nemaz nerunājot.
F_rB2SDJSwU_0019.wav|Ko žīds dod par skaistām tumšzilām acīm?
F_rB2SDJSwU_0020.wav|Vai viņš par tām dod piecas kapeikas?
F_rB2SDJSwU_0022.wav|Un par ko pat žīds nekā nedod, kas tak visu, teļu kaulus, stiklu gabalus un lupatas aizved.
F_rB2SDJSwU_0023.wav|Vai par to kaut ko var dot godīgs latviešu zemnieks?
F_rB2SDJSwU_0025.wav|Turklāt Zemīts ar savu veco trīsdesmit gadus bij sadzīvojis laimīgā laulība un vēl šobaltdien nezināja kādas acis vecenei bijušas vai zaļās kā zāle vai zilas kā debesis.
F_rB2SDJSwU_0027.wav|Tai ar Vītolu vajadzēja darīt galu.
F_rB2SDJSwU_0028.wav|Un vecais Zemīts bez kavēšanās ķērās pie darba.
F_rB2SDJSwU_0029.wav|Papriekšu ar labu, jo viņš sirsnīgi mīlēja savu bērnu, bet tad ar ļaunu, jo viņa veltīgās pūles to sāka kaitināt un tēvišķo mīlestību nospiest.
F_rB2SDJSwU_0030.wav|Bet, kas palika cieta kā akmens, tā bija Marija.
F_rB2SDJSwU_0031.wav|Nei uguns, ūdens mūs var šķirt, Nei ļauni cilvēki...
F_rB2SDJSwU_0032.wav|Viņa kādā dienā uz tēva garajiem pātariem tā droši atbildēja.
F_rB2SDJSwU_0033.wav|Liec jel manai sirdei miera, tēt.
F_rB2SDJSwU_0034.wav|Es jau saprotu, tavas domas ir labas.
F_rB2SDJSwU_0035.wav|Tu gribētu mani ar lielmani saprecināt, tad tev būtu meitasvīrs, ar ko tu vari lepoties.
F_rB2SDJSwU_0036.wav|Bet es, tēt, neņemšu vīru, ar ko vari lepoties, bet iešu pie tāda, kas man patīk.
F_rB2SDJSwU_0037.wav|Bet kāpēc tev Sieriņu Mārtiņš arī nevar patikt, tēvs iesaucās.
F_rB2SDJSwU_0038.wav|Vai viņam nava tādu pašu acu, tādas pašas mutes un deguna, tādu pašu ausu kā tam palaidņam, tam, ko?
F_rB2SDJSwU_0039.wav|Nē, tēt, visi saka, ka viņam greizs deguns un es arī to saku.
F_rB2SDJSwU_0040.wav|Pēteram nava tāda.
F_rB2SDJSwU_0041.wav|Lai nu viens klausās, tas greizums jau tik taisns, ka svešs tā gandrīz nemaz nevar manīt.
F_rB2SDJSwU_0042.wav|Un lai Sieriņa deguns būtu tik taisns kā baznīcas tornis, tad tomēr viņa neņemšu un neņemšu, Marija atbildēja.
F_rB2SDJSwU_0043.wav|Kādēļ tad man precēt bagātu, kad man pašai diezgan mantas!
F_rB2SDJSwU_0044.wav|Lai Sieriņš aplaimo nabaga meitu.
F_rB2SDJSwU_0046.wav|Tā, gribētu redzēt, kur tu to mantu priekš viņa aplaimošanas ņemsi tēvs rūca.
F_rB2SDJSwU_0047.wav|Vai es tevis katrā acumirklī nevaru pataisīt par nabadzi, ko, vai nevaru?
F_rB2SDJSwU_0048.wav|Tētiņ, kam nu tu šitā atkal jokojies Marija sacīja glaimodama un satvēra tēva roku, un gribēja to glaudīt.
F_rB2SDJSwU_0049.wav|Ar to tu nekā nepanāksi, tēvs, roku atraudams, iesaucās, bet jau mazāk dusmīgs nekā papriekšu.
F_rB2SDJSwU_0050.wav|Ja tu to palaidni, to Vītolu pret manu gribu ņemsi, tad tu redzēsi, vai jokoju vai ne.
F_rB2SDJSwU_0051.wav|Bet es jau nekad neesmu teikuse, ka Pēteri bez tavas atļaujas precēšu, es gaidīšu, kamēr tu mirsi tēvs, atkal sadusmojies, meitu pārtrauca.
F_rB2SDJSwU_0052.wav|Branga meita, kas tēva nāves gaida.
F_rB2SDJSwU_0053.wav|Ak tētiņ, tā jau nemaz negribēju teikt.
F_rB2SDJSwU_0054.wav|Gribēju sacīt: gaidīšu, kamēr tu dosi savu atļauju.
F_rB2SDJSwU_0055.wav|Uz tādām blēņām necerē, Zemīts cieti atbildēja.
F_rB2SDJSwU_0057.wav|Sieriņam tevi esmu soblijis, esmu apsolījis un savu vārdu turēšu!
F_rB2SDJSwU_0058.wav|Nu tad, kad no tevis nekā nevar cerēt, tad cerēšu uz Dieva palīdzību, meita sacīja raudulīgā balsī un aizsedza ar priekšautu acis.
F_rB2SDJSwU_0059.wav|Dievam gar tavu precēšanos nav nekāda daļa, vecais sapīcis izgrūda.
F_rB2SDJSwU_0061.wav|Vai velnam Marija atsedza ģīmi un skatījās izbrīnējusēs tēvā.
F_rB2SDJSwU_0062.wav|Kam?
F_rB2SDJSwU_0063.wav|Velnam šis ātri iesaucās.
F_rB2SDJSwU_0064.wav|Vai es tā teicu pļāpa, ko Un žigli viņš izsteidzās no istabas ārā, durvis sev no pakaļas tā aizsizdams, ka logam rūtis nodārdēja.
F_rB2SDJSwU_0065.wav|Šitādas un tamlīdzīgas sabāršanās atkārtojās šad un tad, bet nedz tēvs caur tām ko panāca, nedz meita.
F_rB2SDJSwU_0066.wav|Marija tādēļ cik varēdama lūkoja izvairīties no šādām nepatīkamām sarunām, jo viņa atzina, ka tās bij kaitīgas, jo tai ikreiz neizdevās palikt mierīgai un viņas piktums tēvu padarīja vēl stūrgalvīgāku.
F_rB2SDJSwU_0067.wav|Marija tāpēc apņēmās cerēt un paciesties, un gaidīt.
F_rB2SDJSwU_0069.wav|Vai nu tie apprecēsies gadu agrāk vai vēlāk, tas tak nebija ne no kāda svara.
F_rB2SDJSwU_0070.wav|Bet gaidīšana prasa daudz pacietības, un tiem, kas samīlējušies, kā zināms, tās nav visai daudz.
F_rB2SDJSwU_0071.wav|Pēc pusotra gada Marija ar savu pacietību bija galā.
F_rB2SDJSwU_0072.wav|Nu gan vairs nezinu, ko iesākt, ko ne, viņa gaudās uz Pēteri, satikdamās ar to kādā svētdienas pēcpusdienā.
F_rB2SDJSwU_0073.wav|Satikšanās, saprotams, notika, tēvam nezinot, pa lielākai daļai Danderu smēdē, kuras īrnieks bija Pētera skolas biedris un draugs.
F_rB2SDJSwU_0074.wav|Kas lai notiek, kad mums vēl pusotra gada, varbūt arī vēl ilgāk jāgaida!
F_rB2SDJSwU_0075.wav|Es to vairs nevaru izturēt, un, ja tēvs drīzi nedos savas atļaujas, tad precēsimies bez tās.
F_rB2SDJSwU_0076.wav|Diezgan ilgi esmu bijuse viņa paklausīgā meita.
F_rB2SDJSwU_0077.wav|Jā bet, kad mēs bez viņa atļaujas precēsimies, kas tad būs ar Danderiem Pēteris raizīgi jautāja.
F_rB2SDJSwU_0078.wav|Jo, lai gan tas savu Mariju karsti mīlēja, tad tomēr viņš labprāt vēl kādu gadu gribēja gaidīt, ja caur to tikai nezuda cerība reiz tikt par Danderu saimnieku.
F_rB2SDJSwU_0079.wav|Kas mums par Danderiem bēdas Marija atbildēja.
F_rB2SDJSwU_0080.wav|Vai mēs nevaram strādāt?
F_rB2SDJSwU_0081.wav|Vai tavas vai manas rokas līdz šim bez darba gulējušas klēpī?
F_rB2SDJSwU_0082.wav|Vai Danderos vien maize?
F_rB2SDJSwU_0084.wav|Un tā nav saldena, tici man, sirsniņ.
F_rB2SDJSwU_0085.wav|Pēteram taisnība, tagad Matīss, tā sauca kalēju runāja starpā, nevajag pārsteigties.
F_rB2SDJSwU_0086.wav|Tik labas mājas zaudēt, kādas Danderi, tas nava joks.
F_rB2SDJSwU_0087.wav|Un jums viņas putēs, ja veča gribai pretosieties.
F_rB2SDJSwU_0088.wav|Mm tēvs ir stūrgalvis.
F_rB2SDJSwU_0089.wav|Bet ko tad lai darām, Marija iesaucās, cik ilgi tad lai gaidām!
F_rB2SDJSwU_0090.wav|Darāt tā, ka vilks paēdis un kaza dzīva, kalējs atbildēja.
F_rB2SDJSwU_0091.wav|Un tad uzrāvis spičku un aizdedzinājis pīpi viņš smaidīdams turpināja.
F_rB2SDJSwU_0092.wav|Ar lūgšanām jūs sakāt jūs nekā nepanākat pie veča labi, tad mēģināt to darīt citādā vīzē, pa piemēru ar viltu.
F_rB2SDJSwU_0093.wav|Ar viltu Pēteris un Marija abi vienā mutē iesaucās.
F_rB2SDJSwU_0094.wav|Nu jā, ar viltu.
F_rB2SDJSwU_0095.wav|It īpaši tev, Marij, ieteicu, jūs, sievietes, tak esot čūskai rada.
F_rB2SDJSwU_0097.wav|Marija papurināja galvu.
F_rB2SDJSwU_0098.wav|No sieviešiem, viņa teica, tēvs neliksies pievilties.
F_rB2SDJSwU_0099.wav|Viņš nav vis tik lēti piemānāms, kā tu varbūt domā.
F_rB2SDJSwU_0100.wav|Bet pamēģināt taču var.
F_rB2SDJSwU_0101.wav|Ja viņš neiet, neiet cilpā, vai jūs tādēļ ko zaudējat?
F_rB2SDJSwU_0102.wav|Itin nekā, Pēteris sacīja.
F_rB2SDJSwU_0103.wav|Bet vai tad tev kāds puslīdz gudrs padoms ir prātā Marija jautāja nē bet mums jau laika diezgan to izdomāt.
F_rB2SDJSwU_0104.wav|Kad jūs nākamā svētdienā vai nu kad atkal atnāksiet šurp, tad runāsim par šito lietu tāļāk.
F_rB2SDJSwU_0105.wav|Bet pa tam lauzīsim krietni savas galvas, ko lai gudru izdomātum.
F_rB2SDJSwU_0106.wav|Marija un Pēteris šos vārdus atzina par ļoti prātīgiem, un, apņēmušies kaut ko gudru izdomāto, visi trīs šķīrās.
F_rB2SDJSwU_0107.wav|Nu, ko tad nu labu stāstīsiet tiko labdienas atņēmis, kalējs jautāja mūsu pārim, kas noteiktā svētdienā, krēslai metoties, atkal ieradās smēdē.
F_rB2SDJSwU_0109.wav|Tik gudrs biju vakar, tik gudrs esmu šodien, es nekā nezinu, Pēteris atbildēja, nosēzdamies Marijai līdzās.
F_rB2SDJSwU_0110.wav|Mani visu laiku mocīja sapnis, rādīdams man naudu, kas aiz smēdes zem akmens guļot.
F_rB2SDJSwU_0111.wav|Ja tur patiesi nauda gulētu, tad jau nu būtu labi, bet ej tu sazini, ko tas nozīmē.
F_rB2SDJSwU_0112.wav|Kalējs skaļi iesmējās.
F_rB2SDJSwU_0114.wav|Es, ne no kā.
F_rB2SDJSwU_0115.wav|Visas šitās naktis tikko ar mokām varēju aizmigt, kur tad nu bij laiks, ko sapņot!
F_rB2SDJSwU_0116.wav|Bet domāt jau nu arī nekā neesmu izdomājuse.
F_rB2SDJSwU_0117.wav|Nu, tad jau laikam pēc mana padoma būs jādara, kalējs runāja.
F_rB2SDJSwU_0118.wav|Tavs tēvs, Marij, allaž mēdz stāstīt, ka šis no cita nekā nebīstoties kā tikai no trakiem suņiem un spokiem.
F_rB2SDJSwU_0119.wav|Kā būtu, ka mēs pašu nelabo ņemtum palīgā?...
F_rB2SDJSwU_0120.wav|Un kalējs Matīss sīki sāka izstāstīt savu nodomu.
F_rB2SDJSwU_0121.wav|Pēc pusstundas laika visi trīs šķīrās.
F_rB2SDJSwU_0122.wav|Marijas un Pētera vaigi spīdēja cerības pilnā spožumā.
F_rB2SDJSwU_0123.wav|Līdz šim neviens cilvēks nebija nedz zinājis, nedz to licis vērā, kad kalējam Matīsam bij, dzimšanas diena.
F_rB2SDJSwU_0124.wav|Jo, lai gan viņš jau septiņus gadus Zemīša smēdē dzīvoja, tad tomēr tas šito dienu vēl nekad nebija svinējis.
F_rB2SDJSwU_0125.wav|Tāpēc jo vairāk pārsteidza Danderu sieviešus vēsts, ko kāds puisis kādā dienā, tas bija īsi priekš ziemas svētkiem pārnesa no smēdes uz istabu.
F_rB2SDJSwU_0126.wav|Proti, viņš stāstīja, ka redzējis Matīsa istabiņā uz plaukta stāvam veselu cukura galvu un dzeltenos un sarkanos papīros ietītas pudeles.
F_rB2SDJSwU_0127.wav|Prasījis, ko kalējs ar šitām jaukām mantām darīšot.
F_rB2SDJSwU_0128.wav|Gribu šogad savu dzimšanas dienu pa godam nosvētīt, kalējs atbildējis...
F_rB2SDJSwU_0129.wav|Savu dzimšanas dienu svētīt, lai nu viens cilvēks paklausās!...
F_rB2SDJSwU_0130.wav|Tas nu atkal no kalēja bija melots.
F_rB2SDJSwU_0131.wav|Vai no stāstītāja Andža.
F_rB2SDJSwU_0132.wav|Jo tie abi bija ļoti štukoti cilvēki...
F_rB2SDJSwU_0133.wav|Ja sniegs nebūtu bijis tik dziļš, tad Annulei būtu jāaizskrien uz smēdi un pa logu jāpaglūn, vai uz plaukta patiesi stāv cukurs ar pudelēm vai ne.
F_rB2SDJSwU_0134.wav|Bet, ja arī, vai tad Matīsam tādēļ patiesi dzimšanas dienu vajadzēja svētīt?
F_rB2SDJSwU_0135.wav|Vai dzimšanas dienu, vai pirkumi nevarēja būt sagādāti precībām vai pat kāzām!...
F_rB2SDJSwU_0137.wav|Un nu Danderu sievieši sāka lauzīt galvas, kura gan būšot kalēja izredzētā.
F_rB2SDJSwU_0138.wav|Un nāca pēdīgi pie tā galasprieduma, ka laikam gan cita neviena kā skaistā Augulēna meita.
F_rB2SDJSwU_0139.wav|Zināms Augulēna meita, jā, to jau vecā Made trīs gadus atpakaļ bij domājuse un sacījuse.
F_rB2SDJSwU_0140.wav|Augulēna meita un cita neviena.
F_rB2SDJSwU_0141.wav|Gan Andžs visām šīm spriedelēšanām kā nedibinātām lūkoja stāties pretī, bet ko nu viens nabaga vīrietis pret veselu pūli sieviešu var izdarīt!
F_rB2SDJSwU_0142.wav|Viņam bija jāapklus.
F_rB2SDJSwU_0143.wav|Un tomēr Andžam bij taisnība.
F_rB2SDJSwU_0144.wav|Jo kādas dienas vēlāk kalējs ieradās Danderos un lūdza saimniekam, lai šis viņam atļaujot savu dzimšanas dienu svētīt Danderos.
F_rB2SDJSwU_0145.wav|Taišņi Jaungada vakarā šis tapšot divdesmit piecus gadus vecs un tādēļ, ka nezinot, vai otrus divdesmit piecus nodzīvošot vai nē, un arī tāpēc, ka pēdējā laikā darbs gājis labi no rokas, šis reiz savu dzimšanas dienu jautri gribot pavadīt.
F_rB2SDJSwU_0146.wav|Viens pats jau nu nevarot būt jautrs, un priekš viesiem smēde esot par mazu.
F_rB2SDJSwU_0147.wav|Tādēļ lai atļaujot atnākt uz Danderiem.
F_rB2SDJSwU_0148.wav|Šis jau negribot izrīkot nekādu balli, negribot arī ielūgt nekādu viesu, izdzeršot visi kopā glāzi labas grokas, un ar to būšot darīts...
F_rB2SDJSwU_0149.wav|Saimnieks, kam glāze labas grokas nebūt neriebās, neapdomājās ilgi, ko uz šitādu lūgumu atbildēt, bet atteica kalējam, lai nākot ar žēlīgu Dievu, tādam nodomam šim nekas neesot pretī.
F_rB2SDJSwU_0150.wav|Tik jautri kā šogad Danderos Jaungada vakarā ilgi, vai pat vēl nekad nebija gājis.
F_rB2SDJSwU_0151.wav|Saimnieks kalēju bija uzlūdzis uz vakariņām, un, pēdējās noturot, Matīss bij attaisījis vaļā vienu no zināmām, papīrā ietītām pudelēm.
F_rB2SDJSwU_0152.wav|Tās saturs, kā arī kalēja izveicīgā tērzēšana, drīzi vien izplatīja vispārīgu omulību.
F_rB2SDJSwU_0153.wav|No galda pieceldamies, katrs apliecināja, ka reti tik gardu zīdeni, grūdeni ar cūkas gaļu esot ēdis kā šovakar.
F_rB2SDJSwU_0154.wav|Kad galds bija nokopts un pie malas nolikts, Andžs liels meistars uz harmoņikām izņēma savu mūzikas rīku iz maza sienas skapīša un uzspēlēja krietnu maršu, kā to saimnieks pavēlēja.
F_rB2SDJSwU_0155.wav|Tad spēlēja dančus, un nu saprotams sākās dancošana.
F_rB2SDJSwU_0156.wav|Pauzei iestājoties, Zemīts, kas nomaļš sēdēja, uzreiz iesaucās:
F_rB2SDJSwU_0159.wav|Andžs paklausīja.
F_rB2SDJSwU_0160.wav|Nu, kas dancos kazaku vecais jautāja, istabas vidū iestādamies.
F_rB2SDJSwU_0161.wav|Made, mēs agrāk abi kopā brangi dancojām, vai kājas vēl klausa...
F_rB2SDJSwU_0162.wav|nē, blēņas, esmu tikpat vecs kā tu, bet kazaku dancoju kā puika, vai gribat redzēt?
F_rB2SDJSwU_0163.wav|Un, pirms vēl kāds varēja izteikt jā vai nē, Zemīts ar lielu izveicību sāka dancot.
F_rB2SDJSwU_0164.wav|Jau iesilis, Marija čukstēja, kalējam ātri garām aizslīdēdama un saimniekistabā pazuzdama.
F_rB2SDJSwU_0165.wav|Te viņa ātri uzrāva spičku un atstūma pulksteņa rādītājus gandrīz ap veselu stundu atpakaļ.
F_rB2SDJSwU_0166.wav|Tad tā atkal atsteidzās atpakaļ saimes istabā.
F_rB2SDJSwU_0167.wav|Saimnieks patlaban laida savu pēdējo ratu pār istabu un tad, dziļi atņemdams elpu, atkrita krēslā.
F_rB2SDJSwU_0168.wav|Nudie, tas bij brangi, kalējs sacīja un piegāja, pilnu glāzi turēdams rokā pie Zemīša.
F_rB2SDJSwU_0169.wav|Lai tavas kājas vēl ilgi pastāv tik veiklas, tas bija brangi!
F_rB2SDJSwU_0170.wav|Viņš pielika glāzi pie lūpām, pielēja to un tad atkal pilnu un sniedza to vecajam.
F_rB2SDJSwU_0172.wav|Neviens gan, kalējs runāja nu vēl uz otras kājas.
F_rB2SDJSwU_0173.wav|Viņš pildīja atkal glāzi...
F_rB2SDJSwU_0174.wav|Tagad kāds lika priekšā laimes liet.
F_rB2SDJSwU_0175.wav|Priekšlikums atrada vispārīgu piekrišanu bet izrādījās diemžēl par neizpildāmu tādēļ, ka trūka svina.
F_rB2SDJSwU_0177.wav|Nebūšoties diezgan svina.
F_rB2SDJSwU_0178.wav|Nu jā visu savu bikšu pogu vīrieši laimes liešanai jau nevarēja ziedot.
F_rB2SDJSwU_0179.wav|Ka svina nav nu nav nav, lūkosim citādi dabūt zināt, kas ar mums uz priekšu notiks, Andžs sacīja, harmoņikas nolikdams pie malas.
F_rB2SDJSwU_0181.wav|Ješka, Matīs, Pēter, Juri!
F_rB2SDJSwU_0183.wav|Andžs cepures rindā uzlika uz galda un tad pabāza zem katras, kaut ko citiem neredzot.
F_rB2SDJSwU_0184.wav|Zem vienas maizi, zem otras atslēgu, zem trešās gredzenu un tā tālāk, pie tam katras lietas lēti saprotamo nozīmi izskaidrodams.
F_rB2SDJSwU_0185.wav|Nu visiem pēc rindas bij jānāk pie galda un viena cepure jāpaceļ: ko tad zem cepures atrada, tas viņam nākamgad bij gaidāms.
F_rB2SDJSwU_0186.wav|Kamēr tā tie citi kavējās un smējās, tamēr kalējs bij gādājis par vārošu ūdeni, un, kad nu arī Annule ar Ješku bij dabūjuši zināt, ka tiem jaunais gads piešķiršot žagarus, viņš noņēma cepures no galda un to vietā tur uzlika tikpat daudz glāžu.
F_rB2SDJSwU_0187.wav|Bija laiks taisīt groku.
F_rB2SDJSwU_0188.wav|Drīzi vien visi Danderu vīrieši sēdēja ap galdu.
F_rB2SDJSwU_0189.wav|Kalējs nosēdās Zemīšam līdzās.
F_rB2SDJSwU_0190.wav|Jā, viņš pēc brīža uzsāka, jā tā ir jauka lieta, zināt nākamību.
F_rB2SDJSwU_0191.wav|Bet šitāda cepuru pacelšana tak vairāk nekas nav kā jokošanās.
F_rB2SDJSwU_0192.wav|Ja man būtu vairāk dūšas nekā man patiesībā ir, tad gan zinātu, ko darītu.
F_rB2SDJSwU_0193.wav|Tad tu laikam ap pusnakti uz istabas mēslu gubas gribētu stāvēt, kāda meita runāja.
F_rB2SDJSwU_0194.wav|Es tev saku, tur nekas neiznāk.
F_rB2SDJSwU_0195.wav|Divas reizes tā stāvēju, bet abas reizes nekā nedzirdēju.
F_rB2SDJSwU_0196.wav|Nē, kalējs atteica, uz mēsliem es nestāvētu, nē, bet labprāt gan reiz skatītos spieģelī.
F_rB2SDJSwU_0198.wav|Kas ir ar spieģeli vairāk balsis reizē jautāja.
F_rB2SDJSwU_0199.wav|Jūs to nezināt?
F_rB2SDJSwU_0201.wav|Jāpaņem spieģelis un jāskatās tajā ap pusnakti starp divpadsmitiem un vienu tukšā kambarī.
F_rB2SDJSwU_0202.wav|Spieģelī tad parādoties tā cilvēka ģīmis, ar kuru nākošā gadā jāsaprecējas...
F_rB2SDJSwU_0203.wav|Bet parādīšanās, ko tur dabūjot redzēt, neesot cits nekas kā pats nelabais ar nākamā brūtgana vai brūtes seju.
F_rB2SDJSwU_0205.wav|Kā, kā Marija tagad sacīja zobojošā balsī, vai tev patiesi līdz šim tikai dūšas trūcis šo joku izdarīt?
F_rB2SDJSwU_0206.wav|Nu tad gan tevis nevajadzēja saukt par Matīsu, bet par Jānīti garaustiņu.
F_rB2SDJSwU_0208.wav|Sauc mani, kā tev tīk, Matīss tikpat zobojoši atbildēja, ne ikkatram ir tāda dūša kā tev!
F_rB2SDJSwU_0209.wav|Tu ka tu vardes ar pliku roku nevīžo aizskārt un aiz bailēm no mazas pelītes leci līdz griestiem, tu patiesi ap pusnakti viena pate sēdētu tukšā kambarī!
F_rB2SDJSwU_0210.wav|Viņš uzsāka pilnā kaklā smieties un visi citi izņemot Mariju ar saimnieku smējās līdzi..
F_rB2SDJSwU_0211.wav|Kas tur ko smieties Zemīts asi jautāja, savu sakarsušo ģīmi kalējam piegriezdams.
F_rB2SDJSwU_0212.wav|Kas tur ko smieties, es prasu, ko, ak tā, tu netici, ka Marija nav bailīga, mana meita Marija?...
F_rB2SDJSwU_0214.wav|Un, kad viņa tos āboļus iz tava nākamā kapa būtu iznesuse, ir tad pie tā palieku.
F_rB2SDJSwU_0215.wav|Tavai meitai nava tik daudz kuražas, ka viņa to burvestību ar spieģeli varētu izmēģināt, jā kalējs, kas tagad arī likās būt iekarsis, izsaucās.
F_rB2SDJSwU_0218.wav|Saimnieks piecēlās un tuvojās kalējam.
F_rB2SDJSwU_0219.wav|Vai tu īsti tā domā viņš jautāja.
F_rB2SDJSwU_0220.wav|Nevienu drusciņ citādāki...
F_rB2SDJSwU_0221.wav|Kas ir, derēsim, saimniek!
F_rB2SDJSwU_0222.wav|Kalējs arī piecēlās un stiepa pie pēdējiem vārdiem Zemīšam roku pretī.
F_rB2SDJSwU_0223.wav|Šis roku atgrūda nost.
F_rB2SDJSwU_0224.wav|Es nederu viņš strupi sacīja.
F_rB2SDJSwU_0227.wav|Apmet sev kaut ko ap pleciem, ej paņem spieģeli un lukturi un parādi kalējam, ka man taisnība.
F_rB2SDJSwU_0228.wav|Tu pirtī vari skatīties, ja?
F_rB2SDJSwU_0229.wav|Zināms, tēt, ja tu to gribi.
F_rB2SDJSwU_0230.wav|Bet pirts šovakar bij ļoti sūra Made bij slikti kurinājuse.
F_rB2SDJSwU_0231.wav|Taisnība, tad ej uz drēbju klēti, nē nē nē, tur būs par daudz salts, ej labāk uz riju.
F_rB2SDJSwU_0232.wav|Kungs Dievs, Made aizkrāsnē iekliedzās, uz riju!
F_rB2SDJSwU_0235.wav|Kas tev pēc tā prasa, vecā grezele, vai iesi uz riju, meit?
F_rB2SDJSwU_0236.wav|Kādēļ ne, bet cik ilgi tad lai tur sēdu?
F_rB2SDJSwU_0237.wav|Līdz es tevi saucu.
F_rB2SDJSwU_0238.wav|Marija aplikās lakatu, iegāja kambarī pēc luktura un spoguļa un tad, dīvainu mirkli kalējam uzmezdama, izgāja no istabas.
F_rB2SDJSwU_0239.wav|Nu vecais Zemīts jautāja un skatījās lepni visapkārt.
F_rB2SDJSwU_0240.wav|Kam nu ir taisnība?
F_rB2SDJSwU_0241.wav|Viņš atkal nosēdās pie galda un iedzēra krietnu malku no savas glāzes.
F_rB2SDJSwU_0242.wav|Arī kalējs apsēdās, bet nedzēra.
F_rB2SDJSwU_0243.wav|Kā apkaunējies tas nodūra galvu un rakstīja, pirkstu iz glāzes izlijušā slapjumā mērcēdams, rakstīja mazus klinģerīšus uz galda.
F_rB2SDJSwU_0244.wav|Citi vīrieši, nezinādami, ko runāt, ko darīt, skatījās kalēja zīmējumos ar tādu nopietnību kā kad tie brīnum kas būtu.
F_rB2SDJSwU_0245.wav|Vispārīgs klusums iestājās.
F_rB2SDJSwU_0246.wav|Te saimniekistabā, kuras durvis Marija bij atstājuse pusviru, gluži skaidri pulkstenu dzirdēja sitam.
F_rB2SDJSwU_0248.wav|Vecā Made savā kaktā dzirdami nopūtās.
F_rB2SDJSwU_0249.wav|Tad viss atkal apklusa.
F_rB2SDJSwU_0250.wav|Puiši pie galda saskatījās, sievieši iečukstēja viena otrai kaut ko ausīs.
F_rB2SDJSwU_0251.wav|Likās, kā kad nepatīkamas jūtas uzreiz visus būtu pārņēmušas.
F_rB2SDJSwU_0252.wav|Lai Dieviņš dod, ka viss labi iziet, piepeši vecā Made pusbalsī, it kā uz sevi runāja.
F_rB2SDJSwU_0254.wav|Manas māsas pameita, kas pie Vārnas muižas kungiem dienēja, caur šitādu buršanos nomira.
F_rB2SDJSwU_0255.wav|Esot lielkungu zālē arī Jaungada naktī spieģelī skatījusēs un sev aiz muguras vīru uz melna zārka ieraudzījuse jājam.
F_rB2SDJSwU_0256.wav|Tai pašā gadā nomiruse...
F_rB2SDJSwU_0258.wav|Vīrs uz zārka maza meitene kādā gultā iesaucās.
F_rB2SDJSwU_0259.wav|Mem, man bail, nāc apsedz mani.
F_rB2SDJSwU_0260.wav|Smiekli izcēlās par šo saucienu, bet tūlīt apklusa, tādēļ ka saimnieks ar kalēju nesmējās līdzi.
F_rB2SDJSwU_0261.wav|Pirmais skatījās, pieri krunkās savilcis, savā glāzē, pēdējais grozījās savā sēdeklī uz vienu un otru pusi.
F_rB2SDJSwU_0262.wav|Lai tevi, kas tad nu ar mums noticis, ka neviens vairs negrib ni dzert, ni runāt Andžs iesaucās, savu glāzi paceldams.
F_rB2SDJSwU_0265.wav|Paldies kalējs pateicās, savu glāzi piesizdams pie Andža glāzes.
F_rB2SDJSwU_0266.wav|Viņš nolika glāzi atkal uz galda.
F_rB2SDJSwU_0267.wav|Nu, kāpēc tad tu nedzer?
F_rB2SDJSwU_0268.wav|Nesmeķē, ko...
F_rB2SDJSwU_0269.wav|un kādēļ tad ne?
F_rB2SDJSwU_0270.wav|Tādēļ ka ka tādēļ ka nu jā, tādēļ ka Madei taisnība.
F_rB2SDJSwU_0271.wav|Madei?
F_rB2SDJSwU_0272.wav|Kas par taisnību saimnieks ātri iesaucās.
F_rB2SDJSwU_0273.wav|Viņai taisnība, ka Jaungada naktī joki nava labi...
F_rB2SDJSwU_0274.wav|Es nezinu, kur mans prāts pirmiņ bija...
F_rB2SDJSwU_0275.wav|Jaungada nakts tāpat kā Jāņa, Andra un vēl dažas citas naktis, svēta nakts.
F_rB2SDJSwU_0276.wav|Jaungada naktī dažas savādas lietas notikušas...
F_rB2SDJSwU_0277.wav|Nesaprotu,kā par Mariju varēju iesākt strīdēties un kā viņa tik ātri bij gatava iet.
F_rB2SDJSwU_0278.wav|Man jāsaka, kamēr viņa istabu atstājuse, man uznācis ērmots nemiers...
F_rB2SDJSwU_0279.wav|Kad viņai rijā kaut kas notiktu kad viņai tur kas notiktu, lai dies žēlīgs.
F_rB2SDJSwU_0280.wav|Viņš uzlēca stāvu un nemierīgi pa istabu sāka soļot uz priekšu un atpakaļ.
F_rB2SDJSwU_0281.wav|Nebūs labi, nudie nebūs labi jānudie Made, sadrošināta caur to, ka viņai radās domu biedris, tagad pilnā kaklā sāka dievoties.
F_rB2SDJSwU_0282.wav|Marīte rijā var sabīties un tapt slima!
F_rB2SDJSwU_0283.wav|No kā visa nevar sabīties tādā vietā, kur cilvēks pakāries, kur vecais Pūrmanis pakāries, vai, vai!
F_rB2SDJSwU_0284.wav|Kalējs apstājās un pārbraucīja ar roku pāri reižu pār pieri.
F_rB2SDJSwU_0285.wav|Ir taisnība, viņš runāja un griezās uz durvju pusi, jā tur cits nekas neatliek ko darīt, es iešu!
F_rB2SDJSwU_0287.wav|Marijai pakaļ, kalējs atbildēja un satvēra durvju kliņķi.
F_rB2SDJSwU_0289.wav|Bet, kalējs turpināja brītiņu kliņķi rokā turējis, bet vai man negribētu kāds nākt līdzi, man nudie vienam pašam - viņš, kaunīgi smīnēdams, apklusa.
F_rB2SDJSwU_0290.wav|Bailes, urā, Matīs Andžs iesaucās pilnā kaklā smiedamies.
F_rB2SDJSwU_0291.wav|Ar tevi šovakar vairs nemaz neiet lāgā, vai tev par daudz vai par maz siltuma galvā!
F_rB2SDJSwU_0294.wav|Es ar, es ar tagad balsis runāja cita caur citu visi Danderu vīrieši bij gatavi pavadīt Andžu.
F_rB2SDJSwU_0295.wav|Nē, nē, nē nē tā nē, kalējs runāja, durvīm aizstādamies priekšā, es tikai vienu vienīgu varu ņemt līdzi.
F_rB2SDJSwU_0296.wav|Kad mēs visi ietum, tad izceltos troksnis, kas Mariju iztraucētu, un es viņā, pirms to saucu mazdrusciņ vēl gribu nolūkoties, vai viņa patiesi spieģelī skatās jeb vai, galvu aptinusi, kādā kaktā snauž.
F_rB2SDJSwU_0297.wav|Pa suta logu vai pa durvju šķirbām to ļoti brangi varēs redzēt...
F_rB2SDJSwU_0300.wav|Nu, tas tak lēti saprotams, kalējs atbildēja.
F_rB2SDJSwU_0301.wav|Tādēļ, ka mēs abi pie tam esam vainīgi, ka Marija uz riju gāja, mums abiem arī pienākas viņu atkal atvest uz istabu vai nav tā?
F_rB2SDJSwU_0302.wav|Taisnība gan, Andžs apstiprināja, saimniek, tev jāiet mēs citi paliksim istabā.
F_rB2SDJSwU_0303.wav|Saimnieks pacēlās, taisnību sakot, viņš labprāt gāja, jo viņam par savu mīļo meitu bij patiesi ticis bail, lai gan to no viņa sasarkušā ģīmja nevarēja noskārst.
F_rB2SDJSwU_0304.wav|Kalējs atvēra durvis, abi izgāja ārā.
F_rB2SDJSwU_0305.wav|Pie debesīm stāvēja pusmēness izplatīdams pietiekošu krēslu, lai celiņu uz riju varētu redzēt.
F_rB2SDJSwU_0306.wav|Sniegs bij mīksts, iešana pa to viegla un nedzirdama.
F_rB2SDJSwU_0307.wav|Tātad mēs papriekšu Marijā drusciņ noskatīsimies, pirms viņu sauksim, kalējs runāja.
F_rB2SDJSwU_0308.wav|Jā, jā, jā, saimnieks errīgi atteica, noskatīsimies, kā viņa guļ...
F_rB2SDJSwU_0309.wav|Rijas durvis bija cieti aiztaisītas, bet caur trim lielām šķirbām un vienu zara caurumu spīdēja uguns.
F_rB2SDJSwU_0310.wav|Bez kāda troksnīša abi durvju priekšā nostājās un lūkojās rijā.
F_rB2SDJSwU_0311.wav|Nekustēdamās uz koka bluķa Marija sēdēja linu mašīnas priekšā.
F_rB2SDJSwU_0312.wav|Pie pēdējās bij piesliets spogulis, kurā viņa gandrīz acu nepamirkšķinājuse vientiesīgi skatījās.
F_rB2SDJSwU_0313.wav|Tauku svece, izņemta no luktura, tikai vāja apgaismoja viņas vistuvāko apkārtni.
F_rB2SDJSwU_0314.wav|Rijas aizgorē bija melnākā tumsa.
F_rB2SDJSwU_0315.wav|Te kaut kas zemē nobrākšķējās, it kā kad sauss zars salūztu.
F_rB2SDJSwU_0316.wav|Nebrākšini jel, Zemīts ņurdēja.
F_rB2SDJSwU_0318.wav|Tu jau pats tas biji, kalējs tikpat klusi atbildēja.
F_rB2SDJSwU_0319.wav|Atkal abi skatījās rijā.
F_rB2SDJSwU_0320.wav|Uzreiz Zemīts satvēra kalēja roku kā stangām un iečukstēja viņam tikko dzirdami ausī:
F_rB2SDJSwU_0322.wav|Ko tad?...
F_rB2SDJSwU_0323.wav|neknieb nu tā saimniek...
F_rB2SDJSwU_0328.wav|aiz Marijas...
F_rB2SDJSwU_0332.wav|Es, es neredzu itin nekā, saimniek.
F_rB2SDJSwU_0333.wav|Tu joko jeb vai tev galva no grokas...
F_rB2SDJSwU_0335.wav|Tas ir velns, jā pats nelabais Vītola sejā...
F_rB2SDJSwU_0336.wav|Skat, kā viņš tur stāv melnā mētelī!
F_rB2SDJSwU_0337.wav|Nu ceļ lēnām roku uz augšu, nu Marij!
F_rB2SDJSwU_0338.wav|Saimnieks pēdējo vārdu piepeši izkliedza ar tādu sparu, ka visa rija noskanēja un kalējs, kam varbūt tāds kliedziens nenāca negaidīts, tomēr sarāvās.
F_rB2SDJSwU_0339.wav|Gandrīz tai pašā acumirklī otrs iekliedziens atskanēja rijā, svece nodzisa, spoguli dzirdēja krītam un gabalu gabalos saplīstam durvis, ar sparu atgrūstas, atvērās bultes ātrumā, Marija no rijas izšāvās ārā, Zemīšam garām, uz istabu projām...
F_rB2SDJSwU_0340.wav|Viss tas notika ātrāki nekā to var aprakstīt.
F_rB2SDJSwU_0344.wav|Nebīsties, nebēdz, es jau tas biju, kas kliedza, pagaidī vecais meitai sauca pakaļ, pats arī sākdams lobt, ko kājas nesa...
F_rB2SDJSwU_0346.wav|Marija un Pēteris sasniedza savu mērķi.
F_rB2SDJSwU_0347.wav|Vecais Zemīts ilgāki negribēja turēties pretim meitas saprecēšanai ar tādu cilvēku, ko pats liktens viņai bij novēlējis.
F_rB2SDJSwU_0348.wav|Zināms, gluži pareiza viņam tā būšana otrā rītā pēc izgulētām paģirām vis neizlikās.
F_rB2SDJSwU_0349.wav|Viņš apmeklēja savu tuvīno kaimiņu Zvirgzdiņu, Vītola saimnieku, un sarunā ar to gluži nevainīgi iejautājās, kad Zvirgzdiņos Jaungada vakarā esot aizgājuši gulēt, kad esot aizgājuši un vai Pēteris bijis mājā.
F_rB2SDJSwU_0350.wav|Zvirgzdiņš atbildēja, ka esot gan bijis mājā un ka saime, ieskaitot Pēteri, apgūlusēs pulksten pusvienā pēc pusnakts.
F_rB2SDJSwU_0351.wav|Vai Vītolam neesot melns mētelis, Zemīts tāļāk jautāja.
F_rB2SDJSwU_0352.wav|Nē, neesot.
F_rB2SDJSwU_0353.wav|Pēc šiem izskaidrojumiem Zemīts domāja, ka drīkstot droši ticēt, ka Jaungada naktī savā rijā redzējis spoku.
F_rB2SDJSwU_0354.wav|Jo, vienkārt, Vītols tak nevarēja būt ap to pašu laiku divās vietās Danderos rijā un Zvirgzdiņos gultā.
F_rB2SDJSwU_0355.wav|Otrkārt, spoks bija parādījies melnā mētelī un Vītolam tāda nebija.
F_rB2SDJSwU_0356.wav|Treškārt, Marija tai pašā acumirklī, kad tēvs viņas vārdu izkliedza, kā viņa pate vēlāk izteica.
F_rB2SDJSwU_0357.wav|Spogulī bija ieraudzījuse tādu kā ģīmi, kas līdzinājies Vītola ģīmim.
F_rB2SDJSwU_0358.wav|Bet kalējs nekā nebij redzējis.
F_rB2SDJSwU_0360.wav|Tāpēc, ka īstie spoki nav vis no visiem klātesošiem saredzami, bet tikai no tādiem, kam vienādas asinis Zemīts to labi zināja...
F_rB2SDJSwU_0361.wav|Bet, ja viņš tikpat labi būtu zinājis arī to ka Danderu pulksteņa rādītāji Jaungada naktī bija atstumti stundu atpakaļ, turpretim Zvirgzdiņu pulksteņa stundu uz priekšu.
F_rB2SDJSwU_0362.wav|Ka Vītols melnu mēteli bij aizņēmies priekš spokošanās.
F_rB2SDJSwU_0363.wav|Un ka kalējs tikpat labi nelabo redzējis kā šis.
F_rB2SDJSwU_0364.wav|Nezin ko tad gan gudrais vecis būtu teicis!
F_rB2SDJSwU_0365.wav|Pēc pusgada laimīgais pāris dzēra kāzas.
F_rB2SDJSwU_0366.wav|Starp tiem kuras laimīgā brūte visbagātāki apveltīja, atradās arī vecā Made.
F_rB2SDJSwU_0367.wav|Viņa dabūja lielu lakatu.
F_rB2SDJSwU_0368.wav|Mutīgā vecenīte pate nezināja, par ko, un brūtei nevarēja vien beigt pateikties par tādu devību.
F_rB2SDJSwU_0369.wav|Bet patiesībā pateicība nācās kalējam.
F_rB2SDJSwU_0370.wav|Jo šis Marijai bij stāstījis, cik labi tā Jaungada vakarā ar savām runām bij veicinājuse kalēja nodomu saimniekā sacelt bailes.
F_rB2SDJSwU_0371.wav|Pēdējais jau ap kāzām nāca pie atzīšanas, ka ar Sieriņu Mārtiņu būtu vīlies šis proti jau pirmajā kāzu dienā līdz nesamaņai sadzērās un ka Pēteris, pamatīgi aplūkots, nemaz nebija tik peļams, bet ļoti glīts labs un krietns znots.
F_rB2SDJSwU_0372.wav|Un šito savu spriedumu pārgrozīt vecajam Zemīšam nav bijis iemesla līdz šai baltai dienai, lai gan jau no Marijas kāzām divdesmit gadi ietecējuši mūžības jūrā.
68aMPlMyIIM_0001.wav|It kā piekusis maigs vējiņš lēnām, lēnām laidās pār kalnu, pie bāli zilām debesīm spīdēja mēness.
68aMPlMyIIM_0002.wav|Un pavasara nakts rosīgās dzīves un slepenās darbošanās paklusās, pusnoslēpumainās skaņas jaucās ar jautro troksni, kas reizēm diktāk.
68aMPlMyIIM_0003.wav|Reizēm klusāk pa mājas vaļējiem logiem līdz ar lampu uguns sarkano gaismu plūda laukā.
68aMPlMyIIM_0004.wav|Lielā dārza galā, aiz ābelēm un ziedošiem ceriņiem, pašā zediņu malā, kur starp divām liepām bija ietaisīts dēļa sols, sēdēja jauneklis un baltā uzvalkā ģērbusēs jaunekle.
68aMPlMyIIM_0005.wav|Viņš bij atspiedies pret liepu un lūkojās, rokas pār galvu, tās zaros, viņas acis bij piegrieztas viņa veselībā ziedošai, šķīstajai sejai.
68aMPlMyIIM_0006.wav|Tāļumā pogāja lakstīgalas.
68aMPlMyIIM_0007.wav|Abi klusēja.
68aMPlMyIIM_0008.wav|Kādēļ tu īsti uz manām kāzām nāci viņa piepeši ievaicājās, kā likās, agrāku sarunu turpinot Tādu gabalu uz svešiem ļaudīm?
68aMPlMyIIM_0009.wav|Visi man prasa, kas tas tāds esot, ar kuru es tik daudz dancojot.
68aMPlMyIIM_0010.wav|Gribēju krietni izpriecāties, puisis atbildēja.
68aMPlMyIIM_0011.wav|Zināju gan, ka viņš mani tikai tā pa garu laiku vien ielūdza.
68aMPlMyIIM_0012.wav|Esam taču ļoti maz pazīstami.
68aMPlMyIIM_0013.wav|Viņš pirk manu labību, tas ir viss...
68aMPlMyIIM_0014.wav|Negribēju arī nākt, bet tad dzirdēju neticamas lietas par viesu daudzumu, par spēlmaņiem...
68aMPlMyIIM_0015.wav|būšot astoņi vai divpadesmit vīru...
68aMPlMyIIM_0016.wav|Un par visu...
68aMPlMyIIM_0019.wav|sak, esi jauns cilvēks...
68aMPlMyIIM_0022.wav|Ko tad dzirdēji?
68aMPlMyIIM_0024.wav|Nu ko tad, manis dēļ: tu esot puspasaules precinieku atraidījuse, tu esot...
68aMPlMyIIM_0026.wav|skaista, un tev nevajadzējies, nevajadzējies, vajadzējis labāk...
68aMPlMyIIM_0027.wav|Viņš nenobeidza un lūkojās arvien vēl liepas zaros.
68aMPlMyIIM_0028.wav|Mūzikas un danču troksnis, kas laiciņu bij klusējis, atskanēja no jauna, un vilnis ceriņu ziedu smaržas pārplūda pār abiem.
68aMPlMyIIM_0029.wav|Kā nevajadzējis, viņa ņemt?
68aMPlMyIIM_0031.wav|No visiem man neviens nepatika, neviens pats.
68aMPlMyIIM_0032.wav|Bet jāprecējas tak reiz ir.
68aMPlMyIIM_0033.wav|Viens tak bija jāņem.
68aMPlMyIIM_0034.wav|Jau tēva un mātes dēļ vien.
68aMPlMyIIM_0035.wav|Nabaga ļautiņi...
68aMPlMyIIM_0036.wav|tie tā gribēja, un pēdīgi es pate arī, jo atraidītie sāka par mani tā nelabi...
68aMPlMyIIM_0037.wav|Tā tad paņēmu bagātāko.
68aMPlMyIIM_0038.wav|Skaists viņš nav, zināms...
68aMPlMyIIM_0039.wav|bet pēc vīra skaistuma neviens jau arī neprasa.
68aMPlMyIIM_0041.wav|es nezinu, jauneklis nočukstēja.
68aMPlMyIIM_0042.wav|Es nezinu, skaties viņa turpināja, platu zelta aproci ar mirdzošu akmeni mēģinādama noņemt no rokas.
68aMPlMyIIM_0043.wav|Viņš man uz kāzām dāvināja.
68aMPlMyIIM_0044.wav|Pie saderināšanās šito gredzenu un vēlāk pulksteni...
68aMPlMyIIM_0045.wav|Nemāku tās aproces vēl nemaz attaisīt...
68aMPlMyIIM_0047.wav|Viņš nolaida rokas un pameta acis uz aproci.
68aMPlMyIIM_0048.wav|Lai nu paliek, es jau redzu, viņš atbildēja.
68aMPlMyIIM_0049.wav|Viņam pagājuša ziema laikam labi gājis...
68aMPlMyIIM_0050.wav|Jā, esot daudz pelnījis.
68aMPlMyIIM_0051.wav|Viņam allaž ejot labi.
68aMPlMyIIM_0053.wav|Viņš skatījās ceriņos, pie kuru zilajiem ziediem ievizējās pa ūdens pilienam, jo pirms saules rietēšanas lietus mazliet bija mirgājis.
68aMPlMyIIM_0054.wav|Ar skaņām, kuras likās izsakām visu dabas grūtsirdību, šur tur pilieni krita no ziediem uz lapām, no lapas uz lapu un nozuda zemē.
68aMPlMyIIM_0055.wav|Viņš nopūtās, uzlika elkoņus uz ceļgaliem un atspieda balto pieri rokās.
68aMPlMyIIM_0056.wav|Tu esi bēdīgs, viņa sacīja.
68aMPlMyIIM_0057.wav|Nē, es jau redzu, kas tev ir?
68aMPlMyIIM_0058.wav|Itin nekas, nē nekas, viņš atbildēja un tad pielika vilcinādamies.
68aMPlMyIIM_0059.wav|Nu jā, taisnību sakot...
68aMPlMyIIM_0066.wav|Viņš neatbildēja.
68aMPlMyIIM_0069.wav|kad tu ar viņu dancoji...
68aMPlMyIIM_0070.wav|man palika tā žel...
68aMPlMyIIM_0071.wav|es domāju: nebūtu labāk nācis.
68aMPlMyIIM_0072.wav|Viņas mute pakustējās, un viņa laikam gribēja vaicāt: par ko, bet vārdi nenāca pār lūpām, likās tikai, ka viņai kaut kas būtu jānorij.
68aMPlMyIIM_0073.wav|Viņš saslējās atkal sēdu.
68aMPlMyIIM_0074.wav|Nakts vija savus sapņus tāļāk, pie viņu kājām iečaukstējās vietvietām pa lapiņai, tāļumā arvien vēl lakstīgalas pogāja saldi.
68aMPlMyIIM_0075.wav|Mūzika un dancošana istabā piepeši bij rimuse; tikai paklusu balsu juceklis, līdzīgs bišu dūkšanai, atsitās viņu ausīs.
68aMPlMyIIM_0076.wav|Viņš nolaida roku uz sola.
68aMPlMyIIM_0077.wav|Lēnam tā tur kaut ko likās meklējam.
68aMPlMyIIM_0078.wav|Nezin vai manis jau negaida, viņa iesacījās.
68aMPlMyIIM_0079.wav|Maigais vējiņš pakustināja liepu lapas, jaunu arumu, zāles un ceriņu ziedu smarša vēlās pār viņiem.
68aMPlMyIIM_0080.wav|Viņu pirksti sadūrās un raustījās...
68aMPlMyIIM_0081.wav|Tad viņš uzlika savu roku uz viņas.
68aMPlMyIIM_0082.wav|Viņa tās neatvilka atpakaļ.
68aMPlMyIIM_0083.wav|Nezin vai manis jau negaida, viņa tikai bezspēcīgi atkārtoja.
68aMPlMyIIM_0084.wav|Viņš atkal nesacīja nekā, bet pagrieza galvu un ieskatījās viņai acīs.
68aMPlMyIIM_0086.wav|Tā viņi sēdēja brīdi uz mēneša apspīdēta sola.
68aMPlMyIIM_0087.wav|Tad viņš satvēra arī viņas otru roku.
68aMPlMyIIM_0088.wav|Kad tu zinātu, viņš tikko dzirdami murmināja, kad tu zinātu...
68aMPlMyIIM_0089.wav|cik ļoti...
68aMPlMyIIM_0090.wav|cik ātri...
68aMPlMyIIM_0091.wav|tā uz reiz...
68aMPlMyIIM_0094.wav|Un jauneklis palieca skaisto galvu uz priekšu, un viņu mati gandrīz sadūrās kopā.
68aMPlMyIIM_0098.wav|Vēl tikai vienu brītiņu...
68aMPlMyIIM_0100.wav|vienu acumirkli, viņš murmināja...
68aMPlMyIIM_0101.wav|Piepeši dārza starp ābelēm un ziedu krūmiem atskanēja vecas sievietes balss, kura dziedāja.
68aMPlMyIIM_0105.wav|Abi bij uzlēkuši stāvu un skatījās ar nāves bālumu sejās uz istabas pusi.
XeMplPI0g24_0001.wav|Stāstiņš pēc patiesa notikuma.
XeMplPI0g24_0002.wav|Atdod viņai veselību un neļauj mums slīkt pēdīgā nabadzībā.
XeMplPI0g24_0003.wav|Bet, ja nu Tu esi nodomājis atņemt mums mūsu vienīgo mantu, ja Tava roka mūs grib pārmācīt, tad, ak, Kungs, lai Tavs prāts arī notiek.
XeMplPI0g24_0005.wav|Tā vecā kurpniece trīcošā balsī nobeidza savu lūgšanu un ļāva saliktām rokām noslīdēt klēpī.
XeMplPI0g24_0006.wav|Grūtas nopūtas pacēla viņas krūtis, ar nespodrām acīm viņa lūkojās niecīgās lampiņas liesmiņā, kura vāji apgaismoja mazo pirtiņas istabu.
XeMplPI0g24_0007.wav|Tā viņa sēdēja labu brīdi, līdz zemās durvis atvērās un ar retām, pusizkusušām sniega pērslām apsnidzis vīrs ienāca istabiņā.
XeMplPI0g24_0008.wav|Vecīte pacēla galvu, gribēdama ieskatīties vīra ģīmī, bet tai pašā acumirklī salts vēja grūdiens nodzēsa lampiņu, un vīrs un sieva atradās tumsā.
XeMplPI0g24_0009.wav|Kurpniece dzirdēja, ka vīrs ar smagiem soļiem piegāja pie gultas un tajā iegūlās.
XeMplPI0g24_0010.wav|Viņa gaidīja, lai kurpnieks teiktu kādu vārdu, bet šis cieta klusu.
XeMplPI0g24_0011.wav|Nu viņa pēdīgi iejautajās.
XeMplPI0g24_0012.wav|Nu vīrs kaitināts atņēma.
XeMplPI0g24_0014.wav|kas tad nu ir?
XeMplPI0g24_0015.wav|Vecīte saprata, ka vīrs savas žēlabas apslēpa ar nelaipnību.
XeMplPI0g24_0016.wav|Ak tad nav vis labāka viņa skumīgi iesaucas.
XeMplPI0g24_0017.wav|Vai nemaz neēd?
XeMplPI0g24_0018.wav|Prasi labāk, vai nav beigta, vecais dusmīgi atbildēja, un tad atkal klusums valdīja istabiņā.
XeMplPI0g24_0019.wav|Tātad nekas nav līdzējis, vecīte pēc brītiņa it kā pie sevis runāja.
XeMplPI0g24_0020.wav|Nedz apvārdošana, nedz Pakšēnu mātes ūdens, nedz runātāja nenobeidza.
XeMplPI0g24_0021.wav|Nedz mācītāja pātari kurpnieks strupi izgrūda.
XeMplPI0g24_0023.wav|Bet šī man: skrien uz mācītāju, liec lūgt Dievu par mājas būšanu...
XeMplPI0g24_0024.wav|Tur nu ir tava mājas būšana: iegrūdi pēdīgās trīsdesmit kapeikas kā ūdenī, un govs kā sprāguse, tā sprāgst nost, nu tu redzi!
XeMplPI0g24_0025.wav|Ko nu pārmet vecīte vīram nepacietīgi atteica pretī.
XeMplPI0g24_0026.wav|Dieva prata neviens nevar aizlūgt, ja viņš savā gudrībā kaut ko nolicis.
XeMplPI0g24_0027.wav|Bet nedz Pakšenu matēs ūdens, nedz vārdošanas nebūtu bijis vajadzīgs, ja tu vasarā manī būtu klausījies.
XeMplPI0g24_0028.wav|Vasarā, ko tad vasarā izdarīju?
XeMplPI0g24_0029.wav|Zagi, es zagu, ko tad, vai ādas, nē, sienu.
XeMplPI0g24_0030.wav|Gulta nožverksteja, par zīmi, ka vīrs taja pieceļas sedu vai zini, nu tu atkal runā...
XeMplPI0g24_0032.wav|Runāju, ko zinu, vecīte viņam atņēma valodu es sacīju, turies pie stigas, bet tu tu neturējies vis, nopļāvi veselu cirtienu aiz tās.
XeMplPI0g24_0033.wav|Un tādēļ laikam mūsu govs tagad slima?
XeMplPI0g24_0034.wav|Zināms, no tā siena ēzdama, viņa saslima.
XeMplPI0g24_0035.wav|Ak tu doma, kurpnieks zobojas, ka Dievs mus par to zādzību grib sodīt?
XeMplPI0g24_0037.wav|Varbūt caur saimnieka roku.
XeMplPI0g24_0038.wav|Saimnieks zaļi kaut kā būs sazāļojis.
XeMplPI0g24_0039.wav|Būs gribējis mūs pieķert.
XeMplPI0g24_0040.wav|Tā ir mana ticība.
XeMplPI0g24_0041.wav|Pēc šiem vārdiem no jauna klusums iestājās istabiņā.
XeMplPI0g24_0042.wav|Ārā rudens vējš gaudoja pa sētiņu starpām un sita lietus pilienus un sniega pērslas pret mazo lodziņu.
XeMplPI0g24_0043.wav|Kurpniece sēdēja nekustēdamās savā vietā, kurpnieks turpretī vāļājās pa gultu, it kā nevarēdams ar sevi nākt skaidrībā.
XeMplPI0g24_0044.wav|Tā pagāja kāda pusstunda
XeMplPI0g24_0045.wav|Līz, kurpnieka balss tad pārtrauca klusumu Nu?
XeMplPI0g24_0046.wav|Nez vai tev nav taisnība.
XeMplPI0g24_0047.wav|Saimnieks sienu būs sazaļojis.
XeMplPI0g24_0048.wav|Nu, ja tu arī to domā, tad ej un izstāsti viņam mūsu klipu.
XeMplPI0g24_0049.wav|Ludz, lai dod zāles, ko atzāļot.
XeMplPI0g24_0050.wav|Mācēja viņš ietaisīt, mācēs viņš arī attaisīt.
XeMplPI0g24_0051.wav|Jā bet man tā kā kauns.
XeMplPI0g24_0052.wav|Man, vecam cilvēkam.
XeMplPI0g24_0053.wav|Un vecam cilvēkam kauna nebij zogot?...
XeMplPI0g24_0054.wav|Ej vien, ej.
XeMplPI0g24_0055.wav|Nu ja bet bet visi jau gulēs.
XeMplPI0g24_0056.wav|Būs jau tepat pusnakts, vīrs vēl arvienu kautrējas.
XeMplPI0g24_0057.wav|Iešu labāk rītā.
XeMplPI0g24_0058.wav|Un ja rītā govs jau pagalam sieva ievaicājās.
XeMplPI0g24_0059.wav|Nu tad iešu arī tūliņ, bet papriekšu vēl aiziešu uz kūtiņu, varbūt būs sākuse ēst.
XeMplPI0g24_0060.wav|Pirtnieks iededzināja lampiņu, ielika to lukturi pirrniņ viņš slimo govi tāpat tumsā bij apmeklējis un izgāja ārā.
XeMplPI0g24_0061.wav|Ak Dievs, ak Dievs, vecīte nopūtas un gaidīja tad pacietīgi vīru atnākam.
XeMplPI0g24_0062.wav|Bet nebij ilgi jāgaida, kad ātri soļi tuvojas pirtiņai un durvis ar joni tapa atvērtas.
XeMplPI0g24_0063.wav|Līz, Līz Kurpnieks sauca nāc nav labi!
XeMplPI0g24_0064.wav|Vai beigta sieva tikko jaudāja izrunāt.
XeMplPI0g24_0067.wav|Ko nu niekojies, būs norāvuses un iegājuse lielajā kūtī pie saimnieka lopiem.
XeMplPI0g24_0068.wav|Nozagta, nozagta, vecis apgalvoja.
XeMplPI0g24_0069.wav|Pie kūtiņas redzēju pusaizsnigušas pēdas, un redzi še nazis, ar ko zaglis valgu pārgriezis.
XeMplPI0g24_0070.wav|Ak tu tētīt kurpniece iesaucās, apmeta segu ap pleciem, un vīrs un sieva.devās uz kūtiņu un tad uz saimnieka istabu, kur viņi lūdza, lai nākot palīgā dzīt zagļa pēdas.
XeMplPI0g24_0071.wav|Bet sniegs, kas pa tam krietni bij sācis snigt, aizsedza visas pēdas, un nakts bij tumša, tā ka visa meklēšana bij veltīga.
XeMplPI0g24_0072.wav|Izskraidījušies, izklaigājušies kāds puisis pat izšāva gaisā ar savu veco plinti ļaudis devās pie miera, pirtniekus atstādami savām bēdām.
XeMplPI0g24_0073.wav|Nu mums vārti uz nabagu māju vaļā, kurpnieks runāja dobjā balsī, kad abi pirtī bij nonākuši un sāka atģērbties.
XeMplPI0g24_0074.wav|Es ar savām vājām acīm mums abiem maizes vairs nevarēšu nopelnīt.
XeMplPI0g24_0075.wav|Ej nu, liec atkal lūgt Dievu par mājas būšanu!
XeMplPI0g24_0076.wav|Viņš iesmejas īsi un apguļas.
XeMplPI0g24_0077.wav|Vecīte neatbildēja nekā.
XeMplPI0g24_0078.wav|Lēnītēm viņa nolika nabadzīgas drebēs pie malas un tad nometās pie gultas ceļos.
XeMplPI0g24_0079.wav|Klusā balsī, bet tā, ka vīrs to varēja dzirdēt, viņa skaitīja.
XeMplPI0g24_0080.wav|Pavēlies savās mokās, Tās grūti panesot.
XeMplPI0g24_0081.wav|Tā debestēva rokās, Kas tavu laimi prot.
XeMplPI0g24_0082.wav|Kas zvaigznes gaisos stāda, Kas saulei ceļu griež.
XeMplPI0g24_0083.wav|Lai tas par tevi gada, Kad bēdas tevi spiež.
XeMplPI0g24_0084.wav|Tad arī viņa apgulās.
XeMplPI0g24_0085.wav|Bet miegs nenāca nedz vīram, nedz sievai.
XeMplPI0g24_0086.wav|Te piepeši vecīte gultā piecēlās sēdu.
XeMplPI0g24_0087.wav|Kas tas bij, vai viņas ausis viņu mānīja?
XeMplPI0g24_0088.wav|Reini, vai tu dzirdēji viņa čukstēja un aizturēja elpu, un klausījās no jauna.
XeMplPI0g24_0089.wav|Tā bij Raibaļas balss.
XeMplPI0g24_0090.wav|Ārā pie kūtiņas bļāva govs.
XeMplPI0g24_0091.wav|Mūsu govs vecis izsaucas un bij, visiem saviem stīviem locekļiem par spīti, ar vienu lēcienu no gultas laukā.
XeMplPI0g24_0092.wav|Mūsu govs, mūsu govs viņš priekā čukstēja, uzrāva svārkus mugurā un steidzās ārā.
XeMplPI0g24_0093.wav|Pēc brīža arī vecīte bij saģērbusēs, aizdedzināja lampiņu un gāja vīram pakaļ.
XeMplPI0g24_0094.wav|Govs tiešām atkal bija mājā.
XeMplPI0g24_0095.wav|Kad kurpniece nonāca kūtiņā, tad kurpnieks savu mīļo lopiņu jau bija piesējis vecā vietā, glāstīja to un mudināja uz ēšanu.
XeMplPI0g24_0096.wav|Un redzi: govs sāka arī ar garšīgu muti ēst.
XeMplPI0g24_0097.wav|Viņa ēd vecīte iesaucās, lukturi tā paceldama, ka lampiņas gaisma apspīdēja govs galvu.
XeMplPI0g24_0098.wav|Viņa ēd tad vairs nav ko bēdāties, tad drīz būs vesela, skaties, skaties, lopiņš dažreiz gudrāks par cilvēku.
XeMplPI0g24_0099.wav|Paskraidīties vien vajadzēja, cita nekā.
XeMplPI0g24_0100.wav|Bet kas nu šo rudenī vaļā laidīs, tad jau jānoraunas pašai no valga.
XeMplPI0g24_0101.wav|Raibaliņ,Raibaliņ, viņa nobeidza un glaudīja govei kaklu, un mēs domājām, ka tu mums nozagta.
XeMplPI0g24_0102.wav|Zināms, nozagta, vīrs runāja.
XeMplPI0g24_0103.wav|Nozagta, bet zagļam pasprukuse.
XeMplPI0g24_0104.wav|Skaties, kā viņa nokausēta, gluži slapja, un patausti, kas par vīlēm uz muguras no sitieniem, un še, viņš pacēla drēbju gabalu no zemes, še zagļa svārki.
XeMplPI0g24_0106.wav|Jā, tie bij Raibaļai uz ragiem.
XeMplPI0g24_0107.wav|Tas razbainieks viņas citādi nebūs varējis valdīt, būs tai aptinis svārkus ap galvu, bet govs viņam tomēr pasprukuse.
XeMplPI0g24_0108.wav|Un nu svārki pieder mums sieva jautajā.
XeMplPI0g24_0109.wav|Ka tad tikām, kamēr zaglis naks tos atprasīt, vīrs atbildēja.
XeMplPI0g24_0110.wav|Vecīte pasmejas un aizgāja otru lāgu uz saimnieka istabu palūgt, lai govi šonakt ieslēdzot lielajā kūtī pie citiem lopiem.
XeMplPI0g24_0111.wav|Kad pirtnieki priecīgi atkal sēdēja savā istabiņā un no jauna taisījās iet pie miera, sieva iesacījās, ka papriekšu vēl esot jāapskata zagļa svārki, lai zinātu, vai tas bijis smalkākas vai vienkāršu ļaužu kārtas cilvēks.
XeMplPI0g24_0112.wav|Bet, svārkus paceļot, tai piedūrās pirksti pie kaut kā cieta.
XeMplPI0g24_0113.wav|Ta bija pabieza adas naudas grāmata svārku krūšu ķeša kungs Dievs kurpniece iesaucas, grāmatu izvilkuse un ziņkārīgi atvēruse vaļā.
XeMplPI0g24_0114.wav|Pirtnieki redzēja, ka taja bija daudz naudas, vesels simts, ka kurpnieks izskaitīja.
XeMplPI0g24_0115.wav|Brīdi abi stāvēja kā apstulbuši.
XeMplPI0g24_0116.wav|Tā nu arī pieder mums, kurpnieks tad sacīja nu mēs esam bagāti.
XeMplPI0g24_0117.wav|Un viņš piegāja pie durvīm un aizšāva tām priekšā biezu koka bulti, kura līdz šim nekad nebij tikusi lietota.
XeMplPI0g24_0118.wav|Ko nu sieva ievaicājas, to redzēdama, nū vai tad no tā burlakas lai ļaujamies nokauties vīrs atbildēja.
XeMplPI0g24_0119.wav|Tik daudz naudas viņš tak mūsu rokās negribēs atstāt.
XeMplPI0g24_0120.wav|Nāks pakaļ, tādēļ jānocietina durvis.
XeMplPI0g24_0121.wav|Tā ne, tā ne, sieva runāja.
XeMplPI0g24_0122.wav|Ja viņš nāk, tad viņam ta nauda jāatdod.
XeMplPI0g24_0123.wav|Netaisna manta augļu nenes.
XeMplPI0g24_0124.wav|Netaisna manta?
XeMplPI0g24_0125.wav|Vai tad mēs to kur zaguši?
XeMplPI0g24_0126.wav|Vai tad kur pelnījuši sieva vaicāja pretī.
XeMplPI0g24_0127.wav|Pelnījuši arī ne, vīrs runāja tā mums no Dieva dota.
XeMplPI0g24_0128.wav|Dieva dota alga par tavu stipro paļaušanos, sieva parūgti piezīmēja.
XeMplPI0g24_0129.wav|Nē, nē, vecīt, tā ir jauna kārdināšana, kura mums jāpārvar.
XeMplPI0g24_0130.wav|Bet kurpnieks ilgi sievā negribēja klausīties.
XeMplPI0g24_0131.wav|Pēdīgi viņš taču padevās, atbultēja durvis un nosēdās pie galdiņa, gatavs naudu atdot viņas īpašniekam.
XeMplPI0g24_0132.wav|Bet šis īpašnieks ar nelabo sirdsapziņu neieradās vis pirtiņā.
XeMplPI0g24_0133.wav|Neieradās arī neviens pie mācītāja, kad tas trīs reizes no kanceles naudu bij izsludinājis.
XeMplPI0g24_0134.wav|Tātad cits nekas neatlika kā pirtniekiem dot naudu atpakaļ.
XeMplPI0g24_0135.wav|Ņemiet viņu, mīļie, mācītājs runāja, bailīgās kurpnieces vaigus glaudīdams.
XeMplPI0g24_0136.wav|Lietojiet to savai vajadzībai.
XeMplPI0g24_0137.wav|Tā ir tiešām tā Kunga dāvana.
XeMplPI0g24_0138.wav|Gan tā jums pasniegta savādā, neparastā kārtā, bet mums nenākas spriest nedz par Dieva ceļiem, nedz par viņa ieročiem, caur kuriem viņš mūs tiklab piemeklē, kā arī aplaimo...
XeMplPI0g24_0139.wav|Pārak priecīgi pirtnieki aizgāja maja.
XeMplPI0g24_0140.wav|Bet nākama svētdiena viena upuru maka šķesteris atrada desmit rubļu.
XeMplPI0g24_0141.wav|Kas tos gan tur iemetis viņš izbrīnējies jautajā mācītajam.
XeMplPI0g24_0142.wav|Mācītājs pasmaidīja laipni viņš zināja priecīgo devēju.
LaeCpsUYBv4_0000.wav|ZIRGS, TRĪS GOVIS UN SIMTS RUBĻU.
LaeCpsUYBv4_0001.wav|Viņu sauca vai, pareizāk sakot, es viņu tā saucu, jo viņa īstais vārds man jāsiēpj, tādēļ ka stāstu patiesu atgadījumu.
LaeCpsUYBv4_0002.wav|Viņu sauca Pupulakstu Reini, un viņš bija panīkuša saimnieka dēls.
LaeCpsUYBv4_0003.wav|Pār kura mantām izūtrupētajā āmurs stāvēja pacelts, gatavs katrā acumirklī uz dzimtkunga pavēli krist zemē.
LaeCpsUYBv4_0004.wav|Un izklīdināt parādnieka dzīvo un nedzīvo īpašumu uz visām četrām pasaules daļām.
LaeCpsUYBv4_0005.wav|Tā ka saimnieks, visiem pūliņiem par spīti, nejaudāja un nejaudāja izkulties no parādiem.
LaeCpsUYBv4_0006.wav|Kungs arī ne mazākā mazumiņa neatlaida, tad viņš pēdīgi padevās izsamisanai, kas līdzinājās stūrgalvībai, nelūkoja vairs krāt un taupīt, kur varbūt to arī vēl būtu varējis, bet notērēja visu, kas ienāca.
LaeCpsUYBv4_0007.wav|Tā tas gāja gadus divus, tad labajām dienām pienāca gals.
LaeCpsUYBv4_0008.wav|Mājas pārgāja cita rokās, bet abiem Pupuiakstiem bij jāiet par kalpiem, ja tie zobus negribēja kārt vadzī.
LaeCpsUYBv4_0009.wav|Ai, tā bija grūta dzīve, kas tagad priekš abiem iesākās.
LaeCpsUYBv4_0010.wav|Viņi sajuta, ka starpība starp saimnieku un kalpu, starp saimnieka dēlu un kalpa dēlu tak lielāka, nekā tā izliekas.
LaeCpsUYBv4_0011.wav|Sevišķi rūgta šī pārmaiņa bij Reiņam.
LaeCpsUYBv4_0012.wav|Lai gan viņš arī agrāk nebij slinkojis, tad tomēr tik grūti, tā bez mitēšanās viņam tak nekad nebij bijis jāstrādā kā nu.
LaeCpsUYBv4_0013.wav|Turklāt ēšana, kādu tam tagad deva, bij pavisam slikta, salīdzinot ar to, ko tas agrāk un it īpaši pēdējos gados bij baudījis.
LaeCpsUYBv4_0015.wav|Pret raizēm par šādi pārvērtušos dzīvi tēvs, nu zināms gan, sāka lietāt līdzekli, kuru Reinis nevarēja atzīt par pareizu, proti, tas sāka dzert, zināms, citu ko nekā ūdeni.
LaeCpsUYBv4_0016.wav|Lai gan Reinis bija jaunākais, tad viņš tomēr bij saprātīgākais no abiem.
LaeCpsUYBv4_0017.wav|Viņš domāja: Ko lai man dzeršana līdz, ko caur to panākšu?...
LaeCpsUYBv4_0018.wav|Dzērājs netiek bagāts, lai gan paruna saka: jo dzer, jo bagāts, bet tas gan var tikt pie mantas, kas krāj.
LaeCpsUYBv4_0019.wav|Vai Smilga vai Ozols arī nebij bijuši vienkārši kalpi, pirms tie tapa bagātie saimnieki?
LaeCpsUYBv4_0020.wav|Caur ko tapa?
LaeCpsUYBv4_0021.wav|Caur to, ka viņi kapeikas mācēja saturēt kopā.
LaeCpsUYBv4_0022.wav|Un Reinis apņēmās arī caur šo līdzekli tas jau arī bija vienīgais atkal pamaziņām rāpties uz augšu, viņš iesāka krāt, jā, man jāsaka, gandrīz skopuļot.
LaeCpsUYBv4_0023.wav|No tiem desmit rubļiem algas, ko tas dabūja pirmajā gadā, viņš jau piecus nolika pie malas un uzaicināja tēvu darīt tāpat ar savu atlikušo algu.
LaeCpsUYBv4_0024.wav|Bet šis nekā no tā negribēja dzirdēt, bet salēja visu jau ar nerimstošu slāpšanu slimojošā rīklē.
LaeCpsUYBv4_0025.wav|Pabalsta no mātes puses Reinis nevarēja gaidīt, viņa bija slimīga un drīzi arī nomira.
LaeCpsUYBv4_0026.wav|Tātad Reinis turpināja viens pats grūto krāšanas darbu.
LaeCpsUYBv4_0027.wav|Divdesmit gadus vecs, viņš jau bija sarausis prāvu summu, proti, simts desmit rubļus.
LaeCpsUYBv4_0028.wav|Vēl vajadzēja divisirnts astoņdesmit rubļu, tad viņš varēja tapt par saimnieku, jo ar četrsimts rubļiem viņš cerēja uzņemt mazu vietiņu vai pusmāju.
LaeCpsUYBv4_0029.wav|Te viņu nelaime grūda, ka tas iestājās kāda saimnieka dienestā, kuram māsa izpildīja saimnieces vietu.
LaeCpsUYBv4_0030.wav|Šitai māsai bij meita, un šo meitu sauca par Natāliju Amāliju Rozāliju Bedrīti, viņas mātei bij vārds Aža Bedrīte, bet viņas tēvam es lūdzu par to klusu ciest, jo tas ir noslēpums.
LaeCpsUYBv4_0032.wav|Nepārlaužat mēli, izrunājot šo jauko, bet grūto francūžu vārdu, kura īpašnieks, kā tumšas valodas stāsta, savā jaunības nevainībā saucies par Jāni Matiņu un ganījis cūkas.
LaeCpsUYBv4_0033.wav|Pārvēršanās notikuse ap to pašu laiku, kad Matiņš pagasta skrīvera amatu bij uzņēmis kādā Augškurzemes vai Lejasvidzemes pagastā, lāgā to nezinu, tas arī ir viena alga.
LaeCpsUYBv4_0034.wav|Māsa saimniece bij ļoti krietna māte, kas meistariski bij pratuse un prata par to gādāt, lai meitiņa nesajustu trūkumu, kas cēlās caur to, ka tai pasaules priekšā nebij tēva.
LaeCpsUYBv4_0035.wav|Cik neizsakāmi viņa savu vienīgo lolojumu mīlēja, vai noģist jau no tā, ka viņa, kad bērns bij jākristī, pa kalendri meklēja veselas trīs dienas pēc trim skaistākajiem sieviešu priekšvārdiem, iekam tā sadabūja kopā Natāliju, Rozāliju, Amāliju.
LaeCpsUYBv4_0036.wav|Arī, kad mazajai Natālei tā, lūk, ļaudis sauca viņas mīlulīti, neievērodami viņas pretošanos pret šādu sabojāšanu, arī, kad Natālei bij jāliek pakas, Aža parādīja, cik liela viņas mīlestība pret bērnu bija.
LaeCpsUYBv4_0037.wav|Viņa labāk aizmaksāja soda naudu nekā no bezjūtīgā ārsta lika sagraizīt Natāles nevainīgās rociņas.
LaeCpsUYBv4_0038.wav|Ka Natāle vēlāk sasirga ar pakām, to nelaimi, nu zināms, māte nevarēja novērst, lai gan viņa pret to izlietāja visuvisādus līdzekļus.
LaeCpsUYBv4_0039.wav|Nedz apsvēpēšana ar egļu sveķiem un paegļiem, nedz maza kulītiņa ar velna sūdiem, kas Natālei bij jānēsā pakrūtē, nekas, itin nekas Natāli neizsargāja no saslimšanas!
LaeCpsUYBv4_0040.wav|Bet kas tad arī ko var izdarīt pret debesu tēva gribu!...
LaeCpsUYBv4_0041.wav|Bet vēl taču bij viens līdzeklis, kas varēja glābt, un Aža to neatstāja neizmēģinātu.
LaeCpsUYBv4_0042.wav|Viņa meklēja glābeni lūgšanā.
LaeCpsUYBv4_0043.wav|Viņa piesolīja debesu tēvam savu dzīvību ar to norunu, lai viņš Natāli izglābj no paku rētām.
LaeCpsUYBv4_0044.wav|Bet debesu tēvs uz šo veikalu neielaidās, un tātad māte paturēja savu dzīvību, bet Natāles ģīmis tapa pakalns.
LaeCpsUYBv4_0045.wav|Pašas par sevi ņemtas, paku rētas nu gan nav ļaunas, un uz vīrieša ģīmja tās nenozīmē tikpat kā nekā.
LaeCpsUYBv4_0046.wav|Lieta turpretim otrāda, ja viņas parādās uz sievietes cīpurbleķa kā mana krustmāte saka.
LaeCpsUYBv4_0047.wav|Tur tās nozīmē nelaimi, jo bieži vien notiek, ka pakainas meitas paliek meitas uz visu mūžu vai apprecē atraitni ar trim, četriem, pieciem un pat vairāk bērniem.
LaeCpsUYBv4_0048.wav|Arī Bedrītes Aža bij piedzīvojuse divus šitādus atgadījumus un tādēļ ne bez iemesla baidījās, ka trešo piedzīvošot pie savas meitas.
LaeCpsUYBv4_0049.wav|Viņa tādēļ saņēma visus spēkus, lai novērstu draudošās briesmas.
LaeCpsUYBv4_0050.wav|Būdama sieva, kas pazīst cilvēkus, viņa visupirms grieza vērību uz to, lai Natāle saprotams, tad, kad tā jau bija pieauguse, labi izskatītos.
LaeCpsUYBv4_0051.wav|Bet labs izskats, kā katrs zin, atkarājas no trim apstākļiem: no glīta ģīmja un auguma, glīta apģērba un no tīrības.
LaeCpsUYBv4_0052.wav|Par savu augumu Natāle, paldies Dievam, nevarēja sūroties, bet ģīmis tai jau nu nebija jauks un, saprotams, arī vairs nevarēja tikt pārvērsts par jauku; māte tāpēc nopūlējās, lai tas taptu tukls un sārts, jo viņa zināja, ka šādi ģīmji arī atrod cienītājus.
LaeCpsUYBv4_0053.wav|Tā kā viņa, kā jau minēju, bij saimniece un tādā vīzē pārvaldniece par speķi, sviestu, pienu, olām, ar vārdu sakot, par visiem zemnieku saimniecības kārumiem, tad tai šāds darbs nenācās grūti.
LaeCpsUYBv4_0054.wav|Grūtāki jau nācās tikt pie glīta apģērba, basta un vilnainiem lakatiem.
LaeCpsUYBv4_0055.wav|Jo, ko māte ar meitu kopā pelnīja, ar to nebūt nebija diezgan priekš Natāles vajadzībām.
LaeCpsUYBv4_0056.wav|Bet arī šai lietā Bedrītes Aža zināja līdzēties.
LaeCpsUYBv4_0057.wav|Tā iekūlās tuvā draudzībā ar tā saukto klibo žīdu, kas labprāt pieņēma viņas priekšlikumus un pēc pirmlaiku tirgošanās kārtas iemainīja preci pret preci.
LaeCpsUYBv4_0058.wav|Dažs labs naža galiņš sviesta, daža laba saujiņa auzu un rudzu miltu, daža olektiņa audekla, daža vistu oliņa ieslīdēja žīda rokās.
LaeCpsUYBv4_0059.wav|Šādu patīkamu dāvanu vietā tad nu atkal Bedrītes Ažas drēbju lādē ieradās dažs gabals kleitu drēbes, daža olekts spiču, dažs neīsts rotas gabals.
LaeCpsUYBv4_0060.wav|Un Natāle visām šīm skaistajām lietām nelika necilātām stāvēt lādē, bet greznojās ar tām, un, jo vairāk acu viņu apbrīnoja, jo vairāk tai tas patika.
LaeCpsUYBv4_0061.wav|To viņai tēvs atkal sūtījis, māte izdevīgā brīdī iečukstēja ausī vienai otrai draudzenei, kas par Natāles štāti brīnējās, tam atkal labi gājis, un tad viņš arī mūs neaizmirst...
LaeCpsUYBv4_0063.wav|Tas taču vienreiz bij uzmanīgs tēvs!
LaeCpsUYBv4_0064.wav|Nu, runājot no pēdējā līdzekļa, kas dod labu izskatu, no tīrības, tad katrs zina, ka to lēti var iegūt ar ziepju gabaliņu un ūdens lāsīti.
LaeCpsUYBv4_0065.wav|Bet Natāle jau no mazotnes no ūdens bēgtin bēga, tā ka mātei, meitu spodrinot, bij jāķeras vēl pie kāda cita, visiem pazīstama līdzekļa, kura vārdu še negribu minēt, bet tikai teikt, kas bērzu galos aug lielā vairumā.
LaeCpsUYBv4_0066.wav|Bet, visai šai mātes gādībai par spīti, neviens bāleliņš neieradās, kas būtu gribējis Natāli tautās vest.
LaeCpsUYBv4_0067.wav|Jo bij izpaustas valodas, ka Natāle esot neticami slinka, un daži balamutes vēl piezīmēja, ka viņa turklāt esot tāda muļķe; kas savu roku desmit pirkstus neprotot saskaitīt.
LaeCpsUYBv4_0068.wav|Nu jā, tas ir tāds pārspīlēts teikums, no kura nevar zināt, kā lai to iztulko.
LaeCpsUYBv4_0069.wav|Ja ļaudis būtu teikuši, ka Natāle ar savu roku desmit pirkstiem desmit neprotot uzrakstīt, tad tā būtu sava lieta, jo māksīa dzirdamās valodas skaņas pārvērst redzamās rakstu zīmēs viņai diemžēl tiešām bij palikuse sveša.
LaeCpsUYBv4_0070.wav|Bet savus desmit pirkstus viņa gan būs pratuse saskaitīt.
LaeCpsUYBv4_0071.wav|Bet viena alga: taisnība bij, ka šis patiesībā pastāvošo vai izdomāto ļauno īpašību dvīņu pāris jaunekļus atturēja pieklauvēt pie Natāles sirdsdurtiņām.
LaeCpsUYBv4_0072.wav|Tur nu gan reiz bij bijis tāds juceklis ar kādu vēl nepieaugušu puišeli, bet no tās lietas pēdīgi tak nekas nebij iznācis, jo puikas māte savam dēliņam bij izdzinuse domas uz precēšanos ar jau minēto līdzekli, kuru šai reizē bij ņēmuse iz kādas vecas izperas pirtī.
LaeCpsUYBv4_0073.wav|Bet pa tam Natāle nemanot bij tapuse jau divdesmit četrus gadus veca.
LaeCpsUYBv4_0074.wav|Brangs skaits divdesmit četri...
LaeCpsUYBv4_0075.wav|Vēl tikai seši kāpšļi, un tad ceļš atkal vedīs uz leju!...
LaeCpsUYBv4_0076.wav|Māte jau bij apradinājušās ar domām, ka Natāle tapšot veca meita.
LaeCpsUYBv4_0077.wav|Arī Natāles cerības stāvēja uz nulles.
LaeCpsUYBv4_0078.wav|Te Pupulakstu Reinis ienāca maja par puisi.
LaeCpsUYBv4_0079.wav|Glīts, varēja teikt, skaists jauneklis, vairāk par simts rubļu liela kapitāla īpašnieks, sātīgs, vesels, strādīgs, turklāt jauns un no nekādiem piedzīvojumiem nemācīts sirsniņ, ko tu vairāk vēlies!
LaeCpsUYBv4_0080.wav|Mātes panīkušās cerības sazēla kā mauriņš pēc silta pavasara lietus!
LaeCpsUYBv4_0081.wav|Tagad tikai vajadzēja saņemties, tagad tikai vajadzēja būt gudrai!
LaeCpsUYBv4_0082.wav|Un tūliņ dienā pēc Jurģiem Aža piegrieza meitu pie malas un uzrunāja to šādi.
LaeCpsUYBv4_0083.wav|Bet nu tikai esi ņipra, viņa teica, visu savu barguma mazumiņu likdama balsī, esi mudīga un rādi Reiņam, ko tu vari...
LaeCpsUYBv4_0084.wav|Tas ir itin kā priekš tevis radīts, ja tu būsi gudra, tad dabūsi viņu par vīru...
LaeCpsUYBv4_0086.wav|kad jūs kopā strādājiet, tad dari tā, kā kad tev būtu četras rokas un četras kājas, un, kad citi par gurdenību sūrojas, tad tev jāsmejas un jāvaicā, kas gurdenība ir, vai dzirdi, un lai tu pate vai gandrīz uz kājām vairs nevarētu nostāvēt!...
LaeCpsUYBv4_0087.wav|Un esi laipna pret viņu kā saulīte un uzmanīga.
LaeCpsUYBv4_0089.wav|Ja viņš saka varbūt: Man gribas dzert, tad tev jātek un jāatnes dzēriens.
LaeCpsUYBv4_0090.wav|Ja saka nezinu, kur manas pastalas, tad tev viņas naigi jāuzmeklē un viņam jāpasniedz.
LaeCpsUYBv4_0091.wav|Ja viņš sūrojas man trūkst pogu svārkiem, kreklam, tad tev tās jāpiešūn es tev parādīšu, kā tas jādara un tā tālāk.
LaeCpsUYBv4_0093.wav|Runāšana ienes godu, bet runāšana arī ienes kaunu, un dažu nosoda viņa paša mute, gudrais Zīraks saka!
LaeCpsUYBv4_0094.wav|Tev runāšana ienesīs negodu, tādēļ neterkši daudz, tad Reinis tevi turēs par gudru.
LaeCpsUYBv4_0095.wav|Jā, vajadzīgā brīdī Bedrītes Ažai ir Zīraka gudrības vārdi bij pie rokas.
LaeCpsUYBv4_0096.wav|Un Natāle atkratīja no sevis slinko vienaldzību un tapa žirgta.
LaeCpsUYBv4_0097.wav|Divējas domas viņu uz to pamudināja: vienas, ka viņa glīto, sārto Reini dabūs par vīru, un otras, ka pēc kāzām jau atkal varēs turpināt parasto, kūtro dzīvi.
LaeCpsUYBv4_0098.wav|Viņa vairs negāja pamazītēm, lēnītēm, kā uz mīkstčaulām, bet bij piepeši tapuse mundra kā stirna un naska kā bitīte.
LaeCpsUYBv4_0099.wav|Bet, taisnību sakot, šīs un vēl dažas citas teicamas īpašības viņai tikai tad iemita, kad Reinis viņu redzēja.
LaeCpsUYBv4_0100.wav|Kā dimants tikai tad staro, kad viņš stāv gaismā.
LaeCpsUYBv4_0101.wav|Tiklīdz kā puisis viņai pagrieza muguru, viņa pārvērtās par to pašu lēno un apdomīgo Natāli, kas tā bij bijuse.
LaeCpsUYBv4_0102.wav|Man sajāja prece nieki, Es gulēju aizkrāsnē.
LaeCpsUYBv4_0103.wav|Slēp, māmiņi, manu godu, Teic man rozes ravējam...
LaeCpsUYBv4_0104.wav|viņa gan par sevi varēja dziedāt.
LaeCpsUYBv4_0105.wav|Cik reižu, cik reižu viņa negulēja aizkrāsnē, kad Reinis viņu domāja rozes ravējam!
LaeCpsUYBv4_0106.wav|Bet iesākumā viņš nelika nekādu vērību uz to, ko Natāle darīja.
LaeCpsUYBv4_0107.wav|Viņam bij vienalga, vai tā ravēja rozes vai plūca nātres.
LaeCpsUYBv4_0108.wav|Bet, kad māte ar meitu viņu pastāvīgi apkrāva ar uzmanībām un viņam, tā sakot, jau katru vēlēšanos nolasīja no acīm un, pirms Reinis to bij izrunājis, jau bij piepildījušas.
LaeCpsUYBv4_0109.wav|Tad viņš pēc kāda laika pie sevis nodomāja, ka Natāle ar visām paku rētām esot gluži branga un ka viņa arī nemaz neesot tāda muļķe, kā to ļaudis teica.
LaeCpsUYBv4_0110.wav|Bet viņā iemīlēties, viņu precēt tas Reiņam ir sapnī nenāca prātā.
LaeCpsUYBv4_0111.wav|Silts ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, Aža sacīja, sevi un Natāli mierinādama, kad viņu pūliņiem negribēja rasties nekādas sekmes.
LaeCpsUYBv4_0112.wav|Nezaudēsim pacietību...
LaeCpsUYBv4_0113.wav|Un tiešām, parunai bij taisnība, labs nāca ar gaidīšanu.
LaeCpsUYBv4_0114.wav|Neapnikušas Reini apkalpodamas un viņam dienestu pēc iespējas atvieglinādamas, abas sievietes pēdīgi panāca, ko vēlējās: puiša domas vairāk un vairāk piegriezās Natālei, viņš sāka ar viņu bieži pajokoties un dziedāja kopā ar viņu divbalsīgi tautas dziesmas, jo Natālei bija patīkama balss.
LaeCpsUYBv4_0115.wav|Bez tam Reinis, no baznīcas nākdams, viņai vairāk reižu atnesa bonbonus iz bodes un pēdējā tirgū viņai dāvāja lielu pēperkoku ar cukura sirdi vidū.
LaeCpsUYBv4_0116.wav|Bedrītes Aža tādēļ nu šķita laiku esam pienākušu, kur bij jāizspēlē kā vācietis mēdz teikt galvenā trumpa.
LaeCpsUYBv4_0117.wav|Viņa jau, zināms, sen to bij noģiduse, uz ko Reinis dzinās, un saņēma kādā dienā vēstuli.
LaeCpsUYBv4_0118.wav|Kas viņai bij rakstījis?
LaeCpsUYBv4_0120.wav|Laipnais, gādīgais tēvs rakstīja, ka esot dzirdējis, Natāle esot brūte.
LaeCpsUYBv4_0121.wav|Un šis tādēļ steidzoties paziņot mātei, ka no savas puses Natālei pūrā gribot dot zirgu vai astoņdesmit rubļu, trīs govis vai deviņdesmit rubļu un simts rubļu skaidrā naudā.
LaeCpsUYBv4_0122.wav|Lai nu Aža rakstot, ko Natāle labāk vēloties skaidru naudu vien vai zirgu un govis?
LaeCpsUYBv4_0126.wav|Dieviņ tētiņ, kādas muļķības tie ļaudis reizēm neizmuld, muļķības, pie kurām ne vārdiņa nav patiesības!...
LaeCpsUYBv4_0127.wav|Ažu sapiktoja šāda muldēšana, un viņa savām dusmām par šitādām nepareizām valodām lika sprukt vaļā pret kādu kalpa sievu taisni tādā acumirklī, kad Reini zināja esam sāņistabā un visu dzirdam.
LaeCpsUYBv4_0128.wav|Viņa sodīja nelāga puišus, kas laikam izpauduši šo vēsti, gribēdami Natālei celt neslavu, runāja par savas meitas cieto tikumību un tā joprojām un neaizmirsa pieminēt tēva apsolīto pūra daļu: zirgu, treju govju un simtu rubļu.
LaeCpsUYBv4_0129.wav|Izbrīnojies Reinis klausījās, tāds pūrs!...
LaeCpsUYBv4_0131.wav|No mātes puses tak jau arī kaut kas bij gaidāms!
LaeCpsUYBv4_0132.wav|Zināms, zināms sieva, kas visos gabalos bij tik dūšīga, meitai tukšām rokām neļaus iet tautās.
LaeCpsUYBv4_0133.wav|Nē, no tā jau liecināja rota, kas Natālei bij un kuras dēļ to daža saimnieka meita apskauda.
LaeCpsUYBv4_0134.wav|Reinis domāja...
LaeCpsUYBv4_0135.wav|prātoja šā, prātoja tā...
LaeCpsUYBv4_0136.wav|Natāle nebija glīta, viņš viņas nemīlēja, bet viņš ar to bij apradis un viņu gluži labi varēja ieredzēt.
LaeCpsUYBv4_0137.wav|Kad viņš Natāli precētu, tad viņš citu gadu varēja tapt par saimnieku, varbūt par Klavainēnu saimnieku, jo no tagadējā runāja, ka tas drīzi izputēšot.
LaeCpsUYBv4_0138.wav|Ai, jā, Klavainēni, tā bija vieta, gluži kā priekš Reiņa radīta...
LaeCpsUYBv4_0139.wav|Cik jauki tie tur nestāvēja bērzu apaugušajā piekalnē!
LaeCpsUYBv4_0140.wav|Gluži kā bezdelīgu perēklis pie stāva mūra...
LaeCpsUYBv4_0142.wav|Bija jau nu gan priekš iesācēja drusku par lieliem, bet vai tad daļenieku trūkums!
LaeCpsUYBv4_0143.wav|Māte ar meitu manīja, ka Reinis sevī ar kaut ko nodarbojas, viņas arī zināja, kas tas bij.
LaeCpsUYBv4_0144.wav|Domas, ka tagad tuvojas brīdis, kas viņas vēlēšanos laikam piepildīs, Natālē radīja savādas jūtas, kuras līdzinājās samīlēšanai un viņu tā pārvērta, kā to dara mēreni dzerts vīns.
LaeCpsUYBv4_0145.wav|Visa viņas paspēja cēlās apbrīnojamā mērā, vaigi tai ziedēja dedzīgākā sārtumā nekā agrāk, acis spulgoja cerības pilnā spožumā, iešana kļuva dabiski žirkla, tā ka Natāle šai laikā dažreiz gluži labi izskatījās.
LaeCpsUYBv4_0146.wav|Arī Reiņam viņa tagad vairāk patika, it īpaši, kad tas viņu uzlūkoja no tālienas.
LaeCpsUYBv4_0147.wav|Meitas staltais augums tad rādījās visā savā brangumā, kamēr ģīmī paku rētas gandrīz nemaz nebij manāmas.
LaeCpsUYBv4_0148.wav|Reinis tad arī no šī laika atmeta ieradumu Natāli uzlūkot tuvumā un caur to bojāt labo iespaidu, ko meita, no tālienes uzskatīta, viņā atstāja.
LaeCpsUYBv4_0149.wav|Reinis domu domas bij izdomājis un pēdīgi sevī nospriedis precēt Natāli.
LaeCpsUYBv4_0150.wav|Gan viņu pārņēma pie šā nodoma savādas, grūtas, gandrīz sāpīgas jūtas, bet viņš tās apspieda, sev sacīdams, ka neesot pirmais, kas bez mīlestības precē, un ka pāri, kurus mīlestība savieno, arī vienmēr nav tie laimīgākie.
LaeCpsUYBv4_0151.wav|Bez tam, viņš domāja, tādu krietnu meitu kā Natāli drīzi vien mīlēšu.
LaeCpsUYBv4_0152.wav|Pateicība, ka viņa man piepalīdzēja izrāpties no grūtās kalpu kārtas un tapt par saimnieku, būs sēkliņa, no kuras mīlestības puķīte izaugs!...
LaeCpsUYBv4_0153.wav|Bet viņš tomēr vēl vilcinājās kādu laiku spert izšķirošo soli.
LaeCpsUYBv4_0154.wav|Bet, kad nekas nenotika, kas viņa nodomam būtu runājis pretim, un kad viņam pat jau sapnī pāri reižu parādījās zirgs, trīs govis un no simtu rubļu gabala varavīksnes krāsām apspīdētais Natāles ģīmis.
LaeCpsUYBv4_0155.wav|Tad viņš pēdīgi lietai darīja galu, Natāli kādā vakarā jautādams, vai šī gribot tapt viņa sieva.
LaeCpsUYBv4_0156.wav|Kādu atbildi Natāle uz šo jautājumu deva, man gan nebūs jāstāsta, tāpat ir lieki pieminēt, vai Bedrītes Aža šādu Reiņa vēlēšanos saņēma ar prieka vai ar bēdu asarām.
LaeCpsUYBv4_0157.wav|Kad pāris likumīgās trīs reizes baznīcā bij uzsaukts un neviens nepieteicās, kam kāds iemesls būtu bijis pret viņa saprecēšanos, salaulāšana notika un Bedrītes Natāliju Rozāliju Amāliju tagad sauca par Pupulakstu Natāliju Rozāliju Amāliju!
LaeCpsUYBv4_0158.wav|Kāzas svinēja pret Reiņa gribu lieliski, tas ir, visa viņa gada alga par tām tika izdota.
LaeCpsUYBv4_0159.wav|Viņa ierunas, ka nauda jātaupa vietas pieņemšanai, sievasmāte atspēkoja, izskaidrodama, ka viņas radi beztrūcīgi pusi no izdotās summas sametīšot sietā.
LaeCpsUYBv4_0160.wav|Ja tikai tiem īsi priekš mešanas galvas iesildīšot ar groku, un otru pusi šī no sava krājumiņa atlīdzināšot.
LaeCpsUYBv4_0161.wav|Bet panāksnieki ar visām iesildītām galvām sietā vairāk nesameta kā tikai četrpadsmit rubļu neīstu trijrubļu gabalu līdz ieskaitot, kura ieviešanās sietā vai nu ar metēja iesildīto galvu, vai ar virsa krāpīgo prātu bij izskaidrojama.
LaeCpsUYBv4_0162.wav|Jā, jā, ir brūtes pāris aiz kāzu galda nav drošs no pievilšanas!
LaeCpsUYBv4_0163.wav|Pirmās četras nedēļas pēc kāzām jaunais pāris pavadīja puslīdz patīkami.
LaeCpsUYBv4_0164.wav|Jautri nodzīvoto kāzu atmiņas, jaunie iespaidi, kas cēlās no kopdzīves savādības, cerība uz patīkamu nākotni Reiņa, senas vēlēšanās piepildīšanās Natāles sirdī tas viss kopā sacēla jaunajā pārī jūtas, kas gandrīz līdzinājās laimei.
LaeCpsUYBv4_0165.wav|Natālei nu nācās gādāt par šo jūtu uzturēšanu, krita pūlēties viņas stiprināt un vairot, un Reiņa saprecēšanās ar Natāli, visām viņa postītāju cerībām par spīti, varbūt nemaz nebūtu tapuse tik nepanesama.
LaeCpsUYBv4_0166.wav|Bet Natālei pavisam trūka siltāku jūtu.
LaeCpsUYBv4_0167.wav|Mākslīgi radītais un caur mātes piebikstīšanām vienumēr uzpurinātais žirklums un ņiprums pamazītēm sāka zust.
LaeCpsUYBv4_0168.wav|Un Natāle drīzi vien atkal bija tas pats kūtrais sievietis, kas agrāk.
LaeCpsUYBv4_0169.wav|Iesākumā Reinis domāja, viņa sieva esot saslimuse, un sāka ap viņu pūlēties un raizēties.
LaeCpsUYBv4_0170.wav|Tas nu Natāli tā apkaunēja, ka tā atkal uz kādu laiciņu saņēmās.
LaeCpsUYBv4_0171.wav|Bet pēdīgi tā taču atkal sašļuka, nekaunējās vairs no vīra, un nu šis izbijies atzina, cik stipri savas sievas dabā bij maldījies...
LaeCpsUYBv4_0172.wav|Bet pie notikušām lietām padoms par vēlu, un tātad arī Reinis lūkoja mierināties, sev sacīdams, ka saimniecei, īsti ņemot, jau nemaz nevajagot būt naskai; Natāle tagad bij kalpone, un tā jau pazīstama lieta, ka visslinkākās kalpones visnaskākās saimnieces!
LaeCpsUYBv4_0173.wav|Kaut tikai viņa Reiņa kreklus mazdrusciņ tīrākus būtu izvēlēj use!...
LaeCpsUYBv4_0174.wav|Ap šo laiku kungs Klavainēnam atsacīja mājas bij ar vaļu.
LaeCpsUYBv4_0175.wav|Reinis kādā svētdienā vēlreiz aizgāja un apskatīja ēkas; nebija jau nu diezin kādas, tikai istabajauna, bet pārtikt vēl varēja, kad pielāpīja.
LaeCpsUYBv4_0176.wav|Kur tad nu visu labu kopā ņemsi?...
LaeCpsUYBv4_0177.wav|Viņš savu nodomu nu darīja zināmu sievasmātei, turklāt lūgdams, lai Natāles tēvam rakstot, lai viņš atsūtot solītos simts rubļus gribot tos kā rokas naudu uz Klavainēniem muižā iemaksāt.
LaeCpsUYBv4_0178.wav|Savas krāšanas kases zīmes šis tagad nevarot uz Rīgu sūtīt un pārvērst naudā, jo neviens nebraucot uz pilsētu, kam droši savu krājumu varētu uzticēt.
LaeCpsUYBv4_0179.wav|Aža to apsolīja.
LaeCpsUYBv4_0181.wav|Reinis bažījās, ka vēstule varbūt ceļā izputējuse, un uzaicināja Ažu rakstīt otru vēstuli šai lietā.
LaeCpsUYBv4_0182.wav|Bet arī šitā vēstule palika bez atbilde .
LaeCpsUYBv4_0183.wav|Viņš lika, lai sievasmāte rakstot trešo lāgu.
LaeCpsUYBv4_0185.wav|Šī vēsts Reiņam nāca ļoti negaidīta, nu viņam bij jālūko iedot rokas naudas vietā krāšanas lādes zīme; bet naudas tā vai tā vēl vajadzēja, jo bij taču jāsāk gādāt priekš jaunās saimniecības, iepirkot dažu labu vajadzīgu lietu, uz parādu jau neviens iesācējam nekā negrib dot.
LaeCpsUYBv4_0186.wav|Bet ko tad viņš raksta par zirgu un tām govīm, kad tad tām varēs iet pakaļ Reinis vaicāja.
LaeCpsUYBv4_0187.wav|Pēc mana prāta, tas gluži aplamņemt tik dārgu zirgu, iesākumā mums tāda nemaz nevajaga, varam pirkt par to cenu divus gluži brangus kleperus ko viņš raksta par to?
LaeCpsUYBv4_0189.wav|Nekā, Reinis atplet acis.
LaeCpsUYBv4_0190.wav|Radi man jel to vēstuli, ko tad viņš tur īsti raksta viņš teica.
LaeCpsUYBv4_0192.wav|Nezinādama pirmā acumirklī, ko teikt, viņa darīja tā, kā kad Reiņa jautājuma nebūtu sapratuse vai dzirdējuse.
LaeCpsUYBv4_0193.wav|Nu, kur ir vēstule, dod taču viņu šurp znots nepacietīgi atkārtoja.
LaeCpsUYBv4_0194.wav|Man liekas, ka tur viss tā nav, kā tu stāsti.
LaeCpsUYBv4_0195.wav|Pie manis vēstules nav domāju, ka Natāle viņu pēdēja lasīja, Aža stomījās, kas tad tur citādi varētu būt, nekā es stāstu?
LaeCpsUYBv4_0196.wav|Natāle viņu pēdējā lasīja Reinis atkārtoja.
LaeCpsUYBv4_0197.wav|Kas tad tā par muldēšanu, no kura laika tad Natāle, kas tikai ar mokām prot lasīt drukātu, uzreiz izmācījusēs lasīt rakstītu?
LaeCpsUYBv4_0198.wav|Kad esmu priekš tevis muldoņa, tad vari meklēt gudrāku cilvēku, ar ko sarunāties Aža pikti iesaucās un gribēja no kalpu klēts, kurā abi atradās, izsteigties ārā.
LaeCpsUYBv4_0199.wav|Vēstuli, Reinis piepeši uzkliedza, ka visa ēka nolīgojās, un briesmīgas domas tam iešāvās galvā bāba, tu netiksi projām, pirms tu man vēstuli nebūsi parādījuse.
LaeCpsUYBv4_0200.wav|Un viņš atgrūda Ažu atpakaļ un satvēra tās roku kā ar maiglēm.
LaeCpsUYBv4_0201.wav|Kungs Dievs, ko tu no manis gribi viņa pārbijusēs izsaucās un mēģināja atsvabināt roku.
LaeCpsUYBv4_0205.wav|Aža ķēra ar brīvo roku pēc sava kakla, it kā gribēdama to sargāt, un stenēja aizsmakuse no bailēm:
LaeCpsUYBv4_0208.wav|Šis izskaidrojums sarāva visas saites, kas Reini saistīja pie savas sievas, tie tagad dzīvo, kā mēdz teikt, kā suns ar kaķi...
LaeCpsUYBv4_0209.wav|Sāpes par iznīcinātiem jaukiem dzīves nolūkiem viņam kā tārps grauž sirdi un sarūgtina viņam katru stundu, katru brīdi viņa dzīvē.
LaeCpsUYBv4_0210.wav|Viņš ienīst savu sievu, ienīst savu sievasmāti, ienīdēs līdz kapa malai vienu kā otru...
LaeCpsUYBv4_0211.wav|Un, ja tam kādreiz sirds top mīkstāka, tad viņš zin līdzekli pret to.
LaeCpsUYBv4_0212.wav|Viņš ieskatās savas sievas rētainajā, saulē apdegušā, tuklā un netīrā ģīmī, un viņa riebums pret to ir lielāks nekā agrāk...
LaeCpsUYBv4_0213.wav|Mazs tārpiņš, ietīts Natāles netīrajās jtikās un panckās, brēc šūpulī pie viņa gultas, bet viņš neuzmet tam gandrīz ne mirkļa.
LaeCpsUYBv4_0214.wav|Vai tad šis kašķainais, slikti barotais mazais radījums patiesi viņa bērns?...
LaeCpsUYBv4_0215.wav|Reinis runā maz, bet vismazāk ar savu sievu.
LaeCpsUYBv4_0216.wav|Tikai tad, kad tas piedzēries, viņš runā daudz ar viņu un sit viņu dauza savu lempīgo sievu un žņaudz savu gudro sievasmāti, atprasīdams tai vēstuli par solīto zirgu, trim govīm un simts rubļiem...
LaeCpsUYBv4_0217.wav|Reinis dzer...
LaeCpsUYBv4_0218.wav|citkārt priekšzīmīgais, godīgais, taupīgais Reinis, kas reiz bij teicis: Ko līdz dzeršana?...
LaeCpsUYBv4_0219.wav|Viņa krāšanas lādes zīmes, pārvērstas brandvīnā, viņam un viņa tēvam jau ietecējušas rīklē, ar daļu no algas noticis tāpat.
LaeCpsUYBv4_0220.wav|Kāpēc arī krāt, ko viņš neapdzer, to viņa iegrūž žīdu kulēs par šādām tādām lupatām, ko tai māte vairs nevar sagādāt, tādēļ ka tā vairs nava saimniece māte jeb saimniece māsa...
LaeCpsUYBv4_0221.wav|Ap tirgiem, svētdienās, lielākās svētku dienās krodzeniekam vislielākā pelņa no abiem Pupulakstiem, tēva un dēla.
LaeCpsUYBv4_0222.wav|Tad viņi, līdz nesamaņai piedzērušies, guļ uz soliem, galdiem vai arī uz plikas zemes...
LaeCpsUYBv4_0223.wav|Bet nāk arī acumirkļi, kad Reinis vienatnē pārdomā savu likteni, kad viņa domas aizvirzās atpakaļ uz pagātni.
LaeCpsUYBv4_0224.wav|Tad viņa sirdī iedegas nožēlošanas kvēle un pār viņa bālo, iekritušo vaigu rit karsta asara.
EJ-HfG05cJw_1_0001.wav|Bija svētdiena.
EJ-HfG05cJw_1_0002.wav|Košs, zils debess, pie kura ne mazākais mākonītis nebij manāms, smaidīja par mazo, iesarkani krāsoto baznīcu, kas, puspaslēpta aiz vecu gobu un liepu rindas, netālu no lielceļa atradās mazā uzkalnītī.
EJ-HfG05cJw_1_0003.wav|Mirdzošs pusdienas saules spožums lēkāja pa ne mazākā vējiņa nekustinātām koku lapām, laistījās ap baznīcas atvērtiem logiem un mēģināja veltīgi apzeltīt nosūbējušo gaili slaikā torņa galā.
EJ-HfG05cJw_1_0004.wav|Kādā no torņa apakšējām lūkām ķīvējās bars drošu zvirbuļu, tad piepeši sacēlās spārnos, iztraucēts caur tornī kāpošo zvaniķi, un ar troksni sametās vecas liepas galotnē, kur savu ķildu ar jo lielāku piktumu sāka turpināt.
EJ-HfG05cJw_1_0005.wav|Tagad atskanēja ērģeles, svinīgā vīzē beigas dziesmas meldiju uzsākdamas.
EJ-HfG05cJw_1_0006.wav|Bet, dziesmu vēl dziedot, daži baznīcēni jau atstāja dievnamu un vai nu devās uz baznīcas krogu, vai atkal nostājās koku ēnā pretim baznīcas durvīm, noskatīdamies citu baznīcēnu iznākšanā.
EJ-HfG05cJw_1_0007.wav|Starp pēdējiem arī atradās vecs vīrs, kas, valgo pieri noslaucījis parupjā kabatas drānā un līdz tam rokā turēto cepuri uzlicis galvā, piekusis atspiedās pret tās liepas stumbru, pa kuras zariem ķīvējās zvirbuļi.
EJ-HfG05cJw_1_0009.wav|Bija jauna meita, kas, no sāniem vecajam tuvodamās, viņu šādi sveicināja un tad piebilda:
EJ-HfG05cJw_1_0010.wav|Vai, vai, Pakulu tēv, tas nav jauki bez laika no baznīcas iznākt un tad zem koka paslēpties, lai Dieviņš tādas nepieklājības nepamana.
EJ-HfG05cJw_1_0011.wav|Pagaidi, es viņam to citsvētdien sūdzēšu, un smīnēdama viņa tā aprātam sniedza roku.
EJ-HfG05cJw_1_0012.wav|Dari tā, mīļo kaimiņien, ja tu sevi un visu jauno paaudzi gribi ievest nepatikšanās, sirmgalvis atbildēja, draudzīgi kratīdams jaunavas izstiepto roku.
EJ-HfG05cJw_1_0013.wav|Tād Debestēva advokātiem būs tā lieta jāizšķir, vai tas godīgi un pieklājīgi, ka jaunie izpletušies sēd baznīcas krēslos un vecie sarāvušies, salīkuši stāv tiem līdzās.
EJ-HfG05cJw_1_0014.wav|Nupat pa visu dievvārdu laiku ne acumirklīga nedabūju sēdēt, ilgā stāvēšana un karstums mani tā nogurdināja, ka ar labāko gribu baznīcā līdz galam nevarēju nostāvēt.
EJ-HfG05cJw_1_0015.wav|Tā tad izmetos laukā.
EJ-HfG05cJw_1_0016.wav|Kad te ārā arī nav kur apsēsties, tad taču te pie koka droši varu atspiesties, un tas tak arī kaut kas.
EJ-HfG05cJw_1_0017.wav|Jā, jaunava sacīja, mūsu nabaga draudze!
EJ-HfG05cJw_1_0018.wav|Tā neiespēj un neiespēj še kādu beņķu uztaisīt, ko veciem atsēsties un atpūsties!...
EJ-HfG05cJw_1_0019.wav|Bet šoreiz man jaunie jāaizstāv.
EJ-HfG05cJw_1_0020.wav|Tiem jau pašiem baznīcā bij jāstāv, kā tad nu varēja vecajiem pienākošo godu parādīt?
EJ-HfG05cJw_1_0021.wav|Nu jā, jā, baznīca šoreiz bij gan pilnāka nekā citām reizēm, Pakulu tēvs runāja.
EJ-HfG05cJw_1_0022.wav|Viņa dievgaldnieku tā bij pārpildīta, ka es taī drūzmā neviena pazīstama ģīmja nevarēju ieraudzīt.
EJ-HfG05cJw_1_0023.wav|Pat tavas Annas, kuru no cepures vienumēr lēti uzeju, šoreiz nevarēju ieraudzīt.
EJ-HfG05cJw_1_0024.wav|Vai viņa jel pavisam šodien ir baznīcā, ko?
EJ-HfG05cJw_1_0025.wav|Ir, ir, sirmgalvis atbildēja bet tā jau reizēm notiek, ka sevišķi tā ģīmja, ko meklē, nevar uziet, arī man šodien tā būs gājis.
EJ-HfG05cJw_1_0026.wav|Mūsu abu kaimiņš, Apsēns, man cieti apsolīja šodien būt baznīcā, bet, kā liekas, nebūs turējis vārda.
EJ-HfG05cJw_1_0027.wav|Ir turējis, jaunekle teica un nevilšus nosarka, viņš sēdēja priekšā, trešā krēslā.
EJ-HfG05cJw_1_0028.wav|Es apmelojos, teikdama, ka neviena pazīstama neesmu redzējuse, viņa piebilda.
EJ-HfG05cJw_1_0029.wav|Tas labi, ka viņš nācis, man ar viņu kaut kas jāapspriež; darbadienās priekš teikšanām tagad jau neatliek laika, Pakuls sacīja, jaunekles nosarkšanu nepamanījis.
EJ-HfG05cJw_1_0030.wav|Bet, klau, ko tev teikšu, lai tas man vairs nav jātur galvā: mans kalējs liek tavam tēvam sacīt, ka šam tagad atkal esot ogles un viņš katrā brīdī jūsu zviedru arklu varot ņemt lāpīšanā.
EJ-HfG05cJw_1_0031.wav|Tad nu neaizmirsti vien, Ieviņ, to savam tēvam pateikt.
EJ-HfG05cJw_1_0032.wav|Gan jau, Ieva apsolīja un vēl ko gribēja piebilst, bet te zvana skaņas to pārtrauca, no torņa lejā plūzdamas.
EJ-HfG05cJw_1_0033.wav|Dievkalpošana bija pabeigta.
EJ-HfG05cJw_1_0034.wav|Baznīcas platās durvis atvērās, un baznīcēni bariem sāka doties laukā.
EJ-HfG05cJw_1_0035.wav|Brītiņu burzā noskatījies, Pakuls sacīja uz Ievu:
EJ-HfG05cJw_1_0036.wav|Vai tu redzi, meit, kā mēs no baznīcas protam ārā nākt!
EJ-HfG05cJw_1_0038.wav|Mēs stumjam, spiežam, grūžam, minam, raunam, turam, spraucamies, spiežamies un pēdīgi laimīgi esam laukā!
EJ-HfG05cJw_1_0041.wav|Ieva pasmējās.
EJ-HfG05cJw_1_0042.wav|Izskatās jau nu gan tā, kā kad kāds viņus visus ar pātagu trenktu ārā, kā kad iekšā degtu, viņa sacīja un no Pakula svārkiem noņēma sūnu kušķīti, kas tam no koka stumbra bij pielipis.
EJ-HfG05cJw_1_0043.wav|Nē, viņi būs dabūjuši zināt, ka baznīcas krogs ar visu resno papu un saldo bairīti sācis bēgt, un tādēļ ar tādu joni steidzas laukā, vecais jokoja, citādi tas nav...
EJ-HfG05cJw_1_0044.wav|Jā, jā, kad cilvēki baznīcā tā sprauktos iekšā, kā spraucas ārā, tad velnam ellē uguns vairs nebūtu jākurina.
EJ-HfG05cJw_1_0045.wav|Un elles vārtu eņģes ierūsētu, Ieva piebilda.
EJ-HfG05cJw_1_0046.wav|Bet tur jau nāk pašulaik tava Anna sveiks, Pakulu tēv, un viņa piebiedrojās savai kaimiņienei, bagātā Pakula vienīgai meitai.
EJ-HfG05cJw_1_0047.wav|Lai gan tās likās būt vienā vecumā, tomēr lielāka nevienādība kā starp šām abām jauneklēm lēti nebija iedomājama.
EJ-HfG05cJw_1_0048.wav|Anna, maza, košu, lai gan drusciņ tuklu ģīmi, bij ģērbusēs kā jau daždien bagātniece.
EJ-HfG05cJw_1_0049.wav|Kleita no dārga, gaišpuķaina kokvilnas auduma bija pēc modes taisīta, melnmataiņo galvu pušķoja salmu cepure, un rokās bij uzmaukti melni glazē pirkstnieki.
EJ-HfG05cJw_1_0050.wav|Labā roka rotājās ar mazu zīda saulsegu, kreisajā tā turēja dziesmu grāmatu ar zeltītiem vākiem.
EJ-HfG05cJw_1_0051.wav|Ap Ievas, nabaga saimnieka meitas, stalto augumu kļāvās vienkārša katūna kleite, nedārgs zīda lakats, zem kura zelta krāsā spīdoši mati bij manāmi, sedza tās galvu.
EJ-HfG05cJw_1_0052.wav|Plikās, saules apdedzinātās rokās viņa turēja vecu, vienkāršu dziesmu grāmatu.
EJ-HfG05cJw_1_0053.wav|Viņas ģīmis, lai gan arī no saules apdedzis, bij ļoti skaists.
EJ-HfG05cJw_1_0054.wav|Piparu Ieva ir visa pagasta meitu kronis, puiši mēdza teikt, un, kam gadījās ieskatīties Ievas daiļajās acīs, tas apliecināja, ka šim spriedumam taisnība.
EJ-HfG05cJw_1_0055.wav|Krogam lēni tuvodamās, draudzenes viena otrai izstāstīja pagājušās nedēļas notikumus.
EJ-HfG05cJw_1_0056.wav|Anna sūrojās par to, ka ganu Edenīca, kūtī govis slaukdama, dzerot nekāstu pienu un iebūviešu Mada ar visiem četriem bērniem nobradājuse vēl negatavās pupas.
EJ-HfG05cJw_1_0057.wav|Ieva turpretim, gļēvo pagasta veci sodīdama, žēlojās, ka čigānietes aiznesušas trīs zeķes un pusmārciņu pašvārītu ziepju.
EJ-HfG05cJw_1_0058.wav|Un ka no Pakulām atnestais jaunais gana suns esot ļoti nikns un Trešaļai gandrīz gribējis noraut asti un tā projām.
EJ-HfG05cJw_1_0059.wav|Kad saimes un saimniecības jautājumi līdz pamatam bij pārspriesti, Anna pēdīgi sacīja: Un nu saki man, Ieviņ, kā tev tie apsegi patīk, ko dārzniece muižā likuse aust?
EJ-HfG05cJw_1_0060.wav|Sarkanie, baltām un melnām malām?
EJ-HfG05cJw_1_0061.wav|Tie ir ļoti koši, Ieva atbildēja.
EJ-HfG05cJw_1_0062.wav|Bet kā tev šitāds jautājums ienāca prātā, ko?
EJ-HfG05cJw_1_0063.wav|Tu taču tagad, vasaras laikā, nesāksi pūlēties ar apsegu aušanu?
EJ-HfG05cJw_1_0064.wav|Un, kad es to gribētu, kas tad tur būtu liels Anna atteica.
EJ-HfG05cJw_1_0065.wav|Tu zini, ka manu skaisto apsegu, ko par guldāmo biju nodomājuse, čigānietes tāpat nočiepa kā tavas trīs nelaimīgās zeķes.
EJ-HfG05cJw_1_0066.wav|Guldāmo apsegu, tad tu esi brūte Ieva, priecīgi pārsteigta, iesaucās.
EJ-HfG05cJw_1_0068.wav|Kas tad ir tas laimīgais?
EJ-HfG05cJw_1_0069.wav|Bet vai tad man tūliņ vajaga būt brūtei, kad guldāmo apsegu gribu aust Anna smējās.
EJ-HfG05cJw_1_0070.wav|Vai tad biju brūte, kad nozagto audu?
EJ-HfG05cJw_1_0071.wav|Zināms, par vecu meitu palikt jau neesmu nozvērējusēs, bet brūte šobrīd vēl neesmu...
EJ-HfG05cJw_1_0072.wav|Tad tu domā, ka tādu apsegu kā dārzniecei varētu aust?
EJ-HfG05cJw_1_0073.wav|Labi, lai tad arī tā notiek.
EJ-HfG05cJw_1_0074.wav|Draudzenes tagad bij nonākušas pie kroga, kur Anna šķīrās no Ievas, teikdama, ka pirmiņ redzējusi veco čigānieti, izveicīgu vilnas krāsotāju, ar kuru tai vajadzīgi jāaprunājoties.
EJ-HfG05cJw_1_0075.wav|Es tev vēl kaut ko jaunu un patīkamu gribēju pastāstīt, Ieva puskaunīgi sacīja.
EJ-HfG05cJw_1_0076.wav|Vēlāk, vēlāk, tu tak tūlīt jau nedosies uz māju, mēs tak pēcāk ar vēl tiksimies, Anna noteica.
EJ-HfG05cJw_1_0077.wav|Nu jā, tad ej vien, to tev arī vēlāk varu pastāstīt, Ieva sacīja.
EJ-HfG05cJw_1_0079.wav|Aiz guldāmā apsega kaut kas slēpjas, Ieva domāja, draudzenē noskatīdamās, viņa ir brūte, bet tagad tikai to vēl negrib izteikt.
EJ-HfG05cJw_1_0080.wav|Kad tikai skaistais Brodiņš viņas nepaņem!...
EJ-HfG05cJw_1_0081.wav|Nu, vai ar manu saimnieci šoreiz jau tik ātri tiki galā sievieša balss Ievai aiz muguras jautāja, un, iekam tā paģida atgriezties, viņai jau bij noskūpstīts vaigs no Līzes, viņas māsīcas un uzticamās draudzenes labdien!
EJ-HfG05cJw_1_0082.wav|Sveika, mās, bet kas tad tev par nevaļu uzgājuse, ka lāgā pat nevari apsveicināties, ko Ieva smējās, tik piepeši nomutēta un pa pusei satraucēta.
EJ-HfG05cJw_1_0083.wav|Nesāc nu manis atkal izsmiet, meita runīgi atbildēja, kāda esmu, tāda palikšu, neiešu jau ar tevi bučoties pa pusstundai!
EJ-HfG05cJw_1_0084.wav|Īsi un aši visur un tā gribēju arī būt pirmā, kas tev pasniedz to prieka vēsti, bet laikam nāku par vēlu, laikam jau tev Anna nupat pate savu noslēpumu būs izstāstījuse.
EJ-HfG05cJw_1_0086.wav|Nebij taisnība Ieva atkārtoja kas par taisnību, kas par noslēpumu es nesaprotu.
EJ-HfG05cJw_1_0088.wav|Tai lietai jau tā vai tā drīz jānāk gaismā.
EJ-HfG05cJw_1_0089.wav|Un es patiesi nezinu, uz ko tavi vārdi zīmējas, Ieva atteica, bet nāc nomaļš, lai nedzird, ko mēs runājam, uz mūsu vārdiem jau sāk klausīties.
EJ-HfG05cJw_1_0090.wav|Viņas pārgāja pār lielceļu un iegāja baznīcas kroga dārzā, tur apsēzdamās nekoptā apiņu lapenē.
EJ-HfG05cJw_1_0091.wav|Vai tu par Annas apsegu runā Ieva vaicāja.
EJ-HfG05cJw_1_0092.wav|Apsegu, kas par apsegu?
EJ-HfG05cJw_1_0094.wav|Viņa nupat ar mani par to runāja.
EJ-HfG05cJw_1_0095.wav|Un par citu neko?
EJ-HfG05cJw_1_0096.wav|Par ko tad citu?
EJ-HfG05cJw_1_0097.wav|Līze skaļi iesmējās.
EJ-HfG05cJw_1_0098.wav|Patiesi viņa brīnojās.
EJ-HfG05cJw_1_0102.wav|Nu, tad klausies ko jaunu: Anna ir brūte!...
EJ-HfG05cJw_1_0103.wav|Brūte, tad es tak neesmu savās domās maldījusēs Ieva priecīgi iesaucās.
EJ-HfG05cJw_1_0104.wav|Ar ko tad, ar bagāto Brodiņu?
EJ-HfG05cJw_1_0106.wav|Bet kas tev ir, mās?
EJ-HfG05cJw_1_0107.wav|Līzei Apsēna vārdu minot, Ieva bij tā satrūkusēs, ka tai dziesmu grāmata tikko neizkrita iz rokas.
EJ-HfG05cJw_1_0108.wav|Lūpas viņai bija kaļķu bālas, kad tā saņemdamās sacīja:
EJ-HfG05cJw_1_0109.wav|Ej nu ej, Līz, tas nu gan nav tiesa!
EJ-HfG05cJw_1_0111.wav|Es jau tev tūlīt sacīju, kad tu man par to stāstīji, ka nopietni viņš uz tevi nedomā un lai tu neielaidies ar viņu.
EJ-HfG05cJw_1_0112.wav|Vai nu man nav taisnība?
EJ-HfG05cJw_1_0113.wav|Tas cilvēks jau tik blēdīgs, tik niķu pilns, lai Dievs pasargā!
EJ-HfG05cJw_1_0114.wav|No ārpuses eņģels, no iekšpuses velns, kā esmu arvienu teikuse un teikšu!
EJ-HfG05cJw_1_0115.wav|Tas nevar būt, Ieva, pārtraukdama Līzes tekošo valodas strāvu, it kā uz sevi runāja, tas nevar būt!
EJ-HfG05cJw_1_0116.wav|Līz, tu maldies, tu joko!
EJ-HfG05cJw_1_0117.wav|Nedz maldos, nedz jokoju, Anna ir Apsēna brūte, Līze cieti atteica.
EJ-HfG05cJw_1_0118.wav|Ieva nolika dziesmu grāmatu blakus uz beņķa, salika rokas klēpī un brīdi klusēja.
EJ-HfG05cJw_1_0119.wav|Un, kad es nu tev saku, viņa klusi runāja.
EJ-HfG05cJw_1_0120.wav|Ka es ar Apsēnu jau trīs nedēļas slepeni esmu saderināta.
EJ-HfG05cJw_1_0121.wav|Es, ka viņš man vēl aizvakar vakarā svēti zvērēja, ka manis vien mīlējot un mūžam mīlēšot, nu ko tad tu teiksi?...
EJ-HfG05cJw_1_0122.wav|Tik kutelīga jautājuma Līze acīmredzot nebija gaidījuse; to apliecināja bezgalīgais pārsteigums, kas pārklāja viņas ģīmi un veselu minūti saistīja tās veiklo mēli.
EJ-HfG05cJw_1_0123.wav|Ja tā tiesa, tad nu gan vairs nemaz nav jaukuma viņa pēdīgi iesaucās.
EJ-HfG05cJw_1_0124.wav|Nudie nu man jāsaka tu maldies, tu joko!
EJ-HfG05cJw_1_0126.wav|Bet es tak vēl vakar tas, zināms, notika aiz draudzības uz tevi noklausījos, ka Apsēns Annu bučoja, kā to aiz durvīm varēja dzirdēt, un ka viņš turklāt Annai arī svēti zvērēja tās mūžam neatstāt.
EJ-HfG05cJw_1_0127.wav|Un tad nāca Pakulu tēvs, un viņi runāja par kāzām, ka tās šoruden jātaisot.
EJ-HfG05cJw_1_0128.wav|Nupat redzēju mūsu tēvu sarunājoties ar Apsēnu; tēvs jaunnedēļ brauks uz Rīgu.
EJ-HfG05cJw_1_0129.wav|Par ko citu tad nu spriež kā par kāzu pirkumiem, jo tēvs priekš Ziemassvētkiem vairs nebrauks uz Rīgu.
EJ-HfG05cJw_1_0130.wav|Vai Dieviņ, Ieva nopūtās un lauzīja rokas, jā, tu esi brangi pievilta Līze līdzcietīgi teica.
EJ-HfG05cJw_1_0131.wav|Bet kas gan to cilvēku dzina uz tādu izturēšanos, ko viņš gribēja, ko domāja, tā izlikdamies Ieva sūrojās.
EJ-HfG05cJw_1_0132.wav|Ko domāja Līze rūgti smējās.
EJ-HfG05cJw_1_0136.wav|Ak, Ieva runāja, Anna jau arī to darījuse.
EJ-HfG05cJw_1_0137.wav|Iesākumā, zināms, es gan viņam negribēju ticēt, bet tas runāja tik pārliecīgi un izskatījās tik uzticams ar savām skaistajām acīm
EJ-HfG05cJw_1_0138.wav|Jā, tās viņš prot vārstīt, ka bailes met!
EJ-HfG05cJw_1_0139.wav|Kā es domāju
EJ-HfG05cJw_1_0140.wav|Ka tu būsi tā izredzētā, pareizi Līze to atkal pārtrauca.
EJ-HfG05cJw_1_0141.wav|Tā jau ir mūsu nelaime, desmit meitas puisis atstāj, vienpadsmitā domā: Es būšu gudrā, kas viņu pratīs saistīt.
EJ-HfG05cJw_1_0144.wav|Šos laikos, kur visa gudrība, visa prašana, visa mīlestība sastāv meitas naudas kulē!
EJ-HfG05cJw_1_0145.wav|Jo smagāka tad nu šī ir, jo ciešāki tad arī meita puisi prot valdzināt pie sevis.
EJ-HfG05cJw_1_0146.wav|Apsēnu no Annas ne pats velns vairs nešķirs!
EJ-HfG05cJw_1_0147.wav|Līzīt, Līzīt, tavi vārdi kā akmeņi krīt uz manas sirds, Ieva žēlojās un satvēra draudzenes roku, uzticības pasaulē vairs nav, kad tādās acis spēj melot kā viņa!
EJ-HfG05cJw_1_0148.wav|Un tā novērsās, lai draudzene neredzētu asaru, kas sāka ritēt pār viņas vaigiem.
EJ-HfG05cJw_1_0149.wav|Kā, tu raudi tā tā nelieša dēļ!
EJ-HfG05cJw_1_0150.wav|Nē, nu gan vairs nemaz nav jaukuma Līze bārās.
EJ-HfG05cJw_1_0151.wav|Bet tādas jūs esat, paskolotās, smalkjūtīgās mamzeles!
EJ-HfG05cJw_1_0152.wav|Jūs labāk pildāt asaru krūzītes nekā parādāt puišiem, ka nav vis teicami spēlēties ar meitu sirdīm kā maziem bērniem ar akmentiņiem.
EJ-HfG05cJw_1_0153.wav|Kad manā sirds būdā viens tāds diedelnieks būtu ieklīdis, smiedamās es atvērtu viņas durvtiņas, smiedamās teiktu: Marš, laukā un, kad blēdis būtu laukā, tad es tam sūtītu savu mājas suni pakaļ, lai tas par mani atriebtos nudien tā es darītu.
EJ-HfG05cJw_1_0154.wav|Raudāt nē, nu gan vairs nemaz nav jaukuma!
EJ-HfG05cJw_1_0155.wav|Lai gan Ievai grūti bij ap sirdi, tad tomēr viņai gribot negribot bij jāsmaida par Līzes dūšīgajiem vārdiem.
EJ-HfG05cJw_1_0156.wav|Esi tik laba, viņa lūdza draudzeni, uzmeklē Annu un saki tai, ka viņas gaida.
EJ-HfG05cJw_1_0157.wav|Mums norunāts vēl tikties, un es gan pate viņu uzmeklētu, bet negribu krogā iet, jo tur es varbūt sastaptos ar Apsēnu un viņa apklusa.
EJ-HfG05cJw_1_0158.wav|Saprotu, bet tu tak neteiksi Annai, ka dabūji no manis dzirdēt, ka viņa brūte, Dievs nedod, Līze sacīja.
EJ-HfG05cJw_1_0159.wav|Nebīsties, nē, bet par Apsēnu gan runāšu.
EJ-HfG05cJw_1_0160.wav|Manis dēļ, tad dzirdēsi arī no viņas mutes, ko no manas negribēji par pilnu saņemt.
EJ-HfG05cJw_1_0161.wav|Līze aizgāja.
EJ-HfG05cJw_1_0162.wav|Nekustēdamās Ieva sēdēja lapenē, kamēr Anna pienāca.
EJ-HfG05cJw_1_0163.wav|Nu, te esmu, ko tu man labu teiksi viņa jautri jautāja un draudzenei nosēdās blakus, nemaz viņas nopietnā vaiga neievērojuse.
EJ-HfG05cJw_1_0164.wav|Atļauj man vienu jautājumu.
EJ-HfG05cJw_1_0165.wav|Kādēļ tu man nestāstīji, ka esi Apsēnu Andža brūte?...
EJ-HfG05cJw_1_0166.wav|Ieva piepeši, bez ievada vārdiem jautāja.
EJ-HfG05cJw_1_0167.wav|Anna nosarka un nolaida galvu.
EJ-HfG05cJw_1_0168.wav|Kas tev to stāstīja viņa jautāja.
EJ-HfG05cJw_1_0169.wav|Tas vienalga, pietiek, ka to zinu.
EJ-HfG05cJw_1_0170.wav|Tu vienādi sakies mana lielākā draudzene esot, kura man nekā neslēpjot, un no savas saderināšanās tu man nestāstīji ne pusplēsta vārdiņa.
EJ-HfG05cJw_1_0172.wav|Vai tu bīsties manas skaudības vai manas greizsirdības Ieva ironiski vaicāja.
EJ-HfG05cJw_1_0173.wav|Anna brītiņu klusēja, ar saulsegu zemē urbinādama mazus caurumiņus.
EJ-HfG05cJw_1_0174.wav|Es pelnu šo cirtienu, viņa tad teica.
EJ-HfG05cJw_1_0175.wav|Man pret tevi nevajadzēja ciest klusu.
EJ-HfG05cJw_1_0176.wav|Bet, kad es to darīju, tad tikai izpildīju sava brūtgana kā man liekas diezgan dibināto vēlēšanos.
EJ-HfG05cJw_1_0177.wav|Viņš sacīja, ka šis, ko jau visa pasaule zin, līdz šim drusciņ vieglāki dzīvojis kā dažs labs puisis.
EJ-HfG05cJw_1_0178.wav|Kad nu izpaudīšoties vēsts, ka esot brūtgans, tad ļaudis nezināšot, ko runāt un teikt, un tas tak nepatikšot nedz viņam, nedz man.
EJ-HfG05cJw_1_0179.wav|Tādēļ lai ciešot klusu pret ikkatru, ir pret labāko draudzeni, līdz kamēr mūs pirmo reizi uzsaukšot...
EJ-HfG05cJw_1_0180.wav|Tad velnam nevajadzēšot pie mūsu saprecēšanās novalkāt to deviņu pastalu pāru, kas tam, kā paruna saka, jānoplēš, valodas apkārt nēsājot, pirms viens pāris tiek salaulāts, Anna smaidīdama piebilda.
EJ-HfG05cJw_1_0181.wav|Apsēns ir ļoti raizīgs par sava dārgā radenieka mantām, Ieva drebošu balsi atteica uz šo izskaidrojumu.
EJ-HfG05cJw_1_0182.wav|Radenieka, kāda tu ērmota esi, Ieva, ko tev Andžs darījis, ka tu tā par viņu runā?
EJ-HfG05cJw_1_0183.wav|Ko viņš man darījis Ieva kaislīgi iesaucās, ar varu dusmu asaras atturēdama.
EJ-HfG05cJw_1_0184.wav|Ko viņš man darījis?
EJ-HfG05cJw_1_0185.wav|Prasi labāk, ko viņš mums darījis!...
EJ-HfG05cJw_1_0187.wav|Apsēns ir mani un tevi pievīlis!
EJ-HfG05cJw_1_0188.wav|Tu tagad tikpat nesaprotami runā kā Liezeres gulētāja, Anna atbildēja, nepatīkami aizskārta, kā viņš mūs pievīlis?
EJ-HfG05cJw_1_0189.wav|To sev izskaidro pate.
EJ-HfG05cJw_1_0190.wav|Jaunā un patīkamā vēsts.
EJ-HfG05cJw_1_0191.wav|Par kuru pirmīt aizņēmu un ko lai gan arī es biju zvērināta klusu ciest tev kā draudzenei tomēr gribēju uzticēt, ir šī.
EJ-HfG05cJw_1_0192.wav|Apsēns ir arī mans brūtgans...
EJ-HfG05cJw_1_0193.wav|Jā, brīnies vien, jaunekle turpināja, kad Anna bij kā uz mutes sista, tu vēl vairāk brīnosies, kad visu dabūsi dzirdēt!...
EJ-HfG05cJw_1_0194.wav|Un nu viņa izstāstīja visu cik reižu tā ar Apsēnu bij tikusēs, ko tas uz viņu runājis, cik svēti tai mīlestību zvērējis, cik stipri piekodinājis saderināšanos turēt slepenu, un nobeidza ar nopūtām par nedzirdēto viltu.
EJ-HfG05cJw_1_0195.wav|Klusēdama Anna draudzenē bij klausījusēs.
EJ-HfG05cJw_1_0196.wav|Kad tā bij beiguse runāt, viņa lēnām uzcēlās no beņķa un atkāpās kādus soļus tālāk nost.
EJ-HfG05cJw_1_0197.wav|Viņas vaigi bij drusku bālāki, nekā tie arvienu mēdza būt, viņas acīs spīdēja savāds spožums, kad tā auksti un mierīgi sacīja:
EJ-HfG05cJw_1_0198.wav|Ļoti labi izdomāts, ļoti jauki, bet tikai to vien nepaģēri, lai taviem stāstiem arī ticu...
EJ-HfG05cJw_1_0200.wav|Tagad redzu, cik gudrs bij Andža nodoms nevienam nekā neteikt par mūsu saderināšanos.
EJ-HfG05cJw_1_0201.wav|Kad jau tā runā draudzene, ko tad vēl nedarītu sveši!...
EJ-HfG05cJw_1_0203.wav|Es ticu, ka viņš pret tevi būs bijis laipns, varbūt vairāk nekā laipns, bet, ka viņš tevi uzrunājis, tev vēl aizvakar vakarā zvērējis uzticību, tas nemūžam nav tiesa, nemūžam!
EJ-HfG05cJw_1_0204.wav|Ieva stīvām acīm skatījās Annā, it kā kad viņas vārdus nebūtu sapratuse.
EJ-HfG05cJw_1_0205.wav|To gan nekad nedomāju, ka tu varētu būt tik viltīga, Anna turpināja, manis tā raugot piemānīt!
EJ-HfG05cJw_1_0206.wav|Vai tad tu domāji, ka man tik maz apķērības, ka nemanīšu, uz ko tu izej, tev vīlies, es saredzu tavu nodomu!...
EJ-HfG05cJw_1_0207.wav|Mūsu pagasta skaistākais puisis arī tavā sirdī ielīdis.
EJ-HfG05cJw_1_0208.wav|Tu arī mīlē Andžu un man viņa nenovēli; gribēdama mūsu saderināšanos izjaukt, tu ķeries pie ķeramiem meliem...
EJ-HfG05cJw_1_0209.wav|Kad tu man tikai trešo daļu no savām pasakām būtu likuse priekšā, tad, kas zin, tev būtu ticējuse.
EJ-HfG05cJw_1_0210.wav|Bet viss tas stāsts par daudz, par daudz neticams un raibs...
EJ-HfG05cJw_1_0212.wav|Tu gribētu, lai tavā skaistajā leļļa ģīmī vien iemīlējas!
EJ-HfG05cJw_1_0213.wav|Nē, mamzelīt, arī mums, neskaistajām, kādreiz laime, ardievu, mās!
EJ-HfG05cJw_1_0214.wav|Un viņa kā sālsstabā pārvērstai Ievai nicīgi atgrieza muguru.
EJ-HfG05cJw_1_0215.wav|Ann viņa sauca, pēdīgi atmaņādamās Ann, Anna, jau pie dārza vārtiem nokļuvuse, apstājās.
EJ-HfG05cJw_1_0217.wav|Anna vilcinādamās paklausīja.
EJ-HfG05cJw_1_0218.wav|Kad es tev pieradītu, ka man taisnība, vai tad tu man ticētu?
EJ-HfG05cJw_1_0219.wav|Pierādījumiem jātic, Anna īsi atteica bet šaubos.
EJ-HfG05cJw_1_0220.wav|Nu labi, nākošā svētdienā tu vairs ne par ko nevarēsi šaubīties, tikai apsoli man līdz tam laikam pret Apsēnu izturēties kā līdz šim un viņam neatstāstīt ne pusplēsta vārdiņa no tā, kas runāts mūsu starpā.
EJ-HfG05cJw_1_0221.wav|Vai apsoli to?
EJ-HfG05cJw_1_0222.wav|Apsolu, Anna sacīja, dīvaini aizķerta no Ievas drošajiem vārdiem; viņa jau gandrīz nožēloja nupat ātrumā pret draudzeni izrunātos rupjos vārdus.
EJ-HfG05cJw_1_0223.wav|Paldies, ar Dievu Ieva taisījās iet.
EJ-HfG05cJw_1_0224.wav|Dzīvo vesela Anna Ievai sniedza roku un draudzeni nobučoja pa ieradumam.
EJ-HfG05cJw_1_0225.wav|Neļaunojies, viņa teica, tu zini, ka esmu ātra.
EJ-HfG05cJw_1_0226.wav|Kas tur nu ko ļaunoties, Ieva auksti atteica.
EJ-HfG05cJw_1_0227.wav|Viņa aizgāja.
EJ-HfG05cJw_1_0228.wav|Anna vēl iegāja krogā uzmeklēt Līzes, kopā ar to iet mājās.
EJ-HfG05cJw_1_0229.wav|Tēvs vēl palika turpat, sarunādamies ar Apsēnu Andžu.
EJ-HfG05cJw_1_0230.wav|Ieva bij no lielceļa nogriezusēs un lēnām soļoja pa pusaizaugušu celiņu uz priekšu.
EJ-HfG05cJw_1_0231.wav|Viņas sirds bij drusku aprimuse.
EJ-HfG05cJw_1_0232.wav|Tā tagad skaidrāk visu varēja pārdomāt.
EJ-HfG05cJw_1_0233.wav|Bet, jo vairāk visu pārdomāja, jo neticamāks viss tai nāca priekšā.
EJ-HfG05cJw_1_0234.wav|Apsēns, Apsēns...
EJ-HfG05cJw_1_0235.wav|Ai, kā viņa no šā nelieša bij pievilta, kā viņa bij likusēs no viņa mānīties!
EJ-HfG05cJw_1_0236.wav|Un viņa taču bij zinājuse, ko no viņa runāja, no viņa neuzticības daudz bij dzirdējuse no Līzes bij brīdināta.
EJ-HfG05cJw_1_0237.wav|Bet tāda, lūk, ir cilvēka sirds: pēc kā viņa tīko, ko viņa vēlas piepildāmies, tam viņa arī labprāt tic, un kad arī nezin cik iemeslu šai ticībai runātu pretim ...
EJ-HfG05cJw_1_0238.wav|tavu nekaunību.
EJ-HfG05cJw_1_0239.wav|Viņai visušķīstākās mīlestības laimei padodoties, viņš taī pašā laikā bij licis apsmieklā šās viņas svētākās jūtas, ar tām tikai spēlēdamies!
EJ-HfG05cJw_1_0240.wav|Un cik dabīgi viņš bij varējis izlikties!
EJ-HfG05cJw_1_0241.wav|Nē kas šādu neziņas spēli ar tādu meistarību varēja spēlēt, tik ilgi spēlēt tam nebija nedz apziņas, nedz sirds.
EJ-HfG05cJw_1_0242.wav|Nebij sirds un Apsēns tak tik daudz no tās bij runājis...
EJ-HfG05cJw_1_0244.wav|Ieva nosarka pate no sevis: cik labprāt viņa šos tukšos vārdos bij klausījusēs...
EJ-HfG05cJw_1_0245.wav|Un tad viņai parādījās Annas nicīgie vaibsti un viņas ausīs atskanēja vārdi: Ļoti labi izdomāts, ļoti jauki, bet tikai tā vien nepaģēri, lai taviem stāstiem arī ticu ...
EJ-HfG05cJw_1_0246.wav|Tātad viņa arī bij melkule, skauģe, divu cilvēku laimi gribēja izpostīt.
EJ-HfG05cJw_1_0247.wav|Neizsakāms rūgtums pārņēma viņas sirdi.
EJ-HfG05cJw_1_0248.wav|Tas bij par daudz.
EJ-HfG05cJw_1_0249.wav|Ieva varbūt Apsēnam būtu piedevuse viņa viltu, jo viņa taču to bij mīlējuse, bet viņa dēļ tik nejauku apvainojumu atstāt neatspēkotu, klusēt, kur apmānītās draudzenes tālākā labklājība varēja iet postā, nē, to viņa nevarēja, nedrīkstēja.
EJ-HfG05cJw_1_0250.wav|Viņa Annai bij apsolījuse viltību celt gaismā, un viņai vajadzēja visādā ziņā turēt vārdu.
EJ-HfG05cJw_1_0251.wav|Bet kāpēc tad tikai to?
EJ-HfG05cJw_1_0252.wav|Ne tikai atklāšanu vien, arī sodu viņš bij pelnījis, viņa vajadzēja vest pie atzīšanas, ka ar Līzes vārdiem sakot nav vis teicami spēlēties ar meitu sirdīm kā ar maziem akmentiņiem.
EJ-HfG05cJw_1_0253.wav|Jā, jā, to vajadzēja...
EJ-HfG05cJw_1_0254.wav|Un Ieva apņēmās darīt pēc Līzes dūšīgajiem vārdiem.
EJ-HfG05cJw_1_0255.wav|Bet kā to iesākt?
EJ-HfG05cJw_1_0256.wav|Ar daždažādām domām kaudamās, tā nonāca pie mežiņa, kura malā auga kupla ābele.
EJ-HfG05cJw_1_0257.wav|Ceļš te dalījās, viens aizveda uz Pipariem, Ievas tēva māju, otrs gar ābeli uz Apsēnu Andža nomas vietu.
EJ-HfG05cJw_1_0258.wav|Nevilšus Ieva apstājās.
EJ-HfG05cJw_1_0259.wav|Cik reižu te Apsēns no tās mīļi nebij atvadījies!...
EJ-HfG05cJw_1_0260.wav|Viņa gāja un apsēdās zem ābeles.
EJ-HfG05cJw_1_0261.wav|Šī vieta kā izredzēta mana nodoma izgudrošanai; te atskanējis daudz viltīgu vārdu, tā, rūgti smaidīdama, sacīja uz sevi.
EJ-HfG05cJw_1_0262.wav|Labu laiciņu viņa tur sēdēja, domās nogrimuse.
EJ-HfG05cJw_1_0263.wav|Visapkārt bija kluss.
EJ-HfG05cJw_1_0264.wav|Nedz vēsmiņa purināja ābeles zaru, nedz putniņš kur aizdziedājās, tikai laiku pa laikam zari aizbrakšķējās tuvējās eglītēs, kur veiklā Vāverīte lēkāja no viena koka uz otru.
EJ-HfG05cJw_1_0265.wav|Lielā tālumā bij brīžam dzirdamas žēlas ganu dziesmas skaņas.
EJ-HfG05cJw_1_0266.wav|Te piepeši roka uzlikās uz Ievas pleca un patīkama vīrieša balss sacīja:
EJ-HfG05cJw_1_0267.wav|Ak, puķīt, tava noskumšan, tā manu sirdi grauž!...
EJ-HfG05cJw_1_0268.wav|Kā čūskas dzelta Ieva uzlēca stāvu, viņa runātāju spēji gribēja atgrūst, bet saturējās un, visus spēkus saņemdama, sacīja ļoti laipni:
EJ-HfG05cJw_1_0270.wav|Kas cits, sirsniņ; piedod, ka tevi tā satraucēju; domāju, ka tu manu soļu tīši nedzirdēji.
EJ-HfG05cJw_1_0271.wav|Bet kas tavas domas tā bij aizņēmis, ka nedzirdēji manis pienākam Andžs jautāja.
EJ-HfG05cJw_1_0272.wav|Kas cits kā tu Ieva atteica un runāja patiesību.
EJ-HfG05cJw_1_0273.wav|Un manas domas atkal visu laiku kavējās pie tevis, mīļā, pie tevis Apsēns sacīja.
EJ-HfG05cJw_1_0274.wav|Arī tad, kad ar Pakulu runāji par kāzām ar Annu Ieva pie sevis domāja.
EJ-HfG05cJw_1_0275.wav|Bet vai zini, kur mēs esam puisis jautāja, apkārt skatīdamies, un viegli nolaidās zemē, meiteni sev blakus līdz novilkdams.
EJ-HfG05cJw_1_0276.wav|Ieva to jautādama uzlūkoja.
EJ-HfG05cJw_1_0277.wav|Pradīzē, Apsēns sacīja.
EJ-HfG05cJw_1_0279.wav|Nu, vai tad ne: skaista Ieva zem Apsēns rādīja uz augšu, kur pār viņu galvām šūpojās mazie, iesarkanie meža ābolīši.
EJ-HfG05cJw_1_0281.wav|Bet, kur paradīze, tur arī čūska nav tālu, viņa piebilda.
EJ-HfG05cJw_1_0282.wav|Čūska, sirsniņ, mūsu paradīzē čūskas nav, Andžs apgalvoja.
EJ-HfG05cJw_1_0283.wav|Agrāki bij viena, nu ir divas, Ieva domāja, bet nekā neteica.
EJ-HfG05cJw_1_0285.wav|Tu vēl prasi, vai es vai tu spētu vilt, Ieva iesaucās un pate brīnojās, ka tik dabīgi varēja izlikties.
EJ-HfG05cJw_1_0286.wav|Ko par čūsku runāju, bija tikai vārdi, ko kādā grāmatā lasīju un kas man nupat iešāvās prātā.
EJ-HfG05cJw_1_0288.wav|Skaistais blēdis meiteni gribēja skūpstīt.
EJ-HfG05cJw_1_0289.wav|Bet šī viņu manīgi apkampa un it kā glaimodama cieti piespieda savu galvu pie viņa krūtīm, tā ka saldam nodomam šoreiz bij jāpaliek neizpildītam.
EJ-HfG05cJw_1_0290.wav|Kad mēs atkal redzēsimies, tiksimies Apsēns čukstēja un spieda Ievas roku.
EJ-HfG05cJw_1_0291.wav|Otrdienas vakarā vecā vietā, pie mūsu akas.
EJ-HfG05cJw_1_0292.wav|Bet, ja es neaizietu, jo tēvs palicis pēdējā laikā tāds ērmots tāds uzmanīgs, tad atnāc piektdienas vakarā uz mūsu klēti.
EJ-HfG05cJw_1_0293.wav|Es to tā iegrozīšu, ka piektdien maize tiks cepta, un tad istabā gaiss ir ļoti karsts, un tēvs man un māsai atkal atļaus gulēt klētī.
EJ-HfG05cJw_1_0294.wav|Tad mēs tur pa ieradumam stundiņu varēsim patērzēt.
EJ-HfG05cJw_1_0296.wav|Vai es to kādreiz esmu lauzuse?
EJ-HfG05cJw_1_0297.wav|Vēl kādu laiciņu jautri patērzējis, Apsēns pēdīgi atvadījās no Ievas un aizgāja.
EJ-HfG05cJw_1_0298.wav|Nicīgi viņa tam noskatījās pakaļ.
EJ-HfG05cJw_1_0299.wav|Nāc tikai, kūmiņ, viņa murmināja, es tevi pēc nopelna zināšu saņemt...
EJ-HfG05cJw_1_0300.wav|Mājās pārnākuse, Ieva papriekš ilgi sarunājās ar vecākiem un tad ar māsu Ilzi.
EJ-HfG05cJw_1_0301.wav|Otrdienas vakarā viltīgais brūtgans, saprotams, par velti nogaidīja savu zeltenīti.
EJ-HfG05cJw_1_0302.wav|Jo Ieva tikai tādēļ bij solījusēs ar viņu tikties šinī vakarā, lai tam pa nakti velti jāstaigā.
EJ-HfG05cJw_1_0303.wav|Mazs sods, ko Apsēns pats nebūt neuzlūkoja par sodu.
EJ-HfG05cJw_1_0304.wav|Piektdienas vakars atnāca.
EJ-HfG05cJw_1_0305.wav|Ieva un Ilze aizgāja uz klēti gulēt viss apklusa.
EJ-HfG05cJw_1_0306.wav|Te par brīdi suns sāka riet.
EJ-HfG05cJw_1_0307.wav|Viņš nāk, viņš nāk, Ilze iesaucās, trīsēdama no iekšķīga nemiera.
EJ-HfG05cJw_1_0310.wav|Viss ies labi, Ieva to mierināja, pate gandrīz sava nemiera nevarēdama savaldīt.
EJ-HfG05cJw_1_0311.wav|Liecies tikai tagad žigli gulēt, aizmiedz un atmosties atkal vajadzīgā brīdī.
EJ-HfG05cJw_1_0312.wav|Riešana piepeši aizrāvās.
EJ-HfG05cJw_1_0313.wav|Ārā čabēja viegli soļi, klēts durvis noklabējās, un lēna balss sacīja:
EJ-HfG05cJw_1_0316.wav|Ieva uzlika Ilzei roku uz mutes un tad atbildēja mīkstās, kūstošās skaņās:
EJ-HfG05cJw_1_0318.wav|Kāpēc tik vēlu, kad tu zinātu, kā pēc tevis esmu ilgojusēs, Andžiņ!
EJ-HfG05cJw_1_0319.wav|Es ne mazāk, Ilze nedzirdami piebilda.
EJ-HfG05cJw_1_0320.wav|Neļaunojies, Ieva turpināja, ka tavs nāciens otrdien bij veltīgs, bet ar labāko gribu nepamanīta nevarēju atstāt mājas.
EJ-HfG05cJw_1_0321.wav|Viņa uzrāva spičku un iededzināja sveci, tad nosēdās gultā viesis tai blakus.
EJ-HfG05cJw_2_0000.wav|Nekas, nekas par to, Apsēns laipni atteica, kad es tikai tad, kad mēs tiekamies, tik mīļi topu apsveicināts kā tagad...
EJ-HfG05cJw_2_0001.wav|Tad tu mani gaidīji, sirsniņ, viņš turpināja un aplika roku Ievai ap viduci, ak, cik jaukas jūtas rada apziņa: tu topi ar ilgošanos gaidīts!
EJ-HfG05cJw_2_0002.wav|Šī apziņa mani pavada kā biedrs visu manu ceļu un man dara to vieglu un īsu.
EJ-HfG05cJw_2_0003.wav|Un atkal tev, vai tev nav saldi tie brīži, kur tev, mierīgai atdusot.
EJ-HfG05cJw_2_0004.wav|Tavām gara acīm stādās priekšā tava mīļākā tēls, kā tas pa tumšu nakti caur drūmi šalcošu mežu pukstošu sirdi steidzas pie tevis, savu dārgo līgaviņu?
EJ-HfG05cJw_2_0005.wav|Laikam gabals no kāda mīlestības stāsta, Ieva domāja, izdzirdama šo dzejisko valodu, cik grūti viņam nācies to iekalties galvā, un viņa smagi nopūtās.
EJ-HfG05cJw_2_0006.wav|Kā, vai tu nepiekriti maniem vārdiem, vai tavu jūtu pareizi neesmu tulkojis Andžs jautāja un vilka meiteni ciešāki pie sirds klāt.
EJ-HfG05cJw_2_0007.wav|Ieva vēlreiz smagi nopūtās un tad sacīja:
EJ-HfG05cJw_2_0008.wav|Mīļo Andž, es pavisam citādi domāju.
EJ-HfG05cJw_2_0009.wav|Tevi sagaidot, man cits nekas nestāv prātā kā varbūtne, ka, šurp nākot, tev kāda nelaime varētu uzbrukt.
EJ-HfG05cJw_2_0010.wav|Nakts nav cilvēka draugs.
EJ-HfG05cJw_2_0011.wav|Kādēļ tev bez vajadzības pa nakti dauzīties kā zagļam, kādēļ šitā slapstīties?...
EJ-HfG05cJw_2_0012.wav|Cik ilgi šī slapstīšanās vēl vilksies?
EJ-HfG05cJw_2_0013.wav|Ak, sirdsmīļo Andžiņ, es viņas ilgāk nevaru panest vai nevarētu mūsu saderināšanos reiz nest atklātībā!...
EJ-HfG05cJw_2_0014.wav|Bet, Ieviņ, vai neesmu lūdzis tevis par to nerunāt!
EJ-HfG05cJw_2_0015.wav|Atklātībā kur šogad vēl nemaz nevaru domāt uz precēšanos Apsēns, nepatīkami aizķerts, atteica.
EJ-HfG05cJw_2_0016.wav|Tu zini, kā iet atklāti saderinātiem, kas nevar tūlīt precēties.
EJ-HfG05cJw_2_0017.wav|Ļaudis par viņiem mēļo, ko spēj, un
EJ-HfG05cJw_2_0018.wav|Velnam noplīst deviņi pāri pastalu, mēles apkārt nēsājot, tā nu gan ir, Ieva pabeidza.
EJ-HfG05cJw_2_0019.wav|Jā gan, Ieviņ.
EJ-HfG05cJw_2_0020.wav|Piķis tevi drīzi raus ar visu tavu jā gan, Ilze ņurdēja.
EJ-HfG05cJw_2_0021.wav|Bet maniem vecākiem vai tēvam tu varēji priekšā stādīties kā znots Ieva atkal runāja.
EJ-HfG05cJw_2_0022.wav|Sirsniņ, kam nu šitā runā!
EJ-HfG05cJw_2_0023.wav|Kad tevi veļamāte, ko nu lai atbildu, Anžs pie sevis domāja.
EJ-HfG05cJw_2_0024.wav|Sirdspuķīt, tu nezini tas ir, es zinu nē, nē, nē, tu zini!
EJ-HfG05cJw_2_0025.wav|Tēvs vislabāk zina, Ilze nesaprotami ņurdēja starpā.
EJ-HfG05cJw_2_0026.wav|Ilzīt, vai tu sapņo Andžs jautāja, galvu pagriezis uz gulošo meiteni.
EJ-HfG05cJw_2_0028.wav|viņai ļoti maigs miegs.
EJ-HfG05cJw_2_0029.wav|Bet ko es gribēju teikt?
EJ-HfG05cJw_2_0030.wav|Jā, tā: līdz neesmu uzbūvējis jaunas mājas, nevaru precēties, vecā ir par mazu un par daudz sagruvuse.
EJ-HfG05cJw_2_0031.wav|Bet būvi tikai vēl nākošā gadā varu iesākt.
EJ-HfG05cJw_2_0032.wav|Bet, kad nu jau tagad tavam tēvam stāstu, ka tevi gribu precēt, tad viņš nevarēs norimt, vienam vai otram no saviem draugiem to lietu nepastāstījis, tā ka mūsu noslēpums pēdīgi būs visu ļaužu mutēs.
EJ-HfG05cJw_2_0033.wav|Es to zinu, pastāsti savu noslēpumu ubagam, ubags to pastāsta savai kūzai, kūza visai pasaulei.
EJ-HfG05cJw_2_0034.wav|Ieva nopūtās trešo lāgu.
EJ-HfG05cJw_2_0035.wav|Jā, sirsniņ, neļaunojies, ka šai ziņā tev nevaru darīt pa prātam.
EJ-HfG05cJw_2_0036.wav|Nāks laiks, nāks padoms.
EJ-HfG05cJw_2_0037.wav|Bet tamēr mierinies ar to, ka slepena mīlestība pulku saldāka par atklātu.
EJ-HfG05cJw_2_0040.wav|Vai nav tā?
EJ-HfG05cJw_2_0041.wav|Pa daļai jau nu gan tā ir, Ieva apliecināja, kamēr Ilze, kura arī kā kur saka vācu pupas izbradājuse, vai mēli gribēja pārkost, smieklus savaldīdama.
EJ-HfG05cJw_2_0042.wav|Pa daļai vien nu jā, jo mūsu mīlestība jau nav gluži slepena, Ilze ir mūsu noslēpumu līdzzinātniece.
EJ-HfG05cJw_2_0043.wav|Apsēns pasmējās, ko Ilze zina no mūsu mīlestības, tas gan tīri mazs krāms, viņš sacīja.
EJ-HfG05cJw_2_0044.wav|Cik es esmu noskatījies, tad viņai ļoti maigs miegs, un es galvoju, ka tā nedzirdēs, kad tev tagad dodu saldu mužiņu.
EJ-HfG05cJw_2_0045.wav|Viņš nenobeidza, jo Ieva, atsvabinādamās no viņa rokas, piepeši uzlēca stāvu un izsauca:
EJ-HfG05cJw_2_0046.wav|Kas tur, liekas, ka kāds nāk šurp un steigšus tā aizbultēja klēts durvis.
EJ-HfG05cJw_2_0047.wav|Sabijies arī Andžs uzlēca un klausījās.
EJ-HfG05cJw_2_0048.wav|Es nekā nedzirdu, viņš sacīja.
EJ-HfG05cJw_2_0049.wav|Te Ilzei uznāca stiprs kāss.
EJ-HfG05cJw_2_0050.wav|Kas ir viņa jautāja un uzslējās sēdu.
EJ-HfG05cJw_2_0051.wav|Mums likās, ka kāds nāktu, Apsēns sacīja.
EJ-HfG05cJw_2_0052.wav|Visi trīs klausījās.
EJ-HfG05cJw_2_0053.wav|Tēva soļi, es tos pazīstu, Ilze vienaldzīgi sacīja un atkal atšļuka gultā,
EJ-HfG05cJw_2_0054.wav|tēva soļi viesis pārbijies iesaucās.
EJ-HfG05cJw_2_0055.wav|Viņš tak nenāks šurp uz klēti Dieva dēļ?
EJ-HfG05cJw_2_0056.wav|Nē, velna dēļ, Ilze nedzirdami pārlaboja.
EJ-HfG05cJw_2_0057.wav|Ko meklēt viņš nāks šurp, laikam iet zirgu aplūkot, kas šonakt stāv stallī, Ieva mierīga sacīja.
EJ-HfG05cJw_2_0058.wav|Brītiņu nekas nebij dzirdams.
EJ-HfG05cJw_2_0059.wav|Te uzreiz smagi soļi sāka dimdināt klēts trepes.
EJ-HfG05cJw_2_0060.wav|Tēvs nāk Ilze pa miegam muldēja.
EJ-HfG05cJw_2_0061.wav|Tēvs nāk Ieva atbalsoja.
EJ-HfG05cJw_2_0062.wav|Nāk taisni šurp Andž, Andž, ko nu lai iesākam!...
EJ-HfG05cJw_2_0063.wav|Andžs stāvēja kā dulns.
EJ-HfG05cJw_2_0064.wav|Tu izbēgt vairs nevari ko nu lai iesākam?...
EJ-HfG05cJw_2_0065.wav|Ieva atkārtoja.
EJ-HfG05cJw_2_0066.wav|Saņem dūšu un rādies viņam, stāsti, ka mēs viens otram esam solījušies, lūdzies piedošanas, ka tas noticis, viņam nezinot.
EJ-HfG05cJw_2_0067.wav|Viņš gan ļoti niknosies, jo tas ļoti ienīst šitādu būdzīšanos, bet viņu ātri var salabināt, un es tev palīdzēšu.
EJ-HfG05cJw_2_0068.wav|Es ar Ilze, pēkšņi atspirguse, runāja.
EJ-HfG05cJw_2_0069.wav|Metīsimies viņam visi trīs pie kājām ja asaru vajadzīgs, varu ir raudāt.
EJ-HfG05cJw_2_0070.wav|Nē, nē, to nevar, izbālējušais Andžs atbildēja,es jūsu tēvu labāki pazīstu, viņš par daudz ātrs lai Dievs pasarg!
EJ-HfG05cJw_2_0071.wav|nē, to nemūžam nevar, un, kā palīdzības meklēdams, acis laida apkārt.
EJ-HfG05cJw_2_0072.wav|Vai nevarētu kaut kur paslēpties?...
EJ-HfG05cJw_2_0073.wav|Bet nedz skapja, nedz tīnes, nedz žēlsirdīga kurvja, kur mūsu jaunais varonis varētu glābties, nebij klētī visa tīra un tukša kā baznīca.
EJ-HfG05cJw_2_0074.wav|Kādēļ klēts tik tukša nelaimīgais brūtgans tikko dzirdami jautāja.
EJ-HfG05cJw_2_0075.wav|Kas te noticis?
EJ-HfG05cJw_2_0076.wav|Tēvs visu lika pārnest otrā klētī, tādēļ ka grīdā daudz caurumu, kas ar mālu jāaizziež, vai tad tu neredzi, Ieva atbildēja, vai Dieviņ, vai Dieviņ, tēvs jau pie durvīm!
EJ-HfG05cJw_2_0077.wav|Līdīšu zem gultas, Andžs izsamisis sacīja, kas zin, viņš manis tur nepamanīs.
EJ-HfG05cJw_2_0078.wav|Kā pa durvīm nāk, tā tūlīt var redzēt, kas zem gultas, Ieva tikpat it kā izsamisuse atteica.
EJ-HfG05cJw_2_0079.wav|Andžs apskatījās vēlreiz visapkārt.
EJ-HfG05cJw_2_0080.wav|Kas tas, Viņš ieskrēja vienā kaktā, kur prāva lāde stāvēja, kuru viņš vai nu aiz bailēm, vai aiz tauku sveces vājās gaismas līdz šim nebij ieraudzījis, es.
EJ-HfG05cJw_2_0081.wav|Slēpšos šai lādē, tas iesaucās viņa tak nava pilna?
EJ-HfG05cJw_2_0082.wav|Tukša gan, bet, Andžiņ, tu nevarēsi tās smakas izturēt, kas tajā; viņā stāvēja mūsu lielā piecstopu petroleja kanna, kas tur pa daļai iztecējuse.
EJ-HfG05cJw_2_0083.wav|Nekas, nekas, tēvs jau te ilgi nekavēsies, un to mazo brīdi gan izturēšu, Andžs atbildēja.
EJ-HfG05cJw_2_0085.wav|Un durvis no stipra klauvējiena nodārdēja.
EJ-HfG05cJw_2_0086.wav|Apžēlojies, ātri, vai tā, vai tā, rādies tēvam vai slēpies Ieva klusi, bet kaislīgi uzsauca.
EJ-HfG05cJw_2_0087.wav|Andžs pacēla lādes vāku un, lai gan ērmota smaka tam sitās pretim, tajā ielēca iekšā.
EJ-HfG05cJw_2_0088.wav|Vāks atkrita, un Ieva lādi naški aizslēdza un atslēgu izvilka.
EJ-HfG05cJw_2_0089.wav|Tad gāja un atbultēja durvis.
EJ-HfG05cJw_2_0090.wav|Kas te notiek, kādēļ jums vēl uguns tēvs jautāja bargā balsī.
EJ-HfG05cJw_2_0091.wav|Kādu tijāteri jūs te taisāt, man likās, kā kad te kāds svešs runāja!
EJ-HfG05cJw_2_0092.wav|Tu esi pārklausījies, tēt, Ieva atbildēja, Ilze pa miegam kliedza tādā rupjā balsī kā puisietis, un es viņu modināju tas bij viss.
EJ-HfG05cJw_2_0093.wav|Nemelo, manas ausis vēl šimbrīžam dzird labi kas tas tāds bij, kur jūs savu viesi esat iegrūdušas?
EJ-HfG05cJw_2_0094.wav|Tēt, kad esi pie mums viesi atradis, kad tu esi atradis, ka šitā runā Ieva pārmezdama atteica.
EJ-HfG05cJw_2_0095.wav|Tas man viens daudzums kur viņš ir?
EJ-HfG05cJw_2_0096.wav|Kad tu zini, ka mums viesis ir, tad tu zināsi, kur viņš ir Ieva strupi atbildēja, meklē pats!
EJ-HfG05cJw_2_0097.wav|Tēvs ta divreiz nelikās teikties.
EJ-HfG05cJw_2_0098.wav|Viņš pārkratīja gultu, izskatījās pagulti, izmeklējās visos kaktos, izdauzījās ap lādi un, nekā neatradis, stingri sacīja:
EJ-HfG05cJw_2_0099.wav|Kur lādes atslēga?
EJ-HfG05cJw_2_0100.wav|Andžam drebuļi pārgāja pa kauliem.
EJ-HfG05cJw_2_0101.wav|Ko Ieva darīs, ko atbildēs?...
EJ-HfG05cJw_2_0102.wav|Es nezinu, tā atteica, laikam pie mātes.
EJ-HfG05cJw_2_0103.wav|Tā, tā pie mātes...
EJ-HfG05cJw_2_0105.wav|Lādē gulošam uznāca ģībons, šos vārdus dzirdot!
EJ-HfG05cJw_2_0109.wav|Tētiņ, istabā ir ļoti karsts gaiss, šodien tak maizi cepa, laid mums še gulēt, Ieva lūdza.
EJ-HfG05cJw_2_0110.wav|Mums patiesi nebij viesa.
EJ-HfG05cJw_2_0111.wav|Kad jums nebija, tad jūs viņa gaidāt, par velti jau svece vis nedega.
EJ-HfG05cJw_2_0113.wav|Kad citi istabā nenoslāps, tad jūs arī paliksiet dzīvas nākat!
EJ-HfG05cJw_2_0114.wav|Vai Dieviņ, galvas sāpes man rītā galvu atkal plēsīs pušu Ilze sūrojās.
EJ-HfG05cJw_2_0115.wav|Nekas, apēdīsi pēdīgo pusgalveni ar pērnajiem skābiem kāpostiem un tad būsi vesela.
EJ-HfG05cJw_2_0117.wav|Tēvs dusmīgi uzbrēca Ilzei nākat, nu bij jāklausa.
EJ-HfG05cJw_2_0118.wav|Ieva, savu kurpju meklēdama, noliecās pie lādes atslēgas cauruma un čukstēja:
EJ-HfG05cJw_2_0120.wav|Tu dzirdi, ka nekā neiespējam.
EJ-HfG05cJw_2_0121.wav|Rītā agri, nevienam nemanot, tevi izlaidīšu!
EJ-HfG05cJw_2_0122.wav|Dobjs steniens atbildēja iz lādes.
EJ-HfG05cJw_2_0123.wav|Kas tas bij tēvs jautāja.
EJ-HfG05cJw_2_0124.wav|Iev, ko tu tur dari?
EJ-HfG05cJw_2_0125.wav|Es meklēju kurpju, tēt.
EJ-HfG05cJw_2_0126.wav|Zigli, nekavējies.
EJ-HfG05cJw_2_0127.wav|Tēvs aizslēdza klēts durvis.
EJ-HfG05cJw_2_0128.wav|Nāves domas pārņēma divkārši ieslēgto.
EJ-HfG05cJw_2_0130.wav|Tādā ķezā kā nu Apsēns savā mūžā vēl nebij bijis, lai gan ar daudz piedzīvojumiem varēja lielīties.
EJ-HfG05cJw_2_0131.wav|Labprāt viņš visu būtu uzskatījis par ļauna sapņa ķēmošanos, kad tikai sasodītā smaka viņu tik nešaubīgi nebūtu pārliecinājuse, ka viss patiesi notiek.
EJ-HfG05cJw_2_0132.wav|Vai pats velns ticis še uzglabāts nelaimīgais ņurdēja, no kreisās uz labo un no labās uz kreiso pusi zvalstīdamies.
EJ-HfG05cJw_2_0133.wav|Viņš taustīja ar rokām uz visām pusēm visapkārt cieti dēļi, tikai apakšā peļu izgrauzti caurumiņi.
EJ-HfG05cJw_2_0134.wav|Viņš pielika muti pie viena no šiem caurumiņiem cerībā caur to ieelpot labāku gaisu.
EJ-HfG05cJw_2_0135.wav|Viņam nebij vīlies, un viņš labu brīdi tā pavadīja.
EJ-HfG05cJw_2_0136.wav|Bet ilgi jau, galvu nodūris, nevarēja tupēt, tam viņa atkal bij jāpaceļ un nepatīkamais gaiss jāieelpo...
EJ-HfG05cJw_2_0137.wav|Te viņam laimīgs iedoms iešāvās prātā: Jālūko lādi atlauzt!
EJ-HfG05cJw_2_0138.wav|Uzmeties uz visiem četriem, tas stutēja muguru pret lādes vāku, gribēdams to izcelt uz augšu.
EJ-HfG05cJw_2_0140.wav|Nu lūkoja dibenu izspert liekas pūles!
EJ-HfG05cJw_2_0141.wav|Vēl šā tā nodarbojies, nabags pēdīgi padevās nenovēršamajam likteņam.
EJ-HfG05cJw_2_0142.wav|Nakts nav mūžīga, un labāk vienu nakti, labāk divas, pat trīs naktis šitā pavadīt nekā no Pipara tapt uzietam.
EJ-HfG05cJw_2_0143.wav|Jo, tiklīdz tas notiek, tad man Anna zūd, Apsēns mierinājās un lūkoja snaust.
EJ-HfG05cJw_2_0144.wav|Vai viņam tas izdevās, to nezinu teikt.
EJ-HfG05cJw_2_0145.wav|Tik droši kā šonakt Apsēns savā mūžā nebūs gulējis, Ilzenīca, pa pagalmu iedama, teica, aiz divām atslēgām, ak, joki, joki!
EJ-HfG05cJw_2_0146.wav|Nu, viņam gan nemaz nav jocīgi ap dūšu, par to es galvoju, tēvs smējās.
EJ-HfG05cJw_2_0147.wav|Tas nāk no tam, ka viņa paradīzē nav nevienas čūskas, Ieva sacīja un iegāja istabā.
EJ-HfG05cJw_2_0148.wav|Nakts patiesi nebija mūžīga, bet beidzās kā visas naktis.
EJ-HfG05cJw_2_0149.wav|Apsēns rītā dzirdēja bezdelīgas sākam čirkstēt, lopus ganos izlaižam, šur tur pa pagalmu soļojam un saimnieku puišus uz darbu rīkojam.
EJ-HfG05cJw_2_0150.wav|Bet kur mita, kur kavējās Ieva, kad tā nenāca viņa laist laukā?...
EJ-HfG05cJw_2_0151.wav|Viņš gaidīja un gaidīja, un viņa nepacietība auga katru sekundu...
EJ-HfG05cJw_2_0152.wav|Kā kad Ieva karstā istabā būtu palikuse slima, ko tad?...
EJ-HfG05cJw_2_0153.wav|Šādas un tam līdzīgas domas to sāka mākt, kad pēdīgi soļi uz klēts trepēm nodipēja un durvis atvērās.
EJ-HfG05cJw_2_0154.wav|Bet tā nebij Ievas balss, kas tagad viņam sitās ausīs bet viņas tēva.
EJ-HfG05cJw_2_0155.wav|Puiši, nākat šurp, ņemat šo lādi un ieceļat vāģos!
EJ-HfG05cJw_2_0156.wav|Un tu, Juri, aizvedīsi viņu līdz ar zviedru arklu uz Pakulu kalēju.
EJ-HfG05cJw_2_0157.wav|Viņam tagad esot ogles, jāliek tak reiz lāde apkalt.
EJ-HfG05cJw_2_0158.wav|Tagad priekš tā īsti izdevīgs laiks.
EJ-HfG05cJw_2_0159.wav|Klēts tā vai tā grīdas lāpīšanas dēļ jāiztīra.
EJ-HfG05cJw_2_0160.wav|Saki, ka pēcāk arī pats aiziešu izrādīt, kā apkalumu vēlos.
EJ-HfG05cJw_2_0161.wav|Aiznes arī Pakulu tēvam labas dienas no manis un brauc lēnām, lai lāde nenoskrambājas.
EJ-HfG05cJw_2_0162.wav|Ieslēgtajam, šos briesmīgos vārdus dzirdot, divreiz salts un divreiz karsts pārskrēja pa muguru.
EJ-HfG05cJw_2_0163.wav|Viņa nelaimes mērs bij pilns.
EJ-HfG05cJw_2_0164.wav|Uz Pakulām tapt aizvestam, uz Annas, viņa īstās, bagātās brūtes, māju!...
EJ-HfG05cJw_2_0165.wav|Andžs domāja, ka prātā jukšot.
EJ-HfG05cJw_2_0166.wav|Būtu laikam arī jucis, kad viņa domas nebūtu pārtrauktas caur lādes pacelšanu, kas tagad tika nesta uz vāģiem nē, stiepta.
EJ-HfG05cJw_2_0168.wav|Šā un tā, uz augšu, uz leju svārstīta un grūstīta, celta un velta, sviesta un griezta, tā pēdīgi laimīgi atradās vāģos.
EJ-HfG05cJw_2_0169.wav|Dzīvs Pakulās nenokļūšu, Andžs domāja, kas, pa lādi viļādamies, bij sadauzījies kā aptrollēts ābols, tavu nepaklausīgu puišu!
EJ-HfG05cJw_2_0171.wav|Un, kā kad Ieva viņa saukšanu būtu dzirdējuse, tās balss čukstēja pie atslēgas cauruma:
EJ-HfG05cJw_2_0172.wav|Es šorīt nekā nevarēju darīt, tēvs man nedeva klēts atslēgas, bet neizsamisies!
EJ-HfG05cJw_2_0173.wav|Es tevi glābšu, tikai gaidi, cerē un uztici!
EJ-HfG05cJw_2_0174.wav|Jeb vai tu gribi, lai lādi tūlīt atslēdzu?
EJ-HfG05cJw_2_0175.wav|Galvoju, ka tēvs nedusmosies, bet tevi ir tagad vēl kā dēlu slēgs savās rokās!
EJ-HfG05cJw_2_0176.wav|Nē, nē, Andžs vaidēja, kam tak vēl bija cerība, ka viss ņems labu galu caur Ievas gudrību un asprātību, lai mani ved vien; tās pusotras verstes līdz Pakulām gan izturēšu!
EJ-HfG05cJw_2_0177.wav|Pēcāk tu arī turp aizej un saki, ka tev lādē kas aizmirsies, un tad mani izlaidīsi.
EJ-HfG05cJw_2_0178.wav|Gan man tad izdosies nepamanītam no Pakulām tikt projām.
EJ-HfG05cJw_2_0179.wav|Jeb labāk: nāc ap dienvidus laiku, kad visi guļ, tad tev vēl vieglāk izdosies mani izpestīt.
EJ-HfG05cJw_2_0180.wav|Ka tikai tēvs vien ka nav manījis!...
EJ-HfG05cJw_2_0181.wav|Neniekojies, viņš lādi jau sen gribēja likt apkalt.
EJ-HfG05cJw_2_0182.wav|Darīšu priekš tevis, kas vien stāv manā spēkā.
EJ-HfG05cJw_2_0183.wav|Jā, esi tik laba, mīļo, mīļo Ieviņ, tu zini, cik ļoti tevi mīlēju!
EJ-HfG05cJw_2_0184.wav|Zinu, zinu labāk vēl, nekā tu domā!
EJ-HfG05cJw_2_0185.wav|Iev, ko tu tur tausties ap lādi tēvs, istabas priekšā stāvēdams, jautāja
EJ-HfG05cJw_2_0186.wav|tēt, es viņu drusciņ notīrīju no putekļiem un zirnekļu tīkliem.
EJ-HfG05cJw_2_0188.wav|Puisis, zirgu vāģos iejūdzis, aizbrauca.
EJ-HfG05cJw_2_0189.wav|Pipara puiši briesmīgi palaisti, Andžs sūrojās, visu viņi dara ačgārni!
EJ-HfG05cJw_2_0190.wav|Tas ceļas no tam, ka saimnieks viņus godā par bērniem.
EJ-HfG05cJw_2_0191.wav|Šitam vēršam Pipars lika lēnām braukt, lai lāde nenoskrambājoties, bet tas lec, ka vai izput!...
EJ-HfG05cJw_2_0194.wav|Bet gals nenāk tik ātri, kā domā.
EJ-HfG05cJw_2_0195.wav|Kad Juris pie Pakulu smēdes apturēja vāģus, Apsēns lādē, paldies Dievam, vēl dvašoja.
EJ-HfG05cJw_2_0196.wav|Pēc kāda brīža lāde no vāģiem tika izcelta un nolikta smēdes priekšā.
EJ-HfG05cJw_2_0197.wav|Brangs cēliens, kalējs sacīja, vai tur kas iekšā palicis?
EJ-HfG05cJw_2_0198.wav|Nē, puisis atbildēja, tukša kā izšauta plinte, bet skaties, kas tie par ozola dēļiem!
EJ-HfG05cJw_2_0199.wav|Tad aizgāja uz istabu.
EJ-HfG05cJw_2_0200.wav|Labas dienas saimniekam, un še Ieva jums arī ko stellē, Juris teica uz Annu un iedeva tai vēstuli un vienu atslēgu.
EJ-HfG05cJw_2_0201.wav|Izbrīnojusēs Anna sūtījumu saņēma un iegāja savā kambarī.
EJ-HfG05cJw_2_0202.wav|Vēstuli atplēsuse, tā lasīja:
EJ-HfG05cJw_2_0204.wav|Viņsvētdien Tev apsolīju nedēļas laikā pierādīt, ka Apsēnu Andžs ir viltenieks.
EJ-HfG05cJw_2_0205.wav|Man laimējās to izdarīt īsākā laikā.
EJ-HfG05cJw_2_0206.wav|Ņem to atslēgu, kuru Tev mūsu puisis Juris iedos.
EJ-HfG05cJw_2_0207.wav|Un atslēdz lādi, ko tas aizvedis pie jūsu kalēja.
EJ-HfG05cJw_2_0208.wav|Lai netaptu par daudz pārsteigta, Tev saku jau iepriekš, ko Tu tajā atradīsi.
EJ-HfG05cJw_2_0209.wav|Mīļu divkājaini, kuru arī tikpat labi var saukt par divbrūtaini, apejies žēlīgi ar viņu, jo tas pagājušo nakti Tevis dēļ daudz cietis.
EJ-HfG05cJw_2_0210.wav|Sveicini viņu arī no manis un saki, ja tas nākamo nakti tikpat saldi grib pavadīt kā izgājušo, tad lai nāk vien atkal šurp: lādes vietā tagad pārmaiņas dēļ klētī atradīsies veca zirņu tīne tā viņu labprāt uzņems!
EJ-HfG05cJw_2_0211.wav|Ar vēlēšanos, lai tu savu brūtganu tikpat ātri varētu aizmirst kā es savu, palieku Tava draudzene Ieva.
EJ-HfG05cJw_2_0212.wav|Bāla kā līķis Anna nolaida rokas.
EJ-HfG05cJw_2_0213.wav|Tā tad bij taisnība, ko tikai par apmelošanu bij turējuse, kam bij bijusēs ticēt!
EJ-HfG05cJw_2_0214.wav|Sātans no cilvēka viņas sakniebtās lūpas murmināja un pirksti saplosīja vēstuli.
EJ-HfG05cJw_2_0215.wav|Lai es viņu tikpat ātri aizmirstu kā tu?
EJ-HfG05cJw_2_0217.wav|Es tev rādīšu, ka viņu ātrāki esmu aizmirsuse nekā tu, es tev rādīšu!
EJ-HfG05cJw_2_0218.wav|Varēja būt pagājušas stundas divas mūžība priekš Andža.
EJ-HfG05cJw_2_0219.wav|Bez nepatīkamās smakas tagad to sāka mocīt izsalkums un garš laiks.
EJ-HfG05cJw_2_0220.wav|Redzēt jau nekā nevarēja un dzirdēt arī nekā cita nedzirdēja kā kalēja āmura varenos, vienlīdzīgos sitienus un plēšu švīkstēšanu.
EJ-HfG05cJw_2_0221.wav|Sāka kauties ar šādām tādām domām.
EJ-HfG05cJw_2_0222.wav|Prātoja par Pakulu tīrumiem, ka tie ļoti labi stāvot un viņa nākamam sievastēvam atkal atmetīšot labu grasi.
EJ-HfG05cJw_2_0223.wav|Svēra un vērtēja viņa pilno naudas maku.
EJ-HfG05cJw_2_0224.wav|Apņēmās Annai, kad tā būšot viņa sieva, vairs neatļaut tā greznoties kā līdz šim, tai vairs nepirkt ādas cimdu un tā tālāk.
EJ-HfG05cJw_2_0225.wav|Tikai tas vien viņam neiekrita prātā, ka Ieva pret viņu varēja būt spēlējuse nodevējas lomu...
EJ-HfG05cJw_2_0226.wav|Te uzreiz kliedziens no istabas puses pārtrauca viņa saldos sapņus.
EJ-HfG05cJw_2_0231.wav|Andžs dzirdēja, ka kalējs āmuru nosvieda un izsteidzās ārā.
EJ-HfG05cJw_2_0232.wav|Nu puspaģībušā Apsēna ausīs viss tas troksnis atskanēja, kas pie ugunsgrēka dzirdams: meitiešu vaimanāšana, bērnu ķērkšana, ūdens liešanas plākšķēšana un arvienu vairāk dzirdama, arvienu tuvāki nākdama ugunsliesmu sprakšķēšana.
EJ-HfG05cJw_2_0233.wav|Līdz neprātībai izsamisušam ieslēgtajam salti sviedri sāka pilēt no pieres.
EJ-HfG05cJw_2_0234.wav|Lāde bij tuvu pie smēdes un pievilkusēs petrolejas cik viegli tā varēja aizdegties!...
EJ-HfG05cJw_2_0236.wav|Andžam likās, ka viena puse lādei jau metas silta, dūmu smaka bij stipri saožama.
EJ-HfG05cJw_2_0237.wav|Dievs, esi man, nabagam, žēlīgs, puisis stenēja,kad tikai lāde vien neaizdegtos, kad tak jel kādam iešautos prātā viņu no smēdes tālāk noraut nost!
EJ-HfG05cJw_2_0238.wav|Bet nevienam cilvēkam neiešaujas prātā pie ugunsgrēka cita mantas glābt un savām likt sadegt.
EJ-HfG05cJw_2_0239.wav|Dūmi palika arvienu biezāki, nabags tikko vairs varēja atņemt elpu.
EJ-HfG05cJw_2_0240.wav|Te atkal sauciens atskanēja:
EJ-HfG05cJw_2_0241.wav|Piparu lāde deg un tūliņ otrs: Vai Dieviņ, istabas jumtā uguns!
EJ-HfG05cJw_2_0242.wav|Pārcilvēcīgiem spēkiem Andžs lūkoja lādes vāku atspiest vaļā pa velti, bez palīdzības no ārienes tas nebij izdarāms, un no bailēm aizsmakušā balsī viņš tādēļ beidzot kliedza.
EJ-HfG05cJw_2_0244.wav|Bet uzreiz visapkārt bij kluss, tikai uguns sprakšķēšana vien dzirdama.
EJ-HfG05cJw_2_0245.wav|Palīgā, ļautiņi, palīgā, es sadegu!
EJ-HfG05cJw_2_0246.wav|Un atkal tas lādes vāku mēģināja atlauzt.
EJ-HfG05cJw_2_0248.wav|Apsēns tagad deva ar kulakiem pa lādes vāku, ka tik skanēja vien.
EJ-HfG05cJw_2_0249.wav|Nelīgo un nebungo tik stipri Anna piepeši cieti un nežēlīgi runāja.
EJ-HfG05cJw_2_0250.wav|Tevis tikpat neviens nedzird, visi ir pie istabas glābšanas, un no manis pestīšanas negaidi!
EJ-HfG05cJw_2_0252.wav|Velti, dārga gan esmu, bet nežēlīga sauc tak Ievu palīgā, sauc manu naudas kuli Anna atbildēja.
EJ-HfG05cJw_2_0253.wav|Ak, Anniņ, ko tu gan domā tu tak nedomāsi, ka es par tiesu, tas tikai bija joks ar Ievu norunāts joks es jau viņas ne es jau tak tevis vien patiesi mīmīmī
EJ-HfG05cJw_2_0254.wav|Andžam, drebot kā apšu lapai, balss aizrāvās.
EJ-HfG05cJw_2_0255.wav|Jo labāk, tad tu tagad nevainīgs cietīsi.
EJ-HfG05cJw_2_0256.wav|Lai tās domas tev pasaldina nāves brīdi, kas drīzi būs klāt.
EJ-HfG05cJw_2_0257.wav|Es eju, bet pirms tev jāzin, ka caur mani ņemi galu, smēdi es aizdedzināju!...
EJ-HfG05cJw_2_0259.wav|Te lādes vāks atvērās...
EJ-HfG05cJw_2_0261.wav|Lai gan kādi no mums ir bijuši akli, tad tomēr kurls mēs neviens neesam, Pakulu tēvs rāmu sacīja.
EJ-HfG05cJw_2_0262.wav|Kā apstulbis ceļos tupošais Andžs skatījās apkārt.
EJ-HfG05cJw_2_0263.wav|Vai bija apburts vai sapņoja?
EJ-HfG05cJw_2_0265.wav|Nicīgi smaidīdami un īgni tajā skatīdamies, ap lādi stāvēja Pakulu tēvs, Anna roku rokā ar Ievu, Ilze, Līze, Pipars, kalējs un vēl daži citi.
EJ-HfG05cJw_2_0266.wav|Ne lāde dega, nedz smēde, nedz istaba tikai krietns skaidu un žagaru blāķis kūpēja tuvumā tas bij bijis viss ugunsgrēks.
EJ-HfG05cJw_2_0267.wav|Nē, nudie, nu gan vairs nemaz nav jaukuma, kad šādas lietas var notikt, Līze, kuras mēle pirmā spruka vaļā, pukojās, elles kāsi, tak jel kusti!
EJ-HfG05cJw_2_0268.wav|Un viņa tam ar slotas kātu, kas tai bij mugurā, spēra pa muguru.
EJ-HfG05cJw_2_0269.wav|Ar šo sitienu nāca dzīvība aiz pārsteiguma stīvi palikušajā Apsēnā.
EJ-HfG05cJw_2_0270.wav|Ko kas kas tas kur es esmu?...
EJ-HfG05cJw_2_0271.wav|viņš atžilbdams stomījās, gandrīz nezinādams, ko runāja, un uzlēca kājās.
EJ-HfG05cJw_2_0273.wav|Nāc šurp, jaunskungs, lai tev viņas stādu priekšā!
EJ-HfG05cJw_2_0274.wav|Bet viņa nepaguva izpildīt savu nodomu, jo Apsēns spēji atsvabinājās no viņas rokas un kā neprātīgs laidās projām.
EJ-HfG05cJw_2_0275.wav|Lieliski, nerimstoši smiekli to pavadīja.
EJ-HfG05cJw_2_0276.wav|Tas izzāļots priekš visa mūža, Pipars pēdīgi sacīja.
EJ-HfG05cJw_2_0277.wav|Saki labāk: izpiparots un izpakulots, Līze pārlaboja, vēl arvienu smiedamās.
EJ-HfG05cJw_2_0278.wav|Viņa vēl vajadzēja ilgāki spīdzināt, Anna runāja, aizmūkošam stīvi pakaļ noskatīdamās, pa pusei noslāpēt!
EJ-HfG05cJw_2_0279.wav|Es domāju, daudz netrūka, ka pavisam nenoslāpa, ganu puika sacīja, kas dūmus lādē bij laidis iekšā.
EJ-HfG05cJw_2_0280.wav|Esi mierā, meit, ka dabūjis tik daudz soda, Pakulu tēvs teica, cik daudz lielāku noziedznieku nekā Apsēns pasaulē nenodzīvo bez nekāda soda!
EJ-HfG05cJw_2_0281.wav|Tiesa gan, Ieva piebilda, no savas puses viņam arī vairāk nevēlu, esmu salīdzināta.
EJ-HfG05cJw_2_0282.wav|Bet nu, puiši, ceļat manu lielo peļu slazdu atkal atpakaļ vāģos!
EJ-HfG05cJw_2_0283.wav|Kam tad nu viņu likt apkalt, kad ir nekalts izrādījies par derīgu!
EJ-HfG05cJw_2_0284.wav|Un lai šis notikums jums ir par brīdināšanu dažs labs jūsu starpā staigā Apsēna pēdās!
EJ-HfG05cJw_2_0285.wav|Ar urravām un visādiem jokiem lādi iecēla atpakaļ vāģos.
EJ-HfG05cJw_2_0286.wav|Viņa vajadzēja visos trīs lielajos svētkos uz baznīcas plača izstādīt pie nabagu lādes, lai puisieši viņu redz un atminas, kā neuzticība top sodīta, Līze sacīja.
EJ-HfG05cJw_2_0287.wav|Jā, un tev ar slotas kātu rokā viņā būtu jāstāv un viss no viena gala līdz otram jāizstāsta, kāds smējās, es saku, tā visus labotu.
EJ-HfG05cJw_2_0288.wav|Saimei vēl šā un tā jokojot, Ieva roku rokā ar Annu aizgāja uz istabu.
EJ-HfG05cJw_2_0289.wav|Draudzība, kurai bij draudējuse nīkšana, starp abām jauneklēm no jauna bij nodibināta un stiprāki nekā agrāk.
EJ-HfG05cJw_2_0290.wav|Pēc četrām nedēļām Apsēnu Andžam bij kāzas ar kādu ārpagasta saimnieka meitu, kas tikpat slavena bij vecuma kā naudas ziņā.
EJ-HfG05cJw_2_0291.wav|Viņš bij steidzies apprecēties, pirms velnam deviņi pāri pastalu nebij noplīsuši, vēsti par viņam notikušo ķezu apkārt nēsājot.
EJ-HfG05cJw_2_0292.wav|Jo, kad tas būtu noticis, tad Apsēnam beztrūcīgi otri deviņi pāri būtu jānoplēš, pēc meitas meklējot, kas pie tā vēl vispār ietu.
EJ-HfG05cJw_2_0293.wav|Bet paruna saka, ka, karstu putra strebjot, lūpas sadegot, un es bīstos, ka jaunā vīra dzīve laulībā no jauna nepierāda šo vārdu patiesību.
aWwub3Ovoc8_0000.wav|ZELTA MĀCĪBAS.
aWwub3Ovoc8_0001.wav|Tad nu uzklausies, mans dēls, un atver to muti un tās ausis, un dzirdi, ko tavs tēvs tev sacīs!
aWwub3Ovoc8_0002.wav|Jo tie laiki grūti un tie prati un ta nauda.sīciņi, un tas ļaunais staigā pa to pasauli un dzirdina tos balsotājus ar to brandavīnu.
aWwub3Ovoc8_0003.wav|Tādēļ tev būs būt uzmanīgam un ieverot, kas notiek tevim visapkārt.
aWwub3Ovoc8_0004.wav|Un, kad tu atpērcies no jaungada vizītēm, kuras jau tā kā tā visā savā mūžā nebūtu taisījis.
aWwub3Ovoc8_0005.wav|Tad, lūdzams, nepiemirsti savu godāto vārdu ielikt laikrakstos.
aWwub3Ovoc8_0006.wav|Jo nav jau labi, ka tas cilvēks apslēpj savus labos darbus un noliek savu sveci zem pagultes.
aWwub3Ovoc8_0007.wav|Un, ja tev reiz nāktos kaut ko stāstīt par saviem amata biedriem, tad, lūdzams, nestāsti neko labu.
aWwub3Ovoc8_0008.wav|Bet sāc tos maz pamazām apmelot, jo caur to tev var atlēkt tikai labums, un ir un paliek ienesīgāki, kad tev nāk kas par labu nekā taviem konkurentiem, bet tev.
aWwub3Ovoc8_0009.wav|Arīdzan tikpat gudram tev jabut, ja tu velies saķengat Gustava Freitāga Žurnālistus.
aWwub3Ovoc8_0010.wav|Jo tad paņem šo teicamo lugu, pārplēs viņu divās daļās un dod viņu diviem tādiem tulkot, kas no šāda darba neko neprot.
aWwub3Ovoc8_0011.wav|Bet, ja luga ir tad vēl nebūtu diezgan saķengāta, tad iegādājies kādu zemzarainu kociņu un iz tā izgriez sev vienu smalku Konrādu Bolcu.
aWwub3Ovoc8_0012.wav|Un tad vari būt drošs, mans dēls, ka neviena miegamice nebrīnēsies par šādu nekaunību, bet garīgi hipnotizētie vēl iesauksies: Vai, cik tas jauks!
aWwub3Ovoc8_0013.wav|Nu, vai neesam krietni menneri!
aWwub3Ovoc8_0014.wav|Un, ja tev reiz pietrūkst naudiņas, ko celt lielas ēkas, tad ņem kur vien varēdams un neatdod nevienam.
aWwub3Ovoc8_0015.wav|Bet, jo vairāk tev būs to naudas prasītāju, jo omulīgāki varēsi dzīvot, tamdēļ ka visi tevi liks mierā aiz bailēm, ka negāzies un ka tad viņiem visiem jāgāžas līdz.
aWwub3Ovoc8_0016.wav|Un, ja tu skaidri nezini, no kurienes cēlies zelta kuprītis, tad cieti labāk klusu un neaiztiec to, jo nav jau nekāds liels gods, vēveriski izgāžoties, Ģēti nonicināt.
aWwub3Ovoc8_0017.wav|Bet, ja tu dzirdi, ka kaut kur tāļajās, svešās zemēs kāds vērsis sāk patiesību maurot un paliek asprātīgs.
aWwub3Ovoc8_0018.wav|Tad, lūdzams, nebrīnies vis, ja viņu tāds vīrs vada aiz valga.
aWwub3Ovoc8_0019.wav|Jo daiļu dvēseļu starpā zināms fluīdums pāriet no vienas uz otru.
aWwub3Ovoc8_0020.wav|Un, ja tu turēsies pie manam mācībām un pēc tam dzīvosi, tad tu tiksi laimīgs un daudz biedrības tevi iecels par kasieri.
fjY9zxbSYnc_0001.wav|Kāds burtnieks reiz lielā darba laikā gāja pa lauku un viņš redzēja daudz cilvēku, kuri puskaili un tomēr, sviedriem plūstot, pļāva un kopa dzelteno labību.
fjY9zxbSYnc_0002.wav|Un viņš nokļuva pie druvas, kurā nepieaudzis zēns viens pats strādāja.
fjY9zxbSYnc_0003.wav|Un viņš redzēja, ka zēnam darbs nebij veicams.
fjY9zxbSYnc_0004.wav|Tādēļ viņš tam palīdzēja.
fjY9zxbSYnc_0005.wav|Bet viņa rokas drīzi piekusa, un, zēnu sveicinādams, viņš gāja tāļāk.
fjY9zxbSYnc_0006.wav|Un viņš atkal nokļuva pie druvas, kurā vieņs pats cilvēks pļāva.
fjY9zxbSYnc_0007.wav|Šis bija vecs vīrs ar nespodrām acīm.
fjY9zxbSYnc_0008.wav|Viņš nepazina burtnieku un sacīja uz to:
fjY9zxbSYnc_0009.wav|Nāc palīdzi man labību kopt.
fjY9zxbSYnc_0010.wav|Bet burtnieks atbildēja:
fjY9zxbSYnc_0011.wav|Manas rokas jau piekusušas no šī neparasta darba.
fjY9zxbSYnc_0012.wav|Tad atnes man ūdeni, ko dzert, sirmgalvis runāja.
fjY9zxbSYnc_0013.wav|Avots ir tāļu, man pašam nav vaļas.
fjY9zxbSYnc_0014.wav|Burtnieks satvēra saule sakarsušo trauku un aizgāja uz avotu.
fjY9zxbSYnc_0015.wav|Bet, ūdeni smeļot, viņš dzirdēja daudz raudošu bērnu balsis.
fjY9zxbSYnc_0016.wav|Dzirdēju pie avota daudz raudošu bērnu balsis, viņš sacīja, pie vecā vīra atgriezies atpakaļ.
fjY9zxbSYnc_0017.wav|Ko tas nozīmē?
fjY9zxbSYnc_0018.wav|Sirmgalvis noslaucīja sviedrus no pieres krekla piedurkne, padzeras un atbildēja:
fjY9zxbSYnc_0019.wav|Tie ir mūsu sievu bērni.
fjY9zxbSYnc_0020.wav|Un burtnieks sveicināja veco un steidzās no jauna uz avotu.
fjY9zxbSYnc_0021.wav|Un viņš dzirdēja, ka bērni arvien vēl raudāja.
fjY9zxbSYnc_0022.wav|Skaņām tuvodamies, viņš drīz atradās ēnaina laukuma malā, kur liels pulks mazu bērnu zem lazdām un elkšņiem sēdēja.
fjY9zxbSYnc_0023.wav|Un ikviens ar savas mātes jostu pie krūma bij piesiets.
fjY9zxbSYnc_0024.wav|Tā viņiem nevajadzēja sarga.
fjY9zxbSYnc_0025.wav|Burtnieku ieraudzījuši, bērni vēl diktāk sāka kliegt un sniedza viņam savas rociņas pretim.
fjY9zxbSYnc_0026.wav|Un sirds viņam iežēlojās par viņu atstātamību un nevarību.
fjY9zxbSYnc_0027.wav|Viņš noliecās un lūkoja jostas atraisīt.
fjY9zxbSYnc_0028.wav|Bet tas neizdevās.
fjY9zxbSYnc_0029.wav|Mazgi bija cieti savilkušies, un viņa pirksti vēl nebij attirpuši no kūļu nešanas.
fjY9zxbSYnc_0030.wav|Viņš piecēlās atkal, aizgāja uz avotu, atnesa cepurē ūdeni un dzirdīja mazos.
fjY9zxbSYnc_0031.wav|Tie dzēra, bet viņu brēkšana nerima.
fjY9zxbSYnc_0032.wav|Viņiem varbūt gribas ēst, burtnieks pie sevis runāja.
fjY9zxbSYnc_0033.wav|Bet viņš nenieka vairāk savu svārku kulēs neatrada kā mazu sauju kviešu graudu, kuri tajās laikam pirmiņ bij iebiruši.
fjY9zxbSYnc_0034.wav|Un savā nesapratnē viņš bērniem graudus bāza mutē.
fjY9zxbSYnc_0035.wav|Bet tie tos izspļāva zemē un brēca jo vairāk.
fjY9zxbSYnc_0036.wav|Nu viņš tiem stāstīja pasakas, bet tie pasaku vēl nesaprata.
fjY9zxbSYnc_0037.wav|Tad burtnieks saka ar bērniem kavēties.
fjY9zxbSYnc_0038.wav|Viņš nogulas rāpu, kratīja galvu un sacīja: Vau, vau!
fjY9zxbSYnc_0039.wav|Te bērni apklusa un skatījās vauvaua.
fjY9zxbSYnc_0041.wav|Un bērni saka smieties.
fjY9zxbSYnc_0042.wav|Pēdīgi burtnieks vāļājās pa zāli un lēkāja bērnu priekšā uz vienas kājas.
fjY9zxbSYnc_0043.wav|Un nu sacēlās tāds gaviļu troksnis, kāds pirmiņ no raudāšanas bij atskanējis.
fjY9zxbSYnc_0044.wav|Bet ap to pašu laiku pulks diženu jaunekļu ēnainajā laukuma meklēja patvērumu pret dienas karstumu.
fjY9zxbSYnc_0045.wav|Un viņi redzēja, ko burtnieks darīja.
fjY9zxbSYnc_0046.wav|Un viņi sasita rokas kopa, viens uz otru sacīdami:
fjY9zxbSYnc_0047.wav|Skatāties jel, ko mūsu burtnieks tur dara, vai viņš tapis traks?
fjY9zxbSYnc_0048.wav|Vai šis ģeķis tas pats vīrs, kuru mēs cienījam un mīlējām?
fjY9zxbSYnc_0049.wav|Tagad, viņš tagad varētu būt pie mums un uz mums runāt kādu cildinošu vārdu, viņš varētu būt, bet viņš ākstās ap šiem bērniem!
fjY9zxbSYnc_0050.wav|Un viņi nosprieda burtniekam asākos vārdos izteikt pārmetumu visas tautas priekšā, jo viņu sirdis sāpēja un viņi bij pilni jaunības dusmu.
fjY9zxbSYnc_0051.wav|Bet burtnieks pacēla savas acis un redzēja jaunekļu pulku no tālienes stāvam.
fjY9zxbSYnc_0052.wav|Un viņš nopurināja zemes no svārkiem un sakaltušās lapas no matiem un tuvojās jaunekļiem.
fjY9zxbSYnc_0053.wav|Redzu, jums ir par mani dusmas, viņš runāja.
fjY9zxbSYnc_0054.wav|Šīs dusmas mani godā, jo tās liecina, cik augstu jūs mani turiet.
fjY9zxbSYnc_0055.wav|Bet jūs nedrīkstiet dusmoties, jo neesmu pazemojies.
fjY9zxbSYnc_0056.wav|Esmu tikai bērns ar bērniem bijis.
fjY9zxbSYnc_0057.wav|Ar jums es atkal būšu es.
fjY9zxbSYnc_0058.wav|Nepiederu jums vien, bet arī mazākajam no šiem mazajiem.
fjY9zxbSYnc_0059.wav|Dievs mani devis visai tautai.
fjY9zxbSYnc_0060.wav|Un viņš atņēma jaunekļu dusmas, viņu pieres skūpstīdams, un viņi klusēdami nolieca savas galvas.
tBfNvqDqvmE_0000.wav|AUSEKLIS, RIETEKLIS UN SĀRTA.
tBfNvqDqvmE_0001.wav|Auseklis un Rieteklis bija dvīņu brāļi, kunigaikšta Laimdota un viņa sievas Zeltraudas dēli, Sārta bij bāraine, kuras vecākus Lietavas ienaidnieki bija nonāvējuši un viņu pili izpostījuši.
tBfNvqDqvmE_0002.wav|Aiz žēlastības Zeltrauda meiteni saviem dēliem bija pieņēmuse par biedreni.
tBfNvqDqvmE_0003.wav|Auseklis bij tēva mīlulis, jo Laimdots labprāt klausījās smieklos un jautru dziesmu skaņās, un neviens viņa pilī nezināja tik daudz joku un jaunu dziesmu un neprata tik jauki koklēt kā Auseklis.
tBfNvqDqvmE_0004.wav|Kur viņš parādījās, tur izklīda raizes, tur norima, lai vai tikai uz īsu brīdi, sirdīm sāpes.
tBfNvqDqvmE_0005.wav|Rieteklis turpretī bij mātes dēls.
tBfNvqDqvmE_0006.wav|Līdz ar tumšajiem matiem un acīm viņš no Zeltraudas bij mantojis ātro dabu un gudro, reizēm pat cieto prātu.
tBfNvqDqvmE_0007.wav|Rieteklis bija liels un stiprs un nesavaldījās savā spēkā allaž tā, kā jaunekļam būtu pienācies.
tBfNvqDqvmE_0008.wav|Tomēr viņš ar daudz vājāko brāli satika labi.
tBfNvqDqvmE_0009.wav|Bet Sārta bija visu lutekle.
tBfNvqDqvmE_0010.wav|Īpašības, kuras brāļus rotāja vienu un otru, viņas dabā bija vienotas jaukākā kārtā un darīja to visai piemīlīgu un tīkamu.
tBfNvqDqvmE_0011.wav|Pie Laimdota viņa smējās, tērzēja un dziedāja kopā ar Ausekli, pie Zeltraudas kājām tā sēdēja Rieteklim līdzās un klausījās mātes gudrajās mācībās, un apbūra visu pili ar savu apbrīnojamu maigumu un daiļumu.
tBfNvqDqvmE_0012.wav|Bet neviens viņas tā nemīlēja kā tie, kas ar viņu visbiežāki satikās, kā Auseklis un Rieteklis.
tBfNvqDqvmE_0013.wav|Ja Sārta kādreiz būtu sacījuse: Atnesiet man zvaigznīti no debesīm, ko rotāt manu jostu, tad brāļi tās būtu gājuši meklēt, lai gan viņi zināja, ka zvaigznes nesasniedzamas.
tBfNvqDqvmE_0014.wav|Tik liela bija viņu mīlestība.
tBfNvqDqvmE_0015.wav|Bet, gadiem aiztekot, šī mīlestība auga.
tBfNvqDqvmE_0016.wav|Un notikās, ka skaistais Auseklis kādā dienā piepeši nosvieda pie malas kokles, ar kuru skaņām tēvu nupat bij iepriecinājis, un, ātri satverdams viņa roku, kaislīgi iesaucās.
tBfNvqDqvmE_0017.wav|Tet, tu taču jau sen esi manījis, ka Sārtu neizsakāmi mīlēju, dod man viņu par sievu!
tBfNvqDqvmE_0018.wav|Bet tai paša laika Rieteklis nometas matēs priekša ceļos un lūdzas: Māt, palīdzi man, ka Sārta top mana sieva, man jāmirst bez viņas!
tBfNvqDqvmE_0019.wav|Bet vecāki dēliem neatbildēja nekā.
tBfNvqDqvmE_0020.wav|Viņi jau sen bija paredzējuši, ka reiz šitā notiks, un bij nosprieduši izšķiršanu likt Sārtas rokā.
tBfNvqDqvmE_0021.wav|Viņi tādēļ sasauca visus trīs kopā, un tad Zeltrauda runāja uz Sārtu šādus vārdus:
tBfNvqDqvmE_0022.wav|Sārta, mūsu dēli Auseklis un Rieteklis mīlē tevi un lūguši mūs.
tBfNvqDqvmE_0023.wav|Viņiem tevi dot par sievu.
tBfNvqDqvmE_0024.wav|Mēs zinām, ka arī tu viņus mīlē, bet neesam līdz šim varējuši novērot, kurš no abiem tev labāki patīk, tik vienlīdzīgi tu starp viņiem savu mīlestību vienumēr esi izdalījuse.
tBfNvqDqvmE_0025.wav|Tā kā tu nu tikai vienu no viņiem vari aplaimot, tad sniedz savu roku tam, kurš tavai sirdei tuvākais.
tBfNvqDqvmE_0026.wav|Bet, uz dēliem pagriezies, Laimdots runāja šitā, mani dēli, zinu, ka tas no jums būs laimīgākais, kuram Sārta solīsies piederēt.
tBfNvqDqvmE_0027.wav|Bet, lai otram sāpīgo zaudējumu kaut arī tikai niecīgā kārtā mazliet atlīdzinātu, tad esmu nospriedis atdot Sārtas vīram tikai savas valsts trešo daļu, kamēr mans otrs dēls mantos visu pārējo.
tBfNvqDqvmE_0028.wav|Ceru, jūs tā būsiet ar mieru!
tBfNvqDqvmE_0029.wav|Pēc šiem vārdiem svinīgs klusums iestājas, kuru Auseklis drīzi ar savu jautro balsi pārtrauca.
tBfNvqDqvmE_0031.wav|Sārtai būs virsaitei būt pār visu nedalītu valsti!
tBfNvqDqvmE_0032.wav|Vai Sārtu un kunigaikšta rotu vai manu kokli un ubaga spieķi!
tBfNvqDqvmE_0033.wav|Ar Sārtu laimīgs gribu sēdēt tavā goda vietā vai bez tās pa svešumu klīst burtnieka uzvalkā un tricināt svešu ļaužu sirdis ar sava sērā likteņa dziesmām.
tBfNvqDqvmE_0034.wav|Tāda mana gribēšana, runā, Rietekli, arī tu!
tBfNvqDqvmE_0035.wav|Lai notiek pēc taviem vārdiem, Rieteklis sacīja, pieri krunkās sarāvis.
tBfNvqDqvmE_0036.wav|Arī man kā vientuļam kaimiņam nebūtu iespējams noskatīties jūsu laimē.
tBfNvqDqvmE_0037.wav|Valsts lai paliek nedalīta.
tBfNvqDqvmE_0038.wav|Ja Sārta neizraudzīs manis par vīru, tad apjozīšu savu zobenu un iešu pa pasauli.
tBfNvqDqvmE_0039.wav|Kunigaikštis Ringauts neatradīs sirdīgāka kara biedra.
tBfNvqDqvmE_0041.wav|Pēdīgi viņa pacēla valgas acis un sacīja.
tBfNvqDqvmE_0042.wav|Vārdi, kādus nupat dzirdēju, pilda manu sirdi ar laimi un lepnumu, bet arī ar grūtumu.
tBfNvqDqvmE_0043.wav|Ko lai daru, es neliedzos, mīlēju Ausekli, bet mīlēju arī Rietekli.
tBfNvqDqvmE_0044.wav|Viens izplata ap mani it kā jaukas dienas maigumu un spožumu, otra tuvums mani it kā ieved nakts brīnumos un noslēpumos.
tBfNvqDqvmE_0045.wav|Daļa no manas dvēseles pieder Ausekļam, daļa no tās ilgojas pēc Rietekļa.
tBfNvqDqvmE_0046.wav|Es nezinu, kuru vairāk mīlēju.
tBfNvqDqvmE_0047.wav|Tādēļ ļaujiet man vēl kādu laiku apdomāties un savu sirdi pārbaudīt.
tBfNvqDqvmE_0048.wav|Gan tā bij savāda, tomēr šāda atbilde patika gan vecākiem, gan arī dēliem, un tie bij ar mieru, lai Sārta apdomājas.
tBfNvqDqvmE_0049.wav|Tādā kārtā sāpju bulta, kurai vai nu tēva, vai mātes mīluļa sirds pēc rūgta likteņa lēmuma nāvīgi bija jāievaino.
tBfNvqDqvmE_0050.wav|Bulta palika vēl uz stopa, un, lai gan abiem jaunekļiem no tas bija jābīstas, tad tomēr abi arī vēl drīkstēja cerēt.
tBfNvqDqvmE_0051.wav|Tā pagāja ilgāks laiks.
tBfNvqDqvmE_0052.wav|Bet Sārtai nenāca izšķirošais vārds pār lūpām.
tBfNvqDqvmE_0053.wav|Ai, viņa to tagad vēl mazāk zināja teikt nekā agrāk.
tBfNvqDqvmE_0054.wav|Jo, līdzīga vētrai, kas, pastāvīgi pūzdama, viļņiem jūrā nelaiž nolīdzināties, lai debesu spīdekļi tajā varētu aplūkoties.
tBfNvqDqvmE_0055.wav|Brāļu greizsirdīgā mīlestība, viena otru mākdamās pārspēt, Sārtas sirdī jūtām neļāva norimt.
tBfNvqDqvmE_0056.wav|Un viņa nespēja ieskatīties savas dvēseles rāmā spogulī.
tBfNvqDqvmE_0057.wav|Kad pēdīgi Laimdots redzēja, ka Sārta nebūt netaisījās nākt klajā ar skaidru atbildi un turklāt vēl sāka bālēt un nīkt.
tBfNvqDqvmE_0058.wav|Ka dēliem arī šis papriekšu ar slepenu prieku apsveiktais apdomāšanās laiks atnesa tikai nemieru un ciešanas.
tBfNvqDqvmE_0059.wav|Viņš tam darīja galu, atkal kādā dienā visus trīs sasaukdams kopā.
tBfNvqDqvmE_0060.wav|Sārta viņš runāja tu tagad diezgan ilgu laiku esi apdomājusēs.
tBfNvqDqvmE_0061.wav|Rudens ir klāt, pirms mūsu mežos kokiem lapas būs nobirušas, man jāzina, kuru no maniem dēliem ņemsi par vīru.
tBfNvqDqvmE_0062.wav|Dodi man drīzumā atbildi, citādi tevi izprecēšu svešam tautiešam.
tBfNvqDqvmE_0063.wav|Sārta nodrebēja, par svešu tautieti dzirdot, un aizgāja mema uz Zeltraudas istabu.
tBfNvqDqvmE_0064.wav|Bet rudens izstiepa roku pār Lietavas mežiem, izgāza kā nerātns zēns savu krāsu trauku uz lapu kokiem un pakustināja ar saviem aukstajiem pirkstiem viņu zarus.
tBfNvqDqvmE_0065.wav|Tad no tiem atira sarkanās, rudās un zeltainās lapas, laidās kā putni īsu brīdi pa gaisu un nokrita čaukstēdamas zemē.
tBfNvqDqvmE_0066.wav|Ap dažu kailu zaru jau migla tina savus baltos autus.
tBfNvqDqvmE_0067.wav|Te kādā dienā, kad saule atkal laipni spīdēja, Sārta aizgāja uz mežu pils pakaļā.
tBfNvqDqvmE_0068.wav|Še viņi visi trīs kā bērni tik bieži bija kavējušies un skraidelējuši, še viņai varbūt atdarījās sirds un prāts uz grūto izšķiršanu.
tBfNvqDqvmE_0069.wav|Domīgi viņa soļoja zem pazīstama ozola nosūnojušiem zariem, vienaldzīgi tā nolūkojās lazdās, kurām kopā ar brāļiem citkārt, jautri smiedamās, bija nošķinuse čemurainos augļus.
tBfNvqDqvmE_0070.wav|Kādēļ tie laiki bij aiztecējuši?
tBfNvqDqvmE_0071.wav|Kādēļ viņai tagad tā bij jācieš?
tBfNvqDqvmE_0072.wav|Piepeši viņa kādas lazdas priekša palika stāvam.
tBfNvqDqvmE_0073.wav|Kad to pate nejaudāju, tad lai Laimes māte nolemj mūsu likteni, viņa čukstēja.
tBfNvqDqvmE_0074.wav|Lazdas ir tukšas, bet, ja šai cerā, kura priekšā tagad stāvu, vēl atradīšu kādu riekstu, tad ņemšu Ausekli.
tBfNvqDqvmE_0075.wav|Viņa saka rūpīgi meklēt, bet neatrada neviena rieksta.
tBfNvqDqvmE_0076.wav|Sārta piegāja pie cita krūma.
tBfNvqDqvmE_0077.wav|Vai še atradīšu Rietekļa laimi?
tBfNvqDqvmE_0078.wav|Bet arī šitas krūms bija tukšs.
tBfNvqDqvmE_0079.wav|Viņa tuvojas trešajam un meklēja atkal priekš Ausekļa.
tBfNvqDqvmE_0080.wav|Bet atkal ar tādām pašām sekmēm kā papriekšu.
tBfNvqDqvmE_0081.wav|Tā viņa nodarbojās, līdz tā nogura, tad viņa atgriezās atpakaļ, jo bija labu gabalu iestiguse mežā, un nosēdās malā uz sola zem veca ozola.
tBfNvqDqvmE_0082.wav|Te viņu pēc brīža Rieteklis uzgāja.
tBfNvqDqvmE_0083.wav|Viņš nosēdas Sārtai līdzas un sēdēja tā labu laiku un klusēja.
tBfNvqDqvmE_0084.wav|Piepeši viņš nolieca savu tumšo galvu pret Sārtu un čukstēja karsti:
tBfNvqDqvmE_0085.wav|Tu redzi, ka es mīlēju un ciešu.
tBfNvqDqvmE_0086.wav|Esi žēlīga, dari galu, topi mana!
tBfNvqDqvmE_0087.wav|Un, nevaidamu jutu pārņemts, stiprais jauneklis apkampa Sārtu un uzspieda ugunīgu skūpstu uz viņas lūpām.
tBfNvqDqvmE_0088.wav|Skūpsts vēl kvēloja uz viņas mutes, kad arī Auseklis pienāca.
tBfNvqDqvmE_0089.wav|Ko jūs te darāt viņš jautajā neuzticīgi un greizsirdīgi.
tBfNvqDqvmE_0090.wav|Rieteklis mani nupat nobučoja, Sārta sacīja.
tBfNvqDqvmE_0091.wav|Un nu man liekas, ka viņš man vairāk patīk nekā tu.
tBfNvqDqvmE_0092.wav|Bet negribu tev darīt netaisnību.
tBfNvqDqvmE_0093.wav|Skūpsti arī tu mani, pirms viņam apsolos.
tBfNvqDqvmE_0094.wav|Un notvīkdama viņa satvēra skaisto jaunekli aiz zeltainajam matu sprogām un sniedza viņam pretī savas šķīstās lūpas.
tBfNvqDqvmE_0095.wav|Ausekļa sārtos vaigus pārklāja purpura sarkanums, viņa zilās acīs iedegās karstākā mīlestības kvēle, un viņa dvēsele gulēja uz lūpām, kad tās garā skūpstā savienojās ar Sārtas lūpām.
tBfNvqDqvmE_0096.wav|Bet šai acumirklī Rietekļam tā bija, it kā starp viņu un pāri, kas tur viņa priekšā apkampās, nolaistos sarkans šķidrauts.
tBfNvqDqvmE_0097.wav|Viņa galvā ducēja un dunēja...
tBfNvqDqvmE_0098.wav|Kad tas atkal bij atjēdzies, Auseklis un Sārta sēdēja uz sola un pedeja izsaucās sāpīgi:
tBfNvqDqvmE_0100.wav|Esmu vāja kā niedre, un manas jūtas sajūk ar katru acumirkli jo vairāk.
tBfNvqDqvmE_0101.wav|Mums laikam visiem trim būs nelaimīgiem tapt.
tBfNvqDqvmE_0102.wav|Jo arī Laime man nekādas zīmes nedod.
tBfNvqDqvmE_0103.wav|Un viņa izstāstīja, kā tai mežā bija gājis.
tBfNvqDqvmE_0104.wav|Ko Auseklis dzīvi iesaucas.
tBfNvqDqvmE_0105.wav|Lazdas vairs neviena rieksta nebūtu?
tBfNvqDqvmE_0107.wav|Sārtas acīs kaut kas iemirdzējās.
tBfNvqDqvmE_0108.wav|Rietekli, un tu?
tBfNvqDqvmE_0109.wav|Vai Ausekļam skaidrākas acis par manam?
tBfNvqDqvmE_0110.wav|Vai tam kājas veiklākas Rieteklis zobodamies atbildēja.
tBfNvqDqvmE_0111.wav|Labi, jūsu liktens tagad jūsu pašu rokās.
tBfNvqDqvmE_0112.wav|Ejiet mežā, kurš nojums tur salasīs divipadesmit riekstu, līdz saulīte rietēs, tas lai mani saņem no tēva.
tBfNvqDqvmE_0113.wav|Bet, ja atnāksiet ar tukšām rokām, tad to turēšu par zīmi, ka dievi manis nedz vienam, nedz otram nav novēlējuši, un es tapšu svētās Praurimas meita ,ejiet!
tBfNvqDqvmE_0114.wav|Tikko Sārta bija beiguse runāt, kad Auseklis uzlēca stāvu un, jautri iesaukdamies: Kauni, nāc palīgā!
tBfNvqDqvmE_0115.wav|ieskrēja mežā un tur nozuda.
tBfNvqDqvmE_0116.wav|Arī Rieteklis ātriem soļiem steidzās uz lazdām.
tBfNvqDqvmE_0117.wav|Bet, kāda cera priekšā nokļuvušam, viņam tā bija, it kā vēl būtu jāapdomājas, kādēļ viņš tur stāvēja.
tBfNvqDqvmE_0118.wav|Viņa galva atkal dunēja un domas pa to jaucās kā sniegs putenī.
tBfNvqDqvmE_0119.wav|Viņš zināja, katrs acumirklis bija dārgs, un tomēr viņš nekustināja ne pirksta.
tBfNvqDqvmE_0120.wav|Pārāk lielais uztraukums pilnīgi bija satriecis viņa gribu.
tBfNvqDqvmE_0121.wav|Pēdīgi viņš taču saņēmās un sāka meklēt.
tBfNvqDqvmE_0122.wav|Bet kā cilvēkam, kas nejauši ieskatījies saulē, vēl labu laiku acu priekšā lēkā viņas apžilbinošā spožuma apaļums.
tBfNvqDqvmE_0123.wav|Tā Rietekļam rādījās, kurp tas savus mirkļus arī nevērsa, rādījās skūpstā ar Ausekli vienotā Sārta, un viņš neviena rieksta nevarēja ieraudzīt.
tBfNvqDqvmE_0124.wav|Labu laiku veltīgi nopūlējies, viņš izmisis nolaidās zemē.
tBfNvqDqvmE_0127.wav|Lūk, saule taisījās uz rietēšanu, mežā jau metās krēsla.
tBfNvqDqvmE_0128.wav|Dobjās sāpēs galvu atspiedis vienā rokā, tas otras pirkstus iecirta nobirušajās lapās.
tBfNvqDqvmE_0129.wav|Kaut jel viņam būtu bijis spēks tikai sauju no tām pārvērst par riekstiem!...
tBfNvqDqvmE_0130.wav|Viņš saspieda lapas, ka tās grabēdamas sabirza, un tad pēkšņi, priecīgi satrūkdamies, ieskatījās rokā.
tBfNvqDqvmE_0131.wav|Viņš tajā bija pamanījis kaut ko apaļu un cietu.
tBfNvqDqvmE_0133.wav|Ak nē tās bija tikai ozola zīles, kuras līdz ar lapām bija sagrābis...
tBfNvqDqvmE_0134.wav|Rietekļa ģīmis saviebās uz smaidu, labi, labi ja nebij riekstu, tad viņš arī par jokiem Sārtai varēja aiznest sauju zīļu!
tBfNvqDqvmE_0135.wav|Viņš piecēlās, salasīja zem ozoliem it kā sev par pārsmieklu tiešām sauju ozoleņu un sāka tad iet uz pils pusi, jo krēsla pa tam bija tapuse manāmi tumšāka.
tBfNvqDqvmE_0136.wav|Bet, necik tāļu gājis, Rieteklis apstājās veca ozola priekšā.
tBfNvqDqvmE_0137.wav|Pie apsūnojušā celma gulēja Ausekļa cepure, un tajā bija Rieteklis nolīkās pie zemes, lai labāk varētu redzēt, tajā patiesi bija sauja riekstu.
tBfNvqDqvmE_0138.wav|Viņš aplaida visapkārt acis pēc brāļa un ieraudzīja to pēdīgi augsti gaisā vecajā ozolā.
tBfNvqDqvmE_0139.wav|Nekrietns iedoms Rietekļam piepeši iešāvās prātā.
tBfNvqDqvmE_0140.wav|Viņš ātri izgrāba riekstus no cepures, sabēra tos kulē un iemeta cepurē salasītās ozolenes.
tBfNvqDqvmE_0141.wav|Tad viņš veikli un viegli nozuda mežā.
tBfNvqDqvmE_0142.wav|Kamēr tā brālis lejā viņam nozaga laimi, tamēr Auseklis svilpodams kāpelēja pa ozolu un pēdīgi sasniedza savu mērķi: kādu zara caurumu.
tBfNvqDqvmE_0143.wav|Proti, ar nepārspējamu veiklību, uzmanību un apdomu viņš vienu lazdu pēc otras bij nomeklējis, zaru pēc zara ar roku nobraucījis, pie tam ar gaišajām acīm arī pa zemi meklēdams, un pēdīgi taču noteiktu skaitu riekstu salasījis.
tBfNvqDqvmE_0144.wav|Neizsakāmā laimē uz malu griežoties, viņam sarkana vāvere bij pārlēkuse pār ceļu, riedama sirmajā ozolā uzskrējuse augšā un zara caurumā nozuduse.
tBfNvqDqvmE_0145.wav|Ausekļam bij iekritis prātā paskatīties, vai vāverei tur nebij perēklis un vai viņa tajā nebija sanesuse riekstus, kas par prieku un lepnumu Sārtai nevis divipadesmit riekstu noskaitīt roka, bet varbūt veselu cepuri iebērt klēpī!
tBfNvqDqvmE_0146.wav|Viņš bij uzkāpis kokā, bet perēklis bija tukšs.
tBfNvqDqvmE_0147.wav|Pat vāveri Auseklis tajā vairs neatrada, tā laikam pa otru pusi bij aizmukusi projām.
tBfNvqDqvmE_0148.wav|Nokļuvis atkal zemē, Auseklis paķēra cepuri un, tajā nemaz lāgā nepaskatījies, aizžņaudza to kā maku cieti un devās uz malu.
tBfNvqDqvmE_0149.wav|Kokā kāpjot, viņš riekstus apdomīgi no kules bija sabēris cepurē lai tie tagad palika tajā un lai vakara vēsmiņa atdzesēja viņa tvīkstošo pieri!
tBfNvqDqvmE_0150.wav|Iznācis meža malā, Auseklis sarāvās.
tBfNvqDqvmE_0151.wav|Uz sola jau Rieteklis sēdēja Sārtai līdzās un bija roku aplicis ap viņas viduci.
tBfNvqDqvmE_0152.wav|Ātri viņš piesteidzas pāram klāt.
tBfNvqDqvmE_0153.wav|Ko tas lai nozīme viņš pikti iesaucās.
tBfNvqDqvmE_0155.wav|Bet es papriekšu Rieteklis atcirta pretim tādēļ Sārta pieder man, bet parādi jel savus riekstus varbūt tev lielāki!
tBfNvqDqvmE_0156.wav|Še, Auseklis sacīja, atplēta cepuri, un visi trīs tajā ieskatījās.
tBfNvqDqvmE_0157.wav|Ai Sārta iesaucas tās jau ir ozolenes.
tBfNvqDqvmE_0158.wav|Bāls kā mironis Auseklis turēja cepuri rokā.
tBfNvqDqvmE_0159.wav|Tiešam, tās bij ozola zīles!
tBfNvqDqvmE_0160.wav|Vai pekles gari riekstus par tādām bij pārvērtuši?
tBfNvqDqvmE_0161.wav|Tu esi pazaudējis, Sārta želi turpināja.
tBfNvqDqvmE_0162.wav|Nabaga Ausekli, Laime bijusi ar Rietekli.
tBfNvqDqvmE_0163.wav|Bet man taču rieksti bija cepure, Auseklis murmināja rieksti pirms biju kāpis ozolā...
tBfNvqDqvmE_0164.wav|Tu esi sajucis, Ausekli, Sārta runāja mīksta balsī un uzlika roku uz viņa pleca.
tBfNvqDqvmE_0166.wav|Ausekļa sirds saplaka, viņa laime bija vējā.
tBfNvqDqvmE_0167.wav|Sārta viņu uzrunāja par brāli.
tBfNvqDqvmE_0168.wav|Un kā rautin aizrauts viņš aizmuka projām.
tBfNvqDqvmE_0169.wav|Pilī nonācis, tas nosvieda savā istabā cepuri uz galda, saņēma galvu abās rokās un raudāja rūgtas dusmu un žēlabu asaras.
tBfNvqDqvmE_0170.wav|Trīs dienas viņš nerādījās nevienam, un neviens viņu netraucēja viņa sāpēs.
tBfNvqDqvmE_0171.wav|Ceturtā dienā kāds kaimiņš saderinātiem par godu izrīkoja medības.
tBfNvqDqvmE_0172.wav|Nu Laimdots iegāja pie dēla, runāja laipnus mierināšanas vārdus un uzaicināja pēdīgi jaunekli uz piedalīšanos pie medībām.
tBfNvqDqvmE_0173.wav|Bet Auseklis no tādas izpriecāšanās nekā negribēja dzirdēt.
tBfNvqDqvmE_0174.wav|Nopūzdamies tēvs atkal aizgāja, bet, kad visi bija projām un nelaimīgais jauneklis pa pils pagalmu tikai kādus vecus uzticamus kalpus redzēja staigājam, viņš sāka ģērbties.
tBfNvqDqvmE_0175.wav|Šis bij izdevīgākais brīdis atstāt pili un bez sāpīgas atvadīšanās doties pasaulē.
tBfNvqDqvmE_0176.wav|Saposies viņš satvēra cepuri, kas tāpat vēl, kā tur uzmesta, uz galda gulēja, un izkratīja iz tās zīļu sauju.
tBfNvqDqvmE_0177.wav|Bet kas tas bija?
tBfNvqDqvmE_0178.wav|Līdz ar ozolenēm uzbira uz galda arī sarkans, dārgs akmens.
tBfNvqDqvmE_0179.wav|Auseklis to aplūkoja tuvāk un redzēja, ka tas bij akmens, ko, iekaltu zelta gredzenā, māte Rietekļam bija dāvinājuse.
tBfNvqDqvmE_0180.wav|Kā tas te bija varējis ierasties?...
tBfNvqDqvmE_0181.wav|Piepeši no viņa acīm atplaikšķījās kā migla.
tBfNvqDqvmE_0182.wav|Rieteklis viņam riekstus bija nozadzis.
tBfNvqDqvmE_0183.wav|Ozolenes cepurē berot, viņa gredzenam akmens bij izkritis.
tBfNvqDqvmE_0184.wav|Cik nekrietnu, nedzirdētu blēdību brālis bij izdarījis!...
tBfNvqDqvmE_0185.wav|Briesmīgas dusmas dusmas, kādas tas vēl nekad nebija sajutis, sacēlās jauneklī.
tBfNvqDqvmE_0186.wav|Ja Rieteklis būtu bijis istabā, viņš to uz vietas būtu nonāvējis!
tBfNvqDqvmE_0187.wav|Ātri viņš apjozās zobenu, uzlika cepuri galva, drāzās uz zirgu kuti un pavēlēja apseglot zirgu.
tBfNvqDqvmE_0188.wav|Aulekšos viņš tad izjāja pa pils vārtiem.
tBfNvqDqvmE_0189.wav|Ausekļa dvēsele tvīka pēc brāļa asinīm viņš tam devās pakaļ.
tBfNvqDqvmE_0190.wav|Zirgs bija vienās putās, kad Auseklis nokļuva pie meža, kura biezumos mednieku taures atskanēja.
tBfNvqDqvmE_0191.wav|Atstājis zirgu pie citiem mednieku kalpu uzraudzībā un apvaicājies pie viena, pie otra pēc Rietekļa, viņš to drīzi bija sataujājis un sastapa viņu pēdīgi vienu pašu meža dziļumā.
tBfNvqDqvmE_0192.wav|Ko gribi Rieteklis bargi ievaicājas, no brāļa pārvērsta ģīmja noskārzdams, ka tas viņam netuvojas ar labu nodomu.
tBfNvqDqvmE_0193.wav|Tev pateikties par tava gredzena akmeni, kuru tu līdz ar ozola zīlēm manā cepurē biji iemetis, Auseklis atbildēja.
tBfNvqDqvmE_0194.wav|Es tevis nesaprotu, Rieteklis sacīja auksti.
tBfNvqDqvmE_0195.wav|Bet bālums, kas pie šiem vārdiem pārklāja viņa seju, runāja viņam pretī.
tBfNvqDqvmE_0196.wav|Viņš tūliņ bija pamanījis, ka gredzenam akmens izkritis, bet nebija līdz šim zinājis, kur un kad tas noticis.
tBfNvqDqvmE_0197.wav|Tad paskaties sava gredzenā, Auseklis iesaucas.
tBfNvqDqvmE_0199.wav|Vai tu man ko gribēsi pavēlēt Rieteklis iekliedzas prom, zēn!
tBfNvqDqvmE_0200.wav|Ne agrāk, pirms asinis nebūšu redzējis plūstam iz tavas viltīgās, nekrietnās sirds!
tBfNvqDqvmE_0201.wav|Auseklis izgrūda nāvīgā ienaidā un bruka brāļam virsū.
tBfNvqDqvmE_0202.wav|Bet pēc īsa cīniņa lielais un spēcīgais Rieteklis viņam atņēma zobenu un norāva dunci no sāniem.
tBfNvqDqvmE_0203.wav|Ej viņš tad sacīja ar nicināšanu.
tBfNvqDqvmE_0204.wav|Ej un sargies man vēlreiz tā uzmākties.
tBfNvqDqvmE_0205.wav|Tad tevis vairs netaupīšu.
tBfNvqDqvmE_0206.wav|Gandrīz nesamanīgs aiz kauna un ienaida Auseklis atzvila pret kādu koku.
tBfNvqDqvmE_0207.wav|Ai, vājības lāsts, kas uz viņa gulēja, viņš nespēja pie sava laimes zagļa atriebties!...
tBfNvqDqvmE_0208.wav|Viņš aizmiedza acis, sakoda zobus, saknieba pirkstus dūrēs un ļāva tā kā puspamiris brītiņam aiztecēt.
tBfNvqDqvmE_0209.wav|Tad viņš saslējās stāvu.
tBfNvqDqvmE_0210.wav|Nespēju tevis nonāvēt, viņš runāja, grūti elpodams un kvēlojošus mirkļus pār brāli laizdams, bet tomēr tev atriebšos!
tBfNvqDqvmE_0211.wav|Visu šo kunigaikštu priekša, kuru taures mežu tricina; tēva, matēs un Sārtas priekša atklāšu tavu noziegumu!
tBfNvqDqvmE_0212.wav|Tie tad lai spriež par tavu godu!
tBfNvqDqvmE_0213.wav|To tu nedarīsi, Rieteklis iebrēcas un satvēra aso mednieka iesmu, ko, cīniņu uzsākot, bija nometis zemē.
tBfNvqDqvmE_0214.wav|Tik tiešam, ka Pērkons par mums valda, es to darīšu, ja tu neatsacīsies no Sārtas un neiesi pa pasauli!
tBfNvqDqvmE_0216.wav|Tad uz pedam savus draudus piepildīšu!
tBfNvqDqvmE_0217.wav|Auseklis runāja un pagriezās uz iešanu.
tBfNvqDqvmE_0219.wav|Bet neklausīdamies sauktais saka iet.
tBfNvqDqvmE_0220.wav|Rietekļa acis iezverojas, tas pacēla un atvēzēja iesmu un meta to ar sparu Ausekļam pakaļ.
tBfNvqDqvmE_0221.wav|Nāvīgi ķerts, jauneklis dobji ievaidējās, saļuma un izlaida garu.
tBfNvqDqvmE_0222.wav|Sastindzis slepkava stāvēja uz vietas.
tBfNvqDqvmE_0223.wav|Visas asinis, kas tam līdz šim bija daudzījušās pa galvu un krūtīm, likās saskrējušas kājās.
tBfNvqDqvmE_0224.wav|Tās bija smagas kā vara vāles.
tBfNvqDqvmE_0225.wav|Bet ap sirdi viņam apvilkās kā ledus tēne...
tBfNvqDqvmE_0226.wav|Ko viņš bij izdarījis?...
tBfNvqDqvmE_0227.wav|Tas jau tikai bija sapnis...
tBfNvqDqvmE_0230.wav|Viņam pārskrēja drebuļi.
tBfNvqDqvmE_0231.wav|Grīļodamies viņš tuvojas miroņam, izrāva iesmu iz muguras un iegrūda asiņaino galu zemē.
tBfNvqDqvmE_0232.wav|Brāl viņš kā ārprātā čukstēja, pie miroņa nometies ceļos un to paceldams sēdu.
tBfNvqDqvmE_0235.wav|Es biju nekrietns, es negribu Sārtas!...
tBfNvqDqvmE_0236.wav|Bet Auseklis palika kluss un mems, un viņa bala roka tapa dzestra Rietekļa rokās.
tBfNvqDqvmE_0237.wav|Viņš piecēlās.
tBfNvqDqvmE_0238.wav|Noziegums bija padarīts, nu tas bija jāapslēpj un viņa sekas jānovērš.
tBfNvqDqvmE_0239.wav|Rieteklis atrausa lapas un izraka ar lielām pūlēm garenu bedri.
tBfNvqDqvmE_0240.wav|Tajā viņš ieguldīja Ausekli, apbēra to ar zemēm un uzrausa tām atkal lapas virsū.
tBfNvqDqvmE_0242.wav|Bet pa meža vientuļo nostūri vējš kokos šalca tāpat kā visur citur, un neviens cits nevarēja teikt un stāstīt, ka tur no brāļa rokas bija ticis aprakts tik daudz skaistuma un tik daudz mīlestības...
tBfNvqDqvmE_0243.wav|Kad, medībām beidzoties, Auseklis neieradās pie citiem viesiem, Laimdots nenojauta nekā ļauna, domādams, ka nelaimīgais dēls, viens pats atnācis, viens pats arī atkal gribot aizjāt.
tBfNvqDqvmE_0244.wav|Tikai tad viņš iztrūkās, kad kalpi vakarā Ausekļa zirgu ieveda kaimiņa pils pagalmā.
tBfNvqDqvmE_0245.wav|Nu sākās taujāšana, bet neviens nezināja, kur Auseklis palicis.
tBfNvqDqvmE_0246.wav|Daži stāstīja, viņš esot pēc Rietekļa vaicājis, bet šis apgalvoja, ka brāļa nemaz neredzējis.
tBfNvqDqvmE_0247.wav|Vājā cerība, ka jauneklis kājām aizgājis uz māju, izrādījās arī par maldīgu, un tā tad beidzot atlika tikai rūgtā pārliecināšanās, ka Ausekļam notikuse nelaime.
tBfNvqDqvmE_0248.wav|Bet tad taču viņa nedzīvajām miesām kaut kur vajadzēja atrasties, bet veltīga bija rūpīgākā meklēšana.
tBfNvqDqvmE_0249.wav|Auseklis palika nozudis.
tBfNvqDqvmE_0250.wav|Kad nu pēdējais cerības stariņš bija izdzisis, tad Laimdots, Zeltrauda, Rieteklis un Sārta tērpās sēru drēbēs un apraudāja Ausekli.
tBfNvqDqvmE_0251.wav|Bet Laimdota sirdsēsti par viņa koklētāja agro nāvi bija visdziļākie, tie sagrauza viņa spēkus, viņš saslima un nomira.
tBfNvqDqvmE_0252.wav|Un, kad divkārtējais sēru laiks bija notecējis, tadjaunais kunigaikšķis posās uz spožām dzīrēm uz kāzām ar Sārtu.
tBfNvqDqvmE_0253.wav|Un viņš salūdza daudz viesu.
tBfNvqDqvmE_0254.wav|Cienīgi vaidelaiši, ar kriva sveicinājumu un svētību pie Rietekļa sūtīti, izdarījapāra svinīgo savienošanu, un, simtām vasku sveču mirdzot, laimīgais līgavainis Sārtai aiz kāzu galda nosēdās līdzās.
tBfNvqDqvmE_0255.wav|Tad atskanēja no stabulēm, koklēm un bungām tāds gaviļu troksnis, kāds līdz tam pili nebij tricinājis.
tBfNvqDqvmE_0256.wav|Šīm prieku skaņām rimstot, liels līgasoņu un burtnieku pulks uzsāka dziedāt, jaukos vārdos slavēdami jaunās valdnieces burvīgo skaistumu un teikdami jaunā kunigaikšta tikumus un varonību...
tBfNvqDqvmE_0257.wav|Dārgiem vīniem plūstot, līksmība auga un vairojās un beidzot atspīdēja katrā sejā.
tBfNvqDqvmE_0259.wav|Visā šai jautrības mutulī tikai Zeltrauda klusa un mema un dīvaini nopietna sēdēja savā goda krēslā taisni pretī Rietekļam un Sārtai...
tBfNvqDqvmE_0260.wav|Jau tūliņ pēc Ausekļa nozušanas ar viņu bija notikuse savāda pārvēršanās.
tBfNvqDqvmE_0261.wav|Karstā mīlestība, kādu viņa Rietekļam līdz tam allaž bija parādījuse, piepeši bija likusēs esam atdzisuse un pārgājuse no dzīvā dēla uz mirušā piemiņu.
tBfNvqDqvmE_0262.wav|Dienām viņa bija varējuse sēdēt Ausekļa istabā, laiku tur pavadīdama vai nu raudot, vai klusām pa istabu rīkojoties un mīļi cilājot dēla atstātās lietas un drēbes.
tBfNvqDqvmE_0263.wav|Viņa pret Rietekli nebija nelaipni izturējusēs, bet šis vairs nebija spējis mātei tā pieglausties kā agrāk.
tBfNvqDqvmE_0264.wav|It kā kāda noslēpumaina vara viņu no tā bija atturējuse.
tBfNvqDqvmE_0265.wav|Kāzām tuvojoties, viņa arvien ilgāk bija palikuse Ausekļa istabā un beidzot no tās vairs nemaz nenākuse laukā.
tBfNvqDqvmE_0266.wav|Rieteklis jau bija domājis, ka viņa arī dzīru laiku tur vientulībā pavadīšot, bet nu viņa tomēr bij atnākuse un sēdēja klusa un mēma un vēl arvien sēru uzvalkā viņa priekšā.
tBfNvqDqvmE_0267.wav|Rieteklis nezināja, vai par to priecāties vai nē.
tBfNvqDqvmE_0268.wav|Mātes bālajā ģīmī un viņas bez laika un bēdu balinātos matos skatoties, viņu atkal sagrāba aukstums, kādu tas mežā pie brāļa miroņa bija sajutis.
tBfNvqDqvmE_0269.wav|Viņš dzēra vīnu vairāk nekā citām reizēm, bet viņa sirds nesasila.
tBfNvqDqvmE_0270.wav|Bet dzīres gāja savu gaitu, kokles un stabules atskanēja no jauna, dziedātāji dziedāja, un sveši dejotāji iepriecināja viesu acis ar savu mākslu.
tBfNvqDqvmE_0271.wav|Tad visi no jauna sēdās pie galdiem uz vakara mielastu.
tBfNvqDqvmE_0272.wav|Sudraba un zelta bļodas veikli kalpi jaunajam param un viesiem ceļa priekšā pirmo ēdienu.
tBfNvqDqvmE_0273.wav|Bet kas tas bija?
tBfNvqDqvmE_0274.wav|Vai Rietekļam acis bija apmānītas?
tBfNvqDqvmE_0275.wav|Mirdzošā bļodā viņa priekšā atradās sauja ozola zīļu...
tBfNvqDqvmE_0276.wav|Nekā nesacīdams, Rieteklis ozolenes ātri apslēpa ar roku, iegrāba tās saujā un nometa zem galda.
tBfNvqDqvmE_0277.wav|Neviens nekā nebij manījis.
tBfNvqDqvmE_0278.wav|Tikai Sārta ievaicājās: Vai tu neēd?
tBfNvqDqvmE_0279.wav|Nē, Rieteklis atbildēja un dzēra vīnu.
tBfNvqDqvmE_0280.wav|Kalpi nesa apkārt otru ēdienu.
tBfNvqDqvmE_0281.wav|Rieteklis skatījās uz galdu, jo viņš šoreiz gribēja redzēt, kas viņam bļodu nolika priekšā.
tBfNvqDqvmE_0282.wav|Kada bala roka aiz viņa pasniedzas, noņēma tukšo zelta trauku un uzlika tai vietā citu.
tBfNvqDqvmE_0283.wav|Bļoda bij atkal sauja nobriedušu ozoleņu.
tBfNvqDqvmE_0284.wav|Rietekļam asinis sakāpa deniņos.
tBfNvqDqvmE_0286.wav|Viņš ātri sagrāba licēja roku bet, it kā tas čūsku būtu aizticis, viņš to atkal palaida vaļā.
tBfNvqDqvmE_0287.wav|Roka bij dzestra kā miroņam un vienā pirkstā gredzens, pie kura kā sasaluse asins pile spīdēja viņa sarkanais akmens.
tBfNvqDqvmE_0288.wav|Vai pats Auseklis bij atnācis viņu apkalpot?
tBfNvqDqvmE_0289.wav|Neizsakāms baigums pārņēma Rietekli, viņa dvēseli sarakņādams līdz dziļākiem dziļumiem.
tBfNvqDqvmE_0290.wav|Bet ar pārcilvēcisku spēku viņš savaldījās, uzlika atkal roku uz bļodas un nobēra ozolenes zemē, neviens nekā nebija manījis.
tBfNvqDqvmE_0291.wav|Tikai Sārta atkal iejautājās: Vai tu neēd?
tBfNvqDqvmE_0292.wav|Ne, Rieteklis atbildēja tāpat ka pirmiņ un satvēra no jauna zelta vīna kausu.
tBfNvqDqvmE_0293.wav|Kalpi gāja apkārt ar trešo ēdienu.
tBfNvqDqvmE_0294.wav|Un atkal tā pate spokainā roka noņēma tukšo trauku un uzlika Rietekļam trešo reizi sauju zīļu.
tBfNvqDqvmE_0295.wav|Un nu Rieteklis arī pamanīja, ka piedurkne, ko tas dabūja redzēt, līdzinājās Ausekļa svārku piedurknei.
tBfNvqDqvmE_0296.wav|Viņš uzlēca stāvu.
tBfNvqDqvmE_0297.wav|Un, ja tam uz vietas bija jāmirst, viņam vajadzēja redzēt, kas aiz viņa krēsla stāvēja!
tBfNvqDqvmE_0298.wav|Bet tur nebija nekāda spoka, tikai pulks sulaiņu, kuri nadzīgi šurp un turp šaudījās.
tBfNvqDqvmE_0299.wav|Mazliet apmierināts, Rieteklis atkal gribēja nosēsties.
tBfNvqDqvmE_0300.wav|Bet, pavērsis acis uz Sārtu, viņš redzēja, ka tā bija paģībuse.
tBfNvqDqvmE_0301.wav|Rietekļam mati saslējās stāvu.
tBfNvqDqvmE_0302.wav|Tātad Ausekļa gars tiešām bija viņa tuvumā, arī viņa to bija manījuse!
tBfNvqDqvmE_0303.wav|Kā palīdzības un glābiņa meklēdami, viņa mirkļi aizira uz māti.
tBfNvqDqvmE_0305.wav|Jo miroņa auta bālumā viņa tur sēdēja, un viņas acīs gaiši bija lasāms es zinu visu...
tBfNvqDqvmE_0306.wav|greznās dzīru istabas sienas ap Rietekli sāka līgoties, griesti likās noslīgstot līdz viņa galvai, kā riebīga ķērkšana viņam izklausījās jaukā dziedāšana.
tBfNvqDqvmE_0307.wav|Un sveces tam šķitās esam neskaitāmu pekles garu acis, kas viņam no visām pusēm nāca tuvāk un tuvāk...
tBfNvqDqvmE_0308.wav|Māt Rieteklis dobji iestenējās.
tBfNvqDqvmE_0310.wav|Te māte pakustināja lūpas un sacīja: Nāc, nāc...
tBfNvqDqvmE_0311.wav|Un, visu ap sevi aizmirsdams, viņš devās pie matēs un slēpa savu grēka apkrauto galvu viņas klēpī.
tBfNvqDqvmE_0312.wav|Un viņa raudāja par viņu.
tBfNvqDqvmE_0313.wav|Bet ka uz neredzamu mājienu piepeši viss kazu troksnis izzuda, un dziļš klusums iestājās.
tBfNvqDqvmE_0314.wav|Un pa šo Ramavas klusumu taisnības nemaldamais gars gāja uz soda vietu.
hdAAXPxc_YI_0000.wav|VIŅA CEĻI.
hdAAXPxc_YI_0001.wav|Pusdienas saulītes mīlīgie stari rotuļojās ap vecā vīra balto galvu, kas glītas zemnieku mājas durvju priekšā sēdēja un darīja vīzes.
hdAAXPxc_YI_0002.wav|Bet likās, ka darbs nebij steidzams, jo laiku pa laikam, padarinājis lūku ar mazu tuteni, tas atkal apmeta mieru, rokas kā bez spēka atkrita klēpī un galva domu pilna noliecās.
hdAAXPxc_YI_0003.wav|Dienvidus stundas burvīgums valdīja sētā.
hdAAXPxc_YI_0004.wav|Pa lielceļu, kas mājai kā pelēkdzeltena lenta stiepās garām, neviens nebrauca.
hdAAXPxc_YI_0005.wav|Visapkārt klusums.
hdAAXPxc_YI_0006.wav|Tikai šad un tad kāda bezdelīga nočviruļoja savu dziesmu, uz istabas vai uz tuvējās klēts jumta uzmezdamās.
hdAAXPxc_YI_0007.wav|Laiks bija karsts, un gaiss trīsēja tālumā.
hdAAXPxc_YI_0008.wav|No istabas puses, kuras durvis līdz kājai bij atvērtas vaļā, aizmidzinoša mušu žīkstēšana atskanēja sirmgalvja ausīs.
hdAAXPxc_YI_0009.wav|Šodien ir piecpadsmitais jūnijs...
hdAAXPxc_YI_0010.wav|Desmit gadi...
hdAAXPxc_YI_0011.wav|desmit gadi, viņa lūpas čukstēja klusi un rūgti, kāpēc, ak Dievs, kāpēc?...
hdAAXPxc_YI_0012.wav|Lūks un tuteniņš viņam izslīdēja iz rokām, saliktas viņš pacēla tās uz augšu kā lūgdams, kā izsamisis un pagrieza ģīmi taisni pret sauli.
hdAAXPxc_YI_0013.wav|Apžilbis viņš nenovērsās vis, bet palika, it kā atbildes gaidīdams, labu brīdi tā; visgaišākais saules spožums viņu nevarēja apžilbināt-tas bija aklis.
hdAAXPxc_YI_0014.wav|Pēdīgi vecais atkal nolaida rokas, galva seri nokaras uz krūtīm.
hdAAXPxc_YI_0015.wav|Kungs, nesodi sava arī garīgi aklā bērna, tas lūdzās, mūsu domas nav tavas domas.
hdAAXPxc_YI_0016.wav|Esmu saņēmis no tevis to labu ar pateikšanu, negribu kurnēt, arī to ļaunu nesdams.
hdAAXPxc_YI_0017.wav|Bet rūgts, rūgts ir biķeris, ko tu man dodi dzert.
hdAAXPxc_YI_0018.wav|Sirmgalvis noliecās pēc lūka un tuteniņa, lai turpinātu darbu, bet, tuteniņa nevarēdams sagrābstīt, tas atkal nogrima domās.
hdAAXPxc_YI_0019.wav|Šinī dienā, kurā viņš desmit gadus atpakaļ pavisam bij zaudējis acu gaismu, dzīvāki nekā citās reizās viņa nelaime un visa pagātne tam nāca atmiņā.
hdAAXPxc_YI_0020.wav|Viņš redzēja sevi kā godīgu, no visiem labprāt ieredzētu, acīgu jaunekli un ar labpatikšanu kavējās pie šiem sen pagājušiem laikiem.
hdAAXPxc_YI_0021.wav|Bet nevilšus viņa domas atkal atstāja šās jaukās bildes un drīzi noklīda pie viņa nelaimes.
hdAAXPxc_YI_0022.wav|Kāda grēka dēļ gan Dievs to bija grūdis mūžīgā naktī?...
hdAAXPxc_YI_0023.wav|Šis zaimojošais jautājiens, ap kuru tas jau bieži, bieži bij nodarbojies, tam tagad atkal uzmācās, to sākdams mocīt.
hdAAXPxc_YI_0024.wav|Kāda grēka dēļ?...
hdAAXPxc_YI_0025.wav|Vai viņš jaunībā nebij dzīvojis tikli un strādīgi, vai negodinājis savus vecākus?
hdAAXPxc_YI_0026.wav|Vai viņa laulība nebij bijuse priekšzīmīga visam pagastam?
hdAAXPxc_YI_0027.wav|Vai tas bij skopuļojis ar Dieva dāvanām?
hdAAXPxc_YI_0028.wav|Kurš ubags, kurš nabags varēja žēloties, ka neatspirdzināts ticis aizdzīts no viņa nama durvīm!
hdAAXPxc_YI_0029.wav|Vai tas bij spiedis saimi vai atrāvis tai kādu grasi no algas, vai citam kādam darījis netaisnību un pārestību?
hdAAXPxc_YI_0030.wav|Kas varēja atsaukties, ka dzirdējis no vecā Grāvīša netaisnu, ļaunu vārdu?...
hdAAXPxc_YI_0031.wav|Un tak viņš bija piemeklēts no Dieva kā reti kāds cits.
hdAAXPxc_YI_0033.wav|Ak, vai nebij diezgan nelaimes, kad viņš vienu aci pazaudēja caur dēla neuzmanību: mežā, malku cērtot, tas nevērīgi palaida vaļā egles zaru, kas izsita tēvam labo aci.
hdAAXPxc_YI_0034.wav|Kāpēc kreisajai vajadzēja izsāpēt!...
hdAAXPxc_YI_0035.wav|Vai viņš bij sodīts savu bērnu grēku dēļ, jo tas var būt, ka bērnu grēki top piemeklēti pie vecākiem, tāpat kā vecāku grēki pie bērniem.
hdAAXPxc_YI_0036.wav|Bet viņa Mārtiņš jau nebija bijis palaidnis, ka tā prāts nenesās uz zemes darbu, tādēļ jau viņu nevarēja saukt par sliktu.
hdAAXPxc_YI_0037.wav|Visiem nav vienādas dabas.
hdAAXPxc_YI_0038.wav|Un pilsētā galdnieku meistars, lai gan Mārtiņš bij šķīries no tā ar naidu, viņu ir tādēļ uzlielīja par lāga cilvēku.
hdAAXPxc_YI_0039.wav|Kā Mārtiņš kā kuģenieks bij izturējies, par to gan Grāvīša tēvs nekā nezināja, bet laikam tak arī labi.
hdAAXPxc_YI_0040.wav|Drošas ziņas jau viņam arī neviens nevarēja stāstīt par to.
hdAAXPxc_YI_0041.wav|Jo drīzi pēc tam, kad Mārtiņš iestājās kuģu dienestā, avīzēs bij lasāms par daudz nelaimēm uz ūdens, un no tā laika dēls palika pazudis.
hdAAXPxc_YI_0042.wav|Un nu jau bij aiztecējuši kādi septiņpadsmit gadi no tā laika!
hdAAXPxc_YI_0043.wav|Viņš sen dus dziļā jūras klēpī, sirmgalvis nopūtās.
hdAAXPxc_YI_0044.wav|Un Liene, viņa meita?
hdAAXPxc_YI_0046.wav|Tā gluži bij atsitusēs Dieva priekšā aizgājušā mātē.
hdAAXPxc_YI_0047.wav|Cik daudz mīlestības tā bij parādījuse vecajam tēvam, cik citiem!
hdAAXPxc_YI_0049.wav|īsts dēls labāks nevarēja būt kā Gusts.
hdAAXPxc_YI_0050.wav|Nē, bērnu dēļ man grūtais slogs nav jānes, neredzīgais domāja.
hdAAXPxc_YI_0051.wav|Bet kādēļ tad?...
hdAAXPxc_YI_0052.wav|Viņš neatrada atbildes.
hdAAXPxc_YI_0053.wav|Te čabēja viegli solīši, un divi bērni, meitiņa, gadus sešus veca, zēns, gadus četrus, parādījās sētā.
hdAAXPxc_YI_0054.wav|Katram bij gara smilga rokā, pilna pievērta sarkanu zemeņogu.
hdAAXPxc_YI_0055.wav|Vectetiņ, vectetiņ, jel atmini, ko mēs tev nesam puisēns jau par gabalu sauca smalkā balstiņā.
hdAAXPxc_YI_0057.wav|Viss drumīgums izzudano sirmgalvja sejas.
hdAAXPxc_YI_0058.wav|Uz to pusi pagriezies, no kurienes balss nāca, tas ļoti laipni sacīja:
hdAAXPxc_YI_0059.wav|Nu ko tad, Kārlīt?
hdAAXPxc_YI_0061.wav|Laikam kādu puķīti?
hdAAXPxc_YI_0062.wav|Nē, redz, ka tu nevarēji atminēt, mēs tev nesam ogas, zemenes.
hdAAXPxc_YI_0063.wav|Jā, un divas smilgas tīri pilnas pievērtas, meitene lepni pielika.
hdAAXPxc_YI_0066.wav|Kas to bij dzirdējis, vectēvs brinojās.
hdAAXPxc_YI_0067.wav|Jā, un es viņas uzgāju, mazais svarīgi runāja, galvu kratīdams, tur ataudziņas malā, un par to tev ar viena smilga jāapēd un mātei otra.
hdAAXPxc_YI_0069.wav|Sirmgalvis paņēma smilgu un ar patikšanu ieoda ogu saldo smaržu.
hdAAXPxc_YI_0070.wav|Es arī reiz lasīju zemenes...
hdAAXPxc_YI_0072.wav|Tu tak pats arī jau viņas esi lūkojis tas dēlēnu jautajā un glaudīja viņa sprogaino galvu.
hdAAXPxc_YI_0073.wav|Esmu gan, apēdu trīs vai četras, gribējās gan vairāk, bet Lienīte neļāva, teica, ka tad tev nebūšot.
hdAAXPxc_YI_0074.wav|Vectēvs pasmīnēja vai zinat ko, bērni viņš jautajā nu ko tad?
hdAAXPxc_YI_0075.wav|Klausāt, bērni, kad tādi veči kā es ēd pirmās zemenes, tad viņiem drīzi jāmirst, un, kad es nomiršu, kas tad jums stāstīs pasakas?
hdAAXPxc_YI_0076.wav|Tādēļ dodat vienu smilgu mātei un otru noēdat paši.
hdAAXPxc_YI_0077.wav|Bet par to, ka jūs neesat aizmirsuši vectēva, viņš jums izstāstīs vakarā pasaku.
hdAAXPxc_YI_0078.wav|Pareizi, pasaku, bet garu, garu īsas pasakas nav labas, puisēns, smilgu no vectēva pirkstiem izņemdams, derinājās.
hdAAXPxc_YI_0079.wav|Ja, un tādu smuku, par burviem un raganām, Lienīte pielika.
hdAAXPxc_YI_0080.wav|Bet, vectētiņ, tu vēl man vizīšu neesi nodarinājis!
hdAAXPxc_YI_0081.wav|Ne, par burlakiem labāk, Karlīts, māsu pārtraukdams un ogas tai atdodams, sacīja un mudījās vectēvam klēpī.
hdAAXPxc_YI_0083.wav|Jā, bērniņ, jā, sirmgalvis apsolīja un tad sacīja uz Lienīti.
hdAAXPxc_YI_0084.wav|Vizīšu, bērniņ, neesmu nodarījis tādēļ, ka biju drusciņ apslinkojies, un tā man arī tuteniņš nokrita zemē, un es viņa vairs nevarēju atrast, tas lēni pielika.
hdAAXPxc_YI_0085.wav|Tas nāk par to, ka tu nevari redzēt Kārlīts gudri sacīja.
hdAAXPxc_YI_0086.wav|Tuteniņš jau tepat guļ.
hdAAXPxc_YI_0087.wav|Zēns izlēca neredzīgajam no klēpja un pasniedza viņam to.
hdAAXPxc_YI_0088.wav|Vectētiņ, par ko tu nevari redzēt?
hdAAXPxc_YI_0089.wav|Un, pie vectēva pieglauzdamies, dēlēns tam jautājoši lūkojās tukšajās acu vietās.
hdAAXPxc_YI_0090.wav|Sirmgalvis sarāvās.
hdAAXPxc_YI_0091.wav|Tas pats jautājiens, ap kura izšķiršanu tas nupat velti bij nodarbojies, tagad nāca no viņa dēlēna mutes un aizķēra to kā sāpīgs sitiens.
hdAAXPxc_YI_0092.wav|Tāpēc, ka Dieviņš to tā gribējis, tas atteica.
hdAAXPxc_YI_0093.wav|Bet par ko tad Dieviņš to gribējis?
hdAAXPxc_YI_0094.wav|Vai viņam patīk, kad viens nevar redzēt, vai ir labi, ka viens nevar redzēt?
hdAAXPxc_YI_0095.wav|Vectēvs nolaida galvu.
hdAAXPxc_YI_0096.wav|Nezinu, bērniņ, laikam gan reizēm bet runāsim par citu ko, Kārlīt!
hdAAXPxc_YI_0098.wav|Kur Karlīts māte jautajā, no dienvidus pieceldamas un ogu smilgas ar pienācīgo apbrīnošanu saņemdama.
hdAAXPxc_YI_0099.wav|Pie vectēva; viņš prasa, kādēļ esot neredzīgs.
hdAAXPxc_YI_0100.wav|Māte izsteidzās ārā.
hdAAXPxc_YI_0101.wav|Viņa zināja, ka tēvam nepatika, kad par viņa aklību runāja, un nu nepraša bērns to darīja.
hdAAXPxc_YI_0102.wav|Bet tā nāca par vēlu, Karlīšam jau pavisam cits kas bij prātā.
hdAAXPxc_YI_0103.wav|Ka tas zelta spēles skan, kas krauklīšam rociņa?
hdAAXPxc_YI_0104.wav|Vai ta ka ermoņikas viņš jautāja, savas zināšanas gribēdams paplašināt.
hdAAXPxc_YI_0105.wav|Te māte to pārtrauca.
hdAAXPxc_YI_0106.wav|Nāc iekša, Karlīt, ogas est viņa sauca.
hdAAXPxc_YI_0107.wav|Bērns paklausīja.
hdAAXPxc_YI_0108.wav|Sirmgalvis ka svētīdams tam roku izstiepa pakaļ.
hdAAXPxc_YI_0109.wav|Tik vienreiz savu bernabernu mīļos vaidziņus miesīgam acīm redzēt viņš čukstēja.
hdAAXPxc_YI_0110.wav|Ak Dievs, kam tu man to prieku liedzi!...
hdAAXPxc_YI_0111.wav|Saime tagad piecēlās un aizgāja pie darba.
hdAAXPxc_YI_0112.wav|Arī vecais cītīgi sāka strādāt ap vizīšu darināšanu, kas viņam, lai gan neredzīgam būdamam, diezgan veicās.
hdAAXPxc_YI_0113.wav|Tikai šad un tad dziļas nopūtas pacēla viņa krūtis.
hdAAXPxc_YI_0114.wav|Tētiņ, kas tev ir saimniece jautāja, par brīdi no istabas iznākdama.
hdAAXPxc_YI_0115.wav|Tu nemaz šodien neesi tik jautrs kā citad, to jau priekš pusdienas nomanīju.
hdAAXPxc_YI_0116.wav|Tev tak nekas nekait?
hdAAXPxc_YI_0117.wav|Un meita aplika mīlinādama roku ap tēva kaklu.
hdAAXPxc_YI_0118.wav|Nekas, meit, tikai tā pati vecā brūce sūkst, tēvs vilcinoši atbildēja.
hdAAXPxc_YI_0119.wav|Šodien atjaunojās mana nelaimes diena, šodien priekš desmit gadiem -
hdAAXPxc_YI_0120.wav|Viņa balss aizrāvās, tas apklāja ar roku kvēlošas acu vietas.
hdAAXPxc_YI_0121.wav|Tētiņ, meita aizgrābti runāja, nežēlojies!
hdAAXPxc_YI_0122.wav|Dievs tev ir ņēmis divas acis un atdevis vietā četras; ak, dodies jel mierā, kas zin, kam pārlabu tas noticis.
hdAAXPxc_YI_0123.wav|Zinu, meit, ka grēkoju un zaimoju.
hdAAXPxc_YI_0124.wav|Dievs ne tikai vien zaudētās acis man divkārt atdevis atpakaļ, bet turklāt mani pilnīgi svētījis ar visu.
hdAAXPxc_YI_0125.wav|Kā man trūkst?
hdAAXPxc_YI_0126.wav|Vai mans liktenis citādi visādi nav apskaužams?
hdAAXPxc_YI_0127.wav|Pārpilnībā un mīļu bērnu pajumtē nobeigt savas vecuma dienas, kāda labuma man vēl vajaga?...
hdAAXPxc_YI_0128.wav|Bet te man uzmācas kārdinātājs, vecītis turpināja, un iečukst man ausī: Jā, tu gan esi laimīgs, bet ko tas viss līdz!
hdAAXPxc_YI_0129.wav|Tu būtu simtkārt laimīgāks, kad tu savu laimi varētu ne tikai sajust vien, bet arī redzēt.
hdAAXPxc_YI_0130.wav|Kāda grēka dēļ viņš, kas saucas Mīlestība, grūdis savu bērnu mūžīgā tumsībā?...
hdAAXPxc_YI_0131.wav|Redz, meit, un tad man paliek rūgti ap sirdi un es kurnu pret likteni.
hdAAXPxc_YI_0132.wav|Īpaši šodien manas nelaimes atmiņas dienā.
hdAAXPxc_YI_0133.wav|Man grūti nākas atzīt.
hdAAXPxc_YI_0134.wav|Ka Dievs taisni darījis.
hdAAXPxc_YI_0135.wav|Vecais nenobeidzis nodūra galvu.
hdAAXPxc_YI_0136.wav|Ak, tet, iedoma jel to, ko tev mūsu mācītājs tik daudzreiz teicis, un aizdzen nelabas domas, meita mierināja, mūsu ceļi nav Dieva ceļi.
hdAAXPxc_YI_0137.wav|Tiesa, meit, tiesa tēvs apmierinādamies runāja.
hdAAXPxc_YI_0138.wav|To jau sev tūkstošreiz pats esmu teicis.
hdAAXPxc_YI_0139.wav|Bet esmu vājš, un kārdinātājs ir spēcīgs.
hdAAXPxc_YI_0140.wav|Aklība ir grūts, grūts slogs!
hdAAXPxc_YI_0141.wav|Liene novērsās, lai tēvam neuzkristu uz rokas karsta, iz viņas acs ritoša asara.
hdAAXPxc_YI_0142.wav|Tavi ceļi nav taisni, viņas lūpas nedzirdoši runāja...
hdAAXPxc_YI_0143.wav|Piepeši abi bērni izskrēja no istabas, saukdami: Tēvs brauc, tēvs, mēs viņu pa logu ieraudzījām!
hdAAXPxc_YI_0144.wav|Es papriekšu, Lienīte sacīja.
hdAAXPxc_YI_0145.wav|Jā un viņam arī ir viens zirgs līdz, Karlīts pielika.
hdAAXPxc_YI_0146.wav|Teciet priekša tēvam, vectēvs skubināja, un bemi aizlidoja.
hdAAXPxc_YI_0147.wav|Gusts nāk agrāk mājā, nekā viņu gaidīju, neredzīgais sacīja.
hdAAXPxc_YI_0148.wav|Es arī viņu negaidīju.
hdAAXPxc_YI_0149.wav|Viņam būs labi gājis, meita atteica.
hdAAXPxc_YI_0150.wav|Pēc brīža saimnieks piebrauca.
hdAAXPxc_YI_0151.wav|Ratu pakaļā bij piesiets melns zirgs.
hdAAXPxc_YI_0152.wav|Sasveicinājās.
hdAAXPxc_YI_0153.wav|Tad, aizjūgu kādam puisim atdevis un zirgu no ratiem atraisījis, saimnieks to pavadāja pa istabas priekšu.
hdAAXPxc_YI_0154.wav|Nu, sieviņ, ka tev patīk mūsu meļņa melnais vietnieks tas jautajā.
hdAAXPxc_YI_0155.wav|Saimniece uzmanīgi uzlūkoja zirgu.
hdAAXPxc_YI_0156.wav|Ļoti labi, viņš celaks un košāks par mūsu nozagto, to katrs teiks.
hdAAXPxc_YI_0157.wav|Bet vai nedzirdēji vēl varbūt ko par mūsu nabaga lopiņu?
hdAAXPxc_YI_0158.wav|Neko, veca lieta: kas reiz zagļu rokas, tas beigts.
hdAAXPxc_YI_0159.wav|Nudie brangs kumeļš tak tirgū pirkts saimniece jautajā.
hdAAXPxc_YI_0160.wav|Zirgs nozviedzās.
hdAAXPxc_YI_0161.wav|Vectetiņ, ka tev patīk jauna zirga zviegšana Karlīts klusi neredzīgo jautāja.
hdAAXPxc_YI_0163.wav|Ne, saimnieks atbildēja kur tad?
hdAAXPxc_YI_0164.wav|Atmini, viņš nācis no tālienes, no tev mīļas vietas kā lai to atminu!
hdAAXPxc_YI_0165.wav|Pirku no Baložu saimnieka.
hdAAXPxc_YI_0166.wav|Ej nu Liene izsaucās.
hdAAXPxc_YI_0167.wav|Tāpēc viņš zviedza, sacīja man labas dienas no dzimtenes.
hdAAXPxc_YI_0168.wav|Tēt, Gusts pircis zirgu mūsu Baložos!
hdAAXPxc_YI_0170.wav|Vai viss tur vēl tāpat kā agrāk?
hdAAXPxc_YI_0171.wav|Vai vecais sērmūklis, kurā es un Mārtiņš tik daudzreiz tikām kāpuši pēc ogām, vēl stāv pagalmā?
hdAAXPxc_YI_0172.wav|Sērmūklis pagalam, bet cits viss liekas tur nepārvērsts, un Baložam iet labi, Gusts atbildēja, aizveda zirgu uz stalli un tad aizgāja laukus apskatīt.
hdAAXPxc_YI_0173.wav|Mūsu mīļa, vecā sermukļa vairs nava, Liene runāja, jā, tā viss zud.
hdAAXPxc_YI_0174.wav|Arī Mārtiņa vairs nava, tā domīgi pielika.
hdAAXPxc_YI_0175.wav|Baložos uzcītīgam saimniekam vajaga iet labi, viņiem laba zeme, sirmgalvis runāja.
hdAAXPxc_YI_0176.wav|Bafods būs jau tur krietni iedzīvojies.
hdAAXPxc_YI_0177.wav|Cik ilgi viņš jau tur ir?
hdAAXPxc_YI_0178.wav|Bus kadi astoņi gadi, kamēr Gusts mani šurp veda,-ja, astoņi gadi, Liene rēķināja un iegāja istabā pēc kāda rokdarba.
hdAAXPxc_YI_0179.wav|Vectētiņ, kad zagļi šito zirgu atkal nozags, tad tēvs pirks vienu vēl smukāku, ar zvaigzni pierē Karlīts noslēpumīgi čukstēja sirmgalvim ausī.
hdAAXPxc_YI_0180.wav|Cerēsim, dēliņ, ka šis melnis nekritīs zagļu nagos, vectēvs atbildēja un smaidīja par bērna nevainību.
hdAAXPxc_YI_0181.wav|Vai tev nav par karsti saimniece, nosēzdamās tēvam ar adekli blakus, runāja, kamēr bērni sāka rotuļoties uz lielceļa ar akmentiņiem.
hdAAXPxc_YI_0182.wav|Laiks ļoti sautošs.
hdAAXPxc_YI_0183.wav|Veciem nekad nav par karst, tēvs atbildēja, gatavu vīzīti rūpīgi aptaustīdams, man te ļoti patīkami.
hdAAXPxc_YI_0184.wav|Bet ceļa vīriem gan tagad nelādzīga braukšana.
hdAAXPxc_YI_0185.wav|Neesmu šodien neviena manījuše, Liene atbildēja, Gustam arī būs krietni bijis ko izturēt.
hdAAXPxc_YI_0186.wav|Saule sāka jau tecēt uz leju, bet tās stari dedzināja vēl arvienu tikpat karsti.
hdAAXPxc_YI_0187.wav|Tēvs un meita tikai šad un tad pa vārdam izmeta, pēdējā reižu reizām apsauca bērnus, kad tie rotuļodamies sacēla pa daudz lielu troksni.
hdAAXPxc_YI_0188.wav|Te atskanēja nepatīkama žverkstēšana, kas likās tuvojoties, un tūliņ arī mazā Lienīte, kas bija tālāk aizgājuse kādu dadzi noraut, iesaucās:
hdAAXPxc_YI_0189.wav|Trīs cilvēki brauc, un viens ta ka sasiets!
hdAAXPxc_YI_0190.wav|Rati lēnam tuvojās, ietīti pelēkā putekļu mākonī.
hdAAXPxc_YI_0191.wav|Lienītes gaišas acis nebija vīlušas.
hdAAXPxc_YI_0192.wav|Divu vīriešu starpā pussēdu, pusgulu atradās saistītām rokām bāls puisietis, kura galva bij aptīta netīru, asinīm aptraipītu lakām.
hdAAXPxc_YI_0193.wav|Arī ģīmis bija asiņains, vienā vaigā dziļa brūce.
hdAAXPxc_YI_0194.wav|Laiku pa laikam tas smagi iestenējās.
hdAAXPxc_YI_0195.wav|Ratus piepeši mājai pretī apturēja.
hdAAXPxc_YI_0197.wav|Dievs palīdz, Grāvīša tēv viens no vīriešiem sveicināja.
hdAAXPxc_YI_0198.wav|Ko jūs tādā karstumā nama priekšā darāt?
hdAAXPxc_YI_0199.wav|Citi būtu laimīgi, kad varētu pakrēslī tupēt, jūs, kas to varat, tā nedarāt.
hdAAXPxc_YI_0200.wav|Vai nevaram dabūt ko nodzerties?
hdAAXPxc_YI_0201.wav|Mēle man tīri pie augšlejām piekaltuse.
hdAAXPxc_YI_0202.wav|Rādīsim jums arī par to kādu retu putnu.
hdAAXPxc_YI_0203.wav|Nu, tādu putnu tagad pilnas malas, otris smejas, bet arī es lūgtu kāda ūdens malciņa.
hdAAXPxc_YI_0204.wav|Ej, meit, atnes, tēvs sacīja.
hdAAXPxc_YI_0205.wav|Saimniece iegāja pēc dzerama.
hdAAXPxc_YI_0206.wav|Ko jūs tur vedat sirmgalvis jautāja, nevilšus pieceldamies.
hdAAXPxc_YI_0207.wav|Ziņkārīgie bērni, kas viņu bij satvēruši viens aiz vienas, otris aiz otras rokas, to pievilka tuvu pie vāģiem klāt.
hdAAXPxc_YI_0208.wav|Kas tas par putnu ir, no kā jūs runājāt?
hdAAXPxc_YI_0209.wav|Zirgu zaglis, Grāvīša tev pirmais iesmejas kas tad cits!
hdAAXPxc_YI_0210.wav|Un turklāt vēl pa pusei slepkava, otris pielika.
hdAAXPxc_YI_0211.wav|Gribējis pie Zīles kroga ar vecā Kalnupa zirgu pabraukāties jūs saprotat.
hdAAXPxc_YI_0212.wav|Bet Kalnups, par laimi, to laikā pamanījis, laidies līdz ar citiem pakaļ un panācis arī to piektā verstī no kroga.
hdAAXPxc_YI_0213.wav|Visi domājuši, ka nu zaglis mukšot iz ratiem ārā un mežā iekšā, bet nekā, tas atgriezies, izvilcis divstobrenīcu un bīc laidis Kalnupam ribās.
hdAAXPxc_YI_0214.wav|Un nabaga veci tik labi ķēris, ka jāšauboties, vai palikšot dzīvs vai ne.
hdAAXPxc_YI_0215.wav|Bezdievīgais cilvēks, Kalnupi!
hdAAXPxc_YI_0217.wav|Ak, pasaule, pasaule neredzīgais iztrūcies izsaucās.
hdAAXPxc_YI_0218.wav|Ja, ta iet šais laikos, ko lai dara, stāstītājs piebilda.
hdAAXPxc_YI_0219.wav|Bet kas noticis talak sirmgalvis jautajā.
hdAAXPxc_YI_0221.wav|To jau gan varat lēti iedomāties.
hdAAXPxc_YI_0222.wav|Par laimi jeb, jāsaka, mūsu strēlniekam par nelaimi, otris šāviens negājis vaļā, un priekš mežā laišanās bijis par vēlu.
hdAAXPxc_YI_0223.wav|Tā tad bijis jāpadodas uz dzīvību un nāvi, un nu jau zināt, kas noticis!
hdAAXPxc_YI_0224.wav|Pakaļdzinēji tam sākuši svecēt pātagu kātiem un ar ko tik pratuši par muguru, par rokām, par galvu, kur tik varējuši pietikt, gājis tīri kā piedarbā: bicat, bacat, bicat, bacat!...
hdAAXPxc_YI_0225.wav|Nabags gan lūdzies, gan lūdzies sācis pat savus noslēpumus izstāstīt, ka vienā siena šķūnī es aizmirsu, kur, stāvot divi zagti zirgi, bet ko nu!...
hdAAXPxc_YI_0226.wav|Būtot vai pavisam nosituši, ja pagasta vecākais nejauši nebūtot piebraucis un aprājis iekarsušos ļaudis.
hdAAXPxc_YI_0227.wav|Kā pēcāk izrādījies, tad blēdis nebij vis melojis; atrada apzīmētā vietā divus zirgus, no kuriem viens esot jūsu meitas vīra.
hdAAXPxc_YI_0228.wav|Mūsu sirmgalvis, patīkami pārsteigts, iesaucās.
hdAAXPxc_YI_0230.wav|Ak tu grēcīgais cilvēka bērns, kas tu pastrādājis tik daudz ļauna!
hdAAXPxc_YI_0231.wav|Kurp jūs viņu vedat?
hdAAXPxc_YI_0232.wav|Uz tiesas māju, vestum gan labāk uz karātavām, tad jel tak viens zirgu sātans Vidzemē būtu mazāk!
hdAAXPxc_YI_0233.wav|Saimniece tagad pienāca ar krūzi rokā.
hdAAXPxc_YI_0234.wav|Man gan krita par tādu prieka vēsti kā par mūsu zirga atrašanu jūs pacienīt ar labāku, nekā jums sniedzu, bet tiešām acumirklī cita nekā nav pie rokas, viņa sacīja.
hdAAXPxc_YI_0235.wav|Dzērienu meklēdama, visu dzirdēju.
hdAAXPxc_YI_0236.wav|Te ir panijas, tās tak atspirdzinās jūsu sirdis vairāk nekā ūdens.
hdAAXPxc_YI_0237.wav|Paldies, saimniec, paldies.
hdAAXPxc_YI_0238.wav|Vedēji dzēra.
hdAAXPxc_YI_0239.wav|Man ar, tikko dzirdoši noziedznieks čukstēja, kas visu šo laiku, galvu plecos ierāvis, nekustēdamies vāģos bij gulējis.
hdAAXPxc_YI_0240.wav|Pa kaklu dabūsi, ne dzert, viens no vedējiem rupji iesaucās un atdeva saimniecei krūzi, jifti tev vajadzētu rīklē iegrūst, ne paniju.
hdAAXPxc_YI_0241.wav|Un runātājs nicinoši tam piegrūda dūri pie galvas.
hdAAXPxc_YI_0242.wav|Zaglis aizvaidējās.
hdAAXPxc_YI_0243.wav|Nesit, viņam sap Lienīte asaru pilnam acīm runāja.
hdAAXPxc_YI_0244.wav|Sit vien, kā viņš mūsu melni zaga Karlīts dusmīgi runāja pretī.
hdAAXPxc_YI_0245.wav|Atmaksāšu ļaunu ar labu un došu tev dzert, Liene sacīja un pielika krūzi pie zagļa lūpām.
hdAAXPxc_YI_0246.wav|Bet, draugs, tavs ģīmis man tak jāredz.
hdAAXPxc_YI_0247.wav|Bērni, kas noziedznieku arī gribēja redzēt, pievilka neredzīgo gluži klāt pie ratiem un pacēlās pirkstu galos.
hdAAXPxc_YI_0248.wav|Liene pacēla, roku palikuse zem zagļa zoda, viņa galvu uz augšu.
hdAAXPxc_YI_0249.wav|Tie saskatījās.
hdAAXPxc_YI_0250.wav|Saimniec, krūze viens no vedējiem iesaucās.
hdAAXPxc_YI_0251.wav|Trauks sašķīdis gulēja uz lielceļa.
hdAAXPxc_YI_0252.wav|Kas jums ir otrs jautajā sabijies.
hdAAXPxc_YI_0254.wav|saimniece aizžņaugtu balsi atbildēja.
hdAAXPxc_YI_0255.wav|Ejiet iekšā, bērni, lūdzu, braucat projām!
hdAAXPxc_YI_0256.wav|Viņa vēlreiz uzskatīja noziedznieku ar neizsakāmu žēlabu pilnu skatienu, tad ātri novērsās.
hdAAXPxc_YI_0257.wav|Noziedznieks galvu atkal bij nodūris un stenēja dobji.
hdAAXPxc_YI_0259.wav|Garš, tumšs putekļu makons čīkstošiem ratiem nostiepās pakaļ.
hdAAXPxc_YI_0260.wav|Kad pēdīgi vairs nekas nebij dzirdams, vectēvs, atkal apsēdies uz sola, teica:
hdAAXPxc_YI_0261.wav|Tā tad mēs savu zirgu dabūsim atkal atpakaļ.
hdAAXPxc_YI_0262.wav|Tālumā viņu meklējām un tuvumā atrodam.
hdAAXPxc_YI_0263.wav|Gustam būs liels prieks par to.
hdAAXPxc_YI_0264.wav|Lai Dievs ir žēlīgs tā noklīduša cilvēka dvēselei!
hdAAXPxc_YI_0265.wav|Liene cieta klusu.
hdAAXPxc_YI_0266.wav|Bet kas tas bij, meit, tu saplēsi krūzi.
hdAAXPxc_YI_0267.wav|Jā brītiņu valdīja klusums.
hdAAXPxc_YI_0268.wav|Kā laiki pārgrozās, neredzīgais domīgs runāja.
hdAAXPxc_YI_0269.wav|Kur vecos laikos tā dzirdēja no zirgu zagšanām kā tagad!
hdAAXPxc_YI_0270.wav|Kas agrāk redzēja stieņus priekš zirgu kūts durvīm, kas pazina dzelzs pinekļus!
hdAAXPxc_YI_0271.wav|Klētis, drēbju kambari, kūtis viss stāvēja kā Dieva rokā, un nekas nezuda.
hdAAXPxc_YI_0273.wav|Tagad tu aizbrauc uz baznīcu ar zirgu un atnāc kājām mājā, ak, vai, vai, vai, vai!
hdAAXPxc_YI_0274.wav|Tas apklusa, viņa domas aizvirzījās uz citu pusi.
hdAAXPxc_YI_0275.wav|Kā gan būtu šā noziedznieka vecākiem ap sirdi, kad tie redzētu savu bērnu, kā tu viņu redzēji, meit: sasietu, sasistu, asiņainu, lādēdamu un nolādētu...
hdAAXPxc_YI_0276.wav|Meita aizlika rokas priekš acīm, ar varu ta aizturēja kliedzienu.
hdAAXPxc_YI_0277.wav|Akmens paliek akmens, puķe paliek puķe, un zvērs paliek zvērs, sirmgalvis pēc brīža turpināja, betparko cilvēka bērns nevar pārvērsties!
hdAAXPxc_YI_0278.wav|Par cietu akmeni, par smaržošu puķi, par plēsīgu zvēru par eņģeli, par velnu...
hdAAXPxc_YI_0279.wav|Kad šam nupat mums garām aizvestam, noklīdušam cilvēkam kā spieģelī varētu parādīt viņa nevainības pilnos bērnības laikus -ko gan tas teiktu?
hdAAXPxc_YI_0280.wav|Laikam nekā, jeb viņš varbūt smietos, jo visas viņa labās jūtas ir nomaitātas uz mūžību.
hdAAXPxc_YI_0281.wav|Ak, cik briesmīgi liela starpība būtu starp viņa tagadējo un viņa agrāko izskatu.
hdAAXPxc_YI_0282.wav|Jo viņš jau tak arī reiz ir bijis bērns mazs, smaidošs eņģelītis šūpulī.
hdAAXPxc_YI_0283.wav|Un māte to glabājuse kā savu dārgāko dārgumu, un tēvs to auklējis kā savu mīļāko auklējumu, un abi cerējuši piedzīvot prieku no tā...
hdAAXPxc_YI_0285.wav|Tur nu ir visu pūliņu un raižu auglis aizved kā suni.
hdAAXPxc_YI_0286.wav|Debesu tēvs, labāki mirt nekā to piedzīvot pie sava bērna!
hdAAXPxc_YI_0287.wav|Vecais, pats no saviem vārdiem aizgrābts, apklusa.
hdAAXPxc_YI_0288.wav|Tad atkal uzsāka:
hdAAXPxc_YI_0289.wav|Šim noziedzniekam varbūt bija brāļi un māsas, ko tie sajustu, kad -
hdAAXPxc_YI_0290.wav|Tev, tev, mitējies, mana sirds trūkst pušu meita tikko varēja izšņukstēt.
hdAAXPxc_YI_0291.wav|Tēvs satrūkās.
hdAAXPxc_YI_0292.wav|Kas tev kait, meit viņš jautajā.
hdAAXPxc_YI_0293.wav|Man nekas nekas es es tikai domāju ka tu nupat ta runāji ko es darītu kad mūsu Kārlīts
hdAAXPxc_YI_0294.wav|Tēvs uzlēca stāvu.
hdAAXPxc_YI_0296.wav|Liene raustījās ka krampjos.
hdAAXPxc_YI_0297.wav|Ej apmierinies, tēvs lēnāki turpināja, tevi ša pazuduša uzskats par daudz sakustinājis.
hdAAXPxc_YI_0298.wav|Liene pacēlās, aizstreipuļoja...
hdAAXPxc_YI_0299.wav|Kungs, neved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no visa ļauna, neredzīgais pēc brīža klusu lūdzās.
hdAAXPxc_YI_0300.wav|Es sūrojos, ka tu man uzlicis grūtu krustu, ak, Debesu Tēvs, es tev pateicos, ka tu man neesi devis dzert no tūkstošreiz rūgtāka biķera.
hdAAXPxc_YI_0301.wav|Un, kamēr tas uzsāka atkal savu darbu, viņa lupas klusu skaitīja.
hdAAXPxc_YI_0302.wav|Dievs labi dar ko darīdams, Ir taisnis savā varā.
hdAAXPxc_YI_0303.wav|Lai sak ar man ka domādams, Es ciešu klusā garā.
hdAAXPxc_YI_0304.wav|Viņš ir mans Dievs, Kas man paties Neatstās manās bēdās.
hdAAXPxc_YI_0306.wav|Pēcpusdienas saulītes mīlīgie stari rotuļojas ap veca vīra balto galvu, kura sirdī bij apmeties miers...
hdAAXPxc_YI_0307.wav|Bet nama lauzīja Liene savas rokas un pluča matus, un dauzīja savas krūtis neizsakāmās, sirdi pušu plēsdamās žēlabās.
hdAAXPxc_YI_0308.wav|Kaps savus vārtus bij atdarījis, sen par mirušu apraudātais bij parādījies.
hdAAXPxc_YI_0309.wav|Un nabaga sieva tagad atzina ar sagrauztu sirdi, ka aklība, kurā staigāja viņas tēvs.
hdAAXPxc_YI_0310.wav|Tam nebij uzlikta par lāstu, bet par svētību, par neizsakāmu svētību...
hdAAXPxc_YI_0311.wav|Jusu ceļi nav mani ceļi, saka tas Kungs.
qGXc8MaBYN4_0000.wav|TRAKAIS IZAKS.
qGXc8MaBYN4_0002.wav|Rensonu Reinis bija kāda Vidzemes muižnieka veiklais sulainis.
qGXc8MaBYN4_0003.wav|Viņš tam kalpoja jau ilgus gadus, jo kungs to labprāt ieredzēja ne tikvien tādēļ, ka tas izpildīja savu pienākumu ar teicamu uzcītību, bet arī Reiņa jautrā, jocīgā prāta dēļ, kas kungam paīsināja dažu labu garlaicīgu brīdi.
qGXc8MaBYN4_0004.wav|Un tiešām Reinis arī prata tā jokot kā reti kāds cits, viņa jokiem bija, tā sakot, rokas un kājas, tiklab runātiem, kā darītiem.
qGXc8MaBYN4_0005.wav|Bet Reinis ne tikvien labprāt pats pajokojās ar citiem, bet arī tikpat labprāt atļāva dzīt ar sevi jokus, zināms, tikai labus.
qGXc8MaBYN4_0006.wav|Jo viņš stingri šķīra jokus divās šķirās: labos un sliktos, un vai tam, kas to pacienāja ar pēdējiem!
qGXc8MaBYN4_0007.wav|Reinis tādam ik reizes mēdza atmērot ar nestrīķētu mēru.
qGXc8MaBYN4_0008.wav|Viņš nekad citiem nesita sāpīgi un negribēja arī, kad viņam tā darīja, bet, kad nu tak tā reizēm notika, tad viņš bija piespiests atgaiņāties, kā pats mēdza teikt, lai šādi joki neatkārtotos.
qGXc8MaBYN4_0009.wav|Par vienu šadu piespiestu atgaiņašanos es nu še īsuma pastāstīšu.
qGXc8MaBYN4_0010.wav|Reinis, ievērodams savu svarīgo stāvokli un pa drusku arī dzīts no nevainīgas jaunības lepnības, aizvien glīti mēdza ģērbties.
qGXc8MaBYN4_0011.wav|Kungs viņam pa daļai to atvieglināja, tam šad un tad dāvinādams kādu no saviem maz apnēsātiem uzvalkiem.
qGXc8MaBYN4_0012.wav|Bet apnēsāts paliek apnēsāts un nesniedzas līdz jaunam drēbes gabalam.
qGXc8MaBYN4_0013.wav|Un pēc ilgāka laika Reinis atkal reiz gribēja ļaudīm parādīties jaunā uzvalkā.
qGXc8MaBYN4_0014.wav|Tuvojošos otros Lieldienas svētkos bija gaidāms teātris ar viesīgu vakaru.
qGXc8MaBYN4_0015.wav|Mūsu draugam vajadzēja līdz tam laikam sagādāt jaunā uzvalka, neskatoties uz citiem iemesliem, īpaši jau tādēļ, ka viesīgā vakarā cerēja satikties ar kādu jaunavu, kuras labpatikšana Reiņam nebija vienaldzīga.
qGXc8MaBYN4_0016.wav|Bet tuvējā bodē neatradās derīgas drēbes, un Reinis jau gribēja to likt izvest caur kādu pazīstamu saimnieku no pilsētas, kad satikās ar tanī apgabalā apkārt braukātāju žīdu Izaku.
qGXc8MaBYN4_0018.wav|Vai tev ir krietni bukskini?
qGXc8MaBYN4_0019.wav|Reinis jautajā, labdienas atņēmis.
qGXc8MaBYN4_0023.wav|Ja drēbe būs pa prātam, visu uzvalku, Reinis atbildēja.
qGXc8MaBYN4_0024.wav|Žīds steidzās ienest nastu sulaiņa istabā.
qGXc8MaBYN4_0027.wav|Reinis aptaustīja lielīto audumu, kas bija piedzīvojis godu iemantot draudzes tiesas notāra un daktera dēla labpatikšanu, viņš izlikās labs, krāsa Reinim bija pa prātam, musturs arī, tas taujāja pēc cenas.
qGXc8MaBYN4_0029.wav|Pēc lielas čīkstēšanas Izaks atdeva drebi par divi rubļi ar kvartu olektī.
qGXc8MaBYN4_0032.wav|Par velti gan ne; žīds par velti ir pirkstu salta ūdenī nebāž, bet par naudu Reinis smējās un aizmaksāja pirkumu.
qGXc8MaBYN4_0033.wav|Reinis nu uzmeklēja kādu izveicīgu skroderi, un šis izpildīja savu uzdevumu tik spīdoši, ka sulainim jaunais uzvalks stāvēja kā lietin uzliets.
qGXc8MaBYN4_0034.wav|Ar ilgošanos Reinis sagaidīj?
qGXc8MaBYN4_0037.wav|Teātris nosacītā laikā sākās priekš tam izredzētās tiesas mājas telpās.
qGXc8MaBYN4_0038.wav|Skatītāju pulkā, zināms, netrūka arī Reiņa.
qGXc8MaBYN4_0039.wav|Pa cēlienu starpām tas jau labi ar savu zeltenīti tika sarunājies un nepiemirsis izlūgties no tās pirmo fransēsi.
qGXc8MaBYN4_0040.wav|Aizkars pēdīgo reizi noritinājās, un viesīgā sadzīve sākās, bet.
qGXc8MaBYN4_0045.wav|Uz fransēses galu kreisā piedurkne padusē izira, bet ar to nebija vēl diezgan.
qGXc8MaBYN4_0046.wav|Polku dancojot, Reiņa dancotājai misējās, pāris krita, bet Reinis, savu dancotāju turēdams, nenogāzās pavisam pie zemes, bet uzkrita tikai sparīgi uz ceļgaliem.
qGXc8MaBYN4_0047.wav|Piecēlies tas redzēja, ka bikses abās ceļgalu vietās bij pušu.
qGXc8MaBYN4_0048.wav|Nu Reiņam, zināms, ātri vien bij jāatvadās no viesības vakara priekiem, ja negribēja likties izzoboties.
qGXc8MaBYN4_0049.wav|Tas aizgāja, bet nemaz tik nodusmojies, kā dažs varbūt domas.
qGXc8MaBYN4_0050.wav|Izakam brangi izdevies mani izjokot, tas domāja, un man nebūt neiekrita prata, ka mēs dzīvojam aprīļa mēnesī...
qGXc8MaBYN4_0051.wav|Žīds, savas neraudzētas maizes izēdies, pēc kādām nedēļām atkal ieradās muiža.
qGXc8MaBYN4_0052.wav|Satikās ar Reini.
qGXc8MaBYN4_0053.wav|Tavs aprīļa joks tev ļoti brangi izdevies, Izak, sulainis to uzrunāja, kad žīds viņu godbijīgi, kā arvienu, bij sveicinājis un pa ieradumam par jaunkungu pagodājis.
qGXc8MaBYN4_0055.wav|žīds, acis izplezdams, jautajā.
qGXc8MaBYN4_0057.wav|Nu, joks, ko tu iztaisīji ar mani priekš Lieldienām, Reinis atteica.
qGXc8MaBYN4_0059.wav|Izaks ar augdamu brīnēšanos izsaucās.
qGXc8MaBYN4_0061.wav|Raug, raug, kā Izaks prot izlikties Reinis smejas.
qGXc8MaBYN4_0062.wav|Nu, vai tad tu man par tiesu pārdevi satrupējušu bukskinu par derīga bukskina cenu, ko?
qGXc8MaBYN4_0063.wav|Žīds satrūkās.
qGXc8MaBYN4_0064.wav|Es nesaprote viņš runāja.
qGXc8MaBYN4_0069.wav|Žīds dievojās, rokas plātīdams.
qGXc8MaBYN4_0070.wav|Nu Reinis izstāstīja, ka šim ar jauno uzvalku gājis.
qGXc8MaBYN4_0072.wav|Izaks uzreiz izsaucās.
qGXc8MaBYN4_0079.wav|Žīds vēl muldēja tālāk par dzelzi un sadedzināšanu un tad jautāja, vai nekā nepirkšot.
qGXc8MaBYN4_0080.wav|Sulainis atteica, ka šoreiz neka, un žīds aizbrauca.
qGXc8MaBYN4_0081.wav|Joks, kuru turēju par labu, izradās kā pie otras šķiras piederīgs, Reinis pie sevis runāja, arī labi!...
qGXc8MaBYN4_0082.wav|Pagāja pavasaris, pagāja vasara, atnāca rudenis.
qGXc8MaBYN4_0083.wav|Izaks pa ieradumam šad un tad bij apmeklējis muižu, reižu reizēm arī ticies ar Reini, kas no tā arī ko pirka.
qGXc8MaBYN4_0084.wav|Sadedzināto uzvalku sulainis sen likās aizmirsis, tāpat Izaks.
qGXc8MaBYN4_0085.wav|Naktis metas tumšas, un saka jau krietni salt.
qGXc8MaBYN4_0086.wav|Te kādā dienā žīds atkal ieklīda muiža.
qGXc8MaBYN4_0087.wav|Reinis, to manījis, darīja ta, ka kad no nejauši viņu sastaptu, un tad sacīja, ka šim vieni veci svārki esot ko pārdot, lai Izaks nākot apskatīt.
qGXc8MaBYN4_0088.wav|Izaks, nastu, kura kādas sievas bija skatījušas, aizsējis, paklausīja uzaicinājumam.
qGXc8MaBYN4_0089.wav|Kad abi bija nokļuvuši Reiņa istaba, tad Reinis durvis rūpīgi aiztaisīja un tad ļoti laipni sacīja uz Izaku:
qGXc8MaBYN4_0090.wav|Atsēdies, parunāsimies drusciņ.
qGXc8MaBYN4_0091.wav|Žīds nezināja, kā tam notiek.
qGXc8MaBYN4_0092.wav|Atsēsties, tik laipns jaunskungs vēl nekad pret to nebija bijis, ka viņam sēdekli būtu piedāvājis.
qGXc8MaBYN4_0093.wav|Ko tas gan nozīmēja?
qGXc8MaBYN4_0094.wav|Aiz tā kas slēpās...
qGXc8MaBYN4_0095.wav|Izaks nevilšus roku iegrūda ķešā un satvēra naudas maku.
qGXc8MaBYN4_0097.wav|Nekas, mīļo Izak, sēdi tak, Reinis runāja un tad, balsi dziļinadams, pielika: Grūti laiki!...
qGXc8MaBYN4_0099.wav|Izaks ņurdēja, maku kā ar krampjiem satverdams.
qGXc8MaBYN4_0102.wav|Es ticu, Reinis tam nopietni piekrita, naudas visiem maz.
qGXc8MaBYN4_0104.wav|Tiesa gan, kas šos laikos var tikt pie tas!
qGXc8MaBYN4_0105.wav|Kas šos laikos ar taisnību vien grib cauri tikt, tas drīzi var nokļūt pie ubagu kūzas, Reinis sacīja.
qGXc8MaBYN4_0106.wav|Izaks sāka ausīties.
qGXc8MaBYN4_0107.wav|Jā, pie ubagu kūzas, Reinis atkārtoja un nopūtās.
qGXc8MaBYN4_0108.wav|Kad redz, kā taisnība top mīta kājām un blēdība celta godā, tad pavisam apnīk taisnībai vien kalpot, viņš pielika un nodūra kā kaunīgs acis.
qGXc8MaBYN4_0110.wav|Reinis brītiņu klusēja.
qGXc8MaBYN4_0111.wav|Mana alga maza, viņš tad atkal uzsāka vilcinoši, desmit rubļi par mēnesi simts divdesmit par gadu, kas tas ir priekš jauna cilvēka, kas drusciņ grib uzdzīvot!
qGXc8MaBYN4_0113.wav|Jā, Reinis sacīja, un tādēļ tu nebrīnosies.
qGXc8MaBYN4_0114.wav|Ka es savus ieņēmumus gribētu pavairot caur caur caur.
qGXc8MaBYN4_0118.wav|žīds nodomāja.
qGXc8MaBYN4_0119.wav|Caur kādu mazu sāņu peļņu, sulainis atkārtoja, tu atminēji, jā!
qGXc8MaBYN4_0120.wav|Un tad, vēlreiz apskatījies rūpīgi, vai istabas durvis labi aizvērtas, tas piegāja pie skapja un atdarīja to.
qGXc8MaBYN4_0121.wav|Lielskungs man vienumēr dāvina tik daudz drēbju, ka pats nezinu, ko ar tām iesākt, jo novalkāt viņu nevaru, Reinis pusbalsī čukstēja, un tās pārdot viņš man arī aizliedzis.
qGXc8MaBYN4_0122.wav|To teicis, viņš izņēma no skapja gandrīz jaunus melna, smalka tuka svārkus ar atlasa oderi un rādīja žīda apžilbošām acīm.
qGXc8MaBYN4_0123.wav|Cik tu par viņiem soli, Izak?
qGXc8MaBYN4_0124.wav|Cik es par vinem sole?
qGXc8MaBYN4_0126.wav|Izaks izsaucās, saviem sausajiem pirkstiem svārkus aptaustīdams.
qGXc8MaBYN4_0130.wav|Ta jau irta lieta, un tādēļ man tas tik slepeni jāizdara-cik tu solīji?
qGXc8MaBYN4_0132.wav|Izaks atbildēja.
qGXc8MaBYN4_0133.wav|Pieci rubļi ir par maz, dod desmit!
qGXc8MaBYN4_0135.wav|Tad nekā, Reinis sapīcis sacīja un iekāra svārkus atpakaļ skapī.
qGXc8MaBYN4_0136.wav|Man nav laika priekš ilgas kaulēšanās.
qGXc8MaBYN4_0137.wav|Kad man ap visām mantām, ko tev gribēju pārdot, tā jāstrīdējas, tad jau nedēļas laikā netiktum galā.
qGXc8MaBYN4_0140.wav|Man vēl ir vesels maiss šādu mantu, par piemēru, galdautu, dvieļu, palagu, svārku un tā tālāk.
qGXc8MaBYN4_0141.wav|Ko man lielskungs dāvināja priekš manas saimniecības ierīkošanas, kad reiz precēšoties.
qGXc8MaBYN4_0142.wav|Viss kopā tā ap trīssimts rubļiem vērtībā.
qGXc8MaBYN4_0143.wav|Īzaks tikko neiekliedzas.
qGXc8MaBYN4_0146.wav|Še, zināms, ne, Reinis atbildēja, smaidu atturēdams, drošāka vietā, bet cik tu man par visu kopā soli?
qGXc8MaBYN4_0147.wav|Žīds kasīja aiz auss.
qGXc8MaBYN4_0149.wav|Nu tad lai arī paliek, Reinis vienaldzīgi runāja un ķera pēc cepures.
qGXc8MaBYN4_0151.wav|Pēdīgi salīga par simts rubļiem.
qGXc8MaBYN4_0153.wav|Gluži leti un vienkārši.
qGXc8MaBYN4_0154.wav|Kad tu viņu varētu aizvest?
qGXc8MaBYN4_0155.wav|Jo atrak, jo labāk.
qGXc8MaBYN4_0158.wav|Labi, piebrauc vakarā tā ap pulksten deviņiem pie muižas sakņu pagraba, tad tu to maisu dabūsi.
qGXc8MaBYN4_0159.wav|Tu tak zini, kurš ir mūsu sakņu pagrabs?
qGXc8MaBYN4_0161.wav|Bet kas ir ar tem svārkem?
qGXc8MaBYN4_0162.wav|Tos arī iebāzīšu maisā, lai viss ar vienu reizi aiziet.
qGXc8MaBYN4_0163.wav|Tagad tevi lielskungs varētu sastapt un vaicāt, ko tu tur nes, un tad būtu ķeza, Reinis atbildēja un aizslēdza skapi.
qGXc8MaBYN4_0166.wav|Izaks bažījās.
qGXc8MaBYN4_0167.wav|Nebīsties par to, sulainis drošināja, saimniece ir vienīga, kurai pagrabā darīšanas, un tā ir mana brūte.
qGXc8MaBYN4_0170.wav|Sveiks, mīļo Izak Reinis tam sniedza roku.
qGXc8MaBYN4_0171.wav|Bet, mīļais draugs, mans gods, mana vieta putētu, kad tikai viens vārdiņš
qGXc8MaBYN4_0175.wav|Un ar šiem lepniem vārdiem tas aizgāja.
qGXc8MaBYN4_0176.wav|Kad jūs atkal izbrauksat zirgus sulainis pa kādu brīdi, uz zirgu stalli aizgājis, vaicāja kučieram un staļļa puišam, ar kuriem abiem tas stāvēja labā draudzībā.
qGXc8MaBYN4_0177.wav|Nupat jau izbraukājam, kučiers atbildēja.
qGXc8MaBYN4_0178.wav|Šodien tevis vairs nevaram izvizināt.
qGXc8MaBYN4_0179.wav|Man arī prāts nemaz nestāv uz vizināšanos.
qGXc8MaBYN4_0180.wav|Bet kad jūs atkal izbrauksat?
qGXc8MaBYN4_0181.wav|Tu tak pats zini, ka ik pārdienām jābraukā, parīt kučiers atbildēja labi, vai jūs gribat katrs nopelnīt trīs rubļus un duci alus par abiem Reinis jautāja.
qGXc8MaBYN4_0182.wav|Vaicātie smējās, kas nu to dos gribēt staļļa puisis atteica.
qGXc8MaBYN4_0184.wav|Un nu Reinis sarunājās ar vienu un ar otro labu laiciņu.
qGXc8MaBYN4_0185.wav|Vai jūs apņematies visu kārtīgi izpildīt tas pēdīgi nobeidza.
qGXc8MaBYN4_0186.wav|Par to nebēda, abi viena mute izsauca, uz šo funkti mēs viņu ķersim!
qGXc8MaBYN4_0187.wav|Cerēsim to, un, kad viss labi būs izdevies, tad katrs no jums vēl dabūs pāri tādu cigāru, kādus lielskungs smeķe, Reinis, saprotami smaidīdams, sacīja un atstāja stalli.
qGXc8MaBYN4_0188.wav|Noteiktā dienā, kuras vakarā Izakam ar Reini bij norunāta sakņu pagraba pārkravāšana, savus divus ābolainos aizjūdzis, kučiers nenobrauca vis nosacītās piecas verstes vien.
qGXc8MaBYN4_0189.wav|Bet veselas desmit līdz kādam krogam, par kura īpašnieku runāja, ka tas vairāk, nekā vajadzētu, tinas ar žīdiem un čigāniem.
qGXc8MaBYN4_0190.wav|Zirgus piesējis, kučiers iegāja krogā un uzprasīja, sūrodamies par saltiem laikiem un bargiem kungiem, kas pavēlot tik tālu braukt, čarku un pudeli alus.
qGXc8MaBYN4_0191.wav|Runa ar valodīgo krodzenieku drīzi bij uzsākta un griezās riņķu riņķī ap šo un ap to.
qGXc8MaBYN4_0192.wav|Sprieda par ūdeņainiem kartufeļiem, par zirgu zādzībām, par gaidāmo lielo karu, par franču kara ministeri, pie kam krodzenieks izteica tādas domas, ka tikai drusku ar politiku pazīstamam cilvēkam, tās dzirdot, slietos mati uz galvas stāvu.
qGXc8MaBYN4_0193.wav|Turklāt viņš katrā acumirklī samija Parīzi ar Londonu un Berlīni ar Vīni.
qGXc8MaBYN4_0194.wav|Kad kučieram likās, ka ievada vārdu diezgan bārstīts, tad tas pēdīgi vienaldzīgi izmeta:
qGXc8MaBYN4_0195.wav|Ja, un vai zināt vēl ko jaunu?
qGXc8MaBYN4_0196.wav|Bagātais Izaks palicis traks!
qGXc8MaBYN4_0197.wav|Nu, un, krodzenieks izsaucās, no tā vēl nekā neesmu dzirdējis.
qGXc8MaBYN4_0198.wav|Kā tad tas nācis?
qGXc8MaBYN4_0199.wav|Ej nu sazini, kā tas īsti nācis, kučiers, glāzi pieliedams, runāja, saka, ka aiz liela naudas pametuma.
qGXc8MaBYN4_0200.wav|Esot vienu maisu zagtu drēbju pircis un tapis pievilts.
qGXc8MaBYN4_0201.wav|Var gan notikt, krodzenieks, apdomīgi resno penderi glāstīdams, piebilda.
qGXc8MaBYN4_0202.wav|Šos laikos, kur pat draugs pieviļ draugu, nav nekāds brīnums, ka blēdis izcūko blēdi.
qGXc8MaBYN4_0203.wav|Taisnība gan, kučiers atteica un dzēra, ar Izaku tā būs izdevies.
qGXc8MaBYN4_0204.wav|Tas tagad braukājot apkārt ar lupatu maisu un, kur iebraucot pie saviem draugiem, tur sakot, ka vezumā esot maiss dārgu, zagtu drēbju, lai palīdzot noglabāt, jo dzenoties pakaļ.
qGXc8MaBYN4_0206.wav|Krodzenieks gudri iemeta starpā.
qGXc8MaBYN4_0207.wav|Nezinu, bet var gan but, Vistu pap, kučiers sacīja.
qGXc8MaBYN4_0208.wav|Nu jā bet kas tad notiekot tāļāk krodzeniece ziņkārīgi jautajā.
qGXc8MaBYN4_0209.wav|Kas nu notiekot kučiers pasmiedamies atkārtoja.Cilvēki, kas no viņa jukšanas vēl nekā nedzirdējuši, domājot, ka žīds runājot patiesību un noglabājot kā jau arvienu zagtās mantas.
qGXc8MaBYN4_0210.wav|Kad nu neviens pakaļdzinējs neesot manāms, tad ejot apskatīt maisu, kurā, zināms, atrodot lupatas.
qGXc8MaBYN4_0211.wav|Bet nu žīds sākot taisīt troksni un trakot un sakot, ka esot apzagts, un izturoties kā daždien neprātīgs.
qGXc8MaBYN4_0212.wav|Vienā vietā netālu no miestiņa gluži šitā esot noticis; žīds tur pēdīgi izdauzījis visus logus aiz dusmām.
qGXc8MaBYN4_0213.wav|Lai Dievs nedod, vai ta pagana nevar iespundēt trako nama, kad viņš pie mums iemuldētu, ko tad krodzeniece iesaucās.
qGXc8MaBYN4_0215.wav|Vistu paps dusmīgi iesaucās.
qGXc8MaBYN4_0217.wav|Kad tad viņš pie mums bijis?
qGXc8MaBYN4_0218.wav|Vai mēs esam kādi draugi no tā, ko?
qGXc8MaBYN4_0219.wav|Es tikai tā domāju, ka viņš savā trakumā to varētu izdarīt, sieva pārlabojās.
qGXc8MaBYN4_0221.wav|Nu, kad viņš arī še patiesi ieklīstu, nebūtu jau tik liela nelaime, kučiers vienaldzīgi runāja.
qGXc8MaBYN4_0222.wav|Izaka trakumu varot drīzi apturēt, vajagot tikai to prast.
qGXc8MaBYN4_0223.wav|Nu un ka tad Vistu paps jautajā.
qGXc8MaBYN4_0224.wav|Lejasmuižas dakteris esot teicis, ka tādam cilvēkam esot jātur kājas veselu stundu līdz ceļgaliem ledainā ūdenī, tad trakums drīzi pārejot un nedēļas laikā neatkārtojoties.
qGXc8MaBYN4_0225.wav|Patiesi krodzeniece brīnojas un kasīja pakausi.
qGXc8MaBYN4_0226.wav|Lejasmuižas dakteri jau slavē par ļoti gudru.
qGXc8MaBYN4_0227.wav|Mūsu lielskungs arī saka, ka viņš tas gudrākais dakteris visa šai apkārtnē, kučieris apliecināja un pacēlās aizmaksāt tēriņu.
qGXc8MaBYN4_0228.wav|Staļļa puisis aizbrauca ar viņa kopšanā stāvošo melno ērzeli pa otru ceļu, kas no muižas veda ārā.
qGXc8MaBYN4_0229.wav|Trešā vai ceturtā verstē no muižas atradās krogs, kam šodien garām braukt rīkles sausums Ješkam neatļāva.
qGXc8MaBYN4_0231.wav|Šā kroga valdenieks piederēja pie tās cilvēku šķiras, kura, ja avīzēm taisnība, paldies Dievam, tik lēti vēl neizzudīs no mūsu vidus.
qGXc8MaBYN4_0232.wav|Viņš bija viens no nievātajiem un neatzītajiem mūsu tautas labdariem, bij īsumā sakot vārdotājs un ragotājs.
qGXc8MaBYN4_0233.wav|Simtu simtus tas bija glābis no drošas nāves caur vārdiem, tūkstošu tūkstošus, kuriem pat ir Lejasmuižas dakteris vairs nevarējis līdzēt, atvedis pie veselības caur ragošanu.
qGXc8MaBYN4_0234.wav|Zīles kroga paps bija cieti pārliecināts no tam, ka ar ragošanu, kad to tikai kārtīgi lietojot, varot dziedēt katru slimību, lai tā nu sauktos vai nu par dzeltano kaiti, diloni, pārtraucību, drudzi, vēderguļu, vai citādi kā.
qGXc8MaBYN4_0235.wav|Un, ka viņš izveicīgi un sekmīgi prata vārdot un ragot, to liecināja viņa lielais slimnieku pulks.
qGXc8MaBYN4_0236.wav|Kas neiespēja to aizvest uz māju, tas nāca uz krogu likties novārdoties un, ja vārdošana nelīdzēja, tad noragoties.
qGXc8MaBYN4_0237.wav|Bet, kad arī pēdējā nelīdzēja, tad tur nebija vaina meklējama pie ragotāja, bet pie slimnieka paša, kas par vēlu bij meklējis pie tā palīdzību.
qGXc8MaBYN4_0238.wav|Ka ar šādu cilvēku lēti bij iesākt tērzēt, saprotama lieta, un tātad arī Ješka pēc maza brītiņa bija ar to dziļākās valodās.
qGXc8MaBYN4_0239.wav|Izdevīga brīža nogaidījis, tas nu, tāpat kā kučiers, sāka runāt par Izaka trakumu un iztēloja visu tik dzīvi, ka Zīles paps neviena acumirkļa nešaubījās, ka stāstītājs nerunā taisnības.
qGXc8MaBYN4_0240.wav|Skāde par to žīdu, krodzenieks nožēlodams runāja, ar viņu labi satiku, bija liels rebju taisītājs dažu grasi caur to nopelnīju.
qGXc8MaBYN4_0242.wav|Jā, jā, kas to būtu domājis, staļļa puisis atkārtoja.
qGXc8MaBYN4_0243.wav|Bet, lai tik tas nāktu manos nagos, gribēju teikt, manā ārstēšanā, krodzenieks ātri pārlaboja, četri ragi uz pakauša, četri uz krūtīm astoņu dienu laikā tas būtu vesels kā rutkis.
qGXc8MaBYN4_0244.wav|Pats savu miesīgu māsu tā izdziedēju nudie!
qGXc8MaBYN4_0245.wav|Es jau to tūliņ sacīju, kad muižā runāja, ka žīdu vajadzējis vest uz pilsētu trako namā, ka to tikai vajadzētu dot Zīles papam ārstēšanā, ja viens tam vēl var palīdzēt, tad tas ir Zīles paps Ješka sacīja.
qGXc8MaBYN4_0246.wav|Nedēļas laika vesels ka rutkis, krodzenieks glaimots lielījās.
qGXc8MaBYN4_0247.wav|Redzēdams, ka savu uzdevumu pienācīgi izpildījis, staļļa puisis atvadījās.
qGXc8MaBYN4_0248.wav|Viss labi, ļoti labi, Reinis, rokas berzēdams, sacīja, kad kučiers ar Ješku tam bij izstāstījuši, kā katram gājis, par citu visu gan es gādāšu.
qGXc8MaBYN4_0250.wav|Kad viņš laidīsies uz vienu pusi, tad tam liks ledu pie kājām, kad dosies uz otru, tad ragos!
qGXc8MaBYN4_0252.wav|Bet, kad nu Izaks nedz viena, nedz otra kroga nemeklē patversmes, ko tad kučiers šaubīdamies jautāja.
qGXc8MaBYN4_0253.wav|Tad, zināms, mūsu lielākie prieki pagalam, sulainis atbildēja, bet es gan stipri vien cerēju, ka viņš, ja jūs tik viņam būsat cieši uz pēdām, vienam vai otram krogam nelēks garām.
qGXc8MaBYN4_0254.wav|Nakts bija tumša, tumsības darbiem visādi veicīga, tikai drusciņ par klusu.
qGXc8MaBYN4_0255.wav|Kad Izaks ar Reini norunātā laikā pie sakņu pagraba satikās, tie, ne vārda nerunājuši, rokas vien, kā jau labi draugi, sasniedzās.
qGXc8MaBYN4_0256.wav|Sulainis atslēdza klusītiņām pagrabu un nokāpa kāpšļus lejup; žīds, durvis nedzirdoši pavēris, tam sekoja, apkārt taustīdamies.
qGXc8MaBYN4_0257.wav|Ui, mammes, cik te tumse, tas čukstēja.
qGXc8MaBYN4_0258.wav|Pagraba nokļuvis, Reinis aizdedzināja sveci tā sauktā zagļu vējlukturī.
qGXc8MaBYN4_0259.wav|Te ir tas maiss, viņš runāja, kāju piedurdams pie stīvi piebāzta maisa, un nu rokas naudu!
qGXc8MaBYN4_0262.wav|Un tu domā, ka tev uzticēšu tik daudz mantas bez kādas rokas naudas Reinis dusmīgi atbildēja.
qGXc8MaBYN4_0264.wav|Ja tev naudas nav klāt, tad taisi tikai, ka tiec no pagraba laukā!
qGXc8MaBYN4_0266.wav|žīds runāja.
qGXc8MaBYN4_0268.wav|Nolādēts lupata, vai tu domā, ka visi krāpnieki kā tu tādi paši sulainis rūca.
qGXc8MaBYN4_0269.wav|Kamēr tu te skaties, tamēr kāds mūs var uziet, bet lai notiek tava griba!
qGXc8MaBYN4_0270.wav|Un dusmīgi viņš atrāva maisa saišķi.
qGXc8MaBYN4_0271.wav|Kārīgi žīds lūkojas tajā.
qGXc8MaBYN4_0272.wav|Pašā augšā bija mums jau pazīstamie, žīdam par desmit rubļiem atdotie svārki, tad nāca redzamas dārgas bikses, tad atkal kādi svārki, tad dārgas zīda ķešas drānas.
qGXc8MaBYN4_0274.wav|Divdesmit rubļus bez kādas ņerkšešanas, Reinis cieti atteica, maisu aizsiedams.
qGXc8MaBYN4_0275.wav|Izaks izvilka maku un noskaitīja trisedamiem pirkstiem prasīto summu.
qGXc8MaBYN4_0276.wav|Un kad es to citu dabūšu sulainis jautajā, naudu saņemdams un rūpīgi pārskatīdams.
qGXc8MaBYN4_0277.wav|Pēc trīs mēnese, agrāk ne.
qGXc8MaBYN4_0278.wav|Labi, bet tagad tik projām!
qGXc8MaBYN4_0279.wav|Zīds zvēla maisu uz kamiešiem un stiepa to pa stāvajiem kāpšļiem uz augšu.
qGXc8MaBYN4_0280.wav|Ui, mammes, cik smage tas klusu dvesa.
qGXc8MaBYN4_0281.wav|Dvieļi, palagi, galdauti Reinis čukstēja.
qGXc8MaBYN4_0282.wav|Uznāca augšā, Reinis nopūta uguni.
qGXc8MaBYN4_0284.wav|To tikai sulainis bij gaidījis.
qGXc8MaBYN4_0285.wav|Kamēr žīds kādus desmit soļus attālu pie kāda koka piesietu zirgu raisīja vaļā.
qGXc8MaBYN4_0286.wav|Tamēr Reinis, zibeņa ātrumā un visus spēkus saņemdams, iezvēla maisu lielā.
qGXc8MaBYN4_0287.wav|Pie pagraba durvīm priekš kāpostu ietaisīšanas noveltā kubulā un tikpat ātri otru atkal izrāva iz tā.
qGXc8MaBYN4_0288.wav|Aiz lēnā trokšņa, kas notika caur vāģu apgriešanu, Izaks nekā nebij dzirdējis un ievēla ar Reiņa palīdzību mierīgi nepareizo maisu vāģos.
qGXc8MaBYN4_0290.wav|žīds sacīja un taustīja pēc Reiņa rokas.
qGXc8MaBYN4_0292.wav|Brauc sulainis žīdam lēni uzsauca un aizmuka pa aleju.
qGXc8MaBYN4_0293.wav|Zevelkociņš nošvirksteja, vaja uguntiņa apgaismoja žīdu un viņa vezumu, un tā pate balss atkal runāja:
qGXc8MaBYN4_0297.wav|Zirgam pa labajiem un pa kreisajiem sāniem sadevis ar pātagu, tas aizgāja kā putens!
qGXc8MaBYN4_0299.wav|Ķerat zagli balss kliedza no pakaļas.
qGXc8MaBYN4_0300.wav|Izaks laidās projām kā traks.
qGXc8MaBYN4_0301.wav|Izgriezās pa to ceļu no muižas, kas gar Vistu krogu gāja.
qGXc8MaBYN4_0302.wav|Kādu ceturtdaļstundu tā salēcis, viņš zirgu drusciņ pieturēja un klausījās, vai nedzenas pakaļ.
qGXc8MaBYN4_0304.wav|Fui, tik stipri par velti nobīties, tas nebij veselīgi Izaks nospļāvās un zirgam lika rikšot lēnāki uz priekšu.
qGXc8MaBYN4_0305.wav|Bet par kādu laiciņu atkal pieturēja un klausījās...
qGXc8MaBYN4_0306.wav|Cilvēks nekad nevar būt diezgan apdomīgs...
qGXc8MaBYN4_0307.wav|Atkal nekas dzirdams, viss tāpat kluss kā pirmīt.
qGXc8MaBYN4_0308.wav|Apmierinājies žīds jau gribēja sākt braukt, kad uzreiz tam likās, kā kad būtu izdzirdis vāju troksni, kas nāk no riteņu rībēšanas.
qGXc8MaBYN4_0309.wav|Kas tas bij, viņš aizlika roku aiz ausīm, lai troksni labāk varētu sadzirdēt.
qGXc8MaBYN4_0310.wav|Patiesi tur kāds aulekšiem lēca uz priekšu ko tas lai nozīmēja?
qGXc8MaBYN4_0311.wav|Kam varēja būt vajadzība tik vēlā vakarā tā braukt braukt pa to pašu ceļu, pa kuru Izaks brauca?
qGXc8MaBYN4_0312.wav|Žīdam pārskrēja drebuļi pār kauliem.
qGXc8MaBYN4_0313.wav|Vai viņam tikai nedzenas pakaļ?
qGXc8MaBYN4_0314.wav|Jā, kā tad...
qGXc8MaBYN4_0315.wav|citādi tas nevarēja būt...
qGXc8MaBYN4_0316.wav|Šai pārliecībai sekoja kādi dūšīgi cirtieni ar pātagas kātu uz nabaga zirģeļa muguras, kas, tā pamudināts, nu šāvās kā lode uz priekšu.
qGXc8MaBYN4_0317.wav|Par laimi, neviens nebrauca pretī, citādi saduršanās beztrūcīgi būtu notikuse.
qGXc8MaBYN4_0318.wav|Bet, lai gan Izaka zirgs gāja kā daiga, tad tomēr dzirdamāka palika pakaļbraucēja riteņu dārdēšana.
qGXc8MaBYN4_0319.wav|Te uzreiz norībēja plintes šāviens, un pa pusei paģībdamais žīds dzirdēja gari stieptu kliedzienu:
qGXc8MaBYN4_0320.wav|Ķēriet zāglī!
qGXc8MaBYN4_0321.wav|Tad atkal troksnis izzuda, likās, ka pakaļdzinejs palika atpakaļ.
qGXc8MaBYN4_0323.wav|Got ze Dank paldies Dievam tas noņurkšeja un šāva zirgam virsū.
qGXc8MaBYN4_0324.wav|Bet te atkal pazīstams rībiens, jaukts ar nesaprotamam kliedzienu skaņām, sitās Izakam ausīs.
qGXc8MaBYN4_0326.wav|Viņa nodoms gan bij bijis braukt ar vienu iestiepienu līdz miestiņam, bet tagad rādījās, ka tas vairs nebija izdarāms, viņš gribēja glābties Vistu krogā.
qGXc8MaBYN4_0327.wav|Bet līdz Vistu krogam vēl bija kādas trīs verstis, vai viņš tas nepanākts varēs nobraukt?...
qGXc8MaBYN4_0329.wav|Un atkal flintes šāviens.
qGXc8MaBYN4_0330.wav|Pēdīgi Vistu krogu sasniedza nabaga zirgs vienas putas, nabaga žīds vienos sviedros, pie visa saltā laika.
qGXc8MaBYN4_0331.wav|Stadalas durvis bij aizslēgtas.
qGXc8MaBYN4_0332.wav|Izaks, brīdi ap tam dauzījies, devās krogā.
qGXc8MaBYN4_0333.wav|Krodzenieks vēl nebij gājis pie miera.
qGXc8MaBYN4_0334.wav|Tas lasīja, aiz stoikas sēdēdams, Lavīzi, krodzeniece adīja.
qGXc8MaBYN4_0336.wav|Diezgan šodien dzirdēts, laba daudz nevajaga būs jāiet gulēt.
qGXc8MaBYN4_0337.wav|Jā, krodzenieks atteica, bus jāiet.
qGXc8MaBYN4_0338.wav|Kad līdz šim nav neviens ceļa vīrs iebraucis, tad arī vairs neiebrauks.
qGXc8MaBYN4_0339.wav|Viņš salocīja lapu un pieceļas.
qGXc8MaBYN4_0340.wav|Te durvis piepeši atveras, un Izaks iegāzās ar joni istaba.
qGXc8MaBYN4_0344.wav|Patiesi, viņš traks, Vistu paps domāja, ķeza nu ir maja ko nu lai dara?
qGXc8MaBYN4_0345.wav|Tagad krodzeniece ātri pieceļas un piegāja pie vīra.
qGXc8MaBYN4_0346.wav|Dari, ko gribi, viņa čukstēja, laid viņam saplēst pudeles, izdauzīt logus, tikai apsargā to no mūsu guļamistabas!
qGXc8MaBYN4_0347.wav|Apdomā, tajā atrodas tavi sīkie, mazie bērni.
qGXc8MaBYN4_0348.wav|To teikuse, viņa ātri iesteidzas guļamistaba, durvis dzirdoši sev pakaļ aizbultēdama.
qGXc8MaBYN4_0350.wav|žīds lūdzās un izsteidzās stadalā vārtus atslēgt un zirgu ievest iekšā.
qGXc8MaBYN4_0351.wav|Krodzenieks pa tam pacēla savu puisi.
qGXc8MaBYN4_0352.wav|Celies drīzi un atnes vienus nesienus ūdens no akas, drīzi, Trakais Izaks iebraucis!
qGXc8MaBYN4_0354.wav|Tūlīt, tūlīt tas sacīja un ķēra zābakus.
qGXc8MaBYN4_0355.wav|Izaks atkal ieskrēja no stadalas krogā.
qGXc8MaBYN4_0359.wav|Nezinu, kur mamma atslēgu nogruduse, kur ne, nevar viņas dabūt, krodzenieks tūļojās.
qGXc8MaBYN4_0361.wav|Kamēr Vistu paps likās atslēgu meklējot, žīds bezspēcīgi atšļuka kādā krēslā.
qGXc8MaBYN4_0362.wav|Te nokrita, krodzeniekam grozoties, no kāda vadža striķis, kas tur nezin kāda nolūka dēļ bij karājies.
qGXc8MaBYN4_0363.wav|Vistu papam, striķi paceļot, piepeši iešāvās prātā domas: kā, kad žīdu varētu piesiet pie krēsla?
qGXc8MaBYN4_0364.wav|Citādi viņš tak lāgā nebūs valdāms...
qGXc8MaBYN4_0365.wav|Un, it kā to citā vietā gribētu piekārt, viņš aizlīda Izakam aiz muguras, salika striķi ātri cilpā un apmeta to ap žīda krūtīm un krēsla atzveltni.
qGXc8MaBYN4_0367.wav|Esi mierīgs, tev ļauns nekas nenotiks.
qGXc8MaBYN4_0368.wav|Žīds aizkliedzās.
qGXc8MaBYN4_0370.wav|Kuš, draudziņ, laika mums diezgan, krodzenieks atbildēja, pakaļā mazgu aizsiedams.
qGXc8MaBYN4_0372.wav|Izaks pavisam sadusmojies sauca un ķepuroja kājām roku tas nevarēja kustināt tādēļ, ka tās bij pievilktas pie krēsla atzveltnes.
qGXc8MaBYN4_0374.wav|Traks gan, puisis runāja, ar ūdens nesieniem ienākdams, mēs tevi mācīsim izdauzīt logus!
qGXc8MaBYN4_0376.wav|Vai zābakus tūliņ maukt nost puisis jautajā.
qGXc8MaBYN4_0378.wav|Vistu paps pamāja puišam, un tas ķeras Izakam pie zābaka.
qGXc8MaBYN4_0380.wav|Jau sak trakot nu tikai drīzumā kājas ūdenī iekša puisis runāja un žīdam norāva zābakus vienu pakaļ otram.
qGXc8MaBYN4_0381.wav|Paskaties, cik pulkstens, krodzenieks sacīja.
qGXc8MaBYN4_0382.wav|Desmit nositis, puisis atbildēja.
qGXc8MaBYN4_0384.wav|Nu Izaks vairs nešaubījās, ka kritis trako rokās.
qGXc8MaBYN4_0385.wav|Lai varētu vaļā tikt, tas visiem spēkiem sāka spārdīties un lēkt uz augšu, tā ka krodzeniekam bij jātur krēslis, lai neapgāžas.
qGXc8MaBYN4_0386.wav|Tā kā nesasietas žīda kāju ūdenī nevarēja iebāzt, tad puisis tās veikli sapina ar kādu valgu un iebāza ledainā ūdenī.
qGXc8MaBYN4_0387.wav|Mana spalva nespēj aprakstīt tā bļāviena, ko žīds tagad izlaida.
qGXc8MaBYN4_0388.wav|Nu tas pavisam bij pazaudējis galvu un izturējās kā daždien traks: kliedza, lamājas, spārdījās, lūkoja kost un krodzeniekam acīs spļaut un pēdīgi apgāza ūdens spaini.
qGXc8MaBYN4_0389.wav|Krodzenieks ar puisi tikko to spēja valdīt.
qGXc8MaBYN4_0390.wav|Iebāza kājas otra spainī.
qGXc8MaBYN4_0391.wav|Ja tu šito spaini ar apgāzīsi, tad tev trešo uzliešu uz galvas, puisis Izaku biedināja, tik traks tu vis neesi, ka nezini, ko dari!
qGXc8MaBYN4_0394.wav|Vai viņam nebūtu jāparada, kas viņa dārgajā maisa ir puisis runāja.
qGXc8MaBYN4_0395.wav|Var būt, ka tad drīzāki nāktu atkal pie sajēgas.
qGXc8MaBYN4_0396.wav|Tev taisnība, krodzenieks atbildēja, nudien tās labas domas.
qGXc8MaBYN4_0397.wav|Ienes maisu, bet papriekš liec Izakam izņemt kājas no spaiņa, citādi viņš to atkal apgāzīs viens es viņu neuzņemos valdīt.
qGXc8MaBYN4_0398.wav|Puisis ienesa maisu.
qGXc8MaBYN4_0399.wav|Žīds zvērošām acīm skatījās apkārt.
qGXc8MaBYN4_0400.wav|Viņa dārgumi tagad še tiks apskatīti, un, kas zin, pa tam pakaļdzinēji var ienākt.
qGXc8MaBYN4_0401.wav|Atraisīja maisu.
qGXc8MaBYN4_0402.wav|Tanī atradās lupatas, siens un kadi akmeņi!...
qGXc8MaBYN4_0403.wav|Nezinu, kas par brīnumu notika, ka pie šā skata žīdu neķēra trieka.
qGXc8MaBYN4_0404.wav|Laikam tas palika tādēļ dzīvs, ka kājas labu laiku bij stāvējušas aukstā ūdenī.
qGXc8MaBYN4_0407.wav|Lautenes tam atkal iebāza kājas ūdenī.
qGXc8MaBYN4_0408.wav|Kas še notiek par lērumu sveša balss jautajā, un kažoka ietinies cilvēks ienāca krogā.
qGXc8MaBYN4_0409.wav|Tas bija Zīles krodzenieks, kas pie kāda slimnieka bij bijis un nu, uz mājām braukdams, troksni izdzirdis, ienāca palūkot, kas krogā notiek.
qGXc8MaBYN4_0410.wav|Kas te notiek, kas te nu notiek Vistu paps saīdzis atteica.
qGXc8MaBYN4_0411.wav|Pats jau gan redzi: jāvalda trakais Izaks!
qGXc8MaBYN4_0415.wav|Ragotajs pārlaida acis pār istabu.
qGXc8MaBYN4_0416.wav|Pie krēsla piesietais žīds plikām, ūdens spainī iebāztām kājām, tukšais spainis, izgāztais ūdens, pa kuru peldēja Izaka zābaki, vaļā atrautais lupatu maiss ar savām siena zālēm un saviem akmeņiem.
qGXc8MaBYN4_0417.wav|Viss tas kopā darīja tik ērmotu iespaidu uz Zīles papu, ka tam gribot negribot bij jāpasmejas.
qGXc8MaBYN4_0418.wav|Bet kam jūs tam žīdam turat kājas ūdenī viņš pēdīgi jautajā.
qGXc8MaBYN4_0420.wav|Izaks Vistu papa vietā atbildēja.
qGXc8MaBYN4_0422.wav|Mes viņu ārstējam, Vistu krodzenieks sacīja, es nezinu, vai tu jau zini, ka Izaks traks palicis un Lejasmuižas dakteris esot teicis.
qGXc8MaBYN4_0423.wav|Ko Lejasmuižas dakteris teicis, tas man viens daudzums, jo tas no trako ārstēšanas zina tikpat daudz kā cūka no svētdienas, ragotājs Vistu papu smalki pārtrauca.
qGXc8MaBYN4_0424.wav|Paldies Dievam, kas man še vajadzīgā brīdī lika atnākt, citādi jūs to nabaga cilvēku būtut vai krietni nogalinājuši ar savu Lejasmuižas dakteri!
qGXc8MaBYN4_0425.wav|Ņemat viņa kājas ārā no ūdens!
qGXc8MaBYN4_0429.wav|Izaks izsaucās.
qGXc8MaBYN4_0430.wav|Puisis ragotaja pavēli vilcinoši izpildīja.
qGXc8MaBYN4_0431.wav|Ko lai tas nozīme Vistu paps jautāja.
qGXc8MaBYN4_0432.wav|Klusu, redzēsat tagad, kā trakie jāārstē...
qGXc8MaBYN4_0433.wav|Četri ragi uz muguras, četri uz krūtīm astoņu dienu laika žīds būs vesels ka rutkis pats savu miesīgu māsu tā izārstēju nudie!
qGXc8MaBYN4_0434.wav|Izaks izplestam acīm uzlūkoja ragotaju.
qGXc8MaBYN4_0436.wav|Ej ienes manus ragošanas rīkus, kas arā vājos maza kurvītī, Zīles paps sacīja uz puisi.
qGXc8MaBYN4_0437.wav|Tas paklausīja.
qGXc8MaBYN4_0439.wav|Redzēsim, redzēsim, ragotajs žīdu pārtrauca.
qGXc8MaBYN4_0440.wav|Puisis ienāca ar kurvīti.
qGXc8MaBYN4_0441.wav|Atraisāt viņu tagad no krēsla vaļa un laidiet, lai viņš uzvelk zābakus!
qGXc8MaBYN4_0442.wav|Zīles paps pavēlēja.
qGXc8MaBYN4_0443.wav|Tas notika, jo Zdes paps runāja tik droši un noteikti, ka jāklausa vien bija.
qGXc8MaBYN4_0444.wav|Vai te nav kādas gultas, kura slimnieku varētu guldīt viņš jautajā.
qGXc8MaBYN4_0445.wav|Ne jo sava viņa nelaidīšu, puisis atteica, un paps viņam savas laikam arī nedos.
qGXc8MaBYN4_0446.wav|Nu tad labi, viņš var arī gulēt uz krāsns mūriņa; mugura papriekš jāņem ragošanā velkat nost viņam svārkus!...
qGXc8MaBYN4_0447.wav|nadzīgais Zīles paps runāja un sāka rīkoties ap kurvīti.
qGXc8MaBYN4_0449.wav|žīds izsaucās, ātri zābakus kājās uzraudams.
qGXc8MaBYN4_0452.wav|Nāc, puisis to satvēra pie rokas un gribēja vest uz krāsns mūriņa.
qGXc8MaBYN4_0454.wav|Izaks tam uzsauca pretī un taisījās pa durvīm mukt ārā.
qGXc8MaBYN4_0455.wav|Bet ragotajs nebij ieradis upuri, kas tam vienreiz kritis nagos, tik ātri palaist.
qGXc8MaBYN4_0456.wav|Tas ātri aizsteidzās durvīm priekšā, žīdu no tām atgaiņādams.
qGXc8MaBYN4_0457.wav|Nelaid viņa lauka, nelaid viņš Vistu papam uzsauca, kas ātri otrām durvīm aizstājās priekšā.
qGXc8MaBYN4_0458.wav|Kurp nu doties?...
qGXc8MaBYN4_0459.wav|Žīds zināja, kāds liktens to gaidīja, kad tika saķerts.
qGXc8MaBYN4_0460.wav|Lādēdams un savus garos svārku stūrus kā vista spārnus plātīdams, tas laidās šurp un turp.
qGXc8MaBYN4_0461.wav|Ķer viņu cieti Zīles paps puišam uzsauca.
qGXc8MaBYN4_0463.wav|žīds iekliedzās, kad puisis to taisījās gūstīt, pieskrēja pie kroga garā galda, uzlēca uz tā un bāc!
qGXc8MaBYN4_0464.wav|Žīds ar kroga istabas logu bij laukā.
qGXc8MaBYN4_0467.wav|Un rīboši tā aizgrūda gultu priekš guļamistabas durvīm.
qGXc8MaBYN4_0468.wav|Bet Vistu papa, puisis un ragotajs stāvēja ka apstulbuši un skatījās tukšajā loga vietā.
qGXc8MaBYN4_0469.wav|Trakais Izaks bij projām...
qGXc8MaBYN4_0470.wav|Tads, luk, bij joka gals, ko Reinsona Reinis izdarīja ar krāpnieku žīdu.
PDJEzsWbT80_0000.wav|PIEMIŅAS ZĪME.
PDJEzsWbT80_0001.wav|Kādam kalējmeistaram Rīgā Kalējielā bij darbnīca, un tajā strādāja trīs zeļļi un viens māceklis.
PDJEzsWbT80_0002.wav|Tas nu nav nekas ievērojams, jo Rīgā ir vēl daudz kalēju ar zeļļiem un mācekļiem.
PDJEzsWbT80_0003.wav|Bet meistara Sīļa darbnīcā tak bij kaut kas sevišķs.
PDJEzsWbT80_0004.wav|Proti, Kārlēns mācekļam bij Kārlis vārds strādāja taisni pret logu un loga otrā pusē uz ielas bija kāda sieva, kura garāmgājējiem vairāk kurvju ar skaistiem, sarkaniem āboļiem pirkšanai piesolīja.
PDJEzsWbT80_0005.wav|Kārlēnam tikai acis bij jāpaceļ, un viņa mirkļi atdūrās āboļos, un viņš bieži pacēla acis, un nav jābrīnās, ka zēnam skaisto augļu iegribējās.
PDJEzsWbT80_0006.wav|Zināms, aizliegti tie nu gannebij, jo Kārlēns labi zināja, kapar piecām kapeikām trīs no visu skaistākiem varēja nopirkt.
PDJEzsWbT80_0007.wav|Bet pieckapeiku gabals bij priekš viņa, kam vēl savā laikā ne grasis nebij piederējis, nesasniedzama bagātība, un kā prātīgs puika viņš āboļus lūkoja aizmirst.
PDJEzsWbT80_0008.wav|Viņš strādāja, ko vien jaudāja, bet pēc desmit minūtēm viņam gluži tā bij, it kā kāds viņa galvu vilktu atpakaļ, gribot negribot viņš pacēla acis un paskatījās no jauna āboļos, kuru sārtums tagad likās esam vēl skaistāks nekā pirmiņ.
PDJEzsWbT80_0009.wav|Un ne diezgan ar to, tagad pienāca arī kaimiņu Lienīte vēl klāt un pildīja savu kurvīti ar iekārotajiem augļiem.
PDJEzsWbT80_0010.wav|Un pašai Lienītei arī bij vaidziņi sārti, gluži kā divi āboļi.
PDJEzsWbT80_0011.wav|Arī pārdevējai bij sarkani vaigi, to viņš tagad vien vēl ieraudzīja, un patiešām arī zellim Jurim, kas viņam līdzās strādāja, sārtums spīdēja sodrējainā ģīmī.
PDJEzsWbT80_0012.wav|Āboļi, cilvēki, visi viņi bij sārti, tikai lai Kārlēnu kaitinātu un mocītu.
PDJEzsWbT80_0013.wav|Un viņš tikko kārumu varēja norit un slaucīja pieri.
PDJEzsWbT80_0014.wav|Bet tagad kaut kas notika, kas Kārlēnam asinis sadzina vaigos līdz pat deniņiem.
PDJEzsWbT80_0015.wav|Proti, kurpnieku māceklis Augusts stāvēja pie āboļu kurvjiem.
PDJEzsWbT80_0016.wav|Rīgā kalēju mācekļi un kurpnieku mācekļi ir dzimuši ienaidnieki, un, kur tie sastopas, tur tie sakaunas.
PDJEzsWbT80_0017.wav|Bet Kārlēnam un Augustam bez šī vispārējā ienaida bij vēl savs sevišķs naids.
PDJEzsWbT80_0018.wav|Tādēļ ka Augusts bij apgalvojis, ka kalējs kurpniekam pat ne kurpju siksnas nevarot atraisīt.
PDJEzsWbT80_0019.wav|Apgalvojums, kura dēļ Augusts no Kārlēna bij ticis sapērts.
PDJEzsWbT80_0020.wav|Un nu šis Augusts stāvēja āboļu kurvju priekšā, iemeta pārdevējai spīdošu desmitkapeiku gabalu rokā, it kā viņam tūkstoši piederētu, izmeklēja sešus no visu skaistākiem āboļiem un paskatījās uz logu, aiz kura viņa ienaidnieks svīzdams strādāja.
PDJEzsWbT80_0021.wav|Tad viņš iekoda ābolā un sāka to tik garšīgi ēst, ka Kārlēnam gluži vai zobi sāka niezēt.
PDJEzsWbT80_0022.wav|Šai acumirklī meistars sauca:Kārlēn!
PDJEzsWbT80_0024.wav|Še aiznes uz Baloža kungu šo atslēgu un saki, ka stundas laika bušu tur un viņu pieskrūvēšu.
PDJEzsWbT80_0025.wav|Šī pavēle Kārlēnam patika.
PDJEzsWbT80_0026.wav|Ātri viņš sabružāja sodrējus uz ģīmja un izskrēja pa durvīm, lai Augustu vēl varētu saķert.
PDJEzsWbT80_0027.wav|Dzīvojamā istaba, caur kuru viņam bij jāiet, bij tukša, meistariene bij aizgājuse uz tirgu, un patlaban viņš jau istabu gribēja atstāt, kad viņa acis kaut ko ieraudzīja, kas viņa soļus apturēja.
PDJEzsWbT80_0028.wav|Mazais skapītis, kurā meistars savas veikala grāmatas un meistariene savu saimniecības naudu uzglabāja, stāvēja vaļā.
PDJEzsWbT80_0029.wav|Kārlēnam tā bij, it kā viņam kāds sažņaugtu rīkli, un viņš nodrebēja.
PDJEzsWbT80_0030.wav|Tur gulēja, viņš to skaidri redzēja, vesela kaudze sudraba naudas.
PDJEzsWbT80_0031.wav|Ņem vienu, kāda balss viņam čukstēja ausī, meistariene to nemanīs, un āboļi ir tik saldeni un tik sarkani.
PDJEzsWbT80_0032.wav|Kārlēns pameta mirkli uz darbnīcas durvīm, tad otru pa logu Augusts jau koda citā ābolā -, un tad viņš bij pie skapīša.
PDJEzsWbT80_0033.wav|Ar desmitkapeiku gabalu rokā viņš izšmauca uz ielu un sāka Augustam dzīties pakaļ, kas steigšus aizbēga.
PDJEzsWbT80_0034.wav|Pēc ceturtdaļstundas Kārlēns atkal atgriezās atpakaļ.
PDJEzsWbT80_0035.wav|Nedroši un apdomīgi viņš atvēra istabas durvis un palika sabijies uz sliekšņa stāvam, jo viņš ieraudzīja meistaru pie loga sēdam un ar pirkstiem uz loga plauktu bungojam.
PDJEzsWbT80_0036.wav|Kārli, nāc iekša, ko tu tur durvīs paliec stāvam?
PDJEzsWbT80_0040.wav|Labi, labi, meistars pārtrauca zena stomīšanos.
PDJEzsWbT80_0041.wav|Kas tev tur pirmiņ bij ar to Augustu?
PDJEzsWbT80_0043.wav|viņš lamājas...
PDJEzsWbT80_0045.wav|par mums kalējiem...
PDJEzsWbT80_0047.wav|Tu viņu sakāvi?
PDJEzsWbT80_0048.wav|Kārlēns palocīja galvu.
PDJEzsWbT80_0049.wav|Pareizi, meistars runāja tāļāk.
PDJEzsWbT80_0050.wav|Jo kalēji ir krietni ļaudis, par tiem nedrīkst lamāties, un kalēji ir godīgi ļaudis, bet tu.
PDJEzsWbT80_0051.wav|Meistars izsaucās paceltā balsī un atstāja sēdekli, bet tu neesi godīgs cilvēks, jo tu savu meistaru esi apzadzis.
PDJEzsWbT80_0053.wav|Godīga acs redzējuse tavu negodīgo darbu!
PDJEzsWbT80_0058.wav|Tur tu dabūsi savu tiesu, un rītā agri tu varēsi iet!
PDJEzsWbT80_0059.wav|Nāves bālumu ģīmī Kārlēns stāvēja meistara priekšā.
PDJEzsWbT80_0060.wav|Viņš nekā cita nejaudāja izteikt kā: Mana nabaga māte un divas lielas asaras noritēja pār sodrējaino ģīmi, tur pāri gaišu strīpu atstādamas.
PDJEzsWbT80_0061.wav|Tad viņš klusām aizlīda uz darbnīcu.
PDJEzsWbT80_0062.wav|Desmit minutu velak darbnīca ienāca atkal meistars arī, tādu savādu spitku rokā turēdams.
PDJEzsWbT80_0063.wav|Kārlēns stāvēja pie sava loga sāpes sarautu ģīmi, un viņa labā roka bij ar netīru lakatu aptīta.
PDJEzsWbT80_0064.wav|Ko nu tas atkal nozīme meistars dusmīgi iesaucas un pacēla spieķīti.
PDJEzsWbT80_0065.wav|Ko tas puika tur blēņojas?
PDJEzsWbT80_0066.wav|Kārlēns paskatījās meistara ar pārplūstošam acīm un radīja, ne vārda nesacīdams, uz satīto roku.
PDJEzsWbT80_0067.wav|Juri, runā tu, meistars sacīja, zellim piegriezdamies, ko tas zeņķis te atkal izdarījis?
PDJEzsWbT80_0068.wav|Jā, meistar, zellis atbildēja, tas ir tāds ērmīgs notikums.
PDJEzsWbT80_0069.wav|Pimiiņ Kārlēns ienāca, piegāja lēnām pie ēzes, izvilka balti nokaitētu dzelzi iz uguns un iededzināja ar to sev caurumu rokā.
PDJEzsWbT80_0070.wav|Briesmīga brūce, visa darbnīca smird pēc sadedzinātas gaļas.
PDJEzsWbT80_0071.wav|Ko, meistars izbrīnējies izsaucas, deguma brūce?
PDJEzsWbT80_0073.wav|Kārlēn, puika, kas ar tavu roku noticis?
PDJEzsWbT80_0074.wav|Zēns sāka šņukstēt.
PDJEzsWbT80_0077.wav|ir piemiņas zīme, meistar, viņš tikko saprotami stāstīja.
PDJEzsWbT80_0078.wav|Es sev to iededzināju rokā, lai man nekad neaizmirstos, ka es...
PDJEzsWbT80_0080.wav|ak, nestāstiet tikai mātei nekā, meistar, ak, nestāstiet viņai, ka es...
PDJEzsWbT80_0081.wav|ka es šodien...
PDJEzsWbT80_0083.wav|Un, kā savus vārdus apzvērēdams, zēns ievainoto roku pacēla gaisā.
PDJEzsWbT80_0084.wav|Meistars izbrīnējies bij klausījies, un spitka lēnām nozuda aiz viņa muguras un nokrita zemē.
PDJEzsWbT80_0085.wav|Bet meistara ģīmī parādījās sakustinājums, viņš laipni uzlika roku uz raudošā zēna galvu un sacīja: Kārlēn, viss paliek pa vecam.
PDJEzsWbT80_0086.wav|Nesacīšu mātei nekā, jo nu zinu, ka tu tā nekad vairs nedarīsi.
PDJEzsWbT80_0087.wav|Ej pie meistarienes, lai viņa tev sasien roku.
QQ9FoTFJydM_1_0001.wav|Kādā jaukā tūkstoš astoņsimt deviņdesmit piektā gada dienā, tanī laikā, kad pavasaris pāriet vasaras pilnībā, no Dvinskas uz Rīgu skrejošā dzelzceļa vilcienā sēdēja ļoti laimīgs cilvēks.
QQ9FoTFJydM_1_0002.wav|Šis laimes bērns es biju.
QQ9FoTFJydM_1_0003.wav|Jo manā kabatā gulēja pirmie trīs simti paša pelnītas naudas.
QQ9FoTFJydM_1_0004.wav|Manā mazajā ceļa somā vesels krājums Pēterburgas daždažādo avīžu, kurās visās vai nu vairāk, vai mazāk jūsmīgi tika slavēta akadēmijas kursu beigušā gleznotāja Jāņa Kalnrozes bilde Baznīcas priekšā.
QQ9FoTFJydM_1_0005.wav|Viens pārspriedējs uzsvēra vairāk visai laimīgi izteikto acumirkļa noskaņojumu.
QQ9FoTFJydM_1_0006.wav|Otrs tipu bagātību un oriģinalitāti.
QQ9FoTFJydM_1_0007.wav|Trešs krāsu spilgtumu un harmoniju, ceturts, piekts, sēsts ak, es jau zināju vai no galvas, ko viņi visi sacīja!
QQ9FoTFJydM_1_0008.wav|Nekad līdz tam nebūtu domājis, ka kritika prātīgam cilvēkam tādā mērā var sagrozīt galvu un uzslava apreibināt kā kāds smalks, garīgs dzēriens, bet nu es to piedzīvoju!
QQ9FoTFJydM_1_0009.wav|Ar tvīkstošiem vaigiem sēdēju vagonā un gaidīju un nevarēju sagaidīt acumirkļa, kad brāļam mājā avīzes varēšu izklāt priekšā, lai tas arī manu slavu lasa.
QQ9FoTFJydM_1_0010.wav|Un mātei, mīļajai neticīgai mātei apgalvot, ka no manis reiz iznāks krietns mākslenieks, un kad tēvam varēšu noskaitīt uz galda trīssimts rubļus un turklāt izskaidrot, ka tā ir maksa par vienu vienīgu bildi ne platāku par pusotrām aršīnām...
QQ9FoTFJydM_1_0011.wav|Un tad sev iztēloju tāļāk tēva izbrīnēšanos, kuru nekādi izskaidrojumi nevar mazināt, ka cilvēki tiešām tik aplami un dod par tādu mazu audekla gabaliņu tik daudz naudas.
QQ9FoTFJydM_1_0012.wav|Un turklāt par tādu, ko Jānis appervējis!
QQ9FoTFJydM_1_0013.wav|Ej nu, ej, nudie, tas nu gan...
QQ9FoTFJydM_1_0014.wav|lai saka ko sacīdams...
QQ9FoTFJydM_1_0016.wav|viņš runā it kā neticēdams, bet viņa balss trīc aiz prieka, un piepeši viņš novēršas pie skapja, it kā gribētu naudu nolikt.
QQ9FoTFJydM_1_0017.wav|Bet es manu gan, kādēļ viņš novēršas, viņam arī, tāpat kā mātei, acis tapušas valgas.
QQ9FoTFJydM_1_0018.wav|Viņš man to negrib rādīt...
QQ9FoTFJydM_1_0019.wav|Es iekliedzos laimē, satveru brāli aiz rokām un griežu to apkārt, kamēr abi smiedamies iekrītam gultā...
QQ9FoTFJydM_1_0020.wav|Tādi un tamlīdzīgi bij mani sapņi, kurus redzēju, pa logu laukā lūkodamies.
QQ9FoTFJydM_1_0021.wav|Un tomēr ceļš bij garš.
QQ9FoTFJydM_1_0023.wav|Desmit, divpadesmit minūtes jāstāv uz vietas un reizēm pat negribot jāredz, kā cilvēki pie bufetes steidzīgi ēd desiņas ar kāpostiem un dzer alu.
QQ9FoTFJydM_1_0025.wav|Mana bilde Baznīcas priekšā dabūjuse pirmo godalgu, to kāds mākslas cienītājs uz pēdām nopircis un tur viņi bezjūtīgi ēda un dzēra, it kā nekas nebūtu noticis!
QQ9FoTFJydM_1_0026.wav|Bet, paldies Dievam, vilciens katru reizi atkal sāka kustēties, kad mana nepacietība bij sasnieguse augstāko pakāpienu, un līdz ar riteņu rūkoņu pie manis atgriezās vecie sapņi atpakaļ.
QQ9FoTFJydM_1_0027.wav|Beidzot vilciens priekš manis apstājās pēdīgo reizi, satvēru savu ceļa somiņu, izkāpu un skatījos pēc šķūtnieka.
QQ9FoTFJydM_1_0028.wav|Neredzēju ne tēva, ne brāļa, nedz vecā Reiņa, kas mani agrāk uz skolu bij vadījis.
QQ9FoTFJydM_1_0029.wav|Manas jūsmas tā drusciņ saplaka, vai man nebij atsūtījuši pakaļ?
QQ9FoTFJydM_1_0030.wav|Vai varbūt vēstule, kurā savu atbraukšanu ziņoju, bij paputējuse?
QQ9FoTFJydM_1_0031.wav|Citi līdz ar mani izkāpušie jau šur tur sāka izklīst, kad manos sānos laipns sveicinājums atskanēja.
QQ9FoTFJydM_1_0032.wav|Pagriezos un ieraudzīju slaiki noaugušu puisi, kurš tagad pacēla cepuri.
QQ9FoTFJydM_1_0033.wav|Jūs laikam Kalnrozes kungs puisis padevīgi vaicāja.
QQ9FoTFJydM_1_0035.wav|No mājas no Urmām mūsu...
QQ9FoTFJydM_1_0038.wav|Jā, bet kādēļ tad jūs man jau agrāk netuvojāties?
QQ9FoTFJydM_1_0039.wav|Es jau jūs sveicināju pazinu jūs tūliņ pēc bildes, ko man mājā rādīja, bet jūs manis nelikāties redzot.
QQ9FoTFJydM_1_0042.wav|Jā, jā, apžilb acis, bet lūdzu...
QQ9FoTFJydM_1_0043.wav|puisis gribēja man somiņu izņemt no rokas.
QQ9FoTFJydM_1_0044.wav|Bet nevarēju viņam tās dot, jo, iz preču vagona izlikta, stāvēja vēl liela ceļa lāde uz perona; bij jāgādā, ka tā vāģos tapa iecelta.
QQ9FoTFJydM_1_0045.wav|Bet, apskatījis lādi un pacilājis to, puisis izskaidroja, ka nevarēšot tās līdzi ņemt, vāģi esot par maziem.
QQ9FoTFJydM_1_0046.wav|Nu tad lai paliek še, es sacīju, pasauciet stacijas puisi un ienesiet viņu abi pie stacijas kunga!
QQ9FoTFJydM_1_0047.wav|Rīt, parit varēs atbraukt pakaļ.
QQ9FoTFJydM_1_0048.wav|Nevajadzēs vis puiša, mans šķūtnieks noteica paklusam, pacēla ar spēcīgu cēlienu lādi un aiznesa to bez manāmām pūlēm.
QQ9FoTFJydM_1_0049.wav|Es sekoju viņam, izmainīju kādus vārdus ar man pazīstamo piestātnes priekšnieku, viņa uzraudzībai atvēlēdams lādi, un tad mēs aizbraucām.
QQ9FoTFJydM_1_0050.wav|Bij silts, patīkams laiks.
QQ9FoTFJydM_1_0051.wav|Koki, gar kuriem braucām, krūmi, tīrumi un zāļu laukumi izskatījās tik spilgti zaļi, mākoņu klucīši pie debesīm tik balti un debesis pašas atkal tik mirdzoši zilas, ka nezināju, kurp acis vērst, lai tām dotu lielāku baudījumu.
QQ9FoTFJydM_1_0052.wav|Visa daba bij kā atjaunota, un mana sirds gavilēja līdz ar cīruļiem gaisā.
QQ9FoTFJydM_1_0053.wav|Cik plašs, cik bezgalīgi jauks bij mans darba lauks!
QQ9FoTFJydM_1_0054.wav|Visu šito es drīkstēju, visu šito es varēju attēlot, kā prātīgi cilvēki, kurus sauc par profesoriem, apgalvoja!
QQ9FoTFJydM_1_0056.wav|Labu brīdi klusējis un smaržīgo gaisu laiku pa laikam dziļi ievilcis krūtis, pēdīgi atminējos sava šķūtnieka.
QQ9FoTFJydM_1_0057.wav|Kad vāģi palielai ūdens peļķei, kādas šad un tad uz ceļa sastapām, bij pārskrējuši pāri, es ieteicos, valodas meklēdams: Te laikam vakar dikti lijis?
QQ9FoTFJydM_1_0058.wav|Nē, vēl šorīt, tādēļ tad arī ūdens uz ceļa vēl nav nosusējis.
QQ9FoTFJydM_1_0059.wav|Tomēr, tomēr ļoti patīkama braukšana.
QQ9FoTFJydM_1_0061.wav|Gribētos pa to vai viļāties un redziet, cik viss tīrs es paskatījos savā vedējā.
QQ9FoTFJydM_1_0062.wav|Viņu uzmanīgāki uzlūkojot, tapu pārsteigts.
QQ9FoTFJydM_1_0063.wav|Man līdzās sēdēja Narciss, Antinouss vai pats Fēbs Apollons zemnieka drēbēs!...
QQ9FoTFJydM_1_0064.wav|Tiešām, šis cilvēks bij ārkārtīgi skaists.
QQ9FoTFJydM_1_0065.wav|Slaikais, taisnais deguns, lūpas, žods, piere, cik no tās varēju redzēt, viss bij klasiski daiļš un pilnīgs.
QQ9FoTFJydM_1_0066.wav|Vaigi bij tumši nodeguši, bet tomēr zem nodeguma bij manāms veselīgs sārtums, kas ģīmim piešķīra samtam līdzīgu, sevišķi tīkamu krāsu.
QQ9FoTFJydM_1_0067.wav|Ap ausīm vijās gaišas matu sprodziņas, uz pakausi izplūzdamas lielās, kuplās sprogās.
QQ9FoTFJydM_1_0068.wav|Virslūpa bij plika, tāpat žods rūpīgi nodzīts.
QQ9FoTFJydM_1_0069.wav|Kā jūs sauc vaicāju pēc brītiņa, kad mani mirkļi atkal un atkal šī ģīmja neparasto skaistumu bij pārbaudījuši.
QQ9FoTFJydM_1_0070.wav|Puisis pagrieza drusciņ galvu, un es ieskatījos lielās, zilās, gudrās acīs Jāni, viņš atbildēja palēnām.
QQ9FoTFJydM_1_0073.wav|Un es izstiepu savu kreiso, kurā Jānis pasmīnēdams ielika labo.
QQ9FoTFJydM_1_0074.wav|Bet mans nu jau uzmanīgi tapušais mirklis man rādīja roku, ar kādu neviens Pēterburgas modelis nevarēja lepoties.
QQ9FoTFJydM_1_0075.wav|Ja nebūtu manījis, ka tās delna bij cieta kā kaut kura strādnieka rokai, tad būtu zvērējis, ka tā ir ne pus dienas nav strādājuse grūtos zemnieku darbus, tik maz zīmju tie pie viņas bij atstājuši.
QQ9FoTFJydM_1_0076.wav|Pat tas, kas pie zemnieka, vienalga, vai tas kalps vai saimnieks, tik raksturīgs netīrās nagu apakšas pirkstu galos, pie šīs rokas nebij redzams.
QQ9FoTFJydM_1_0077.wav|Slaikie pirksti bij tik spodri kā nupat mazgāti.
QQ9FoTFJydM_1_0078.wav|Šis puisis mani sāka valdzināt.
QQ9FoTFJydM_1_0079.wav|Paskatījos viņa apģērbā.
QQ9FoTFJydM_1_0080.wav|Jauna, melna, parasta cepure galvā, parasti pelēkas vadmalas svārki mugurā.
QQ9FoTFJydM_1_0081.wav|Tikai ap kaklu atkal kaut kas sevišķs.
QQ9FoTFJydM_1_0082.wav|Raibā lakatiņa vai elsiņa vietā puisis bij aplicis gluži baltu lakatu un to aizspraudis ar tievu sudraba adatu, kuras galā mirdzēja tumši sarkans akmentiņš.
QQ9FoTFJydM_1_0083.wav|Lakats bij tā cēli sakrunkots, ta ka tas man neviļot atgādināja vīriešu senās modes spiču krokas.
QQ9FoTFJydM_1_0084.wav|Ka iet pa māju es atkal uzsaku valodu ar nodomu ieskatīties arī šī savādā puiša iekšienē.
QQ9FoTFJydM_1_0085.wav|Kā nu iet, tāpat vien...
QQ9FoTFJydM_1_0086.wav|esam ar visiem darbiem laikam līdz, veseli arī visi ir.
QQ9FoTFJydM_1_0088.wav|kāda tad šogad mūsu cita saime?
QQ9FoTFJydM_1_0089.wav|Brālis man par to nekā nav rakstījis.
QQ9FoTFJydM_1_0090.wav|Tā pati vecā, tikai vēl viens puisis jauns, kārlis no Laktām, nepazīstu.
QQ9FoTFJydM_1_0091.wav|Ir tāds...
QQ9FoTFJydM_1_0092.wav|nu, gan jau paši redzēsiet.
QQ9FoTFJydM_1_0093.wav|Un jūs, no kurienes jūs esiet?
QQ9FoTFJydM_1_0094.wav|Neesmu jūs mūsu pagastā nekad pamanījis.
QQ9FoTFJydM_1_0095.wav|Neesmu arī šejienietis, bet no labas tālienes, esmu piebaldzēns.
QQ9FoTFJydM_1_0096.wav|Bet kādēļ tad jūs...
QQ9FoTFJydM_1_0098.wav|Man bij savi iemesli, kādēļ tur vairs negribēju dzīvot, nomira māte...
QQ9FoTFJydM_1_0099.wav|nepatikās tur vairs...
QQ9FoTFJydM_1_0101.wav|Brīdi braucām klusēdami tāļāk bet kādēļ tad jūs ejiet par vienkāršu puisi es atkal jautāju.
QQ9FoTFJydM_1_0102.wav|Man liekas, esiet tik tāļu skoloti, ka varētu arī kādu citu vietu pieņemt.
QQ9FoTFJydM_1_0103.wav|Jānis pasmējās skolots gan esmu ļoti maz, viņš atbildēja, bet prāta man gan arī priekš citas vietas netrūktu.
QQ9FoTFJydM_1_0104.wav|Un kādēļ tad tādas neesiet meklējuši?
QQ9FoTFJydM_1_0105.wav|Esmu meklējis, bet nelaimējās...
QQ9FoTFJydM_1_0106.wav|Redziet, tur nu atkal bij tādi savādi iemesli...
QQ9FoTFJydM_1_0107.wav|Nu kādi tad?
QQ9FoTFJydM_1_0108.wav|Varu jums izstāstīt...
QQ9FoTFJydM_1_0109.wav|Bet jums pie tam būs garš laiks.
QQ9FoTFJydM_1_0110.wav|Nē, nē, nē, stāstiet vien.
QQ9FoTFJydM_1_0111.wav|Nūjā, redziet: sešus vai septiņus gadus atpakaļ manu tēvu aizdzina uz Sibīriju.
QQ9FoTFJydM_1_0112.wav|Viņš bij mūrnieks un strādāja kopā ar kādu nelabu cilvēku, kas viņu papriekšu iemācīja dzert un tad zagt.
QQ9FoTFJydM_1_0113.wav|Pēdīgi abus pieķēra.
QQ9FoTFJydM_1_0114.wav|Arī mani, gluži jaunu puiku, ņēma izmeklēšanā.
QQ9FoTFJydM_1_0115.wav|No tās reizes mana laime bij pagalam.
QQ9FoTFJydM_1_0116.wav|Esmu šur tur muižās pieteicies gan par dārza mācekli, gan par mežsargu, par stražu, bet nekā.
QQ9FoTFJydM_1_0117.wav|Kur liecības, kur ieteikšana, dzērāja un zagļa dēls!
QQ9FoTFJydM_1_0118.wav|Pats arī bijis līdzi izmeklēšanā...
QQ9FoTFJydM_1_0119.wav|jāpaliek bij par puisi.
QQ9FoTFJydM_1_0120.wav|Vai tad jums prāts nenesas uz kādu amatu?
QQ9FoTFJydM_1_0121.wav|Zemnieku amatnieki neskatās uz tēvu grēkiem un būtu jūs pieņēmuši.
QQ9FoTFJydM_1_0122.wav|Man nepatīk neviens amats, kas cilvēku cauru gadu notur istaba.
QQ9FoTFJydM_1_0123.wav|Man patīk vairāk pa lauku.
QQ9FoTFJydM_1_0124.wav|Nu tad jau nojums būtu iznācis brangs linu vai cits kupčs.
QQ9FoTFJydM_1_0125.wav|Piebaldzēni ir latviešu žīdi.
QQ9FoTFJydM_1_0126.wav|Vai jums nekas nav pielipis no viņu visai ievērojamām veikalnieku dāvanām?
QQ9FoTFJydM_1_0127.wav|Laikam nav, gāju kādu laiku ar mātesbrāļa audekliem apkārt, bet tur nekas neiznāca nu?
QQ9FoTFJydM_1_0128.wav|Tikai nesmejaties vien par mani, es to nevienam cilvēkam vēl neesmu stāstījis, bet jūs tā mīļi vaicājiet...
QQ9FoTFJydM_1_0130.wav|Nepratu melot, nevarēju audekla, kuram drusku pakulu bij klāt, ieteikt par tīru linu.
QQ9FoTFJydM_1_0132.wav|Mātesbrālis gan mierināja, sak, es gan pieradīšot, bet man tā lieta bij apriebusēs, un es otrreiz vairs negāju.
QQ9FoTFJydM_1_0133.wav|Ērmoti, kur jums šīs pārāk stingrās patiesības jūtas cēlušas?
QQ9FoTFJydM_1_0134.wav|Nezinu, laikam no matēs, neatminos, ka viņa sava laika būtu melojuse.
QQ9FoTFJydM_1_0135.wav|Viņa piederēja pie brāļu draudzes.
QQ9FoTFJydM_1_0136.wav|Jūs savu mati laikam ļoti cienījat?
QQ9FoTFJydM_1_0137.wav|Viņa sacīja mirdama, ka es esot labs dēls bijis.
QQ9FoTFJydM_1_0138.wav|Cik laba viņa bijuse, to tikai atjēdzu tagad, kad redzu, kā citas mātes savus bērnus audzē.
QQ9FoTFJydM_1_0139.wav|Jā, mūsu bērnu audzēšana...
QQ9FoTFJydM_1_0140.wav|Bet kādēļ jūs jau agrāk neatnācāt uz citu vidu?
QQ9FoTFJydM_1_0141.wav|Varbūt tad ar kādu vietu būtu laimējies.
QQ9FoTFJydM_1_0142.wav|Nelaba slava jau nav ēna
QQ9FoTFJydM_1_0143.wav|Jānis papurināja maģenīt galvu.
QQ9FoTFJydM_1_0144.wav|Daudz savādāka tā nu gan nav, viņš sacīja.
QQ9FoTFJydM_1_0145.wav|Še daži jau zina, kā man izgājis.
QQ9FoTFJydM_1_0147.wav|Bet vajadzēja iet tāļāk.
QQ9FoTFJydM_1_0148.wav|Kāpēc jūs tūliņ pēc tēva aizsūtīšanas to neizdarījāt?
QQ9FoTFJydM_1_0149.wav|Māte nevelējas no sava vidus šķirties.
QQ9FoTFJydM_1_0150.wav|Zināms, ja es būtu uzspiedies...
QQ9FoTFJydM_1_0151.wav|bet to es negribēju.
QQ9FoTFJydM_1_0152.wav|Bet tagad, varējāt aiziet vēl tāļāk!
QQ9FoTFJydM_1_0153.wav|Cik tāļu gaisma spīd, var redzēt; cik tāļu skaņas iet, var dzirdēt; bet kā lai zina, kur neslavai robežas?
QQ9FoTFJydM_1_0154.wav|Domāju, ka būšu tāļu diezgan gājis...
QQ9FoTFJydM_1_0155.wav|Bet nu man ir viens daudzums, esmu apradis ar kalpa dzīvi un nedzenos pēc citas.
QQ9FoTFJydM_1_0156.wav|Ja jau agrāk nebūtu apņēmies pēc mātes nāves atstāt savu vidu, nezin vai tad to pavisam būtu izdarījis.
QQ9FoTFJydM_1_0157.wav|Jātur, lūk, reizēm arī vārds, ko pats sev esi devis.
QQ9FoTFJydM_1_0159.wav|es pirmiņ sapratu tā, it ka jūs žēlabu dēļ...
QQ9FoTFJydM_1_0160.wav|Ak nē, žēl jau mātes bij gan ļoti, bet tik mīksts vis neesmu.
QQ9FoTFJydM_1_0161.wav|Tēvs bij ciets cilvēks, ātrs arī, es arī esmu ātrs.
QQ9FoTFJydM_1_0162.wav|Tas nekas, es arī tāds esmu, kad tikai savaldīšanās.
QQ9FoTFJydM_1_0163.wav|Ir visai derīgs uguns spēks, ja cilvēks viņu sargās, slēgs, kāds dzejnieks saka.
QQ9FoTFJydM_1_0164.wav|Es zinu gan: Šillers.
QQ9FoTFJydM_1_0165.wav|Man mājā viņa Zvana dziesma.
QQ9FoTFJydM_1_0166.wav|Kaudzītes Matīsa tulkojumā...
QQ9FoTFJydM_1_0167.wav|Jā, māte jau nu gan darījuse, ko spējuse.
QQ9FoTFJydM_1_0168.wav|Bet tomēr reizē...
QQ9FoTFJydM_1_0169.wav|Vai jums prāts nenesas uz kādu mākslu es viņu ātri pārtraucu.
QQ9FoTFJydM_1_0170.wav|Vai negribas taisīt tādas bildes, kādas mājā karājas?
QQ9FoTFJydM_1_0171.wav|Vai neesiet kādreiz kādu dzejolu uzrakstījuši?
QQ9FoTFJydM_1_0174.wav|Man gan bildes un dzejoli ļoti patīk, bet gribas pašam tādus darbus darīt tās nav.
QQ9FoTFJydM_1_0175.wav|Bet es tak nevaru ticēt, ka jūs ar savu tagadējo stāvokli pilnīgi variet būt mierā, ka jūs pēc nekā cita vairs neilgojaties kā pēc putras bļodas, miega un svētdienas brīvlaika.
QQ9FoTFJydM_1_0176.wav|Ticiet vien.
QQ9FoTFJydM_1_0177.wav|Esmu spēcīgs un vesels, darbs pie prātīga saimnieka man neizliekas grūts, ēdiens man gārds, miegs maigs ko tu cilvēks vairāk lai kāro?...
QQ9FoTFJydM_1_0178.wav|Zināms, kaut kas nu bez visa tā gan vēl ir, kā man gribētos, viens mērķis...
QQ9FoTFJydM_1_0179.wav|viens mērķis...
QQ9FoTFJydM_1_0181.wav|Cilvēks bez mērķa man izliekas kā zirgs mālu mīnē.
QQ9FoTFJydM_1_0182.wav|Tas iet, iet, bet netiek no vietas.
QQ9FoTFJydM_1_0183.wav|Bet vai tad jūsu mērķis būs sasniedzams, mierīgi kalpa dzīvi tāļāk dzīvojot?
QQ9FoTFJydM_1_0184.wav|Jā, es domāju gan.
QQ9FoTFJydM_1_0186.wav|Pēc ka tad jūs tīkojat?
QQ9FoTFJydM_1_0187.wav|Neņemiet par ļaunu: to es neteikšu.
QQ9FoTFJydM_1_0188.wav|Viņš klusēja brītiņu un tad pielika it kā lūgdamies: Bet vai jūs drusku neuzkodīsiet?
QQ9FoTFJydM_1_0189.wav|Man priekš jums ir no mājas līdz, aizmirsu pavisam...
QQ9FoTFJydM_1_0190.wav|Es biju ar mieru, un, tā kā mums neviens pretī nebrauca, tad Jānis izņēma no sēdekļa kurvīti, kurā mātes aizgādība dažādus gardumus bij salikuse iekšā.
QQ9FoTFJydM_1_0191.wav|Ēdām abi brīnums, ka man šī darbošanās tagad neizlikās riebīga!, un es sāku par savu laimi un panākumiem stāstīt, pie kam mans klausītājs šad un tad pa prātīgam vārdam iemeta starpā.
QQ9FoTFJydM_1_0192.wav|Tad man iekrita prātā, ka ceļa somiņā bij divas pudeles vīna, no kurām vienu biju nodomājis sev un savam vēl nezināmam vedējam.
QQ9FoTFJydM_1_0193.wav|Izņēmu pudeli no somiņas, atkorķēju un sniedzu to Jāņam.
QQ9FoTFJydM_1_0194.wav|Bet šis pudeli atraidīja.
QQ9FoTFJydM_1_0195.wav|Dzeriet, tas ir vīns, es izskaidroju.
QQ9FoTFJydM_1_0196.wav|Vienalga, es nekā nedzeru.
QQ9FoTFJydM_1_0198.wav|Es jau arī neesmu nekāds žūpa, bet malku vīna...
QQ9FoTFJydM_1_0200.wav|Lai nu labāk paliek.
QQ9FoTFJydM_1_0201.wav|Vai tad esiet nozvērējušies vai nozvērināti vīna nedzert?
QQ9FoTFJydM_1_0202.wav|Ir ta uz to pusi.
QQ9FoTFJydM_1_0203.wav|Par tiesu, eita nu...
QQ9FoTFJydM_1_0204.wav|pastāstiet jel, kur, kad un kā...
QQ9FoTFJydM_1_0205.wav|Man reiz bij tāds draugs, nezinu pats, kādēļ viņš man patika, jo viņš bij pavisam citādāks nekā es.
QQ9FoTFJydM_1_0206.wav|Ar to es bieži sagājos, un reiz viņš mani piedzirdīja.Tas nu nebūtu nekas, jo viņš pats arī reizēm ar visu savu jaunību sadzērās, bet es dabūju zināt, ka viņš to darījis ar nodomu.
QQ9FoTFJydM_1_0207.wav|Bij noderējis mani piedzirdīt.
QQ9FoTFJydM_1_0208.wav|No tā laika vairs ne glāzes alus, ne brandvīna neesmu licis pie mutes.
QQ9FoTFJydM_1_0209.wav|Nu, un vīns tas jau krīt tai pašā šķirā.
QQ9FoTFJydM_1_0210.wav|Jums arī, kur jūs pieķeraties, iziet greizi es iesaucos un dzēru.
QQ9FoTFJydM_1_0211.wav|Jau visu pēdējo laiku biju juties paceltā stāvoklī.
QQ9FoTFJydM_1_0212.wav|Bet tagad zem jaukās dabas pirmajiem, ilgi nebaudītiem iespaidiem, caur šī dīvaini savādā, skaistā cilvēka manāmu tuvumu mana viegli saviļņojamā dvēsele pārplūda un mana sirds iedegās priekš viņa.
QQ9FoTFJydM_1_0213.wav|Klausies: caur dzeršanu tu zaudēji draugu manto viņu, atkal dzerdams.
QQ9FoTFJydM_1_0215.wav|Es skatījos puisī, bet viņš nepacēla acu.
QQ9FoTFJydM_1_0216.wav|Tikai sārtums viņa vaigos tapa tumšāks, un viņš nomurmināja it kā pie sevis: Mēs draugi!
QQ9FoTFJydM_1_0219.wav|Mans ieradums ir krietnam cilvēkam ātri sniegt roku pretī, vienalga, kur to atrodu.
QQ9FoTFJydM_1_0220.wav|Ja esmu pārskatījies, nekas jau nav vieglāk kā roku atkal atvilkt atpakaļ.
QQ9FoTFJydM_1_0221.wav|Labāk divreiz viļos nekā reiz krietnu cilvēku palaižu garām.
QQ9FoTFJydM_1_0223.wav|Jānis satvēra pudeli un izdzēra to līdz pusei.
QQ9FoTFJydM_1_0224.wav|Klusēdams viņš man to atdeva atpakaļ.
QQ9FoTFJydM_1_0225.wav|Iztukšoju viņu pavisam un ielaidu grāvī.
QQ9FoTFJydM_1_0226.wav|Tadmes minūtes desmit, piecpadsmit nobraucam, nekā nerunādami.
QQ9FoTFJydM_1_0227.wav|Pēdīgi es atkal uzsaku:
QQ9FoTFJydM_1_0228.wav|Pastāsti man vēl kaut ko par sevi.
QQ9FoTFJydM_1_0229.wav|Tu pirmiņ liedzies man izteikt, pēc kā tu dzenies.
QQ9FoTFJydM_1_0230.wav|Es tev izteikšu, pēc kā es: pēc krietna gleznotāja kā tu teiktu māldera slavas.
QQ9FoTFJydM_1_0231.wav|Izstāsti nu tu man arī, uz ko tavs prāts stāv.
QQ9FoTFJydM_1_0232.wav|Ak, ko nu tur...
QQ9FoTFJydM_1_0233.wav|Nevaicāju aiz vienkāršas ziņkārības.
QQ9FoTFJydM_1_0235.wav|Es saprotu gan, ka jūs domājiet.
QQ9FoTFJydM_1_0237.wav|vai tu gribi kādu apsolījumu, cietīšu klusu...
QQ9FoTFJydM_1_0240.wav|jūs domājiet tādas augstas lietas, un man tikai...
QQ9FoTFJydM_1_0242.wav|pēc jūsu domām, varbūt blēņas vien.
QQ9FoTFJydM_1_0244.wav|Nu, es lūkošu uzminēt.
QQ9FoTFJydM_1_0245.wav|Pēc tavas kautrēšanās jāspriež, ka tava lieta pieder pie siržu lietām.
QQ9FoTFJydM_1_0246.wav|Tu mīlē kādu skuķi un kāro to iegūt par savu.
QQ9FoTFJydM_1_0248.wav|Neatminējāt un atminējāt.
QQ9FoTFJydM_1_0249.wav|Kā tā, neatminēju: tas ir, tu nemīlē kādu skuķi; atminēju: tas ir, tu vēlies viņu iegūt par sievu.
QQ9FoTFJydM_1_0250.wav|Tātad iznāk, tu gribi nemīlētu sievu precēt, laikam kādu mantinieci ar lielu māju?
QQ9FoTFJydM_1_0251.wav|Jānis iesmējās.
QQ9FoTFJydM_1_0252.wav|Nē, nē, gluži tā nav vis.
QQ9FoTFJydM_1_0253.wav|Redziet, es gribētu gan precēties.
QQ9FoTFJydM_1_0254.wav|Bet ar tādu meitu, kuras vēl nemaz nepazīstu un neesmu redzējis...
QQ9FoTFJydM_1_0255.wav|Jums taisnība, kur es pieķēros, tur man iziet greizi...
QQ9FoTFJydM_1_0256.wav|Reiz iepazinos...
QQ9FoTFJydM_1_0257.wav|dzīvoju vienās mājās ar kādu skuķi.
QQ9FoTFJydM_1_0258.wav|Bija jauna, vēl mācībā negājuse.
QQ9FoTFJydM_1_0259.wav|Vēl ziniet, kā jau kur saka: rožu pumpurs.
QQ9FoTFJydM_1_0260.wav|Man viņa patika.
QQ9FoTFJydM_1_0261.wav|Bij tāda kaunīga.
QQ9FoTFJydM_1_0262.wav|Pavisam savādāka nekā mūsu citas meitas.
QQ9FoTFJydM_1_0263.wav|Reiz man gadījās noskatīties, ka viņa ar mūsu otru puisi bij kopā.
QQ9FoTFJydM_1_0264.wav|Šis viņu jokodamies satvēra aiz jakas uz krūtīm.
QQ9FoTFJydM_1_0265.wav|Bet viņa izrāvās spēji un iesita viņam stipri taisni ģīmī.
QQ9FoTFJydM_1_0266.wav|No tās reizes viņa man varen patika.
QQ9FoTFJydM_1_0267.wav|Lūkoju ar viņu iedraudzēties, un pēdīgi man tas arī izdevās.
QQ9FoTFJydM_1_0268.wav|Viņa man nesita, kad viņu satvēru aiz rokas vai jokodamies aiztiku viņas matus, reiz pat es viņu nobučoju.
QQ9FoTFJydM_1_0269.wav|Bet tad viņa izgāja mācībā un tūliņ pie bagāta vīra, pie kura viņai māte un tēvs lika iet.
QQ9FoTFJydM_1_0270.wav|Un tad bij viss beigts.
QQ9FoTFJydM_1_0271.wav|Ak tu nabags...
QQ9FoTFJydM_1_0272.wav|Jā, bet nu jau sen sirdssāpes pārgājušas.
QQ9FoTFJydM_1_0273.wav|Tikai vēlēties gan arvien vēlējos: kaut jel atkal tādu meitu varētu atrast, kāda viņa bij.
QQ9FoTFJydM_1_0274.wav|Tādu, pie kuras es būtu pirmais.
QQ9FoTFJydM_1_0275.wav|Pirmais, kuram viņa paļauj ar savas rokas pirkstiem kavēties, pirmais, kuram viņa atļauj roku aplikt ap kaklu, pirmais...
QQ9FoTFJydM_1_0276.wav|ak, nūjā, pirmais un ne otrais vai ceturtais!...
QQ9FoTFJydM_1_0277.wav|Tā, nu jūs ziniet, uz ko manas domas stāv.
QQ9FoTFJydM_1_0278.wav|Tad jau pate laimes māte tevi veduse aiz rokas, ka taisni uz Urmām esi atnācis dzīvot.
QQ9FoTFJydM_1_0279.wav|Vai esi noskatījies mūsu Annā?
QQ9FoTFJydM_1_0280.wav|Jauniņa, glītiņa, godīga...
QQ9FoTFJydM_1_0281.wav|Jā, es arī iesākumā domāju: tā būs!
QQ9FoTFJydM_1_0282.wav|Bet kā man izgāja?
QQ9FoTFJydM_1_0283.wav|Aizejam visi neilgi atpakaļ tur uz...nu, kā tās mājas tur lejā sauc...
QQ9FoTFJydM_1_0285.wav|Dancojam, es ar Annu, citi ar Annu, pēdīgi mūsu Kārlis ar Annu.
QQ9FoTFJydM_1_0286.wav|Paskatos, kā šis ir tāds garš, sauss, tumšs, kā nu dancos.
QQ9FoTFJydM_1_0287.wav|Griežas, griežas un spiež Annu arvien ciešāk pie sevis klāt.
QQ9FoTFJydM_1_0288.wav|Griežas un griežas un nosēdina pēdīgi Annu uz dēļa, kas pagalmā sola vietā ietaisīts.
QQ9FoTFJydM_1_0289.wav|Šī smejas un tura vēl labu laiciņu viņa roku savā, un runā, un viņas acis zibēt zib...
QQ9FoTFJydM_1_0290.wav|Nu, vai es tur vairs varu būt pirmais?
QQ9FoTFJydM_1_0291.wav|Nu jā, mīļais, jā tu tik smalki...
QQ9FoTFJydM_1_0292.wav|Ko lai daru, es nevaru citādi!
QQ9FoTFJydM_1_0293.wav|Es pie Annas vairs pirksta nevaru piedurt!
QQ9FoTFJydM_1_0294.wav|Es errojos par to, sak, muļķi, skaties jel citos puišos, ko tie visu nelaiž pār galvu, ko visu paši neizdara.
QQ9FoTFJydM_1_0296.wav|Esmu arī mēģinājis viņiem darīt pakaļ.
QQ9FoTFJydM_1_0297.wav|Esmu piecēlies naktī...
QQ9FoTFJydM_1_0298.wav|bet tāļāk par soli no savas gultas neesmu aizspēris.
QQ9FoTFJydM_1_0299.wav|Esmu, lūk, tik svēti audzināts...
QQ9FoTFJydM_1_0300.wav|Biju jau liels zeņķis, kad vēl nekā nezināju.
QQ9FoTFJydM_1_0301.wav|Tikai no tā paša mana drauga...
QQ9FoTFJydM_1_0302.wav|Tas jau nu, kā ziniet, bij pavisam cits cilvēks.
QQ9FoTFJydM_1_0303.wav|Viņš mani nežēlīgi izsmēja, un es sevī noskumu, domādams, ka man nemaz nav vīrieša gara...
QQ9FoTFJydM_1_0304.wav|Bet tad iepazinos ar savu skuķi...
QQ9FoTFJydM_1_0305.wav|Redziet, nu es zinu, kas tā par laimi, kad tā...
QQ9FoTFJydM_1_0306.wav|viens otram...
QQ9FoTFJydM_1_0307.wav|viens otram...
QQ9FoTFJydM_1_0308.wav|patīk, un es gribu atkal tādas laimes.
QQ9FoTFJydM_1_0309.wav|Cits viss man viens.
QQ9FoTFJydM_1_0310.wav|Viss viens, kur un kā dzīvoju, kad tikai atrodu atkal tādu skuķi, kāda viņa bij.
QQ9FoTFJydM_1_0311.wav|Ābelei izaug daudz ābolu un daži karājas tik zemu, ka tos katrs suns var apošņāt.
QQ9FoTFJydM_1_0312.wav|Bet daži šūpojas pašā virsotnē, kur tos tikai skaidrākā acs var ieraudzīt.
QQ9FoTFJydM_1_0313.wav|Ābols nu gan paliek ābols, bet man tomēr gribas vienīgi tādu plūkt, kas virsotnē audzis.
QQ9FoTFJydM_1_0314.wav|Nezinu, vai man tas izdosies.
QQ9FoTFJydM_1_0315.wav|Jācerē ir.
QQ9FoTFJydM_1_0316.wav|Es cietu klusu, jo man, šo līdzību dzirdot, iekrita prata, ka arī koka virsotnē ābols, lai gan ne apošņāts, tad taču var būt tārpa izēsts.
QQ9FoTFJydM_1_0317.wav|Kad atkalredzēšanās pirmie prieki bij pagājuši un es savu panākumu reibuma paģiras pamatīgi izgulējis, brālis mani uzaicināja pastaigāties pa lauku un aplūkot mājas tīrumus.
QQ9FoTFJydM_1_0318.wav|Gājām jo, lai gan, no mana stāvokļa skatoties, kuplai druvai bij tikpat daudz vērtības kā izkaltušai.
QQ9FoTFJydM_1_0319.wav|Tas ir, tik daudz, cik tā mani spēja sakustināt uz radīšanu un strādāšanu.
QQ9FoTFJydM_1_0320.wav|Tad tomēr nekautrējos uzlikt savām acīm arī praktiķa brilles, brālis ar pacietību bij noklausījies sīku sīkajos nostāstos par manu bildi.
QQ9FoTFJydM_1_0321.wav|Nu mans pienākums bij apbrīnot viņa darbus, kuri parādījās ģipšotos āboliņa laukos, ecētās pļavās, drenētās druvās.
QQ9FoTFJydM_1_0322.wav|Pavasaris bij bijis auglīgs, viss atradās jaukākā kuplumā.
QQ9FoTFJydM_1_0323.wav|Sevišķu prieku man darīja kāds miežu tīrums, kurā tumšzaļie, vēl negarie asni tik vienlīdzīgā attālumā stāvēja viens no otra, ka pat uzmanīgākā acs biržu vietas nevarēja uziet.
QQ9FoTFJydM_1_0324.wav|Lieldienu un vasaras brīvlaikā kādreiz par jokiem biju mēģinājis sēt auzas un rudzus un zināju, cik manīgas rokas vajadzēja, lai sēklu tik vienlīdzīgi izkaisītu.
QQ9FoTFJydM_1_0327.wav|Skaties, arī kā sējējs viņš atšķiras no citiem, kas tad viņš tāds par cilvēku īsti ir?
QQ9FoTFJydM_1_0328.wav|Pastāsti man jel kaut ko par viņu, mani viņš interesē.
QQ9FoTFJydM_1_0329.wav|Vai tad tiešām tādi pa šo sasodīto pasauli vēl klejo apkārt?
QQ9FoTFJydM_1_0330.wav|Kā liekas, tad jau tu viņu ļoti labi pazīsti, brālis atbildēja.
QQ9FoTFJydM_1_0331.wav|Nu, kā lai tev viņu īsumā aprakstu: izraēlietis, kurā nav viltus, turklāt labs strādnieks.
QQ9FoTFJydM_1_0332.wav|Pēdējas īpašības dēļ pāreja saime viņa tad gan laikam laga neieredz?
QQ9FoTFJydM_1_0333.wav|To nevar teikt, viņam tāda sevišķa pastāvīga laipnība tā nomāc īgnumu, rūgtumu.
QQ9FoTFJydM_1_0334.wav|Tāds, saprotams, arī tikai puišos vien pret viņu varētu sacelties, jo meitas viņā samīlējušās līdz ausīm.
QQ9FoTFJydM_1_0335.wav|To labrāt ticu, un šis, dod viņam iemeslu domāt...
QQ9FoTFJydM_1_0337.wav|Ne jausmas, mīlīgs, bet salts kā ziemas saule.
QQ9FoTFJydM_1_0338.wav|Iesākumā gan ar Annu pajokojās vairāk nekā ar Lieni un Edi, bet tagad tā viņam atkal tikpat vienaldzīga kā abas otras.
QQ9FoTFJydM_1_0339.wav|Vai varbūt zini atsalšanas iemeslu?
QQ9FoTFJydM_1_0340.wav|Esmu lūkojis to atrast, bet nav izdevies.
QQ9FoTFJydM_1_0341.wav|Labprāt tos abus saprecinātu, viņi derētu kopā, bet ko tu darīsi?
QQ9FoTFJydM_1_0342.wav|Arī šai lietā viņš nav tāds kā citi.
QQ9FoTFJydM_1_0343.wav|Es nezinu, ko tas grib.
QQ9FoTFJydM_1_0344.wav|Ka Jānis satiek ar Kārli?
QQ9FoTFJydM_1_0345.wav|Tas ir vienīgais, kurš viņam nepatīk.
QQ9FoTFJydM_1_0347.wav|Vai tie kādreiz nīdušies?
QQ9FoTFJydM_1_0348.wav|Nē, viņš Jāņam, kā saka, tāpat vien nepatīk.
QQ9FoTFJydM_1_0349.wav|Bija šitā: māte liek allaž abiem ziemas puišiem vienā gultā gulēt.
QQ9FoTFJydM_1_0350.wav|Plīst viens pats palags, viena pate sega, un mums tur tā vecā gulta jau arī ir plata un ērta kā laidars.
QQ9FoTFJydM_1_0351.wav|Tur nu Jāņam un Kārļam bij jāguļ.
QQ9FoTFJydM_1_0352.wav|Bet rītā pēc Jurģa atrodu Jāni uz staļļa sienā.
QQ9FoTFJydM_1_0353.wav|Ko tu te es vaicāju.
QQ9FoTFJydM_1_0355.wav|Es neko, jo es arī pats drusku no karstuma biju cietis.
QQ9FoTFJydM_1_0356.wav|Bet nākamā rītā atrodu viņu atkal turpat.
QQ9FoTFJydM_1_0357.wav|Sāku nu taujāt pēc īstā iemesla, un nu viņš man stomīdamies un sarkdams izskaidro, ka nevarot gulēt pie tāda cilvēka, kas viņam neesot patīkams.
QQ9FoTFJydM_1_0358.wav|Siltums, kas no tāda miesas izplūstot, viņam esot ļoti riebīgs.
QQ9FoTFJydM_1_0359.wav|No tā, lūk, zinu, ka viņam Kārlis no paša sākuma nav bijis pa prātam.
QQ9FoTFJydM_1_0360.wav|Šis, zināms, arī atkal nav nekāds draugs Jāņam, jo tas domā, ka Jānis aiz lepnības ar viņu neguļ kopā.
QQ9FoTFJydM_1_0361.wav|Mēs gājām tāļāk un nokļuvām pie papuves, kurā Jānis un Kārlis ara.
QQ9FoTFJydM_1_0362.wav|Pēdējam līdz šim tikai pavirši biju uzmetis acis, tādēļ tagad viņā ieskatījos uzmanīgāki.
QQ9FoTFJydM_1_0363.wav|Garais, slaikais, gandrīz tievais stāvs nesa galvu, kura ar saviem biezajiem matiem un bezbārdaino ģīmi būtu līdzinājusēs bērna galvai, ja sejai nebūtu trūcis bērna nevainības.
QQ9FoTFJydM_1_0364.wav|Bet šim ģīmim dzīve jau bij uzspieduse gaiši saredzamas zīmes.
QQ9FoTFJydM_1_0365.wav|Ap aukstajām, pelēkām acīm vilkās daudz ļoti smalku krunciņu, un no deguna abām pusēm gar mutes kaktiem nostiepās divas dziļas vīles, mute bij paplata un lūpas nesārtas.
QQ9FoTFJydM_1_0366.wav|Starp uzacīm nozuda zem cepures širmja dziļa dusmu krunka, ģīmja pluta bij iepelēka.
QQ9FoTFJydM_1_0367.wav|Tomēr nedz ģīmim, kurā bij lasāma enerģija, nedz arī visam stāvam, kas veikli un spēcīgi kustējās, netrūka pievilcības.
QQ9FoTFJydM_1_0368.wav|Kā iet es ievaicājos, kad puisis vagu bij nodzinis līdz malai un zirgu apturējis.
QQ9FoTFJydM_1_0369.wav|Kā nu iet, ko nu sūrosies...
QQ9FoTFJydM_1_0370.wav|labi, šodien tikai galva tāda durna.
QQ9FoTFJydM_1_0371.wav|Nu, vakar tak nebij svētdiena?
QQ9FoTFJydM_1_0372.wav|Vai nu puišam no dzeršanas vien ceļas paģiras, jaunskungs!
QQ9FoTFJydM_1_0373.wav|Redziet, tāpat jau...
QQ9FoTFJydM_1_0375.wav|pabižo drusku...
QQ9FoTFJydM_1_0376.wav|Viņš apklusa.
QQ9FoTFJydM_1_0377.wav|Viņš runāja tādā padevīgā grūtdieņa balsī, kura blakus izrunātiem vārdiem vēl likās sakām: Redziet, tādi jau nu mēs esam, tie gājēji, ko mēs labāku zinām, ko tur lai dara...
QQ9FoTFJydM_1_0378.wav|Bet viņa acīs iesprēgājās gaiša jautrības dzirkstele, un, valšķīgi, zīmīgi pasmīnēdams, viņš paskatījās uz Jāni, kas arī tuvojās papuves malai.
QQ9FoTFJydM_1_0380.wav|Jā, kad jau vieglam cilvēkam nav pieturētāja, tad tas drīzi vien sāk vazāties pa neceļiem.
QQ9FoTFJydM_1_0381.wav|Saimnieks nu gan ar mani bij nodomājis labi, salika, ekur, mūs abus kopā, sak, lai viens otru tā drusku uzrauga.
QQ9FoTFJydM_1_0382.wav|Bet draugs man bij lepns, atšķīrās no manis, un es nu, nabags, divatā ieradis, bez uzrauga, bez siltuma...
QQ9FoTFJydM_1_0386.wav|Jānis, kas tagad arī līdz malai bij nodzinis vagu un šos vārdus visāda ziņā dzirdējis, apgrieza zirgu un ara mierīgi tāļāk.
QQ9FoTFJydM_1_0387.wav|Tā, tā, brālis padzestri ieteicas, un mēs sakām iet.
QQ9FoTFJydM_1_0388.wav|Kādēļ tu šo cilvēku esi ieņēmis maja es jautāju, kad bijām tik tāļu tikuši, ka mūs vairs nevarēja dzirdēt.
QQ9FoTFJydM_1_0389.wav|Tas jau ir -
QQ9FoTFJydM_1_0390.wav|Ļoti krietns strādnieks, brālis mani pārtrauca.
QQ9FoTFJydM_1_0391.wav|Tad maniem tīrumiem būtu jāpaliek neapstrādātiem, ja tādus puišus vien gribētu derēt, kāds tavs Jānis.
QQ9FoTFJydM_1_0392.wav|Lai nu gluži tādus ne, bet šitas Kārlis...
QQ9FoTFJydM_1_0394.wav|zaglis un blēdis viņš nava, sliņķis arī ne.
QQ9FoTFJydM_1_0395.wav|Par citu man kā saimniekam nav bēda.
QQ9FoTFJydM_1_0396.wav|Pie jums, gleznotājiem, tak arī nekrīt svarā jūsu personiskā uzvešanās bet tikai spēja jūsu mākslā.
QQ9FoTFJydM_1_0397.wav|Jeb vai tu par savu balto dvēseli esi dabūjis zelta medaļu?
F2cvetESJHY_0003.wav|Vai tu šodien uz radiem nebrauksi atvadīties, māt saimnieks vaicāja saimnieci, no āra istabā ienākdams.
F2cvetESJHY_0004.wav|Ceļš pa nakti krietni nosusējis, laiks silts.
F2cvetESJHY_0005.wav|Nevar zināt, kāds rītu, paritu atkal uznāk.
F2cvetESJHY_0006.wav|Saimniece rokas ar adekli nolaida klēpī un skatījās pa logu.
F2cvetESJHY_0007.wav|Varu braukt, viņa tad sacīja un nopūtas.
F2cvetESJHY_0008.wav|Un tad tu šodien gribēji?...
F2cvetESJHY_0009.wav|Jā, saimnieks atbildēja.
F2cvetESJHY_0011.wav|Vai nu vienu dienu uz priekšu, vai atpakaļ.
F2cvetESJHY_0013.wav|jābrauc ir.
F2cvetESJHY_0014.wav|Viņa nolika adekli kurvītī uz galda, pieceļas un saka lēnam darbdienas drēbes pārmainīt ar labākām.
F2cvetESJHY_0015.wav|Viņi abi bija jau labi pāri pusmūžam, tomēr vēl diezgan spēcīgi un žirgti.
F2cvetESJHY_0016.wav|Viņi līdz šim bija turējuši nelielu pusmuižu uz nomu, bet nu taisījās palikt par pilsētniekiem.
F2cvetESJHY_0017.wav|Saimnieces brālis, bez citiem mantniekiem nomirdams, māsai bija atstājis pilsētā mazu, ērtu namu, un laulātais pāris bija nospriedis šī nama dēļ ap Jurģiem griezt muguru klapatainai zemju dzīvei.
F2cvetESJHY_0018.wav|Bija aprīļa mēneša sākums un diena tuvu, kurā Rodznieki bija izsludinājuši ūtrupi savam pa ilgiem gadiem sakrātam dzīvam un nedzīvam saimniecības īpašumam.
F2cvetESJHY_0019.wav|Tādēļ bija jāpaskubinās izdarīt vajadzīgos ceļus, lai vēlāk nebūtu jāiet kājām.
F2cvetESJHY_0020.wav|Kamēr saimniece posās, saimnieks atkal izgāja ārā un sataisīja visu gatavu uz braukšanu.
F2cvetESJHY_0021.wav|Tad arī saimniece atstāja istabu.
F2cvetESJHY_0022.wav|Bet esi tu pats klāt, ka viss kārtīgi notiek, viņa sacīja uz vīru, kurš vāģus piebrauca pie durvīm.
F2cvetESJHY_0023.wav|Jā, jā, šis atbildēja.
F2cvetESJHY_0024.wav|Kap vien vāģos un brauc.
F2cvetESJHY_0025.wav|Papriekšu tak lai es atvados.
F2cvetESJHY_0026.wav|Ko, vai nu bez atvadīšanas...
F2cvetESJHY_0027.wav|tā nu gan ne.
F2cvetESJHY_0028.wav|Un saimniece soļoja uz zirgu stalli.
F2cvetESJHY_0029.wav|Pagaidi, notraipīsi vēl drebēs, stallī iedama, saimnieks izsaucas Paga, izvedīšu viņu laukā.
F2cvetESJHY_0030.wav|Viņš piegrieza mazo, brango ķevi pie dārza zediņiem un piesēja viņu tur viegli.
F2cvetESJHY_0031.wav|Pa tam saimniece piegāja pie vaļējam staļļa durvīm un skatījās ar sāpīgi savilktām uzacīm kūtī.
F2cvetESJHY_0032.wav|Tajā stāvēja veca, brūni dzeltaine ķēve un trīs zirgi.
F2cvetESJHY_0033.wav|Visi trīs: garš, stalts bēris un divi brangi meļņi bija vecās ķēves dēli.
F2cvetESJHY_0034.wav|Par šo četru saticību un mīlestību saimnieks un saimniece zināja daudz ko stāstīt.
F2cvetESJHY_0035.wav|Ganībās visi četri allaž turējās vienkop, un dēli māti greizsirdīgi sargāja no citiem zirgiem.
F2cvetESJHY_0036.wav|Viņi nebūt necieta, ka vāģos aizjūgtā brūnā ķēve tuvojās vecajai.
F2cvetESJHY_0037.wav|Ja saimnieks gribēja, lai zirgi nekur neizklīst, tad vajadzēja tikai māti piesiet un visi viņi palika kopā.
F2cvetESJHY_0038.wav|Izcēlās kādreiz zirgu starpā spārdīšanās: tūliņ vecā bija starpā un nomierināja viņus.
F2cvetESJHY_0039.wav|Vēl nebija piedzīvots, ka viens no tiem mātei būtu mēģinājis kost vai spert, lai gan bērim jau bija piecpadesmit gadu un viņš citādi diezgan nikns zirgs.
F2cvetESJHY_0040.wav|Saimnieks pienāca un izveda veco ķēvi iz staļļa.
F2cvetESJHY_0041.wav|Viegli klibodama, viņa pārkāpa pār slieksni.
F2cvetESJHY_0042.wav|Citādi tā izskatījās vēl diezgan spēcīga un uzkopusēs un neizlikās nemaz tik veca, kāda viņa bija.
F2cvetESJHY_0043.wav|Saimnieci ieraudzīdama, viņa nobubinājās.
F2cvetESJHY_0044.wav|Šīs skaņās bija kaut kas neaprakstāms.
F2cvetESJHY_0045.wav|Omulība, vecums, pateicība, jautājums pēc kaut kāviss tas skanēja iz šiem dziļiem, drusku trīsošiem balsieniem.
F2cvetESJHY_0046.wav|Saimniece stāvēja, nekā nesacīdama.
F2cvetESJHY_0047.wav|Viņas vaigi pārtvīka un lūpas paraustījās pāri reižu.
F2cvetESJHY_0048.wav|Mana klibīte, viņa tad murmināja un glāstīja ķēves kaklu Mana vecenīte...
F2cvetESJHY_0049.wav|Un pēc brīža viņa pa otru lāgu noglāstīja ķēves kaklu un atkārtoja kustinātā balsī mana klibīte, mana vecenīte.
F2cvetESJHY_0050.wav|Nu skaties vīrs puszobgalīgi, pusnepacietīgi iesaucās.
F2cvetESJHY_0051.wav|Papriekšu tu apņēmies no mājas izbēgt, lai viss notiek tev aiz muguras, un nu...
F2cvetESJHY_0053.wav|Es jau tūliņ braukšu...
F2cvetESJHY_0055.wav|Ak, nebūtu to domājuse, ka šķiršanas no tāda kustoņa tik grūta.
F2cvetESJHY_0056.wav|Vai tad tev viņas nemaz nav žēl?
F2cvetESJHY_0057.wav|Ja gribi, liksim viņu līdz ar tiem citiem uz okcionu, vēl jau to visu varam izdarīt, saimnieks atbildēja.
F2cvetESJHY_0059.wav|Lai tā žīda, čigāna vezuma priekšā pēdīgi kaut kur grāvmalē nokrīt!
F2cvetESJHY_0060.wav|Ta tad žēlastība, ko viņš tev vienmēr solījis!
F2cvetESJHY_0061.wav|Vai ne, vecenīt?
F2cvetESJHY_0062.wav|It kā atbildēdama ķēve atkal ar trīsošām skaņām atbubināja, pagrieza galvu uz saimnieci un skatījās viņā, un kustināja garo apakšlūpu.
F2cvetESJHY_0063.wav|Tas izskatījās tā savādi.
F2cvetESJHY_0064.wav|Gluži ka viņa gribētu raudat, saimniece sacīja.
F2cvetESJHY_0065.wav|Ak nu, brauc nu saimnieks nepacietīgi skubināja.
F2cvetESJHY_0066.wav|Nav ar tev vaļas viņu vēl vienu mazu brītiņu paturēt aiz pavadas, saimniece atteica drusku sakaitināta.
F2cvetESJHY_0067.wav|Re, vecenīt, tā viņš tev pateicas par to, ka tu viņu divdesmit četrus gadus esi vizinājuse.
F2cvetESJHY_0069.wav|Nu tad dod viņai mutes saimnieks strupi sacīja.
F2cvetESJHY_0070.wav|Es tev to neliedzu.
F2cvetESJHY_0072.wav|Tu gan vairs neatminies, cik lepni tu ar viņu pie mana tēva atbrauci...
F2cvetESJHY_0074.wav|ar appuškotu loku.
F2cvetESJHY_0075.wav|Par to vien jau viņa mutes pelnījuse, ka toreiz bija tik cēla.
F2cvetESJHY_0076.wav|Saimniece pārlaida roku mīlinoši pār krēpēm, paspēra soli uz priekšu, satvēra ar abām rokām ķēves galvu un nobučoja tiešām mīksto, pelēko purnu.
F2cvetESJHY_0077.wav|Tad viņa ātri nogriezās un devās uz vāģiem, atraisīja ķēvi, iesēdās vāģos un aizbrauca, galvu dziļi noliekuse uz priekšu.
F2cvetESJHY_0078.wav|Saimnieks pa tam veco ķēvi bija gribējis ievest atpakaļ stallī, bija apdomājies un piesēja to tagad ārā pie riņķa.
F2cvetESJHY_0079.wav|Tad viņš aizgāja pie puišiem un pavēlēja, lai tie paņemot lāpstas un izrokot bedri ataugā pie vecajām kartupeļu dobēm.
F2cvetESJHY_0080.wav|Kādu bedri viens prasīja priekš vecās ķēves.
F2cvetESJHY_0081.wav|Ko, vai tad viņu?...
F2cvetESJHY_0082.wav|Tik brangu lopu, trīsdesmit rubļu katrs nakts vidū par viņu vēl dos, to nu gan ne, saimniek!
F2cvetESJHY_0083.wav|Ejiet vien, izrociet bedri, saimnieks atbildēja.
F2cvetESJHY_0084.wav|Nudie, saimniek...
F2cvetESJHY_0085.wav|Klusu otrs puisis čukstēja tā viņa brūtgāna ķēve, tās viņš svešu rokās nedos.
F2cvetESJHY_0086.wav|Un viņi sāka meklēt lāpstas.
F2cvetESJHY_0087.wav|Saimnieks iegāja istabā, paņēma plinti, kura cieti pie sijas karājās uz diviem vadzīšiem, un sāka to pielādēt.
F2cvetESJHY_0088.wav|Šad un tad viņš pie tam it kā piekusis nolaida rokas un paskatījās pagalmā, kur ķēve pacietīgi stāvēja pie riņķa, pēdīgi abi stobri bija pilni.
F2cvetESJHY_0089.wav|Viņš ieslēja plinti kaktā, piegāja pie skapja un iedzēra glāzi šņabja.
F2cvetESJHY_0091.wav|Tad puisis ienāca un sacīja, ka bedre esot izrakta.
F2cvetESJHY_0092.wav|Labi, puisis atkal nozuda, saimnieks piegāja vēlreiz pie skapja, uzkāra tad plinti plecos un izgāja pagalmā.
F2cvetESJHY_0093.wav|Ej ņem, Mārtiņ, veceni un ved viņu uz ataugu puisis atraisīja ķēvi.
F2cvetESJHY_0094.wav|Kad tā staļļa durvīm gāja garām, bērais un abi meļņi gandrīz reizē skaļi iezviedzās.
F2cvetESJHY_0095.wav|Vecā atbildēja un gribēja griezties stallī iekšā.
F2cvetESJHY_0097.wav|Viņa atvadas, Mārtiņš piemetināja un veda ķevi uz vārtiem projām.
F2cvetESJHY_0098.wav|Saimnieks sekoja.
F2cvetESJHY_0099.wav|Ar lēniem, mierīgiem soļiem ķeve gāja uz priekšu.
F2cvetESJHY_0100.wav|Viņa galvu turēja noliektu un piedūra purnu šur tur pie kāda zāļu čukura, bet nenoplūca tā.
F2cvetESJHY_0101.wav|Puisis pagriezās uz saimnieku.
F2cvetESJHY_0102.wav|Gluži ta, it ka viņa jau zinātu savu likteni.
F2cvetESJHY_0103.wav|Saimnieks cieta klusu.
F2cvetESJHY_0104.wav|Gabalu pagājis, Mārtiņš atkal iesaka runāt:
F2cvetESJHY_0105.wav|Ērmoti, citu lopu tu nokaun...
F2cvetESJHY_0107.wav|Paliek tas savādi ap sirdi.
F2cvetESJHY_0108.wav|It īpaši vēl, kad tik dūšīgs kā šitā ķēve.
F2cvetESJHY_0109.wav|Izliekas gluži kā slepkavība tādu nonāvēt.
F2cvetESJHY_0110.wav|Nez kad viņa varētu runāt un viņai prasītu: Vai gribi vēl dzīvot un uz priekšu salt un salkt, un vilkt smagus vezumus?
F2cvetESJHY_0111.wav|nez vai viņa tak vēl kādu laiciņu negribētu paklibot?
F2cvetESJHY_0113.wav|Tas turētos pretī, ja viņu šitā vestu uz bedri.
F2cvetESJHY_0116.wav|Nepļāpā nu viena gabala, saimnieks viņu pārtrauca paskarbā balsī un skatījās tāļu projām.
F2cvetESJHY_0117.wav|Kas jādara, jādara.
F2cvetESJHY_0118.wav|Puisis nesacīja arī vairs nekā, un pēdīgi viņi nonāca ataugā, kur starp retiem bērziem bija redzama jauna smilšu kaudze.
F2cvetESJHY_0119.wav|Uz lāpstas atspiedies, otrs puisis gaidīja.
F2cvetESJHY_0120.wav|Soļus trīs no bedres stāvēja šmaugs koks.
F2cvetESJHY_0121.wav|Pie šitā saimnieks piesēja veco ķēvi.
F2cvetESJHY_0122.wav|Viņa pirksti drusku pie tam drebēja, un viņa ģīmi pārklāja svinīga nopietnība.
F2cvetESJHY_0123.wav|Ejiet nost, viņš tad spiesti un klusām pavēlēja.
F2cvetESJHY_0124.wav|Un puiši novirzījās pie malas.
F2cvetESJHY_0125.wav|Viņš pats arī atkāpās, noņēma plinti no pleciem un mērķēja uz ķēves galvu.
F2cvetESJHY_0126.wav|Piepeši viņš nolaida plinti, saknieba lūpas un tā stāvēja mazu brīdi, ķēve pa tam sniedzās pēc kādas nodzeltējušas skostas.
F2cvetESJHY_0127.wav|Tad viņš atkal ātri pacēla nāvīgo riku šāviens norībēja, un vecenīte sagrīļojās un nogāzās gar zemi.
F2cvetESJHY_0128.wav|Kad dumi bija izklīduši, abi puiši piesteidzas klāt.
F2cvetESJHY_0129.wav|Labi trāpīts Mārtiņš izsaucas beigta, ļoti labi trāpīts.
F2cvetESJHY_0130.wav|Ar lēniem soļiem nu arī saimnieks pienāca.
F2cvetESJHY_0131.wav|Ķēves piere bija sadragāta, asinis plūda zem galvas tumša peļķe.
F2cvetESJHY_0132.wav|Acis bija pārvērstas un izskatījās jau stiklainas.
F2cvetESJHY_0133.wav|Manu vecenīti, saimnieks tikko dzirdami nomurmināja, manu vecenīti...
F2cvetESJHY_0134.wav|Tad plinte noslīdēja zemē, un saimnieks abas dūres spieda pret savām acīm.
F2cvetESJHY_0135.wav|Viņa galva iedrebējās, un puiši dzirdēja, kā viņš klusām šņukstēja.
F2cvetESJHY_0136.wav|Otrā daļa.
F2cvetESJHY_0138.wav|Reiz mani karstā vasaras dienā noveda uz kādu mazu pilsētu šādas tādas darīšanas.
F2cvetESJHY_0139.wav|Nobeidzu tās jau agri priekš pusdienas un, tā kā vilciens atpakaļ uz Rīgu gāja tikai ap saules rietēšanu, tad nospriedu savu kamašu zoles nededzināt par velti uz svēlojošiem, apaļiem ielu akmeņiem, bet apskatīt pilsētiņas apkārtni.
F2cvetESJHY_0140.wav|Gāju uz labu laimi pa ielu tāļāk, kurā taisni atrados, un iznācu uz smilšainu ceļu.
F2cvetESJHY_0141.wav|Aizstiepdamies starp lieliem gurķu laukiem, pa kuriem strādnieki locījās, ceļš tapa arvien šaurāks un pārvērtās beigās par vienkāršu meža ceļu.
F2cvetESJHY_0142.wav|Šis mani noveda pie vienām zemnieku mājām, pie otrām, pie trešām, pie ceturtām, kuru ēnainā dārzā pavadīju dienvidu.
F2cvetESJHY_0143.wav|Pēdīgi pret launagu nokļuvu no citas puses atkal pilsētiņas tuvumā.
F2cvetESJHY_0144.wav|Manā priekšā pacēlās pastāvs kalns, noaudzis ar kupliem kokiem, starp kuriem bija redzami krusti.
F2cvetESJHY_0145.wav|Uzkāpu kalnā un atrados pilsētiņas vācu kapsētā.
F2cvetESJHY_0146.wav|Plata, rūpīgi apkopta gatva viņu pāršķīra divās daļās, mazi sānu celiņi noveda pie kapiem.
F2cvetESJHY_0147.wav|Ne īsti ziņkārības dzīts, bet vairāk aiz gara laika sāku aplūkot kapu akmeņus un viņu uzrakstus.
F2cvetESJHY_0148.wav|Nebija nekā ievērojama.
F2cvetESJHY_0149.wav|Pat kapsēta nenoliedza mazpilsētnieku neattīstīto garšu.
F2cvetESJHY_0150.wav|Tikai kāds ducis skaistu, baltu un melnu marmora krustu darīja tiešām nopietnu un cienīgu iespaidu.
F2cvetESJHY_0151.wav|Pie viena no šādiem krustiem es apstājos.
F2cvetESJHY_0152.wav|Zeltītos, drusku jau nodzisušos burtos viņš stāstīja, ka še dusēja žēlsirdīgā māsa, kurai pateicīgā draudze šo krustu cēluse.
F2cvetESJHY_0153.wav|Stāvēja arī uzzīmēts laiks, cik ilgi viņa draudzes slimniekus bija kopuse.
F2cvetESJHY_0154.wav|Tas nebija nekāds garais.
F2cvetESJHY_0155.wav|Un tomēr viņa šai laikā bija iemantojuse tādu mīlestību, ka viņas piemiņu šitā godināja!
F2cvetESJHY_0156.wav|Gribēdams par nomirušo vēl kaut ko dabūt zināt, aplūkoju krusta otru pusi, bet atradu tur tikai aizrādījumu uz pirmās Korintiešu grāmatas trispadesmito nodaļu.
F2cvetESJHY_0157.wav|It kā svinīga vēsma no šīs šķīrušās dvēseles tuvuma kustināja mani.
F2cvetESJHY_0158.wav|Ar pussajustu, pusdomātu vēlēšanos, lai reiz arī pie mana kapa kādā sirdī mostos tik tīras un šķīstošas jūtas kā man pie šī, es soļoju tāļāk.
F2cvetESJHY_0159.wav|Skatījos no jauna krustu un kapu uzrakstos, bet tie manis vairs nevaldzināja.
F2cvetESJHY_0160.wav|Domas virzījās atpakaļ uz žēlsirdīgās māsas kapu.
F2cvetESJHY_0161.wav|Kāda viņa gan bija bijuse no izskata?
F2cvetESJHY_0163.wav|Gados jauna?...
F2cvetESJHY_0164.wav|Vai viņa bija miruse, savu pienākumu kopdama, varbūt kaut kādā lipīgā slimībā?
F2cvetESJHY_0165.wav|Kādēļ viņa bija tapuse par žēlsirdīgo māsu?
F2cvetESJHY_0166.wav|Aiz brīvas gribas vai likteņa sitienu spiesta?...
F2cvetESJHY_0167.wav|Šādi neapklusināmi jautājumi man gāja pa galvu, kamēr pēdīgi atminējos Sarkanā Krusta māsas, kura mani Rīgas slimnīcā apmeklēja un ar mīkstu, laipnu balsi apjautājās, kā man ejot.
F2cvetESJHY_0168.wav|Tāda būs arī šī māsa bijuse, tikpat balta, balta, tikpat laipna un žēlīga.
F2cvetESJHY_0169.wav|Jeb viņa varbūt būs līdzinājusēs mazai Hiacintei, kura tizliem un kropļiem uz Lurdu brīnumu avotu brauc līdzi?...
F2cvetESJHY_0170.wav|Te pilsētiņas baznīcas tornī sāka zvanīt.
F2cvetESJHY_0171.wav|Pametu acis uz leju un ieraudzīju mironi uz kapsētu vedam.
F2cvetESJHY_0172.wav|Zārks bija ar zilu samtu pārvilkts, zeltītas bordes ap zārka malām un zeltīts krusts ar Pestītāja tēlu uz zārka vizēja saulē.
F2cvetESJHY_0173.wav|Pavadītāju nebija daudz, pie vārtiem nesēji nocēla zārku no vāģiem, un sēru gājiens nozuda manām acīm un parādījās atkal pēc brīža gatvas galā.
F2cvetESJHY_0174.wav|Nostājos pie malas un palaidu gājienu garām.
F2cvetESJHY_0175.wav|Tikai viena vienīga jauna dāma bija tērpusēs dziļu sēru uzvalkā.
F2cvetESJHY_0176.wav|Bet arī šī pate likās vairāk ar savu rotu sērojot nekā savā sirdī.
F2cvetESJHY_0177.wav|Viņas ģīmis bija gan nopietns, bet mirkli, kādu viņa man pavirši uzmeta, varēja saukt gandrīz par jautru.
F2cvetESJHY_0178.wav|Citu dāmu un kungu vaibsti bija vienaldzīgi un tikai tik nopietni, cik pieklājība šādā gadījumā prasa.
F2cvetESJHY_0179.wav|Gluži pakaļējie kungi sarunājās klusām, bet dzīvi par veikala lietām.
F2cvetESJHY_0180.wav|Ta ka man bija viena alga, kurp griezos, tad sekoju beru gājienam iz attāluma.
F2cvetESJHY_0181.wav|Pēc sēru dziesmas, kura sīki noskanēja koku galotnēs, jo bērinieki laikam neprata diezgan pazīstamā meldiņa, mācītājs uzsāka kapa runu.
F2cvetESJHY_0182.wav|Viņš runāja ilgi un jauki, kādu iepriecinošu bībeles pantu par pamatu ņemdams.
F2cvetESJHY_0183.wav|Bet runa bija tik vispārēja, ka to pie kaut kura vaļēja kapa varēja atkārtot.
F2cvetESJHY_0184.wav|Es gaidīju kaut ko par nomirušā vai nomirušās personu, bet mācītājs runāja tāļāk no uzvaras pār nāvi un kādā kārtā šī uzvara panākama.
F2cvetESJHY_0185.wav|Beigās pašās beigās īss piemetinājums par šīs mūsu aizgājušās māsas kluso, kristīgo dzīvi.
F2cvetESJHY_0186.wav|Runai sekoja parasta miroņu iesvētīšana, tad trīs saujas smilšu no katra bērinieka, atkal sīka dziedāšana, un kaps aizvērās.
F2cvetESJHY_0187.wav|Mācītājs atvadījās, dāma dziļu sēru uzvalkā nolika lielu un krāšņu vaiņagu uz kapa, citas dāmas iesprauda vairāk vai mazāk plebejiskus puķu kušķus kapa smiltīs, un pieklājīgā ātrumā bērinieki sāka izklīst.
F2cvetESJHY_0188.wav|Jaunās dāmas garais sēru plīvurs man gluži jautri aizlidinājās garām, un, ja es neviļos, tad tie bija viņas apspiestie smiekli, kuri man no gatvas gala iesitās ausīs.
F2cvetESJHY_0189.wav|Savādi saltnēju jūtu pārņemts, arī es gribēju aiziet, kad ieraudzīju divas sieviņas pie jaunā kapa rīkojamies.
F2cvetESJHY_0190.wav|Viņas laikam kaut kur krūmos bija stāvējušas un tagad izlīdušas apskatīt kapa rotu.
F2cvetESJHY_0191.wav|Man iekārojās par apbedīto kaut ko tuvāku dabūt dzirdēt, es piegāju pie vecenēm, sveicināju un prasīju, vai viņas nezina, kas tā tāda bijuse, ko te nupat aprakuši.
F2cvetESJHY_0192.wav|Viena veca preilene te bija apglabāta.
F2cvetESJHY_0193.wav|Jaunā dāma bija viņas māsasmeita, ar kuru tā bija dzīvojuse naidā, bet kura nu tomēr visu viņas naudu mantoja.
F2cvetESJHY_0194.wav|Jo preilene bija aizmirsuse testamenti notaisīt, un citu radu nebija.
F2cvetESJHY_0195.wav|Vai tad viņa bij bagāta es jautāju.
F2cvetESJHY_0196.wav|Esot bijuse ļoti bagāta.
F2cvetESJHY_0197.wav|Ērmoti, ka tad tik maz bērinieku bij salasījušies.
F2cvetESJHY_0198.wav|Vecenes brīnējas, ka vēl tik daudz bija saradušies.
F2cvetESJHY_0199.wav|Viņa jau tik ar gluži retiem cilvēkiem sagājās.
F2cvetESJHY_0200.wav|Redziet viņa jau bij vāren sīksta.
F2cvetESJHY_0203.wav|nu visādi, skopums jau tāda kaite, kura nav apslēpjama.
F2cvetESJHY_0204.wav|Ejiet pa visu pilsētu -vai atradīsiet vienu, kuram viņa par kapeiku labu darījuse!
F2cvetESJHY_0205.wav|Tupēja uz naudu un taucēja savus suņus.
F2cvetESJHY_0208.wav|Reizēm, kad saņemas seta gaudot, tad jau gan vai bailes bij mājai iet garām.
F2cvetESJHY_0209.wav|Būs gabal desmit, divpadesmit šadutadu kucēnu bijis.
F2cvetESJHY_0210.wav|Tiem nu labas dienas pagalam.
F2cvetESJHY_0211.wav|Jaunā nu jau ar viņiem nevarzasies.
F2cvetESJHY_0212.wav|Vecenes aptaustīja kāriem pirkstiem krāšņā vaiņaga platās atlasa lentas, es sveicināju un atstāju kapu.
F2cvetESJHY_0213.wav|Bet nebiju vēl necik tāļu ticis, kad no viņām dzirdēju vēl šādus vārdus.
F2cvetESJHY_0216.wav|Šur jau vairs neviens nenāks.
F2cvetESJHY_0217.wav|Vecu izperu ar liesaišķi tam špokam uz kapu, ne šitādu banti!
F2cvetESJHY_0218.wav|Un no otras.
F2cvetESJHY_0220.wav|Bet to gan, mēs, gribētu zināt, cik podu kapijas tā vecā ņāka apstrēbuse.
F2cvetESJHY_0221.wav|Iznāktu kāds birkavs, ko?
2tSmQRJn_88_2_0000.wav|Pārnācis mājā un atradis Juri pie Annas istabā sēdam, Maz-Upmalietis darīja tā, it kā satiktos ar sen aprastu mājas cilvēku.
2tSmQRJn_88_2_0001.wav|Pavirši apvaicājies, kā ejot, viņš izēda bļodiņu biezas putras un aizgāja nogulēties.
2tSmQRJn_88_2_0002.wav|Atkal piecēlies, viņš ne bez patikšanas sāka stāstīt šās dienas notikumu kroga priekšā.
2tSmQRJn_88_2_0003.wav|Annas vaigi pie tam sāka tvīkt, un viņa nolaida acis, vecā Maija turpretī par tādu aplamību sāka rāties un vaicāt: vai ta baznīcā iešana bijuse?
2tSmQRJn_88_2_0004.wav|Pēdīgi arī Juris sāka runāt.
2tSmQRJn_88_2_0005.wav|Tas, ko tu tur stāstīji, nav nedz tev, nedz manam tēvam par godu, viņš stingri sacīja.
2tSmQRJn_88_2_0006.wav|Jūs abi atkal reiz ļaudīm esiet tapuši par apsmieklu.
2tSmQRJn_88_2_0007.wav|Un tev turklāt atkal būs jāstaigā ap tiesām.
2tSmQRJn_88_2_0009.wav|Dariet viens otram, ko gribiet, tikai ciet pret mani turpmāk par tādām lietām klusu.
2tSmQRJn_88_2_0010.wav|Saimnieks, laikam pavisam citādus vārdus no Jura sagaidīdams, noņurdēja kaut ko sevī, izgāja saimes istabā, piecēla gulētāju, kas izrādījās par pusaugas puisi, un sāka ar viņu kartes spēlēt.
2tSmQRJn_88_2_0011.wav|Pie vakara Juris izņēma darba dienas drebēs iz kulītes un vaicāja Annai, kur šis gulēšot.
2tSmQRJn_88_2_0012.wav|Tepat istabiņā, krustmāte pasteidzas atbildēt uz bēniņiem ir gulta, nonesīsi to lejā.
2tSmQRJn_88_2_0013.wav|Anna, kur tā?
2tSmQRJn_88_2_0014.wav|Kā jau līdz šim klētī.
2tSmQRJn_88_2_0015.wav|Juris nonesa gultu, Anna atnesa nastu salmu, ielika tos gultā, uzklāja palagu un segu un atnesa savu galvas spilveni no klēts.
2tSmQRJn_88_2_0016.wav|Kad vakariņas bija jāēd, Juris negāja saimes galā, bet sacīja, lai Anna līdz kāzām kopā ar viņu ēdot saimnieka istabā, vēlāk varēšot visi pie viena galda sēdēt.
2tSmQRJn_88_2_0017.wav|Anna ienesa putru un maizi, un abi ēda.
2tSmQRJn_88_2_0018.wav|Bet drīz vien Anna atkal nolika karoti.
2tSmQRJn_88_2_0019.wav|Nu, Juris ievaicājās.
2tSmQRJn_88_2_0020.wav|Negribas...
2tSmQRJn_88_2_0021.wav|Sirds tāda pilna vien ir...
2tSmQRJn_88_2_0022.wav|Tevī vien jāskatās...
2tSmQRJn_88_2_0023.wav|Runāju ko runādama, daru ko darīdama, tas vien ausīs skan: vai tas tā var būt, vai tas tā var būt?...
2tSmQRJn_88_2_0024.wav|Puisis pasmējās laimīgi un ēda tāļāk.
2tSmQRJn_88_2_0025.wav|Te suns saka riet, un pēc brīža saimes gala kads deva labvakaru un tad ienāca saimnieka istabā.
2tSmQRJn_88_2_0026.wav|Tas bija Liel-Upmaliešu puisis Mārtiņš.
2tSmQRJn_88_2_0027.wav|Puisi ieraudzīdama, Anna nobālēja.
2tSmQRJn_88_2_0028.wav|Kas ir Juris vaicāja.
2tSmQRJn_88_2_0029.wav|Tēvs tev liek nakt uz māju, Mārtiņš atbildēja ne visai droši.
2tSmQRJn_88_2_0030.wav|Lika man teikt, lai tu tūliņ nākot, citādi...
2tSmQRJn_88_2_0031.wav|citādi nebūšot labi.
2tSmQRJn_88_2_0032.wav|Juris savilka pieri krunkās.
2tSmQRJn_88_2_0033.wav|Ja tev tēvs vairāk nekā nav licis ziņot, viņš runāja, tad ej vien atkal uz māju un saki, lai viņš manis negaida.
2tSmQRJn_88_2_0034.wav|Ja viņam priekš manas sievas arī ir rūme, tad lai mani aicina atpakaļ, ja ne, lai liek mani mierā.
2tSmQRJn_88_2_0035.wav|Mārtiņš vilcinājās iet.
2tSmQRJn_88_2_0038.wav|Viņš ir briesmīgi.
2tSmQRJn_88_2_0040.wav|Es domāju, ka viņam pietrūks elpas, dzirdot, tu esot aizgājis...
2tSmQRJn_88_2_0041.wav|Viņš arī nava viens.
2tSmQRJn_88_2_0042.wav|Iebrauca viesis...
2tSmQRJn_88_2_0044.wav|Ej saki, ka viens pats neiešu, Juris paskarbi atteica.
2tSmQRJn_88_2_0045.wav|Es tur nekā nevaru darīt, ja viņš skaistas.
2tSmQRJn_88_2_0046.wav|Neesmu nemaz gribējis viņa kaitināt, nu tad arlabvakar.
2tSmQRJn_88_2_0048.wav|Un Ansonam saki, lai savai meitai meklē citu brūtgānu, es jau esmu tikpat kā apprecējies.
2tSmQRJn_88_2_0049.wav|Juris sniedza puišam roku, un tas aizgāja.
2tSmQRJn_88_2_0050.wav|Ka kādai spoka parādībai Anna viņam noskatījās pakaļ.
2tSmQRJn_88_2_0051.wav|Tad Juris piegāja pie viņas, aplika tai roku ap vidu, un abi nosēdās gultā.
2tSmQRJn_88_2_0052.wav|Nebaidies jel veltīgi, viņš viņu mierināja.
2tSmQRJn_88_2_0053.wav|Viņš tevi man atņems, Anna čukstēja drebošam lupām, tu redzēsi...
2tSmQRJn_88_2_0054.wav|viņš man tevi atņems...
2tSmQRJn_88_2_0056.wav|Tad ienāca krustmāte un vaicāja, ko Mārtiņš gribējis.
2tSmQRJn_88_2_0057.wav|Juris atstāstīja tēva uzaicinājumu, un nopūzdamās vecā apgulās.
2tSmQRJn_88_2_0058.wav|Arī saimnieks, kas laikam aiz durvīm bija klausījies, ienāca un devās klusēdams pie miera Anna aizgāja uz klēti.
2tSmQRJn_88_2_0059.wav|Juris tāpat nenoģērbies atlaidās gultā.
2tSmQRJn_88_2_0060.wav|Kad pēc laba brīža dziļie elpas vilcieni liecināja, ka abi vecie aizmiguši, Juris atkal lēnām piecēlās un izgāja ārā.
2tSmQRJn_88_2_0061.wav|Mēness patlaban sarkans pacēlās aiz meža un pildīja pagalmu ar maigu krēslu.
2tSmQRJn_88_2_0062.wav|Juris soļoja uz klēti.
2tSmQRJn_88_2_0063.wav|Pusceļā ticis, viņš apstājās un skatījās uz Liel-Upmaliešu pusi, no kurienes kāds stāvs steidzīgi tuvojās.
2tSmQRJn_88_2_0064.wav|Pagalmā ienākušu, viņš to pazina: tas atkal bija Mārtiņš.
2tSmQRJn_88_2_0065.wav|Juris gaidīja viņu pienākam.
2tSmQRJn_88_2_0066.wav|Nu viņš tad vaicāja kaitinātā balsī.
2tSmQRJn_88_2_0067.wav|Mani tēvs vēlreiz atdzina šur, Mārtiņš sacīja un sniedza Jurim zīmīti pretī.
2tSmQRJn_88_2_0068.wav|Še, kas tas ir, nez...
2tSmQRJn_88_2_0069.wav|nu zīmīte.
2tSmQRJn_88_2_0072.wav|Ak, ņem nu, puisis runāja.
2tSmQRJn_88_2_0073.wav|Ja tu to nedari, tad man tas papīrs jānodod Annai, Anna jau guļ.
2tSmQRJn_88_2_0074.wav|Viena alga, man tēvs ar dusmām piekodināja, ka vienam no jums zīme jālasa, es viņā paskatījos, ir tikai pāris vārdu, ņem nu vien.
2tSmQRJn_88_2_0075.wav|Nes atpakaļ Juris dusmīgi iesaucas man ar tēvu vairs nav nekādas darīšanas.
2tSmQRJn_88_2_0076.wav|Nu tad es zīmi nodošu Annai, Mārtiņš, tagad arī sakaitināts, iesaucās un gāja uz istabu.
2tSmQRJn_88_2_0077.wav|Annas tur nav, Juris sacīja un aizstājas puišam ceļā netraucē veltīgi cilvēkiem miega.
2tSmQRJn_88_2_0078.wav|Ko viņš no manis grib piepeši Annas balss atskanēja no klēts priekšas.
2tSmQRJn_88_2_0079.wav|Te man ir zīme, Mārtiņš atbildēja un izstāstīja savu uzdevumu, pa tam Anna pienāca klāt.
2tSmQRJn_88_2_0080.wav|Dod šurp, viņa runāja.
2tSmQRJn_88_2_0081.wav|Tur varbūt kas labs iekšā.
2tSmQRJn_88_2_0082.wav|Un viņa paņēma papīra gabalu, pagriezās pret mēneša gaismu un ieskatījās zīmē.
2tSmQRJn_88_2_0083.wav|Viņa skatījās papīra un skatījās, un, jo ilgāk viņa to darīja, jo vairāk viņa likās sastingstam.
2tSmQRJn_88_2_0084.wav|Še viņa tad izgrūda un pasniedza zīmi Juram.
2tSmQRJn_88_2_0085.wav|Viņš to satvēra, lasīja un dobjš, kluss balsiens izspruka par viņa lūpām.
2tSmQRJn_88_2_0086.wav|Kas tur ir, kas ir Mārtiņš ziņkārīgi vaicāja, bet nedabūja atbildes.
2tSmQRJn_88_2_0088.wav|Vai lai aiznesu kādu ziņu atpakaļ puisis no jauna vaicāja.
2tSmQRJn_88_2_0089.wav|Ko tēvam lai saku?
2tSmQRJn_88_2_0090.wav|Ko pats gribi, ko gribi, Juris atbildēja dīvaini skanoša balsī un gāja lēnām uz klēti.
2tSmQRJn_88_2_0091.wav|Anna sekoja viņam.
2tSmQRJn_88_2_0092.wav|Mārtiņš platam acīm abiem noskatījās pakaļ un tad atstāja setu.
2tSmQRJn_88_2_0093.wav|Klētī Anna nokrita gulta un noslēpa galvu sega.
2tSmQRJn_88_2_0094.wav|Tā viņa kādu ceturtdaļstundu kā pamiruse gulēja.
2tSmQRJn_88_2_0095.wav|Arī puisis nekustējās.
2tSmQRJn_88_2_0096.wav|Juri, Juri viņa pēdīgi stenēja, galvas nepaceldama.
2tSmQRJn_88_2_0099.wav|Es jau sacīju, ka viņš...
2tSmQRJn_88_2_0100.wav|tavs tēvs...
2tSmQRJn_88_2_0101.wav|ka viņš mūs...
2tSmQRJn_88_2_0102.wav|ak, tas jau nevar būt, tas jau nevar būt, tad jau tak es...
2tSmQRJn_88_2_0104.wav|kādreiz būtu dzirdējuši...
2tSmQRJn_88_2_0107.wav|tā kā pa murgiem...
2tSmQRJn_88_2_0108.wav|mazs puika būdams...
2tSmQRJn_88_2_0111.wav|atminos...
2tSmQRJn_88_2_0112.wav|Juris tikko dzirdami murmināja, un tad atkal iestājās dobjš klusums.
2tSmQRJn_88_2_0113.wav|Mēness kāpa augstāk un tapa bāls.
2tSmQRJn_88_2_0114.wav|Kā balsnēja sarma viņa spīdums gulēja uz Maz-Upmaliešu ēku jumtiem.
2tSmQRJn_88_2_0115.wav|Klēts durvis stāvēja tumšā palodās ēnā.
2tSmQRJn_88_2_0116.wav|Juris un Anna iznāca klusām no klēts.
2tSmQRJn_88_2_0117.wav|Anna aizslēdza durvis un aizbāza atslēgu aiz spāres, kur tā vienmēr mēdza stāvēt, un nokāpa, pie Jura rokas turēdamās, pa klēts trepēm zemē.
2tSmQRJn_88_2_0118.wav|Abu ģīmjos tēlojās dziļa nopietnība un cieta apņemšanās.
2tSmQRJn_88_2_0119.wav|Anna bija svētku drēbēs ģērbusēs.
2tSmQRJn_88_2_0120.wav|Pāris soļu uz ceļa pusi pagājušiem, viņa apstājās.
2tSmQRJn_88_2_0121.wav|Vai neiet atvadīties no krustmātes tā čukstēja sausa balsī.
2tSmQRJn_88_2_0122.wav|Atvadīties?
2tSmQRJn_88_2_0123.wav|Viņa tak vienmēr bija tāda laba...
2tSmQRJn_88_2_0124.wav|es viņas nemaz nepieceltu...
2tSmQRJn_88_2_0128.wav|Ej es neietu.
2tSmQRJn_88_2_0129.wav|Anna vilcinājās.
2tSmQRJn_88_2_0130.wav|Lai paliek, viņa nočukstēja, un abi soļoja pa ceļu projām.
2tSmQRJn_88_2_0131.wav|No citām ēkām atsevišķi stāvēja rija.
2tSmQRJn_88_2_0132.wav|Ceļš tai gāja garām.
2tSmQRJn_88_2_0133.wav|Rijas priekšā sēdēja mājas kaķis.
2tSmQRJn_88_2_0134.wav|Ieraudzījis Annu, tas pietecēja viņai klāt un raudzīja pie viņas pieglausties.
2tSmQRJn_88_2_0135.wav|Anna nolīkās un pārlaida roku par kaķa muguru.
2tSmQRJn_88_2_0136.wav|Aiznes labas dienas krustmātei.
2tSmQRJn_88_2_0137.wav|Tad viņa gāja tāļāk.
2tSmQRJn_88_2_0138.wav|Laiks bija silts, mēness stāvēja augstu, pie debesīm pa retam mākonīšam lēnām slīdēja uz ziemeļiem.
2tSmQRJn_88_2_0139.wav|Kā divas tumšas lentas dziļās riteņu sliedes izstiepās viņu priekšā un nozuda egļu mežā, kas melns un mēms viņus ar savu ēnu plīvuru likās sagaidām.
2tSmQRJn_88_2_0140.wav|Silta nakts, Juris sacīja.
2tSmQRJn_88_2_0142.wav|Viņus apņēma mežs, un viņu līdz šim klusie soļi tapa dzirdami.
2tSmQRJn_88_2_0143.wav|Ar smalku troksni sausie žagariņi lūza zem viņu kājām.
2tSmQRJn_88_2_0144.wav|Reizēm troksnis likās nākam iz biezumiem, it kā kāds viņiem soļotu līdzās.
2tSmQRJn_88_2_0146.wav|Ne, nav, Anna atbildēja.
2tSmQRJn_88_2_0147.wav|Mežs tapa biezāks, tapa atkal retāks, un beidzot tumšās lentas atkal tecēja pa klajumu tāļāk.
2tSmQRJn_88_2_0148.wav|Tad ceļmalā parādījās apšu birze.
2tSmQRJn_88_2_0149.wav|Mazs vējiņš, lejā nemaz nemanāms, kustināja koku galotnēs lapas; ar spokainu troksni tās sitās viena pie otras.
2tSmQRJn_88_2_0150.wav|Un līdz ar lapām mēneša spožums pa apšu galiem likās trīsam un lēkājam, it kā tur pulks neredzamu garu ar zilganām dzirkstīm mētātos.
2tSmQRJn_88_2_0151.wav|Juris satvēra Annas roku.
2tSmQRJn_88_2_0153.wav|Sirds it ka saspiesta.
2tSmQRJn_88_2_0154.wav|Viņš aplikaroku ap viņu, un tā viņi soļoja tāļāk.
2tSmQRJn_88_2_0155.wav|Zeme tapa nelīdzena, ceļš pamazām sāka locīties uz augšu un noveda kalna galā, kur atvērās plašs apskats uz dziļu leju.
2tSmQRJn_88_2_0156.wav|Lejas vidū vizēja ezers.
2tSmQRJn_88_2_0157.wav|Jau Annas lupas it ka neviļot nomurmināja, un viņa sakampa cietāk Jura roku.
2tSmQRJn_88_2_0158.wav|Viņš atbildēja ar gandrīz krampjainu spiedienu, un klusēdami viņi devās lejā.
2tSmQRJn_88_2_0159.wav|Ezera malā tie apstājās.
2tSmQRJn_88_2_0160.wav|No viņu kājām ūdeņam pārvilkās plata, vizoša vaga.
2tSmQRJn_88_2_0161.wav|Tāļāk uz abām pusēm mirdzums tapa vājāks, līdz tas pēdīgi pārgāja ezera nedzīvā, svinainā krāsā.
2tSmQRJn_88_2_0162.wav|Ar galu uz smiltīm silei līdzīga laiva šūpojās starp stiebriem, un garena putu kaudze spīdēja kādā klajā līkumā kā palagā ietīts mironis, ko ūdens izmetis malā.
2tSmQRJn_88_2_0163.wav|Stiebri locījās maģenīt bez trokšņa, un tikai šad un tad kāds vilnītis diktāk iegurkstējās.
2tSmQRJn_88_2_0164.wav|Jura un Annas ģīmji bija bāli, un tajos atspoguļojas nāves nopietnība Vai kāpsim laivā.
2tSmQRJn_88_2_0165.wav|Juris vaicāja Vēl ne, Anna atbildēja.
2tSmQRJn_88_2_0167.wav|bet, ūdeni ieraugot...
2tSmQRJn_88_2_0168.wav|mani pārņēma tādas...
2tSmQRJn_88_2_0170.wav|Apsēdīsimies, kamēr aprimstu.
2tSmQRJn_88_2_0171.wav|Jā viņi atvirzījās no ezera un nolaidās krūmmalē.
2tSmQRJn_88_2_0172.wav|Juris pieglauda savu vaigu pie viņas un turēja savu roku uz viņas sirds, kura nemierīgi pukstēja.
2tSmQRJn_88_2_0173.wav|Tā viņi mēmi sēdēja labu laiku.
2tSmQRJn_88_2_0174.wav|Tad Juris palieca galvu, un viņi saskūpstījās karsti un gari, un atkal Anna pieglauda savu vaigu pie Jura vaiga, un viņš atkal turēja savu roku uz viņas sirds.
2tSmQRJn_88_2_0175.wav|Vilnīši murmināja vienmuļīgi, pa starpām kāds ieglukstējās diktāk, un tāļumā atskanēja it kā dobjš vaids, uz ūdeņa saceldams dīvainu atbalsi.
2tSmQRJn_88_2_0176.wav|Vai nu iesim, iesim.
2tSmQRJn_88_2_0177.wav|Viņi taisījās piecelties, kad mežmala, aiz ezera līkuma, lakstīgala sāka pogāt, Anna atslīdēja atpakaļ.
2tSmQRJn_88_2_0178.wav|Kad viņa būs beiguse, tad...
2tSmQRJn_88_2_0179.wav|viņa čukstēja.
2tSmQRJn_88_2_0180.wav|Lakstīgala pogāja ilgi, un, kad viņa apklusa, viņi no jauna gribēja piecelties, bet te saldie meldiņi atkal uzsāka skanēt.
2tSmQRJn_88_2_0181.wav|Tad iestājas klusums, trešo reizi viņi taisījās celties un trešo reizi lakstīgala mežmalu sāka trīcināt.
2tSmQRJn_88_2_0182.wav|Juris paskatījās Annā.
2tSmQRJn_88_2_0183.wav|Vēl diena tāļu, viņš sacīja iesim vēl, staigāsim vēl, tur pa mežu, lai lakstīgala dzied, kad pirmo cīruli dzirdēsim, tad griezīsimies atpakaļ.
2tSmQRJn_88_2_0184.wav|Iesim arī un roku rokā viņi iegāja mežā un staigāja lapu mudžekļa ēnā, kura drīz gaišāk, drīz tumšāk viņu stāvus apņēma.
2tSmQRJn_88_2_0185.wav|Viņu vārdu krājums likās izsīcis.
2tSmQRJn_88_2_0186.wav|Tie nerunāja nekā.
2tSmQRJn_88_2_0187.wav|Tikai pa brīžam viņi saskatījās, un Juris pārlaida mīlinādamies roku pār viņas matiem vai piespieda viņas pirkstus pie sava vaiga...
2tSmQRJn_88_2_0188.wav|Ta viņi nokļuva dziļāk un dziļāk meža.
2tSmQRJn_88_2_0189.wav|Vai redzi Juris piepeši klusām iesaucās.
2tSmQRJn_88_2_0190.wav|Ja, Anna atbildēja, uz sarkanu blāzmu koku starpa radīdama kas tas ir?
2tSmQRJn_88_2_0191.wav|Es nezinu, paskatīsimies.
2tSmQRJn_88_2_0192.wav|Viņi tuvojas gaišumam.
2tSmQRJn_88_2_0193.wav|Tas bija uguns, kas pa mežsarga mājas logu spīdēja laukā.
2tSmQRJn_88_2_0194.wav|Nelielās istabiņas apdzīvotāji visi bija nomodā: mežsargs, viņa sieva un sārts, varbūt gadu vecs bērns.
2tSmQRJn_88_2_0195.wav|Pēdējais sēdēja tēvam uz delnas un ļāvās učāties, pa reizei skaļi iesmiedamies.
2tSmQRJn_88_2_0196.wav|Ar spīdošām acīm māte nolūkojās abos un noslaucīja ar krekliņa priekšu no apaļajiem vaidziņiem asaras, kuras laikam bija šī jaukā skata cēlons.
2tSmQRJn_88_2_0197.wav|Abi nenovērsa mirkļu no loga, līdz pēdīgi bērns atkal bija apmierinājies un ļāvās ielikties šūpulī un lampa nodzisa.
2tSmQRJn_88_2_0198.wav|Tai pašā acumirklī bezdelīga pajumtē klusām, it kā jautrā sapnī iečirkstējās.
2tSmQRJn_88_2_0199.wav|Ar tādām pašām mīlīgām, sapņainām skaņām otra atbildēja, un tad atkal valdīja nakts klusums.
2tSmQRJn_88_2_0200.wav|Nāc Anna čukstēja aizžņaugtā balsī un sāka iet.
2tSmQRJn_88_2_0201.wav|Juris novērsās no mājiņas; noknirkšķēja, it kā viņš zobus cieti būtu sacirtis kopā, un tad atkal ēnas, dažādi mainīdamās, krita uz viņu stāviem, līdz ezera svinainais spīdums starp kokiem tapa redzams.
2tSmQRJn_88_2_0202.wav|Pie lielas zaraines egles Juris nometas zemē, sēdēsim drusku, sēdi.
2tSmQRJn_88_2_0203.wav|Anna paklausīja.
2tSmQRJn_88_2_0208.wav|Juris runāja, itka ar grūtu mēli pēc vārdiem taustīdams.
2tSmQRJn_88_2_0209.wav|Ko.. es domāju...
2tSmQRJn_88_2_0210.wav|Viņš apklusa un tad piepeši turpināja karsta, kaisla, spītīgā balsī: Ak, nu...
2tSmQRJn_88_2_0211.wav|mūsu nodoms, tas ir...
2tSmQRJn_88_2_0218.wav|Pasaulē vēl ir daudz tukšu vidu.
2tSmQRJn_88_2_0219.wav|Uzmeklēsim kā tādu, uzbūvēsim tādu būdiņu un dzīvosim tur, kā šitie divi dzīvo!
2tSmQRJn_88_2_0221.wav|tu redzēji: bērns...
2tSmQRJn_88_2_0222.wav|kā viņš viņu auklēja, un viņa...
2tSmQRJn_88_2_0223.wav|kā smējās...
2tSmQRJn_88_2_0224.wav|Anna atspieda galvu pret koku.
2tSmQRJn_88_2_0225.wav|Uz viņas vaiga gulēja tumša ēna, kad tā atbildēja:
2tSmQRJn_88_2_0226.wav|Tīšā prātā...
2tSmQRJn_88_2_0227.wav|šitā dzīvot...
2tSmQRJn_88_2_0229.wav|Apradīsi, tu apradīsi, sveša vidu, svešos ļaudīs viens otram izliksimies pavisam citi cilvēki.
2tSmQRJn_88_2_0230.wav|Mīļākā, klausies manos vārdos: bēgsim!
2tSmQRJn_88_2_0231.wav|Anna aizvēra acis.
2tSmQRJn_88_2_0232.wav|Viņa izskatījās līdz galam noguruse.
2tSmQRJn_88_2_0233.wav|Vai tu pats no sevis vari izbēgt viņa čukstēja.
2tSmQRJn_88_2_0234.wav|Nemoci manis.
2tSmQRJn_88_2_0235.wav|Ja esi apdomājies...
2tSmQRJn_88_2_0236.wav|ej atpakaļ.
2tSmQRJn_88_2_0237.wav|Es tevis neatstāšu Juris iesaucās un apcirta niknā kaislumā rokas ap viņas viduci.
2tSmQRJn_88_2_0238.wav|Es neesmu šī soda pelnījis, es viņam turēšos pretī!
2tSmQRJn_88_2_0242.wav|Piekalšu tevi pie sevis, kamēr būsi apraduse...
2tSmQRJn_88_2_0244.wav|ak, es nepieļaušos...
2tSmQRJn_88_2_0247.wav|Viņš noslēpa galvu viņas klēpī, viss viņa stāvs drebēja.
2tSmQRJn_88_2_0248.wav|Dīvains izspaids pie šiem vārdiem atdzīvināja Annas vaibstus.
2tSmQRJn_88_2_0249.wav|Viņas acīs iemirdzējās kā zibens, un tā pacēla rokas, it kā ar riebumu Juri no sevis gribēdama atgrūst, bet viss ātri pārgāja, un rokas slābanas nokrita uz Jura matiem.
2tSmQRJn_88_2_0250.wav|Iešu tev līdz, viņa sacīja strupi tikai laid mani tagad.
2tSmQRJn_88_2_0251.wav|Juris pacēla galvu.
2tSmQRJn_88_2_0252.wav|Tu runā par tiesu jā, tiešām ak, tu tak dzirdi.
2tSmQRJn_88_2_0253.wav|Puisis palaida viņu vaļā, uzslējās sēdu un sacīja, dziļi atņemdams elpu: Tu esi laba Anna atkal atspieda galvu pret egli un aizvēra acis.
2tSmQRJn_88_2_0254.wav|Vai esi piekususe Juris vaicāja, Anna neatbildēja.
2tSmQRJn_88_2_0255.wav|Vai es tevi sabiedēju?...
2tSmQRJn_88_2_0256.wav|Vai drusku gribi snaust viņš vaicāja tāļāk.
2tSmQRJn_88_2_0257.wav|Tev laikam salt, apmetīšu tev savus svārkus ap pleciem.
2tSmQRJn_88_2_0258.wav|Lai paliek, man nav salt, laiks jau silts...
2tSmQRJn_88_2_0259.wav|Jā, snaudīsim drusku.
2tSmQRJn_88_2_0260.wav|Es likšu savu galvu atkal tavā klēpī liec.
2tSmQRJn_88_2_0261.wav|Viņš nolaida galvu viņas klēpī, taustīja tad pēc viņas rokām un uzlika tās uz savām acīm.
2tSmQRJn_88_2_0265.wav|Tūliņ, tikai pasaki man vēl kādu mīļu vārdu.
2tSmQRJn_88_2_0266.wav|Kādu, kaut kādu, saki, cik ļoti mani mīļo.
2tSmQRJn_88_2_0267.wav|Ak, to jau tu zini.
2tSmQRJn_88_2_0268.wav|Pasaki vien, ak, gulēsim nu.
2tSmQRJn_88_2_0269.wav|Vai tev dusmas par manu ātrumu?...
2tSmQRJn_88_2_0270.wav|Piedod viņš pacēla galvu un sniedzās pēc viņas lūpām.
2tSmQRJn_88_2_0271.wav|Bet viņa novērsa galvu uz sāniem.
2tSmQRJn_88_2_0273.wav|esmu noguruse.
2tSmQRJn_88_2_0274.wav|Ak, kas nu tas...
2tSmQRJn_88_2_0276.wav|Viņa galva noslīdēja atkal viņas klēpī, zem egles iestājās klusums.
2tSmQRJn_88_2_0277.wav|Arī lakstīgala ezera malā bija apklususe.
2tSmQRJn_88_2_0278.wav|No rītiem iedzeltaina, vāja blāzma sāka izstiepties pār ūdeni, tam dodama mazliet dzīvāku krāsu.
2tSmQRJn_88_2_0279.wav|Egles galotnē kaut kas iekustējās.
2tSmQRJn_88_2_0280.wav|Vāvere tur čaukstināja un nometa čiekuri zemē.
2tSmQRJn_88_2_0281.wav|Ar klusu riešanu, kas gandrīz izklausījās kā nicinoši smiekli, viņa tad ielēca tuvākā koka zaros.
2tSmQRJn_88_2_0282.wav|Juris gulēja, nekustēdamas Anna sēdēja, galvu pret bruņo stumbru atspieduse.
2tSmQRJn_88_2_0283.wav|Viņas acis bija vaļā un lūkojās stīvi caur kokiem uz ezeru...
2tSmQRJn_88_2_0284.wav|Tagad viegls rīta vējš pārlaidās pār koku galotnēm, un lapas iečabējās it kā maigā modināšanas saucienā.
2tSmQRJn_88_2_0285.wav|Un, it kā šo saucienu būtu dzirdējis, cīrulis pacēlās gaisā, uzdziedādams īsu dziesmu.
2tSmQRJn_88_2_0286.wav|Anna paskatījās gulētājā, lēnām viņa atsvabināja savas rokas, nolaida viņa galvu zemē uz sūnas un piecēlās nedzirdami.
2tSmQRJn_88_2_0287.wav|Ar viegliem soļiem viņa atstāja egli, atskatījās vēlreiz ar garu mirkli atpakaļ un izgāja ezermalā.
2tSmQRJn_88_2_0288.wav|Vilnīši bija tapuši lielāki un čaloja dzīvāk.
2tSmQRJn_88_2_0289.wav|Šur un tur paplunšināja pa zivij.
2tSmQRJn_88_2_0290.wav|Stiebros, ar galu uz sausuma, arvien vēl šūpojās laiva, lēnām Anna viņai tuvojās.
2tSmQRJn_88_2_0291.wav|Austrums pārsvīda ar sārtu blāzmu, debess gaišums un zemes krēsla saplūda nenoteiktā, smalkā krāsā.
2tSmQRJn_88_2_0292.wav|Auseklis nodzisa...
2tSmQRJn_88_2_0293.wav|Pirmā cīruļa dziesmai sekoja citas, ezera malā, virs ezera, viņpus ezera atskanēdamas.
2tSmQRJn_88_2_0294.wav|Mežā iesvilpās strazds.
2tSmQRJn_88_2_0295.wav|Tam atbildēja otrs, trešs, visapkārt sāka svilpt, čirkstēt, trallināt...
2tSmQRJn_88_2_0296.wav|Un, kā gaišums auga, tā arī troksnis tapa arvien dzīvāks un skaņāks.
2tSmQRJn_88_2_0297.wav|Nu pirmie saules stari sveicināja koku galotnes nu tā bija pilnīgi uzlēkuse un pārklāja ezeru ar saviem vizuļiem.
2tSmQRJn_88_2_0299.wav|It ka apjucis tas skatījās uz vienu un otru pusi un uzlēca tad kājas.
2tSmQRJn_88_2_0300.wav|Anna viņš sauca Anna, Anna!
2tSmQRJn_88_2_0301.wav|Bet neviens neatbildēja, pat atbalss palika mema.
2tSmQRJn_88_2_0302.wav|Nāvīgas izbailes tēlojas viņa ģīmī.
2tSmQRJn_88_2_0303.wav|Anna viņš vēlreiz kliedza un devās tad uz ezera malu, kur laiva stāvēja.
2tSmQRJn_88_2_0304.wav|Vieta bija tukša.
2tSmQRJn_88_2_0305.wav|Maza sliede stiebros rādīja, ka tā iebraukta ezerā.
2tSmQRJn_88_2_0306.wav|Kā sastindzis Juris skatījās viegli noliektajos stiebros un pacēla tad meklēdams acis.
2tSmQRJn_88_2_0307.wav|Ezera vidu ka uz dzīva zelta peldēja tukša laiva.
2tSmQRJn_88_2_0308.wav|Pelēks ķirlāns šaudījās klusām ap viņu...
2tSmQRJn_88_2_0309.wav|Ar smagiem soļiem Juris aizvilkās uz mežu atpakaļ.
2tSmQRJn_88_2_0310.wav|Sacirtis rokas matos, viņš nokrita pie egles zemē un slēpa savu vaigu sūnās.
2tSmQRJn_88_2_0311.wav|Tā viņš tur gulēja kā nedzīvs...
2tSmQRJn_88_2_0312.wav|Pa tam saule kāpa augstāk un augstāk un stiepa trīsošus dzīpara pavedienus starp egļu tumšajiem zariem, un pildīja mežu ar zaļganu krēslu.
2tSmQRJn_88_2_0313.wav|Putni gavilēja, it kā viņiem liela svētku diena būtu pienākuse.
2tSmQRJn_88_2_0314.wav|Pēdīgi Juris uzrāvās stāvu.
2tSmQRJn_88_2_0315.wav|Viņš izmeklēja vienu svārku kabatu, otru un nometa svārkus un vesti zemē.
2tSmQRJn_88_2_0316.wav|Tad viņš norāva kreklu no miesas.
2tSmQRJn_88_2_0317.wav|Viņa platās, baltās krūtis cilājās vareni, kad tas ar spēcīgu roku audeklu saplēsa sloksnēs.
2tSmQRJn_88_2_0318.wav|Šīs sloksnes sasējis kopā, viņš nozuda meža biezākos biezumos.
2tSmQRJn_88_2_0319.wav|Lēnam koku zari aiz viņa nošupojas un tad apstājas.
2tSmQRJn_88_2_0320.wav|Ap brokastlaiku divi gani sēdēja ezera mala un bija saimnieks un saimniece, kamēr lopi, pa stiebriem sabriduši, dzēra.
2tSmQRJn_88_2_0321.wav|Skaties zens izsaucas, savīkstītu papīra gabaliņu zale ieraudzīdams.
2tSmQRJn_88_2_0322.wav|Te viens priekš tevis nolicis grāmatu.
2tSmQRJn_88_2_0323.wav|Viņš pacēla papīru, izglastīja to gludu, salocīja vēstules veida un sniedza to smiedamies meitenei.
2tSmQRJn_88_2_0324.wav|Kas tur būs iekša meitene vaicāja, nopietnību liekuļodama, un atvēra papīru.
2tSmQRJn_88_2_0326.wav|Nu tad lasi, pagaidi.
2tSmQRJn_88_2_0333.wav|Bet tie ir meli meitene izsaucās un smājās.
2tSmQRJn_88_2_0335.wav|Meli, meli, saimnieks un saimniece, zināms arī zēns klaigāja, papīru pa gaisu vicinādams.
2tSmQRJn_88_2_0337.wav|Saplēsīsim to grāmatu un iztaisīsim no viņas sniegu!
2tSmQRJn_88_2_0338.wav|Un viņi saplucināja papīru smalkos gabaliņos, un tad zens tos uzsvieda augstu gaisā.
2tSmQRJn_88_2_0339.wav|Nu snigs, nu snigs, nu mums būs salt!
2tSmQRJn_88_2_0340.wav|Bet bērni neapsniga.
2tSmQRJn_88_2_0341.wav|Piepešs vēja grūdiens pacēla baltas perslas un aiznesa tās projām.
2tSmQRJn_88_2_0342.wav|Kur gan tas atkal nokrita zemē?
SrPpeSlHtT0_0000.wav|BAILES NO LAIMES.
SrPpeSlHtT0_0001.wav|Pēteris Āva stāvēja pašos speķa gados, kad viņam uznāca bailes no laimes.
SrPpeSlHtT0_0002.wav|Līdz tam viņš tikai gluži vienkāršās bailes no nelaimes vien bij pazinis.
SrPpeSlHtT0_0003.wav|Ka tās viņam jau no pašas pa mazatnes dziļi mājoja sirdī, pie tā varbūt nebij vis vainīga viņa iedzimtā nedrošība, bet tas apstāklis, ka viņš -kā pats mēdza sacīt visas lietas pamatīgi pārdomāja.
SrPpeSlHtT0_0004.wav|Ko viņam bij darīt, ka viņš caur gariem prātojumiem bij nokļuvis pie neapgāžamās patiesības, ka cilvēks ik dienas un ik stundas viegli, viegli var pazaudēt roku vai kāju, vai citu kādu locekli, vai pat dārgo dzīvībiņu!
SrPpeSlHtT0_0005.wav|Un šādus zaudējumus taču vispār nosauc par nelaimi un nožēlo sāpīgi.
SrPpeSlHtT0_0006.wav|Ka cilvēku vairums agrāk no viņas nebaidījās, pirms tā nebija klāt, par to bij viņu vieglprātība apsūdzama.
SrPpeSlHtT0_0007.wav|Un caur to tad arī izskaidrojās, ka ārstiem dien un nakti bij tik daudz darba, ka nelaimīgu notikumu virkne nekad nepārtrūka un kapsētas bez laika pārpildījās.
SrPpeSlHtT0_0008.wav|Bet Pēteram Āvam nepiemita šāda sodāma vieglprātība.
SrPpeSlHtT0_0009.wav|Viņš domāja par katru lietiņu un par visu, staigāja, tā sakot, ar vaļējām acīm aklā pūļa starpā.
SrPpeSlHtT0_0010.wav|Kas tad tur ko brīnoties, ka viņa bailes no kaut kādas klipas agrāk neatstāja, kamēr tam uznāca bailes no laimes!
SrPpeSlHtT0_0011.wav|Līdz sava mūža septītam gadam Pēteris bij baidījies no noslīkšanas.
SrPpeSlHtT0_0012.wav|Šī laika viņš gan vairs itin nemaz nevarēja atcerēties, bet vecas bābas viņam stāstīja, ka tas katru reizi briesmīgi kliedzis, kad ticis mazgāts.
SrPpeSlHtT0_0013.wav|Kāds iemesls viņam gan būtu bijis kliegt, ja tas no kādas nelaimes vannā nebūtu bijies?
SrPpeSlHtT0_0014.wav|Vai jau nav dzirdēts, ka bērni pat ūdens spaiņos noslīkuši?
SrPpeSlHtT0_0015.wav|Septiņus gadus vecs, Pēteris bij tapis par cūkganu, un iz šī ievērojamā laikmeta viņš atminējās gluži skaidri, ka liktenis viņu toreiz bij vajājis liela vepra izskatā.
SrPpeSlHtT0_0016.wav|Kā govju ganam nedienas viņam bij draudējušas no vēršu ragu galiem, un, kad viņš sāka iet pie darba, tad velns un deviņi kalpi pēc viņa glūnēja zirgu pakaļkājās.
SrPpeSlHtT0_0017.wav|Vērši un zirgi mūsu zemītē nu gan ir ļoti rāmi lopiņi, bet galvot jau nevar, ka tie arī vienu reizi sāk trakot.
SrPpeSlHtT0_0018.wav|Un taisni no šīs vienas reizes Pēteris bijās.
SrPpeSlHtT0_0019.wav|Deviņpadsmito gadu sasniegušam, nelaime viņam draudēja sevišķi briesmīgā veidā: proti, viņa bārda netaisījās augt!
SrPpeSlHtT0_0020.wav|Aiz trakām bailēm, ka bez šīs jaukās vīrestības zīmes mūžiņš būs jānodzīvo, Pēteris gluži vai izdēdēja un sāka tikai ar divdesmit trešo gadu vien vēl atkal atspirgt, jo tad pirmie gaišie bārdas mati parādījās uz viņa virslūpas.
SrPpeSlHtT0_0021.wav|Apjucis no šī laimīgā atgadījuma, viņš samīlējās vienīgajā dienastniecē, ar kuru viņš toreiz vienās mājās dzīvoja.
SrPpeSlHtT0_0022.wav|Kad pēc pāris nedēļām mīlestības reibums bij pārgājis un puisis atkal redzēja, ka meita bij veca, neglīta un slinka, viņš to atstāja, lai gan šī dievojās, ka notikšot nelaime, ja viņas nepaņemšot.
SrPpeSlHtT0_0023.wav|Bailes no šīs nelaimes Pēteri mocīja labi ilgi, lai gan viņa draugs Ješka apgalvoja, šis varot būt gluži mierīgs, Līze nemaz nedomājot viņam padarīt kaut kādas nepatikšanas.
SrPpeSlHtT0_0024.wav|Bet apdomīgais Pēteris tam neticēja agrāk, kamēr atriebīgā Līze laimīgi nebij apprecējusēs ar kādu atraitni.
SrPpeSlHtT0_0025.wav|Tikai tad viņš atņēma elpu.
SrPpeSlHtT0_0026.wav|Bet ne uz ilgu laiku, jo koliera atkal reiz bij atstājuse sava perēkļa, tāļās Indijas robežas, un ļaudis runāja, šoreiz viņa atnākšot arī uz mūsu zemi.
SrPpeSlHtT0_0027.wav|Kad Pēteram gadītos nomirt ar koliem!
SrPpeSlHtT0_0028.wav|Piepeši aiziet no šejienes pašos ziedu gados!
SrPpeSlHtT0_0029.wav|Un nedz sievas, nedz bērniņa, nevienas dvēseles neatstāt pakaļ, kas jel vienreiz par gadu no viņa kapa kopas noplūca nezāles un balto krustu pušķoja ar mētru vainadziņu!
SrPpeSlHtT0_0030.wav|Tikko nomirušam, arī jau būt beigtam un no visas pasaules aizmirstam, briesmīgi!...
SrPpeSlHtT0_0031.wav|Un Pēteris noņēmās precēties, tiklīdz koliera būs pārgājuse.
SrPpeSlHtT0_0032.wav|Kad tas pēc trim baiļu pilniem gadiem bij pārliecinājies, ka nu viņa tiešām pagājuse, viņš pacēla acis uz kalpu vīru meitām un tapa pie tam sagrābts no jaunām bailēm.
SrPpeSlHtT0_0033.wav|Žēlīgs tētīt, ja viņš pārskatījās un noprecēja slimu mūža biedreni!
SrPpeSlHtT0_0034.wav|Proti, neprecētām zemniecēm bij uznākuse kā dažreiz aitām griešanās slimība, grūti dziedējama kaite, kura no tā bij pazīstama, ka saslimušām sievietēm katru svētdienas nakti līdz saules lēkšanai dancojot bij jāgriežas.
SrPpeSlHtT0_0035.wav|Tuvu vai tāļu, krogā vai zemnieku mājās kur vien tik svētdienu vakaros atskanēja vijoļu čīkstēšana un harmoniku spiegšana turp šām nelaimīgām bij jādodas uz balli un jālej sviedri, pie puišu rokām apkārt griežoties...
SrPpeSlHtT0_0036.wav|Ja Pēteram gadījās apņemt šādu sievu!...
SrPpeSlHtT0_0037.wav|Nē, tad labāk mirt neapraudātam nekā pie altāra stāties ar meitu, kura aiz pārliecīgas griešanās varbūt vairs lāgā nemaz nemācēja iet!
SrPpeSlHtT0_0038.wav|Un Pēteris atmeta domas par precēšanos un uzsāka naudu krāt.
SrPpeSlHtT0_0039.wav|Bij viņam nauda, tad tam nevajadzēja nedz sievas, nedz bērna, un, kad viņš nomira, tad viņam varēja uzlikt čuguna krustu uz kapa; tas arī bij kas vairāk nekā sieviešu asaras un kronīši ar papīra puķēm.
SrPpeSlHtT0_0040.wav|Kā sātīgam vīram viņam jau bij drusku naudas.
SrPpeSlHtT0_0041.wav|Bet nu summiņa pārvērtās par apaļām summām, kuru uzskats Pēteram darīja arvienu lielāku prieku, līdz kādā dienā kā zibens viņu aizķēra domas: ja kāds dabūtu zināt, ka viņam tik daudz naudas!
SrPpeSlHtT0_0043.wav|Salti sviedri pārklāja Pētera pieri, un viņš noslēpa naudu cūkkūtī aiz spāres.
SrPpeSlHtT0_0044.wav|Tad viņš nākamā svētdienā vaicāja savam draugam Ješkam, ko ļaudis par viņu runājot un vai viņi domājot, ka šim esot nauda.
SrPpeSlHtT0_0045.wav|Zināms, Ješka atbildēja, melš, tu būšot jau savi pieci simti sakrājis.
SrPpeSlHtT0_0046.wav|Vai ir tik daudz?
SrPpeSlHtT0_0047.wav|Pēteris nobālēja.
SrPpeSlHtT0_0048.wav|Viņam bij tikai puse no minētās summas, un viņš jau drebēja par savu dzīvību, un nu tas dzirdēja, ka viņu turēja par divreiz tik bagātu.
SrPpeSlHtT0_0049.wav|Mans Dievs, mans Dievs, priekš viņa jau droši vien bij cirvis tecināts vai plinte lādēta!
SrPpeSlHtT0_0050.wav|Atguvies no sabaiļa, viņš atvēra draugam sirdi un lūdza padoma.
SrPpeSlHtT0_0051.wav|Ješka pasmējās.
SrPpeSlHtT0_0052.wav|Te drīzi var palīdzēt, viņš sacīja.
SrPpeSlHtT0_0053.wav|Uzliec naudu uz procentiem un dod savu papīru drošā glabāšanā.
SrPpeSlHtT0_0054.wav|Dod mācītājam, pagasta lādei ir lielskungs to paglabās, ja proti palūgt.
SrPpeSlHtT0_0055.wav|Tas bij padoms Pēteris atdzīvojas gluži vai no jauna.
SrPpeSlHtT0_0056.wav|Bet ko tu gan doma, kādu papīru lai pirku viņš jautajā.
SrPpeSlHtT0_0057.wav|No tā nu gan nekā nezinu, Ješka atteica bet, ja man tā nauda būtu, tad nu bez tāda laimes papīra, bez tādas prēmijas gan nepārietu.
SrPpeSlHtT0_0058.wav|To es pirktu katrā ziņā.
SrPpeSlHtT0_0059.wav|Kad tev tāds vīkšņis ķešā, tad tu divreiz par gadu vari kļūt bagāts kā turks.
SrPpeSlHtT0_0060.wav|Divisimt tūkstošus katru reizi var vinnēt!
SrPpeSlHtT0_0061.wav|Tas ir tik daudz naudas, ka mēs abi vairs nemaz nezinām, cik daudz tas ir.
SrPpeSlHtT0_0063.wav|Ik dienas tu tad varētu ēst cūkas gaļu, varētu pa dzelzceļu uz pilsētu braukt un bukstiņa bikses un sudraba pulksteņu vestes ķešā nēsāt!
SrPpeSlHtT0_0064.wav|Vai ne, tas tev gan patiktu?
SrPpeSlHtT0_0065.wav|Kādēļ šam lai tas nepatiktu, Pēteris nosmīnēja un bij kādas nedēļas vēlāk prēmijas biļetes īpašnieks.
SrPpeSlHtT0_0066.wav|Iegriezis viņas numurus aiz istabas gobas mizā un divos guļsētas stuburos, viņš papīru aiznesa uz mācītāju un lūdza, lai to ņemot glabāšanā.
SrPpeSlHtT0_0067.wav|Nu viņa dvēselei bij miers, un priecīgi viņš padarīja savus dienas darbus.
SrPpeSlHtT0_0068.wav|Bet katru reizi, kad tas piekusis vakaros atlaidās cisās, viņš iedomāja par laimi, kas viņam nākamībā varēja uzsmaidīt, un, saldu cerību iežūžināts, viņš iemiga.
SrPpeSlHtT0_0069.wav|Bet dažreiz šī cerība tapa tik dzīva, ka notika pavisam otrādi un snaudiens viņa acis neslēdza.
SrPpeSlHtT0_0070.wav|Tad viņš pacēlās gultā sēdu, asinis viņam ātrāk pa dzīslām sāka ritēt, un, gandrīz prātus sajaukdamas, viņam valstījās domas pa galvu: Ja es vinnētu...
SrPpeSlHtT0_0071.wav|ak Dievs, kas par laimi...
SrPpeSlHtT0_0072.wav|ja es patiešām vinnētu...
SrPpeSlHtT0_0073.wav|No šī laika Pēteris arī sāka lasīt avīzes, kuras saimniekam nāca.
SrPpeSlHtT0_0074.wav|Viņš sajuta tā nenoteikti, ka cilvēkam ar laimes papīru tas jādara.
SrPpeSlHtT0_0075.wav|Var būt, ka papīrs jau agrāk kādu reizi bij vinnējis un vinnests nebij ticis izņemts.
SrPpeSlHtT0_0076.wav|Ja nu uzaicinājums, lai naudai brauc pakaļ, stāvētu avīzē un Pēteris to nebūtu lasījis!
SrPpeSlHtT0_0077.wav|Jeb vai prēmiju izlozēšana kādreiz nevarēja notikt agrāk nekā noliktos termiņos?
SrPpeSlHtT0_0078.wav|Ja valdība to pavēl, tad tā taču jānotiek!
SrPpeSlHtT0_0079.wav|Bet par šādām lietām avīzes nerakstīja.
SrPpeSlHtT0_0080.wav|Turpretī kādreiz tajās bij lasāms, ka kāds vīrs aiz prieka par lielo vinnestu zaudējis prātu.
SrPpeSlHtT0_0082.wav|zaudējis prātu?...
SrPpeSlHtT0_0083.wav|Pēteris sevi jautāja un tapa domīgs.
SrPpeSlHtT0_0084.wav|Vai tad aiz prieka par kādu laimi arī varēja zaudēt prātu?...
SrPpeSlHtT0_0085.wav|Un pamatīgi, kāds jau viņš allaž domāšanā mēdza būt, viņš šo notikumu apsvēra no visām pusēm, aptaujājās un dabūja vēl par dažiem līdzīgiem gadījumiem zināt, un bij pēc mēneša laika cieti pārliecināts, šis aiz laimes tapšot traks.
SrPpeSlHtT0_0086.wav|Nelīdzēja ne drusciņ, ka Ješka viņam izskaidroja, vajagot taču papriekšu vinnēt.
SrPpeSlHtT0_0087.wav|Lai varētu priecāties, un ka vinnēt esot visai grūti.
SrPpeSlHtT0_0088.wav|Pēteris neklausījās drauga vārdos, jo saldā cerība uz vinnestu viņa galvā bij pārvērtusēs par tādu ticību, kas no skaidras zināšanas gandrīz vairs nebij šķirama.
SrPpeSlHtT0_0089.wav|Auša, viņa draugs kādreiz pēdīgi izsaucās, kad Pēteris atkal viņa priekšā bij izvaidējies, pārdod jel to papīru, tad būsi atpestīts no bailēm, ka netopi laimīgs un traks.
SrPpeSlHtT0_0090.wav|Par to jau arī pats esmu domājis, Pēteris saskābis atbildēja.
SrPpeSlHtT0_0091.wav|Bet ja tad kāds cits to pasaulīg daudzo naudu vinnē?
SrPpeSlHtT0_0092.wav|Tad tu to nezināsi, Ješka atteica.
SrPpeSlHtT0_0093.wav|Kā nu nezināšu, no avīžu lasīšanas vairs nevaru atjūgt un papīra numurus arī vairs nespēju aizmirst, un, ja es arī aizmirstu, viņi ir kokā iegriezti, un tur tie top arvienu lielāki.
SrPpeSlHtT0_0094.wav|Nevaru vairs nekā darīt: ja es vinnēšu, tad zaudēšu prātu aiz prieka, ja vinnēs cits, tapšu traks aiz errastībām.
SrPpeSlHtT0_0095.wav|Un ja neviens nevinnē?
SrPpeSlHtT0_0096.wav|Neviens, Vienam taču vajaga vinnēt.
SrPpeSlHtT0_0097.wav|Zināms, bet nevar tak noteikt, ka taisni tavs papīrs būs tas laimīgais.
SrPpeSlHtT0_0098.wav|Nevar arī apgalvot, ka viņš tas nebūs.
SrPpeSlHtT0_0099.wav|Nē, visu, ko var teikt, ir tas: tev ir ļoti vaja cerība uz vinnešanu.
SrPpeSlHtT0_0101.wav|Kādēļ tad īsti mana cerība lai vāja ir?
SrPpeSlHtT0_0102.wav|Vai mans papīrs sliktāks par citiem?
SrPpeSlHtT0_0103.wav|Vai Die, ne jel, jūsu visu cerības ir ļoti vajās, tādēļ ka tas visas vienlīdzīgas.
SrPpeSlHtT0_0104.wav|Ja tās visas vienlīdzīgas, kā tad var zināt, ka viņas vājas?
SrPpeSlHtT0_0105.wav|Vai tās visas nevar būt stipras Pēteris jautāja, arvienu vairāk iekaisdams.
SrPpeSlHtT0_0106.wav|Bet manu igan jau, kādēļ tu tā runā.
SrPpeSlHtT0_0107.wav|Tu man manas laimes nenovēlē.
SrPpeSlHtT0_0108.wav|Tagad, kur tā nāk, tagad tev žēl, ka es ik dienas nēsāšu strīpotas bukstiņa bikses
SrPpeSlHtT0_0109.wav|Parauj tevi nelabais ar visām tavām bukstiņa biksēm draugs viņu dusmīgi pārtrauca.
SrPpeSlHtT0_0110.wav|Traks, nevis laimīgs tu gribi tapt, un es tevi tādēļ lai apskaužu!
SrPpeSlHtT0_0111.wav|Nu tad topi manis pēc arī dulls!
SrPpeSlHtT0_0112.wav|Un Ješka atstāja draugu un aizgāja...
SrPpeSlHtT0_0113.wav|Bet pasaulē, par laimi, bij arī vēl citi ļaudis, kas Pēteram ar labu padomu varēja palīdzēt.
SrPpeSlHtT0_0114.wav|Iegadījās viņam te piepeši ceļā vecais Zads, vīrs, kas rozi prata noriebt, uguni mācēja apturēt, pūķus gaisā un zagļus pie vezumiem piesiet.
SrPpeSlHtT0_0115.wav|Kam bij lietuvēna vārdi un vēl dažas citas jaukas un derīgas zināšanas.
SrPpeSlHtT0_0116.wav|Šis krietnais vīrs nomanīja tūdaļ, ka Pēteram nebij labi ap dūšu, un vaicāja tādēļ, kā šim trūkstot.
SrPpeSlHtT0_0117.wav|Pēc īsas stomīšanās Pēteris viņam atklāja savu briesmīgo stāvokli un lūdza padoma un, ja esot iespējams, arī palīdzības.
SrPpeSlHtT0_0118.wav|Zads pielika pirkstu pie deguna un likās lietu pārdomājam.
SrPpeSlHtT0_0119.wav|Tad viņš sacīja īsi: Dod to papīru projām.
SrPpeSlHtT0_0120.wav|Par velti, jā, traks tu neesi Pēteris iesaucās.
SrPpeSlHtT0_0121.wav|Nī jau, vecais brīnumdarītājs atbildēja.
SrPpeSlHtT0_0122.wav|Bet tu tāds droši vien kļūsi, ja pēc mana padoma nedarīsi...
SrPpeSlHtT0_0123.wav|Klausies, ko tev teikšu: atdod man to papīru, par to es savai meitai iedošu zāles, lai tu viņai patīc.
SrPpeSlHtT0_0124.wav|Viņa ir labs skuķis un pelnījuse, ka kāds to apprecē.
SrPpeSlHtT0_0125.wav|Skaista, zināms, viņa gan arī ir, bet tikai iekšpusē, ārpuse daudz nekam neder.
SrPpeSlHtT0_0126.wav|Bet par to viņa nav slima ar griešanās kaiti, iet taisni pa ceļu un gādās, ka tev savā mūžā melns un noplīsis krekls nebūs jāvelk mugurā.
SrPpeSlHtT0_0127.wav|Pēteris sava tiešām netīrā un noplīsušā krekla piedurkņu skaras iebāza atpakaļ svārku piedurknēs un vaicāja, kā tad šis gan caur šādu dāvanu un precēšanos no savām bailēm varēšot tikt vaļā.
SrPpeSlHtT0_0128.wav|Vai tad šis to nevarot saprast, Zads brīnējas.
SrPpeSlHtT0_0129.wav|Lieta taču esot tik vienkārša.
SrPpeSlHtT0_0130.wav|Ja papīrs vinnē, viņš tad izskaidroja, tad tev no prieka nav jāpaliek trakam, jo tu nezini, cik tev tavs sievastēvs no savas laimes atmetīs.
SrPpeSlHtT0_0131.wav|Nav arī jāpaliek trakam aiz errastībām, jo nevis kāds svešnieks, bet vecais Zads, tavs sievastēvs, vīrs, kas tev atdevis savu vienīgo bērnu, vinnējis to naudas lērumu...
SrPpeSlHtT0_0132.wav|Nu, vai tu tagad saproti?...
SrPpeSlHtT0_0133.wav|Domāju, vari būt ar mieru un tādēļ sit saujā!
SrPpeSlHtT0_0134.wav|Pēteris neapdomājās ilgi, satvēra Zada izstiepto roku un apprecēja tad viņa Kati, nesmuku, bet ļoti prātīgu skuķi, kas viņam tiešām tapa ļoti krietna sieva.
SrPpeSlHtT0_0135.wav|Baudot pieticīgo laimi, kādu viņam šī sagādāja, tas aizmirsa lielo, kura nu arī vairs, iz laimes mātes rokas krītot, viņa nevarēja sadragāt.
SrPpeSlHtT0_0136.wav|Uzticamā dvēsele ar skaisto iekšpusi un neglīto ārpusi dzīvoja tikai savam vīram un bij droši vien labu domājuse, pēc divpadsmit mēnešiem lielajam Pēteram pāri mazu, daiļu Pēterišu dāvinot.
SrPpeSlHtT0_0137.wav|Bet tēvam šis laimīgais notikums kļuva par jaunu raižu un baiļu avotu.
SrPpeSlHtT0_0139.wav|Bērni jau ir laime, viņi nes laimi mājās, bet par daudz laimes ir par daudz.
SrPpeSlHtT0_0140.wav|Bet šīs jaunās bailes no šīs jaunās laimes nepiepildījās vis, lai gan pēc pirmās vēl septiņas reizes šūpulis bij jākar pie Kates gultas.
SrPpeSlHtT0_0141.wav|Tad pēdīgi šī svētība mitējās.
SrPpeSlHtT0_0142.wav|Ar to arī Pētera bailes no laimes būtu varējušas norimt, jo neparādījās pie viņa dzīves debesīm jau vairs nekādi sevišķi draudoši spīdoši laimes mākoņi.
SrPpeSlHtT0_0143.wav|Bet kā posī uguns, tā Pētera sirdī bailes kvēloja tāļāk un nenodzisa pat zem vecuma sniega.
SrPpeSlHtT0_0144.wav|Jo, saskaitījis reiz savas dienas un atradis, ka bij uzsācis deviņdesmit otro mūža gadu, viņš satrūkās no jauna.
SrPpeSlHtT0_0146.wav|Kādēļ citādi viņš vēl varētu justies tik spirgts un lokans, kādēļ citādi viņa vaigu gali bij vēl tādi sārtnēji un nāve viņam nemaz neienāca prātā?...
SrPpeSlHtT0_0148.wav|Nu aizies viņa bērni un bērnubērni, un bērnubērnubērni uz mūža mājām, un viņš paliks viens pats tejo, un neviens viņa vairs nepazīs vientulis viņš stāvēs pasaulē kā sirms ozols, ap kuru visapkārt mežs nocirsts!...
SrPpeSlHtT0_0149.wav|Ta Pēteris baidījās, līdz kādā diena arī viņa stundiņa pienāca un nave ar maigu roku viņu pārcēla laimē, kuru baudot aizmirstas visas bailes.
HZtYJkuNgds_0000.wav|MANS CEĻOJUMS UZ RĪGU.
HZtYJkuNgds_0002.wav|Atkal jau ceļojuma apraksts dzirdu tikpat smuko, kā arī stipro lasītāju vienā mutē izsaucamies un redzu garā viņu pieres nepatīkamās grumbās savelkamies.
HZtYJkuNgds_0004.wav|Es nebūt neesmu pelnījis jūsu dusmu.
HZtYJkuNgds_0005.wav|Esmu gan šad un tad šo to sagrēkojis, bet vēl savā laikā neviena ceļojuma apraksta neesmu laidis klajā.
HZtYJkuNgds_0006.wav|Tātad pukojaties par citiem, ja tie jūs garlaikojuši, nelasiet manis dēļ tāļāk kā līdz nākamam punktam.
HZtYJkuNgds_0007.wav|Bet atzīstiet ar nesakrunkotām pierēm manu tiesību šādā vairs neparastā kārtā pa deičiski.
HZtYJkuNgds_0009.wav|Attāļums no manām mājām līdz Rīgai nav lielais.
HZtYJkuNgds_0010.wav|Ar ātru zirgu un dzelzceļa vilcienam nevietā neapstājoties, pilsētu varu sasniegt par septiņām stundām un trīsdesmit minūtēm.
HZtYJkuNgds_0011.wav|Bet nedomājiet tādēļ, ka manu aprakstu jau septiņās stundās un trīsdesmit minūtēs izlasīsiet.
HZtYJkuNgds_0012.wav|Nopirku Rīgā jaunu uzvalku, liku četras reizes fotografēties, dāvināju viņai zelta gredzentiņu, ēdu Vērmaņa dārzā pusdienu un Romas pagrabā vakariņas un ieskaitu izdevumus par šīm vajadzībām ceļa naudā.
HZtYJkuNgds_0013.wav|Ja nu vēl ievēroju procentus, ko patērētā nauda netērēta būtu nesuse, tad skaidri noprotams, ka šogad savu aprakstu nekādi nevarēšu nobeigt.
HZtYJkuNgds_0014.wav|Bet tas būs jāizstiepj līdz tūkstoš astoņi simt deviņdesmit astotā gada Ziemas svētkiem vai pat līdz tūkstoš astoņsimt deviņdesmit devītā gada Jāņa dienai.
HZtYJkuNgds_0015.wav|Lasītājiem tas varbūt nebūs gluži pa prātam.
HZtYJkuNgds_0016.wav|Šādā gadījumā liktu priekšā sadoties vienprātīgi kopā un man samaksāt honorāru par apklušanu, jo redakcija pret mani neko neiespēj, tā devuse man solījumu nodrukāt visu, ko tai piesūtu.
HZtYJkuNgds_0018.wav|Iebāzis kulē biezu piezīmju grāmatu līdz ar krejonu un septiņiem rezerves zīmuļiem, tamlīdz arī salokāmu, asi garu collu mēru, sēdos vāģos un atvadījos no mājas.
HZtYJkuNgds_0019.wav|Sevišķu pie tam neko nejutu.
HZtYJkuNgds_0020.wav|Tikai vārtos mani pārņēma tāds mazs žēlums: man iekrita prātā, ka manis nepavada nekāds drukāts vadons, iz kura ar kādiem interesantiem sīkumiem savu aprakstu varētu papušķot, betka viss, viss man pašam būs jāsaraksta.
HZtYJkuNgds_0021.wav|Pēc pusstundas brauciena man parādījās mūsu baznīcas krogs.
HZtYJkuNgds_0022.wav|Lai gan viņu jau simtām reižu biju redzējis, tad tomēr uzlūkoju to tagad jo uzmanīgi, sak, kas zin, tu varbūt pie tā kā ceļotājs kaut ko ievērojamu atradīsi.
HZtYJkuNgds_0023.wav|Bet krogs palika tikpat ikdienišķs kā senāk.
HZtYJkuNgds_0024.wav|Kad viņam gandrīz jau biju garām, uz trepēm parādījās bodes kungs.
HZtYJkuNgds_0025.wav|Pamanīju viņam pie krūts sarkanu ziedu.
HZtYJkuNgds_0026.wav|Vai esiet brūtgāns es vaicāju.
HZtYJkuNgds_0027.wav|Nē, viņš atbildēja un smējās.
HZtYJkuNgds_0028.wav|Tad ardievu un es braucu tāļāk.
HZtYJkuNgds_0029.wav|Bet tad man iešāvās prātā jautājums: kādēļ viņš smējās?
HZtYJkuNgds_0030.wav|Kas tur ko smieties, kad nopietni prasa: Vai esiet brūtgāns, precēšanās taču nopietna lieta...
HZtYJkuNgds_0031.wav|Jo vairāk par šo notikumu domāju, jo savādāks viņš man izlikās.
HZtYJkuNgds_0032.wav|Pēdīgi nospriedu viņu ierakstīt grāmatā.
HZtYJkuNgds_0033.wav|Paskatījos pulkstenā.
HZtYJkuNgds_0034.wav|Tas rādīja piecas minūtes pāri pustrim.
HZtYJkuNgds_0035.wav|Tātad bodes kungs apmēram pustrijos bija smējies.
HZtYJkuNgds_0037.wav|Tām ticis pāri, pretī ieraudzīju virs dzīvojamā gala durvīm savādu izkārtni: tā pasludināja trijās valodās, ka še aptieķis atvērts.
HZtYJkuNgds_0038.wav|Dzirnavās aptieķis?
HZtYJkuNgds_0039.wav|Vai tad šim aptieķniekam jau tik liela noiešana, ka zāles bīdelgaņģī jāsāk malt?
HZtYJkuNgds_0041.wav|Tad jau, tāļāk braukdams, vēl uziešu aptieķi, kurā melderis noputējis rīkojas!
HZtYJkuNgds_0042.wav|Pirmais krogs neskaitot baznīcas kroga līdz atrodas devītā verstī no mājām.
HZtYJkuNgds_0043.wav|Lai gan nekāds labs eņģelis man kroga bufeti nebija ieteicis, tad tomēr pieturēju zirgu un iegāju iekšā.
HZtYJkuNgds_0044.wav|Ne izsalkums, bet nodomātais apraksts prasīt prasīja, ka man jāēd un jādzer.
HZtYJkuNgds_0045.wav|Palūdzis pudeli alus un pastellējis šķiņķi ar olam, saku ar tuklo, bet tomēr ļoti laipno krodzinieci sarunāties.
HZtYJkuNgds_0046.wav|Cik dziļa jūsu aka es vaicāju.
HZtYJkuNgds_0047.wav|Krodziniece pameta acis uz vindu kroga priekša un atbildēja:
HZtYJkuNgds_0048.wav|Laikam trīs asis.
HZtYJkuNgds_0049.wav|Ka liekas, kundzene, tad jūs gluži skaidri neziniet, cik dziļa viņa ir, skaidri nē?
HZtYJkuNgds_0050.wav|Patiešām ne.
HZtYJkuNgds_0051.wav|Skāde, caur to manā aprakstā celsies manāms robs.
HZtYJkuNgds_0052.wav|Bet sakiet kas tad še vēl ir ievērojams?
HZtYJkuNgds_0053.wav|Kā jūs to domājat?
HZtYJkuNgds_0054.wav|Es domāju, vai te kādreiz kāds ievērojams vīrs nav zirgus pūtinājis vai pat par nakti gulējis un šeit savu bārdas ķemmi aizmirsis?
HZtYJkuNgds_0055.wav|Vai jūs neuzglabājiet kādu vecu bārdas ķemmi?
HZtYJkuNgds_0056.wav|Laipna krodzinieces kundzene paskatījās manī, pasmīnēja laipni un pagrozīja tad tuklo, īso kaklu.
HZtYJkuNgds_0058.wav|Tā, es lūdzu, sakiet cik pēdu par jūru šis krogs guļ?
HZtYJkuNgds_0059.wav|Par jūru, es nesaprotu lāga, mums tak jūras nemaz tuvumā nav.
HZtYJkuNgds_0060.wav|Gribēju laipnajai krodziniecei savu jautājumu zinātniski paskaidrot, kad meita ienesa smaršojošo šķiņķi ar olām un, turpat sākdama tūļāties, mūs kavēja turpināt intīmo sarunu.
HZtYJkuNgds_0061.wav|Nākamā ievērojamā vieta bija Briežsētas krogs.
HZtYJkuNgds_0063.wav|Puskoka lēcējiem pazīstama kā Iršop ievērojama caurto, ka visi viņas iedzīvotāji nav vis brieži, kā pēc vietas nosaukuma būtu jādomā, bet it vācieši ar drusku palīkiem deguniem.
HZtYJkuNgds_0065.wav|Iegājis bufetes istabā, izpirku pudeli augļu ūdeņa maksāja astoņās kapeikas.
HZtYJkuNgds_0066.wav|Pārdevējs bija viens laipns kungs, un es viņam ievaicājos.
HZtYJkuNgds_0070.wav|Laipnais kungs atbildēja, ka tāda gan še nekur neesot redzējis apkārt klejojam, un lika man noprast, ka es jokojot.
HZtYJkuNgds_0071.wav|Ne, ne, es izskaidroju es nebūt nejokoju.
HZtYJkuNgds_0072.wav|Vai jūs pazīstiet Trezeburgu?
HZtYJkuNgds_0073.wav|Ne, līdz šim man vēl nav bijis gods šo kungu redzēt.
HZtYJkuNgds_0074.wav|Vai viņš še bieži brauc garām?
HZtYJkuNgds_0075.wav|Atvainojat Trezeburga ir Braunšveigas ciems ar divsimt iedzīvotajiem.
HZtYJkuNgds_0076.wav|Tas guļ jo krāšņi starp kalnājiem, kur Lupbodes upīte iegāžas Bodē...
HZtYJkuNgds_0077.wav|Bodē, Kāda bodē, kas ta par bodi, kura upīte.
HZtYJkuNgds_0078.wav|Lūdzu, lūdzu, atkal pārpratums.
HZtYJkuNgds_0079.wav|Bode ir kādas upes vārds.
HZtYJkuNgds_0080.wav|Tātad Trezeburga ir Braunšveigas ciems ar divsimt iedzīvotājiem un guļ jo krāšņi starp kalnājiem, kur Lupbodes upīte iegāžas Bodē.
HZtYJkuNgds_0081.wav|Kāds augsti mācīts kungs šai ciemā pirmajā augustā tūkstoš astoņsimt deviņdesmit sestajā gadā.
HZtYJkuNgds_0082.wav|Pēc tam, kad paturējis pie Avju gana šēfer labu pusdienu.
HZtYJkuNgds_0083.wav|Redzējis četrsimt divdesmit divus metrus pār jūru un pār Trezeburgu pacēlušos klintsragu Balto briedi, pie kura kājām gulējuse viesnīca.
HZtYJkuNgds_0084.wav|Še Briežsētas krogā caur saprotamu domu asociāciju man šis dabas brīnums nāca atmiņā, un es būtu visai laimīgs, ja tādu arī kaut kur dzimtenē varētu uziet.
HZtYJkuNgds_0085.wav|Kungs aiz kroģejama galda saka skaļi smieties.
HZtYJkuNgds_0086.wav|leturiet jūs arī pie manis labu pusdienu, un es deru, ne tikai kāds kalns, bet pat šīs sienas dabūs kājas.
HZtYJkuNgds_0087.wav|Tās dancos apjums, ka jums prieks būs redzēt.
HZtYJkuNgds_0088.wav|Es nosarku.
HZtYJkuNgds_0089.wav|Laipnajam kungam bija taisnība.
HZtYJkuNgds_0090.wav|Ar teikumu par klintsraga kājām augsti mācītais kungs smalkā kārtā bija gribējis zīmēt savu stāvokli pēc krietni ieturētās pusdienas.
HZtYJkuNgds_0091.wav|Samaksāju savu tēriņu, atvadījos pēc šī vidus paraduma un braucu tāļāk.
HZtYJkuNgds_0092.wav|Tūliņ aiz Briežsētas kroga tek upīte.
HZtYJkuNgds_0093.wav|Uz tilta satiku kādu godīgu veceni, pie kuras apjautājos, kā šo ūdeni sauc.
HZtYJkuNgds_0094.wav|Mes viņu saucam Cup, bet izrunājam šo vardu ka Pērse, vecīte izskaidroja.
HZtYJkuNgds_0095.wav|Es biju patīkami pārsteigts.
HZtYJkuNgds_0096.wav|Tātad vācieši vien nevar lepoties ar upi Oker, kuru tie uzrunā kā Hugo, bet arī mums, latviešiem, ir šāds etimoloģisks kuriozums!
HZtYJkuNgds_0097.wav|Izkāpu no vāģiem un gribēju ievērojamās upītes platumu izmērot, bet pamanīju, ka diemžēl biju pazaudējis collu mēru.
HZtYJkuNgds_0098.wav|Lasītājs neļaunosies, ka tādēļ mērošanu izdarīju ar acu mēru un platumu nosvēru uz vienu asi divām pēdām un trīsarpus collām.
HZtYJkuNgds_0099.wav|Ūdens bija, kā caur rūpīgu smēķēšanu pārliecinājos, ļoti mīksts, un tāpēc to varu ieteikt zirņu un pupu vārīšanai.
HZtYJkuNgds_0100.wav|Neņemiet par ļaunu, godīga sieviņa sacīja, kad taisījos atkal kapt vāģos, jūs divi varētu labi precēties.
HZtYJkuNgds_0101.wav|Mes divi, kadi mēs divi?
HZtYJkuNgds_0102.wav|Nu jūs un mana meita, vai tad nu par citu gadašu ka par savu meitu!
HZtYJkuNgds_0103.wav|Mana Alvīna ir labs bērns, ticiet man.
HZtYJkuNgds_0104.wav|Bet jūs jau neziniet, vai es esmu labs, tai atbildēju.
HZtYJkuNgds_0105.wav|Zinu gan, jūs esat labs, ticiet man, es vīriešus labi pazīstu, jums laba sirds, to redzēju tūliņ, kā pirmo reizi ūdeni smēķējāt.
HZtYJkuNgds_0106.wav|Kad tik jums neviļas, tai iebildu.
HZtYJkuNgds_0107.wav|Kad arī viļas, precība tomēr ir laime, runīgā sieviņa paskaidroja.
HZtYJkuNgds_0108.wav|Bet es atsitu papēdi pret gaisu aiz muguras, ielēcu vāģos, iedziedādamies.
HZtYJkuNgds_0109.wav|Prūšu meitas man gribēja par junkuru paturēti, es atteicu prūšu meitām, Man pašami Vidzemēi.
HZtYJkuNgds_0112.wav|Uzkožu launagu.
HZtYJkuNgds_0113.wav|Dzēru šņabi par trim kapeikām.
HZtYJkuNgds_0114.wav|Krodzinieks mani noturēja par bohēmieti.
HZtYJkuNgds_0116.wav|Viens konjaks ar graudu cukura, daudz mušu.
HZtYJkuNgds_0117.wav|Še man prasīja, vai es neesot ernūters.
HZtYJkuNgds_0119.wav|Pieprasīju desiņas ar kāpostiem.
HZtYJkuNgds_0120.wav|Kāposti bija, desiņu nebija.
HZtYJkuNgds_0121.wav|Ēdu atkal šķiņķi ar olām.
HZtYJkuNgds_0122.wav|Kādas desmit minūtes nobraucis, ieraudzīju pa kreisai rokai lielu ganību cūku.
HZtYJkuNgds_0123.wav|Noplīsušais zēns manis nesveicināja, un es viņa tādēļ arī nemaz tāļāk neievēroju.
HZtYJkuNgds_0124.wav|Cūka bija liela, skaista un raiba, vepris apmēram trispadesmit podu, deviņas mārciņas un septiņas lotes smags labs smagums priekš ātrēža!, un gludie sivēniņi, skaitā vienpadesmit, bija visi apdāvināti ar patīkamiem kviekšanas orgāniem.
HZtYJkuNgds_0125.wav|Kad atgriezu galvu, gribēdams vēl pēdējo mirkli uzmest mīlīgajai ainai, mazais mežonis atgāzās augšpēd, tā tad kultūras stāvoklis, pletne, pletne!
HZtYJkuNgds_0127.wav|Glāze tējas, puskliņģeris, jāsteidzas.
HZtYJkuNgds_0128.wav|Kroga puisis vaicāja, vai es neesot Verveļa žīdam rada.
HZtYJkuNgds_0129.wav|Pulksten septiņi un astoņpadsmit minūtes vakarā.
HZtYJkuNgds_0130.wav|Laimīgi, ar elkoni uz ziemeļiem, stacijā.
HZtYJkuNgds_0131.wav|trīsdesmit četri iedzīvotāji, divi akmens linu spīķeri, trīs runči un viens iz būra pasprucis kanāriju putniņš.
HZtYJkuNgds_0132.wav|Nosūtīju kādiem draugiem sveicinājumus ar pastkartēm, uz kurām redzama stacijas bilde.
HZtYJkuNgds_0133.wav|Ēdu sviestmaizi.
HZtYJkuNgds_0134.wav|Satikos ar kādu laipnu kungu un izdzēru ar viņu divas pudeles alus.
HZtYJkuNgds_0135.wav|Ceļojuma apraksta beigas.
390jGA0fOHI_0001.wav|Lapiņa iz bērnības atmiņu grāmatas.
390jGA0fOHI_0002.wav|Gandrīz katru reizi, kad noklausos kādā dziedātājā, kuras varā stāv cilvēka dvēseli kustināt, pacelt, satricināt vai pildīt ar saulainu jautrību, manī pamostas atmiņa par kādu notikumu, kas, lai gan atgadījies manā pirmā bērnībā, man tomēr vēl ar visiem sīkumiem dzīvi stāv prātā.
390jGA0fOHI_0003.wav|Varēju būt gadus astoņus vecs, kad kādā vasaras dienā Brakos, manu vecāku rentes mājā, ienāca trīs vai četras čigānietes un savā parastā uzbāzīgā kārtā lūdzās pēc dāvanām.
390jGA0fOHI_0004.wav|Lai gan visas sievas latviski runāja ar čigānu izloksni, tad tomēr mana māte drīzi nomanīja, ka viena no viņām nebij īsta čigāniete, un izteica arī šādas domas.
390jGA0fOHI_0005.wav|Sieva man no viņas vienīgi vairs atmiņā viņas dzīvās acis.
390jGA0fOHI_0006.wav|Mana māte turpretī stāsta vēl, ka tā bijuse labi glīta, lai gan jau drusciņ pārziedējuse.
390jGA0fOHI_0007.wav|Svešā sieva uz to izskaidroja, šī esot prūšu čigāniete, kura kādu šejienes čigānu apņēmuse par vīru.
390jGA0fOHI_0008.wav|Pārējās čigānietes smējās, sarunājās savā starpā un zobojās acīmredzot par savu biedreni, no kā mēs vērojām, ka tā čigānu valodas neprot.
390jGA0fOHI_0009.wav|Šīs domas drīzi arī izrādījās par pareizām, jo čigānietes manai mātei pastāstīja, ka prūsiete esot kolonistene iz Iršu vācu kolonijas, ka viņas tēvs tur esot muzikants un ka viņu saucot par Lizeti.
390jGA0fOHI_0010.wav|Es nu vairs nezinu, aiz kāda iemesla Lizete uzreiz izskaidroja, ka viņa gribot dziedāt.
390jGA0fOHI_0011.wav|Viņa mājas ļaudis laikam gribēja padarīt devīgākus, bet pilnīgi atminos viņas lepnā apgalvojuma, ka šī priecīgos spējot darīt bēdīgus un bēdīgos priecīgus.
390jGA0fOHI_0012.wav|Mājinieki sanāca saimes istabā, un Lizete vaicāja, ko lai viņa papriekšu dziedot.
390jGA0fOHI_0013.wav|Es stāvēju vaļējās durvīs man tas vēl kā šodien un man kļuva drusku bail, vai Lizete savu solījumu arī varēs izpildīt.
390jGA0fOHI_0014.wav|Es nu atkal vairs neatceros, kas tas bij, ko viņa papriekšu dziedāja, tikai pate dziedāšana man neizdzēšami iespiedusēs atmiņā.
390jGA0fOHI_0015.wav|Līdz dvēseles dziļumiem mani aizgrābušas tādas dziedātājas kā Prevosti, Arnoldsona, Klafskv, bet nekad vēlāk kādas sievietes balss burvīgums manī nav sacēlis tādu jautru sajūsmību kā toreiz Lizetes.
390jGA0fOHI_0016.wav|Man tā bij, it kā man kāds kājas celtin celtu uz jautru palēkāšanos, tad atkal it kā ar zelta šūpotnēm lēnā lokā arvien augstāk no zemes tiktu aizšūpots!
390jGA0fOHI_0017.wav|Kad dziedātāja bij beiguse, visi sāka runāt, Lizetei esot kaut kas mutē.
390jGA0fOHI_0018.wav|Bij jau kļuvis zināms, ka viņa esot muzikanta meita, tad jau gan tā kādas klarinetes mundštiku kaut kur aiz zobiem varēja būt aizbāzuse!
390jGA0fOHI_0019.wav|Man tā lieta arī neizlikās kārtībā, bet, tā kā Lizete gluži dabiski runāja un nevis tā kā ar pilnu muti, tad es pie sevis nodomāju, ka viņa laikam tomēr būs lietojuse pate savu balsi.
390jGA0fOHI_0020.wav|Tā kā nu interese priekš šīs savādās čigānietes bij kļuvuse ļoti dzīva, tad viņu vaicāja, kur čigānu pulks apmeties un vai Lizetei esot vīrs un kāds tas.
390jGA0fOHI_0021.wav|Dabūjām zināt, ka būri atrodoties netāļu no mūsu mājām kādā kaimiņu mežiņā, un Lizete mūs ielūdza ciemoties, gribēdama mūs iepazīstināt ar savu vīru.
390jGA0fOHI_0022.wav|Uz pēdējo viņa likās esam lepna un lielīja viņu ļoti.
390jGA0fOHI_0023.wav|Arī pārējās čigānietes slavēja Lizetes vīru un smējās.
390jGA0fOHI_0024.wav|Mana māte, kura vēl tagad, pēc drīzi trīsdesmit gadiem, dažus paņēmienus no Lizetes marša dungo ar sajūsmību, apsolīja viņu svētdienā apmeklēt, un sievas aizgāja.
390jGA0fOHI_0025.wav|Ar lielu nepacietību es sagaidīju svētdienu, jo mani kairināja tikpat ziņkārība redzēt Lizetes skaisto vīru, kā arī vēlēšanās atkal dzirdēt viņas dziedāšanu.
390jGA0fOHI_0026.wav|Sestdienā māte izcepa plāceņus, lai kā pilnīga viešņa pie Lizetes varētu parādīties, un nākamā pēcpusdienā, dažu meitu pavadīti, devāmies uz čigāniem.
390jGA0fOHI_0027.wav|Būri bij uzcelti krūmu malā, kādas nelielas piekalnes galā.
390jGA0fOHI_0028.wav|Kad pie piekalnes bijām nonākuši, Lizete mūs pamanīja, iznāca no būra, palika augšā stāvam un sāka dziedāt kādu maršu vai, pareizāk sakot, trallināt, jo pie neviena meldiņa viņa nelietoja vārdu.
390jGA0fOHI_0029.wav|Es pilnīgi atminos to jauko jūtu, kuras mani toreiz atkal pārņēma, un cik viegli, viegli man nācās uzkāpt kalniņā.
390jGA0fOHI_0030.wav|Mēs nu sasveicinājāmies ar Lizeti, kura mums izrādīja savu būri un pastāstīja, ka vīra diemžēl neesot mājā, tas uz netālo Pakšēnu ezeru esot aizgājis zvejot, bet viņš drīzi būšot klāt.
390jGA0fOHI_0031.wav|Nepagāja arī tiešām ilgs laiks, kad Lizete sacīja, vīrs nākot.
390jGA0fOHI_0032.wav|Viņa no jauna uzsāka savu kairo maršu, un, viņa skaņām plūstot, pienāca pie būra.
390jGA0fOHI_0033.wav|Vecs, pavisam neglīts tēviņš, kura vienīgā rota bij gara, balta bārzda.
390jGA0fOHI_0034.wav|Mēs visi savās cerībās ļoti bijām maldināti, un man Lizetes piepeši kļuva ļoti žēl, jautrība un omulība bij pagalam, un mēs tādēļ arī nepalikām uz zivju maltīti, kuru mums Lizete sacījās vārīt, bet gājām uz māju.
390jGA0fOHI_0035.wav|Kopš tā laika es Lizetes neesmu atkal redzējis.
390jGA0fOHI_0036.wav|Vēlākos gados es pie vienas otras čigānietes, kuras apmeklē Ērgļu apgabalu, pēc viņas esmu aptaujājies, bet neviena man par Lizetes likteni nekā nav varējuse pastāstīt...
390jGA0fOHI_0038.wav|Būtu aplam, ja es uz šo jautājumu atbildētu, atbalstīdamies uz kaut arī vareno iespaidu, kādu toreiz ieņēmusēs bērna sajūtīgā dvēsele.
390jGA0fOHI_0039.wav|Tomēr nevaru atsvabināties no domām, ka Lizetē bijis kaut kas ārkārtējs, ka tā bijuse kāda no ceļa nogājuse muzikāliska zvaigzne.
390jGA0fOHI_0040.wav|Mēdz dažkārt apgalvot, ka īsts ģēnijs visiem nomācošiem apstākļiem protot izkulties caur, iekarodams sev pienācīgo stāvokli.
390jGA0fOHI_0041.wav|Es to neteiktu.
390jGA0fOHI_0042.wav|Kāda cilvēka pieri dievi var būt skūpstījuši, un viņa galva tomēr var atrast pēdējo dusas vietu uz mēslu kaudzes.
390jGA0fOHI_0043.wav|Lai kāds savu roku uz gadu simteņiem uzspiestu kā uz mīkstiem vaskiem, tad tur vajaga vairāk nekā vienīgi ģeniālu dāvanu.
390jGA0fOHI_0044.wav|Ko līdzapiņam, ka tas spēj izdot skaistākās galviņas, ja saimnieka roka viņam mieta nepiedur klāt!
390jGA0fOHI_0045.wav|Viņa vītes līdīs gar zemi, un cūkas viņu samīs.
390jGA0fOHI_0046.wav|Lai iegūtu vispārēju atzīšanu, tad ģeniālām dāvanām vajaga būt vienotām ar tērauda gribu.
390jGA0fOHI_0047.wav|Bet līdziedzīvotāju jūsmīgu cienīšanu mantot būs gan tikai tam lemts, kuram bez dāvanām un gribas nejaušs gadījums vēl laimi ielicis klēpī.
390jGA0fOHI_0048.wav|Prūšu čigāniete bij dabūjuse tikai pirmo balvu.
390jGA0fOHI_0049.wav|Un, tā kā daudzi, kuru vārdus pasaule pazīst, un tāpat kā neskaitāmie, kurus neviens nepiemin, bet kuriem visiem bijuse piešķirta tikai šī viena vienīgā nevēlamā balva.
390jGA0fOHI_0050.wav|Tā arī nabaga Lizete savā tumšā dziņā, savā pārgalvībā, kas sevišķi tad pamostas, kad spējīgo ierobežo un izlieto viņa necienīgiem mērķiem, bij nomaldījusēs no īstā ceļa un gājuse bojā.
2tSmQRJn_88_1_0000.wav|ROMEO UN JŪLIJA.
2tSmQRJn_88_1_0001.wav|Liel-Upmalietis nolika bārzdas nazi uz galdu un ieskatījās pēdējo reizi nelielajā spoguli, kas galda atvilktnē iezvilu bija ielikts un kura priekšā saimnieks jau kādu ceturtdaļstundu sēdēja.
2tSmQRJn_88_1_0002.wav|Liel-Upmalietis bija gadus sešdesmit vecs virs liesu, grumbainu, iedzeltainu ģīmi, lielu degunu, pelēkām, zibošām acīm un bālām, šaurām lūpām.
2tSmQRJn_88_1_0003.wav|Zods un žokļi spīdēja, un garenā rēta pie kreisā mutes kakta izskatījās tumši sarkana.
2tSmQRJn_88_1_0004.wav|Šai rētā, caur kuru viņa mute bija tapuse drusku greiza, saimnieks nolūkojās vairāk sekundu cietiem mirkļiem.
2tSmQRJn_88_1_0005.wav|Pacēla tad ar strauju iekustēšanos labo roku un noglāstīja spīdošos žokļus un zodu, laikam gribēdams arī caur taustīšanu pārliecināties, ka pie vaiga vairs nebija neviena bārzdas mata.
2tSmQRJn_88_1_0006.wav|Tad viņš piecēlās, paņēma spoguli un piekāra to netāļu no loga pie sienas.
2tSmQRJn_88_1_0007.wav|Ja šo spoguli, kura stikls otrā pusē vietvietām jau bija notrīts pliks, kopā ar vecu, vaidošu pulksteni varēja saukt par istabas rotām, tad šie priekšmeti bija vienīgie, kuri rotāja Liel-Upmaliešu saimnieka istabu.
2tSmQRJn_88_1_0008.wav|Visas citas lietas, kas tajā bija redzamas, nedarīja nekāda glīta iespaida.
2tSmQRJn_88_1_0009.wav|Vienā kaktā stāvēja plata, nekrāsota, tumši nokvēpuse gulta.
2tSmQRJn_88_1_0010.wav|Pie loga galds ar ļoti biezu virsu, galda vienā un otrā pusē smagiksnēji koka krēsli, galda galā sols.
2tSmQRJn_88_1_0011.wav|Un pie sienas, platās gultas galvgalā un taisni pretim pulkstenam, atradās stiprs, tikai ar firnisu pārvilkts skapis.
2tSmQRJn_88_1_0012.wav|Pie šī skapja Liel-Upmalietis tagad piegāja, izvilka atslēgu no ķešas un atslēdza durvis.
2tSmQRJn_88_1_0013.wav|Tad viņš no skapja izņēma tumšpelēku vadmalas uzvalku, raibu kokvilnas lakatiņu un mazliet apnēsātu cepuri.
2tSmQRJn_88_1_0014.wav|Šos gabalus viņš rūpīgi vienu pēc otra uzlika uz gultas un tad atkal apdomīgi aizslēdza skapi.
2tSmQRJn_88_1_0015.wav|Astoņi, viņš noņurdēja, ātru mirkli uzmezdams pulkstenam, kurš notikšķēja uz sišanu, un izgāja saimes istabā.
2tSmQRJn_88_1_0016.wav|Še divi puiši sēdēja pie galda un eda brokastu.
2tSmQRJn_88_1_0017.wav|Ej, Mārtiņ, aizjūdz melni, ņem mazo loku, sakas vecās, saimnieks īsi pavēlēja, un puisis tūliņ ēšanai nometa mieru un izsteidzās laukā.
2tSmQRJn_88_1_0018.wav|Liel-Upmalietis atkal iegāja sava gala un saka ģērbties.
2tSmQRJn_88_1_0019.wav|Pēc brīža istabā ienāca garš jauns puisis.
2tSmQRJn_88_1_0020.wav|Viņš bija svētdienas drēbēs, uzvalks bija tādas pašas vadmalas kā saimniekam, kājas bija iemauktas spīdošās kamašās, un ap kaklu tas bij aplicis elsiņu.
2tSmQRJn_88_1_0021.wav|Jau gatavs Liel-Upmalietis ievaicājās nu, es arī tūliņ būšu...
2tSmQRJn_88_1_0023.wav|Tikām jau nu, kā redzams, tām kamašām neliksi miera, kamēr būs beigtas.
2tSmQRJn_88_1_0024.wav|Man viņas tikai trešo reizi vien vēl kājās, puisis atbildēja, piegāja pie galda, paņēma bārzdas nazi, noslaucīja to dvielī, kas uz krēsla atzveltnes bija uzmests, un ielika nazi galda atvilktnē.
2tSmQRJn_88_1_0025.wav|Tikai trešo reizi vien, un turklāt mēs šodien braukšus brauksim uz baznīcu.
2tSmQRJn_88_1_0026.wav|Tad jau nu daudz gan nevarēs dilt, ja braukšus.
2tSmQRJn_88_1_0027.wav|Vecais uz to nekā neatbildēja, bet mēģināja zābaku vilkt kaja un seca.
2tSmQRJn_88_1_0028.wav|Puisis piegāja pie loga un sāka uz rūtīm rakstīt neredzamas zīmes.
2tSmQRJn_88_1_0029.wav|Varēji jau nu arī vēl to ūdeni iznest ārā, kamēr es ģērbjos, Liel-Upmalietis atkal uzsāka un sēca diktāk.
2tSmQRJn_88_1_0030.wav|Puisis paņēma zeme pie galda stāvošo trauku un iznesa to ārā.
2tSmQRJn_88_1_0031.wav|Atkal ienācis, tas no jauna ar pirkstu sāka vilkt zīmes uz rūtīm.
2tSmQRJn_88_1_0032.wav|Piepeši viņš iesacījās, ģīmja nenogriezdams no loga: Tev, es arvien vēl no tevis neesmu dabūjis atbildes.
2tSmQRJn_88_1_0033.wav|Saimnieks joprojām nopūlējas zābaku dabūt kājā.
2tSmQRJn_88_1_0034.wav|Nāc, Juri, viņš sacīja.
2tSmQRJn_88_1_0036.wav|Dels nolīkās pie tēva, un abiem izdevās zābakus uzmaukt kājas.
2tSmQRJn_88_1_0037.wav|Tie priekš tevis par maziem, Juris piebilda un atvirzījās atkal uz logu.
2tSmQRJn_88_1_0038.wav|Tēvs aptaustīja viena un otra zābaka purnu.
2tSmQRJn_88_1_0039.wav|Tev tikai viņu vairāk vajadzēja saziest, viņš atteica.
2tSmQRJn_88_1_0040.wav|Viņreiz tu baries, ka par daudz izšķērdīgi ar degutu rīkojoties, dēls sacīja.
2tSmQRJn_88_1_0041.wav|Vecais klusēja un aplika raibo lakatiņu ap kaklu es gaidu atbildes, tēv.
2tSmQRJn_88_1_0042.wav|Saimnieks sasprauda lakatiņu ar kniepi, uzvilka lēnām vesti un tikpat lēnām svārkus mugurā, izgāja otrā istabā un paskatījās pa logu sētā.
2tSmQRJn_88_1_0043.wav|Tad viņš sacīja balsī, kura izklausījās mierīga, bet tomēr skanēja tā savādi:
2tSmQRJn_88_1_0044.wav|Zirgs aizjūgts.
2tSmQRJn_88_1_0045.wav|Nāc, brauksim.
2tSmQRJn_88_1_0046.wav|Liel-Upmalietis atkal ienāca atpakaļ pie dēla, jo viņam cepure uz gultas bij aizmirsusēs.
2tSmQRJn_88_1_0047.wav|Viņš paņēma un uzlika to galvā.
2tSmQRJn_88_1_0048.wav|Juris viņam tagad piegrieza ģīmi.
2tSmQRJn_88_1_0049.wav|Es agrāk nebraukšu, pirms nebušu no tevis dzirdējis skaidru jā vai nē.
2tSmQRJn_88_1_0050.wav|Tēvs atlieca galvu drusku atpakaļ un skatījās acumirkli dēlā.
2tSmQRJn_88_1_0051.wav|Likās, ka viņa greizā mute taptu vēl greizāka vai tu svētdienas dienā tīšā prātā naidu gribi celt viņš vaicāja ar varu aizturētās dusmās.
2tSmQRJn_88_1_0052.wav|Tu zini, ka no laika gala uguns dedzina un ūdens slapjš, un tomēr tu nāc un prasi, vai varbūt ūdens nededzina un uguns nav slapja...
2tSmQRJn_88_1_0053.wav|Paskaties šur viņš pielika pirkstu pie rētas.
2tSmQRJn_88_1_0054.wav|Kad tas te no mana vaiga būs izzudis, tad tu viņu drīkstēsi ievest Liel-Upmaliešos!
2tSmQRJn_88_1_0055.wav|Brīdi valdīja klusums.
2tSmQRJn_88_1_0056.wav|Ja tas tiešām tavs pēdīgais vārds, tēvs, tad man jāaiziet.
2tSmQRJn_88_1_0057.wav|Esmu apņēmies Annu precēt.
2tSmQRJn_88_1_0058.wav|Un saki ko sacīdams, es viņu precēšu.
2tSmQRJn_88_1_0059.wav|Es aiziešu
2tSmQRJn_88_1_0060.wav|Ko, tu man draudēsi?
2tSmQRJn_88_1_0061.wav|Es tikai saku, kas notiks, ja tu neļausi.
2tSmQRJn_88_1_0062.wav|Tev varbūt nepatiktu...
2tSmQRJn_88_1_0063.wav|bet, ja tev viss vienalga, tad es aiziešu.
2tSmQRJn_88_1_0064.wav|Uz kurieni?
2tSmQRJn_88_1_0065.wav|Tūliņ uz viņu, uz Maz-Upmaliešiem.
2tSmQRJn_88_1_0066.wav|Liel-Upmalietim par lupām izspruka pavājš, nesaprotams balsiens, viņš atvēra durvis un izgāja ar lieliem, ātriem soļiem ārā.
2tSmQRJn_88_1_0067.wav|Tūliņ pēc tam pagalma bija dzirdama riteņu rībēšana tēvs bez dēla aizbrauca uz baznīcu.
2tSmQRJn_88_1_0068.wav|Juris pagriezās uz logu un skatījās, kā aizjūgs aiz staļļa parādījās uz ceļa un drīzi tuvajā egļu mežiņā nozuda.
2tSmQRJn_88_1_0069.wav|Tad viņš roku ātri pārlaida pār galdu, it kā no sevis kaut ko būtu atbīdījis nost, un iegāja otrā istabā.
2tSmQRJn_88_1_0070.wav|Še stāvēja šaura, gara gulta.
2tSmQRJn_88_1_0071.wav|Puisis iesēdās tajā un nolikās, gribēdams nomaukt kamašas.
2tSmQRJn_88_1_0072.wav|Bet piepeši viņš satvēra galvu abās rokās un sēdēja tā nekustēdamies ilgu laiku.
2tSmQRJn_88_1_0073.wav|Tikai kad durvis uz saimes istabu nožverkstēja, viņš ātri nolaida rokas pie kamašām.
2tSmQRJn_88_1_0074.wav|Istabā ienāca kalsnēja, vecīga sieva.
2tSmQRJn_88_1_0075.wav|Galvu drusciņ noliekuse uz priekšu, kā kad tai uz pleciem būtu nesama neredzama nasta, viņa tuvojās puišam un uzlika roku uz gultas stakles.
2tSmQRJn_88_1_0076.wav|Tad viņa sacīja nedrošā balsī, it kā viņai no kaut kā būtu jābīstas:
2tSmQRJn_88_1_0078.wav|nekā, nekā.
2tSmQRJn_88_1_0079.wav|Es jau domāju, es jau sacīju...
2tSmQRJn_88_1_0080.wav|pie tāda naida...
2tSmQRJn_88_1_0082.wav|Es aiziešu, aiziesi?...
2tSmQRJn_88_1_0083.wav|Jā, iešu uz Maz-Upmaliešiem, neizskatās jau nu gan pirms kazām...
2tSmQRJn_88_1_0084.wav|bet tagad, māt, tagad man viss vienalga.
2tSmQRJn_88_1_0085.wav|Uz Maz-Upmaliešiem, māte lēnām atkārtoja un nopūtās.
2tSmQRJn_88_1_0086.wav|Tad jau tev šite, ar tēvu, viss uz mūžīgiem laikiem pagalam.
2tSmQRJn_88_1_0087.wav|Kā gājis, tā varēsi palikt.
2tSmQRJn_88_1_0088.wav|Viņš tevis atpakaļ nesauks.
2tSmQRJn_88_1_0089.wav|Es zinu, zinu.
2tSmQRJn_88_1_0090.wav|Un tomēr esi apņēmies iet, ak...
2tSmQRJn_88_1_0091.wav|apdoma jel: kam tad tā manta pēdīgi, kam viss, kam mans grūtums?...
2tSmQRJn_88_1_0092.wav|Bet, māt, ko tad citu lai daru?
2tSmQRJn_88_1_0093.wav|Nogaidi vēl kādu laiciņu, esiet tak abi vēl tik jauni, varbūt...
2tSmQRJn_88_1_0095.wav|Mes jau diezgan ilgi esam gaidījuši, viens gads pagājis ka otrs, viens kā otrs, nu vairs ilgāk nevaram...
2tSmQRJn_88_1_0096.wav|Nevariet, tātad tu mani atstāsi vienu pašu?
2tSmQRJn_88_1_0097.wav|Juris pagrieza galvu ta, ka māte viņa vaiga nevarēja redzēt.
2tSmQRJn_88_1_0098.wav|Es nevaru citādi, viņš čukstēja.
2tSmQRJn_88_1_0099.wav|Ta jūs visi sakiet, māte atteica bet jaunu ļaužu nevarēšana veciem bieži izliekas kā negribēšana.
2tSmQRJn_88_1_0100.wav|Ak, māt, es jau skaidri zinu, kāda dzīve tev te vienai būs!
2tSmQRJn_88_1_0101.wav|Es jau labprāt paliktu, bet es, es, vai tad lai, vai tad lai...
2tSmQRJn_88_1_0102.wav|Ko māte vaicāja un skatījās Jurim taisni ģīmī.
2tSmQRJn_88_1_0103.wav|Jā, viņš atbildēja tikai sadzirdami.
2tSmQRJn_88_1_0104.wav|Māte nolaidās uz gultas malas.
2tSmQRJn_88_1_0105.wav|Ja, viņa tad pēc brīža atkārtoja un kad tad tu iesi, tūliņ.
2tSmQRJn_88_1_0106.wav|Tūliņ, tūliņ, ej arī.
2tSmQRJn_88_1_0107.wav|Kas jādara, jādara.
2tSmQRJn_88_1_0108.wav|Atkal iestājās klusums, bet no mātes ģīmja iespaida, kurš ātri mainījās, varēja redzēt, ka tai dažādas domas nāca un gāja, tikai vārdos neplūda pār lūpām.
2tSmQRJn_88_1_0109.wav|Tad Juris sāka taisīties, viņš uzvilka ūdenszābakus kājas un iebāza kamašas līdz ar dažiem drēbju gabaliem kulītē un aizsēja to cieti.
2tSmQRJn_88_1_0110.wav|Nu, ja gribu, tūliņ varu iet.
2tSmQRJn_88_1_0111.wav|Ka nabagākais rokpelnis, māte runāja un savilka lupas nevarēja izšķirt vai uz smaidu vai uz raudāšanu.
2tSmQRJn_88_1_0113.wav|par to nekas, tādēļ man gluži viegla sirds.
2tSmQRJn_88_1_0115.wav|vai zini, māt, kad būsim saprecējušies, tad tu nāc uz mums.
2tSmQRJn_88_1_0116.wav|Uz jums...
2tSmQRJn_88_1_0117.wav|ko tad viņš še viens lai dara, tik lielā mājā!
2tSmQRJn_88_1_0119.wav|viņš jau mani vai...
2tSmQRJn_88_1_0120.wav|lai Dievs žēlīgs...
2tSmQRJn_88_1_0121.wav|ja viņam to teiktu.
2tSmQRJn_88_1_0122.wav|Nāc neteikuse, atbēdz.
2tSmQRJn_88_1_0123.wav|Māte sasita viegli rokas kopa, pacēla tas ātri uz augšu un nolaida viņas atkal klēpī.
2tSmQRJn_88_1_0124.wav|Ta gan tu vari darīt, bet es...
2tSmQRJn_88_1_0125.wav|vai es to drīkstētu, vai es to drīkstētu, viņa atbildēja.
2tSmQRJn_88_1_0126.wav|Juris pasita kulīti paduse.
2tSmQRJn_88_1_0127.wav|Nu gan jau redzēsim, kad būsi vajadzīga, viņš noteica un pielika tad vilcinādamies.
2tSmQRJn_88_1_0128.wav|Nu tad, ardievu, māt.
2tSmQRJn_88_1_0129.wav|Paga, paga, es tak vēļ...
2tSmQRJn_88_1_0130.wav|pagaidi vēl drusciņ, māte iesaucās, iesteidzās otrā istabā un iznāca pēc brītiņa atkal ar novazāta papīra vīstokļu rokā.
2tSmQRJn_88_1_0132.wav|mana kāzu daļa, manis jau tikpat uz kāzām nelaidīs.
2tSmQRJn_88_1_0134.wav|nē, māt...
2tSmQRJn_88_1_0135.wav|Ņem nu, ņem vien.
2tSmQRJn_88_1_0136.wav|Priekš cita jau nu nav krāta kā priekš tevis.
2tSmQRJn_88_1_0138.wav|lai arī...
2tSmQRJn_88_1_0139.wav|Dēls saņēma naudu un iebāza to rūpīgi svārku krūšu ķešā.
2tSmQRJn_88_1_0140.wav|Derēs jau nu gan, viņš pie tam norunāja, derēs.
2tSmQRJn_88_1_0141.wav|Jā, nu ardievu, viņš tad strupi un ātri izgrūda un izgāja pa durvīm.
2tSmQRJn_88_1_0142.wav|Ardievu, ardievu māte viņam nosauca pakaļ, viņas acis sasarka, un viņa aizklāja ģīmi ar priekšautu.
2tSmQRJn_88_1_0143.wav|Viegli ir šķirties dusmas.
2tSmQRJn_88_1_0144.wav|Tas apreibina sirdi ka iemidzinošas zāles cietēju un aizved to ar sastingušām jūtām sāpīgākam acumirkļam garām.
2tSmQRJn_88_1_0145.wav|Pienācis pie mežiņa, kurā tēvs pirmiņ bija nozudis, Juris apgriezās un pameta vēlreiz acis uz māju.
2tSmQRJn_88_1_0146.wav|Mirklis bija auksts, lūpas cieti saspiestas viena uz otras.
2tSmQRJn_88_1_0147.wav|Nekādas žēlabu vai rūgtuma zīmes neparādījās viņa vaibstos.
2tSmQRJn_88_1_0148.wav|Tikai kad saimnieka istabu galā kaut kas logā iekustējās, pār puiša ģīmi pārskrēja it kā ēna, un viņš ātri iegāja eglēs.
2tSmQRJn_88_1_0149.wav|Tām ticis cauri, viņš nogriezās no braucamā ceļa, uzņemdams teku, kas pa šļaubi nokritošu, ar elkšņiem un lazdām apaugušu pakalni noveda pie platas pļavas.
2tSmQRJn_88_1_0150.wav|Sekla upīte pļavu pārdalīja gandrīz vienādās daļās.
2tSmQRJn_88_1_0151.wav|Viņpus ūdeņa pie laipām gulēja liels, tumšs akmens, vietvietām apklāts ar iesarkanu sūnu, kura saulē izskatījās kā sarecējušas asinis.
2tSmQRJn_88_1_0152.wav|Garām iedams, Juris šim akmeņam uzmeta acis, un tumša ēna pārklāja viņa seju.
2tSmQRJn_88_1_0153.wav|Vai viņam šie savādie sūnas laukumi sauca atmiņā patiesas asinis un tamlīdz arī visu notikumu, kas še ilgus gadus atpakaļ bija atgadījies?
2tSmQRJn_88_1_0154.wav|Varbūt, sen atpakaļ pie šī akmeņa divu vīru draudzība bija pārvērtusēs neizlīdzināmā naidā.
2tSmQRJn_88_1_0155.wav|Liel-Upmaliešu Juris un Maz-Upmaliešu Jēkabs savos bērnības un jaunekļu gados viens otru labi bija ieredzējuši.
2tSmQRJn_88_1_0156.wav|Tie bieži viens otru bija apmeklējuši, kopā ganījuši, kopā gājuši uz baznīcu un vēlāk kopā braukuši uz pilsētu.
2tSmQRJn_88_1_0157.wav|Liel-Upmalietis kā gudrākais un padomīgākais draugu bija pabalstījis ar visādiem padomiem, Maz-Upmaliešu Jēkabs ar saviem pārgalvīgiem jokiem bija uzjautrinājis nopietno Juri, un tā viņi saticībā bija dzīvojuši līdz Lazdu Lienes iesvētīšanas dienai.
2tSmQRJn_88_1_0158.wav|Pēc baznīcas krogā visi puiši tai dienā bija bijuši vienos prātos, ka Liene skaistākāmācībniece.
2tSmQRJn_88_1_0159.wav|Aizrauts līdzi no vispārējas sajūsmināšanās un galvā ne gluži skaidrs, Jēkabs tūliņ krogā pie nepabeigtām rumulēm Lieni bija uzrunājis.
2tSmQRJn_88_1_0160.wav|Vēl pārņemta no iesvētīšanas svinīguma un apjukuse no tāda neparasta pēkšņuma, meita bija atbildējuse, šai vēl kāda nedēļa esot jāapdomājas.
2tSmQRJn_88_1_0161.wav|Bet pa to laiku Liel-Upmaliešu Juris Lienei arī savu roku bija piedāvājis.
2tSmQRJn_88_1_0162.wav|Meita, nabaga kalpone būdama, nu nebija zinājuse, ko darīt: vai ņemt skaisto, bet pavieglo Jēkabu vai ne visai daiļo, bet ļoti bagāto Liel-Upmalieti, un vilcinājušās vienam un otram dot skaidru atbildi.
2tSmQRJn_88_1_0163.wav|Dabūjis zināt, ko Juris izdarījis, Jēkabs varen bija saskaities un draugu uzaicinājis Lieni atstāt viņam.
2tSmQRJn_88_1_0164.wav|Bet Juris par tādu uzaicinājumu tikai bija pazobojies un atbildējis, esot brīv bildināt, kādu kurais gribot.
2tSmQRJn_88_1_0165.wav|Tad draugi bija, pļavā zirgus ganīdami, satikušies, pie laipām nopietni sākuši ķildoties, un Liel-Upmaliešu Juris bija pārnācis mājā ar lielu brūci pie mutes.
2tSmQRJn_88_1_0166.wav|Ārsts brūci gan bija aizšuvis, bet mute tomēr bija tapuse drusku greiza.
2tSmQRJn_88_1_0167.wav|Vēl Juris pēc tam nekur atklāti nebija parādījies, kad jau pie viņa bija atnākuse ziņa, Liene esot teikuse, pie tādas butes šī nu gan savā laikā vairs neiešot.
2tSmQRJn_88_1_0168.wav|Šos vārdus Liel-Upmalietis aplam bija ņēmis ļaunā.
2tSmQRJn_88_1_0169.wav|Nemaz neaptaujādamies, vai Liene tiešām tā runājuse, viņš bija nobraucis pie visa apgabala bagātākās mantinieces un nodzēris ar viņu precības un pēc tam lieliskas kāzas.
2tSmQRJn_88_1_0170.wav|Jēkabs nu bija varējis ņemt Lieni.
2tSmQRJn_88_1_0171.wav|Bet-nepastāvīgas dabas tas pa tam bija sācis draudzēties ar kāda pārtikuša saimnieka meitu, kurai arī nebija trūcis sārtuma un baltuma vaigos, un bija to pēdīgi apprecējis.
2tSmQRJn_88_1_0172.wav|Tā Lienei bija izirušas lielās cerības.
2tSmQRJn_88_1_0173.wav|Kādus gadus vēlāk Liel-Upmaliete, greizsirdības nepazīdama, viņu bija saderējuse par meitu.
2tSmQRJn_88_1_0174.wav|Tai pašā pavasarī Maz-Upmalietim bija nomiruse sieva, pie viņas kapa Jēkabs Lieni atkal bija redzējis tikpat skaistu kā agrāk.
2tSmQRJn_88_1_0175.wav|Pēc tam viņš viņu ganos uz robežām bija sastapis vienu un otru reizi, tad ļaudis abus bija redzējuši biežāk un biežāk kopā, un, kad rudens bija atnācis, tad viņi bija likušies uzsaukties.
2tSmQRJn_88_1_0176.wav|Kāzas bija tapušas izrīkotas ar tādu mazu steigšanos, un Liel-Upmalietis kāzu vakarā bija nosmējies, šis nemaz nezinājis, cik labs draugs Maz-Upmalietis viņam pie visa naida vēl esot; padarījis viņam tādu labu, kādu pat brālis brāļam liegtos darīt.
2tSmQRJn_88_1_0177.wav|Šie tumšie vārdi daudzkārt bija tapuši cilāti un sevišķi tāļu izplatīti, kad pēc kāda laika Maz-Upmalieši par otru lāgu zaudēja saimnieci.
2tSmQRJn_88_1_0178.wav|Proti, skaistā Liene nomira, mazu meitiņu atstādama Jēkaba vienīgās māsas rokās.
2tSmQRJn_88_1_0179.wav|Un nu Liel-Upmaliešu dēls gāja uz Maz-Upmaliešiem, lai precētu Jēkaba meitu!
2tSmQRJn_88_1_0180.wav|Pāri pār tēvu ierūsējušo ienaidu mīlestība jau agrā jaunībā bija savienojuse viņu bērnu sirdis, gana nepiepeši tas bija noticis.
2tSmQRJn_88_1_0181.wav|Sākdams iet ganos, Juris ar ļaunu prieku savu suni pret kaimiņu lopiem bija rīdījis un arī pret gaišmataino ganu meiteni, kas krūmos bija redzama.
2tSmQRJn_88_1_0182.wav|Bet viņai arī bija Krancis, un tas krita uzbrucējam krūtīs.
2tSmQRJn_88_1_0183.wav|Suņi sakāvās vienreiz, otrreiz un salaba pēdīgi.
2tSmQRJn_88_1_0184.wav|Un viņu priekšzīmei ar laiku sekoja viņu jaunie pavēlnieki.
2tSmQRJn_88_1_0185.wav|Jo bija jau garlaicīgi pastāvīgi tās pašas zobgalīgās dziesmas vienā un otrā pusē upītei skandināt.
2tSmQRJn_88_1_0186.wav|Tad notikās, ka Liel-Upmalietis reiz abus uzgāja kopā un Juri nežēlīgā kārtā pārmācīja.
2tSmQRJn_88_1_0187.wav|Jo, lai gan viņš dēlam nekad nebija noliedzis ar naidīgajiem kaimiņiem saieties, tad tomēr bija pats par sevi saprotams, ka tas nedrīkstēja notikt.
2tSmQRJn_88_1_0188.wav|Nu tēvs lādēdamies izrunāja aizliegumu, un ar to jauns kairums bija pievienots abēju satiksmei, kura turpmāk pa slepenības ceļu vien vairs bija iespējama.
2tSmQRJn_88_1_0189.wav|Bet pa šo ceļu mīlestība ar vieglām kājām visbiežāk mēdz tekāt.
2tSmQRJn_88_1_0190.wav|Tikko abi bija izgājuši mācībā, kad sāka runāt, Liel-Upmaliešu Jurim patīkot Maz-Upmaliešu Anna.
2tSmQRJn_88_1_0191.wav|Liel-Upmalietis darīja tā, it kā kad viņš būtu akls un kurls.
2tSmQRJn_88_1_0192.wav|Pat kad dēls bija iedrošinājies ar viņu par Annu runāt, viņš bija cietis klusu.
2tSmQRJn_88_1_0193.wav|Visa pasaule zināja, ka no tās lietas nekas nevarēja iznākt, un nu.
2tSmQRJn_88_1_0194.wav|Liel-Upmalieša dēls gāja uz Maz-Upmalieti, lai precētu viņa meitu!
2tSmQRJn_88_1_0195.wav|Spēcīgiem soļiem viņš uzkāpa otrā pusē pļavai tādā pašā lazdu un elkšņu pakalnē kā Liel-Upmaliešu pusē un devās pa nelīdzenām norām, gar elkšņu krūmiem, eglīšu skūtiem, druvas gabaliem tāļāk, līdz kamēr starp retiem bērziem parādījās mājas.
2tSmQRJn_88_1_0196.wav|Tās bija Maz-Upmalieši.
2tSmQRJn_88_1_0197.wav|Jura acu starpā savilkās grumba un tapa dziļāka, jo tuvāk viņš mājai tika.
2tSmQRJn_88_1_0198.wav|Viss tur bija uz postu palaists.
2tSmQRJn_88_1_0199.wav|Ēkas bija vecas, jumti līdz kārtīm cauri, sētiņas izgāzītas, tīrumi tā iestrādāti, kā kad nebūtu bijis brīv nedz lāgā art, nedz lāgā sēt.
2tSmQRJn_88_1_0200.wav|Mazs, ieapaļš linu lauciņš pie mājas izskatījās kā noskūts galvvidus ar retiem matiem gar malām.
2tSmQRJn_88_1_0201.wav|Tikai sakņu dārziņš un puķu dobīte ar zemu ģeorģīņu ceru rādījās kaut cik apkopti.
2tSmQRJn_88_1_0202.wav|Istabas durvis stāvēja vaļā.
2tSmQRJn_88_1_0203.wav|Juram kāju pār slieksni sperot, pāris cāļu paskrēja zem gultām, no kurām vienā kāda cieti segā satinusēs persona krākdama gulēja.
2tSmQRJn_88_1_0204.wav|Ar pāri soļiem nokļuvis apkvēpušo saimnieka istabas durvju priekšā, puisis apstājās un atņēma dziļi elpu.
2tSmQRJn_88_1_0205.wav|Iekšā bija dzirdama sievieša vienmuļīga balss, kura lasīja sprediķi.
2tSmQRJn_88_1_0206.wav|Juris atkliņķēja durvis un iegāja istabā, kuru tas bija nodomājis turpmāk turēt par savu.
2tSmQRJn_88_1_0207.wav|Istaba sēdēja Maz-Upmalieša vecā māsa Maija un Anna, katra pie sava loga.
2tSmQRJn_88_1_0208.wav|Vecā lasīja grāmatu, Anna šuva.
2tSmQRJn_88_1_0209.wav|Labdien Juris sveicināja.
2tSmQRJn_88_1_0210.wav|Labdien abas atņēma, pie kam Anna nosarkdama ātri šuvekli noslēpa un piecēlās.
2tSmQRJn_88_1_0211.wav|Vai neesmu klāt Juris sacīja ar balsi, kura laikam gribēja būt jocīgi jautra, bet kurai tomēr apjukums skanēja cauri, un nolika kulīti uz krēslu.
2tSmQRJn_88_1_0212.wav|Jā, nu esmu klāt.
2tSmQRJn_88_1_0213.wav|Viņš skatījās Annā un sniedza tai roku.
2tSmQRJn_88_1_0214.wav|Viņa satvēra to, turēja viņu brīdi savas un tad nosēdas atkal ka pārņemta.
2tSmQRJn_88_1_0215.wav|Ak tad klāt gan vecā iesaucās, grāmatu nolikdama, kurā vēl acumirkli klusām bija lasījuse.
2tSmQRJn_88_1_0216.wav|Tētīt, tētīt, tētīt!
2tSmQRJn_88_1_0217.wav|Es jau domāju...
2tSmQRJn_88_1_0219.wav|Viņa noņēma brilles no deguna un noglaudīja plānos, sirmos matus.
2tSmQRJn_88_1_0220.wav|Ak tad nepieļāvās un nepieļāvās, kā tad...
2tSmQRJn_88_1_0221.wav|kur nu tas...
2tSmQRJn_88_1_0222.wav|drīzāk jau nezin ko...
2tSmQRJn_88_1_0223.wav|Un māte, tā jau nu arī laikam?...
2tSmQRJn_88_1_0224.wav|Māte, ko nu māte, māte sacīja, lai nākot vien šur.
2tSmQRJn_88_1_0225.wav|Āre, jā-tā ir savādāka, lai Dievs viņai...
2tSmQRJn_88_1_0226.wav|mēs būtu labas draudzenes, ja tikai drīkstētu saieties.
2tSmQRJn_88_1_0227.wav|Lai Dievs viņai...
2tSmQRJn_88_1_0228.wav|un tev arī lai Dievs palīdz, viegli jau vis te nebūs.
2tSmQRJn_88_1_0229.wav|Nav jau vis te mums tā kā Liel-Upmaliešos, kūtis, klētis
2tSmQRJn_88_1_0230.wav|Kur tēvs Juris veco pārtrauca un apsēdas.
2tSmQRJn_88_1_0231.wav|Aizgāja uz baznīcu, šī runāja tāļāk, mes gan negribējām, Anna sacīja, noturēšot tepat mājā pātarus, bet, bet.
2tSmQRJn_88_1_0232.wav|Viņš manī neklausījās, viņam bija vēl drusku naudas, Anna auksti pielika.
2tSmQRJn_88_1_0233.wav|Krustmāt, Juris visu zina, viņam nekas nav jāslēpj.
2tSmQRJn_88_1_0236.wav|Man tikai negribējās...
2tSmQRJn_88_1_0237.wav|es tikai bijājos, ka Juris mani bārs, ka es tēvam izpļāpājuse, ka viņš nāks šur.
2tSmQRJn_88_1_0238.wav|Un to krogā tūliņ visa pasaule dabūs zināt.
2tSmQRJn_88_1_0239.wav|Tas nekas, Juris atbildēja.
2tSmQRJn_88_1_0240.wav|Ta vairs nav nekāda slēpjama lieta.
2tSmQRJn_88_1_0241.wav|Jo mēs jau aizcitsvētdienu dzersim kāzas, tas nekas.
2tSmQRJn_88_1_0242.wav|Jau aizcitsvetdien veca iesaucas Tētīt, tētīt, kur tad...
2tSmQRJn_88_1_0243.wav|vēl jau nekas nav...
2tSmQRJn_88_1_0245.wav|Juris pasmīnēja un paskatījās Annā.
2tSmQRJn_88_1_0246.wav|Mes savam kazām nekā nekausim un nekā nebrūvēsim, krustmāt.
2tSmQRJn_88_1_0247.wav|Ak tad ar rumulēm krogā vien gribēsiet iztikt?
2tSmQRJn_88_1_0248.wav|Nu jā, jā, iet jau grūti, iet jau grūti, krustmāte runāja un pārlaida acis pār visai nabadzīgi ierīkoto istabu.
2tSmQRJn_88_1_0250.wav|mājā nav ne kumosa...
2tSmQRJn_88_1_0251.wav|Tad iztiksim ir bez rumulēm, Juris sacīja un smejas.
2tSmQRJn_88_1_0254.wav|to nu gan tēvs...
2tSmQRJn_88_1_0255.wav|to gan viņš nepieļaus.
2tSmQRJn_88_1_0256.wav|Tēvs Anna iesaucās nepieļaus!
2tSmQRJn_88_1_0258.wav|Kas par pasauli Juris prasīja.
2tSmQRJn_88_1_0261.wav|Ak Dieviņ nu radi, draugi, pazīstami.
2tSmQRJn_88_1_0262.wav|Mīļo krustmāt, ja es būtu bijies no tā, ko radi, draugi un pazīstami sacīs, tad es vis tagad še ar tevi nerunātu par savām kāzām.
2tSmQRJn_88_1_0263.wav|Vecā drusku apjuka.
2tSmQRJn_88_1_0264.wav|Jā, tas nu gan...
2tSmQRJn_88_1_0265.wav|zināms, viņa stomījās un tad pieceldamās pasteidzās piezīmēt: Vai drusciņ neuzkodīsi?
2tSmQRJn_88_1_0266.wav|Pusdienas laiks gan vēl nav, bet nez kā mājā...
2tSmQRJn_88_1_0267.wav|es atnesīšu drusku siera.
2tSmQRJn_88_1_0268.wav|Vecā izgāja ārā.
2tSmQRJn_88_1_0269.wav|Juris skatījās pa logu ģeorģīņu cerā un tad pagriezās uz Annu.
2tSmQRJn_88_1_0270.wav|Maz-Upmaliešu būšana, viņa sacīja.
2tSmQRJn_88_1_0271.wav|Tev ar viņiem abiem daudz būs jākaro.
2tSmQRJn_88_1_0272.wav|Lai nu, Juris atbildēja un uzlika roku uz galdu, lai Anna savu tajā ieliktu.
2tSmQRJn_88_1_0273.wav|Par to vēlāk...
2tSmQRJn_88_1_0274.wav|Saki: vai nu esmu labs?
2tSmQRJn_88_1_0275.wav|Vai nu esi apmierināta?
2tSmQRJn_88_1_0276.wav|Nemaz nevaru izteikt, kā man tagad ir, Anna atteica.
2tSmQRJn_88_1_0277.wav|Tu te sēdi, runā bet man tā vien ir kā sapnī.
2tSmQRJn_88_1_0278.wav|Tu visam, visam atmet ar roku.
2tSmQRJn_88_1_0279.wav|Par tiesu, man uznāk gluži bailes...
2tSmQRJn_88_1_0280.wav|tu vēlāk nožēlosi...
2tSmQRJn_88_1_0281.wav|Ak, nerunā nu tā, nerunā tā, Juris izsaucās, Annas roku cieti spiezdams.
2tSmQRJn_88_1_0282.wav|Es tikai vienu lietu nožēlošu ka jau agrāk šurp neesmu atnācis.
2tSmQRJn_88_1_0283.wav|Viņš piecēlās, piegāja pie Annas un nosēdās uz soliņa stūra viņai līdzās.
2tSmQRJn_88_1_0284.wav|Tad viņš palieca savu galvu un skatījās viņai tuvu acīs...
2tSmQRJn_88_1_0285.wav|Šitāda laime ilgi nevar pastāvēt, Anna pēc brīža čukstēja.
2tSmQRJn_88_1_0286.wav|Par ko ne, es nezinu, mana sirds tik pilna...
2tSmQRJn_88_1_0287.wav|vai jāraud...
2tSmQRJn_88_1_0288.wav|Un viņa piepeši aplika rokas ap puiša kaklu un sāka klusām šņukstēt...
2tSmQRJn_88_1_0289.wav|Kad Juris ap pusdienas laiku, ātri uznākoša pērkoņa debeša dzīts, no Maz-Upmaliešu druvu aplūkošanas atgriezās uz māju, viņam jau par gabalu skanēja pretim garīgas dziesmas meldiņš.
2tSmQRJn_88_1_0290.wav|Tuvāk ticis, viņš sadzirdēja arī vārdus, Anna un krustmāte dziedāja kādu slavas un pateikšanas dziesmu.
2tSmQRJn_88_1_0291.wav|Gandrīz ap to pašu laiku Mazupmalietis sēdēja baznīcas kroga tukšajā bufetes istabā un kaulējās ar kroģeri viena šņabja dēļ.
2tSmQRJn_88_1_0292.wav|lelej nu, ielej viņš sacīja draudzīga, pielabinoša balsī.
2tSmQRJn_88_1_0293.wav|Nudie, nedrīkstu.
2tSmQRJn_88_1_0294.wav|Ak, neniekojies nu, nekavē laika.
2tSmQRJn_88_1_0295.wav|Es tak tev saku, ko lai daru, nedrīkstu!
2tSmQRJn_88_1_0297.wav|Tu pats, kas tad cits kā tu pats...
2tSmQRJn_88_1_0298.wav|Skaties Kroģeris pagriezās un parādīja ar pirkstu uz melno galdiņu pie sienas.
2tSmQRJn_88_1_0299.wav|Ko šitās zīmes stāsta?
2tSmQRJn_88_1_0300.wav|Tās rāda, ka mēness pilns.
2tSmQRJn_88_1_0301.wav|Pirms viņš atkal nebūs izdilis, man jāturas pie likuma: pa priekšu maksa, tad dzēriens.
2tSmQRJn_88_1_0302.wav|Velns, kas tu par cietu cilvēku, saimnieks smējās, jautrās acis no galdiņa tūliņ atkal piegriezdams dzērienu skapim.
2tSmQRJn_88_1_0305.wav|Tad man būtu diezgan.
2tSmQRJn_88_1_0306.wav|Es zinu, dod nu, dod...
2tSmQRJn_88_1_0307.wav|Par to es tevi arī lūgšu savas meitas kāzās.
2tSmQRJn_88_1_0308.wav|Vai tad tava meita jau atkal dzers kāzas?
2tSmQRJn_88_1_0309.wav|Cik reižu par gadu tad viņa to dara?
2tSmQRJn_88_1_0313.wav|Vismaz desmit, divipadesmit reižu pēc tavas izlielīšanās.
2tSmQRJn_88_1_0315.wav|It kā man šā priekšā ar savu meitu būtu jālielās!
2tSmQRJn_88_1_0316.wav|Desmit, divipadesmit reižu viņa gan būtu varējuse apprecēties, apprecēties ar vīriem, kuriem tu nebūt nevari līdzās stāties.
2tSmQRJn_88_1_0317.wav|Ja tikai būtu gribējuse.
2tSmQRJn_88_1_0318.wav|Bet iegriez tu viņai: kā negāja, tā negāja.
2tSmQRJn_88_1_0319.wav|Runā, cik gribi: viss par velti.
2tSmQRJn_88_1_0320.wav|Vai es tur vainīgs?...
2tSmQRJn_88_1_0321.wav|Bet nu gan būs kāzas.
2tSmQRJn_88_1_0323.wav|Kroģers ar zobgaļa nopietnību, lūpas gandrīz neatvēris, piebilda: Ak tad nu īstais ir atnācis?
2tSmQRJn_88_1_0324.wav|īstais ir atnācis, nemaz nesmejies.
2tSmQRJn_88_1_0326.wav|Nu, nu, tad jau laikam gluži svešs?
2tSmQRJn_88_1_0327.wav|Laikam gan gluži pazīstams, Maz-Upmalietis palepni runāja.
2tSmQRJn_88_1_0328.wav|Zināms te pie stoikas viņš gan gluži svešs; dosi glāzīti, tad pastāstīšu.
2tSmQRJn_88_1_0329.wav|Man nu tur gan nekas neatlec, kroģeris atbildēja bet lai iet, došu!
2tSmQRJn_88_1_0330.wav|Labi, Liel-Upmaliešu Juris...
2tSmQRJn_88_1_0332.wav|Bufetes apkalpotājs, kas jau bija taisījies ieliet, pudeli atkal nolika pie malas blēņas viņš noņurdēja.
2tSmQRJn_88_1_0334.wav|Vai ne, būs ļaudīm ko brīnēties...
2tSmQRJn_88_1_0336.wav|Liel-Upmalieša dēls paņem Maz-Upmalieša meitu!
2tSmQRJn_88_1_0337.wav|Pavisam traki...
2tSmQRJn_88_1_0338.wav|bet tas notiks.
2tSmQRJn_88_1_0339.wav|Un ko jūs ar vīratēvu darīsiet kroģeris smīnēdams vaicāja.
2tSmQRJn_88_1_0343.wav|Skaties, dabūjis zināt, nu vēl sāksi liegties pildīt vārdu.
2tSmQRJn_88_1_0345.wav|Un kroģeris ielēja, un Maz-Upmalietis dzēra.
2tSmQRJn_88_1_0346.wav|Būs, būs kazas, par tiesu būs, viņš tad vēlreiz apstiprināja, glāzīti atdodams atpakaļ.
2tSmQRJn_88_1_0347.wav|Var jau arī notikt, kroģeris sausi piemetināja bet važas vecais tad jau gan kādu laiku būs jātur.
2tSmQRJn_88_1_0348.wav|Saimnieks samiedza acis priekā.
2tSmQRJn_88_1_0349.wav|Jā, būs gan dusmas, viņš runāja, būs gan dusmas...
2tSmQRJn_88_1_0351.wav|Bet nekas diezgan, velns, man kodis, nez vai šodien ir baznīcā?
2tSmQRJn_88_1_0352.wav|Laikam, es viņu pirmiņ tā kā manīju...
2tSmQRJn_88_1_0353.wav|Labi, labi, būs tak jāaprunājas par miežiem kāzu alum...
2tSmQRJn_88_1_0354.wav|Tāds suns, Maz-Upmalietis piepeši iesaucās, dusmās ies vildams.
2tSmQRJn_88_1_0355.wav|Ko domā, sadzinis savos miežos manus lopus un tad tos noķīlājis...
2tSmQRJn_88_1_0356.wav|Piesprieda man samaksāt vai atdot trīs pūri.
2tSmQRJn_88_1_0358.wav|Sārtums, kāds viņa vaigu galos pastāvīgi bija redzams, izplatījās pār visu ģīmi, un spēcīgi viņš uzsita ar dūri uz galdu.
2tSmQRJn_88_1_0359.wav|Tai pašā acumirklī ienāca pirmie baznīcēni, kuri, dievvārdu beigu nenogaidījuši, baznīcu bija atstājuši.
2tSmQRJn_88_1_0360.wav|Vai Liel-Upmalieti arī redzējāt Maz-Upmalietis vaicāja.
2tSmQRJn_88_1_0361.wav|Sedeja jau gan tur pašā pakaļā tāds saviebies, kāds atbildēja.
2tSmQRJn_88_1_0362.wav|Maz-Upmalietis izgāja ārā.
2tSmQRJn_88_1_0363.wav|Bet piepeši uznācis lietus viņu atkal atdzina atpakaļ.
2tSmQRJn_88_1_0364.wav|Kroga istaba aptumšojās, un ūdens spēcīgi gāzās zemē.
2tSmQRJn_88_1_0365.wav|Bet, cik ātri uznācis, tik ātri negaiss atkal pārgāja.
2tSmQRJn_88_1_0366.wav|Kad zvans tornī pasludināja dievkalpošanas beigas, mākoņi jau bija izklīduši un saules stari dzirkstīja rasas pilienos koku zaros un zālē un vizēja lielajās ūdens peļķēs uz ceļa un kroga priekšā.
2tSmQRJn_88_1_0367.wav|Maz-Upmalietis nostājās uz platajām kroga trepēm.
2tSmQRJn_88_1_0368.wav|Baznīcēni nāca un iegāja krogā, nāca un nostājās kroga priekšā uz trepēm un pildīja pēdīgi visu trepju virsu.
2tSmQRJn_88_1_0369.wav|Te lēniem un cienīgiem soļiem ar dziesmu grāmatu kreisajā roka tuvojās arī Liel-Upmalietis krogam.
2tSmQRJn_88_1_0370.wav|Priedīt, tavs draugs nāk kāds klusām iesaucās un piegrūda Maz-Upmalietim jokodamies pie sāniem.
2tSmQRJn_88_1_0372.wav|Bet uzrunātais neatbildēja neka, bet stāvēja trepju gala un smīnēja.
2tSmQRJn_88_1_0373.wav|Vairīdamies, kaneiebristu kādā peļķē, Liel-Upmalietis nebijapacēlis acu un paskatījās tad vien uz augšu, kad jau kāju bija uzlicis uz zemākā trepju kāpšļa.
2tSmQRJn_88_1_0374.wav|Maz-Upmalieša bezbēdīgais ģīmis ar sārtajiem vaigu galiem viņam smaidīja pretī.
2tSmQRJn_88_1_0375.wav|Liel-Upmalietis apstājas, manāms bālums pārklāja viņa seju.
2tSmQRJn_88_1_0376.wav|Kap vien augša, nāburg, Maz-Upmalietis jautra balsī sacīja.
2tSmQRJn_88_1_0377.wav|Trepes gan glumas, bet nekritīsi, nekritīsi vis.
2tSmQRJn_88_1_0378.wav|Še, pieturēsies pie manas rokas.
2tSmQRJn_88_1_0379.wav|Uz trepēm pēc šiem vārdiem iestājas klusums.
2tSmQRJn_88_1_0380.wav|Visi piepeši skatījās Liel-Upmalietī.
2tSmQRJn_88_1_0381.wav|Šis arvienu vēl stāvēja, kaju uzlicis uz kāpšļa.
2tSmQRJn_88_1_0382.wav|Par viņa ģīmi laidās it kā rūsas blāzma, viņa vaigi drebēja...
2tSmQRJn_88_1_0383.wav|Tad viņš sāka kāpt augšā.
2tSmQRJn_88_1_0384.wav|Labdien Maz-Upmalietis mīļi sveicināja.
2tSmQRJn_88_1_0385.wav|Laid garām Liel-Upmalietis izgrūda strupi un nikni, izstiepto roku ar grāmatu nostumdams pie malas.
2tSmQRJn_88_1_0386.wav|Nu nu, nu nu, kas nu tā par steigšanos, Maz-Upmalietis vēl laipnāk sacīja.
2tSmQRJn_88_1_0387.wav|Vai nu tik lepns jau būsi, ka vedeklas tēvam nedosi rokas!
2tSmQRJn_88_1_0388.wav|Še tev, kaitinātais iekliedzās un cirta Maz-Upmalietim ar grāmatu par acīm, tā ka tā viņam izlēca no rokas un aiz paša uz trepju kāpšļa nokrita zemē.
2tSmQRJn_88_1_0390.wav|Viņš satvēra ģīmi ar rokām un stāvēja tā divas trīs sekundes.
2tSmQRJn_88_1_0391.wav|Tad viņš uzreiz ar visu spēku Liel-Upmalietim abas dūres iegrūda krūtīs.
2tSmQRJn_88_1_0393.wav|Liel-Upmalietis grīļojās, tvēra pēc kāda puiša rokas, nesatvēra tās, lūkoja ātri atsperties pret zemāku kāpsli, kāju nejauši taisni grāmatai uzlikdams virsū, grāmata noslīdēja pavisam zemē.
2tSmQRJn_88_1_0394.wav|Un Liel-Upmalietis krita un iegāzās ar tādu sparu pie trepju gala satecējušā peļķē, ka ūdens abās pusēs uzskrēja gaisā.
2tSmQRJn_88_1_0395.wav|Lai gan, ķildai izceļoties, dažam bija sācis mesties bail, tad tomēr neviens nevarēja atturēt smieklu, Liel-Upmalieti redzot nogāžamies.
2tSmQRJn_88_1_0396.wav|Skats bija visai jocīgs.
2tSmQRJn_88_1_0397.wav|Gaiša saulīte, visapkārt spilgts zaļums, kroga priekšā neskaidra ūdens peļķe, peļķei vienā pusē un otrā pusē bars cilvēku un ūdenī nopietnais Liel-Upmalietis ar kājām pret zilajām debesīm!
2tSmQRJn_88_1_0398.wav|Bravo, urrā, lilla daži iesaucas, un smiekli skanēja no jauna.
2tSmQRJn_88_1_0399.wav|Liel-Upmalietis piecēlās.
2tSmQRJn_88_1_0400.wav|Viņa ģīmis bija gluži pelēks, un viņa acīs zvēroja nāve.
2tSmQRJn_88_1_0401.wav|Viņu gandrīz vairs nemaz nevarēja pazīt, tā dusmas viņa vaibstus bija pārvērtušas.
2tSmQRJn_88_1_0402.wav|Pūlis uz trepēm apklusa.
2tSmQRJn_88_1_0403.wav|Viņš viņu nokaus, Priedīt, bēdz, Projām, ātri!
2tSmQRJn_88_1_0404.wav|Tad dažas balsis cita caur citu tā čukstēja un daudz roku Maz-Upmalieti ierāva krogā.
2tSmQRJn_88_1_0405.wav|Liel-Upmalietis pārlaida acis par trepēm.
2tSmQRJn_88_1_0406.wav|Jūs visi bijāt liecinieki, viņš pēdīgi sacīja, veltīgi balsi mēģinādams noturēt no drebēšanas.
2tSmQRJn_88_1_0407.wav|Jūs visi redzējāt: tu, Liepiņ, tu, Zāle, un jūs tur, divi Vasuļi...
2tSmQRJn_88_1_0408.wav|Viņa balss tā sāka trīsēt, ka tam bija jāapklus.
2tSmQRJn_88_1_0409.wav|Viņš pacēla grāmatu un pagriezās uz saviem vāģiem.
QQ9FoTFJydM_2_0000.wav|Brāļa zobgalīgais jautājums manī piepeši pamodināja vēlēšanos, kura man, zināms, agrāk vai vēlāk tā kā tā būtu radusēs.
QQ9FoTFJydM_2_0001.wav|Vēlēšanos gleznot Jāni.
QQ9FoTFJydM_2_0002.wav|Ja man izdevās uzburt uz audekla šķīstību, kas mirdzēja uz viņa baltās skaidrās pieres.
QQ9FoTFJydM_2_0003.wav|Un viņa acīs tik gaiši bij lasāma, tad droši vien man krita zelta medaļa par manu balto dvēseli.
QQ9FoTFJydM_2_0004.wav|Tas ir, par bildi, kuru vēl neradītu jau šitā nokrustīju.
QQ9FoTFJydM_2_0005.wav|Es runāju ar Jani.
QQ9FoTFJydM_2_0006.wav|Bet te atdūros uz negaidītu pretošanos.
QQ9FoTFJydM_2_0008.wav|jūsu priekša...
QQ9FoTFJydM_2_0009.wav|viņš stomījās, dziļi nosarkdams.
QQ9FoTFJydM_2_0010.wav|Nē, tas...
QQ9FoTFJydM_2_0012.wav|Nu, nu es pasmejos.
QQ9FoTFJydM_2_0013.wav|Tu taču pirtī nemazgājies ar kreklu mugura un peldēties arī kādu reizi būsi bijis.
QQ9FoTFJydM_2_0014.wav|Vai nu ne, vai nu ne, bet tur...
QQ9FoTFJydM_2_0016.wav|Steidzas, kad tik ātrāk tiktu galā.
QQ9FoTFJydM_2_0017.wav|Un, kad nu arī kāds uzmet acis...
QQ9FoTFJydM_2_0019.wav|ko nu tādi...
QQ9FoTFJydM_2_0020.wav|Bet jūs...
QQ9FoTFJydM_2_0021.wav|redziet, tā ir cita lieta.
QQ9FoTFJydM_2_0023.wav|Jā, jā...
QQ9FoTFJydM_2_0024.wav|un tad to bildi visi apskatīs, un es tur būšu tāds gluži kā dzīvā...
QQ9FoTFJydM_2_0025.wav|Bet pēdīgi man taču izdevās viņu pierunāt.
QQ9FoTFJydM_2_0026.wav|Apsolīju, ka pazīstamiem gleznas nerādīšu, un tā tad kādā svētdienas priekšpusdienā ieslēdzāmies manā istabā uz pirmo sēdi.
QQ9FoTFJydM_2_0027.wav|Kamēr es rīkojos ap kartonu un zīmuļiem, Jānis lēnām noģērbās.
QQ9FoTFJydM_2_0028.wav|Šai darbībā izteicās kaut kas svinīgs, un es sajutu dzīvi, ka viņš man šinī acumirklī kaut ko upurēja.
QQ9FoTFJydM_2_0029.wav|Novērsu acis un paskatījos tikai tad atkal Jānī, kad tas ar drēbēm vairs nečaukstināja.
QQ9FoTFJydM_2_0030.wav|Manāpriekšā stāvēja pilnīgākais tēls, kādu jebkad dzīvu biju redzējis.
QQ9FoTFJydM_2_0031.wav|Bet, kad paskatījos Jāņa ģīmī, mani pārsteidza savādais iespaids, kādu tas piepeši bija pieņēmis.
QQ9FoTFJydM_2_0032.wav|Neredzēju tur vairs nevainības, bet it kā kāda grēka pazemīgu atzīšanos, kura savienota ar kaunu un bailēm.
QQ9FoTFJydM_2_0033.wav|Acumirklī nozuda tumšais lakats, kura priekšā Jānis bij nostājies, es redzēju dārzu ar dīvainiem kokiem, vakara saules staros šūpojās vīģu lapas, un viena balss jautāja: Kur tu esi?
QQ9FoTFJydM_2_0034.wav|Un balti sārtais stāvs tur mana priekša atbildēja nedroši: Dzirdēju tavu balsi un baiļojos, jo esmu kails...
QQ9FoTFJydM_2_0035.wav|Atmini par kādu vīru tevi malešu es vaicāju pēc brītiņa es nezinu...
QQ9FoTFJydM_2_0037.wav|Ādams, Jānis atkārtoja, un es iesaku viņa kontūras vilkt uz papīra.
QQ9FoTFJydM_2_0038.wav|Ādams, viņš atkal iesacījās, kad labu laiciņu bijām cietuši klusu.
QQ9FoTFJydM_2_0039.wav|Bet kur tad būs Ieva?
QQ9FoTFJydM_2_0040.wav|Bez tās, zināms, nevarēsim iztikt, es jokoju.
QQ9FoTFJydM_2_0041.wav|Ta tev man jāuzmeklē.
QQ9FoTFJydM_2_0042.wav|Kad es viņu būšu atradis, tad es viņu arī paturēšu, Jānis atbildēja.
QQ9FoTFJydM_2_0044.wav|Atļausi man tikai viņu tev līdzas uzlikt uz audekla.
QQ9FoTFJydM_2_0045.wav|Vai viņai sita pat būtu jastav ka man?
QQ9FoTFJydM_2_0046.wav|Zināms, modeļi, tas ir, paraugi, pēc kuriem mēs strādājam, visi tā stāv.
QQ9FoTFJydM_2_0047.wav|Sievieši arī Jānis izsaucas it ka iztrūcinājies, man bij jāsmejas.
QQ9FoTFJydM_2_0048.wav|Ak tu baltā, baltā dvēselīte kā tad, sievieši arī.
QQ9FoTFJydM_2_0049.wav|Traki, kas to būtu domājis, sievieši arī Viņš apklusa, un es zīmēju tāļāk.
QQ9FoTFJydM_2_0050.wav|Tad tu man nedotu gan paraugam savas līgavas es atkal uzsaku.
QQ9FoTFJydM_2_0052.wav|Bet ja nu viņa pate būtu ar mieru?
QQ9FoTFJydM_2_0053.wav|Tad tā nebūtu mana līgava, jūs zināt, kād es velējos.
QQ9FoTFJydM_2_0055.wav|Tā es nedomāju vis, katrai cibiņai atronas savs vāciņš, tikai jāmeklē.
QQ9FoTFJydM_2_0056.wav|Nu tad meklē, meklē, ja nedabūsi sievas, uziesi man jel Ievu.
QQ9FoTFJydM_2_0057.wav|Labi, palīdzēšu jums, ja apsoliet man palīdzēt.
QQ9FoTFJydM_2_0059.wav|No visas sirds.
QQ9FoTFJydM_2_0060.wav|Bet likās, ka mūs abus laime bij atstājuse.
QQ9FoTFJydM_2_0061.wav|Mana krāsu skice jau sen bij gatava gabals iz paradīzes dārza ar Ādamu, tikai Ievas vieta nu jau nedēļām stāvēja tukša.
QQ9FoTFJydM_2_0062.wav|Gāju uz baznīcu, uz baznīcas krogu, uz tirgiem un zaļumu ballēm, šur tur, kur ļaudis salasījās, bet visur bez kaut kādām sekmēm.
QQ9FoTFJydM_2_0063.wav|Gluži tikpat maz panākumu bij Jāņam, kas katru vaļas svētdienu pavadīja uz lauka.
QQ9FoTFJydM_2_0064.wav|Pēdīgi man kaut kas iešāvās prātā.
QQ9FoTFJydM_2_0065.wav|Kad Kārlis, kas arī reti kādu svētdienu nodzīvoja mājā, atkal reiz uz iziešanu glīti bij saģērbies, es ievaicājos, kurp šis ies.
QQ9FoTFJydM_2_0069.wav|To starpa arī kāda smuka?
QQ9FoTFJydM_2_0070.wav|Smuka, es ar nesmukam nemaz netinos, visas ka bildes!
QQ9FoTFJydM_2_0071.wav|Na, na, vai par tiesu?
QQ9FoTFJydM_2_0072.wav|Tad jau tu man varbūt varētu izpalīdzēt?
QQ9FoTFJydM_2_0073.wav|Saprotams, labprāt, bet es nezinu...
QQ9FoTFJydM_2_0074.wav|Izstāstīju viņam pavirši savu nolūku.
QQ9FoTFJydM_2_0075.wav|Tad jau jums ļoti smukas vajadzīgas Kārlis iesaucas Visskaistākās.
QQ9FoTFJydM_2_0078.wav|man tur ir kāds pāris...
QQ9FoTFJydM_2_0079.wav|Tauriņu Ieva...
QQ9FoTFJydM_2_0080.wav|nē, tā būs par mazu...
QQ9FoTFJydM_2_0081.wav|Lapu Līze...
QQ9FoTFJydM_2_0082.wav|arī nebūs...
QQ9FoTFJydM_2_0086.wav|Tā būs, tā jums uz galvošanu būs pa prātam.
QQ9FoTFJydM_2_0087.wav|Zinu, kādas kungiem patīk: šmaugi noaugušas, ar lielām acīm, mazu, taisnu degunu, mazu, sārtu mutīti, gariem, kupliem matiem nu, tāda viņa ir!
QQ9FoTFJydM_2_0088.wav|Man nāca smiekli.
QQ9FoTFJydM_2_0089.wav|Un kungiem vien tādas patiktu?
QQ9FoTFJydM_2_0091.wav|Pērn Bērzu muižā, kad viņa pie muižas kunga strādāja, visi vīrieši, no pavāra un sulaiņa līdz piķieram, viņā bij kā iekodušies.
QQ9FoTFJydM_2_0093.wav|Un ko viņa, nabadzīte?
QQ9FoTFJydM_2_0097.wav|Jūs smīniet.
QQ9FoTFJydM_2_0098.wav|Nedomājiet, ka lielos.
QQ9FoTFJydM_2_0099.wav|Tā Marija ir pirmais sievietis, kura man patikuse un kuras man neizdevies nobučot.
QQ9FoTFJydM_2_0100.wav|Tādi plenderi kā es sieviešiem, lūk, traki patīk.
QQ9FoTFJydM_2_0101.wav|Tak ne visiem, ka pats stāsti.
QQ9FoTFJydM_2_0102.wav|Šī pate Marija...
QQ9FoTFJydM_2_0104.wav|Marija, tā taisni toreiz cerējās ar Gamkas Vecvēveru dēlu.
QQ9FoTFJydM_2_0105.wav|Bij jau tikpat kā brūte.
QQ9FoTFJydM_2_0106.wav|Nu bagāta, žirgta zēna brūtei nebij grūti atkauties no muižas kucēniem.
QQ9FoTFJydM_2_0107.wav|Bet lai tik tagad atkal satiktumies...
QQ9FoTFJydM_2_0108.wav|gan es viņu tad zinātu mierināt.
QQ9FoTFJydM_2_0109.wav|Ak tad šis viņu atstājis?
QQ9FoTFJydM_2_0110.wav|Jau kopš četriem pieciem mēnešiem saprecējies ar citu.
QQ9FoTFJydM_2_0111.wav|Tā, tā un kur viņa tagad ir?
QQ9FoTFJydM_2_0112.wav|Velns viņu, nez kur viņa tagad šūn, bet, ja jūs par tiesu gribētu, tad es viņu gan uzmeklētu.
QQ9FoTFJydM_2_0113.wav|Es gribētu gan vismazāk viņu redzēt.
QQ9FoTFJydM_2_0114.wav|Tās pašas dienas vakarā man Kārlis atnesa viņas adresi.
QQ9FoTFJydM_2_0115.wav|Viņa šuva kādās attāļākās mājās, ar kuras īpašnieku pavirši biju pazīstams.
QQ9FoTFJydM_2_0116.wav|Tā kā biju nodomājis nākamās dienās braukt uz Rīgu un ceļš zināmām mājām tikko neveda garām, tad apņēmos mest mazo līkumu un paskatīties slavētā skaistulē.
QQ9FoTFJydM_2_0117.wav|Nobraucu turp un nu, ko lai saku, tā bij meklētā Ieva.
QQ9FoTFJydM_2_0118.wav|Ne pa pinzeles vilcienu viņas citādākas nebūtu vēlējies!
QQ9FoTFJydM_2_0119.wav|Tā kā man izlikās neklājīgi viņai tūdaļ izteikt savu nodomu un no viņas klusās, pabailīgās izturēšanās slēdzu, ka acumirklī nekā nepanākšu.
QQ9FoTFJydM_2_0120.wav|Tad ieminējos tikai, ka mātei mājā uz kādām pāri nedēļām priekš viņas būtu darbs, un vaicāju, vai tā varētu uz Urmām nākt.
QQ9FoTFJydM_2_0121.wav|Viņa atbildēja, ka varēšot gan, noteica arī man dienu, kādā šujamai mašīnai bij jābrauc pakaļ.
QQ9FoTFJydM_2_0122.wav|Ļoti priecīgs devos savu ceļu tāļāk un nopirku Rīgā bez audekla priekš lielās paradīzes gleznas vēl veselu baķi priekš krekliem un citām nedzejiskām vajadzībām.
QQ9FoTFJydM_2_0123.wav|Jo vēlējos viņu labi ilgi mūsu mājā nodarbināt.
QQ9FoTFJydM_2_0124.wav|Tā kā Kārlis viņu man bij iestāstījis, tad viņam arī krita Marijai braukt pakaļ.
QQ9FoTFJydM_2_0125.wav|Bet nezinu, kā tas izgadījās, viņa vietā aizbrauca Jānis.
QQ9FoTFJydM_2_0126.wav|Es nejauši atrados pagalmā, kad viņš ar mašīnu iebrauca mājā, Marijas nebij.
QQ9FoTFJydM_2_0127.wav|Piegāju pie vāģiem un vaicāju jokodams, kur šis savu jaunkundzi licis.
QQ9FoTFJydM_2_0128.wav|Esot pie kādas draudzenes iegriezusēs, bet būšot vakarā klāt, Jānis atbildēja un iesaucās, kad taisījos aiziet, paklusām: jaunskungs, apgriezos un ieskatījos Jāņa ģīmī tas spīdēja laimē.
QQ9FoTFJydM_2_0129.wav|Nu, esmu viņu atradis!
QQ9FoTFJydM_2_0130.wav|Ko tad, manu, jūs ziniet, ko meklēju.
QQ9FoTFJydM_2_0131.wav|Ej, ej, tu tak nedomā Mariju, mīļais, tā pieder man, tā ir mana Ieva.
QQ9FoTFJydM_2_0132.wav|Nekā, jaunskungs, tās es jums nedošu.
QQ9FoTFJydM_2_0133.wav|Bet cilvēks, ka nu tik pēkšņi...
QQ9FoTFJydM_2_0134.wav|tu jau vēl nemaz nezini...
QQ9FoTFJydM_2_0135.wav|Visu, visu, ieskatāties tikai labi viņas ģīmī, parunājiet ar viņu piecus vārdiņus...
QQ9FoTFJydM_2_0136.wav|un jūs teiksiet...
QQ9FoTFJydM_2_0137.wav|un jums pietiks...
QQ9FoTFJydM_2_0139.wav|tāpat kā man.
QQ9FoTFJydM_2_0140.wav|Es gribēju jokodamies piezīmēt, ka viss nav zelts, kas spīd, kad Kārlis ienāca sētā.
QQ9FoTFJydM_2_0141.wav|Nu, kur tad tu viņu esi licis, manu veco brūti tas skaļi iesaucās visam pagalmam pār.
QQ9FoTFJydM_2_0142.wav|Tak nebūsi ceļā izputinājis?
QQ9FoTFJydM_2_0143.wav|Nav liels, jo labas mantas tāds ačka kā tu ni prot pazīt, ni glabāt!
QQ9FoTFJydM_2_0144.wav|Tumšs sārtums pārklāja Jāņa ģīmi, bet viņš nesacīja neka, tikai nometa, zirgu atjūgdams, ilksi spēcīgāki zemē, nekā bij vajadzīgs.
QQ9FoTFJydM_2_0145.wav|Nākošās nedēļās biju savādu skatu liecinieks: divi cilvēki, kuri pēc visa, ko varēju novērot, viens priekš otra bij dzimuši, nejaudāja sazināties.
QQ9FoTFJydM_2_0146.wav|Par velti Jānis pie Marijas izšķērdēja savu uzmanību uzmanību, kādu visā savā smalkumā un liegumā spēj parādīt tikai pamodusēs kaislība, par velti viņš tai rādīja arvien drošāki savu augošu mīlestību Marija to nelikās manot.
QQ9FoTFJydM_2_0147.wav|Ar laipnību, kurai allaž skanēja līdz grūtsirdīga nopietnība, viņa, nekad pate neuzsākdama, sarunājās ar mājas ļaudīm, un viņas balss palika tāda pate, kad tā Jānim atbildēja.
QQ9FoTFJydM_2_0148.wav|Vakaros, mieru metuse, viņa negāja uz to pusi, kur saime reizēm vēl strādāja, bet pastaigājās pa vientulīgiem celiņiem.
QQ9FoTFJydM_2_0149.wav|Viņa izvairījās no satikšanās ar Jāni, bet visai nepatīkama tai likās esot sastapšanās ar Kārli.
QQ9FoTFJydM_2_0150.wav|Šis tad arī pēc kādiem mēģinājumiem atmeta veltīgo nolūku viņu mierināt un piegrieza it kā par spīti visu savu laipnību Annai.
QQ9FoTFJydM_2_0151.wav|Bet es viņam gaiši sacīju, ka viņa stāstam par Vecvēveri neticu.
QQ9FoTFJydM_2_0152.wav|Skuķis, kas no vīrieša cietāka mirkļa gandrīz vai nodrebēja, vēl ne ar vienu nevarēja būt cerējies.
QQ9FoTFJydM_2_0153.wav|Kauns ir nevainības dvīņu brālis.
QQ9FoTFJydM_2_0154.wav|Kārļa mute saviebās uz savadu, nozīmīgu smaidu.
QQ9FoTFJydM_2_0155.wav|Bet vainības dēls.
QQ9FoTFJydM_2_0156.wav|Nedomājiet, jaunskungs, ka viņa šitāda Bērzu muižā bij.
QQ9FoTFJydM_2_0157.wav|Tur viņa mācēja smieties un mums ar šķērēm sist uz pirkstiem.
QQ9FoTFJydM_2_0158.wav|Vai būsiet mierā...
QQ9FoTFJydM_2_0163.wav|Asaru krūze lai dzer, kam patīk; balta puķe ezerā lai brien pakaļ, kas grib, es ne!
QQ9FoTFJydM_2_0164.wav|Vai lapsa nerunā par skābām vīnogām es zobojos.
QQ9FoTFJydM_2_0165.wav|Es nesaprotu.
QQ9FoTFJydM_2_0166.wav|Nekas, nekas...
QQ9FoTFJydM_2_0167.wav|Bet pa tam Marija ar maigām rokām pašuva vienu gabalu pēc otra un apbūra mūsu mājā vienu sirdi pēc otras ar savu skaistumu un savu kluso, godīgo izturēšanos, kurai piemita gandrīz kaut kas mīklaini noslēpumains.
QQ9FoTFJydM_2_0168.wav|Mans nabaga Ādams, ne par soli savam mērķim nekļūdams tuvāk, sāka acīm redzot vārgt nelaimīgas mīlestības mokās un pārsteidza mani kādā dienā gluži samisis ar lūgumu, lai es viņam nākot par precinieku.
QQ9FoTFJydM_2_0169.wav|Es vaicāju, kādu labu viņš no tā sagaida.
QQ9FoTFJydM_2_0170.wav|Es pats nezinu, Jānis atbildēja.
QQ9FoTFJydM_2_0171.wav|Bet jādara tak kaut kas ir, lai viņas prātu grozītu.
QQ9FoTFJydM_2_0172.wav|Runājiet ar viņu, stāstiet viņai, kāds es esmu, apgalvojiet, ka tai ne pie viena nebūs labāka dzīve nekā pie manis.
QQ9FoTFJydM_2_0173.wav|Esmu gan tai vienkāršs kalps, bet es...
QQ9FoTFJydM_2_0175.wav|mans spēks...
QQ9FoTFJydM_2_0176.wav|es zvēru, viņai ne pie viena, ne pie viena nebūs labāka dzīve kā pie manis!
QQ9FoTFJydM_2_0177.wav|Viņa balss drebēja uztraukuma, un, ja šis skaistais ģīmis varēja izskatīties vēl skaistāks, tad tas notika šai acumirklī.
QQ9FoTFJydM_2_0178.wav|Kādēļ tad tu pats viņai visu to nevari sacīt es jautāju Esmu jau sacījis.
QQ9FoTFJydM_2_0179.wav|Un tāda paša balsī kā nupat Jānis nolaida acis.
QQ9FoTFJydM_2_0180.wav|Ak vēl karstākā...
QQ9FoTFJydM_2_0181.wav|bet varbūt sveša liecība...
QQ9FoTFJydM_2_0182.wav|es nopūtos.
QQ9FoTFJydM_2_0183.wav|Tad mana runāšana būs gluži veltīga.
QQ9FoTFJydM_2_0184.wav|Bet es jūs lūdzu, kaitēt taktā arī nekaites.
QQ9FoTFJydM_2_0185.wav|Dzirdēšu vismazāk, kādu atbildi viņa jums dos.
QQ9FoTFJydM_2_0186.wav|Ko tad viņa tev pašam saka gluži smieklīgas lietas.
QQ9FoTFJydM_2_0187.wav|Nu, šī neesot manis cienīga, es esot krietnāku pelnījis!...
QQ9FoTFJydM_2_0188.wav|Ko domājiet: krietnāku, un šī neesot manis cienīga, vai nav jāsmejas?...
QQ9FoTFJydM_2_0189.wav|Bet kādēļ viņa tā saka?
QQ9FoTFJydM_2_0190.wav|Prasiet to un vai viņa manis nemīlē!
QQ9FoTFJydM_2_0191.wav|Lai viņa reiz to skaidri izsaka un nemānās ar cienību un krietnumu.
QQ9FoTFJydM_2_0192.wav|Apsolīju runāt ar Mariju un izpildīju savu solījumu vēl tai pašā dienā.
QQ9FoTFJydM_2_0193.wav|Man uzsakot, viņa tapa nemierīga, bet drīz ta atkal bij savaldījuses, un tikai viņas nervozā rīkošanās ap darbu man rādīja viņas uztraukumu.
QQ9FoTFJydM_2_0194.wav|Es iztēloju Jāņa dabu, kāda tā man bij pazīstama, un jautāju, kādēļ viņa šī krietnā cilvēka negribēja precēt.
QQ9FoTFJydM_2_0195.wav|Un viņa man atbildēja, un viņas balsī neskanēja šuvējas koķetērija, bet dziļa, man likās, pat sāpīga nopietnība: Tādēļ, ka neesmu viņa cienīga.
QQ9FoTFJydM_2_0196.wav|Es apjuku mazliet no šīs balss, bet tad, ātri saņemies, pievirzījos Marijai tuvāk klāt.
QQ9FoTFJydM_2_0197.wav|Jūs lieciet savādu, neparastu kavēkli starp viņa un jūsu laimi, es sacīju.
QQ9FoTFJydM_2_0198.wav|Vai nevariet man minēt šī kavēkļa cēlonija tas nav meklējams pārsmalcinātā sajušanā, kura jūsu vērtību, salīdzinot ar Jāņa, atzīst par pārāk mazu?
QQ9FoTFJydM_2_0199.wav|Šai acumirklī diegu spolīte nokrita klaudzēdama zemē, Marija noliecās un meklēja tās labu laiku.
QQ9FoTFJydM_2_0200.wav|Atkal galvu pacēluse, tā elpoja grūti.
QQ9FoTFJydM_2_0201.wav|Es gaidīju atbildes.
QQ9FoTFJydM_2_0202.wav|Viņa cieta klusu.
QQ9FoTFJydM_2_0203.wav|Jeb vai jūs ar šiem vārdiem gribiet teikt pavisam ko citu, varbūt to, ka viņa nemīlējiet un tādēļ negribiet precēt?
QQ9FoTFJydM_2_0204.wav|Viņa atspieda pieri rokā, tā kā tā aizsedza viņas acis.
QQ9FoTFJydM_2_0205.wav|Maniem vārdiem nav nekādas citas nozīmes -neesmu viņa cienīga, viņa atbildēja.
QQ9FoTFJydM_2_0206.wav|Vai jūs viņa nemīlējiet viņa neatbildēja.
QQ9FoTFJydM_2_0207.wav|Kādu gala vārdu tad lai viņam saku es pēdīgi pēc brīža vaicāju.
QQ9FoTFJydM_2_0208.wav|Sakiet ka viņa neesmu cienīga.
QQ9FoTFJydM_2_0209.wav|Es piecēlos.
QQ9FoTFJydM_2_0210.wav|Šī teikuma pastāvīgā atkārtošana mani saerroja.
QQ9FoTFJydM_2_0211.wav|Bet, pametis aizejot uz Mariju acis, ieraudzīju, ka caur pirkstiem, ar kuriem tā bij aizklājuse acis, spiedās asaras.
QQ9FoTFJydM_2_0212.wav|Ko šī skuķa dīvainā izturēšanās nozīmēja?
QQ9FoTFJydM_2_0213.wav|Saprotama lieta, ka bij veltīgas pūles Mariju pierunāt, lai tā priekš manas Ievas paraugam sēdētu.
QQ9FoTFJydM_2_0214.wav|Viss, ko no viņas izkaulēju, bij atļauja fotografēt viņas galvu.
QQ9FoTFJydM_2_0215.wav|Bet ar to vien man priekš Ievas nepietika, un tā tad nejaudāju pie uzsāktā darba tāļāk strādāt.
QQ9FoTFJydM_2_0216.wav|Piegriezos atkal savai pirmatnējai idejai gleznot Jāni vienu pašu kā nevainības ģēniju balto dvēseli pa manai valodai.
QQ9FoTFJydM_2_0217.wav|Bet arī ar to man neveicās.
QQ9FoTFJydM_2_0218.wav|Manai baltajai dvēselei bij mīlestības sāpju grumbas uz baltās pieres.
QQ9FoTFJydM_2_0219.wav|Jo patīkami man tādēļ bij kāda pazīstama mācītāja uzaicinājums viņa draudzes baznīcai gleznot altāra bildi.
QQ9FoTFJydM_2_0220.wav|Sataisījos un aizbraucu uz savu veco labvēli.
QQ9FoTFJydM_2_0221.wav|Pāri dienu tāpat brīvā paciemojies, iesāku strādāt.
QQ9FoTFJydM_2_0222.wav|Bet arī še man darbs negribēja veikties.
QQ9FoTFJydM_2_0223.wav|Trūka sajūsminājuma, bez kura man viss izdodas neveikli un nepatiesi.
QQ9FoTFJydM_2_0224.wav|Sūdzēju savu nelaimi mācītājam, kas man ieteica paklejot pa apkārtni.
QQ9FoTFJydM_2_0225.wav|Tās jaukumu iespaids varbūt modināšot manu snaudošo spēju.
QQ9FoTFJydM_2_0226.wav|Paklausīju un sāku ar savu fotogrāfisko aparātu vazāties apkārt.
QQ9FoTFJydM_2_0227.wav|Tā kādā svētdienas priekšpusdienā nonācu pie mazas upītes.
QQ9FoTFJydM_2_0228.wav|Atlaidos zālē, skatījos garāmslīdošos mākoņos un klausījos putnu dziesmās un ūdens vienmuļīgā burbuļošanā.
QQ9FoTFJydM_2_0229.wav|Te izdzirdu pa upīti lēnām plunkšinām.
QQ9FoTFJydM_2_0230.wav|Man negribējās galvu pacelt, bet es noskārtu no skaļajām, skarbīgām balsīm, kuras arī tūliņ izdzirdu, un no dažiem izsaukumiem, ka man divi puspieauguši zeņķi vēžodami tuvojas.
QQ9FoTFJydM_2_0231.wav|Viņi trieca par meitām, un viens no viņiem apgalvoja, skaistās izzūdot no pasaules kā lielie vēži no upēm.
QQ9FoTFJydM_2_0232.wav|Otram garša likās esam pieticīgāka, jo tas atbildēja, nez vai tā esot, vēl diezgan skaistu varot atrast.
QQ9FoTFJydM_2_0233.wav|Uz to pirmais jautāja, lai jel kādu minot.
QQ9FoTFJydM_2_0234.wav|Es nu dzirdēju dažus uzvārdus, kuru īpašnieces pirmais ar ne visai pieklājīgiem sānu piezīmējumiem bargi notiesāja: neviena no tām nebija skaista.
QQ9FoTFJydM_2_0235.wav|Man šī pļāpāšana tapa garlaicīga, un gribēju jau piecelties, kad piepeši pieticīgo diezgan dzīvi dzirdēju iesaucamies:
QQ9FoTFJydM_2_0238.wav|Nu jā, tā nu gan, Tā jau, jāsaka, atkal gandrīz par daudz skaista.
QQ9FoTFJydM_2_0239.wav|Skaistākas sava laika neesmu redzējis, otrais gluži sajūsmināts sacīja.
QQ9FoTFJydM_2_0240.wav|Es viņu tūliņ precētu, ja tā pie manis nāktu.
QQ9FoTFJydM_2_0241.wav|To nu gan ne, pirmais atteica vai tad tu nezini...?
QQ9FoTFJydM_2_0242.wav|Kā nu ne, jaunais Vecvevers...
QQ9FoTFJydM_2_0243.wav|ūdens noplunkšejas dikti, un es dzirdēju atkal tikai vārdus: , bet tas man viena alga.
QQ9FoTFJydM_2_0244.wav|Pareizi jau arī ir, kad apdomā, pirmais prātoja.
QQ9FoTFJydM_2_0246.wav|Zināms, un kads eņģelis tu pats esi, prasi?...
QQ9FoTFJydM_2_0247.wav|Ebet nez kur viņa palikuse?
QQ9FoTFJydM_2_0248.wav|Nozuda kā...
QQ9FoTFJydM_2_0249.wav|Bus aizgajuse uz Rīgu.
QQ9FoTFJydM_2_0250.wav|Rīga jau visu saņem pretī.
QQ9FoTFJydM_2_0251.wav|Zeņķi tagad tik tuvu bij pienākuši, ka tie mani ieraudzīja.
QQ9FoTFJydM_2_0252.wav|Tie apklusa, bet es piecēlos un aizgāju ar savādām jūtām uz māju.
QQ9FoTFJydM_2_0253.wav|Man bij prieks, ka Jānis Marijas nebij dabūjis, un tomēr atkal tā žēl.
QQ9FoTFJydM_2_0254.wav|Šis skuķis bij pelnījis labāku likteni.
QQ9FoTFJydM_2_0255.wav|Pa tām starpām arvien vairāk priekš sava darba iesilu un pēdīgi strādāju ar visu jaudu.
QQ9FoTFJydM_2_0256.wav|Tā kādā dienā atkal gluži sakaisis iznācu iz savas darba istabas uz pusdienu, kad mācītājs man pasniedza vēstuli ar man nepazīstamu, neievingrinātu, bet ļoti skaidru rokrakstu.
QQ9FoTFJydM_2_0257.wav|Atplēsis kuvēru, paskatījos vēstules beigās: Jānis man rakstīja.
QQ9FoTFJydM_2_0258.wav|Viņš mani ielūdza uz kāzām ar Mariju.
QQ9FoTFJydM_2_0259.wav|Pēdīgi tak šā mīlestība esot uzvarējuse, un nu viņa laime esot bezgalīga, laime, šis tagad staigājot kā pa viņu pasauli...
QQ9FoTFJydM_2_0260.wav|un tā tāļāk, un tā tāļāk.
QQ9FoTFJydM_2_0261.wav|Vēstule mani aizķēra kā zibeņa spēriens.
QQ9FoTFJydM_2_0262.wav|Ko man bij darīt?
QQ9FoTFJydM_2_0263.wav|Paļaut mierīgi, lai šis pieaugušais bērns tīšā prātā ieskrēja nelaimē?
QQ9FoTFJydM_2_0264.wav|Jo viņa dzīve tai acumirklī bij izpostīta, kurā viņš Marijas pagātni dabūja zināt.
QQ9FoTFJydM_2_0265.wav|Bet kā es gan šo saprecēšanos varēju kavēt?
QQ9FoTFJydM_2_0266.wav|Caur sarunas atstāstīšanu, kādu no diviem rupjiem zēniem nejauši biju dzirdējis?
QQ9FoTFJydM_2_0267.wav|Bez dziļākas pārdomāšanas šīs sarunas saturu biju noturējis par patiesību, bet vai biju pareizi darījis?
QQ9FoTFJydM_2_0268.wav|Vai viss nebij tikai tukšas pļāpas, ļaudīs laistas no tāda pat muļķa zēna, kādi šie divi bij?
QQ9FoTFJydM_2_0269.wav|Vai Jānis man ticētu, ir kad es Kārļa liecību ņemtu palīgā?...
QQ9FoTFJydM_2_0270.wav|Man pierādījumu nebij, varēju varbūt tikai sacelt aizdomas un tā taisni, nelabu gribēdams novērst, nelaimi atsaukt.
QQ9FoTFJydM_2_0271.wav|Tā tad nospriedu, lai gan ne ar vieglu sirdi, par dzirdētām valodām ciest klusu.
QQ9FoTFJydM_2_0272.wav|Uz kāzām nevarēju ierasties, jo dzīres būtu pārtraukušas un izgaisinājušas noskaņojumu, kurā tagad atrados un tik veicīgi varēju strādāt.
QQ9FoTFJydM_2_0273.wav|Norakstīju tādēļ sirsnīgu laimes vēlējumu, nodevu to pastam un nodarbojos atkal ar savu gleznu.
QQ9FoTFJydM_2_0274.wav|Pēdīgi tā bij gatava un diena pienākuse, kad man no viesmīlīgās mācītājmuižas bij jāšķiras.
QQ9FoTFJydM_2_0275.wav|Pasta zirgi jau stāvēja durvju priekšā, kad mācītājmuižā ieradās kāds no maniem studiju biedriem, kas atpūzdamies ceļoja apkārt un baznīcas krogā bij izdzirdis, kūres uzturoties.
QQ9FoTFJydM_2_0276.wav|Šis mani ielūdza uz kādu laiciņu pie sevis.
QQ9FoTFJydM_2_0277.wav|Tā kā man mājā nekas sevišķs nebij darāms, tad pieņēmu uzaicinājumu, sēdāmies abi ratos un aizbraucām.
QQ9FoTFJydM_2_0278.wav|Bet jauni pazīstami un jauni darbi mani atkal atturēja no drauga atgriezties mājā, un tā pēdīgi pēc gandrīz triju mēnešu prombūšanas kādā sestdienas vakarā iebraucu Urmu pagalmā.
QQ9FoTFJydM_2_0279.wav|Pirmais, ko ieraudzīju, bij Jānis.
QQ9FoTFJydM_2_0280.wav|Viņš gāja uz aku pēc ūdens, kā man likās, piekusis un neveikli.
QQ9FoTFJydM_2_0281.wav|Izkāpis no vāģiem, paliku stāvam, negribēju iet uz istabu, ar savu Balto nesasveicinājies.
QQ9FoTFJydM_2_0282.wav|Drīz viņš bij atpakaļ, es tuvojos viņam un sabijos ļoti.
QQ9FoTFJydM_2_0283.wav|Jānis bij tik briesmīgi pārvērties, ka tā gandrīz nemaz vairs nevarēju pazīt.
QQ9FoTFJydM_2_0284.wav|Dziļas grumbas vilkās ap muti, acis bij nespodras un iekritušas, vaigi šauri un iedzeltaini.
QQ9FoTFJydM_2_0285.wav|Jani, es iesaucos, vai tu esi slims?
QQ9FoTFJydM_2_0286.wav|Ne, viņš atbildēja un smaidīja smaidu, kas izskatījās gluži šausmīgs.
QQ9FoTFJydM_2_0287.wav|Tu esi slims es sacīju.
QQ9FoTFJydM_2_0288.wav|Mīļais, stāsti jel kas noticis?
QQ9FoTFJydM_2_0289.wav|Nekas, nekas, viņš paklusam atbildēja un iegāja ar ūdeni stallī.
QQ9FoTFJydM_2_0290.wav|Es steidzos uz istabu.
QQ9FoTFJydM_2_0291.wav|Sakiet tak kas ar Jani noticis es vaicāju, pavirši ar savējiem sasveicinājies.
QQ9FoTFJydM_2_0292.wav|Es viņu nupat redzēju...
QQ9FoTFJydM_2_0294.wav|viņš jau izskatās...
QQ9FoTFJydM_2_0295.wav|Bēdīgas lietas, brālis atbildēja.
QQ9FoTFJydM_2_0296.wav|Tu esi ieradies taisni uz kristībām.
QQ9FoTFJydM_2_0297.wav|Marijai neilgi atpakaļ piedzima bērns.
QQ9FoTFJydM_2_0298.wav|Dievs Tēvs es pārbijies izsaucos.
QQ9FoTFJydM_2_0301.wav|Pirmās dienas gan bijamies, ka tas sev ko padarīs, bet nu drusku aprimis, varbūt vēl apradīs.
QQ9FoTFJydM_2_0302.wav|Es biju ka apreibināts.
QQ9FoTFJydM_2_0303.wav|Nu tikai vel, kad viņš bij nelaimīgs, ta īsti sajutu, cik mīļš man šis savādais cilvēks bij tapis.
QQ9FoTFJydM_2_0304.wav|Iegāju sava istabā un neatstāju tas vairs tai dienā.
QQ9FoTFJydM_2_0305.wav|Negribēju ar mājas ļaudīm satikties, man bij no viņiem kauns.
QQ9FoTFJydM_2_0306.wav|Pievakarē nograbēja lieveņa durvis, un es dzirdēju nedrošus soļus caur zāli uz manu istabu nākam.
QQ9FoTFJydM_2_0307.wav|Tas bij Jānis.
QQ9FoTFJydM_2_0308.wav|Brīdi viņš stāvēja mēms manā priekšā.
QQ9FoTFJydM_2_0309.wav|Arī es nevarēju ne vārda izteikt.
QQ9FoTFJydM_2_0310.wav|Nu, es pēdīgi mīļi uzsāku.
QQ9FoTFJydM_2_0311.wav|Jā, redziet, viņš sacīja aizrauta balsī, redziet, kā iet...
QQ9FoTFJydM_2_0312.wav|Un tad viņš nokrita kā salauzts manā priekšā un noslēpa galvu manā klēpī.
QQ9FoTFJydM_2_0313.wav|Viņš drebēja kā drudzī, un viņa apspiestā šņukstēšana man gāja caur sirdi.
QQ9FoTFJydM_2_0314.wav|Es apliku viņam roku ap kaklu.
QQ9FoTFJydM_2_0316.wav|nelaimīgais...
QQ9FoTFJydM_2_0318.wav|Ak, tas kauns bij viņa gandrīz nesaprotamā atbilde.
QQ9FoTFJydM_2_0319.wav|Kādēļ jūs agrāk nenācāt mājā!
QQ9FoTFJydM_2_0321.wav|Neviena paša, kuram es...
QQ9FoTFJydM_2_0322.wav|un sirds plīst pušu aiz žēlabām...
QQ9FoTFJydM_2_0323.wav|un kauns nāk virsū, un nekādi izbēgt...
QQ9FoTFJydM_2_0325.wav|Briesmīgais uztraukums, kādā viņš atradās, pārgāja arī uz mani.
QQ9FoTFJydM_2_0326.wav|Es runāju sajukušus mierināšanas vārdus, noliecos pār viņu un vilku viņa galvu pie savas krūts.
QQ9FoTFJydM_2_0327.wav|Pēc briža viņš tapa mierīgāks.
QQ9FoTFJydM_2_0328.wav|Vai tad tu par viņu nekā pirms kazām nedzirdēji es vaicāju.
QQ9FoTFJydM_2_0329.wav|Vai neviens tev par viņu nekā netika stāstījis?
QQ9FoTFJydM_2_0330.wav|Nedzirdēju.
QQ9FoTFJydM_2_0331.wav|Netika stāstījis.
QQ9FoTFJydM_2_0332.wav|Tikai vienu vēstuli dabūju, kurā stāvēja, viņa esot Vecvēvera brūte bijuse.
QQ9FoTFJydM_2_0333.wav|Bet tas bij Kārļa raksts, un tādēļ es neticēju...
QQ9FoTFJydM_2_0334.wav|Ak, un, ja arī cits būtu rakstījis, es nebūtu ticējis, jo biju kā apburts...
QQ9FoTFJydM_2_0335.wav|Tāds eņģelis...
QQ9FoTFJydM_2_0336.wav|ak, un nu...
QQ9FoTFJydM_2_0337.wav|Mes klusējam, un tad es atkal jautāju:
QQ9FoTFJydM_2_0338.wav|Nu ko tad viņa pate?
QQ9FoTFJydM_2_0340.wav|tikpat nelaimīga.
QQ9FoTFJydM_2_0341.wav|Viņa mani mīlē un lūdz, lai es piedodot...
QQ9FoTFJydM_2_0342.wav|Šī jau liegusēs mani ņemt, lai atminoties...
QQ9FoTFJydM_2_0343.wav|es pats vien...
QQ9FoTFJydM_2_0344.wav|un šī būšot uz priekšu pret mani vēl labāka, mīļāka...
QQ9FoTFJydM_2_0345.wav|tikai lai es piedodot...
QQ9FoTFJydM_2_0346.wav|Nu tad tad tak varbūt...
QQ9FoTFJydM_2_0347.wav|ar laiku...
QQ9FoTFJydM_2_0348.wav|Nemūžam, nemūžam viņš iekliedzās un uzlēca stāvu.
QQ9FoTFJydM_2_0350.wav|Vai tas aizmirstams, kā viņa mani aptraipījuse, ak, esmu tik netīrs, tik netīrs, tik netīrs!...
QQ9FoTFJydM_2_0351.wav|Viņš berzēja rokas, it ka gribēdams no tam kaut ko notrit nost.
QQ9FoTFJydM_2_0352.wav|Viņa jau ir laba, es to zinu, un es viņai labprāt piedotu, bet es nevaru!
QQ9FoTFJydM_2_0354.wav|Tiklīdz viņu ieraugu, man ieduras kā karsts iesms sirdī: Kādēļ tu man to esi darījuse!
QQ9FoTFJydM_2_0355.wav|Sitās domas man grauž un deg pa galvu, pa sirdi, tā ka man vai jāsajūk...
QQ9FoTFJydM_2_0356.wav|Kādēļ viņa man to darījuse, sakiet kādēļ?
QQ9FoTFJydM_2_0357.wav|Mēs bijām tik laimīgi, mēs būtu tik laimīi un nu viss, viss pagalam...
QQ9FoTFJydM_2_0358.wav|Tā viņš samisis gaudās, atkārtodams arvien no jauna gandrīz tos pašus vārdus, un aizgāja pēdīgi nesamierināts projām.
QQ9FoTFJydM_2_0359.wav|Lielākā nemierā es soļoju pa istabu.
QQ9FoTFJydM_2_0360.wav|Zināju skaidri, ka te vairs nekas nebij darāms, un tomēr man pa smadzenēm urbās jautājums, kā viņam varētu palīdzēt.
QQ9FoTFJydM_2_0361.wav|Bij jau vēlu naktī, kad izgāju ārā aizbultēt lieveņa durvis, pa kurām Jānis bij aizgājis.
QQ9FoTFJydM_2_0362.wav|Bet tikko nesatrūkos no stāva, kas pie zāles durvīm klusām rokas lūdzoši pacēla uz augšu.
QQ9FoTFJydM_2_0363.wav|Man tuvojas Marija.
QQ9FoTFJydM_2_0364.wav|Viņas izdilušie vaigi un neizsakāmais izmisums viņas acīs apturēja dusmīgu izsaucienu, kas man bij uz lūpām.
QQ9FoTFJydM_2_0365.wav|Klusēdams es viņu uzlūkoju.
QQ9FoTFJydM_2_0366.wav|Piedodiet, viņa čukstēja, bet es nevarēju citādi.
QQ9FoTFJydM_2_0367.wav|Es nāku...
QQ9FoTFJydM_2_0369.wav|Viņa apklusa, es pamāju viņai, un mēs iegājām mana istaba.
QQ9FoTFJydM_2_0370.wav|Sestaties.
QQ9FoTFJydM_2_0371.wav|Viņa nolaidās krēsla, es noliku lampu uz galda un gaidīju, lai viņa runātu tāļāk.
QQ9FoTFJydM_2_0372.wav|Gribēju lūgt, lai jūs man palīdziet, tā pēdīgi sacīja.
QQ9FoTFJydM_2_0373.wav|Kā lai es to daru es iesaucos paskarbi.
QQ9FoTFJydM_2_0374.wav|Apziņa, ka viņa tīšā prātā Jāni padarijuse tik nelaimīgu, manī atkal tapa jo dzīva un līdz ar to arī īgnums pref viņu.
QQ9FoTFJydM_2_0375.wav|Par viņas miesu pārskrēja ka trīsas.
QQ9FoTFJydM_2_0377.wav|kad jūs tā runājiet, viņa nomurmināja.
QQ9FoTFJydM_2_0378.wav|Es cerēju, jo viņš jums ticētu un paklausītu jums, bet nu...
QQ9FoTFJydM_2_0379.wav|jūs arī domājiet, ka es viņu piekrāpuse, tad viss beigts.
QQ9FoTFJydM_2_0380.wav|Viņa pieceļas un gāja uz durvju pusi, piepeši tā apgriezās.
QQ9FoTFJydM_2_0381.wav|Jūs arī esiet aizmirsuši, ka es negribēju un sacīju: Neesmu viņa cienīga.
QQ9FoTFJydM_2_0382.wav|Nē, es neesmu to aizmirsis.
QQ9FoTFJydM_2_0383.wav|Bet kādēļ jūs tomēr beigās viņu precējāt?
QQ9FoTFJydM_2_0384.wav|Tādēļ, ka viņu mīlēju, vienīgi tādēļ!...
QQ9FoTFJydM_2_0385.wav|Jūs nu atkal vaicāsiet, kā viņu varēju mīlēt, kur es tak...
QQ9FoTFJydM_2_0386.wav|Es to nespēju izskaidrot, bet, ja es jums savu sirdi še uz savas delnas varētu uzlikt, tad jūs redzētu, ka tajā nav nekā cita kā tikai mīlestība pret Jāni vien...
QQ9FoTFJydM_2_0387.wav|Ar kādiem zvērastiem lai apzvēru, ka viņa neņēmu glābdamās!...
QQ9FoTFJydM_2_0388.wav|Citu varbūt būtu ņēmuse, bet viņu...
QQ9FoTFJydM_2_0389.wav|Jūs tak redzējāt, kā es turējos pretī, es baidījos, ka šitā nenotiek.
QQ9FoTFJydM_2_0390.wav|Bet pēdīgi viņa lūgšanas...
QQ9FoTFJydM_2_0392.wav|viņa mīlestība mani samulsināja...
QQ9FoTFJydM_2_0393.wav|es paņēmos...
QQ9FoTFJydM_2_0394.wav|Es domāju, viņš piedos, redzēdams, kā viņu mīlēju; dzirdēdams, ka neesmu noziegusēs aiz vieglprātības, bet...
QQ9FoTFJydM_2_0397.wav|krietnākais cilvēks jau var paklupt.
QQ9FoTFJydM_2_0402.wav|Tad mēs abi iesim bojā.
QQ9FoTFJydM_2_0403.wav|Bet ka lai es to daru es atkārtoju, bet tagad dziļa līdzjūtība, jo viņas balss liecināja par runāto vārdu patiesību.
QQ9FoTFJydM_2_0404.wav|Sakiet viņam to, ko nupat dzirdējāt.
QQ9FoTFJydM_2_0405.wav|Izskaidrojiet, ka viņa neesmu gribejuse piekrāpt un ka viņu mīlēju.
QQ9FoTFJydM_2_0406.wav|Viņš laikam doma, ka viss bij tikai viltīga izlikšanās vien.
QQ9FoTFJydM_2_0407.wav|Viņš zina, ka jūs viņu mīlējiet, viņš mīlē jūs arī.
QQ9FoTFJydM_2_0408.wav|Un nevar piedot?...
QQ9FoTFJydM_2_0410.wav|nu, ko tad lai nu daru, ko, lai daru?
QQ9FoTFJydM_2_0411.wav|Viņa izrunāja šo jautājumu tik dobja bezcerības izmisuma, ka tapu līdz sirds dibenam aizgrābts.
QQ9FoTFJydM_2_0412.wav|Es runāšu ar viņu, es sacīju.
QQ9FoTFJydM_2_0413.wav|Cerēsim, ka viņš manī klausīsies.
QQ9FoTFJydM_2_0414.wav|Bet, it kā manu vārdu nedzirdējuse, viņa vēlreiz atkārtoja: Ko tad lai nu daru un izgāja lēnām pa durvīm, tūliņ pēc tam dzirdēju ārā smagu kritienu.
QQ9FoTFJydM_2_0415.wav|Paķēru lampu, izsteidzos uz lieveņa un skatījos visapkārt, bet neredzēju nekā, Marija jau tumsā bij nozuduse.
QQ9FoTFJydM_2_0416.wav|Kad otrā rītā pēc ļoti nemierīgi pavadītas nakts pamodos, tad jau liela diena bij ataususe.
QQ9FoTFJydM_2_0417.wav|Piecēlos un iegāju pie brāļa, kam māte patlaban ienesa kafeju.
QQ9FoTFJydM_2_0418.wav|Ko Jānis dara es prasīju.
QQ9FoTFJydM_2_0419.wav|Dzen bārzdu, māte atbildēja un gribēja atkal istabu atstāt.
QQ9FoTFJydM_2_0420.wav|Bet te piepeši saimes galā izcēlās troksnis, un bāla kā mironis, durvis ar joni atgrūzdama, Anna ieskrēja pie mums.
QQ9FoTFJydM_2_0421.wav|Nāciet glābiet viņa tikko varēja izdvest.
QQ9FoTFJydM_2_0422.wav|Kas ir, kas noticis?...
QQ9FoTFJydM_2_0423.wav|Jānis...
QQ9FoTFJydM_2_0424.wav|ar bārzdas nazi...
QQ9FoTFJydM_2_0426.wav|Mēs izsteidzāmies saimes istabā, kur Jānis mirdams gulēja pie zemes.
QQ9FoTFJydM_2_0427.wav|Nepanesamo kauna kvēli viņš bij dzēsis ar savām asinīm.
u2PwTh930jE_0000.wav|BAGĀTĪBA.
u2PwTh930jE_0001.wav|Tagad tu vēl esi raizēs un bēdās, rītā tu līksmosies.
u2PwTh930jE_0002.wav|Tagad tu vēl esi pazemīga un kalpone; rītā tu pavēlēsi.
u2PwTh930jE_0003.wav|Tagad tu vēl esi nabaga rītā tu būsi bagāta.
u2PwTh930jE_0004.wav|Labo sieviņ, mīļā Līze Liepiņ, kā tev ir ap sirdi?
u2PwTh930jE_0005.wav|Cauru mūžu tev nav nevienas brīvas dienas bijis; grūti no agra rīta līdz vēlam vakaram tev bijis jāstrādā un piekusušas rokas jāsaliek kopā uz lūgšanu par dienišķu maizi.
u2PwTh930jE_0006.wav|Un tās bailes pirms aizmigšanas, taviem bērniem reiz vēl sliktāk varētu klāties nekā tev, un miegā sapņi par taviem nomirušiem vecākiem, un kā tu raizēs un rūpēs dzīvojuse, tāda līdz šim tava dzīve bijuse.
u2PwTh930jE_0007.wav|Bet šodien Līze Liepiņ šodien tavs vīrs aizgājis uz pilsētiņu un atnesis no turienes.
u2PwTh930jE_0008.wav|Labākus laikus uz māju, naudu viņš atnesis, daudz naudas, tik pasaulīgi daudz naudas, ka tev tagad jau sāk mesties bailes no elles, kurp kārdinātājs bagātniekus tik bieži aizviļot.
u2PwTh930jE_0009.wav|Trīs mēneši nu jau būs pagājuši, kamēr tu to ādas maku ar naudu atradi.
u2PwTh930jE_0010.wav|Tur uz Ogres upes laipām tas notika, un taisni starp abiem dēļiem maks gulēja, un, ja šķirba būtu par adatas dūrienu bijuse platāka, tad tas būtu ūdenī iekritis.
u2PwTh930jE_0011.wav|Repis nebij pārāk biezs: tajā atradās viens piecrubļu, viens trīsrubļu gabals un ap vienu rubli sīkas naudas.
u2PwTh930jE_0012.wav|It kā tu kvēlojošas ogles būtu saņēmuse rokās, tā tu aiztecēji ar savām atradībām uz mācītāja muižu, un trīs reizes draudzei ir ticis sludināts: uz Ogres upes laipām ir nauda atrasta un pazaudētājs lai pieteicas mācītāja muižā.
u2PwTh930jE_0013.wav|Bet brīnums, neviens naudai nav nācis pakaļ, un tā tad Līze Liepiņ tapuse viņas īpašniece.
u2PwTh930jE_0014.wav|Aiz prieka viņa pēc tam visu nakti nebij varējusi aizmigt un bij domājuse un gudrojuse, ko ar to naudu iesākt.
u2PwTh930jE_0015.wav|Un te gailis jau pirmo reizi bij nodziedājis viņai piepeši bij iešāvies prātā, ka atrasta nauda esot laimīga un ka saimnieks viņreiz Rīgānopircis trūkumcietēju loterijas lozi.
u2PwTh930jE_0016.wav|Gluži karsts Līzei pārskrēja pār kauliem.
u2PwTh930jE_0018.wav|Saimnieks bij stāstījis, ka lielais vinnests esot tik liels, ka par to trīs muižiņas varot nopirkt, jā, Līzei bij jāspēlē loterijā.
u2PwTh930jE_0019.wav|Viņa noskaita tēvreizi un grib nu gulēt, bet te jau aust gaisma un viņai jāiet saimnieka āboliņa laukā akmeņu lasīt.
u2PwTh930jE_0020.wav|Ap pusdienas laiku viņa aprunājas ar vīru, un abi galīgi nospriež, ka jāpirk vesela loze par pieciem rubļiem.
u2PwTh930jE_0021.wav|Un Līze pate svētdien aiziet uz pilsētiņu un izdara pirkumu.
u2PwTh930jE_0022.wav|Viņai tik lielas cerības uz vinnestu, ka tā par pārējiem trim rubļiem sev iemanto jaunu bastaini un, tā kā naudas vēl atliek, vīram mārciņu tabaka un bērniem saldumus un kliņģerus.
u2PwTh930jE_0023.wav|Bet, jo tuvāk ar ilgošanos sagaidītā izlozēšanas diena nāca.
u2PwTh930jE_0024.wav|Jo vairāk saplaka viņas cerības, un pēdīgi viņa bij tik nedroša, ka gandrīz nejaudāja palūgt saimniekam avīzi, kuru tas kādā sestdienas pēcpusdienā no tiesas mājas pārnesa un kurā vinnesta numuriem vajadzēja būt nodrukātiem.
u2PwTh930jE_0025.wav|Lai nu tev labāka laime nekā man, saimnieks sacīja, kas nekā nebij vinnējis, un pasniedza Līzei avīzi.
u2PwTh930jE_0026.wav|Līze to saņēma, ieskatījās numuru rindās un sabijās tik lieliski, ka tai bij jāatsēstas.
u2PwTh930jE_0027.wav|Avīze viņai vēstīja, ka tai piederot desmit tūkstošu rubļu desmit tūkstošu un ka nu visām bēdām un raizēm gals.
u2PwTh930jE_0028.wav|Tāļāk viņa nevarēja domāt, un, ja ūdens krūze nebūtu bijuse tuvumā un Līze visā ātrumā nepadzērusēs, nezin, vai viņa tad nebūtu paģībuse.
u2PwTh930jE_0029.wav|Drusku no sava reibuma atjēgusēs, laimīgā sieva devās uz tīrumu vīram pakaļ, lai metot darbu pie malas, tik bagātiem ļaudīm kā šiem vairs neklājoties strādāt tik prastus darbus.
u2PwTh930jE_0030.wav|Pēteris sievas vārdiem negribēja ticēt un tikai kautrēdamies nojūdza zirgu un gāja uz māju.
u2PwTh930jE_0031.wav|Tur viņš salīdzināja lozes numuru ar avīzē nodrukātiem jā, patiešām, loze bij vinnējuse, viņi bij bagāti.
u2PwTh930jE_0032.wav|Un jau dienu pēc tam Pēteris gāja uz pilsētiņu.
u2PwTh930jE_0033.wav|Līze un viņš bij nosprieduši lozi pārdot, lai tūliņ varētu tikt pie naudas.
u2PwTh930jE_0034.wav|Ja nu arī pilnus desmit tūkstošus nedotu kas par to, ja kāds simtiņš jāpazaudē.
u2PwTh930jE_0035.wav|Bet kur tie prieki, ka nauda tūliņ rokā!
u2PwTh930jE_0036.wav|Pēteris paņēma smagu, zarainu ceļa spieķi līdz un iztrina ķešas nazi asu, jo viņš zināja, kam nauda, tam arī vajaga sarga.
u2PwTh930jE_0037.wav|Pilsētiņā viņš gribēja nopirkt revolveri.
u2PwTh930jE_0038.wav|Aizejot viņš tikko nepaklupa, pār augsto kalpu klētiņas slieksni kāpjot.
u2PwTh930jE_0039.wav|Sasodītā āža mugura, Pēteris jautri nosmējās, tu nu man vairs kājas nelauzīsi!
u2PwTh930jE_0040.wav|Un nu priekšpusdiena aiztecēja mājā un Līze skaitīja stundas pie vecā, nosūbējušā sienas pulksteņa.
u2PwTh930jE_0041.wav|Pulkstens ar saviem misiņarādītājiem bij savus piecdesmit vai arī vairāk gadus nomērojis, bet ar šo dienu viņš negribēja tikt galā.
u2PwTh930jE_0042.wav|Tagad bij pulkstens divi pēc pusdienas.
u2PwTh930jE_0043.wav|Līze bij izslaukuse savu gotiņu un izcepuse tīrā sviestā pankokus un tos rūpīgi aizseguse, lai tie neatdzistu.
u2PwTh930jE_0044.wav|Viņa pate no smaržīgā cepiena vēl ne kumosa nebij baudījuse, kopā ar vīru tā šodien gribēja pusdienu turēt, un pēc stundas laika Pēteris varēja būt klāt.
u2PwTh930jE_0045.wav|Bet laime tādēļ ka tā tik reti nāk, allaž laipni jāsaņem.
u2PwTh930jE_0046.wav|Visupirms Līze novilka salāpītās darbdienas drēbes un saģērbās labāk.
u2PwTh930jE_0047.wav|Tad viņa saviem abiem puisēniem nomazgāja mutes un rokas un sadeva tiem baltus kreklus.
u2PwTh930jE_0048.wav|Šodien esiet rātni, viņa sacīja, šodien nāks nauda.
u2PwTh930jE_0049.wav|Vai nauda laba mazākais zēns vaicāja, kas savā sniegbaltā krekliņā uz gultas malas sēdēja un ar savu smalko ģīmīti jau tagad izskatījās kā kungu bērns, kas tikai tā nejauši kalpu istabā ienācis.
u2PwTh930jE_0050.wav|Jā, zināms, Jānīt, māte atbildēja priecīgā prātā, nauda ir gan laba.
u2PwTh930jE_0051.wav|Vai ziniet, bērni, nāc, Pēterit, nosēsties man līdzās un nezīžļā pirksta, tagad uzklausāties!
u2PwTh930jE_0052.wav|Kad tēvs naudu būs atnesis, tad nopirksim tik lielas mājas kā mūsu saimniekam.
u2PwTh930jE_0053.wav|Istabu ar grīdu arī lielākais zens vaicāja.
u2PwTh930jE_0054.wav|Kā tad, Pēterit, istabu ar grīdu arī un četriem logiem.
u2PwTh930jE_0055.wav|Un tad jums abiem nopirkšu skaistus svārkus, tādus kā Vanaga dēliem, un tad tu iesi līdz ar Vanaga dēliem skolā un mācīsies, un iesi vēlāk tāļāk, un tiksi varbūt vēl par skolas kungu, un spēlēsi ērģeles
u2PwTh930jE_0056.wav|Un, kad tu nomirsi, tad es tevi izvadīšu, puika sacīja.
u2PwTh930jE_0057.wav|Viņa smejas par bērna iedomu, bet tas taču mazliet traucēja viņas priekus, un viņa neiztēloja tāļāk nākamā skolas kunga stāvokli.
u2PwTh930jE_0058.wav|Turpretī tu, Jānīt, viņa uz mazāko zēnu runāja, tu paliksi mājās, palīdzēsi tēvam un mātei strādāt, un pēc gadiem mēs varbūt varēsim nopirkt tādu muižiņu kā Lapieni, vai atminies, kur tas lielais suns bij važos piesiets.
u2PwTh930jE_0059.wav|Mazais piekļāva galviņu pie mātes krūts, viņam bij bailes no lielā suņa, kurš kādas dienas atpakaļ, tēvam un viņam Lapienei garām ejot, briesmīgi nikni bij rējis.
u2PwTh930jE_0060.wav|Mazo zaķīti, māte iesaucās, kad tu Lapienē būsi kungs, tad gan priecāsies, ka tev nikns suns piederēs.
u2PwTh930jE_0061.wav|Lapienes kungam daudz mantas, uz tām zagļiem zobi deg...
u2PwTh930jE_0062.wav|Jā, dēliņ, bet esi mierīgs, lai tev priekšautiņu sasienu.
u2PwTh930jE_0064.wav|Paga, kad Lapienē būsi kungs, tad gan vajadzēs kustēties!
u2PwTh930jE_0065.wav|Klētis būs pilnas labības un visas kūtis pilnas lopu, govju un vēršu, un aitiņu arī!
u2PwTh930jE_0067.wav|Un puišu un meitu tev būs tik daudz, tik daudz, un, kad visi ies, tad putēs vien!
u2PwTh930jE_0068.wav|Tad te vi visur godās, un tad tu apprecēsi bagātu sievu -
u2PwTh930jE_0069.wav|Un tad tev būs mazi bērni, Pēteritis nobeidza un pamāja nopietni ar galvu.
u2PwTh930jE_0070.wav|Jā, un tu man labāk nebāz pirksta mutē māte norāja lielāko.
u2PwTh930jE_0071.wav|Vai zini, ko tēvs teiks, kad būs mājā un lielu pēperkoku kukuļam atnesīs līdz?
u2PwTh930jE_0072.wav|To lai Jānītis viens pats apēd, viņš sacīs, Pēterišam jau vienumēr pirksts mutē.
u2PwTh930jE_0073.wav|Puika izrāva pirkstu iz mutes, sataisīja dūri un iebāza to ātri bikšu ķešā.
u2PwTh930jE_0074.wav|Bet nebij ilgi, kad pirksts atkal atradās lūpu starpā, tā.
u2PwTh930jE_0075.wav|Gluži pats no sevis, Pēterišam nemaz nemanot, tas tur atkal bija iespraucies...
u2PwTh930jE_0076.wav|Bet Līze Liepiņ nu sāka pa logu uz ceļa pusi skatīties.
u2PwTh930jE_0077.wav|Pēteram jau nu vajadzēja būt klāt vai vismaz tur gar ataugu jau nākt...
u2PwTh930jE_0078.wav|Kalna krogā viņš varbūt kādu pusstundiņu atpūties.
u2PwTh930jE_0079.wav|Tas gluži pareizi.
u2PwTh930jE_0080.wav|Viņš citad nekad ne pilītes neņem mutē.
u2PwTh930jE_0081.wav|Bet ilgi viņš tur nepaliks sēdam, un tā viņam jau vajadzēja būt klāt...
u2PwTh930jE_0082.wav|Bet, kad īsti apdomā, tad nevar vis vēl būt klāt.
u2PwTh930jE_0083.wav|Vai tad nu naudu viņam jau tā noskaitītu un izrēķinātu pretī būs nesuši!
u2PwTh930jE_0084.wav|Priekš tādām lietām vajaga laika.
u2PwTh930jE_0085.wav|Kamēr visu ieraksta grāmatu grāmatās, izraksta kvīti aiz kvītes un Pēteris visām savu vārdu pavelk apakšā.
u2PwTh930jE_0086.wav|Ka tikai viņš neļaujas pievilties un neiegrūž savu lozi kādam krāpniekam rīklē!...
u2PwTh930jE_0087.wav|Tā sieva prātoja, un raizes par mantu jau agrāk bij klāt nekā pate manta...
u2PwTh930jE_0088.wav|Ka tik viņam ceļā nenotiek nelaime viņa domāja tāļāk.
u2PwTh930jE_0089.wav|Ceļā un ceļa malā atronas visādi cilvēki, un, ka tu loterijā esi vinnējis, to pasaule ātri dabū zināt...
u2PwTh930jE_0090.wav|Nē bet ir jau gaiša diena.
u2PwTh930jE_0092.wav|Prikaščiku viņi arī bij dienas laikā iemetuši ūdenī un tam atņēmuši naudu, kas slīperu cirtējiem bija nākusēs.
u2PwTh930jE_0093.wav|Tas bij noticis gadu atpakaļ, un ļaudis šodien nav labāki kā toreiz, un vazaņķi un dienas zagļi iet vairumā.
u2PwTh930jE_0094.wav|Arvienu dziļāk sieva iestiga bailēs.
u2PwTh930jE_0095.wav|Te Pēteritis, kas uz sola bij uzrāvies un pa logu lūkojies, iesaucās: Tēta nāk gar ataugu!
u2PwTh930jE_0096.wav|Tu nu atkal blēņojies, māte sacīja, it ka ziņai negribēdama ticēt.
u2PwTh930jE_0098.wav|Līze nu pate to redzēja.
u2PwTh930jE_0099.wav|Ar lieliem, bet ļoti lēniem soļiem Pēteris baltajiem bērzu stumbriem nāca garām.
u2PwTh930jE_0100.wav|Smago spieķi viņš izlietoja kā trešo kāju, šad un tad cieti uz tā atspiezdamies.
u2PwTh930jE_0101.wav|Un kā viņš uz zemi lūkojas un sevī smejas!
u2PwTh930jE_0102.wav|Un pat pīpes viņam šodien nav mutē.
u2PwTh930jE_0103.wav|Var redzēt, ka šodien kaut kas sevišķs ar viņu noticis.
u2PwTh930jE_0104.wav|Kā tad, kā tad, tādu naudas zutni kā šodien viņš arī vēl savā mūžā nav cilājis.
u2PwTh930jE_0105.wav|Tā Līze atkal sevī domāja.
u2PwTh930jE_0106.wav|Kad Pēteris mājas tuvumā bij pienācis pie lielas ūdens peļķes, viņš tajā iesita ar savu spieķi, tā ka ūdens uzlēca augstu gaisā...
u2PwTh930jE_0107.wav|Cik viņš jau pārgalvīgs, Līze domāja.
u2PwTh930jE_0108.wav|Bet ir arī dubļains ceļš uz mūsu māju.
u2PwTh930jE_0109.wav|Paldies Dievam, manas kājiņas nu vairs dubļu nebridīs.
u2PwTh930jE_0110.wav|Tagad, bērni, esiet labi klusi, tagad nāk nauda Līze čukstēja, un bērni kliedza: Tagad nāk nauda un devās ar troksni uz durvīm.
u2PwTh930jE_0111.wav|Tās atvērās spēcīgāk nekā citām reizēm un ne gluži bez briesmām priekš bērniem.
u2PwTh930jE_0112.wav|Pēteris ienāca.
u2PwTh930jE_0113.wav|Ne vārda neteicis, viņš bērnus nostūma pie malas, pārgāja tad smagiem soļiem pār istabu, novilka svētdienas svārkus un uzsvieda tos uz krāsns mūra.
u2PwTh930jE_0114.wav|Līze par to mazliet satrūkās.
u2PwTh930jE_0115.wav|Viņš citad vienumēr svārkus glīti piekāra pie naglas, un šodien, kur viņa ķešā atradās tik daudz naudas, piekritās to vēl rūpīgāk darīt.
u2PwTh930jE_0116.wav|Pēteris taču nebūs viens no tiem, kuri top vieglprātīgi, ja tiem ir nauda!
u2PwTh930jE_0117.wav|Ne, to ne, glāzīti alus viņš būs dzēris tas nekas, to viņš tagad gan drīkst iebaudīt.
u2PwTh930jE_0118.wav|Cepuri drusku dziļāk nekā vajadzīgs iestūmis pierē, Pēteris staigāja pa istabu šurp un turp, satvēra vienu otru lietu, it kā viņš kaut kā meklētu, un pārbraucīja ar piedurkni pār satvīkušo ģīmi, pie tam savas ūsas sajaukdams.
u2PwTh930jE_0119.wav|Tad viņš atgriezās pret sienu un noņurdēja kādus vārdus, kurus nevarēja saprast.
u2PwTh930jE_0120.wav|Līze stāvēja netaļu no krāsns un skatījās vīrā tā no sāniem.
u2PwTh930jE_0121.wav|Nu, viņa pēdīgi sacīja, velc nu laukā.
u2PwTh930jE_0122.wav|Ko tad vīrs traki iesaucas.
u2PwTh930jE_0123.wav|Bet, Pēter, ko, tu tak to naudu nebūsi...
u2PwTh930jE_0125.wav|sieva stomījās.
u2PwTh930jE_0126.wav|Te Pēteris pagriezās pret Līzi un iekliedza tai ausīs: Blēņas!
u2PwTh930jE_0127.wav|Ņem savu lozi un atslauki bērniem ar to degunus!
u2PwTh930jE_0129.wav|Ta tak gan nebūs, Līze čukstēja it ka pamirdama.
u2PwTh930jE_0130.wav|Ne graša viņš izsaucās.
u2PwTh930jE_0131.wav|Vinnestu listē nav neviena vienīga numura, kas ar mūsu sakristu kopā.
u2PwTh930jE_0132.wav|Pats velns to avīzi taisījis, kurā tie māņi stāvēja iekšā.
u2PwTh930jE_0133.wav|Mani piesmēja kā negudru, kad es savu lozi gribēju pārdot.
u2PwTh930jE_0134.wav|Vai es to no kādas pudeles esot atlipinājis?
u2PwTh930jE_0135.wav|Vai man daudz tādas mantas esot?
u2PwTh930jE_0136.wav|Cik es mārciņā gribot?...
u2PwTh930jE_0137.wav|Es tev saku, Līz, cilvēks paliek vai par zvēru, tādas lietas dzirdot!
u2PwTh930jE_0138.wav|Tu domā, tev naudas kā spaļu, un viens vienīgs vārdiņš visu iznīcina!...
u2PwTh930jE_0139.wav|Blēži, es viņiem sacīju, jūs domājiet, ka esmu prasts cilvēks, ka tad mani pēc patikšanas variet mānīt!...
u2PwTh930jE_0140.wav|Izcēlās troksnis, un mani tikko neiebāza cietumā!
u2PwTh930jE_0141.wav|Nabaga Līze bij gluži bāla tapuse.
u2PwTh930jE_0142.wav|Viņa nosēdās uz mūrīša un nesacīja ne vārda.
u2PwTh930jE_0143.wav|Bērni pienāca pie viņas un prasīja, kur nauda esot.
u2PwTh930jE_0144.wav|Mazākajam viņa noslaucīja degunu priekšautā.
u2PwTh930jE_0145.wav|Un to pašu priekšautu viņa tad tuvināja arī savam ģīmim, it kā gribēdama tādu pašu vajadzību pie sevis izpildīt, bet patiesībā tas notika tādēļ, lai priekšautā varētu šņukstēt.
u2PwTh930jE_0146.wav|Tadu notikumu piedzīvot ir lielāka nelaime, Pēteris runāja un staigāja, rokas sabāzis bikšu ķešās, pa istabu.
u2PwTh930jE_0147.wav|Zināms, sieva atteica, un nu ir, kā Vanadzene mēdz sacīt: nabadzību tikai tas pazīst, kas reiz bagāts bijis.
u2PwTh930jE_0148.wav|Nu to paši piedzīvojam...
u2PwTh930jE_0149.wav|Biju sev jau Lapieni nopirkuse, viņa pielika un smīnēja, asaras slaucīdama.
u2PwTh930jE_0150.wav|Lapienē tev nodeguse, un ugunsnaudas par viņu nedabūsi, vīrs zobojās.
u2PwTh930jE_0151.wav|Un nu mums atkal, ka agrāk, jāstrādā un jaklapatajas tāļāk, un jānes nabadzības nasta!
u2PwTh930jE_0152.wav|Viņš palika viņas priekša stāvam.
u2PwTh930jE_0153.wav|Ciet labāk klusu, viņš iesaucas kaitināts.
u2PwTh930jE_0154.wav|Mēs nu reiz priekš pasaules grūtumiem esam dzimuši.
u2PwTh930jE_0155.wav|Tur nelīdz nekāda runāšana.
u2PwTh930jE_0157.wav|Vai nevarēji atrasto naudu mierīgi paturēt, kad laime tev bij to devuse!
u2PwTh930jE_0158.wav|Nē, jāspēlē loterijā, ko nu esi vinnējuse?
u2PwTh930jE_0159.wav|Kaunu esi dabūjuse un nevis par pieciem rubļiem vien, bet par piec desmitiem un piedevām pilnu sirdi errastību!
u2PwTh930jE_0160.wav|Kā tad, sieva īgni atcirta pretī.
u2PwTh930jE_0161.wav|Bet kas bij, kas man tik labprāt ticēja, kad es par lielo laimi runāju?
u2PwTh930jE_0162.wav|Un nu es viena pate būšu vainīga, projām, kniši!
u2PwTh930jE_0163.wav|Ar šiem vārdiem viņa nelaipni nostūma pie malas bērnus, kas viņai bij piekļāvušies.
u2PwTh930jE_0165.wav|Taisnība ir: kas precējās, tas izdara septiņkārtīgu aplamību un deviņkārtīgu muļķību, un taisni Dieva sods ir, ja nabagi sadodas kopā!
u2PwTh930jE_0166.wav|Tādi vārdi bira no vienas un otras puses, un citkārt jaukā saticība starp vīru un sievu likās pavisam izirstam.
u2PwTh930jE_0167.wav|Bērni raudāja.
u2PwTh930jE_0168.wav|Pēteritis, kas nemaz negribēja apmierināties, dabūja no mātes par ausi, un nākamais skolas kungs ielīda kaktā un tupēja tur, balto krekliņu ap plikajām kājām apstiepis.
u2PwTh930jE_0169.wav|Te kaut kas aizgrabējās pie āras durvīm, kliņķis it kā nedroši pacēlās un atkrita atpakaļ, un pēdīgi durvis mazdrusciņ atvērās.
u2PwTh930jE_0170.wav|Bet tūliņ tās atkal aizvērās.
u2PwTh930jE_0171.wav|Jānīšam laikam bubulis iekrita prātā, jo tas izskrēja iz kakta un slēpās mātes klēpī.
u2PwTh930jE_0172.wav|Bet ārā grabināšana nemitējās, tā ka Pēteris dusmīgi piegāja pie durvīm un tās ar sparu atrāva vaļā.
u2PwTh930jE_0173.wav|Pār slieksni ievēlās istabā vecs ubags, kas laikam uz durvju kliņķa bij atspiedies.
u2PwTh930jE_0174.wav|Ubags nāca īstā laikā, lai Pēteris pie tā varētu izlaist savas dusmas, bet visupirms viņš taču bij no zemes jāpaceļ.
u2PwTh930jE_0175.wav|Jo vecītis gan pats ar visiem spēkiem pūlējās atkal tikt uz kājām, bet Pētera spēcīgai rokai tomēr bij jāpalīdz.
u2PwTh930jE_0176.wav|Un, kad vīrs redzēja, ka ubags izdēdējušo ģīmi, savas piekusušās un nespodrās acis tik pateicīgi un bēdīgi pret viņu pacēla, tad viņam izputēja visas dusmas.
u2PwTh930jE_0177.wav|Cik ērmoti tu te ievēlies iekša, viņš nosacīja.
u2PwTh930jE_0178.wav|Vecītis skatījās viņā un neatbildēja nekā.
u2PwTh930jE_0179.wav|Arī Līze bij pienākuse klāt un vaicāja: Kas ir, vai kur neesi sadauzījies?
u2PwTh930jE_0180.wav|Viņš pavērsa savas piekusušās acis arī uz viņu.
u2PwTh930jE_0181.wav|Ar pusatvērtu muti un uz priekšu paliektu galvu viņš stāvēja abu priekšā un arvienu vēl nesacīja ne vārda.
u2PwTh930jE_0182.wav|Dievs tētīt, viņš jau nav pie pilna prata sieva iesaucas.
u2PwTh930jE_0183.wav|Te ubags ķera pēc Pētera rokas, lai uz tas atspiestos, un otru roku viņš pacēla pie mutes un izrādīja ēšanu.
u2PwTh930jE_0184.wav|Nu Līze paskatījās Pēteri un viņš viņa.
u2PwTh930jE_0185.wav|Nu tie zināja, ka sirmgalvis bij izsalcis.
u2PwTh930jE_0186.wav|Pēteris lika, lai vecis nosēstoties uz krāsns mūrīša, bet ubags nedzirdēja viņa uzaicinājuma, viņš atkal izkunkuļoja pa durvīm laukā un nolika tur uz sola savu nešļavu un nosēdās tai līdzās ar spieķa palīdzību.
u2PwTh930jE_0187.wav|Kas par nespēku, kuram pat atpūšanās darīja grūtumu!
u2PwTh930jE_0188.wav|Jānīti pie rokas, Līze iesteidzās piena kambarī un iznāca iz tā ar pilnu bļodiņu piena, no kura viņa pat ne krējuma nebij atpūtuse nost, kā viņa allaž mēdza darīt, kad tā savējiem šo Dieva dāvanu cēla priekšā.
u2PwTh930jE_0189.wav|Pēteris piegāja pie skapīša, kur sieva savu maizi turēja, un nogrieza no tās krietnu riecienu.
u2PwTh930jE_0190.wav|Un, kad Līze stāvēja pie durvīm un ar laipnu ģīmi ubagam pasniedza bļodiņu un šis, kārumā drebēdams, to satvēra, tad Pēterim tā savādi palika ap sirdi.
u2PwTh930jE_0191.wav|Un, kad viņš ieskatījās savā glītajā, spēcīgajā sievā un bērnu ziedošos vaidziņos un tad atkal sirmgalvja sakritušajā stāvā, tad viņam tā savādi palika ap sirdi.
u2PwTh930jE_0192.wav|Un, kamēr ubags ārā ēda un Līze bij atgriezusies atpakaļ istabā, Pēteris nosēdās uz krāsns mūrīša, atspieda elkoņus uz ceļgaliem un skatījās zemē.
u2PwTh930jE_0193.wav|Nāc šurp, Līz, viņš sacīja pēc brīža, acu nepaceldams.
u2PwTh930jE_0194.wav|Viņa klusam piegāja pie viņa, nolieca galvu un sacīja: Nu...
u2PwTh930jE_0195.wav|viņas balss bij mīksta un sirsnīga.
u2PwTh930jE_0196.wav|Līz, viņš runāja un spaidīja savu pastalu purnus, neļaunojies, ka nupat tāds biju.
u2PwTh930jE_0197.wav|Mani vārdi...
u2PwTh930jE_0198.wav|tik slikti, kā tie izklausījās...
u2PwTh930jE_0199.wav|es tik slikti nedomāju.
u2PwTh930jE_0201.wav|ko nu, viņa atbildēja.
u2PwTh930jE_0202.wav|Cilvēks gluži vai apgrēkojas ar šādām valodām, viņš turpināja.
u2PwTh930jE_0203.wav|Kad apdomā gribētu zināt, kā mums trūkst?
u2PwTh930jE_0204.wav|Esam veseli, varam savu grasi nopelnīt, mums ir savs silts kaktiņš, dzīvojam saticīgi savā starpā un nezinām mums neviena ienaidnieka.
u2PwTh930jE_0205.wav|Un tad Līz, paskaties mūsu abos zeņķos.
u2PwTh930jE_0207.wav|Kad to apdomā un paskatās tur tai ubagā aiz durvīm, tad gan var teikt, ka neesam nabagi, bet bagāti ļaudis.
u2PwTh930jE_0208.wav|Līze uz to atbildēja:
u2PwTh930jE_0209.wav|Gluži tā, kā tu nupat runāji, tā es domāju, tam vecīšam piena bļodiņu pasniegdama.
u2PwTh930jE_0210.wav|Tas ir vecs un slims, un viņam laikam nav neviena pasaulē, pie kā tas varētu piemesties.
u2PwTh930jE_0211.wav|Un savu vajadzību, to viņš nevar izteikt, un to, kas viņu gribētu mierināt, viņš nevar dzirdēt.
u2PwTh930jE_0212.wav|Pusakls viņš arī jau ir...
u2PwTh930jE_0213.wav|Tas ir tiešām nabags, un tomēr nezinām, vai viņš arī ir nelaimīgs.
u2PwTh930jE_0214.wav|Starp nabadzību un nelaimi ir dziļš grāvis, esmu dzirdējuse sakām.
u2PwTh930jE_0215.wav|Un tad, kad apdomāju, ka esam bagāti, ar to vien man nepietiktu.
u2PwTh930jE_0216.wav|Sirdij vajaga būt vieglai un tā man nu atkal ir.
u2PwTh930jE_0217.wav|Vai ne, tu nedomāsi vairs par tiem vārdiem, kurus pirmiņ dusmās izgrūdu un kuriem pate neticēju?
u2PwTh930jE_0218.wav|Vai ne, vīriņ, tu aizmirsīsi?
u2PwTh930jE_0219.wav|Viņš nolieca galvu vēl dziļāk un cieta klusu.
u2PwTh930jE_0220.wav|Bet viņa saprata viņa mēmo atbildi...
u2PwTh930jE_0221.wav|Tagad durvis atkal atdarījās, gluži klusām, bet plaši, un iekšā lūkojās vecais ubags, un tam bij pavisam cits ģīmis nekā pirmo reizi.
u2PwTh930jE_0222.wav|Tas vairs neizskatījās tik šaurs un tik bāls, tas smaidīja, un acis bij daudz dzīvākas.
u2PwTh930jE_0223.wav|Vecītis bij stiprinājies.
u2PwTh930jE_0224.wav|Un, kad viņš redzēja, ka Līze un Pēteris viņā skatījās, viņš ar pirkstu piedūra pie krūšu kreisās puses un pacēla tad ātri to pašu pirkstu uz augšu, pret debesīm, kur atmaksātājs mājo.
u2PwTh930jE_0225.wav|Lai Dieviņš palīdz Līze viņam, uzsauca, lai gan viņa bij nakuse pie pārliecības, ka ubags bij kurlmēms.
u2PwTh930jE_0226.wav|Viņa nogrieza riecienu maizes un pasniedza to sirmgalvim.
u2PwTh930jE_0227.wav|Šis pateicās caur visādām zīmēm, pārlika savas kulītes atkal pār pleciem, satvēra spieķi un aizgāja ar daudz, daudz mudrākiem soļiem, nekā tas bij atnācis.
u2PwTh930jE_0228.wav|Pēteris bij vecajam brīdi noskatījies pakaļ.
u2PwTh930jE_0229.wav|Tad viņš atkal nosēdās uz krāsns mūrīša, bet ar jautrību sejā.
u2PwTh930jE_0230.wav|Viņš uzsvelpa un uzsauca puisēniem: Nākat šurp, zeņķi, paučāsimies!...
u2PwTh930jE_0231.wav|Un tu, sieviņ, dod man ko ēst, citādi uz vakaru vairs arkla nevarēšu saturēt rokās!
u2PwTh930jE_0232.wav|Te nu viņa atkal bij gādīgā namamāte un laimīgākā sieva.
u2PwTh930jE_0233.wav|Un, kad pankoku bļoda uz galda stāvēja un Pēteris ar Dieva dotām dašķītēm divus reizē satvēra, viņš papurināja galvu un nomurmināja: Sasodīta būšana!
u2PwTh930jE_0234.wav|Netrūka daudz, ka nebūtu vai traks palicis.
u2PwTh930jE_0235.wav|Tiešām kauns, ka mums no ubaga bij jāmācās, kas ir īstā bagātība!
Ns0kMS0o7rY_0000.wav|SARKANAIS JĀTNIEKS.
Ns0kMS0o7rY_0001.wav|Smarža, kas atgādināja Ziemas svētkus, vilkās pa visu skolu.
Ns0kMS0o7rY_0002.wav|Pat priekšnamā varēja saost, ka grīdas bij mazgātas, plāceņi cepti un ka eglītei jau vajadzēja būt mājā.
Ns0kMS0o7rY_0003.wav|Mans brālis ap viņu nopūlējās meiteņu guļamistabā un pušķoja viņu kā līgavu, pa tumšajiem zaļumiem vilkdams vizošus pavedienus.
Ns0kMS0o7rY_0004.wav|Raibās svecītes jau līgojās zaru galos, un augošā dūkoņa aiz durvīm liecināja, ka bērniem gaidīšana sāka apnikt.
Ns0kMS0o7rY_0005.wav|Es vēl ar savu darbu nebiju galā.
Ns0kMS0o7rY_0006.wav|Pagasts priekš eglītes bij devis pāris rubļu, mēs ar brāli arī drusku savās ķešās bijām palūkojuši, un nu man sapirktās mantas un saldumus nācās izdalīt uz četrdesmit trīs daļām, kuras visas glīti pēc numuriem bij jāsaliek uz lielā galda.
Ns0kMS0o7rY_0007.wav|Tā kā priekš visiem grāmatiņu un tamlīdzīgu lielāku lietu neiznāca, tad izdakstīju tās pie dažiem numuriem: bērniem, eglītei degot, bij jāvelk lozes, un kuram tad vairāk laimējās laimējās.
Ns0kMS0o7rY_0008.wav|Negribēdams netaisns būt, brālis dāvanu izdalīšanu lika nejauša gadījuma rokās.
Ns0kMS0o7rY_0009.wav|Kad svecītes bij aizdedzinātas, es stāvēju mazu brīdi mirdzošā koka priekšā un ieodu zili kūpoša zariņa smaržu ...
Ns0kMS0o7rY_0010.wav|Dievs Tēvs, kāda dzīva dzeja šādā mazā dūmu pīnītē mita!
Ns0kMS0o7rY_0011.wav|Zibeņa ātrumā manai atmiņai aizskrēja garām vesela rinda Ziemas svētku vakaru -es gāju atkal skolā...
Ns0kMS0o7rY_0012.wav|es biju atkal mazs, mazs puika
Ns0kMS0o7rY_0013.wav|Vai nesaukt iekšā vaicāja brālis.
Ns0kMS0o7rY_0016.wav|Viņš atvēra durvis, troksnis apklusa, un ar svinīgu žužoņu bērni it kā vilcinādamies ienāca istabā un nostājās dibenā, kamēr viņu vecāki saspiedās ap durvīm.
Ns0kMS0o7rY_0017.wav|Bērniem dziedot un deklamējot, es stāvēju līdzās dāvanu galdam un lūkojos viņu ģīmīšos.
Ns0kMS0o7rY_0018.wav|Par maz saules, par maz gaismas, par maz Ziemas svētku!...
Ns0kMS0o7rY_0019.wav|Pat saimnieku bērnu sejas bij bālas un neveselīgas.
Ns0kMS0o7rY_0020.wav|Es zemnieku dzīvi sev vienumēr iedomājos kā gandrīz pilnīgāko, ieteicamāko, bet nu sešdesmit svecīšu gaismā es to piepeši ieraugu citādu.
Ns0kMS0o7rY_0021.wav|Kas mani pievelk, tā jau ir pate daba, bet ne to cilvēku dzīve, kas pusakli ar savu aklo māti cīnās ...
Ns0kMS0o7rY_0022.wav|Un šis trūkums, kas parādās bērnu apģērbos, un šī negarša un neveiklība pie saimnieku meitenēm!
Ns0kMS0o7rY_0023.wav|Nudien, var nojaust, ka tās vēl nedzīvo starp balti vitētām sienām.
Ns0kMS0o7rY_0024.wav|Piekvēpušu istabu ēnas guļ kā netīra krāsa uz viņu jaunajām sejām...
Ns0kMS0o7rY_0025.wav|Tomēr acis spridz, tās kāri dzer šīvakara skaistumu un staigā izsalkušas no raibās eglītes uz raibo galdu, un apstājas pie viņaredzamiem saldumiem un noslēpumainiem vīstoliem.
Ns0kMS0o7rY_0026.wav|Liela meitene pirktā jakā ar trim dažādām pogām priekšā un pāri jakai pārlaistām svārku lentām skatās brūnajos pēperkuku vīriņos un rij, un rij ...
Ns0kMS0o7rY_0027.wav|Man uznāk nepatikšana, žēlums.
Ns0kMS0o7rY_0028.wav|Kas par neglītu kāri, es domāju un atkal: Nabaga meitene, cik daudz tu jau neesi piecietuse un cik daudz vēl nepiecietīsi!
Ns0kMS0o7rY_0029.wav|Man iekrīt prātā, ka nebūtu kaitējis, ja mēs ar brāli vēl kādus rubļus vairāk būtu izdevuši, un tad mani skati atduras uz mazu puisīti, kas, laikam uz pirkstu galiem pacēlies, aiz citiem bērniem savu galviņu kārsta, kārsta, gribēdams no visas tās godības arī kaut ko redzēt.
Ns0kMS0o7rY_0030.wav|Es pamāju lielajiem, lai tie pašķiras, un uz priekšu panāk mans puisītis baltās pastaliņās un biksītēs, kuras tam par garām un tādēļ daudz krunkās sašļukušas uz leju.
Ns0kMS0o7rY_0031.wav|Bet veste viņam stāv kā jaunamkungam, un ap kaklu viņam lakatiņš ar bālām meža rozēm.
Ns0kMS0o7rY_0032.wav|Viņš apjucis pāris reižu pārbrauc pār saviem strupajiem matiem un sāk tad skatīties galda dārgumos.
Ns0kMS0o7rY_0033.wav|Paša vidu stāv sarkans, saldens jātnieks ar baltiem cukura izrakstījumiem un zelta cepuri ...
Ns0kMS0o7rY_0034.wav|skaists tēviņš ...
Ns0kMS0o7rY_0035.wav|Es redzu, ka šis jātnieks iemantojis mana puisīša labvēlību ...
Ns0kMS0o7rY_0036.wav|Viņš skatās tajā tik noņēmies, ka viņa galviņa iedrebas ...
Ns0kMS0o7rY_0037.wav|Tad viņš atkal pazūd aiz lielajiem.
Ns0kMS0o7rY_0038.wav|Sākas izlozēšana.
Ns0kMS0o7rY_0039.wav|Es lielā cepurē turu lozes, un brālis pēc saraksta, kas tam rokā, izsauc bērnu vārdus.
Ns0kMS0o7rY_0040.wav|Viens pakaļ otram nāk un aiznes savu guvienu.
Ns0kMS0o7rY_0041.wav|Rieksti kaktā sāk krakšķēt, un troksnis aug.
Ns0kMS0o7rY_0042.wav|Zīmuļi, burtnīcas, piezīmju un pasaku grāmatas nozūd no galda, tikai sarkanais jātnieks vēl stāv, kā stāvējis.
Ns0kMS0o7rY_0043.wav|Nez kam tas kritīs dzirdu vienā kaktā žužinām un: Nezin kam tas kritīs čukst otrā.
Ns0kMS0o7rY_0044.wav|Jātnieks vērsis uz sevi tik vispārēju uzmanību, ka pat pieaugušie par viņu sāk interesēties.
Ns0kMS0o7rY_0045.wav|Neapveltīto pulciņš top arvien mazāks, beigās paliek tikai vēl trīs lieli zeņķi un mans puisītis.
Ns0kMS0o7rY_0046.wav|Nez kam nu tas jātnieks kritīs?
Ns0kMS0o7rY_0048.wav|Es vēlos, lai tas kristu manam biksainītim.
Ns0kMS0o7rY_0049.wav|Tas stāv, rociņas vīkstīdams, un skatās nekustēdamies sarkanā jātniekā.
Ns0kMS0o7rY_0050.wav|Nudie tas kritīs Elsteram kāda meitene skaļi kaut kur dibinā iesaucas.
Ns0kMS0o7rY_0051.wav|Šī piepeša balss izcelšanas iz paklusas zuzoņas uz acumirkli pārsteidz, un mēs visi pieturam valodu ...
Ns0kMS0o7rY_0052.wav|Pār mana puisīša vaigiem pārskrien viegls sārtums, un tas atņem dziļi elpu, viņš ir līdz kaklam pilns ar karstāko vēlēšanos, lai viņam sarkanais jātnieks kristu.
Ns0kMS0o7rY_0053.wav|Es sajūtu viņa mazā sirsniņa drebēt dreb, bet viņš stāv kā vīrs un gaida savu likteni nākam.
Ns0kMS0o7rY_0054.wav|Beidzot arī brālis griežas pie viņa.
Ns0kMS0o7rY_0055.wav|Nu, Elster, tas saka savā gausā kārtā, ķerat nu kā pēdīgie abi ar Blūmi reizē cepurē ...
Ns0kMS0o7rY_0056.wav|Tev jau nu tas jātnieks tikpat kritīs, viņš vēl piebilst, un es nolīkstos pie mazā.
Ns0kMS0o7rY_0057.wav|Ar uzvarētajā smaidu tas paķer savu lozi un izvelk tikai piecus riekstus, pāri konfektu un vienu ābolu.
Ns0kMS0o7rY_0058.wav|Jātnieku aizjāj Blūms.
Ns0kMS0o7rY_0059.wav|Mans biksainītis palika ka uz mutes sists, slābans viņš ievilkās kakta.
Ns0kMS0o7rY_0060.wav|Man taī acumirklī apskrējās duša.
Ns0kMS0o7rY_0061.wav|Cik nesmuki, vai nu tam bērnam tas nieks nevarēja krist!
Ns0kMS0o7rY_0062.wav|Pat pie eglītes tādas lietas ...
Ns0kMS0o7rY_0063.wav|Nekā mūsu māte iesaucas nožēlotajās balsī.
Ns0kMS0o7rY_0066.wav|Tā tikai vēl trūka, bērns, kas nezināja, kam savās sāpēs un apkaunojumā piekļauties, tagad vairs ilgāk necentās savaldīties, bet paklausīja laipnam vilinājumam un atsvabinājās no pārmērīgā jūtu uzplūduma, sākdams gauži raudāt.
Ns0kMS0o7rY_0067.wav|Māte briesmīgajiem sirdsēstiem gribēja uzlikt plāksteri, puisīšam ķešā iebērdama sauju Vāczemes un pēperkoku riekstu.
Ns0kMS0o7rY_0068.wav|Bet tas neko nelīdzēja, dikti šņukstēdams un no savas šņukstēšanas kaunēdamies, viņš izgāja ārā ...
Ns0kMS0o7rY_0069.wav|Kad bērni vēlāk pie vijoļu skaņām uzsāka dancot, es sava puisīša viņu starpā neieraudzīju.
Ns0kMS0o7rY_0070.wav|Es skatījos, skatījos, paņēmu tad pāri ābolu un iegāju zēnu guļamistabā.
Ns0kMS0o7rY_0071.wav|Pareizi tur viņš šaurā gultiņā bij izstiepies un uzlūkoja mani ar lielām, pusbailīgām acīm.
Ns0kMS0o7rY_0072.wav|Nolikdams sveci uz līdzās stāvošās gultiņas, es nosēdos pie zēna un uzliku ābolus uz segas.
Ns0kMS0o7rY_0073.wav|Pēc brīža puisīts lēnām izvilka roku no apakšas un sāka ar ābolu nedroši rotāties.
Ns0kMS0o7rY_0074.wav|Viņam bij tāda plāna, izdiluse rociņa, un man, tajā skatoties, kļuva neizsakāmi žēl ap sirdi.
Ns0kMS0o7rY_0075.wav|Virs mūsu galvām dunēja grīda un bij dzirdama kāju švīkstoņa.
Ns0kMS0o7rY_0076.wav|Šis dobjais troksnis likās uzmodinot visu vientulību, kas istabas tumšajos kaktos snauda.
Ns0kMS0o7rY_0077.wav|Es jutos ar šo zēnu tik bezgalīgi atstāts, ka man vai gribējās raudāt.
Ns0kMS0o7rY_0078.wav|Ed es sacīju, un zens gausi ābolam kumosu pēc kumosa saka nokost.
Ns0kMS0o7rY_0079.wav|Vai gards?
Ns0kMS0o7rY_0081.wav|Mazais atbildēja tādā klusā, vājā balsī, it kā tas visu spēku būtu zaudējis.
Ns0kMS0o7rY_0082.wav|Ko tu ar to jātnieku būtu darījis es tāpat ievaicājos.
Ns0kMS0o7rY_0083.wav|Es but paglabājis.
Ns0kMS0o7rY_0084.wav|Bet viņš jau būtu sapelējis.
Ns0kMS0o7rY_0085.wav|Nebūtu vis.
Ns0kMS0o7rY_0086.wav|Blums jau kājas nolauzis un apēdis, es piezīmēju.
Ns0kMS0o7rY_0087.wav|Uz šādiem vārdiem mazais nekā neatbildēja, bet rotājās atkal ar ābolu.
Ns0kMS0o7rY_0088.wav|Es uzliku savu roku uz zēna pieres un noglāstīju to.
Ns0kMS0o7rY_0089.wav|Es nezinu, kādēļ man viņš tik stipri patika: vai varbūt tādēļ, ka viņš bij tik vājš un es zināju, ka viņa liktenis no viņa prasīja spēka?
Ns0kMS0o7rY_0090.wav|Vai tā bij mana zvēra nežēlība, kas, tālā nākotnē nojauzdama katastrofu, to jau tagad slepeni, pusneapzinīgi izbaudīja?
Ns0kMS0o7rY_0091.wav|Jeb vai mana iedzimtā sentimentalitāte, uztraukta caur svētvakara sajūsmu, mani saistīja pie šīs gultiņas?...
Ns0kMS0o7rY_0092.wav|Mazais Elsters nebij dabūjis pēperkoka vīriņa, un man tas tik stipri ķērās pie sirds!
Ns0kMS0o7rY_0093.wav|Jā, vai tad es arī pie eglītes nebiju stāvējis, un vai tāds pats rupjš gadījums man nebij samaitājis prieku par priecas vēsti?
Ns0kMS0o7rY_0094.wav|Vai mēs nebijām likteņa biedri?
Ns0kMS0o7rY_0096.wav|Es noliecos dziļāk uz bērnu un skatījos viņam acīs.
Ns0kMS0o7rY_0097.wav|Viņš lūkojās manī un tad pēc kāda brīža pasmaidīja.
Ns0kMS0o7rY_0098.wav|Starp viņa baltajiem zobiem man viņa dvaša plūda pretim veselīga dvaša, kurai bij patīkama āboļu smarša.
Ns0kMS0o7rY_0099.wav|Es zēnu gribēju bučot.
Ns0kMS0o7rY_0100.wav|Bet es atturējos, noglaudīju vēlreiz viņa pieri, paņēmu sveci un atstāju viņu tumsā vienu.
sn_Qb9WSP0E_0001.wav|Es zinu gan, tu šito pasaku vēl viendien stāstīji saviem bērniem, bet paklausies, kā es viņu saviem stāstīšu.
sn_Qb9WSP0E_0002.wav|Urmu tēvam bij lielas, skaistas mājas un divi bērni, dēls un meita.
sn_Qb9WSP0E_0003.wav|Meita bij vecāka, un, kad tā bij pieauguse, tēvs viņu laida tautās, bagātu pūru dodams līdz.
sn_Qb9WSP0E_0004.wav|Drīz arī dēls taisījās uz precēšanos.
sn_Qb9WSP0E_0005.wav|Bet uzcerētā līgava nenāca, ja Urmu tēvs dēlam neatdodot māju un saimnieka amatu.
sn_Qb9WSP0E_0006.wav|Urmu tēvs gan negribēja, bet, kad dēls sacīja, esot jāmeklē valgs un mežā zarains koks.
sn_Qb9WSP0E_0007.wav|Ja uzcerētās nedabūšot, tad tēvs pieļāvās un atdeva arī dēlam visu iedzīvi, paturēdams priekš sevis tikai siltu kaktiņu aizkrāsnē.
sn_Qb9WSP0E_0008.wav|Iesākumā vedekla ar vīratēvu satika gluži labi, bet, kad pret pavasari govis nāca slaucamas un pienu vajadzēja kūpināt, tad tēvam aizkrāsne bij jāatstāj un gulta jānoliek saltajā kaktā pie durvīm.
sn_Qb9WSP0E_0009.wav|Tēvs nesacīja nekā, kā vajadzēja, tā vajadzēja.
sn_Qb9WSP0E_0010.wav|Bet, kad vasarā tēvs gultu gribēja likt atpakaļ, tad vedeklai kakta vajadzēja bērna drēbīšu kaltēšanai.
sn_Qb9WSP0E_0011.wav|Un, kad vienam bērnam drēbītes bij izkaltētas, tad vecene upītē noķēra otru.
sn_Qb9WSP0E_0012.wav|Tam atkal vajadzēja sausu drēbīšu, un tā tēvs savā kaktā netika atpakaļ.
sn_Qb9WSP0E_0013.wav|Kad bērni kļuva lielāki un ap galdu saka slaistīties, reiz vectēvam misējās un putra izlija no karotes.
sn_Qb9WSP0E_0014.wav|Tu nu arī vairs nederi pie galda, sacīja vedekla.
sn_Qb9WSP0E_0015.wav|Riebjas ar tevi kopā ēst.
sn_Qb9WSP0E_0016.wav|Un viņa no tās reizes Urmu tēvam ielēja savā bļodiņā un uzlika to uz krēsla pie viņa gultas.
sn_Qb9WSP0E_0017.wav|Bet, kad bērni plosīdamies bļodiņu saplēsa, vedekla paņēma sivēnu silīti, izmazgāja to un ielēja tajā Urmu tēvam putru.
sn_Qb9WSP0E_0018.wav|Urmu tēvs nesacīja neka, tikai putra un maize viņam izlikās tādas rūgtas, ka nemaz lāgā nevarēja aizrit.
sn_Qb9WSP0E_0019.wav|Kad dēlam piedzima septītais bērns, tad saimnieku gals visam pulciņam kļuva par mazu un vedekla divas gultiņas uztaisīja saimes istabā.
sn_Qb9WSP0E_0020.wav|Tēvam ir saltajā kaktā vairs neatlika vietas.
sn_Qb9WSP0E_0021.wav|Tev jāiet uz pirti, sacīja vedekla.
sn_Qb9WSP0E_0022.wav|Tur tev būs labāk.
sn_Qb9WSP0E_0023.wav|Pirts siltāka par istabu, un veciem siltuma vajaga.
sn_Qb9WSP0E_0024.wav|Urmu tēvs aizgāja pie izprecētas meitas, bet tā viņu strupi atraidīja.
sn_Qb9WSP0E_0025.wav|Tad viņš aiznesa savas cisas uz pirti un sāka tur dzīvot.
sn_Qb9WSP0E_0026.wav|Pēc kāda laika tas aizgāja pie sava jaunības drauga kaimiņos.
sn_Qb9WSP0E_0027.wav|Tas bij tāds pats turīgs saimnieks, kāds Urmu tēvs senāk bij bijis.
sn_Qb9WSP0E_0028.wav|Vai tu man nevari aizdot simtu zelta gabalu viņš prasīja.
sn_Qb9WSP0E_0029.wav|Kaimiņš zināja, ka Urmu tēvam nekā vairs nebija, bet viņš viņu mīlēja kā jaunības draugu un atbildēja: Varu!
sn_Qb9WSP0E_0030.wav|Un iedeva viņam simtu zelta gabalu.
sn_Qb9WSP0E_0031.wav|Urmu tēvs aizgāja uz māju un noskatījās pa lodziņu, kad vedekla pirtei gāja garām.
sn_Qb9WSP0E_0032.wav|Tad viņš zelta gabalus sāka žvadzināt, it kā tos skaitītu.
sn_Qb9WSP0E_0033.wav|Vedekla sacīja uz vīru:
sn_Qb9WSP0E_0035.wav|Vai tam vecam praulam vēl būtu nauda?
sn_Qb9WSP0E_0036.wav|Un viņi nosprieda, ka bērniem jānoglūn, kas pirtiņā skanējis.
sn_Qb9WSP0E_0037.wav|Drīz vien bērni stāstīja, ka vectēvs uz lavas kaltējot zelta naudu un tad to atkal ieslēdzot savā lādītē zem gultas.
sn_Qb9WSP0E_0038.wav|Kas to bij domājis, ka vecam vēl nauda!
sn_Qb9WSP0E_0039.wav|Vedekla kādā dienā aizgāja uz pirtiņu un atrada, pirtiņa nedēļas vidū tik silta vis neesot, kā šī domājuse.
sn_Qb9WSP0E_0040.wav|Labāk būšot, ka tēvs atkal uz istabu nākot atpakaļ.
sn_Qb9WSP0E_0041.wav|Urmu tēvs bij ar mieru un dabūja atkal savu salto kaktu.
sn_Qb9WSP0E_0042.wav|Bet, kad vectēvs lādīti zem gultas stūma un tajā tā savādi ieskanējās, vedekla sacīja: Ko tur, labāk jau gultu likt tūliņ siltajā kaktā, un iecēla gultu siltajā kaktā.
sn_Qb9WSP0E_0043.wav|Un, tā kā sivēnu silīte bij sagriezusēs un derīgas bļodiņas taisni nebij mājā, tad vectēvam atkal bij pie galda jānāk ēst.
sn_Qb9WSP0E_0044.wav|Tā nu Urmu tēvs dzīvoja atkal kā senos laikos, aiznesa aizņemto naudu draugam atpakaļ un rudenī sētmalī iestādīja mazu ozolu.
sn_Qb9WSP0E_0045.wav|Ko tu, vecotēv, ar to ozolu darīsi prasīja bērni tas man būs krusta kokam, atbildēja Urmu tēvs un nosmīnēja.
sn_Qb9WSP0E_0046.wav|Un, kad viņi bij istaba, tad atkal bērni pa reizei ievaicājas: Kas tev tur taī lādē, vecotēv?
sn_Qb9WSP0E_0047.wav|Un Urmu tēvs atbildēja: Gan jau redzesat, kad bušu nomiris.
sn_Qb9WSP0E_0048.wav|Tad jums tas viss piederēs Un viņš atkal nosmīnēja.
sn_Qb9WSP0E_0049.wav|Bet bērni ziemā Urmu tēvam sēdās klēpī un glaudīja viņa balto bārdu un vasarā viņam lasīja zemenes, un vedekla no savas puses tām biezu krējumu uzlēja virsū.
sn_Qb9WSP0E_0050.wav|Tā Urmu tēvs dzīvoja bez bēdām, aplaistīja savu koka krustu un drāza grābekļu zariņus.
sn_Qb9WSP0E_0051.wav|Bet reiz pret rudeni viņš manīja, ka arī viņa dzērves aizlaidās uz silto zemi.
sn_Qb9WSP0E_0052.wav|Tad viņš paņēma cirvi, nocirta savu ozoliņu un iztaisīja no tā rungu.
sn_Qb9WSP0E_0053.wav|Uz šīs rungas atspiezdamies, tas aizgāja pie jaunības drauga.
sn_Qb9WSP0E_0054.wav|Tu proti rakstīt, viņš sacīja.
sn_Qb9WSP0E_0055.wav|Uzraksti man, ko tev sacīšu priekšā.
sn_Qb9WSP0E_0056.wav|Un draugs uzrakstīja, un Urmu tēvs atkal aizgāja, uzlūdzis draugu uz bērēm.
sn_Qb9WSP0E_0057.wav|Kad mājenieki redzēja, ka ozoliņš bij nocirsts un vectēvs tāds noguris sēdēja kaktā, tie nodomāja, nu tiešām krusta drīz vajadzēšot, un viens par otru bij mīlīgāki pret Urmu tēvu.
sn_Qb9WSP0E_0058.wav|Kādā naktī tas vieglā nāvē bij nomiris.
sn_Qb9WSP0E_0059.wav|Miroņam vēl gultā guļot, dēls, vedekla un vecākie dēladēli gāzās lādītei virsū un atrāva to vaļā.
sn_Qb9WSP0E_0060.wav|Bet tie tajā neatrada ne akla zelta gabala.
sn_Qb9WSP0E_0061.wav|Tikai ozola runga gulēja lādītes dibinā un zīmīte, uz kuras bij lasāmi šie vārdi:
sn_Qb9WSP0E_0062.wav|Es, rundziņ, tevi dodu Tam tēvam māmiņai, Kas dalīja, dzīvs būdams, Savu sūru krājumiņu.
sn_Qb9WSP0E_0063.wav|Tam tēvam māmiņai Zilu sit mudzuriņu, Zilu sit mudzuriņu, Melnīgsnēju tuperklīti.
ZfOTPD_Hq3s_0001.wav|Padoms precētiem saimniekiem.
ZfOTPD_Hq3s_0002.wav|Kaut gan šī vasara līdz šim nav bijuse nekāda karstā, tad tomēr puiši un meitas pa vecam paradumam jau sen vairs neguļ istabā, bet pirmie sev ietaisījuši migas vai nu uz staļļa, vai āboliņa šķūnī, un pēdējās iekortelējušās klētiņā.
ZfOTPD_Hq3s_0003.wav|Arī saimnieks savu plato laulības gultu no istabas licis aiznest uz klēti, kurai tas kā patīkamai vasaras mājai varbūt vēl šopavasar licis ielikt jaunu grīdu un sienā logu.
ZfOTPD_Hq3s_0004.wav|Es ceru, ka tādēļ ar savu padomu naku paša reize.
ZfOTPD_Hq3s_0005.wav|Redziet, saimnieks pa svētdienām visādi pēc nedēļas darbiem mēdz izvaļoties.
ZfOTPD_Hq3s_0006.wav|Drusku ilgāk pagulējis, viens nomazgā muti, nodzen bārdu un aizbrauc uz baznīcu.
ZfOTPD_Hq3s_0007.wav|Pēcpusdienā viņš izlasa avīzi, uzpīpē ļuļķi, apstaigā, dēlēnu pie rokas, savas druvas, padzer launagā tēju, paknosās pa vāgūzi.
ZfOTPD_Hq3s_0008.wav|Pa rijas priekšu, paprāto, kāds rītu būs laiks un kas rītu būs darāms, nosirdās par abiem puišiem, kuri nenāk mājā, apkopj pats zirgus, aizslēdz stalli un liekas uz auss.
ZfOTPD_Hq3s_0009.wav|Otrs piekrauj pilnu līnijdrošku ar brango mammu vidu, lai labāk šūpojas, un aizbrauc uz radiem ciemoties.
ZfOTPD_Hq3s_0010.wav|Trešs, tāds pusamatnieks būdams, paņem zāģi, slīmestu un ēveli un urbinās klusi pa rijas priekšu.
ZfOTPD_Hq3s_0011.wav|Vakarā viņš uz klēti aiznes pa jaunam grābeklim, pa izkapts kātam, pa gatavai lemesnīcai.
ZfOTPD_Hq3s_0012.wav|Ceturts priekšpusdienā ar puišiem spēlē stukulku trīs špickas par sitienu.
ZfOTPD_Hq3s_0013.wav|Pēcpusdienā viņš ar tiem aiziet uz slēgto un atkal atvērto krogu, pavirā arī monopolbodes durvis.
ZfOTPD_Hq3s_0014.wav|Un vakarā visi pārnāk mājā ar sarkaniem, valgiem ģīmjiem un nedrošām kājām.
ZfOTPD_Hq3s_0015.wav|Ta viens svētdienu pavada ša, otrs ta, bet nevienam vēl nav iekritis prātā šo mīļo atpūtas dienu no rīta līdz vakaram nodzīvot gultā!
ZfOTPD_Hq3s_0016.wav|Lai tu šādas atpūtas kairumu pilnīgi varētu izbaudīt, tad tev jau pašā rīta agrumā sievai un bērniem jāliek manīt, ka tu nejūties tā gluži vesels.
ZfOTPD_Hq3s_0017.wav|Neielaidies nekādos nevajadzīgos izskaidrojumos parto, kur un kas!
ZfOTPD_Hq3s_0018.wav|Cilvēkam var būt briesmīgākās galvas un bezdievīgākās zobu sāpes ja viņš tomēr izpilda savas darīšanas, tad par viņu tā īsti neviena sirds neiežēlojas.
ZfOTPD_Hq3s_0019.wav|Ja līdzjūtību gribi modināt, tad tev jāliekas gultā.
ZfOTPD_Hq3s_0020.wav|Nevajaga domāt, ka tad, kad tu svētdienu pavadi gultā, kalpotājam eņģeļam augu dienu jāklekn pie tevis klētī.
ZfOTPD_Hq3s_0021.wav|Bieži tev iepatīkas būt vienam pašam, un tu izskaidro sievai, ka tu nebūt nevēlies, lai viņai tevis dēļ izput svētdiena.
ZfOTPD_Hq3s_0022.wav|Tu gan it labi iztiksi bez viņas.
ZfOTPD_Hq3s_0023.wav|Viņa pretojas un vilcinās, bet beigās taču atstāj klēti, tevi nosaukdama par labāko viru pasaulē un ka tu priekš viņas esot par daudz labs.
ZfOTPD_Hq3s_0024.wav|Tas tevī saceļ tādas visai patīkamas jūtas, un tu izšļauki kaulus laimīgā apziņā, ka esi maktīgi feins vecis.
ZfOTPD_Hq3s_0025.wav|Viens palicis, tu apdomīgi piecelies un aizlien uz skapi, un izņem no tā jau vairāk dienu iepriekš no vietējās bibliotēkas atnesto grāmatu.
ZfOTPD_Hq3s_0026.wav|Ar spīdošām acīm tu atkal noliecies gultā, pārliec galvas spilvenu uz pusēm un sāc lasīt.
ZfOTPD_Hq3s_0027.wav|Pamācošus rakstus, kādus, par piemēru, saimniekam sniedz Zemkopis vai Pēterburgas Avīžu saimniecības pielikums, nē, tādus tu šādās reizēs nelasi.
ZfOTPD_Hq3s_0029.wav|Tāpat neielaidies dzejoļu baudīšanā, kā arī mūsu pašu rakstnieku darbu lasīšanā.
ZfOTPD_Hq3s_0030.wav|Ja nu tīri no viņiem nevari atturēties, tad ņem Niedras Līdumu dūmus, bet lasi tikai tās uzbudinošās vietas, kuras tev kāds labs draugs jau iepriekš ar zilu zīmuli lai apzīmē.
ZfOTPD_Hq3s_0031.wav|No Eglīša ņem Tiltus un pārigājējus un no Blaumaņa stāstus iz viņa pirmā laikmeta, kad viņš tos ļaudis vēl ar prieku slīcināja, šāva, kāra un ģiftēja.
ZfOTPD_Hq3s_0032.wav|Visnoderīgāks tomēr šādai reizei ir un paliek kāds briesmu romāns.
ZfOTPD_Hq3s_0033.wav|Tavs varons salst ledus jūrā, tvīkst dienvidus tuksnesī, smok mitrā cietumā, tiek vismazāk vienu duci reižu nogalināts un pāri reižu pat jau aprakts un apprecē tomēr beigās baronesi fon Pikstumuiže.
ZfOTPD_Hq3s_0034.wav|To visu, siltā gultā guļot, izdzīvot līdz ir divkārtējs baudījums!
ZfOTPD_Hq3s_0035.wav|Jeb vai tu neesi stāstu cienītājs?
ZfOTPD_Hq3s_0036.wav|Tad tu varbūt pīpē.
ZfOTPD_Hq3s_0037.wav|Tu iegādājies labākos cigārus, kādi pie Drešera bodē dabūjami, skaties klēts griestos un laid dūmus gaisā.
ZfOTPD_Hq3s_0038.wav|Pie otrā cigāra tu mani, ka klēts pildās ar dūmiem.
ZfOTPD_Hq3s_0039.wav|Tur jāizpalīdzas.
ZfOTPD_Hq3s_0040.wav|Kaut kur gultas tuvumā stāv piesliets grābekļa kāts, ar kuru tu, sava stāvokļa nemainījis, tikām čakarē ap loga krampi, kamēr tas atskrien vaļā un logs atveras.
ZfOTPD_Hq3s_0041.wav|Ja pie tam saplīst kāda rūts, tad tu priecīgi piemini nākamo reizi, kad tu atkal svētdienu pavadīsi gultā.
ZfOTPD_Hq3s_0042.wav|Tad tev atkritīs loga čakarēšanas pūles ...
ZfOTPD_Hq3s_0043.wav|Dūmi paceļas pret griestiem, tavi skati seko viņiem un atduras pie kuplas vārpu saujas, kas no pērnā rudens tur stāv aizsprausta.
ZfOTPD_Hq3s_0044.wav|Pērn tev bij bagāts gads ...
ZfOTPD_Hq3s_0045.wav|Šogad arī laikam nevarēsi sūroties, lai gan mieži lejā pie šķūņa slapjuma dēļ sāk dzeltēt.
ZfOTPD_Hq3s_0046.wav|Šķūnis...
ZfOTPD_Hq3s_0047.wav|tas jau pērn bij par mazu, šogad būs vēl vairāk siena.
ZfOTPD_Hq3s_0048.wav|Rudens tirgū jāpirk kāds pāris kumeļu no labas sugas, kad būs izauguši, var būt, ka tad jau būsi tik tālu, ka varēsi braukt ar divi zirgi ...
ZfOTPD_Hq3s_0049.wav|Te soļi nodimd uz klēts trepēm.
ZfOTPD_Hq3s_0050.wav|Tavas ausis tev vēsta, ka tev tuvojas tava aizgādīgā sieva, kas notiek?
ZfOTPD_Hq3s_0051.wav|Grāmata nozūd zem spilvena, cigāra degošais gals tiek pāri reižu cieti piespiests pie gultas malas un paslīd zem gultas maisa.
ZfOTPD_Hq3s_0052.wav|Kad viņa atver klēts durvis, tad tu guli gultā ar aizvērtām acīm.
ZfOTPD_Hq3s_0053.wav|Kas tad notiek, atkarājas pilnīgi no apstākļiem.
ZfOTPD_Hq3s_0054.wav|Varbūt viņa čukst:
ZfOTPD_Hq3s_0055.wav|Vai tev nav jau labāk, Jani tu neatbildi.
ZfOTPD_Hq3s_0056.wav|Ak, viņš guļ.
ZfOTPD_Hq3s_0057.wav|Tad viņa izmetas lauka, un tu turpini lasīšanu un paraugies, vai maiss nav sācis gruzdin.
ZfOTPD_Hq3s_0058.wav|Saprotama lieta, ka, gultā atpūzdamies, cilvēks nemēģina uzmeklēt savas rīcības cēloņu.
ZfOTPD_Hq3s_0059.wav|Bet, ja tu to šai acumirklī būtu darījis, tad tev būtu jāatzīstas, ka likies aizmidzis tādēļ, ka stāstā biji nokļuvis pie traki jaukas vietas un kā pīpētājs domās nupat gribēji pacelties par karietes īpašnieku.
ZfOTPD_Hq3s_0060.wav|Tu mīļo savu sievu, bet tas viss neko nelīdz: tev jāzin, kas stāstā tālāk notiek, tev jāsapņo tālāk sapnis par brangajiem zirgiem un karieti.
ZfOTPD_Hq3s_0061.wav|Bet var but, ka skats arī norisinās šada kārta: Vai tev nav jau labāk, Jāni?
ZfOTPD_Hq3s_0062.wav|Tu neatbildi.
ZfOTPD_Hq3s_0063.wav|Ak Dieviņ, negribas celt, skāde par to cāli.
ZfOTPD_Hq3s_0064.wav|Vai tu atkal esi še, Marij?
ZfOTPD_Hq3s_0065.wav|Ja, Janīt, es domāju, tu guli.
ZfOTPD_Hq3s_0067.wav|biju tikai domās.
ZfOTPD_Hq3s_0068.wav|Ko nu tu vienumer par to saimniecību, izcepu tev cāli, negribas ēst.
ZfOTPD_Hq3s_0069.wav|Skāde ...
ZfOTPD_Hq3s_0071.wav|Nu, ja jau nu izcepts ir, tad jau nu arī vari kādu drusku atnest.
ZfOTPD_Hq3s_0072.wav|Proti, ēdiens šādā dienā spēlē ievērojamu lomu.
ZfOTPD_Hq3s_0073.wav|Ja tu savai sievai izskaidro, ka tev nekā negribas, tad viņa tam gan tic, bet taisni tādēļ viņa cenšas tev kaut ko seviški garšīgu sagādāt.
ZfOTPD_Hq3s_0074.wav|Telēķam ar nazi un dakšiņām noskanot, tu pacel savu nabaga galvu un saki pavājā balsī:
ZfOTPD_Hq3s_0075.wav|Marij, nudie, es nekā nevarēšu est.
ZfOTPD_Hq3s_0076.wav|Bet nav jau arī tikpat ka nekā tikai viens spārniņš.
ZfOTPD_Hq3s_0077.wav|Tu pamet slepenu mirkli uz teleķi un redzi, ka tajā guļ arī otrs spārns, cāļa viducis un stilbi.
ZfOTPD_Hq3s_0078.wav|Tavas bažas izklīst, un tu saki:
ZfOTPD_Hq3s_0079.wav|Nudie, nevaru bet, brālīt, paskaties cik skaists un brūns paskaties tik.
ZfOTPD_Hq3s_0080.wav|Jā bet negribas.
ZfOTPD_Hq3s_0081.wav|Ak, palūko tik, Janīt, man par patikšanu.
ZfOTPD_Hq3s_0082.wav|Viņai par patikšanu tu saki, ka viņa to cāli var atstāt pie gultas uz krēsla.
ZfOTPD_Hq3s_0083.wav|Var būt, ka tu palūkosi.
ZfOTPD_Hq3s_0084.wav|Tiklīdz viņa ir prom, tu, saprotams, tūliņ pie telēķa liecies klāt, aprij cāli, un, kad viņa atkal varbūt saka.
ZfOTPD_Hq3s_0085.wav|Bet tu jau gandrīz nekā neesi edis, ko nu tev gan launaga lai dodu?
ZfOTPD_Hq3s_0086.wav|Tu saki, ka tu pavisam nekā vairs nevari mutē bāzt, bet, ja nu viņa tīšā prātā vēl ko grib atnest, tad lai atnes piecas sešas meža zemeņu ogas dārza zemenes tev jau apnikušas.
ZfOTPD_Hq3s_0087.wav|Nabaga vecīts, viņa nosaka, kur tu ta esi sagandejies!
ZfOTPD_Hq3s_0088.wav|Un tad viņa aiztek projām, un tu dzirdi, ka viņa sauc tava žeņķa un tava meitēna, un ganu Kārļa.
ZfOTPD_Hq3s_0089.wav|Pēc stundas laika viņa ir atkal klāt, vienā rokā bļodu ar zemenēm, otrā krūzi ar biezu, dzeltanu, saldenu krējumu.
ZfOTPD_Hq3s_0090.wav|Tu jau biji brīnējies, kur viņa tik ilgi paliek, bet tagad tu uztraucies, iesaukdamies:
ZfOTPD_Hq3s_0091.wav|Es ceru, Marij, ka tas atkal nav priekš manis!
ZfOTPD_Hq3s_0092.wav|Tikai pāris zemenīšu, vecīt.
ZfOTPD_Hq3s_0093.wav|Bet es jau tev sacīju, ka vairs nekā nevarēšu est.
ZfOTPD_Hq3s_0094.wav|Tikai mazdrusciņ, vecīt.
ZfOTPD_Hq3s_0095.wav|Tu paskaties un redzi, ka bļoda ir vismaz divi stopi zemeņu.
ZfOTPD_Hq3s_0096.wav|Gandrīz labāk būtu, ka tu visu atkal aiznestu projām.
ZfOTPD_Hq3s_0097.wav|Man šoreiz pietiks ar smaržu vien, ar smaržu vien.
ZfOTPD_Hq3s_0098.wav|Ak, ej nu ej, kas tā nu, bet es tev saku, man negribas.
ZfOTPD_Hq3s_0099.wav|Es zinu, zinu, bet ka tu doma rīta atkal iet pie darba, ja tu tik maz ēdīsi.
ZfOTPD_Hq3s_0100.wav|Visu dienu tu tāpat nobadojies vien esi.
ZfOTPD_Hq3s_0101.wav|Tu paskaties viņas ģīmī, vai viņa tikai nejoko vien, jo tu atminies, kādas riktes tev šodien jau tikušas pieskapētas klāt un cik maz no viņām palicis pār.
ZfOTPD_Hq3s_0102.wav|Bet tu redzi, ka viņa runā nopietni, tu padodies.
ZfOTPD_Hq3s_0103.wav|Nūja, lai tad ar iet tā speķa dēļ, varu jau arī kādu drusku palūkot.
ZfOTPD_Hq3s_0104.wav|Redzēsi, ka ies labumā, ja arī nesmēķē, vai nav par maz cukura uzkaisīts?
ZfOTPD_Hq3s_0106.wav|Lūk, tā, pamēģini kādu atpūtas dienu pavadīt gultā, ja arī tikai tādēļ, lai tu pārliecinātos, kāds eņģelis ir tava sieva.
2WX4ebQfNK8_0000.wav|PIE AIZBIRUŠA AVOTA.
2WX4ebQfNK8_0001.wav|Rožu krūms Vārnagu mājas priekšā vēl neziedēja.
2WX4ebQfNK8_0002.wav|Pumpuru gali tikko bij atsarkuši un mirdzēja vakara saulē kā lielas dzirkstis.
2WX4ebQfNK8_0003.wav|Bezdelīgu čirkstēšana atskanēja augstu gaisā, un no skaidrajām debesīm likās plūstot lejā maigs miers.
2WX4ebQfNK8_0004.wav|Bij tā, it kā daba pēc lielajām augšāmcelšanās dzīrēm un karstajām radīšanas naktīm būtu ieslīguse saldā atpūtā.
2WX4ebQfNK8_0005.wav|Vārnagu saimnieku galā abi logi bij vaļā.
2WX4ebQfNK8_0006.wav|Logu rāmji un plaukti, un istabas sienas spīdēja tīrā baltumā, un notašķītā, brūnā grīda kopā ar krita un krāsas smaku liecināja, ka te nupat ticis pabeigts spodrināšanas darbs.
2WX4ebQfNK8_0007.wav|Istaba bij gandrīz tukša.
2WX4ebQfNK8_0008.wav|Tikai pašā vidu stāvēja tumšs skapis, kādā kaktā aizklāts grāmatu plaukts un pie loga neliels galdiņš.
2WX4ebQfNK8_0009.wav|Pie šī galdiņa sēdēja vecs vīrs ar kuplu, sirmu bārdu, pīpēja pīpi, kuras kāta vidus gabals bij appīts ar melniem astriem, un skatījās ar piekusušiem mirkļiem tukšajā pagalmā.
2WX4ebQfNK8_0010.wav|Pēc brīža atveras durvis un istaba ienāca padzīvojuse sieviete ar gludiem, pilniem vaigiem un dzīvām acīm.
2WX4ebQfNK8_0011.wav|Še putra, viņa sacīja, drusku steidzīgi bļodiņu ar putru un karoti nolikdama uz galda, ja maizes un sviesta gribi, tad ej pats uz piena kambari.
2WX4ebQfNK8_0012.wav|Man vēl govīm jāliek zāles.
2WX4ebQfNK8_0013.wav|Viņa atkal atstāja istabu, un vecais apdomīgi iebāza pīpi ķešā un sāka strēbt.
2WX4ebQfNK8_0014.wav|Pa tam saime no darba sanāca pagalma un arī Varnaga dēls, kas līdz ar citiem puišiem bij maisījis miežu zemi.
2WX4ebQfNK8_0015.wav|Zirgu ievedis stallī, viņš noāva kājas, nomazgāja rokas un piegāja tad pie vaļējā loga.
2WX4ebQfNK8_0016.wav|Nu, pap viņš iesacījās.
2WX4ebQfNK8_0017.wav|Nu vecais atteica.
2WX4ebQfNK8_0019.wav|Palika vēl rītam tāds mazs gabaliņš, bet kur nu šonakt atkal gulēsi?
2WX4ebQfNK8_0020.wav|Turpat klētī, vecais atbildēja.
2WX4ebQfNK8_0021.wav|Es gan vairs citur ne ka istabā, sieva ar gludajiem vaigiem, garām iedama, noteikti piezīmēja man tur klētī nepatīk.
2WX4ebQfNK8_0022.wav|Tad es tavu gultu atnesīšu uz istabu, dēls sacīja.
2WX4ebQfNK8_0023.wav|Nes, māte atbildēja, ar zaļu klēpi jau gandrīz kuts durvīs stāvēdama.
2WX4ebQfNK8_0024.wav|Slaikais jauneklis pārgāja par pagalmu un atnesa papriekšu gultu, tad rāmi un beigās maisu un gultas drēbes.
2WX4ebQfNK8_0025.wav|Māte un kalpones pa tam ar ķipjiem un slauceņiem gāja un nāca, kamēr no saimes istabas sāka atskanēt centrifūgas rūkoņa.
2WX4ebQfNK8_0026.wav|Vecais atkal bij izvilcis savu pīpi, laida dūmus gaišā un skatījās pagalmā.
2WX4ebQfNK8_0027.wav|Kā vakara sārtums uz ēku palsajiem jumtiem, tā iekšējs apmierinājums redzami gulēja uz saimnieka vaibstiem.
2WX4ebQfNK8_0028.wav|Apmierinājums ar zināmu vecuma vienaldzību.
2WX4ebQfNK8_0029.wav|Tikai pa reizei viņa nespodrās acīs parādījās lielāka dzīvība.
2WX4ebQfNK8_0030.wav|Tā viņš palieca galvu un noskatījās ar skābi laipnu smaidu jaunajam melnim pakaļ, kurš staļļa pelēkajā krēslā nozuda.
2WX4ebQfNK8_0031.wav|Saule bij norietējuse, un bezdelīgas omulīgi čirkstēja savos pērkļos, kad no lielceļa puses atskanēja pakluss ratu troksnis.
2WX4ebQfNK8_0032.wav|Suns ierējās, un, kur kalna slīpums beidzās, parādījās vāģi ar diviem braucējiem.
2WX4ebQfNK8_0033.wav|Saimniece ieskrēja istaba.
2WX4ebQfNK8_0034.wav|Viesi brauc viņa izsaucas, nometa ātri aiz skapja govju slaucamos brunčus un uzvilka tīrus no zilpuķaina katūna.
2WX4ebQfNK8_0035.wav|Vecais paliecas uz priekšu, paskatījās uz to pusi, no kuras troksnis bij dzirdams, un piezīmēja mierīgi: Varbūt caurbraucēji.
2WX4ebQfNK8_0036.wav|Bet rati apstājās pagalmā, un no tiem izlēca kaimiņu saimnieks Leits un palīdzēja izkāpt kundzei, kurai cepure bij galvā un kuras drēbes čaukstēja kā apses lapas klusā vēsmiņā.
2WX4ebQfNK8_0037.wav|Kas tad ta saimniece brīnējas, un dēls steidzas viesiem pretim, lai viņi, iekšā nākdami, pie durvīm neaptraipītu drēbes.
2WX4ebQfNK8_0038.wav|Jūs gan manis laikam vairs negribēsiet pazīt kundze, labvakaru padevuse, sacīja jautrā, mazliet uzbudinātā balsī uz saimnieku, kas, cepuri noņēmis, stāvēja pie galdiņa un ar jautātāja mirkļiem skatījās ienācējā.
2WX4ebQfNK8_0039.wav|Es gan neatminos ...
2WX4ebQfNK8_0040.wav|vecais atbildēja padevīgā balsī un noglaudīja garo matu šķipsnu, ko tas kreisā pusē audzēja priekš plikā galvvidus apklāšanas.
2WX4ebQfNK8_0044.wav|Es Putnos biju par saimnieci toreiz, kad jūs tur bijāt pavārs!
2WX4ebQfNK8_0045.wav|Ak tad jūs esiet?
2WX4ebQfNK8_0049.wav|Vai nu jūs mani pazīstat?
2WX4ebQfNK8_0050.wav|Vecais uzmanīgi uzlūkoja viešņu.
2WX4ebQfNK8_0051.wav|Viņa priekšā stāvēja smalka, vecīga kundze ar laipnu seju un smaidošām acīm.
2WX4ebQfNK8_0052.wav|Viņas slaikais, gandrīz tievais stāvs bij tērpts tumšā uzvalkā, pie kura gan nebij nekas sevišķs redzams, bet kas tomēr visam augumam piešķīra neierastu, smalku izskatu.
2WX4ebQfNK8_0053.wav|Bez tam neparasta, vāja puķu smarža izplūda no viņas drēbēm.
2WX4ebQfNK8_0054.wav|Paulīna, jā, jā, nu gan ...
2WX4ebQfNK8_0055.wav|saimnieks runāja atģizdamies bet kur tad jūs?
2WX4ebQfNK8_0056.wav|Viņa no Pēterburgas pie manis atbraukuse ciema, Leits izskaidroja.
2WX4ebQfNK8_0057.wav|Gribējuse savu krustmeitu, manu māsu, redzēt.
2WX4ebQfNK8_0058.wav|Jā, un tad es no Leita dzirdēju, ka jūs te kaimiņos, un, tā kā man rītā agri jau atkal jābrauc projām
2WX4ebQfNK8_0059.wav|Tad man tante gribot negribot šovakar bij jāved šurp, Leits nobeidza.
2WX4ebQfNK8_0060.wav|Jaunais Varnags pa tam bij sadabūjis krēslus, un viesi nosēdas.
2WX4ebQfNK8_0061.wav|Ak tad jūs Pēterburga saimniece iejautajās, kad saimnieks uz šo izskaidrojumu nekā nesacīja.
2WX4ebQfNK8_0062.wav|Ja, jau divdesmit gadus.
2WX4ebQfNK8_0064.wav|Jūs no muižas tūliņ atnācāt šurp?
2WX4ebQfNK8_0067.wav|Un tas jūsu dēls?
2WX4ebQfNK8_0068.wav|Visu acis piegriezās žirgtam jauneklim, kurš nosarkdams palocīja galvu.
2WX4ebQfNK8_0069.wav|Viešņa viņam izstiepa roku pretī, kuru tas pieceldamies satvēra.
2WX4ebQfNK8_0070.wav|Jūs dzīvojat mājā, palīdziet tēvam saimniecībā?
2WX4ebQfNK8_0074.wav|Vai jūsu dēls arī tāds pats dziesmu draugs, kāds jūs bijāt?
2WX4ebQfNK8_0075.wav|Viņš vis labprāt nedzied, saimniece atbildēja.
2WX4ebQfNK8_0076.wav|Un paps jau arī tikai šad un tad tās Dieva dziesmas ...
2WX4ebQfNK8_0079.wav|Rata kalnā, riekstos, varbūt, bet es ...
2WX4ebQfNK8_0081.wav|Varbūt, bet ese ...
2WX4ebQfNK8_0082.wav|Bet to jūs atminaties, ka Antons pret mani bij rupjš un jūs viņam pannu ar visu fladerkūku uzgāzāt uz galvas?
2WX4ebQfNK8_0083.wav|Kad tas bij?
2WX4ebQfNK8_0084.wav|Ah, tas man vēl kā šodien, tas bij taisni Annas dienā.
2WX4ebQfNK8_0085.wav|Vār jau gan būt...
2WX4ebQfNK8_0086.wav|Kamēr viešņa tā atjaunoja vecās atmiņas un viņas vaigu gali viegli sāka tvīkt, saimniece pamāja dēlam; tas izgāja ārā.
2WX4ebQfNK8_0087.wav|Pēc brīža viņš ienesa pudeli vīna un uzlika to uz galda.
2WX4ebQfNK8_0088.wav|Saimniece no skapja izņēma glāzes.
2WX4ebQfNK8_0089.wav|Kādu glāzīti uz priecīgu atkalredzēšanos, viņa sacīja, un dēls ielēja.
2WX4ebQfNK8_0090.wav|Glāzes saskanēja, un visi dzēra.
2WX4ebQfNK8_0091.wav|Jūs laikam atkal uz Pēterburgu saimniece jautajā kā tad, man tur vieta.
2WX4ebQfNK8_0092.wav|Patīkama saimniece jautajā tāļāk.
2WX4ebQfNK8_0093.wav|Patīkama, jā, laba vieta, esmu tajā jau vairāk nekā desmit gadu, bet redziet ...
2WX4ebQfNK8_0094.wav|nav tā kā pie jums...
2WX4ebQfNK8_0095.wav|paši savās mājās ...
2WX4ebQfNK8_0096.wav|Pirmo reizi pa visiem šiem gadiem esmu atsvabinājusēs uz trim nedēļām un nezinu, kad atkal tikšu vaļā.
2WX4ebQfNK8_0097.wav|Jaunais Vārnags atkal pielēja tukšās glāzes, un, no tās pa mazam malkam dzerdama, viešņa skatījās pa tukšo istabu apkārt un iesacījās: Cik patīkami te pie jums!
2WX4ebQfNK8_0098.wav|Jūs mūs taisni nelaimīgā dienā esat uzmeklējuši, saimniece atvainojās Jānis te nupat visu izvitējis un izpervējis.
2WX4ebQfNK8_0099.wav|Citā reizē būtu daudz patīkamāk.
2WX4ebQfNK8_0100.wav|Nekas, nekas.
2WX4ebQfNK8_0102.wav|Ak tad jūs tas meisters?
2WX4ebQfNK8_0103.wav|Jūs tēvam atņemat dažu labu soli?
2WX4ebQfNK8_0104.wav|Viņš jau nu dara, ko mak, māte atbildēja ar apslēptu lepnumu, kamēr jauneklis no jauna notvīka.
2WX4ebQfNK8_0106.wav|Nevar neko teikt, saimnieks atbildēja.
2WX4ebQfNK8_0108.wav|Es gribētu arī drusciņ jūsu dārzā paskatīties.
2WX4ebQfNK8_0109.wav|Jānis viņu izvadīja dārza, kur tā starp ābelēm un ogu krūmiem nemierīgi patekāja uz vienu un otru pusi.
2WX4ebQfNK8_0110.wav|Puķu jums nav viņa vaicāja.
2WX4ebQfNK8_0111.wav|Ne, tikai tas rožu krūms istabas priekša.
2WX4ebQfNK8_0112.wav|Man jau māsu nav.
2WX4ebQfNK8_0113.wav|Tad dodat no tā man kādu ziediņu, kundze lūdzas.
2WX4ebQfNK8_0114.wav|Abi piegāja pie krūma, un Jānis ar ķešas nazi nogrieza vairāk pumpuru.
2WX4ebQfNK8_0115.wav|Pateicos, viņa sacīja un apņēma ar abu roku pirkstiem jaunekļa roku.
2WX4ebQfNK8_0116.wav|Tas bija tāds maigs, silts spiediens, kas Jāņam gāja līdz sirdij.
2WX4ebQfNK8_0117.wav|Kad viņi atkal bij iegājuši istabā un kādu laiciņu sarunājušies par dārzu, saimniecību un rītdienas laiku, Leits sāka skubināt uz prombraukšanu: nevarēšot vairs saredzēt ceļa.
2WX4ebQfNK8_0118.wav|Gan, gan, nezin kad atkal tiksimies, kundze sacīja, piesēdas saimniekam tuvāk klāt un aizvirzīja no jauna valodu uz pagātni.
2WX4ebQfNK8_0119.wav|Tagad muižās vairs tik jautri nedzīvo kā mūsu laikos, viņa sprieda.
2WX4ebQfNK8_0120.wav|Es to no daudziem esmu dzirdējuse.
2WX4ebQfNK8_0121.wav|Kungi arī vairs tā nesaietas.
2WX4ebQfNK8_0123.wav|Jā, kā ne ...
2WX4ebQfNK8_0126.wav|un kā vējš jums reiz cepuri ienesa jūrā ...
2WX4ebQfNK8_0130.wav|Apprecēja grafa ...
2WX4ebQfNK8_0132.wav|Pa sulaini, jūs neesat...?
2WX4ebQfNK8_0133.wav|Nē Tā, tā...
2WX4ebQfNK8_0134.wav|Lielā krēslā viesi aizbrauca.
2WX4ebQfNK8_0136.wav|Ardievu, ardievu, vecais padevīgi nomurmināja.
2WX4ebQfNK8_0137.wav|Kad vāģi jau no pagalma bij laukā, saimnieks iesacījās, ap savu pīpi knabinādamies:
2WX4ebQfNK8_0138.wav|Nezin, ka īsti šur bij braukuse?
2WX4ebQfNK8_0140.wav|Tāpat vien laikam, saimniece atteica un apgūlās.
2WX4ebQfNK8_0141.wav|Te dēls starp tukšajām glāzēm pamanīja briļļu futerāli.
2WX4ebQfNK8_0142.wav|Viešņa to bij izvilkuse no ķešas, runādama ar to kavējusēs un beigās uz galda aizmirsuse.
2WX4ebQfNK8_0143.wav|Viņš paķēra futerāli un devās aizbraucējiem pakaļ.
2WX4ebQfNK8_0144.wav|Leit, Lēit viņš sauca.
2WX4ebQfNK8_0145.wav|Lejā vāģi apstājās, un kāds izkapā, tā bija kundze.
2WX4ebQfNK8_0146.wav|Steidzīgiem soļiem viņa jauneklim devās pretī.
2WX4ebQfNK8_0147.wav|Kad viņi sastapās, tad vāģi tikai ka melns kudzulms vien vairs bija saredzami.
2WX4ebQfNK8_0148.wav|Jūs man nesiet manas brilles, kundze viņam sauca pretī jā, paldies, paldies un, futerāli saņēmuse un nobāzuse ķešā, viņa atkal satvēra Jāņa roku.
2WX4ebQfNK8_0150.wav|Kaut ko aizmirst esot gan uz atnākšanu, bet es tomēr nezinu, vai mēs vairs ...
2WX4ebQfNK8_0151.wav|Viņa nenobeidza, klusēja brīdi, skatījās jauneklim acīs un spieda laipni viņa pirkstus.
2WX4ebQfNK8_0152.wav|Tad viņa atsita savu zīda mētelīti vaļā, pacēla roku un aplika to Jānim ap kaklu.
2WX4ebQfNK8_0153.wav|Dievs lai jūs uztur krietnu un veselu viņa čukstēja un uzspieda savas smalkās lūpas uz Jāņa mutes.
2WX4ebQfNK8_0156.wav|Viņas roka ar vieglu glaudu pārslīdēja par jaunekļa balto pieri un kuplajiem matiem, un tad viņa novērsās un pazuda krēslā ...
2WX4ebQfNK8_0157.wav|Apjucis un ar pukstošu sirdi Jānis atgriezās uz māju.
2WX4ebQfNK8_0158.wav|Klusām viņš iegāja klētī un nogūlās tēvam līdzās, bet šis vēl bij nomodā.
2WX4ebQfNK8_0161.wav|Nu, tad guli nu, ka rītā neaizgulies, un miežu gabals ...
2WX4ebQfNK8_0162.wav|Pēc šiem vārdiem vecais sāka krākt bet dēlam vēl ilgi nenāca miegs.
2WX4ebQfNK8_0163.wav|Kaut kur tālumā divas reizes ierējās suns; bet klēts pažobelē šad un tad mīlīgi iečirkstējās bezdelīgas savā pērklī...
TWJRPBKATVY_0001.wav|Priedīšu un elkšņu birzē aiz lielceļa pāri pretī tiesas mājai un skolai bij zaļumu balle.
TWJRPBKATVY_0002.wav|Astoņi vietalvieši pūta mūziku, kura likās rakstīta priekš Jerikas mūra sagāšanas, bet ne priekš dancošanas.
TWJRPBKATVY_0003.wav|Četras petroleja lampiņas nespodros lukturos izpildīja savu apuguņošanas darbu tikpat nepietiekoši kā slinkas meitas savu pienākumu pret saimnieku, kuram nav neprecētu puišu.
TWJRPBKATVY_0004.wav|Arī pate danču vieta bij tāda, kā bij: vēl pēdu stāvāka un no lejas malas līdz kalna malai zirgs ar vezumu tikko būtu ticis augšā.
TWJRPBKATVY_0005.wav|Bet no visām šīm nepilnībām Līze nemanīja nekā.
TWJRPBKATVY_0006.wav|Viņa tikai zināja, ka arī viņš dzirdēja šo Jerikas orķestri, arī viņu apspīdēja šīs četras zvaigznītes, arī viņš griezās pa šo stāvo pakalni!
TWJRPBKATVY_0007.wav|Ar viņu viņš gan vēl nebija dancojis.
TWJRPBKATVY_0008.wav|Pat ne runājis vēl ne, tikai sveicinājis vien.
TWJRPBKATVY_0009.wav|Šis sveicinājums...
TWJRPBKATVY_0010.wav|Tiklīdz viņa par to iedomāja, viņai kaut kas iezagās sirdī, ko viņa ar visu varu gribēja no sevis atkratīt un kas tomēr palika kā sacietējis sniegs gravas ēnā, kamēr brūnie arumi kūp saules kvēlē.
TWJRPBKATVY_0011.wav|Vai viņš viņu lāgā nebij pazinis, kad viņš tai tā pusvienaldzīgi ar tām abām svešām jaunkundzēm bij aizgājis garām?
TWJRPBKATVY_0012.wav|Var būt, ka tā bij.
TWJRPBKATVY_0013.wav|Viņš viņu nekad nebij redzējis baltajā blūzē, kuru viņa kopā ar māsu uz svētkiem tikko šorīt agri bij spējuse pabeigt, un arī pelēko kleitu viņa pirmo reizi bij apvilkusēs, tāpat melnā josta bij gluži jauna.
TWJRPBKATVY_0014.wav|Bez tam viņa bij tik brūna nodeguse ...
TWJRPBKATVY_0015.wav|Var būt, ka viņš viņu bij noturējis par kādu citu ...
TWJRPBKATVY_0016.wav|Ak nē, tas nevarēja būt.
TWJRPBKATVY_0017.wav|Divi cilvēki, kas četras ziemas kopā bij sagājuši skolā un pēc tam ik vasaras tik bieži tikušies, tie pēc gada ilgas neredzēšanās nevarēja būt palikuši viens otram sveši!
TWJRPBKATVY_0018.wav|Tātad viņš no viņas kaunējās!
TWJRPBKATVY_0020.wav|Tie jaunie studenti jau nezin, cik augstu savus degunus celt, sevišķi vēl, ja viņiem tās raibās cepurītes galvā.
TWJRPBKATVY_0021.wav|Un viņa jau nu arī izskatījās diezgan prasta.
TWJRPBKATVY_0022.wav|Viņa to zināja, jo viņa dienā bij paskatījusēs skrīvera lielajā spieģelī.
TWJRPBKATVY_0023.wav|Blūzei plecos bij vaina, un baltā krāsa nemaz nepiederēja pie viņas jau no dabas tumšā un turklāt vēl saulē apdegušā seja.
TWJRPBKATVY_0024.wav|Viņa būtu varējuse vai raudāt par šādu nesaskaņu.
TWJRPBKATVY_0025.wav|Bet mājā nebij bijis naudas, ko citu drēbi nopirkt.
TWJRPBKATVY_0026.wav|Bet, ja viņai arī nezin kāda blūze būtu mugurā, neveikla un dumbra viņa tomēr izskatītos pret tām abām svešajām!
TWJRPBKATVY_0028.wav|Visu pēcpusdienu viņa tās kā nebūt bij mēģinājuse apslēpt un jutās kā atpestīta, kad laipnā krēsla izdzēsa lielo starpību starp viņu un citām meitām.
TWJRPBKATVY_0029.wav|Par velti sev Līze mēģināja iestāstīt, ka strādāt nav kauns, ka neviens par viņas brūnajām rokām nebrīnēsies, jo viņas tēvs taču bij tikai tāds saimnieciņš vien.
TWJRPBKATVY_0030.wav|Domas, ka še zaļumu vietā pirmā kārtā netop ievērotas kādas nekādas uzcītības zīmes, bet labs izskats un laba iznešanās, domas paturēja virsroku un neļāva nozust no viņas vaibstiem tādam savādam ciešanu vilcienam.
TWJRPBKATVY_0031.wav|Līze šādās reizēs arvienu ar sāpīgu lepnumu sajuta, ka viņa bij pelnījuse labāku likteni un labāku stāvokli.
TWJRPBKATVY_0032.wav|Prāta gudrībā, darba izveicībā, tikumu šķīstībā viņa domājās visā apgabalā piederot pie pirmajām, un viņa citus gadus tirgos vai šādos pašos svētkos bij staigājuse pie slaikā ģimnāzista sāniem ar apziņu, ka viņa šādu ievērību citu meiteņu starpā pelnījuse.
TWJRPBKATVY_0033.wav|Jau toreiz viņa dažā klusā brīdī bij pārdomājuse par nākamību.
TWJRPBKATVY_0034.wav|Viņu vecāki bij draugi.
TWJRPBKATVY_0035.wav|Mātes sagājās bieži, un no daža priekš Līzes ausīm nenodomāta vārda viņa noprata, ka viņas sprieda, kā tad būtu, ja no Līzes un Artura reiz iznāktu pāris.
TWJRPBKATVY_0036.wav|Viņš bij vienīgs dēls, mantas bij ar kalnu, lai viņš ņēma, kādu gribēja.
TWJRPBKATVY_0037.wav|Un, kā likās, tad jau viņš Līzi gribēja.
TWJRPBKATVY_0038.wav|Pa suņu dienām viņš atrada simtiem iemeslu, kādēļ tam bij jāapmeklē Līzes vecāki.
TWJRPBKATVY_0039.wav|Līzes māte pa vasaru klētī priekš viņa turēja sevišķu gultiņu, kurā tas, sestdienas vakaros atnākdams, par nakti pārgulēja.
TWJRPBKATVY_0041.wav|Viņš viņai visu izstāstīja, kā tam Rīgā skolā gājis, pārsprieda ar viņu savu nākamību, pie tam arvien izmezdams pa teikumam: Un tad tu atkal darīsi tā, vai: Un tad tev arī būs jānāk uz Rīgu ...
TWJRPBKATVY_0042.wav|Viņi svētdienās kopā gāja ogās un lasīja kopā stāstus, kuros tik jauki bij aprakstīta uzticīga mīlestība.
TWJRPBKATVY_0043.wav|Kad Līze pēc brīvdienām atkal palika viena, tad viņai līdz ar ilgām pēc Artura arī uznāca tādas mazas bailes.
TWJRPBKATVY_0044.wav|Viņa redzēja, ka viņa prāts arvien vairāk attīstījās un ka viņa palika uz vietas, neskatoties uz visām pūlēm, ar kādām viņa izmocījās ap dažādiem zinātniskiem apcerējumiem laikrakstos un sevišķi izdotos krājumos.
TWJRPBKATVY_0045.wav|Viņa arī bijās, lai Artūra garša nepaliktu smalkāka un ka viņas izskats un izturēšanās viņam nekļūtu nepatīkami.
TWJRPBKATVY_0046.wav|Bet katru reizi, kad viņš pārnāca mājā, tas izklīdināja viņas bažas, tikpat sirsnīgi ar viņu dzīvodams kā agrāk.
TWJRPBKATVY_0047.wav|Uz Rīgu studēt braukdams, Arturs no Līzes pērnruden gandrīz ar asarām acīs bij atvadījies, un tagad viņš viņu pie atkalredzēšanās tik vēsi sveicināja!
TWJRPBKATVY_0048.wav|Viņa sevi līdz šim vēl visādi bij mēģinajuse mierināt, bet, jo tumsa metās lielāka, jo dzīvāk viņa sajuta, ka viss bij pagalam.
TWJRPBKATVY_0049.wav|Tagad Līzei arī iekrita prātā, ka Arturs arī savā izskatā bij pārvērties.
TWJRPBKATVY_0050.wav|Visu pēcpusdienu viņa viņā bij nolūkojusēs un redzējuse, ka slaikais jauneklis bij drusku piebriedis.
TWJRPBKATVY_0051.wav|Sārtie vaigi bij kļuvuši drusku brangāki, ap acīm bij dažas smalkas grumbiņas, un viss sejs bij tāds, it kā no tā kaut kas būtu noslaucīts.
TWJRPBKATVY_0052.wav|Kaut kas jauns un Līzei svešs tajā bij redzams.
TWJRPBKATVY_0053.wav|Veiklumā turpretī jaunais students bij pieņēmies un iznesās diezgan pašapzinīgi, tomēr bez liekas ākstīšanās, ko par abām dāmām vis nevarēja sacīt.
TWJRPBKATVY_0054.wav|Līze nezināja, kas viņas tādas bij, varbūt rīdzinieces, varbūt arī ne, viņai tas bij gluži vienaldzīgi.
TWJRPBKATVY_0055.wav|Viņa tikai sajuta, ka viņa bij atstāta, un nolīda kā aizšauts putns nomaļus, un noslīdēja pie kādas priedītes stumbura zemē.
TWJRPBKATVY_0056.wav|Tas viss tak bij gluži dabiski.
TWJRPBKATVY_0057.wav|Tam tak tā bij vajadzējis notikt.
TWJRPBKATVY_0058.wav|Kā nu viņa bij cerējuse dabūt vīru ar tādu izglītību, pate tik neskolota būdama!
TWJRPBKATVY_0060.wav|Kur tad lai palika tās mātes meitas, kurām Rīgā bij nami un kuras bij baltas kā piens un slaikas kā niedres!
TWJRPBKATVY_0061.wav|Zināms, mantas viņām nevajadzēja, bet, kam ir, tas grib.
TWJRPBKATVY_0062.wav|Un viņai nebij nekā, izņemot viņas sirdi.
TWJRPBKATVY_0063.wav|Viņa viņam to līdz šim acumirkļam bij uzglabājuse tik tīru kā Dievnamu, un viņš aizgāja garām un nosēdās krogā ...
TWJRPBKATVY_0065.wav|Līze sakoda zobus.
TWJRPBKATVY_0066.wav|Viņa Arturu bij mīlējuse ne vien kā jaunības draugu, bet arī kā glābēju no šīs apkārtnes, kurā tā smaka un kurā tai nu mūžīgi bij jāpaliek!
TWJRPBKATVY_0067.wav|Viņš zināja viņas cenšanos un pameta viņu tomēr šādu seklu meiteņu dēļ!
TWJRPBKATVY_0068.wav|Tik laipni viņš bij varējis skatīties, un par cik nežēlīgu viņš izrādījās!
TWJRPBKATVY_0069.wav|Viņa sēdēja un skatījās tumsa, un gribēja tad atkal piecelties, kad kads lēniem soļiem no zaļumu laukuma tuvojās.
TWJRPBKATVY_0071.wav|Viņa negribēja nekā atbildēt, bet, kad Arturs jautājumu atkārtoja, tad viņai tomēr it kā neviļot izspruka:
TWJRPBKATVY_0073.wav|Viņš viņu pazina no šī viena vārda.
TWJRPBKATVY_0074.wav|Ātri viņš pienāca Līzei klāt, nometās zemē un iesaucās, patīkami pārsteigts: Tu?
TWJRPBKATVY_0075.wav|Viņš meklēja Līzes rokas, kuras viņa tam negribēja dot.
TWJRPBKATVY_0076.wav|Bet viņš neļāvās, kamēr tās nebij satvēris, un sacīja jautrā pielabinātajā balsī: Nu nu, nu nu, laikam dusmīga, ka es tevi to jaunkundžu dēļ mazāk ...
TWJRPBKATVY_0078.wav|hm, tikpat kā nemaz...
TWJRPBKATVY_0079.wav|Esmu vainīgs, atzīstos, bet tās ir svešas dāmas, un mēs esam veci pazīstami, veci draugi vai ne?...
TWJRPBKATVY_0080.wav|nu, kā iet?
TWJRPBKATVY_0081.wav|Viņš runāja tik viegli un likās tik maz apzinoties, ka tas ar savu izturēšanos Līzi nāvīgi bij ievainojis, ka arī viņai piepeši viņa grēks nemaz vairs neizlikās tik liels.
TWJRPBKATVY_0082.wav|Tomēr viņa tuvums viņu vairs tā neaplaimoja kā citās reizēs pēc ilgas neredzēšanās, pavisam otrādi viņai pat nebij patīkams spiediens, ar kādu tas viņas rokas spieda.
TWJRPBKATVY_0083.wav|Viņa sajuta tajā kaut ko nepieklājīgu un manīja arī, ka viņš krietni bairīša bij dzēris.
TWJRPBKATVY_0084.wav|Vai tas viņai pie viņa riebās?
TWJRPBKATVY_0085.wav|Ta ka viņa neatbildēja, tad students runāja talak:
TWJRPBKATVY_0086.wav|Neesi tak nu dusmīga, vai nu tu vari domāt, ka es tevi aizmirsīšu, tevi, manu pirmo kara biedri.
TWJRPBKATVY_0087.wav|Tu jau tak nu esi un paliec mana, mana...
TWJRPBKATVY_0088.wav|viņš nenobeidza, bet uzmeta savu galvu uz viņas rokām un gulēja tā mazu brīdi.
TWJRPBKATVY_0089.wav|Līzi sagrāba it kā šalkas.
TWJRPBKATVY_0090.wav|Viņš taču bij tas pats vecais, viņa tikai tik ātri nevarēja nomākt nepatīkamās jūtas, kādas viņas sirdi nupat pārpārēm vēl bij pildījušas.
TWJRPBKATVY_0091.wav|Pēc brīža Arturs pacēla galvu, pievirzījās Līzei tuvāk klāt un apkampa viņu.
TWJRPBKATVY_0092.wav|Vēl nekad Līze tik cieši pie viņa nebij bijuse piekļāvusēs.
TWJRPBKATVY_0093.wav|Līdz šim viņš arvienu bij bijis tāds kaunīgs un bailīgs ...
TWJRPBKATVY_0094.wav|viņa piegrieza tam savu muti un ļāvās skūpstīties.
TWJRPBKATVY_0095.wav|Bet, kamēr viņš viņu bučoja, viņai iešāvās prātā, ka šie skūpsti nebij saldi, ka tie nedeva vairāk baudas, it kā kad tā savas pašas roku būtu bučojuse ...
TWJRPBKATVY_0096.wav|Kas tad tas bija?...
TWJRPBKATVY_0097.wav|Piepeši viņa Artura pirkstus ar savadu grābienu sajuta pie savam krūtīm.
TWJRPBKATVY_0099.wav|Bet šis tikai it ka bubinādams iesmejas.
TWJRPBKATVY_0100.wav|Nost Līze dusmīgi izdvesa, nogrūda Arturu pie malas un uzlēca stāvu.
TWJRPBKATVY_0101.wav|Viņai tā bij, it kā nupat zibens pār visu novadu būtu pārlaidies un visu ar savu apžilbinošo uguni apgaismojis.
TWJRPBKATVY_0104.wav|Ne draudzene vairs, bet tikai kavēkle!
TWJRPBKATVY_0106.wav|Līze tikko neiekliedzās.
TWJRPBKATVY_0107.wav|Bezgalīgā kaunā un sāpēs, nezinādama, ko darīt, tā sāka no kalna skriet lejā, paklupa pie lielceļa grāvja, elsoja kā vajāts zvērs un vaidēja un vaidēja.
TWJRPBKATVY_0108.wav|Augšā spēlēja Jerikas orķestrs vengerku.
TWJRPBKATVY_0109.wav|Mūri pie viņas skaņām nebij sagāzušies, bet gan iziruši pamati, uz kuriem viena nabaga dvēsele bij cerējuse celt savas laimes spīdošo namu.
zMwt8QrAFXo_0001.wav|Ķīniešu tējas magazīnas īpašniekam lieltirgotājam Mengam bij bijušas viesības.
zMwt8QrAFXo_0002.wav|Viņu viņa vasarnīcā, lepnajā bagātnieku kolonijā, bij apmeklējuši divi augsti kungi, kuri Ķīnas sūtņa dēlam bij atbraukuši līdz uz Pēterburgu.
zMwt8QrAFXo_0003.wav|Šiem kungiem par godu Mengs savu galdu bij licis greznot ne vien ar daždažādiem cepešiem, vārītiem un nevārītiem augļiem, iesālītiem kāpostiem, ūdens liliju saknēm, tīģeru dzīslām un sinepu lapām.
zMwt8QrAFXo_0004.wav|Bet bij savus viesus arī pacienājis ar indiešu bezdelīgu pērkļiem sešpadsmit gabalu uz mārciņas.
zMwt8QrAFXo_0005.wav|Menga sulainis Fu-Tings, nabaga zeņķis būdams, savā laikā šādu gardumu vēl nebij redzējis un tādēļ pasteidzās, tiklīdz kungi bij paēduši, norīt pāra atlikušos bezdelīgu pērkļus.
zMwt8QrAFXo_0006.wav|Vai nu viņa kuņģis nebij pieradis pie tik smalka ēdiena, jeb vai indiešu pērkļi bij ņēmuši par ļaunu, kad tos ar tādu necienīgu skubu aptiesāja, vienalga, tie Fu-Tingam sāka sirdi spiest, viņš uztrūkās pēc pusstundas ilgas gulēšanas, piecēlās un izgāja ārā.
zMwt8QrAFXo_0007.wav|Bij vēl agrs, nepatīkami vēss rīts un visapkārt kluss.
zMwt8QrAFXo_0008.wav|Fu-Tings atspiedās pie durvju stenderes, braucīja ar kreiso roku pakrūti un skatījās vienaldzīgi pelēkajā apkārtnē.
zMwt8QrAFXo_0009.wav|Te viņam tā likās, it kā no vasarnīcas otra gala, gar sienu līzdams, tuvotos kāds cilvēks.
zMwt8QrAFXo_0010.wav|Fu-Tings pieplaka vēl ciešāk pie stenderes tumšā nojautā, ka šis cilvēks nenāk ar labu nolūku.
zMwt8QrAFXo_0011.wav|Pa tam stāvs kļuva skaidrāks, un Fu-Tings redzēja, ka tas bij sieviete, kura kaut ko nesa.
zMwt8QrAFXo_0013.wav|Sieviete piepeši apstājās, vilcinājās, uzmauca tad ātri lakatiņu dziļi pār galvu, nolika nešļavu zemē un apgriezdamās nozuda atkal krēslā.
zMwt8QrAFXo_0014.wav|Fu-Tingam pārskrēja šermuļi pār kauliem.
zMwt8QrAFXo_0015.wav|Viņam tā bij, it kā katrā acumirklī vajadzētu parādīties dzeltenai liesmai un atskanēt briesmīgam rībienam.
zMwt8QrAFXo_0016.wav|Viņš nedrīkstēja kustēties, bīdamies, ka taisni taī acumirklī, kad tas savu stāvokli pārmainīs, kaut kas notiks.
zMwt8QrAFXo_0017.wav|Viņš stāvēja un stāvēja, manīja, ka sirds no spiediena atsvabinājās, un izdzirda piepeši, ka pamestais aizsainis sīkā balstiņā sāka raudāt.
zMwt8QrAFXo_0019.wav|Atstāt viņu taču te rīta saltumā nevarēja un iekšā nest pie joda, vai viņš to drīkstēja!
zMwt8QrAFXo_0020.wav|Kamēr viņš tā vēl prātoja, bērns stipri sāka raudāt, un tūliņ pēc tam kaut kur kaimiņos suns ar dobju basu sāka riet.
zMwt8QrAFXo_0021.wav|Riešana tuvojās, un Fu-Tings ieraudzīja mistera Mekintoša lielo suni gar namu pa sievietes pēdām uz priekšu cilpojam.
zMwt8QrAFXo_0022.wav|Ķīnietis instinktīvi pavirzījās uz priekšu, gribēdams bērnu no suņa aizsargāt.
zMwt8QrAFXo_0023.wav|Viņš pacēla aizsaini un turēja to augstu gaisā, lai ziņkārīgais anglis tā nevarētu apošņāt.
zMwt8QrAFXo_0024.wav|Viņš vēl arvienu bij nesapratnē, kurpu bērnu nest, kad Mengs, kuram arī laikam bezdelīgu pērkļi nelika miera, piepeši atvēra logu un vaicāja:
zMwt8QrAFXo_0025.wav|Ko tu tur?
zMwt8QrAFXo_0027.wav|Kas par bērnu?
zMwt8QrAFXo_0028.wav|Es viņu te atradu.
zMwt8QrAFXo_0030.wav|Jā, viena sieva viņu te nometa un aizmuka, vai lai nesu iekša?
zMwt8QrAFXo_0031.wav|Taisni zem mana loga nometa vaicāja Mengs.
zMwt8QrAFXo_0032.wav|Taisni zem tava loga.
zMwt8QrAFXo_0033.wav|Mengs domāja brītiņu.
zMwt8QrAFXo_0034.wav|Viņam draugi vakar bij atnesuši tādas labas ziņas par viņa tēju lauku stāvokli, no Pēterburgas vakar bij atnākuse telegramma, ka pusgada bilance veikalā noslēgta ar piecdesmit tūkstoši rubļu lielu peļņu, un nu šorīt agri dievi sūtīja šo bērnu.
zMwt8QrAFXo_0035.wav|Nes viņu iekšā, sacīja Mengs.
zMwt8QrAFXo_0036.wav|Kungs, es bīstos, ka viņš ir pagāns, sacīja sulainis, ta sieviete, kas aizskrēja, man likās esot krieviete.
zMwt8QrAFXo_0037.wav|Nes viņu iekša un apkop viņu, atbildēja Mengs un aizvēra logu.
zMwt8QrAFXo_0038.wav|Fu-Tings paklausīja, iegāja ķēķī, atrada tur vēl remdenas rīsa zupas atliekas un mēģināja bērnu ar šo šķidrumu kā nekā apmierināt.
zMwt8QrAFXo_0039.wav|Rītā pie kafejas visa kolonija runāja, ka Mengam durvju priekšā nolikts bērns.
zMwt8QrAFXo_0040.wav|Policijas ierēdnis ieradās pie ķīnieša un uzņēma par notikumu protokolu.
zMwt8QrAFXo_0041.wav|Mengs izsacīja vēlēšanos bērnu paturēt pie sevis, un arī to policists ierakstīja savā ziņojumā.
zMwt8QrAFXo_0042.wav|Bet man gan liekas, ka tas bērns nepieder pie ķīniešu rāsas, policists smaidīdams piezīmēja, kad mazajā bij paskatījies un redzējis viņa tumšās acis un melnos matus.
zMwt8QrAFXo_0043.wav|Sieva taču viņu būs dzemdejuse, ķīnietis atbildēja ar tādu pašu smaidu.
zMwt8QrAFXo_0044.wav|Pēcpusdienā izpaudās vests, ka Neibaur jaunkundze, jauna, skaista šveiciete, esot nozuduse.
zMwt8QrAFXo_0045.wav|Neibaur jaunkundze pavasari kādai gruzīniešu kņazu famīlijai kā bonne bij atnākuse līdz un apmēram pusotru mēnesi atpakaļ bij tikuse atlaista.
zMwt8QrAFXo_0046.wav|Pēc tam viņa dzīvoja kādā nomaļā istabiņā ...
zMwt8QrAFXo_0047.wav|Tātad viņa Mengam bij atstājuse savādo piemiņu un mazais nebij vis žīdēns, bet tiešām kristīta cilvēka bērns.
zMwt8QrAFXo_0048.wav|Un to ķīnietis gribēja paturēt pie sevis!
zMwt8QrAFXo_0049.wav|Vai tas var būt, prasīja kažoku tirgotāja Volkova kundze savam vīram un aizpīpēja jaunu papirosu, tad jau tas bērns beigās paliks par īstu ķīnieti.
zMwt8QrAFXo_0050.wav|Vai likums to atļauj?
zMwt8QrAFXo_0051.wav|Es nezinu, noņurdēja vīrs, Ļistoka lasīšanu uz acumirkli pārtraukdams.
zMwt8QrAFXo_0052.wav|Laikam jau ne.
zMwt8QrAFXo_0053.wav|Būtu skandāls, ja viņam to bērnu atstātu!
zMwt8QrAFXo_0054.wav|Briesmīgi kundze izsaucas un pameta acis uz augšu.
zMwt8QrAFXo_0055.wav|Bez kristības, bez nekā ...
zMwt8QrAFXo_0057.wav|Vīrs paraustīja plecus un lasīja tālāk.
zMwt8QrAFXo_0058.wav|Bet kundze nelikās mierā.
zMwt8QrAFXo_0059.wav|Tur, taisnību sakot, kaut kas būtu jādara, viņa sacīja, jaruna ar pristavu tu tak viņu pazīsti.
zMwt8QrAFXo_0060.wav|Jāruna jau nu būtu, nu tad runa, tāda muļķe, taisni pie pagana durvīm to bērnu nolikdama!
zMwt8QrAFXo_0061.wav|Na, es pateicos, ja viņa to draņķi pie mūsu durvīm būtu nometuse!
zMwt8QrAFXo_0062.wav|Pasargi Dievs, pie mūsu, ko tad mēs ar viņu!
zMwt8QrAFXo_0063.wav|Ja jau nu mums pašiem bērni neradās, ko tad ar tādu svešu vardulēnu ...
zMwt8QrAFXo_0064.wav|Un viņa savieba ģīmi un nokratīja pelnus no papirosa, viegli ar apaļo, balto pirkstu pie tā piesizdama.
zMwt8QrAFXo_0065.wav|Bet vai nevarēja tur pie tā vācu barona vai pie Jakovļeva, vai pie mūsu maiznieka tiem visiem nav bērnu!
zMwt8QrAFXo_0066.wav|Ap to pašu laiku gruzīniešu kņaza Dardadzes dēls uzmeklēja žurnālistu Tumpakovu, ar kuru tas kaut kur nejauši bij iepazinies un kurš viņam bij stāstījis, šis rakstot korespondences priekš trim Pēterburgas avīzēm un trim provinču lapām.
zMwt8QrAFXo_0067.wav|Viņš Tumpakovu uzaicināja uz vakariņām vasaras dārzā un izstāstīja viņam starp trešo un ceturto pudeli vīna arī žurnālista jau zināmo notikumu.
zMwt8QrAFXo_0068.wav|Tas jums jāziņo avīzēm, gruzīnietis beigās liekuļotās dusmās izsaucās.
zMwt8QrAFXo_0070.wav|Lai viņš sev paraksta vai veselu duci no Ķīnas, ja viņš bērnus gribi.
zMwt8QrAFXo_0071.wav|Jauno, palaidnīgo gruzīnieti lietas tikumiskā puse patiesībā nemaz neinteresēja, bet viņš labu laiciņu nekāda skandāla nebij piedzīvojis un cerēja, ka te kaut kas iznākšot.
zMwt8QrAFXo_0072.wav|Dienu vēlāk piecās Pēterburgas avīzēs gan jocīgi satīriskā, gan nopietni patētiskā kārtā notikums bij atstāstīts un sacēla visā vasarnieku kolonijā lielu uztraukumu.
zMwt8QrAFXo_0073.wav|Kažoku tirgotāja Volkova kundze bij gluži nervoza palikuse un aizļumēja izrunāties pie maiznieka, jo citu pazīstamu viņai nebij.
zMwt8QrAFXo_0074.wav|Barons Bikstrēms runāja par kristīga gara zušanu līdz ar pusizglītības izplatīšanos, vienkāršais miljonārs Jakovļevs lādējās par Menga bezkaunību, un divkārtējais miljonārs Hrustaļevs metās zils ģīmī un runāja par jaunu soda ekspedīciju uz Ķīnu.
zMwt8QrAFXo_0075.wav|Jaunais Dardadze gāja apkārt un vairoja cik varēdams īgnumu.
zMwt8QrAFXo_0076.wav|Ap pusdienas laiku policijas ierēdnis ieradās pie lieltirgotāja Menga.
zMwt8QrAFXo_0077.wav|Es nāku tā bērna dēļ, sacīja policists.
zMwt8QrAFXo_0078.wav|Man liekas, jūs viņanevarēsat paturēt.
zMwt8QrAFXo_0079.wav|Likums saka ...
zMwt8QrAFXo_0081.wav|avīzēs par to rakstīts, un visa kolonija ļoti uztraukta.
zMwt8QrAFXo_0082.wav|Jums tas bērns būs jāatdod.
zMwt8QrAFXo_0083.wav|Kam, jums?
zMwt8QrAFXo_0084.wav|Man ierēdnis, gandrīz sabijies, izsaucas ko tad es lai ar viņu daru!
zMwt8QrAFXo_0085.wav|Es jau nemaz neesmu precējies.
zMwt8QrAFXo_0086.wav|Kam tad lai es viņu dodu?
zMwt8QrAFXo_0087.wav|Vai kāds no maniem kaimiņiem viņu vēlas?
zMwt8QrAFXo_0088.wav|Nē, to ne, bet mums...
zMwt8QrAFXo_0090.wav|bērnu patversmes.
zMwt8QrAFXo_0091.wav|Tur viņš būs jānodod.
zMwt8QrAFXo_0093.wav|Bet man uz to nav nekāda priekšraksta, ierēdnis izvairījās.
zMwt8QrAFXo_0094.wav|Vai ziniet ko, sacīja Mengs, ja es tā bērna nedrīkstu paturēt un jūs viņa nedrīkstat nest projām, tad atļaujiet man viņu še mūsu kolonijā izsolīt.
zMwt8QrAFXo_0095.wav|Te taču bez manis visvieglāk atradīsies citi, kas viņu vēlēsies izaudzināt, jo jūs jau paši lieciniet, cik silti visa kolonija priekš bērna interesējas.
zMwt8QrAFXo_0096.wav|Es pats ar saviem sulaiņiem izsūtīšu uzaicinājumus.
zMwt8QrAFXo_0097.wav|Ierēdnis padomāja un bij ar mieru.
zMwt8QrAFXo_0098.wav|Drīzi Menga pavestījums visiem bij zināms.
zMwt8QrAFXo_0099.wav|Bet neviens nepieteicas, tas ir kauns un skandals sacīja Volkova kundze, par to dzirdēdama.
zMwt8QrAFXo_0100.wav|Ja es tik nervoza nebūtu...
zMwt8QrAFXo_0102.wav|Abi miljonāri diemžēl arī bij nervozi, un baronam Bikstremam tā lieta bij par netīru.
zMwt8QrAFXo_0103.wav|Kņazs Dardadze smējās.
zMwt8QrAFXo_0104.wav|Pēc kādam dienam policists no jauna ieradās pie ķīnieša.
zMwt8QrAFXo_0105.wav|Viņš paziņoja, ka patversmēm tikšot rakstīts.
zMwt8QrAFXo_0106.wav|Sezona iet uz beigām, es drīzumā aizceļošu, atbildēja Mengs.
zMwt8QrAFXo_0107.wav|Tādēļ pasteidzaties.
zMwt8QrAFXo_0108.wav|Neilgi pēc tam kāds zemnieks ar dārza sakņu vezumu iebrauca kolonijā.
zMwt8QrAFXo_0109.wav|Izdzirdis par izdodamo bērnu, viņš aizgāja uz Menga vasarnīcu.
zMwt8QrAFXo_0110.wav|Viņa sieva jau ilgi vēlējās pieņemt audžubērnu, un te vēl bij darāms tāds kristīgs darbs.
zMwt8QrAFXo_0111.wav|Bet nama durvis un logi bij cieti ķīnietis jau bij aizbraucis ar visu savu saimi.
zMwt8QrAFXo_0112.wav|Dievs Kungs zemnieks izsaucas.
zMwt8QrAFXo_0113.wav|Nu velnam viena dvēsele ka sviedin iesviesta, ai, tētīt, ko nu lai dara!
zMwt8QrAFXo_0114.wav|Varētu telegrafēt, kāds izskaidroja, ķīnietis jau Pēterburgā esot dabūjams tālāk jau neesot aizbraucis.
zMwt8QrAFXo_0115.wav|Ta tad droši vis nevarot zināt, vai tas ko līdzēšot, nē, nevarot zināt.
zMwt8QrAFXo_0116.wav|Vai kads uzņemšoties tam ķīniešam aizlaist ziņu, ja šis uzņemšoties to bērnu pieņemt un kristīgi izaudzēt, zemnieks taujāja tālāk.
zMwt8QrAFXo_0117.wav|Bet nevienam nebij naudas priekš tādas telegrammas.
zMwt8QrAFXo_0118.wav|Nu tad Dievs ar viņiem zemnieks sacīja, iesēdās ratos un aizbrauca.
iyLG39M05Dc_0000.wav|DZIRU MIĶEĻA ATRIEBŠANĀS.
iyLG39M05Dc_0001.wav|Tas bija tos laikos, kad vēl Garie Jāņi un Platie Mārtiņi staigāja apkārt.
iyLG39M05Dc_0002.wav|Toreiz dzīvoja trīs vīri, no kuriem vienu sauca par Dziru Miķeli, otru par Brūveru Juri un trešu par kungu.
iyLG39M05Dc_0003.wav|Pēdējais arī patiešām tāds bija.
iyLG39M05Dc_0004.wav|Viņam bez lielā alus brūža piederēja arī vēl liela muiža, kurā tas valdīja kā īsts patriarhs.
iyLG39M05Dc_0005.wav|Izšķirdams bez citu palīdzības visas ķildas muižā un pagastā un piespriezdams vajadzības gadījumos veselīgu pērienu bārzdaiņiem vīriem, kaulainām vecenēm un sārtvaigainiem zeņķiem.
iyLG39M05Dc_0006.wav|Brūveru Juris bij jauns puisis, kas savu amatu uz kunga rēķinu pilsētā pamatīgi bij iemācījies un kura stopalus visā apkārtnē ļoti labprāt tika dzerts.
iyLG39M05Dc_0007.wav|Viņš bij visādi ļoti krietns zēns, tikai viņam piemita viena vājība.
iyLG39M05Dc_0008.wav|Viņš bij lepns uz savu alu, un, kad kāds nonāca brūzī un sāka viņa darījumu lielīt, tad brūveris pavisam aizmirsa, ka alus nepiederēja viņam.
iyLG39M05Dc_0009.wav|Un izkroģēja pie gadījuma vai visu pusmucu tukšu.
iyLG39M05Dc_0010.wav|Ļaudis drīz vien izmanīja brūvera vājo pusi, un, kad kāds sviķotājs nekur citur vairs nezināja glābiņa pret pārmērīgām slāpēm, tad tas aizmetās uz brūzi, palielīja brūvera mākslu un dabūja savu stopu.
iyLG39M05Dc_0011.wav|It sevišķi viens tēviņš vai ik pārdienām apgriezās brūzī: tas bij Dziru Miķelis.
iyLG39M05Dc_0013.wav|Viņš bij liels un spēcīgs no auguma, bet nedarīja itin nekā, staigāja tikai no viena kroga uz otru, pajautrināja ļaudis un ceļa vīrus ar savu veiklo mēli, paubagoja un dzēra, kur tikai pie kāda dzerama slapjuma varēja tikt klāt.
iyLG39M05Dc_0014.wav|Tā kā viņš senāk brūzī bij dzīvojis par puisi, tad neko nevarēja teikt, kad tas pa reizei savu veco vietu apmeklēja.
iyLG39M05Dc_0015.wav|Arī to vēl neviens sevišķi neievēroja, kad šie apciemojumi atkārtojās arvien biežāk.
iyLG39M05Dc_0016.wav|Miķelis jau reiz bija tāds blandonis, kas nekā nestrādāja, bet arī nekā ļauna nedarīja; vai nu tas tādēļ dienu pavadīja brūzī, vai citur, tas taču bij vienalga!
iyLG39M05Dc_0017.wav|Tikai kad Miķelis brūzī sāka ietaisīties par pastāvīgu viesi, kungs brūverim paīgni ievaicājās: Ko tas tēviņš te grib?
iyLG39M05Dc_0019.wav|Bet tad brūveris pasacīja kādu apmierinošu vārdu, un Miķelis arvien tik padevīgi kungam krita pie piedurknes, ka tas vairāk nekā nedarīja ka župam pa jokam ar spitku iecirta pa biksēm un par viņa atjautīgām atbildēm pasmējās, un aizgāja.
iyLG39M05Dc_0020.wav|Bet, kad vadzis par daudz pilns, tad tas lūst.
iyLG39M05Dc_0021.wav|Reiz brūverim neesot mājā, Miķelis puišiem bij palīdzējis izskalot mucas un par šo pakalpojumu tā bij piesūcies mīkstā alus, ka patumšajā priekšnamā pie trepēm bij apgāzies un aizmidzis.
iyLG39M05Dc_0022.wav|Kungs, kas pa tam bij atnācis uz brūzi, gribēja satikties ar brūveri, gāja uz trepēm, klupa pār gulošo Miķeli un sadauzīja pie trepēm degunu un pieri.
iyLG39M05Dc_0023.wav|Viņš sāka kliegt un bārties un modināja Miķeli, ar savu spieķi viņa vēderu ne visai laipni badīdams un kutinādams.
iyLG39M05Dc_0024.wav|Miķelis pietrūkās sēdu un kunga rīcībai sāka pretoties, satverdams spieķi un to turēdams cieti.
iyLG39M05Dc_0025.wav|Tas kungu vēl vairāk saniknoja, viņš Miķelim spieķi izrāva no rokas un uzdrāza tam vairāk reižu dūšīgi pa pleciem.
iyLG39M05Dc_0026.wav|Nu Miķelis uzlēca stāvu, aizmirsa, kā priekšā viņš stāvēja, sakratīja kungu labi brangi, parādīja pigu un izstūma viņu no brūža laukā.
iyLG39M05Dc_0027.wav|Elsdams aiz dusmām, kungs kliedza pēc puišiem.
iyLG39M05Dc_0028.wav|Ātri tie saskrēja kopā.
iyLG39M05Dc_0034.wav|Tur trīs dienas no vietas kunga klātbūtne Miķeli garšīgi nopēra un tad palaida vaļā ar draudu, lai tas muižas robežās nekad vairs nerādoties.
iyLG39M05Dc_0035.wav|Muižas robežas Dziru Miķelim nu būtu bijušas pilnīgi vienaldzīgas, ja tajās nebūtu atradies brūzis ar mīksto alutiņu.
iyLG39M05Dc_0036.wav|Vairāk nedēļu viņš pa krogiem laizījās ap ceļa vīru stopiem, tad tas ilgāk vairs nevarēja izturēt un kādā vakarā pa pakrēsli atkal aizlīda uz brūzi.
iyLG39M05Dc_0037.wav|Brūveris bij laipns vīrs, un Miķelim bij veikla mēle var būt, ka palobās ar kādu stopiņu!
iyLG39M05Dc_0038.wav|Un patiešām izdevās arī!
iyLG39M05Dc_0039.wav|Iesākumā gan brūveris bij ļoti bargs un dzina nekaunīgo palaidni projām, bet šis par to nekā neiztaisīja, krita brūverim pie rokas, sauca viņu par jaunkungu un dievojās, ka ilgāk vairs nevarot dzīvot, ja nedabūjot kāda stopiņa viņa brūvētā alus.
iyLG39M05Dc_0040.wav|Brūveris, garlaikots no Miķeļa uzbāzības un glaimots no viņa lielīšanas, beidzot viņam lika ieliet divus stopus.
iyLG39M05Dc_0041.wav|Bet tad viņam tūliņ arī esot jāiet projām.
iyLG39M05Dc_0043.wav|Ko tad es te ilgāk...
iyLG39M05Dc_0044.wav|paldies, paldies, jaunskungs, lai jums prieki, veselība ...
iyLG39M05Dc_0045.wav|ko tad es te ilgāk ...
iyLG39M05Dc_0047.wav|Ak tavu gārdu, mīkstu ālutiņu...
iyLG39M05Dc_0048.wav|lai prieki, veselība, lai prieki, veselība devējam!
iyLG39M05Dc_0049.wav|Un, vēderu mīļi glāstīdams, ubags aizgāja.
iyLG39M05Dc_0050.wav|Bet otra rīta kungs dabūja zināt, kāds viesis vakar brūzi apmeklējis.
iyLG39M05Dc_0051.wav|Tu tai kanaļai esi devis alu viņš dusmīgi sarāja brūveri.
iyLG39M05Dc_0053.wav|Vai tu ar to tēviņu gribēsi iet uz vienu roku!
iyLG39M05Dc_0054.wav|Vai lai viņš atkal sadzeras ar manu alu un atkal mani piekauj!
iyLG39M05Dc_0055.wav|Ja es vēlreiz dzirdēšu, ka tu to tēviņu cietis mana brūzī, tad tu dabūsi sukas, kuras šim diedelniekam pienākas!
iyLG39M05Dc_0056.wav|Brūveris noņurdēja kādus atvainošanās vārdus un apņemas sevī Miķeli nākamā reizē kūleniski no brūža izmest laukā.
iyLG39M05Dc_0057.wav|Izdevība savu apņēmumos paradīt darbos drīzi vien radās, pēc četrām vai piecām dienām Miķelis, krēslai metoties, atkal ielīda brūzī.
iyLG39M05Dc_0058.wav|Ārā, laukā brūveris viņam uzkliedza un izgrūda palaidni pa durvīm, kad tas negribēja klausīties un atkal sāka niķoties ar rokas bučošanu.
iyLG39M05Dc_0059.wav|Bet Miķelis negāja projām.
iyLG39M05Dc_0060.wav|Viņš palika pie durvīm, lelabinājās klusītēm ap tām un runāja vienā runāšanā par brūvera labo sirdi, par viņa gardo alu, par savām slāpēm un tad atkal par brūvera labo sirdi.
iyLG39M05Dc_0061.wav|Izrunājies pie durvīm, Miķelis nostājās pie brūvera loga.
iyLG39M05Dc_0062.wav|Viņam tagad rīkle mazāk kaisa pēc alus nekā prāts pēc sava mērķa sasniegšanas.
iyLG39M05Dc_0063.wav|Viņš nekad nekā daudz nebij gribējis.
iyLG39M05Dc_0064.wav|Bet, ko tas bij gribējis, to tas arī katru reizi bij panācis.
iyLG39M05Dc_0065.wav|Vēl neviens viņam nebij spējis aizliegt pusstopu alus vai mēriņu brandvīnjL, ja viņš to ar visu varu bij gribējis izspiest.
iyLG39M05Dc_0066.wav|Un te nu radās viens, kas bij stiprāks par viņu!
iyLG39M05Dc_0069.wav|Un Miķelis no jauna saka lielīt brūveri un alu, pie tam šīs penteres pastiprinādams ar lāstiem par sevi un savu palaidņa dzīvi.
iyLG39M05Dc_0070.wav|Bet arī tas neko nelīdzēja.
iyLG39M05Dc_0071.wav|Viņš atstāja logu un gāja atkal pie durvīm, un pieklauvēja lēnām un godīgi pie tām.
iyLG39M05Dc_0072.wav|Mīļais jaunskungs ...
iyLG39M05Dc_0073.wav|mīļais jaunskungs ...
iyLG39M05Dc_0074.wav|nudie, es nevaru izturēt...
iyLG39M05Dc_0075.wav|jūs tak paši redziet...
iyLG39M05Dc_0076.wav|nudie, traki gan ...
iyLG39M05Dc_0077.wav|kas tā par nežēlību ...
iyLG39M05Dc_0078.wav|ak, mana dzīve, ak, es sātans, ak tu tētīt, ak tu tētīt ...
iyLG39M05Dc_0081.wav|Beidzot taču atvērās durvis un viena roka Miķelim pasniedza stopu putojoša alus.
iyLG39M05Dc_0082.wav|Ar kāri, kādas ubags vēl nekad sevī nebij sajutis, tas sagrāba stopu un iztukšoja to.
iyLG39M05Dc_0083.wav|Viņam bij tā, it kā brūveris būtu viņa lielākais pretinieks un ka nu līdz ar šo brūno šķidrumu viņā satecētu šī pretinieka spēks.
iyLG39M05Dc_0084.wav|Simtkārt pateikdamies, Miķelis nozuda krēsla.
iyLG39M05Dc_0085.wav|Bet, par nelaimi, taisni taī acumirklī, kad Miķelis bij dzēris, lielmāte pastaigādamās par gabaliņu brūzim bij aizgājuse garām.
iyLG39M05Dc_0086.wav|Otrā rītā brūveri sulainis aizsauca uz kalnu.
iyLG39M05Dc_0087.wav|Vai tu man gribi spītēt, jeb vai tu esi negudrs kungs brūverim uzbrēca.
iyLG39M05Dc_0089.wav|Vai tu domā, ka tas, ko tev sacīju, bij joki?
iyLG39M05Dc_0090.wav|Es necietīšu, ka šis tēviņš dzer un barojas uz mana rēķina!
iyLG39M05Dc_0091.wav|Es nesaku nekā, kad tu citiem ļaudīm pasniedz kādu stopu.
iyLG39M05Dc_0092.wav|Bet šo kanaļu tev nebūs dzirdīt!
iyLG39M05Dc_0094.wav|Un es tev vēlreiz saku, ka tevi likšu nopērt, ja tas turpmāk tikai vienu pilienu dabūs no mana alus!
iyLG39M05Dc_0097.wav|Veca kunga ūsas drebēja, un brūvera bikses darīja to pašu.
iyLG39M05Dc_0098.wav|Bals ka krīts viņš atstāja kunga kabinetu.
iyLG39M05Dc_0099.wav|Pirms viņš uz brūzi devās atpakaļ, tas piegāja stallī pie kučiera un izprasīja no tā krietnu ādas pātagu.
iyLG39M05Dc_0100.wav|Ar šo instrumentu rokā un briesmīgu apņemšanos sirdī tas atkal cēla kājas pār brūža slieksni.
iyLG39M05Dc_0101.wav|Pagāja gandrīz divas nedēļas.
iyLG39M05Dc_0102.wav|Miķelis blandījās pa krogiem apkārt, bet sargājās nostaigāt uz brūzi.
iyLG39M05Dc_0103.wav|Viņš tumši sajuta, ka cerība uz uzvaru šoreiz pārāk nedroša, bez tam viņš pa ausu galam arī kaut ko bij dzirdējis par iegādāto pātagu.
iyLG39M05Dc_0104.wav|Bet, kad tam devīgi ceļa vīri kādā pavakarē muižas traktierī labi bij salējuši garu un Miķelis pie tam tomēr vēl sajuta tādu iekšēju neapmierinājumu, viņš pārgāja upē pār laipām un atradās drīzi pēc tam brūža durvju priekšā.
iyLG39M05Dc_0105.wav|Viņš apstājās.
iyLG39M05Dc_0106.wav|Pātaga viņam iekrita prātā.
iyLG39M05Dc_0107.wav|Vai nebūtu labāk griezties atpakaļ, labāk gan...
iyLG39M05Dc_0108.wav|Nē -ja viņš tomēr atkal kādu stopu varēja izraut!
iyLG39M05Dc_0109.wav|Cik neizsakāmi saldens beidzamais bija bijis!
iyLG39M05Dc_0111.wav|Viņa gurni bija nocietināti, tie varēja ko izturēt!
iyLG39M05Dc_0112.wav|Trīsdesmit cirtienu bez iepīkstēšanās!
iyLG39M05Dc_0113.wav|Dziru Miķelis iegāja priekšnamā un atvēra durvis uz telpām, kurās bij redzami lieli kubuli ar spīdošiem krāniem.
iyLG39M05Dc_0114.wav|Viņš ieraudzīja brūveri un paklanījās padevīgi.
iyLG39M05Dc_0115.wav|Brūveris paskatījās bezkaunīgajā tēviņā, un viņa acis sāka zvērot.
iyLG39M05Dc_0116.wav|Miķelis paklanījās otru reizi.
iyLG39M05Dc_0117.wav|Te brūveris ielēca kaktā, un tūliņ pēc tam Miķelis šmiuks, šmiuks, šmiuks sajuta ādenīcu sev dancojam pa muguru un ap kājām.
iyLG39M05Dc_0118.wav|Iebļaudamies ubags drāzās pa durvīm laukā, bet brūveris, ne laiskis, viņam pakaļ un lēja vienā liešanā, kamēr Miķelis tuvējos kārklos nebij nozudis.
iyLG39M05Dc_0119.wav|Tad brūveris, ģīmī gluži sarkans un grūti elsodams, atgriezās atpakaļ, bet Miķelis krūmos nezināja, kuru miesas daļu vairāk glaudīt: ceļus, gurnus, muguru vai rokas.
iyLG39M05Dc_0120.wav|Kad sāpes bij norimušas un Miķelis manīja, ka tāļāka pakaļdzīšanās nenotiks, viņš atkal aizlīda brūža tuvumā.
iyLG39M05Dc_0121.wav|Ja alus nevarēja, nevarēja dabūt, tad jel to brūveri krietni vajadzēja pakaitināt!
iyLG39M05Dc_0122.wav|Un viņš diktā balsī viņu sāka lamāt un zākāt, un zobot, un virzījās brūzim pie tam arvien tuvāk.
iyLG39M05Dc_0123.wav|Piepeši brūveris atkal parādījās bružā durvīs un pakratīja ar pātagu.
iyLG39M05Dc_0124.wav|Miķelis izkāra mēli un aizvirzījās atkal no brūža drusku projām.
iyLG39M05Dc_0125.wav|Es tev suni sūtīšu pakaļ brūveris iesaucās.
iyLG39M05Dc_0126.wav|Bet Miķelis tikai pasmējās.
iyLG39M05Dc_0127.wav|Viņš ar visiem muižas suņiem jau sen bij lielu lielais draugs.
iyLG39M05Dc_0128.wav|Bet trekno vārdu krājums drīzi kārtu kārtām bij izņemts cauri, un, sāpēm rimstot, ar mēdīšanu arī vairs lāgā negribēja veikties.
iyLG39M05Dc_0129.wav|Miķelis manīja, ka viņš pamazām ar brūveri savā sirdī atkal sāka salabt, un viņš šīm mīkstajām jūtām ļāva vaļu.
iyLG39M05Dc_0130.wav|Ar naidu tikpat nekā nevarēja panākt.
iyLG39M05Dc_0131.wav|Ja viņš lamājās, tad brūveris galu galā vēl varēja paķert plinti vai pistoli un viņam kādu lādiņu ielaist kājās.
iyLG39M05Dc_0132.wav|Nez vai viņam mājā bij kāds šaujamais rīks?..
iyLG39M05Dc_0133.wav|Un Miķelis sāka atkal lūgties.
iyLG39M05Dc_0134.wav|Viņš skaļā balsī notiesāja savu dzīvi un izskaidroja, kādēļ šim tik bezkaunīgam vajadzējis palikt un ka tas neesot labi, un lai piedodot, un ka tas tā otrreiz nemūžam vairs nenotikšot, un ka brūveris esot zelta cilvēks, un lai dodot tikai pusstopu alus.
iyLG39M05Dc_0135.wav|Miķelī atkal iekaisa kāre pēc uzvaras, un viņš noņēmās pēc tā pusstopa delgt un lūgties vai līdz nākamam rītam.
iyLG39M05Dc_0136.wav|Redzēs taču, kas būs tas stiprākais, tāds plukata kā viņš vai tāds godīgs cilvēks kā brūveris.
iyLG39M05Dc_0137.wav|Un viņš lūdzās un lūdzās, kamēr visapkārt aptumsa.
iyLG39M05Dc_0138.wav|Kad brūvera dzīvojamās istabas logā, kas atradās otrā stāvā, atspīdēja uguns, Miķelis tam apdomīgi pievirzījās arvien tuvāk.
iyLG39M05Dc_0139.wav|Bez apstāšanās viņš penterēja: Mīļais brūvera kungs, mīļo kundziņ, mīļo, dārgo...
iyLG39M05Dc_0140.wav|vienu pusīti tikai, vienu pusstopiņu, ne vairāk, nudie, jaunskungs.
iyLG39M05Dc_0141.wav|Piedod nu, piedod, kundziņam, tu jau redzi, kāds es tas grēcinieks...
iyLG39M05Dc_0142.wav|ko tur nu, mīļo, dārgo...
iyLG39M05Dc_0144.wav|Šāda pastāvīga vārdu malšana izklausījās pēc traka, un Miķelim, kas nebūt nebij muļķis, tas arī pašam iešāvās prātā.
iyLG39M05Dc_0145.wav|Būtu labi, tas nodomāja, ja viņš mani noturētu par negudru, tad es varbūt drīzāk tiktu pie tā alus.
iyLG39M05Dc_0146.wav|Un viņš sastinga savā kārē pēc šīs niecīgās uzvaras un murmināja neapnicis: Mīļais brūvera kungs, mīļo kundziņ ...
iyLG39M05Dc_0147.wav|Pamazām viņš gluži tuvu bij nokļuvis pie brūvera loga, bet brūveris, kā likās, šovakar ubaga vairs negribēja ievērot.
iyLG39M05Dc_0148.wav|Miķelis kļuva drošāks, bet līdz ar to arī auga viņa saīgums.
iyLG39M05Dc_0149.wav|Tātad viņam bij jāpamet un viņš nekādi par šo iekšējo pazemošanu nevarēja atriebties?
iyLG39M05Dc_0150.wav|Viņš sacirta zobus un nosēdās zem brūvera loga.
iyLG39M05Dc_0151.wav|Viņš šim cilvēkam vismazāk gribēja izputināt vienu nakti.
iyLG39M05Dc_0153.wav|Viss palika klusu.
iyLG39M05Dc_0154.wav|Miķelis ākstījās tālāk un ķērca vēl skaļāk.
iyLG39M05Dc_0155.wav|Atkal nekā, palaidnis savam ērģelēm atvilka beidzamos reģistrus vaļa un bļāva pilnā kaklā.
iyLG39M05Dc_0156.wav|Uzreiz šļadāks, plauks, plauks, šļurps!
iyLG39M05Dc_0157.wav|Miķelim kaut kas briesmīgi karsts no augšas uzgāzās virsū.
iyLG39M05Dc_0158.wav|Viņš gribēja uzlēkt stāvu, bet vēl viens gāziens un vēl viens viņu nosita gar zemi!
iyLG39M05Dc_0159.wav|Līdz ar to pie brūvera loga atskanēja elliški smiekli, kas nāca no brūvera un viņa puišu rīklēm.
iyLG39M05Dc_0160.wav|Miķelis domāja, ka nu viņa beidzamā stundiņa klāt.
iyLG39M05Dc_0161.wav|Viņam aizrāvās elpa no karstā, saldīgsnējā šķidruma un no krikumiem, kas viņam slīdēja aiz kakla un aizlipināja acis, nāsis un ausis.
iyLG39M05Dc_0162.wav|Bet tad viņš saņēmās un aizkulcenēja projām no bīstamā loga.
iyLG39M05Dc_0163.wav|Viņš mani noplaucējis ar verdošām drabiņām ubags domāja un mēģināja no tām atsvabināties, kratīdamies un acis, ausis un ģīmi ar pirkstiem braucīdams un tīrīdams.
iyLG39M05Dc_0164.wav|Ak, tāds bezdievis, kur nu lai es dējos bez ādas!
iyLG39M05Dc_0165.wav|Bet resnie pirksti, kuriem tas mēģināja atlaucēt ādu, palika tādi paši kā bijuši, un arī pārējā miesa pēc desmit minūtēm vairs ir pat nesūkstēja.
iyLG39M05Dc_0166.wav|Drabiņas bij gan bijušas karstas, bet ne verdošas.
iyLG39M05Dc_0167.wav|Apzinādamies sevi pilnīgi sveiku, Miķelis briesmīgi saskaitās.
iyLG39M05Dc_0168.wav|Vesela jūra lamāšanas vārdu atkal izplūda no viņa mutes pret brūveri, bet šis tikai sēdēja savā logā un smējās.
iyLG39M05Dc_0169.wav|To es tev atdarīšu, to es tev atdarīšu Miķelis zvērēja, pacēla abas dūres pret brūveri un drebēja aiz dusmām un saltuma, jo no upes kāpa vēsa migla.
iyLG39M05Dc_0170.wav|Viņš vēl ilgāk savās aklās dusmās būtu ālējies un nakts klusumu traucējis, ja viņam zobi tā nebūtu sākuši klabēt, ka tas vairs ne vārda lāgā nevarēja izrunāt.
iyLG39M05Dc_0171.wav|Kā suns, kas, riedams piesmacis, beigās ar nolaistu asti uz māju dodas atpakaļ, tā Dziru Miķelis, iekšēji un ārēji sašļucis, nozuda krēslā, lai kaut kur kādā šķūnī vai uz kādas kūts augšas salmos nolīstu un izkaltētu savus slapjos kankarus.
iyLG39M05Dc_0172.wav|Nu likās, ka brūveris no sava mocītāja būtu atpestīts.
iyLG39M05Dc_0173.wav|Miķelis ilgāku laiku nerādījās brūža tuvumā, bet dzēra pa tuvējiem krogiem.
iyLG39M05Dc_0174.wav|Aizblandījās arī tālāk projām, jo bija taisni laiks, kad biežāk iekrita lauku tirgi.
iyLG39M05Dc_0175.wav|Bet te kādā dienā viens no brūža puišiem Miķeli atkal teicās saticis šaipus upes brūža tuvumā.
iyLG39M05Dc_0176.wav|Tad jau man atkal pie kučiera būs jāiet pēc pātagas, brūveris pasmējās.
iyLG39M05Dc_0177.wav|Bet tas nebij vajadzīgs, jo pagāja vairāk dienu un Miķelis nekur netika pamanīts.
iyLG39M05Dc_0178.wav|Bet tad atkal kādā rītā kungs, nonācis brūzī, pastingri ierunājās uz brūveri: Es vakar to kanaļu redzēju še tuvumā apkārt ložņājam.
iyLG39M05Dc_0179.wav|Pie tam viņš zīmīgi paskatījās brūverī, tā ka šis nosarka un apjucis stomījās: Es viņa te tagad neesmu pamanījis.
iyLG39M05Dc_0180.wav|Vēlāk viņš sirdījās par šo nevajadzīgo apjukumu, kas viņu kunga acīs nostādīja it kā par nekaunīgā ubaga līdzzinātāju un viņa gaitu apslēpēju.
iyLG39M05Dc_0181.wav|Viņš aizgāja uz stalli un izprasījano kučiera jau reiz par derīgu izrādījušos pātagu.
iyLG39M05Dc_0182.wav|Bet Miķelis nerādījās.
iyLG39M05Dc_0183.wav|Tikai kungs, kam brūvera sakars ar ubagu likās esam tāds neizprotams, biežāk apgriezās brūzī un ieradās tur dažreiz tik pēkšņi, it kā tas no debesīm būtu nokritis.
iyLG39M05Dc_0184.wav|Brūveris saprata, kādēļ tas notika, un bij divkārt uzmanīgs.
iyLG39M05Dc_0185.wav|Bet pret likteni neviens vēl ar sekmēm nav karojis.
iyLG39M05Dc_0186.wav|Tas arī brūverim drīzi vien bij jāpiedzīvo.
iyLG39M05Dc_0187.wav|Kādā vakarā kungs atkal bij apskatījis brūzi, visu atradis kārtībā un tad iegājis parkā, pa kuru maza teka aizveda uz muižu, vakars bij rāms un jauks, un kungs atsēdās uz vienu no soliem, kas šur tur parka patīkamākās vietiņās bij nostādīti.
iyLG39M05Dc_0188.wav|Viņš nebij ilgi sēdējis, kad kāds no brūža puses lēniem soļiem un nodurtu galvu viņam tuvojās.
iyLG39M05Dc_0189.wav|Nācējs likās esam iereibis, jo tas pie sevis kaut ko murmināja.
iyLG39M05Dc_0190.wav|Nu kungs sadzirdēja arī vārdus.
iyLG39M05Dc_0193.wav|mīkstu alutiņu, bet tad nu atkal reiz dūšīgi...
iyLG39M05Dc_0196.wav|Un, vēderu glāstīdams un acu nepacēlis, Dziru Miķelis kungam pa krēslu aizvilkās garām.
iyLG39M05Dc_0197.wav|Otra rīta agri sulainis bruveram bij pakaļ, lai nākot uz kalnu.
iyLG39M05Dc_0198.wav|Kas tad tur būs brūveris prasīja, it ka no ļaunas nojaudas sagrābts.
iyLG39M05Dc_0199.wav|Es nezinu, atteica sulainis, bet man liekas, ka labs nekas nav sagaidāms.
iyLG39M05Dc_0200.wav|Un nebij arī, jo, kad brūveris iegāja kunga kabineta, tad tur stāvēja lamburts ar stingru amata ģīmi un lielu žūksni bērza žagaru padusē.
iyLG39M05Dc_0202.wav|Pārbijies brūveris uzlūkoja kungu, par ko tad viņš čukstēja.
iyLG39M05Dc_0203.wav|Tu vēl prasīsi, par ko, tu unsvat kungs viņam uzbrēca pērkoņa balsī.
iyLG39M05Dc_0204.wav|Par to, ka tu to kanaļu vakar atkal ar manu alu esi piedzirdījis, kauns, fui!
iyLG39M05Dc_0205.wav|Mans brūveris tinas ar tādu netīru tēviņu, fui!
iyLG39M05Dc_0206.wav|Bet cienītais lielskungs ...
iyLG39M05Dc_0207.wav|Klusu, es vairs nekā nedzirdu, Lamburt, palīdzi viņam ...
iyLG39M05Dc_0208.wav|Un nabaga brūverim bij jāsaņem desmit cirtieni, kurus lamburts, atminēdamies brūzī dzertā mīkstā alus, tik mīksti cik spēdams viņam uzskaitīja.
iyLG39M05Dc_0209.wav|Es esmu nevainīgs, brūveris sacīja piecēlies un dusmu asaras norīdams.
iyLG39M05Dc_0210.wav|Bet to es jums saku, lielskungs: tiklīdz es to velnu kaut kur trāpīšu, es viņu nositīšu!
iyLG39M05Dc_0212.wav|Tas nav vajadzīgs, kungs sacīja vēsā balsī.
iyLG39M05Dc_0213.wav|Es vairāk nekā negribu, ka lai šis tēviņš par velti nedzer mana alus.
iyLG39M05Dc_0214.wav|Tiklīdz tas atkal būs noticis, tu dabūsi piecpadsmit!
iyLG39M05Dc_0215.wav|Ar to viņš atlaida brūveri, kas, zobus griezdams, aizgāja uz brūzi.
iyLG39M05Dc_0216.wav|Nākama diena uz muižu atnāca ziņa, ka Miķelis traktierī par kungu smējies un lielījies, ka tas viņu brangi piešmaucis.
iyLG39M05Dc_0217.wav|Esot ar viņu izspēlējis brangus kumēdiņus.
iyLG39M05Dc_0218.wav|Brūveris viņam ne piles alus neesot devis, bet kungs to noticējis un brūveri licis nopērt...
iyLG39M05Dc_0219.wav|Šadu izskaidrojumu izdzirdis, kungs no jauna brūveri lika atsaukt uz kalnu.
iyLG39M05Dc_0220.wav|Juri, tu par velti esi dabūjis pērienu, viņš runāja, viņam roku uzlikdams uz pleca.
iyLG39M05Dc_0221.wav|Man tas nepatīk, bet notikušu vairs nevar padarīt par nenotikušu.
iyLG39M05Dc_0222.wav|Es esmu visādi izdomājies, ko ar šo tēviņu lai darām.
iyLG39M05Dc_0223.wav|Pērieni viņam jau gandrīz kļuvuši par ikdienišķu vajadzību, un cietums viņam ir mīļa atpūtas vieta.
iyLG39M05Dc_0224.wav|Šis draņķis pavisam no pasaules būtu jāizskauž.
iyLG39M05Dc_0225.wav|Visi, kas savus spēkus tikām turējuši dīkā, kamēr tie sākuši pūt un citiem kaitēt, būtu janorūķē.
iyLG39M05Dc_0226.wav|Dzīve ir avots, no kura mums izverd daudz skaidra prieka.
iyLG39M05Dc_0227.wav|Bet, kur šādi suņi līdzi lok, tur ūdens top netīrs.
iyLG39M05Dc_0230.wav|Še ņem šo pistoli.
iyLG39M05Dc_0231.wav|Sodi savu apvainotāju, kā tev tīk .
iyLG39M05Dc_0232.wav|Es zinu, ko es ar viņu darīšu, ja man tas gadīsies ceļā.
iyLG39M05Dc_0233.wav|Un nebīsties, ja būs vajadzīgs, tad es sevi aizstāvēšu un tevi aizstāvēšu.
iyLG39M05Dc_0234.wav|Brūveris paņēma pistoli un aizgāja.
iyLG39M05Dc_0235.wav|Ar kādu baudījumu viņš vakar, ar kādu gandarījumu viņš vēl desmit minūtes atpakaļ Miķelim lodi nebūtu iešāvis krūtīs!
iyLG39M05Dc_0236.wav|Bet tagad, kad vazaņķa dzīvība bij nodota viņa rokās, viņa atriebības jūtas saplaka.
iyLG39M05Dc_0237.wav|Par ko viņam savu roku aptraipīt ar tik netīrām asinīm?
iyLG39M05Dc_0238.wav|Un vai tad viņš pats nebij vainīgs, ka viss tā bij noticis?
iyLG39M05Dc_0239.wav|Kādēļ viņš no paša sākuma tik gļēvi pret Miķeli bij uzstājies?
iyLG39M05Dc_0240.wav|Būtu viņš pašā pirmā reizē ubagu no brūža strupi aizraidījis projām, tad tas otrreiz tur vairs nebūtu rādījies ...
iyLG39M05Dc_0241.wav|Nokļuvis savā istaba, brūveris pistoli uzlika uz galda un pacilāja kaktā ieslieto pātagu.
iyLG39M05Dc_0242.wav|Ar pātagu viņam cirtīšu taisni virsu, viņš sevī noņemas, bet šaut viņam šaušu garām.
iyLG39M05Dc_0243.wav|Bet neiznāca vairs ne ciršana, ne šaušana.
iyLG39M05Dc_0244.wav|Jo, izdzirdis, ka brūveris no kunga dabūjis pistoli, Dziru Miķelis apāva kājas un aizgāja uz Lubānas pusi.
iyLG39M05Dc_0245.wav|Un no turienes viņš vairs nav atgriezies atpakaļ.
kbm3oFtPQD8_0000.wav|MOPSIS jeb NELAIME TĒRBATAS IELĀ.
kbm3oFtPQD8_0001.wav|Jauks bet nepamācošs stāsts divās daļās.
kbm3oFtPQD8_0002.wav|Tie lasītāji, kuri manai rakstnieka gaitai sekojuši, varbūt atminēsies, ka reiz sarakstīju stāstu par cūku, kura runājuse.
kbm3oFtPQD8_0003.wav|Šitas stāsts vispār ar tādu labvēlību tika apspriests un uzņemts, ka nodomāju tūliņ sacerēt otru par zirgu, kas smējies.
kbm3oFtPQD8_0004.wav|Bet kaķis šim nodomam pazīstamo baļķi aizvilka priekšā.
kbm3oFtPQD8_0005.wav|Mana interese tomēr no tā laika priekš četrkājaiņiem palika visai dzīva un kļuva neilgi atpakaļ bagātīgi atalgota caur to, ka dabūju zināt sekošo, kā virsrakstā kaunīgi minēju, jauko stāstu par mopsi, kurš uzturēja veselu dzimtu.
kbm3oFtPQD8_0006.wav|Nav jau nekāds brīnums, ka kustoņi vai vispār dzīvnieki uztur radības kungu.
kbm3oFtPQD8_0007.wav|No arāja zirdziņa vai iedīdītiem papagaiļiem nemaz nerunājot, ir noticis, ka trīs četri cilvēki pārtiek no sešām mācītām blusām.
kbm3oFtPQD8_0008.wav|Vismazāk kādus gadus atpakaļ Rīgā viesojās kāda Emmelīnes jaunkundze ar savu blusu teātri, kura nebūt neesot izskatījušās badā pamiruse.
kbm3oFtPQD8_0009.wav|Bet gan vairāk tuvojusēs tam miesas sastāvam, caur kura novēršanu profesors Šveningers kļuvis slavens.
kbm3oFtPQD8_0010.wav|Tāpat nav nekas nedzirdēts, ka teļi ar divām galvām uztur dzimtu, kurai ir sešas vai pat septiņas galvas.
kbm3oFtPQD8_0011.wav|Ir arī bijuši un ir arī tagad vēl mopši, kuri cirkū rāda savu mākslu un ar to saviem īpašniekiem nopelnī labu grasi naudas.
kbm3oFtPQD8_0012.wav|Bet mūsu mopsis nemācēja itin nekādas mākslas, nestrādāja, cirka valodā runājot, itin nekā un tomēr uzturēja veselu dzimtu.
kbm3oFtPQD8_0013.wav|Proti, viņš bij bagāts mopsis.
kbm3oFtPQD8_0014.wav|Viņš piederēja vai, pareizāk sakot, viņam piederēja Pēterburgas Ārrīgā, veselīgā apvidū, glīta māja, kurā tas parterā apdzīvoja piecas istabas, tas ir, mājas visu kreiso pusi.
kbm3oFtPQD8_0015.wav|Labajā pusē dzīvoja kāds ārsts, saprotams, cilvēku ārsts, bet kurš mopša slimības gadījumos, bīdamies, ka īri nepaaugstina, visā klusībā kļuva arī par lopu ārstu.
kbm3oFtPQD8_0016.wav|Bez tam mopšam piederēja arī vēl veca kundze ar tādiem savādiem vaigiem, kuri, lai gan ne liesi, tomēr kā kabatas abpus zodam karājās uz leju.
kbm3oFtPQD8_0017.wav|Šīs kundzes uzdevums bij mopsi ar visu to apgādāt, kas viņa dzīvi varēja padarīt par dzīvi Leiputrijā.
kbm3oFtPQD8_0018.wav|Viņa ēdināja to, guldināja viņu, mazgāja viņu, ķemmēja viņu, skūpstīja viņu un apšuva viņu.
kbm3oFtPQD8_0020.wav|Savos vaļas brīžos viņa arī saņēma īres naudu no mājas iedzīvotājiem un kvitēja par to, jo mopsis pats neprata rakstīt.
kbm3oFtPQD8_0021.wav|Par to viņai bij brīv turēt ķēkšu un istabas meitu, un reizē ar mopsi tā drīkstēja ēst un vienā istabā ar viņu gulēt.
kbm3oFtPQD8_0022.wav|Kundze gulēja uz atsperu matrača, mopsis uz zila samta spilveņa ar dzeltenām zīda vijolītēm.
kbm3oFtPQD8_0023.wav|Uz zāles loga bij ar melnu, presētu samtu pārvilkts spilvenis, uz kura gulēdams mopsis garāmgājējos noskatījās.
kbm3oFtPQD8_0024.wav|Tā kā īres bij augstas, tad mopsim ik gadus ienāca prāva summa, kura ar laiku caur vecās kundzes apdomīgo rīcību bij pieauguse par ievērojamu kapitālu.
kbm3oFtPQD8_0025.wav|Bet nevajaga tādēļ domāt, ka mopsis būtu bijis skopulis.
kbm3oFtPQD8_0026.wav|Viņš savam purnam neatrāva nekāda gārduma, un vecā kundze sekoja viņa paraugam.
kbm3oFtPQD8_0027.wav|Arī pilsētas lopu patversme zināja, ka skopums nebij viena no mopša rakstura īpašībām.
kbm3oFtPQD8_0028.wav|Jo, kad tas reiz ļoti bīstami bij saslimis, tad tas bij ticis ārstēts un laimīgi izārstēts minētā patversmē, par ko tas tai ik gadus uz Jaungadu piesūtīja simts rubļu lielu pabalstu.
kbm3oFtPQD8_0029.wav|Bet citādi gan viņš gar ļaudīm un viņu postu maz likās ziņots ar filozofisku mieru viņš no sava presētā samta stāvokļa noraudzījās uz pasauli jeb, pareizāk sakot, uz ielu viņa loga priekšā.
kbm3oFtPQD8_0030.wav|Visiem tikpat nevarēja palīdzēt, tad jau bij gudrāk acu nekurp tālāk nepamest.
kbm3oFtPQD8_0031.wav|Bet šādai omulīgai dzīvei bij tās sekas, ka mopsis par daudz sāka apvelties jeb aptūkt.
kbm3oFtPQD8_0032.wav|Ārsts viņam ieteica vairāk kustēties spirgtā gaisā, un vecā kundze raudādama nopirka uzpurni un pate ar savu roku notamborēja zīda pavadu, ar ko dārgo mopulīti izsargāt no neceļiem un noklīšanas.
kbm3oFtPQD8_0033.wav|Tā viņi, no Ziemas svētkiem sākot, labu laiciņu mierīgi ik dienas gāja pastaigāties.
kbm3oFtPQD8_0034.wav|Vecā kundze uz trotuāra, mopsis viņai līdzās.
kbm3oFtPQD8_0035.wav|Retos gadījumos tas ielēca renstelē un paostīja ar sašņobītu purnu, kas tajā par šķidrumu bij sasalis ledū.
kbm3oFtPQD8_0037.wav|Bet tad lietas grozījās.
kbm3oFtPQD8_0038.wav|Mopsis pret pavasari sāka kļūt nemierīgs, un vienaldzība, ko tas bij izrādījis pret citiem suņiem, pamazām pārgāja dzīvā interesē.
kbm3oFtPQD8_0040.wav|Mopsis kļuva plebejiski joviāls, itīpaši vēl, ja tas ceļā satikās ar kādu mopseni vienalga, precētu vai neprecētu.
kbm3oFtPQD8_0041.wav|Jā, reiz pat šādā gadījumā izcēlās tāds skandāls, ka vecā kundze veselu dienu aiz uztraukuma un tikumiskām dusmām sagulēja gultā un sevī nosprieda mopsi nekad vairs nepavadīt.
kbm3oFtPQD8_0042.wav|Tā kā viņa savu dievokli mūžam vienu nebūtu laiduse uz ielas, tad tas bij tas pats, it ka mopsim būtu ticis piespriests cietuma sods uz visu mūžu.
kbm3oFtPQD8_0044.wav|Ne par velti viņš savās mājās bij kungs.
kbm3oFtPQD8_0045.wav|Viņš negulēja vairs mierīgi uz sava presētā samta spilveņa, bet piebāza degunu pie loga rūts, lēkāja un kauca.
kbm3oFtPQD8_0046.wav|Tad viņš plēsās pie durvīm, apgāza četrus puķu podus, pie kam kāds septiņdesmit trīs gadus vecs kaktuss.
kbm3oFtPQD8_0047.wav|Kas nupat kā taisījās ziedēt, tikko vidū nepārlūza pušu.
kbm3oFtPQD8_0048.wav|Uzlēca uz plīša zofa un atstāja tur pēdas, kas tikai ķīmiskā ceļā vien atkal bij deldējamas.
kbm3oFtPQD8_0049.wav|Ar vārdu sakot, Bobijs izturējās kā daždien vecpuisis, kuru kaislība sagrābuse un kas caur to kļuvis pavisam dulls un traks.
kbm3oFtPQD8_0051.wav|Šis necilvēks tikai pasmaidīja varēja redzēt, ka tas gribēja smieties, bet aiz gudrības viņš savaldījās un deva kundzei padomu, lai tā mierīgi mopsi laižot vienu pašu uz ielas, tur tas iztrakošoties un, mājās pārnācis, būšot atkal vecais, godīgais un omulīgais jaunkungs.
kbm3oFtPQD8_0053.wav|Kā nu tāds inteliģents suns varot paputēt ārsts atbildēja.
kbm3oFtPQD8_0054.wav|Bet, ja nu tas arī notiktu, tad taču priekš tāda gadījuma Bobijam pie kakla sprādzes esot sudrabā iekalta dzīvokļa adrese, tā viņam arvien piepalīdzēšot laimīgi nokļūt mājās.
kbm3oFtPQD8_0055.wav|Jo tādu jau esot maz, kas par niecīgiem pūliņiem nevēlētos saņemt krietnu pateicības algu.
kbm3oFtPQD8_0057.wav|Ar īsiem, kūleniskiem lēcieniem suns aizkulcenēja projām, un kundze vēl redzēja, kā tas pie kāda telefona staba piesteidzās, to apostīja un tad viņa iegāja istabā atpakaļ.
kbm3oFtPQD8_0058.wav|Ar nemierīgu sirdi viņa piesēdās pie loga un sāka no rozā cefirvilnas adīt mopulītim muguras sedziņu, ar kuru tā viņu viņa vārda dienā gribēja pārsteigt, jo mopša dzimšanas dienas tā diemžēl nezināja.
kbm3oFtPQD8_0060.wav|Bet adīšana šodien lāgā neveicās.
kbm3oFtPQD8_0061.wav|Arvien vecās kundzes acis pavērsās uz ielu, un viņa ik piecas minūtes nopūtās un ar nepatikšanu papurināja galvu, iedomādamās tās situācijas, kādās Bobijs tagad varēja atrasties.
kbm3oFtPQD8_0062.wav|Viņas ausis sagaidīja durvju zvana skaņas, viņai tā bij, it kā viņas mīlulis varētu būt apdomājies un atgriezies atpakaļ.
kbm3oFtPQD8_0063.wav|Viņš varbūt stāvēja ārā un gaidīja un kāds garāmgājējs bij tik laipns un pavilka aiz spīdošās misiņa pogas.
kbm3oFtPQD8_0064.wav|Bet zvans neatskanēja, laiks aiztecēja, un pusdiena jau bij klāt.
kbm3oFtPQD8_0065.wav|Bet Bobija vēl nejuta.
kbm3oFtPQD8_0067.wav|Beidzot mopsis ieradās pa ķēķa durvīm.
kbm3oFtPQD8_0070.wav|Tas bij viss rājiens, ko mopsis dabūja.
kbm3oFtPQD8_0072.wav|Viņa paņēma suni aiz priekškājām un ieveda to mazgājamā istabā, kur to istabas meita ar siltu ūdeni, ziepēm un mīkstu švammi atkal pārvērta par civilizētu mopsi.
kbm3oFtPQD8_0074.wav|Ta tas gāja trīs dienas no vietas, tad notika nelaime.
kbm3oFtPQD8_0075.wav|Mopsis nozuda.
kbm3oFtPQD8_0076.wav|Ar to sākas šī jauka stāsta otra un garāka daļa.
kbm3oFtPQD8_0078.wav|Vienu no šīm istabelēm apdzīvoja dvorņiks ar sievu un bērnu, otru viņa brālis ar sievu un trim bērniem.
kbm3oFtPQD8_0079.wav|Dvorņiks no savas algas iztika gluži labi, bet viņa brāļam klājās tā paplāni.
kbm3oFtPQD8_0080.wav|Nekāda sevišķa amata neprazdams, tas bij atnācis uz pilsētu, bij iestājies fabrikā, saslimis, vietu zaudējis un pelnīja tagad savu dienišķu maizi gan šā, gan tā reizēm arī nekā.
kbm3oFtPQD8_0081.wav|Tādos laikos zobi bij jākar vadzī, ja brālis nespēja izpalīdzēt.
kbm3oFtPQD8_0082.wav|Un, luk, šadi tukši janči Karkliņam reiz atkal taisni bij uznākuši tad, kad mopsis kā savvaļnieks pa lauku sāka staigāt apkārt.
kbm3oFtPQD8_0083.wav|Kad Bobijs pirmajā dienā pārnāca mājās, Kārkliņš stāvēja pie sētas vārtiem un domāja, uz kuru pusi griezties darba meklēt.
kbm3oFtPQD8_0084.wav|Mopsis pienāca pie viņa, paļuncēja ar strupo asti un iešmauca sētā.
kbm3oFtPQD8_0085.wav|Kārkliņš aizgāja uz Daugavmalu un nopelnīja tur līdz vakaram trīsdesmit kapeiku.
kbm3oFtPQD8_0086.wav|Mopša otrā iziešanas diena bij svētdiena.
kbm3oFtPQD8_0087.wav|Kārkliņš brāļam palīdzēja noslaucīt ielu nama priekšā, kad Bobijs lepni iznāca pa parādes durvīm.
kbm3oFtPQD8_0089.wav|Arī Kārkliņš paglaudīja suņa samtam līdzīgo muguru, par ko šis glaimotāju pamatīgi apošņāja un tad aizskrēja savās darīšanās.
kbm3oFtPQD8_0090.wav|Tam tikai dzīve Kārkliņš nopūtās, Bobijam noskatīdamies pakaļ.
kbm3oFtPQD8_0091.wav|Jā, dvorņiks atbildēja, un tad viņi atkal nokāpa pagrabā, kur Kārkliņa abi vecākie bērni ar basām kājām un skrandainos svārciņos tupēja ķēķī un ēda kartupeļus, sālī mērcēdami.
kbm3oFtPQD8_0092.wav|Trešajā Bobija brīvības dienā Kārkliņš, darba meklēdams, veltīgi nostaigājās gan gar dzelzceļu, gan gar Daugavmalu.
kbm3oFtPQD8_0093.wav|Viss, ko tas pārnesa mājās, bij piecpadsmit kapeikas.
kbm3oFtPQD8_0094.wav|Gluži noguris viņš atvēra sētas vārtus un satika sētā Bobija ķēkšu un istabas meitu.
kbm3oFtPQD8_0096.wav|Kārkliņš ievaicājas abam dienestniecem, ko tas te ārā darot, un šīs nesievietes ņirgādamās atzinās, ka viņas tā velna suņa gaidot mājā.
kbm3oFtPQD8_0097.wav|Ak tad viņš lielmātei ir gan tik mīļš Kārkliņš ievaicājās.
kbm3oFtPQD8_0098.wav|Vai Dieviņ ķēkša iesaucas.
kbm3oFtPQD8_0099.wav|Pasargi tētīt, ja tas tauku piks reiz nozustu.
kbm3oFtPQD8_0101.wav|Ir jau nu arī glīts suns, Kārkliņš apdomīgi piezīmēja.
kbm3oFtPQD8_0102.wav|Istabas meita zobgalīgi iesmējās, bet, kad mopsis taī pašā acumirklī iespraucās pa vārtu šķirbu sētā, tad tā viņam ar joni gāzās pretim un apsveica to ar veselu mīlināšanas vārdu vārdnīcu.
kbm3oFtPQD8_0103.wav|Ķēkša savai biedrenei negribēja palikt pakaļ un tā, viena suņam pie vieniem sāniem, otra pie otriem, to it kā kādu triumfatoru aizveda projām.
kbm3oFtPQD8_0104.wav|Domīgi Kārkliņš labu brīdi noraudzījās uz durvīm, aiz kuram meitas ar mopsi bij nozudušas.
kbm3oFtPQD8_0105.wav|Tad viņš atkal nokapā sava istaba, kur viņa dzimta mielojas pie rupjas maizes un siļķu sālījuma.
kbm3oFtPQD8_0106.wav|Naktī, kas šai dienai sekoja, Kārkliņa miegs nebij visai teicams, viņš bieži valstījās no vienas puses uz otru un piecēlās rītā jau labi agri.
kbm3oFtPQD8_0107.wav|Viņa pirmā gaita bij uz tuvējo pārtikas preču bodi, kur tas jau bij ietaisījis ap desmit rubļu lielu parādu, uz kura samaksāšanu bodnieks veltīgi gaidīja.
kbm3oFtPQD8_0108.wav|Iegājis bodē, Kārkliņš lūdza, lai bodnieks esot tik labs un vēl uz parāda iedodot pusmārciņu desas.
kbm3oFtPQD8_0109.wav|Kāds radinieks iebraukšot no zemēm, atnesīšot viņam naudu, tā ka šis arī labu daļu no sava parāda varēšot nolīdzināt.
kbm3oFtPQD8_0110.wav|Pusmārciņa desas nav liela manta, bodnieks nosvēra un iedeva to Kārkliņam.
kbm3oFtPQD8_0111.wav|Padevīgi pateikdamies, Kārkliņš nozuda.
kbm3oFtPQD8_0112.wav|Šīs dienas pēcpusdiena mopsis nepārnāca mājas.
kbm3oFtPQD8_0114.wav|Viņa tā raudāja, ka kabatas abpus zodam drebēja.
kbm3oFtPQD8_0115.wav|Lauzīja rokas, skrējano ķēķa guļamistabā, no guļamistabas ķēķī, telefonēja policijai, lopu patversmei, lopu aizstāvēšanas biedrībai.
kbm3oFtPQD8_0116.wav|Un aizsūtīja visām dienas avīzēm sludinājumus, kuros mopša atradējam un atvedējam tika apsolīta ļoti laba pateicības alga.
kbm3oFtPQD8_0117.wav|Meitām pārmaiņām naktī bij jāvāķē pie parādes durvīm var būt, ka mopulītis pie tām kašņājas, dvorņikam pie vārtiem.
kbm3oFtPQD8_0118.wav|Par velti suns nepārnāca.
kbm3oFtPQD8_0119.wav|Baigā gaidīšanā aiztecēja nākoša diena.
kbm3oFtPQD8_0120.wav|Ķekša un istabas meita kundzi mierināja ar aizrādījumiem uz gaidāmiem avīžu sludinājumiem.
kbm3oFtPQD8_0122.wav|Tā pienāca vakars, un kundze, kura turēja tikai vienu vācu avīzi, lika no visām nopirkt pa numuram un izlasīja ar asarojošām acīm savus sludinājumus.
kbm3oFtPQD8_0123.wav|Apziņa, ka nu arī citi lasīja par viņas nelaimi, viņu tā kā drusku apmierināja, un ar lielākām cerībām nekā vakar viņa devās gulēt.
kbm3oFtPQD8_0124.wav|Bet jauna diena šo cerību piepildīšanu negribēja atnest.
kbm3oFtPQD8_0125.wav|Bij jau pāri pusdienas laikam, un neviens vēl parādes durvju zvana nebij skandinājis.
kbm3oFtPQD8_0126.wav|Te kads nedroši pieklauvēja pie ķēķa durvīm.
kbm3oFtPQD8_0127.wav|Ķekša tas atvēra, un iekšā ienāca Kārkliņš ar Bobiju padusē.
kbm3oFtPQD8_0128.wav|Ko, jūs, ar Bobīti ķēķa nāra iesaucās un devās ar joni iekšējās telpās, kur Kārkliņš to dzirdēja kliedzam: Lielmāt, Bobīts, Bobīts klāt, Bobīts mājā!
kbm3oFtPQD8_0130.wav|Mopsis, kuru Kārkliņš arvien vēl turēja padusē, sāka karcenēt, vīrs to nolaida zemē un paklanījās mēmi.
kbm3oFtPQD8_0132.wav|kundze iesaucās aizrautā balsī un noliecās uz priekšu, gribēdama glāstīt savu mīluli, kurš, gan uz pakaļkājām paceldamies, gan palēkdams uz augšu, sniedzās pēc savas kopējas mutes.
kbm3oFtPQD8_0144.wav|Un viņa paņēma mopsi klēpī un bučoja to kā mazu bērnu.
kbm3oFtPQD8_0145.wav|Tikai kad pirmie atkalredzēšanās prieki bij pārgājuši, kundze ieraudzīja, ka mopsis bij ļoti netīrs, un, pagriezusēs uz Kārkliņu, viņa laipni sacīja:
kbm3oFtPQD8_0151.wav|Es, lielmāt, viņu atradu pie Ķeizara dārza, Kārkliņš atbildēja.
kbm3oFtPQD8_0153.wav|uz Daugavpusi ...
kbm3oFtPQD8_0160.wav|Kundzes zīda kleita aizčaukstēja projām, arī dubļainais mopsis nozuda.
kbm3oFtPQD8_0161.wav|Pēc brīža istabas meita iznesa lielu glāzi tumša vīna un veselu kaudzi marmelādes.
kbm3oFtPQD8_0162.wav|Baz tos ķeša, meita pamācīja, un Kārkliņš izdzēra vīnu un iebāza saldumus ķešā.
kbm3oFtPQD8_0164.wav|Še jums būs, mīļais draugs, viņa sacīja un pasniedza Kārkliņam zelta gabalu.
kbm3oFtPQD8_0165.wav|Vīrs uz to pameta acis un sarāvās.
kbm3oFtPQD8_0166.wav|Viņš ieraudzīja skaitli piecpadsmit.
kbm3oFtPQD8_0167.wav|Paldies, lielmāt, simtu paldies, lielmāt!
kbm3oFtPQD8_0170.wav|Tātad nu prieks valdīja mopša lepnajās istabās, prieks pagrabā, kur Kārkliņa dzimta šodien spirdzinājās pie svaigas aitas gaļas zupas ar baltiem, neskābētiem kāpostiem un sarkaniem burkāniem.
kbm3oFtPQD8_0171.wav|Bez tam Kārkliņš, kā bij solījies, bodniekam aizmaksāja daļu no parāda.
kbm3oFtPQD8_0172.wav|Tas taču bij vienalga, vai nu nauda bij ienākuse no lauku radinieka, vai par atradībām, galvenā lieta bij tā, ka Kārkliņš turēja vārdu.
kbm3oFtPQD8_0173.wav|Bet cik ilgi ar desmit rubļiem piecas mutes un piecus vēderus var apmierināt, sevišķi, ja par šo naudu arī vēl iegādā kādu nepieciešami vajadzīgu drēbes gabalu?...
kbm3oFtPQD8_0174.wav|Nepagāja mēneša laiks, un Kārkliņa bērni tupēja atkal pie kartupeļu katliņa un sāls bļodiņas un viņš pats stāvēja sētas vārtos un skatījās domīgi uz ielu.
kbm3oFtPQD8_0175.wav|Viņš arvien vēl bij bez pastāvīgas vietas.
kbm3oFtPQD8_0176.wav|Dienas četras tas pie kādas būves bij nesis ķieģeļus, bet drīz vien tas manīja, ka priekš tik grūta darba vēl diezgan nebij atveseļojies, un vieglāks negadījās!
kbm3oFtPQD8_0177.wav|Ar Bobiju pa tam starpām bij notikuši dažnedažādi mēģinājumi.
kbm3oFtPQD8_0179.wav|Bet ar to mopsis nebūt vairs nebij mierā un uzvedās tik necivilizēti, ka istabas meita kundzei jau divas reizes bij uzteikuse dienestu.
kbm3oFtPQD8_0181.wav|Kundze uzmeklēja atkal tamborēto zīda pavadu un atkal pate Bobiju veda pastaigāties.
kbm3oFtPQD8_0182.wav|Bet mopsis, ar brīvību apradis un skraidelēdams no liekiem taukiem atsvabinājies, vairs arī pavadas necieta un raustījās pie tās tādā mērā, ka kundzei roka sāka tirpt un Bobijam pašam acis kā baltas pogas no galvas spiedās ārā.
kbm3oFtPQD8_0183.wav|Šo uzskatu kundze nevarēja izturēt un palaida suni vaļā.
kbm3oFtPQD8_0184.wav|Lai notika kas notikdams.
kbm3oFtPQD8_0185.wav|Bet pagāja trīs apaļas nedēļas, un mopsis ik dienas kārtīgi pārnāca mājā.
kbm3oFtPQD8_0187.wav|Bet šoreiz viņš bij drošāks un prasīja veselu mārciņu.
kbm3oFtPQD8_0188.wav|Bodnieks to viņam nosvēra.
kbm3oFtPQD8_0189.wav|Taī paša diena bij liela brēka lepnajās istabas: pulkstens bij seši pēc pusdienas, un mopulītis no špaciera vēl nebija atpakaļ!
kbm3oFtPQD8_0190.wav|Bet šoreiz kundzi vieglāk izdevās apmierināt.
kbm3oFtPQD8_0191.wav|Kad jau Bobītim pirmo reizi tik laimīgi bij izgājis, kādēļ tad tam otru reizi lai nelaimējas atkal nokļūt mājās?
kbm3oFtPQD8_0192.wav|Vajadzēja tikai atkal viņu ielikt avīzēs.
kbm3oFtPQD8_0194.wav|Viņa gaidīja divas, trīs, četras piecas dienas.
kbm3oFtPQD8_0195.wav|Piektā dienā viņa nekā vairs nebaudīja, izņemot divu orangžu sulu ar cukuru un drusku ūdens ...
kbm3oFtPQD8_0196.wav|Te pie ķēķa durvīm bij dzirdama kaunīga klauvēšana.
kbm3oFtPQD8_0197.wav|Ķēkša atvēra, un iekšā ienāca Kārkliņš ar mopsi padusē, kas šoreiz bij gluds un glīts kā konfekte.
kbm3oFtPQD8_0198.wav|Mana mute ir par neveiklu, lai tā spētu attēlot atkalredzēšanās skatu starp veco kundzi un mopsi.
kbm3oFtPQD8_0199.wav|Atstāsim neskaitītus tos kusiņus, tos prieka izsaucienus, tās asaras, tos kaucienus un lēcienus, un smilkstējienus, kuri šo acumirkli padarīja par tik aizgrābjošu.
kbm3oFtPQD8_0200.wav|Atstāsim ķēķi kopā ar Kārkliņu, kas mopsi Āgenskalnā kādā sētā bij atradis ar bērniem rotājamies un kurš nu ar divdesmitpiecnieku rokā nokāpa savā pagraba dzīvoklī.
kbm3oFtPQD8_0201.wav|Divdesmit pieci rubļi ir laba, pat ļoti laba nauda.
kbm3oFtPQD8_0202.wav|Bet, ja no tās arī tikai pa grašam ik dienas ņem nost, tad tomēr tā vienreiz iziet.
kbm3oFtPQD8_0203.wav|Un Kārkliņam bij jāizdod pa rubļam.
kbm3oFtPQD8_0204.wav|Viņš atkal sāka iet pie būves un bij tur kādā dienā tā sastaipījies, ka bij jāliekas gultā un jāatsauc ārsts.
kbm3oFtPQD8_0206.wav|Bads Kārkliņiem arvien sajūtamāk spiedās virsū.
kbm3oFtPQD8_0207.wav|Ari mopsim neklājās gluži tā, kā tas vēlējās.
kbm3oFtPQD8_0208.wav|Pirmo reizi savā mūžā viņš neizdabūja savu gribu cauri.
kbm3oFtPQD8_0209.wav|Proti, viņš varēja ālēties, kā gribēja, uz ielas bez tamborētās zīda pavadas tas vairs netika.
kbm3oFtPQD8_0210.wav|Vienīgā izpriecāšanās vieta, kurtas brīvi varēja skraidīt apkārt, bij mājas sēta.
kbm3oFtPQD8_0211.wav|Divās pusēs šī sēta tika ierobežota no namu sienām, trešā pusē bij ciets, augsts dēļu žogs, aiz kura sākās kaimiņu dārzs, un ceturtā pusē atradās dēļu sēta ar vārtiem, kuri tagad tika turēti aizslēgti.
kbm3oFtPQD8_0212.wav|Tā nedz ļaunai rokai nebij iespējams Bobiju aizvest, nedz arī viņam pašam varēja laimēties tikt uz ielas, jo dvorņiks ar savu vietu galvoja par to, ka tas pie vārtu atvēršanās neizspruka ārā.
kbm3oFtPQD8_0213.wav|Šādā kārtā mopsis baudīja tādu neīstu, iedomātu brīvību, ēda labi un filozofēja uz sava presētā samta pie loga uz ielas pusi.
kbm3oFtPQD8_0215.wav|Bet Kārkliņš nevarēja un nevarēja atkal tikt uz kājām.
kbm3oFtPQD8_0216.wav|Vājā barība tam neļāva pienācīgi atspirgt, un kā ēna viņš, pavasara laipnai saulei atspīdot, pa mājas sētu slīdēja apkārt.
kbm3oFtPQD8_0217.wav|Kada vakara, kad bērni jau bij iemiguši, viņš ilgāk sarunājas ar savu sievu un abi vienojās tajās domās, ka šitā ilgāk vairs nevarot dzīvot.
kbm3oFtPQD8_0218.wav|Esot jāmēģina tikt pie labākas pārtikas.
kbm3oFtPQD8_0219.wav|Vispirms lai sieva pārnesot mājās pusotras mārciņas labas desas.
kbm3oFtPQD8_0220.wav|Bodnieks to varbūt vēl došot uz parāda.
kbm3oFtPQD8_0221.wav|Bodnieks nebija necilvēks un bālajai sievai nosvēra kāroto desas luņģi un ietina to brūnajā pakpapīrā.
kbm3oFtPQD8_0222.wav|Taī pašā dienā Bobijs neieradās uz launagu.
kbm3oFtPQD8_0223.wav|Kad ķēkša viņa veltīgi bij izsaukājusēs, tad istabas meita mopša gāja meklēt un atrada aiz mājas stūra zem sētas izkāstu paprāvu caurumu.
kbm3oFtPQD8_0224.wav|Bobijs acīmredzot pa sētas apakšu bij iespraucies kaimiņu dārzā, kur senāk pa reizei bij bijuse dzirdama smalka riešana.
kbm3oFtPQD8_0225.wav|Viņš laikam kādai mopsenei bij kritis par upuri!...
kbm3oFtPQD8_0226.wav|Astoņas dienas pēc šī nelaimes atgadījuma bij pagājušas.
kbm3oFtPQD8_0228.wav|Viņa bij apbraukājuse abas lopu patversmes, bij rakstījuse, bij telefonējuse, raudājuse, gavējuse, krampjos gulējuse.
kbm3oFtPQD8_0229.wav|Bij pie vienas zīlnieces un divām kāršu licējām bijuse.
kbm3oFtPQD8_0231.wav|Uz kundzes pavēli caurums sētā netika aizmests cieti, var būt, ka mopsis pa to kādā laimīgā brīdī atkal ieradās.
kbm3oFtPQD8_0232.wav|Ik dienas kundze apmeklēja nelaimes vietu, paskatījās pēdās, ko kaimiņu kaķi smiltīs bij ieminuši, papurināja sēri galvu un atgriezās uz mopša tukšajām istabām atpakaļ.
kbm3oFtPQD8_0234.wav|Viņa atminējās, ka šāds raibums Kārkliņam vestes izgriezumā bij bijis redzams, un, piepešai iedvesmai paklausīdama, viņa nokāpa pagraba dzīvoklī.
kbm3oFtPQD8_0236.wav|Karkliņi istabiņu laikam mazliet bij uzposuši priekš negaidītās viešņas.
kbm3oFtPQD8_0237.wav|Kārkliņš sēdēja uz gultas; pie maza galda stāvēja meitene, un kakta rīkojās sieva, dažādus drēbes gabalus pie sienas piekārdama.
kbm3oFtPQD8_0238.wav|Gultas kājgalī bij redzams augsts grozs ar šauru dibenu un paplatu virsu.
kbm3oFtPQD8_0239.wav|Pašā apakšā likās esam ogles, tad augstāk pa šķirbām bij redzamas smalkas zāģu skaidas, tā sauktā koka vilna, un raibi papīru atkritumi.
kbm3oFtPQD8_0240.wav|Pašā augšā bij uzklāts vairākkārt salocīts pašausts deķis.
kbm3oFtPQD8_0241.wav|Kundze sveicināja laipni un vaicāja Kārkliņam, kā tam ejot.
kbm3oFtPQD8_0242.wav|Uzrunātais likās esam ļoti apjucis un atbildēja, ka klājoties tā ar Dievu uz pusēm.
kbm3oFtPQD8_0243.wav|Atveseļošanās par daudz gausi ejot uz priekšu.
kbm3oFtPQD8_0247.wav|Varbūt būs laime trīsreiz.
kbm3oFtPQD8_0249.wav|Sieva Kārkliņa vietā pasteidzās atbildēt, ka vīrs beidzamās dienās par lielmātes sunīti vien esot runājis un jau gribējis iet šur tur pēc viņa apraudzīties, bet nejūties vēl diezgan spēcīgs.
kbm3oFtPQD8_0250.wav|Bet nu gan būšot vai rītdien jāapstaigā Daugavmala un Pārdaugava.
kbm3oFtPQD8_0251.wav|Var būt, ka laimēšoties arī trešo reizi ar atrašanu.
kbm3oFtPQD8_0252.wav|Katram cilvēkam esot sava sevišķa laime, un Kārkliņam jau no mazām dienām priekš atradībām esot bijušas labas acis.
kbm3oFtPQD8_0258.wav|Kundzei asaras sāka birt, un, no piepeša nespēka pārņemta un no neierastā smagā gaisa apreibināta, tā sagrīļojās un noslīdēja uz kurvja pie gultas kājgaļa.
kbm3oFtPQD8_0259.wav|Bet pēkšņi ta atkal pietrūkās kājas, jo grozs ta pavisam savadi ieņerkšķējās.
kbm3oFtPQD8_0260.wav|Kas tur, vai iekš to kurv...
kbm3oFtPQD8_0262.wav|Nekās, lielmāt, nekas Kārkliņete tā kā drusku sabijusēs apgalvoja.
kbm3oFtPQD8_0264.wav|Tas grozs tāds vecs nu un čīkst ...
kbm3oFtPQD8_0265.wav|Un zibeņa ātrumā tā paķēra gultas vienīgo spilveni un uzmeta to uz groza.
kbm3oFtPQD8_0266.wav|Tā būs drusku mīkstāk.
kbm3oFtPQD8_0268.wav|Kārkliņenei apbira asaras, šai jūtīgajā raksturojumā klausoties, un viņa nodievojās, ka viņa nerimšot un nerimšot, kamēr skaistais sunīts nebūšot atrasts.
kbm3oFtPQD8_0271.wav|Vēl kādu brītiņu pie līdzjūtīgā pāra pakavējusēs, kundze pacēlās un aizgāja ar drusku atvieglinātu sirdi.
kbm3oFtPQD8_0272.wav|Varbūt, ka Kārkliņam, ja tas meklēja, tiešām laimīgs gadījums nāca palīgā un viņš mopsi atrada!
kbm3oFtPQD8_0273.wav|Viņai tā izlikās, it kā šim cilvēkam būtu visvairāk nojaudas, uz kuru pusi un kā mopsis bij nozudis.
kbm3oFtPQD8_0275.wav|Ej, nu ir ķeza, vai die, nu ir dumi viņa iesaucās.
kbm3oFtPQD8_0276.wav|Vīrs ātri pagriezās uz grozu, paskatījās taja un tad skumji papurināja galvu.
kbm3oFtPQD8_0277.wav|Dumi gan, dumi gan, viņš murmināja tā skaistā peļņa, kas nu vējā ...
kbm3oFtPQD8_0278.wav|Viņš klusēja brīdi un tad pielika: Bet pagaid, es tak vēl rītu lūkošu ...
kbm3oFtPQD8_0279.wav|man tur uz būves tāds labs draugs ...
kbm3oFtPQD8_0280.wav|Viņš man par mazu dzeramnaudu ...
kbm3oFtPQD8_0282.wav|Nākošā dienā Kārkliņš izgāja.
kbm3oFtPQD8_0283.wav|Kad viņš atkal pārnāca, to neviens neredzēja.
kbm3oFtPQD8_0285.wav|Šoreiz istabas meita atvēra un ielaida Kārkliņeni, kurai sekoja vīrietis mūrnieka drēbēs.
kbm3oFtPQD8_0286.wav|Kārkliņene likās esot noraudājusēs un turēja kaut ko savā priekšautā apslēptu.
kbm3oFtPQD8_0287.wav|Nelabas domas istabas meitai iešāvās galva.
kbm3oFtPQD8_0288.wav|Ko jūs tur nesiet viņa apvaicājas.
kbm3oFtPQD8_0289.wav|Apžēlojaties tas tak nebūs ...?
kbm3oFtPQD8_0290.wav|Jā, tas ir mopsītis ...
kbm3oFtPQD8_0291.wav|Kārkliņene žēlā balsī atbildēja un paplēta priekšautu.
kbm3oFtPQD8_0292.wav|Tajā gulēja Bobijs, viņš bij beigts un pagalam.
kbm3oFtPQD8_0293.wav|Žaunas tam bij atplestas, it kā tam pirms nāves būtu bijis kāds sprūds ielikts zobos, un taukās kājiņas bij tā savādi saliektas kā kādai aitai, kuru sasietu ved uz tirgu.
kbm3oFtPQD8_0294.wav|Pasauciet nu lielmāti.
kbm3oFtPQD8_0295.wav|Meita nozuda, un pēc brīža kādā attālākā istabā bij dzirdams kliedziens un dobjš kritiens.
kbm3oFtPQD8_0296.wav|Kārkliņene un mūrnieks, viens otru saprazdami, saskatījās.
kbm3oFtPQD8_0298.wav|Viņas galva bija sastīpāta ar baltu dvieli, un viņa izskatījās lieliska savās savaldītās sāpēs.
kbm3oFtPQD8_0299.wav|Pastāst man, mīla, kā tas viss bij...
kbm3oFtPQD8_0300.wav|viņa sacīja vaja balsī un nogrima ķēkšas pasniegtā krēslā.
kbm3oFtPQD8_0301.wav|Es jau nekā nezinu, lielmāt, Kārkliņene atbildēja, asaras ar radāmo pirkstu no acīm rausdama laukā.
kbm3oFtPQD8_0302.wav|Še tas mūrnieks visu redzējis.
kbm3oFtPQD8_0303.wav|Viņa tuvojas kundzei un gribēja priekšautu plest vaļa, bet šī atgaiņādamās pacēla roku un čukstēja.
kbm3oFtPQD8_0308.wav|Mūrnieks sagrozījās un tad durstīdamies izstāstīja, ka šorīt pie jaunās būves tepat netālu Tērbatas ielā liela ķieģeļu grēda apgāzdamās uzkrituse šitam sunīšam virsū.
kbm3oFtPQD8_0309.wav|Vairāk cilvēku to redzējuši, bet, tā kā katram bijis savs iesākts darbs, tad viens no otra gaidījis, lai tas suņam ejot palīgā.
kbm3oFtPQD8_0310.wav|Un tā viņš beigās zem tiem ķieģeļiem palicis guļot.
kbm3oFtPQD8_0311.wav|Pēc tam Kārkliņš esot atnācis un apvaicājies, vai atkal nevarot nākt strādāt.
kbm3oFtPQD8_0312.wav|Uz to kāds jokodamies atbildējis, lai sākot vien tos čupā sakritušos ķieģeļus kraut grēdā, tas būšot teicams darbs, jo zem tiem kāds kucēns guļot aprakts.
kbm3oFtPQD8_0313.wav|Kārkliņš arī patiesi tūliņ ķēries pie darba un atradis šo sunīti, nu, nu, nu, tā tā lieta esot notikuse.
kbm3oFtPQD8_0315.wav|Pēc brīža istabas meita mūrniekam iznesa rubli naudas un pasacīja Kārkliņenei, lai tā rītā atkal atnākot.
kbm3oFtPQD8_0316.wav|Mopsi uzlika uz viņa ar presētu samtu pārvilktā spilveņa un aiznesa uz zāli.
kbm3oFtPQD8_0317.wav|Tur viņš gulēja, kamēr kažoku konservators un putnu un zvēru izbāzējs Rozenbaums atnāca un ekspress viņam Bobiju, melnā kaliko drēbē ietītu, aiznesa līdz.
kbm3oFtPQD8_0318.wav|No tā laika Kārkliņu liktenis grozījās uz labu.
kbm3oFtPQD8_0322.wav|Tur viņa nostājās mūsu mīļā, skaistā Bobīša priekšā.
kbm3oFtPQD8_0323.wav|Kas izbāzts zālē uz sava samta spilveņa tupēja un tā savādi ar savām stikla acīm uz viņu likās noskatoties.
kbm3oFtPQD8_0324.wav|Iedūra sev ar rādāmo pirkstu labajā un kreisajā acī, ierāva ātri un spēji vēsmu pa degunu, kas izklausījās kāiešņukstēšanās, un iesacījās apspiestā balsī: Jā, kas to būtu domājis ...
kbm3oFtPQD8_0325.wav|vai nu tu vēl nevarēji dzīvot...
kbm3oFtPQD8_0326.wav|Nekā jau vis netrūka ...
kbm3oFtPQD8_0327.wav|Un tad Kārkliņene arvien pārgāja mājas, vismazāk, par diviem trim rubļiem bagātāka, nekā viņa bij atnākuse.
kbm3oFtPQD8_0328.wav|Tā Bobijs izpildīja diženo pienākumu, kas tikai retam cilvēkam izdodas: viņš arī vēl pēc nāves darīja labu.
kbm3oFtPQD8_0329.wav|Un tā viņš vēl ilgi sēdēs uz sava presētā samta un atvieglinās Kārkliņu likteni, ja Rozenbauma kungs viņu tā būs izbāzis, ka viņa skaistajā, spīdošā kažokā neiemetas kodes.
oU1LebEMcPk_1_0000.wav|Septītā nodaļa.
oU1LebEMcPk_1_0001.wav|Lai gan Ieva nezināja, ko Bērtulis bij apņēmies darīt, tad viņa tomēr manīja, ka ar to kaut kas sevišķs bij noticis.
oU1LebEMcPk_1_0002.wav|Viņš atkal ēda ļoti maz, runāja vēl mazāk un likās naktīs lāgā neguļam, tumšie gredzeni zem viņa acīm liecināja no tā.
oU1LebEMcPk_1_0003.wav|Pie tam viņš it kā kaunēdamies vai bīdamies vairījās tam cilvēkam skatīties acīs, ar ko runāja, tā ka Ievā sacēlās nelabi un nelabākie aizdomi.
oU1LebEMcPk_1_0004.wav|Viņai iešāvās prātā Bērtuļa vārdi Pret brangumu un veselību ir zāles kurus tā līdz šim tik par acumirklēja uzbudinājuma izverdumu bij turējuse.
oU1LebEMcPk_1_0005.wav|Un prasīja Bērtuļam, vai tik šis sev neesot kaut ko padarījis, vai neesot kaut kā sazāļojies?
oU1LebEMcPk_1_0006.wav|Bērtulis, saprotams, atbildēja, ka neesot, vai neesot varbūt nodomājis kaut kā zāļoties?
oU1LebEMcPk_1_0007.wav|Nu kādēļ tad šis topot tik vājš un nemaz neēdot?
oU1LebEMcPk_1_0008.wav|Nu tādēļ, ka tā pate pārcelšanās laikam vēl neesot izgājuse no kauliem, un vai tad nu arī vairs griboties ēst, kad ceļš uz Cēsīm jau zem kājām?...
oU1LebEMcPk_1_0009.wav|Bet šie izskaidrojumi Ievu nepārliecināja.
oU1LebEMcPk_1_0010.wav|Pārvēršanās, kas ar Bērtuli bij notikuse, bij par daudz liela, tai vajadzēja būt svarīgāku cēloņu.
oU1LebEMcPk_1_0011.wav|Ieva domāja, ka Bērtulis nodarbojoties ar pašsiepkavības domām.
oU1LebEMcPk_1_0012.wav|Lielas bailes viņu pārņēma.
oU1LebEMcPk_1_0013.wav|Rūpīgi ta pārraudzīja katru soli, ko Bērtulis spēra, katru darbu, ko tas darīja.
oU1LebEMcPk_1_0014.wav|Ja viņš kaut kur ilgāk palika, nekā vajadzēja, tad Ieva tūliņ bijās, ka tas vairs nemaz neatgriezīšoties mājā.
oU1LebEMcPk_1_0015.wav|Ja viņa to redzēja rīkojamies ar valgiem vai grožiem, tad viņas iedomība tai tūliņ rādīja Bērtuli tajos pakārušos...
oU1LebEMcPk_1_0016.wav|Rūpes par viņu, kāda nelaba, nezināma notikuma sagaidīšana Ievu pēdīgi tā nomocīja, ka tā maz dienās novārga tikpat vāja un bāla kā Bērtulis.
oU1LebEMcPk_1_0017.wav|Tiem būs grūti šķirties, kad jau tagad ta nobēdājušies, mājas ļaudis runāja...
oU1LebEMcPk_1_0018.wav|Ta svētdiena pienāca, Bērtulis apģērbās ka arvienu, kad viņš izgāja uz lauku, un aizgāja kopā ar citiem uz baznīcu, Ieva palika mājā.
oU1LebEMcPk_1_0019.wav|Daudz vēlāk nekā tie citi Bērtulis no baznīcas pārnāca mājā.
oU1LebEMcPk_1_0020.wav|Ieva, kas pa logu viņa nākšanā noskatījās, nomanīja no viņa smagās iešanas, ka tas atkal reiz pēc ilgāka laika krietni bij sadzēries.
oU1LebEMcPk_1_0021.wav|Viņa to redzēja ieejam puišu klētiņā un gribēja arī tūliņ doties turp, kad saimniece viņu sauca.
oU1LebEMcPk_1_0022.wav|Pagāja labs brīdis, līdz Ieva, uzdoto darbu padarījuse, varēja doties uz klētiņu.
oU1LebEMcPk_1_0023.wav|Klētiņas durvis arvien vēl stāvēja vaļā, klētiņa bija tukša.
oU1LebEMcPk_1_0024.wav|Pate nevarēdama saprast, kādēļ, Ieva satrūkās, aizslēdza klēti un aizsteidzās atpakaļ uz istabu.
oU1LebEMcPk_1_0025.wav|Nē, šeit jau tak Bērtuļa nebija viņa izgāja atkal ārā.
oU1LebEMcPk_1_0026.wav|Viņa paskatījās uz visām pusēm un gāja tad uz rijas piejumi, kur Bērtulis reizēm savu reibumu mēdza izgulēt.
oU1LebEMcPk_1_0028.wav|Nē, nevis sveiks un vesels: viņa ģīmis bija gandrīz tik bāls kā balināts audekls, un it kā piekusis viņš atspiedās pret rijas sienu, rokas tas bij sabāzis svārku kabatās un skatījās nespodrām acīm pienācējā.
oU1LebEMcPk_1_0029.wav|Kas tev noticis?
oU1LebEMcPk_1_0030.wav|Ieva sabijusies iesaucas, Bērtuli tādu ieraudzīdama.
oU1LebEMcPk_1_0031.wav|Apžēlojies, kāds tu izskaties, Bērtul, kas tev kai?
oU1LebEMcPk_1_0032.wav|Nekas, nekas, Bērtulis atbildēja un mēģināja smaidīt.
oU1LebEMcPk_1_0033.wav|Drusciņ nelabi nu tu zini...
oU1LebEMcPk_1_0034.wav|Bertul, Bērtulīt, kas tev šodien atkal tik daudz lika dzert!
oU1LebEMcPk_1_0035.wav|Es tevi lūdzin lūdzu, taupi savu naudu, taupi jel savu veselību!
oU1LebEMcPk_1_0036.wav|Man veselību taupīt, kad man.
oU1LebEMcPk_1_0037.wav|Apspiests kliedziens, kas piepeši izskrēja pār Ievas lūpām.
oU1LebEMcPk_1_0038.wav|Pārtrauca viņu, un tas apklusa.
oU1LebEMcPk_1_0039.wav|Pārbijusēs Ieva rādīja uz asiņainu cirvi, kas pie Bērtuļa zemē gulēja un kura Ieva ienākot nebija pamanījuse.
oU1LebEMcPk_1_0040.wav|Ko tu ar to cirvi gribēji darīt viņa iesaucās, rokas sasizdama kopā.
oU1LebEMcPk_1_0041.wav|Ko tu ar viņu gribēji darīt, saki!
oU1LebEMcPk_1_0042.wav|Ko es ar to cirvi gribēju darīt Bērtulis atkārtoja, māģenīt nosarkdams ko es ar to gribēju darīt, jā, vai negribi stāstīt, nelaimīgais!
oU1LebEMcPk_1_0043.wav|Ak, es jau zinu, tu gribēji nonāvēties.
oU1LebEMcPk_1_0044.wav|Es to zināju, es atminēju, kādas domas tev gāja pa galvu, kad tu kā sapnī staigāji apkārt un ar cirvi!
oU1LebEMcPk_1_0045.wav|Nemaz negribēju nonāvēties, Bērtulis īsi atbildēja.
oU1LebEMcPk_1_0046.wav|Vai tu mani gribēsi manīt, kam tad tas cirvis še gul, stāsti, nemelo!
oU1LebEMcPk_1_0047.wav|Es es Iev, man negribas stāstīt, ko ar cirvi gribēju darīt Bērtul!
oU1LebEMcPk_1_0048.wav|Nūja stāstīšu ar.
oU1LebEMcPk_1_0049.wav|Gribēju sev nocirst pirkstu, Bērtulis čukstēja.
oU1LebEMcPk_1_0050.wav|Gribēji?
oU1LebEMcPk_1_0051.wav|Tu jau to esi izdarījis Ieva iesaucas, cirvi satveruse.
oU1LebEMcPk_1_0052.wav|Skaties šurp, cirvis ir ar asinīm...
oU1LebEMcPk_1_0053.wav|Bet es sev patiesi neesmu pirksta nocirtis, Bērtulis sacīja nokaunējies, ja netici skaties!
oU1LebEMcPk_1_0054.wav|Viņš abas rokas izvilka no kabatām un radīja tas Ievai patiesi visi desmit pirksti vēl bij veseli.
oU1LebEMcPk_1_0056.wav|Nudie ne, klausies, kā bij: atnācu šurp uz piejumi ar nodomu sev nocirst pirkstu, lūk, šito, viņš satvēra ar kreisās rokas pirkstiem labās rokas rādāmo pirkstu, bet, kā to uzliku uz bluķa un pacēlu cirvi, tā man piepeši palika nelabi ap sirdi.
oU1LebEMcPk_1_0057.wav|Nolaidu cirvi, atpūtos drusciņ.
oU1LebEMcPk_1_0058.wav|Bet, tiklīdz kā cirvi no jauna pacēlu un domāju nu gan par tiesu cirtīšu, tā man apmetās gluži dzeltens ap acīm, cirvis izkrita no rokas un krizdams ievainoja drusciņ labo roku.
oU1LebEMcPk_1_0059.wav|No tā gribēju vai noģībt, jo nevaru skatīties asinīs, un tad tu pienāci...
oU1LebEMcPk_1_0060.wav|Ko tu gan teiktu, ja sev to pirkstu tiešām būtu nocirtis?
oU1LebEMcPk_1_0061.wav|Ieva noskurinājās.
oU1LebEMcPk_1_0062.wav|Vai tu mani labāk redzētu aizejam zaldātos vai ar nocirstu pirkstu Bērtulis vaicāja.
oU1LebEMcPk_1_0063.wav|Ej nu, Bertul, kas tas par ērmotu jautājumu.
oU1LebEMcPk_1_0065.wav|Nu, ka nu man taisnība jāsaka, bez tā viena pirksta ubagot jau nu tev nebūtu jāiet.
oU1LebEMcPk_1_0066.wav|Tas pats Bērtulis tu būtu ar deviņiem pirkstiem, kas tagad esi ar desmit.
oU1LebEMcPk_1_0067.wav|Tā, nu tad: še audekla lupata, un tur ir cirvis Iev, saņemies un nocērt tu man to pirkstu!
oU1LebEMcPk_1_0068.wav|Iztrukuses Ieva atkāpās soli atpakaļ Negudrais tai izspruka pār lūpām.
oU1LebEMcPk_1_0069.wav|To jau domāju, ka tu liegsies to darīt, Bērtulis sacīja un nodūra galvu.
oU1LebEMcPk_1_0070.wav|Tu manis tā nemīlē, kā domāju, ko tur var darīt, tā jau nav tava vaina...
oU1LebEMcPk_1_0071.wav|Bet zaldātos jau nu neiešu, ja nevarēšu citādi no tiem glābties, tad ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli.
oU1LebEMcPk_1_0072.wav|Labāk mirstu īsā, vieglā nāvē nekā liekos no turkiem pie koka piesieties un dzīvs sadedzināties, kā viņi ar nabaga serbiem darījuši...
oU1LebEMcPk_1_0073.wav|Bērtulis runāja tik drūmi un noteikti, ka Ievai pārskrēja Šaušalas pār miesu un viņas jau ārprātīgi sakustinātais prāts piepeši vai sajuka.
oU1LebEMcPk_1_0074.wav|Un šai sastāvā viņa vairs nejaudāja apķerties un sevi vaicāt, kur Bērtulis, kas nepaspēja sev nocirst pirkstu, ņems spēku priekš nogalināšanās.
oU1LebEMcPk_1_0075.wav|Viņa nejaudāja pārdomāt, vai Bērtulis varbūt tik tādēļ vien grasās nonāvēties, lai ar tādu grazīšanos apsegtu savu nupat parādīto vājumu.
oU1LebEMcPk_1_0076.wav|Nē, viņa ar šiem vārdiem tik dzirdēja pasludinām baiļu piepildīšanos, kuras viņu tik daudzreiz bij nomocījušas.
oU1LebEMcPk_1_0077.wav|Un viņa bij gatava novērst neizsakāmu caur mazu nelaimi.
oU1LebEMcPk_1_0078.wav|Ātri viņa satvēra cirvja kātu.
oU1LebEMcPk_1_0079.wav|Bērtulis, kas arvienu vēl galvu turēja nodurtu, nepamanīja, ko viņa darīja.
oU1LebEMcPk_1_0080.wav|Ka tad tu to pirkstu gribēji nocirst Ieva jautajā klusa balsi, gribēdama apslēpt tās trīcēšanu.
oU1LebEMcPk_1_0081.wav|Kā nu gribēju?...
oU1LebEMcPk_1_0082.wav|Tā, Bērtulis mierīgi atbildēja, pielika labo roku pie bluķa un rādāmo pirkstu uz tā un uzsita kreiso roku uz pirksta.
oU1LebEMcPk_1_0083.wav|Nebūtu jau tev nemaz grūti.
oU1LebEMcPk_1_0084.wav|Zibeņa ātrumā Ieva pacēla cirvi un lika tam tikpat ātri ar lielu sparu atkal nokrist.
oU1LebEMcPk_1_0085.wav|Vājš, iedobjš klaudzējiens cirvis bij dziļi ielīdis kokā, un uz kluča gulēja, nošķirts no rokas, Bērtuļa pirksts...
oU1LebEMcPk_1_0086.wav|Iev Bērtulis briesmīgās sāpēs iekliedzās un norāva roku no bluķa, tā ka papriekšu Ievai un tad viņam pašam tumša asins strāva iešāvās ģīmī.
oU1LebEMcPk_1_0087.wav|Vai Dieviņ pirksts vai asinis palīdzi, glāb Ieviņ, puķīt, rozīt Viņš izrāva linu lupatu no kabatas un aptina to ātri ap stipri asiņojošo brūci.
oU1LebEMcPk_1_0089.wav|Bet Ievai pašai vajadzēja palīga.
oU1LebEMcPk_1_0090.wav|Gribēdama ģīmi noslaucīt, tā bij nokrāsojuse savas rokas sarkanas, un ar mirkli uz tām viņa bij saļumuse un noģībuse.
oU1LebEMcPk_1_0091.wav|Skaļā balsī kliegdams, Bērtulis atstāja piejumi un skrēja uz istabu.
oU1LebEMcPk_1_0092.wav|Astotā daļa.
oU1LebEMcPk_1_0093.wav|Bija nemīlīgs rudens laiks.
oU1LebEMcPk_1_0094.wav|Sniegs ar lietu nāca lejā no melngani pelēkajām debesīm, un vējš reižu reizēm smagās piles svieda ar tādu sparu pret Sausnoru istabas logu rūtīm, ka tās dārdēja.
oU1LebEMcPk_1_0095.wav|Sētā viena ūdens peļķe stāvēja pie otras, lielās, baltās pērslas tajās krita un nozuda, tikai augstākās un sausākās vietās bij redzama plāna kārtiņa sniega.
oU1LebEMcPk_1_0096.wav|Saimes istabā bij Jēkabs, Pēteris un kādi sievieši.
oU1LebEMcPk_1_0097.wav|Pirmais sēdēja bez darba pie loga, Pēteris vija valgu, un sievieši vērpa.
oU1LebEMcPk_1_0098.wav|Visi klusēja, un tikai ratiņu troksns un ārā zemē krītošo lietus pilienu šļakstēšana bij dzirdami.
oU1LebEMcPk_1_0099.wav|Šo klusumu, kas jau labu laiku bij valdījis, katram ar savam domam nodarbojoties, pēdīgi Pēteris pārtrauca, dzirdoši nopūzdamies.
oU1LebEMcPk_1_0100.wav|Slikts laiks, viņš tad sacīja, Jēkabu uzlūkodams.
oU1LebEMcPk_1_0101.wav|Ja šitāds pastāvēs, tad ceļš aiziešanai būs vēl nelabāks nekā tad, kad braucām ložu vilkt.
oU1LebEMcPk_1_0102.wav|Jā, es arī nupat par to domāju, Jēkabs atbildēja.
oU1LebEMcPk_1_0103.wav|Ja šitāds pastāv, tad lai mani kāds cits aizved uz Cēsīm.
oU1LebEMcPk_1_0104.wav|Divas reizes pa tik sliktu laiku tādu gabalu braukt tas priekš tevis par daudz.
oU1LebEMcPk_1_0105.wav|Tad jau nu gan būtu jāsmejas, ja es no slikta laika bītos, Pēteris runāja.
oU1LebEMcPk_1_0106.wav|Nedomā, ka tādēļ, ka ar Bērtuli liedzos braukt uz dakteri, tevis negribu aizvest.
oU1LebEMcPk_1_0109.wav|Bet tevis jau citam nedošu, ko vest, lai nu laiks vai nezin cik slikts.
oU1LebEMcPk_1_0110.wav|Jēkabs uzlūkoja Pēteri pateicīgiem mirkļiem un izstiepa viņam roku pretī.
oU1LebEMcPk_1_0111.wav|Pēteris nolika pakulu skapsnu pie malas, paceļas, satvēra Jēkaba roku un nosēdās tam līdzās.
oU1LebEMcPk_1_0112.wav|Nerunā tādā balsī par Ievu, kā tu nupat darīji, Jēkabs sacīja.
oU1LebEMcPk_1_0113.wav|Viņa patiesi vairāk nožēlojama nekā nosodāma.
oU1LebEMcPk_1_0114.wav|Nav tiesa, ka tā pate no sava prāta nocirtuse Bērtuļam pirkstu, lai gan Bērtulis tā stāsta un Cēsīs komisijas priekšā par to žēlojies.
oU1LebEMcPk_1_0115.wav|Viņš pats to uzgribējis un teicies pakārties, ja Ieva viņa gribas nepiepildīšot.
oU1LebEMcPk_1_0116.wav|Ieva negrib ne ar vienu par šo lietu runāt, bet vakar tā man raudādama izstāstīja, kā viss noticis.
oU1LebEMcPk_1_0117.wav|Viņai būs daudz pārsmiešanas un daudz pārmetumu no ļaudīm jāpanes, esi tu jel tas vienīgais, kas viņu aizstāv.
oU1LebEMcPk_1_0118.wav|Pēteris neatbildēja neka, bet nosēdas atkal sava vecaja vieta un sāka no jauna vīt.
oU1LebEMcPk_1_0119.wav|Ja Bērtulis pats viņai licis nocirst to pirkstu, tad gan viņa izturēšanos nevaru saprast, viņš sacīja.
oU1LebEMcPk_1_0120.wav|Es jau sen viņa izturēšanos nesaprotu, Jēkabs atbildēja, nopūtas un skatījās ārā, kur lāstekas nojumta čurkstēd:imas tecēja zemē.
oU1LebEMcPk_1_0121.wav|Bet ta ka tu man drīzi raksti, Pēteris runāja.
oU1LebEMcPk_1_0122.wav|Tu zini, cik stipri no tevis vēstules gaidīšu.
oU1LebEMcPk_1_0123.wav|Jēkabs pasmīnēja.
oU1LebEMcPk_1_0124.wav|Cik reižu tu man jau to neesi piekodinājis, brālīt.
oU1LebEMcPk_1_0125.wav|Jā, man tā vien nāk prātā, ka tu, reiz būdams projām, mani un mūs visus aizmirsīsi.
oU1LebEMcPk_1_0126.wav|Nu, neaizmirsti vien tu mani, es vis tevis neaizmirsīšu...
oU1LebEMcPk_1_0127.wav|Laipna balss pārtrauca sarunu.
oU1LebEMcPk_1_0128.wav|Saimnieka istabas durvis, abiem nemanot, bij atvērušās, vecais Sausnors stāvēja tajās un sacīja, uz Jēkabu pagriezies: Ienāc, dēls, drusku pie manis.
oU1LebEMcPk_1_0129.wav|Jēkabs iegāja saimnieka istabā.
oU1LebEMcPk_1_0130.wav|Netālu no krāsns mūra saimniece sēdēja un vērpa.
oU1LebEMcPk_1_0131.wav|Pie loga uz galda gulēja atvērta maza grāmata, tai līdzās papīra nauda.
oU1LebEMcPk_1_0132.wav|Apsēdīsimies, saimnieks sacīja, un abi nosēdas pie galda.
oU1LebEMcPk_1_0133.wav|Laiks pienācis, dēls, kur tev jāaiziet, aprēķināsimies nu.
oU1LebEMcPk_1_0134.wav|Jēkabs nodūra galvu.
oU1LebEMcPk_1_0135.wav|Lai gan viņam nekad nebij nācis prātā pūst un raudāt par aiziešanu, tad viņam tomēr, šķiršanās brīdi redzot tik tuvu pienākušu, ļoti grūti apmetās ap sirdi.
oU1LebEMcPk_1_0136.wav|Viņš klusēja.
oU1LebEMcPk_1_0137.wav|Tu nu trīs gadi un vienu vasaru pie manis esi nodzīvojis, Sausnors, veltīgi atbildes nogaidījis, atkal turpināja, esi pa šo laiku ļoti maz naudas patērējis, saki nu cik tev vēl nākas?
oU1LebEMcPk_1_0138.wav|To jau nu tu pats labāk zināsi, krusttēv, cik man vēl nākas.
oU1LebEMcPk_1_0139.wav|Nu saki vien tu ar; tu jau gan zini, kā man ar to rakstīšanu lāgā vis neveicas, varu būt pārmisījis.
oU1LebEMcPk_1_0140.wav|Pēc mana rēķina tev no manis vēl nākas simts un piecdesmit rubļu, vai tā ir?
oU1LebEMcPk_1_0141.wav|Ta jau nu ir, krusttēv, Jēkabs atbildēja bet no sitās naudas tev tak vēl kādi rubļi nāk atpakaļ.
oU1LebEMcPk_1_0142.wav|Nāk atpakaļ, pa ko?
oU1LebEMcPk_1_0143.wav|Ak, krusttēv, tu jau nu gan zini, par tām trim rūtīm, kuras vasarā izsitu istabas logam, dašķes no istabas augšas zemē laizdams, un par tām divām dienām, kuras nokavēju Salmiņu Jāņa kāzās.
oU1LebEMcPk_1_0144.wav|Sausnors atmeta ar roku.
oU1LebEMcPk_1_0145.wav|Ai, ko nu, dēls, nerunā nu par tādiem niekiem, tie man sen aizmirsušies...
oU1LebEMcPk_1_0146.wav|Še labāk pārskaiti, vai te ir simts un piecdesmit.
oU1LebEMcPk_1_0147.wav|Pie šiem vārdiem viņš uz galda gulošo naudu paņēma un nolika to Jēkabam priekšā.
oU1LebEMcPk_1_0148.wav|Bet Jēkabs naudas neņēma un nepārskaitīja.
oU1LebEMcPk_1_0150.wav|Visas tikpat līdz neņemšu, ņem līdz, cik tu domā, ka būs vajadzīgs, bet pārskaitīt tu viņu tomēr vari.
oU1LebEMcPk_1_0151.wav|Nauda grib, lai to skaita...
oU1LebEMcPk_1_0152.wav|kam tad tu to pārējo esi nodomājis atstāt?
oU1LebEMcPk_1_0153.wav|Es viņu, krusttēv, tev pašam gribēju atstāt, Jēkabs atbildēja.
oU1LebEMcPk_1_0154.wav|Es rakstīšu Pēteram, kad man naudas vajadzēs.
oU1LebEMcPk_1_0155.wav|Viņš norakstīs atbildi, un tu būsi tik labs un uzliksi to ar naudu uz pasta.
oU1LebEMcPk_1_0156.wav|Ja jau nu tu man savu bagātību gribi uzticēt labprāt to izdarīšu.
oU1LebEMcPk_1_0157.wav|Paldies, krusttēv, paldies.
oU1LebEMcPk_1_0158.wav|Ko nu, dēls, ko nu, bet, kad Pēteris no šejienes aiziet citur dzīvot tad viņam katru reizi uz tevi jāatnāk, kad pēc naudas rakstu.
oU1LebEMcPk_1_0159.wav|Bet viņš jau no Sausnorām negrib iziet, ja tik tu viņu paturi vien.
oU1LebEMcPk_1_0160.wav|Sausnors pasmīnēja.
oU1LebEMcPk_1_0161.wav|Ko nu no nepaturēšanas, Pēteris ir lāga puika, esmu ar viņu ļoti mierā.
oU1LebEMcPk_1_0162.wav|Bet es neesmu viens no tiem, kas tās tā sauktās lielās algas dod, un es pazīstu puišu dabu: pasola viņam kāds cits saimnieks kādu rubli vairāk nekā vecais viņš aiziet.
oU1LebEMcPk_1_0163.wav|Ir jau tiesa.
oU1LebEMcPk_1_0164.wav|Bet Pēteris šitāds tekulis nebūs, krusttēv...
oU1LebEMcPk_1_0165.wav|Bet tev gan man kas jāapsola, krusttēv.
oU1LebEMcPk_1_0166.wav|Nu kas tad?
oU1LebEMcPk_1_0167.wav|Ka tu Pēteri tāpat mācīsi un, kur vajadzīgs, pierāsi, ka mani esi mācījis un rājis.
oU1LebEMcPk_1_0168.wav|Viņa veči jau maz vien par viņu bēdā.
oU1LebEMcPk_1_0169.wav|Ja jau nu viņš gribēs klausīt vien, slikta jau viņam nemācīšu, saimnieks sacīja.
oU1LebEMcPk_1_0170.wav|Par to nebēdā, krusttēv.
oU1LebEMcPk_1_0171.wav|Ak, krusttēv, vai es tagad tas cilvēks būtu, kas esmu, ja nebūtu tevī klausījies?
oU1LebEMcPk_1_0173.wav|Un Pēteris to labi ir ievērojis.
oU1LebEMcPk_1_0174.wav|Man prieks, ka esi atzinis, ka tavu labu esmu gribējis, Sausnors atteica.
oU1LebEMcPk_1_0175.wav|Esmu lūkojis tev būt labs saimnieks, jo tu man esi bijis ļoti labs puisis.
oU1LebEMcPk_1_0176.wav|Lai Dievs tev palīdz uz priekšu!
oU1LebEMcPk_1_0177.wav|Ak, krusttēv, kā lai tev pateicos par visu to labu, ko tu man šos gadus pruādījis Jēkabs dziļi kustināts izsaucās un piecēlās.
oU1LebEMcPk_1_0179.wav|Saimniece apturēja ratiņu un noslaucīja acis, kas tai bij tapušas valgas.
oU1LebEMcPk_1_0180.wav|Jā, no savas puses es jau tev arī neko citu nevaru vēlēt kā tikai labu vien, viņa runāja.
oU1LebEMcPk_1_0181.wav|Tiku jau vienādiņ krusttēvam teikuse: otra tik paklausīga puiša kā Jēkaba mums vēl nav bijis...
oU1LebEMcPk_1_0182.wav|Neslinkoji jau vis tā kā Bērtulis...
oU1LebEMcPk_1_0183.wav|Lai Dievs tev palīdz sveikam un veselam izdienēt zaldātus un sveikam un veselam pārnākt mājā Viņa gribēja atkal uzsākt vērpt, bet asaras tai sāka plūst no acīm, tā aizsedza ģīmi ar priekšautu un raudāja.
oU1LebEMcPk_1_0184.wav|Jēkabs gribēja viņai atbildēt, bet rīkle tam bij kā aizžņaugta.
oU1LebEMcPk_1_0185.wav|Šo abu veco mīlestība, kuriem bez izprecētas meitas citu bērnu nebij, viņu tā kustināja un viņā sacēla tik lielas žēlabas pēc tiem, ka viņš nolaidās atpakaļ krēslā, nodūra galvu un sāka šņukstēt.
oU1LebEMcPk_1_0186.wav|Jūs esat par daudz, par daudz labi pret mani, viņš sacīja.
oU1LebEMcPk_1_0187.wav|Tad brītiņu neviens nekā neteica, istaba tikai pulksteņa tikšķēšana un apspiesta šņukstēšana vien bij dzirdama.
oU1LebEMcPk_1_0188.wav|Saņemies tagad Sausnors sacīja, kas bij piecēlies un pie Jēkaba piegājis.
oU1LebEMcPk_1_0190.wav|Šķirties ir grūti, kad atkal redzēsimies, tad priecāsimies.
oU1LebEMcPk_1_0191.wav|Jēkabs noslaucīja acis un pieceļas.
oU1LebEMcPk_1_0192.wav|Mūsu noruna paliek spēka, viņš sacīja un nu griezās uz durvju pusi.
oU1LebEMcPk_1_0193.wav|Pagaidi vēl drusciņ, Sausnors sacīja, pacēla uz galda gulošo grāmatiņu un paņēma no grāmatiņas apakšas piecrubļu gabalu.
oU1LebEMcPk_1_0194.wav|Še ņem to, dēls, ceļa naudai, viņš pielika, Jēkabam naudas gabalu pasniegdams, labprāt tev būtu vairāk devis, bet tu jau gan pats zini, kādi man tagad tie gadi.
oU1LebEMcPk_1_0195.wav|Jēkabs nosarka prieka, saņēma naudu un nobučoja devēja roku.
oU1LebEMcPk_1_0196.wav|Sirsnīgi pateicos, krusttēv viņš sacīja.
oU1LebEMcPk_1_0197.wav|Un, līdzīgā vīze saimniecei pateicies, viņš izgāja no istabas.
oU1LebEMcPk_1_0198.wav|Saimniece nopūtas dziļi.
oU1LebEMcPk_1_0199.wav|Nudie, man ta vien ir ap sirdi, ka kad manas pašas bērnam būtu jāaiziet, viņa norunāja un sāka atkal vērpt.
oU1LebEMcPk_1_0200.wav|Ja, man arī nav daudz savādāk, saimnieks atteica, paņēma naudu un grāmatiņu, lai tās ieliktu atpakaļ skapī.
oU1LebEMcPk_1_0201.wav|Vai tu jau grāmatiņu gribi nolikt saimniece vaicāja.
oU1LebEMcPk_1_0203.wav|Kas tad bij?
oU1LebEMcPk_1_0204.wav|Viņa man viendien prasīja, cik šai vēl esot iekšā, domāju, ka tā grib ko pirkt.
oU1LebEMcPk_1_0205.wav|Šogad lai tā visas pirkšanas domas met pie malas, vīrs sacīja.
oU1LebEMcPk_1_0206.wav|Zinu, grāmatiņā neskatījies, cik viņa jau izņemuse, Ievai nenākas par šo gadu vairs ne graša.
oU1LebEMcPk_1_0207.wav|Ko ne graša, lai Dievs ir žēlīgs!
oU1LebEMcPk_1_0208.wav|Kādām vajadzībām tad viņa to naudu jau izņērnuse?
oU1LebEMcPk_1_0209.wav|Ja, to es arī īsti nemaku teikt, bet man liekas, ka ar viņas naudu Bērtulis ārstē savu pirkstu.
oU1LebEMcPk_1_0210.wav|Vai tā, saimniece iesaucās.
oU1LebEMcPk_1_0211.wav|Jā, jā, tā gan var būt, jā, ak tu tavu neapdomīgu meiteņu!
oU1LebEMcPk_1_0212.wav|Aiz to tad šis vai ik pārdienas brauc uz dakteri.
oU1LebEMcPk_1_0213.wav|Kas tad nu nebraukt, kad otrs maksā...
oU1LebEMcPk_1_0214.wav|Kad man tas agrāk būtu iekritis prātā, es tak nebūtu noliegusēs, ka tu Ievai dod naudu, lai tā to Bērtuļam atgrūž.
oU1LebEMcPk_1_0216.wav|Nu tas, caur viņu ticis vaļā no zaldātiem, caur viņu arī tiks vesels, un kas tad būs tas lielais paldies par visu to!
oU1LebEMcPk_1_0217.wav|Vēl nav liels, ka viņš Ievas neatstāj, gan redzēsi, es pazīstu Bērtuli.
oU1LebEMcPk_1_0218.wav|Es ar, saimnieks atteica un ieslēdza grāmatiņu un naudu skapī bet ko tur lai dara?
oU1LebEMcPk_1_0219.wav|Tā jau skaisti puiši meitu prātus māk apmānīt.
4CG9oh4pmFU_2_0000.wav|Trešā daļa.
4CG9oh4pmFU_2_0001.wav|Ap lielo noru stāvošo koku ēnas metās garākas un garākas, un gaiss tapa manāmi vēsāks un patīkamāks.
4CG9oh4pmFU_2_0002.wav|Lopi, kas visu pēcpusdienu nemierīgi pa alkšņu krūmiem bij bizojuši, tagad plaši bij izdalījušies vispār norai, naigi plūkdami īso zāli.
4CG9oh4pmFU_2_0003.wav|Bezdelīgas čirkstinādamas skraidīja ap tiem un ķēra mušas un asinskārīgos dundurus, kas ir tagad vēl nemitējās tramdīt lopus.
4CG9oh4pmFU_2_0004.wav|Noras malā alkšņu krūma pavēnī sēdēja meita un puisis.
4CG9oh4pmFU_2_0005.wav|Pirmējā varēja būt gadus astoņpadsmit veca un bija vienkārši, bet kārtīgi un tīri ģērbusēs.
4CG9oh4pmFU_2_0006.wav|Viņas seju varēja saukt par ļoti glītu, pat par skaistu.
4CG9oh4pmFU_2_0007.wav|Puisis bij vecāks par meitu, mazas, tumšas ūsiņas tam rotāja virslūpu, un viņa saulē apdegušais ģīmis bij smuks, tas bij Jēkabs.
4CG9oh4pmFU_2_0008.wav|Kur gan Pēteris paliek, ka nemaz vairs nerādās, meita iesaucās, jautrās acis pār ganāmo pulku pārlaiduse un brīdi mežā noskatījusēs.
4CG9oh4pmFU_2_0009.wav|Vai nu būs par daudz ogu pielasījies, vai nemaz.
4CG9oh4pmFU_2_0010.wav|Uzsvelp tak drusciņ, Jēkab.
4CG9oh4pmFU_2_0012.wav|Bet man gribas ēst, launaga laiks jau sen pagājis.
4CG9oh4pmFU_2_0014.wav|Ko un ar ko tad, vakara cēlienam paņēmām tik vienu kulīti, vienu cibiņu un vienu maizes gabalu līdz, un viss tas ir pie Pētera.
4CG9oh4pmFU_2_0015.wav|Ta nu gan ķeza, bet kam tu no tas agrāk nerunāji, var būt, ka es būtu varējis līdzēt, palūko šitai kabatā, Iev.
4CG9oh4pmFU_2_0016.wav|Uja, uja, vai nu es pa citu kabatām drīkstu makšķerēt, Ieva atteica.
4CG9oh4pmFU_2_0017.wav|Kad tev to izbrīvē, tad jau nu makšķerē droši vien.
4CG9oh4pmFU_2_0018.wav|Jēkabs pievirzījās Ievai tuvāki klāt, un šī iebāza roku viņa svārku kabatā.
4CG9oh4pmFU_2_0019.wav|Kas tas ir viņa iesaucās.
4CG9oh4pmFU_2_0020.wav|Tas jau peperkoks, Jēkab, kur tu to ņēmi?
4CG9oh4pmFU_2_0021.wav|Kur, nu aizvakar tak mums bij tirgus.
4CG9oh4pmFU_2_0022.wav|Ak tu viņu no tirgus vēl esi uzglabājis?
4CG9oh4pmFU_2_0023.wav|Un tu man viņu dod Ja tik tu viņu gribi saņemt vien.
4CG9oh4pmFU_2_0025.wav|Aiz to tu roku pirmiņ kabatā bāzi un vilki laukā, bāzi un vilki laukā, tā ka es jau gribēju prasīt, kas tev tur viņā ir?
4CG9oh4pmFU_2_0026.wav|Paldies, paldies par kukuli, jālūko tūliņ, kā smēķē.
4CG9oh4pmFU_2_0027.wav|Viņa nokoda gabaliņu no pēperkoka un ēda.
4CG9oh4pmFU_2_0029.wav|Bet tev pašam arī no tā jāpalūko, še.
4CG9oh4pmFU_2_0030.wav|Un viņa tuvināja Jēkaba mutei kuku, tas aizkosto galu pirkstos turēdama.
4CG9oh4pmFU_2_0031.wav|Varu pasmeķet, Jēkabs sacīja, bet kodīšu tikai no aizkosta gala
4CG9oh4pmFU_2_0032.wav|manu zobu vieta, tad jau tu manas domas atminēsi!
4CG9oh4pmFU_2_0034.wav|Ceru, ka tavas domas tak nav tik ļaunas, ka tās no citiem jāslēpj, Jēkabs sacīja un satvēra Ievas izstiepto roku.
4CG9oh4pmFU_2_0035.wav|Viņš nokoda pēperkokām gabaliņu taisni tai vietā, kur Ieva bij koduse.
4CG9oh4pmFU_2_0036.wav|Tā, nu tu, ja gribi, atkal manas domas vari atminēt.
4CG9oh4pmFU_2_0037.wav|Viņš palika Ievai līdzās sēdam, un šī lēnām apēda kūku.
4CG9oh4pmFU_2_0038.wav|Vai tev vēl kā uzēdām negribas tad Jēkabs vaicāja.
4CG9oh4pmFU_2_0039.wav|Vēl kā, vai tad tev vēl kas ir Ieva raustīja plecus.
4CG9oh4pmFU_2_0040.wav|Nu tad atmini, kura roka Jēkabs izvilka kaut ko no svārku otras kabatas un aizlika abas rokas aiz muguras.
4CG9oh4pmFU_2_0041.wav|Ieva piedūra pirkstu pie Jēkaba laba pleca.
4CG9oh4pmFU_2_0042.wav|Pareizi, Jēkabs sacīja un iebēra sauju bonbonu Ievai priekšautā.
4CG9oh4pmFU_2_0043.wav|Ai meita pārsteigta iesaucās.
4CG9oh4pmFU_2_0044.wav|Jēkab, nu man ar tevi jābaras.
4CG9oh4pmFU_2_0046.wav|Cik šitādu sauju tu man jau neesi iedevis?
4CG9oh4pmFU_2_0048.wav|Kad citi savas bēdas, ka tiem jāiet zaldātos, var aizdzīt ar sūrām zālēm, tad es to pēc savas garšas tak ar saldām drīkstu darīt, Jēkabs atbildēja.
4CG9oh4pmFU_2_0050.wav|Tā nu gan ir, viņa sacīja un tad, it kā priecādamās par to, ka valodu uz citu priekšmetu varēja nogriezt, tā ātri piebilda: Skaties, tur nāk Pēteris!
4CG9oh4pmFU_2_0051.wav|No krūmiem noras otra puse izlīda Pēteris un tuvojas ātriem soļiem Ievai un Jēkabam.
4CG9oh4pmFU_2_0052.wav|Ieva saldo kukuli iebāza kabatā.
4CG9oh4pmFU_2_0053.wav|Laikam nu gan ilgāk esmu ogojis, nekā bij norunāts, viņš sacīja, kad bij pienācis, bet ogu negribējās nenolasītu atstāt.
4CG9oh4pmFU_2_0054.wav|Še ņemat Viņš pasniedza Ievai un Jēkabam katram alkšņa mizas tarbu.
4CG9oh4pmFU_2_0056.wav|Un kur tev pašam par lasīšanu Jēkabs vaicāja.
4CG9oh4pmFU_2_0057.wav|Vai pavaram arī kādreiz jāprasa, vai tas edis Pēteris atjautajā pretī un nolaidās zemē.
4CG9oh4pmFU_2_0058.wav|Kā ir ar launagu?
4CG9oh4pmFU_2_0059.wav|Tu gribēji teikt: ar vakariņām, Ieva sacīja un pasmejas.
4CG9oh4pmFU_2_0060.wav|To vēl neesam ēduši.
4CG9oh4pmFU_2_0061.wav|Jā, kas jums cibiņu un maizi nelika paturēt še!
4CG9oh4pmFU_2_0062.wav|Esmu ar kulītes nēsāšanu tā apradis, ka tikai tad vien vēl atģidos, ka tā man pie kakla, kad nolīkstoties viņa man kārās uz rokām.
4CG9oh4pmFU_2_0063.wav|Var redzēt, ka tik pirmo gadu vien vēl eju par puisi.
4CG9oh4pmFU_2_0064.wav|Viņš pasniedza Ievai kulīti, kura iz tās izņēma maizi un cibiņu, pēdējo atvāza un nolika zemē.
4CG9oh4pmFU_2_0065.wav|Griez maizi, viņa sacīja uz Jēkabu, maizi turēdama paceltu, še.
4CG9oh4pmFU_2_0066.wav|Jēkabs paņēma maizi, nosēdās Pēteram līdzās zemē, un visi trīs ēda.
4CG9oh4pmFU_2_0067.wav|Ēdot Pēteris šad un tad uzmeta acis Jēkabam.
4CG9oh4pmFU_2_0068.wav|Piepeši viņš tam uzlika roku uz pleca un sacīja:
4CG9oh4pmFU_2_0069.wav|Kur tu citu gadu ap šadu laiku būsi?
4CG9oh4pmFU_2_0070.wav|Kur jau nu mani aizsūtīs, tur bušu, Jēkabs atteica.
4CG9oh4pmFU_2_0071.wav|Ko tagad var zināt.
4CG9oh4pmFU_2_0072.wav|Tev gan, brālīt, zaldātos ik svētdienas būs jāžago.
4CG9oh4pmFU_2_0073.wav|Jāžago, kādēļ...
4CG9oh4pmFU_2_0074.wav|ak tā, tikai ik svētdienas vien, vai tad tu mani tik reti gribēsi pieminēt?
4CG9oh4pmFU_2_0076.wav|Tu gan laikam būsi vienīgais no maniem pazīstamiem, kas paliks dzimtenē un manis pavisam neaizmirsīs, Jēkabs sacīja, apspieda nopūtas un ēda tālāk.
4CG9oh4pmFU_2_0078.wav|Un kas tad ir tas otrais?
4CG9oh4pmFU_2_0079.wav|Pēteris radīja uz Ievu.
4CG9oh4pmFU_2_0080.wav|Šorīt runājām par tevi.
4CG9oh4pmFU_2_0081.wav|Es sacīju, cik labs draugs tu man esi un ka it īpaši svētdienas man tevis ļoti pietrūks, un tad Ieva sacīja, ka arī viņa tevis nevarēšot aizmirst.
4CG9oh4pmFU_2_0082.wav|Jēkabs nosarka.
4CG9oh4pmFU_2_0083.wav|Zināms, nevarēšu, Ieva apgalvoja, mierīgi ēzdama tālāk.
4CG9oh4pmFU_2_0084.wav|Mēs jau esam par daudz saticīgi un par daudz ilgi pie viena saimnieka kopā dzīvojuši.
4CG9oh4pmFU_2_0085.wav|Kad launags bij noturēts un ogu tarbas iztukšotas, Ieva cibiņu un atlikušās maizes druskas sabāza atpakaļ kulītē; te Pēteris, kas pa tam lopus bij pārskaitījis, pēkšņi iesaucās, ka Sarķes trūkstot.
4CG9oh4pmFU_2_0086.wav|Ai tad tā uz auzām būs aizgājuse, Ieva sabiju sēs ātri atbildēja.
4CG9oh4pmFU_2_0087.wav|Ej nu, Pēterīt, brālīt, atdzen to našķi atpakaļ, citādi būs bāriens no krusttēva.
4CG9oh4pmFU_2_0088.wav|Iesim abi, Jēkabs sacīja, un abi piecēlās, aizskrēja pār noru un nozuda krūmos.Kad tie pēc brīža zaglīgo govi atkal uzdzina uz noras, Jēkabs krūmmalē palika stāvam.
4CG9oh4pmFU_2_0089.wav|Ievai līdzās sēdēja vīrietis Bērtulis.
4CG9oh4pmFU_2_0090.wav|Žūpu Bērtulis arī atkal atvilcies uz ganiem, Pēteris nelaipnā balsī sacīja uz Jēkabu.
4CG9oh4pmFU_2_0091.wav|Tā tad tas cilvēks man no tās reizes riebjas.
4CG9oh4pmFU_2_0093.wav|Bet skaista, Jēkabs sacīja un smīnēja.
4CG9oh4pmFU_2_0094.wav|Vai tev viņš gan patīk Pēteris vaicāja.
4CG9oh4pmFU_2_0095.wav|Jēkabs neatbildēja bet pagriezās uz mājas pusi es iešu uz māju, viņš teica.
4CG9oh4pmFU_2_0097.wav|tad jau es šodien ne stundas laika ar tevi kopā nebūšu pavadījis!
4CG9oh4pmFU_2_0098.wav|Nospēiēsim vismazāk kādas partijas uz savas trumpas, man ir kārtis līdz.
4CG9oh4pmFU_2_0099.wav|Jēkabs papurināja galvu Lai paliek uz citu svētdienu, viņš sacīja un aizgāja, Pētera pavadīts.
4CG9oh4pmFU_2_0100.wav|Ko tas Jēkabs te vienādiņ vazājas, ko viņš te meklē Bērtulis saīdzis jautāja, zemē sēdošai Ievai laiski garšļauku izlaidies līdzās.
4CG9oh4pmFU_2_0101.wav|Ik svētdienas viņš nāk uz ganiem, kad tev ganu diena.
4CG9oh4pmFU_2_0102.wav|Man tas nemaz nepatīk.
4CG9oh4pmFU_2_0103.wav|Vai tad nu viņš uz mani nāk, Ieva atbildēja.
4CG9oh4pmFU_2_0104.wav|Mana ganu svētdiena ir arī Pētera ganu svētdiena viņš nāk uz Pēteri.
4CG9oh4pmFU_2_0105.wav|Tu jau tak zini, kādi viņi ir lieli draugi.
4CG9oh4pmFU_2_0106.wav|Bērtulis pasmējās.
4CG9oh4pmFU_2_0109.wav|Nerunā vis tā, Bērtul.
4CG9oh4pmFU_2_0110.wav|Tādēļ ka Pēteris Šogad vēl trešo svētdienu iet ganos, viņa vairs nevar saukt par ganu puiku, tad jau es arī esmu ganu meita.
4CG9oh4pmFU_2_0111.wav|Būtu daudz labāk, ja tu ar viņu būtu draugs nekā ar šādiem tādiem citiem puišiem.
4CG9oh4pmFU_2_0112.wav|Nesāc nu atkal sprediķot Bērtulis iesaucās un atmeta ar roku.
4CG9oh4pmFU_2_0113.wav|Roka nokrizdama piedūrās pie Ievas brunču kabatas, un Bērtulis pamanīja, ka tajā kaut kas bija.
4CG9oh4pmFU_2_0115.wav|Nē, kas tad Ieva izvilka pāri bonbonu no kabatas.
4CG9oh4pmFU_2_0117.wav|Kas tev viņus deva?
4CG9oh4pmFU_2_0120.wav|Ak tas, hm, Bērtulis nievājoši runāja, attina vienu bonbonu vaļā, iebāza to mutē un aizsvieda papīri tāļu projām.
4CG9oh4pmFU_2_0121.wav|Aiz to viņu redzēju šodien ievelkamies bodē.
4CG9oh4pmFU_2_0122.wav|Vai tu nebiji bode Vai es?
4CG9oh4pmFU_2_0123.wav|Nu ja, tu, vai nopirki man pastalas?
4CG9oh4pmFU_2_0124.wav|Ka pie nedarbiem pieķerts bērns Bērtulis nolaida acis, saka no zemes izplūkt zāli un neatbildēja.
4CG9oh4pmFU_2_0126.wav|Nu jā, nu tu atkal sāksi bārties, Bērtulis runāja nedrošā balsī, pacēla galvu un smīnēja kaunīgi.
4CG9oh4pmFU_2_0128.wav|Klausies vien Un nu Bērtulis sajukušā vīzē Ievai saka stāstīt, kā krogā saticies ar Kājautu un ka tas izsaucis pusduci alus un vairāk šņabju.
4CG9oh4pmFU_2_0129.wav|Ka šim bijis jāprot gods un pusducis alus un zināmais skaits šņabju jāizsauc pretī.
4CG9oh4pmFU_2_0130.wav|Ka citi draugi arī vēl pienākuši klāt un palīdzējuši dzert.
4CG9oh4pmFU_2_0131.wav|Ka pēdīgi iesākuši runāt par zaldātiem un ka šis tad sevī sažēlojies un par spīti notērējis visu rubli, ko Ieva iedevuse priekš pastalu nopirkšanas.
4CG9oh4pmFU_2_0132.wav|Kam par spīti, kam, nu tik par spīti...
4CG9oh4pmFU_2_0133.wav|Redz, un nu tā tas rublis izgāja.
4CG9oh4pmFU_2_0134.wav|Viņš satvēra Ievas roku un spieda to.
4CG9oh4pmFU_2_0135.wav|Nekrati nu galvu, kas tas nu ir, viens rublis, sirsniņ, citu svētdien nopirkšu tev par savu naudu pastalas.
4CG9oh4pmFU_2_0136.wav|Šonedēļ jau nu gan ar tām pašām vecām iztiksi.
4CG9oh4pmFU_2_0137.wav|Ieva nopūtas tā aiziet viena kapeika pēc otras, viens rublis pēc otra, un, kad pienāks tas laiks, kad būs jāiet projām, tad maks būs tukšs.
4CG9oh4pmFU_2_0138.wav|Nū, vēl jau vis neesmu aizgājis, Bērtulis lēnam runāja un attina otru bonbonu vaļā, vai tu doma, ka tevi izbrāķēs?
4CG9oh4pmFU_2_0139.wav|Ak, tā cerība gan veltīga, tik brangu un veselu cilvēku kā tevi neizbrāķēs!
4CG9oh4pmFU_2_0141.wav|Pret brangumu un veselību ir zāles...
4CG9oh4pmFU_2_0142.wav|Ieva ieskatījās Bērtulī.
4CG9oh4pmFU_2_0143.wav|Bertul, viņa iesaucās, kas nu tā par runāšanu!
4CG9oh4pmFU_2_0144.wav|Gribu še palikt.
4CG9oh4pmFU_2_0145.wav|Neiešu zaldātos, nevaru tevis atstāt, nevaru no tevis šķirties.
4CG9oh4pmFU_2_0146.wav|Kad par šķiršanos iedomāju, tad man sirds tūliņ vai pušu trūkst Viņš nolieca galvu un uzspieda savu baito pieri uz Ievas rokas...
4CG9oh4pmFU_2_0147.wav|Kad Ieva otrā rītā gribēja aut kājas un Bērtuļam vaicāja, kur šis vakar salāpītās pastalas esot licis.
4CG9oh4pmFU_2_0148.wav|Tad puisis kaunīgi kasīja pakausi un atbildēja, šis gan esot apsolījis pastalas salāpīt.
4CG9oh4pmFU_2_0149.wav|Bet esot, no ganiem mājā pārnācis, to pavisam aizmirsis.
4CG9oh4pmFU_2_0150.wav|Bet, kad Ieva bij uzmeklējuse savu apavu, tad tā redzēja, ka tas tomēr bija salāpīts.
4CG9oh4pmFU_2_0151.wav|Sausnorās dzīvoja rūķi.
4CG9oh4pmFU_2_0153.wav|Domas, kas Bērtuļam tik tā nejauši bij iešāvušās prātā, pārvērtās par jo cietāku nodomu, jo tuvāk ložu laiks pienāca.
4CG9oh4pmFU_2_0154.wav|Bērtulis visādā ziņā gribēja atsvabināties no kara klausības.
4CG9oh4pmFU_2_0155.wav|Dienu no dienas viņš tapa klusāks un domīgāks, nepiedalījās gandrīz vairs nemaz pie pārējās saimes sarunām, noklausīdamies tajās bez kādas dalības; tapa manāmi vājāks un aizmirsa pat dažu svētdienu savas bēdas apslāpēt ar parasto līdzekli.
4CG9oh4pmFU_2_0156.wav|Tikai kad kādu reizi iesāka valodu par klučiem, ar kuriem šis vai tas mēģinājis atsvabināties no kara dienesta vai patiesi atsvabinājies, Bērtulis tapa uzmanīgs un runāja līdz.
4CG9oh4pmFU_2_0157.wav|Jā, nereti viņš pats uzsāka valodu par šādām lietām, līdz tas pēdīgi lielu skaitu pamācību bij ieguvis, kas visas rādīja ceļu, kā kara klausības komisija pieviļama un izbrāķēšana panākama.
4CG9oh4pmFU_2_0158.wav|Tā viņš, par piemēru, dabūja zināt, ka esot jāiedzer pusstops etiķa, pirms stājoties komisijas priekšā; iedzertais etiķis padarot miesu nedabiski bālu, tā ka rekrūts izskatoties visai slimīgs un topot izbrāķēts.
4CG9oh4pmFU_2_0159.wav|Šim savas vienkāršības dēļ ieteicamam līdzeklim tikai, par nelaimi, esot viens mazs nelabums, jo nedabiskais bālums vairs neliekoties pārvērsties dabiskā miesas krāsā un šim nedabiskam bālumam vēlāk pievienojoties nedabisks liesums.
4CG9oh4pmFU_2_0160.wav|Kā citu ļoti drošu līdzekli Bērtulis dzirdēja slavējam stikla gabaliņu norīšanu.
4CG9oh4pmFU_2_0161.wav|Teica, ka stiklu gabaliņi saceļot asins spļaušanu, un asins spļāvēji droši varot cerēt uz izbrāķēšanu.
4CG9oh4pmFU_2_0162.wav|Zināms, iekšas jau nu topot caur to drusku saskrambātas un pušinas, bet tas tak arvien vēl esot tūkstoškārt labāk, nekā kad kāda turku lielgabalu lode cilvēku saraustot gabalu gabalos.
4CG9oh4pmFU_2_0163.wav|Ar tikpat drošām cerībām uz vaļā tikšanu kā ar norītiem stikliem komisijas priekšā varot stāties ar mākslīgi sasliminātām acīm vai ausīm.
4CG9oh4pmFU_2_0164.wav|Zāles priekš tam nu gan esot dabūjamas tikai par lielu naudu un ar visstingrākajiem klusu ciešanas apsolījumiem, bet veca lieta kas sildīties grib, tam krāsns jākurina.
4CG9oh4pmFU_2_0165.wav|Kas, zināms, gribēja tikt vaļā un pie tam skopuļot, tas jau tik varēja nomērdēties vien, lētāka līdzekļa nekā šitā otra pasaulē nebij...
4CG9oh4pmFU_2_0166.wav|Visus šos līdzekļus un vēl daudz citus Bērtulis vairāk vai mazāk pamatīgi pārdomāja, jo viņš cieti bij apņēmies vienu no tiem izlietāt, bet kuru?
4CG9oh4pmFU_2_0167.wav|Etiķis viņam likās būt nederīgākais, un viņš to atmeta bez lielas prātošanas.
4CG9oh4pmFU_2_0168.wav|Arī stiklu gabaliņu norīšana Bērtuļam nebij pa prātam.
4CG9oh4pmFU_2_0169.wav|Asiņu izskats viņu allaž ļoti uztrauca, kā tad lai nu viņš iesāka asinis spļaut!
4CG9oh4pmFU_2_0170.wav|Bez tam viņš atminējās, ka reiz kāds bērns nejauši bij norijis stikliņu un pēc tam ar asinīm noskrējis un nomiris.
4CG9oh4pmFU_2_0171.wav|Nē, stiklu norīšana bij ļoti vārīga lieta!
4CG9oh4pmFU_2_0172.wav|Tikpat maz Bērtuļam gribējās meklēt zāļu, ar kurām tas savas acis varēja pataisīt slimas.
4CG9oh4pmFU_2_0173.wav|Acis bij ļoti vārīgas un grūti dziedējamas.
4CG9oh4pmFU_2_0174.wav|Bērtulis pazina puisi, no kura tumšas valodas apgalvoja, tas esot savas acis sabojājis, glābdamies no zaldātiem, un nu šis nelaimīgais braukāja jau ceturto gadu gan uz dakteriem, gan uz pūšļotājiem, veselību nekādi nevarēdams dabūt atpakaļ...
4CG9oh4pmFU_2_0175.wav|Bet nezin kā būtu, kad es ar ausīm taptu slims, Bērtulis domāja.
4CG9oh4pmFU_2_0177.wav|Tā bij līdzeklis, kāda Bērtuļam vajadzēja.
4CG9oh4pmFU_2_0178.wav|Jo, pirmkārt, šī slimība no citiem daudz nebij pamanāma, un tad, ja aušu pamatīga izārstēšana arī gluži neizdevās, kas tad tur nu bij liels?
4CG9oh4pmFU_2_0179.wav|Ka vienkāršs zemnieku puisis lāgā nevar sadzirdēt, tā nav nekāda liela nelaime, ar ausīm viņam jau maize nav jāpelna...
4CG9oh4pmFU_2_0180.wav|Bērtulis apņēmās pa ložu laiku ar ausīm tapt slims vai pat kurls.
4CG9oh4pmFU_2_0181.wav|Apdomīgi viņš sāka apjautāties pēc tādas personas, kas nodevās ar viņam vajadzīgo zāļu sagatavošanu un pārdošanu.
4CG9oh4pmFU_2_0182.wav|Pēc ilgas prašņāšanas un meklēšanas viņš pēdīgi dabūja zināt, ka kādā attālākā krogā dzīvojot Iršeniešu kolonistiene, kas ar šo noziedzīgo veikalu nodarbojoties.
4CG9oh4pmFU_2_0183.wav|Nedz Ievai, nedz citam kādam no sava nodoma nekā nestāstījis, Bērtulis kādā svētdienā sataisījās iet uz zināmo sievieti, un nezin kādu galu viņa gājiens būtu ņēmis, ja tas ceļā nebūtu piedzīvojis tālāk aprakstīto mazo notikumu.
4CG9oh4pmFU_2_0184.wav|Viņš ceļa lielāko daļu jau varēja būt nostaigājis, kad tam brauca pretī vāģi, kuriem, kā Bērtulis jau no tālienes redzēja, viena pakaļas riteņa trūka.
4CG9oh4pmFU_2_0185.wav|Kad vāģi bij pienākusi, viņš braucējustie bij divi vīrieši, viens vecs un viens jauns, darīja uzmanīgus uz šo trūkumu.
4CG9oh4pmFU_2_0186.wav|Sabijies vecais zirgu pieturēja un izkāpa no vāģiem, kamēr jaunais ziņkārīgi atplestām acīm savā vietā palika sēdam.
4CG9oh4pmFU_2_0187.wav|Tik tad vien vēl, kad vecis, jaunajam piegriezis ģīmi, viņam sacīja viens pakaļas ritenis esot no ass nomucis, tas saslējās stāvu un izlēca zemē.
4CG9oh4pmFU_2_0188.wav|Kad visi trīs veltīgi pēc nomukušā riteņa visapkārt bij apskatījušies, vecais apgrieza zirgu, lai brauktu atpakaļ.
4CG9oh4pmFU_2_0189.wav|Pēc šā un tā pie jaunā vīrieša apjautājies, Bērtulis piegriezās vecim.
4CG9oh4pmFU_2_0190.wav|Tavs biedrs, tētiņ, laikam kurls, viņš sacīja.
4CG9oh4pmFU_2_0191.wav|Ka tad, dēls, kurls, kurls, vecais atbildēja, nopūtas un padzina zirgu uz ātrāku iešanu.
4CG9oh4pmFU_2_0192.wav|Kad tikai kāds riteni jau nav aiznesis vien.
4CG9oh4pmFU_2_0193.wav|Nu, nu, vēl jau nu nebūs vis, tāļu braukdami?
4CG9oh4pmFU_2_0194.wav|Esam tādu gabaliņu nobraukuši.
4CG9oh4pmFU_2_0195.wav|Laikam kur uz ciemiem braukdami?
4CG9oh4pmFU_2_0198.wav|Tas tak laikam ir tavs dēls Jā, visi trīs gāja brīdi klusēdami vāģiem līdzās.
4CG9oh4pmFU_2_0199.wav|Vai tavs dēls jau no mazotnes kurls Bērtulis atkal vaicāja.
4CG9oh4pmFU_2_0200.wav|No mazotnes vecais atkārtoja un papurināja galvu nē.
4CG9oh4pmFU_2_0201.wav|Tad viņam laikam ausis izsāpējušas Bērtulis turpināja jautāšanu, jo lieta sāka modināt viņa ziņkārību.
4CG9oh4pmFU_2_0202.wav|Izsāpējušas, vecais runāja un skatījās brītiņu Bērtulī.
4CG9oh4pmFU_2_0203.wav|Vai tev, dēls, nav jāiet zaldātos?
4CG9oh4pmFU_2_0204.wav|Esi vēl tāds jauns, ja ir jāiet, tad nebēdz no vilka, ka uz lāča nekrīt...
4CG9oh4pmFU_2_0205.wav|nolādēti lai ir visi labie padomu un zāļu devēji!
4CG9oh4pmFU_2_0206.wav|Pēdējie vārdi vecajam nāca tā kā no sirds dibina, un Bērtuļam pārskrēja salts pār kauliem, tos dzirdot.
4CG9oh4pmFU_2_0207.wav|Kurpu viņš gribēja iet?
4CG9oh4pmFU_2_0208.wav|Uz tādu pašu personu, kādai nupat par viņas palīdzību ar lāstu bij sacīts paldies, varbūt uz to pašu sievu, kas šo nabaga nožēlojamo puiku bij sazāļojuse...
4CG9oh4pmFU_2_0209.wav|Ko tad dakteris teica par tava dēla ausīm viņš atkal jautāja.
4CG9oh4pmFU_2_0210.wav|Viņš sacīja, lai es savu naudu par velti neiztērējot, vecais bēdīgi atbildēja.
4CG9oh4pmFU_2_0211.wav|Pēdīgi ritenis, kas lielceļa grāvī bij ieskrējis, bij sasniegts.
4CG9oh4pmFU_2_0212.wav|Ar Bērtuļa palīdzību kurlais to uzmauca uz ass, pateicās Bērtuļam par viņa laipnību un sniedza tam roku.
4CG9oh4pmFU_2_0213.wav|Arī vecais atvadījās, un tad abi aizbrauca.
4CG9oh4pmFU_2_0214.wav|Bērtulis palika uz ceļa stāvam un skatījās saceltajos putekļos, kas lēnām novilkās uz malu.
4CG9oh4pmFU_2_0215.wav|Nē, viņš domāja pie sevis, gluži kurls negribu tapt.
4CG9oh4pmFU_2_0217.wav|Rauj velns visas zāles un kolonistienes, ja tās cilvēku kurlu pataisa!...
4CG9oh4pmFU_2_0219.wav|Ar prieku viņš tagad ietu zaldātos, ja tik vien atkal varētu dzirdēt.
4CG9oh4pmFU_2_0220.wav|Lai Dievs nedod, tad jau labāk lūkošu nomērdēties, līdz ložu laikam vēl divi mēneši, un divu mēnešu laikā tas vēl izdarāms.
4CG9oh4pmFU_2_0221.wav|Un ātri viņš apgriezās un sāka iet uz māju.
4CG9oh4pmFU_2_0222.wav|Vai jūs kaut ko redzat kādā dienā Pēteris sacīja, saimei pie pusdienas galda sēdot, un piegrieza savas jautrās acis Bērtuļam.
4CG9oh4pmFU_2_0223.wav|Vienam no mums ar šodienu gavēnis beidzies!
4CG9oh4pmFU_2_0224.wav|Vai tu runā no Bērtuļa kāds puisis jautāja.
4CG9oh4pmFU_2_0226.wav|Laikam redz, nabags, ka ar nomērdēšanos tikpat nekur netiks, vai ne, Bērtulīt?
4CG9oh4pmFU_2_0227.wav|Vājāks gan esi palicis, bet šitā vājuma dēļ tevis vēl neizbrāķēs.
4CG9oh4pmFU_2_0228.wav|Jā, jā, nomērdēšanās nav nekāda viegla lieta.
4CG9oh4pmFU_2_0229.wav|Ej nu ej, nemuldi, Bērtulis saskaities iesaucās un nosarka, nezin kā vēl jūs neizdomāsat!
4CG9oh4pmFU_2_0230.wav|Nomērdēšanās skat, kas tā par izzobošanu!
4CG9oh4pmFU_2_0231.wav|Es neēdu tādēļ, ka nevarēju ēst, tādēļ ka, aizaizviņā svētdienā tam vecajam vāģus no grāvja palīdzēdams izvilkt, laikam biju pārcēlies.
4CG9oh4pmFU_2_0232.wav|Tagad esmu vesels un atkal tagad ēdu, vai jums par to žēl?
4CG9oh4pmFU_2_0233.wav|Nē, puisis atteica, nav žēl, bet iestāsti tu citiem, ka tu tādēļ neēdi, ne mums, kas mēs tevi ik dienas redzam.
4CG9oh4pmFU_2_0234.wav|Kāpēc tu liedzies, mēs jau neviens neiesim tevis pie komisijas apsūdzēt, ka esi nomērdējies.
4CG9oh4pmFU_2_0235.wav|Viņš neuztic Jēkabam, Pēteris piemetināja.
4CG9oh4pmFU_2_0236.wav|Bērtulis puikam uzmeta dusmīgu mirkli.
4CG9oh4pmFU_2_0237.wav|Un kas tad šis gan tāds ir, lai tam uztic viņš sacīja.
4CG9oh4pmFU_2_0238.wav|Ja, paprasi, Jēkabs piebilda.
4CG9oh4pmFU_2_0239.wav|Kas šis tāds ir?
4CG9oh4pmFU_2_0240.wav|Viņš ir liels blēdis, Pēteris sacīja un uzlika roku uz Jēkaba pleca.
4CG9oh4pmFU_2_0241.wav|Bet vai zini ko, Bērtul?
4CG9oh4pmFU_2_0242.wav|Kad tev nomērdēšanās nepatīk, došu tev padomu, kā tu citādā vīzē ļoti lēti vari tikt vaļā no zaldātiem.
4CG9oh4pmFU_2_0243.wav|Vai es tavu padomu prasu Bērtulis rupji iesaucas.
4CG9oh4pmFU_2_0244.wav|Došu tev to neprasītu, Pēteris atbildēja, kas labprāt Bērtuli kaitināja.
4CG9oh4pmFU_2_0245.wav|Redz, Bērtulīt, lieta ir gluži vienkārša: tev tikai labās rokas rādāmais pirksts jāsaliec līks un jāsaka, ka tas tev jau no mazām dienām tāds ir.
4CG9oh4pmFU_2_0247.wav|Tikai sargies no viltus, ka tev neiziet tāpat kā tam nabaga puikam, kas uz gudro jautājumu, kāds viņa pirksts agrāk bijis, atbildējis: Tāds!
4CG9oh4pmFU_2_0248.wav|Pie šiem vārdiem Pēteris izstiepa labo roku, salieca rādāmo pirkstu līku un tad to atkal izstiepa gluži taisnu.
4CG9oh4pmFU_2_0249.wav|Jautri smiekli sacēlās.
4CG9oh4pmFU_2_0250.wav|Vecs, sapelējis joks, Bērtulis runāja.
4CG9oh4pmFU_2_0251.wav|Smejas, ne šā, ne ta.
4CG9oh4pmFU_2_0252.wav|Lai nu smejas vien, vai tad nu ar tevi vairs nemaz nedrīkstēs pajokoties, Ieva mierinādama runāja starpā.
4CG9oh4pmFU_2_0253.wav|Vai tev šis padoms nepatīk Pēteris jautāja.
4CG9oh4pmFU_2_0254.wav|Nu, zinu vēl vienu.
4CG9oh4pmFU_2_0255.wav|Ja tu nevari uzgalvoties pirkstu noturēt saliektu, tad dari šitā: paņem cirvi, uzliec labās rokas rādāmo pirkstu uz bluķa un knaukš!
4CG9oh4pmFU_2_0256.wav|un viņš guļ zemē...
4CG9oh4pmFU_2_0257.wav|Cienīgie, žēlīgie lielkungi, ko jūs no manis gribat, esmu nabaga kroplis!...
4CG9oh4pmFU_2_0258.wav|Uja, uja, kas nu tā par runāšanu kāda meita iesaucās.
4CG9oh4pmFU_2_0260.wav|Man tūliņ skuras nāk, kad tik par to iedomāju vien Viņa patiesi noskurinājās, nolika karoti un piecēlās no galda.
4CG9oh4pmFU_2_0261.wav|Vai jūs domājat, ka šitādas lietas jau nav notikušas, Pēteris turpināja.
4CG9oh4pmFU_2_0264.wav|Ak toreiz, jā, tos laikos tas varbūt kādreiz varēja notikt, Jēkabs sacīja.
4CG9oh4pmFU_2_0265.wav|Divdesmit pieci gadi garš dienests un dažs labs rekrūts jau bij divdesmit pieci, pat trīsdesmit un vairāk gadu vecs, kad pirmo reizi mundieru vilka mugurā.
4CG9oh4pmFU_2_0266.wav|Jā, tad nebij ko brīnīties, ka kāds izsamisa un padarīja tādu nedarbu.
4CG9oh4pmFU_2_0267.wav|Bet tagad, pie tagadējiem kara klausības likumiem šitāds darbs nemaz gan vairs nav iedomājams.
4CG9oh4pmFU_2_0268.wav|Zināms gan, Bērtulis asi piebilda, šos laikos dažam tā gribas iet zaldātos, ka tas, ja tik varētu, sev sesto pirkstu liktu piedēt pie rokas, lai tik viņa neizbrāķē vien!
4CG9oh4pmFU_2_0269.wav|Un tas gan atkal ir viens, kas tiesa, Jēkabs Bērtuļam tikpat asi atcirta pretī, ka tas, kas šos kūkos no zaldātu dienesta bīstas, ir gatavs zaķis un ka tas, kas sevi kaut kādi sakropļo, no šā dienesta bēgdams, jāpieskaita pie prātā jukušiem!
4CG9oh4pmFU_2_0270.wav|Bērtuļa ģīmis notvīka dusmās sarkans kā uguns.
4CG9oh4pmFU_2_0271.wav|Nu bāršanās bij gatava.
4CG9oh4pmFU_2_0272.wav|Bet Ieva Bērtuli uzlūkoja tik lūdzoši, ka viņš savaldījās un vairs nesacīja nekā.
4CG9oh4pmFU_2_0273.wav|Karoti uz galda uzsviedis, tas pacēlās un izgāja āra.
4CG9oh4pmFU_2_0274.wav|Sestā daļa.
4CG9oh4pmFU_2_0275.wav|Līdz ložu laikam tikai trīs nedēļas vien vairs bija.
4CG9oh4pmFU_2_0276.wav|Bērtulis strādāja piedarbā kulā.
4CG9oh4pmFU_2_0277.wav|Viņš bij izvētījis rītā izkultās auzas un tagad nostājās laišķi rokā pie piedarba durvīm, gribēdams drusku atpūsties.
4CG9oh4pmFU_2_0278.wav|Brīdi vienaldzīgi noskatījies vistās, kas pa piejumi, graudus meklēdamas, staigāja apkārt, viņš pārlaida acis pār savām noputējušām drēbēm, uzlūkoja pēdīgi labo roku, kurā tas turēja laišķi.
4CG9oh4pmFU_2_0279.wav|Viņš vēcināja roku, it kā gribēdams izmēģināt viņas spēku, izstiepa rādāmo pirkstu taisnu, tā ka laišķi tikai īkšķis un tie trīs pārējie pirksti saturēja, un vēcināja roku atkal uz augšu un uz leju.
4CG9oh4pmFU_2_0280.wav|Nav nekādas starpības, viņš noņurdēja, itin nekādas...
4CG9oh4pmFU_2_0281.wav|Viņš nolika laišķi un sāka pelavas no rijas nest pūnē.
4CG9oh4pmFU_2_0282.wav|Bet pie tam viņš rūpīgi sargājās izlietot labās rokas rādāmo pirkstu.
4CG9oh4pmFU_2_0283.wav|Kad darbs bij padarīts, viņš atkal nostājās pie piedarba durvīm, uzlūkoja savas abas rokas, tās izstieptas turēdams savā priekšā.
4CG9oh4pmFU_2_0284.wav|Bez viņa var iztikt, viņš atkal ņurdēja, var ļoti labi iztikt tikai rokas nesmukais izskats...
4CG9oh4pmFU_2_0285.wav|un ko Ieva par to teiktu?
4CG9oh4pmFU_2_0286.wav|Viņam tūliņ bij dabūt zināt, ko Ieva par to teiktu.
4CG9oh4pmFU_2_0287.wav|Viņš tikko darbu atkal bij uzsācis, kad tā parādījās rijas durvīs, kurvi ar griežņiem uz rokas uzmaukuse: saimniece tos esot likusi izcept, lai tādēļ Bērtulis viņus ieliekot rijas krāsnī, viņa sacīja.
4CG9oh4pmFU_2_0288.wav|Bērtulis iznāca no piedarba un paņēma kurvi.
4CG9oh4pmFU_2_0290.wav|Uja, uja, mori, ko nu vēl ne, Ieva iesaucās un pacēla atgainoši roku.
4CG9oh4pmFU_2_0292.wav|Kad Bērtulis no rijas atkal bij iznācis, viņš sacīja uz Ievu, tukšo kurvi tai atdodams atpakaļ:
4CG9oh4pmFU_2_0293.wav|Tātad tev nepatīk mori?
4CG9oh4pmFU_2_0294.wav|Bet ko tu gan darītu, kad es par mori pārvērstos?
4CG9oh4pmFU_2_0295.wav|Tad man gan laikam būtu jābrauc uz moru zemi pēc sievas Pēdējos vārdus izrunājis, viņš drusku pasmīnēja, tā ka viņa baltie zobi tapa redzami, un lūkojās jautājoši meitā ar savām zilajām acīm, kas nomelnotā ģīmī izskatījās lielākas un spīdošākas nekā citad.
4CG9oh4pmFU_2_0296.wav|Nē, viņa atbildēja, puisī ar patikšanu noskatījušās, tā tev nevajadzētu darīt.
4CG9oh4pmFU_2_0297.wav|Un, kad tu šai acumirklī pārvērstos par mori, tad es tomēr pie tevis ietu.
4CG9oh4pmFU_2_0298.wav|Glaimots Bērtulis atspiedās pret piedarba durvju stenderi.
4CG9oh4pmFU_2_0300.wav|Man tas jautājums tikai tā piepeši uzskrēja uz mēles.
4CG9oh4pmFU_2_0302.wav|Jeb vai tu mani tad atstātu?
4CG9oh4pmFU_2_0303.wav|Ej nu ej, Bērtul, kas nu tā par prasīšanu, Ieva atbildēja.
4CG9oh4pmFU_2_0304.wav|Vai tad es tevi tavu roku vai kāju dēļ mīlēju?
4CG9oh4pmFU_2_0305.wav|Zināms, ka tevi, tāpat kā tagad, mīlētu.
4CG9oh4pmFU_2_0306.wav|Bet kāpēc tu tā jautā?
4CG9oh4pmFU_2_0307.wav|Tādēļ, ka sajutu, ka sveiks mājā neparnakšu, ja aiziešu zaldātos, Bērtulis atbildēja un nodūra grūtsirdīgi galvu.
4CG9oh4pmFU_2_0309.wav|Ne vārdiņa savam noskumušajam brūtgānam nepaguvuse pasacīt, Ieva uzmauca kurvi uz rokas un aizgāja veikliem soļiem.
4CG9oh4pmFU_2_0310.wav|Kad Bērtulis auzas bij aiznesis uz klēti un piedarbu izslaucījis, viņš uzmeklēja savu cirvi un aizgāja ar to uz tecīlu.
4CG9oh4pmFU_2_0311.wav|Ar lielāko rūpību viņš to ilgu laiku tecināja un tad to noglabāja piejumī aiz spāres.
4CG9oh4pmFU_2_0312.wav|Svētdienas pēcpusdiena viņš nedarbu gribēja izdarīt.
4CG9oh4pmFU_1_0000.wav|BĒRTUĻA PIRKSTS.
4CG9oh4pmFU_1_0004.wav|Vai mūsu arī gaidīji?
4CG9oh4pmFU_1_0005.wav|Gaidīju gan.
4CG9oh4pmFU_1_0006.wav|Vai ko dzert ar dosi.
4CG9oh4pmFU_1_0009.wav|Došu, došu.
4CG9oh4pmFU_1_0010.wav|Un ko tad tu dosi?
4CG9oh4pmFU_1_0011.wav|Ko tik jūs gribat.
4CG9oh4pmFU_1_0013.wav|Nu pārliecināsimies no viņa patiesības citā reizē un būsim šoreiz mierā ar dzērieniem, kurus jau mūsu tēvi še dabūjuši.
4CG9oh4pmFU_1_0015.wav|Trīs pudeles pirmā, korteli pēdējā.
4CG9oh4pmFU_1_0016.wav|Kamēr resnais krodzenieks veikli nolīkās aiz stoikas un ar pudelēm sāka skandināt.
4CG9oh4pmFU_1_0017.wav|Zivtiņš, ievērojami glīts puisis, nosēdās pie stoikas un sacīja, kažoku lēnām atpogādams, uz abiem otriem, liesu, neglītu vīru un garu, slaiku puiku.
4CG9oh4pmFU_1_0018.wav|Kuri līdz ar viņu bij ienākuši tukšajā kroga istabā.
4CG9oh4pmFU_1_0020.wav|Sēsties, Kājaut, sēsties, Pēter!
4CG9oh4pmFU_1_0021.wav|Papriekšu pie vārda sauktais neglītais vīrs piebīdīja ar kāju pie stoikas beņķīti un atsēdās, turpretim Pēteris neievēroja uzaicinājuma, bet atraisīja valgu, ar kuru vairāk vietās lāpīto vadmalas mēteli bij sasējis, sāka staigāt pa lielo istabu uz priekšu un atpakaļ.
4CG9oh4pmFU_1_0022.wav|Vai tu nesēdēsi Zivtiņš jautāja.
4CG9oh4pmFU_1_0023.wav|Nāc te tak jau vēl beņķīšu diezgan.
4CG9oh4pmFU_1_0025.wav|Pagaidi, lai drusku sasildos, man dikti salst.
4CG9oh4pmFU_1_0026.wav|Un, pamīšus vienas kājas kā kramā sasalušās pastalas purnu piedauzīdams pie otras kājas papēža, tas staigāja tālāk.
4CG9oh4pmFU_1_0027.wav|Man ar kājas sāka salt, Kājauts sacīja un piesita savos zābakos iemauktās kājas pāri reižu ātri pie zemes.
4CG9oh4pmFU_1_0028.wav|Laiks grozījies.
4CG9oh4pmFU_1_0029.wav|Jā, Bērtulis te teica, šorīt bij daudz siltāks.
4CG9oh4pmFU_1_0030.wav|Viņš nomauca cimdus un skatījās krodzeniekā, kā tas uzprasītajām trim pudelēm, kuras pa tam bij uzlicis uz stoikas, vien pakaļ otrai izrāva korķus un tad tos atkal divām atbāza kaklos līdz pusei atpakaļ.
4CG9oh4pmFU_1_0032.wav|Visi trīs saskandināja glāzes un dzēra.
4CG9oh4pmFU_1_0033.wav|Laikam no sniega rakšanas pārnākdami krodzenieks jautāja un noslaucīja alus putas no sarainajām ūsām.
4CG9oh4pmFU_1_0035.wav|Jūsu ceļa gabalā laikam ļoti maz bij ko rakt?
4CG9oh4pmFU_1_0036.wav|Jā tur daudz būtu bijis, vai tad mēs varētum būt pirmie, kas nāk uz māju?
4CG9oh4pmFU_1_0037.wav|Kādēļ ne, tad tik jums vajadzētu būt bijušiem tiem naskājajiem pie rakšanas, bet jūs jau nedzīvojat pie viena saimnieka.
4CG9oh4pmFU_1_0038.wav|Vai tad jūsu abu ceļa gabalos nekā nebij ko darīt?
4CG9oh4pmFU_1_0039.wav|No mana, jeb vai lai saku mūsu mājas ceļa gabala, sniega ne lāpstas nebij ko norakt, Kājauts atbildēja.
4CG9oh4pmFU_1_0040.wav|Bet uz Sausnoru gabala Zivtiņam ar puiku vietvietām bij ko rakt.
4CG9oh4pmFU_1_0041.wav|Es viņiem ar to norunu gāju talkā, ka Zivtiņam ar mani vēlāk jānospēlē kāda partija biļata un jāiztaisa kāda pudele alus, un tā, lūk mēs visiem papriekšu tikām galā.
4CG9oh4pmFU_1_0042.wav|Krodzenieks iesmējās, tas bij prātīgi darīts Kājaut, viņš puisi lielīja un tad no prāvas karafes ielēja skārda mērā uzprasīto brandvīnu.
4CG9oh4pmFU_1_0043.wav|Karafē tik maza lāsīte vien vairs palika atpakaļ.
4CG9oh4pmFU_1_0044.wav|Un to tajā sakuļādams, krodzenieks pielika.
4CG9oh4pmFU_1_0045.wav|Paldies Dievam, karapa jau atkal tukša.
4CG9oh4pmFU_1_0046.wav|Jāiet uz aku un jāpiesmeļ atkal pilna...
4CG9oh4pmFU_1_0047.wav|Vai jums vēl kā nevajaga, papirosu, cigāru?...
4CG9oh4pmFU_1_0048.wav|Es Tūliņ būšu atpakaļ.
4CG9oh4pmFU_1_0049.wav|Viņš gribēja aiziet.
4CG9oh4pmFU_1_0051.wav|Krodzenieks atgriezās atpakaļ, izpildīja viņa vēlēšanos un pazuda aiz durvīm, kuras veda viņa privātdzīvoklī.
4CG9oh4pmFU_1_0052.wav|Še pīpē, Bērtulis sacīja uz Kājautu tā priekšā uz galda uzsviezdams papirosu paciņu, pēc tam kad to bija atplēsis un vienu papirosu pats savos baltajos zobos iespraudis.
4CG9oh4pmFU_1_0054.wav|Nē, nē, Pēteris atbildēja un berzēja savas nosalušās rokas.
4CG9oh4pmFU_1_0060.wav|Bet Pēteris neņēma no piedāvātajiem papirosiem bet staigāja mierīgi tāļāk.
4CG9oh4pmFU_1_0062.wav|Tūr nū ēs biju pavisam savādāks, jau cūkganos iedams sāku pīpēt.
4CG9oh4pmFU_1_0063.wav|Izgriezu no alkšņa koka mazu kuļķīti, iedzinu tai kātu, salasīju šādas tādas siena zāles un vilku dūmus kā vecis.
4CG9oh4pmFU_1_0064.wav|Un kāds labs tev no tā tika Pēteris apstādamies iejautajās.
4CG9oh4pmFU_1_0065.wav|Kāds labs, vai tad es nu, laba meklēdams, pīpēju...
4CG9oh4pmFU_1_0066.wav|Jēla mute man no tām siena zālēm tika.
4CG9oh4pmFU_1_0067.wav|Kājauts smējās.
4CG9oh4pmFU_1_0068.wav|Un tu pīpēji tāļāk ar visu jēlo muti?
4CG9oh4pmFU_1_0069.wav|Zināms, kam tad nu vairs amatu atmest, ko reiz esi uzsācis valkāt: pīpēju tik tālāk.
4CG9oh4pmFU_1_0070.wav|Vai tas bij gudri darīts?
4CG9oh4pmFU_1_0071.wav|Gudri, tas nebij ni gudri darīts, ni negudri...
4CG9oh4pmFU_1_0072.wav|Cik gudrs tad nu gan tagad būtu, ja toreiz pīpēšanu būtu atmetis?
4CG9oh4pmFU_1_0073.wav|Vismazāk par piecdesmit rubļiem gudrāks, nekā tu tagad esi, Pēteris atbildēja.
4CG9oh4pmFU_1_0074.wav|Tu jau droši vien savus desmit gadus tabaku pīpē, un es rēķinu, ka tu tik pieci rubļi vien par gadu izkūpini gaisā.
4CG9oh4pmFU_1_0075.wav|Tā iznāk, ka tu jau piecdesmit rubļu esi appīpējis.
4CG9oh4pmFU_1_0076.wav|Piecdesmit rubļu Bērtulis nievājoši iemeta starpā.
4CG9oh4pmFU_1_0077.wav|Tātad nauda priekš desmit gadiem!
4CG9oh4pmFU_1_0078.wav|Es appīpēju tepat desmit rubļu par vienu pašu gadu.
4CG9oh4pmFU_1_0079.wav|Piecdesmit rubļu priekš tādiem, kādi mēs esam, ir liela nauda, Pēteris turpināja.
4CG9oh4pmFU_1_0080.wav|Piecdesmit rubļu ir puiša gada alga, ko tas skaidrā naudā dabū.
4CG9oh4pmFU_1_0081.wav|Tātad tu, Kājaut, veselu gadu vienā strādāšanā esi nostrādājis, esi tvīcis un salis, esi mircis un kaltis kādēļ?...
4CG9oh4pmFU_1_0082.wav|Lai tu kādu birkavu izraudzētu, izkaltētu un reizēm arī sapūdētu lapu varētu pārvērst pelnos...
4CG9oh4pmFU_1_0083.wav|Bet par šiem pašiem piecdesmit rubļiem tu vecumā divi gadi godīgi varētu nodzīvot un atpūtināt savus stīvos kaulus, vai ne?
4CG9oh4pmFU_1_0084.wav|Smalks aprēķinātājs Kājauts iesaucās.
4CG9oh4pmFU_1_0085.wav|Bet, kad mēs visām lietām tik smalki gribēsim meklēt pakaļ, tad jau pēdīgi arī būs jābīstas ēst.
4CG9oh4pmFU_1_0086.wav|Cik daudz cilvēks par gadu neapēd!
4CG9oh4pmFU_1_0087.wav|Vai viņš no tā ko nevarētu atlicināt un aiztaupīt vecuma dienām?
4CG9oh4pmFU_1_0088.wav|Palūko, Pēteris zobojas pretī.
4CG9oh4pmFU_1_0089.wav|Iztiec vienu nedēļu neēdis un otru nedēļu nepīpējis un tad nāc un salīdzini atkal pīpēšanu ar ēšanu.
4CG9oh4pmFU_1_0090.wav|Nu labi, Kājauts pieļāvās, nesalīdzināšu arī ēšanu ar pīpēšanu, bet ir un paliek tiesa: pīpēšana vīram dod īsti vīrišku izskatu; nepīpētājs aizvien izskatās tāds, kā kad tas būtu nepilnīgs.
4CG9oh4pmFU_1_0091.wav|Kā, par piemēru, mūsu Jēkabs, Bērtulis sacīja.
4CG9oh4pmFU_1_0092.wav|Pareizi, Kājauts teica vai tad tas nav bāba?
4CG9oh4pmFU_1_0093.wav|Nē, tas nav vis bāba, Pēteris skarbā balsī atbildēja, runātājam dusmīgu mirkli uzmezdams.
4CG9oh4pmFU_1_0094.wav|Jūs abi nupat ļoti aplam izrunājāties.
4CG9oh4pmFU_1_0095.wav|Pīpēšana vīram dodot īstu vīrišku izskatu?...
4CG9oh4pmFU_1_0096.wav|Viņš pasmējās īsi.
4CG9oh4pmFU_1_0097.wav|Ar to vīra vīriško izskatu gan stāv ļoti plāni, kam jau ar pīpēšanu jāizrāda, ka viņš ir vīrs, bet, zināms, dažam jau nu tā jādara vien ir.
4CG9oh4pmFU_1_0098.wav|Jā tu, Kājaut, par piemēru, arī es protu teikt par piemēru pastāvīgi neķulķētu, tad jau nu cilvēki pastāvīgi pārskatītos, tevi noturēdami par brunču valkātāju.
4CG9oh4pmFU_1_0099.wav|Jo, lai gan tev jau droši vien būs savi divdesmit astoņi vai visi trīsdesmit gadi uz kosas, tev tomēr vēl nav tik daudz spalvu ap purnu kā dažam sieviešam jeb, kā tu teiktu, kā dažai bābai.
4CG9oh4pmFU_1_0100.wav|Šos vārdus izrunājis, Pēteris valgu ap salāpīto mēteli sarāva cieti un izgāja ārā.
4CG9oh4pmFU_1_0101.wav|Kājauts izgrūda pāri balsienu, kuri izklausījās kā smiešanās, nosvieda līdz pusei nopīpēto papirosu zemē un samina to ar kāju, un cieta klusu.
4CG9oh4pmFU_1_0102.wav|Re, ko tu dabūji Bērtulis izsaucās un smējās skaļi.
4CG9oh4pmFU_1_0103.wav|Tas vis nav plikām rokām ņemams, jā, jā.
4CG9oh4pmFU_1_0104.wav|Lielmutis, vairāk nekas Kājauts sakaitināts runāja.
4CG9oh4pmFU_1_0105.wav|Kādēļ tas izskrēja laukā?
4CG9oh4pmFU_1_0106.wav|Viņš tak bez tevis neies uz māju?
4CG9oh4pmFU_1_0107.wav|Neies, neies, viņš saskaities, aprimis tas atkal ienāks atpakaļ.
4CG9oh4pmFU_1_0108.wav|Viņš pasniedza Kājautam skaida trauku, no kura pats jau vairāk reižu bij dzēris, un šis iedzēra krietnu malku.
4CG9oh4pmFU_1_0110.wav|Kur viņš tādu muti ņēmis?
4CG9oh4pmFU_1_0111.wav|Dažs liels jau tā vēl nemāk runāt kā šitas puika.
4CG9oh4pmFU_1_0112.wav|Tā visa bij Jēkaba gudrība, ko viņš tev klāja priekšā, Bērtulis atbildēja.
4CG9oh4pmFU_1_0113.wav|Iesāc tu ar Jēkabu runāt par pīpēšanu, un tu gluži tos pašus vārdus dzirdēsi.
4CG9oh4pmFU_1_0114.wav|Aiz to, Kājauts sacīja.
4CG9oh4pmFU_1_0115.wav|Un ka viņš piepeši sadusmojas, kad Jēkabu nosaucu par bābu.
4CG9oh4pmFU_1_0116.wav|Tiem abiem laikam labi satiek?
4CG9oh4pmFU_1_0117.wav|Satiek jau nu gan, sasitušies kopa, tie abi vienādie iet pa saimniekam.
4CG9oh4pmFU_1_0118.wav|Mān tādi puiši nepatīk.
4CG9oh4pmFU_1_0119.wav|Puišiem jāturas pa puišiem, tad iet kārtīgi.
4CG9oh4pmFU_1_0120.wav|Zināms, zināms, Kājauts apstiprināja Ar tādiem cilvēkiem kopa dzīvot ir ļoti nepatīkami, kā tad vēl pats Sausnors izturas pret šo pāri?
4CG9oh4pmFU_1_0121.wav|To jau nu gan vari domāt.
4CG9oh4pmFU_1_0122.wav|Dēli un dēliņi vien griežas.
4CG9oh4pmFU_1_0123.wav|Es jau vienumēr esmu tas sliktākais...
4CG9oh4pmFU_1_0124.wav|Kad vecais mani kādreiz rāj, tad jau nekad nepiemirst teikt: Kā tad Jēkabs tā nedara, skaties tak Jēkabā, skaties Pēteri, kādi tie ir...
4CG9oh4pmFU_1_0125.wav|Vai zini, tādās reizēs man prāts uz tiem abiem top vēl greizāks...
4CG9oh4pmFU_1_0128.wav|Bērtulis nolaida balsi un sacīja:
4CG9oh4pmFU_1_0129.wav|Vai zini ko, palīdzi man Pēteri piedzirdīt...
4CG9oh4pmFU_1_0130.wav|Jau viņnedēļ apņēmos, kad uz sniega rakšanu izdzina, sak, ja tik vien mūs abus sūtīs, tad Pēteri lūkošu piedzirdīt.
4CG9oh4pmFU_1_0131.wav|Lai redz vecais, ka viņa dēliņš arī prot ieņemt no sūrā, un lai tā man vairs tik daudz nekar kaklā.
4CG9oh4pmFU_1_0132.wav|Vai palīdzēsi?
4CG9oh4pmFU_1_0133.wav|Par ko tad nu ne, Kājauts atbildēja, kuram Pētera pirmējie vārdi koda sirdī, un savilka ģīmi neglītās grumbās.
4CG9oh4pmFU_1_0135.wav|Ta tad vecajam būs ko skatīties, kad tu ar puiku kā ar tītavām ietuntuļosi mājā...
4CG9oh4pmFU_1_0136.wav|Bet vai neiesim mazajā istabiņā?
4CG9oh4pmFU_1_0137.wav|Tur netiksim traucēti.
4CG9oh4pmFU_1_0138.wav|Iesim ar, Bērtulis atteica un piecēlās.
4CG9oh4pmFU_1_0139.wav|Viņš nolēja no vēl gluži pilnas pudeles drusku alu savā giāzē un pielēja pudeli ar brandvīnu atkal pilnu.
4CG9oh4pmFU_1_0141.wav|Bērtulis pasmīnēja, paņēma pudeli ar tā uzteikto maisījumu un vēl otro neizdzerto pudeli un iegāja kroga mazajā viesu istabā, kura atradās blakus stoikas istabai.
4CG9oh4pmFU_1_0142.wav|Tai pašā acumirklī krodzenieks atkal ienāca stoikas istabā, pilnu karafi turēdams rokā.
4CG9oh4pmFU_1_0143.wav|Ieraudzījis Kājautu vienu, viņš vaicāja, vai ta biedri jau esot aizgājuši.
4CG9oh4pmFU_1_0144.wav|Nē, nē, Kājauts atbildēja, viens iegāja mazajā istaba, un otrs nu.
4CG9oh4pmFU_1_0146.wav|Aras durvis atvērās, un Pēteris ienāca.
4CG9oh4pmFU_1_0147.wav|Ne vārda nesacījis, tas iepūta pāri reižu saujās un uzsāka no jauna pa istabu staigāt.
4CG9oh4pmFU_1_0148.wav|Vai vēl neesi sasilis krodzenieks jautajā.
4CG9oh4pmFU_1_0150.wav|Nu tad, ka redzams, bez palīga šodien ar vairs nesasilsi, krodzenieks sacīja un pieklauvēja ar pirkstu pie brandvīna karafes.
4CG9oh4pmFU_1_0151.wav|Bez palīga, taisnība gan, Zariņ, Kājauts piebilda un piecēlās.
4CG9oh4pmFU_1_0152.wav|Arī mēs ar Bērtuli bez palīga nebūtum sasiluši, ielej puskorteli!
4CG9oh4pmFU_1_0153.wav|Viņš ienesa pilno puskorteli mazajā istabā.
4CG9oh4pmFU_1_0154.wav|Tas labi, Bērtulis sacīja, kad Kājauts skārda mēru uzlika uz galda, iestājās durvīs un sauca Pēteri.
4CG9oh4pmFU_1_0155.wav|Puika ienāca.
4CG9oh4pmFU_1_0156.wav|Iedzer glāzi alus, Bērtulis sacīja, glāzi pieliedams no pudeles, kurā alus nebij sajaukts ar brandvīnu.
4CG9oh4pmFU_1_0157.wav|Man negribas, Pēteris atbildēja man no salta alus top vēl vairāk salt.
4CG9oh4pmFU_1_0158.wav|Šitas alus nemaz nav salts, palūko vien.
4CG9oh4pmFU_1_0159.wav|Pēteris pacēla glāzi, izdzēra to gandrīz līdz pusei un tad nolika to atpakaļ uz galda.
4CG9oh4pmFU_1_0160.wav|Salts un rūgts, viņš sacīja un taisījās istabiņu atstāt.
4CG9oh4pmFU_1_0161.wav|Bet kur tad tu nu gribi skriet Bērtulis iesaucas un satvēra Pēteri aiz rokas.
4CG9oh4pmFU_1_0163.wav|Viņš ar mani dusmīgs, Kājauts sacīja un smējās.
4CG9oh4pmFU_1_0164.wav|Ko nu blēņas par tādiem niekiem piedusmosi, ko...
4CG9oh4pmFU_1_0165.wav|Pēter, nāc, derēsim mieru.
4CG9oh4pmFU_1_0166.wav|Nāc sēdi še man līdzās.
4CG9oh4pmFU_1_0167.wav|Nāc, nāc, Bērtulis sacīja un nosēdināja Pēteri uz ādas pārvilktā dīvāna starp sevi un Kājautu, tu esi pārlieku nosalis...
4CG9oh4pmFU_1_0168.wav|Roka kā ledus gabals.
4CG9oh4pmFU_1_0169.wav|Viņš palaida Pētera roku vaļā, satvēra skārda trauku un iedzēra krietnu malku brandvīna.
4CG9oh4pmFU_1_0170.wav|Še ieņem tu arī no sūrā, redzēsi, siltums vien tūliņ apjuks.
4CG9oh4pmFU_1_0171.wav|Pēteris nolaida acis.
4CG9oh4pmFU_1_0172.wav|Es jau brandvīna nedzeru, viņš sacīja.
4CG9oh4pmFU_1_0173.wav|Es zinu, ka līdz šim brandvīna vēl neesi licis pie lūpām, bet cik ilgi tad tu tik svēti gribi dzīvot?
4CG9oh4pmFU_1_0174.wav|Jēkabs arī reizēm iedzer pa čarkai, un, ja viņš tagad te būtu klāt un tevi redzētu tik nosalušu, galvoju, ka tas teiktu: Pēter, iemet vienu kanku!
4CG9oh4pmFU_1_0175.wav|Varbūt, bet man par tiesu negribas.
4CG9oh4pmFU_1_0177.wav|Tev tak no mums nebūs kauns sasilšanas dēļ iedzert drusku brandvīna?
4CG9oh4pmFU_1_0178.wav|Tad nudie būtu jāsmejas.
4CG9oh4pmFU_1_0179.wav|Nu tad manis dēļ palūkošu ar, ka tas brandvīns mak sasildīt.
4CG9oh4pmFU_1_0180.wav|Dod to stopiņu šurp.
4CG9oh4pmFU_1_0181.wav|Un Pēteris dzēra.
4CG9oh4pmFU_1_0182.wav|Stiprs, viņš tad sacīja, smīnēja un aizlika roku acīm priekša, jo tās pieskrēja pilnas asaru.
4CG9oh4pmFU_1_0183.wav|Stiprs, bet labs, Kājauts piebilda un saņēma skārda mēru no Pētera rokas.
4CG9oh4pmFU_1_0184.wav|Uz tavām veselībām, Pēter, un lai tu arvien tik dūšīgi stāvētu uz nepīpētāju puses kā pirmiņ!
4CG9oh4pmFU_1_0185.wav|Nerunājat nu vairs par pīpēšanu, Bērtulis pārtrauca Kājautu, jo viņam bij bail, ka atkal neizceltos strīds, kas izjauktu viņa nodomu nu, vai netika tūliņ siltāk ap dūšu viņš Pēteram prasīja.
4CG9oh4pmFU_1_0186.wav|Vai nu ne, papriekšu rīkle dega ka uguns, bet nu ir tā patīkami...
4CG9oh4pmFU_1_0187.wav|kājas gan vēl salst.
4CG9oh4pmFU_1_0188.wav|Nu tad iedzer arī vēl kājām siltumu.
4CG9oh4pmFU_1_0189.wav|Nē, nē, tad noreibšu.
4CG9oh4pmFU_1_0190.wav|Uja, uja, vai tad tev jau nu ir tāda vistas galva, ka no mazas lāsītes brandvīna tūliņ noreibsi.
4CG9oh4pmFU_1_0192.wav|Nudie, tad noreibšu, lai nu paliek!
4CG9oh4pmFU_1_0193.wav|Kājas sasildīšu staigādams.
4CG9oh4pmFU_1_0194.wav|Pēteris gribēja piecelties, bet Kājauts viņu saturēja aiz rokas cieti.
4CG9oh4pmFU_1_0196.wav|Mēs ar Bērtuli tak visu korteli jau esam izsūkuši un vai tādēļ esam noreibuši?
4CG9oh4pmFU_1_0198.wav|Bērtulis dzēra, Kājauts dzēra un tad pielika Pēterim meru pie mutes dzer, brāl!
4CG9oh4pmFU_1_0199.wav|Pēteris satvēra mēru.
4CG9oh4pmFU_1_0200.wav|Lai tad arī iet, viņš sacīja un iedzēra krietnu malku.
4CG9oh4pmFU_1_0201.wav|Lūk, tā ir brangi, Kājauts izsaucās, uzsita Pēteram uz pleca un sāka stāstīt garu, neticamu, bet smīdinošu joku.
4CG9oh4pmFU_1_0202.wav|Beidzis viņš atkal satvēra mēru tagad iemetīsim vēl ceļakāju un tad iesim.
4CG9oh4pmFU_1_0203.wav|Es vairs nedzeršu, Pēteris sacīja un smejas tad jau vairs nemaz mājā nevarēšu tikt...
4CG9oh4pmFU_1_0204.wav|Lai tev gala, kā esmu jau noreibis.
4CG9oh4pmFU_1_0205.wav|Ārā saltums reibumu ka ar roku noņems, tici man, Kājauts puiku mierināja.
4CG9oh4pmFU_1_0207.wav|Vai, liec nu man miera, es tak vairs nevaru, Pēteris lūdzas.
4CG9oh4pmFU_1_0209.wav|Citā reizē, Kajaut, citā reizē.
4CG9oh4pmFU_1_0211.wav|Nu, kad tu tik dikti gribi, gribi, lai dzeru, lai tad arī tā lieta iet, Pēteris sacīja un satvēra mēra osiņu.
4CG9oh4pmFU_1_0212.wav|Bet, ja nevarēšu mājā tikt, tad tu mani aiznesīsi!
4CG9oh4pmFU_1_0213.wav|Viņš atkal smējās un dzēra bet tad meru ātri nolika atpakaļ uz galda.
4CG9oh4pmFU_1_0214.wav|Durvīs parādījās jauns pienācējs, jauns, spēcīgs puisis, vidēja auguma un smuku ģīmi.
4CG9oh4pmFU_1_0215.wav|Kā viņš tur stāvēja, no galvas līdz kājām ar miltu putekļiem noputējis, viņš bailīgiem cilvēkiem nakts laikā labi būtu varējis rādīties par ķēmu.
4CG9oh4pmFU_1_0216.wav|Bet tiem trim mazajā viesu istabā viņš laikam ir dienas gaismā izrādījās diezgan spokains: nekustēdamies tie sēdēja savās vietās un skatījās platām acīm baltajā tēlā.
4CG9oh4pmFU_1_0217.wav|Vai mēs tagad esam pie Zelta zvaigznes baltais jokodams jautāja, nomauca cimdus un ieslēja pātagu pie durvīm kaktā.
4CG9oh4pmFU_1_0218.wav|Braucu no dzirnavām uz māju, ieraugu jūsu lāpstas ārā uz trepēm pie durvju stenderes, ienāku paskatīties, ko te darāt, un šie man te dzer!.
4CG9oh4pmFU_1_0219.wav|Viņš tuvojās galdam, gribēdams uz tā nolikt cimdus.
4CG9oh4pmFU_1_0220.wav|Bet piepeši, Pēterī cieti ieskatījies, tas iesaucās: Pēter!
4CG9oh4pmFU_1_0221.wav|Ko tu te dari?
4CG9oh4pmFU_1_0222.wav|Es arī dzeru, Pēteris atbildēja, smīnēja kaunīgi un sniedza jautātājam roku.
4CG9oh4pmFU_1_0223.wav|Labdien, Jēkab, tu arī dzer!
4CG9oh4pmFU_1_0224.wav|Ja, to redzu, ka esi dzēris.
4CG9oh4pmFU_1_0225.wav|Un tad, uz abiem otriem pagriezies, Jēkabs pielika: ko tad tas lai nozīmē?
4CG9oh4pmFU_1_0226.wav|Bērtulis vienaldzīgi paraustīja plecus.
4CG9oh4pmFU_1_0227.wav|Ko tas lai nozīme, tas nozīmē, ko tas nozīme.
4CG9oh4pmFU_1_0228.wav|Ak tā, ka redzams, tad jūs tīša prata viņam esat ļāvuši piedzerties!
4CG9oh4pmFU_1_0230.wav|Nesāc nu tūliņ lamāties, Bērtulis sausi sacīja.
4CG9oh4pmFU_1_0231.wav|Viņam bij salt, un, gribēdams sasildīties, viņš iedzēra drusku brandvīna, tas ir viss.
4CG9oh4pmFU_1_0232.wav|Jā, man bij salt, Pēteris nedrošā balsī apstiprināja Bērtuļa vārdus man bij salt, un viņi mani spieda, lai dzerot.
4CG9oh4pmFU_1_0233.wav|Bet es nemaz neesmu tik sareibis, kā tu varbūt domā.
4CG9oh4pmFU_1_0234.wav|Skaties Pie šiem vārdiem Pēteris piecēlās stāvu.
4CG9oh4pmFU_1_0235.wav|Lai gan viņš veikli piecēlās un lai gan viņš tur aiz galda nebūt nelīgojās, bet stāvēja cieti uz kājām, tad tomēr no viņa acīm un no visa viņa nevainīgā, smukā, kaunīgiem smaidiem pārklātā ģīmja skaidri varēja redzēt, ka viņš bij sareibis...
4CG9oh4pmFU_1_0236.wav|Jēkabs sagrāba Pēteri aiz rokas.
4CG9oh4pmFU_1_0237.wav|Nāc, viņš skarba balsī pavēlēja, brauksim uz māju!
4CG9oh4pmFU_1_0238.wav|Cik tu notērēji?
4CG9oh4pmFU_1_0239.wav|Viņam ar krodzenieku nav nekāda dalīšana, Bērtulis viņa vietā atbildēja, braucat vien ar žēlīgu Dievu.
4CG9oh4pmFU_1_0240.wav|Pātagu paņēmis, Jēkabs attaisīja durvis, izlaida Pēteri ārā un tad, ne vārda nesacījis, pazuda arī pats aiz tām.
4CG9oh4pmFU_1_0241.wav|Brīdi abi draugi mēmi sēdēja viens otram pretim.
4CG9oh4pmFU_1_0242.wav|Tad Kājauts iesmējās.
4CG9oh4pmFU_1_0243.wav|Vai tu redzēji, ka mūsu domas šoreiz neizdevās, viņš sacīja.
4CG9oh4pmFU_1_0244.wav|Kamēr viņi tiks mājā, tamēr puikam galva būs skaidra.
4CG9oh4pmFU_1_0245.wav|Kaut jel velns mums to Jēkabu tik piecas minūtes vēlāk būtu uzgrūdis...
4CG9oh4pmFU_1_0246.wav|tad puika bij gatavs..
4CG9oh4pmFU_1_0247.wav|Bet ko nu ar to sajaukto alu lai darām?
4CG9oh4pmFU_1_0248.wav|Zemē jau nu to neliesim, Bērtulis atbildēja ja tu tāda nevari dzert, tad to viens pats izdzeršu, ielej!
4CG9oh4pmFU_1_0249.wav|Bērtulis ieleja, un abi dzēra.
4CG9oh4pmFU_1_0250.wav|Ārā pa tam Jēkabs bij atraisījis zirgu no slitas un ielicis Pētera lāpstu ragavās.
4CG9oh4pmFU_1_0251.wav|Pamezdams ar roku, lai Pēteris sēstas uz vezuma, viņš sacīja:
4CG9oh4pmFU_1_0252.wav|Vezums, par laimi, nav smags, sēsties viņam virsu.
4CG9oh4pmFU_1_0253.wav|Es labāk iešu kājām, Jēkab, sēdot man būs salt.
4CG9oh4pmFU_1_0254.wav|Ej ar, ja vari, redz, tā iet, kad cilvēks neklausās!
4CG9oh4pmFU_1_0255.wav|Vai es tev šorīt netiku teicis, apvelcies manu kažociņu, mauc manus vecos zābakus kājās!
4CG9oh4pmFU_1_0256.wav|Ja būtu klausījies, tad nebūtu bijis vajadzīgs sasildīties ar Bērtuļa brandvīnu.
4CG9oh4pmFU_1_0257.wav|Viņš uzsauca zirgam, lai tas saktu iet, un lēniem soļiem Jēkabs un Pēteris gāja vezumam pakaļ.
4CG9oh4pmFU_1_0258.wav|Abi klusēja.
4CG9oh4pmFU_1_0259.wav|Tik pusceļa Jēkabs iejautajās: Nu, kā tev tagad ir ap sirdi?
4CG9oh4pmFU_1_0260.wav|Jau daudz labāk, bet galva tak vēl diezgan dulla.
4CG9oh4pmFU_1_0261.wav|Jēkabs savilka grožus, lai zirgs ietu vēl lēnāk, nekā tas jau gāja.
4CG9oh4pmFU_1_0262.wav|Kad viņi bij nonākuši meža, starp kura kokiem neliela tāluma kāda māja bij redzama, Jēkabs apturēja zirgu.
4CG9oh4pmFU_1_0263.wav|Nu, ka nu tev ir ap sirdi?
4CG9oh4pmFU_1_0264.wav|Gluži labi, galva drīz būs skaidra.
4CG9oh4pmFU_1_0265.wav|Labi, drīzi arī būsim māja Jēkabs gribēja pakustināt grožus, lai zirgs atkal sāktu iet, bet, satverdams viņa roku, Pēteris Jēkabam neļāva to izdarīt.
4CG9oh4pmFU_1_0266.wav|Pagaidi vēl drusciņ, viņš sacīja.
4CG9oh4pmFU_1_0267.wav|Man tev vēl kas jāsaka...
4CG9oh4pmFU_1_0268.wav|Paldies par to, ka man šodien biji tāds labs draugs...
4CG9oh4pmFU_1_0269.wav|Es tev arī vienumēr būšu labs.
4CG9oh4pmFU_1_0270.wav|Draugs, otrā daļa.
4CG9oh4pmFU_1_0271.wav|Brīnums, vecais Sausnoru tēvs sacīja uz sevi pašu, brīnums!
4CG9oh4pmFU_1_0272.wav|Liekas, ka bēdas viņu jau atkal pārņēmušas, ak, jā, bēdas, bēdas.
4CG9oh4pmFU_1_0273.wav|Viņš nopūtās, papurināja savu sirmo galvu un skatījās kuplajā kļavā, zem kura tas sēdēja.
4CG9oh4pmFU_1_0274.wav|Kļavs stāvēja Sausnoru sētas vidū, un no soliņa, kas zem tā atradās, varēja pārredzēt ne tikvien visas Sausnoru ēkas, bet arī labu daļu no viņu vasaras zaļumā mirdzošiem tīrumiem un gabaliņu ceļa, kas starp tiem locījās, sētā ietecēdams.
4CG9oh4pmFU_1_0275.wav|Uz šo ceļu Sausnoru tēvs bij skatījies, pirms tas savas acis bij piegriezis kļavām.
4CG9oh4pmFU_1_0276.wav|Pa ceļu nāca Bērtulis.
4CG9oh4pmFU_1_0277.wav|Viņš tuvojās lēnām mājai, un, lai gan tas rokā turēja krietnu paegles spieķi un uz tā pabieži atspiedās, tad tomēr šad un tad viņa galva bailīgā vīzē noliecās vai nu uz labo, vai kreiso grāvmalu.
4CG9oh4pmFU_1_0278.wav|Cepure viņam bij nosiīdējuse uz vienas auss, mati sašļukuši pierē un kakla lakatiņš bij vaļā, tā ka kreklu varēja redzei.
4CG9oh4pmFU_1_0279.wav|Tāds viņš ienāca sētā.
4CG9oh4pmFU_1_0280.wav|Cietākiem soļiem, nekā tas līdz šim bij gājis, viņš tuvojās Sausnorām un sacīja:
4CG9oh4pmFU_1_0282.wav|Sausnors, kuru katrs bijis nebijis viņa krustdēls godāja par krusttēvu, nebij licies pienācēja redzot, bet arvien vēl skatījies kļavā.
4CG9oh4pmFU_1_0283.wav|Tagad viņš pagrieza galvu un atbildēja īsi:
4CG9oh4pmFU_1_0285.wav|Vecais izvilka no svārku kabatas pīpi un sāka ap to rīkoties.
4CG9oh4pmFU_1_0286.wav|Bērtulis nostājās viņa priekšā un skatījās brīdi uz viņa rokām ar tādu uzmanību, kā kad tas pirmo reizi redzētu pīpi uztaisām, tad viņš nosēdās Sausnoru tēvam blakus uz sola.
4CG9oh4pmFU_1_0287.wav|Par traki karsts laiks viņš dikti runāja, nosvieda cepuri zemē un noslaucīja nosvīdušo, kā ugunī degošo ģīmi ar svārku piedurkni, lai gan iz svārku kabatas bij redzams izkāries kokvilnaina mutes lakatiņa stūris.
4CG9oh4pmFU_1_0288.wav|Saule briesmīgi dedzina un brandvīns arīdzan, Sausnors sausi piemetināja un vilka kuplus dūmus iz savas pīpes.
4CG9oh4pmFU_1_0289.wav|Brandvīns, ak tu laikam doma, krusttēv, ka šodien atkal esmu sadzēries?
4CG9oh4pmFU_1_0290.wav|Nu, tu jau gan labi zini, ko es domāju.
4CG9oh4pmFU_1_0291.wav|Dēls, dēls, apdomā tak jel pats reiz, kādu galu šitāda būšana lai ņem Un vecais izņēma pīpi no zobiem un kratīja to pret Bērtuli.
4CG9oh4pmFU_1_0292.wav|Nudie, krusttēv, šoreiz tu maldies, šoreiz nemaz neesmu tāds, kā tu domā.
4CG9oh4pmFU_1_0293.wav|Izdzēru krogā tik vienu pudeli bairīša un vienu čarku cits viss nāk no pār liecīgā karstuma.
4CG9oh4pmFU_1_0294.wav|Negribēdams Sausnors pasmīnēja.
4CG9oh4pmFU_1_0295.wav|To var redzēt, viņš sacīja.
4CG9oh4pmFU_1_0296.wav|Tavs ģīmis izskatās gluži pēc vienas pudeles alus un vienas earkas!...
4CG9oh4pmFU_1_0297.wav|Ej nu ej, Bērtul, kam tu pret mani, vecu cilvēku, tā melo Bērtulis nolaida acis.
4CG9oh4pmFU_1_0298.wav|Nu jā tai nu arī paliek tava taisnība, viņš runāja, esmu drusku iedzēries, bet ko lai daru?
4CG9oh4pmFU_1_0299.wav|Nudie, jānudie, krusttēv, nevaru citādāk...
4CG9oh4pmFU_1_0300.wav|Darba dienās vēl, vēl varu noturēties, tad, lūk, darbs man neļauj vaļas par to domāt, bet svētdienās, kad tāpat brīvā piažierēju apkārt, tad man no bēdām jāiet vai gala meklēt.
4CG9oh4pmFU_1_0301.wav|Tad nelabas domas no visām pusēm man mācas virsū un ausīs skan bez mitēšanās kā zvans: Tev rudenī jāiet zaldātos kamēr to vairs nevaru izturēt, saģērbjos un aizeju.
4CG9oh4pmFU_1_0302.wav|Uz krogu, Sausnors pielika.
4CG9oh4pmFU_1_0303.wav|Reizēm arī uz baznīcu.
4CG9oh4pmFU_1_0304.wav|Reizēm arī uz baznīcu, bet Dieva vardi, ka liekas, tevis tā neapmierina kā brandvīns, ko?
4CG9oh4pmFU_1_0305.wav|Tādēļ ka Dieva vārdiem nava tā spēka, kas brandvīnam.
4CG9oh4pmFU_1_0306.wav|Tiesa gan, Bērtulīt.
4CG9oh4pmFU_1_0307.wav|Savā laikā vēl neesmu redzējis, ka Dieva vārdi kādu būtu iegāzuši dubļos, bet cik reižu brandvīns to manu acu priekšā nav izdarījis ar stipriem un visstiprākiem vīriem...
4CG9oh4pmFU_1_0308.wav|Sausnors drusku pabakstīja ar īkšķi pa pīpi un pīpēja ātrāk.
4CG9oh4pmFU_1_0309.wav|Bet saki jel, dēls, kādēļ gan Jēkabs tā nebēdājas kā tu un neiet savu bēdu čarkas glāzē noslīcināt?
4CG9oh4pmFU_1_0310.wav|Viņam jau tāpat rudenī jāiet zaldātos kā tev.
4CG9oh4pmFU_1_0313.wav|Vai tas drīkst naudas grasi par kādu čarku vai pudeli alus izdot?
4CG9oh4pmFU_1_0314.wav|Sēd uz savas naudas kā velns uz dvēseles.
4CG9oh4pmFU_1_0315.wav|Ko nu no tā runāt un par ko lai viņš bēdājas?
4CG9oh4pmFU_1_0316.wav|Ja viņam būs aiziešana, no kā tam būs jāšķiras?
4CG9oh4pmFU_1_0317.wav|Vai no tēva vai no mātes, vai no māsas vai no brāļa, vai no rada, no drauga, no neviena.
4CG9oh4pmFU_1_0319.wav|Nu, es domāju, ka tev nebūs grūti šķirties no tēva, brāļa un māsas, tu jau ar viņiem tikpat nevari satikt, Sausnors sacīja.
4CG9oh4pmFU_1_0320.wav|Vienīgais, kas tev varbūt nāksies grūtāk, būs šķiršanās no brūtes.
4CG9oh4pmFU_1_0321.wav|Tā man nāksies briesmīgi grūti, man Ievas briesmīgi būs žēl Bērtulis atspieda elkoņus uz ceļugaliem un zodu uz rokām un nopūtās dziļi.
4CG9oh4pmFU_1_0322.wav|Traki, pavisam traki, viņš tad turpināja.
4CG9oh4pmFU_1_0323.wav|Tikai mēneši vien vairs līdz ložu laikam...
4CG9oh4pmFU_1_0324.wav|Cik ilgi būs, kad būs jābrauc uz Cēsīm.
4CG9oh4pmFU_1_0325.wav|Un jāķer bļodā...
4CG9oh4pmFU_1_0326.wav|nudie, es nezinu, ko dotu, ja varētu no zaldātiem tikt vaļā!
4CG9oh4pmFU_1_0327.wav|Ja, tur nu nekas nelīdz, Sausnoru tēvs sacīja, jāiet vien ir.
4CG9oh4pmFU_1_0328.wav|Es jau arī nekā neteiktu un ietu, ja tik tā kara nebūtu, Bērtulis turpināja.
4CG9oh4pmFU_1_0330.wav|Labāk būtu par kaut kādu ķenķi izaudzis nekā par šitik taisnu cilvēku.
4CG9oh4pmFU_1_0331.wav|Šā gada algas, cik man tās vēl nākas, nežēlotu, ja man kāds kupri uz muguras varētu uzburt, nudie, nežēlotu.
4CG9oh4pmFU_1_0332.wav|Runā kā jau daždien sadzēries cilvēks Sausnors iesaucās, arī pieceldamies.
4CG9oh4pmFU_1_0335.wav|Kurš cilvēks tad nu savu augumu zaldātu dēļ gribētu sabojāt!
4CG9oh4pmFU_1_0336.wav|Zaldātus izdienēsi par pāri gadiem, kupris tev būtu jānēsā visu mūžu.
4CG9oh4pmFU_1_0337.wav|Viņš iebāza pīpi kabatā un iegāja istabā.
4CG9oh4pmFU_1_0338.wav|Un tomēr dotu visu savu algu tam, kas man kupri uz muguras uzburtu, Bērtulis, soļodams uz puišu klēti, pie sevis noņurdēja.
4CG9oh4pmFU_1_0339.wav|Tur viņš novilka svētdienas drēbes un sasvieda tās bezrūpīgi mazā lādītē.
4CG9oh4pmFU_1_0340.wav|Tad viņš aizgāja uz istabu, paēda pusdienu un apgūlās.
4CG9oh4pmFU_1_0341.wav|Stundas divas nogulējis, viņš atkal piecēlās, norāva no vadža, kas sienā virs gultas galvgaļa bij iedzīts, vienkāršu salmu cepuri, uzlika to galvā un izgāja ārā.
4CG9oh4pmFU_1_0342.wav|Sētā nebij neviena cilvēka.
4CG9oh4pmFU_1_0344.wav|Un brītiņu noklausījies, kā klētiņā kāda veca sieviete pusdikti lasīja dziesmu grāmatā.
4CG9oh4pmFU_1_0345.wav|Bērtulis nožāvājās gari, pacēla rokas pār galvu un izstaipīja tās.
4CG9oh4pmFU_1_0346.wav|Un tad slinkiem soļiem sāka iet pa olnīci projām.
4CG9oh4pmFU_1_0347.wav|Viņš Ievu gribēja apmeklēt, kurai šodien bij ganu diena.
1oRVHPn0G5M_1_0000.wav|Divpadsmitā nodaļa.
1oRVHPn0G5M_1_0001.wav|No tā laika, kamēr Jēkabs bij aizgājis zaldātos, ziema četras reizes Sausnoru laukus bij pārklājuse ar savu balto segu un četras reizes pavasara siltie vēji to bij aizpūtuši projām.
1oRVHPn0G5M_1_0002.wav|Tagad atkal no jauna pļavas, meži un tīrumi metās zaļi.
1oRVHPn0G5M_1_0003.wav|Jautri čirkstēdami, putni lidoja ap Sausnoru ēkām, kuras rīta saules zeltainie stari apspīdēja.
1oRVHPn0G5M_1_0004.wav|Sētavi pakāris plecos, saimnieks nupat taisījās atstāt pagalmu, kad istabas durvis atvērās un saimniece no istabas izlaida nelielu, gadus septiņpadsmit vecu meiteni.
1oRVHPn0G5M_1_0005.wav|Vienā rokā tā turēja krūzi ar pienu vai tam līdzīgu baltu strebjamo, otrā rokā baltā drēbē ietītu maizes gabalu, uz kura atkal maza bļodiņa stāvēja.
1oRVHPn0G5M_1_0006.wav|Krusttēv meitene, kas kādus soļus bij paspēruse uz priekšu, iesaucās un palika stāvam.
1oRVHPn0G5M_1_0007.wav|Kas ir, Ieviņ saimnieks vaicāja, arī apstādamies.
1oRVHPn0G5M_1_0008.wav|Kur viņš ecē, Pēteris?
1oRVHPn0G5M_1_0009.wav|Ja, man viņam jānes brokasts, bet krustmāte nezina, kur tu viņu Šorīt aizstellēji.
1oRVHPn0G5M_1_0010.wav|Viņš ecē pie Vilka šķūņa...
1oRVHPn0G5M_1_0011.wav|Saimnieks gribēja aiziet.
1oRVHPn0G5M_1_0012.wav|Pie Vilka šķūņa?
1oRVHPn0G5M_1_0013.wav|Ak, krusttēv, es nezinu, kur tas Vilka šķūnis ir?
1oRVHPn0G5M_1_0014.wav|Ak tā tu jau kā jauna ienācēja vēl nezini, kā kuru Sausnoru tīrumu nosauc un kur katrs atrodams.
1oRVHPn0G5M_1_0015.wav|Skaties tur: jumts, ko aiz tās bērzu birzītes var redzēt, ir Vilka šķūņa jumts.
1oRVHPn0G5M_1_0016.wav|Tur Pēteris ecē.
1oRVHPn0G5M_1_0017.wav|Ej vien te pa celiņu uz leju, gan tad tu viņu atradīsi.
1oRVHPn0G5M_1_0018.wav|Ak tur meitene sacīja, kas acis tai pusei bij piegriezuse, uz kuru saimnieka roka rādīja.
1oRVHPn0G5M_1_0019.wav|To vietu jau zinu.
1oRVHPn0G5M_1_0020.wav|Esam tur ar lielo Ievu pāri reižu bijušas zāļu plūkt.
1oRVHPn0G5M_1_0021.wav|Nu tad jau labi, saimnieks sacīja un aizgāja.
1oRVHPn0G5M_1_0022.wav|Veikliem soļiem mazā Ieva devās pa pazīstamo ceļu uz leju.
1oRVHPn0G5M_1_0023.wav|Viņas iesarkanā galvas lakatiņa stūri plivinājās spirgtajā rīta vējā, un viņas jautrās actiņas zibēja, gan tīrumu pa labai, gan pa kreisai rokai, gan aizaugušo kāju ceļu uzmanīgi uzlūkojot.
1oRVHPn0G5M_1_0024.wav|Kā viņa tur mudīgi un priecīgi ar neslavu devās uz priekšu, tā izskatījās gluži kā tēlojums iz vācu pasakas Sarkancepurīte, kas dabūjis dzīvību...
1oRVHPn0G5M_1_0025.wav|Nonākusi birztiņā, meitene acumirkli apstājās.
1oRVHPn0G5M_1_0027.wav|Cik patīkamu smaržu izplatīja bērzu tikko izplaukušās dzelteni zaļganās lapiņas, un cik mīlīgi te zaros paslēpto putniņu dziesmiņas izklausījās!
1oRVHPn0G5M_1_0028.wav|Gandrīz negribot, mazās meitenes sārtās lūpas atvērās, un, atkal uzsākdama iet, tā arī uzsāka dziedāt.
1oRVHPn0G5M_1_0029.wav|Iesākumā tā dziedāja paklusā balsī pa vilcienam no dažādām dziesmām, bet, jo ilgāk viņa dziedāja, jo vairāk balss pieņēmās spēkā, līdz pēdīgi tā pilnā, lai gan ne visai diktā, bet ļoti mīkstā balsī uzsāka.
1oRVHPn0G5M_1_0031.wav|Piepeši viņa apklusa.
1oRVHPn0G5M_1_0032.wav|Viņa bij izgājuse birzei caur un ieraudzīja tās malā, kur tīrums iesākās, Pēteri uz ecēšas sēdam un koku pavēnī zirgus atpūtinām.
1oRVHPn0G5M_1_0033.wav|Sārtums sakāpa viņas glītajā ģīmītī, tikpat ātri gan nozuzdams, kā nācis.
1oRVHPn0G5M_1_0034.wav|Labrīt viņa sacīja.
1oRVHPn0G5M_1_0035.wav|Nu, vai brokastu arī gaidīji?
1oRVHPn0G5M_1_0036.wav|Pēteris grieza savu mazo, tumšo ūsiņu, kas tā izskatījās, kā kad tā reizē ar Jurģos sētām auzām būtu uzdīguse, un uzlūkoja pienācēju zobojošiem mirkļiem.
1oRVHPn0G5M_1_0037.wav|Esi jau gan neredzēti daiļa meita, viņš tad sacīja, sveicinājuma neatņemdams.
1oRVHPn0G5M_1_0038.wav|It īpaši, kad to sarkano plagu esi aptinuse ap galvu.
1oRVHPn0G5M_1_0039.wav|Brīnums, ka vēl tie zirgi netrūkstas.
1oRVHPn0G5M_1_0040.wav|Mazā Ieva atkal notvīka.
1oRVHPn0G5M_1_0041.wav|Redz, kā tu nu atkal manus vārdus pārgriez, viņa sacīja pārmetošā balsī, uzlika krūzi un maizes aizsauli uz otras ecēšas un nosēdās pate uz trešās, kas arī bij pēdējā vai es tā dziedāju, ka esmu neredzēti daiļa meita?
1oRVHPn0G5M_1_0042.wav|Es tā dziedāju, kā dziesmā stāv.
1oRVHPn0G5M_1_0043.wav|Bet tu manus vārdus vienādiņ pārgriez.
1oRVHPn0G5M_1_0044.wav|Tā, es pārgriežu, ar ko tad, nazis man vēl ir kabatā.
1oRVHPn0G5M_1_0045.wav|Lūk, vai nu tu atkal stāvu nepārgriez manus vārdus?
1oRVHPn0G5M_1_0046.wav|Jeb kā tad lai saku, pārgrozi, sagrozi?...
1oRVHPn0G5M_1_0047.wav|Es gan nezinu, ko tev esmu padarījuse, ka tu mani katra vārda galā izzobo.
1oRVHPn0G5M_1_0048.wav|Katra vārda galā Pēteris izsaucās, kam acīmredzot patikās kaitināt mazo brokasta atnesēju.
1oRVHPn0G5M_1_0049.wav|Lai nu kāds paklausās šos lielos, saltos melos!
1oRVHPn0G5M_1_0050.wav|Ak nemaz nemeloju.
1oRVHPn0G5M_1_0051.wav|Ja saku, ka tu mani katra vārda gala izzobo, tad tas nozīmē, ka tu to dari ļoti bieži.
1oRVHPn0G5M_1_0053.wav|Labi, ja tu nu man vēl kādreiz pārmetīsi, ka tavus vārdus stāvu pārgriežu, tad tūliņ zināšu, ka tu saki, ka to daru sēdēdams.
1oRVHPn0G5M_1_0054.wav|Pēter, mazā iesaucas balsī, no kuras varēja manīt, ka lietus vairs nebij tāļu, un ātri piecēlās no ecēšas nu es aizeju!
1oRVHPn0G5M_1_0055.wav|Bet šinī acumirklī notika nelaime, kas viņu atturēja aiziet.
1oRVHPn0G5M_1_0056.wav|Proti, no Ievas pēkšņās piecelšanās zirgs, uz kura ecēšas Pētera brokasts stāvēja, drusku pietrūkās, ecēša pakustējās uz priekšu, un krūze ar strebjamo apgāzās.
1oRVHPn0G5M_1_0057.wav|Vai meitene sabijuses iesaucas un ķēra pēc trauka, kas uz ecēšas malu sāka velties.
1oRVHPn0G5M_1_0058.wav|Nu strebjamais pagalam, ko nu?
1oRVHPn0G5M_1_0059.wav|Pēteris pilnā kaklā sāka smieties.
1oRVHPn0G5M_1_0060.wav|Tā iet, kad mazam cilvēkam par daudz liela sirds, tik laime, ka vēl pate krūze nesaplīsa!
1oRVHPn0G5M_1_0061.wav|Iešu uz māju un atnesīšu tev citu strebjamo, maza sacīja.
1oRVHPn0G5M_1_0062.wav|Lietus jau bij ļoti tuvu.
1oRVHPn0G5M_1_0065.wav|Ko nu tādēļ tādu gabalu iesi, bet dzert man gan gribas, aizej tur uz to egli, pie tās ir maza aciņa, atnes man no tās ko nodzerties.
1oRVHPn0G5M_1_0066.wav|Meitene aizgāja.
1oRVHPn0G5M_1_0067.wav|Zobgalīgi smīnēdams, Pēteris tai noskatījās pakaļ.
1oRVHPn0G5M_1_0068.wav|Mazā žagata, viņš pie sevis norunāja, sitas satraucis tev bij gluži veselīgs...
1oRVHPn0G5M_1_0069.wav|Tad viņš izraisīja maizi un bļodiņu no drēbes un sāka ēst.
1oRVHPn0G5M_1_0070.wav|Pēteris ar laiku bij izaudzis par lielu un spēcīgu puisi.
1oRVHPn0G5M_1_0071.wav|Viņa apaļie, vēja appūstie vaigi ziedēja veselības sārtumā, viņa lūpas bij sarkanas kā zemenes, un viss viņa glītais ģīmis, lai gan tikai ar pirmajiem, mīkstajiem bārdas matiem vien vēl apaudzis, izskatījās jau diezgan vīrišķs.
1oRVHPn0G5M_1_0072.wav|Tikai, kad viņš smējās, tas izskatījās vēl ļoti jauns.
1oRVHPn0G5M_1_0073.wav|Kad viņš bij paēdis un pāri palikušo maizi visiem trim zirgiem izdalījis, Ieviņa pienāca ar ūdens krūzi.
1oRVHPn0G5M_1_0074.wav|Še, viņa sacīja un pasniedza Pēteram trauku.
1oRVHPn0G5M_1_0075.wav|Pēteris saņēma to, atsēdas atkal uz ecēšas un dzēra.
1oRVHPn0G5M_1_0076.wav|Un še vēl kas, mazā runāja un turēja puišam mazu kušķīti zilu pavasara puķīšu pretī.
1oRVHPn0G5M_1_0078.wav|Viņām gan ļoti maz smaržas, bet tā to tiesu jo patīkama, še!
1oRVHPn0G5M_1_0079.wav|Pēteris pielika krūzi otru lāgu pie lūpām.
1oRVHPn0G5M_1_0080.wav|Ak, ko tur, viņš tad vienaldzīgi sacīja un atbīdīja meitenes roku atpakaļ, es no smaržām nekā nezinu.
1oRVHPn0G5M_1_0081.wav|Dod to kušķi labāk manam zirgam...
1oRVHPn0G5M_1_0082.wav|Mazā pēkšņi novērsās nost.
1oRVHPn0G5M_1_0084.wav|lietus bij klāt.
1oRVHPn0G5M_1_0085.wav|Divas lielas lāses uzpilēja uz kušķīša, un tad tās nokrita tīruma malā zemē.
1oRVHPn0G5M_1_0086.wav|Ne vārdiņa vairāk nerunajuse, meitene iesēja tukšo piena bļodiņu drēbē, paņēma krūzi un aizgāja.
1oRVHPn0G5M_1_0087.wav|Pēc brīža Pēteris mierīgi atkal uzsāka ecēt.
1oRVHPn0G5M_1_0088.wav|Izgājuse birzei caur, Ieviņa satika Ievu lielo Ievu, kā viņu tagad sauca, lai to izšķirtu no mazās.
1oRVHPn0G5M_1_0089.wav|Ievai bij zāļu deķis uz rokas, jautrā balsī tā uzrunāja mazo:
1oRVHPn0G5M_1_0090.wav|Nu, griezies nu atpakaļ, iesim zāles.
1oRVHPn0G5M_1_0091.wav|Ej vien viena pate, Ieviņa īsi atbildēja un gribēja Ievai aiziet garām.
1oRVHPn0G5M_1_0092.wav|Bet Ieva to nelaida.
1oRVHPn0G5M_1_0093.wav|Nu, nu, viņa runāja, meiteni aiz rokas turēdama cieti, kas tad tev noticis, ka man šitā atbildi?
1oRVHPn0G5M_1_0094.wav|Vai pie Vilka šķūņa vilku būsi redzējuse, vai?
1oRVHPn0G5M_1_0095.wav|Ja tur vilks neradītos, vai tad gan to šķūni sauktu par Vilka šķūni Ieviņa sapīkuse atbildēja.
1oRVHPn0G5M_1_0096.wav|Ieva smējās.
1oRVHPn0G5M_1_0097.wav|Ak tā, jā, jā, tur šorīt visu rītu vilks bradā apkārt.
1oRVHPn0G5M_1_0098.wav|Saki vai tev ar to vien pietika, ka viņu redzēji, vai viņš tev arī neiekoda, parādi lūpas!
1oRVHPn0G5M_1_0100.wav|Jau viņš mani vienādiņ izsmej, un tad tu ar vēl sāc Viņa lūkoja atsvabināt savu roku no Ievas.
1oRVHPn0G5M_1_0101.wav|Vai viņš tevi nupat atkal izsmēja?
1oRVHPn0G5M_1_0102.wav|Kā tad, es vairs neviena vārda nevaru izrunāt, kura viņš nepārgriež un nepārsmej.
1oRVHPn0G5M_1_0103.wav|Un es tak nezinos viņam nekāda ļauna darījuse, itin nekāda...
1oRVHPn0G5M_1_0104.wav|Lietus atkal tuvojas.
1oRVHPn0G5M_1_0105.wav|Nu pagaidi, es viņu lūkošu izmācīt, Ieva sacīja un palaida mazās roku vaļā.
1oRVHPn0G5M_1_0106.wav|Arī es jau esmu pamanījuse, ka viņš ar tevi nemaz lāgā negrib satikt, viņš citad nemaz tāds nav bijis, kāds tagad pret tevi rādās, bet tev arī katru vārdu no viņa nevajaga ņemt pa pilnu.
1oRVHPn0G5M_1_0107.wav|Ak, es jau to arī nemaz nedaru, man tikai gribētos ar visiem mājas cilvēkiem saticīgi dzīvot, ar visiem.
1oRVHPn0G5M_1_0108.wav|Nu pagaidi, Ieva atkārtoja un iegāja birze.
1oRVHPn0G5M_1_0109.wav|Klusēdama meitene devās uz māju.
1oRVHPn0G5M_1_0110.wav|Nonākuse tīruma malā, Ieva apstājās sagaidīt Pēteri, kas uz lauka otru galu bij aizbraucis.
1oRVHPn0G5M_1_0111.wav|Vienaldzīgi acis apkārt laizdama, tā piepeši gandrīz sev pie kājām ieraudzīja mazu kušķīti zilu puķu.
1oRVHPn0G5M_1_0112.wav|Viņa nolīkās, pacēla kušķīti, nopūta no zilajiem ziediem putekļus, kas uz tiem bij uzmetušies, un paturēja kušķīti rokā.
1oRVHPn0G5M_1_0113.wav|Tiklīdz Pēteris, zirgus apgriezis, Ievu ieraudzīja, viņš paplīkšināja ar pātagu, lai zirgi ātrāki ietu, tie sāka rikšot, un Pēteris teciņus nonāca pie Ievas.
1oRVHPn0G5M_1_0114.wav|Kad ecēšu brakšēšana bij apklususe, Ieva sacīja:
1oRVHPn0G5M_1_0115.wav|Kad tu, Pēterīt, būtu zinājis, ko ar tevi runāšu, tad tu vis tik ātri nebūtu šurp atsteidzies.
1oRVHPn0G5M_1_0116.wav|Tad jau man laikam kaut kas nepatīkams būs jādzird?
1oRVHPn0G5M_1_0117.wav|Gribēsi ar mani krietni vai bārties, vai?
1oRVHPn0G5M_1_0118.wav|Nu nāc nosēsties papriekšu še uz ecēšas un tad runā.
1oRVHPn0G5M_1_0119.wav|Lai nu paliek sēdēšana, nav daudz vaļas, jāiet zālēs...
1oRVHPn0G5M_1_0120.wav|Es tikai tev, te garām iedama, gribēju ieprasīties, kādēļ tu vienumēr pret mazo Ievu tā izturies?
1oRVHPn0G5M_1_0121.wav|Kā tad es izturos?
1oRVHPn0G5M_1_0123.wav|Parupji Pēteris raustīja plecus es nezinu...
1oRVHPn0G5M_1_0124.wav|Bet es zinu, esi drusciņ laipnāks pret viņu.
1oRVHPn0G5M_1_0126.wav|Skaties, nu ne tik neizturēšos pret viņu laipni!
1oRVHPn0G5M_1_0128.wav|Klausies, Pēter, ja tu no šīs dienas pret mazo Ievu tāpat neizturēsies kā pret lielo Ievu, tad lielā ar tevi no šīs stundas naidā...
1oRVHPn0G5M_1_0129.wav|Bez tam rakstīšu arī vēl Jēkabam, kā viņa draugs pārvērties.
1oRVHPn0G5M_1_0130.wav|Pēteris nolaida acis.
1oRVHPn0G5M_1_0132.wav|Redzēsi gan puisis bakstīja ar pātagas kātu zemi.
1oRVHPn0G5M_1_0133.wav|Nu tad jau nu būs ar to mazo pupucīti viņš nosarka un pielika ātri: Ar mazo Ievu gribot negribot jātaisa draudzība.
1oRVHPn0G5M_1_0134.wav|Bet es gan nezinu, kālab to lai daru.
1oRVHPn0G5M_1_0135.wav|Man gan daudz labāk patiktos, kad ar viņu vienmēr varētu kaķēties.
1oRVHPn0G5M_1_0136.wav|Mazi cilvēki izskatās tik jocīgi, kad tie saskaitušies.
1oRVHPn0G5M_1_0137.wav|Mājas cilvēkiem vajag saticīgi dzīvot, Ieva sacīja un piegāja nu pie Pētera klāt.
1oRVHPn0G5M_1_0138.wav|Še ņem šos ziediņus kā pirmo algu par apsolīto labošanos, tā piebilda smīnēdama un pasniedza tam zilo puķu kušķīti.
1oRVHPn0G5M_1_0140.wav|Bet vai tu pate šitās puķes esi plūkuse viņš uzreiz neuzticīgi jautāja.
1oRVHPn0G5M_1_0141.wav|Pate plūkuse, tu brīnums, kas tad cits priekš manis tas lai plūca, ja pate to nedarīju!
1oRVHPn0G5M_1_0142.wav|Nu jā tad še, piespraud man viņas pie krūtīm.
1oRVHPn0G5M_1_0144.wav|Bet kā tu gribi...
1oRVHPn0G5M_1_0145.wav|Ieva paņēma kušķīti, lai izpildītu Pētera velēšanos.
1oRVHPn0G5M_1_0146.wav|Puķīšu kātus velkot pogas caurumā, viņas pirksti nejauši piedūrās pie Pētera vaiga.
1oRVHPn0G5M_1_0147.wav|Tā viņa sacīja un atkāpās atpakaļ.
1oRVHPn0G5M_1_0148.wav|Bet cik tavi vaigi karsti, tu laikam par daudz ātri ecē!
1oRVHPn0G5M_1_0150.wav|Ak ko Pēteris atteica, ātri novērsdamies no Ievas, paplīkšinaja ar pātagu, un zirgi sāka vilkt.
1oRVHPn0G5M_1_0151.wav|Kad vēlāk Pēteris krusttēvu uz tīruma redzēja uznākam, viņš apturēja zirgus, noņēma puķu kušķīti no krūtīm un iebāza to svārku kabatā...
1oRVHPn0G5M_1_0152.wav|Mājā pārnākuse, mazā Ieva atrada čigānieti ar trim bērniem pagalmā sēdam.
1oRVHPn0G5M_1_0153.wav|Bērni, kas jau ap visiem mājā bij izubagojušies, aplenca pienācēju, lūgdami, lai tiem ko dodot.
1oRVHPn0G5M_1_0154.wav|Ko tad lai jums dodu Ieviņa prasīja, traukus ķēķa priekša uz sola nolikdama.
1oRVHPn0G5M_1_0155.wav|Dod, meitiņ, mamzelīt, kādu vecu kreklu, kādu jakiņu, kādus vecus bruncīšus, kādu lakatiņu...
1oRVHPn0G5M_1_0156.wav|lielā čigāniete lūdzās.
1oRVHPn0G5M_1_0157.wav|Visu saņemšu, par visu pateikšos.
1oRVHPn0G5M_1_0158.wav|Ieviņa aplaida acis apkārt, vai tās kāds neredzēja.
1oRVHPn0G5M_1_0159.wav|Acumirklī neviena nebij sētā.
1oRVHPn0G5M_1_0160.wav|Ātri tā norāva sarkano lakatiņu no galvas.
1oRVHPn0G5M_1_0162.wav|bet ej tūliņ projām.
1oRVHPn0G5M_1_0163.wav|Čigāniete piecēlās un paķēra lakatiņu.
1oRVHPn0G5M_1_0164.wav|Paldies, meitiņ, paldies viņa sacīja.
1oRVHPn0G5M_1_0165.wav|Lai Dieviņš tev dod prieku, veselību, Kungs debesu tēvs...
1oRVHPn0G5M_1_0166.wav|Nebij ar manam maziņajam, ko siet ap galvu.
1oRVHPn0G5M_1_0167.wav|Lai Dieviņš tev dod labu, skaistu vīru, tādu brangu kā
1oRVHPn0G5M_1_0168.wav|Ej nu vien, ej maza pārtrauca laimes velētāju, un tā aizgāja.
1oRVHPn0G5M_1_0169.wav|Saikana plaga Sausnorās vairs netika redzēta.
1oRVHPn0G5M_1_0170.wav|Trīspadsmitā daļa.
1oRVHPn0G5M_1_0171.wav|Sausnorās gulēja dienvidu.
1oRVHPn0G5M_1_0172.wav|Lielā kļava pavēnī snauda pāris puišu, pusdikti krākdami.
1oRVHPn0G5M_1_0173.wav|Meitas un sievas atdusējās istabā, kuras durvis stāvēja plaši vaļā.
1oRVHPn0G5M_1_0174.wav|Arī puišu klētiņas durvis bij vaļā, bet še negulēja, bet strādāja.
1oRVHPn0G5M_1_0175.wav|Muguru atgriezuse pret lādi, kuras sienas visādām dīvainām puķēm bij rotātas, Ieva sēdēja uz zema, garena beņķīša un šuva.
1oRVHPn0G5M_1_0176.wav|Viņa galvu bij pacēluse, kreisās rokas pirksti turēja adatu pret gaismu, kamēr labās pirksti adatas acī vēra diegu, kad durvīs parādījās vīrieša stāvs un ienāca klusām klētiņā.
1oRVHPn0G5M_1_0177.wav|Ieva paskatījās ienācējā.
1oRVHPn0G5M_1_0178.wav|Tu vēl neguli, Pēter viņa sacīja, diegu ievēruse adatā, rokas nolaizdama klēpī.
1oRVHPn0G5M_1_0179.wav|Tu brīnums, vi tad tu nemaz vairs negribi iet dienvidū?
1oRVHPn0G5M_1_0180.wav|Cik dienu jau nu nebūs, kamēr tu šitā staiguļo apkārt?
1oRVHPn0G5M_1_0181.wav|Vai tev kāds miegu nozadzis, ko?
1oRVHPn0G5M_1_0182.wav|Varbūt, puisis atbildēja, nosēdās uz mazas lādītes un apņēma ar savām glītajām, lai gan cietajām un saulē nodegušajām rokām ceļagalu bet tu jau arī neguli.
1oRVHPn0G5M_1_0183.wav|Es, ko nu par mani, veciem cilvēkiem jau tā nenāk miegs kā jauniem.
1oRVHPn0G5M_1_0184.wav|Veciem cilvēkiem, ekur vecene, tak krietni vecāka par tevi.
1oRVHPn0G5M_1_0185.wav|Nu cik tad, cik vecs tad tu esi?
1oRVHPn0G5M_1_0186.wav|Nupat kā iegāju divdesmit pirmā gadā.
1oRVHPn0G5M_1_0187.wav|Un es drīzi būšu divdesmit pieci gadi veca.
1oRVHPn0G5M_1_0188.wav|Redzi, salīdzinoties ar tevi, drīkstētu gan saukties par vecu.
1oRVHPn0G5M_1_0189.wav|Pēteris purināja galvu.
1oRVHPn0G5M_1_0190.wav|Nedrīksti vis, tas sacīja.
1oRVHPn0G5M_1_0191.wav|Tu jau nemaz neizskaties vecāka par mani.
1oRVHPn0G5M_1_0192.wav|Ej nu ej, tas varbūt tik tev tā izliekas.
1oRVHPn0G5M_1_0193.wav|Kādēļ tad lai man tā izliekas Tādēļ meita stomījās, tādēļ, ka tu mani ik dienas redzi Cilvēki, kas kopā dzīvo, tā aprod viens ar otra ģīmi, ka pēcgalā vairs nevar pareizi nosacīt nedz viņu vecumu, nedz viņu smukumu.
1oRVHPn0G5M_1_0194.wav|Un mēs tak ilgi esam kopā dzīvojuši.
1oRVHPn0G5M_1_0195.wav|Viņa uzsāka šūt, un Pēteris brīdi glāstīja savu ceļagalu.
1oRVHPn0G5M_1_0196.wav|Jā, viņš tad sacīja, mēs pie krusttēva ilgi kopā esam sadzīvojuši.
1oRVHPn0G5M_1_0197.wav|Krusttēvs ir labs saimnieks.
1oRVHPn0G5M_1_0198.wav|Un mēs laikam labi dienestnieki.
1oRVHPn0G5M_1_0199.wav|Laikam gan, bet ej nu tagad dienvidū, Pēter.
1oRVHPn0G5M_1_0200.wav|Gan jau aiziešu...
1oRVHPn0G5M_1_0201.wav|Mēs pa šo garo laiku labi esam iepazinušies, Pēteris runāja.
1oRVHPn0G5M_1_0202.wav|Nu tak jau, tak jau.
1oRVHPn0G5M_1_0203.wav|Esam arvienu ļoti saticīgi dzīvojuši.
1oRVHPn0G5M_1_0204.wav|Kā tad bet nu gan tev jāiet dienvidū, Pēter.
1oRVHPn0G5M_1_0205.wav|Gan jau aiziešu...
1oRVHPn0G5M_1_0206.wav|Ieviņ, laid man tur uz tā beņķīša tev nosēsties līdzās.
1oRVHPn0G5M_1_0207.wav|Sēdi vien turpat, kad tu uz beņķīša sēdēsi, tad nevarēšu šūt.
1oRVHPn0G5M_1_0208.wav|Šūsi citā reizē, Pēteris sacīja, piecēlās un nosēdās uz beņķīša.
1oRVHPn0G5M_1_0209.wav|Sargies, ieduršu ar adatu, Ieva sacīja un nelikās traucēties šūšanā.
1oRVHPn0G5M_1_0211.wav|Sargies, duršu, Ieva brīdināja.
1oRVHPn0G5M_1_0212.wav|Pēteris satvēra Ievas roku nu, vai nu arī vēl dursi.
1oRVHPn0G5M_1_0213.wav|Jā, kad tu tā dari, tad vairs nevaru šūt, bet laid nu manu roku vaļā, tūliņ būšu gatava, un tad palūkosim, vai aproces nav par īsām.
1oRVHPn0G5M_1_0214.wav|Pēteris palaida roku vaļā un aptaustīja audeklu.
1oRVHPn0G5M_1_0215.wav|Tas būs ļoti smalks krekls, viņš sacīja.
1oRVHPn0G5M_1_0216.wav|Kam tu to šūn, tas jau puisieša krekls.
1oRVHPn0G5M_1_0217.wav|Tā, Ieva runāja, pavedienu noraudama un jautājuma neievērodama.
1oRVHPn0G5M_1_0218.wav|Un nu dod šurp roku.
1oRVHPn0G5M_1_0219.wav|Pēteris uzlika kreiso uz Ievas klēpja.
1oRVHPn0G5M_1_0220.wav|Ieva apņēma locītavas vietā krekla piedurknes aproci un aizpogāja to.
1oRVHPn0G5M_1_0221.wav|Gluži kā nomērīta, viņa teica un gribēja aproci atkal atpogāt.
1oRVHPn0G5M_1_0222.wav|Bet pogas caurums bij mazs un vēl neiestaipījies, un viņa pogāja un pogāja ar abu roku pirkstiem un nevarēja aproces atpogāt.
1oRVHPn0G5M_1_0223.wav|Netrīsini tak nu tā savu roku viņa sacīja.
1oRVHPn0G5M_1_0224.wav|Es jau to nemaz netrīsinu, Pēteris atbildēja un pārtrauca viņas pūles caur to, ka tas savu labo uzlika uz viņas abām rokām.
1oRVHPn0G5M_1_0226.wav|Vai, brālīt, nekavē nu manis velti, ņem nu roku nost, lai varu aproci atpogāt, dienvidus laiks drīzi būs pagalam, jāiet atgulties.
1oRVHPn0G5M_1_0227.wav|Gan jau aiziesim, Ieviņ, klausies, ko es tev teikšu, nu saki.
1oRVHPn0G5M_1_0228.wav|Tu man ļoti patīc.
1oRVHPn0G5M_1_0229.wav|Ej nu ej Ieva pasmīnēja un nosarka.
1oRVHPn0G5M_1_0230.wav|Tu man patīc, un es tevi ļoti mīlēju.
1oRVHPn0G5M_1_0232.wav|Precēsimies, viņš sacīja klusa, kaunīga, lūdzoša balsī un lika savai rokai noslīdēt no viņas rokām.
1oRVHPn0G5M_1_0233.wav|Ieva lēnam atpogāja kreklu un uzsvieda to uz lādes vaka.
1oRVHPn0G5M_1_0234.wav|Tad viņa satvēra Pētera roku, kas arvienu vēl gulēja uz viņas klēpja.
1oRVHPn0G5M_1_0235.wav|Neprecēsimies vis, brālīt, viņa atbildēja mīksta, laipna balsī, roku viegli kratīdama.
1oRVHPn0G5M_1_0237.wav|Neprecēsimies vis.
1oRVHPn0G5M_1_0238.wav|Pētera notvīkušais ģīmis nobālēja.
1oRVHPn0G5M_1_0240.wav|Kādēļ tu negribi viņš jautāja.
1oRVHPn0G5M_1_0241.wav|Tādēļ, ka esmu priekš tevis par vecu.
1oRVHPn0G5M_1_0243.wav|Apprecējās par tevi daudz, daudz vecākas meitas ar tikpat jauniem puišiem kā es.
1oRVHPn0G5M_1_0244.wav|Un top pašas nelaimīgas un padara savus vīrus nelaimīgus.
1oRVHPn0G5M_1_0245.wav|Ne ik reizes.
1oRVHPn0G5M_1_0246.wav|Gandrīz ik reizes.
1oRVHPn0G5M_1_0247.wav|Jauns ar jaunu, vecs ar vecu citādi neiet lāgā.
1oRVHPn0G5M_1_0248.wav|Bet tu tak nemaz vēl nevari pieskaitīties pie vecajam, Pēteris runāja.
1oRVHPn0G5M_1_0249.wav|Priekš tevis esmu par vecu.
1oRVHPn0G5M_1_0251.wav|Pēteris atsvabināja savu roku no Ievas rokam un atspieda, elkoņu uzlicis uz ceļagala, tajā galvu.
1oRVHPn0G5M_1_0252.wav|Tu manis negribi, viņš sacīja un nopūtās grūti, un tad klusēja brīdi Tev jau laikam citi precenieki.
1oRVHPn0G5M_1_0253.wav|Man nav citu precenieku.
1oRVHPn0G5M_1_0254.wav|Nu tad varbūt
1oRVHPn0G5M_1_0255.wav|Kas, nu tad tev varbūt tas pats Bērtulis vēl nav izgājis no prāta, lai gan tas jau sen apprecējies Bērtulis Ieva iesaucās, un tumšs kauna un dusmu sārtums pārklāja viņas vaigu.
1oRVHPn0G5M_1_0256.wav|Kad tu šitā runā, tad man tūliņ jāsāk skaisties..
1oRVHPn0G5M_1_0257.wav|Bērtulis viņa pielika ar neizsakāmu nicināšanu un piecēlās.
1oRVHPn0G5M_1_0258.wav|Arī Pēteris piecēlās.
1oRVHPn0G5M_1_0259.wav|Neļaunojies nu, viņš sacīja, man tas tik tā nejauši izskrēja par lūpām.
1oRVHPn0G5M_1_0260.wav|Ieva pacēla lādes vāku un ielika gatavo kreklu lādē, un aizslēdza to.
1oRVHPn0G5M_1_0261.wav|Pēteris pa tam bij atspiedies pret kādu stāvskapi un lūkojās bēdīgi zemē.
1oRVHPn0G5M_1_0262.wav|Ieva piegāja pie viņa.
1oRVHPn0G5M_1_0263.wav|Neizskaties nu tāds bēdīgs, kā kad tev nelaime būtu notikuse; tu tak no nelaimes esi ticis vaļā, viņa runāja uzjautrinošā balsī.
1oRVHPn0G5M_1_0264.wav|Jeb vai tā būtu nelaime, kad pēc neilgiem gadiem tu piepeši, vēl pašos ziedu gados stāvēdams,atrastos pie sakrupušas vecenes sāniem?
1oRVHPn0G5M_1_0265.wav|Vai būtu laime, kad tad draugi tevi sāktu pārsmiet, ka esi savu veco māti apprecējis?
1oRVHPn0G5M_1_0266.wav|Vai būtu laime, kad tu tad ietu krogā savas nepatikšanas slīcināt?
1oRVHPn0G5M_1_0267.wav|Vai būtu laime, kad tu, mājā pārnācis, no manis dzirdētu, ka tev brandvīna, un es no tevis, ka man zemes smaka klāt, un kad mēs abi sāktum ķildoties un tiesāties un pēdīgi ar lielāko naidu izšķirtumies?
1oRVHPn0G5M_1_0268.wav|Vai viss tas būtu laime Ieva pakratīja galvu un pielika nē.
1oRVHPn0G5M_1_0269.wav|Pie mums vista nebūtu, ka tu saki, Pēteris piebilda klusam un pussāpīgi.
1oRVHPn0G5M_1_0270.wav|Kādēļ pie mums tā nebūtu?
1oRVHPn0G5M_1_0271.wav|Tādēļ, ka tevi mīlētu ir tad, kad tu patiesi par sakrupušu veceni, kā tu saki, pārvērstos.
1oRVHPn0G5M_1_0272.wav|Ak, mīļais, kā tu tā vari teikt!
1oRVHPn0G5M_1_0273.wav|Ikkatrs, kas precējās vai grib precēties, šitā domā.
1oRVHPn0G5M_1_0274.wav|Bet paskaties vien, kā tie nevienādie pāri dzīvo.
1oRVHPn0G5M_1_0275.wav|Pēteris klusēja brīdi.
1oRVHPn0G5M_1_0276.wav|Tu manis nemīlē, tas ir viss; runā, ko gribi, viņš tad sacīja spītīga balsī.
1oRVHPn0G5M_1_0277.wav|Pēter ieva iesaucās tik laipni, tik sirsnīgi un turklāt tik pārmetoši, ka Pēteris nodūra galvu.
1oRVHPn0G5M_1_0278.wav|Kā lai tev to parādu, ka man esi gan mīļš?
1oRVHPn0G5M_1_0279.wav|Viņa uzlika labo roku uz Pētera pleca un pielika kreiso pie viņa zoda, tā galvu paceldama drusku uz augšu, paskatījās viņa nosarkušajā ģīmī, viņa skaistajās, šķīstajās acīs.
1oRVHPn0G5M_1_0280.wav|Noskūpstīja piepeši viņa lūpas un izgāja ātri no klētiņas.
1oRVHPn0G5M_1_0281.wav|Pēteris pacēla rokas.
1oRVHPn0G5M_1_0282.wav|Izlikās tā, kā kad viņš Ievu būtu gribējis atturēt, viņai doties pakaļ, bet tai pašā acumirklī viņš atkal savaldījās, rokas noslīdēja uz leju, kājas nekustējās, slaikais puisis atzvila kā bezspēcīgs pret skapi.
1oRVHPn0G5M_1_0283.wav|Viņš Sakoda zobus un aizknieba acis viņš, kas nupat tikko nebij tapis brūtgāns, viņš nedrīkstēja raudāt.
1oRVHPn0G5M_1_0285.wav|Pirmai mīlestībai katram brīv karstas asaras noraudāt pakaļ.
1oRVHPn0G5M_1_0286.wav|Četrpadsmitā daļa.
1oRVHPn0G5M_1_0287.wav|Sausnorās viss gāja savu parasto gaitu tāļāk.
1oRVHPn0G5M_1_0288.wav|Neviens nedabūja zināt, neviens pat nedabūja jaust, cik svarīgs jautājums no Ievas un Pētera bij ticis pārrunāts un galīgi izšķirts.
1oRVHPn0G5M_1_0289.wav|Ieva savu izturēšanos pret Pēteri ne par matu nepārgrozīja, un, kad Pēteris arī tūliņ pa vecam ar Ievu nespēja saieties, tad tas nevienam nekrita acīs, jo neviens tik uzmanīgi abu neuzlūkoja.
1oRVHPn0G5M_1_0290.wav|Ka Ieva viņa neprecēs, no tā Pēteris cieti bij pārliecināts, tet ne tik cieti no tā, ka viņa to tik tādēļ vien bij atraidījuse, ka tā domājās priekš viņa esam par vecu.
1oRVHPn0G5M_1_0291.wav|Cik bieži notikās, ka trīsdesmit pieci gadi vecas meitas un četrdesmit un vairāk gadu vecas atraitnes apprecēja divdesmit gadu vecus zeņķus ne tikvien bez nekādas apdomāšanās.
1oRVHPn0G5M_1_0292.wav|Bet vienumēr ar lielāko prieku, jo, šādos atgadījumos allaž sievietes bij tās, kas puišus ievīla laulības valgos.
1oRVHPn0G5M_1_0293.wav|Un Ieva pretojās tik daudz tikai piecu gadu starpības dēl!
1oRVHPn0G5M_1_0294.wav|Zināms, viņai nu gan bij taisnība, no tādiem pāriem gandrīz neviens laimīgi nedzīvoja, bet vai nu meita domā, kāda dzīve viņai laulībā būs, kad glīts puisis viņu grib precēt?
1oRVHPn0G5M_1_0295.wav|Vai tik viņa Pētera aiz citiem iemesliem nebij atraidījuse?
1oRVHPn0G5M_1_0296.wav|Vai tik viņai nebij kāds cits precenieks, lai gan viņa apgalvoja, ka tā neesot?
1oRVHPn0G5M_1_0297.wav|Greizsirdīgi viņš pārraudzīja Ievas izturēšanos pret katru puisi, ar kuru tā satikās, bet nevarēja atrast ne mazākās lietiņas, kas viņa aizdomu apstiprinātu.
1oRVHPn0G5M_1_0298.wav|Pret vienu viņa izturējās laipnāki, pret otru nelaipnāki, bet ne pret vienu tā, ka Pēteris būtu varējis domāt: to Viņa mīlē.
1oRVHPn0G5M_1_0299.wav|Vissirsnīgāk tā vēl izturējās pret viņu pašu, bet, ka šai sirsnībai tikai draudzība un ne mīlestība bij par cēloni, to jau viņš tak zināja.
1oRVHPn0G5M_1_0300.wav|Tātad viņš pēdīgi nāca pie pārliecināšanas, ka, viņu atraidot, Ieva patiesi vienīgi likusēs vadīties no prāta, kas tai bij teicis, ka viņi nederot kopā.
1oRVHPn0G5M_1_0302.wav|Vaibūt, ka Ieva to, ko Pēteram bij teikuse, bij runājuse aiz dziļākās pārliecināšanās, bet tai bez ievērojamās starpības viņu vecumos vēl bij otrs iemesls, kādēļ tā Pēteri bij atraidījuse, viņa bij apsolījusēs Jēkabam.
1oRVHPn0G5M_1_0303.wav|Toreiz, kad viņa ar Jēkabu bij dzīvojuse kopā, viņa bij cita brūte bijuse.
1oRVHPn0G5M_1_0304.wav|Itin dabiskā vīzē savu mīlestību un uzmanību gandrīz vienīgi Bērtuļam piegriezuse, viņa maz bij ievērojuse, kā Jēkabs pret viņu bij izturējies, un no viņa tikai vispārējo iespaidu dabūjuse, ka tas paklausīgs, saticīgs cilvēks, ar kuru kopā dzīvot bij ļoti patīkami.
1oRVHPn0G5M_1_0305.wav|Tikai kad Jēkabs viņai par savu mīlestību bij rakstījis, no viņas acīm bij nokrituse kā saite.
1oRVHPn0G5M_1_0306.wav|Viņa bij pārdomājuse, ko Jēkabam atbildēt, un bij to rakstījuse, ko bij sajutuse: sirsnīgu pateicību par tik mīļiem vārdiem.
1oRVHPn0G5M_1_0307.wav|Uz to Jēkabs bij atbildējis vēl dedzīgākiem un drošākiem mīlestības apgalvojumiem, vēstule bij mainījusēs ar vēstuli, līdz pēdīgi Ieva Jēkabam bij rakstījuse: Būšu tava...
1oRVHPn0G5M_1_0308.wav|Tā vējš tikām nes dzirkstis no vienas degošas ēkas uz otru, vēl no uguns neaiztiktu, kamēr abas stāv liesmās...
1oRVHPn0G5M_1_0309.wav|Lai nu gan bij gluži dabiski, ka Ievai tāļāk stāvoši nevarēja zināt, kādi pārgrozījumi Jēkabam par labu bij notikuši ar viņas jūtām, tad tomēr varētu izlikties dīvaini, ka arī Pēteris tik maz zināja, ka viņai pat atklāja savu mīlestību.
1oRVHPn0G5M_1_0310.wav|Bet kādēļ viņš lai vairāk zināja nekā visi citi?
1oRVHPn0G5M_1_0311.wav|Caur viņa rokām nu gan gāja gandrīz visas vēstules, kuras Jēkabs Ievai un Ieva Jēkabam rakstīja.
1oRVHPn0G5M_1_0312.wav|Bet viņam jau nekad neienāca prātā paslepšus kādu no tām atplēst un izlasīt, un tajās vēstulēs, kuras Ieva viņam deva, ko lasīt, no Jēkaba mīlestības uz Ievu nestāvēja ne vārdiņa.
1oRVHPn0G5M_1_0313.wav|Jo, kad Ieva Jēkabam bij rakstījuse, šī neesot viņa vēstuli ar to dziesmiņu Pēteram rādījuse, tad Jēkabs viņai bij atbildējis, labāk esot arī tā, gan Pēteris vēlāk, kad šis būšot no zaldātiem pārnācis mājā, visu dabūšot zināt.
1oRVHPn0G5M_1_0314.wav|Bet, tā kā Ieva, nesacēluse Pēterī aizdomu, viņam katru reizi, kad tas kādu Jēkaba vēstuli vēlējās lasīt, nevarēja atbildēt, ka tā izputējuse.
1oRVHPn0G5M_1_0315.wav|Viņa bij Jēkabu lūguse, lai šad un tad kādu vēstuli rakstot, ko arī Pēteram varot rādīt, vai lai to, kas Pēteram slēpjams, uzrakstot uz sevišķas zīmītes.
1oRVHPn0G5M_1_0316.wav|Tā tad nu arī Jēkabs bij darījis, un Pēteram sava drauga mīlestība bij palikuse noslēpums.
1oRVHPn0G5M_1_0317.wav|Bet ne līdz Jēkaba pārnākšanai mājā no zaldātiem.
1oRVHPn0G5M_1_0318.wav|Proti, kad Ieva kādā svētdienas rītā, pārkrāvuse savu lādi un uzkopuse puišu klēti, tajā atkal ienāca ar klēpi bērzu lapu, lai tās tur izkaisītu, tad uz savas lādītes sēdēja Pēteris, galvu nodūris, mazu, aprakstītu papīra lapiņu rokā.
1oRVHPn0G5M_1_0319.wav|Ko tu tur lasi Ieva ievaicājas un saka lapas pa klētiņu izkaisīt.
1oRVHPn0G5M_1_0320.wav|Pēteris neatbildēja.
1oRVHPn0G5M_1_0321.wav|Ko tu tur lasi Ieva atkārtoja, izgrāba pēdējas lapas no priekšauta un uzbēra tās Pēteram uz galvas.
1oRVHPn0G5M_1_0322.wav|To es lasu, viņš īsi atbildēja un pasniedza Ievai zīmīti.
1oRVHPn0G5M_1_0324.wav|Ieva uzmeta acis zīmei un nosarka.
1oRVHPn0G5M_1_0325.wav|Zīme bij Jēkaba rakstīta un piederēja viņai.
1oRVHPn0G5M_1_0327.wav|viņa iesaucas kaunīgi Kur tu šito papīriņu ņēmi?
1oRVHPn0G5M_1_0328.wav|Zadzis jau viņa neesmu..
1oRVHPn0G5M_1_0329.wav|Tur zeme pie tavas lādes tas gulēja.
1oRVHPn0G5M_1_0330.wav|Ta tad cilvēki, ta tad draugi!
1oRVHPn0G5M_1_0331.wav|Ieva nolaida acis, saburzīja pirkstos papīriņu un cieta klusu.
1oRVHPn0G5M_1_0332.wav|To gan nojums abiem nebūtu domājis, Pēteris turpināja.
1oRVHPn0G5M_1_0334.wav|Ieva paspēra soli uz priekšu un uzlika roku uz Pētera elkoņa.
1oRVHPn0G5M_1_0335.wav|Neesi nu dusmīgs, Pēterīt, viņa sacīja.
1oRVHPn0G5M_1_0336.wav|Es tev visu izstāstīšu.
1oRVHPn0G5M_1_0337.wav|Tā, paldies, kad tu agrāk nevarēji runāt, tagad man tavas stāstīšanas vairs ne vajaga...
1oRVHPn0G5M_1_0339.wav|Viņš nostūma Ievas roku no elkoņa.
1oRVHPn0G5M_1_0340.wav|Un tu par tiesu esi dusmīgs Ieva vaicāja.
1oRVHPn0G5M_1_0341.wav|Pēteris pasmējās.
1oRVHPn0G5M_1_0342.wav|Nē, viņš atbildēja, es priecājos par izveicību, ar kādu jūs mani tik ilgi un tik pilnīgi spējuši mānīt, ka savā aklībā tevi savam uzticamam draugam pat mēģināju noņemt..
1oRVHPn0G5M_1_0343.wav|Tad lai Jēkabam bij ko smieties, kad to dabūja zināt.
1oRVHPn0G5M_1_0344.wav|Jā, bij ko smieties.
1oRVHPn0G5M_1_0345.wav|Pēteris izrunāja pēdējos vārdus ļoti pikti un izgāja no klētiņas.
1oRVHPn0G5M_1_0346.wav|Ieva noskatījās Pēteram pakaļ, līdz istabas durvis aiz viņa bij aizvērušās, un tad apsēdās.
1oRVHPn0G5M_1_0347.wav|Kā tak cilvēks nekad nevar zināt, kas nākošā minūtē notiks!
1oRVHPn0G5M_1_0348.wav|Te Pēteris ar viņu bij bijis labs, te nu tas ar viņu bij dusmīgs!
1oRVHPn0G5M_1_0349.wav|Dusmīgs Ieva pasmīnēja.
1oRVHPn0G5M_1_0350.wav|Ak jā bet ne tādēļ, ka tā savas un Jēkaba vēstules viņam nebij rādījuse.
1oRVHPn0G5M_1_0351.wav|To, ko Pēteris nupat bij runājis, uz viņa lūpām nebij likušas aizskartas draudzības jūtas, bet aizskārta lepnība un greizsirdība.
1oRVHPn0G5M_1_0352.wav|Viņam bij kauns, ka bij tīkojis pēc meitas, kura jau citam bij solījusēs, kurai cits bij mīļāks nekā viņš.
1oRVHPn0G5M_1_0353.wav|Greizsirdība, ko katrs puisis sajūt pret laimīgo līdzcensoni, viņu pēkšņi bij sagrābuse, un tā tad viņš tos straujos vārdus bij izrunājis.
1oRVHPn0G5M_1_0356.wav|Kad dusmas būs pārgājušas, tad Jēkabs viņam atkal būs tāds pats draugs, kāds bijis.
1oRVHPn0G5M_1_0357.wav|Un rēta viņa sirdī aizdzīs ātri, dzirdot, ka Jēkabs ne vārdiņa nezina un arī nedabūs zināt no mūsu sarunas, kas neilgi atpakaļ Šai vietā notika...
1oRVHPn0G5M_1_0358.wav|Ieva piecēlās un aizgāja Pēteram pakaļ uz istabu.
1oRVHPn0G5M_1_0359.wav|Bija brokasta laiks, un cita saime jau sēdēja pie galda, kad Ieva iegāja istabā.
1oRVHPn0G5M_1_0360.wav|Viņas parastā vieta bij blakus Pēteram, un tā nosēdās, tam līdzās, kā kad nekas nebūtu noticis.
1oRVHPn0G5M_1_0361.wav|Bet Pēteris, Ievai acu neuzmetis, atvirzījās nost no tās, cik tāļu varēja, un piegrieza tai muguru.
1oRVHPn0G5M_1_0362.wav|Ieva to nemaz nelikās pamanot.
1oRVHPn0G5M_1_0363.wav|Esi tik labs, Pēterīt, nogriez man maizes, viņa laipni sacīja, man nava naža klāt...
1oRVHPn0G5M_1_0364.wav|Viņa meloja, nazis tai bij kabatā.
1oRVHPn0G5M_1_0365.wav|Kad nav naziņ, ēd ar nadziņ, Pēteris strupi atbildēja un ēda tālāk.
1oRVHPn0G5M_1_0366.wav|Pēc brīža viņš piecēlās no galda un aizgāja.
1oRVHPn0G5M_1_0367.wav|Viņš vēl nevarēja būt paēdis.
1oRVHPn0G5M_1_0368.wav|Kas tad jūsu starpā noticis mazā Ieva izbrīnējusēs jautāja, vēlāk ar lielo Ievu viena pate būdama.
1oRVHPn0G5M_1_0369.wav|Pirmo reizi Pēteri pret tevi tā redzu izturamies kā nupat pie galda.
1oRVHPn0G5M_1_0370.wav|Vai esat bārušies?
1oRVHPn0G5M_1_0371.wav|Esam sanīdušies, Ieva atbildēja.
1oRVHPn0G5M_1_0372.wav|Jūs, Ievai bij jāpasmejas Vai tad mums vien nekad nebūs brīv sanīsties?
1oRVHPn0G5M_1_0373.wav|Diezgan ilgi saticīgi esam dzīvojuši.
1oRVHPn0G5M_1_0374.wav|Bet nu gan briesmīgi esam nīdušies.
1oRVHPn0G5M_1_0375.wav|Kādas lietas dēļ, neprasi nu, kādas lietas dēļ, Ieva atteica, vai nu iemeslu priekš sanīšanās trūkums, saki man labāk vai man negribi palīdzēt Pēteri atkal salabināt?
1oRVHPn0G5M_1_0376.wav|Es, labprāt, bet kāda nu es palīdzētajā.
1oRVHPn0G5M_1_0377.wav|Nu, Ieva sacīja un smīnēja, lūkot jau vari.
1oRVHPn0G5M_1_0378.wav|Lūkot varu, jā, bet ka tad lai ar viņu runāju?
1oRVHPn0G5M_1_0379.wav|Saki viņam, ka tev ļoti nepatīk, kad viņš ir rupjš, un ka tu pret viņu tikpat nelaipni izturēsies, kā viņš pret mani izturas, ja viņš ar mani nesalabs.
1oRVHPn0G5M_1_0380.wav|Labi, teikšu viņam to.
1oRVHPn0G5M_1_0381.wav|Esi tik labs, Pēterīt, nogriez man maizes, pirmdienas rīta Ieva, pie brokasta galda sēdēdama, sacīja uz Pēteri man nazis nogaisis.
1oRVHPn0G5M_1_0382.wav|Kādu riecienu, Pēteris laipni ievaicājas, pēc maizes kukuļa sniegdamies plānu vai biezu?
1oRVHPn0G5M_1_0383.wav|Lieki Ieva saskatījās ar mazo Ievu.
1oRVHPn0G5M_1_0384.wav|Mazā dikti nosarka.
oU1LebEMcPk_2_0000.wav|Devītā daļa.
oU1LebEMcPk_2_0001.wav|Dienu pēc tam, kad Pēteris Jēkabu bij aizvedis uz Cēsīm, Sausnors iesauca Bērtuli savā istabā.
oU1LebEMcPk_2_0002.wav|Vienu vasaras puisi vakar atlaidu, jāatlaiž šodien arī otrs; sarēķināsimies, Bērtu!, viņš sacīja.
oU1LebEMcPk_2_0003.wav|Bērtulis apsēdas uz krāsns mūra.
oU1LebEMcPk_2_0006.wav|Daudz vai maz, cik tev nākas, tik man tev tak reiz jāizmaksā vien būs, un tu zini, ka labprāt otram nepalieku parādā.
oU1LebEMcPk_2_0007.wav|Sarēķināsimies vien labāk tūliņ.
oU1LebEMcPk_2_0008.wav|Nu jā, jā, varam to izdarīt arī tūliņ, kad tu gribi.
oU1LebEMcPk_2_0009.wav|Cik tad tev vēl nākas?
oU1LebEMcPk_2_0010.wav|Tūliņ teikšu, Bērtulis atbildēja, iebāza kreiso roku svārka krūšu kabatā un izvilka no tās mazu grāmatiņu ar noplīsušiem vākiem.
oU1LebEMcPk_2_0011.wav|Uz priekšu un atpakaļ pa to šķirstījis un labu brīdi paklusu rēķinājis un saskaitījis, viņš pēdīgi puskaunīgi sacīja: Kā liekas, tad man tik seši rubļi vien vairs pie tevis ir iekšā.
oU1LebEMcPk_2_0012.wav|Seši Sausnors sacīja un smīnēja.
oU1LebEMcPk_2_0013.wav|Vai tad vēl mazāk Bērtulis iesaucās Tad man saskaitot laikam būs misējies.
oU1LebEMcPk_2_0014.wav|Saskaitīšu izņemto naudu vēlreiz.
oU1LebEMcPk_2_0015.wav|Viņš atvēra no jauna grāmatiņu un sāka atkal pa to šķirstīt.
oU1LebEMcPk_2_0016.wav|Nezin vai būs misējies, Sausnors lēnām turpināja.
oU1LebEMcPk_2_0017.wav|Arī manā grāmatiņā stāv, ka tu tik daudz izņēmis, ka tev seši rubļi vien vairs nākas, bet tur stāv arī vēl viens mazs rēķins, kura laikam tavā grāmatiņā trūkst: proti, rēķins par nokavētām dienām.
oU1LebEMcPk_2_0018.wav|Par nokavētām dienām?
oU1LebEMcPk_2_0019.wav|Vai tad man par tam arī būs jāsamaksā, krusttēv?
oU1LebEMcPk_2_0020.wav|Citādi jau nu laikam gan nepāries, Sausnors tādā pašā lēnā, mierīgā balsī atbildēja.
oU1LebEMcPk_2_0022.wav|No tiem sešiem rubļiem vēl iet nost četrdesmit kapeiku par divām attirgsdienu pusdienām lielā darba laikā.
oU1LebEMcPk_2_0023.wav|Divi rubļi par to nedēļu, ko tu bez darba nodzīvoji pēc tam, kad tev pirksts bij nocirsts.
oU1LebEMcPk_2_0024.wav|Divi rubļi par laiku un par zirgu, ko tu nonīcināji un nobraukāji ap dakteriem, palīdzības meklēdams.
oU1LebEMcPk_2_0025.wav|Un pēdīgi trīs kapeikas par vienu mazu bļodiņu, kuru tu, kā krustmāte uzdeva, vasarā esot saplēsis.
oU1LebEMcPk_2_0026.wav|Tas būtu kopā četri rubļi un četrdesmit trīs kapeikas, un tātad tev pavisam vairs nākas viens rublis ar piecdesmit septiņām kapeikām...
oU1LebEMcPk_2_0027.wav|Bērtulis sēdēja uz krāsns mūra, ka uz mutes sists.
oU1LebEMcPk_2_0029.wav|Ne, to gan nevarēšu atlaist, ta ir krustmātes nauda.
oU1LebEMcPk_2_0030.wav|Pār Bērtuļa vaigiem pārskrēja gandrīz nemanāms sārtums.
oU1LebEMcPk_2_0031.wav|Nu kad ne, ne, viņš runāja ar liekuļotu vienaldzību, lai tad nu arī paliek.
oU1LebEMcPk_2_0032.wav|Ubagot jau to triju kapeiku dēļ neiešu.
oU1LebEMcPk_2_0033.wav|Un es, Bērtulīt, no tam bagāts netikšu.
oU1LebEMcPk_2_0034.wav|Bet kartības visur vajaga.
oU1LebEMcPk_2_0035.wav|Tā ir tā lieta.
oU1LebEMcPk_2_0036.wav|Sausnors paņēma uz galda gulošo zīmuli un pārvilka ar to resnu strīpu savā grāmatiņā pār lapas pusi, kuras virsgalā stāvēja Bērtuļa vārds.
oU1LebEMcPk_2_0037.wav|Tad viņš piegāja pie skapja un izņēma no tā naudu.
oU1LebEMcPk_2_0038.wav|Še ir tava nauda, viņš tad sacīja un uzlika papīra rubli un vairāk sīkas naudas gabalu uz galda stūra.
oU1LebEMcPk_2_0039.wav|Nāc ņem.
oU1LebEMcPk_2_0040.wav|Bērtulis pieceļas, piegāja pie galda, saņēma naudu saujā un iebāza to neskaitītu bikšu kabatā.
oU1LebEMcPk_2_0041.wav|Tātad nu mēs esam skaidrībā?
oU1LebEMcPk_2_0042.wav|Nu mēs esam skaidrība.
oU1LebEMcPk_2_0043.wav|Nu tu, ja gribi, vari iet.
oU1LebEMcPk_2_0044.wav|Saimnieks atkal nosēdas pie galda un saka acīmredzot bez nekāda iemesla pa savu grāmatiņu lēnām uz priekšu un atpakaļ šķirstīt.
oU1LebEMcPk_2_0045.wav|Bet Bērtulis negāja.
oU1LebEMcPk_2_0046.wav|Brīdi galda gala klusēdams nostāvējis, tas sacīja:
oU1LebEMcPk_2_0047.wav|Kad jau nu mēs tagad esam iesākuši runāt par šitādam lietam, tad es tev vēl kaut ko gribēju lūgt, krusttēv.
oU1LebEMcPk_2_0048.wav|Sausnors pacēla galvu.
oU1LebEMcPk_2_0049.wav|Ko tu gribēji lūgt?
oU1LebEMcPk_2_0050.wav|Nu, tu jau nu gan zināsi.
oU1LebEMcPk_2_0051.wav|Pavasarī netiku piederējis ziemai rūmes domāju, ka būs jāaiziet zaldātos.
oU1LebEMcPk_2_0052.wav|Bet, tā kā nu nebij jāaiziet, tad man vajaga vietas, kur ziemu piemesties.
oU1LebEMcPk_2_0053.wav|Tu tak man, krusttēv, par ziemu dosi rūmi?
oU1LebEMcPk_2_0054.wav|Saimnieks aizvāza grāmatiņu, noglāstīja pāri reižu ar roku zodu un tad atkārtoja lēnām:
oU1LebEMcPk_2_0055.wav|Par ziemu rūmi, nē, Bērtul, to gan tev nevaru apsolīt.
oU1LebEMcPk_2_0056.wav|Nevari Bērtulis pārsteigts iejautājās, kādēļ tad tu nevari, krusttēv?
oU1LebEMcPk_2_0057.wav|Lielā istaba tak diezgan liela, un es jau to rūmi arī par velti negribu: iztīrīšu tev par to kādu birkavu linu.
oU1LebEMcPk_2_0058.wav|Labi jau nu tas būtu, saimnieks atteica, bet, ko nevaru, to nevaru.
oU1LebEMcPk_2_0059.wav|Šoziem krustmāte teicās daudz aust; kad es tevi paturu, tad stellēm nebūtu rūmes.
oU1LebEMcPk_2_0060.wav|Un tad man tīšu pratu būs jaiet citur rūmes meklēt?
oU1LebEMcPk_2_0061.wav|To gan no tevis nebūtu domājis, krusttēv, ka tu tik ciets būsi.
oU1LebEMcPk_2_0062.wav|Sausnors paraustīja plecus.
oU1LebEMcPk_2_0063.wav|Domā, ko gribi viņš runāja bet citādi nevaru.
oU1LebEMcPk_2_0064.wav|Kad nevari, nevari, Bērtulis sapīcis atkārtoja un gāja uz durvīm.
oU1LebEMcPk_2_0066.wav|Lai gan dievkalpošana jau sen bij pabeigta un lielākā daļa baznīcēnu jau aizgājuši projām, tad tomēr baznīcas krogā vēl atradās labs skaits vīru un puišu, kuri gan pie garās stoikas, gan pie maziem galdiņiem sēdēja un dzēra, gan atkal tērzēdami staigāja no kroga viena gala uz otru.
oU1LebEMcPk_2_0067.wav|Zili tabaka dūmi pildīja visas telpas, un paklusa runāšana un pudeļu un glāžu skanēšana sacēla tiklab lielajā kroga istabā, kā arī mazajā blakus istabiņā savādu neskaidru troksni.
oU1LebEMcPk_2_0069.wav|Bet labas, velns zina, jo saldāki tavi smaidi, jo skābāks top tavs alus!
oU1LebEMcPk_2_0070.wav|Sešas pudeles bairīša un pusstopu sūrā!
oU1LebEMcPk_2_0071.wav|Zivtiņu Bērtulis kāds kroga istabā sacīja, un, kamēr pārtrauktās sarunas atkal uzsākās, krodzenieks centās izpildīt viesa vēlēšanos un ienesa kāroto alu un šņabi blakus istabā, kur viņš tos diviem puišiem priekšā nolika uz galda.
oU1LebEMcPk_2_0072.wav|Tā, viņš sacīja un atkal nozuda, ne vārdiņa nievātam alum par aizstāvēšanu nebildis.
oU1LebEMcPk_2_0073.wav|Tā, Bērtulis atkārtoja, tā gan, nu, Kajaut, ko papriekšu dzersim, alu vai brandvīnu?
oU1LebEMcPk_2_0074.wav|Man viss viens, Bertul, Kājauts atbildēja labs alus, labs brandvīns.
oU1LebEMcPk_2_0075.wav|Bērtulis nostūma uz galda stāvošo brandvīna glāzīti pie malas un pielēja alus glāzi ar brandvīnu.
oU1LebEMcPk_2_0076.wav|Tad viņš pagriezās uz citiem istabā stāvošiem puišiem.
oU1LebEMcPk_2_0078.wav|Un uz viņa brūtes veselībām, kas šodien ar viņu tika uzsaukta?
oU1LebEMcPk_2_0079.wav|Še ir alus un brandvīns, ja nebūs gana, krodzeniekam vēl ira!
oU1LebEMcPk_2_0080.wav|Trīs četri puiši nosēdas, šim uzaicinājumam paklausīdami, Bērtuļam un Kājautam līdzās pie galda.
oU1LebEMcPk_2_0081.wav|Bērtulis pacēla lielo brandvīna glāzi, iedzēra krietnu malku un deva glāzi tālāk.
oU1LebEMcPk_2_0082.wav|Puiši dzēra, izsaukdami visādus laimes vēlējumus.
oU1LebEMcPk_2_0083.wav|Tad nāca alus, un Bērtuļa sārtie vaigi metās vēl sarkanāki.
oU1LebEMcPk_2_0084.wav|Un tad atkal Kājauts pirka, un troksnis ap galdu tapa lielāks un lielāks...
oU1LebEMcPk_2_0086.wav|Bet ko tad jūs?
oU1LebEMcPk_2_0087.wav|Sūcat kā odi no vienas pudeles pa pus dienai!
oU1LebEMcPk_2_0088.wav|Nākat šurp un iedzerat krietnu malku, nāc, Pēterīt, vecais draugs, nāc iedzer un pārstāsti, kā manam vecam saimniekam, Sausnoru vecam, klājas.
oU1LebEMcPk_2_0089.wav|Dzer vien pats savu alu, Pēteris atbildēja, un gādā, ka tev tā visgarām netrūkst.
oU1LebEMcPk_2_0090.wav|Tava bagātība reiz tikpat ātri var pārvērsties nabadzībā kā Sausnoru krusttēvs Sausnoru vecī.
oU1LebEMcPk_2_0092.wav|Tā tev vajadzēja, kam tu negodē tā vecā āža par krusttēvu Un tad, pieliecies pie Bērtuļa auss, viņš klusām sacīja: Taisi joku un prasi par savu veco brūti, Bērtul.
oU1LebEMcPk_2_0093.wav|Bērtulis pamāja ar galvu, pacēla alus glāzi, izdzēra to līdz pusei, pasmīnēja bezkaunīgi un sacīja:
oU1LebEMcPk_2_0094.wav|Nu, ka negribi pārstāstīt, kā manam vecajam saimniekam klājas, tad tu jel man pastāstīsi, kā manai vecai brūtei iet.
oU1LebEMcPk_2_0095.wav|Dzirdēju, ka tā no Jurģiem par nedēļu tikuse no cietuma vaļā nabadzīte, laikam gan tur dikti pārvērtusēs?
oU1LebEMcPk_2_0096.wav|Paldies Dievam, jā, Pēteris atbildēja, aiz dusmām nosarkdams, viņa tagad tā pārvērtusēs, ka tā pateic Dievam, ka tas viņu no tevis atpestījis, kamēr tā agrāk lūdza Dievu, lai tas viņu ar tevi savieno.
oU1LebEMcPk_2_0097.wav|Bērtulis un tie citi puiši pasmējās.
oU1LebEMcPk_2_0098.wav|Tas prot, Kājauts sacīja un pielika, pagriezies uz Pēteri: Bērtulis runā no ģīmja, tas laikam ļoti pārvērties?
oU1LebEMcPk_2_0099.wav|Skaistāks jau drusku ir tapis.
oU1LebEMcPk_2_0100.wav|Tā, un ko viņa saka par to, ka Bērtulis tai izgādājis cietumu?
oU1LebEMcPk_2_0101.wav|Laikam arī pateic Dievam Kājauts ņirgājās.
oU1LebEMcPk_2_0102.wav|Zināms, par katru pārmācību un pamācību, lai tā nāktu kādā vīzē nākdama, Dievam jāpateic, tagad Pētera biedris, vecāks puisis, sacīja, iejaukdamies valodā.
oU1LebEMcPk_2_0103.wav|Dievbijīgi cilvēki Bērtulis zobojās.
oU1LebEMcPk_2_0104.wav|Un jūs laikam atkal pateicat Dievam, ka es to meiteni esmu atstājis un nu jūs ar viņu varat precēties.
oU1LebEMcPk_2_0105.wav|Tādā vīzē Dievs pateicību no Sausnorām vien nevarēs veikt saņemt pretī.
oU1LebEMcPk_2_0106.wav|Ko tu teici Pētera biedris dikti iesaucās un pacēlās.
oU1LebEMcPk_2_0107.wav|Vai tev kauns arī ir, tā no nabaga meitas runājot, kas tevis dēļ tik daudz cietuse, nelieti tu!
oU1LebEMcPk_2_0108.wav|Bērtulis pasmējās īsi un nievājoši.
oU1LebEMcPk_2_0109.wav|Man ir gan kauns, ka tāds meitietis bijis mana brūte, kas ar cirvi tikpat veicīgi prot apieties kā kāds bende, viņš sacīja.
oU1LebEMcPk_2_0110.wav|Ak par to tev tagad ir kauns, Pēteris iesaucas.
oU1LebEMcPk_2_0111.wav|Bet kur tu toreiz biji ar savu kaunu, kad Ievai lūdzi pie cirvja ķerties?
oU1LebEMcPk_2_0112.wav|Es lūdzis, lai nu viens cilvēks pasmejas, kurš gan būs tāds muļķis un lūgs otru, lai tam nocērt kādu locekli?
oU1LebEMcPk_2_0113.wav|Ko šai gan tiesas priekšā sev par attaisnošanu un aizbildināšanu citu bij teikt kā to, es pats viņai licis sev pirkstu nocirst.
oU1LebEMcPk_2_0114.wav|Jā, ko viņai citu bij teikt kā patiesību, Pētera biedris sacīja.
oU1LebEMcPk_2_0115.wav|Ja viņa būtu zinājuse, ka tu pats viņu apsūdzēsi, tad jau nu tava lūguma, lieceniekiem klāt neesot, nebūtu izpildījuse tik liela viņas mīlestība pret tevi tak nu nebij.
oU1LebEMcPk_2_0117.wav|Tad viņa man laikam pirkstu nocirta aiz pārliecīgas mīlestības uz mani tas ir jauki.
oU1LebEMcPk_2_0118.wav|Nu, kas gan cits tik traku darbu varētu izdarīt ka par lieku liela mīlestība!
oU1LebEMcPk_2_0119.wav|Tiesa gan, Pēteris apstiprināja.
oU1LebEMcPk_2_0120.wav|Un kas gan cits šai par lieku lielai mīlestībai ar tik nejauku nepateicību varētu aunaksāt kā pai lieku liela neģēlība?
oU1LebEMcPk_2_0121.wav|Pēter Bērtulis draudēdams iesaucās un atstūma glāzi pie malas.
oU1LebEMcPk_2_0122.wav|Sargi savu mēli, diezgan ilgi nu mierīgi esmu klausījies tavā muldēšanā.
oU1LebEMcPk_2_0123.wav|Un es tavā, Pēteris atbildēja un piecēlās.
oU1LebEMcPk_2_0124.wav|Vai tu doma, ka man no taviem draudiem un no taviem deviņiem pirkstiem bail, nāc tik šurp!
oU1LebEMcPk_2_0125.wav|Viņš tuvojas Bērtuļam.
oU1LebEMcPk_2_0126.wav|Bērtulis vilcinājās, vai viņam ar garo un spēcīgo, lai gan par viņu daudz jaunāko puisi bij iesākt plūkties?
oU1LebEMcPk_2_0127.wav|Kraun viņam par ausi, Kājauts Bērtuļam iečukstēja ausī, mēs tev palīdzēsim.
oU1LebEMcPk_2_0128.wav|Bērtulis pieceļas un atvēzēja roku.
oU1LebEMcPk_2_0130.wav|Licējs Pēteris iesaucās, satvēra atvēzēto roku, apkampa ar kreiso Bērtuli un iespieda to atpakaļ krēslā, un sakratīja to brangi.
oU1LebEMcPk_2_0132.wav|Kājaut, palīdzi Bērtulis dvesa un ķepuroja ar kājām, tās piegrūzdams pie galda, tā ka visas pudeles un glāzes uz tā sāka dancot un viena pudele nokrita zemē un saplīsa.
oU1LebEMcPk_2_0133.wav|Kājauts uzlēca stāvu un gāzās Pēteram no pakaļas virsū.
oU1LebEMcPk_2_0134.wav|Daži citi mēģināja viņam pietikt no sāniem, un nezin cik liela plūkšanās tagad nebūtu izcēlusēs, jo arī Pētera biedris devās pulkā, ja piepeši nebūtu atvērušās durvis un krodzenieks tajās parādījies.
oU1LebEMcPk_2_0135.wav|Kas tad še notiek tas iesaucās tik diktā balsī, ka visas logu rūtis nodārdēja.
oU1LebEMcPk_2_0138.wav|Netaisāt nu blēņu Un, brītiņu nogaidījis, vai cīniņš nemitēsies, viņš devās istabā, atšķīra papriekšu ar spēcīgu roku Pētera biedri no pūļa.
oU1LebEMcPk_2_0139.wav|Tad izrāva Pēteri pašu no Bērtuļa un Kājauta rokām, izstūma abus draugus stoikas istabā un izmetās pats tiem ar tādu veiklumu pakaļ.
oU1LebEMcPk_2_0140.wav|Ar kādu zvēru dīdītājs pēc pabeigtas izrādes atstāj zvēru krātu.
oU1LebEMcPk_2_0141.wav|Kas par vieglprātību, viņš pārmetošā balsī klusām runāja, ar vienu roku durvju kliņķi aizturēdams, ar otru sviedrus no pieres slaucīdams, kas par vieglprātību uzsākt ar tik lielu partiju ķildas!...
oU1LebEMcPk_2_0143.wav|Tūliņ būs vaļā, tas sasodītais kliņķis atkal tā ir aizkritis, ka vai kalējam jāiet pakali...
oU1LebEMcPk_2_0144.wav|Lūdzu, ieejat manā istabā, viņš klusām pielika, esat tik labi, man negribētos škandāla.
oU1LebEMcPk_2_0145.wav|Pēteris un viņa biedris izgāja no stoikas istabas.
oU1LebEMcPk_2_0146.wav|Durvis attaisi Kājauts kliedza un dauzīja ar dūrēm pret tām, attaisi, attaisi!
oU1LebEMcPk_2_0147.wav|Krodzenieks palaida kliņķi vaļa un iegāja pie saviem sakarsušajiem viesiem.
oU1LebEMcPk_2_0148.wav|Mierā, kungi, mierā; šodien ir svētdiena, viņš sacīja un satvēra Kājautu aiz rokas, kas gribēja doties pa durvīm ārā.
oU1LebEMcPk_2_0149.wav|Paliec še, tie jau ir projām.
oU1LebEMcPk_2_0150.wav|Bet kam tad tur tās asinis tecējušas?
oU1LebEMcPk_2_0151.wav|Viņš radīja uz grīdu, kur vietvietām mazi, sarkani plankumi bij redzami.
oU1LebEMcPk_2_0152.wav|Ka uz pavēli visi aptaustīja savus degunus.
oU1LebEMcPk_2_0153.wav|Tā jau mana kāja, kurai asinis tecējušas, uzreiz Bērtulis iesaucās.
oU1LebEMcPk_2_0154.wav|Mana kāja, skatāties, saplīsušās pudeles gabali kamašu pārgriezuši un kāju arī, vai die, nu gan nav labi.
oU1LebEMcPk_2_0155.wav|Viņš apsēdas un nomauca ātri kamašu.
oU1LebEMcPk_2_0156.wav|Kajaut, brālīt, paskaties, vai vaina liela, Bērtulis sabijies lūdzas, tu zini, ka es asinīs nevaru skatīties.
oU1LebEMcPk_2_0157.wav|Kājauts nolīkās uz zemi, nomauca zeķi no kājas un aptaustīja to.
oU1LebEMcPk_2_0159.wav|Nu, nu, nū, neesi jau tik vārīgs, Kājauts sacīja, pa ievainoto kāju viegli iesizdams.
oU1LebEMcPk_2_0160.wav|Šoreiz tik kurpniekam vien būs darbs, dakteram nebūs, kaķa skrāpējiens, vairāk nekas.
oU1LebEMcPk_2_0161.wav|Še mauc zeķi atkal kājā un staigā laimīgs!
oU1LebEMcPk_2_0162.wav|Paldies Dievam, krodzenieks sacīja un taisījās iet ārā, vai varbūt vēl ko varu atnest?
oU1LebEMcPk_2_0163.wav|Trīs pudeles alus, Bērtulis sacīja, sagraizīto kamašu maukdams kājā.
oU1LebEMcPk_2_0164.wav|Un katram vienu cigāru.
oU1LebEMcPk_2_0165.wav|Krodzenieks salasīja lielākos stikla gabalus un aizgāja.
oU1LebEMcPk_2_0166.wav|Puiši atkal nosēdās pie galda.
oU1LebEMcPk_2_0167.wav|Skāde, Kājauts sacīja, kad mazu brīdi visi bij klusējuši, mums to divu tik lēti nevajadzēja aizlaist projām, man tagad bij dūša uz kaušanos.
oU1LebEMcPk_2_0168.wav|Mums viņu krietni vajadzēja samiltot.
oU1LebEMcPk_2_0169.wav|Nu, vajadzēja, vajadzēja, Bērtulis apstiprināja.
oU1LebEMcPk_2_0170.wav|Bet lai nu arī šoreiz tas tā pāriet.
oU1LebEMcPk_2_0171.wav|Kad to lielmuti citā reizē satikšu, tad viņam totiesu atkal dubultīgi sadošu par ādu.
oU1LebEMcPk_2_0172.wav|Skaties, kāds šis gan tāds nava, Ievu aizstāvēdams!
oU1LebEMcPk_2_0173.wav|Ja, viņš to meitu ļoti dedzīgi aizstāvēja, tagad kads puisis sacīja, un tas otrs arī.
oU1LebEMcPk_2_0175.wav|Prot pielipt pie puiša ka cimds pie rokas, Kājauts atteica.
oU1LebEMcPk_2_0176.wav|Bet, lai nu līp vien, lai līp, ņemt viņas tomēr vairs neviens neņems.
oU1LebEMcPk_2_0177.wav|Zināms, Bērtulis izsaucās.
oU1LebEMcPk_2_0178.wav|Sieva, kas nebīstas cirvi ņemt rokā un tev nocirst pirkstu, arī nebīsies tev nocirst galvu, ja to atradīs par vajadzīgu, vai nav tiesa?
oU1LebEMcPk_2_0179.wav|Tiesa, tiesa, viņa biedru koris apstiprināja viena mute un skatījās, vai krodzenieks jau nenesa alus pudeles un cigārus.
oU1LebEMcPk_2_0180.wav|Pašulaik tas ienāca.
oU1LebEMcPk_2_0181.wav|Vai kādam nojums vēstule nav izkrituse no kabatas, viņš sacīja, pilnās pudeles un glāzi ar cigāriem uzlikdams uz galda un tukšās pudeles no tā noņemdams.
oU1LebEMcPk_2_0182.wav|Zivtiņš kaut kam baltam uzlicis kāju virsū, kas tā kā vēstule izskatās.
oU1LebEMcPk_2_0183.wav|To sacījis, viņš aizgāja ar pudelēm.
oU1LebEMcPk_2_0184.wav|Bērtulis nolīkās un pacēla kaut ko no galda apakšas.
oU1LebEMcPk_2_0187.wav|Viņa būs Pēteram izkrituse.
oU1LebEMcPk_2_0188.wav|Dzinējs pirmiņ prasīja Pēteram, vai šis vēl dzīvojot Sausnorās, un tad iedeva tam vēstuli, Kājauts stāstīja.
oU1LebEMcPk_2_0189.wav|Blaumaņa piezīme, Dzinējs ir pagasta sulainis.
oU1LebEMcPk_2_0190.wav|Parādi man to...
oU1LebEMcPk_2_0191.wav|jā, jā, tā ir tā pate un vai zini, Bērtul, no kā viņa nāk no tava drauga Jēkaba!
oU1LebEMcPk_2_0192.wav|Ej nu ej no Jēkaba?
oU1LebEMcPk_2_0193.wav|Jā, man liekas, ka tas ir viņa rokas raksts, un pasta marka ir apštempelēta Samostjes pilsētā.
oU1LebEMcPk_2_0194.wav|Jēkabs tak stāv Samostjes pilsētā?
oU1LebEMcPk_2_0195.wav|Kopa ar manu brāli pie septiņdesmit otrā Tulas kājnieku pulka, kads puisis piemetināja.
oU1LebEMcPk_2_0196.wav|Redz, tad tas cits nav kā Jēkabs un šis ar Ievu sarakstās, nez ko šai raksta?
oU1LebEMcPk_2_0197.wav|Bērtulis izstiepa roku, lai Kājauts viņam vēstuli atdotu atpakaļ.
oU1LebEMcPk_2_0198.wav|Vēstule Jēkaba rakstīta, viņš tad sacīja, nu es arī to redzu.
oU1LebEMcPk_2_0199.wav|Es to atplēsīšu.
oU1LebEMcPk_2_0200.wav|Redzēsi, Kājaut, kādas jaukas lietas nu nāks gaismā.
oU1LebEMcPk_2_0201.wav|Es jau vienādi domāju, ka to abu starpā viss tā nebij, kā vajadzēja būt, jo šis viņai, kad vēl kopā dzīvojām, par daudz snāja pakaļ.
oU1LebEMcPk_2_0202.wav|Viņš atplēsa vēstuli.
oU1LebEMcPk_2_0203.wav|Še lasi, tas sacīja uz Kājautu, vēstulē brīdi skatījies, man lasīšana iet gauši, un viņš turklāt ļoti neskaidri rakstījis, lasi priekšā!
oU1LebEMcPk_2_0204.wav|Kājauts paņēma vēstuli un uzsāka, vispārīgam klusumam iestājoties, diktā balsī šādi lasīt.
oU1LebEMcPk_2_0206.wav|Dārgā Ieva Bērtulis atkārtoja.
oU1LebEMcPk_2_0207.wav|Tas labs iesākums dārgā Ieva, kas tāļāk!
oU1LebEMcPk_2_0208.wav|Dārgā Ieva, visupirms sveicinu Tevi ar daudz labām dienām un vēlu Tev prieku un veselību.
oU1LebEMcPk_2_0209.wav|Un es Tev lūdzu, neņem par ļaunu, ka savu solījumu, ka Tev rakstīšu, tik vēlu izpildu, Tu jau nu gan no Pētera būsi dabūjuse zināt par mani, kā man līdz šim gājis, tāpat kā es no Pētera par Tevi.
oU1LebEMcPk_2_0210.wav|Tagad gan pārjums visiem nekā nezinu, jo tepat pustrešu mēnesi jau velti zinas no viga gaidu.
oU1LebEMcPk_2_0211.wav|Kā Tev pa šito laiku gājis?
oU1LebEMcPk_2_0212.wav|Vai esi sveika un vesela?
oU1LebEMcPk_2_0213.wav|Pēteris man rakstīja, ka Tu ar Bērtuli Sausnorās vairs kopā nebūšot, jo krusttēvs Bērtuļa vairs negribot par puisi.
oU1LebEMcPk_2_0214.wav|Un viņš man vēl rakstīja, ka Bērtulis Tevi esot apsūdzējis pie tiesas.
oU1LebEMcPk_2_0215.wav|Ja Bērtulis Tevi tiešām apsūdzējis, tad viņš gan ir nelabs cilvēks.
oU1LebEMcPk_2_0216.wav|Man iet gluži labi, varu jau pa krieviski sarunāties.
oU1LebEMcPk_2_0217.wav|Iesākumā, protams, ar valodu gāja ļoti grūti un būtu vēl grūtāk gājis, ja tās jau kaut cik nebūtu pratis.
oU1LebEMcPk_2_0218.wav|Bet, lai nu gan ar visām šejienes būšanām esmu apradis, tad tomēr dažu labu reizi manī saceļas ilgošanās pēc tēvijas, pēc dārgās Vidzemītes, un dara manu sirdi neizsakāmi grūtu.
oU1LebEMcPk_2_0219.wav|Kā tak še viss, viss ir daudz savādāks nekā tur pie jums!
oU1LebEMcPk_2_0220.wav|Šejienes poļu ļaudis ir daudz muļķīgāki par vidzemniekiem un žūpo stipri.
oU1LebEMcPk_2_0221.wav|Šejienes sievieši visi nēsā pirktas drēbes un izskatās daudz neglītākas ar tām nekā latvietes ar savām pašaustām drēbēm.
oU1LebEMcPk_2_0222.wav|Un visās lietās pie šejienes ļaudīm nemaz nevalda tāda skaidrība kā pie jums.
oU1LebEMcPk_2_0223.wav|Un man arī še daudz kā pietrūkst, par ko mājā nemaz nebiju iedomājis.
oU1LebEMcPk_2_0224.wav|Ak, kaut jel vienu svētdienu varētu dabūt spārnus un aizskriet uz mūsu baznīcu!
oU1LebEMcPk_2_0226.wav|Cik labprāt atkal reiz dzirdētu mūsu baznīcas ērģeles spēlējam, cik labprāt kopā ar visu draudzi atkal reiz nodziedātu vienu no mūsu skaistajām dziesmām un noklausītos sprediķī!
oU1LebEMcPk_2_0227.wav|Es to nemaz nevaru izteikt, cik stipri sirds pēc visām šitām lietām reizēm sāp.
oU1LebEMcPk_2_0228.wav|Trīs nedēļas atpakaļ biju atvaļināts un gāju ar citiem zaldātiem ciemos strādāt.
oU1LebEMcPk_2_0229.wav|Pēc tam bij liels maņievrs, un tagad mēs atkal esam vecā vietā.
oU1LebEMcPk_2_0230.wav|Un tagad vairs nezinu nekā, par ko varētu rakstīt.
oU1LebEMcPk_2_0231.wav|Ja Tu ko gribi zināt, tad prasi vien, es uz visu atbildēšu.
oU1LebEMcPk_2_0232.wav|Ko dara vecais Sausnoru krusttēvs?
oU1LebEMcPk_2_0233.wav|Sveicini viņu no manis, sveicini arī Pēteri un saki viņam, lai viņš man drīzumā raksta.
oU1LebEMcPk_2_0234.wav|Vai viņš jau manu bārdas nazi, ko tam atstāju, sācis lietot?
oU1LebEMcPk_2_0235.wav|Saki viņam, ka tas nazis ļoti blēdīgs un labprāt mīl iegriezt zodā, ja trun krietnas bārdas nava, ko dzīt.
oU1LebEMcPk_2_0236.wav|Dzīvo nu vesela.
oU1LebEMcPk_2_0238.wav|To raksta Jēkabs Eglīts.
oU1LebEMcPk_2_0239.wav|Manu adresi dabūsi no Pētera.
oU1LebEMcPk_2_0240.wav|Tā, Kājauts sacīja un salocīja lēnām vēstuli, tas ir viss, ko viņš raksta, še.
oU1LebEMcPk_2_0241.wav|Viņš piebīdīja Bērtuļam vēstuli, satvēra alus glāzi un dzēra.
oU1LebEMcPk_2_0242.wav|Bet Bērtulis neaiztika vēstules.
oU1LebEMcPk_2_0243.wav|Acis aiz kauna nolaidis, tas sēdēja pie galda, un arī no citu puišu ģīmjiem bij redzams, ka tie ko citu bij sagaidījuši nekā to, ko bij dzirdējuši.
oU1LebEMcPk_2_0244.wav|Vēstules labāk nemaz nevajadzēja atplēst, pēdīgi puisis sacīja, kas bij teicis, ka viņa brālis ar Jēkabu dienot vienā pulkā.
oU1LebEMcPk_2_0245.wav|Kā lai nu to atdod Ievai, un ko lai pie tam saka?
oU1LebEMcPk_2_0246.wav|Šito, Bērtulis atteica, piepeši pieceldamies, sagrāba vēstuli un saplēsa to.
oU1LebEMcPk_2_0247.wav|Kas no mums tādas nieka vēstules dēļ lai paliek par pasta puisi?
oU1LebEMcPk_2_0248.wav|Kad tur vēl kas jēdzīgs būtu bijis iekšā vai lūgums pēc naudas, vai, tad tā būtu jānodod, bet šitādas blēņas...
oU1LebEMcPk_2_0249.wav|Dzer, Kājaut, dzerat, draugi, es tūliņ būšu atpakaļ.
oU1LebEMcPk_2_0250.wav|Bērtulis izgāja no mazas viesu istabas.
oU1LebEMcPk_2_0251.wav|Tas tik bij neglīts darbs, zaldāta brālis sacīja, dusmīgi savu glāzi atgrūzdams atpakaļ.
oU1LebEMcPk_2_0252.wav|Ja kāds iedrošinātos mana brāļa vēstuli atplēst, izlasīt un tad saplēst...
oU1LebEMcPk_2_0253.wav|fui, es to citsvētdien Ievai pastāstīšu.
oU1LebEMcPk_2_0254.wav|Viņš pieceļas un izgāja stoikas istaba.
oU1LebEMcPk_2_0255.wav|Istabiņā palikušie klusēdami, bet garšīgi izdzēra atnesto alu un izpīpēja savus cigārus.
oU1LebEMcPk_2_0256.wav|Tad arī Kājauts pacēlās un atstāja istabu.
oU1LebEMcPk_2_0257.wav|Viņš gribēja paskatīties, kur Bērtulis palicis.
oU1LebEMcPk_2_0258.wav|Bērtulis stāvēja, rokas bikšu kules sabāzis, uz kroga trepēm.
oU1LebEMcPk_2_0259.wav|Nu Kājauts vaicāja vai jau uz māju?
oU1LebEMcPk_2_0260.wav|Ko tad citu Bērtulis skābi atbildēja.
oU1LebEMcPk_2_0261.wav|Nu, nāc man līdz, iešu uz savu brūti, Kājauts sacīja nebīsties, ka tev pie tās būs garš laiks, šodien viņu teicās apmeklēt viņas māsa Marina, pazīsti Marinu, nē...
oU1LebEMcPk_2_0262.wav|glīts skuķis, redzēsi gan, nāc!
oU1LebEMcPk_2_0263.wav|Iesim ar Kājauts satvēra Bērtuļa elkoņu, un abi aizgāja pa lielceļu.
oU1LebEMcPk_2_0264.wav|Vienpadsmitā daļa.
oU1LebEMcPk_2_0265.wav|Nākošā svētdienā Ieva patiesi dabūja zināt, cik nekrietni Bērtulis uzvedies.
oU1LebEMcPk_2_0266.wav|Viņa to atstāstīja Pēteram, kas bij domājis aptaujāties pie krodzenieka, vai šis varbūt izputējušo vēstuli neatradis, un Pēteris gribēja, kā viņš pats apgalvoja, vai plīst aiz dusmām par šādu bezkaunību.
oU1LebEMcPk_2_0267.wav|Bet nu tik ir labi, viņš pēdīgi sacīja, lietu uzreiz no citas puses uzķerdams, nu tik ir labi.
oU1LebEMcPk_2_0268.wav|Vai zini ko, Iev?
oU1LebEMcPk_2_0269.wav|Par to vēstuli nav liela nelaime, bet nu mums tas cilvēks reiz rokā.
oU1LebEMcPk_2_0270.wav|Tagad tu viņam atdarīsi, ko viņš tev darījis, apsūdzēsim viņu!
oU1LebEMcPk_2_0271.wav|Svešu vēstuļu neatļauta atplēšana topot bargi sodīta.
oU1LebEMcPk_2_0272.wav|Bet Ieva no apsūdzēšanas nekā negribēja dzirdēt.
oU1LebEMcPk_2_0273.wav|Cik mīļš tai Bērtulis agrāk bij bijis, tik riebīgs tas tai tagad bij tapis, tik riebīgs, ka tā atgriezās atpakaļ, kad to kādreiz pa ceļu sev pretī ieraudzīja nākam, un sāka drebēt, kad tā ar viņu nejauši atradās vienā istabā, Un kopā ar šo cilvēku viņa lai stāvēja tiesas priekšā!
oU1LebEMcPk_2_0275.wav|Viņa arī nesajuta pret Bērtuli nekāda naida, kas to būtu varējis dzīt uz atriebšanos, vienīgās jūtas, kas viņas sirdī modās, par Bērtuli iedomājot vai viņu dzirdot pieminam, joprojām bij nepārgrozāma dziļākā nicināšana.
oU1LebEMcPk_2_0276.wav|Viņa lūdza Pēteri, lai rakstot Jēkabam, kādu galu viņa vēstule ņēmuse, un Pēteris, kurš savam draugam jau sen bij nodomājis rakstīt, to izdalīja.
oU1LebEMcPk_2_0277.wav|Starp citām ziņām viņš šai vēstulē Jēkabam arī stāstīja, ka Bērtulis Ievu ne tikvien atstājis, bet tai arī izgādājis cietumu par zināmo nelaimes darbu...
oU1LebEMcPk_2_0278.wav|Trīs nedēļas vēlāk atbilde atnāca.
oU1LebEMcPk_2_0279.wav|Bija bieza vēstule, ko Pēteris šoreiz no dzinēja saņēma, un, atplēsis to, viņš redzēja šā biezuma cēloni: vēstulē bij otra vēstule, Ievai adresēta.
oU1LebEMcPk_2_0280.wav|Priecīgi pārsteigta, Ieva saņēma vēstuli un iegāja ar to saimnieka istabā, kur viņa to netraucēta varēja izlasīt.
oU1LebEMcPk_2_0281.wav|Ko Jēkabs viņai rakstīja?
oU1LebEMcPk_2_0282.wav|Ieva domāja, ka Jēkabs visupirms kaut ko būs rakstījis par vēstuli, ko Bērtulis saplēsis, un stāstījis, kas tajā stāvējis, bet nedz par vēstuli, nedz par pašu Bērtuli viņš nerakstīja ne vārdiņa, it kā kad no visa notikuma nekā nebūtu zinājis.
oU1LebEMcPk_2_0283.wav|Viņš tik runāja no pagājušām grūtām dienām, no maldīšanās, pārsteigšanās un pārskatīšanās un ka nevarot zināt, kam par labu viss tā noticis, kā esot noticis.
oU1LebEMcPk_2_0284.wav|Lai Ieva nemaz nebēdājoties par viņai padarīto kaunu, caur to viņa varbūt esot izglābta no lielas nelaimes.
oU1LebEMcPk_2_0285.wav|Lai arī neievērojot ļaužu smieklus, kuru jau tak nu laikam netrūkstot, gan tie apklusīšot, un lai domājot, ka bez smējējiem atkal esot citi cilvēki, kas uz Ievu turot labu prātu pat ļoti labu.
oU1LebEMcPk_2_0286.wav|Ar vārdiem: Pēc lietus saule spīd vēstule nobeidzās.
oU1LebEMcPk_2_0287.wav|Kad Ieva vēstuli bij izlasījuse, viņa gandrīz negribēja ticēt, ka tā nāca no Jēkaba.
oU1LebEMcPk_2_0288.wav|Kur tas varēja ņemt tik jaukus vār dus, un kas to bij mācījis viņus tik glīti salikt?
oU1LebEMcPk_2_0289.wav|Te bij no visa runāts, no kā viņas sirds bij pilna, un tomēr tādā vīzē, ka tai ne pie viena vārdiņa nebij jānosarkst.
oU1LebEMcPk_2_0290.wav|Viņai šī vēstule izlikās kā gabaliņš no sprediķa, ko tā svētdienās dzirdēja, viņa to vēlreiz lasīja no gala.
oU1LebEMcPk_2_0291.wav|Viņa to vēlreiz izlasīja, un, jo vairāk viņa lasīja, jo vairāk viņai vēstule patika.
oU1LebEMcPk_2_0292.wav|Uz tik jauku vēstuli viņai bij jāsadomā laba atbilde!
oU1LebEMcPk_2_0293.wav|Iegājuse puišu klētiņā nolikt vēstuli lādē, tā tur atrada Pēteri, kas laikam arī nupat kā savu vēstuli bij beidzis lasīt, jo viņš to pašulaik bāza kuvērā atpakaļ.
oU1LebEMcPk_2_0294.wav|Nu, vai tev Jēkabs daudz ko rakstījis viņš vaicāja.
oU1LebEMcPk_2_0295.wav|Man tas šoreiz nekā daudz neraksta.
oU1LebEMcPk_2_0296.wav|Stāsta, kāds laiks, ka bijis pie poļu kungiem peļņā, ka bet tu jau pate to visu vari iasīt, še.
oU1LebEMcPk_2_0297.wav|Viņš pasniedza Ievai savu vēstuli.
oU1LebEMcPk_2_0298.wav|Un tu atkal, ja gribi, vari izlasīt, ko viņš man raksta, Ieva sacīja, savu vēstuli Pēteram rokā dodama.
oU1LebEMcPk_2_0299.wav|Bet tavā jau vēl mazāk stāv nekā manā Pēteris iesaucās, vēstuli izlasījis.
oU1LebEMcPk_2_0300.wav|Brīnums, viņam tak citkārt nav trūcis piedzīvojumu, par kuriem varētu rakstīt.
oU1LebEMcPk_2_0301.wav|Un pat par Bērtuli viņš neaizņem ne ar pušplēstu vārdu, lai gan viņu tiku lūdzis, Pēteris iesmējās blēdīgi, lai viņš arī no savas puses tevi lūko pierunāt, lai tu to cilvēku apsūdzi...
oU1LebEMcPk_2_0302.wav|Laikam nabagam šoreiz nav bijis vaļas.
oU1LebEMcPk_2_0303.wav|Ieva saņēma savu vēstuli atpakaļ, ielika to lādē un neatbildēja nekā.
oU1LebEMcPk_2_0304.wav|Kad mēs Jēkabam rakstīsim atpakaļ viņa tad jautāja.
oU1LebEMcPk_2_0305.wav|Nu, lai nu paliek kādas nedēļas, kamēr atkal kas jauns notiek, man tagad nekā nav, par ko varētu rakstīt.
oU1LebEMcPk_2_0306.wav|Es Jēkabam uz pirmo vēstuli, ko no viņa esmu dabujuse, drīzākā laikā gribēju atbildēt, Ieva sacīja.
oU1LebEMcPk_2_0307.wav|To tu vari darīt, ja gribi.
oU1LebEMcPk_2_0308.wav|Domāju, ka Jēkabam tas arī būs labāk pa prātam dabūt mūsu vēstules vienu pakaļ otrai nekā reizē.
oU1LebEMcPk_2_0309.wav|Tad viņš biežāk no mums dabūs ziņas...
oU1LebEMcPk_2_0310.wav|Skaties, te uz plauktiņa ir tinte un spalva, papīru tev arī varu dot, raksti, kad gribi; bet neaizmirsti Jēkabam no manis teikt labas dienas.
oU1LebEMcPk_2_0311.wav|Ieva labprāt tūliņ būtu rakstījuse, ja būtu varējuse.
oU1LebEMcPk_2_0312.wav|Bet, tā kā saule jau ļoti zemu stāvēja pie debesīm, tad viņa šo darbu atlika uz nākošu svētdienu.
oU1LebEMcPk_2_0313.wav|Jo Ievai kā ikkatram, kas tikai retumiem vien spalvaskātu dabū ņemt rokā, rakstīšana neveicās, bet prasīja daudz laika, it sevišķi vēl vēstules rakstīšana, māksla, kurā Ieva savā laikā pavisam tikai vienu vai divas reizes vien bij mēģinājusēs.
oU1LebEMcPk_2_0314.wav|Tātad viņai viss pamatīgi bij jāpārdomā, ar ko pildīt vēstules loksni, pirms tā ķērās pie spalvas, un viņa to arī darīja.
oU1LebEMcPk_2_0315.wav|Cauru nedēļu tā nodarbojās, domas un teikumus galvā sakārtodama, un piecēlās svētdienas rītā labi agri, lai netraucēta varētu rakstīt.
oU1LebEMcPk_2_0316.wav|Bet ērmoti tiklīdz kā viņa papīru sev priekšā bij nolikuse, spalvu tintē iemērcējuse un Mīļo Jēkab uzrakstījuse, visas rūpīgi sakārtotās domas bij vējā.
oU1LebEMcPk_2_0317.wav|Viņa uzreiz tā sajuka, ka vairs nezināja, kā vēstuli turpināt.
oU1LebEMcPk_2_0318.wav|Viņa sēdēja un domāja, un tinte spalvas galā izsusēja, bet pareizās domas kā nenāca, tā nenāca.
oU1LebEMcPk_2_0319.wav|Viņa atkal iemērcēja tintē spalvu un uzlika tās galu uz papīra, bet neviens burtiņš neradās klāt pie mīļā Jēkaba.
oU1LebEMcPk_2_0320.wav|Ievas vaigi metās karsti un karstāki.
oU1LebEMcPk_2_0322.wav|Jāpaskatās vēlreiz, ko tas Jēkabs rakstīja.
oU1LebEMcPk_2_0323.wav|Viņa izņēma Jēkaba vēstuli iz lādes un izlasīja to vēlreiz.
oU1LebEMcPk_2_0324.wav|Tad viņa atkal nosēdās uz rakstīšanu.
oU1LebEMcPk_2_0325.wav|Jā, nu tā tūliņ varēja rakstīt!...
oU1LebEMcPk_2_0326.wav|Jēkabs viņu vispirms apsveicināja ar daudz labām dienām un vēlēja tai prieku un veselību Ieva darīja to pašu.
oU1LebEMcPk_2_0327.wav|Tad viņa pateicās par vēstuli un stāstīja, ka tā viņai dikti, dikti patikuse un ka viņa to daudz reižu lasījuse.
oU1LebEMcPk_2_0328.wav|Un tad viņa atkal nezināja, ko tālāk rakstīt...
oU1LebEMcPk_2_0329.wav|Ak tā Jēkabs runāja no pagājušām grūtām dienām, par tām viņai Jēkabam bij jāpārstāsta.
oU1LebEMcPk_2_0330.wav|Un viņa rakstīja un, pašai nemanot, viņas sirds Jēkabam atvērās un viņa tam rādīja, cik dziļas brūces tajā bija.
oU1LebEMcPk_2_0331.wav|Esot jau tā, kā Jēkabs rakstot, viņa stāstīja, ļaudis tai apsmejoties un grūžot viņu, kamēr šī no cietuma iznākuse, pēdējā negodā.
oU1LebEMcPk_2_0332.wav|Bet, paldies Dievam, dzīvojot tak arī vēl cilvēki, kas no viņas domājot labu un to aizstāvot.
oU1LebEMcPk_2_0333.wav|Pie šiem cilvēkiem viņa tak Jēkabu arī drīkstot pieskaitīt?
oU1LebEMcPk_2_0334.wav|Redzu, redzu, Jēkabiņ, ka Tu ir svešumā man palicis tas pats labais draugs, kas še dzimtenē vienādiņ esi bijis.
oU1LebEMcPk_2_0335.wav|Paldies par to.
oU1LebEMcPk_2_0336.wav|Paldies arī par visu to laipnību, ko Tu man, še būdams, parādīji.
oU1LebEMcPk_2_0337.wav|Nedomā, ka to esmu aizmirsuse.
oU1LebEMcPk_2_0338.wav|Es to nekad nevarēšu aizmirst.
oU1LebEMcPk_2_0339.wav|Ik reizes, kad man pagājušie laimīgie laiki nāk prātā, tad arī Tu man nāc prātā ar savu labo sirdi.
oU1LebEMcPk_2_0340.wav|Un nu, par pagājušiem laimīgajiem laikiem sākot rakstīt, Ievai spalva tecēja ātrāk un ātrāk pār papīru, un, pirms vēl tā pate to domāja, vēstules loksnes ceturtā lapas puse jau bij pilna.
oU1LebEMcPk_2_0341.wav|Ar vārdiem Uz priecīgu atkalredzēšanos Ieva nobeidza vēstuli, palika tai savu vārdu apakšā un gaidīja tinti nosusam.
oU1LebEMcPk_2_0342.wav|Tad viņa salocīja vēstuli, iebāza to kuvērā un aizlipināja to.
oU1LebEMcPk_2_0343.wav|Pēteris rakstīja smukāk par Ievu, tam adrese bij jāuzraksta.
oU1LebEMcPk_2_0344.wav|Vai Jēkabam labas dienas no manis arī teici viņš jautajā, kad to bij izdarījis.
oU1LebEMcPk_2_0346.wav|Eče, ko lai nu Jēkabs no tā domā?
oU1LebEMcPk_2_0347.wav|Domās, ka par viņu vairs nemaz nepiedomāju.
oU1LebEMcPk_2_0348.wav|Tas man nemaz nepatīk, rausim kuvēru vaļā un piedēsim vēstulei manu sveicinājumu.
oU1LebEMcPk_2_0349.wav|Lai nu paliek šoreiz, tu jau viņam nākošā reizē vari izskaidrot, ka es biju tā vainīgā, Ieva sacīja, Pēteram vēstules nedodama, pēc kuras tas izstiepa roku.
oU1LebEMcPk_2_0350.wav|Nu lai tad arī paliek, viņš pēdīgi noteica.
oU1LebEMcPk_2_0351.wav|Kad nedēļa pēc vēstules aizsūtīšanas bij pagājuse, Ieva svētdienas vakarā ievaicājās Pēteram: Nez vai nu Jēkabs manu vēstuli jau būs dabūjis?
oU1LebEMcPk_2_0352.wav|Domāju gan ka būs, par sešām, septiņām dienām viņam tā jādabū.
oU1LebEMcPk_2_0353.wav|Nez vai viņš tūliņ atbilsēs?
oU1LebEMcPk_2_0354.wav|Nez, bet es gan domāju, ka viņš papriekšu nogaidīs manu vēstuli un tad mums atkal abiem reizē atbildēs.
oU1LebEMcPk_2_0355.wav|Nu tad raksti viņam.
oU1LebEMcPk_2_0356.wav|Nu ko tad vēl jau nekas nav noticis...
oU1LebEMcPk_2_0357.wav|Atkal pagāja nedēļa.
oU1LebEMcPk_2_0358.wav|Un atkal Ieva uz Pēteri runāja:
oU1LebEMcPk_2_0359.wav|Nu gan Jēkabs manu vēstuli jau sen dabūjis zināms, ka dabūjis.
oU1LebEMcPk_2_0360.wav|Būtu arī jau varējis, ja būtu gribējis, atbildi notaisīt.
oU1LebEMcPk_2_0362.wav|Raksti viņam šodien, Pēterīt vēl jau nekas nav noticis.
oU1LebEMcPk_2_0363.wav|Nu raksti vien kaut ko neko raksti par laiku, ka mums tagad pa māju iet, tu jau gan to māki...
oU1LebEMcPk_2_0364.wav|es aizmaksāšu par marku.
oU1LebEMcPk_2_0365.wav|Ak, ko nu par marku bet lai nu tas stāv uz citu svētdienu!
oU1LebEMcPk_2_0366.wav|Uz citu svētdienu, tad nu Jēkabam par daudz ilgi būs ko gaidīt.
oU1LebEMcPk_2_0367.wav|Nekas, lai gaida vien, zaldātam ar visu jāaprod, Pēteris jokoja.
oU1LebEMcPk_2_0368.wav|Ievai bij vien jāpaliek mierā.
oU1LebEMcPk_2_0369.wav|Te kādā dienā Sausnorās ienāca dzinējs.
oU1LebEMcPk_2_0370.wav|Izdzinis saimnieku uz nākošo trešdienu uz tiesas māju, tas izvilka no kabatas vēstuli un sacīja: Un tad man arī te vēl viena vēstule jānodod...
oU1LebEMcPk_2_0371.wav|Ezerlauku Ievai.
oU1LebEMcPk_2_0372.wav|Man Ieva, kas atradās istabā, dikti un priecīgi iesaucās.
oU1LebEMcPk_2_0373.wav|Bet tad tā tūliņ apkaunējās par šo klaji rādīto prieku un pielika vienaldzīgi, vēstuli saņemdama: Paldies, paldies par atnesumu.
oU1LebEMcPk_2_0374.wav|Viens mirklis, ko ta uzmeta adresei, viņu pārliecināja, ka vēstule bij Jēkaba rakstīta.
oU1LebEMcPk_2_0375.wav|Tiklīdz ka darbs to atļāva, Ieva aizgāja uz klētiņu, atplēsa kuvēru un lasīja.
oU1LebEMcPk_2_0376.wav|Jēkabs rakstīja:
oU1LebEMcPk_2_0378.wav|Es Tevi apsveicu ar simtu, simtu labām dienām un vēlu Tev prieku un veselību!
oU1LebEMcPk_2_0379.wav|Un es Tev pateicos no visas sirds par to vēstuli, ko Tu man rakstījuse.
oU1LebEMcPk_2_0380.wav|Es Tev nemaz nevaru izteikt, kā par viņu priecājos.
oU1LebEMcPk_2_0381.wav|Vai Tu patiesi par mani tik bieži iedomā, kā Tu raksti, un uz mani turi tik labu prātu?
oU1LebEMcPk_2_0382.wav|Ja tas tā ir, tad es gan esmu laimīgākais cilvēks pasaulē!
oU1LebEMcPk_2_0383.wav|Ak, neņem par ļaunu, ka Tev tagad atklāju savu sirdi, nevaru sava noslēpuma vairs ilgāk paturēt krūtīs.
oU1LebEMcPk_2_0384.wav|Mīļo Ieviņ, es Tevi mīlēju no visas sirds un dvēseles.
oU1LebEMcPk_2_0385.wav|Toreiz, kad Tu apņēmies iet pie Bērtuļa, sāpes manu sirdi žņaudzin žņaudza.
oU1LebEMcPk_2_0386.wav|Bet man bij kauns tās rādīt, un es savaldījos.
oU1LebEMcPk_2_0387.wav|Man bij prieks, ka bij jāiet zaldātos, jo tad man nebij jāredz jūsu laime un nebij jātop par skauģi.
oU1LebEMcPk_2_0388.wav|Es apņēmos Tevi aizmirst, un man tas arī tā puslīdz izdevās.
oU1LebEMcPk_2_0389.wav|Par Tevi iedomājot, mana sirds vairs tik daudz nesāpēja.
oU1LebEMcPk_2_0390.wav|Te Pēteris man atrakstīja, ka viss pavisam savādāk noticis, nekā es domāju, un vējā bij visa mana apņemšanās.
oU1LebEMcPk_2_0391.wav|Mana mīlestība uz Tevi atkal atmodās kā pusnodzisuse uguns, kad tajā iepūš.
oU1LebEMcPk_2_0392.wav|Un vēstule, ko no Tevis dabūju, mani padarīja tik drošu Tev visu to izstāstīt.
oU1LebEMcPk_2_0393.wav|Kaut man būtu tāda spalva, ar ko izrakstīt, cik mīļa Tu man esi!
oU1LebEMcPk_2_0394.wav|Nepaiet gan gandrīz neviena stunda, kad par Tevi neiedomāju!
oU1LebEMcPk_2_0395.wav|Ikkatru vakaru, kad eju gulēt, Tev aizsūtu sveicinājumu un lūdzu Tevi, lai Tu man rādies sapnī.
oU1LebEMcPk_2_0396.wav|Tātad Tu nu zini manu sirdi, un es Tevi lūdzu, neņem par ļaunu, ka Tev visu to tik klaji esmu izteicis, un esi tik laba, raksti man drīzi atpakaļ, vai Tu to neņem par ļaunu.
oU1LebEMcPk_2_0397.wav|Es gaidīšu ar lielu gaidīšanu.
oU1LebEMcPk_2_0400.wav|Ak, puķīt, tavu noskumšan, Tā manu sirdi grauž;
oU1LebEMcPk_2_0401.wav|Kad es par tevi domāju, tad sirds man pilna skumjības, ak, sirsniņ, tevis dēļ, ak, sirsniņ, tevis dēļ!
oU1LebEMcPk_2_0402.wav|Es sen jau biju ilgojies Ar tevi satikties, kad ļaudis bija teikuši, Ka tu vairs mana nebūšot; Ak, slikta valoda, ak, slikta valoda!
oU1LebEMcPk_2_0403.wav|Nu liksim roku rociņā Uz jaunu laimību.
oU1LebEMcPk_2_0404.wav|Nei uguns, ūdens mus var šķirt, Ne pate baltā nāve ne, ko Dieviņš savedis, Ko Dieviņš savedis!
oU1LebEMcPk_2_0405.wav|Es Pēteram par šito lietu vēl nekā neesmu stāstījis, lai gan mēs viens otram nekā neslēpjam.
oU1LebEMcPk_2_0406.wav|Tādēļ, ja gribi, rādi viņam šo vēstuli ja gribi, arī nerādi.
oU1LebEMcPk_2_0407.wav|Kad Ieva vēstuli bij beiguse lasīt, viņa tai ļāva noslīdēt klēpī un spieda abas rokas pret krūtīm.
oU1LebEMcPk_2_0408.wav|Viņai uzreiz tā izlikās, ka tur iekšā kas gribētu pārtrūkt.
oU1LebEMcPk_2_0409.wav|Ak tu mans Dievs, vai tad Jēkabs visu to no tiesas rakstīja, vai viņš tik nejokoja vien?
oU1LebEMcPk_2_0410.wav|Vai tur patiesi viss tā stāvēja rakstīts?...
oU1LebEMcPk_2_0411.wav|Viņa pacēla vēstuli, gribēdama to vēlreiz lasīt.
oU1LebEMcPk_2_0412.wav|Bet te ārā dzirdēja soļus, kas klētiņai tuvojās.
oU1LebEMcPk_2_0413.wav|Ātri viņa piecēlās, piegāja pie lādes un ieslēdza tajā vēstuli.
oU1LebEMcPk_2_0414.wav|Klētiņas durvīs Ieva sastapās ar Pēteri.
oU1LebEMcPk_2_0415.wav|Dzirdēju no krusttēva, ka tu esot vēstuli dabujuse, viņš sacīja no Jēkaba?
oU1LebEMcPk_2_0416.wav|Ja, no Jēkaba.
oU1LebEMcPk_2_0417.wav|Ko viņš labu raksta?
oU1LebEMcPk_2_0418.wav|Nekā daudz.
oU1LebEMcPk_2_0419.wav|Raksta, ka esot manu vēstuli dabūjis, un sūrojas, ka tu viņam nenīkstot.
oU1LebEMcPk_2_0420.wav|Labas dienas no Jēkaba.
oU1LebEMcPk_2_0421.wav|Paldies, man tagad nav vaļas bet pecāk tu man arī dosi to vēstuli, ko izlasīt, dosi, par ko ne, varēsi jau lasīt.
oU1LebEMcPk_2_0422.wav|Bet, kad Pēteris vēlāk no Ievas vēstuli gribēja dabūt, tad Ieva vairs nezināja, kur tā palikuse.
oU1LebEMcPk_2_0423.wav|Kopā ar Pēteri tā izmeklēja lādi līdz pašam dibenam, bet vēstule kā bija, tā palika nozuduse.
oU1LebEMcPk_2_0424.wav|Bārdamies par sieviešu nekārtību, Pēteris nobeidza meklēšanu.
oU1LebEMcPk_2_0425.wav|Nezin, vai nebūtu bijis pareizāki, kad viņš par sieviešu viltību būtu pukojies?
1oRVHPn0G5M_2_0000.wav|Piecpadsmitā daļa.
1oRVHPn0G5M_2_0001.wav|Sausnorās pļāva pēdējas auzas.
1oRVHPn0G5M_2_0002.wav|Tur, kur Ieva un Pēteris reiz bij ganījuši lopus, tur tagad garās reizēs gulēja lielas auzu kopas, tur stāvēja platas auzu gubas, glīti apkasītas un ar pārkārām noklātas.
1oRVHPn0G5M_2_0003.wav|Sausnoru trīs meitas pļāva, un Pēteris kopa.
1oRVHPn0G5M_2_0004.wav|Lai nu gan laiks nebij kaists un saule laiku no laika aizlīda aiz lieliem padebešu klučiem, tad tomēr visu četru ģīmji bij diezgan sakarsuši un dažs skaidrs sviedru piliens noritēja no viņu pierēm zemē, jo meitas steidzās, gribēdamas šodien beigt auzu pļaušanu, un Pēteris ar kopšanu negribēja palikt pakaļ.
1oRVHPn0G5M_2_0005.wav|Bet vienam nebij iespējams tik lielu auzu trijām uzcītīgām pļāvējām nokopt, un tātad nesalikto reižu skaits pamazām bet pastāvīgi vairojās.
1oRVHPn0G5M_2_0006.wav|Jā, kas tad ar mani šodien īsti noticis viņš pēdīgi smiedamies iesaucās un pieslēja grābekli pie gubiņas, kuru nupat bij beidzis apkasīt.
1oRVHPn0G5M_2_0007.wav|Man jau, kā redzams, vairs nemaz nav veiksmes.
1oRVHPn0G5M_2_0008.wav|Jo vairāk steidzos, jo vairāk palieku pakaļ.
1oRVHPn0G5M_2_0009.wav|Būs vai krietni jātaisa talks, vai Iev, vai tu nenāksi talkā?
1oRVHPn0G5M_2_0010.wav|Maza Ieva, kuras bars Pēteram vistuvāk gāja garam, apstājas un sāka trīt savu izkapti.
1oRVHPn0G5M_2_0011.wav|Vai es viņa ievaicājās.
1oRVHPn0G5M_2_0012.wav|Es nu gan neiešu.
1oRVHPn0G5M_2_0013.wav|Kop vien, brāl, viens pats.
1oRVHPn0G5M_2_0014.wav|Bet, ja tev varbūt krūze ūdens vai cita kāda dzēriena pie rokas, tad labprāt tev iešu palīgā viņu iztukšot, man stipri gribas dzert.
1oRVHPn0G5M_2_0015.wav|Man ar, Un, tā kā tev drusciņ jaunākas kājas nekā man, tad tu gan varēji būt tik naska un aiztecēt tur uz tīruma malu, tur uz to pirmo gubiņu, Aiz tās lielā Ieva nolika dzēriena spannīti.
1oRVHPn0G5M_2_0016.wav|Atnes to šurp.
1oRVHPn0G5M_2_0017.wav|Kamēr tu iesi un nāksi, tamēr es aiz tevis atpūtīšos.
1oRVHPn0G5M_2_0018.wav|Mazā Ieva pasmējās.
1oRVHPn0G5M_2_0019.wav|Paldies par tavu labo sirdi.
1oRVHPn0G5M_2_0020.wav|Bet kam tad nu man spannīti vēl nest šurp?
1oRVHPn0G5M_2_0021.wav|Kamēr tu aiz manis atpūtīsies, tamēr es atkal aiz tevis nodzeršos.
1oRVHPn0G5M_2_0022.wav|Viņa uzlika izkapti un grābeklīti uz kopiņas, iebāza vīli kabatā un sāka iet uz tīruma malu.
1oRVHPn0G5M_2_0024.wav|Es tak tev teicu, ko darīšu, Ieviņa atbildēja.
1oRVHPn0G5M_2_0025.wav|Ak nu, atnes, nu atnes.
1oRVHPn0G5M_2_0026.wav|Nāc pats, Par ko tu pats vairs nevari nākt?
1oRVHPn0G5M_2_0027.wav|Esmu par tiesu piekusis.
1oRVHPn0G5M_2_0028.wav|Kam tad nu man tos soļus par velti mērīt.
1oRVHPn0G5M_2_0029.wav|Ej nu vien, ej viena pate, mās, lielā Ieva sacīja.
1oRVHPn0G5M_2_0030.wav|Spannīti paniju palika knapi vienam, ko nodzerties.
1oRVHPn0G5M_2_0031.wav|Blaumaņa piezīme panijas ķērnes piens.
1oRVHPn0G5M_2_0032.wav|Tādēļ steidzies, ka pašai tiek, ko atdzesēt slāpes, un nevedini vēl citus līdz.
1oRVHPn0G5M_2_0033.wav|Vai tā, nu tad paliec vien, Pēter, tepat, es atnesīšu tev spannīti.
1oRVHPn0G5M_2_0034.wav|Ātriem soļiem viņa Pēteram aizgāja garām.
1oRVHPn0G5M_2_0037.wav|tad es vis negaidīšu viņu atnesām.
1oRVHPn0G5M_2_0038.wav|Pēteris Ieviņai sāka doties pakaļ.
1oRVHPn0G5M_2_0039.wav|Ieviņa saka skriet, Pēteris arī...
1oRVHPn0G5M_2_0040.wav|Aizkususe meitene nonāca pie gubiņas, aiz kuras paniju spannītis stāvēja, un taisni pie gubiņas Pēteris viņu noķēra aiz galvas lakatiņa, redz, ka noķēru...
1oRVHPn0G5M_2_0041.wav|nu esi cieti...
1oRVHPn0G5M_2_0042.wav|nu es tikpat papriekšu pie spannīša.
1oRVHPn0G5M_2_0043.wav|Ieviņa nolaidās pie spannīša uz ceļiem zemē.
1oRVHPn0G5M_2_0044.wav|Ak tu viens...
1oRVHPn0G5M_2_0045.wav|saka, ka esot piekusis, un, skat, kā var skriet...
1oRVHPn0G5M_2_0046.wav|Ta ta blēdis...
1oRVHPn0G5M_2_0047.wav|Bet nu tu nedabūsi no panijām ne pilītes.
1oRVHPn0G5M_2_0048.wav|Viņa apkampa ar abām rokām spannīša osas.
1oRVHPn0G5M_2_0050.wav|Pēteris jautrā balsī viņai atteica pretī un arī nometās zemē.
1oRVHPn0G5M_2_0051.wav|Es esmu stiprāks viņš apņēma ar savām spēcīgām rokām viņas pirkstus.
1oRVHPn0G5M_2_0052.wav|Meitenes jau sakarsušie vaigi nokrāsojas kvēles sarkanuma.
1oRVHPn0G5M_2_0053.wav|Pēter, panijas izlīs...
1oRVHPn0G5M_2_0054.wav|nebūs ne tev, ne man ..
1oRVHPn0G5M_2_0055.wav|Laid nu manas rokas vaļā...
1oRVHPn0G5M_2_0056.wav|nudie, Pēter...
1oRVHPn0G5M_2_0058.wav|dari, ko gribi, bet bez maksas tevis tagad nelaidīšu vaļā...
1oRVHPn0G5M_2_0060.wav|Es kliegšu, kliedz.
1oRVHPn0G5M_2_0061.wav|Par tiesu kliegšu, ja roku tūliņ nelaidīsi vaļā...
1oRVHPn0G5M_2_0062.wav|Skat, kādas sarkanas strīpas jau locītavās sāk celties...
1oRVHPn0G5M_2_0064.wav|Kas man par strīpām...
1oRVHPn0G5M_2_0065.wav|Bet bez maksas jau nu netiksi un netiksi vaļā...
1oRVHPn0G5M_2_0066.wav|stāvi šitā vai līdz vakaram...
1oRVHPn0G5M_2_0067.wav|Nu kādu maksu tad lai tev dodu?
1oRVHPn0G5M_2_0068.wav|Ņem spannīti ar visām panijām, ņem un dzer.
1oRVHPn0G5M_2_0070.wav|Nē, nu man paniju vairs negribas, dzer tās pate, dod man citu ko.
1oRVHPn0G5M_2_0072.wav|Mutes dod.
1oRVHPn0G5M_2_0073.wav|Pēteris ātri izteica pēdējos vārdus, savilka sarkanas lūpas uz bučošanu un palocījās uz priekšu.
1oRVHPn0G5M_2_0074.wav|Meitene savu galvu atsita atpakaļ.
1oRVHPn0G5M_2_0075.wav|Ūja, mutes, skat, ko viņš izdomājis, ak tu viens...
1oRVHPn0G5M_2_0077.wav|pag, puisīt, es tev gan parādīšu...
1oRVHPn0G5M_2_0078.wav|Viņa palaida spannīša osu vaļa, atsvabināja ātri savu roku no Pētera rokas un izrāva no gubiņas kušķīti auzu.
1oRVHPn0G5M_2_0079.wav|Vai nu vēl gribēsi, lai tev mutes dodu viņa sacīja un pacēla kušķīti uz sišanu.
1oRVHPn0G5M_2_0080.wav|Zināms, citādi es tev došu.
1oRVHPn0G5M_2_0081.wav|Tā, kundziņ, vai tu man šitā runā?...
1oRVHPn0G5M_2_0086.wav|Ieviņa sita Pēteram ar auzām pār pleci.
1oRVHPn0G5M_2_0087.wav|Ak tā, meitiņ Pēteris iesaucās un nogrūda paniju spannīti pie malas.
1oRVHPn0G5M_2_0088.wav|Ak tu man proti sist?
1oRVHPn0G5M_2_0089.wav|Nu bez žēlastības no tevis uz vietas ņemšu sāpju naudu, kliedz vai nekliedz.
1oRVHPn0G5M_2_0090.wav|Viņš no jauna satvēra viņas abas rokas un gribēja nobučot viņas lūpas.
1oRVHPn0G5M_2_0091.wav|Pēter, Ieviņa pusdikti iesaucas un nolieca galvu saņš.
1oRVHPn0G5M_2_0092.wav|Šī man vēl grib turēties pretī...
1oRVHPn0G5M_2_0093.wav|tas jau nu par velti...
1oRVHPn0G5M_2_0094.wav|neatturēsies...
1oRVHPn0G5M_2_0095.wav|Pēteris piepeši palaida meitenes rokas vaļā, apkampa to cieti un uzspieda savas karstās lūpas uz viņas lūpām.
1oRVHPn0G5M_2_0096.wav|Tā, tā, darīts...
1oRVHPn0G5M_2_0097.wav|ak tu man vēl turēsies pretīm...
1oRVHPn0G5M_2_0098.wav|nu tad vēlreiz...
1oRVHPn0G5M_2_0099.wav|ak vēl tu mani grūd projām, ak tev vēl nav diezgan...
1oRVHPn0G5M_2_0100.wav|nu tad vēlreiz un vēlreiz...
1oRVHPn0G5M_2_0101.wav|Viņš meiteni ātri nobučoja vairāk reižu un tad viņu palaida vaļā.
1oRVHPn0G5M_2_0102.wav|Ieviņa uzlēca stāvu.
1oRVHPn0G5M_2_0103.wav|Ak tu viens viņa izsaucās puskaunīgā, pusdusmīgā balsī.
1oRVHPn0G5M_2_0104.wav|Nu gan stāstīšu krusttēvam, cik tu esi nerātns.
1oRVHPn0G5M_2_0105.wav|Skaties, kā tu manus matus esi sajaucis, lakatiņu esi nosviedis zemē un priekšauts viss ar zemēm.
1oRVHPn0G5M_2_0106.wav|Pēteris nolīkās, pacēla lakatiņu, papurināja to, lai nobirtu zemes, piecēlās un pasniedza to Ieviņai.
1oRVHPn0G5M_2_0107.wav|Ieviņa nogludināja matus, paņēma lakatiņu un apsēja to ap galvu.
1oRVHPn0G5M_2_0108.wav|Esi gan liels palaidnis, viņa smīnēdama bārās, lūpas jakas piedurknē trīdama, nudie liels.
1oRVHPn0G5M_2_0110.wav|Pēteris ieskatījās Ieviņas mīlīgajā, notvīkušajā ģīmī un tad ātri nogriezās sāņš.
1oRVHPn0G5M_2_0111.wav|Pavasarī gan lielā Ieva viņu reiz bij noskūpstījuse, bet pats viņš vēl nekad savu lūpu nebij spiedis pie kādas meitas lūpām.
1oRVHPn0G5M_2_0113.wav|Nu viņš Ieviņu bij apkampis un vairāk reižu nobučojis...
1oRVHPn0G5M_2_0114.wav|viņam piepeši par to tika kauns.
1oRVHPn0G5M_2_0115.wav|Kauns jā bet tāds ērmots, tāds patīkams, tāds salds kauns...
1oRVHPn0G5M_2_0116.wav|Viņš pacēla cepuri, kas tam bij nošļukuse pakausī, un uzlika to taisni galvā.
1oRVHPn0G5M_2_0117.wav|Tad viņš nolīkās, atvāza spannīti un pacēla to uz augšu.
1oRVHPn0G5M_2_0118.wav|Vai dzersi viņš jautajā un sniedza trauku Ieviņai pretī.
1oRVHPn0G5M_2_0119.wav|Dzeršu gan bet dzer tu papriekšu.
1oRVHPn0G5M_2_0121.wav|Tu tak pēc taisnības papriekšu tiki pie spannīša, tad tev arī pirmajai jādzer.
1oRVHPn0G5M_2_0122.wav|Mazā dzēra un atstāja lielāko daļu paniju Pēteram.
1oRVHPn0G5M_2_0123.wav|Bet šis tikko spannīti bij pielicis pie mutes, kad Ieviņa piepeši paklusu iesaucās:
1oRVHPn0G5M_2_0124.wav|Krusttēvs nāk.
1oRVHPn0G5M_2_0125.wav|No kurienes Pēteris vaicāja, spannīti noņemdams no lūpām un uz visām pusēm skatīdamies.
1oRVHPn0G5M_2_0127.wav|Paldies Dievam, ka tev spannītis rokā, citādi viņš varētu domāt, dzer nu vien un neliecies viņa nemaz redzot...
1oRVHPn0G5M_2_0128.wav|Dieva laime, ka viņš neuznāca, kad mēs, kad tu mani viņa nenobeidza, sārtums tai no jauna sakāpa vaigos un viegliem soļiem viņa pazuda aiz gubiņas.
1oRVHPn0G5M_2_0129.wav|Pēteris piegrieza gubiņai priekšu, pielika trauku no jauna pie mutes un iztukšoja to lēnām.
1oRVHPn0G5M_2_0130.wav|Tad viņš spannīti nolika zemē, aizvāza to, aizsprauda vākam tapiņu priekšā un griezās atkal uz meža pusi, jā, no turienes kāds tuvojās Pēteram bet tas jau nebij krusttēvs, kas tur nāca.
1oRVHPn0G5M_2_0131.wav|Pēteram negribot bij jāpasmīn, kas no spokiem bīstas, tam spoki rādās.
1oRVHPn0G5M_2_0132.wav|Tas jau bij dzinējs, kas mazo bij satraucējis.
1oRVHPn0G5M_2_0133.wav|Viņa pelēkie svārki, zināms, gan līdzinājās krusttēva svārkiem bet tomēr tikai no sabaiļa maldināta acs vienu varēja noturēt par otru.
1oRVHPn0G5M_2_0134.wav|Pēteris sagaidīja dzinēju pienākam, nu, kur tad tu tā bez ceļa staigā apkārt viņš tad jautājā, vīra laipno sveicinājumu atņēmis, vai nebīsties, ka netopi ķīlāts?
1oRVHPn0G5M_2_0135.wav|Dzinējs piekusis pie gubiņas nometās zemē, ko nu par ķīlāšanu, tas atbildēja, rudens laiks, rudenī ej, kur kājas galvu nes.
1oRVHPn0G5M_2_0136.wav|Un man jau, kamēr to dzinēja amatu valdu, vienumēr tie taisnākie ceļi tie mīļākie.
1oRVHPn0G5M_2_0138.wav|Kad tu drusciņ agrāk būtu pienācis, tad tur vēl kādu lasīti būtu atradis iekšā bet tagad spannītis ir tukšs.
1oRVHPn0G5M_2_0139.wav|Tā, nu nekas, kad tu man nekā nedod, tad es tev arī nekā nedošu, man šoreiz vēstules priekš tevis nav.
1oRVHPn0G5M_2_0140.wav|Un priekš citiem mūsu mājā arī ne?
1oRVHPn0G5M_2_0142.wav|Tad laikam cilvēki tagad stipri atkal tiesājas, ak, Dievs, kad tie nav tiesājušies, kad tie netiesāsies.
1oRVHPn0G5M_2_0143.wav|Vai gribi redzēt, kādi cilvēki un cik to man šoreiz atkal jāizdzen, še paskaties.
1oRVHPn0G5M_2_0144.wav|Dzinējs izvilka no kabatas vairāk reižu salocītu papīru un pasniedza to Pēteram.
1oRVHPn0G5M_2_0145.wav|Varu paskatīties, šis sacīja un atplēta papīru.
1oRVHPn0G5M_2_0146.wav|Liste patiešām bij gara un tur izzīmēto vārdu skaitā atradās dažs labs, kas Pēteram bij pazīstams.
1oRVHPn0G5M_2_0147.wav|Pārprasījis, kādēļ viens vai otrs šo vārdu īpašnieks izdzīts uz tiesu, viņš lasīja tāļāk.
1oRVHPn0G5M_2_0149.wav|Kas tad tam ar pagasta tiesu par darīšanu?
1oRVHPn0G5M_2_0150.wav|Nu, tam bieži darīšanas ar Zariņu, par to nevar brīnoties, ka tam arī iznāk darīšanas ar tiesu.
1oRVHPn0G5M_2_0151.wav|Sakāvies ar savu sievu, viņi jau bieži vien sakaujoties bet nu laikam iedomājuši tādēļ stāties tiesas priekšā...
1oRVHPn0G5M_2_0152.wav|Nieki vien jau tur iznāks, salīgs ar labu un kausies no jauna, Veca lieta.
1oRVHPn0G5M_2_0153.wav|Pēteris lasīja tāļāk.
1oRVHPn0G5M_2_0154.wav|Vārdi, kuri tagad nāca, viņam vairāk vai mazāk bij sveši, ātri viņa acis pārskrēja pār tiem un palika tik pie pēdējā vārda listē atkal drusku kavējoties.
1oRVHPn0G5M_2_0155.wav|Arī manam vecajam draugam Kājautam tiesa neliek miera, viņš runāja, papīru salocīdams un to dzinējam atdodams atpakaļ ko tad tas labu padarījis?
1oRVHPn0G5M_2_0156.wav|Ko nu padarīs?
1oRVHPn0G5M_2_0157.wav|Kad pa latviski grib runāt, tad jāsaka, apzadzies.
1oRVHPn0G5M_2_0158.wav|Nomaucis savam pērnajam saimniekam kādā tumšā naktī goda vāģiem riteņus, Pēteris pasmējās.
1oRVHPn0G5M_2_0159.wav|Jā, tas labs iesākums, papriekšu riteņus, vēlāk vāģu virsu un pēdīgi zirgu.
1oRVHPn0G5M_2_0160.wav|Tā var gan notikt, dzinējs sacīja un piecēlās.
1oRVHPn0G5M_2_0161.wav|Kad slinkums virsū spiežas, tad jāmācās zagt...
1oRVHPn0G5M_2_0162.wav|Jā bet nu man ar atkal jāsāk iet.
1oRVHPn0G5M_2_0163.wav|Skāde, ka vēstules neatnesi, es tā gaidu.
1oRVHPn0G5M_2_0164.wav|Neatnesi vēstules.
1oRVHPn0G5M_2_0165.wav|Kad būs, gan jau tad atnesīšu.
1oRVHPn0G5M_2_0166.wav|Esi tik labs, mīļais...
1oRVHPn0G5M_2_0167.wav|Un, ja tev nav uz šo pusi nākšana, lūko viņu kādi nekādi šurp atsūtīt.
1oRVHPn0G5M_2_0168.wav|Tā nebūs tava skāde, es stipri gaidu...
1oRVHPn0G5M_2_0170.wav|Atsūtīšu, atsūtīšu.
1oRVHPn0G5M_2_0171.wav|Pēteris nosarka.
1oRVHPn0G5M_2_0172.wav|Nē, nē, tā nav, kā tu domā, viņš sacīja.
1oRVHPn0G5M_2_0173.wav|Es gaidu ziņas no viena zaldāta, no Eglīšu Jēkaba, tu jau viņu pazini.
1oRVHPn0G5M_2_0174.wav|Visi mūsu pagasta puiši, kuri reizē ar viņu aizgāja zaldātos, jau vairāk nekā priekš divām nedēļām pārnākuši mājā, tikai Eglīts vien ni raksta, ni nāk.
1oRVHPn0G5M_2_0175.wav|Ak no Eglīša gaidi ziņas dzinējs lēnam runāja.
1oRVHPn0G5M_2_0176.wav|Es viņu tā drusku pazinu, vai, dēls, tad ir bēdīgi.
1oRVHPn0G5M_2_0177.wav|Viņš pēdējos vārdus izrunāja tā želi, un Pēteris iztrūcies iesaucās nu?
1oRVHPn0G5M_2_0178.wav|Nezin, vai tu vairs kādas ziņas no tā sagaidīsi Pēteris nobālēja.
1oRVHPn0G5M_2_0179.wav|Kāpēc ne, vai tu kaut ko par viņu esi dzirdējis?
1oRVHPn0G5M_2_0180.wav|Kā nu ne, Laiviņu Kārlis, kas ar viņu kopā nācis, stāstījis, ka tas pusceļā saslimis un nomiris, vai tu ar Laiviņu Kārli vēl neesi ticies?
1oRVHPn0G5M_2_0181.wav|Pēteris papurināja galvu.
1oRVHPn0G5M_2_0182.wav|Viņš ne vārda nevarēja izrunāt.
1oRVHPn0G5M_2_0183.wav|Jā, tā gan, dzinējs turpināja, Pētera uztraukumu nepamanīdams, nomiris, nomiris, jā, skāde, esot bijis lāga puika...
1oRVHPn0G5M_2_0184.wav|nu ko lai dara, jā bet nu gan man jāiet.
1oRVHPn0G5M_2_0185.wav|Viņš sniedz Pēteram roku, kas to klusēdams satvēra, un aizgāja.
1oRVHPn0G5M_2_0186.wav|Stāvām acīm viņš nelaimes vēstnešam noskatījās pakaļ.
1oRVHPn0G5M_2_0187.wav|Tātad nomiris, Jēkabs nomiris, viņš klusām vairāk reižu atkārtoja, it ka gribēdams šo notikumu iekalt atmiņā, lai tas viņam neaizmirstos.
1oRVHPn0G5M_2_0188.wav|Pēc brīža pienāca lielā Ieva.
1oRVHPn0G5M_2_0189.wav|Ko tas dzinējs te darīja viņa jautajā.
1oRVHPn0G5M_2_0190.wav|Vai viņš neatnesa kādu vēstuli?
1oRVHPn0G5M_2_0191.wav|Ne, Pēteris dobji atbildēja.
1oRVHPn0G5M_2_0192.wav|Nē brīnums, bet kas ar tevi noticis, Pēter?
1oRVHPn0G5M_2_0194.wav|Man dzinējs atnesa nelabu ziņu, Iev.
1oRVHPn0G5M_2_0195.wav|Nelaba ziņa, kādu tad?
1oRVHPn0G5M_2_0196.wav|Dikti, dikti bēdīgu, Iev...
1oRVHPn0G5M_2_0197.wav|Laiviņu Kārlis esot stāstījis, ka Jēkabs viņa balss aizrāvās.
1oRVHPn0G5M_2_0198.wav|Ka akmenī pārvērsta, Ieva stāvēja tīruma mala.
1oRVHPn0G5M_2_0199.wav|Nomiris viņa jautāja ar baltām lūpām.
1oRVHPn0G5M_2_0200.wav|Jā, Pēteris tikko dzirdami atkārtoja, nogriezās no Ievas un sāka raudāt.
1oRVHPn0G5M_2_0201.wav|Sešpadsmitā daļa.
1oRVHPn0G5M_2_0202.wav|Saule bij norietējuse, un debesu velves vakara pusē spīdēja sarkana vakara blāzma.
1oRVHPn0G5M_2_0203.wav|Spīdums bij tik gaišs, ka tā izskatījās, kā kad pasaule aiz apvārsnes stāvētu liesmās.
1oRVHPn0G5M_2_0204.wav|Sniegs uz Sausnoru ēku jumtiem bij pieņēmis mīlīgu, sārtu krāsu, un dzīvojamās ēkas logos laistījās it kā uguns.
1oRVHPn0G5M_2_0205.wav|Lauka darbi šai dienai bij padarīti, lopi vakara reizi pabaroti, zirgu stallis aizslēgts, nakts klusums tuvojās.
1oRVHPn0G5M_2_0206.wav|Tikai ķēķī vēl bij dzirdams mazs troksnis.
1oRVHPn0G5M_2_0207.wav|Tur vēl sprakšēja uguns un klaudzēja trauki.
1oRVHPn0G5M_2_0208.wav|Lielā Ieva tur mazgāja bļodas, kuras, saimei vakariņas ēdot, bij tikušas lietotas.
1oRVHPn0G5M_2_0209.wav|Bļodas un karotes uz plaukta uzgāzuse, viņa gribēja vēl degošās malkas pagales nodzēst, kad ārā suns sāka riet.
1oRVHPn0G5M_2_0210.wav|Kas tad tur viņa pusdikti runāja un piegāja pie durvīm.
1oRVHPn0G5M_2_0211.wav|Suns apklusa, un Ieva klausījās.
1oRVHPn0G5M_2_0212.wav|No lielceļa puses kāds nāca, klusumā soļi pa cieti sasalušo sniegu jau no tālienes bij sadzirdami.
1oRVHPn0G5M_2_0213.wav|Suns atkal iesāika riet, un Ieva iegāja atpakaļ ķēķī.
1oRVHPn0G5M_2_0214.wav|Brīdi viņa stāvēja pie uguns, vilcinādamās to nodzēst, un tad atkal piegāja pie durvīm.
1oRVHPn0G5M_2_0215.wav|No meža malas mājai lēnām tuvojās vīrieša stāvs.
1oRVHPn0G5M_2_0216.wav|Ieva skatījās noņēmusēs, lai to varētu pazīt, bet viņš vēl bij par tālu.
1oRVHPn0G5M_2_0217.wav|Viņa apsauca suni un ietina salstošās rokas priekšautā.
1oRVHPn0G5M_2_0219.wav|Sētas vidū stāvošā kļavā dikti knakšēja, tāpat istabas pakšos.
1oRVHPn0G5M_2_0220.wav|Tie bija lauska spērieni, un, kas tagad ar aizturētu elpu trīs reizes ap istabu apskrietu, tas atrastu zelta cirvīti...
1oRVHPn0G5M_2_0221.wav|Bet kas gan to pienācēju tādā saltumā un tik vēlu dzina no mājas laukā?
1oRVHPn0G5M_2_0222.wav|Laikam tak kāda liela vajadzība, bet kas tas tāds bija?...
1oRVHPn0G5M_2_0223.wav|Tēls tagad jau tik tuvu bij pienācis, ka viņa drēbes varēja izšķirt.
1oRVHPn0G5M_2_0224.wav|Viņam bij vienkāršs, pelēks mētelis mugurā, melna cepure galvā un zābaki kājās.
1oRVHPn0G5M_2_0225.wav|Jā bet vai tas tikai nebija zaldāta mētelis?...
1oRVHPn0G5M_2_0226.wav|Patiesi, pienācējam bij zaldāta mētelis mugurā!
1oRVHPn0G5M_2_0227.wav|Ieva nodrebēja, kā pieburta tā stāvēja uz vietas un skatījās pienācējā.
1oRVHPn0G5M_2_0228.wav|Nu viņa to gluži skaidri redzēja.
1oRVHPn0G5M_2_0229.wav|Dievs Tēvs, kā ģīmis tas bija?
1oRVHPn0G5M_2_0230.wav|Vai acis viņas nemānīja?
1oRVHPn0G5M_2_0231.wav|Nē, nē, viņa nevarēja maldīties, tas jau bija viņš, tas jau patiesi bij Jēkabs, kas tur nāca!
1oRVHPn0G5M_2_0232.wav|Asinis tai piepeši karsti sakāpa galvā, ātriem soļiem viņa izgāja no ķēķa, it kā gribēdama viņam steigties pretī.
1oRVHPn0G5M_2_0233.wav|Bet pie istabas stūra viņa palika stāvam un iztina lēnām rokas no priekšauta.
1oRVHPn0G5M_2_0234.wav|Mierīgiem, cietiem soļiem viņš nāca tuvāk, priecīgi smaidi vijās ap viņa lūpām.
1oRVHPn0G5M_2_0235.wav|Labvakar viņš sacīja un vicināja sveicinādams cepuri.
1oRVHPn0G5M_2_0236.wav|Labvakar Viņa balss skanēja patīkami, priecīgi, vīrišķi.
1oRVHPn0G5M_2_0237.wav|Labvakar ieva atbildēja un nesacīja vairāk nekā.
1oRVHPn0G5M_2_0238.wav|Viņas sirds pukstēja tik dikti, ka viņa pate to varēja dzirdēt.
1oRVHPn0G5M_2_0239.wav|Vai šitas ir Sausnorās viņš jokodamies vaicāja un sniedza Ievai roku.
1oRVHPn0G5M_2_0240.wav|Vai varēšu dabūt naktsmāju, Jēkab, tu tu mājā tagad apspiestās gaviļu skaņas plūda pār Ievas lūpām, un strauji tā satvēra izstiepto roku.
1oRVHPn0G5M_2_0241.wav|Ak tu tētīt, aiz to es skatījos, skatījos, kas tur tāds nāk un izskatās kā Jēkabs, un tu tas par tiesu esi!
1oRVHPn0G5M_2_0242.wav|Nu, labvakar, labvakar nē, nudie, man tak nemaz negribas ticēt, ka tu nu uzreiz klāt, ko es tevis neesmu izgaidījušās!...
1oRVHPn0G5M_2_0243.wav|Domāju jau, ka būsi vai nomiris vai...
1oRVHPn0G5M_2_0246.wav|Brīnums gan, kad izdienējis zaldāts pamāk mājā, Jēkabs sacīja un smējās klusi un laimīgi.
1oRVHPn0G5M_2_0247.wav|Bet nestāvēsim še vējā, iesim tāļāk.
1oRVHPn0G5M_2_0248.wav|Iesim, iesim, nāc istabā, būsi nosalis.
1oRVHPn0G5M_2_0249.wav|Ieva Jēkabu aiz rokas sāka vilkt uz istabu.
1oRVHPn0G5M_2_0250.wav|Bet, ticis pie ķēķa durvīm, Jēkabs apstājās.
1oRVHPn0G5M_2_0251.wav|Tur jau arī var sasildīties, viņš sacīja un radīja uz krāsni, no kuras izplatījās gaišs spīdums Ķēķī nava neviena?
1oRVHPn0G5M_2_0252.wav|Nava, nu tad sasildīšos papriekšu ķēķī.
1oRVHPn0G5M_2_0253.wav|Viņi iegāja ķēķī, un, kamēr Jēkabs pievēra durvis, tikām Ieva ievēla krāsns priekšā zemu, garenu bluķīti, ko sēdēt.
1oRVHPn0G5M_2_0254.wav|Jēkabs nosēdas un izstiepa rokas pret uguni.
1oRVHPn0G5M_2_0255.wav|Salts laiks.
1oRVHPn0G5M_2_0256.wav|Jā, Ieva atteica, un no pārliecīgas sakustināšanās un no saltuma viņas zobi dzirdami sasitās kopā.
1oRVHPn0G5M_2_0257.wav|Viņa pielīkās, salika krāsnī pagales, lai tās labāk degtu, un gribēja atkal piecelties.
1oRVHPn0G5M_2_0258.wav|Bet Jēkabs viņu viegli novilka sev līdzās uz bluķīša.
1oRVHPn0G5M_2_0259.wav|Tev jau arī ir salt, viņš sacīja, sēdi tak, sildies.
1oRVHPn0G5M_2_0260.wav|Abi izstiepa rokas un sildījās, un klusēja mazu brīdi.
1oRVHPn0G5M_2_0261.wav|Tātad tu jau saki domāt, ka būšu nomiris Jēkabs vaicāja, smīnēja un skatījās Ievā.
1oRVHPn0G5M_2_0262.wav|Viņu mirkļi samijās.
1oRVHPn0G5M_2_0263.wav|Ko tad man citu bij darīt?
1oRVHPn0G5M_2_0264.wav|Mājā tu reizē ar citiem nepārnāci, rakstīt pēdējā laikā tu arī vairs nerakstīji, un turklāt viss pagasts runāja, tu esot nomiris.
1oRVHPn0G5M_2_0266.wav|Tad šoreiz, man par laimi, viss pagasts maldījies.
1oRVHPn0G5M_2_0267.wav|Bet ne par velti cilvēki man ir likuši nomirt...
1oRVHPn0G5M_2_0269.wav|Grūta slimība nokavēja manu pārnākšanu mājā...
1oRVHPn0G5M_2_0270.wav|Vai neesmu ļoti pārvērties?
1oRVHPn0G5M_2_0271.wav|Viņš no jauna Ievai piegrieza ģīmi.
1oRVHPn0G5M_2_0272.wav|Esi jau nu gan pārvērties, Ieva atbildēja un nolaida acis.
1oRVHPn0G5M_2_0273.wav|Esmu ļoti novājējis, ja?
1oRVHPn0G5M_2_0274.wav|Vājāks esi kā toreiz, kad aizgāji, bet ne daudz...
1oRVHPn0G5M_2_0275.wav|Ieva atvilka rokas no uguns, lai Jēkaba ģīmi labāk varētu redzēt.
1oRVHPn0G5M_2_0276.wav|Vai jau sasilušas Jēkabs ievaicājās un satvēra Ievas kreiso roku.
1oRVHPn0G5M_2_0277.wav|Bez pretošanās Ieva ļāva tam notikt.
1oRVHPn0G5M_2_0278.wav|Un kā tad esmu pārvērties Jēkabs turpināja, roku nelaizdams vaļā.
1oRVHPn0G5M_2_0279.wav|Ka tad nu esi esi izaudzējis lielas, garas ūsas.
1oRVHPn0G5M_2_0281.wav|Un tas tev laikam nepatīk?
1oRVHPn0G5M_2_0282.wav|Kas nu par nepatikšanu...
1oRVHPn0G5M_2_0284.wav|Tā, tā, es jau domāju, ka...
1oRVHPn0G5M_2_0285.wav|Jēkabs spieda Ievas roku, un abi klusēja.
1oRVHPn0G5M_2_0286.wav|Uguns padzisa, Ieva atkal maķenīt sāka drebēt.
1oRVHPn0G5M_2_0287.wav|Tev jau atkal metas salt, Jēkabs runāja, balsi nolaizdams, būs jāiet istabā.
1oRVHPn0G5M_2_0289.wav|Tūliņ, bet, pirms ar citiem satiekos un sasveicinos Ieviņ, vai tu man nedosi tādu labvakaru, pēc kāda jau sen, sen esmu ilgojies?
1oRVHPn0G5M_2_0290.wav|Ievas trīsas tapa lielākas es nezinu, kāda labvakara tu vēl gribi, tu zini gan, Ieviņ.
1oRVHPn0G5M_2_0291.wav|Jēkabs viegli aplika roku Ievai ap kaklu, lēnam un kaunīgi Ieva pacēla galvu.
1oRVHPn0G5M_2_0292.wav|Viņi skatījās viens otram acīs, Ieva nopūtās.
1oRVHPn0G5M_2_0295.wav|Viņi saskūpstījās, jēkabs apkampa Ievu.
1oRVHPn0G5M_2_0296.wav|Ak, sirsniņ, es nemaz nevaru izteikt, cik tu man esi mīļa Paldies Dievam, ka tu reiz esi mājā, Jēkab!
1oRVHPn0G5M_2_0297.wav|Viņi piecēlās, bet pie ķēķa durvīm Jēkabs apgriezās un vēlreiz apkampa Ievu.
1oRVHPn0G5M_2_0298.wav|Dod man vēlreiz mutes...
1oRVHPn0G5M_2_0299.wav|Ak, paldies, ka manis esi gaidījuse, ak, es nemaz nevaru izteikt, cik tu man esi mīļa!
1oRVHPn0G5M_2_0300.wav|Brīdi viņi tā stāvēja, laimē nogrimuši, tad Jēkabs Ievu palaida vaļā, atstāja ķēķi un gāja istabā.
1oRVHPn0G5M_2_0301.wav|Ieva palika ķēķī nodzēst uguni, kas atkal gaišāk bij sākuse degt.
1oRVHPn0G5M_2_0302.wav|Bet, kausu ar ūdeni paņēmuse rokā, tā krāsns priekšā vilcinādamās apstājās.
1oRVHPn0G5M_2_0303.wav|Viņai piepeši tā izlikās, kā kad tā uguns tur krāsnī nozīmētu viņu abu mīlestību un kā kad viņa taisītos to iznīcināt.
1oRVHPn0G5M_2_0304.wav|Viņa ūdeni spainī atlēja atpakaļ, pielīkās pie krāsns, salika degošās pagales kopa, apbēra pagaļu galus ar pelniem, lai uguns nevarētu iznākt no krāsns, un tad atstāja ķēķi.
1oRVHPn0G5M_2_0305.wav|Un patiesi, tāda kā šī guntiņa, tāda joprojām bij Jēkaba un Ievas mīlestība klusa, ļaužu acīm apslēpta, aprobežota bet karsta.
1oRVHPn0G5M_2_0306.wav|Septiņpadsmitā daļa.
1oRVHPn0G5M_2_0307.wav|Laiks aiziet ātri, laimīgiem tas skrietin aizskrien.
1oRVHPn0G5M_2_0308.wav|Cik ilgi atpakaļ bija, ka no Sausnorām bij aizbraukuse gara rinda laulībnieku uz baznīcu, un nu pa to pašu ceļu jau brauca kristībnieki!
1oRVHPn0G5M_2_0309.wav|Cik ilgi atpakaļ bija, kad altāra priekšā divi cilvēki uz visu mūžu bij tikuši savienoti, un nu tai pašā vietā mazu, kliedzošu pasaules pilsoni uzņēma kristīgās draudzes skaitā!
1oRVHPn0G5M_2_0310.wav|Cik ilgi atpakaļ bija, kad baznīcas kroga viesu istabiņā bij tikušas noturētas jautras kāzu rumulēs, un nu tur ēda un dzēra jautras kristību rumulēs!
1oRVHPn0G5M_2_0311.wav|Kā toreiz, tā arī tagad aiz galda, goda vietā uz mazā ādas pārvilktā dīvāna, sēdēja Jēkabs un Ieva, un, kā toreiz, tā arī tagad tie izskatījās kā cilvēki, kuri izdibinājuši laimes noslēpumu.
1oRVHPn0G5M_2_0312.wav|Uz galda stāvēja plāceņu nasta, siers, sviests, alus un brandvīns.
1oRVHPn0G5M_2_0313.wav|Kamēr Jēkabs, izpildīdams savu pienākumu, laiku no laika vienu vai otru kūmu vai labu pazīstamu, kas arī bij ieradies istabiņā, paskubināja tak jel drošāk ēst un vairāk dzert.
1oRVHPn0G5M_2_0314.wav|Tikmēr Ieva pārmaiņām ar mazo Ievu pastāvīgi uz rokām šūpoja un žužināja mazo brēķi, kas no tā acumirkļa, kad atklāti bij ticis nosaukts par Pēteri, neauklēts vairs nemaz negribēja rimt.
1oRVHPn0G5M_2_0315.wav|Krustdēls dara gluži tāpat, kā reiz viņa krusttēvs darīja, Sausnors, kas arī sēdēja kūmu pulkā, runāja, kad mazais atkal reiz bij iekliedzies un apklusināts.
1oRVHPn0G5M_2_0316.wav|Pēteris piedzima Sausnorās, un es biju baznīcā, kad to kristīja.
1oRVHPn0G5M_2_0317.wav|Un es atminos gluži labi, ka viņš priekš kristīšanas bij ļoti mierīgs un pēc tās dikti kliedza.
1oRVHPn0G5M_2_0318.wav|Tā jau saka, ka krustdēli krusttēvos atsitoties, mazā Ieva pieminēja.
1oRVHPn0G5M_2_0319.wav|Tad jau šitas mazais Pičiņš laikam arī atsitīsies lielajā Pēteri.
1oRVHPn0G5M_2_0320.wav|Lai Dievs dod, Sausnors sacīja.
1oRVHPn0G5M_2_0321.wav|Jēkab, dzersim uz šitām cerībām!
1oRVHPn0G5M_2_0322.wav|Lai izaug tavs dēls par tikpat krietnu cilvēku kā tu un kā viņa krusttēvs!
1oRVHPn0G5M_2_0323.wav|Glazēs visapkārt saskanēja kopa un tika iztukšotas.
1oRVHPn0G5M_2_0324.wav|Tas bij labs laimes vēlējums, Ieva sacīja paldies, krusttēv.
1oRVHPn0G5M_2_0325.wav|Jā, tas patiesi bij labs laimes vēlējums, kāds garš kūms apstiprināja, kam galva jau drusciņ bij iesiluse.
1oRVHPn0G5M_2_0326.wav|Tik labs, ka tas ar alu un šņapstu nemaz nesader kopā...
1oRVHPn0G5M_2_0327.wav|īsteno krusttēv...
1oRVHPn0G5M_2_0329.wav|Jā, jā, vīnu, vīnu, kādas divas krustmātes iesaucas, un Pēteris piecēlās un gribēja iet stoikas istabā.
1oRVHPn0G5M_2_0330.wav|Pēter Sausnors sauca.
1oRVHPn0G5M_2_0331.wav|Krusttēv, no manas puses divas, Sausnors Pēteram paklusu sacīja ausī.
1oRVHPn0G5M_2_0332.wav|Labi, labi, krusttēv...
1oRVHPn0G5M_2_0333.wav|Pēteris izgāja stoikas istaba.
1oRVHPn0G5M_2_0334.wav|Še viņš savu vēlēšanos Zariņam tikko bij darījis zināmu, kad ne visai kārtīgi un tīrīgi ģērbies vīrs, kas pie stoikas tāpat sausā sēdēja, piepeši pagriezās uz Pēteri un, laipni smīnēdams, viņam sniedza roku.
1oRVHPn0G5M_2_0335.wav|Tas, tas bija Bērtulis.
1oRVHPn0G5M_2_0336.wav|Nu, nu, vai tik lieliski dzerat kristības?
1oRVHPn0G5M_2_0337.wav|Četras pudeles vīna?
1oRVHPn0G5M_2_0340.wav|Labdien, Pēteris dzestri atbildēja, izstiepto roku neaiztikdams.
1oRVHPn0G5M_2_0341.wav|Un cik lepni tu šodien esi noģērbies, Bērtulis turpināja.
1oRVHPn0G5M_2_0342.wav|Gluži kā kungs.
1oRVHPn0G5M_2_0343.wav|Skat, kas par smalku elsiņu priekšā, kas par šlipsu!
1oRVHPn0G5M_2_0344.wav|Un kamašas un pulkstenu tu arī esi iemantojis!...
1oRVHPn0G5M_2_0345.wav|Jā, jā vai nedzersim kādu pudeli alus?
1oRVHPn0G5M_2_0346.wav|Nē, Pēteris īsi atbildēja, paņēma pudeles, kuras krodzenieks tam šai acumirklī uz stoikas nolika priekšā, un iegāja viesu istabiņā atpakaļ.
1oRVHPn0G5M_2_0347.wav|Bet viņš vēl nebij paguvis nosēsties, kad durvis no jauna atvērās, Bērtulis tajās parādījās un drošiem soļiem ienāca.
1oRVHPn0G5M_2_0348.wav|Visu acis piegriezās ienācējam, un piepešs klusums iestājas istabiņā.
1oRVHPn0G5M_2_0349.wav|Ko tad tas te grib vairāk balsu čukstēja, un viena iesaucās pusdikti: Tā tad nekaunīgs!
1oRVHPn0G5M_2_0350.wav|Bet Bērtulis šo vispārīgo izbrīnēšanos nemaz nelikās manot, mierīgi viņš piegāja pie Jēkaba, sniedza viņam roku un sacīja.
1oRVHPn0G5M_2_0351.wav|Domāju, ka neņemsi tak par ļaunu, kad tev vēlu laimes uz tik spēcīga mantenieka piedzimšanu, kāds tas šodien baznīcā izrādījās, Un ka man atļausi uz viņa veselībām kopā ar tevi izdzert glāzīti alu vai arī cita kā.
1oRVHPn0G5M_2_0352.wav|Un, pirms kāds to varēja kavēt, Bērtulis bij iesēdies Pētera vietā.
1oRVHPn0G5M_2_0353.wav|Vai ne viņš turpināja.
1oRVHPn0G5M_2_0354.wav|Pēdējā laikā nu gan neesam sagājušies, bet, kad to lietu īsti apskatām, tad mums nav nekāda iemesla, kādēļ viens otram lai paliekam sveši.
1oRVHPn0G5M_2_0355.wav|Ko man tava sieva reiz padarīja, to sen esmu aizmirsis, un tā mums nudie nav iemesla naidam.
1oRVHPn0G5M_2_0358.wav|Viesiem savā starpā sačukstoties, Ieva sēdēja un skatījās stīvām acīm Bērtulī, it kā kad tas kādus sastindzinošus buršanas vārdus pār viņu būtu izrunājis.
1oRVHPn0G5M_2_0359.wav|Bet uz Jēkaba pieres dzīslas vareni sapampa, un, kad Bērtulis netaisījās celties kājās un iet projām, viņš sacīja no aizturētām dusmām drebošā balsī:
1oRVHPn0G5M_2_0360.wav|Pateicos par tavu laimes vēlējumu, bet ko dzert tev nekā nevaru dot.
1oRVHPn0G5M_2_0361.wav|Un rūmes priekš tevis, kā tu redzi, te arī nav.
1oRVHPn0G5M_2_0362.wav|Es tevi tādēļ lūdzu, esi tik labs un atstāj šo istabu, bet tūliņ!
1oRVHPn0G5M_2_0363.wav|Nu, nu, nu, nu, nū Bērtulis atbildēja, kura miers likās būt netraucējams, vai tad nu jau tik resns esmu, ka man še vairs nav rūmes?
1oRVHPn0G5M_2_0364.wav|Un dzērienu, es redzu, jums vēl ir tik daudz, ka jūs nemaz nemanīsat, kad arī es no tiem kādu pilienu sev iepilināšu mutē.
1oRVHPn0G5M_2_0365.wav|Bezkauņa tagad Jēkabs iesaucās, savu dusmu vairs ilgāk nevarēdams savaldīt, un uzlēca stāvu.
1oRVHPn0G5M_2_0366.wav|Taisi, ka tiec projām, ja negribi, lai es tevi aizvadu!
1oRVHPn0G5M_2_0368.wav|Jēkabs taisījās Bērtuli sakampt.
1oRVHPn0G5M_2_0369.wav|Mierā, Jēkab, mierā, Pēteris sacīja, nospieda to ar spēcīgu roku atpakaļ uz dīvāna, satvēra tikpat spēcīgi Bērtuli pie rokas, kas arī bij uzlēcis stāvu, vilka to uz durvīm.
1oRVHPn0G5M_2_0370.wav|Bez pretošanās Bērtulis viņam gāja līdz.
1oRVHPn0G5M_2_0371.wav|Ej, viņš sacīja klusu, bet pavēloši un atvēra durvis.
1oRVHPn0G5M_2_0372.wav|Ej un apdzer šo uz mana krustdēla laimēm.
1oRVHPn0G5M_2_0373.wav|Viņš Bērtuļam iespieda rokā kādus sudraba naudas gabaliņus un aizvēra durvis.
1oRVHPn0G5M_2_0374.wav|To tu labi izdarīji, Sausnors sacīja uz Pēteri, kad tas bij apsēdies.
1oRVHPn0G5M_2_0375.wav|Lai viņš iet neaizskarts savu ceļu.
1oRVHPn0G5M_2_0376.wav|Gan viņš savu rājēju un pamācītāju atradīs ir bez mums.
1oRVHPn0G5M_2_0377.wav|Ir jau atradis, kāda meita sacīja un smējās, sava sievā.
1oRVHPn0G5M_2_0378.wav|Sievā garais kūms iesaucās.
1oRVHPn0G5M_2_0379.wav|Vai sieva viņu katru reizi tā var nosukāt, kā tas pelnījis!
1oRVHPn0G5M_2_0380.wav|Kad es to būtu zinājis, ka Pēteris viņu sveikā izlaidīs laukā, es viņam jel no savas puses vienu brangu duku būtu ielicis mugurā Viņš uzsita dūri uz gaida, ka glāzes un pudeles uzlēca uz augšu, un tad pielika izslāpis: Bet nu dzersim!
1oRVHPn0G5M_2_0382.wav|Pēteris pielēja vīna glazē pārvērsto brandvīna glāzi ar vīnu un pasniedza to Ievai.
1oRVHPn0G5M_2_0383.wav|Ieva pateikdamas palocīja galvu.
1oRVHPn0G5M_2_0384.wav|Uz krustdēla un krusttēva, laimēm viņa sacīja un izdzēra glāzi līdz pusei.
1oRVHPn0G5M_2_0385.wav|Un, pamādama, lai Pēteris pieliektos, viņa klusā balsī pielika, tā ka to tikai Pēteris varēja sadzirdēt: Un lai krusttēvs drīzi ar kādu mazu pupucīti kļūtu tikpat laimīgs kā es ar Jēkabu!
1oRVHPn0G5M_2_0386.wav|Paldies, paldies, Pēteris pateicas un nosarka, pielēja glāzi no jauna un deva to tālāk.
1oRVHPn0G5M_2_0387.wav|Stoikas istabā izstumtais Bērtulis nemaz nelikās esam sašutis par tik noteiktu atraidīšanu no piedalīšanās pie rumuļu dzeršanas; paskatījies un atradis, ka viņam devīgais krusttēvs četrdesmit kapeiku bij iespiedis rokā, viņš smīnēdams tuvojās stoikai.
1oRVHPn0G5M_2_0388.wav|Pie stoikas sēdēja un stāvēja vairāk puišu.
1oRVHPn0G5M_2_0389.wav|Bērtuļam pienākot, viens no tiem sacīja dikti uz citiem:
1oRVHPn0G5M_2_0390.wav|Nu, vai neteicu, ka viņu no istabiņas trimtrallām izvadīs lauka!...
1oRVHPn0G5M_2_0392.wav|Ilgāk Bērtulis nievājoši atkārtoja vai tad tur ir rūmes!
1oRVHPn0G5M_2_0393.wav|Kūmām gandrīz jāstāv vienam uz otra, kur tad lai es vēl dējos?
1oRVHPn0G5M_2_0394.wav|Vai mātei bērnu klēpī lai nosēdu Viņš nolaidās uz beņķīša pie stoikas un pielika, galvu uz krodzenieku pagriezis:
1oRVHPn0G5M_2_0395.wav|Korteli šņapsta un divas pudeles alus, Zariņ!
1oRVHPn0G5M_2_0396.wav|Citkārt tik veiklais Zariņš ne kustēt nekustējās un smīnēja.
1oRVHPn0G5M_2_0397.wav|Es prasu korteli šņapsta un divas pudeles alus, vai dzirdi Bērtulis atkārtoja.
1oRVHPn0G5M_2_0399.wav|Pirms tu manu aušu ar sudraba vai kapara atslēgu neesi atslēdzis, tikmēr priekš tevis esmu kurls.
1oRVHPn0G5M_2_0400.wav|Puiši smejas, un Bērtulis savas četrdesmit kapeikas Zariņam iemeta rokā.
1oRVHPn0G5M_2_0401.wav|Še, vai tu domā, ka man nav naudas viņš lielījās.
1oRVHPn0G5M_2_0402.wav|Krodzenieks rūpīgi aplūkoja papriekšu vienu divdesmit kapeiku gabalu, tad otru, lika vienam naudas gabalam uz stoikas galda pāri reižu nokrist, tad otram un tad tik vēl tos iemeta kasē un nolika Bērtuļa priekšā prasīto alu un brandvīnu.
1oRVHPn0G5M_2_0403.wav|Bērtulis dzēra.
1oRVHPn0G5M_2_0404.wav|Kad pēc kāda laika blakus istabā kristībniekus dzirdēja pieceļamies un pošamies uz aiziešanu, Bērtulis istabas durvīm atgrieza muguru un nodūra galvu.
1oRVHPn0G5M_2_0405.wav|Tā viņš palika sēdam, kamēr visi kristībnieki viņam bij aizgājuši garām.
1oRVHPn0G5M_2_0406.wav|Galvu atkal pacēlis, viņš redzēja, ka arī stoikas istaba bij tukša.
1oRVHPn0G5M_2_0407.wav|Visi puiši bij izgājuši kristībniekiem līdz, noskatīties, kā tie aizbrauca.
1oRVHPn0G5M_2_0408.wav|Tikai krodzenieks bij palicis istabā, un tas tagad atstāja stoiķu un piegāja pie loga.
1oRVHPn0G5M_2_0409.wav|Negribot arī Bērtulis piecēlās un nostājās Zariņam līdzās.
1oRVHPn0G5M_2_0410.wav|Ļoti smuks un saderīgs pāris, krodzenieks runāja, ar pirkstu rādīdams uz Jēkabu un Ievu, kuri nupat kāpa vāģos.
1oRVHPn0G5M_2_0411.wav|Un turklāt saticīgs un laimīgs pāris.
1oRVHPn0G5M_2_0412.wav|Saīdzis Bērtulis skatījās ārā un nesacīja nekā.
1oRVHPn0G5M_2_0413.wav|Un no tiem abiem, kas jau tur vāģos sēd, no tiem arī, kā man šķiet, drīz iznāks pāris, krodzenieks turpināja.
1oRVHPn0G5M_2_0414.wav|Skaties, cik laipni Pēteris mazai sprigactiņai rāda, lai tā nelaiž lakata stūram ap vāģu riteni bružāties, un cik mīlīgiem smaidiem tā viņam par to pateicas...
1oRVHPn0G5M_2_0416.wav|Viņš atstāja logu un aizstājas atkal aiz stoikas.
1oRVHPn0G5M_2_0417.wav|Jā, viņš runāja un ielēja mazā glāzītē konjaku un izdzēra to, jā, kā tai pasaulē ērmoti iet!
1oRVHPn0G5M_2_0418.wav|Reiz domāju, ka tagadējā Eglītiene būs tava sieva, un skaties, kā tās lietas pavisam citādi izgājušas.
1oRVHPn0G5M_2_0419.wav|Kad viņa man nebūtu nocirtuse pirkstu, tad jau nu viņa tagad gan būtu mana sieva.
1oRVHPn0G5M_2_0420.wav|Vai kad tu nebūtu bijis tāds muļķis, krodzenieks pielika.
1oRVHPn0G5M_2_0421.wav|Bērtulis neatbildēja.
1oRVHPn0G5M_2_0422.wav|Piepeši tas sarāvās un atkāpās no loga.
1oRVHPn0G5M_2_0423.wav|Gar logu uz kroga durvīm aizgāja gara, kalsnēja sieva.
1oRVHPn0G5M_2_0424.wav|Ātriem soļiem Bērtulis piegāja pie stoikas, salēja vēl neizdzerto alu glāzē un iztukšoja to lieliem malkiem.
1oRVHPn0G5M_2_0425.wav|Tad viņš, krodzenieku nesveicinājis, pa stadula durvīm no istabas izsteidzās ārā.
1oRVHPn0G5M_2_0426.wav|Krodzenieks pasmejas īsi, noņēma tukšas pudeles no galda un skatījās uz otrām āras durvīm.
1oRVHPn0G5M_2_0427.wav|Pēc maz acumirkļiem tas atveras, un stoikas istaba ienāca gara, kalsnējā sieva.
1oRVHPn0G5M_2_0428.wav|Palaiduse acis vispār istabai, viņa piegāja pie stoikas un sveicināja: Labdien, Zariņ!
1oRVHPn0G5M_2_0429.wav|Paldies, Mariņ krodzenieks atņēma.
1oRVHPn0G5M_2_0430.wav|Vai mans vīrs Bērtulis arī še bij Bija gan.
1oRVHPn0G5M_2_0431.wav|Va viņš dzēra ar dzēra gan.
1oRVHPn0G5M_2_0432.wav|Ko tad viņš dzēra?
1oRVHPn0G5M_2_0433.wav|Ko nu dzēra, brandvīnu dzēra.
1oRVHPn0G5M_2_0436.wav|Par desmit kapeikām krodzenieks meloja.
1oRVHPn0G5M_2_0437.wav|Par desmit kapeikām, dzer, ka tava rīkle zilam zēvelem degtu!...
1oRVHPn0G5M_2_0438.wav|Zariņ, še nauda ielej man par divdesmit!